Kristum uzticīgas sekošanas ceļš un harizmātiskā
maldināšana
Rūdolfs Ebertshoizers
1. Ievads
Šajā brošūrā aplūkotā
tēma diemžēl mūsu laikos ir īpaši aktuāla un ļoti nepieciešama. Kā ticīgie, kuri
vēlamies uzticīgi sekot savam Glābējam Jēzum Kristum, mēs redzam divas kustības tā
saucamajā "evaņģēliskajā kristietībā", kas ļoti spēcīgi spiež un rauj
sev līdzi:
· Kā pirmā ir redzama ātri pieaugoša kustība, kura šī laikmeta
gara spiediena ietekmē, ar sevis izpausmes (pašrealizācijas) ideju pamatā, kas ved
uz seklu un egoistisku kristietību, kura Svētos Rakstus vairs neuzskata par autoritāti,
un sekošanu Kristum, kas vienmēr ir bijusi arī krusta ceļš, ir aizstājusi ar dejām
ap cilvēku vajadzībām un iegribām. Šo pasaulīgo,
patmīlīgo "cita veida" kristietību, kuras centrā ir cilvēks, nevis Dievs,
mēs atrodam plašā frontē uznākam gandrīz vai visās draudzēs, kas sevi dēvē par evaņģēliskām
un Bībelei uzticīgām, jo īpaši vidējās un jaunākajās paaudzēs. Šī attīstība ir īpaši
redzama tā sauktajā "Willow Creek" un "Pro Christ" kustībā.
(Latvijā tā ir pazīstama kā Rika Vorrena mācība grāmatās “Mērķtiecīga dzīve” un
“Mērķtiecīga draudze” un Bila Haibla mācība grāmatā “Kļūstot par pievilcīgu
kristieti” uc. Tulkotāja piezīme.)
· Otrā kustība – šodien mēs redzam spēcīgu harizmātiskās
un vasarsvētku kustības ietekmi no dažādām ticīgo draudzēm (vienkāršības dēļ es
saukšu šīs abas cieši saistītās kustības vienā vārdā - “harizmātiskā kustība”).
Šī kustība pieprasa to, lai tā tiktu atzīta par beigu laiku lielāko atmodas kustību
Svētā Gara darbības ietekmē, caur pirmo kristiešu draudzes žēlastības dāvanu vai
“harizmu” atdzimšanu, kā arī padarīt iespējamu kristīgās draudzes atjaunošanu tās
apustuliskajā godībā, tās sākotnējā spēkā. Aizvien vairāk jaunu cilvēku tiek saistīti
ar šo kustību, kurā viņus aizrauj visa notiekošā grandiozums, un viņi atveras “gara
kristībai”, un ar to saistītai mācībai.
Šajā laikā mēs piedzīvojam
šo abu kustību saplūšanu vienā kustībā un pastiprināšanos, kā arī viņu ietekmi uz
kādreiz Bibliski orientētām draudzēm un kustībām - "Sadraudzības kustību”
(Gemeinschafts bewegung), “Brīvo draudžu” kustību (Freikirchen), “Evaņģēliskā alianse”
(Evangelischen Allianz), ar savu harizmātisko mācību un garīgo praksi – vismaz tās
šķietami “pieņemamākajā” formā. Šāda notikumu attīstība pamodina visus Kristum uzticīgos
kristiešus, kuri mīl savu Kungu, ieņemt skaidru nostāju attiecībā uz notiekošo.
Mums ir nepieciešams šo pēdējo laiku kustību garīgs izvērtējums, kurš ir balstīts
uz Svētajiem Rakstiem, tāpat kā mums ir nepieciešams skaidrs, Biblisks ceļš, lai
varētu šīm ietekmēm nostāties pretī un īstenot uzticīgu sekošanu Kristum.
Šis materiāls mums palīdzēs,
balstoties uz Bībeli, noraidīt harizmātisko kustību, un ar Svēto Rakstu palīdzību
izgaismot ceļu visiem, kas uzticīgi seko tam Kungam. Šīs divas mūsu vēlēšanas noteikti
nav pilnīgi izteiktas šī materiāla ietvaros, un tās ir iespējamas tikai vispārīgā
formā. Ticīgajiem, kuri vēlētos vēl nopietnāk iedziļināties šajā tēmā, es ieteiktu
izlasīt manu grāmatu “Harizmātiskā kustība Bībeles gaismā” (“Die Charismatische
Bewegung im Licht der Bibel” - Rudolf Ebertshäuser, 1997). Bibliskie argumenti (citāti)
tiek lietoti pilnā veidā, lai izvērtētu harizmātisko kustību.
Šķiet, ka man vēl vajadzētu
īsi pieminēt, ka es pats no 1985. līdz 1990. gadam biju pārliecināts harizmātiskās
kustības sekotājs, pirms tas Kungs Savā žēlastībā atvēra man acis uz maldībām, kurās
es tad atrados. Es pats pieņēmu “gara kristību” un runāju mēlēs, un pie sevis piedzīvoju
harizmātiskās kustības darbības caur maldu praviešiem, krišanā atmuguriski, velnu
izdzīšanā un citās tām līdzīgās darbības. Es saskāros ar daudziem šīs kustības novirzieniem,
tādiem kā – konservatīvās vasarsvētku grupas, mērenās harizmātiskās grupas, katoliskie
harizmāti, tāpat arī ekstrēmās grupas, tādas kā “Bibliski ticīgo draudze” (Peter
Wenz, Stuttgart).
Dieva lielā žēlastība
un žēlsirdība ļāva man tam cauri ieraudzīt šīs kustības maldu mācību un garīgo praksi.
Tas Kungs mani izveda ārā uz Kristum uzticamas sekošanas ceļa, kurš ir balstīts
uz Bībeli, un no tā laika pa šo ceļu es drīkstu iet, neskatoties uz savām daudzajām
vājībām un kļūdām.
Tātad šī brošūra izskata
tēmu, ar kuru es tiešā veidā esmu bijis saistīts un varu par to personīgi liecināt,
tomēr ne tikai no personīgās pieredzes, bet arī tieši pierādīt ar Svēto Rakstu Vārdu.
Manas izskatāmās problēmas
centrā es vēlos nolikt vienu Rakstu vietu, kura, pēc manas stingrās pārliecības,
ir atslēga, lai pareizi saprastu beigu laiku pievilšanu, un it īpaši harizmātiskās
kustības pievilšanu, un tā ir apustuļa Pāvila izteikums no 2. vēstules korintiešiem
11:2-4. Šī Rakstu vieta izgaismo šīs tik "spožās", strauji izplatošās
kustības kodolu Dieva Vārda gaismā:
2. Korintiešiem 11:1-4 “Kaut jūs mani mazliet panestu manā neprātā. Bet jūs
jau mani panesat. Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu
saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu. Bet es baidos,
ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš
no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū. Bet, ja kāds nāk un sludina citu Jēzu,
ne to, ko mēs esam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ne to, ko jūs esat
saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne to, ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.”
Šajā teksta fragmentā
mēs atrodam divus pretējus polus, kas attiecas uz mūsu aplūkojamo tēmu: patiesas
Kristum sekošanas ceļš un kārdinātājs, kurš ieved maldos, lai mūs pavedinātu un
novērstu no pareizā ceļa. Apskatīsim tuvāk šos izteikumus.
(2. un 3. pants)
Pirmajā pantā mēs atrodam
norādījumus uz stāvokli Korintas draudzē, kurai Pāvils raksta šos apsūdzošos vārdus.
Korintieši vairs neuzņēma nopietni Pāvilu un viņa mācību, bija parādījusies pretošanās
viņa skaidrajam un vienkāršajam Dieva Vārda vēstījumam. Viltus skolotāju ietekmēti,
korintieši, kas bija garīgi nenobrieduši un miesīgi, bija atvērušies "citam"
evaņģēlijam un viltus mācībai, un viņiem draudēja nopietnas briesmas atkāpties no
patiesā ceļa. Bet Pāvils, Dieva mīlestības vadīts, cīnās par viņam uzticētajiem
ticīgajiem, lai viņus atgrieztu atpakaļ tam Kungam ar pareizu sirds attieksmi.
Tādēļ Pāvils vēlreiz atgādina
viņiem kas notika, kad viņi no elku pielūgšanas tumsas atgriezās pie Jēzus Kristus
kā sava Kunga un Glābēja. Kā Dievs viņus, kas bija nešķīstības un netiklības pilni,
izpirka un caur atdzimšanu viņus darīja par šķīstu jaunavu, kura tagad pēc Dieva
gribas mūžīgi pieder Viņa mīļotajam Dēlam, un kura, kā rakstīs Jāņa atklāsmes grāmatā
(21:9), ir kļuvusi par Jēra līgavu. Viņi, kas atradās nešķīstās attiecībās ar sātanu,
tika saderināti ar Vīru, Kuram ir visas tiesības uz viņiem kā Radītājam un Glābējam.
Tagad tikai Viņam vajadzētu piederēt tikumiskas īpašas tiesības uz viņiem, bez jebkādas
skatīšanās uz kādu citu vai ko citu. Tieši to Dievs vēlējās no viņiem Savā dedzīgajā
mīlestībā, bet Pāvils bija tikai cilvēcīgs instruments.
Tas ir dziļi sirsnīgs
attēlojums mūsu kā ticīgu cilvēku ceļojumam virs zemes, attēlojums, par kuru mums
vajadzētu dziļi aizdomāties. Tajā brīdī, kad mēs, Dieva žēlastības vadīti, uzņēmām
Jēzu Kristu kā Kungu un Glābēju, mēs kļuvām par dalībniekiem draudzei – līgavai,
kuru Jēzus ar Savām asinīm izpircis. Tagad mēs vairs nepiederam sev pašiem, bet
Kristum (1.Kor. 6:19); mēs esam viens Gars ar Viņu (1.Kor. 6:17); mēs esam aicināti
nedzīvot vairs priekš sevis, bet priekš Viņa, Kurš ir miris un augšāmcēlies mūsu
dēļ (2.Kor. 5:15). Viņš mūs iemīlēja un atdeva Sevi par mums (Ef.5:25). Un tagad
mums ir jāpieķeras Viņam un jāmīl Viņš no visas sirds, kā līgava mīl līgavaini.
