RUNĀŠANA MĒLĒS (glossa)
Kurt E. Koch
Pirms ieejam dziļāk šajā ļoti strīdīgajā jautājumā, vēlos jau pašā sākumā sacīt, ka es ticu šai Svētā Gara dāvanai. Lai kas arī tiktu sacīts šajā rakstā, tas neietekmē patieso dāvanu. Tādēļ ikvienam, kurš no Svētā Gara ir saņēmis dāvanu pielūgt Dievu svešā mēlē, nevajadzētu būt satrauktam. Es zinu un ņemu vērā vārdus, kuri ir uzrakstīti Psalmā 105:15:
“Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!”
Šī īsā apskata ietvaros nav iespējams sīki un detalizēti iztirzāt visu glosolālijas (mēlēs runāšanas) problēmu. To es esmu jau veicis savā grāmatā “Strife of Tongues” (Strīds par mēlēm), kura publicēta gan angļu, gan vācu un franču valodā.
Šodien teoloģiskajās diskusijās mēļu dāvana atrodas starp diviem ekstrēmiem viedokļiem, kā jau tas ir ticis parādīts.
Ir teologi, kuri paziņo, ka šī dāvana pastāvēja vienīgi pirmajā gadsimtā. Lai gan es labi pazīstu apustuliskā laikmeta īpašo raksturu un tā laika brīnumu spēku, tomēr es nepiekrītu šim viedoklim, ka šīs dāvanas darbība būtu pilnīgi izbeigusies.
Otra galējība ir herētiskais (maldīgais) apgalvojums, ka katram kristietim, kurš ir piedzīvojis jaunpiedzimšanu, ir jātiecas, lai iegūtu šo dāvanu. Arī šo viedokli es noraidu, jo tas ir bibliski nepamatojams. Jēzus nerunāja mēlēs. Tie trīs tūkstoši, kuri nāca pie ticības pirmajos vasarsvētkos nerunāja mēlēs. Un Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 12:30 saka: “Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?” Apustuļa atbilde ir – Nē, tādēļ, ka visiem ticīgajiem nav vienas un tās pašas dāvanas.
Ar svētu cieņu pret šo dāvanu kāds amerikāņu Dieva vīrs izveidoja šādu teicienu: “Neaizliedziet, bet nemeklējiet.”
Vispirms uzskaitīsim Jaunās Derības tekstu fragmentus, kuros ir pieminēta glosolālija. Tās ir Marka ev. 16:17; Apustuļu darbi 2.n.; Apustuļu darbi 8:17; Apustuļu darbi 10:46; Apustuļu darbi 19:6; 1.vēst. Korintiešiem 12-14.n.
Dažus vārdus par šiem tekstiem. Marka 16:17 lasām: “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās.”
Šis Marka evaņģēlija teksts ir neskaidrības avots teologiem. Senākie manuskripti, tādi kā Codex Sinaiticus (4. gadsimts) un Codex Vaticanus (tas pats laika posms), nesatur teksta fragmentu Marka 16:9-20. Daudzos minuskuļu manuskriptos līdzīgi neparādās šis Marka evaņģēlija noslēgums. No otras puses, jaunākie seno rokrakstu krājumi, kā Codex Ephraemi (5. gadsimts) un Codex Bezae Cantabrigiensis (6. gadsimts) satur šo Marka evaņģēlija nobeigumu.
Mani personīgi tas nepavisam nesatrauc. Es esmu atvērts Bībeles tekstu studijām, tomēr ne teksta kritikai. Par cik mūsu Bībelēs ir šis Marka evaņģēlija noslēgums, es izturos ar cieņu pret to, tas ir nācis esamībā Svētā Gara vadībā, un mums ir jāpieņem tas ar pateicību. Marka evaņģēlija nobeigumam piemīt visu četru evaņģēliju gara būtība.
Notikumi, kuri atstāstīti Apustuļu darbu 2. nodaļā nevar tikt uzlūkoti kā glosolālija. Daudzi teologi, kā Dr. Dickason no Mūdija (Moody) Bībles institūta norāda, ka Apustuļu d. 2.n. izmanto to pašu grieķu vārdu glossa, ko 1. Korintiešiem 12-14.n. Tādēļ viņi secina, ka apspriestās parādības (fenomeni) ir vienas un tās pašas. Šis filoloģiskais spriedums tomēr nav pārliecinošs, jo teoloģiska izpēte atklāj pavisam citu ainu.
Apustuļu d. 2.n. mums aprakstīts valodas brīnums. Apustuļi bija spējīgi sludināt evaņģēliju sešpadsmit vai septiņpadsmit tautībām, kuras bija klātesošas Jeruzalemē, katram cilvēkam viņa valodā. Nebija vajadzība pēc tulka.
1. Korintiešiem 12-14.n. mums ir darīšana ar glosolāliju – runāšanu mēlēs, kuru nesaprata neviens, bieži pat arī pats runātājs nesaprata. Šajā gadījumā bija nepieciešams tulkotājs vai izskaidrotājs.
Apustuļu d. 2.n. mums ir darīšana ar misionāru evaņģēlija pasludināšanu. Vēstulē Korintiešiem mums ir darīšana ar lūgšanu svešā mēlē, ar pielūgsmi, ar Dieva cildinājumu un slavēšanu.
Apustuļu d. 8:14-17 atstāsta Pētera un Jāņa ceļojumu uz Samariju. Tur viņi satika ticīgos, kuri vēl nebija dzirdējuši par Svētā Gara izliešanos. Tādēļ apustuļi viņiem par to pastāstīja un uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. Tā nav mūsu situācija. Mūsu situācijā Vasarsvētki ar Svētā Gara izliešanos ir mums aiz muguras. Ļaudīm Samarijā viņu garīgajā attīstībā bija divi pakāpieni: vispirms viņi pieņēma Kristu kā savu Glābēju, pēc tam vēlāk viņi piedzīvoja kristību Svētajā Garā. Mums, kristiešiem, abi šie notikumi ir vienā piedzīvojumā. Mēs saņemam Svēto Garu kopā ar jaunpiedzimšanu. Atcerieties vārdus: “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3)
Apustuļu d. 10.n. satur atstāstu par romiešu centurionu Kornēliju, kurš tika piepildīts ar Dieva Garu un viņam tika dota mēļu dāvana, pēc tam kad viņš saņēma glābšanu. Šī atstāsta nolūks ir parādīt jūdu kristiešiem, ka arī pagāni ir aicināti tai pašai glābšanai. Par cik Pēteris Apustuļu d. 10:47 paziņo: “Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?”, mēs varam secināt, ka šis teksta fragments neattiecas uz glosolāliju, bet uz līdzīgu notikumu, kāds ir aprakstīts Apustuļu d. 2.n.
Apustuļu d. 19.n. aprakstīta Pāvila ierašanās Efezā. Apustulis pamanīja, ka ar šiem kristiešiem kaut kas bija aplami. Tādēļ viņš jautāja viņiem, “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” (2.p.). Izrādījās, ka viņi par to neko nezina, tādēļ, ka viņi bija dzirdējuši tikai Apolla sludināšanu. Kad Pāvils lūdza Dievu kopā ar viņiem un uzlika viņiem rokas, Svētais Gars nāca pār viņiem. Viņi runāja mēlēs un pravietoja. Vārds “pravietoja”, ko ieviesuši tulkotāji, nav veiksmīga izvēle. Grieķu valodas oriģinālā tekstā šeit lasām “epropheteuon”, kas nozīmē “viņi runāja pravietiski”. Tas nozīmē, ka šeit mums nav darīšana ar glosolāliju, bet ar tādu pašu parādību kā Apustuļu d. 2. un 10.n. Turklāt, šī Rakstu vieta nedrīkst tikt lietota nepareizi, kā tas bieži notiek ekstrēmistu grupās. Efezieši ataino pārejas situāciju. Viņi atrodas attīstības ceļā, kurš ved no pagānisma caur Jāņa sludināto grēku nožēlošanas kristību pie Svētā Gara saņemšanas. Mums nav jāpārveido šī situācija mācībā par attīstības posmiem. Efezieši neko nezināja par Vasarsvētkiem. Mēs pazīstam Vasarsvētkus un tie atrodas aiz mums.
