Rāda ziņas ar etiķeti Reformācija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Reformācija. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2022. gada 9. maijs

Jānis Huss (1369-1415)

JĀNIS HUSS 



Jana Husa ievērojamākais darbs pieejams internetā: 

Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus

http://www.hailandfire.com/library_books/H&F_Huss(John)_DeEcclesiaTheChurch1413_1915Edition.pdf 

Jana Husa vārdi:

"Uzticīgais kristieti! Meklē Patiesību, apliecini Patiesību, dzīvo saskaņā ar Patiesību un aizstāvi Patiesību līdz pat nāvei!" 

Jānis Huss - Jans Huss (1369-1415)


Ievads 
Ļoti grūti un ļaunuma pilni bija tie laiki, kad Jānis Huss (Jan Hus), Dieva aicināts, nostājās savā dzimtenē Bohēmijā par taisnību, godīgumu, par reformu dzīvē un tikumu izplatīšanu un aizstāvēšanu Kristus draudzē. Divkārt grūti tie bija, jo tiklab garīgā kā laicīgā valdībā pastāvēja liels sajukums. Divi sāncenši – pāvesti nolādēja viens otru; divi romiešu ķēniņi savukārt pieprasīja no pāvestiem iecelšanu par vienīgo iesvētīto valdnieku. 1410. gadā pat kristīgā pasaule izbrīnā noskatījās uz trim pāvestiem un trim romiešu ķēniņiem, brāļiem, kuri visi tīkoja pēc valsts un baznīcas visaugstākām vietām un sīvi apkarojās savā starpā. Garīdzniecība bija nogrimusi ļaunumos un pasaulnieki nekavējās sekot tās pēdās. Nebija neviena netikuma starp pasaulniekiem, kuru toreizējā garīdzniecība jau nebūtu papriekšu līdz pamatam izbaudījusi. Atklātie skandāli un pārkāpumi brēca pēc reformas. 
Te radās kāds nesavtīgs un drošs cilvēks, kas nebaidīdamies un nerūpēdamies par to, ko ļaudis saka, noteikti nostājās par Dievu. Tomēr viņš nebija pirmais patiesības paudējs Bohēmijā, pirmais, kas uzdrošinājās par Dievu runāt. Pirms viņa jau bijuši citi ievērojami patiesības aizstāvji, kā pazīstamie sludinātāji Konrāds Valdhausens un Milics, priesteris un lielais domātājs Mateus Janovs un beidzot Tomas Stitnejs, kuru prozas darbi bohēmiešu valodā sataisījuši ceļu lielai reliģiskai un nacionālai kustībai Bohēmijā. 

Husa agrā bērnība un audzināšana 
Jānis Huss dzimis 1369. gada 6. jūlijā mazā Husineces (Husinec) pilsētiņā Dienvid-Bohēmijā. Nams, kurā viņš dzimis, tagad vēl stāv un to atjaunojuši patriotiskie bohēmieši. Husa vecāki nebija bagāti un izrādās, ka Jānis nav bijis viņu vienīgais bērns. Skolas laikā Prāgā, sevišķi zemākās klasēs atrodoties, viņš pārtika no baznīcas dziedāšanas un maziem atlīdzinājumiem par turpat izpildītiem pakalpojumiem. Vēlākos gados viņš tomēr nožēloja, ka savus pienākumus toreiz tik nolaidīgi izpildījis. Kamēr viņš vēl noteikti nebija iestājies garīdznieku amatā, viņām bija maz izredzes tālu tikt. Zemākās skolas pabeidzis, viņš dodas tālāk uz augstskolu, kur iestājas Brīvo Mākslu fakultātē. 
Viņš bija apmēram 24 gadus vecs, kad Prāgā 1393. gadā proklamēja Saudzības jeb Gaviļu Gadu un Huss, vēl students būdams, izpildīja priekšrakstītos svētceļojumus no baznīcas uz baznīcu un grēku sūdzēšanu Vizegrada Sv. Pētera baznīcā. Bieži viņš cieta līdzekļu trūkuma dēļ. Nenācās viegli viņam šķirties no beidzamiem grašiem un apmierināties silta ēdiena vietā vienīgi ar sausu maizi, lai tikai dabūtu grēku piedošanu. 
Tanī pašā gadā viņš ieguva bakalaura un 1396. gadā Brīvo Mākslu maģistra grādu. 1404. gadā viņš jau ir teoloģijas bakalaurs, bez tam vēl ieņem Brīvo Mākslu bakalaura grāda pārbaudītāja vietu un beidzot sasniedz visaugstāko posteni universitātē, kļūdams tās rektors. 
1400. gadā Huss jau bija ordinēts priesteris. Pēc ordinācijas viņš pilnīgi atsacījās no pasaules un ar visu sirdi un dvēseli nodevās savam augstākam aicinājumam. No šī laika viņš arī ieņem noteiktu stāvokli pret toreizējo garīdzniecību, nostādamies pret netikumiem un nepareizībām viņu vidū. 

Huss kā populārs sludinātājs 
Pirmā baznīca, kurā Jānis Huss izpildīja savus sludinātāja pienākumus, bija Sv. Miķeļa baznīca vecā Prāgas pilsētā. Viņš savus sprediķus vispirms lika norakstīt un tad tos laida klajā. Drīz vien viņš ieguva ievērojama sludinātāja slavu. Gadījās, ka kādā mazā “Betlēmes” baznīcā viņu iecēla par galveno sludinātāju. Šīs baznīcas priekšgalā stāvēja viņas dibinātājs un aizsargs Jānis Milheims; savā laikā to uzcēla un apkalpoja kāds laicīgs priesteris, kura uzdevums bija, katru svētdienu rītos un vakaros, izņemot adventes un gavēņa laikā, sacīt sprediķi bohēmiešu valodā. 
1403. gadā notika straujš uzbrukums pret to garīdznieku daļu, kas stāvēja par reformu īstenošanu baznīcā un dzīvē. Viņus pilnīgi gribēja iznīcināt. Kā galveno ienaidnieku uzskatīja angļa Džona Viklifa (John Wycliffe) mācību, kura filozofiskie darbi tika lietoti Prāgas universitātē, kaut gan viņa svarīgākie teoloģiskie raksti vispārībai vēl nebija tik plaši pazīstami. 45 viņa sacerējumus kāda Londonas sinode atzina par nederīgiem, un daži ļoti negodīgi un pavirši izstrādāti izvilkumi no tiem nāca maģistru sapulces priekšā. Maģistrs Nikolajs Litomisls un Jānis Huss gan cēla iebildumus pret šiem melīgiem izvilkumiem, bet par nožēlošanu nekā nepanāca, jo spriedums bija taisīts, ka stingri aizliegts šos rakstus lasīt, mācīties jeb aizstāvēt slepeni vai atklāti. 
Tā paša gada beigās Prāgas virsbīskaps nomira un viņa vietā iecēla Sibneku Sajicu no Hazenburgas. Virsbīskaps Sajics bija labāks ģenerālis nekā zinātnieks. Praktisks būdams, viņš drīzi vien novēroja un novērtēja Husa nopelnus un uzdeva viņam iepazīstināt virsbīskapu personīgi vai rakstiski ar viņa novērojumiem par garīgo iekārtojumu trūkumiem. 
Galveno virsbīskapa uzmanību Huss vērsa uz ievesto krāpšanas sistēmu caur neīstu relikviju izstādēm, nepatiesu brīnumu pasludinājumiem un uz krāpšanas veidu, kā naudu iegūt nelikumīgā un netaisnā ceļā. Tur, piemēram, bija kāda zināma svētceļojumu vieta Vilsnakā (Wilsnack), netālu no Vitenberges (Wittenberge), kur rādīja, tā domātās, patiesās Kristus asinis, kurām, protams, pierakstīja brīnumdarošu spēku. 
Šo lielo krāpšanas sistēmu Huss izdibināja un atklāja, un kādā sinodē 1406. gadā virsbīskaps aizliedza turpināt svētceļojumus uz Vilsnaku un dažām citām vietām Boēmijā. 
Husu un dažus citus reformu piekritējus garīdzniekus virsbīskaps Sibneks iecēla pat par sludinātājiem vairākās viņa noturētās sinodēs savā diecēzē. 1405. gada 23. oktobrī noturētā sinodē Huss bija tās sludinātājs un nekautrējās kritizēt netikai bīskapus un virsbīskapus, bet pat pašu pāvestu un viņa kardinālus. 
Bet galvenais viņa darbs tomēr tika darīts Betlēmes beznīcā, uz kurieni netikai vien steidzās tauta, bet arī garīdznieki, lai noklausītos viņa sprediķos. Ļaužu vienmēr bija ļoti daudz. Daudz garīdznieki pat griezās pie Husa pēc padoma saviem garīgiem pienākumiem, kuros Huss daudz vairāk ideālisma un sirsnības pierādīja, nekā to parasti tai laikā varēja novērot. Pateicoties viņa sludināšanai ķēniņa Venceslava IV otrā sieva, karaliene Sofija to iecēla par savu kapelānu. 
Ar laiku Huss arvien vairāk sāka pielietot Džona Viklifa rakstus. “Viņš tajos atrada,” saka Tomeks, “to pašu cenšanos pēc baznīcas reformas, par kuru īstenošanu viņš tikpat lielā mērā sajūsminājās, kā viņa paša zemes slavenie un dievbijīgie priekšteči.” Tik augsti viņš Viklifu cienīja, ka kādreiz, Betlēmes baznīcā sludinot, virsbīskapa klātbūtnē izsaucās, ka cerot, ka viņa dvēsele turpat būs, kur tagad maģistra (Viklifa) dvēsele atrodas. Un tomēr Huss Viklifa domas un uzskatus nepieņēma un neizplatīja vienkārši tādēļ, ka tie bija Viklifa. Nekad tas nav bijis viņa mērķis kritizēt un pārveidot atzītus baznīcas dogmātus, bet drīzāk caur kristīgu mācību ļaudis audzināt un tādā veidā viņiem iedvest šīs mācības pareizo saprašanu. Šim nolūkam arī maldīgos un morāliski samaitātos jēdzienus un uzskatus vajadzēja mēģināt izskaust. 
Priesteri lielījās ar to, ka viņi pēc savas gribas un patikas varēja piedot vai paturēt cilvēkiem grēkus un viņu varā stāvot tos sūtīt uz Debesīm vai elli. Arī šai mācībai Huss nevarēja piekrist un atzina, ka nevis priesteris, bet gan vienīgi Dievs spēj cilvēkiem grēkus piedot, un varētu arī gadīties, ka šī grēku piedošana notiktu bez kā priesteris tos būtu piedevis. 
Priesteri ņēma atlīdzību par grēku sūdzēšanas noklausīšanos un deva grēku piedošanu zem vieglākiem noteikumiem par naudu. Bet Huss stingri nostājās pret šādu nepareizību un biedināja ļaudis no grēku sūdzēšanas bez dziļas nožēlošanas, bez nodoma savu dzīvi no jauna sākt un bez dvēseles miera iegūšanas pēc tam. 
Priesteri joprojām ļaudis iedrošināja paļauties uz noturētām par naudu lūgšanām un misēm, uz svēto aizrunām, uz svētceļojumiem un dāvanām garīgiem dibinājumiem, ko uzskatīja kā līdzekļus dvēseles pestīšanas iegūšanai. Arī no šiem uzskatiem Huss savus klausītājus jo stingri biedināja un pamācīja tos, ka dvēseles pestīšana nav mantojama bez kā Dievu nemīlētu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Husa mācība nepastāvēja tikai priekšrakstos vien, bet arī praktiskos piemēros. Viņa privātā dzīve stāvēja uz tik augsta līmeņa, ka pat viņa ienaidnieki nespēja ne mazāko ļaunumu atrast. Netikumības vidū viņš stāvēja kā tikumības paraugs. Nosodīdams kāri pēc paaugstinājumiem goda amatos pie citiem sava laika garīdzniekiem, viņš pats apmierinājās ar niecīgiem ienākumiem no Betlēmes draudzes un savas nodarbošanās augstskolā. Lielākā garīdznieku daļa viņu neieredzēja un virsbīskapa labvēlība pret Husu viņu naidu vēl pavairoja. 
Viklifa rakstus studējot, Huss un viņa draugi arvien vairāk par tiem sajūsminājās, bet apvainojums, ka viņš izplata Viklifismu, bija tā mašīna, kuru iedarbināja Husa pazudināšanai. 
Kāda slepena sūdzība par Viklifa ķecerisko rakstu izplatīšanu nonāca pie romiešu ķēniņa un jau 1405. gadā tika sperti soļi šai lietā. Tomēr labo saprašanos starp virsbīskapu un Husu tas netraucēja līdz 1408. gada oktobrī noturētai sinodei, kurā Huss beidzamo reizi uzstājās kā virsbīskapa ieceltais sludinātājs. 1408. gadā virsbīskaps izdod rīkojumu, ka visiem, kam noraksti no Viklifa darbiem, tie jānoliek kādā, viņa noteiktā, zināmā vietā un laikā. Velti Huss virsbīskapam pūlējās atgādināt doto uzdevumu, uzrādīt viņam trūkumus baznīcas vadībā. Bet tā kā neviens nebija pieķerts ķecerībā, virsbīskaps atklātībai ziņoja, ka uz ķēniņa vēlēšanos viņš vēlreiz rūpīgi apvaicājies savā diecēzē un provincē, bet neviena ķecera vai maldu ticīgā nav atradis. 

Ķēniņa un virsbīskapa strīds 
Politiskā nemiera un pārmaiņu laikmetā virsbīskaps atklāti nostājās par Husa ienaidnieku, un kaut gan Huss formāli bija atmetis Viklifa dogmātus, kurus baznīca bija nosodījusi, tad tomēr Viklifisms bija tas ierocis, kuru lietoja pret viņu, un ar apvainojumu par herēzi (maldu mācību) vajadzēja apturēt visas tās tiekšanās pēc reformas, kuras virsbīskaps pats nesen vēl bija atzinis par labām un ieteicis. Noklausoties Husa sprediķus, naidīgie garīdznieki no tiem uzrakstīja dažas piezīmes, kuras tad vajadzīgā brīdī izlietoja pret viņu. Kādus desmit gadus atpakaļ vestās uzticības sarunas atkal cēla gaismā un daudz pūlējās, lai pierādītu, ka Huss pieņēmis Viklifa mācību. Pie viņa arī griezās uzaicinot pierādīt, ar kādām tiesībām viņš sludinot Betlēmes draudzē. Tas nebija grūti, jo visi dokumenti par šīs baznīcas dibināšanu un Husa apstiprināšanu par viņas sludinātāju atradās pie virsbīskapa. Viņam arī uzbruka, itkā viņš būtu ierosinājis universitātē nesaskaņas starp bohēmiešiem un vāciešiem. Velti Huss mēģināja pierādīt visu šo uzbrukumu nepatiesību un lūdza savu draudzi apliecināt, ka viņš tieši pretējo sludinājis. Deputāciju (pārstāvjus) nosūtīja pie Aleksandra V (Alexander V) un virsbīskaps Sibneks ar savu rosību pret Viklifismu izlaboja savu agrāko pretīm turēšanos Aleksandram, kurš tagad viņam uzdeva pieprasīt visas Viklifa grāmatas un izņemot četrās, visās pārējās baznīcās, protams ieskaitot Betlēmi, aizliegt sludināšanu. 
Huss pāvestam Aleksandram iesniedza apelāciju un pēc tā nāves savu sūdzību atjaunoja pie Aleksandra ļaunā pēcnācēja Jāņa XXIII (John XXIII). No paša sākuma viņš paziņoja savu nodomu nekad nepadoties aizliegumam attiecībā uz sludināšanu baznīcās, kuru draudzes viņu tik sirsnīgi pabalstīja. Universitāte protestēja pret Viklifa grāmatu vispārējo iznīcināšanu. Šī jautājuma galīgai izšķiršanai ķēniņš griezās pie virsbīskapa, kurš tagad bija spiests savu nodomu, visas Viklifa grāmatas atklātībā sadedzināt, atlikt. Bet galu galā viņš tomēr saņēmās un uzaicinājis vairākus no vadošiem garīdzniekiem savā pilī, aiz slēgtām un apsargātām durvīm Viklifa darbu norakstus (grāmatas) pašrocīgi iemeta ugunī. 
Husa un visu to ekskomunikācijas (izslēgšana no baznīcas), kas bija piedalījušies apelācijas iesniegšanā pāvestam, tagad publicēja baznīcās. Bet daudzos gadījumos ļaudis šai ekskomunikāciju publicēšanai pretojās. Neviens negribēja piekāpties, līdz kamēr daži Husam labvēlīgi ķēniņa galminieki nostājās partijas galā un Prāgā atkal uz kādu laiku iestājās klusums. 
Ķēniņš Venceslavs visus šos ķecerības uzbrukumus savā valstī uzskatīja kā personīgus apvainojumus un par to rakstīja pāvestam un viņa kardināliem. Arī karaliene Sofija un vairāki bohēmiešu muižnieki šinī pašā lietā griezās pie pāvesta. Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca pāvesta rīkojums spert stingrus soļus pret Husu un viņa sabiedrotiem attiecībā uz pasludināto ekskomunikāciju. 
Husa lietas turpināšana ķēniņu arvien vairāk sadusmoja un viņš nolēma “šos savas neslavas cēlājus” stingri sodīt. Viņš sekvestrēja (īpašuma lietošanas aizliegums) vairākas muižas, kas piederēja virsbīskapam un citiem garīdzniekiem, lai no to īrēm rastu izlīdzinājumu tiem, kuriem bija atņemtas un sadedzinātas Viklifa grāmatas. Uz to virsbīskaps atbildēja liekot Prāgas pilsētu zem interdikta (aizliegums rīkot dievkalpojumus), bet pamanījis ķēniņa pārākumu, aizbēga no Bohēmijas un centās iemantot Venceslava brāļa, Ungārijas ķēniņa Sigismunda, aizsardzību. Bet tikko sasniedzis Presburgu viņš saslima un nomira. 

Husa konflikts ar pāvestu 
Pāvesta Jāņa XXIII valdības laikā saudzības jautājums pieņem nopietnāku raksturu. Viņš sasauc krusta karu pret ķēniņu Ladislavu un apsola pilnīgu saudzību visiem tiem, kas gatavi palīdzēt karā personīgi vai ar naudas pabalstiem. Huss un viņa piekritēji apņēmās pretoties. Huss runā pret pāvesta bullu (rīkojumu) un tās negodīgo dabu. Nepagāja arī ilgs laiks, kad Husa ziņojumu par publisku disputu, kurš bija nolikts universitātes lielajā zālē, varēja lasīt uz daudziem plakātiem. Tas, protams, virsbīskapam nepatika. Viņš uzaicināja Husu pie sevis un ar pāvesta legātu (sūtņu) starpniecību jautāja, vai viņš ar mieru paklausīt apustuļu pavēlēm. Pēc Husa atbildes, tie virsbīskapam sacīja: “Redzi, viņš ir gatavs paklausīt mūsu meistara pavēles.” Uz to Huss viņiem paskaidroja, ka viņš Kristus mācību nosauc par apustuļu pavēlēm, un tik tālu, cik Romas pāvesta pavēles saskan ar Kristus mācību un minētām pavēlēm, viņš ar mieru tām paklausīt; bet ja viņš redzētu pretējo, tad tām nepaklausītu, ja arī viņa miesas sadedzinātu. 
Disputs notika lielas auditorijas priekšā un Huss deva paskaidrojumus par šo priekšlikumu iemesliem un pastāvēja uz to, ka nav pareizi dot pāvestam naudu kristiešu asins izliešanai. 
Pa to laiku viņa lieta, kura bija nonākusi Romā, gāja tālāk no kardināla pie kardināla, par nožēlošanu, bez jebkādām sekām. Tad kādu pazīstamu priesteri, vārdā Miķeli, parasti sauktu “Miķelis de causis,” viņa prokūrista nodarbošanās dēļ jeb arī “de causis fidei,” (“ticību lietu Miķelis”), cilvēku ar ļoti ļaunu raksturu, bohēmiešu augstākie garīdznieki pieņēma, lai Husa lietu pabeigtu. Viņš izrādījās tik stiprs, ka pat Husa likumīgiem aizstāvjiem vajadzēja Romu atstāt, lai savu dzīvību glābtu. Tagad Husu galīgi ekskomunicēja, un ikvienu, kas ar viņu satikās, tāds pats liktenis sagaidīja. Kur vien viņš uzturējās, dievkalpojumi bija jāpārtrauc un beidzot kā mūžīgās nolādēšanas zīmi pavēlēja mest trīs akmeņus uz namu, kurā viņš dzīvoja. 
1414. gada augustā šis spriedums nonāca Prāgā. Huss atklāti protestēja un pēc Linkolnas bīskapa Roberta Grosteta parauga apelēja no pāvesta pie Kristus. Uzliktais interdikts Prāgas iedzīvotājiem sagādāja daudz ciešanu un bēdu, un Huss apņēmās no Prāgas aiziet, lai netaisniem nekļūtu par mūžīgo nolādēšanu un taisniem par ciešanu un bēdu avotu, un arī tāpēc, lai viņi savā neprātībā nemitētos Dievam kalpot. 

Huss trimdā 
Oktobra mēnesī Huss atstāja Prāgu un devās uz Dienvid-Bohēmiju, kur apmetās pie sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā no Auztijas, torņa cietoksnī Kozijā (Kozí Hrádek), netālu no Auzti (Sezimovo Ústí) pilsētiņas uz Lužnices (Lužnice) upes krastiem. No šejienes viņš sarakstījās ar savu Betlēmes draudzīti un saviem draugiem Prāgā un iesniedza parlamentam lūgumu aizstāvēt Dieva Vārda sludināšanas brīvību. 
Drīz pēc Ziemassvētkiem Huss atgriezās Prāgā un atkal uzsāka sludināšanu Betlēmes draudzē. Bet dievkalpojumus nekavējoši apturēja pretējās partijas garīdznieki un ķēniņš, kurš bija norūpējies par sinodes sasaukšanu, lai visas šīs nesaskaņas garīdznieku starpā likvidētu un Bohēmiju atkal paceltu kaimiņu tautu acīs, lūdza Husu atkal atkāpties. Nākošā gada februārī sinode tiešām tika noturēta, bet ķēniņa un viņa galminieku vēlēšanās nepiepildījās, jo laba daļa garīdznieku bija pret reformu un citu nevēlējās kā vienīgi viņu pretinieku pilnīgu padošanos. 
Huss tāpēc atkal atgriezās Kozijā, kur nodevās rakstniecībai un sludināšanai. Viņš sludināja pēc sava Pestītāja priekšzīmes zem klajas debess, laukos, mežos un uz lielceļiem, un ļaužu masas viņam nemitoši sekoja gan ar kājām, gan jāšus un ratos. 
Nekad tas nav bijis viņa nodoms vēlreiz pārbaudīt un pārveidot pastāvošo baznīcas mācību, bet gan viņš tiecies pēc reformas baznīcas nepareizā valdībā un uzstājies pret nepareizo valdošo sistēmu. Ar lielāko prieku viņš būtu redzējis kādu pāvestu nostājamies kā īstu reformatoru. Bet to viņš nepiedzīvoja. Viņš domāja, ka simtgadu prinčiem un muižniekiem atkal vajadzētu pacelties pret šo briesmīgo tirgošanos ar garīgiem amatiem un vajadzētu aizliegt pārmērīgos apdāvinājumus, kas ļaudis tikai pavedina uz grēku, un tai vietā sniegt garīdzniekiem pienācīgo uzturu. Un beidzot vēl paskaidroju, ka vienkāršajiem ļaudīm nevajadzētu baidīties no ekskomunikācijām (izslēgšanas no baznīcas), kurām neesot lielāka nozīme kā “koka pūķim”, ar ko putnu ķērāji sabiedē putnus, kuri to iedomājas kā dzīvu priekšmetu un neuzdrošinājas pacelties gaisā. Bet šī zoss (vārds ‘Huss’ čehu valodā nozīmē – ‘zoss’), mājas putns, pazīstot šo nedzīvo pūķi un neļaujoties sabiedēties, bet paceļas gaisā un dod citiem Dieva putniem to pašu piemēru. 
“Bez šaubām,” saka bohēmiešu vēsturnieks Tomeks, “Huss dzīvoja revolucionārā laikmetā un viņa ticība dibinājās uz to, ka zem zināmiem apstākļiem tas bija viņa pienākums, Dievam vairāk paklausīt, nekā cilvēkiem. Un jo ilgāki viņš šos uzskatus aizstāvēja, jo vairāk viņā nobrieda apņemšanās, ja vien tas būtu vajadzīgs, pat savu dzīvību viņu dēļ likt uz spēles.” 
Trimdas laiks bija literārajā ziņā Husam visražīgākais. Atrodoties Kozijā, viņš sacerējis daudz vērtīgu rakstu bohēmiešu valodā. Starp citiem mēs tur atrodam viņa rūpīgi izstrādāto izskaidrojumu par “Ticības apliecinājumu”, “Tēvreizi”, “Desmit baušļiem” un “Postilli”. 
Pēc sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā nāves, Jānis Huss nostājās muižnieka Henrija Lezla no Lazanijas aizsardzībā Krakovices pilī, netālu no Radovnikas. 
1413. gada 31. maijā Romu ieņēma pāvesta Jāņa ienaidnieks Neapoles ķēniņš Ladislavs. Pāvests atradās nepārvaramās grūtībās, un kaut arī nelabprāt, tomēr piekrita vispārējai gribai sasaukt ģenerālapspriedi, kuru uz Ungārijas ķēniņa Sigismunda priekšlikumu, nolēma noturēt vācu pilsētā Konstancē (Konstaz) un atklāt 1. novembrī 1414. gadā. Sigismunds atcerējās savu nodomu: pierunāt Husu arī ierasties apspriedē un pierādīt savu pareizticību. Šim nolūkam divus bohēmiešu muižniekus – Lordu Venceslavu Dubu un Džonu Klumu uzaicināja vest sarunas ar Husu. Viņa paša ziņojums ir, ka Sigismunds caur abiem iepriekš minētiem muižniekiem apsolījies viņam dot drošu pavadību ceļā uz Konstanci un izgādāt brīvu noklausīšanos apspriedē, un ja viņš nebūtu ar mieru padoties apspriedes lēmumam, viņam garantētu drošu atpakaļceļojumu savā zemē. 

Huss Konstancē 
Husa ceļojums uz Konstanci noritēja bez traucējumiem. Visur viņu draudzīgi uzņēma, pāvests apsolīja pilnīgu drošību un vēlāk pat paziņoja, ka ekskomunikācija pret viņu atcelta. Bet ienaidnieki nesnauda. Apsūdzība pēc apsūdzības nāca pāvestam un viņa kardināliem, kuri slepenībā gatavojās Husu apcietināt. Viņu uzaicināja ierasties pie pāvesta, kur neievērojot drošo pavadību, kas bija pienākusi, un arī muižnieka Džona Kluma drošsirdīgo pretošanos, Husu arestēja. Sākumā viņu turēja pāvesta dzīvoklī, no kurienes tad pārveda uz Dominikāņu klosteri ezera piekrastē. Tur viņu ieslodzīja kādā apakšzemes cietumā tuvu pie notekas kanāla, un nepagāja ilgs laiks, kad Huss bīstami saslima, un viņu pārvietoja kādā citā telpā, klostera ēdamzāles tuvumā. Pret šādu rīcību Bohēmijas un Morāvijas muižnieki stingri protestēja, un Sigismunds beidzot dabūja domes apsolījumu Husu vēlreiz, pirms sprieduma pasludināšanas, atklāti nopratināt. 
Baidīdamies par viņa netaisnas rīcības uzrādīšanu, pāvests pa to laiku slepeni aizbēga no Konstances. Cietuma atslēgas atradās pie Sigismunda, bet Husa stāvoklis netika uzlabots. Ilgi viņu arī nepaturēja Konstancē, bet pārvietoja uz Gotlebeni, kādā pilī, kas piederēja Konstances bīskapam. Šeit viņu turēja dzelžos kaltām rokām mazā augšistabiņā. 
Pateicoties bohēmiešu un poļu muižnieku drosmei, Sigismunds savu solījumu izpildīja un netaisni ieslodzītais un nežēlīgi mocītais patiesības liecinieks varēja cerēt uz vēlreizēju atklātu nopratināšanu. 

Husa nopratināšana 
Husu izklaušināja Franciskāņu klostera ēdamzālē. Kamēr rakstvedis nolasīja liecību pret viņu, kāds bohēmietis, netālu no lasītāja stāvēdams, izspiegoja sprieduma izvilkumu, kas bija jau pagatavots, starp citiem papīriem, un par to tūlīt ziņoja muižniekam Venceslavam un Džonam Klumam. Šī vēsts arī ķēniņu pārsteidza un viņš aizliedza kaut ko lemt, pirms nebija notikusi Husa atklāta nopratināšana. Husu ieveda un viņam atgādināja dažus viņa rakstus, starp citu arī viņa sacerējumu “Par draudzi” (De Ecclesia), kurus viņš atzina par savējiem, bet tikko mēģināja paskaidrojumus dot, domē sacēlās tāds troksnis, kas viņu piespieda drīz klusēt. 
Redzot, ka ķēniņš un bohēmiešu muižnieki ar šādu krāpšanas tiesu nebūs apmierināti, domes valde nolēma otru nopratināšanu. 
Nepietika ar to vien, Huss vēl bija iejaukts kādā strīdus jautājumā starp nominālistiem un reālistiem. Mēģināja pierādīt, ka reālists nevar turēties pie doktrīnas par maizes pārvēršanos Kristus miesā pie Svētā Vakariņa. 
Atbildot uz šo uzbrukumu, Huss piesauca Dievu un savu sirdsapziņu kā lieciniekus, ka viņš to nekad nav sludinājis jeb mācījis, pat viņa sirdī nav nācis, ko tagad pret viņu apliecināja. 
Tad atkal no jauna pacēla Viklifa strīdus jautājumu un Husa pretošanos viņa grāmatu pilnīgai iznīcināšanai. Mēģināja, kaut gan bez panākumiem, iepīt Husu ķēniņa Venceslava strīdos ar arhibīskapu Sibneku. 
Dažus sakropļotus Husa rakstus nolasīja, kuros, bez šaubām, autors savus uzskatus aizstāvēja. Viņam ieteica padoties domes spriedumam un apsvērt, ka viss tas, ko pret viņu liecināja, ir patiesība. To Huss nespēja, un visi ķēniņa Sigismunda argumenti viņa noteiktību nevarēja satricināt. 
Ar viņa nodošanu Rigas bīskapa apsardzībā sēde nobeidzās. Spriedums bija gatavs, un Sigismunds piekodināja padomes locekļiem Husu sadedzināt, ja viņš stūrgalvīgi atteiktos atkāpties no savām mācībām. Šī Sigismunda nekrietnā darbība pret Husu pēc visiem viņa solījumiem par palīdzību un sargāšanu, viņam tomēr beidzot maksāja Bohēmijas kroņa zaudēšanu. 

Husa notiesāšana un nāve 
1415. gada 6. jūlijā Jāni Husu noveda Konstances katedrālē ķēniņa un galveno valsts un baznīcas valdnieku priekšā. Vēlreiz nolasīja celto sūdzību pret viņu, bet viņam pašam aizliedza runāt. Un lai vēl kaut ko atrastu, kas runātu pret viņu, tam uzbruka, itkā viņš, Jānis Huss, sevi būtu nostādījis kā Dievības ceturto personu. Par velti viņš taujāja pēc sava apsūdzētāja vārda. Nekas vairs nelīdzēja, viņš pats un viņa grāmatas bija uz nāvi notiesātas. Tikko spriedums bija pasludināts, Huss nometās ceļos un lūdza: “Kungs Jēzu Kristu, piedodi maniem ienaidniekiem, jo Tu vienīgi zini, ka tie mani netaisni apsūdzējuši un vajājuši, piedodi viņiem Tēvs, Tavas bezgalīgās žēlastības dēļ.” 
Ceļā uz soda vietu Huss nemitējās runāt un pārliecināt pūli, kas viņam sekoja, par to, ka viņš nevainīgs iet nāvē. Sasniedzot drausmīgo sadedzināšanas vietu, viņš vēl skaņā balsī nodziedāja 31. un 51. Dāvida dziesmu un, paceldamies no lūgšanas, vēlreiz noteikti sacīja: “Kungs Jēzu Kristu, es esmu gatavs Tava Svētā Vārda dēļ, panest šo drausmīgo, kauna pilno, necilvēcīgo nāvi.” 



Jānis Huss 
Slavenu vīru biogrāfijas 
Derīga Bibliotēka Nr 55
Izdevniecība un grāmatu pārdotava “Atmoda” 
L.Kalēju ielā 56, Rīgā tālr 22596 


Jana Husa darbi
Jana Husa darbi un vēstules lasīšanai - Jan Hus - Wikisource, the free online library
Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus
Sprediķi - Postilla
Sprediķu pieraksti - Postilla adumbrata. Iohannes Hus
Skaidrojums par tā Kunga ticību un lūgšanām
Par simoniju 
Par sešām maldu mācībām 
The Public Defence of Certain Articles of John Wickliff, in the first Act before the whole University of Prague, in Charles's College by Jan Hus

Audio grāmatas 
Жизнь Яна Гуса - Jana Husa dzīve (krievu valodā) mp3

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , , , , ,
Atrašanās vieta: Latvija

pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

Reformācija šodien - 95 tēzes

Reformācija šodien – 95 tēzes

Dr. Lothar Gassmann 
www.L-Gassmann.de/95-thesen

Powered by Issuu
Publish for Free


Reformācija šodien
95 tēzes par stāvokli draudzē un sabiedrībā 

     Dr. Lothar Gassmann

Aicinājums uz atgriešanos no grēkiem


1. Ja mūsu Kungs un Meistars – Jēzus Kristus saka: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi” (Mateja ev. 4:17), Viņš grib, lai ticīgā cilvēka visa dzīve būtu saskaņā ar atgriešanos no grēkiem.

2. Šī atgriešanās no grēkiem sākas ar jaunu apzināšanos un bēdām par bijušo netaisnīgo izturēšanos ne tikai katram personīgi, bet arī kā draudzei kopumā.

3. Ja atgriešanās ir patiesa, tā vada katru cilvēku un arī draudzi uz grēka ienīdēšanu un pagriešanos projām gan no grēka, gan arī no netaisnīgas rīcības – nevis caur pašu spēkiem, bet caur žēlastību un spēku, kas nāk no Jēzus Kristus.

4. Tiem, kas atgriežas no grēkiem, Dievs apsola piedošanu un jaunu iesākumu: “Redzi, kad Es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai viņi noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri Savai tautai, un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs, un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2.Laiku gr. 7:13-14)

Sabiedrības pašreizējais stāvoklis


5. Ļaudis šodien ļaujas daudz un dažādiem grēkiem – tādiem kā bezdievība, lepnums, nemīlestība, okultisms, nepaklausība, aborti, netikumība, laulības pārkāpšana, viendzimuma seksuālās attiecības (homoseksuālisms), narkotisko zāļu lietošana, meli, alkatība un zagšana. (2.Mozus gr. 20:2-17; Romiešiem 1:18-31; 1.Korintiešiem 6:9; Galatiešiem 5:19-21)

6. Protams, ka šādiem grēkiem cilvēki ir nodevušies vienmēr, bet šodien daudzi no tiem tiek atklāti pieļauti un daži pat tiek celti goda vietā. “Viņi ne vien paši dara šīs lietas, bet ir arī par atbalstu tiem, kuri tā dzīvo.” (Romiešiem 1:32)

7. Daudzās valstīs likumi, kuri aizliedza zaimošanu, pornogrāfiju, abortus, eitanāziju (mācību par sevis nonāvēšanu vai tās atļaušanu, kad situācija itkā to prasa; viegla, bezsāpīga nāve; cilvēka bezsāpīga nonāvēšana, ja cilvēks atrodas bezcerīgā situācijā; grieķo valodā: euthanatos – eu – laba, thanatos – nāve), viendzimuma seksuālās attiecības, narkotisko zāļu lietošanu un tamlīdzīgas lietas, ir padarīti vaļīgāki vai arī atcelti.

8.  Sabiedrība, kura pieļauj vai pat atklāti veicina šādas aktivitātes, kuras pēc Svētos Rakstos sacītā ir “grēks” vai “pretīgums” Dieva acīs, rok sev pašai kapu. Tā kļūst gatava Dieva sodam. “Taisnīgums tautu ceļ godā, bet grēks ir nežēlastība pret ikvienu cilvēku.” (Salamana pam. 14:34)

9. Daudzas tautas šodien ir līdzīgā stāvoklī kā Romas impērija pirms tās bojā ejas: iekšējais iemesls tās bojāejai bija tikumiskais pagrimums.

10. Tas ir tikai laika jautājums pirms tautas un sabiedriskās sistēmas, kas noraida Dieva Likumus šodienai, sabruks.

Draudzes neveiksme


11. Šajā situācijā draudzēm – gan vietējām, gan visā pasaulē, ir nopietni jāuzņemas savs uzdevums būt par “gaismu” un “sāli”, un jāpretojas iepriekš minētajām attīstības tendencēm. (Mateja ev. 5:13-16; Romiešiem 12:2; Efeziešiem 5:11)

12. Ja draudzes to nedarīs, tad viņas nostāsies zem Dieva tiesas sprieduma, kas attiecas uz neuzticīgo sargu: “Kad Es saku bezdievim: “Tev jāmirst!” – un tu to nepamāci un nebrīdini, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un viņš paliktu dzīvs, tad bezdievis gan nomirs savos grēkos, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.” (Ecēhiēla gr. 3:18)

13. Atsevišķi cilvēki un grupas draudzēs drosmīgi cīnās pret pašreizējām tendencēm, bet ņemot kopumā, draudzes daudzās tautās zaudē izpratni par savu mērķi un cieš neveiksmi, lai sludinātu Evaņģēliju un atbalstītu Dieva likumus.

14. Draudze, kura pakļaujas pašreizējām tendencēm un ideoloģijām, zaudē savu virziena un mērķa sajūtu.

15. Draudze, kura zaudējusi savu virziena sajūtu, nespēj nekādu virzienu norādīt arī cilvēkiem personīgi.

Bībeles atmešana


16. Virziena zaudēšana sākas ar Bībeles atmešanu, kura ir pamatojums visai ticībai un zināšanām.

17. Pat ja arī Bībele draudzē joprojām tiek pavirši izmantota, tā bieži tiek pakļauta neatkarīgai, sevi pagodinošai spriešanai, tādā veidā sadalot tās saturu un noliedzot Dieva atklāšanos.

18. Pareizi Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs (Nikolaus Ludwig von Zinzendorf) lūdza: “Ja Tavs Vārds ir nederīgs, uz kā tad ticība tiks balstīta? Es neesmu norūpējies par tūkstots pasaulēm, bet par Tavu Vārdu.”

19. Reformācija nosauc draudzi kā “Radītu no Dieva Vārda”. Tā pārstāj būt draudze, ja tā atmet Dieva Vārdu.

20. Ja Dieva Vārds tiek atmests, tad nevienam nav jābūt pārsteigtam par sekām: Dieva Vārda atmešanai turpinājumā seko šī Vārda satura atmešana un tas nozīmē: Bībeliskas mācības un Bībeliska dzīvesveida noārdīšana.

Bībeliskās mācības par Dievu noārdīšana


21. Bībeliskas mācības noārdīšana sākas ar Bībeliskas Dieva izpratnes noārdīšanu. Pretrunā ar skaidru Bībeles liecību daudzi “teologi” noliedz vai arī nepareizi izskaidro Trīsvienības izpratni. Viņi noliedz vai nepareizi izskaidro Dieva visspēcību, svētumu un taisnīgumu.

22. Tie, kuri noliedz, ka Bībelē aprakstītie brīnumi un pravietojumi notiek vai arī notiks, iedomājas Dievu kā bezspēcīgu principu – tēlaini izsakoties: “bez rokām un kājām”. Bet šāds “dievs” ir tikai pašizgatavots elks, racionālistu filozofijas (prātam aptveramas gudrības) dievs un nevis “Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs, Jēkaba Dievs”, Jēzus Kristus Tēvs (Blezs Paskāls).

Bībeliskās mācības par Jēzu Kristu noārdīšana


23. Daudzi “teologi” šodien paziņo, ka Jēzus Kristus bija tikai cilvēks, sabiedrības revolucionārs, miera sludinātājs, atbrīvotājs vai kaut kas tam līdzīgs, bet nevis Dievs. Viņi paziņo, ka Viņš nav dzimis no tīras jaunavas, ne arī fiziski augšāmcēlies no mirušiem, nav uzkāpis debesīs un fiziski nenāks atkal spēkā un godībā. Viņi saka arī, ka Viņa nāve uz krusta nespēj atbrīvot mūs no mūsu grēkiem. Ja tas, ko viņi saka, ir patiesība, tad pazīstamajam ķecerim Ariusam (Ārijs, Arius), kurš tika nosodīts ceturtajā gadsimtā pēc Kristus, bija vairāk izpratnes un viņš mācīja mazāk nepatiesības kā daudzi “mūsdienu teologi” šodien, jo viņš vismaz nosauca Jēzu kā “pārdabīgo Logos (Vārdu)” un nevis tikai kā cilvēcīgu būtni. Bet mēs mācāmies no vēstures, ka laikam ejot visām kļūdainām mācībām ir tieksme pieaugt.

24. Pretēji tam, ko Arius un daudzi “mūsdienu teologi” saka, Jēzus Kristus nav parasts cilvēks, Viņš nav arī Dieva radīts. Viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs vienlaicīgi, mūžīgais Dieva Dēls. Tas nozīmē, ka Viņš ir Pats Dievs Trīsvienības otrajā personā. “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības” (1.Jāņa 5:12). (Izlasiet arī 1.Jāņa 2:22 un arī 1.Jāņa 4:2-3)

Bībeliskās mācības par grēku un izpirkšanu noārdīšana


25. Kur Bībeliskā mācība par Kristu iztrūkst, tur Bībeliskā mācība par grēku un izpirkšanu kļūst bezmērķīga. Jo “bezspēcīgam” Kristum nav nekāds spēks, lai atbrīvotu mūs no grēka, nāves un velna.

26. Kā rezultāts tam būs vai nu, ka grēks tiks novērtēts pārāk zemu un tiks noliegta Dieva likumu (baušļu) spēkā esamība – vai arī, ka izglābšana no grēkiem tiks daļēji vai pilnīgi ielikta pašu cilvēku rokās (sevis izglābšana vai sinergisms).

27. Grēka pārāk zema novērtēšana vai arī grēka esamības, Bībeliskā izpratnē, noliegšana iznāk atklātībā šodien ļoti dažādās formās gan sabiedrībā, gan arī draudzē. Tas ir redzams apgalvojumos, ka viendzimuma seksuālo attiecību (homoseksualitātes) praktizēšana nav ne grēcīga, ne arī slimīga, ka pornogrāfija, aborti un eitanāzija nav jānosoda, un ka narkotiku lietošanas likumīga atļaušana (legalizēšana) būs noderīga, lai samazinātos noziedzīgās aktivitātes. Bet “bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsu, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!” (Jesajas gr. 5:20).

28. Sevis izglābšanas propaganda ir acīm redzama vai arī apslēpta dažādās “mūsdienīgās teoloģijās”. Piemēram feministu “asins teoloģijā”, kura sagaida glābšanu caur sievišķības spēku un viņu mēnešreižu asins spēku drīzāk nekā no Jēzus asinīm. Arī “atbrīvošanās un revolūcijas teoloģijā”, kura liek savu cerību uz sabiedrisko grupu un viņu bruņotās cīņas spēku. Un arī psiho-“teoloģijā” (dvēseliskā spēka “teoloģijā”), kur dziedinošais spēks tiek smelts no sevis paša, izmantojot noteiktas tehnikas un metodes, kuras kalpo sevis izteikšanas mērķiem.

29. Bet “nav pestīšana nevienā citā”, kā tikai Jēzū Kristū, “jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu d. 4:12). Tie ir šodien tikpat spēkā esoši vārdi, kādi tie bija tad, kad tie tika uzrakstīti.

Ļauno garu ielaušanās draudzē


30. Jo vairāk draudze pielāgojas laika garam (mūsdienīgajām tendencēm), jo lielākas ir briesmas, ka Dieva Gars tiks izspiests no draudzes vidus un ļaunie gari ienāks caur sētas durvīm.

31. Šie ļaunie gari valda šīs pasaules ideoloģijās un reliģijās. (Efeziešiem 6:12)

32. Ja tiek paziņots, ka šie ļaunie gari ir tādi paši kā Dieva Gars, tad tas tikai atklāj mūsu laiku lielo tumsu. (Salīdzini ar Romiešiem 1:19-23) Jo Bībele saka: “Bet ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam.” (1.Korintiešiem 10:20)

33. Ja starpreliģiju vienotajās “lūgšanu sapulcēs” notiek lūgšanas “Asīzes garam” (atsaucoties uz Asīzē (Itālijā) notikušo “lūgšanu par mieru starp reliģijām” 1986.gadā), tad tiem šo sapulču vadītājiem ir jāpievērš uzmanība uz Pirmo Dieva Bausli, kurš ir arī pamats Kristietībai: “Es Esmu Tas Kungs tavs Dievs. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” (2.Mozus gr. 20:2-3)

Draudzes pieskaņošanās pasaulei (sekularizācija)


34. Daudzi cilvēki, tajā skaitā arī politiķi, gaida pēc skaidra vārda no Draudzes, kurš būtu balstīts Bībelē.

35. Bet jo “mūsdienīgāka” un “progresīvi domājošāka” draudze vēlas būt, jo lielākas ir briesmas, ka tā aizmirsīs to īpašo vēsti, kura tai ir jāpavēsta galvenokārt bezdievīgai un nestabilai sabiedrībai.

36. Draudze, kura pielāgojas pašreizējām tendencēm un politiskajiem lozungiem vai nu no labējiem vai arī kreisajiem, nespēj pozitīvi ietekmēt šo pasauli, bet tā tiks šīs pašas pasaules projām novirzīta. Draudze sagrūst caur pielāgošanos pasaulei un beidzot kļūst nederīga.

37. Vienīgais ceļš atpakaļ ir atgriezties no grēkiem, no jauna ieklausīties Dieva Vārdā, kas mums ir dots Bībeles formā, un teikt to šai pasaulei caur vārdiem un darbiem.

Ticīgo cilvēku rīcība pašreiz notiekošā soda gaismā


38. Realitāte, ka draudzei šodien nav spēka un skaidrības Bībeliski noenkurotai mācības un dzīvesveida izpausmei, jau šobrīd ir Dieva sods (1.Pētera 4:17), un tas ir rezultāts atkrišanai no glābjošas ticības beigu laikā. (Mateja ev. 24:12; 2.Tesaloniķiešiem 2:3).

39. Draudze, kura pakāpeniski kļūst ielasmeita, aizvien vairāk un vairāk sāk pieskaņoties šai pasaulei, sajaucot pagānu dievības kopā ar Bībeles Dievu. Tā meklē materiālas bagātības, spēku un pasaules atzinību. Tā pievērš mazu uzmanību Dieva likumiem (baušļiem) un glābšanai caur Jēzu Kristu. Tā atnes patiesi ticīgiem cilvēkiem aizvien pieaugošas bēdas un ciešanas. (Jāņa atkl.gr. 17n-18n)

40. Taču neskatoties uz to, ticīgie cilvēki tiek aicināti būt nelokāmi savā ticībā, mīlēt un cerēt. Viņi tiek aicināti arī lūgt par saviem ienaidniekiem, par tiem, kuri ceļ neslavu un vajā viņus, tā lai arī viņi varētu nākt pie atgriešanās no grēkiem (Mateja ev. 5:44).

41. Pāri par visu citu ticīgie cilvēki ir aicināti palikt uzticami savam Kungam un Glābējam Jēzum Kristum un pretoties visām tendencēm, caur kurām notiek pieskaņošanās pasaulīgumam. Ticīgajiem cilvēkiem ir jāaicina cik vien iespējams daudz cilvēkus kļūt par Jēzus mācekļiem: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas” (Mateja ev. 28:19). (Lielais Uzdevums)

Stingri turoties pie šī Lielā Uzdevuma


42. Kārdināšanas un Lielais Uzdevums notiek līdzās. Lielais Uzdevums nebeigsies līdz kamēr Jēzus Kristus nāks atkal spēkā un godā (Mateja ev. 24:14). Misijas darbs (ar to saprotot neticīgo cilvēku atgriešanu pie Jēzus Kristus) ir ticīgā cilvēka pozitīva atbilde pret daudzām kārdināšanām.

43. Misiones darbs ir draudzes dzīvība. Bez misionēšanas draudze izmirs. Ir tikai divas izvēles, “misijas darbs vai nāve” (Otto Riecker).

44. Ja draudze kā kopums nespēj vai nevēlas uzņemties šo Lielo Uzdevumu nopietni, tad katrs Bībeliski ticīgais kristietis ir aicināts darīt šo misiones darbu personīgi. Viņi tiek aicināti izveidot vai atbalstīt Bībeliski ticīgas misiones organizācijas.

45. Jaunas draudzes var tikt izveidotas caur Bībelē balstītas misiones starpniecību, lai, ja tas nepieciešams, aizvietotu tās draudzes, kuras ir atkritušas no kristīgās ticības.

Jautājums par ticīgiem cilvēkiem, kuri pamet draudzi


46. Katrs ticīgais cilvēks ir aicināts pārbaudīt saskaņā ar Bībeli priekš sevis līdz kādai pakāpei viņa draudze vai baznīca ir balstīta uz Dieva Vārda vai arī nav uz tā balstīta.

47. Kur viņš apzinās nomaldīšanos un negodīgumu, viņam tas jādara atklāti zināms visai draudzei. Ja ir darīšana ar nopietnu negodīgumu un ja tas turpina pastāvēt pat arī tad, kad atkārtoti ir izteikts stingrs brīdinājums, tad viņam ir izvēle vai nu to paciest un pieļaut vai arī pamest savu draudzi. Bet cik vien ilgi tas ir iespējams, viņam vajadzētu neaiziet, bet izturēt un palikt.

48. Netaisnība var izaugt pat tādos samēros, ka ticīgajam cilvēkam ir neiespējami izvairīties no aiziešanas no draudzes sirdsapziņas iemeslu dēļ un arī dēļ paklausības tam Kungam Jēzum Kristum. Tas notiek, kad draudze kā kopiena pieņem likumus, kas atzinīgi novērtē viltus mācības un grēku un padara tos piespiedu kārtā obligātus visiem.

49. Ja ticīgais cilvēks pamet draudzi, kura savā mācībā un dzīvesveida izpausmēs ir tālu no Bībeles mācības, viņš var būt drošs, ka viņš nepamet Jēzus Kristus Draudzi, bet atstāj tikai iestādi, kura negodīgi sauc sevi par “draudzi”.

50. Patiesā Draudze, kura, protams, arī nav pilnīga, bet kura ir izveidota no locekļiem, kuri cenšas dzīvot caur Kristus doto spēku un saskaņā ar mācībām, kuras atrodamas Bībelē, turpina pastāvēt ārpus šī iestādījuma un atrod jaunas formas kā izveidot tās sadraudzību. Tikai priekš šīs Draudzes ir patiesi Svēto Rakstu vārdi: “un elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mateja ev. 16:18).

Pamats reformācijai draudzē


51. Lai kādā draudzē arī ticīgais cilvēks sevi apzinātos – katrai draudzei ir nepieciešama reformācija, ar to saprotot garīgu atjaunošanos. Tā var sākties tikai ar katru personīgi: caur personīgu vainas un nespējas apzināšanos un uzticēšanos Jēzus Kristus žēlastībai un visuvaldītāja spēkam.

52. Tikai Jēzum Kristum ir jābūt Kungam un Valdītājam, nevienam citam. Nevienam reliģiju vai ideoloģiju dibinātājam.

53. Tikai tas Dieva Vārds ir spēkā esošs, kas ir uzrakstīts Bībelē. Ne kādi citi vārdi, atklāsmju un ideoloģiju avoti.

54. Tikai no žēlastības un caur ticību mēs esam glābti. Ne caur sevi atbrīvojošām tehnikām, reinkarnācijas ideoloģijām un grēcīgiem mēģinājumiem aizsteigties priekšā Dieva Valstībai ar Jauno Pasaules Kārtību (New World Order), radītu ar cilvēcīgu spēku.

55. “Jēzus Kristus, par kuru ir apliecināts Svētajos Rakstos, ir vienīgais Dieva Vārds uz kuru mums ir jāklausās, kuram mums ir jāuzticas gan dzīvē, gan nāvē, un Vienīgais, kuram mums ir jāpaklausa. Mēs noraidām tās viltus mācības, kuras draudze spēj un varbūt atzīs blakus vienam patiesam Dieva Vārdam, citus notikumus un spēkus, personas un patiesības kā Dieva atklāšanos” (1.paragrāfs Barmenas (Barmen) Teoloģiskajā Paziņojumā, 1934.gadā).



Patiesa un viltus vienotība


56. Patiesa reformācija garīgās atjaunošanās izpratnē sākas ar atgriešanos no grēkiem un daudzu cilvēku personīgu izmainīšanos, lai veidotu jaunu sadraudzību Garā, kura no sākuma neredzama, bet laikam ejot kļūst aizvien vairāk redzama.

57. Ticīgo cilvēku sadalīšanās daudzās grupās un niecīgo grupu cīnīšanās vienai ar otru ir nepaklausība Dievam. Tā ir arī apkaunojoša lieta pasaules priekšā un zaudējums Lielajam Uzdevumam. (Jāņa ev. 17:20-21). Tam nevajadzētu būt nepārvaramam šķērslim, ja ticīgie cilvēki atceras Evaņģēlija centrālo patiesību – grēcinieku taisnošanu tikai caur žēlastību, un atrod savu vienotību pamatlietās: būtiskajās lietās vienotību, nebūtiskajās lietās brīvību, pāri visam mīlestību.

58. Kristiešu vienotība, kas rodas caur atgriešanos no grēkiem, nevar tikt un netiks veidota upurējot Bībeliskās patiesības, bet vienīgi uz Kristus patiesības pamata. (Jāņa ev. 14:6, 17:11,17; Efeziešiem 2:14).

59. Patiesa vienotība ietver tikai tos, kuri tic Jēzum Kristum un ievēro Viņa Vārdu kā “Patiesību”. Tos, kuri atrodas šajā pasaulē, bet nav no šīs pasaules un kurus šī pasaule ienīst. (Jāņa ev. 17.n.) Viltus vienotība no otras puses ietver visu cilvēci, sajaucoties ar visām ideoloģijām un reliģijām un vajājot ar atšķiršanu, iebaidīšanu un visbeidzot ar vardarbību tos, kuri paliek uzticīgi Jēzum kā savam Kungam, Glābējam un Miera Princim.

60. Patiesa vienotība ir dāvana no Dieva, kas nāk caur visu tautu evaņģelizāciju, caur skaidru aicinājumu pie glābjošas ticības un savas dzīves atdošanu Jēzum Kristum. (Mateja ev. 28:18-20; Jāņa ev. 17:20-21) Viltus vienotība izvairās no šī aicinājuma uz atgriešanos no grēkiem, liekot priekšplānā politiskās problēmas un cilvēcīgos sevis atbrīvošanas mēģinājumus. Cilvēce, kura dzīvo bez Dieva, nav pieņēmusi “mīlestību uz patiesību savai glābšanai”. Tā piedzīvos savu kulmināciju tajā netaisnajā, kurš “pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.” (2.Tesaloniķiešiem 2:4,10)

61. Patiesa vienotība nepieļauj viltus mācības. (Galatiešiem 1:6-10; 2.Jāņa 9-11; Jūdas 3-4) Viltus vienotība pieļauj maldu mācības un pat veicina tās, lai ideoloģijas sajauktos.

Teoloģijas atjaunošana


62. Priekš reformācijas, kura ir garīga atmošanās, teoloģijas atjaunošana ir nepieciešama.

63. Teoloģijas atjaunošana var notikt tikai, ja Bībele kā Dieva Vārds teoloģiskajā izglītībā tiek uztverts nopietni, un cilvēcīgā domāšana un spriešana pakļaujas Dieva Vārdam ar cieņu un godbijību.

64. Bībelē balstīta izglītība nozīmē tādu iestāžu izveidošanu un atzīšanu, kuras nodrošina patiesi Bībelisku apmācību (bez “augstākās kritikas”). Šādas skolas, Bībeles skolas, Bībeles koledžas un Teoloģiskie semināri ir nepieciešamība.

Draudzes disciplīnas pielietošana


65. Daudzas problēmas teoloģijā un draudzēs radušās caur to, ka daudzās vietās draudzes disciplinēšana vairs netiek pielietota.

66. Draudzes disciplinēšana ietver sevī to personu sodīšanu vai izslēgšanu no draudzes, kuras atklāti ievieš nebībeliskas mācības vai dzīvesveidus draudzē. (1.Korintiešiem 5.n.; 2.Jāņa 9-11)

67. Lai draudzes disciplinēšana būtu sekmīga, tai ir jāaizsniedz draudzes struktūras visi līmeņi, ieskaitot draudzes vecajus, sinodes biedrus un draudzes vadītājus, ja viņi ir bijuši pavedināšanas ierosinātāji vai atbalstītāji.

68. Jo “maz rauga saraudzē visu mīklu” (1.Korintiešiem 5:6) – un tas ir pat daudz nopietnāk, ja cilvēki ietekmīgos amatos ir šajā “mīklā”.



Katra ticīgā cilvēka uzdevums


69. Katrs ticīgais cilvēks personīgi tiek aicināts būt par “ķēnišķīgu priesteri” (1.Pētera 2:9). Tas nozīmē: ņemt pie sirds savu uzdevumu būt kristietim un pārbaudīt mācītās atziņas un dzīvi atbilstoši Bībelei.

70. Vēl papildus tam ir pavēle nepadoties laika garam un nepieļaut nebībelisku attīstību. Mums ir jācīnās “ne ar vardarbību, bet ar Vārdu” (Mārtiņš Luters).

71. Katrs ticīgais cilvēks personīgi tiek aicināts palikt attiecībās ar Dievu katru dienu caur Bībeles lasīšanu un lūgšanu, tādā veidā saņemot spēku, pamācību un labošanu.

72. Viņš tiek aicināts sludināt vēsti par Jēzu Kristu atbilstoši Bībelei, bez ierobežojumiem, neko neatņemot nost un neko nepievienojot klāt.

73. Viņš tiek aicināts izmantot Bībeli kā paraugu dzīvošanai, arī tos Bībeles fragmentus, kas ir pretrunā ar laikmeta garu.

74. Viņš ir aicināts strādāt pamodinātā, uz misionēšanu noskaņotā ticīgo cilvēku organismā (draudzē).

75. Viņš tiek aicināts nostāties, lai atbalstītu draudzes līdzstrādniekus. Piemēram, viņam vajadzētu atbalstīt mācītājus, kuriem, tāpēc ka viņi ir patiesi uzticīgi Bībelei un sludina svētrunas par atmodu, ir problēmas ar draudzes (baznīcas) vadītājiem, un viņi tiek izolēti vai arī viņiem draud ar atlaišanu no darba.

76. Viņš tiek aicināts atturēties no to organizāciju finansiālas atbalstīšanas, kuras ir pret Evaņģēliju. Piemēram: feministu organizācijas, viendzimuma seksuālistu grupas, sinkrētistiskas sanāksmes (tādas, kas cenšas apvienot dažādus pretrunīgu un nesavienojamu reliģisku uzskatu cilvēkus) un citas.

77. Viņš tiek aicināts drīzāk strādāt priekš vai arī atbalstīt uz Bībeli balstītas organizācijas, pasākumus, sapulces, skolas, akadēmijas, masu saziņas līdzekļus u.c.

Draudzes uzdevums


78. Draudze tiek aicināta pārvaldīt sevi vienīgi atbilstoši Bībelei – Dieva Vārdam, noraidot ikvienu nebībelisku mācību tā, lai daudzi cilvēki personīgi un draudzes varētu saņemt norādījumus un vadīšanu.

79. Draudze tiek aicināta radīt daudz vairāk iespējas priekš draudzes augšanas misionēšanas virzienā nekā tas bija sasniegts līdz šim.

80. Draudze tiek aicināta izaudzināt uzticīgus līdzstrādniekus, kuri ir Bībeliski ticīgi, un nemocīt un nedraudēt ar izslēgšanu tiem, kuri paliek uzticīgi Svētajiem Rakstiem.

81. Draudze tiek aicināta nevākt piespiedu naudas ziedojumus priekš pasākumiem, kurus Bībeliski ticīgi kristieši nevar atbalstīt ar skaidru sirdsapziņu.

82. Draudze tiek aicināta dot skaidras atbildes uz ētiski – tikumiskiem jautājumiem, kuras ir saskaņā ar Bībeli un nav pretrunā ar to. Piemēram par laulībām, par ģimeni, abortiem, eitanāziju un viendzimuma seksualitāti.

Valsts un sabiedrības uzdevums


83. Valsts nav tas pats kas Draudze. (Jāņa ev. 18:36) Bet valsts var būt derīga un svētīta vienīgi, ja tā seko Bībelē pamatotos standartos.

84. Šādi Bībelē pamatoti standarti ir īpaši atklāti 10 Dieva likumu – baušļu formā. (2.Mozus gr. 20:2-17)

85. Kad šādi standarti netiek vairs nopietni ievēroti, tad haoss un anarhija ir nenovēršami.

86. Dažas sabiedriskās grupas un partijas daudzās tautās veicina haosu un anarhiju, gan atklāti, gan slēpti cīnoties pret dievišķajām pamata patiesībām, kuras ir dotas Desmit Baušļos.

87. Svētie Raksti apzīmē šādus cilvēkus ar sekojošiem vārdiem: “Pēdējās dienās iestāsies grūti laiki. Cilvēki būs sevis mīļotāji, naudas mīlētāji, lielīgi, augstprātīgi, aizskaroši zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, nesvēti (neganti), bez mīlestības (cietsirdīgi), nepiedevīgi (nesamierināmi), apmelotāji, bez paškontroles (nesavaldīgi), rupji, labā nīdēji, nodevīgi, pārsteidzīgi, uzpūtīgi (iedomīgi), mīlēdami vairāk baudas nekā mīlēdami Dievu, izrādīdami ārēju dievbijības formu, bet dievbijības spēku noliegdami … kuri ir apkrauti ar grēkiem un kurus dažādas iegribas vada, kuri vienmēr mācās, bet nekad nav spējīgi atzīt patiesību”. (2.Timotejam 3:1-7)

88. Daudzās tautās šādi cilvēki ir vadītāji vai arī dzenas pēc varas. Viņi kalpo “bezlikumības cilvēkam”. (2.Tesaloniķiešiem 2:3) Šie ļaudis iegūst virzītājspēku politikā, masu saziņas līdzekļos, likumu un tieslietu sfērā, koledžās un draudzēs.

89. Politiķi, likumdevēji, žurnālisti, skolotāji un cilvēki draudzē tā pat kā jebkuras citas profesijas vai sabiedriskā stāvokļa ļaudis tiek aicināti caur lūgšanu un godīgu darbu Bībeliskā Kristīgā izpratnē apstādināt šo “gājienu caur iestādēm” un šo iefiltrēšanos.

Skatoties nākotnē


90. Šodien notiekošā attīstība draudzē un sabiedrībā jau iepriekš bija pravietota Bībelē.

91. Šī attīstība iezīmē laiku, kad atnāks sātana antikristus pasaules pārvaldnieks.

92. Jēzus Kristus atgriezīsies uz šo zemi spēkā un godībā, un gāzīs un iznīcinās šo netaisnības un bezlikumības cilvēku. (2.Tesaloniķiešiem 2:8)

93. Tāpēc, ka neviens precīzi nezin, kad Jēzus Kristus atkal atnāks, mums ir jāstrādā, kamēr vēl joprojām ir diena.

94. Mēs strādājam priekš Jēzus Kristus un Viņa draudzes izveidošanas pateicībā par Viņa upuri pie krusta. Arī mīlestībā uz Viņu, zinot, ka Viņā ir uzvara.

95. “Taču stiprais Dieva pamats pastāv, apzīmogots ar šādu zīmoga uzrakstu: “Tas Kungs savējos pazīst” un, “Ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauc, lai atturas netaisnību darīt.”” (2.Timotejam 2:19) Āmen.


  
Tēžu autors ir teoloģijas doktors Lothar Gassmann no Vācijas. Viņš ir sarakstījis grāmatu “Kirche 2000” (ISBN 3-87857-297-2), kurā ir atrodamas šīs tēzes.
Tēzes pirmo reizi publicēja starptautiska kristīga organizācija “Kristieši par Patiesību” (“Christians for Truth” (CFT)) 1996.gadā – tieši 450 gadus pēc Mārtiņa Lutera (1483-1546) nāves. Tēzes uz pašreizējo brīdi ir tulkotas angļu, vācu, franču, krievu un citu tautu valodās un šo dokumentu var pasūtīt no organizācijas “Christians for Truth” pēc adreses: www.cft.org.za
Angliskam izdevumam – ISBN 1-875026-05-3
Jāpiebilst vēl, ka Mārtiņš Luters savas 95 tēzes pret indulgencēm (grēku atlaišanas zīmēm) publicēja 1517.gada 31.oktobrī.  
www.L-Gassmann.de/95-thesen


“Reformation Today – 95 thesis on the situation of the church and society.”
by Dr. Lothar Gassmann © www.L-Gassmann.de 
Publisher: Christians for Truth International ©

Tulkoja: Verners Šteinbergs ©  2001.gads
Atsauksmēm: vernersss{at}inbox.lv  
Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,
Atrašanās vieta: Latvija
Abonēt: Ziņas (Atom)