Nedodiet vietu velnam

NEDODIET VIETU VELNAM 

no žurnāla “Klusie Ūdeņi” Nr. 22, lpp. 24-31

Efezas pilsēta bija apustuļa Pāvila sludināšanas darba centrs viņa trešajā misijas ceļojuma laikā. Šeit, tāpat kā arī citās vietās, Dievs caur Savu kalpu izveidoja draudzi. No šīs vietas, pēc apustuļa vārdiem, iznāca arī pirmie maldu mācītāji (Apustuļu d. 20:30). 

Efeza tajā laika bija spēcīgs pagānisma cietoksnis. Tās iedzīvotāji bija pazīstami ar savu dziļo māņticību, mīlestību uz greznību un izlaidīgu dzīvi. Īpašu pieķeršanos viņi sevī izkopa uz majestātisko Artemīdas (vai Diānas, kuras vārds nozīmēja “tikumība”) templi. Šis templis tika būvēts 220 gadus un bija tik plašs un skaists, ka tika pieskaitīts septiņiem pasaules brīnumiem. Kalpošana dievietei tika veikta īpaši spīdoši. Greznās svinības pavadīja uzdzīve un dēmonu izaicināšana. Priesteri un burvji organizēja tikšanās ar elles gariem, iesaistot šajās izrādēs milzīgus ziņkārīgo pūļus, kuri pēc tam kļuva par upuriem tumsas spēkiem. Nelieli sudraba tempļa suvenīri, ar vidū attēlotu dievieti, tika izgatavoti lielos daudzumos un nesa ievērojamus ienākumus amatniekiem. 

Un lūk, uz šo pasaules telpas ļauno garu koncentrācijas centru Tas Kungs nosūtīja apustuli Pāvilu ar viņa sludināšanu “gara un spēka izpausmē”, lai sagrautu šo pagānisma cietoksni. 

Apustulis gribēja apmeklēt Asiju jau sākumā, bet Svētais Gars viņam to neļāva (Apustuļu d. 16:6). Viņš ieradās tur vēlāk, tieši tajā laikā, kas izrādījās vispiemērotākais daudziem Kristus patiesības uzņemšanai. 

Efezā Pāvils atrada apmēram divpadsmit Jāņa mācekļus. Viņi bija īpaši Dieva meklētāji. Jānis mācīja un kristīja ļaudis Jeruzālemes apkārtnē, gandrīz tūkstotis kilometru jūras ceļa attālumā no Efezas (ejot pa zemes ceļu šis attālums ir divtik liels), un šie ļaudis, meklējot patiesību, uzņēma Jāņa vārdus un kristījās “ar Jāņa kristību” (Apustuļu d. 19:3). Un lūk, tagad, izdzirdot apustuļa Pāvila dzīvo liecību par Kristu savā dzimtenē, viņi labprāt kristījās un saņēma Svēto Garu. 

 

Attēlā: senais amfiteātris, kurā sapulcējās Efezas pilsētas iedzīvotāji. Teātris bija milzīga atvērta struktūra,  kurā varēja sapulcēties līdz pat 24 000 cilvēku. Īpašās gada dienās tas kalpoja kā svētku sapulču un sabiedrisko pasākumu norises vieta. Tur bieži norisinājās arī spontānas pulcēšanās, līdzīgas tai, ko evaņģēlists Lūkas aprakstījis Apustuļu darbos 19:29-40, kad sapulcētie ļaudis, kurus zemiski ļaudis bija skūdījuši pret apustuli Pāvilu, gandrīz divas stundas satraukti kliedza: “Varena ir efeziešu Artemīda!” 

Mācot gandrīz divus gadus dienām un naktīm, gan atklāti, gan pa mājām, viņš bezbailīgi sludināja pagāniem glābšanu, “tā ka visi, kas Asijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu.” Dievs caur apustuli darīja brīnumus – slimajiem uzlika sviedru autus un priekšautus no viņa ķermeņa, un viņiem izbeidzās slimības, un ļaunie gari izgāja no viņiem. Daudzi, kas kļuva ticīgi, nāca, izsūdzot un atklājot savus grēkus, un daudzi no tiem, kas bija nodarbojušies ar burvestībām, sadedzināja visu priekšā savas burvestību grāmatas. 

Apustulis sludināja ar tādu spēku, ka par viņa vārdu runāja pat elle. “Pāvilu es zinu!...” – pretojoties, paziņoja dēmoniskais gars. 

Un šeit pat, neskatoties uz acīmredzamiem apustuļa sludināšanas panākumiem, cilvēki, kuros nebija ticības, atklāti sāka apmelot Dieva darbu: “…ne vien Efezā, bet gandrīz visā Asijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās…” (Apustuļu d. 19:26-27). 

 Tādas pretestības apstākļos strādāt nebija iespējams. Pēc ļauni noskaņotu cilvēku vardarbīgas sacelšanās, apustulis Pāvils bija spiests pamest Efezu un devās uz Maķedoniju (Apustuļu d. 20:1). Un tikai pabeidzot savu trešo misijas ceļojumu, viņš atnāca uz Milētu. Efeza atradās netālu. Taču Pāvils ļoti steidzās nokļūt Jeruzālemē. Bet viņš zināja, ka viņam nekad vairs nebūs iespējas atrasties šajās vietās, tādēļ viņš lūdza Efezas draudzes vadītājus ierasties pie viņa Milētā uz atvadu sarunu, lai sniegtu viņiem pēdējos pamācošos norādījumus. 

Tas, kuram ir bijis jāšķiras no draugiem, zinot, ka viņš tos vairs nekad neredzēs, sapratīs, cik aizkustinoša bija šī pēdējā tikšanās... Kā līdz baltkvēlei ir iekarsusi dvēsele šādos brīžos! Viens vārds, viens skatiens - un no krūtīm neviļus izlaužas šņuksti... 

Apustulis, ar kura dvēseli bija saistītas viņu dvēseles, aizgāja no viņiem uz visiem laikiem... Ja viņi zinātu, ka joprojām redzēs viņu dzīvu, tad vēl bija iespējams, sakopojot spēkus, savaldīties, viņu pavadot. Bet kalpotāji zināja, ka apustulis Pāvils, kura liecības vārds atveda viņus uz glābšanas ceļa, dodas no viņiem prom, lai tuvākajā nākotnē pieņemtu mocekļa nāvi. Ko viņi piedzīvoja, ko pārdzīvoja, sajūtot pēdējo viņa mācītāja rokas spiedienu?! Viņi ar asarām acīs krita Pāvilam ap kaklu un skūpstīja viņu - tik dziļa bija viņu pieķeršanās un neizsakāmi rūgta šķiršanās! 

Tagad iedomāsimies, cik saspringta bija paša apustuļa sirds, jau iepriekš zinot, ka darbs, kura dēļ viņš visus šos gadus nogurdināja savu dvēseli, tiks bez žēlastības iznīcināts uzreiz pēc viņa aiziešanas?! 

Zinot, cik lētticīgi un nepieredzējuši ir jaunie garīgie kalpotāji, apustulis Pāvils, skatīdamies uz viņa dibināto draudžu vadītājiem, garā noskuma: vai viņi spēs bez viņa audzināt draudzes veselīgā mācībā? Vai visiem pietiks drosmes aizstāvēt patiesību, kad tuvākie draugi viņus nodos? 

Kristus Svētajā Vakarēdienā bija garā satraukts, zinot Jūdas nodomu. Apustulis Pāvils arī saprata, ka ne viens vien, bet daudzi draudžu vadītāji, kas ieradās uz šo atvadu sarunu, patiesībā nodos svēto lietu. Viņš jau iepriekš bieži teica, ka daudzi rīkojas kā “Kristus krusta ienaidnieki” (Filipiešiem 3:18). Lūk, arī tagad viņš nevar aiziet, nepateicis skarbu patiesību. Ja viņš nesaskatītu reālus draudus Dieva darbam, vai viņš sāktu pievērst draudžu vadītāju uzmanību iedomātām briesmām? 

Apustulis Pāvils pastāstīja brāļiem, ka viņu patstāvīgā kalpošana viņa prombūtnes laikā tiks pakļauta smagiem pārbaudījumiem no viņu pašu puses. “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami…” (Apustuļu d. 20:29-30). 

Neviens neiebilda apustulim: “Kāpēc tu, brāli, sēj aizdomīgumu? Tu taču dodies prom, bet mums vēl ir jāstrādā. Pēc taviem vārdiem mēs taču vairs neuzticēsimies viens otram. Labāk šķirsimies ar mieru, bez savstarpējiem sarūgtinājumiem...” 

Bet mācītāji klusēja. Acīmredzot saprata, ka apustuļa bažas nebija bez pamata. Tātad, tur jau tad bija nelietīgi kalpotāji un, iespējams, viņi pat mēģināja iekļūt draudzēs, bet nespēja, saskardamies ar nepārvaramiem šķēršļiem. Kamēr apustulis Pāvils pārraudzīja draudzes, viņiem bija grūti pretoties viņa garīgajam spēkam. Lai arī kādā ārējā maskā viņi ietērptos, apustulis viņus redzēja. Jūtot Dieva kalpa spēcīgo roku, cilvēki, kas nesa maldu mācības, nevarēja pilnībā izpausties. Saglabājot Kristus labās vēsts patiesību, apustulis Pāvils ne brīdi viņiem nepiekāpās (Galatiešiem 2:5). 

Vai apustulim bija taisnība savos pieņēmumos? Vai viņš neizdarīja pārsteidzīgus secinājumus? Vai vēlāk draudzē parādījās viltus apustuļi? 

Aptuveni astoņus gadus vēlāk apustulis Pāvils rakstīja vēstuli Efezas draudzei no apcietinājuma. Un ko? Vai viņš lūdza piedošanu par nepārdomātu brīdinājumu? Nē. Draudze uz to brīdi jau vairs nebija modrības stāvoklī un bija zaudējusi garīgo vienotību. Drīz viņa bija kļuvusi līdzīga svārstīgam mazulim, kurš aizraujas ar katru mācību vēju. Viņa bija iekļuvusi viltīgu cilvēku tīklos un pakļāvās viņu viltīgajai pavedināšanas mākslai (Efeziešiem 4:14). Dieva bērni kļuva par melu mācītāju sadarbības partneriem un piedalījās neauglīgajos tumsas darbos (Efeziešiem 5:6,11). Kad viņiem uzbruka velna ļaunās viltības, viņi, kaut arī iepriekš bija par to brīdināti, nestājās pretī kārdinātājam pilnā Dieva apbruņojumā,  bet iedeva viņam vietu, ar ko apbēdināja Svēto Garu (Efeziešiem 4:30, 6:13). 

Skumjais apustuļa pravietojums piepildījās. Vēlāk pats Kungs caur Jāņa atklāsmi aicināja Efezas draudzi uz grēku nožēlu un atgriešanos. Draudzē atklājās samaitāti cilvēki. Viņa pārbaudīja tos, kuri sevi sauca par apustuļiem, bet tie izrādījās meļi (Jāņa atkl. 2:2). Draudze bija atkritusi no savas pirmās mīlestības augstuma, un tai draudēja bojā eja. Tas Kungs brīdināja - ja viņa paliks šādā stāvoklī, Viņš nostums tās lukturi. 

Tādā veidā jau pirmajās draudzēs, kas bija dzimušas kristietības rītausmā, vietu atrada melu apustuļi. 

“Arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, 

kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības…” (2. Pētera 2:1), - brīdina Dieva Vārds. Mūsdienu draudzes nav atbrīvotas no iespējamām viltību (melu) mācītāju intrigām. Mūsu acu priekšā viņi piesaista un vervē sev atbalstītājus, nešķīstā veidā par viņiem greizsirdīgi cīnoties, lai tie, savukārt, nokļuvuši viņu atkarībā, vēlāk greizsirdīgi cīnītos par viņiem (Galatiešiem 4:17). 

Daudzus satrauc jautājums – kādā veidā kādreiz labākie garīgie kalpotāji varēja kļūt par atkritējiem, viltību (melu) mācītājiem? Ar ko viņi sāka savu slideno kritiena ceļu, un kāpēc no šī ceļa praktiski nav atpakaļceļš?

Neaizskarot citus iemeslus, apskatīsim vienu no šiem iemesliem, kas ir ļoti postošs. 

Melu mācītājs iesākas ar meliem. Tas ir pirmais akmens, kuru velns ieliek sava tempļa celtniecībā kristieša sirdī. Izlēmīgi neizskaužot katru nepatiesību no ikdienas dzīves, šādas dvēseles atstāj savā sirdī vietu velnam, un viņš tās noķer savos tīklos. Bīstami ir piekāpties velnam vienu reizi, un, ja cilvēks grēku nenožēlo, bet attaisno melus - tad velna tīkli kļūst stipri. 

Ko sacīja Kristus? – “…nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj.” (Jāņa ev. 14:30 RT65) (“…nāk šīs pasaules valdnieks, un Manī viņam nekas nepieder.” - angļu King James un krievu Sinoidālā tulkojumā). Uz taisnīgu dvēseli velnam nav nekādu tiesību. Bet tad kristietis pieļauj nepatiesību vienreiz, tad vēlreiz, tad trešo reizi. Sākumā viņa sirdsapziņai nav miera. Bet, ja kristietis cenšas apslāpēt tās balsi un mierina sevi, ka tas jau nav “nāves grēks”, tad viņa sirds kļūst ērts mērķis jaunām sātana bultām un uzbrukumiem. Sātanam tika iedota vieta un līdz ar to arī tiesības. 

Ja paskatās uz ticīgo no malas, šķiet, ka nekas nav noticis. Viņš lūdz, strādā, upurējas. Viņš pats pēc pirmajiem grēka soļiem kaut kur dvēseles dziļumos varbūt gaidīja tūlītēju sodu no tā Kunga. Taču nekas nenotika. Viņš palika vesels un neskarts. “Es grēkoju un pārgrozīju patiesību, un man par to neatmaksāja,” – nodomāja cilvēks, un visi viņa satraukumi norimās (Ījaba 33:27 burtiski no krievu valodas). 

Tā pakāpeniski viņš pierod pie nepatiesības, un sirdsapziņa viņu vairs nemoka kā iepriekš. Tās balss kļūst aizvien klusāka, bet pēc tam pārstāj runāt vispār. Kristietis zaudē izpratni, kas ir grēks, un kas nav grēks. Viņa prāts samaitājas, un viņš grēko bez problēmām. Viņa sirdsapziņa ir mirusi, pareizāk sakot, nogalināta. “Un, ja viņa klusē,” - sevi pārliecina ticīgais cilvēks, “tas nozīmē, ka es negrēkoju.” 

Ar mīlestību, kas pārspēj cilvēku sapratni, Tas Kungs rūpējas par katru Savu radību: “Es, Tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienumēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti… Ja rastos tur ērkšķi un dadži, Es cīnītos pret tiem un tos visus sadedzinātu! Vai citādi tie pie Manis meklētu patvērumu un slēgtu ar Mani mieru?...” (Jesajas 27:3-5)

Taču cilvēks ar nepateicību atbild uz šādu Glābēja gādību un nenožēlo savus apzināti pieļautos melus. Tad Dievs noņem Savu aizsardzību, un cilvēks kļūst neaizsargāts, pieejams visiem pievilšanas vējiem. Velna indīgās bultas trāpa viņam ar visdažādākām garīgām slimībām. Nedzirdēdams sirdsapziņas un Svētā Gara veselīgo balsi, viņš bez bailēm pieņem visus ļaunā gara melus kā patiesību. Viņš mierīgi piekāpjas tiem, kas ienīst patiesību, attaisnojot sevi ar Dieva Vārdu, ka jādzīvo taču mierā ar visiem. Šāda ne-Dieva tempļa cilvēka iekšienē celtniecības laikā nav dzirdami ne kliedzieni, ne troksnis. Ar kristieša brīvprātīgu piekrišanu, kurš kļuvis ārkārtīgi pārgalvīgs, sātans visu dara veikli un klusi. Pat apkārtējie ne vienmēr spēj pamanīt cilvēkā notikušās pārmaiņas. Un, ja tas notika ar parastu draudzes locekli, tad vienīgi viņa dvēsele nes zaudējumus. Bet ja nepatiesību pastāvīgi lieto garīgais kalpotājs vai sludinātājs, tad viltīgais darbinieks ir skaidri redzams. Un tas ir plēsīgs vilks, un viņš vairs nesaudzēs Kristus ganāmpulku, tādēļ ka gars viņā nav Dieva Gars. Un ļaunais gars pēc savas būtības nav spējīgs darīt labu. Viņš spēj tikai plosīt un izlaupīt draudzi. Tādēļ tā nav nejaušība, ka viltus (melu) pravieši nereti kļūst par patieso Dieva kalpu tiešiem vajātājiem un dažreiz pat nodod viņus nāvē, domādami, ka ar to viņi kalpo Dievam. Viņi nonāca pie šādiem maldiem ne jau nejauši un ne uzreiz. Sākumā viņi melus izmantoja tikai sava “es” glābšanai un tikai, kā viņiem pašiem šķita, acīmredzama strupceļa brīžos. Bet laika gaitā meli kļuva par ierastu paradumu. Bet tam, kurš ir nolēmis savā sirdī nekad neaptraipīt savu muti ar meliem, tas Kungs dos gudrību, kā izglābties no šādiem gadījumiem. Bet, ja Dievs arī neizglābs, tad Viņš dos spēku patiesības dēļ iet lauvu bedrē un krāsnī, kur Viņš pats aizsargās Savus kalpus, tāpat kā Viņš aizsargāja Daniēlu un viņa draugus. Viltus (melu) gani ne jau aiz vājības vai aiz neuzmanības melo, bet viņi ir iemīlējuši nepatiesību, tādēļ Dievs ir atļāvis viņiem iekrist maldos, tā ka viņi tic meliem (2. Tesaloniķiešiem 2:10-12). 

Biedējoša kategorija 

Var rasties jautājums - vai secinājums nav pārāk vienkāršots un pārāk pārsteidzīgs - pamatojoties tikai uz šo vienu pazīmi - spēju runāt nepatiesību - ierindot cilvēkus tik šausmīgā grupā - viltus (melu) apustuļi? 

“No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību (nedara patiesību), nav no Dieva…” (1. Jāņa 3:10) 

“…ikviens, kas dara netaisni (nepatiesi), tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība.” (5. Mozus 25:16) Un tikai tie ir savējie Tam Kungam, kas ir atkāpušies no visas nepatiesības (netaisnības) un nekad nelieto nepatiesību. Dievs tādus ir apzīmogojis ar patiesības zīmogu: “Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: LAI ATTURAS NO NETAISNĪBAS (NEPATIESĪBAS) IKVIENS, KAS DAUDZINA TĀ KUNGA VĀRDU.” (2. Timotejam 2:19). 

Bet uz tiem, kas neatsakās no nepatiesības, velns uzliek savu zīmogu. Viņa bērni, “…maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.” (Psalms 58:4). Ļaunā viltnieka bērni, “…apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar.” (Jeremija 9:4). Tie ir nezāles, ļaunā bērni, un ar mīklainiem spriedelējumiem viņi daudzus ieved maldināšanā. 

Iesaistīšanos melos var pārbaudīt pēc sirdsapziņas nosodošās balss. Cilvēki ar sadedzinātu sirdsapziņu nepazīst patiesību un atrodas nāves mierā. Un, ja viņi pazītu patiesību, tad Dievs viņiem dāvātu žēlastību grēku nožēlai, un viņi iepazītu grēku piedošanas svētlaimi. Taču piekrist grēku nožēlošanai, kas varētu novest pie viņu autoritātes zaudēšanas un pazemojuma, šādi cilvēki nespēj. Tā Kunga atstāti, savas dvēseles glābšanas dēļ viņi tomēr nevēlas atteikties no visa šajā īslaicīgajā dzīvē, kā to izdarīja Simsons, lai gan nereti kā mierinājumu sev viņi atceras tā varonīgo nāvi. Bet vai kāds var cerēt uz šādu uzvarošu dzīves nobeigumu ārkārtējos apstākļos, ja tagad, daudz labvēlīgākos apstākļos, viņš dara ļaunu!? “Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem?...” (Jeremija 12:5). 

Dieva Vārds mūs mudina nožēlot ne tikai dažus īpaši smagus grēkus, bet Kristus asinis un patiesa atzīšanās grēkos ir spēcīga mūs šķīstīt no “ikvienas netaisnības (nepatiesības)” (1. Jāņa 1:9). 

Bet ļaunā viltnieka bērni bauda dzīvi, “…savā viltībā mielodamies kopā ar jums” (2. Pētera 2:13). Apustulis Pēteris pievērš ticīgo uzmanību uz to, ka ļaunā bērni, baudot labumu, mielojas nevis kaut kur, bet gan kopā ar viņiem! Tas ir, Dieva bērni nereti paši pieļauj viltus (melu) mācītājiem mieloties kopā ar viņiem, neredz viņu postošās darbības, viņus neatmasko, un tādēļ kļūst par viņu ļauno darbu līdzdalībniekiem un tiek aizrauti ar šo ļauno cilvēku maldiem.

Kam gan var kalpot šie ļaudis, kuri ar tādu vieglumu lieto melus? Dievam viņi kalpot nevar. Tur, kur ir meli, tur Dieva nav un nekad nevar būt. Lietojot melus, var kalpot tikai velnam. Diviem kungiem kalpot arī nav iespējams, jo “…viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs…” (Mateja 6:24). 

Kuru tad tādā gadījumā ienīst tie, kas runā nepatiesību? Bet kuru viņi mīl, un kura labā viņi smagi strādā? Un kad viņi pavedina citus sekot meliem, tad kam viņi spiež tos kalpot? Ir vērts to nopietni pārdomāt, atceroties apustuļa vārdus: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta.” (1.Timotejam 4:1-2). 

Tādēļ, dārgie Dieva bērni, ja jūs nevēlaties atkāpties no ticības un kļūt par viltus (melu) mācītājiem vai nešķīstiem cilvēkiem, vai mantkārīgiem, vai pieviltajiem, - tas ir, tiem, kas nekad neredzēs to Kungu, un kam nebūs mantojuma daļa Kristus un Dieva valstībā, - ņemiet tuvu pie sirds apustuļa teiktos vārdus Efezas draudzei: 

“TĀPĒC ATMETIET MELUS UN RUNĀJIET PATIESĪBU IKVIENS AR SAVU TUVĀKO… UN NEDODIET VIETU VELNAM.” (Efeziešiem 4:25,27) 

no žurnāla “Klusie Ūdeņi” (Тихие Воды) Nr. 22, lpp. 24-31

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2022-05