EKUMĒNE BEIGU LAIKU NOTIKUMU ATTĪSTĪBAS GAISMĀ
Michael Urban
Šodienas ekumēne ir pasauli aptverošs, vispārējas globalizācijas plānā iesaistīts process, kas rada vienu no pamata nosacījumiem pasaules nobeiguma scenārijam, kā par to mums vēsta Bībele, bet vēl 18. un 19. gadsimtā par to sabiedrība skaļi nerunāja.
Ideja par vispārēju pasaules vienotību liek tās iedzīvotājiem rūpīgi pārdomāt politiskos, ekonomiskos, sabiedriskos un kristīgās ticības jautājumus. Galu galā tas viss radīs nosacījumus, kuri nepieciešami visaptverošas antikristīgas (antikristus) impērijas nodibināšanai. Šī iemesla dēļ jaunpiedzimušie Dieva bērni (Bībeles izpratnē) nevar piedalīties ekumeniskajā procesā, jo viņi nevēlas piedalīties skatuves sagatavošanā antikristum. Lūk, 4 punkti, kuri pasaulē iezīmē šo sagatavošanu:
- valstu politiskie lēmumi vairs nedrīkst būt tikai nacionāli, bet tiem jābūt starptautiski akceptētiem;
- uzņēmējdarbība arvien mazāk orientējas pēc brīvā tirgus ekonomikas principiem, t.i., piedāvājuma un pieprasījuma, bet arvien vairāk tiek reglamentēta politiski;
- sabiedrība sajūsminās par toleranci domāšanā un izvirza moto: nav absolūtas patiesības, bet kripatiņa patiesības ir visur;
- ticības jautājumos Bībelei uzticīgais cilvēks arvien biežāk tiek raksturots ar jēdzienu „fundamentālists”, kas viņu bieži vien nostāda uz viena pakāpiena ar agresīviem un militāriem grupējumiem.
E.Geldbahs (E.Geldbach) - kāds populārs runātājs draudžu sanāksmēs pauda nožēlu par to, „cik daudzi kristieši labprāt uzklausa Bībelei uzticamu Svēto Rakstu skaidrojumu”. Viņa grāmata par protestantisko fundamentālismu ASV un Vācijā, saskaņā ar žurnāla „Bībele un draudze” redakciju, ir īsta izrēķināšanās ar Bībelei uzticīgajiem.
Bet kādēļ gan daudz minētā tolerance baznīcās un draudzēs beidzas tieši tur, kur sākas runa par Bībelei uzticamiem cilvēkiem? Kāpēc šie brāļi un māsas tiek nosaukti par „mūžīgi vakarējiem”? Kāpēc brīvo baznīcu mācītāji var nosaukt katoļu priesterus par amata brāļiem, bet sludinātājiem viņi atņem tiesības nest mācītāja titulu tikai tāpēc, ka tie savu izglītību ieguvuši kādā „neatzītā Bībeles skolā”? Un kāda vispār atzinība nepieciešama izglītošanas iestādei? Cilvēka vai Dieva atzinība?
EKUMĒNES ATSPOGUĻOJUMS BĪBELĒ
Ja pievēršam uzmanību ekumēnes procesam kristietībā, un vispirms evaņģēliskajā kristietībā, tad diemžēl jāsaka, ka ekumenisma gars runā pretī Bībelei ļoti daudzos punktos, it īpaši vienā punktā:
Ekumenisma gars nepieļauj šķirt un atšķirt, spriest un izvērtēt. Šis ļaunais gars liek mums domāt, ka Jēzus mīlestības apliecinājums būtu izpildīts, ja mēs pret katru izturētos ar cieņu un atzīšanu, neatkarīgi no viņa nebibliskajiem uzskatiem.
Visbiežāk te tiek citēti Mateja evaņģēlija vārdi (7:1): "Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti!". Interesanti, ka šīs pašas nodaļas 6.pantā teikts: "Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa." Lai pareizi atšķirtu starp „svētumu” un „suņiem”, man ir jāizsaka spriedums: man ir saprotami jānovērtē, kas pieder pie „svētuma” un kas pieder pie „suņiem”.
Jau apustulis Pāvils brīdinoši raksta: "Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?" (2.Kor. 6:14). Vai tad mums vispirms nav jākonstatē, kurš ir ticīgs un kurš nav ticīgs? Vai mums nav jānovērtē, kur ir taisnība, kur netaisnība? Vai mums nav jānovelk robeža starp gaismu un tumsu?
Tas, kas mums nav jātiesā, pēc manām domām, attiecas uz mūsu spriedumiem par katra cilvēka stāvokli Dieva priekšā. Par šīm attiecībām un par tās sekām kaut ko izteikties var tikai Mūsu Tēvs Debesīs. To mums tiesāt nepieklājas. Bet ko mums tomēr atļauts tiesāt, kas mums jāvērtē un kas jāmācās izšķirt - tie ir cilvēku darbi, viņu staigātie ceļi, izturēšanās un nostāja.
Ja mēs vēlamies izskaidrot ekumēnes procesa virzību Beigu laiku pravietojumu gaismā, tad pirmkārt jārunā par šī procesa nepareizu izpratni un virzību. Diemžēl šajā procesā bieži darbojas cilvēki, kuriem ir godīgi nolūki, bet tajā pašā laikā viņi tiek nepareizi virzīti un vadīti.
EKUMĒNE KĀ PASAULES BEIGU LAIKU ZĪME
Ar daudzu Bībeles tekstu palīdzību mēs ļoti viegli varam saskatīt, ka laiku pirms Jēzus atnākšanas (atnākšana pēc savas draudzes un savas Izraēlas tautas varai un godībai) raksturo vairāki fenomeni. Šie fenomeni cilvēci ir savaldzinājuši un arī ekumeniskā kustība balstās uz to pamata:
1. Maldināšana
Apustuļu darbos, kur ir runa par Jēzus pravietojumiem tuvākai (piemēram, Tempļa sagraušana 70.g. pēc Kristus) un tālākai nākotnei, bieži tiek runāts par Beigu laikiem. "Saki mums, kad tas būs, un kāda būs zīme, kad viss tas piepildīsies?" (Mr.13:4) Jēzus uz to atbild: "Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ".
Ar to Viņš liek saprast, ka pēdējos laikos nāks kārdināšanas. Un viena no šīm kārdināšanām būs - nepareizi tulkoti pasaules beigu laiku notikumi. "Bet par to dienu vai stundu neviens nezina, ne eņģeli debesīs, ne Dēls, kā vien Tēvs. Pielūkojiet, esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir." (Mk.13:32-33)
Arī Pāvils aplūko šo tēmu savā otrajā vēstulē Tesaloniķiešiem (2.Tes.2:3).
Nepareiza izpratne par lietu kārtību ir pieskaitāma kārdinājumiem. Mānīgs ir iespaids, ka Kungs vēl ilgi nenāks, taču tieši šādā iespaidā dzīvo ekumēniskā pasaule. Ar neizpratni un naidīgumu satopas brīvās baznīcas, jo tās uzdrošinās saistīt pasaules pēdējo 20 gadu katastrofālos notikumus ar Beigu laiku notikumiem. Pat pēc 2001.g. 11.septembra garīdznieki nebija gatavi saskatīt šajā katastrofā skaidru zīmi, ka pasaules beigu posms iegājis jaunā stadijā.
Vai kopš tā laika baznīcu un politiķu pūles attēlot islamu kā miermīlīgu reliģiju nav pārāk uzkrītošas? Vai ekumēniskais dievkalpojums par godu daudzajiem terora akta upuriem Ņujorkā skaidri neparādīja, ka pasaulē jau šodien ir iespējams noturēt dievkalpojumu, piedaloties un lūdzot kopā musulmaņiem, kristiešiem, jūdaistiem, budistiem un citiem, pie tam atkal un atkal apgalvojot, ka mēs visi ticam vienam Dievam? Kas gan būtu noticis, ja šajā dievkalpojumā kāds būtu uzdrošinājies lūgt: "Nāc drīz, Kungs Jēzu!"
Zem nosaukuma "Starpkonfesionālie noteikumi" presē parādījās šādi paziņojumi: "Katoļi var noturēt reliģiskus svētkus un lūgt kopā ar jūdaistiem un musulmaņiem, bet tādā gadījumā viņi atsakās no savām lūgšanām. Tas ir noteikums, kuru vācu bīskapu konference izvirza kā vadlīniju kristiešu, jūdaistu un musulmaņu kopīgajiem reliģiskiem svētkiem. Tam drīz jātiek publicētam".
Vai kristietība vispār var izvairīties no šīs attīstības? Piemēram, pēc lielām starptautiskām katastrofām, ja bojā gājuši dažādu reliģiju cilvēki, mirušo atceres dienas, burtiski tiek spiests rīkot kopīgi. Mēs pat īsti vairs nezinām, cik tālu šis process ir aizgājis un, ar ekumeniskās kustības svētību, ir uzplaucis.
Gandrīz nevienā no Kristīgās baznīcas vai Pasaules baznīcu Padomes darba grupu kopīgiem paziņojumiem nav runa par Jēzus Kristus atnākšanu. Un jēdzienu "Jēzus draudzes paņemšana" mēs ekumēniskajos rakstos meklēsim veltīgi, jo šis priekšstats neatbilst kopējai koncepcijai.
Tā nav patīkama tēma ne protestantu, ne Romas katoļu baznīcai. Viņu vadmotīvs ir: "Galvenajās lietās vienotība, blakus lietās brīvība, bet visam pāri mīlestība." Pateikts tik skaisti, bet tomēr nepareizi. Šādi izteikumi, kas zem viena lozunga it kā cenšas apvienot visas konfesijas, jau paši par sevi ir beigu laiku pazīme un par to savā laikā runāja jau svētais Augustīns. Arī Pēteris 2.vēstulē raksta, ka mēs pašu draudzēs gūsim izsmieklu, ja runāsim par jaunpiedzimušo Dieva bērnu iespējami drīzo paņemšanu "...papriekš ievērojiet to, ka pēdējās dienās nāks nikni smējēji, kuri dzīvos savās pašu kārībās un sacīs: kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma" (2.Pēt.3:3-4).
Tas, ka visu baznīcu apvienošanās kustībā nav atradusies vieta šai Dieva bērnu vissvētlaimīgākajai cerībai, apstiprina to, mēs dzīvojam pasaules pēdējās dienās. Par ekumeniskās kustības rezultātu var uzskatīt arī to, ka jautājumi par pasaules galu ir otršķirīgi (tas ir, ja par tiem vispār kāds sāk runāt).
Kārdinājuma apraksts, kāds tas būs pasaules pēdējās dienās, Bībelē sastopams arī citos apustuļu tekstos. Piemēram, kad Pāvils Efezā sirsnīgi atvadās no draudzes vecajiem, viņš norāda, ka ganāmais pulks (draudze) jāsargā no tiem, kuri runā ačgārnības (Ap.d.20:29-30). Arī pirmajā un otrajā vēstulē Timotejam Pāvils min viltus skolotājus, kurus iedvesmo ļaunie gari (1.Tim.4:1-4), un tādus, kuri sludina to, ko cilvēki gan labprāt vēlētos dzirdēt (2.Tim.4:3-4). Tagadējos laikos mēs šos vārdus atpazīstam, kad notiek "dievkalpojumi tiem, kuri stāv tālu no kristietības".
Kas attiecas uz ekumeniskās kustības attīstību, tad šeit klāt nāk maskēšanās taktika. Ekumenisms, galvenokārt brīvajās baznīcās, apslēptā veidā tika gadiem ilgi virzīts uz priekšu, un to locekļiem visu laiku tika teikts: "Mūsu draudzes apvienībai nav nekā kopīga ar ekumenismu". Lai gan ACK (Pasaules baznīcas dome) un Kristīgo baznīcu darba apvienības pašas savos apcerējumos atklāti un neslēpti runā par savu ekumenisko uzdevumu un arī atrodamas adresē "Frankfurtes ekumeniskā centrāle", tomēr arī turpmāk tiek apgalvots: "Kurš ir ACK loceklis, tam nav nekādā kopīga ar ekumenismu."
Baznīcu ekumēniskās attiecības, un tātad arī ACK Vācijā, ir iekļautas pasaules ekumēniskajā kustībā, tāpēc pastāv kontakti un attiecības ar ekumenismu pasaules līmenī, ar Baznīcu ekumenisko Padomi (ORK), ar kuru tā darbojas kopā "asociētas padomes" statusā, un tādējādi arī ar Nacionālajām baznīcu Padomēm visā pasaulē (NCCS). Eiropas līmenī tā cieši sadarbojas ar Eiropas baznīcu konferenci (KEK) un ar Eiropas Nacionālajām baznīcu Padomēm, kā arī ar Eiropas katoļu bīskapu konferences Padomi (CCEE). Apgalvojums, ka ACT neesot nekā kopīga ar ekumēnismu, ir kārdinājums, kurš parādās beigu laikos kā "melīguma gars".
2.vēstulē Tesaloniķiešiem Pāvils raksta: "...tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā kā sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību" (2.Tes.2:11-12).
Maldi diemžēl pasaulē jau ir stipri izplatījušies. Kā lai izvairāmies no tiem? Citēšu šeit Rainera Vāgnera domas: "Tā kā garīgs apmulsums ir vislielākās briesmas beigu laiku draudzei, tad mums jāpārbauda visas vadošās kristietības personības, visas attīstības, kustības un mācības Dieva Vārda un Svētā Gara gaismā. Personas un kustības, kuras šo pārbaudi noraida kā apvainojumu, ar to pierāda, ka tās nav garīgas izcelsmes. Jo Dieva Gars aicina pārbaudīt un Dieva Gars priecājas, ja kristieši dara to, ko Viņš savā Vārdā ir teicis: "Pārbaudiet garus." Tikai miesīgais un velnišķīgais, kas slēpjas aiz garīgas maskas, ir sašutis par pārbaudi, jo baidās tikt atklāts."
2. Ilgas pēc miera
Patiesu mieru mums var sniegt tikai pats Dievs: "Bet pats miera Kungs, lai jums dod mieru vienmēr un visādos veidos." (2.Tes.3:16).
Kopš cilvēces sākumiem ilgas pēc miera ieņēmušas stabilu vietu cilvēku dzīvē, jo miers un harmonija ir cilvēku pamatvajadzības. Miers ir Dieva galamērķis arī attiecībā uz cilvēku. Miers ir Svētā Gara darbības pazīme. Miers tiek aprakstīts gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā kā stāvoklis, pēc kura ir jāilgojas un jātiecas.
Vecajā Derībā mēs, piemēram, lasām: "Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soli, kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu, kas saka Ciānai: Tavs Dievs ir Ķēniņš!" (Jes. 52:7).
Arī Jaunajā Derībā mēs atrodam iespaidīgas rindas: "Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu." (Ebr.12:14). Miers tiek minēts arī kā daļa no Svētā Gara augļiem (Gal.5:22). Par nākotnē paredzamo Mesijas atnākšanu pravietis saka: "...Viņa Vārds ir ...Miera Lielskungs." (Jes.9:5).
Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir uzrādīti nosacījumi, kādiem jābūt, lai cilvēks dzīvotu patiesā mierā: "Bezdievjiem turpretī nav miera, saka tas Kungs" (Jes.48:22), vai arī "To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī" (Jņ.16:33).
Cilvēkam nekad sevī nebūs dziļš un pastāvīgs miers, ja viņam nebūs pastāvīga saikne ar Dievu Tēvu un mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tas top skaidrs jau pie Jēzus dzimšanas: "Gods Dievam augstībā un miers virs zemes..." (Lk.2:14).
Šeit gaidāmais miers uz zemes saistīts ar to, ka Dievam debesīs tiks parādīts gods. Tāpat tas ir ar Viņa Izraēla tautu: "Ja jūs manos likumos staigāsit un manas pavēles turēsit, un tās pildīsit, tad es jums došu lietu savā laikā, un zeme izdos savu ražu, un koki nesīs savus augļus. Un kulšanas laiks sniegsies līdz vīna lasīšanai, un vīna novākšanas laiks sniegsies līdz sējas laikam; un jūs bagātīgi ēdīsit savu maizi un dzīvosit droši savā zemē. Un es došu zemei mieru, ka jūs gulēsit bez briesmām; ļaunos un plēsīgos zvērus es jūsu zemē darīšu rāmus, un zobens arī nepārstaigās jūsu zemi." (3.Moz.26:3-6).
Nebūs miera virs zemes tik ilgi, kamēr tiks spītēts Dievam debesīs un cilvēki nebūs Jēzus Kristus aizsargāti. Vai cilvēcei miers ir iespējams? Jā, bet diemžēl ne pie pašreizējiem nosacījumiem. Pieņemts uzskatīt, ka, ja cilvēks runā par mieru, tad viņš domā par kara neesamību. Ar milzīgu spēka piepūli varbūt var izdoties noturēt pasa'ules kara perēkļus iespējami '•mazus, bet šeit parādās jautājums. Vai patiešām miers ir uz zemes, ja nav kara? Un kā ir ar miljoniem mazo karu starp ģimenēm, vīru un sievu, vecākiem un bērniem, veciem un jauniem? Kā ir ar garīgo karu starp tumsas un gaismas spēkiem?
Kāpēc mums visu laiku grib iestāstīt, ka uz zemes būtu miers, ja vien cilvēki turētos kopā, ieklausītos viens otrā un ar milzīgu enerģiju demonstrētu savu vienotību? Kamēr cilvēce atrodas kara stāvoklī pret Dievu, tā nevar radīt mieru!
Daudz vairāk piepildās tas, ko Bībele pareģo attiecībā uz Beigu laiku, un ko Jeremija pravietoja Izraēlas tautai pirms babiloniešu gūsta, kas ir arī kā nākotnes vīzija attiecībā uz Beigu laikiem: "... tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! - kur miera nav." (Jer.6:14)
Mēs dzīvojam laikā, kuru Pāvils trāpīgi apraksta šādi: "...kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi par viņiem nāks posts..." (1.Tes.5:3).
Pasaules beigas raksturos milzīga miera kustība, kurai galu galā jānoved pie visu cilvēku apvienošanās vienā cilvēces saimē. Vēl nekad tik daudzi cilvēki pasaulē nav pret karu protestējuši tā, kā Irākas krīzes laikā. Vēl nekad baznīcas augstās personas nav tik enerģiski izteikušās pret karu, un vēl nekad pasaulē nav bijusi tik vienota fronte pret Ameriku un Angliju kā Irākas kara laikā.
Arvien vairāk šis karš tika saukts kā reliģiju karš, pie kam, pat brīvo baznīcu lokā, auga gatavība drīzāk nosodīt demokrātisko prezidentu Dž. Bušu, nosaucot viņu par agresīvu fundamentālistu, nevis nosodīt diktatoru un cilvēknīdēju Sadamu Huseinu.
Šāda sabiedriskās domas attīstība ir ārkārtīgi bīstama! Protams, ka karš pret Irāku ir problēmu pilns. Tomēr parādās tendence rādīt islama valstis kā mieru mīlošas, savukārt nācijas ar viennozīmīgi kristīgu raksturu tām pretstatīt un apzīmēt par kara kurinātājām ar "misionāriski fundamentālisku" uzdevumu. Tas parāda, ka "miers par katru cenu", kuram kādreiz par upuri kritīs arī Izraēla, ir uztraucoši tuvu. -
Galu galā ekumeniskā kustība ir arī miera kustība. Katoļu teologs Prof. Dr. Hanss Küng, kas vada fondu ,,Weltethos", ir secinājis: "Nav pasaules miera bez reliģiju miera." 2002.gadā tieši Kungam tika piešķirta "Getingenes miera prēmija". Šī Dr. Rolanda Rēla (Rōhl) fonda prēmija, kas kopš 1998.gada tika piešķirta piekto reizi, godināja ,,Weltethos" projektu kā - mieru uzturošu, pāri reliģijām stāvošu un kultūras sasaistošu. Tas esot kļuvis par miera ētisko gravitācijas centru, un tam esot jānovēl vispasaules miera stiprinātāja loma 21.gadsimtā.
- nav miera starp nācijām bez miera starp reliģijām,
- nav miera starp reliģijām bez dialoga starp reliģijām,
- nav dialoga starp reliģijām bez globāliem vispār ētiskiem mērogiem,
- mūsu zemeslodei nav cerības izdzīvot bez globālas ētikas, vienas pasaules ētikas.
Jaunajai pasaules kārtībai nepieciešami divi būtiski stūrakmeņi - reliģiju vienotība un pasaules miers, pie tam ilgotais miers pasaulē kļūst par vienotības vilcējspēku. Pāvests šajā sakarībā paziņojis, ka miers pasaulē esot sasniedzams tikai tad, ja kristieši darbosies kopā ar citām reliģijām.
Tā kā šeit ir runa par politiski - reliģisku mērķi, tad reliģijas un politikas vadoņiem jāapvienojas. Taču tas savukārt nozīmē, ka reliģijai jāsajaucas ar ateistiskiem spēkiem.
Pie šīs politiski reliģiskās miera iniciatīvas piederēja arī Mihaila Gorbačova politiskais ceļš, kurš paātrināja austrumu valstu atvērtību rietumiem un tuvināja aukstā kara beigas. Pēkšņi bija iespējams ne tikai politisks miers starp austrumiem un rietumiem. Gorbačovs tūlīt tikās ar pāvestu Jāni Pāvilu II un tādējādi demonstrēja vēlmi nodibināt mieru arī starp ateismu un katolicismu. Krita Berlīnes mūris Vācijā, un starp austrumu un rietumu valstsvīriem pēkšņi valdīja ne tikai diplomātija, bet pat draudzība. Viens valstsvīrs pēc otra sāka ierasties vizītēs pie pāvesta.
Arī arābu zemju iedzīvotāju vidū pieaug ilgas pēc miera un protests pret apspiedējiem. Kaut arī atkal un atkal uzliesmo nelieli kara perēkļi-, tomēr kopējā situācija pasaulē tiecas miera virzienā, un šajā procesā piedalās arī visu lielo pasaules reliģiju vadoņi. Nav šaubu, lai uz zemes valdītu miers, pasaules varenie ir gatavi saistīt cilvēkus kopā vienā lielā saimē. Diemžēl šis "miers" tomēr būs lemts neveiksmei.
Tikai tas, kurš Jēzu Kristu bez iebildumiem uztver kā ceļu, patiesību un dzīvību, varēs kaut ko būtisku dot miera procesā, jo "Viņš ir mūsu miers." (Ef.2:14).
Ekumeniskā gara "miers" tiek konstruēts uz Dieva Vārda pamata, un tas saplūst ar antikrista miera centieniem. Mums jābūt skaidrībā par to, kas tiks atzīts par pasaules valdnieku. Tas būs cilvēks, kurš vedīs tautas, kultūras un reliģijas uz "mieru". Paralēli tam Bībelei uzticamie kristieši arvien vairāk tiks atzīti par miera traucētājiem, un drīz vien viņiem tiks piedēvēti arī militāri grupējumi.