Visas Apustuļu darbu Rakstu vietas runā nevis par glosolāliju, bet par pravietisku runāšanu svešā valodā, kura varēja būt saprotama bez tulkotāja.
Situācija, kura aprakstīta vēstulē Korintiešiem ir atšķirīga. Šeit mums vairs nav darīšana ar valodas brīnumu. 1.Korintiešiem 14.n. varam saskatīt trīs mēlēs runāšanas formas:
1. 1.Kor. 14:2 “Kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam.” Šī ir dāvana, kura dota Dieva pielūgšanai un Viņa noslēpumu pagodināšanai. (Skatīt arī 1.Kor.14:4,28)
2. 1.Kor. 14:5 “Tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta.”
3. 1.Kor. 14:22,21 “Mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, .. un tomēr tie Man neklausīs...”
Tā var būt par zīmi Dieva sodam un par sirds nocietināšanās zīmi neticīgajiem.
Pāvils atrod šādas pozitīvas lietas, ko sacīt par runāšanu mēlēs:
1. 1.Kor. 14:18: “Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.”
2. 1.Kor. 14:39: “Neliedziet arī runāšanu mēlēs.”
Par cik mēļu dāvana Korintas draudzē radīja lielu nekārtību, traucējumus un jukas, apustulis noteica noteikumus un vadlīnijas mēļu dāvanas lietošanai:
1. 1.Kor. 14:19: Labāk lai runā piecus saprotamus vārdus, nekā desmit tūkstošus vārdu mēlēs.
2. 27.p.: Mēlēs lai runā ne vairāk kā divi vai trīs.
3. 27.p.: Lai runā pēc kārtas un pa vienam.
4. 28.p.: Lai nerunā mēlēs bez tulkotāja.
5. 32.p.: Mēļu dāvanai ir jābūt pakļautai kontrolei.
6. 33.p.: Mēlēs runāšana nedrīkst radīt nekārtības.
7. 40.p.: Mēlēs runāšana jāveic pieklājīgi un kārtīgi.
8. 34.p.: Draudzē publiski sievietes nedrīkst runāt mēlēs (ievērojiet teksta kopējo domu).
Par cik šis teikums 34. pantā bieži ir ticis nepareizi izskaidrots un pārprasts, ir nepieciešams sniegt īsu paskaidrojumu. Jaunā Derība sniedz dažus norādījumus attiecībā uz sievietēm.
Sieviešu kalpošana ir ierobežota
1. 1.Kor. 14:34: Sievietēm nav atļauts runāt mēlēs draudzē.
2. 1.Tim. 2:12: Sievietei var netikt atļauts veikt mācīšanas kalpošanu. (“Mācīt es sievai nepieļauju”)
Sieviešu kalpošana ir atļauta
1. 1.Kor. 11:5: Sievietes draudzē var lūgt un pravietot.
2. Ap.d. 21:9: Četras evaņģēlista Filipa meitas pravietoja.
3. Ap.d. 16:14-15: Sievietēm ir palīdzēšanas un atbalsta sniegšanas kalpošana.
Mēlēs runātāju kustība šodien
Lai gan es atbalstu biblisku mēļu dāvanu, tomēr es esmu teicis noteiktu Nē! tā sauktai mēlēs runātāju kustībai. Kāpēc? Šie astoņi noteikumi, kurus Pāvils ir devis vēstulē Korintiešiem netiek ievēroti, un tiem nepaklausa. Vairākums no tiem, kas lūdz mēlēs ir sievietes, nav klāt tulkotājs, dažreiz sapulcē ir divdesmit vai vairāk sievietes, brīžiem pat viņi visi lūdz vienlaicīgi, ekstrēmistu grupās lietas notiek nepieklājīgi un nekārtīgi, un visbeidzot, viņi izvirza šo dāvana kā likumu citiem un padara to par mērauklu kristībai Garā.
Caur mēlēs runātāju kustību, velnam ir izdevies radīt milzīgus iebrukumus Jēzus Kristus draudzē.
Gribu pieminēt kādu nesenu piemēru. Tas nāk no Prince Edward salas, kura ir viena no Kanādas austrumu provincēm.
Dievbijīgs mācītājs noturēja nedēļas lūgšanu sapulci. Klāt bija mācītājs, viņa sieva un daži no draudzes ticīgajiem. Lūgšanu sapulces vidū mācītāja sieva pēkšņi sāka lūgt mēlēs. Mācītājs bija šausmīgi pārsteigts. Tas notika pirmo reizi viņa draudzē. Tik tikko viņa bija pabeigusi, kad jau vēl kāda cita ticīga sieviete sāka lūgt mēlēs. Tulkotājs nebija. Mācītājs jutās neomulīgi. Viņš pārtrauca lūgšanu sapulci un aizsūtīja draudzes locekļus mājās.
Kā es to redzu, sieva bija atļāvusi sevi ietekmēt. Viņai pieder liels daudzums fetiši, elki, velnu maskas, un visādu veidu kultiski priekšmeti no misijas laukiem. Viņa domā par sevi kā par nevainīgu objektu kolekcionētāju, neaptverot, ka cilvēks var tikt garīgi ietekmēts un sabojāts ar kultisku priekšmetu palīdzību, kuri kalpojuši velnu pielūgšanai. Citiem kristiešiem arī ir tāds pat iespaids. Arī viņi tic, ka šī sieviete ir tikusi ietekmēta. Tā ir vispārēja pieredze, ka šādi cilvēki runā mēlēs, kuri atrodas okultu ietekmju vai cilvēku ar mēdiju spējām tuvumā, vai pat arī spiritisma pavadībā.
Pa to laiku šī “mēļu ielaušanās” lūgšanu sapulcē beidzās ar traģēdiju. Gan mācītāja sieva, gan arī otrā sieviete, kura runāja mēlēs, abas zaudēja saprašanu un tagad atrodas psihiatriskajā slimnīcā.
Svētā Gara dāvanām – noteiktu Jā! Pravietojumi attiecībā uz eshatonu (Tā Kunga otro atnākšanu u.c.) ir pabeigti līdz ar kanonu (Jaunās Derības rakstu apkopojumu). Citas Gara dāvanas spēlēja svarīgu lomu kādu noteiktu laika posmu – bez pilnīgas izbeigšanās, kamēr citas dāvanas turpina būt tikpat nozīmīgas līdz pat Jēzus atkal atnākšanai.
Visām dāvanām, kuras ir dēmoniskas iedvesmas rezultāts vai arī tikai cilvēcīga ķēmošanās un atdarināšana – radikāls, noteikts Nē!
Visbeidzot, atļaujiet man sniegt dažas piezīmes attiecībā uz mēlēm:
1. Vēstule Korintiešiem tika uzrakstīta mūsu ēras 57. gada pavasarī. Apustuļu vēlākajās vēstulēs nav šī mēļu problēma redzama. Izejot no šī fakta mēs redzam, ka mēles bija jau mazinājušās.
2. Korintiešu draudze apustulim Pāvilam bija visnemierīgākā un miesīgākā draudze. Nobriedušākās draudzēs nebija mēļu problēmas.
3. Draudzes vēsturē gadsimtiem ilgi nebija “strīdi par mēlēm”.
4. Kurš izveido likumu par mēlēs runāšanu, tas ir herētiķis (maldu mācītājs).
5. Bībele satur visu, kas mums vajadzīgs glābšanas iegūšanai.
6. Tā būtu vislielākā svētība un Svētā Gara dāvana, ja mūsu personīgā mēle varētu tikt atbrīvota no visa ļaunā runāšanas un svētdarīta Dieva pagodināšanai.
Avots:
Kurt E. Koch – “Charismatic Gifts” (115.–123.lpp.)
Par šo pašu tēmu ir rakstīts Kurt E. Koch grāmatās –„Die Geistesgaben” un “The Strife of Tongues”, „Das Zungenreden”, „Le conflit des langues”, “Occult ABC”, kā arī citu autoru grāmatās.
Tulkots no angļu valodas.
Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2008.g. aprīlī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru