Es ne vienmēr esmu bijis Alpu raga mūziķis
 |
| Lorenz Schwarz |
Lorencs Švarcs (Lorenz Schwarz)
Lai gan jaunībā deviņas vasaras es dzīvoju dažādos Šveices Alpu novados, spēlēt Alpu ragu bija tikai mans sapnis. 18 gadu vecumā es nolēmu mācīties profesiju būvniecības specialitātē, kurā vēlāk arī strādāju. Es gribēju savā dzīvē izdarīt kaut ko vērtīgu. Bet līdz 24 gadu vecumam es savu dzīvi biju galīgi sabojājis. Nekas vairs nevedās. Dažas lietas es sev pats sabojāju, citas lietas man sabojāja citi cilvēki vai apstākļi. Nevis Alpu raga mūziķis, bet drīzāk “sēru pūtējs” būtu bijis mans toreizējais nosaukums. Mums, cilvēkiem, biežāk sanāk “pūst sēras”, nevis spēlēt Alpu ragu. Tāpēc šodien labprāt stāstu par to laiku, kad no izmisuma vairs nespēju saskatīt nākotni, tomēr tad manā dzīvē sāka darboties Dievs.
Es zinu, ka tūkstošiem cilvēku arī šodien iet tāpat kā man toreiz - neveiksmes mīlestībā, darba vietas zaudējums, naudas trūkums. It kā ar to vēl nebūtu gana, arī dzīvokļa īre tiek anulēta. Bez tam bieži vien rodas arī garīga vai dvēseles saslimšana. Daudzi tādā stāvoklī pēkšņi vairs nezin, kā dzīvot tālāk, un viņiem šķiet, ka vienīgais risinājums ir izdzēst savu dzīvību.
Arī es biju tādā pašā nelaimīgā situācijā…
Kāpēc lai es vēl turpinātu dzīvot?
Depresija, bezmiegs, apetītes zudums, bezjēdzība un domas par pašnāvību mani vajāja dienā un naktī. Vissliktāk bija nedēļas nogalēs, kad tie cilvēki, kuriem es vēl uzticējos, nebija sastopami. Tādās dienās mākoņi virs manas dvēseles kļuva arvien tumšāki. Kādā sestdienā es beidzot gribēju visam padarīt galu. Es vienkārši negribēju turpināt dzīvot. Ar tādām domām es pielādēju armijas ieroci, kurš Šveicē katram armijas rezervistam ir mājās, un gribēju sevi nošaut. Bet kaut kāda iemesla dēļ šautene nedarbojās. Man nebija tam izskaidrojuma. “Nu,” es nodomāju “ir vēl arī citas iespējas, kā pabeigt savu dzīvi.” Es uzkāpu uz sava dzīvokļa bēniņiem un caur mazu atveri ārā uz jumta, pārkāpu pāri kaltām dzelzs margām un gribēju no sestā stāva lēkt lejā. Kāds neizskaidrojams un neredzams spēks mani atturēja. Vai tā bija gļēvulība vai bailes no nāves? To es nezinu. Es gāju atpakaļ uz savu istabu, paņēmu tur visu naudu, kas man bija, un gribēju, kā jau daudzas reizes biju darījis, “ielēkt” Cīrihes izklaides dzīvē. Gribēju ar alkohola palīdzību atgūt drosmi, lai īstenotu savu nodomu.
Bet tad iejaucās Dievs!
Līdz tam brīdim Dievs manā dzīvē neko nenozīmēja. Es neesmu uzaudzis īpaši dievbijīgā ģimenē, man arī nebija liela interese par Dievu. Drīzāk es apsmēju Viņu, un dziedāju zaimojošas dziesmas. Cilvēki, kuri runāja par Dievu, nebija mani draugi. Ceļā uz Cīrihes izklaides rajonu, divas meitenes mani uzaicināja uz kristīgu filmu. Es nebiju par šo piedāvājumu īpaši sajūsmā, tomēr aizgāju un noskatījos šo filmu. Filmas saturs mani īpaši neinteresēja, tomēr filmas nobeigumā mani uzrunāja šāds jautājums:
“Ja tu šodien mirsi... vai tu esi gatavs satikt Dievu?”
Neviens tajā vietā nezināja par manu bezcerību. Filma arī nebija mērķēta uz mani. Neviens tur mani nepazina. Bet šis jautājums man trāpīja taisni sirds vidū. Daudzu gadu laikā es nebiju meklējis Dievu. Es drīzāk Dievu nicināju, nevis godāju. Un tagad te bija šis ļoti personīgais un konkrētais jautājums:
“Ja tu šodien mirsi... vai tu esi gatavs satikt Dievu?”
Tajā vakarā es pārgāju mājās, izņēmu lodi no sava ieroča un pārdomāju dzirdēto. Pagāja vēl daži mēneši, pirms es pieņēmu lēmumu uzņemt Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Kāda izmaiņa, kad Dieva Dēls ienāca manā dzīvē! Es ieguvu pavisam jaunu jēgu savai dzīvei. Es kļuvu pilnīgi atjaunots, ieguvu brīvību no alkohola un piedzīvoju tūlītēju atbrīvošanu no 16 gadus ilgušās nikotīna atkarības. Mana dvēsele arī tika pilnīgi dziedināta – un tas viss bez medicīniskās palīdzības un bez atturības sekām. Nevienam nevajag nokļūt tādā dzīves situācijā kādā es biju nonācis. Mana personīgā vēlēšanās ir, lai Jums klājas labi. Uz meklējumiem pēc dzīves jēgas, gala rezultātā ir tikai viena pieņemama atbilde - Jums ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu! Un to jūs iegūsiet vienīgi caur Jēzu Kristu, kurš pats ir teicis:
“Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība, neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”
(Bībelē, Jāņa evaņģēlijs 14:6)
Kopš manas pirmās pieredzes ar visvareno Dievu 1977. gadā es tagad savu dzīves ceļu eju kopā ar Viņu. Tas nozīmē - es rūpējos par personīgām attiecībām ar Dievu. Kopā ar Viņu es piedzīvoju augšupejas un kritumus. Kopsavilkumā es varu teikt - dzīvot kā kristietim, tā nav pastaiga. Nav tā, ka tu virzies tikai uz saulainām augstienēm. Bieži manā dzīvē kā kristietim ir arī cīņa ar daudziem izaicinājumiem. Tomēr Jēzus mani vada un nāk man līdz. Kopīgā ceļā ar citiem kristiešiem un lasot Bībeli, es piedzīvoju daudz skaista. Tas mani dara laimīgu un priecīgu - zināt, ka mūžību es pavadīšu kopā ar Jēzu Kristu. Varu tikai teikt:
“Dzīvot patiešām ir vērts!”
Esmu pārliecināts, ka Dievs var arī tevi sastapt tāpat kā Viņš satika mani. Viņam ir plāns tavai dzīvei. Šādā veidā Dievs pārvērta mani no sēru pūtēja par laimīgu Alpu raga mūziķi.
Lorencs Švarcs
Ich war nicht immer Alphornbläser
Lorenz Schwarz - Ich bin wertvoll
Andrea Schwarz: Meine Geschichte mit Gott
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru