Is The Present “Tongues” Movement Of God?

Is The Present “Tongues” Movement Of God?

Answered by Reuben Archer Torrey (1856-1928)

Q. Is the present "Tongues Movement" of God?

A. It is not. This is clear from the following facts: 

First - The present "Tongue Movement" makes speaking with tongue the one and only decisive evidence that one has the baptism with the Holy Spirit. The "Tongues" people constantly declare that if one has not spoken with tongues he has not as yet received the baptism with the Holy Spirit. This constant declaration of the "Tongues" people contradicts the very explicit and plain teaching of the Bible. The Word of God teaches in words that cannot be mistaken by anyone who sincerely desires to know the mind of God as revealed in the Word, and who is not simply trying to maintain a theory, that while there is but one baptism with the Spirit, and but one Holy Spirit, that there are many different ways in which this baptism manifests itself. You will see this for yourself if you will carefully read 1 Corinthians 12:4-11. Further on in this same chapter the Spirit of God speaking through the Apostle Paul asks those whom he declares to have been "baptized in the Spirit" (v.13) "Do all speak with tongues?" (v.30). The plain implication of which is that all did not speak with tongues. So this chapter states in the most unmistakable terms that one may have been baptized with the Holy Spirit and yet not speak with tongues. Therefore, it is clear as day that the position of the "Tongues" people that anyone who has not spoken with tongues has not been baptized with the Holy Spirit contradicts the plain teaching of God's Word. 

Second - The practical effect of the teaching of the "Tongues Movement" is to make speaking with tongues the most important of all manifestations of the Spirit's presence and power. This again is contrary to the plain teaching of the Word of God. The Word of God declares in most unmistakable terms that speaking with tongues is one of the least important of the manifestations of the presence and power of the Holy Spirit. In the list given in the twelfth chapter of 1 Corinthians, "Kinds of tongues," verse 10, is put next to the bottom of the list of the gifts bestowed by the Spirit on believers. Again in verses 29, 30 of the same chapter speaking with tongues is given the same place, next to the bottom of the list. In the list given in Ephesians of gifts bestowed by the ascended Christ through his Holy Spirit upon the Church there is no mention whatever of speaking with tongues (Eph. 4:7-12). Furthermore, in 1 Corinthians 14:5 we are distinctly told that he that prophesieth is greater than the one that speaks with tongues, and in verse 19 the Apostle Paul himself declares that he had rather speak five words with his understanding that he might teach others than 10.000 words in a tongue (see especially R.V.). 

Third - The "Tongues Movement" leads its followers to seek for speaking with tongues more than any other gift, while the Bible plainly teaches us that we ought rather to seek some other gift than this. In 1 Corinthians 12:31 the Bible says, "Covet earnestly (or desire earnestly) the best gifts." The words here used if translated literally would be "the greater gifts" (see R.V.), and the context clearly shows that what is meant by the "greater gifts" is some other gift than speaking with tongues. The fourteenth chapter and the first verse says, "Desire earnestly spiritual gifts but rather that ye may prophesy," then in the following verses Paul tells us why we should rather choose to prophesy than to speak with tongues. So this seeking for and waiting for tongues which is such a prominent feature in the "Tongues Movement" is utterly unscriptural, it is in direct opposition to the plain teaching of God's Word.

Fourth - The leaders of the "Tongues Movement" persistently disobey the plain teaching of God's Word in the matter of speaking with tongues in public assemblies. The Word of God plainly teaches in 1 Corinthians 14 that speaking with tongues should be done in private rather than in public. Paul says in 1 Corinthians 14:19, "Howbeit in the church (i.e., in the public assembly) I had rather speak five words with my understanding that I might instruct others also than 10.000 words in a tongue" (R.V.). He goes on to say that when men do speak with tongues in the public assembly no more than two or at the most three should speak at any one gathering, and that where two or at the most three do speak they should only speak in turn and not two or more at the same time (1 Cor. 14:27), and he still further says that unless there is someone to interpret what is said then no one should speak in tongues in the public assembly, that whenever there is not an interpreter present the one who would speak in tongues should keep silent and speak to himself and to God (vs. 27, 28). Now in the gatherings of the "Tongues" people, oftentimes many speak in tongues in a single gathering; oftentimes several speak at the same time, and they constantly speak even when there is no one present to interpret. In these matters they disobey God in the most unmistakable way and certainly a movement that so persistently disobeys what God plainly commands in His Word is not of God.

Fifth - The "Tongues Movement" has been accompanied by the most grievous disorders and the grossest immoralities. God plainly declares in His Word in 1 Corinthians 14:33 that "God is not a God of confusion" (the word here translated "confusion" means "a state of disorder," "disturbance," "confusion"). At one of the most prominent of the gatherings of the "Tongues" people recently held in this city (Los Angeles) there has been the most indescribable disorder, disturbance and confusion. Men and women in large numbers have lain for hours side by side on the ground or on the platform in the most unseemly and immodest way, in a state of hypnotic unconsciousness, far into the night, subject to shameful disgrace in the eyes of the public. The leader in these meetings, a woman of wide renown, threw these unfortunate men and women into this condition by methods that were plainly hypnotic and precisely the same employed by the heathen in Africa and by hypnotic adventurers in spiritualistic and other gatherings in this country. A person desiring to be healed, or to be baptized with the Holy Spirit, would be placed in a chair before the audience with their back turned to the audience, and then a man would grab them by the head, putting one hand on the top of the head and another on the back of the head violently, and then this woman would rub down the bodies, sometimes rubbing down the bodies of men in the most immodest way. Later when they arose from the chair, their arms would be stuck up from below and they would be told to keep their arms up, and they would hold them up until they fell unconscious. In one definite case of which I know one boy held up his arms for at least an hour before he fell under what they call "the power." It hardly needs to be said that this does not bear the slightest resemblance to anything in the New Testament, but does bear the most striking resemblance to what is done by the heathen in Africa, the "fakirs" in India, and by hypnotic adventurers in this country. The whole thing is repulsive to anyone who really knows the teachings of the Bible and what the real operations of the Holy Spirit are. We are taught in 2 Timothy 1:7, that the Holy Spirit is not a Spirit of fear but of power and love and of a sound mind. The spirit who manifests himself in meetings of the tongues people is anything but a spirit of a sound mind. But the confusion, as dishonoring as it is to the Word of God and as plainly as it is rebuked by the Word of God, is not the worst thing in the "Tongues Movement." There has been, as said above, gross immorality connected with it. The originator in point of time of the modern "Tongues Movement" was arrested for grossest immorality, a form of immorality for which we have no name in our English language though it is described in the first chapter of Romans. Another of the most prominent, perhaps the most prominent, leader in the State of Ohio, was convicted of crime with a young woman, though he himself was a married man. In a number of instances men and women leaders in the movement have been proven guilty of the vilest relations to one another. In many instances the movement has seethed with immorality of the grossest character. This is not to say for a moment that there are no clean-minded and well-meaning men and women in the Movement, but the Movement as a whole has apparently developed more immorality than any other modern movement except spiritism, to which it is so closely allied in many ways. Two of the leaders of the Movement went from this country to India and for a while had a following among some of the most prominent Christian workers there, but some of those who went into it were so shocked by the indecencies that developed in connection with it that they came out.

Sixth - In numerous instances as the "Tongues Movement" developed it became evident that it was demoniacal. There seemed to be evidence that those claiming to speak with tongues really did speak with tongues other than those which they understood, but what they said was vile and bad, showing that the spirit that moved them was not the Holy Spirit but a demon. There were manifestations in Macao, China, precisely the same as those described by "the Society for Psychical Research" as occurring in spiritualistic gatherings. Some that have spoken with tongues have afterwards discovered that they were demon-possessed in stead of being baptized with the Holy Spirit. There have been remarkable and startling and appalling developments along this line in Germany. The truth is that many people are so anxious to be governed by some supernatural spirit that they are not careful to distinguish as to whether this supernatural being that controls them is the Holy Spirit or a demon, and the "Tongues Movement" has had most startling developments along this line.

Seventh - The "Tongues Movement" in all its essential features is nothing modern. The same thing developed between 1830 and 1840 in the unfortunate Irvingite Movement in England. There was a most marvelous manifestation of "speaking with tongues" in that movement that led away for a time some clear-minded men and women who afterwards had unmistakable evidence that the spirit who controlled the speakers was not the Holy Spirit at all but an evil spirit. Speaking with tongues has been practiced among the Mormons for many years. Throughout its history in Mormon gatherings in Utah oftentimes men and women have claimed to speak with tongues.

To sum it all up, the "Tongues Movement'' is a movement upon which God has set the stamp of His disapproval in a most unmistakable way in His Word, and also in what He has permitted to develop in connection with it. It is a movement that every one who believes and obeys the Word of God should leave severely alone except to expose, as there may be occasion, the gross errors and evils connected with it. We do not deny the possibility of God's giving a man in our day the gift of tongues. If God sees fit to do it, He can do it and will do it, but the "Gift of Tongues" evidently was so abused in the early church in lines very similar to the present abuse in the "Tongues Movement" that it was necessary even in Paul's time to warn people about the errors connected with the gift of tongues, and God, in His wisdom and love for a time withdrew this gift from the Church and there is no good reason for supposing that He has restored it at the present time, and certainly the so-called "Tongues Movement" is not of God. 

Dr. Reuben Archer Torrey 

The Biola Book Room

S36-558 S. Hope St., Los Angales, Cal.

Is The Present “Tongues” Movement Of God? 

Torrey, R. A. [Reuben Archer] , 1856-1928 

Los Angeles: The Biola Book Room; [n.d.]. 

Moody Bible Institute Library 

http://library.moody.edu 

Historical Room  

Hist Rm P 287.95 T694i 

Call No. - 287.95 T694i 

Location: Crowell Library Crowell Archives Pamphlets 287.95 T694i

Barcode: 39941000721191

https://i-share-mbi.primo.exlibrisgroup.com/permalink/01CARLI_MBI/uj97o2/alma99582088305907

Reuben Archer Torrey (1865-1928) was Dwight L. Moody’s follower in Chicago. In 1912 he migrated to Los Angeles. From 1912 till 1924 Torrey was director of BIOLA, Bible Institute of Los Angeles. In the time after the year 1912 previous Pamphlet without any year given was most certainly written. 

Ist die gegenwärtige Zungenbewegung von Gott? (german)

Antwort von Reuben A. Torrey 

www.efg-hohenstaufenstr.de/downloads/bibel/zungenbewegung.htm 

www.horst-koch.de/zungenbewegung-r-a-torrey  

Nedodiet vietu velnam

NEDODIET VIETU VELNAM 

no žurnāla “Klusie Ūdeņi” Nr. 22, lpp. 24-31

Efezas pilsēta bija apustuļa Pāvila sludināšanas darba centrs viņa trešajā misijas ceļojuma laikā. Šeit, tāpat kā arī citās vietās, Dievs caur Savu kalpu izveidoja draudzi. No šīs vietas, pēc apustuļa vārdiem, iznāca arī pirmie maldu mācītāji (Apustuļu d. 20:30). 

Efeza tajā laika bija spēcīgs pagānisma cietoksnis. Tās iedzīvotāji bija pazīstami ar savu dziļo māņticību, mīlestību uz greznību un izlaidīgu dzīvi. Īpašu pieķeršanos viņi sevī izkopa uz majestātisko Artemīdas (vai Diānas, kuras vārds nozīmēja “tikumība”) templi. Šis templis tika būvēts 220 gadus un bija tik plašs un skaists, ka tika pieskaitīts septiņiem pasaules brīnumiem. Kalpošana dievietei tika veikta īpaši spīdoši. Greznās svinības pavadīja uzdzīve un dēmonu izaicināšana. Priesteri un burvji organizēja tikšanās ar elles gariem, iesaistot šajās izrādēs milzīgus ziņkārīgo pūļus, kuri pēc tam kļuva par upuriem tumsas spēkiem. Nelieli sudraba tempļa suvenīri, ar vidū attēlotu dievieti, tika izgatavoti lielos daudzumos un nesa ievērojamus ienākumus amatniekiem. 

Un lūk, uz šo pasaules telpas ļauno garu koncentrācijas centru Tas Kungs nosūtīja apustuli Pāvilu ar viņa sludināšanu “gara un spēka izpausmē”, lai sagrautu šo pagānisma cietoksni. 

Apustulis gribēja apmeklēt Asiju jau sākumā, bet Svētais Gars viņam to neļāva (Apustuļu d. 16:6). Viņš ieradās tur vēlāk, tieši tajā laikā, kas izrādījās vispiemērotākais daudziem Kristus patiesības uzņemšanai. 

Efezā Pāvils atrada apmēram divpadsmit Jāņa mācekļus. Viņi bija īpaši Dieva meklētāji. Jānis mācīja un kristīja ļaudis Jeruzālemes apkārtnē, gandrīz tūkstotis kilometru jūras ceļa attālumā no Efezas (ejot pa zemes ceļu šis attālums ir divtik liels), un šie ļaudis, meklējot patiesību, uzņēma Jāņa vārdus un kristījās “ar Jāņa kristību” (Apustuļu d. 19:3). Un lūk, tagad, izdzirdot apustuļa Pāvila dzīvo liecību par Kristu savā dzimtenē, viņi labprāt kristījās un saņēma Svēto Garu. 

 

Attēlā: senais amfiteātris, kurā sapulcējās Efezas pilsētas iedzīvotāji. Teātris bija milzīga atvērta struktūra,  kurā varēja sapulcēties līdz pat 24 000 cilvēku. Īpašās gada dienās tas kalpoja kā svētku sapulču un sabiedrisko pasākumu norises vieta. Tur bieži norisinājās arī spontānas pulcēšanās, līdzīgas tai, ko evaņģēlists Lūkas aprakstījis Apustuļu darbos 19:29-40, kad sapulcētie ļaudis, kurus zemiski ļaudis bija skūdījuši pret apustuli Pāvilu, gandrīz divas stundas satraukti kliedza: “Varena ir efeziešu Artemīda!” 