Kurš ekumēnismam līdzi nedarbojas, tam jau šodien jārēķinās ar dažiem zaudējumiem personīgajā dzīvē. To, kurš bija brīdinājis par Romas katoļu ietekmi uz ,,Pro Christ 2003", tas ar asiem vārdiem ticis savaldīts. Pasaulīgajā presē ,,Pro Christ" tika raksturota kā "mazā ekumēniskā baznīcas sapulce". Turpretim pirmā oficiālā ekumēniskā baznīcas sapulce, kura notika no 2003.gada 28.maija līdz 1.jūnijam, savā daudzveidībā parādīja, cik tālu process ir jau pavirzījies uz priekšu, un cik vienkārši brīvās baznīcas ir jau iesaistītas kustībā. Pat ne 10 no 3000 dalībniekiem neizrādīja, ka grib runāt par Jēzu.
Mīļie lasītāji, kārdināšana un nepareizi saprastas ilgas pēc miera ir antikrista valstības barotne. (Atkl.13:11-14) Un ekumeniskā kustība, varbūt to pat neapzinoties, kalpo šai barotnei.
EKUMENISKĀS KUSTĪBAS MALDI UN TO NOVĒRTĒJUMS DIEVA VĀRDA GAISMĀ
Gadsimtu gaitā ekumenismā, kas sākumā bija kustība ar pasaules misiju, iezagušies maldi, kuri visu šo procesu paātrināja un deva tam nepareizu virzienu. Nobeigumā gribam izgaismot dažus no šiem populārajiem, bet nepareizajiem viedokļiem.
1. Baznīcas sašķeltība ir grēks
Daudzos paziņojumos, kuri aizstāv ekumēnismu, piemēram, Ekumeniskajā hartā, kas ir, Eiropas Baznīcu konferences vadlīnijas, dzirdama tēze: "Savas vainas apziņā un gataviem atgriezties, mums jācenšas pārvarēt starp mums vēl pastāvošo šķelšanos, lai kopīgi ticami sludinātu tautām evaņģēlija vēstījumu".
Šim maldīgajam uzskatam mēs pretstatām vairākas vietas no Svētajiem Rakstiem:
• "Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, laužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams Tiranna skolā " (Ap.d. 19:9).
• "Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts par to!" (Gal. 1:8).
• "Tāpēc izeita no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad es jūs pieņemšu." (2.Kor. 6:17).
• "Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: Izeita no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības" (Atkl.18:4).
• "Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās, ko es pa daļai arī ticu. Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie." (1.Kor 11:18-19)
Nav apstrīdams, ka šķelšanās un šķiršanās nenotiek bez grēka. Taču, ja atraisīšanās no Bībeles svētajām patiesībām, atteikšanās no Bībeles normām un dievkalpojuma sajaukšana ar pasaulīgām metodēm tiek neapstrīdami pieņemtas, pat noliedzot mācību un draudzes disciplīnu, tad tas prasa nošķiršanos no Dieva Vārda. Dieva Vārds ir skaidrs un saprotams, un ja mēs sākam ar to manipulēt, tad neizbēgami mēs aizejam no Dieva Vārda patiesības. Pie tam, Dieva Vārds ir tas, kurš šķir (Ebr.4:12), bet cilvēka vārds ir tas, kurš šķeļ. Ekumēniskajai kustībai vajadzētu apdomāt, ka tās darbība tāpat ir izraisījusi ne vienu vien šķelšanos baznīcās un draudzēs.
2. Baznīcai jāpielāgojas jaunajiem sabiedriskajiem apstākļiem
Šim otram maldīgajam uzskatam mēs atkal liekam pretī kādu vietu no Bībeles (Jēk.4:4): "...vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku."
Plašā Jēzus draudze ir Dieva svētā tauta. Svēts arī šodien nozīmē: nošķirts no pasaules būtības un gara un Dieva svētīts. Mēs nevaram evaņģēliju virzīt uz priekšu, vienlaikus nepielāgojoties laika garam. Pilnas baznīcas dievkalpojumu laikā ar no baznīcai tāliem cilvēkiem vēl nav garantija tam, ka šeit tiek veidota draudze Jaunās Derības garā. Nemaz nerunāsim par to, ka pat Bībelei uzticama sludināšana vēl nepierāda to, ka sanāksmēs sēž Bībelei uzticami klausītāji. Dieva Gars un šīs pasaules gars nav savienojami.
3. Baznīcas vienotība piešķir politisku ietekmi
Šim trešajam maldīgajam uzskatam atkal liksim pretī Bībeles vārdus: "Un viņš ir sacījis: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks nespēkā varens parādās. Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ, jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs." (2.Kor. 12:9-10).
Jēzus draudzei nepienākas tēlot redzamu, iespaidīgi organizētu un darbīgu pasaules lielumu. Tā paliek padevībā zem krusta - nepatikšanu un briesmu zīmes.
"Jēzus miesas" ietekmei uz šīs pasaules darījumiem un politisko attīstību jāpaliek niecīgai. Tās spēks nav politiskā vara, bet gan garīgā pilnvara savā klusumā un pieticībā. Diemžēl tieši mēģinājums pēc pielāgošanas un demokrātiskā dažādu viedokļu izteikšana ir novedusi arī pie garīgo jautājumu demokrātiskas izlemšanas. Tas jau pagātnē ir izraisījis liktenīgi nepareizus lēmumus.
Visu jaunpiedzimušo ticīgo vienotība nekad nevar izraisīt tādas lietas kā vara un respekts. Tieši otrādi, tā pēdējā Beigu laiku posmā vispirms ir aicināta ciest. Tas ir tāpēc, lai tā sevi neizšķiestu kustībās un programmās, kuras runā pretī Dieva Gara iedvesmotam Vārdam.
4. Visu reliģiju vienotība nes pasaules mieru
Cik nepareiza ir arī šī doma, mēs redzam no 1.vēstules Tesaloniķiešiem: "Kad sacīs: nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts..." (5:3)
Pēdējais miers virs zemes, kuru cilvēki radīs, būs melīgs, un tāpēc liktenīgs (Dan.9:27). Runāšana par pastāvošo sabiedrības struktūru atjaunināšanu, atstājot likteņa varā Bībeles vēstījumu par cilvēka atjaunošanu (jaunpiedzimšanu), ir zīme katastrofālai atkrišanai no Bībeles.
Ja par cerību cilvēkam tiek padarīts pats cilvēks, un ja ekumeniski domājošas baznīcas un draudzes atzīst sevi par piederīgām tādām sabiedrības programmām, tad šīs baznīcu apvienības nevar izpildīt prasību būt "Jēzus miesa".
Mīļie lasītāji! Mēs beidzam šo rakstu ar citātu no Teofila Rēzes, ekumeniskās kustības pazinēja sacītā: "Atdot sevi ekumeniskās kustības varai, tās programmām un tās "noslēpumainajam mērķim" - tas nebūs iespējams nevienam, kuram ir ausis, ar ko klausīties, ko saka Gars draudzēm (Atkl. 2:29).
Jēzus draudze diez vai gribēs veidot redzamu, iespaidīgi organizētu un darboties spējīgu varenumu šajā pasaulē. Tā drīzāk paliek kā kalpa tēls zem krusta un ekumeniskai kustībai kā piedauzības zīme. Ekumēniskajā kustībā Jēzus Kristus vārds vairs netiek tikpat kā pieminēts, un tas nozīmē, ka tā ar visām savām izpausmēm un mērķiem ir antikristīga kustība.
2 Rainer Wagner, Alle in einem Boot, CLV-Verlag, S. 9
3 Topic, Nr. 5/2003
4 Theophil Rehse, Ökumene auf dem Weg zur Weltkirche?, S. 143
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru