pirmdiena, 2022. gada 9. maijs

Jānis Huss (1369-1415)

JĀNIS HUSS 



Jana Husa ievērojamākais darbs pieejams internetā: 

Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus

http://www.hailandfire.com/library_books/H&F_Huss(John)_DeEcclesiaTheChurch1413_1915Edition.pdf 

Jana Husa vārdi:

"Uzticīgais kristieti! Meklē Patiesību, apliecini Patiesību, dzīvo saskaņā ar Patiesību un aizstāvi Patiesību līdz pat nāvei!" 

Jānis Huss - Jans Huss (1369-1415)


Ievads 
Ļoti grūti un ļaunuma pilni bija tie laiki, kad Jānis Huss (Jan Hus), Dieva aicināts, nostājās savā dzimtenē Bohēmijā par taisnību, godīgumu, par reformu dzīvē un tikumu izplatīšanu un aizstāvēšanu Kristus draudzē. Divkārt grūti tie bija, jo tiklab garīgā kā laicīgā valdībā pastāvēja liels sajukums. Divi sāncenši – pāvesti nolādēja viens otru; divi romiešu ķēniņi savukārt pieprasīja no pāvestiem iecelšanu par vienīgo iesvētīto valdnieku. 1410. gadā pat kristīgā pasaule izbrīnā noskatījās uz trim pāvestiem un trim romiešu ķēniņiem, brāļiem, kuri visi tīkoja pēc valsts un baznīcas visaugstākām vietām un sīvi apkarojās savā starpā. Garīdzniecība bija nogrimusi ļaunumos un pasaulnieki nekavējās sekot tās pēdās. Nebija neviena netikuma starp pasaulniekiem, kuru toreizējā garīdzniecība jau nebūtu papriekšu līdz pamatam izbaudījusi. Atklātie skandāli un pārkāpumi brēca pēc reformas. 
Te radās kāds nesavtīgs un drošs cilvēks, kas nebaidīdamies un nerūpēdamies par to, ko ļaudis saka, noteikti nostājās par Dievu. Tomēr viņš nebija pirmais patiesības paudējs Bohēmijā, pirmais, kas uzdrošinājās par Dievu runāt. Pirms viņa jau bijuši citi ievērojami patiesības aizstāvji, kā pazīstamie sludinātāji Konrāds Valdhausens un Milics, priesteris un lielais domātājs Mateus Janovs un beidzot Tomas Stitnejs, kuru prozas darbi bohēmiešu valodā sataisījuši ceļu lielai reliģiskai un nacionālai kustībai Bohēmijā. 

Husa agrā bērnība un audzināšana 
Jānis Huss dzimis 1369. gada 6. jūlijā mazā Husineces (Husinec) pilsētiņā Dienvid-Bohēmijā. Nams, kurā viņš dzimis, tagad vēl stāv un to atjaunojuši patriotiskie bohēmieši. Husa vecāki nebija bagāti un izrādās, ka Jānis nav bijis viņu vienīgais bērns. Skolas laikā Prāgā, sevišķi zemākās klasēs atrodoties, viņš pārtika no baznīcas dziedāšanas un maziem atlīdzinājumiem par turpat izpildītiem pakalpojumiem. Vēlākos gados viņš tomēr nožēloja, ka savus pienākumus toreiz tik nolaidīgi izpildījis. Kamēr viņš vēl noteikti nebija iestājies garīdznieku amatā, viņām bija maz izredzes tālu tikt. Zemākās skolas pabeidzis, viņš dodas tālāk uz augstskolu, kur iestājas Brīvo Mākslu fakultātē. 
Viņš bija apmēram 24 gadus vecs, kad Prāgā 1393. gadā proklamēja Saudzības jeb Gaviļu Gadu un Huss, vēl students būdams, izpildīja priekšrakstītos svētceļojumus no baznīcas uz baznīcu un grēku sūdzēšanu Vizegrada Sv. Pētera baznīcā. Bieži viņš cieta līdzekļu trūkuma dēļ. Nenācās viegli viņam šķirties no beidzamiem grašiem un apmierināties silta ēdiena vietā vienīgi ar sausu maizi, lai tikai dabūtu grēku piedošanu. 
Tanī pašā gadā viņš ieguva bakalaura un 1396. gadā Brīvo Mākslu maģistra grādu. 1404. gadā viņš jau ir teoloģijas bakalaurs, bez tam vēl ieņem Brīvo Mākslu bakalaura grāda pārbaudītāja vietu un beidzot sasniedz visaugstāko posteni universitātē, kļūdams tās rektors. 
1400. gadā Huss jau bija ordinēts priesteris. Pēc ordinācijas viņš pilnīgi atsacījās no pasaules un ar visu sirdi un dvēseli nodevās savam augstākam aicinājumam. No šī laika viņš arī ieņem noteiktu stāvokli pret toreizējo garīdzniecību, nostādamies pret netikumiem un nepareizībām viņu vidū. 

Huss kā populārs sludinātājs 
Pirmā baznīca, kurā Jānis Huss izpildīja savus sludinātāja pienākumus, bija Sv. Miķeļa baznīca vecā Prāgas pilsētā. Viņš savus sprediķus vispirms lika norakstīt un tad tos laida klajā. Drīz vien viņš ieguva ievērojama sludinātāja slavu. Gadījās, ka kādā mazā “Betlēmes” baznīcā viņu iecēla par galveno sludinātāju. Šīs baznīcas priekšgalā stāvēja viņas dibinātājs un aizsargs Jānis Milheims; savā laikā to uzcēla un apkalpoja kāds laicīgs priesteris, kura uzdevums bija, katru svētdienu rītos un vakaros, izņemot adventes un gavēņa laikā, sacīt sprediķi bohēmiešu valodā. 
1403. gadā notika straujš uzbrukums pret to garīdznieku daļu, kas stāvēja par reformu īstenošanu baznīcā un dzīvē. Viņus pilnīgi gribēja iznīcināt. Kā galveno ienaidnieku uzskatīja angļa Džona Viklifa (John Wycliffe) mācību, kura filozofiskie darbi tika lietoti Prāgas universitātē, kaut gan viņa svarīgākie teoloģiskie raksti vispārībai vēl nebija tik plaši pazīstami. 45 viņa sacerējumus kāda Londonas sinode atzina par nederīgiem, un daži ļoti negodīgi un pavirši izstrādāti izvilkumi no tiem nāca maģistru sapulces priekšā. Maģistrs Nikolajs Litomisls un Jānis Huss gan cēla iebildumus pret šiem melīgiem izvilkumiem, bet par nožēlošanu nekā nepanāca, jo spriedums bija taisīts, ka stingri aizliegts šos rakstus lasīt, mācīties jeb aizstāvēt slepeni vai atklāti. 
Tā paša gada beigās Prāgas virsbīskaps nomira un viņa vietā iecēla Sibneku Sajicu no Hazenburgas. Virsbīskaps Sajics bija labāks ģenerālis nekā zinātnieks. Praktisks būdams, viņš drīzi vien novēroja un novērtēja Husa nopelnus un uzdeva viņam iepazīstināt virsbīskapu personīgi vai rakstiski ar viņa novērojumiem par garīgo iekārtojumu trūkumiem. 
Galveno virsbīskapa uzmanību Huss vērsa uz ievesto krāpšanas sistēmu caur neīstu relikviju izstādēm, nepatiesu brīnumu pasludinājumiem un uz krāpšanas veidu, kā naudu iegūt nelikumīgā un netaisnā ceļā. Tur, piemēram, bija kāda zināma svētceļojumu vieta Vilsnakā (Wilsnack), netālu no Vitenberges (Wittenberge), kur rādīja, tā domātās, patiesās Kristus asinis, kurām, protams, pierakstīja brīnumdarošu spēku. 
Šo lielo krāpšanas sistēmu Huss izdibināja un atklāja, un kādā sinodē 1406. gadā virsbīskaps aizliedza turpināt svētceļojumus uz Vilsnaku un dažām citām vietām Boēmijā. 
Husu un dažus citus reformu piekritējus garīdzniekus virsbīskaps Sibneks iecēla pat par sludinātājiem vairākās viņa noturētās sinodēs savā diecēzē. 1405. gada 23. oktobrī noturētā sinodē Huss bija tās sludinātājs un nekautrējās kritizēt netikai bīskapus un virsbīskapus, bet pat pašu pāvestu un viņa kardinālus. 
Bet galvenais viņa darbs tomēr tika darīts Betlēmes beznīcā, uz kurieni netikai vien steidzās tauta, bet arī garīdznieki, lai noklausītos viņa sprediķos. Ļaužu vienmēr bija ļoti daudz. Daudz garīdznieki pat griezās pie Husa pēc padoma saviem garīgiem pienākumiem, kuros Huss daudz vairāk ideālisma un sirsnības pierādīja, nekā to parasti tai laikā varēja novērot. Pateicoties viņa sludināšanai ķēniņa Venceslava IV otrā sieva, karaliene Sofija to iecēla par savu kapelānu. 
Ar laiku Huss arvien vairāk sāka pielietot Džona Viklifa rakstus. “Viņš tajos atrada,” saka Tomeks, “to pašu cenšanos pēc baznīcas reformas, par kuru īstenošanu viņš tikpat lielā mērā sajūsminājās, kā viņa paša zemes slavenie un dievbijīgie priekšteči.” Tik augsti viņš Viklifu cienīja, ka kādreiz, Betlēmes baznīcā sludinot, virsbīskapa klātbūtnē izsaucās, ka cerot, ka viņa dvēsele turpat būs, kur tagad maģistra (Viklifa) dvēsele atrodas. Un tomēr Huss Viklifa domas un uzskatus nepieņēma un neizplatīja vienkārši tādēļ, ka tie bija Viklifa. Nekad tas nav bijis viņa mērķis kritizēt un pārveidot atzītus baznīcas dogmātus, bet drīzāk caur kristīgu mācību ļaudis audzināt un tādā veidā viņiem iedvest šīs mācības pareizo saprašanu. Šim nolūkam arī maldīgos un morāliski samaitātos jēdzienus un uzskatus vajadzēja mēģināt izskaust. 
Priesteri lielījās ar to, ka viņi pēc savas gribas un patikas varēja piedot vai paturēt cilvēkiem grēkus un viņu varā stāvot tos sūtīt uz Debesīm vai elli. Arī šai mācībai Huss nevarēja piekrist un atzina, ka nevis priesteris, bet gan vienīgi Dievs spēj cilvēkiem grēkus piedot, un varētu arī gadīties, ka šī grēku piedošana notiktu bez kā priesteris tos būtu piedevis. 
Priesteri ņēma atlīdzību par grēku sūdzēšanas noklausīšanos un deva grēku piedošanu zem vieglākiem noteikumiem par naudu. Bet Huss stingri nostājās pret šādu nepareizību un biedināja ļaudis no grēku sūdzēšanas bez dziļas nožēlošanas, bez nodoma savu dzīvi no jauna sākt un bez dvēseles miera iegūšanas pēc tam. 
Priesteri joprojām ļaudis iedrošināja paļauties uz noturētām par naudu lūgšanām un misēm, uz svēto aizrunām, uz svētceļojumiem un dāvanām garīgiem dibinājumiem, ko uzskatīja kā līdzekļus dvēseles pestīšanas iegūšanai. Arī no šiem uzskatiem Huss savus klausītājus jo stingri biedināja un pamācīja tos, ka dvēseles pestīšana nav mantojama bez kā Dievu nemīlētu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Husa mācība nepastāvēja tikai priekšrakstos vien, bet arī praktiskos piemēros. Viņa privātā dzīve stāvēja uz tik augsta līmeņa, ka pat viņa ienaidnieki nespēja ne mazāko ļaunumu atrast. Netikumības vidū viņš stāvēja kā tikumības paraugs. Nosodīdams kāri pēc paaugstinājumiem goda amatos pie citiem sava laika garīdzniekiem, viņš pats apmierinājās ar niecīgiem ienākumiem no Betlēmes draudzes un savas nodarbošanās augstskolā. Lielākā garīdznieku daļa viņu neieredzēja un virsbīskapa labvēlība pret Husu viņu naidu vēl pavairoja. 
Viklifa rakstus studējot, Huss un viņa draugi arvien vairāk par tiem sajūsminājās, bet apvainojums, ka viņš izplata Viklifismu, bija tā mašīna, kuru iedarbināja Husa pazudināšanai. 
Kāda slepena sūdzība par Viklifa ķecerisko rakstu izplatīšanu nonāca pie romiešu ķēniņa un jau 1405. gadā tika sperti soļi šai lietā. Tomēr labo saprašanos starp virsbīskapu un Husu tas netraucēja līdz 1408. gada oktobrī noturētai sinodei, kurā Huss beidzamo reizi uzstājās kā virsbīskapa ieceltais sludinātājs. 1408. gadā virsbīskaps izdod rīkojumu, ka visiem, kam noraksti no Viklifa darbiem, tie jānoliek kādā, viņa noteiktā, zināmā vietā un laikā. Velti Huss virsbīskapam pūlējās atgādināt doto uzdevumu, uzrādīt viņam trūkumus baznīcas vadībā. Bet tā kā neviens nebija pieķerts ķecerībā, virsbīskaps atklātībai ziņoja, ka uz ķēniņa vēlēšanos viņš vēlreiz rūpīgi apvaicājies savā diecēzē un provincē, bet neviena ķecera vai maldu ticīgā nav atradis. 

Ķēniņa un virsbīskapa strīds 
Politiskā nemiera un pārmaiņu laikmetā virsbīskaps atklāti nostājās par Husa ienaidnieku, un kaut gan Huss formāli bija atmetis Viklifa dogmātus, kurus baznīca bija nosodījusi, tad tomēr Viklifisms bija tas ierocis, kuru lietoja pret viņu, un ar apvainojumu par herēzi (maldu mācību) vajadzēja apturēt visas tās tiekšanās pēc reformas, kuras virsbīskaps pats nesen vēl bija atzinis par labām un ieteicis. Noklausoties Husa sprediķus, naidīgie garīdznieki no tiem uzrakstīja dažas piezīmes, kuras tad vajadzīgā brīdī izlietoja pret viņu. Kādus desmit gadus atpakaļ vestās uzticības sarunas atkal cēla gaismā un daudz pūlējās, lai pierādītu, ka Huss pieņēmis Viklifa mācību. Pie viņa arī griezās uzaicinot pierādīt, ar kādām tiesībām viņš sludinot Betlēmes draudzē. Tas nebija grūti, jo visi dokumenti par šīs baznīcas dibināšanu un Husa apstiprināšanu par viņas sludinātāju atradās pie virsbīskapa. Viņam arī uzbruka, itkā viņš būtu ierosinājis universitātē nesaskaņas starp bohēmiešiem un vāciešiem. Velti Huss mēģināja pierādīt visu šo uzbrukumu nepatiesību un lūdza savu draudzi apliecināt, ka viņš tieši pretējo sludinājis. Deputāciju (pārstāvjus) nosūtīja pie Aleksandra V (Alexander V) un virsbīskaps Sibneks ar savu rosību pret Viklifismu izlaboja savu agrāko pretīm turēšanos Aleksandram, kurš tagad viņam uzdeva pieprasīt visas Viklifa grāmatas un izņemot četrās, visās pārējās baznīcās, protams ieskaitot Betlēmi, aizliegt sludināšanu. 
Huss pāvestam Aleksandram iesniedza apelāciju un pēc tā nāves savu sūdzību atjaunoja pie Aleksandra ļaunā pēcnācēja Jāņa XXIII (John XXIII). No paša sākuma viņš paziņoja savu nodomu nekad nepadoties aizliegumam attiecībā uz sludināšanu baznīcās, kuru draudzes viņu tik sirsnīgi pabalstīja. Universitāte protestēja pret Viklifa grāmatu vispārējo iznīcināšanu. Šī jautājuma galīgai izšķiršanai ķēniņš griezās pie virsbīskapa, kurš tagad bija spiests savu nodomu, visas Viklifa grāmatas atklātībā sadedzināt, atlikt. Bet galu galā viņš tomēr saņēmās un uzaicinājis vairākus no vadošiem garīdzniekiem savā pilī, aiz slēgtām un apsargātām durvīm Viklifa darbu norakstus (grāmatas) pašrocīgi iemeta ugunī. 
Husa un visu to ekskomunikācijas (izslēgšana no baznīcas), kas bija piedalījušies apelācijas iesniegšanā pāvestam, tagad publicēja baznīcās. Bet daudzos gadījumos ļaudis šai ekskomunikāciju publicēšanai pretojās. Neviens negribēja piekāpties, līdz kamēr daži Husam labvēlīgi ķēniņa galminieki nostājās partijas galā un Prāgā atkal uz kādu laiku iestājās klusums. 
Ķēniņš Venceslavs visus šos ķecerības uzbrukumus savā valstī uzskatīja kā personīgus apvainojumus un par to rakstīja pāvestam un viņa kardināliem. Arī karaliene Sofija un vairāki bohēmiešu muižnieki šinī pašā lietā griezās pie pāvesta. Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca pāvesta rīkojums spert stingrus soļus pret Husu un viņa sabiedrotiem attiecībā uz pasludināto ekskomunikāciju. 
Husa lietas turpināšana ķēniņu arvien vairāk sadusmoja un viņš nolēma “šos savas neslavas cēlājus” stingri sodīt. Viņš sekvestrēja (īpašuma lietošanas aizliegums) vairākas muižas, kas piederēja virsbīskapam un citiem garīdzniekiem, lai no to īrēm rastu izlīdzinājumu tiem, kuriem bija atņemtas un sadedzinātas Viklifa grāmatas. Uz to virsbīskaps atbildēja liekot Prāgas pilsētu zem interdikta (aizliegums rīkot dievkalpojumus), bet pamanījis ķēniņa pārākumu, aizbēga no Bohēmijas un centās iemantot Venceslava brāļa, Ungārijas ķēniņa Sigismunda, aizsardzību. Bet tikko sasniedzis Presburgu viņš saslima un nomira. 

Husa konflikts ar pāvestu 
Pāvesta Jāņa XXIII valdības laikā saudzības jautājums pieņem nopietnāku raksturu. Viņš sasauc krusta karu pret ķēniņu Ladislavu un apsola pilnīgu saudzību visiem tiem, kas gatavi palīdzēt karā personīgi vai ar naudas pabalstiem. Huss un viņa piekritēji apņēmās pretoties. Huss runā pret pāvesta bullu (rīkojumu) un tās negodīgo dabu. Nepagāja arī ilgs laiks, kad Husa ziņojumu par publisku disputu, kurš bija nolikts universitātes lielajā zālē, varēja lasīt uz daudziem plakātiem. Tas, protams, virsbīskapam nepatika. Viņš uzaicināja Husu pie sevis un ar pāvesta legātu (sūtņu) starpniecību jautāja, vai viņš ar mieru paklausīt apustuļu pavēlēm. Pēc Husa atbildes, tie virsbīskapam sacīja: “Redzi, viņš ir gatavs paklausīt mūsu meistara pavēles.” Uz to Huss viņiem paskaidroja, ka viņš Kristus mācību nosauc par apustuļu pavēlēm, un tik tālu, cik Romas pāvesta pavēles saskan ar Kristus mācību un minētām pavēlēm, viņš ar mieru tām paklausīt; bet ja viņš redzētu pretējo, tad tām nepaklausītu, ja arī viņa miesas sadedzinātu. 
Disputs notika lielas auditorijas priekšā un Huss deva paskaidrojumus par šo priekšlikumu iemesliem un pastāvēja uz to, ka nav pareizi dot pāvestam naudu kristiešu asins izliešanai. 
Pa to laiku viņa lieta, kura bija nonākusi Romā, gāja tālāk no kardināla pie kardināla, par nožēlošanu, bez jebkādām sekām. Tad kādu pazīstamu priesteri, vārdā Miķeli, parasti sauktu “Miķelis de causis,” viņa prokūrista nodarbošanās dēļ jeb arī “de causis fidei,” (“ticību lietu Miķelis”), cilvēku ar ļoti ļaunu raksturu, bohēmiešu augstākie garīdznieki pieņēma, lai Husa lietu pabeigtu. Viņš izrādījās tik stiprs, ka pat Husa likumīgiem aizstāvjiem vajadzēja Romu atstāt, lai savu dzīvību glābtu. Tagad Husu galīgi ekskomunicēja, un ikvienu, kas ar viņu satikās, tāds pats liktenis sagaidīja. Kur vien viņš uzturējās, dievkalpojumi bija jāpārtrauc un beidzot kā mūžīgās nolādēšanas zīmi pavēlēja mest trīs akmeņus uz namu, kurā viņš dzīvoja. 
1414. gada augustā šis spriedums nonāca Prāgā. Huss atklāti protestēja un pēc Linkolnas bīskapa Roberta Grosteta parauga apelēja no pāvesta pie Kristus. Uzliktais interdikts Prāgas iedzīvotājiem sagādāja daudz ciešanu un bēdu, un Huss apņēmās no Prāgas aiziet, lai netaisniem nekļūtu par mūžīgo nolādēšanu un taisniem par ciešanu un bēdu avotu, un arī tāpēc, lai viņi savā neprātībā nemitētos Dievam kalpot. 

Huss trimdā 
Oktobra mēnesī Huss atstāja Prāgu un devās uz Dienvid-Bohēmiju, kur apmetās pie sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā no Auztijas, torņa cietoksnī Kozijā (Kozí Hrádek), netālu no Auzti (Sezimovo Ústí) pilsētiņas uz Lužnices (Lužnice) upes krastiem. No šejienes viņš sarakstījās ar savu Betlēmes draudzīti un saviem draugiem Prāgā un iesniedza parlamentam lūgumu aizstāvēt Dieva Vārda sludināšanas brīvību. 
Drīz pēc Ziemassvētkiem Huss atgriezās Prāgā un atkal uzsāka sludināšanu Betlēmes draudzē. Bet dievkalpojumus nekavējoši apturēja pretējās partijas garīdznieki un ķēniņš, kurš bija norūpējies par sinodes sasaukšanu, lai visas šīs nesaskaņas garīdznieku starpā likvidētu un Bohēmiju atkal paceltu kaimiņu tautu acīs, lūdza Husu atkal atkāpties. Nākošā gada februārī sinode tiešām tika noturēta, bet ķēniņa un viņa galminieku vēlēšanās nepiepildījās, jo laba daļa garīdznieku bija pret reformu un citu nevēlējās kā vienīgi viņu pretinieku pilnīgu padošanos. 
Huss tāpēc atkal atgriezās Kozijā, kur nodevās rakstniecībai un sludināšanai. Viņš sludināja pēc sava Pestītāja priekšzīmes zem klajas debess, laukos, mežos un uz lielceļiem, un ļaužu masas viņam nemitoši sekoja gan ar kājām, gan jāšus un ratos. 
Nekad tas nav bijis viņa nodoms vēlreiz pārbaudīt un pārveidot pastāvošo baznīcas mācību, bet gan viņš tiecies pēc reformas baznīcas nepareizā valdībā un uzstājies pret nepareizo valdošo sistēmu. Ar lielāko prieku viņš būtu redzējis kādu pāvestu nostājamies kā īstu reformatoru. Bet to viņš nepiedzīvoja. Viņš domāja, ka simtgadu prinčiem un muižniekiem atkal vajadzētu pacelties pret šo briesmīgo tirgošanos ar garīgiem amatiem un vajadzētu aizliegt pārmērīgos apdāvinājumus, kas ļaudis tikai pavedina uz grēku, un tai vietā sniegt garīdzniekiem pienācīgo uzturu. Un beidzot vēl paskaidroju, ka vienkāršajiem ļaudīm nevajadzētu baidīties no ekskomunikācijām (izslēgšanas no baznīcas), kurām neesot lielāka nozīme kā “koka pūķim”, ar ko putnu ķērāji sabiedē putnus, kuri to iedomājas kā dzīvu priekšmetu un neuzdrošinājas pacelties gaisā. Bet šī zoss (vārds ‘Huss’ čehu valodā nozīmē – ‘zoss’), mājas putns, pazīstot šo nedzīvo pūķi un neļaujoties sabiedēties, bet paceļas gaisā un dod citiem Dieva putniem to pašu piemēru. 
“Bez šaubām,” saka bohēmiešu vēsturnieks Tomeks, “Huss dzīvoja revolucionārā laikmetā un viņa ticība dibinājās uz to, ka zem zināmiem apstākļiem tas bija viņa pienākums, Dievam vairāk paklausīt, nekā cilvēkiem. Un jo ilgāki viņš šos uzskatus aizstāvēja, jo vairāk viņā nobrieda apņemšanās, ja vien tas būtu vajadzīgs, pat savu dzīvību viņu dēļ likt uz spēles.” 
Trimdas laiks bija literārajā ziņā Husam visražīgākais. Atrodoties Kozijā, viņš sacerējis daudz vērtīgu rakstu bohēmiešu valodā. Starp citiem mēs tur atrodam viņa rūpīgi izstrādāto izskaidrojumu par “Ticības apliecinājumu”, “Tēvreizi”, “Desmit baušļiem” un “Postilli”. 
Pēc sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā nāves, Jānis Huss nostājās muižnieka Henrija Lezla no Lazanijas aizsardzībā Krakovices pilī, netālu no Radovnikas. 
1413. gada 31. maijā Romu ieņēma pāvesta Jāņa ienaidnieks Neapoles ķēniņš Ladislavs. Pāvests atradās nepārvaramās grūtībās, un kaut arī nelabprāt, tomēr piekrita vispārējai gribai sasaukt ģenerālapspriedi, kuru uz Ungārijas ķēniņa Sigismunda priekšlikumu, nolēma noturēt vācu pilsētā Konstancē (Konstaz) un atklāt 1. novembrī 1414. gadā. Sigismunds atcerējās savu nodomu: pierunāt Husu arī ierasties apspriedē un pierādīt savu pareizticību. Šim nolūkam divus bohēmiešu muižniekus – Lordu Venceslavu Dubu un Džonu Klumu uzaicināja vest sarunas ar Husu. Viņa paša ziņojums ir, ka Sigismunds caur abiem iepriekš minētiem muižniekiem apsolījies viņam dot drošu pavadību ceļā uz Konstanci un izgādāt brīvu noklausīšanos apspriedē, un ja viņš nebūtu ar mieru padoties apspriedes lēmumam, viņam garantētu drošu atpakaļceļojumu savā zemē. 

Huss Konstancē 
Husa ceļojums uz Konstanci noritēja bez traucējumiem. Visur viņu draudzīgi uzņēma, pāvests apsolīja pilnīgu drošību un vēlāk pat paziņoja, ka ekskomunikācija pret viņu atcelta. Bet ienaidnieki nesnauda. Apsūdzība pēc apsūdzības nāca pāvestam un viņa kardināliem, kuri slepenībā gatavojās Husu apcietināt. Viņu uzaicināja ierasties pie pāvesta, kur neievērojot drošo pavadību, kas bija pienākusi, un arī muižnieka Džona Kluma drošsirdīgo pretošanos, Husu arestēja. Sākumā viņu turēja pāvesta dzīvoklī, no kurienes tad pārveda uz Dominikāņu klosteri ezera piekrastē. Tur viņu ieslodzīja kādā apakšzemes cietumā tuvu pie notekas kanāla, un nepagāja ilgs laiks, kad Huss bīstami saslima, un viņu pārvietoja kādā citā telpā, klostera ēdamzāles tuvumā. Pret šādu rīcību Bohēmijas un Morāvijas muižnieki stingri protestēja, un Sigismunds beidzot dabūja domes apsolījumu Husu vēlreiz, pirms sprieduma pasludināšanas, atklāti nopratināt. 
Baidīdamies par viņa netaisnas rīcības uzrādīšanu, pāvests pa to laiku slepeni aizbēga no Konstances. Cietuma atslēgas atradās pie Sigismunda, bet Husa stāvoklis netika uzlabots. Ilgi viņu arī nepaturēja Konstancē, bet pārvietoja uz Gotlebeni, kādā pilī, kas piederēja Konstances bīskapam. Šeit viņu turēja dzelžos kaltām rokām mazā augšistabiņā. 
Pateicoties bohēmiešu un poļu muižnieku drosmei, Sigismunds savu solījumu izpildīja un netaisni ieslodzītais un nežēlīgi mocītais patiesības liecinieks varēja cerēt uz vēlreizēju atklātu nopratināšanu. 

Husa nopratināšana 
Husu izklaušināja Franciskāņu klostera ēdamzālē. Kamēr rakstvedis nolasīja liecību pret viņu, kāds bohēmietis, netālu no lasītāja stāvēdams, izspiegoja sprieduma izvilkumu, kas bija jau pagatavots, starp citiem papīriem, un par to tūlīt ziņoja muižniekam Venceslavam un Džonam Klumam. Šī vēsts arī ķēniņu pārsteidza un viņš aizliedza kaut ko lemt, pirms nebija notikusi Husa atklāta nopratināšana. Husu ieveda un viņam atgādināja dažus viņa rakstus, starp citu arī viņa sacerējumu “Par draudzi” (De Ecclesia), kurus viņš atzina par savējiem, bet tikko mēģināja paskaidrojumus dot, domē sacēlās tāds troksnis, kas viņu piespieda drīz klusēt. 
Redzot, ka ķēniņš un bohēmiešu muižnieki ar šādu krāpšanas tiesu nebūs apmierināti, domes valde nolēma otru nopratināšanu. 
Nepietika ar to vien, Huss vēl bija iejaukts kādā strīdus jautājumā starp nominālistiem un reālistiem. Mēģināja pierādīt, ka reālists nevar turēties pie doktrīnas par maizes pārvēršanos Kristus miesā pie Svētā Vakariņa. 
Atbildot uz šo uzbrukumu, Huss piesauca Dievu un savu sirdsapziņu kā lieciniekus, ka viņš to nekad nav sludinājis jeb mācījis, pat viņa sirdī nav nācis, ko tagad pret viņu apliecināja. 
Tad atkal no jauna pacēla Viklifa strīdus jautājumu un Husa pretošanos viņa grāmatu pilnīgai iznīcināšanai. Mēģināja, kaut gan bez panākumiem, iepīt Husu ķēniņa Venceslava strīdos ar arhibīskapu Sibneku. 
Dažus sakropļotus Husa rakstus nolasīja, kuros, bez šaubām, autors savus uzskatus aizstāvēja. Viņam ieteica padoties domes spriedumam un apsvērt, ka viss tas, ko pret viņu liecināja, ir patiesība. To Huss nespēja, un visi ķēniņa Sigismunda argumenti viņa noteiktību nevarēja satricināt. 
Ar viņa nodošanu Rigas bīskapa apsardzībā sēde nobeidzās. Spriedums bija gatavs, un Sigismunds piekodināja padomes locekļiem Husu sadedzināt, ja viņš stūrgalvīgi atteiktos atkāpties no savām mācībām. Šī Sigismunda nekrietnā darbība pret Husu pēc visiem viņa solījumiem par palīdzību un sargāšanu, viņam tomēr beidzot maksāja Bohēmijas kroņa zaudēšanu. 

Husa notiesāšana un nāve 
1415. gada 6. jūlijā Jāni Husu noveda Konstances katedrālē ķēniņa un galveno valsts un baznīcas valdnieku priekšā. Vēlreiz nolasīja celto sūdzību pret viņu, bet viņam pašam aizliedza runāt. Un lai vēl kaut ko atrastu, kas runātu pret viņu, tam uzbruka, itkā viņš, Jānis Huss, sevi būtu nostādījis kā Dievības ceturto personu. Par velti viņš taujāja pēc sava apsūdzētāja vārda. Nekas vairs nelīdzēja, viņš pats un viņa grāmatas bija uz nāvi notiesātas. Tikko spriedums bija pasludināts, Huss nometās ceļos un lūdza: “Kungs Jēzu Kristu, piedodi maniem ienaidniekiem, jo Tu vienīgi zini, ka tie mani netaisni apsūdzējuši un vajājuši, piedodi viņiem Tēvs, Tavas bezgalīgās žēlastības dēļ.” 
Ceļā uz soda vietu Huss nemitējās runāt un pārliecināt pūli, kas viņam sekoja, par to, ka viņš nevainīgs iet nāvē. Sasniedzot drausmīgo sadedzināšanas vietu, viņš vēl skaņā balsī nodziedāja 31. un 51. Dāvida dziesmu un, paceldamies no lūgšanas, vēlreiz noteikti sacīja: “Kungs Jēzu Kristu, es esmu gatavs Tava Svētā Vārda dēļ, panest šo drausmīgo, kauna pilno, necilvēcīgo nāvi.” 



Jānis Huss 
Slavenu vīru biogrāfijas 
Derīga Bibliotēka Nr 55
Izdevniecība un grāmatu pārdotava “Atmoda” 
L.Kalēju ielā 56, Rīgā tālr 22596 


Jana Husa darbi
Jana Husa darbi un vēstules lasīšanai - Jan Hus - Wikisource, the free online library
Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus
Sprediķi - Postilla
Sprediķu pieraksti - Postilla adumbrata. Iohannes Hus
Skaidrojums par tā Kunga ticību un lūgšanām
Par simoniju 
Par sešām maldu mācībām 
The Public Defence of Certain Articles of John Wickliff, in the first Act before the whole University of Prague, in Charles's College by Jan Hus

Audio grāmatas 
Жизнь Яна Гуса - Jana Husa dzīve (krievu valodā) mp3

Autors: plkst.
Etiķetes: , , , , , ,
Atrašanās vieta: Latvija

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)