Ņemiet vērā, ka mēs esam
iemīlētā līgava, bet ne sieva, šī vārda pilnajā nozīmē. Kā mēs redzam spilgtajā
Vecās Derības stāstā par Īzaka laulībām (1.Mozus 24.n.), laulība bija jau spēkā
un nesaraujama jau tad, kad notika saderināšanās, apmainoties ar dāvanām un noslēdzot
laulības vienošanos.
Līgavas un līgavaiņa patiesās
savienošanās brīdis, pašas kāzas, bija vēlāk, un starp šiem notikumiem (saderināšanās
un kāzas), kā gadījumā ar Rebeku, atradās ilgstošs, bīstams ceļš cauri svešai zemei.
Tā arī mēs – ticīgie, caur Dieva žēlastību jau tagad pilnībā un galīgi piederam
Jēzum Kristum kā Jēra līgava, bet mēs vēl atrodamies ceļā pie Viņa, dzīvojam vēl
šajā pasaulē, caur kuru norit mūsu ceļš sekojot Kristum līdz brīdim, kad mēs savienosimies
ar Viņu. Viņš mums vēl šodien ir neredzams, par cik Viņš ir paaugstināts un sēž
pie Tēva labās rokas Debesu Valstībā. Mēs Viņu mīlam, lai gan neesam Viņu redzējuši
(1.Pēt. 1:8); mēs tiekam vadīti caur ticību, bet ne caur redzēšanu (2.Kor. 5:7).
Jēra kāzas vēl ir priekšā kā brīnišķīga cerība.
Šeit, uz šīs zemes ceļa,
līgavai ir jāpiemīt noteiktām īpašībām, kuras ir ļoti dārgas un svarīgas līgavainim,
un tās ir – ticīgo šķīstība un nevainība. Daudziem tas ir sveši un nesaprotami,
ka mēs savā sirdī nedrīkstam ierādīt pirmo vietu nevienam citam un nekam citam,
kā tikai mūsu Debesu Līgavainim. Tas nozīmē zināmu atturēšanos no ikvienas uzmanības
novēršanas un aptraipīšanās, no katra skatīšanās uz lietām, kas var traucēt mūsu
attiecības ar Kristu. Tas nozīmē pilnīgu nodošanos Tam Kungam un beznosacījuma mīlestību
uz Viņu; ka Viņš ir mūsu prieks, mūsu dzīves un domu cents, ka viss, kas mums pieder,
ir veltīts Viņam. Tā ir Jāņa atklāsmes grāmatā (2:4) pieminētā “pirmā mīlestība”
uz Kristu, kuru draudze Efezā atstāja, un vai arī mums nav jāatzīst, ka arī mēs
esam to atstājuši?
Šāda uzvedība trešajā
pantā tiek aprakstīta arī ar īpatnēju vārdu – vienkāršība Kristū. Ko nozīmē vienkāršība?
Šeit ar to jāsaprot, ka mums ir prātā tikai viena lieta, tas ir – Kungs Jēzus un
tas, kā mēs varam Viņam patikt un kā varam Viņam kalpot. Ar vienkāršību tāpat arī
saprot šķīstu, neviltotu mīlestību, nodošanos bez aizspriedumiem un slēptiem motīviem,
dzīvi Kristū saskaņā ar Viņa Vārdu, bez novirzīšanās caur pasaulīgu domāšanas veidu,
mistiskām pievilšanām vai mīlestību uz pasauli. Pretstats vienkāršībai ir sadalīta
sirds (Jēkaba 4:8), sirds, kas pārkāpj laulību ar pasauli un ar tās kārdinājumiem
(arī intelektuālas un garīgas dabas kārdinājumiem – (Jēkaba 4:4)).
Mēs atrodamies vienkāršībā
un šķīstībā, nevainīgā mīlestībā uz Jēzu, ja esam Viņā atraduši pilnīgu apmierinājumu
un varam teikt: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!” Psalmi
73:25 Šeit mums, vismaz daudziem no mums, un arī mani ieskaitot, ir jākrīt uz
ceļiem un jāatzīstas: “Kungs Jēzu! Tādā vienkāršībā
un mīlestībā es neatrodos! Es to jau sen esmu pazaudējis, vai arī, iespējams, man
tā nekad vēl nav bijusi!” Bet tā tomēr ir Dieva mēraukla, Viņa mērķis mūsu sirdīs,
un mums ir atļauts nožēlot grēkus un lūgt Tam Kungam: “Radi manī šo mīlestību un
nodošanos, šo vienkāršību un šķīstību! Palīdzi man tiekties uz to, un pilnībā no
jauna sekot Tev!” Kāda žēlastība, ka Viņa Vārds Efezas draudzei atklāj mums šo ceļu:
“Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus.”
Jāņa atkl. 2:5 Tas Kungs var mums dāvināt atkal no jauna šo šķīstību un uzticamību.
Vienkārša mīlestība uz
mūsu Kungu un Glābēju ir priekšnosacījums, lai dzīvotu uzticīgi sekojot Kristum.
Vienkāršība un šķīstība uz mūsu Kungu iet roku rokā ar paklausību Viņa Vārdam, kas
mums ir atklāts Svētajos Rakstos. Tā, ļoti
sapratīgi, pats Kungs mums runā:
“Ja jūs paliekat Manos
vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.” Jāņa ev. 8:31
“Ja jūs mīlat Mani,
turiet Manas pavēles.” Jāņa ev. 14:15
Būt uzticīgam Kristum
nozīmē būt uzticīgam Viņa Vārdam. Šis Vārds ir ar visiem spēkiem jāīsteno mūsu dzīvē,
neskatoties uz visām mūsu nepilnībām, un mums ir jāzemojas Viņa priekšā arī tad,
kad mums ir sāpīgi un mums ir jāmirst, tieši tajā ir dzīve ar Kristu. Mīlestība
uz Viņu ļauj mums viegli ziedot savus zemes “dārgumus” un mūsu apmierinātību ar
sevi, un ļauj mums tiekties, lai Viņš būtu redzams mūsu dzīvē un varētu sasniegt
Savu mērķi.
Uzticīga sekošana Kristum
pastāv arī ticības vienkāršībā un šķīstībā, caur kuru mēs dzīvojam: “Es nenoliedzu
Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” Gal.
2:21
Mēs dzīvojam vienkārši
un pazemīgi uzticoties Tam Kungam un Viņa Vārdam, Viņa žēlastībai un Viņa apsolījumiem.
Mēs nepaļaujamies uz cilvēku metodēm un nodrošinājumiem, mēs netiecamies pēc brīnišķīgām
sajūtām un neparastiem pārdzīvojumiem, bet mēs ejam savu zemes ceļu, uzticīgi un
tieši vēršot skatienus uz savu Ganu.
Vai mēs tā darām? Vai
mēs ejam pa vienkāršas un uzticīgas sekošanas ceļu Kristum, pa līgavas ceļu pie
sava līgavaiņa? Mani dārgie, vai ne šeit izpaužas mūsu neveiksmes, mūsu nepilnības,
mūsu garīgais trūkums?
Nožēlosim grēkus arī šajās
lietās, meklēsim To Kungu un lūgsim Viņu atjaunot mūsu domāšanu, izlabot mūsu sirdi
un uzvedību, lai mēs varētu kalpotu Viņam
par godu, lai mūsu dzīve būtu Viņam patīkama.
(3. un 4. pants)
Mūsu teksta 3. pantā Dievs rāda mums, ka nevainīgai, šķīstai,
vienkāršai mīlestībai uz To Kungu draud ne tikai mūsu patmīlīgā ticīgo vecā daba,
bet tāpat arī citi ļoti bīstami kārdinājumi. Sātanam - ļaunajam un viltīgajam Dieva
pretiniekam, izpirkto ticīgo vienkāršība un mīlestība uz savu Glābēju ir kā briesmīgs
baļķis acī. Viņš, kurš pats sevi labprāt veido par dievu – par pielūgsmes un pagodinājuma
objektu, izmēģina visu tādēļ, lai aizvilinātu ticīgos, iznīcinātu viņu mīlestību
un nodošanos Tam Kungam, kārdinātu, sagrozītu domāšanu, lai viņi lauztu savu uzticēšanos
Dievam.
Ienaidnieka mērķis ir panākt, lai kaut kas vai kaut kāds
ticīgajiem kļūtu mīļāks un svarīgāks par Kristu. Viņš vēlas, tāpat kā savulaik Ievai,
viņiem acu priekšā nolikt kaut ko vēl pievilcīgāku, lai ticīgie tam pieķertos ar
savu sirdi un pārtrauktu būt paklausībā un pilnīgā padevībā Kristum.
Šis kaut kas “vēl pievilcīgākais” sastāv ne tikai no pasaulīgām
baudām un materiālām priekšrocībām, bet arī no ārišķīgi izrādītām "garīgām"
atziņām un jaunām "atklāsmēm", filozofiju un misticismu, kā arī neizsakāmiem
spiritiskiem, garīgiem pārdzīvojumiem. Tas viss attiecas uz sātaniskiem kārdinošiem
baudījumiem, ar kuriem viņš pavedina ticīgos.
Tādējādi mēs varam iezīmēt divus ienaidnieka paņēmienus
(katrs no tiem vērsts uz atsevišķa ticīgā raksturu un vājībām), ar kuru palīdzību
viņš ar pavedināšanu novirza ticīgos no patiesā ceļa:
1. paņēmiens.
Vājos ticīgos, kuri nav pilnībā atbrīvojušies no pasaules, ienaidnieks pievilina
ar mīlestību uz pasauli un sevis izpausmes vēlmju palīdzību. Ar televīzijas un citu
plašsaziņas līdzekļu palīdzību, ar popmūzikas un rokmūzikas starpniecību viņš iesaista
viņus šīs pasaules lietās, mudinot uz savtīgām baudām, karjeru, alkatību, neatturību
un nešķīstību, lai viņi atvērtu savu garu šī laikmeta gara kārdinājumiem un nešķīstībai.
Viņš kārdina viņus vienkārši neņemt vērā Dieva Vārdu
un iet pa savu neticības un nepaklausības ceļu. Ar to viņš iesaista viņus smagos
grēkos un pilnībā iznīcina viņu garīgo dzīvi. Dieva Vārds mūs par to nopietni brīdina:
Jēkaba vēstule 4:4 “Laulības
pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība?
Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
2. paņēmiens.
Pārliecinātus ticīgos, kuros vēl nav salauzts lepnums un savtīgā patmīlība, viņš
pavedina ar viltīgi sajauktu dievbijību un svētumu (kas ir riebīgi ārišķīga),
ar "atklāsmēm un atziņām", kas iziet ārpus Dieva Vārda robežām. Ienaidnieks
ved viņus uz farizejiski liekulīgu “svētumu”, izmantojot pašizdomātus dievkalpojumus
un grēku nožēlas, gavēņus un garas lūgšanas, kuru pamatā ir patiesības izkropļojumi,
kas maskēti ar svētulīgumu (jo glābšana ir vienīgi caur Dieva žēlastību un ticību).
Misticisms un viltus pravietojumi, askētisms un viltus svēttapšanas centieni vienmēr
ir piederējuši pie visbriesmīgākajām sātana lamatām. Izlasiet vēstulē Kolosiešiem
2:4-10, 16, 23.
Šādām lamatām bija galvenā loma apustuliskās sākuma draudzes
atkrišanā no patiesības un tās pārtapšanā par mūsdienu katolisko Bābeles baznīcu,
un šīs lamatas izpaužas arī neseno laiku kārdinājumos caur vasarsvētku kustību.
Galu galā šī maldināšana ir saistīta ar garīgo netiklību,
lai pavedinot atviltu ticīgos no patiesības pie sātaniskiem spēkiem un atklāsmēm,
lai viņi nokļūtu attiecībās ar dēmoniem (1.Kor. 10:20) un sāktu cienīt dēmoniskas
mācības (1.Tim. 4:1).
4. pantā mēs atrodam galveno domu, ar kuru Dieva Gars mums
atmasko sātana izmantotās stratēģijas paņēmienus, ar kuriem viņš savaldzina un pieviļ
ticīgos un draudzes. Pāvils parāda, ka miesīgie korintieši bija atvērušies smalkai
kristietības izkropļošanai, pieņemot jūdu viltus skolotājus, kuri vēlējās viņus
aizvest prom no apustuļu dotās mācības. Kas tad šeit bija noticis?
Korintas pilsētas miesīgie ticīgie, viltus apustuļu iespaidoti,
izveidoja grupas un kliķes un kļuva par Pāvila un viņa mācības pretiniekiem. Šiem
viltīgajiem pavedinātājiem bija tik brīnišķīgs šarms un runāšanas spējas, tik iespaidīga
ārišķīga dievbijība un spēks, ka Pāvils salīdzinājumā ar viņiem izskatījās nožēlojams
un nicināms. Viņi ar savām viltus mācībām samaitāja lielāko daļu no draudzes un
vismaz uz kādu laiku veda sev līdz.
Pāvils, Svēta Gara vadīts, atmasko šos cilvēkus un parāda
mums, kā Dievs vērtē šo “pārāko dievbijību”:
2. Korintiešiem 11:13-14 “Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies
par Kristus apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.”
Bet korintiešiem bija ļoti grūti ieraudzīt šo maldināšanu,
un tikpat grūti tas ir arī daudziem ticīgajiem mūsdienās. Tieši tāpēc Dieva Gars
atklāj sātana nodomus un viņa maldināšanas metodes draudzes vidū. Šie apgalvojumi
ir ar ļoti pamatīgu nozīmi, un tie īpaši ir domāti beigu laiku ticīgajiem. Mēs vēlamies
tos ļoti apzināti attiecināt uz harizmātisko kustību un ieraudzīt, kādā gaismā tie
šo kustību izgaismo.
Kādā veidā sātans vēlējās novērst Korintas ticīgos no uzticīgas
sekošanas Kristum? 4. pantā mēs atrodam trīs svarīgus sātana maldināšanas elementus:
cits Jēzus, cits gars, cits evaņģēlijs. Tieši to pašu mēs šodien redzam visās vietās,
kur darbojas ienaidnieka maldinājumi.
Es vēlos iesākt ar metodi, kas īpaši raksturīga harizmātiskajai
kustībai - sātans apdāvina ticīgos ar citu garu, kuru viņi nav saņēmuši, kad kļuva
ticīgie. Kādu tad garu ticīgie saņēma savas atgriešanās dienā? Dieva Svēto Garu,
kuru saņem caur ticību uz Jēzu Kristu (Gal. 3:14)! Tāpat kā viņi caur Svēto Garu
kļuva atdzimuši, tāpat viņi caur to pašu Garu tika kristīti Jēzus miesā (1.Kor.
12:13). Jāatzīmē, ka saskaņā ar Bībeles mācību viņi saņēma Svēto Garu kā personu,
nevis kā "nedaudz" gara, kā bezpersonisku spēku (Jāņa ev. 7:39; 14:16-17).
Tas nozīmē, ka Svētais Gars Savā pilnībā mājo viņos (Efez. 1:19), pat tad, kad viņi
šo pilnību piedzīvo dažādos veidos, katrs atkarībā no savas staigāšanas Dieva priekšā
un sava garīgā stāvokļa. Tas notiek arī ar mums, to māca Svētie Raksti!
Vasarsvētku un harizmātiskās kustības mācības pamatā ir
tas, ka it kā ticīgie nesaņem vai vismaz nesaņem pilnībā Svēto Garu atdzimšanas
laikā, un viņiem ir nepieciešama vēlāka "kristība garā", notikums, kas
ir atšķirīgs no atdzimšanas, lai dzīvotu spēka pilnu garīgo dzīvi. Šī mācība ir
meli! Viņi padara Dievu par meli, Kurš Svētajos Rakstos ir apsolījis ticīgajiem,
ka viņi saņems Svēto Garu uzreiz pie atdzimšanas, jo bez Svētā Gara nav iespējams
kļūt par Dieva bērnu (Rom. 8:9). Šī viltus mācība balstās uz atsevišķu Svēto Rakstu
fragmentu patvaļīgu sagrozīšanu un nepareizu izskaidrojumu, kas ir pretrunā ar visu
Svēto Rakstu Garu. Viņi sagroza arī dziļo un svarīgo patiesību, ka mēs, ticībā uzņemot
Kristu, saņemam visu Dieva pilnību (Kol. 2:10) un tiekam svētīti ar katru garīgo
svētību Debesīs (Efez. 1:3). Bībele neatstāj vietu "citai svētībai", caur
kuru šī viltus mācība mēģina piesavināties Kristus pilnīgo izpirkšanas upuri.
Kādu tad garu ir saņēmuši harizmātiskās kustības sekotāji,
ja viņi tiecas pēc šīs "kristības garā", pamatojoties uz savu viltus mācību?
2.Korintiešiem 11:4 mums sniedz atbildi – viņi ir saņēmuši citu garu, un
tas pavisam skaidri nozīmē – dēmonisku, antikristīgu, no paša sātana izejošu
garu. Mēs nevaram vēl saņemt Svēto Garu, ja mēs jau esam ticīgie. Dievs arī
nedod Savu Garu tiem, kas sagroza Viņa Vārdu un dara Viņu par meli.
Šeit mēs nonākam pie garīgā kodola, pie galvenā jautājuma,
kas arī nosaka vai nu mūsu pretošanās spēju, vai arī mūsu padošanos un krišanu šajā
garīgajā cīņā. Tam ir milzīga nozīme, ka mēs nonākam pie atziņas, ka harizmātiskā
kustība pēc savas mācības un garīgas prakses ir sveša, dēmoniska gara darbs.
Līdz pat brīdim, kamēr ticīgie neatpazīst visas šīs kustības
garu, bet tikai nosoda kādus atsevišķus “mācītāju” izteikumus un atsevišķas garīgas
prakses, tikmēr viņi nav pietiekoši pasargāti no sātana maldinošās ietekmes un galu
galā tiks šīs kustības sagūstīti.
Tikai tad, kad mēs, pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem,
atpazīstam, ka šajā kustībā darbojas nevis Svētais Gars, bet beigu laiku melu gars
(1.Jāņa 4:6), tikai tad mums pēkšņi kļūst pilnīgi skaidra šīs maldu kustības kopbilde,
un notikumi, kurus iepriekš bija grūti izskaidrot, pēkšņi iegūst Biblisku izskaidrojumu.
Bet tas ir iespējams tikai tad, kad ticīgie pārbauda šo garu, pamatojoties uz Rakstiem,
un nevis uz savām jūtām un pieredzi. Un šī
pārbaude galu galā mums ir pavēlēta:
1. Jāņa vēstule 4:1 “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no
Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.”
Mēs tikai tad spēsim atpazīt šo garu, ja mums būs skaidrs,
ka Dieva Gars nekad nedarbosies tādā veidā, ka runātu pretī Pats Sev un runātu pretī
Svētajiem Rakstiem (Bībelei). Gars,
kurš iemājo ticīgajā caur maldu mācību, nekad nevar būt Svēts Gars. Gars, kurš izsauc
ģīboni (apziņas atslēgšanos), atbaidošu raustīšanos, rūkšanu un dzīvniecisku uzvedību,
paškontroles zudumu un netikumīgu atkailināšanos, nekādā ziņā nevar būt Svēts Gars.
Gars, kurš izsaka melīgus pravietojumus, kuri ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem,
kā arī izrāda viltus brīnumus un nebiblisku spēka darbību, gars, kurš, piemēram,
sieviešu kalpošanas jautājumā runā pilnīgi pretēji Bībeles mācībai, kas "svaida"
viltus sludinātājas, viltus pravietes, viltus skolotājas, viltus apustules kalpošanai,
nekad nevar būt Svētais Gars.
Šis maldu gars iedarbojas uz nenobriedušiem ticīgajiem,
kurus tas savaldzina un apbur. Viņš darbojas savos sekotājos kā brīnišķīga ietekme,
eiforisks prieks un spēks. Viņš vilina viņus ar maldinošiem solījumiem par augstākām
atklāsmēm "tieši no Dieva troņa", pārākām atziņām un mistiski eksotiskām
"tikšanās reizēm ar Dievu". Viņš apsola dzīvi pastāvīgā uzvarā un panākumos,
spēkā un veselībā, labklājībā un pārpilnībā. Viņš žonglē meklētāju priekšā ar intensīvu
"Dieva klātbūtni", Dieva pastāvīgu personīgu sarunu ar viņiem, dzīvi,
kas pilna ar brīnumiem un neparastām atbildēm uz lūgšanām. Tomēr šī nebibliskā “augstā
lidojuma” otrā puse daudzos gadījumos ir smaga depresija un bailes no garīgās nestabilitātes,
un pārliecības par glābšanu zaudēšana.
Šeit mēs nonākam pie nākošā Svēto Rakstu apgalvojuma, kas
palīdzēs mums labāk izprast harizmātisko kustību. Sātans sludina šeit citu Jēzu,
kurš atklājas jaunās atklāsmēs, nevis to Jēzu, kurš mums atklājas Bībelē. Ticīgie
bieži runā: “Es vienkārši nespēju noticēt, ka melīgs gars var izsaukt tik daudz
sajūsmas par Jēzu, tik daudz mīlestības un dedzīgas kalpošanas Jēzum. Tieši harizmātiem
nu vajadzētu būt īstajam garam!" Biedējošais šajā gadījumā ir tieši tas, ka
neapgaismotajiem bieži vien neizprotamā realitāte ir tieši tā, ka “Jēzus”, kuru
harizmāti tik ļoti slavē un cildina, ir tieši šis cits "Jēzus", nevis
tas Jēzus, kurš atklājas mums Svētajos Rakstos kā Kungs Jēzus Kristus. Harizmātiskās
kustības propagandējošie sludinātāji dažkārt diezgan atklāti saka: “Ziniet, tas
“Jēzus”, kuru es iepazinu, atšķiras no svēto un vaimanātāju Jēzus. Viņš ir kolorīts
un fantāziju pilns, viņš ir jokdaris. Viņš pieņem tevi tādu, kāds tu esi. Viņš vēlas,
lai tev viss būtu labi, lai tu gūtu panākumus. Viņš padarīs tevi stipru un dāvās
tev foršu, aizraujošu dzīvi!"
Šis "Jēzus" vīzijās un vēstījumos sludina viltus
mācības savā vārdā, vai tā būtu gara izliešana pār visiem beigu laikos, vai labklājība
un veiksme. Tāpat arī drūmus draudu vēstījumus, kuri jebkurā gadījumā ir pretrunā
ar Svētajiem Rakstiem. Šis "cits Jēzus" nostājas starp ticīgajiem, kuri
tic īstajam Jēzum, starp viņiem un viņu patieso Kungu; viņš pieviļ un maldina viņus, un aizved viņus
viltus garīguma slavēšanas rituālos harizmātiskajās sapulcēs.
"Jēzus", kurš šajā kustībā caur viltus atklāsmēm,
vīzijām un vēstījumiem padara sevi par pielūgsmes un slavināšanas objektu, ir sātana
viltojums.
Diemžēl mums nav dots tik daudz vietas, lai aprakstītu
šeit daudzos piemērus, bet es vēlētos atstāstīt vienu redzējumu, kuru saņēma viens
no pazīstamākajiem amerikāņu harizmātiem Merlins Karoters (Merlin Carothers), un
to izklāstījis savā grāmatā "Es vienmēr meklēju piedzīvojumus":
“Pēkšņi es garā ieraudzīju Jēzu, kurš nometās ceļos manā
priekšā. Viņš satvēra manas kājas savās rokās un nolika galvu man uz ceļiem. Viņš
teica: "Es negribu tevi izmantot, bet es gribu, lai tu izmanto mani."”
(47. lpp., 1. pielikums)
Taču ikvienam nopietnam ticīgajam uzreiz kļūst skaidrs,
ka šis "Jēzus", kas parādījās Karoteram, nekādā gadījumā nevar būt paaugstinātais,
pagodinātais Dieva Dēls, ķēniņu Ķēniņš, Kuru redzēja Jānis un krita pie Viņa kājām
kā miris (Jāņa atkl. 1:9-20). Šis "Jēzus" nav nekas cits kā spiritisks
viltojums, zaimojoša imitācija, tīrā krāpšana!
Līdz ar to, tas ir gluži dabiski, ka harizmātiskajās kustībās,
kur pastāvīgi darbojas ļaunais gars, tiek sludināts “cits evaņģēlijs” (cita mācība,
cita vēsts). Mērenās harizmātiskajās aprindās vēl var dzirdēt biblisko evaņģēlija
mācību, bet tur, kur darbojas šis ļaunais gars, vienmēr parādās rūgti augļi - izkropļots,
sagrozīts, citāds evaņģēlijs.
Klasiskajās vasarsvētku draudzēs mācības sagrozīšana notiek
citādāk nekā harizmātiskajās draudzēs. Klasisko vasarsvētku "cits evaņģēlijs"
sagroza Bībeles evaņģēliju caur to, ka pestīšanu no Dieva žēlastības un tikai caur
ticību sajauc ar pestīšanu caur darbiem, tādējādi aptumšojot Jēzus Kristus pilnīgo
upuri, un tiek noliegta Viņa pestīšanas pilnība. Šādās grupās pestīšanas pārliecība
tiek padarīta daudzkārtīgi atkarīga no aizvietojošiem darbiem un subjektīviem pārdzīvojumiem.
Harizmātiskajās grupās "citam evaņģēlijam" ir
atklāti nebībelisks uzsvars. Tur vispār netiek pieminēts grēcinieka pazušanas stāvoklis
un mūžīgā bojāeja bez Kristus. Gluži pretēji, harizmāti sludina Jēzu kā palīgu,
spēka avotu, problēmu risinātāju, pie kura var nākt pēc dziedināšanas, panākumiem,
piepildītas dzīves un reliģiska apmierinājuma. Bibliskā grēku nožēla tiek aizstāta ar vienkāršu rokas pacelšanu (kā piekrišanas
zīmi sekot Jēzum), un tad ar roku uzlikšanu "jaunatgrieztajam", lai viņš
saņemtu garu; šādas prakses auglis ir daudzu cilvēku liekulīga grēku nožēla, kuri
nekad nav piedzīvojuši patiesu atdzimšanu, par cik viņi nekad nav dzirdējuši Bībeles
patiesību par krustu.
Tas tomēr nenozīmē, ka visi šo kustību sekotāji - visi
ir sātana kalpi un nav atgriezušies no grēkiem. Nē, daudzi no viņiem patiešām ir
Dieva bērni, tomēr ienaidnieka nomaldināti un ļaunā gara vadīti, kurš iznīcina viņu
ticības dzīvi, novēršot viņu uzmanību no skaidriem norādījumiem uz to Kungu, un
rada garīgu piesārņojumu un sadraudzību ar dēmoniem. Viņiem ir Svētais Gars, kas
viņu dzīvē ir ļoti apbēdināts un apslāpēts, jo viņi seko viltus garam.
Tas, ka ticīgie var saņemt citu garu, 2. Korintiešiem 11:4
ir skaidri norādīts; tā tas arī notika Korintas draudzē. Šie pieviltie ticīgie,
pēc manas izpratnes par Svētajiem Rakstiem, nezaudē savu pestīšanu, bet viņi zaudē
savu atalgojumu, un viņiem nāksies redzēt, kā tas Kungs Savā tiesā sadedzinās un
noraidīs lielu daļu no viņu dzīves.
Tomēr attiecībā uz šo kustību vadītājiem, kuri sevi sauc
par mācītājiem, apustuļiem un praviešiem, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Saskaņā
ar Svētajiem Rakstiem visi viltus mācītāji, viltus apustuļi un viltus pravieši ir
neatdzimuši sātana darbarīki, un viņu gals ir bojāeja.
Dažiem kristiešiem šis viedoklis, ka harizmātiskā kustība
ir dēmoniska gara darbs, šķiet pārāk skarbs. Tas galvenokārt izriet no tā, ka mēs
neizprotam beigu laiku būtību un tā nopietno bīstamību draudzēm. Mēs esam pieraduši
vērtēt notikumus, kuri notiek draudzēs, un laiku, kurā dzīvojam, pēc cilvēciskām
mērauklām, un neļaut skaidrajiem, nepārprotamajiem Bībeles kritērijiem neierobežoti
darboties mūsu dzīvē.
Ja mēs rūpīgi pētām, ko Svētie Raksti māca par beigu laikiem,
kuros mēs jau tagad dzīvojam, mēs skaidri saredzēsim, ka brīdinājumiem par sātaniskām
pievilšanām ir ierādīta nozīmīga vieta. Ja Bībelei ir taisnība, tad mums ir jārēķinās,
ka šādas pievilšanas var parādīties mūsu vidū, un jābūt gataviem tām pretoties.
Kad mācekļi jautāja Tam Kungam par beigu laiku un Kristus
otrās atnākšanas pazīmēm, Viņa pirmie vārdi bija:
Marka ev. 13:5b-6 “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā
Vārdā, sacīdami: Es tas esmu; un daudzus pievils.”
Šī pievilšana norāda ne tikai uz jūdu tautas atlikuma stāvokli
antikristīgā laikā, bet arī uz draudzes laiku pirms tam un draudzes paņemšanas laiku.
Tādā veidā apustulis Jānis brīdina par viltus praviešiem
(1.Jāņa 4:1) un apustulis Pēteris par viltus mācībām draudzē (2.Pētera 2. un Jūdas
vēstule). Apustulis Pāvils savā atvadu runā
Efezas draudzes vecajiem (Ap.d. 20:29-30) runā par maldinātāju rašanos, tāpat arī
daudzviet savās vēstulēs brīdina par viltus mācītāju ietekmi draudzēs (2. Kor. 11:2-4;
Rom. 16:17-18; Filip. 3:17-19; Kol. 2:1; 1. Tim. 4:1-3; 6:3-10; 2. Tim. 2:16; 3:9;
4:1-5; Titam 1:10-16).
Ja mēs par pamatu ņemam Svētos Rakstus, tad mums ir jārēķinās,
ka draudzēs parādīsies šāda maldinātāju kustība, kas izpaudīsies viltus pravietojumos
un viltus brīnumos. Šī kustība saskaņā ar Mateja 7:22-23 ir raksturota šādi:
“Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs
Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši,
vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es
jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”
Kur mēs vēl atrodam tādu beigu laiku kustību, kurā Jēzus
vārdā tiek izplatītas atklāsmes, tiek izdzīti dēmoni un tiek darīti “lieli brīnumi”?
Katrs sapratīgs vērotājs pats sev var atbildēt uz šo jautājumu.
Svēto Rakstu gaismā vasarsvētku kustības parādīšanās 20.
gadsimta sākumā nav nekas cits kā Dieva sods pār beigu laiku draudzi. Gars, kurš
tad tika izliets, ir antikristus gars. Šīs kustības parādīšanās iezīmē 18. un 19.
gadsimta atmodu beigas un 20. gadsimta pieaugošas garīgās atkrišanas sākumu. Tiem,
kas pārzina Bībeli, tas nav pārsteidzoši un neticami, jo vai tad jūs nezināt, ka
"noliktais laiks ir klāt, ka sods sākas pie Dieva nama." (1.Pēt.
4:17). Jau Vecās Derības laikā Dievs izlēja viltus garu uz Savu neticīgo tautu,
kura sekas biedējoši atgādina vasarsvētku kustības darbību līdz pat “Toronto svētībai”
- garīgam reibumam un zaimojošai ekstāzei:
Jesaja 29:9-11
“Sastingstiet un kļūstiet kā apmāti, apžilbstiet un kļūstiet akli! Tie ir piedzērušies,
bet ne no vīna; tie grīļojas, bet ne no stipra dzēriena. Jo Tas Kungs ir izlējis
pār jums dziļa miega garu un aizdarījis jūsu acis - praviešus, un aptumšojis jūsu
galvas - redzētājus. Tā jums visa atklāsme kļuvusi kā aizzīmogotas grāmatas vārdi,
ko sniedz lasīt pratējam un saka: lasi to! Un viņš atbild: es nevaru to lasīt, jo
tā ir aizzīmogota!”
Salīdziniet ar: Jesajas 28:7-13; 2. Laiku 18:18-22; Jesajas
19:14.
Tā nav nejaušība, ka harizmātiskās kustības otrais stūrakmens
ir tieši mācība par gara izliešanos uz visu miesu beigu laikā, ka visa cilvēce pievērsīsies
Kristum. Bet tas taču ir dziļā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem! Gluži pretēji tūkstošiem
viltus praviešu, kuri jau vairāk kā 100 gadus sludina milzīgas atmodas atnākšanu
visā pasaulē un gara izliešanos pār visu miesu, patiesais pravietiskais Vārds runā,
ka pēdējos laikos notiks masveidīga atkrišana no ticības (1.Tim. 4:1; 2.Tim. 2:3),
būs kārdinājumu un bezlikumības laiks (Mt. 24:4-5; 24:11-12), kad ļaunums nogatavosies
Dieva sodam, gluži kā Noasa un Sodomas laikā (Mateja 24:37; Lūkas 17:28-34).
Mācība par Gara izliešanos uz visu miesu pēdējās dienās
balstās uz Joēla pravietojuma izkropļotu skaidrojumu, kas attiecas uz pēdējo dienu
(beigu laiku) Izraēlu, kas uzmanīgam lasītājam ir skaidri redzams no visa teksta
kopdomas. Tas gars, kurš radīja šo mācību, un tika izliets uz maldinošām, fanātiski
pārspīlētām cerībām, pats ir melu gars.
Tā nav nejauša sagadīšanās, ka šī maldīšanās pirmkārt ietekmēja
pārspīlētās atmodas kustības, kuras ar savu mācību par “tīru sirdi” (ticīgā cilvēka
absolūts svētums un bezgrēcīga pilnība), padara Dievu par meli:
1. Jāņa v. 1:10
“Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo
mūsos.”
Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka šī spēcīgā maldu kustība,
pēc tam, kad tā 60 gadus nespēja iegūt spēku patiesi ticīgu kristiešu pretestības
dēļ, tagad ir izlējusies harizmātiskajā kustībā atkritušajās un liberālo teologu
“ieraudzētajās” lielajās baznīcās. Un, lūk, tagad, šīs kustības trešajā vilnī, ir
inficējušās arī evaņģēliskās draudzes, kuras iepriekš bija vairāk vai mazāk uzticīgas
Bībelei, un tas runā par pieaugošo neuzticību Bībelei un Bibliskas ticības un mācības
vājināšanos, bet nekādā veidā tas nav pierādījums šīs "garīgās kustības"
"dievišķai" izcelsmei.
Vācijā gadu desmitiem darbojās "Berlīnes deklarācija",
kuru uzrakstīja Bībelei uzticīgi, nopietni ticīgie, un kura darbojās kā aizsargdambis pret beigu laiku
viltus mācībām. Taču tagad arī šis aizsargdambis ir nojaukts, un pievilšanas vilnis
neaizkavēti traucas “Alianses”, “Sadraudzības kustības” un citu evaņģēlisko draudžu
aprindās, bet “brīvās baptistu draudzes”, metodistu draudzes un “brīvās evaņģēliskās
draudzes” aprindas jau pirms tam pie sevis pacieta harizmātisko “ierūgušo mīklu”,
bet dažreiz pat paši to gatavoja.
Pie tam, bieži vien "labos", "mērenos"
harizmātus cenšas bez apšaubīšanas pasniegt tā, it kā spējīgus uz sadarbību, pa
to laiku uzmanīgi ietur distanci no ekstrēmām grupām. Protams, ka pastāv lielas un būtiskas atšķirības starp
vasarsvētku kustību un harizmātisko kustību. Mērenās grupās nevarēs novērot daudz pārmērības, un viņi pat neuzturēs sadraudzību
ar daudziem ekstrēmiem cilvēkiem, taču tas nenozīmē, ka tāpēc viņi nav garīgi bīstami,
vai ka ar viņiem var veidot garīgu sadraudzību. Tomēr šīs kustības viltus gars visās
vietās ir viens un tas pats, kā par to liecina arī visi harizmāti. Un kā redzams
"mērenās", "nebīstamās" harizmātu aprindas bibliski ticīgajiem
rada vairāk pievilšanas nekā ekstremāļi. Visur, kur ir viltus gars, tur ir arī garīga
maldīšanās un apgānīšanās.
Un vēl kāds pēdējais vārds ir jāsaka par šo kustību. Tas
attiecas uz šīs kustības nākotnes perspektīvu saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Harizmātu
lielie panākumi ieved maldināšanā vienu vai otru ticīgo, ja viņš apzināti netur
acu priekšā nopietnus beigu laika pravietojumus. Tieši šis masveidīgais
pieaugums ir pierādījums tam, ka šī kustība ir bezdievīga, jā, pret Dievu! Laikā,
kad antikristus gars aizvien vairāk sagatavo pagānu tautas ar viltus pravietojumiem
un viltus brīnumiem, kuri gatavo antikristum ceļu, mums nevajadzētu brīnīties, ka
šī viltus pravietojumu un viltus brīnumu kustība uzņem apgriezienus un tik ievērojami
palielinās.
Mēs dzīvojam tādā laikā, kad Jāņa atklāsmes grāmatas 17.
un 18. nodaļā aprakstītā Bābeles netikles nobriešana un veidošanās notiek biedējošā
ātrumā. Bābeles netikle Bībeles pravietiskajā valodā ataino no Kristus atkritušo
nominālo (formālo) kristietību, īpaši katoļu baznīcu, kuras maldinošais vadošais
spēks izpaužas strauji pieaugošā formālo kristiešu apvienošanā vienā vienotā vispasaules
baznīcā. Visi nopietnie, Dieva Vārdam uzticīgie kristieši gadu desmitiem ir noraidījuši
ekumēnisko kustību ar tās centieniem
panākt visu nominālo kristiešu vienotību visā pasaulē kā kaut ko bīstamu un antikristīgu.
Mūsu dienās mēs piedzīvojam arī to, ka tiekšanās pēc vienotas
kristietības izveidošanas Romas katoļu baznīcas vadībā ir ārkārtīgi pastiprinājusies
un ieguvusi jau taustāmus apveidus. Protestantu baznīcas ir atstājušas reformācijas
pamatus un ir gatavas atkāpties no patiesas Bibliskas ticības un pastiprina savus
centienus apvienoties ar Romu, kas iznīcina reformāciju un padara iespējamu Babilonas
netikles pasaules varas izveidošanu. Vienlaikus ar to pieaug tā dēvēto "evaņģēlisko"
aprindu balsis, kas atbalsta kopīgu darbu ar katoļu baznīcu, piemēram, "Pro
Christ" (Vācijā) un citas evaņģēliskās aktivitātes.
Šajā satraucošajā notikumu attīstībā galveno lomu spēlē
plaukstošā harizmātiskā kustība. Tajā ir vairāk nekā 50% Romas katoļu. Daudzi simti
tūkstošu katoļu, starp viņiem arī no bīskapiem un kardināliem līdz pāvesta praviešiem,
pieder atjaunotajai katoļu harizmātiskajai kustībai, kas atrodas pāvesta aizsardzībā.
Katoļu harizmātus, kuri apzināti atbalsta visas katoļu
baznīcas viltus mācības, iesākot ar eiharistiju un beidzot ar Marijas godināšanu
un svēto godināšanu, evaņģēliskās kustības harizmāti atzīst viņus par patiesiem
brāļiem un māsām ticībā, jo arī viņi ir saņēmuši "gara kristību" un praktizē
tās pašas viltus "harizmas", ko arī viņi. Tāpat arī jezuīti - visu patiesi
ticīgo rūdītākie ienaidnieki, pēkšņi kļūst par "brāļiem Kristū", ar kuriem
harizmātiskās kustības līderi sadarbojas ciešās, uzticības pilnās attiecībās.
Caur šo atklājas pārliecinošs pierādījums viltus gara patiesajai
būtībai, kas vada šo kustību. Patiesais Svētais Gars reformācijas laikā izveda daudzus
ticīgos no katoļu baznīcas antikristīgajiem maldiem un bieži deva viņiem spēku apliecināt
savu ticību izglābšanai tikai caur Jēzu Kristu ar savām asinīm un dzīvību. Kā gan
tas pats Dieva Gars tagad varētu apvienot ticīgos, lai tie sadarbotos ar šo maldu
baznīcu? Vai tas ir iespējams, ka simtiem tūkstošu cilvēku tika uzskatāmi kristīti
ar Svēto Garu, un turpinātu pielūgt Mariju un svētos kā starpniekus un piedalīties
briesmīgajā upurēšanā elkiem, kas ir eiharistija? Vai Svētais Gars varētu aizvest
kristiešus uz ekumēnisko kustību un Bābeles netikli? Nekad!
“Ekumēniskā Pasaules Baznīcu padome” jau daudzus gadus
ir atbalstījusi un atzinīgi vērtējusi harizmātisko kustību, jo tā uzskatīja šo kustību
par svarīgu savienojošo posmu evaņģēlisko kristiešu un katoļu apvienošanā, izmantojot
kopīgu pieredzi un noraidot visus jautājumus, kas viņus šķeļ harizmātiskajā mācībā.
Galvenās organizācijas, tādas kā, piemēram, “Jaunatne ar misiju”, daudzus gadus
cieši un uzticami sadarbojas ar katoļu baznīcu un mudina visus katoļus palikt uzticīgiem
savai baznīcai. Arvien skaļāk skanēs harizmātiskie aicinājumi "atkal apvienot
Kristus miesu", ieplūstot katoļu Baznīcā, un "dziedinot šķelšanās brūces".
Kādā harizmātiskās kustības kongresā pirms dažiem gadiem galvenā loma bija piešķirta
katoļu harizmātiskās kustības pāvesta sludinātājam Kantalamessa. (Ranjero Kantalamessa
- Raniero Cantalamessa).
Tādējādi mēs redzam, ka beigu laika harizmātiskās kustības
nozīme ir radīt svarīgus priekšnoteikumus protestantu un evaņģēlisko kristiešu
apvienošanai ekumeniskajā kustībā un ar to galu galā izveidot Babilonas netikli.
Ikvienam, kurš atrodas šī maldu gara veidotajā miglā un
apstulbinājumā, nav pietiekoši modrības un sapratīguma, lai pretotos ievilkšanai
ekumēniskajā kustībā un Babilonas netiklē.
Subjektīvā misticisma un jutekliskās orientācijas viļņi
izskalo visus ticības un Svēto Rakstu pamatus tajos, kas tiem atveras, un izdzēš
visas atšķirības starp gaismu un tumsu, Biblisko draudzi un Babilonas netikli. Harizmātiskās
kustības viltus pravietojumi un viltus brīnumi, kas ir aprakuši Svēto Rakstu vienīgo
autoritāti, un paaugstinājuši citus atklāsmes avotus līdz visaugstākajām līmenim,
galu galā kalpo tam, lai sagatavotu antikrista atnākšanu, kurš šos viltus pravietojumus
un viltus brīnumus attīstīs līdz visaugstākajam punktam (2.Tim. 2:9-12; Jāņa atkl.
13.n).
Ja mēs sapratīgi paskatāmies uz mūsu laikmeta attīstību
Dieva Vārda gaismā, tad varam teikt - mēs patiešām dzīvojam briesmīgā laikā (2.Tim.3:1)!
Taču tam nevajadzētu mūs izbiedēt vai mudināt uz atkāpšanos. Ja mēs rūpīgi izskatīsim
Dieva Vārda izteikumus par beigu laikiem, mēs redzēsim, ka Dievs jau arī paredzēja
šo briesmīgo attīstību.
Tas ir nepieciešami un neizbēgami, ka nāk viltus pravietojumi
un kārdinājumi, ka pieaug atkāpšanās no ticības, ka ievilkšana ekumēniskajā kustībā
pastiprinās un aizrauj sev līdzi. Bet Dieva Vārds atkal un atkal skaidri norāda,
ka Dievs patur Sev uzticamu atlikumu, ka Viņš joprojām dod žēlastību staigāt uzticamības
ceļu un palikt kopā ar Viņu līdz Viņa atnākšanai un draudzes paņemšanai. Tieši 1.
un 2. vēstulēs Timotejam mēs atrodam daudz vērtīgu Dieva iedrošinājumu un norādījumu
uzticīgajiem ticīgajiem, kuri vēlas kalpot Tam Kungam arī plaukstošas atkrišanas
un kārdinājumu laikā. Mums šīs vēstules ir
jāpēta atkal un atkal no jauna un jāpielieto tās savai sirdij!
1. Tim. 6:11-12
“Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības,
ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo
dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku
priekšā.”
Tādējādi mūsu laika nopietnajām norisēm vajadzētu pamudināt
mūs būt modriem, vairāk censties meklēt to Kungu, cieši turēties pie Viņa un vēl
uzticīgāk sekot Viņam. Kopā ar Viņu mēs atradīsim spēku un žēlastību, lai uzvarētu
un pasargātu sevi no pēdējo laiku kārdinājumiem. Ja mēs atzīstam un saprotam, ka
atkrišanas no ticības pamatā atrodas nenopietna, paviegla grēku nožēla, nepareiza
saprašana par mūsu samaitātību un pazušanas stāvokli, akūts dievbijības trūkums
un nodošanās Kristum trūkums, sevis mīlestība un novirzīšanās no Dieva Vārda kā
vienīgās autoritātes, tad mēs apzinīgi varam censties likt skaidru un stingru
pamatu mūsu ticības dzīvei.
Ko mēs kā ticīgie, kā vietējā draudze varam konkrēti darīt,
lai īstenotu uzticīgu sekošanu Kristum un tajā nostiprinātos? Es gribētu minēt trīs
punktus:
** Tas iesākas ar to, ka mēs pasludinām Bībeles evaņģēliju,
vārdu par Krustu bez saīsinājumiem un pilnīgā skaidrībā: pilnīgi pazudis grēcīgs
cilvēks atrodas zem Dieva lāsta un Dieva dusmām, bet glābšana ir vienīgi no žēlastības,
caur ticību pilnīgajam Jēzus Kristus upurim par mūsu grēkiem. Jēzus Kristus kā Kunga
un Glābēja uzņemšana no visas sirds, skaidra un dzīva apziņa par savu samaitātību,
par Dieva žēlastību un Jēzus Kristus pilnīgo atpestīšanas darbu ir svarīgi pamati
uzticīgas sekošanas ceļā un aizsardzībā no kārdinājumiem.
** Būtiskākie priekšnoteikumi uzticīgas sekošanas ceļā
ir arī patiesa dievbijība un pareiza izpratne par Dieva svētumu, pareiza
Dieva pielūgšana, un pareizs sirds stāvoklis attiecībā uz Kungu Jēzu Kristu un Debesu
Tēvu. Uz to arī uzmanību vērš pravietiskie
vēstījumi par beigu laikiem (1.-2.Timotejam, Titam, 2.Pētera).
Salamana pam. 1:7 “Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi (muļķi) nonievā gudrību
un pamācību.”
Ja mēs pieļausim, ka ticīgais ieņem pavieglu, necienīgu,
izlaidīgu nostāju pret savu Kungu, tad tas ir tikai neilga laika jautājums, līdz
viņš atkāpsies no uzticīgas sekošanas Kristum. Patiesa mīlestība un nodošanās tam
Kungam vienmēr ir saistīta ar garīgu godbijību, un tieši šeit ienaidnieks īpaši
uzbrūk, lai sabojātu ticīgā apziņu, un ne tikai harizmātiskajā kustībā, bet jebkur.
Lai to panāktu, ienaidnieks izmanto humoristiskus sludinātājus, kuriem nav dievbijības
un zaimojošas automašīnu uzlīmes, piemēram, "Bībeles joki" vai "teātra
ainas", caur kurām viņi zaimo un apkauno Godības Kungu. No tā visa mums ir
jānorobežojas.
** Ar dievbijību ir saistīta arī godbijība pret iedvesmoto
Dieva Vārdu un apzināta paklausība šim Vārdam.
Kur Bībele netiek godāta kā Dieva Vārds, kā pilnīga un
nekļūdīga Dieva atklāsme, bet gan, kā tas ir pieņemts daudzās evaņģēliskās aprindās
mūsdienās, kā tāda, kas satur tikai kaut ko no Dieva Vārda, tur atkrišana no ticības
un uzticamības jau ir ieprogrammēta. Tas pats notiek, ja mēs joprojām pieņemam Rakstus
kā autoritāti, tomēr savā dzīvē mēs apzināti Tiem nepaklausām. Mūsdienās tas ir
ļoti izplatīti, piemēram, sieviešu kalpošanas jautājumos, laulības šķiršanas un
dzīves stila jautājumos. Tur, kur Svētie Raksti tiek nostumti malā, tur Viņu vietu
ieņem cilvēka paša griba, un durvis tiek atvērtas beigu laiku pievilšanām! Ne velti
otrajā vēstulē Tesaloniķiešiem tiek vērsta uzmanību uz šīm nopietnajām sekām:
2. Tesaloniķiešiem 2:11-12 “Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt
meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.”
Šo tekstu var attiecināt
arī uz nepaklausīgiem ticīgajiem. Bet šis teksts ir arī Bībeles izskaidrojums tam,
kāpēc tik daudzi Dieva bērni iekrīt harizmātiskās mācības pievilšanā!
** Nobeigumā es uzsvēršu
veselīgas mācības nozīmi. Nav iespējama īsti veselīga dievbijība bez veselīgas
mācības. Bībelē pamatota, uz Svēto Rakstu vietām balstīta mācība (citu starpā tādi
jautājumi, kā, piemēram, atšķirības starp Izraēla laiku, Draudzes laiku un Tūkstošgadu
miera valstību) ir nenovērtējams dārgums gan katram ticīgajam, gan visai draudzei.
Tāda mācība var pasargāt no maldu mācībām, vienpusējības un kļūdām, kā arī padarīt
iespējamas labas un dziļas attiecības ar Kristu un nodrošināt garīgu izaugsmi.
Tādēļ mums vajadzētu
īpaši augstu vērtēt veselīgu mācību un būt pateicīgiem Dievam par to, ka Viņš mums
to uzticējis. Mums ir centīgi jāstudē Dieva Vārds, un Tam jāpakļauj sava personīgā
dzīve. Nopietnos gadījumos mums tas maz ko palīdzēs, ja mums šis Vārds būs tikai
dažos iegaumētos Bībeles tekstos un citu cilvēku domu formulējumos. Tieši jaunajiem
ticīgajiem vajadzētu augt pareizā mācībā, studēt Bībeli, jo šāds pamats Dieva Vārdā
ir nenovērtējams aizsargs pret beigu laiku maldinājumiem, tomēr arī vislabākā mācība
nepalīdzēs, ja tā nebūs saistīta ar praktisku dievbijību un personīgu sekošanu Kristum!
** Praktiskajā ticības
dzīvē mums vajadzētu īpaši pievērst uzmanību tam, ka tieši Dieva Vārds dod mums
pamatojumu, nevis jūtas un subjektīvās domas. Mums ir jānoraida jebkāda tieksme
orientēties uz piedzīvojumiem un pieredzi, mūziku un nenoteiktībām:
2.Korintiešiem 5:7
“Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.”
Mums apzināti jāmāca
un jāpraktizē bibliskais Kristus ceļš un jācīnās pret visāda veida sevis apliecināšanas
un patmīlības izpausmēm. Romiešiem 6.n un Galatiešiem 2:20 atrodamai mācībai ir
jābūt redzamai un izdzīvotai mūsos:
Galatiešiem 2:20 “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju
es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz
Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”
Ja cilvēks un viņa vajadzības
šodien tiek noliktas gan personīgās dzīves, gan draudzes dzīves centrā, tad mums
ir apzināti jāuzsver, ka Kristus un Viņa Vārds paliek mūsu dzīves un draudzes centrā.
Tas tomēr būtu maldinošs
secinājums tā domāt, ka rūpes par veselīgu mācību un ticības dzīvi jau pašas par
sevi ir pietiekams pamats uzticīgai sekošanai Kristum beigu laikos. Tas ir galvenais,
taču mums jāpiebilst, ka ir nepieciešama arī mērķtiecīga cīņa pret jaunāko laiku
viltus mācībām, skaidri atmaskojot to būtību. Svētie Raksti mums to arī norāda Jūdas
vēstules 3. pantā:
Jūdas 1:3 “Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu
kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par
to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.”
** Tas nozīmē, ka mums
savās draudzēs ir skaidri jāmāca, kādēļ beigu laiku kustības ir viltus gara pievilšana,
pretnostatot maldu mācību un veselīgu ticību, kas pamatojas uz Dieva Vārdu, tādos
jautājumos kā Gara izliešanās pār visu miesu, gara kristība, dziedināšanas, zīmes
un brīnumi, jaunu zīmju un atklāsmju skaidrošana (1. Korintiešiem 13:8-13), viltus
pielūgsme un patiesa pielūgsme utt.
** Tas nozīmē, ka papildus
tam visam mēs ieņemsim biblisku nostāju būtiskajos jautājumos, kas saistīti ar novirzīšanos
no ticības, un atmetīsim visu, kas ir viltots. Tieši tur, kur ienaidnieks īpaši
uzbrūk Bībelei uzticīgiem principiem, mums ir atklāti jāiejaucas un jāmāca skaidra
patiesība no Svētajiem Rakstiem un jādara tā zināma brāļiem un māsām. Tas sākas
ar tādiem reformācijas pamatprincipiem kā: taisnošana tikai caur ticību Jēzus Kristus
upurim un atteikšanās no katoļu baznīcas antikristīgās mācības par pestīšanu un
sakramentiem (šajā jomā vispār ir samuļļātas visas patiesības par glābšanu).
Ļoti svarīgs ir arī biblisks izvērtējums par ekumēnisko
kustību un Babilonas netikli, un kā pretstats tam uzticīgo atlikuma ceļš laikā pirms Kristus otrās atnākšanas. Tāpat arī
izšķiroši svarīgi ir strīdīgos ticības praktiskās dzīves jautājumos ieņemt skaidru
nostāju, īpaši sarunāties ar tām ļaužu grupām, uz kurām ienaidnieks savā kārdināšanas
un pievilšanas darbā tēmē visvairāk. Tas rāda to, ka jauniešus draudzēs daudz vairāk
ietekmē harizmātu maldīgās mācības, un tieši jaunieši visbiežāk nostājas uz pašizpausmes
un pasaulīgas uzvedības ceļa.
Kopumā kārdinājumam
visvairāk ir pakļauti tie ticīgie, kuri ir miesīgi, drīzāk dvēseliski
jutekliski, kuri meklē īstenot savu “es”. Un šeit ir īpaši svarīgi rādīt labu
piemēru brāļiem un māsām bibliskā sekošanā Kristum, brīdināt par sliktas ietekmes bīstamībām, piemēram, caur
jauniešu un sieviešu žurnāliem, grāmatām tukšai laika pavadīšanai. Pie tā
pieder arī skaidra nostāja pret psiholoģisko, nepareizo evaņģēliju, kurš
sludina pašizpausmi, un kura idejas ir atrodamas
garīgajā palīgliteratūrā.
** Mums īpaši ir
jāizskaidro, cik bīstamas ir harizmātiskās dziesmas ar to vienkāršajām,
suģestējošajām pop-roka melodijām, kas ir ļoti pievilcīgas jauniešiem. Taču no
šādām dziesmām nāk spēcīgas viltus gara ietekmes un manipulācija. Tāpēc es gribu
jūs ļoti nopietni brīdināt, lai jūs nepieļautu šādas dziesmas ne draudzē, ne
savā personīgajā dzīvē. Šīs dziesmas bieži ir kā "pirmā narkotiku
deva" turpmākajiem harizmātiskajiem maldiem. Šīs dziesmas ir ievilkušas maldu
mācības ceļā jau veselas jauniešu grupas un draudzes. Turklāt gandrīz nav neviens dziesmu krājums bez šīm
dziesmām, un pat plaši izplatītajā jaunajā krājumā "Ticības dziesmas"
(“Glaubenslieder” Vācijā) ir 18 harizmātiska rakstura dziesmas.
** Arī sieviešu pozīcija
draudzē ir svarīgs jautājums, kurā sātans cenšas aizvest ticīgos no patiesā
ceļa. Jebkura novirze no Svētajiem Rakstiem sieviešu jautājumā noved pie smagām
sekām draudzes garīgajā dzīvē.
Klusēšana un galvas
apsegšana saskaņā ar 1.Korintiešiem 14:34-40 un 1.Korintiešiem 11:1-16 ir ļoti
svarīgs, dziļš pierādījums tam, ka draudze, kas
pārstāv sievišķo daļu, ir pakļauta Kristum, kurš pārstāv vīrišķo daļu, un
atzīst savu Galvu. Tiklīdz uzticīgā draudze noņem no galvas šo tik nozīmīgo savas
pakļaušanās apliecinājumu, tā drīz vien tiek atvērtas durvis tālejošām, saindējošām
novirzēm. Kas labi raksturo harizmātisko kustību, tāpat arī citas viltus
mācības, ir tas, ka sievietes viņi liek kā vadītājas, sludinātājas un
pravietes.
** Galu galā mums ir
rūpīgi jāpārbauda pašiem sevi, ka mums ir tieksme palielināt draudzes locekļu
skaitu ar jebkādām miesīgām, cilvēciskām metodēm un paņēmieniem. Evaņģēliskā
"draudžu izaugsmes" kustība (Vāgners un Švarcs) sevi ir pierādījusi
kā svarīgu tiltu uz harizmātisko kustību. Un īpaši ar bīstamiem Bībeles
pamatpatiesību izkropļojumiem un ekumēniski harizmātiskiem sajaukumiem mums ir
mērķtiecīgi jācīnās.
** Pie tam mums ir
jāsaprot, ka šeit iet runa par nopietnu garīgu cīņu pret tumsības spēkiem
saskaņā ar Efeziešiem 6:10-20 un 2.Korintiešiem 10:3-5, kurā lūgšana ieņem
svarīgu lomu. Lai to paveiktu, mums ir jāapvelk garīgās bruņas un ļoti
mērķtiecīgi jālieto gara zobens, nevis ar to jāsit gaisu.
Mūsu Kunga pavēle
mums skan:
Marka 13:33 “Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad
tas laiks ir.”
Saskaņā ar Svēto
Rakstu mācībām tai ir jāpavada stingra, praktiska, Bībeles mācībai atbilstoša nošķiršanās
no visa ļaunuma, no jebkādām maldu mācībām un no jebkāda maldu gara ietekmes. Ja
šai nošķiršanai netiks pievērsta pienācīga uzmanība, tad agrāk vai vēlāk
Bībelei uzticīgā draudze kritīs par pievilšanas upuri.
Svētie Raksti mums
māca, ka viltus mācība, tāpat kā arī praktiskais grēks ir kā “ieraugs”, no kura
patiesiem ticīgajiem sevi ir jāsargā. Jēzus Kristus farizeju mācību sauc par
"ieraugu" (Mat. 16:12), tāpat arī Pāvils Gal. 5:9 norāda par
sajaukšanos ar jūdu mācību:
Galatiešiem 5:9 “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.”