Mācot gandrīz divus gadus dienām un naktīm, gan atklāti, gan pa mājām, viņš bezbailīgi sludināja pagāniem glābšanu, “tā ka visi, kas Asijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu.” Dievs caur apustuli darīja brīnumus – slimajiem uzlika sviedru autus un priekšautus no viņa ķermeņa, un viņiem izbeidzās slimības, un ļaunie gari izgāja no viņiem. Daudzi, kas kļuva ticīgi, nāca, izsūdzot un atklājot savus grēkus, un daudzi no tiem, kas bija nodarbojušies ar burvestībām, sadedzināja visu priekšā savas burvestību grāmatas. 

Apustulis sludināja ar tādu spēku, ka par viņa vārdu runāja pat elle. “Pāvilu es zinu!...” – pretojoties, paziņoja dēmoniskais gars. 

Un šeit pat, neskatoties uz acīmredzamiem apustuļa sludināšanas panākumiem, cilvēki, kuros nebija ticības, atklāti sāka apmelot Dieva darbu: “…ne vien Efezā, bet gandrīz visā Asijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās…” (Apustuļu d. 19:26-27). 

 Tādas pretestības apstākļos strādāt nebija iespējams. Pēc ļauni noskaņotu cilvēku vardarbīgas sacelšanās, apustulis Pāvils bija spiests pamest Efezu un devās uz Maķedoniju (Apustuļu d. 20:1). Un tikai pabeidzot savu trešo misijas ceļojumu, viņš atnāca uz Milētu. Efeza atradās netālu. Taču Pāvils ļoti steidzās nokļūt Jeruzālemē. Bet viņš zināja, ka viņam nekad vairs nebūs iespējas atrasties šajās vietās, tādēļ viņš lūdza Efezas draudzes vadītājus ierasties pie viņa Milētā uz atvadu sarunu, lai sniegtu viņiem pēdējos pamācošos norādījumus. 

Tas, kuram ir bijis jāšķiras no draugiem, zinot, ka viņš tos vairs nekad neredzēs, sapratīs, cik aizkustinoša bija šī pēdējā tikšanās... Kā līdz baltkvēlei ir iekarsusi dvēsele šādos brīžos! Viens vārds, viens skatiens - un no krūtīm neviļus izlaužas šņuksti... 

Apustulis, ar kura dvēseli bija saistītas viņu dvēseles, aizgāja no viņiem uz visiem laikiem... Ja viņi zinātu, ka joprojām redzēs viņu dzīvu, tad vēl bija iespējams, sakopojot spēkus, savaldīties, viņu pavadot. Bet kalpotāji zināja, ka apustulis Pāvils, kura liecības vārds atveda viņus uz glābšanas ceļa, dodas no viņiem prom, lai tuvākajā nākotnē pieņemtu mocekļa nāvi. Ko viņi piedzīvoja, ko pārdzīvoja, sajūtot pēdējo viņa mācītāja rokas spiedienu?! Viņi ar asarām acīs krita Pāvilam ap kaklu un skūpstīja viņu - tik dziļa bija viņu pieķeršanās un neizsakāmi rūgta šķiršanās! 

Tagad iedomāsimies, cik saspringta bija paša apustuļa sirds, jau iepriekš zinot, ka darbs, kura dēļ viņš visus šos gadus nogurdināja savu dvēseli, tiks bez žēlastības iznīcināts uzreiz pēc viņa aiziešanas?! 

Zinot, cik lētticīgi un nepieredzējuši ir jaunie garīgie kalpotāji, apustulis Pāvils, skatīdamies uz viņa dibināto draudžu vadītājiem, garā noskuma: vai viņi spēs bez viņa audzināt draudzes veselīgā mācībā? Vai visiem pietiks drosmes aizstāvēt patiesību, kad tuvākie draugi viņus nodos? 

Kristus Svētajā Vakarēdienā bija garā satraukts, zinot Jūdas nodomu. Apustulis Pāvils arī saprata, ka ne viens vien, bet daudzi draudžu vadītāji, kas ieradās uz šo atvadu sarunu, patiesībā nodos svēto lietu. Viņš jau iepriekš bieži teica, ka daudzi rīkojas kā “Kristus krusta ienaidnieki” (Filipiešiem 3:18). Lūk, arī tagad viņš nevar aiziet, nepateicis skarbu patiesību. Ja viņš nesaskatītu reālus draudus Dieva darbam, vai viņš sāktu pievērst draudžu vadītāju uzmanību iedomātām briesmām? 

Apustulis Pāvils pastāstīja brāļiem, ka viņu patstāvīgā kalpošana viņa prombūtnes laikā tiks pakļauta smagiem pārbaudījumiem no viņu pašu puses. “Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami…” (Apustuļu d. 20:29-30). 

Neviens neiebilda apustulim: “Kāpēc tu, brāli, sēj aizdomīgumu? Tu taču dodies prom, bet mums vēl ir jāstrādā. Pēc taviem vārdiem mēs taču vairs neuzticēsimies viens otram. Labāk šķirsimies ar mieru, bez savstarpējiem sarūgtinājumiem...” 

Bet mācītāji klusēja. Acīmredzot saprata, ka apustuļa bažas nebija bez pamata. Tātad, tur jau tad bija nelietīgi kalpotāji un, iespējams, viņi pat mēģināja iekļūt draudzēs, bet nespēja, saskardamies ar nepārvaramiem šķēršļiem. Kamēr apustulis Pāvils pārraudzīja draudzes, viņiem bija grūti pretoties viņa garīgajam spēkam. Lai arī kādā ārējā maskā viņi ietērptos, apustulis viņus redzēja. Jūtot Dieva kalpa spēcīgo roku, cilvēki, kas nesa maldu mācības, nevarēja pilnībā izpausties. Saglabājot Kristus labās vēsts patiesību, apustulis Pāvils ne brīdi viņiem nepiekāpās (Galatiešiem 2:5). 

Vai apustulim bija taisnība savos pieņēmumos? Vai viņš neizdarīja pārsteidzīgus secinājumus? Vai vēlāk draudzē parādījās viltus apustuļi? 

Aptuveni astoņus gadus vēlāk apustulis Pāvils rakstīja vēstuli Efezas draudzei no apcietinājuma. Un ko? Vai viņš lūdza piedošanu par nepārdomātu brīdinājumu? Nē. Draudze uz to brīdi jau vairs nebija modrības stāvoklī un bija zaudējusi garīgo vienotību. Drīz viņa bija kļuvusi līdzīga svārstīgam mazulim, kurš aizraujas ar katru mācību vēju. Viņa bija iekļuvusi viltīgu cilvēku tīklos un pakļāvās viņu viltīgajai pavedināšanas mākslai (Efeziešiem 4:14). Dieva bērni kļuva par melu mācītāju sadarbības partneriem un piedalījās neauglīgajos tumsas darbos (Efeziešiem 5:6,11). Kad viņiem uzbruka velna ļaunās viltības, viņi, kaut arī iepriekš bija par to brīdināti, nestājās pretī kārdinātājam pilnā Dieva apbruņojumā,  bet iedeva viņam vietu, ar ko apbēdināja Svēto Garu (Efeziešiem 4:30, 6:13). 

Skumjais apustuļa pravietojums piepildījās. Vēlāk pats Kungs caur Jāņa atklāsmi aicināja Efezas draudzi uz grēku nožēlu un atgriešanos. Draudzē atklājās samaitāti cilvēki. Viņa pārbaudīja tos, kuri sevi sauca par apustuļiem, bet tie izrādījās meļi (Jāņa atkl. 2:2). Draudze bija atkritusi no savas pirmās mīlestības augstuma, un tai draudēja bojā eja. Tas Kungs brīdināja - ja viņa paliks šādā stāvoklī, Viņš nostums tās lukturi. 

Tādā veidā jau pirmajās draudzēs, kas bija dzimušas kristietības rītausmā, vietu atrada melu apustuļi. 

“Arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, 

kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības…” (2. Pētera 2:1), - brīdina Dieva Vārds. Mūsdienu draudzes nav atbrīvotas no iespējamām viltību (melu) mācītāju intrigām. Mūsu acu priekšā viņi piesaista un vervē sev atbalstītājus, nešķīstā veidā par viņiem greizsirdīgi cīnoties, lai tie, savukārt, nokļuvuši viņu atkarībā, vēlāk greizsirdīgi cīnītos par viņiem (Galatiešiem 4:17). 

Daudzus satrauc jautājums – kādā veidā kādreiz labākie garīgie kalpotāji varēja kļūt par atkritējiem, viltību (melu) mācītājiem? Ar ko viņi sāka savu slideno kritiena ceļu, un kāpēc no šī ceļa praktiski nav atpakaļceļš?

Neaizskarot citus iemeslus, apskatīsim vienu no šiem iemesliem, kas ir ļoti postošs. 

Melu mācītājs iesākas ar meliem. Tas ir pirmais akmens, kuru velns ieliek sava tempļa celtniecībā kristieša sirdī. Izlēmīgi neizskaužot katru nepatiesību no ikdienas dzīves, šādas dvēseles atstāj savā sirdī vietu velnam, un viņš tās noķer savos tīklos. Bīstami ir piekāpties velnam vienu reizi, un, ja cilvēks grēku nenožēlo, bet attaisno melus - tad velna tīkli kļūst stipri. 

Ko sacīja Kristus? – “…nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj.” (Jāņa ev. 14:30 RT65) (“…nāk šīs pasaules valdnieks, un Manī viņam nekas nepieder.” - angļu King James un krievu Sinoidālā tulkojumā). Uz taisnīgu dvēseli velnam nav nekādu tiesību. Bet tad kristietis pieļauj nepatiesību vienreiz, tad vēlreiz, tad trešo reizi. Sākumā viņa sirdsapziņai nav miera. Bet, ja kristietis cenšas apslāpēt tās balsi un mierina sevi, ka tas jau nav “nāves grēks”, tad viņa sirds kļūst ērts mērķis jaunām sātana bultām un uzbrukumiem. Sātanam tika iedota vieta un līdz ar to arī tiesības. 

Ja paskatās uz ticīgo no malas, šķiet, ka nekas nav noticis. Viņš lūdz, strādā, upurējas. Viņš pats pēc pirmajiem grēka soļiem kaut kur dvēseles dziļumos varbūt gaidīja tūlītēju sodu no tā Kunga. Taču nekas nenotika. Viņš palika vesels un neskarts. “Es grēkoju un pārgrozīju patiesību, un man par to neatmaksāja,” – nodomāja cilvēks, un visi viņa satraukumi norimās (Ījaba 33:27 burtiski no krievu valodas). 

Tā pakāpeniski viņš pierod pie nepatiesības, un sirdsapziņa viņu vairs nemoka kā iepriekš. Tās balss kļūst aizvien klusāka, bet pēc tam pārstāj runāt vispār. Kristietis zaudē izpratni, kas ir grēks, un kas nav grēks. Viņa prāts samaitājas, un viņš grēko bez problēmām. Viņa sirdsapziņa ir mirusi, pareizāk sakot, nogalināta. “Un, ja viņa klusē,” - sevi pārliecina ticīgais cilvēks, “tas nozīmē, ka es negrēkoju.” 

Ar mīlestību, kas pārspēj cilvēku sapratni, Tas Kungs rūpējas par katru Savu radību: “Es, Tas Kungs, esmu tā sargs, Es slacinu to vienumēr. Lai neviens to neaizskartu, Es to sargāju dienu un nakti… Ja rastos tur ērkšķi un dadži, Es cīnītos pret tiem un tos visus sadedzinātu! Vai citādi tie pie Manis meklētu patvērumu un slēgtu ar Mani mieru?...” (Jesajas 27:3-5)

Taču cilvēks ar nepateicību atbild uz šādu Glābēja gādību un nenožēlo savus apzināti pieļautos melus. Tad Dievs noņem Savu aizsardzību, un cilvēks kļūst neaizsargāts, pieejams visiem pievilšanas vējiem. Velna indīgās bultas trāpa viņam ar visdažādākām garīgām slimībām. Nedzirdēdams sirdsapziņas un Svētā Gara veselīgo balsi, viņš bez bailēm pieņem visus ļaunā gara melus kā patiesību. Viņš mierīgi piekāpjas tiem, kas ienīst patiesību, attaisnojot sevi ar Dieva Vārdu, ka jādzīvo taču mierā ar visiem. Šāda ne-Dieva tempļa cilvēka iekšienē celtniecības laikā nav dzirdami ne kliedzieni, ne troksnis. Ar kristieša brīvprātīgu piekrišanu, kurš kļuvis ārkārtīgi pārgalvīgs, sātans visu dara veikli un klusi. Pat apkārtējie ne vienmēr spēj pamanīt cilvēkā notikušās pārmaiņas. Un, ja tas notika ar parastu draudzes locekli, tad vienīgi viņa dvēsele nes zaudējumus. Bet ja nepatiesību pastāvīgi lieto garīgais kalpotājs vai sludinātājs, tad viltīgais darbinieks ir skaidri redzams. Un tas ir plēsīgs vilks, un viņš vairs nesaudzēs Kristus ganāmpulku, tādēļ ka gars viņā nav Dieva Gars. Un ļaunais gars pēc savas būtības nav spējīgs darīt labu. Viņš spēj tikai plosīt un izlaupīt draudzi. Tādēļ tā nav nejaušība, ka viltus (melu) pravieši nereti kļūst par patieso Dieva kalpu tiešiem vajātājiem un dažreiz pat nodod viņus nāvē, domādami, ka ar to viņi kalpo Dievam. Viņi nonāca pie šādiem maldiem ne jau nejauši un ne uzreiz. Sākumā viņi melus izmantoja tikai sava “es” glābšanai un tikai, kā viņiem pašiem šķita, acīmredzama strupceļa brīžos. Bet laika gaitā meli kļuva par ierastu paradumu. Bet tam, kurš ir nolēmis savā sirdī nekad neaptraipīt savu muti ar meliem, tas Kungs dos gudrību, kā izglābties no šādiem gadījumiem. Bet, ja Dievs arī neizglābs, tad Viņš dos spēku patiesības dēļ iet lauvu bedrē un krāsnī, kur Viņš pats aizsargās Savus kalpus, tāpat kā Viņš aizsargāja Daniēlu un viņa draugus. Viltus (melu) gani ne jau aiz vājības vai aiz neuzmanības melo, bet viņi ir iemīlējuši nepatiesību, tādēļ Dievs ir atļāvis viņiem iekrist maldos, tā ka viņi tic meliem (2. Tesaloniķiešiem 2:10-12). 

Biedējoša kategorija 

Var rasties jautājums - vai secinājums nav pārāk vienkāršots un pārāk pārsteidzīgs - pamatojoties tikai uz šo vienu pazīmi - spēju runāt nepatiesību - ierindot cilvēkus tik šausmīgā grupā - viltus (melu) apustuļi? 

“No tā var pazīt Dieva bērnus un velna bērnus; katrs, kas nedara taisnību (nedara patiesību), nav no Dieva…” (1. Jāņa 3:10) 

“…ikviens, kas dara netaisni (nepatiesi), tas Tam Kungam, tavam Dievam, ir negantība.” (5. Mozus 25:16) Un tikai tie ir savējie Tam Kungam, kas ir atkāpušies no visas nepatiesības (netaisnības) un nekad nelieto nepatiesību. Dievs tādus ir apzīmogojis ar patiesības zīmogu: “Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: LAI ATTURAS NO NETAISNĪBAS (NEPATIESĪBAS) IKVIENS, KAS DAUDZINA TĀ KUNGA VĀRDU.” (2. Timotejam 2:19). 

Bet uz tiem, kas neatsakās no nepatiesības, velns uzliek savu zīmogu. Viņa bērni, “…maldās no mātes klēpja, un tas, kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām.” (Psalms 58:4). Ļaunā viltnieka bērni, “…apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat citādi nevar.” (Jeremija 9:4). Tie ir nezāles, ļaunā bērni, un ar mīklainiem spriedelējumiem viņi daudzus ieved maldināšanā. 

Iesaistīšanos melos var pārbaudīt pēc sirdsapziņas nosodošās balss. Cilvēki ar sadedzinātu sirdsapziņu nepazīst patiesību un atrodas nāves mierā. Un, ja viņi pazītu patiesību, tad Dievs viņiem dāvātu žēlastību grēku nožēlai, un viņi iepazītu grēku piedošanas svētlaimi. Taču piekrist grēku nožēlošanai, kas varētu novest pie viņu autoritātes zaudēšanas un pazemojuma, šādi cilvēki nespēj. Tā Kunga atstāti, savas dvēseles glābšanas dēļ viņi tomēr nevēlas atteikties no visa šajā īslaicīgajā dzīvē, kā to izdarīja Simsons, lai gan nereti kā mierinājumu sev viņi atceras tā varonīgo nāvi. Bet vai kāds var cerēt uz šādu uzvarošu dzīves nobeigumu ārkārtējos apstākļos, ja tagad, daudz labvēlīgākos apstākļos, viņš dara ļaunu!? “Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem?...” (Jeremija 12:5). 

Dieva Vārds mūs mudina nožēlot ne tikai dažus īpaši smagus grēkus, bet Kristus asinis un patiesa atzīšanās grēkos ir spēcīga mūs šķīstīt no “ikvienas netaisnības (nepatiesības)” (1. Jāņa 1:9). 

Bet ļaunā viltnieka bērni bauda dzīvi, “…savā viltībā mielodamies kopā ar jums” (2. Pētera 2:13). Apustulis Pēteris pievērš ticīgo uzmanību uz to, ka ļaunā bērni, baudot labumu, mielojas nevis kaut kur, bet gan kopā ar viņiem! Tas ir, Dieva bērni nereti paši pieļauj viltus (melu) mācītājiem mieloties kopā ar viņiem, neredz viņu postošās darbības, viņus neatmasko, un tādēļ kļūst par viņu ļauno darbu līdzdalībniekiem un tiek aizrauti ar šo ļauno cilvēku maldiem.

Kam gan var kalpot šie ļaudis, kuri ar tādu vieglumu lieto melus? Dievam viņi kalpot nevar. Tur, kur ir meli, tur Dieva nav un nekad nevar būt. Lietojot melus, var kalpot tikai velnam. Diviem kungiem kalpot arī nav iespējams, jo “…viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs…” (Mateja 6:24). 

Kuru tad tādā gadījumā ienīst tie, kas runā nepatiesību? Bet kuru viņi mīl, un kura labā viņi smagi strādā? Un kad viņi pavedina citus sekot meliem, tad kam viņi spiež tos kalpot? Ir vērts to nopietni pārdomāt, atceroties apustuļa vārdus: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta.” (1.Timotejam 4:1-2). 

Tādēļ, dārgie Dieva bērni, ja jūs nevēlaties atkāpties no ticības un kļūt par viltus (melu) mācītājiem vai nešķīstiem cilvēkiem, vai mantkārīgiem, vai pieviltajiem, - tas ir, tiem, kas nekad neredzēs to Kungu, un kam nebūs mantojuma daļa Kristus un Dieva valstībā, - ņemiet tuvu pie sirds apustuļa teiktos vārdus Efezas draudzei: 

“TĀPĒC ATMETIET MELUS UN RUNĀJIET PATIESĪBU IKVIENS AR SAVU TUVĀKO… UN NEDODIET VIETU VELNAM.” (Efeziešiem 4:25,27) 

no žurnāla “Klusie Ūdeņi” (Тихие Воды) Nr. 22, lpp. 24-31

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2022-05 

Jānis Huss (1369-1415)

JĀNIS HUSS 

Jans Huss (Wikipedia) 
https://lv.wikipedia.org/wiki/Jans_Huss 
https://en.wikipedia.org/wiki/Jan_Hus
https://cs.wikipedia.org/wiki/Jan_Hus 

Jana Husa ievērojamākais darbs pieejams internetā: 

Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus

http://www.hailandfire.com/library_books/H&F_Huss(John)_DeEcclesiaTheChurch1413_1915Edition.pdf 

Jana Husa vārdi:

"Uzticīgais kristieti! Meklē Patiesību, apliecini Patiesību, dzīvo saskaņā ar Patiesību un aizstāvi Patiesību līdz pat nāvei!" 

Jānis Huss - Jans Huss (1369-1415)

Ievads 

Ļoti grūti un ļaunuma pilni bija tie laiki, kad Jānis Huss (Jan Hus), Dieva aicināts, nostājās savā dzimtenē Bohēmijā par taisnību, godīgumu, par reformu dzīvē un tikumu izplatīšanu un aizstāvēšanu Kristus draudzē. Divkārt grūti tie bija, jo tiklab garīgā kā laicīgā valdībā pastāvēja liels sajukums. Divi sāncenši – pāvesti nolādēja viens otru; divi romiešu ķēniņi savukārt pieprasīja no pāvestiem iecelšanu par vienīgo iesvētīto valdnieku. 1410. gadā pat kristīgā pasaule izbrīnā noskatījās uz trim pāvestiem un trim romiešu ķēniņiem, brāļiem, kuri visi tīkoja pēc valsts un baznīcas visaugstākām vietām un sīvi apkarojās savā starpā. Garīdzniecība bija nogrimusi ļaunumos un pasaulnieki nekavējās sekot tās pēdās. Nebija neviena netikuma starp pasaulniekiem, kuru toreizējā garīdzniecība jau nebūtu papriekšu līdz pamatam izbaudījusi. Atklātie skandāli un pārkāpumi brēca pēc reformas. 

Te radās kāds nesavtīgs un drošs cilvēks, kas nebaidīdamies un nerūpēdamies par to, ko ļaudis saka, noteikti nostājās par Dievu. Tomēr viņš nebija pirmais patiesības paudējs Bohēmijā, pirmais, kas uzdrošinājās par Dievu runāt. Pirms viņa jau bijuši citi ievērojami patiesības aizstāvji, kā pazīstamie sludinātāji Konrāds Valdhausens un Milics, priesteris un lielais domātājs Mateus Janovs un beidzot Tomas Stitnejs, kuru prozas darbi bohēmiešu valodā sataisījuši ceļu lielai reliģiskai un nacionālai kustībai Bohēmijā. 

Husa agrā bērnība un audzināšana 

Jānis Huss dzimis 1369. gada 6. jūlijā mazā Husineces (Husinec) pilsētiņā Dienvid-Bohēmijā. Nams, kurā viņš dzimis, tagad vēl stāv un to atjaunojuši patriotiskie bohēmieši. Husa vecāki nebija bagāti un izrādās, ka Jānis nav bijis viņu vienīgais bērns. Skolas laikā Prāgā, sevišķi zemākās klasēs atrodoties, viņš pārtika no baznīcas dziedāšanas un maziem atlīdzinājumiem par turpat izpildītiem pakalpojumiem. Vēlākos gados viņš tomēr nožēloja, ka savus pienākumus toreiz tik nolaidīgi izpildījis. Kamēr viņš vēl noteikti nebija iestājies garīdznieku amatā, viņām bija maz izredzes tālu tikt. Zemākās skolas pabeidzis, viņš dodas tālāk uz augstskolu, kur iestājas Brīvo Mākslu fakultātē. 

Viņš bija apmēram 24 gadus vecs, kad Prāgā 1393. gadā proklamēja Saudzības jeb Gaviļu Gadu un Huss, vēl students būdams, izpildīja priekšrakstītos svētceļojumus no baznīcas uz baznīcu un grēku sūdzēšanu Vizegrada Sv. Pētera baznīcā. Bieži viņš cieta līdzekļu trūkuma dēļ. Nenācās viegli viņam šķirties no beidzamiem grašiem un apmierināties silta ēdiena vietā vienīgi ar sausu maizi, lai tikai dabūtu grēku piedošanu. 

Tanī pašā gadā viņš ieguva bakalaura un 1396. gadā Brīvo Mākslu maģistra grādu. 1404. gadā viņš jau ir teoloģijas bakalaurs, bez tam vēl ieņem Brīvo Mākslu bakalaura grāda pārbaudītāja vietu un beidzot sasniedz visaugstāko posteni universitātē, kļūdams tās rektors. 

1400. gadā Huss jau bija ordinēts priesteris. Pēc ordinācijas viņš pilnīgi atsacījās no pasaules un ar visu sirdi un dvēseli nodevās savam augstākam aicinājumam. No šī laika viņš arī ieņem noteiktu stāvokli pret toreizējo garīdzniecību, nostādamies pret netikumiem un nepareizībām viņu vidū. 

Huss kā populārs sludinātājs 

Pirmā baznīca, kurā Jānis Huss izpildīja savus sludinātāja pienākumus, bija Sv. Miķeļa baznīca vecā Prāgas pilsētā. Viņš savus sprediķus vispirms lika norakstīt un tad tos laida klajā. Drīz vien viņš ieguva ievērojama sludinātāja slavu. Gadījās, ka kādā mazā “Betlēmes” baznīcā viņu iecēla par galveno sludinātāju. Šīs baznīcas priekšgalā stāvēja viņas dibinātājs un aizsargs Jānis Milheims; savā laikā to uzcēla un apkalpoja kāds laicīgs priesteris, kura uzdevums bija, katru svētdienu rītos un vakaros, izņemot adventes un gavēņa laikā, sacīt sprediķi bohēmiešu valodā. 

1403. gadā notika straujš uzbrukums pret to garīdznieku daļu, kas stāvēja par reformu īstenošanu baznīcā un dzīvē. Viņus pilnīgi gribēja iznīcināt. Kā galveno ienaidnieku uzskatīja angļa Džona Viklifa (John Wycliffe) mācību, kura filozofiskie darbi tika lietoti Prāgas universitātē, kaut gan viņa svarīgākie teoloģiskie raksti vispārībai vēl nebija tik plaši pazīstami. 45 viņa sacerējumus kāda Londonas sinode atzina par nederīgiem, un daži ļoti negodīgi un pavirši izstrādāti izvilkumi no tiem nāca maģistru sapulces priekšā. Maģistrs Nikolajs Litomisls un Jānis Huss gan cēla iebildumus pret šiem melīgiem izvilkumiem, bet par nožēlošanu nekā nepanāca, jo spriedums bija taisīts, ka stingri aizliegts šos rakstus lasīt, mācīties jeb aizstāvēt slepeni vai atklāti. 

Tā paša gada beigās Prāgas virsbīskaps nomira un viņa vietā iecēla Sibneku Sajicu no Hazenburgas. Virsbīskaps Sajics bija labāks ģenerālis nekā zinātnieks. Praktisks būdams, viņš drīzi vien novēroja un novērtēja Husa nopelnus un uzdeva viņam iepazīstināt virsbīskapu personīgi vai rakstiski ar viņa novērojumiem par garīgo iekārtojumu trūkumiem. 

Galveno virsbīskapa uzmanību Huss vērsa uz ievesto krāpšanas sistēmu caur neīstu relikviju izstādēm, nepatiesu brīnumu pasludinājumiem un uz krāpšanas veidu, kā naudu iegūt nelikumīgā un netaisnā ceļā. Tur, piemēram, bija kāda zināma svētceļojumu vieta Vilsnakā (Wilsnack), netālu no Vitenberges (Wittenberge), kur rādīja, tā domātās, patiesās Kristus asinis, kurām, protams, pierakstīja brīnumdarošu spēku. 

Šo lielo krāpšanas sistēmu Huss izdibināja un atklāja, un kādā sinodē 1406. gadā virsbīskaps aizliedza turpināt svētceļojumus uz Vilsnaku un dažām citām vietām Boēmijā. 

Husu un dažus citus reformu piekritējus garīdzniekus virsbīskaps Sibneks iecēla pat par sludinātājiem vairākās viņa noturētās sinodēs savā diecēzē. 1405. gada 23. oktobrī noturētā sinodē Huss bija tās sludinātājs un nekautrējās kritizēt netikai bīskapus un virsbīskapus, bet pat pašu pāvestu un viņa kardinālus. 

Bet galvenais viņa darbs tomēr tika darīts Betlēmes beznīcā, uz kurieni netikai vien steidzās tauta, bet arī garīdznieki, lai noklausītos viņa sprediķos. Ļaužu vienmēr bija ļoti daudz. Daudz garīdznieki pat griezās pie Husa pēc padoma saviem garīgiem pienākumiem, kuros Huss daudz vairāk ideālisma un sirsnības pierādīja, nekā to parasti tai laikā varēja novērot. Pateicoties viņa sludināšanai ķēniņa Venceslava IV otrā sieva, karaliene Sofija to iecēla par savu kapelānu. 

Ar laiku Huss arvien vairāk sāka pielietot Džona Viklifa rakstus. “Viņš tajos atrada,” saka Tomeks, “to pašu cenšanos pēc baznīcas reformas, par kuru īstenošanu viņš tikpat lielā mērā sajūsminājās, kā viņa paša zemes slavenie un dievbijīgie priekšteči.” Tik augsti viņš Viklifu cienīja, ka kādreiz, Betlēmes baznīcā sludinot, virsbīskapa klātbūtnē izsaucās, ka cerot, ka viņa dvēsele turpat būs, kur tagad maģistra (Viklifa) dvēsele atrodas. Un tomēr Huss Viklifa domas un uzskatus nepieņēma un neizplatīja vienkārši tādēļ, ka tie bija Viklifa. Nekad tas nav bijis viņa mērķis kritizēt un pārveidot atzītus baznīcas dogmātus, bet drīzāk caur kristīgu mācību ļaudis audzināt un tādā veidā viņiem iedvest šīs mācības pareizo saprašanu. Šim nolūkam arī maldīgos un morāliski samaitātos jēdzienus un uzskatus vajadzēja mēģināt izskaust. 

Priesteri lielījās ar to, ka viņi pēc savas gribas un patikas varēja piedot vai paturēt cilvēkiem grēkus un viņu varā stāvot tos sūtīt uz Debesīm vai elli. Arī šai mācībai Huss nevarēja piekrist un atzina, ka nevis priesteris, bet gan vienīgi Dievs spēj cilvēkiem grēkus piedot, un varētu arī gadīties, ka šī grēku piedošana notiktu bez kā priesteris tos būtu piedevis. 

Priesteri ņēma atlīdzību par grēku sūdzēšanas noklausīšanos un deva grēku piedošanu zem vieglākiem noteikumiem par naudu. Bet Huss stingri nostājās pret šādu nepareizību un biedināja ļaudis no grēku sūdzēšanas bez dziļas nožēlošanas, bez nodoma savu dzīvi no jauna sākt un bez dvēseles miera iegūšanas pēc tam. 

Priesteri joprojām ļaudis iedrošināja paļauties uz noturētām par naudu lūgšanām un misēm, uz svēto aizrunām, uz svētceļojumiem un dāvanām garīgiem dibinājumiem, ko uzskatīja kā līdzekļus dvēseles pestīšanas iegūšanai. Arī no šiem uzskatiem Huss savus klausītājus jo stingri biedināja un pamācīja tos, ka dvēseles pestīšana nav mantojama bez kā Dievu nemīlētu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Husa mācība nepastāvēja tikai priekšrakstos vien, bet arī praktiskos piemēros. Viņa privātā dzīve stāvēja uz tik augsta līmeņa, ka pat viņa ienaidnieki nespēja ne mazāko ļaunumu atrast. Netikumības vidū viņš stāvēja kā tikumības paraugs. Nosodīdams kāri pēc paaugstinājumiem goda amatos pie citiem sava laika garīdzniekiem, viņš pats apmierinājās ar niecīgiem ienākumiem no Betlēmes draudzes un savas nodarbošanās augstskolā. Lielākā garīdznieku daļa viņu neieredzēja un virsbīskapa labvēlība pret Husu viņu naidu vēl pavairoja. 

Viklifa rakstus studējot, Huss un viņa draugi arvien vairāk par tiem sajūsminājās, bet apvainojums, ka viņš izplata Viklifismu, bija tā mašīna, kuru iedarbināja Husa pazudināšanai. 

Kāda slepena sūdzība par Viklifa ķecerisko rakstu izplatīšanu nonāca pie romiešu ķēniņa un jau 1405. gadā tika sperti soļi šai lietā. Tomēr labo saprašanos starp virsbīskapu un Husu tas netraucēja līdz 1408. gada oktobrī noturētai sinodei, kurā Huss beidzamo reizi uzstājās kā virsbīskapa ieceltais sludinātājs. 1408. gadā virsbīskaps izdod rīkojumu, ka visiem, kam noraksti no Viklifa darbiem, tie jānoliek kādā, viņa noteiktā, zināmā vietā un laikā. Velti Huss virsbīskapam pūlējās atgādināt doto uzdevumu, uzrādīt viņam trūkumus baznīcas vadībā. Bet tā kā neviens nebija pieķerts ķecerībā, virsbīskaps atklātībai ziņoja, ka uz ķēniņa vēlēšanos viņš vēlreiz rūpīgi apvaicājies savā diecēzē un provincē, bet neviena ķecera vai maldu ticīgā nav atradis. 

Ķēniņa un virsbīskapa strīds 

Politiskā nemiera un pārmaiņu laikmetā virsbīskaps atklāti nostājās par Husa ienaidnieku, un kaut gan Huss formāli bija atmetis Viklifa dogmātus, kurus baznīca bija nosodījusi, tad tomēr Viklifisms bija tas ierocis, kuru lietoja pret viņu, un ar apvainojumu par herēzi (maldu mācību) vajadzēja apturēt visas tās tiekšanās pēc reformas, kuras virsbīskaps pats nesen vēl bija atzinis par labām un ieteicis. Noklausoties Husa sprediķus, naidīgie garīdznieki no tiem uzrakstīja dažas piezīmes, kuras tad vajadzīgā brīdī izlietoja pret viņu. Kādus desmit gadus atpakaļ vestās uzticības sarunas atkal cēla gaismā un daudz pūlējās, lai pierādītu, ka Huss pieņēmis Viklifa mācību. Pie viņa arī griezās uzaicinot pierādīt, ar kādām tiesībām viņš sludinot Betlēmes draudzē. Tas nebija grūti, jo visi dokumenti par šīs baznīcas dibināšanu un Husa apstiprināšanu par viņas sludinātāju atradās pie virsbīskapa. Viņam arī uzbruka, itkā viņš būtu ierosinājis universitātē nesaskaņas starp bohēmiešiem un vāciešiem. Velti Huss mēģināja pierādīt visu šo uzbrukumu nepatiesību un lūdza savu draudzi apliecināt, ka viņš tieši pretējo sludinājis. Deputāciju (pārstāvjus) nosūtīja pie Aleksandra V (Alexander V) un virsbīskaps Sibneks ar savu rosību pret Viklifismu izlaboja savu agrāko pretīm turēšanos Aleksandram, kurš tagad viņam uzdeva pieprasīt visas Viklifa grāmatas un izņemot četrās, visās pārējās baznīcās, protams ieskaitot Betlēmi, aizliegt sludināšanu. 

Huss pāvestam Aleksandram iesniedza apelāciju un pēc tā nāves savu sūdzību atjaunoja pie Aleksandra ļaunā pēcnācēja Jāņa XXIII (John XXIII). No paša sākuma viņš paziņoja savu nodomu nekad nepadoties aizliegumam attiecībā uz sludināšanu baznīcās, kuru draudzes viņu tik sirsnīgi pabalstīja. Universitāte protestēja pret Viklifa grāmatu vispārējo iznīcināšanu. Šī jautājuma galīgai izšķiršanai ķēniņš griezās pie virsbīskapa, kurš tagad bija spiests savu nodomu, visas Viklifa grāmatas atklātībā sadedzināt, atlikt. Bet galu galā viņš tomēr saņēmās un uzaicinājis vairākus no vadošiem garīdzniekiem savā pilī, aiz slēgtām un apsargātām durvīm Viklifa darbu norakstus (grāmatas) pašrocīgi iemeta ugunī. 

Husa un visu to ekskomunikācijas (izslēgšana no baznīcas), kas bija piedalījušies apelācijas iesniegšanā pāvestam, tagad publicēja baznīcās. Bet daudzos gadījumos ļaudis šai ekskomunikāciju publicēšanai pretojās. Neviens negribēja piekāpties, līdz kamēr daži Husam labvēlīgi ķēniņa galminieki nostājās partijas galā un Prāgā atkal uz kādu laiku iestājās klusums. 

Ķēniņš Venceslavs visus šos ķecerības uzbrukumus savā valstī uzskatīja kā personīgus apvainojumus un par to rakstīja pāvestam un viņa kardināliem. Arī karaliene Sofija un vairāki bohēmiešu muižnieki šinī pašā lietā griezās pie pāvesta. Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca pāvesta rīkojums spert stingrus soļus pret Husu un viņa sabiedrotiem attiecībā uz pasludināto ekskomunikāciju. 

Husa lietas turpināšana ķēniņu arvien vairāk sadusmoja un viņš nolēma “šos savas neslavas cēlājus” stingri sodīt. Viņš sekvestrēja (īpašuma lietošanas aizliegums) vairākas muižas, kas piederēja virsbīskapam un citiem garīdzniekiem, lai no to īrēm rastu izlīdzinājumu tiem, kuriem bija atņemtas un sadedzinātas Viklifa grāmatas. Uz to virsbīskaps atbildēja liekot Prāgas pilsētu zem interdikta (aizliegums rīkot dievkalpojumus), bet pamanījis ķēniņa pārākumu, aizbēga no Bohēmijas un centās iemantot Venceslava brāļa, Ungārijas ķēniņa Sigismunda, aizsardzību. Bet tikko sasniedzis Presburgu viņš saslima un nomira. 

Husa konflikts ar pāvestu 

Pāvesta Jāņa XXIII valdības laikā saudzības jautājums pieņem nopietnāku raksturu. Viņš sasauc krusta karu pret ķēniņu Ladislavu un apsola pilnīgu saudzību visiem tiem, kas gatavi palīdzēt karā personīgi vai ar naudas pabalstiem. Huss un viņa piekritēji apņēmās pretoties. Huss runā pret pāvesta bullu (rīkojumu) un tās negodīgo dabu. Nepagāja arī ilgs laiks, kad Husa ziņojumu par publisku disputu, kurš bija nolikts universitātes lielajā zālē, varēja lasīt uz daudziem plakātiem. Tas, protams, virsbīskapam nepatika. Viņš uzaicināja Husu pie sevis un ar pāvesta legātu (sūtņu) starpniecību jautāja, vai viņš ar mieru paklausīt apustuļu pavēlēm. Pēc Husa atbildes, tie virsbīskapam sacīja: “Redzi, viņš ir gatavs paklausīt mūsu meistara pavēles.” Uz to Huss viņiem paskaidroja, ka viņš Kristus mācību nosauc par apustuļu pavēlēm, un tik tālu, cik Romas pāvesta pavēles saskan ar Kristus mācību un minētām pavēlēm, viņš ar mieru tām paklausīt; bet ja viņš redzētu pretējo, tad tām nepaklausītu, ja arī viņa miesas sadedzinātu. 

Disputs notika lielas auditorijas priekšā un Huss deva paskaidrojumus par šo priekšlikumu iemesliem un pastāvēja uz to, ka nav pareizi dot pāvestam naudu kristiešu asins izliešanai. 

Pa to laiku viņa lieta, kura bija nonākusi Romā, gāja tālāk no kardināla pie kardināla, par nožēlošanu, bez jebkādām sekām. Tad kādu pazīstamu priesteri, vārdā Miķeli, parasti sauktu “Miķelis de causis,” viņa prokūrista nodarbošanās dēļ jeb arī “de causis fidei,” (“ticību lietu Miķelis”), cilvēku ar ļoti ļaunu raksturu, bohēmiešu augstākie garīdznieki pieņēma, lai Husa lietu pabeigtu. Viņš izrādījās tik stiprs, ka pat Husa likumīgiem aizstāvjiem vajadzēja Romu atstāt, lai savu dzīvību glābtu. Tagad Husu galīgi ekskomunicēja, un ikvienu, kas ar viņu satikās, tāds pats liktenis sagaidīja. Kur vien viņš uzturējās, dievkalpojumi bija jāpārtrauc un beidzot kā mūžīgās nolādēšanas zīmi pavēlēja mest trīs akmeņus uz namu, kurā viņš dzīvoja. 

1414. gada augustā šis spriedums nonāca Prāgā. Huss atklāti protestēja un pēc Linkolnas bīskapa Roberta Grosteta parauga apelēja no pāvesta pie Kristus. Uzliktais interdikts Prāgas iedzīvotājiem sagādāja daudz ciešanu un bēdu, un Huss apņēmās no Prāgas aiziet, lai netaisniem nekļūtu par mūžīgo nolādēšanu un taisniem par ciešanu un bēdu avotu, un arī tāpēc, lai viņi savā neprātībā nemitētos Dievam kalpot. 

Huss trimdā 

Oktobra mēnesī Huss atstāja Prāgu un devās uz Dienvid-Bohēmiju, kur apmetās pie sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā no Auztijas, torņa cietoksnī Kozijā (Kozí Hrádek), netālu no Auzti (Sezimovo Ústí) pilsētiņas uz Lužnices (Lužnice) upes krastiem. No šejienes viņš sarakstījās ar savu Betlēmes draudzīti un saviem draugiem Prāgā un iesniedza parlamentam lūgumu aizstāvēt Dieva Vārda sludināšanas brīvību. 

Drīz pēc Ziemassvētkiem Huss atgriezās Prāgā un atkal uzsāka sludināšanu Betlēmes draudzē. Bet dievkalpojumus nekavējoši apturēja pretējās partijas garīdznieki un ķēniņš, kurš bija norūpējies par sinodes sasaukšanu, lai visas šīs nesaskaņas garīdznieku starpā likvidētu un Bohēmiju atkal paceltu kaimiņu tautu acīs, lūdza Husu atkal atkāpties. Nākošā gada februārī sinode tiešām tika noturēta, bet ķēniņa un viņa galminieku vēlēšanās nepiepildījās, jo laba daļa garīdznieku bija pret reformu un citu nevēlējās kā vienīgi viņu pretinieku pilnīgu padošanos. 

Huss tāpēc atkal atgriezās Kozijā, kur nodevās rakstniecībai un sludināšanai. Viņš sludināja pēc sava Pestītāja priekšzīmes zem klajas debess, laukos, mežos un uz lielceļiem, un ļaužu masas viņam nemitoši sekoja gan ar kājām, gan jāšus un ratos. 

Nekad tas nav bijis viņa nodoms vēlreiz pārbaudīt un pārveidot pastāvošo baznīcas mācību, bet gan viņš tiecies pēc reformas baznīcas nepareizā valdībā un uzstājies pret nepareizo valdošo sistēmu. Ar lielāko prieku viņš būtu redzējis kādu pāvestu nostājamies kā īstu reformatoru. Bet to viņš nepiedzīvoja. Viņš domāja, ka simtgadu prinčiem un muižniekiem atkal vajadzētu pacelties pret šo briesmīgo tirgošanos ar garīgiem amatiem un vajadzētu aizliegt pārmērīgos apdāvinājumus, kas ļaudis tikai pavedina uz grēku, un tai vietā sniegt garīdzniekiem pienācīgo uzturu. Un beidzot vēl paskaidroju, ka vienkāršajiem ļaudīm nevajadzētu baidīties no ekskomunikācijām (izslēgšanas no baznīcas), kurām neesot lielāka nozīme kā “koka pūķim”, ar ko putnu ķērāji sabiedē putnus, kuri to iedomājas kā dzīvu priekšmetu un neuzdrošinājas pacelties gaisā. Bet šī zoss (vārds ‘Huss’ čehu valodā nozīmē – ‘zoss’), mājas putns, pazīstot šo nedzīvo pūķi un neļaujoties sabiedēties, bet paceļas gaisā un dod citiem Dieva putniem to pašu piemēru. 

“Bez šaubām,” saka bohēmiešu vēsturnieks Tomeks, “Huss dzīvoja revolucionārā laikmetā un viņa ticība dibinājās uz to, ka zem zināmiem apstākļiem tas bija viņa pienākums, Dievam vairāk paklausīt, nekā cilvēkiem. Un jo ilgāki viņš šos uzskatus aizstāvēja, jo vairāk viņā nobrieda apņemšanās, ja vien tas būtu vajadzīgs, pat savu dzīvību viņu dēļ likt uz spēles.” 

Trimdas laiks bija literārajā ziņā Husam visražīgākais. Atrodoties Kozijā, viņš sacerējis daudz vērtīgu rakstu bohēmiešu valodā. Starp citiem mēs tur atrodam viņa rūpīgi izstrādāto izskaidrojumu par “Ticības apliecinājumu”, “Tēvreizi”, “Desmit baušļiem” un “Postilli”. 

Pēc sava drauga, muižnieka Jāņa Vecākā nāves, Jānis Huss nostājās muižnieka Henrija Lezla no Lazanijas aizsardzībā Krakovices pilī, netālu no Radovnikas. 

1413. gada 31. maijā Romu ieņēma pāvesta Jāņa ienaidnieks Neapoles ķēniņš Ladislavs. Pāvests atradās nepārvaramās grūtībās, un kaut arī nelabprāt, tomēr piekrita vispārējai gribai sasaukt ģenerālapspriedi, kuru uz Ungārijas ķēniņa Sigismunda priekšlikumu, nolēma noturēt vācu pilsētā Konstancē (Konstaz) un atklāt 1. novembrī 1414. gadā. Sigismunds atcerējās savu nodomu: pierunāt Husu arī ierasties apspriedē un pierādīt savu pareizticību. Šim nolūkam divus bohēmiešu muižniekus – Lordu Venceslavu Dubu un Džonu Klumu uzaicināja vest sarunas ar Husu. Viņa paša ziņojums ir, ka Sigismunds caur abiem iepriekš minētiem muižniekiem apsolījies viņam dot drošu pavadību ceļā uz Konstanci un izgādāt brīvu noklausīšanos apspriedē, un ja viņš nebūtu ar mieru padoties apspriedes lēmumam, viņam garantētu drošu atpakaļceļojumu savā zemē. 

Huss Konstancē 

Husa ceļojums uz Konstanci noritēja bez traucējumiem. Visur viņu draudzīgi uzņēma, pāvests apsolīja pilnīgu drošību un vēlāk pat paziņoja, ka ekskomunikācija pret viņu atcelta. Bet ienaidnieki nesnauda. Apsūdzība pēc apsūdzības nāca pāvestam un viņa kardināliem, kuri slepenībā gatavojās Husu apcietināt. Viņu uzaicināja ierasties pie pāvesta, kur neievērojot drošo pavadību, kas bija pienākusi, un arī muižnieka Džona Kluma drošsirdīgo pretošanos, Husu arestēja. Sākumā viņu turēja pāvesta dzīvoklī, no kurienes tad pārveda uz Dominikāņu klosteri ezera piekrastē. Tur viņu ieslodzīja kādā apakšzemes cietumā tuvu pie notekas kanāla, un nepagāja ilgs laiks, kad Huss bīstami saslima, un viņu pārvietoja kādā citā telpā, klostera ēdamzāles tuvumā. Pret šādu rīcību Bohēmijas un Morāvijas muižnieki stingri protestēja, un Sigismunds beidzot dabūja domes apsolījumu Husu vēlreiz, pirms sprieduma pasludināšanas, atklāti nopratināt. 

Baidīdamies par viņa netaisnas rīcības uzrādīšanu, pāvests pa to laiku slepeni aizbēga no Konstances. Cietuma atslēgas atradās pie Sigismunda, bet Husa stāvoklis netika uzlabots. Ilgi viņu arī nepaturēja Konstancē, bet pārvietoja uz Gotlebeni, kādā pilī, kas piederēja Konstances bīskapam. Šeit viņu turēja dzelžos kaltām rokām mazā augšistabiņā. 

Pateicoties bohēmiešu un poļu muižnieku drosmei, Sigismunds savu solījumu izpildīja un netaisni ieslodzītais un nežēlīgi mocītais patiesības liecinieks varēja cerēt uz vēlreizēju atklātu nopratināšanu. 

Husa nopratināšana 

Husu izklaušināja Franciskāņu klostera ēdamzālē. Kamēr rakstvedis nolasīja liecību pret viņu, kāds bohēmietis, netālu no lasītāja stāvēdams, izspiegoja sprieduma izvilkumu, kas bija jau pagatavots, starp citiem papīriem, un par to tūlīt ziņoja muižniekam Venceslavam un Džonam Klumam. Šī vēsts arī ķēniņu pārsteidza un viņš aizliedza kaut ko lemt, pirms nebija notikusi Husa atklāta nopratināšana. Husu ieveda un viņam atgādināja dažus viņa rakstus, starp citu arī viņa sacerējumu “Par draudzi” (De Ecclesia), kurus viņš atzina par savējiem, bet tikko mēģināja paskaidrojumus dot, domē sacēlās tāds troksnis, kas viņu piespieda drīz klusēt. 

Redzot, ka ķēniņš un bohēmiešu muižnieki ar šādu krāpšanas tiesu nebūs apmierināti, domes valde nolēma otru nopratināšanu. 

Nepietika ar to vien, Huss vēl bija iejaukts kādā strīdus jautājumā starp nominālistiem un reālistiem. Mēģināja pierādīt, ka reālists nevar turēties pie doktrīnas par maizes pārvēršanos Kristus miesā pie Svētā Vakariņa. 

Atbildot uz šo uzbrukumu, Huss piesauca Dievu un savu sirdsapziņu kā lieciniekus, ka viņš to nekad nav sludinājis jeb mācījis, pat viņa sirdī nav nācis, ko tagad pret viņu apliecināja. 

Tad atkal no jauna pacēla Viklifa strīdus jautājumu un Husa pretošanos viņa grāmatu pilnīgai iznīcināšanai. Mēģināja, kaut gan bez panākumiem, iepīt Husu ķēniņa Venceslava strīdos ar arhibīskapu Sibneku. 

Dažus sakropļotus Husa rakstus nolasīja, kuros, bez šaubām, autors savus uzskatus aizstāvēja. Viņam ieteica padoties domes spriedumam un apsvērt, ka viss tas, ko pret viņu liecināja, ir patiesība. To Huss nespēja, un visi ķēniņa Sigismunda argumenti viņa noteiktību nevarēja satricināt. 

Ar viņa nodošanu Rigas bīskapa apsardzībā sēde nobeidzās. Spriedums bija gatavs, un Sigismunds piekodināja padomes locekļiem Husu sadedzināt, ja viņš stūrgalvīgi atteiktos atkāpties no savām mācībām. Šī Sigismunda nekrietnā darbība pret Husu pēc visiem viņa solījumiem par palīdzību un sargāšanu, viņam tomēr beidzot maksāja Bohēmijas kroņa zaudēšanu. 

Husa notiesāšana un nāve 

1415. gada 6. jūlijā Jāni Husu noveda Konstances katedrālē ķēniņa un galveno valsts un baznīcas valdnieku priekšā. Vēlreiz nolasīja celto sūdzību pret viņu, bet viņam pašam aizliedza runāt. Un lai vēl kaut ko atrastu, kas runātu pret viņu, tam uzbruka, itkā viņš, Jānis Huss, sevi būtu nostādījis kā Dievības ceturto personu. Par velti viņš taujāja pēc sava apsūdzētāja vārda. Nekas vairs nelīdzēja, viņš pats un viņa grāmatas bija uz nāvi notiesātas. Tikko spriedums bija pasludināts, Huss nometās ceļos un lūdza: “Kungs Jēzu Kristu, piedodi maniem ienaidniekiem, jo Tu vienīgi zini, ka tie mani netaisni apsūdzējuši un vajājuši, piedodi viņiem Tēvs, Tavas bezgalīgās žēlastības dēļ.” 

Ceļā uz soda vietu Huss nemitējās runāt un pārliecināt pūli, kas viņam sekoja, par to, ka viņš nevainīgs iet nāvē. Sasniedzot drausmīgo sadedzināšanas vietu, viņš vēl skaņā balsī nodziedāja 31. un 51. Dāvida dziesmu un, paceldamies no lūgšanas, vēlreiz noteikti sacīja: “Kungs Jēzu Kristu, es esmu gatavs Tava Svētā Vārda dēļ, panest šo drausmīgo, kauna pilno, necilvēcīgo nāvi.” 

Jānis Huss 

Slavenu vīru biogrāfijas 
Derīga Bibliotēka Nr 55
Izdevniecība un grāmatu pārdotava “Atmoda” 
L.Kalēju ielā 56, Rīgā tālr 22596 

Jana Husa darbi

Jana Husa darbi un vēstules lasīšanai - Jan Hus - Wikisource, the free online library

Par Draudzi – De Ecclesia. The Church, Jan Hus
Sprediķi - Postilla
Sprediķu pieraksti - Postilla adumbrata. Iohannes Hus
Skaidrojums par tā Kunga ticību un lūgšanām
Par simoniju 
Par sešām maldu mācībām 
The Public Defence of Certain Articles of John Wickliff, in the first Act before the whole University of Prague, in Charles's College by Jan Hus

Vēstules - The Letters of John Hus, Jan Hus 
Letters of John Huss Written During His Exile and Imprisonment 
Čehu valodas ortogrāfija - De orthographia bohemica 

Works by Jan Hus 

Jan Hus: Final Declaration, July 1, 1415 

Audio grāmatas 
Жизнь Яна Гуса - Jana Husa dzīve (krievu valodā) mp3

Par Jana Husa dzīvi ir uzņemtas arī vairākas filmas: 
John Hus (1977) - Rod Colbin | Regis Cordic - youtube 
John Hus: A Journey of No Return (2016) - Peter Hosking | Jessica Boone | Jim High - youtube 
Ян Гус: 600-летие со дня казни. Часть 1.6. Вениамин Хорев (2015) - youtube 
Ян Гус: 600-летие со дня казни. Часть 2. Вениамин Хорев (2015) - youtube 
Жизнь Ян Гуса || Хорев В.М. (Часть 1) - youtube 
Жизнь Ян Гуса || Хорев В.М. (Часть 2) - youtube 
Жизнь Ян Гуса || Хорев В.М. (Часть 3) -  youtube 
Жизнь Ян Гуса || Хорев В.М. (Часть 4) -  youtube 

Berlīnes deklarācija 1909

BERLĪNES DEKLARĀCIJA

Berlīne, 1909. gada 15. septembrī 

Apakšā parakstījušies brāļi paceļ savas balsis, brīdinot no tā saucamās vasarsvētku kustības. 

1. Pēc kopīgas plašu un īstenībai atbilstošu materiālu rūpīgas izpētes Tā Kunga priekšā, mēs nonācām pie sekojošiem secinājumiem: 

a) Šī kustība atrodas nesaraujamā saistībā ar kustību LosAndželosā (ASV), Christianā (Norvēģija), Hamburgā, Kasselē, Grossalmerodē. Mēģinājumi noliegt šo saistību neizdodas sekojošu faktoru dēļ.

b) Tā saucamā vasarsvētku kustība rodas nevis no augšas, bet „no apakšas”; tai ir daudz kopīga izpausmēs ar spiritismu. Tajā darbojas dēmoni, kurus viltīgi vada sātans. Viņi kopā samaisa melus ar patiesību, lai pieviltu Dieva bērnus. Tā saucamie „gara apdāvinātie” vēlāk daudzos gadījumos atklājās kā apsēstie. 

c) Konkrētu brāļu un māsu personīgā uzticamība un uzupurēšanās nevar mūs ievest maldināšanā un izšaubīt mūsu pārliecību par to, ka šī kustība rodas „no apakšas”, tāpat kā to nespēj izdarīt dziedināšanas, valodas, pravietojumi u.c. parādības, kuras pavada šo kustību. Bieži tādas zīmes jau bijušas saistībā ar līdzīgām kustībām. Piemēram, ar Irvingismu (Irvingism, Edward Irving, Anglijā, 19.gs.), pat ar „Kristīgo zinātni” (Christian Science) un spiritismu. 

d) Šīs kustības gars rada spēcīgas garīgas un fiziskas iedarbības, tomēr tas ir maldu un melu gars. Viņš sevi ir pats atmaskojis. Sapulcēs arī šajā gadījumā notiek šausmīgas izpausmes: krišanas, dīvainas grimases, drebēšana, kliedzieni, pretīgi skaļi smiekli utml. Mēs neņemamies spriest cik liela daļa šo parādību ir dēmoniskas izpausmes, un cik liela daļa tās ir histērijas vai psihiskas (dvēseliskas) izpausmes – bet Dievs šādas izpausmes nerada. 

e) Šīs kustības gars ieiet cilvēkos ar Dieva Vārda palīdzību, un pēc tam nospiež to aizmugurē ar tā saucamo pravietojumu palīdzību (2. Laiku 18:18-22). Šajos pravietojumos vispār ir ietverta liela bīstamība. Tajos atklājas ne tikai acīm redzamas pretrunas, bet tad šeit, tad tur, tie noliek brāļus un visu viņu darbību verdziskā atkarībā no šādiem „vēstījumiem”. Šādu pravietojumu pasniegšanas paņēmiens ir radniecīgs spiritistu mēdiju paziņojumiem. Vairākums gadījumos vēstījumu starpnieki ir sievietes. Dažās vietās lieta nonāca pat tik tālu, ka pretēji skaidriem Svēto Rakstu pravietojumiem, sievietes un pat jaunas meitenes ieņēma centrālās vadošās pozīcijas draudzēs. 

2. Nerodas iespēja atzīt tamlīdzīgas kustības par Dieva dāvanu. Protams, nav izslēgts, ka Dieva Vārda sludināšana ar spēku, kas šim Vārdam piemīt, sapulču laikā nes savus labos augļus. Tomēr nepieredzējuši brāļi un māsas caur šīm Dieva Vārda svētībām atļauj sevi ievest maldos. Taču šīs svētības nemaina visas kustības maldīgo raksturu (2. Korintiešiem 11:3-4,14)

3. Dieva draudzei Vācijā ir pamats, lai noliektos grēku nožēlas lūgšanā par to, ka šī kustība varēja atrast vietu tās sirdī. Mēs visi atzīstam sevi vainīgus tajā, ka tas noticis mūsu trūkumu dēļ, dēļ mūsu vainām, nepilnībām un nolaidības, īpaši aizlūgšanu kalpošanā. Trūkums bibliskā izpratnē un pamatojumā, trūkums nopietnā attieksmē pret svētumu un modrību, pavirša izpratne par grēku un žēlastību, atgriešanos no grēkiem un jaunpiedzimšanu, un vispirmām kārtām augstprātība – tas viss sagatavoja ceļu šai kustībai. 

4. Tā saucamās vasarsvētku kustības attīstību īpaši veicināja nebibliska mācība par „tīru sirdi”, kura kļuva liktenīga daudzām kristiešu kopienām (draudzēm). Šajā mācībā tiek apstiprināti maldi par to, ka cilvēciskai dabai „piemītošais” grēks it kā ar visām saknēm izzūdot, kad grēcinieks iegūst žēlastību un glābšanu. Mēs turpretī stāvam uz tādas patiesības atziņas, ka Tas Kungs vēlas un var pasargāt Savējos ļaudis no klupšanām un krišanām, un ka viņi Svētā Gara spēkā iegūst varu valdīt pār grēku (1. Tesaloniķiešiem 5:23, Jūdas 24-25, Ebrejiem 13:21). Turpretī tik „tīru sirdi”, kura ir pārāka par visu šo, cilvēks uz šīs zemes vispār neiegūs, un viņam pat pie ilgstošas Dieva dāvinātas pasargāšanas nākas pazemībā atkārtot līdz ar Pāvilu: „Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots...” (1. Korintiešiem 4:4). Pat visdievbijīgākam kristietim ir jānoliecas Dieva priekšā, Kurš vienīgais drīkst spriest par sirds reālo stāvokli. „Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1. Jāņa v. 1:8) 

Jā, ticīgais Kristū iegūst neaptraipītu, tīru sirdi. Tomēr maldu mācība par to, ka sirds var sasniegt bezgrēcības stāvokli, ir jau sasējusi daudzus Dieva bērnus ar nepatiesuma un liekulības lāstu, ievedusi maldos attiecībā uz grēkiem, kas izdarīti domās, tāpat arī nolaidībām vai novirzīšanos no Dieva likumiem. Nekad nebūs lieka pamācība turēt tīru no grēka savu garīgo skatu, neļaut tam aizmigloties ar svēttapšanu pēc cilvēku iegribas, izdomātām teorijām par grēcīgās dabas likvidēšanu. Nepietiekoša grēku nožēla un atgriešanās aizšķērso ceļu jaunām svētībām un pakļauj ienaidnieka iespaidam. Mūsdienu bēdīgā pieredze liecina: tur, kur apgalvo, ka ir sasnieguši bezgrēcības stāvokli, tur ar ticīgiem var notikt maldu mācības nepieņemšanas un neatzīšanas spēju zaudēšana, nemaz nerunājot par šīs mācības apliecināšanu. Maldīgas mācības par svēttapšanu tālākās bēdīgās sekas ir uz Bībeli un Dieva gribu balstītas ģimenes dzīves kvalitātes līmeņa krišanās, kad dažās vietās attiecības ģimenē starp vīru un sievu tiek uzskatītas kā nesavienojamas ar īstu svēttapšanu (salīdzināt 1.Mozus 1:28, Efeziešiem 5:31). 

5. Kā vadītājs tā saucamajai vasarsvētku kustībai Vācijā sabiedrības priekšā nostājies mācītājs J. Paul (Jonathan Paul). Viņš tajā pašā laikā ir arī galvenais iepriekš minēto noraidīto nebiblisko mācību pārstāvis. Mēs mīlam viņu kā brāli un vēlam viņa piekritēju pulkam kalpošanu patiesībā. Mums izraisa sāpes tas fakts, ka mums nākas ieņemt atklāti pretēju pozīciju attiecībā pret viņu. Netrūka sarunu ar viņu un cenšanās pārliecināt gan šaurākā, gan plašākā brāļu lokā. Pēc tam, kad tas viss izrādījies veltīgi, mums, gan viņa paša labklājības dēļ, gan Dieva darba dēļ, tagad jāsaka sekojošo: „Mēs, apakšā parakstījušies brāļi, nevaram turpmāk atzīt viņu kā vadītāju un mācītāju Jēzus Draudzē. Mēs atdodam viņu Tā Kunga žēlastībai, mīlestībā, ticībā un cerībā, ka tā visu pareizi sakārtos.” 

6. Mēs uzskatām, ka ir dāvināti tikai vieni Vasarsvētki, kuri aprakstīti Apustuļu darbos 2.nodaļā. Mēs ticam Svētajam Garam, kurš Jēzus draudzē būs ar Savu klātbūtni mūžīgi (sal. Jāņa 14:16). Mums bez tam ir skaidrs, ka Dieva draudze atkal un atkal tika atjaunota caur Svētā Gara žēlastības apciemojumiem un Draudzei ir vajadzība pēc tā. Apustuļa pamācība „topiet Gara pilni” (Efeziešiem 3:18) attiecas uz ikvienu. Ceļš uz šādu stāvokli bija un paliek cieša sadraudzība ar krustā sisto, augšāmcēlušos un paaugstināto Kungu. Viņā mājo visa dzīvības Gara pilnība, no kuras mēs saņemam žēlastību un atkal žēlastību. Mēs negaidām jaunus Vasarsvētkus, mēs gaidām atkal atnākošo Kungu. 

Ar šo mēs lūdzam visus mūsu brāļus un māsas Tā Kunga un Viņa darba dēļ, kuru sātans grib izpostīt: uzmanieties un izvairieties no šīs kustības! Bet tie no jums, kas jau esat nokļuvuši zem šī gara varas, lai atsakās no tā un lūdz Dievu pēc piedošanas un atbrīvošanas. Nekrītiet izmisumā un mazdūšībā cīņās un grūtībās, caur kurām acīmredzot daudziem no jums būs jāiziet. Sātans labprāt un viegli neatteiksies no savas valdīšanas. Tomēr ziniet: Tas Kungs jūs iznesīs tam cauri. Viņš jau daudzus ir atbrīvojis un vēlas dot patiesu Gara apbruņojumu. 

Šajos grūtajos laikos mūsu stiprā pārliecība ir sekojoša: Dieva tauta izies no šīs cīņas ar svētību! Par to bija nepieciešams pastāstīt arī jums, mīļie brāļi un māsas, kuri esat satricināti par faktiem, kurus mēs šeit minējām. Dievs dos gaismu sirdīs vienkāršajiem un pazemotajiem, viņus stiprinās un pasargās. 

Mēs nododam sevi Jēzum, Galvenajam Ganam. Ja ikviens dos pienācīgu vietu Tam Kungam un Viņa Vārdam, Viņa Gara darbs, kuru Viņš ar tik bagātīgu žēlastību iesācis Vācijā, sasniegs krāšņus, Dievam patīkamus mērķus. Mēs nododam sevi Viņam, kurš teicis: „Maniem bērniem un Manam roku darbam ļaujiet palikt Manā ziņā!” (Jesajas 45:11, burtisks tulkojums). 

Berlīne, 1909. gada 15. septembrī

Parakstījušies: 

Bähren (Hannover); Bartsch (Charlottenburg); Blecher; August Dallmeyer; Broda (Gelsenkirchen); Dolmann; Engel (Neurode); Evers (Rixdorf); Frank (Hamburg); Grote (Oberfischbach); Hermann (Berlin); Heydorn; Huhn (Freienwalde); Ihloff; Jörn (Berlin); Kmitta (Knippel); Köhler (Berlin); Graf Korff; Kühn (Gr. Lichterfelde); Lammert (Berlin); Lohe; K. Mascher; Fr. Mascher (Lehe); Meister (Waidenburg); Merten (Elberfeld); Curt Walter Michaelis; von Patow; Rohrbach; von Rotkirch; Rudersdorf (Düsseldorf); Ruprecht (Herischdorf); Sartorius; Scharwächter; Schiefer (Neukirchen); Otto Schopf (Witten); Elias Schrenk; Schütz (Berlin); Schütz (Rawitsch); Seitz; Simoleit (Berlin); Otto Stockmayer; von Thiele-Winckler; Thiemann; von Treskow; von Thümmler; M. Urban; Urbschat (Hela); Vasel; Friedrich Karl Hermann Georg von Viebahn; Wächter (Frankfurt); Wallraff (Berlin); Johannes Warns (Berlin); Wittekindt; Wüsten (Görlitz); von Zastrow (Gr. Breesen).  

Vienprātībā un ar aizlūgšanām parakstīts Wittekindta mājās Vernigerodē (Wernigorode). 

No vācu un krievu valodas tulkoja: Verners Šteinbergs © 2008 

Berlīnes deklarācijas 1909.g oriģinālteksts vācu valodā: 
Die Berliner Erklärung von 1909 
www.glaubensstimme.de/doku.php?id=autoren:z:zungenbewegung:zb-berliner_erklaerung lasīšanai
www.efg-hohenstaufenstr.de/downloads/bibel/1909%20Die%20Berliner%20Erklaerung.rtf RTF
das-wort-der-wahrheit.de/download/die-berliner-erklaerung-von-1909 PDF 
de.wikipedia.org/wiki/Berliner_Erkl%C3%A4rung_(Religion) Wikipēdijas raksts DE 

БЕРЛИНСКАЯ ДЕКЛАРАЦИЯ
О возникшем в начале ХХ века пятидесятническом движении 
www.rusbaptist.stunda.org/dop/berlin.htm 

Runāšana mēlēs (glossa) - Kurt E. Koch

RUNĀŠANA MĒLĒS (glossa)

Kurt E. Koch 

Pirms ieejam dziļāk šajā ļoti strīdīgajā jautājumā, vēlos jau pašā sākumā sacīt, ka es ticu šai Svētā Gara dāvanai. Lai kas arī tiktu sacīts šajā rakstā, tas neietekmē patieso dāvanu. Tādēļ ikvienam, kurš no Svētā Gara ir saņēmis dāvanu pielūgt Dievu svešā mēlē, nevajadzētu būt satrauktam. Es zinu un ņemu vērā vārdus, kuri ir uzrakstīti Psalmā 105:15:
“Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!” 

Šī īsā apskata ietvaros nav iespējams sīki un detalizēti iztirzāt visu glosolālijas (mēlēs runāšanas) problēmu. To es esmu jau veicis savā grāmatā “Strife of Tongues” (Strīds par mēlēm), kura publicēta gan angļu, gan vācu un franču valodā.

Šodien teoloģiskajās diskusijās mēļu dāvana atrodas starp diviem ekstrēmiem viedokļiem, kā jau tas ir ticis parādīts. 

Ir teologi, kuri paziņo, ka šī dāvana pastāvēja vienīgi pirmajā gadsimtā. Lai gan es labi pazīstu apustuliskā laikmeta īpašo raksturu un tā laika brīnumu spēku, tomēr es nepiekrītu šim viedoklim, ka šīs dāvanas darbība būtu pilnīgi izbeigusies. 

Otra galējība ir herētiskais (maldīgais) apgalvojums, ka katram kristietim, kurš ir piedzīvojis jaunpiedzimšanu, ir jātiecas, lai iegūtu šo dāvanu. Arī šo viedokli es noraidu, jo tas ir bibliski nepamatojams. Jēzus nerunāja mēlēs. Tie trīs tūkstoši, kuri nāca pie ticības pirmajos vasarsvētkos nerunāja mēlēs. Un Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 12:30 saka: “Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?” Apustuļa atbilde ir – Nē, tādēļ, ka visiem ticīgajiem nav vienas un tās pašas dāvanas. 

Ar svētu cieņu pret šo dāvanu kāds amerikāņu Dieva vīrs izveidoja šādu teicienu: “Neaizliedziet, bet nemeklējiet.”

Vispirms uzskaitīsim Jaunās Derības tekstu fragmentus, kuros ir pieminēta glosolālija. Tās ir Marka ev. 16:17; Apustuļu darbi 2.n.; Apustuļu darbi 8:17; Apustuļu darbi 10:46; Apustuļu darbi 19:6; 1.vēst. Korintiešiem 12-14.n. 

Dažus vārdus par šiem tekstiem. Marka 16:17 lasām: “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās.” 

Šis Marka evaņģēlija teksts ir neskaidrības avots teologiem.  Senākie manuskripti, tādi kā Codex Sinaiticus (4. gadsimts) un Codex Vaticanus (tas pats laika posms), nesatur teksta fragmentu Marka 16:9-20. Daudzos minuskuļu manuskriptos līdzīgi neparādās šis Marka evaņģēlija noslēgums. No otras puses, jaunākie seno rokrakstu krājumi, kā Codex Ephraemi (5. gadsimts) un Codex Bezae Cantabrigiensis (6. gadsimts) satur šo Marka evaņģēlija nobeigumu.

Mani personīgi tas nepavisam nesatrauc. Es esmu atvērts Bībeles tekstu studijām, tomēr ne teksta kritikai. Par cik mūsu Bībelēs ir šis Marka evaņģēlija noslēgums, es izturos ar cieņu pret to, tas ir nācis esamībā Svētā Gara vadībā, un mums ir jāpieņem tas ar pateicību. Marka evaņģēlija nobeigumam piemīt visu četru evaņģēliju gara būtība. 

Notikumi, kuri atstāstīti Apustuļu darbu 2. nodaļā nevar tikt uzlūkoti kā glosolālija. Daudzi teologi, kā Dr. Dickason no Mūdija (Moody) Bībles institūta norāda, ka Apustuļu d. 2.n. izmanto to pašu grieķu vārdu glossa, ko 1. Korintiešiem 12-14.n. Tādēļ viņi secina, ka apspriestās parādības (fenomeni) ir vienas un tās pašas. Šis filoloģiskais spriedums tomēr nav pārliecinošs, jo teoloģiska izpēte atklāj pavisam citu ainu.

Apustuļu d. 2.n. mums aprakstīts valodas brīnums. Apustuļi bija spējīgi sludināt evaņģēliju sešpadsmit vai septiņpadsmit tautībām, kuras bija klātesošas Jeruzalemē, katram cilvēkam viņa valodā. Nebija vajadzība pēc tulka. 

1. Korintiešiem 12-14.n. mums ir darīšana ar glosolāliju – runāšanu mēlēs, kuru nesaprata neviens, bieži pat arī pats runātājs nesaprata. Šajā gadījumā bija nepieciešams tulkotājs vai izskaidrotājs. 

Apustuļu d. 2.n. mums ir darīšana ar misionāru evaņģēlija pasludināšanu. Vēstulē Korintiešiem mums ir darīšana ar lūgšanu svešā mēlē, ar pielūgsmi, ar Dieva cildinājumu un slavēšanu. 

Apustuļu d. 8:14-17 atstāsta Pētera un Jāņa ceļojumu uz Samariju. Tur viņi satika ticīgos, kuri vēl nebija dzirdējuši par Svētā Gara izliešanos. Tādēļ apustuļi viņiem par to pastāstīja un uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. Tā nav mūsu situācija. Mūsu situācijā Vasarsvētki ar Svētā Gara izliešanos ir mums aiz muguras. Ļaudīm Samarijā viņu garīgajā attīstībā bija divi pakāpieni: vispirms viņi pieņēma Kristu kā savu Glābēju, pēc tam vēlāk viņi piedzīvoja kristību Svētajā Garā. Mums, kristiešiem, abi šie notikumi ir vienā piedzīvojumā. Mēs saņemam Svēto Garu kopā ar jaunpiedzimšanu. Atcerieties vārdus: “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3)

Apustuļu d. 10.n. satur atstāstu par romiešu centurionu Kornēliju, kurš tika piepildīts ar Dieva Garu un viņam tika dota mēļu dāvana, pēc tam kad viņš saņēma glābšanu. Šī atstāsta nolūks ir parādīt jūdu kristiešiem, ka arī pagāni ir aicināti tai pašai glābšanai. Par cik Pēteris Apustuļu d. 10:47 paziņo: “Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?”, mēs varam secināt, ka šis teksta fragments neattiecas uz glosolāliju, bet uz līdzīgu notikumu, kāds ir aprakstīts Apustuļu d. 2.n.

Apustuļu d. 19.n. aprakstīta Pāvila ierašanās Efezā. Apustulis pamanīja, ka ar šiem kristiešiem kaut kas bija aplami. Tādēļ viņš jautāja viņiem, “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” (2.p.). Izrādījās, ka viņi par to neko nezina, tādēļ, ka viņi bija dzirdējuši tikai Apolla sludināšanu. Kad Pāvils lūdza Dievu kopā ar viņiem un uzlika viņiem rokas, Svētais Gars nāca pār viņiem. Viņi runāja mēlēs un pravietoja. Vārds “pravietoja”, ko ieviesuši tulkotāji, nav veiksmīga  izvēle. Grieķu valodas oriģinālā tekstā šeit lasām “epropheteuon”, kas nozīmē “viņi runāja pravietiski”. Tas nozīmē, ka šeit mums nav darīšana ar glosolāliju, bet ar tādu pašu parādību kā Apustuļu d. 2. un 10.n. Turklāt, šī Rakstu vieta nedrīkst tikt lietota nepareizi, kā tas bieži notiek ekstrēmistu grupās. Efezieši ataino pārejas situāciju. Viņi atrodas attīstības ceļā, kurš ved no pagānisma caur Jāņa sludināto grēku nožēlošanas kristību pie Svētā Gara saņemšanas. Mums nav jāpārveido šī situācija mācībā par attīstības posmiem. Efezieši neko nezināja par Vasarsvētkiem. Mēs pazīstam Vasarsvētkus un tie atrodas aiz mums.

Visas Apustuļu darbu Rakstu vietas runā nevis par glosolāliju, bet par pravietisku runāšanu svešā valodā, kura varēja būt saprotama bez tulkotāja. 

Situācija, kura aprakstīta vēstulē Korintiešiem ir atšķirīga. Šeit mums vairs nav darīšana ar valodas brīnumu. 1.Korintiešiem 14.n. varam saskatīt trīs mēlēs runāšanas formas:

1. 1.Kor. 14:2 “Kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam.” Šī ir dāvana, kura dota Dieva pielūgšanai un Viņa noslēpumu pagodināšanai. (Skatīt arī 1.Kor.14:4,28) 

2. 1.Kor. 14:5 “Tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta.” 

3. 1.Kor. 14:22,21 “Mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, .. un tomēr tie Man neklausīs...” 

Tā var būt par zīmi Dieva sodam un par sirds nocietināšanās zīmi neticīgajiem. 

Pāvils atrod šādas pozitīvas lietas, ko sacīt par runāšanu mēlēs: 

1.  1.Kor. 14:18: “Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.” 

2. 1.Kor. 14:39: “Neliedziet arī runāšanu mēlēs.”

Par cik mēļu dāvana Korintas draudzē radīja lielu nekārtību, traucējumus un jukas, apustulis noteica noteikumus un vadlīnijas mēļu dāvanas lietošanai:

1. 1.Kor. 14:19: Labāk lai runā piecus saprotamus vārdus, nekā desmit tūkstošus vārdu mēlēs.

2. 27.p.: Mēlēs lai runā ne vairāk kā divi vai trīs.

3. 27.p.: Lai runā pēc kārtas un pa vienam.

4. 28.p.: Lai nerunā mēlēs bez tulkotāja. 

5. 32.p.: Mēļu dāvanai ir jābūt pakļautai kontrolei. 

6. 33.p.: Mēlēs runāšana nedrīkst radīt nekārtības.

7. 40.p.: Mēlēs runāšana jāveic pieklājīgi un kārtīgi.

8. 34.p.: Draudzē publiski sievietes nedrīkst runāt mēlēs (ievērojiet teksta kopējo domu). 

Par cik šis teikums 34. pantā bieži ir ticis nepareizi izskaidrots un pārprasts, ir nepieciešams sniegt īsu paskaidrojumu. Jaunā Derība sniedz dažus norādījumus attiecībā uz sievietēm.

Sieviešu kalpošana ir ierobežota 

1. 1.Kor. 14:34: Sievietēm nav atļauts runāt mēlēs draudzē. 

2. 1.Tim. 2:12: Sievietei var netikt atļauts veikt mācīšanas kalpošanu. (“Mācīt es sievai nepieļauju”)

Sieviešu kalpošana ir atļauta

1. 1.Kor. 11:5: Sievietes draudzē var lūgt un pravietot. 

2. Ap.d. 21:9: Četras evaņģēlista Filipa meitas pravietoja. 

3. Ap.d. 16:14-15: Sievietēm ir palīdzēšanas un atbalsta sniegšanas kalpošana. 

Mēlēs runātāju kustība šodien

Lai gan es atbalstu biblisku mēļu dāvanu, tomēr es esmu teicis noteiktu Nē! tā sauktai mēlēs runātāju kustībai. Kāpēc? Šie astoņi noteikumi, kurus Pāvils ir devis vēstulē Korintiešiem netiek ievēroti, un tiem nepaklausa. Vairākums no tiem, kas lūdz mēlēs ir sievietes, nav klāt tulkotājs, dažreiz  sapulcē ir divdesmit vai vairāk sievietes, brīžiem pat viņi visi lūdz vienlaicīgi, ekstrēmistu grupās lietas notiek nepieklājīgi un nekārtīgi, un visbeidzot, viņi izvirza šo dāvana kā likumu citiem un padara to par mērauklu kristībai Garā. 

Caur mēlēs runātāju kustību, velnam ir izdevies radīt milzīgus iebrukumus Jēzus Kristus draudzē. 

Gribu pieminēt kādu nesenu piemēru. Tas nāk no Prince Edward salas, kura ir viena no Kanādas austrumu provincēm. 

Dievbijīgs mācītājs noturēja nedēļas lūgšanu sapulci. Klāt bija mācītājs, viņa sieva un daži no draudzes ticīgajiem. Lūgšanu sapulces vidū mācītāja sieva pēkšņi sāka lūgt mēlēs. Mācītājs bija šausmīgi pārsteigts. Tas notika pirmo reizi viņa draudzē. Tik tikko viņa bija pabeigusi, kad jau vēl kāda cita ticīga sieviete sāka lūgt mēlēs. Tulkotājs nebija. Mācītājs jutās neomulīgi. Viņš pārtrauca lūgšanu sapulci un aizsūtīja draudzes locekļus mājās. 

Kā es to redzu, sieva bija atļāvusi sevi ietekmēt. Viņai pieder liels daudzums fetiši, elki, velnu maskas, un visādu veidu kultiski priekšmeti no misijas laukiem. Viņa domā par sevi kā  par nevainīgu objektu kolekcionētāju, neaptverot, ka cilvēks var tikt garīgi ietekmēts un sabojāts ar kultisku priekšmetu palīdzību, kuri kalpojuši velnu pielūgšanai. Citiem kristiešiem arī ir tāds pat iespaids. Arī viņi tic, ka šī sieviete ir tikusi ietekmēta. Tā ir vispārēja pieredze, ka šādi cilvēki runā mēlēs, kuri atrodas okultu ietekmju vai cilvēku ar mēdiju spējām tuvumā, vai pat arī spiritisma pavadībā. 

Pa to laiku šī “mēļu ielaušanās” lūgšanu sapulcē beidzās ar traģēdiju. Gan mācītāja sieva, gan arī otrā sieviete, kura runāja mēlēs, abas zaudēja saprašanu un tagad atrodas psihiatriskajā slimnīcā. 

Svētā Gara dāvanām – noteiktu Jā! Pravietojumi attiecībā uz eshatonu (Tā Kunga otro atnākšanu u.c.) ir pabeigti līdz ar kanonu (Jaunās Derības rakstu apkopojumu). Citas Gara dāvanas spēlēja svarīgu lomu kādu noteiktu laika posmu – bez pilnīgas izbeigšanās, kamēr citas dāvanas turpina būt tikpat nozīmīgas līdz pat Jēzus atkal atnākšanai. 

Visām dāvanām, kuras ir dēmoniskas iedvesmas rezultāts vai arī tikai cilvēcīga ķēmošanās un atdarināšana – radikāls, noteikts Nē!

Visbeidzot, atļaujiet man sniegt dažas piezīmes attiecībā uz mēlēm: 

1. Vēstule Korintiešiem tika uzrakstīta mūsu ēras 57. gada pavasarī. Apustuļu vēlākajās vēstulēs nav šī mēļu problēma redzama. Izejot no šī fakta mēs redzam, ka mēles bija jau mazinājušās. 

2. Korintiešu draudze apustulim Pāvilam bija visnemierīgākā un miesīgākā draudze. Nobriedušākās draudzēs nebija mēļu problēmas. 

3. Draudzes vēsturē gadsimtiem ilgi nebija “strīdi par mēlēm”. 

4. Kurš izveido likumu par mēlēs runāšanu, tas ir herētiķis (maldu mācītājs).

5. Bībele satur visu, kas mums vajadzīgs glābšanas iegūšanai.

6. Tā būtu vislielākā svētība un Svētā Gara dāvana, ja mūsu personīgā mēle varētu tikt atbrīvota no visa ļaunā runāšanas un svētdarīta Dieva pagodināšanai. 

Avots: 

Kurt E. Koch – “Charismatic Gifts” (115.–123.lpp.) 

Par šo pašu tēmu ir rakstīts Kurt E. Koch grāmatās –„Die Geistesgaben” un “The Strife of Tongues”, „Das Zungenreden”, „Le conflit des langues”, “Occult ABC”, kā arī citu autoru grāmatās. 

www.schriftenmission.de  

www.kregel.com  

www.amazon.com 

Tulkots no angļu valodas. 

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2008.g. aprīlī 

Runāšana mēlēs - Kurt E. Koch

RUNĀŠANA MĒLĒS 

Kurt E. Koch 

Šajā rakstā es neesmu norūpējies par šīs parādības īstām pieredzēm, bet par tās okultajiem un dēmoniskajiem izkropļojumiem. Es esmu saticis dažus kristiešus, kuri dažreiz klusi lūdz mēlēs savās personīgajās lūgšanās. Neviens cits, izņemot viņu mācītāju, nezin par to. Tas nav zināms pat draudzē. Man nav nekāds nodoms samazināt vērtību šo uzticīgo kristiešu pieredzei, kuru personīgā ticības dzīve un gatavība upurēties noliek viņu kritizētājus pašus ēnā. Bet tādēļ vien nevienam nav tiesības sevi attaisnot, lietojot zināmo attieksmi, „Pat ja visu citu pieredze ir neīsta, mana pieredze gan ir īsta.” Man ir bijis jāsaka izlēmīgu "nē" mēlēs runātāju kustībai kā tādai. Ar katru gadu pieaug to negatīvo pieredžu skaits, par kurām man iznāk dzirdēt.

Varētu tikt minētas vairāk par simts grāmatām, kuras nodarbojas ar šo jautājumu. Es nevaru tās visas šeit uzskaitīt. Akadēmiski izglītojošākā ir grāmata „The Psychology of Speaking in Tongues” (Mēlēs runāšanas psiholoģija), kuru sarakstījis John P. Kildahl. Mēlēs runātāju kustība ir atnesusi tādu sajukumu un šķelšanos ASV draudzēs, ka Amerikas Luteriskā baznīca (American Lutheran Church) bija spiesta izveidot komisiju, lai izpētītu šo parādību. Šī komisija sastāvēja no psihiatra Dr. Qualben, teologa Dr. Satre un jau minētā psihologa Dr. Kildahl. Viņu ziņojumā ir vairāki lieliski paskaidrojumi par mēlēs runāšanas jautājumu, bet es ievēroju, ka šajā grāmatā pietrūkst kaut kas no garīgās puses.

Vācijā izdevniecība Hänssler (IC-Medienhaus) izdeva Francis Schaeffer grāmatu „Die neue Welle” (Jaunais vilnis). Hubmera grāmatu „Zungenreden, Weissagung” (Mēlēs runāšana, pravietojumi) esmu jau minējis iepriekš. Ar šo jautājumu nodarbojos arī divās savās grāmatās – „The Strive of Tongues” (Strīds par mēlēm) un „Charismatic Gifts” (Harismātiskās dāvanas).

Gandrīz izskatās tā, ka mēlēs runātāju kustība un tā sauktā harizmātiskā kustība ir visbīstamākie ieroči, kurus sātans lieto pret kristiešu nometni. Tomēr pietiekoši skaidri ir jāuzsver, ka abās šajās kustībās atrodas daudzi patiesi kristieši, kuri joprojām tur atrodas tādēļ, ka viņiem trūkst garu atšķiršanas dāvana. 

Šajā rakstā es skaidroju tikai šīs parādības dēmonisko pusi. Sāksim ar citātu no Hubmera grāmatas. (Zungenreden, Weissagung, 41.lpp.) „Gadījumos, kuros cilvēki, kā, piemēram, Johannes Seitz, lūdza Dievu kopā ar cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir tikuši kristīti Garā, bieži kļuva skaidrs caur briesmīgiem un nepatīkamiem notikumiem, kuri rezultātā norādīja, ka šai gara kristībai ir dēmoniska izcelsme.” Seko daži piemēri. 

(Piemērs 201) 1975. gada martā es lasīju vairākas lekcijas Dr. Keneta Mūna (Dr. Keneth Moon) draudzē St. Peterburgā Floridas štatā ASV. Kāds misionārs pienāca pie manis, lai satiktos. Viņš pastāstīja man par kādu sarežģītu mācītāja kalpošanas situāciju. Viņš kalpoja Orlando pilsētā Floridas štatā sievietei, kura runāja mēlēs. Viņš norādīja viņai, ka tie bieži ir spiritistiski gari, kas slēpjas aiz šāda veida mēļu dāvanas. Kad viņa sāka lūgt mēlēs, misionārs jautāja viņai, „Tu, mēlēs runājošais gars, vai tu apliecini, ka Kristus ir nācis miesā?” No sākuma nebija nekādas atbildes. Tad viņš Jēzus vārdā pavēlēja garam atklāt sevi. Beidzot, pa to laiku, kamēr sieviete nebija pie pilnas apziņas, gars teica, „Es piederu pie draudzes.”

Misionārs neapstājās pie šīs atbildes un jautāja, „Pie kuras draudzes?” „Pie sātana draudzes,” atskanēja šokējoša atbilde. Tad mācītājs pavēlēja šiem spēkiem Jēzus Kristus vārdā iziet. Šī sieviete Dieva spēkā kļuva brīva. Lai Dievam par to gods!

(Piemērs 202) Par līdzīgu notikumu es uzzināju no kanādiešu atmodas sludinātāja Bila Makleoda (Bill McLeod) stāstījuma. Amerikāņu evaņģēlists Rosteks (Rosteck) veic līdzīgu pastorālo (mācītāja) kalpošanu manējai. Tokoas pilsētā (Tocoa) Džordžijas štatā bija sieviete, kura lūgšanu sapulcēs nepārtraukti runāja mēlēs. Tur nebija arī neviens tulks vai izskaidrotājs. Saskaņā ar norādījumiem, kas doti 1. Korintiešiem 14:28, viņai vajadzēja klusēt (nelūgt mēlēs). Brāļi aicināja viņu, „Lūdzu, lūdz Dievu angļu valodā, tā lai mēs varam saprast tevi un lūgt kopā ar tevi.” „Es nespēju lūgt angļu valodā,” atbildēja sieviete, „Jo man jāturpina lūgt mēlēs.” Brāļi nolēma veikt pārbaudi, kas pieminēta 1.Jāņa v. 4:1-3. Brāļi jautāja: „Vai tu apliecini, ka Kristus ir nācis miesā?” Viņi nesaņēma nekādu atbildi. Tādēļ viņi pavēlēja garam, kurš runāja mēlēs, „Jēzus Kristus vārdā mēs pavēlam tev atbildēt mums. Vai tu apliecini Kristu?” Tad nāca pārsteidzoša reakcija. „Nē, es viņu ienīstu,” iekliedzās sieviete. Viņas mēlēs runāšanas izcelsme un daba nu bija atklāta.

Līdzīgas lietas bija piedzīvojis Kanādiešu misionārs, kurš 10 gadus bija strādājis Borneo. Tas ir mācītājs Džordžs A. Bērčs (Rev. George A. Birch), kuru es pirmo reizi satiku misionāru konferencē Java salā. Mēs drīz vien kļuvām draugi, atklājot, ka mēs atrodamies uz tā paša garīgā „viļņu garuma”. Mēs atkal satikāmies, kad man bija jārunā Vankūverā, British Columbia štatā Kanādā. Esmu saņēmis arī vairākas vēstules no brāļa Bērča, kurās viņš iedrošina mani turpināt manu darbu. Tie, kuri ir aicināti cīnīties pret okultismu un stāties pretī fanātiskiem ekstrēmiem paradumiem un pieredzēm, atklāj, ka viņi paši saņem daudzus uzbrukumus. Man patīk pie brāļa Bērča tas, ka viņš pieņem īstas Svētā Gara dāvanas, bet tajā pašā laikā pretojas cilvēcīgiem un dēmoniskiem to atdarinājumiem (imitācijām). 

Brālis Bērčs pārbaudīja divdesmit mēlēs runāšanas gadījumus Kanādā, no kuriem deviņpadsmit pēc dabas bija dēmoniski. Vienā gadījumā persona, kura runāja mēlēs, teica, „Jums nevajag pārbaudīt manu garu, es izraisu mēlēs runāšanu pats no sevis.” Vienu no šiem deviņpadsmit gadījumiem pārskatīsim vēlreiz.

(Piemērs 203) Šērlija (Shirley) piedzima kristiešu ģimenē. Kā jauna meitene viņa nāca pie ticības uz Kristu, un dažus gadus vēlāk pievienojās jauniešu grupai ar nosaukumu „Jaunatne ar Misiju”. Visi šīs grupas locekļi, kuri piederēja Vasarsvētku draudzei, runāja mēlēs – visi, tas ir izņemot Šērliju. Viņas draugi sacīja viņai, „Tikmēr, kamēr tu nebūsi saņēmusi Gara kristību, tev nebūs spēks liecināt.”

Šērlija ļoti daudz lūdza pēc mēļu dāvanas. Tad vienu dienu Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā viņa izgāja priekšā pie paaugstinājuma turot savas rokas paceltas gaisā. Viņa saņēma mēlēs runāšanas dāvanu. „Slavējiet to Kungu!” ikviens sauca priekā, „Šērlija saņēmusi Svētā Gara kristību!” 

Kādu laiku vēlāk viņa izdzirdēja par mēļu dāvanas dēmoniskiem atdarinājumiem. Tajā pašā laikā viņa pamanīja, ka vairākums no „Jaunatne ar Misiju” grupas biedriem iet atkritēju ceļu. Daži kļuva atkarīgi no narkotikām, viens tika ielikts cietumā. Neviens no viņiem neturpināja sekot Jēzum. Tas vēl pavairoja viņas šaubas. Viņa piekrita atļaut brālim Bērčam pārbaudīt garu, kurš runāja mēlēs saskaņā ar Bībeles Rakstu vietu 1.Jāņa v. 4:2. Pa to laiku, kamēr Šērlija lūdza mēlēs, brālis Bērčs jautāja, „Tu, mēlēs runājošais gars, vai tu apliecini, ka Jēzus Kristus ir miesā nācis?” Pēc tam, kad viņš vēlreiz atkārtoja šo jautājumu, dēmons iekliedzās, „Nē! Nē!” Sakarā ar šādu atbildi brālis Bērčs tūlīt pavēlēja tam Jēzus Kristus vārdā atklāt savu vārdu.

„Lucifers ar trīs saviem biedriem,” skanēja atbilde, „Saulu, Demētriju un Jūdasu.” Tad balsis sāka kliegt no meitenes, „Es tevi ienīstu, Es tevi ienīstu.” Meitene uzreiz pielēca kājās un mēģināja nožņaugt brāli Bērču. Šis Dieva vīrs nolika sevi zem Jēzus Kristus aizsardzības (Lūkas ev. 10:19) un saistīja dēmonus Tā Kunga vārdā. Tad viņš pavēlēja tiem:

„Jēzus Kristus vārdā pastāstiet mums kad jūs iegājāt šajā meitenē.” „Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā,” tie atbildēja, „17. augustā.”

„Ko jūs domājat darīt ar viņu?”

„Mēs gribam viņu atturēt no patiesības iepazīšanas. Tādēļ mēs pārņēmām kontroli pār viņas mēli.” Tad brālis Bērčs pamācīja Šērliju atsacīties no šiem dēmoniem un atzīt sevi esam brīvu no tiem Jēzus Kristus vārdā. Viņa tā arī izdarīja. Tad brālis Bērčs pavēlēja šiem dēmoniem atstāt meiteni, tādēļ, ka viņa tagad piederēja Jēzum Kristum. Meitene tika atbrīvota, un viņa pateicās Dievam un slavēja Viņu par savu glābšanu un atbrīvošanu. 

Vairāki fakti kļūst skaidri no šī notikuma. Dēmoni runā pirmajā peronā. Kad viņi runā par personu, kurā viņi ir iegājuši un pārņēmuši, viņi runā trešajā personā. 

Tie, kuri mēģina iegūt garīgas dāvanas ar varu, piemēram, mēlēs runāšanas dāvanu, nonāk svešu garu varā. 1. vēstule Korintiešiem 12:11 stāsta mums, ka Dieva Gars dod dāvanas tiem, kuriem Viņš grib.

Pāvils arī parāda mums 1. vēstulē Korintiešiem 12:29-30, ka ikviens nesaņem visas gara dāvanas. Dāvanas atšķiras. 

Ir vēl daži punkti brāļa Bērča pārskatā, kurus es uzskatu par ļoti svarīgiem. 

Dažreiz gadās, ka dēmoni uzdodas par Svēto Garu vai Jēzu. Tādā veidā viņi laiku pa laikam izrunā Jēzus vārdu. Ja tad kāds viņiem pavēl Jēzus Kristus vārdā atklāt sevi (savu vārdu), tad viņi ir spiesti atzīties, „Es esmu nesvētais (nešķīstais) Jēzus.” Vēl kādu citu atzīšanos mēs esam pieminējuši citā vietā, „Es esmu Jēzus no sātana.” Vārds Jēzus nav ierobežots tikai ar vārdu Jēzus Kristus. Tas ir arī parasts personas vārds, kā mēs varam redzēt to no rakstu vietas Bībelē, Kološiešiem 4:11. 

Iezīme, kas rada nopietnas rūpes un bažas gan brālim Bērčam, gan man ir tā, ka dēmoni šad un tad pārbaudes jautājumu 1. Jāņa v. 4:2 atbild apstiprinoši. Šādā veidā viņi dažreiz nomaldina uz nepareiza ceļa pat veselas kristiešu grupas. Šī ir visvelnišķīgākā Dieva vārda ļaunprātīga lietošana, kādu sātans sev atļaujas. Esmu apspriedis šo jautājumu ar vairākiem pieredzējušiem Dieva vīriem. Mēs nezinām šeit nekādu atbildi, bet mēs redzam no šo notikumu sekām, ka ir bijušas sātaniskas maldināšanas, kuras pieņem pat šādas formas.

Nobeigumā es pieminēšu vēl kādu no maniem draugiem, V. Raymond Edman, bijušo Vītona koledžas prezidentu (Wheaton College). Viņš uzrakstīja priekšvārdu manai grāmatai „Christian Counseling and Occultism” (Kristīgā dvēseļu aprūpe un okultisms), un vairākos gadījumos ielūdza mani runāt Vītona koledžā. Viņš mēlēs runāšanu iedalīja trīs veidos: 1. dāvana no Dieva, 2. runāšana mēlēs, kā suģestijas (ārējas iedvesmošanas) vai auto-suģestijas (pašiedvesmas) rezultāts, 3. dēmoniska runāšana mēlēs. Tas ir tāds pats iedalījums, kādu es lietoju savā bukletā „The Strife of Tongues” (Strīds par mēlēm). Tas skaidri pasaka no vienas puses, ka mēs nevēlamies, kā daži galēji ekstrēmi teologi, ierobežot Svētā Gara dāvanas tikai pirmajā gadsimtā. Svētais Gars neizbeidza savu darbību pirmajā gadsimtā. Bet no otras puses, ir daudz vairāk cilvēcīgu vai dēmonisku atdarinājumu (imitācijas) Svētā Gara darbībai. Tā ir sātana darbošanās. 

Neapslāpē, neapklusini Svēto Garu, 

Neapbēdini, neskumdini Svēto Garu,

Neatdarini, netēlo, neimitē Svēto Garu,

Neesi vardarbīgs, nespied Svēto Garu, bet 

Kļūsti piepildīts ar Svēto Garu, kā tas ir pavēlēts vēstulē Efeziešiem 5:18. 

Avots: 

Kurt E. Koch – “Occult ABC”, 58. Speaking in Tongues (206.–210.lpp.), Kurt E. Koch – “Okkultes ABC”, Zungenreden (720.–725.lpp.)

Par šo pašu tēmu ir rakstīts Kurt E. Koch grāmatās – “Charismatic Gifts” (115–123 lpp.), „Die Geistesgaben”, (130–137 lpp.) un “The Strife of Tongues”, „Das Zungenreden”, „Le conflit des langues”, kā arī jau iepriekš rakstā minētajās citu autoru grāmatās. 

www.schriftenmission.de  

www.kregel.com  

www.amazon.com 

Tulkots no angļu valodas. 

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2006