Tas nozīmē, ja mēs
redzam, ka draudzē ienāk maldu mācība, bet neiebilstam pret to un nepretojamies
tai, nerūpējamies par to, lai novērstu šo ļaunumu, tāpat arī lai izmestu no
draudzes vidus cilvēkus, caur kuriem šī mācība ienāk, tad mēs paši kļūstam
vainīgi Dieva priekšā, un atbildīgi par
to, ka draudzei tiek nodarīts kaitējums un tā garīgi mirst. Tieši tādēļ Tas
Kungs norāja Pergamas un Tiatīras draudzi (Jāņa atkl. 2:14-16,20).
Tāda cīņa, kas ved
pie nošķiršanās un stingriem audzināšanas pasākumiem, ir absolūti nepieciešama
un to nav viegli vadīt, taču Tā Kunga dēļ un Viņa ganāmpulka labā tā ir
neizbēgama:
Romiešiem
16:17-19 “Es lieku jums pie sirds,
brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat
mācījušies: vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet
savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ
vientiesīgo sirdis. Bet jūsu paklausība visiem kļuvusi zināma, tāpēc man par
jums ir prieks; bet tikai vēlos, lai jūs būtu gudri uz labu, bet vientiesīgi uz
ļaunu.”
(salīdziniet ar 1.Timotejam
6:3-5)
Titam 3:10 “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un
otrreiz pamācījis, noraidi…”
Praksē tas nozīmē:
Bībelei uzticīgie kristieši un draudzes nekādā gadījumā nevar uzturēt nekādas
attiecības un kopā sadarboties ar aprindām, kuras turas pie harizmātiskās
kustības maldu mācībām un kuriem ir maldu gars. Tāpat ar tām draudzēm un brīvbaznīcām,
kurās tiek paciests “ieraugs”, ar ko tās ir inficētas, kopīgs garīgs darbs vai
vienotība nav pareiza un ir bīstama.
Berlīnes
deklarācija, kas mūsdienās tiek daudz nomelnota un nostumta malā, šajā
jautājumā novilka skaidru līniju, un arī šodien šī deklarācija ir pilnīgi
pareiza. Dēļ mīlestības uz To Kungu un dēļ uzticības Viņa patiesībai nav
iespējams garīgu darbu strādāt kopā ar maldu mācību pārstāvjiem. Visi skaistie
saukļi, piemēram, "Kristus miesas vienotība", "kopīgs darbs
evaņģēlija labā", "evaņģēliskā ekumēne" ir aplami, nebibliski un
maldinoši. Pret šo antikristīgo kārdinošo vilinājumu un bojā eju ir iespējama
tikai viena lieta: radikāla, skaidra, stingra nošķiršanās.
Galu galā šai cīņā
mums ir jānonāk pie dziļākas izpratnes, ka bibliskā nošķiršanās, nevis sektantiska
šķeltniecība, ir pamats uzticīgo atlikuma garīgai izdzīvošanai beigu laikā. Uz
to mūs šodien māca svarīgs Dieva Vārds:
2. Korintiešiem
6:14 “Nevelciet svešu jūgu kopā ar
neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar
tumsību?”
2. Korintiešiem
7:1 “Tā kā mums ir tādi
apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un
tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.”
Beigu laiku draudzes
uzticīgā atlikuma ceļu izgaismo iedrošinošais pravietojums, kuru pagodinātais
Kungs izsaka savā uzrunā Filadelfijas draudzei:
Jāņa atkl. 3:7-13 “Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga,
kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu
tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens
nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi
aizliedzis Manu Vārdu. Redzi, Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par
jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie
tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis. Tāpēc, ka tu esi turējis Manu
pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu
pasauli pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes. Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka
neviens neatņem tavu vainagu. To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva
templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva Vārdu,
arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no debesīm, no
Mana Dieva, un Manu jauno Vārdu. Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm.”
Šis Vārds mūs mudina
turpināt Kristum uzticīgas sekošanas ceļu vai pat atsākt šo ceļu pilnīgi jaunā
veidā. Debesīs uzņemtais Kungs Jēzus Kristus, Kuram ir dota visa vara Debesīs un
virs zemes, un Kurš ir kopā ar mums līdz laikmeta beigām, Viņš pats apsola
tiem, kuri Viņu uzticīgi gaida, atvērtas durvis, kuras neviens neaizvērs. Mūsu
uzticīgās sekošanas ceļš šajos beigu laikos ir ļoti sarežģīts, un ne daudzi iet
pa šo ceļu, un vējš pūš mums sejā. Taču
mēs varam paļauties uz to, ka Jēzus Kristus mūs pavada šajā ceļā un aizvedīs
mūs līdz godpilnajam mērķim, ja vien mēs cieši turamies pie Viņa, ievērojam
Viņa Vārdu un neatsakāmies no Viņa vārda.
Tātad, neskatoties
uz pieaugošajiem maldiem un šausmīgo atkrišanu no ticības mūsu dienās, mēs
varam pacelt savu galvu un būt pārliecināti - Lielā Dieva žēlastības un Viņa
goda dēļ Viņš pasargās uzticīgo atlikumu, un, līdz pat draudzes paņemšanai,
Viņa Patiesības liecība pastāvēs stipra. Mums ir nākotne, ja mēs pilnībā paļaujamies
uz Viņu, bet bez Viņa mēs visi varētu tikt antikristīgas vētras viļņa aizslaucīti.
Šāds uzticības, pašaizliedzības, paklausības, sava krusta nešanas ceļš tiks
atalgots, tomēr ne šeit, uz zemes, lai gan jau arī šeit dievbijīga ceļa auglis
ir miers, prieks, spēks un Tā Kunga svētība. Bet mūsu atalgojums ir Debesīs,
Kristus soģa krēsla priekšā, kad Viņš izdalīs Savējiem pēc viņu uzticamības vai
nu atalgojumu, vai arī nosodījumu.
Ja arī mums nākas iziet
lielu bēdu, ciešanu, upuru un iekšēju cīņas ceļu, tad tomēr mums ir arī ļauts
kopā ar apustuli Pāvilu mācīties ticēt:
2.Korintiešiem
4:17-18 “Jo tagadējās grūtības,
kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā
to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet
neredzamais mūžīgs.”
Ar šiem Svēto Rakstu vārdiem es vēlos īpaši
uzrunāt no lasītāju vidus jaunos brāļus un māsas. Kur šodien ir jauno ticīgo paaudze, kurus Tas Kungs ir
aicinājis uz uzticīgas Viņam sekošanas ceļa? Kuri savam brīnišķīgajam Kungam ir
dāvinājuši savu patieso mīlestību un pilnīgu nodošanos, un ir gatavi, pretrunā
maldu kustību līdzi raujošajam spēkam, tomēr iet pa veco Bībeles ceļu, nesot
savu krustu? Kuri apzinīgi atsakās no sevis apliecināšanas un pasaulīgām
baudām, lai pilnībā veltītu sevi kalpošanai Tam Kungam? Kuri ir gatavi būt
nelokāmi un pilnīgi paklausīt Dieva Vārdam, pat tad, kad viņi tiks apsaukāti kā
"šauri domājoši" un "burta kalpi"?
Kur ir jaunie brāļi,
kuri veltī sevi cīņai par uzticēto ticību un par veselīgu mācību, lai vienmēr
varētu būtu gatavi sludināt veco biblisko Patiesību jaunajai augošajai
paaudzei, kura ļoti maz pazīst šo Patiesību? Brāļi, kuri būtu gatavi kalpot kā
misionāri, vai arī kā draudzes gani, kā mācītāji, tā kā Dievs viņus vada, bez
teoloģiskas izglītības un bez pabeigtas Bībeles skolas, bez pastāvīgas vietas
un nodrošinātas karjeras?
Kur ir jaunās māsas,
kuras ir gatavas, neskatoties uz visu feministisko maldu mācību par sevis
apliecināšanu, iet biblisko ceļu kā dievbijīga sieviete, kalpot Tam Kungam ar
prieku – tai skaitā ar paklausību savam vīram, ar labprātīgu, priecīgu galvas
apsega lietošanu un klusēšanu draudzes sapulcēs, ar apzinīgu atteikšanos no
mācīšanas un vadīšanas draudzē, ar pašaizliedzīgu kalpošanu ģimenē un draudzē
tā, kā to vēlas Tas Kungs, un nevis kā vēlas pati sieviete?
Dievs arī šodien
meklē tādus ticīgos, jaunus vai vecus, kuri uzticas Viņa Vārdam un paklausa
Viņam. Kurš izvēlas uzticamības ceļu, paļaujas uz To Kungu, tam ir tiesības
sagaidīt, ka Dievs būs viņa pusē, svētīs viņu un varēs viņu lietot Savai
kalpošanai. Tāds varēs izjust pār sevi Tā Kunga roku, Viņa uzticamību un Viņa
tuvumu.
1. Korintiešiem
15:58 “Tad nu, mani mīļie brāļi,
topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka
jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.”
Es vēlētos pabeigt
ar vārdiem no 2. Tesaloniķiešiem 2:13-17:
“Bet mums
pienākas Dievam pastāvīgi pateikties par jums, Tā Kunga mīļotie brāļi, ka Dievs
jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā un patiesības
ticībā, aicinādams jūs uz to ar mūsu sludināšanu, lai jūs iemantotu mūsu Kunga
Jēzus Kristus godību. Tad nu, brāļi, stāviet stipri, turēdami tās mācības,
kuras esat smēlušies gan no mūsu runām, gan no mūsu vēstules. Bet Viņš pats,
mūsu Kungs Jēzus Kristus, un Dievs, mūsu Tēvs, kas mūs ir mīlējis un Savā
žēlastībā mums devis mūžīgo iepriecu un labu cerību, lai iepriecina jūsu sirdis
un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā.”
