Runāšana mēlēs (glossa) - Kurt E. Koch

RUNĀŠANA MĒLĒS (glossa)

Kurt E. Koch 

Pirms ieejam dziļāk šajā ļoti strīdīgajā jautājumā, vēlos jau pašā sākumā sacīt, ka es ticu šai Svētā Gara dāvanai. Lai kas arī tiktu sacīts šajā rakstā, tas neietekmē patieso dāvanu. Tādēļ ikvienam, kurš no Svētā Gara ir saņēmis dāvanu pielūgt Dievu svešā mēlē, nevajadzētu būt satrauktam. Es zinu un ņemu vērā vārdus, kuri ir uzrakstīti Psalmā 105:15:
“Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!” 

Šī īsā apskata ietvaros nav iespējams sīki un detalizēti iztirzāt visu glosolālijas (mēlēs runāšanas) problēmu. To es esmu jau veicis savā grāmatā “Strife of Tongues” (Strīds par mēlēm), kura publicēta gan angļu, gan vācu un franču valodā.

Šodien teoloģiskajās diskusijās mēļu dāvana atrodas starp diviem ekstrēmiem viedokļiem, kā jau tas ir ticis parādīts. 

Ir teologi, kuri paziņo, ka šī dāvana pastāvēja vienīgi pirmajā gadsimtā. Lai gan es labi pazīstu apustuliskā laikmeta īpašo raksturu un tā laika brīnumu spēku, tomēr es nepiekrītu šim viedoklim, ka šīs dāvanas darbība būtu pilnīgi izbeigusies. 

Otra galējība ir herētiskais (maldīgais) apgalvojums, ka katram kristietim, kurš ir piedzīvojis jaunpiedzimšanu, ir jātiecas, lai iegūtu šo dāvanu. Arī šo viedokli es noraidu, jo tas ir bibliski nepamatojams. Jēzus nerunāja mēlēs. Tie trīs tūkstoši, kuri nāca pie ticības pirmajos vasarsvētkos nerunāja mēlēs. Un Pāvils 1. vēstulē Korintiešiem 12:30 saka: “Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?” Apustuļa atbilde ir – Nē, tādēļ, ka visiem ticīgajiem nav vienas un tās pašas dāvanas. 

Ar svētu cieņu pret šo dāvanu kāds amerikāņu Dieva vīrs izveidoja šādu teicienu: “Neaizliedziet, bet nemeklējiet.”

Vispirms uzskaitīsim Jaunās Derības tekstu fragmentus, kuros ir pieminēta glosolālija. Tās ir Marka ev. 16:17; Apustuļu darbi 2.n.; Apustuļu darbi 8:17; Apustuļu darbi 10:46; Apustuļu darbi 19:6; 1.vēst. Korintiešiem 12-14.n. 

Dažus vārdus par šiem tekstiem. Marka 16:17 lasām: “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās.” 

Šis Marka evaņģēlija teksts ir neskaidrības avots teologiem.  Senākie manuskripti, tādi kā Codex Sinaiticus (4. gadsimts) un Codex Vaticanus (tas pats laika posms), nesatur teksta fragmentu Marka 16:9-20. Daudzos minuskuļu manuskriptos līdzīgi neparādās šis Marka evaņģēlija noslēgums. No otras puses, jaunākie seno rokrakstu krājumi, kā Codex Ephraemi (5. gadsimts) un Codex Bezae Cantabrigiensis (6. gadsimts) satur šo Marka evaņģēlija nobeigumu.

Mani personīgi tas nepavisam nesatrauc. Es esmu atvērts Bībeles tekstu studijām, tomēr ne teksta kritikai. Par cik mūsu Bībelēs ir šis Marka evaņģēlija noslēgums, es izturos ar cieņu pret to, tas ir nācis esamībā Svētā Gara vadībā, un mums ir jāpieņem tas ar pateicību. Marka evaņģēlija nobeigumam piemīt visu četru evaņģēliju gara būtība. 

Notikumi, kuri atstāstīti Apustuļu darbu 2. nodaļā nevar tikt uzlūkoti kā glosolālija. Daudzi teologi, kā Dr. Dickason no Mūdija (Moody) Bībles institūta norāda, ka Apustuļu d. 2.n. izmanto to pašu grieķu vārdu glossa, ko 1. Korintiešiem 12-14.n. Tādēļ viņi secina, ka apspriestās parādības (fenomeni) ir vienas un tās pašas. Šis filoloģiskais spriedums tomēr nav pārliecinošs, jo teoloģiska izpēte atklāj pavisam citu ainu.

Apustuļu d. 2.n. mums aprakstīts valodas brīnums. Apustuļi bija spējīgi sludināt evaņģēliju sešpadsmit vai septiņpadsmit tautībām, kuras bija klātesošas Jeruzalemē, katram cilvēkam viņa valodā. Nebija vajadzība pēc tulka. 

1. Korintiešiem 12-14.n. mums ir darīšana ar glosolāliju – runāšanu mēlēs, kuru nesaprata neviens, bieži pat arī pats runātājs nesaprata. Šajā gadījumā bija nepieciešams tulkotājs vai izskaidrotājs. 

Apustuļu d. 2.n. mums ir darīšana ar misionāru evaņģēlija pasludināšanu. Vēstulē Korintiešiem mums ir darīšana ar lūgšanu svešā mēlē, ar pielūgsmi, ar Dieva cildinājumu un slavēšanu. 

Apustuļu d. 8:14-17 atstāsta Pētera un Jāņa ceļojumu uz Samariju. Tur viņi satika ticīgos, kuri vēl nebija dzirdējuši par Svētā Gara izliešanos. Tādēļ apustuļi viņiem par to pastāstīja un uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu. Tā nav mūsu situācija. Mūsu situācijā Vasarsvētki ar Svētā Gara izliešanos ir mums aiz muguras. Ļaudīm Samarijā viņu garīgajā attīstībā bija divi pakāpieni: vispirms viņi pieņēma Kristu kā savu Glābēju, pēc tam vēlāk viņi piedzīvoja kristību Svētajā Garā. Mums, kristiešiem, abi šie notikumi ir vienā piedzīvojumā. Mēs saņemam Svēto Garu kopā ar jaunpiedzimšanu. Atcerieties vārdus: “neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā.” (1.Kor.12:3)

Apustuļu d. 10.n. satur atstāstu par romiešu centurionu Kornēliju, kurš tika piepildīts ar Dieva Garu un viņam tika dota mēļu dāvana, pēc tam kad viņš saņēma glābšanu. Šī atstāsta nolūks ir parādīt jūdu kristiešiem, ka arī pagāni ir aicināti tai pašai glābšanai. Par cik Pēteris Apustuļu d. 10:47 paziņo: “Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?”, mēs varam secināt, ka šis teksta fragments neattiecas uz glosolāliju, bet uz līdzīgu notikumu, kāds ir aprakstīts Apustuļu d. 2.n.

Apustuļu d. 19.n. aprakstīta Pāvila ierašanās Efezā. Apustulis pamanīja, ka ar šiem kristiešiem kaut kas bija aplami. Tādēļ viņš jautāja viņiem, “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” (2.p.). Izrādījās, ka viņi par to neko nezina, tādēļ, ka viņi bija dzirdējuši tikai Apolla sludināšanu. Kad Pāvils lūdza Dievu kopā ar viņiem un uzlika viņiem rokas, Svētais Gars nāca pār viņiem. Viņi runāja mēlēs un pravietoja. Vārds “pravietoja”, ko ieviesuši tulkotāji, nav veiksmīga  izvēle. Grieķu valodas oriģinālā tekstā šeit lasām “epropheteuon”, kas nozīmē “viņi runāja pravietiski”. Tas nozīmē, ka šeit mums nav darīšana ar glosolāliju, bet ar tādu pašu parādību kā Apustuļu d. 2. un 10.n. Turklāt, šī Rakstu vieta nedrīkst tikt lietota nepareizi, kā tas bieži notiek ekstrēmistu grupās. Efezieši ataino pārejas situāciju. Viņi atrodas attīstības ceļā, kurš ved no pagānisma caur Jāņa sludināto grēku nožēlošanas kristību pie Svētā Gara saņemšanas. Mums nav jāpārveido šī situācija mācībā par attīstības posmiem. Efezieši neko nezināja par Vasarsvētkiem. Mēs pazīstam Vasarsvētkus un tie atrodas aiz mums.

Visas Apustuļu darbu Rakstu vietas runā nevis par glosolāliju, bet par pravietisku runāšanu svešā valodā, kura varēja būt saprotama bez tulkotāja. 

Situācija, kura aprakstīta vēstulē Korintiešiem ir atšķirīga. Šeit mums vairs nav darīšana ar valodas brīnumu. 1.Korintiešiem 14.n. varam saskatīt trīs mēlēs runāšanas formas:

1. 1.Kor. 14:2 “Kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam.” Šī ir dāvana, kura dota Dieva pielūgšanai un Viņa noslēpumu pagodināšanai. (Skatīt arī 1.Kor.14:4,28) 

2. 1.Kor. 14:5 “Tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta.” 

3. 1.Kor. 14:22,21 “Mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, .. un tomēr tie Man neklausīs...” 

Tā var būt par zīmi Dieva sodam un par sirds nocietināšanās zīmi neticīgajiem. 

Pāvils atrod šādas pozitīvas lietas, ko sacīt par runāšanu mēlēs: 

1.  1.Kor. 14:18: “Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.” 

2. 1.Kor. 14:39: “Neliedziet arī runāšanu mēlēs.”

Par cik mēļu dāvana Korintas draudzē radīja lielu nekārtību, traucējumus un jukas, apustulis noteica noteikumus un vadlīnijas mēļu dāvanas lietošanai:

1. 1.Kor. 14:19: Labāk lai runā piecus saprotamus vārdus, nekā desmit tūkstošus vārdu mēlēs.

2. 27.p.: Mēlēs lai runā ne vairāk kā divi vai trīs.

3. 27.p.: Lai runā pēc kārtas un pa vienam.

4. 28.p.: Lai nerunā mēlēs bez tulkotāja. 

5. 32.p.: Mēļu dāvanai ir jābūt pakļautai kontrolei. 

6. 33.p.: Mēlēs runāšana nedrīkst radīt nekārtības.

7. 40.p.: Mēlēs runāšana jāveic pieklājīgi un kārtīgi.

8. 34.p.: Draudzē publiski sievietes nedrīkst runāt mēlēs (ievērojiet teksta kopējo domu). 

Par cik šis teikums 34. pantā bieži ir ticis nepareizi izskaidrots un pārprasts, ir nepieciešams sniegt īsu paskaidrojumu. Jaunā Derība sniedz dažus norādījumus attiecībā uz sievietēm.

Sieviešu kalpošana ir ierobežota 

1. 1.Kor. 14:34: Sievietēm nav atļauts runāt mēlēs draudzē. 

2. 1.Tim. 2:12: Sievietei var netikt atļauts veikt mācīšanas kalpošanu. (“Mācīt es sievai nepieļauju”)

Sieviešu kalpošana ir atļauta

1. 1.Kor. 11:5: Sievietes draudzē var lūgt un pravietot. 

2. Ap.d. 21:9: Četras evaņģēlista Filipa meitas pravietoja. 

3. Ap.d. 16:14-15: Sievietēm ir palīdzēšanas un atbalsta sniegšanas kalpošana. 

Mēlēs runātāju kustība šodien

Lai gan es atbalstu biblisku mēļu dāvanu, tomēr es esmu teicis noteiktu Nē! tā sauktai mēlēs runātāju kustībai. Kāpēc? Šie astoņi noteikumi, kurus Pāvils ir devis vēstulē Korintiešiem netiek ievēroti, un tiem nepaklausa. Vairākums no tiem, kas lūdz mēlēs ir sievietes, nav klāt tulkotājs, dažreiz  sapulcē ir divdesmit vai vairāk sievietes, brīžiem pat viņi visi lūdz vienlaicīgi, ekstrēmistu grupās lietas notiek nepieklājīgi un nekārtīgi, un visbeidzot, viņi izvirza šo dāvana kā likumu citiem un padara to par mērauklu kristībai Garā. 

Caur mēlēs runātāju kustību, velnam ir izdevies radīt milzīgus iebrukumus Jēzus Kristus draudzē. 

Gribu pieminēt kādu nesenu piemēru. Tas nāk no Prince Edward salas, kura ir viena no Kanādas austrumu provincēm. 

Dievbijīgs mācītājs noturēja nedēļas lūgšanu sapulci. Klāt bija mācītājs, viņa sieva un daži no draudzes ticīgajiem. Lūgšanu sapulces vidū mācītāja sieva pēkšņi sāka lūgt mēlēs. Mācītājs bija šausmīgi pārsteigts. Tas notika pirmo reizi viņa draudzē. Tik tikko viņa bija pabeigusi, kad jau vēl kāda cita ticīga sieviete sāka lūgt mēlēs. Tulkotājs nebija. Mācītājs jutās neomulīgi. Viņš pārtrauca lūgšanu sapulci un aizsūtīja draudzes locekļus mājās. 

Kā es to redzu, sieva bija atļāvusi sevi ietekmēt. Viņai pieder liels daudzums fetiši, elki, velnu maskas, un visādu veidu kultiski priekšmeti no misijas laukiem. Viņa domā par sevi kā  par nevainīgu objektu kolekcionētāju, neaptverot, ka cilvēks var tikt garīgi ietekmēts un sabojāts ar kultisku priekšmetu palīdzību, kuri kalpojuši velnu pielūgšanai. Citiem kristiešiem arī ir tāds pat iespaids. Arī viņi tic, ka šī sieviete ir tikusi ietekmēta. Tā ir vispārēja pieredze, ka šādi cilvēki runā mēlēs, kuri atrodas okultu ietekmju vai cilvēku ar mēdiju spējām tuvumā, vai pat arī spiritisma pavadībā. 

Pa to laiku šī “mēļu ielaušanās” lūgšanu sapulcē beidzās ar traģēdiju. Gan mācītāja sieva, gan arī otrā sieviete, kura runāja mēlēs, abas zaudēja saprašanu un tagad atrodas psihiatriskajā slimnīcā. 

Svētā Gara dāvanām – noteiktu Jā! Pravietojumi attiecībā uz eshatonu (Tā Kunga otro atnākšanu u.c.) ir pabeigti līdz ar kanonu (Jaunās Derības rakstu apkopojumu). Citas Gara dāvanas spēlēja svarīgu lomu kādu noteiktu laika posmu – bez pilnīgas izbeigšanās, kamēr citas dāvanas turpina būt tikpat nozīmīgas līdz pat Jēzus atkal atnākšanai. 

Visām dāvanām, kuras ir dēmoniskas iedvesmas rezultāts vai arī tikai cilvēcīga ķēmošanās un atdarināšana – radikāls, noteikts Nē!

Visbeidzot, atļaujiet man sniegt dažas piezīmes attiecībā uz mēlēm: 

1. Vēstule Korintiešiem tika uzrakstīta mūsu ēras 57. gada pavasarī. Apustuļu vēlākajās vēstulēs nav šī mēļu problēma redzama. Izejot no šī fakta mēs redzam, ka mēles bija jau mazinājušās. 

2. Korintiešu draudze apustulim Pāvilam bija visnemierīgākā un miesīgākā draudze. Nobriedušākās draudzēs nebija mēļu problēmas. 

3. Draudzes vēsturē gadsimtiem ilgi nebija “strīdi par mēlēm”. 

4. Kurš izveido likumu par mēlēs runāšanu, tas ir herētiķis (maldu mācītājs).

5. Bībele satur visu, kas mums vajadzīgs glābšanas iegūšanai.

6. Tā būtu vislielākā svētība un Svētā Gara dāvana, ja mūsu personīgā mēle varētu tikt atbrīvota no visa ļaunā runāšanas un svētdarīta Dieva pagodināšanai. 

Avots: 

Kurt E. Koch – “Charismatic Gifts” (115.–123.lpp.) 

Par šo pašu tēmu ir rakstīts Kurt E. Koch grāmatās –„Die Geistesgaben” un “The Strife of Tongues”, „Das Zungenreden”, „Le conflit des langues”, “Occult ABC”, kā arī citu autoru grāmatās. 

www.schriftenmission.de  

www.kregel.com  

www.amazon.com 

Tulkots no angļu valodas. 

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2008.g. aprīlī 

Runāšana mēlēs - Kurt E. Koch

RUNĀŠANA MĒLĒS 

Kurt E. Koch 

Šajā rakstā es neesmu norūpējies par šīs parādības īstām pieredzēm, bet par tās okultajiem un dēmoniskajiem izkropļojumiem. Es esmu saticis dažus kristiešus, kuri dažreiz klusi lūdz mēlēs savās personīgajās lūgšanās. Neviens cits, izņemot viņu mācītāju, nezin par to. Tas nav zināms pat draudzē. Man nav nekāds nodoms samazināt vērtību šo uzticīgo kristiešu pieredzei, kuru personīgā ticības dzīve un gatavība upurēties noliek viņu kritizētājus pašus ēnā. Bet tādēļ vien nevienam nav tiesības sevi attaisnot, lietojot zināmo attieksmi, „Pat ja visu citu pieredze ir neīsta, mana pieredze gan ir īsta.” Man ir bijis jāsaka izlēmīgu "nē" mēlēs runātāju kustībai kā tādai. Ar katru gadu pieaug to negatīvo pieredžu skaits, par kurām man iznāk dzirdēt.

Varētu tikt minētas vairāk par simts grāmatām, kuras nodarbojas ar šo jautājumu. Es nevaru tās visas šeit uzskaitīt. Akadēmiski izglītojošākā ir grāmata „The Psychology of Speaking in Tongues” (Mēlēs runāšanas psiholoģija), kuru sarakstījis John P. Kildahl. Mēlēs runātāju kustība ir atnesusi tādu sajukumu un šķelšanos ASV draudzēs, ka Amerikas Luteriskā baznīca (American Lutheran Church) bija spiesta izveidot komisiju, lai izpētītu šo parādību. Šī komisija sastāvēja no psihiatra Dr. Qualben, teologa Dr. Satre un jau minētā psihologa Dr. Kildahl. Viņu ziņojumā ir vairāki lieliski paskaidrojumi par mēlēs runāšanas jautājumu, bet es ievēroju, ka šajā grāmatā pietrūkst kaut kas no garīgās puses.

Vācijā izdevniecība Hänssler (IC-Medienhaus) izdeva Francis Schaeffer grāmatu „Die neue Welle” (Jaunais vilnis). Hubmera grāmatu „Zungenreden, Weissagung” (Mēlēs runāšana, pravietojumi) esmu jau minējis iepriekš. Ar šo jautājumu nodarbojos arī divās savās grāmatās – „The Strive of Tongues” (Strīds par mēlēm) un „Charismatic Gifts” (Harismātiskās dāvanas).

Gandrīz izskatās tā, ka mēlēs runātāju kustība un tā sauktā harizmātiskā kustība ir visbīstamākie ieroči, kurus sātans lieto pret kristiešu nometni. Tomēr pietiekoši skaidri ir jāuzsver, ka abās šajās kustībās atrodas daudzi patiesi kristieši, kuri joprojām tur atrodas tādēļ, ka viņiem trūkst garu atšķiršanas dāvana. 

Šajā rakstā es skaidroju tikai šīs parādības dēmonisko pusi. Sāksim ar citātu no Hubmera grāmatas. (Zungenreden, Weissagung, 41.lpp.) „Gadījumos, kuros cilvēki, kā, piemēram, Johannes Seitz, lūdza Dievu kopā ar cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir tikuši kristīti Garā, bieži kļuva skaidrs caur briesmīgiem un nepatīkamiem notikumiem, kuri rezultātā norādīja, ka šai gara kristībai ir dēmoniska izcelsme.” Seko daži piemēri. 

(Piemērs 201) 1975. gada martā es lasīju vairākas lekcijas Dr. Keneta Mūna (Dr. Keneth Moon) draudzē St. Peterburgā Floridas štatā ASV. Kāds misionārs pienāca pie manis, lai satiktos. Viņš pastāstīja man par kādu sarežģītu mācītāja kalpošanas situāciju. Viņš kalpoja Orlando pilsētā Floridas štatā sievietei, kura runāja mēlēs. Viņš norādīja viņai, ka tie bieži ir spiritistiski gari, kas slēpjas aiz šāda veida mēļu dāvanas. Kad viņa sāka lūgt mēlēs, misionārs jautāja viņai, „Tu, mēlēs runājošais gars, vai tu apliecini, ka Kristus ir nācis miesā?” No sākuma nebija nekādas atbildes. Tad viņš Jēzus vārdā pavēlēja garam atklāt sevi. Beidzot, pa to laiku, kamēr sieviete nebija pie pilnas apziņas, gars teica, „Es piederu pie draudzes.”

Misionārs neapstājās pie šīs atbildes un jautāja, „Pie kuras draudzes?” „Pie sātana draudzes,” atskanēja šokējoša atbilde. Tad mācītājs pavēlēja šiem spēkiem Jēzus Kristus vārdā iziet. Šī sieviete Dieva spēkā kļuva brīva. Lai Dievam par to gods!

(Piemērs 202) Par līdzīgu notikumu es uzzināju no kanādiešu atmodas sludinātāja Bila Makleoda (Bill McLeod) stāstījuma. Amerikāņu evaņģēlists Rosteks (Rosteck) veic līdzīgu pastorālo (mācītāja) kalpošanu manējai. Tokoas pilsētā (Tocoa) Džordžijas štatā bija sieviete, kura lūgšanu sapulcēs nepārtraukti runāja mēlēs. Tur nebija arī neviens tulks vai izskaidrotājs. Saskaņā ar norādījumiem, kas doti 1. Korintiešiem 14:28, viņai vajadzēja klusēt (nelūgt mēlēs). Brāļi aicināja viņu, „Lūdzu, lūdz Dievu angļu valodā, tā lai mēs varam saprast tevi un lūgt kopā ar tevi.” „Es nespēju lūgt angļu valodā,” atbildēja sieviete, „Jo man jāturpina lūgt mēlēs.” Brāļi nolēma veikt pārbaudi, kas pieminēta 1.Jāņa v. 4:1-3. Brāļi jautāja: „Vai tu apliecini, ka Kristus ir nācis miesā?” Viņi nesaņēma nekādu atbildi. Tādēļ viņi pavēlēja garam, kurš runāja mēlēs, „Jēzus Kristus vārdā mēs pavēlam tev atbildēt mums. Vai tu apliecini Kristu?” Tad nāca pārsteidzoša reakcija. „Nē, es viņu ienīstu,” iekliedzās sieviete. Viņas mēlēs runāšanas izcelsme un daba nu bija atklāta.

Līdzīgas lietas bija piedzīvojis Kanādiešu misionārs, kurš 10 gadus bija strādājis Borneo. Tas ir mācītājs Džordžs A. Bērčs (Rev. George A. Birch), kuru es pirmo reizi satiku misionāru konferencē Java salā. Mēs drīz vien kļuvām draugi, atklājot, ka mēs atrodamies uz tā paša garīgā „viļņu garuma”. Mēs atkal satikāmies, kad man bija jārunā Vankūverā, British Columbia štatā Kanādā. Esmu saņēmis arī vairākas vēstules no brāļa Bērča, kurās viņš iedrošina mani turpināt manu darbu. Tie, kuri ir aicināti cīnīties pret okultismu un stāties pretī fanātiskiem ekstrēmiem paradumiem un pieredzēm, atklāj, ka viņi paši saņem daudzus uzbrukumus. Man patīk pie brāļa Bērča tas, ka viņš pieņem īstas Svētā Gara dāvanas, bet tajā pašā laikā pretojas cilvēcīgiem un dēmoniskiem to atdarinājumiem (imitācijām). 

Brālis Bērčs pārbaudīja divdesmit mēlēs runāšanas gadījumus Kanādā, no kuriem deviņpadsmit pēc dabas bija dēmoniski. Vienā gadījumā persona, kura runāja mēlēs, teica, „Jums nevajag pārbaudīt manu garu, es izraisu mēlēs runāšanu pats no sevis.” Vienu no šiem deviņpadsmit gadījumiem pārskatīsim vēlreiz.

(Piemērs 203) Šērlija (Shirley) piedzima kristiešu ģimenē. Kā jauna meitene viņa nāca pie ticības uz Kristu, un dažus gadus vēlāk pievienojās jauniešu grupai ar nosaukumu „Jaunatne ar Misiju”. Visi šīs grupas locekļi, kuri piederēja Vasarsvētku draudzei, runāja mēlēs – visi, tas ir izņemot Šērliju. Viņas draugi sacīja viņai, „Tikmēr, kamēr tu nebūsi saņēmusi Gara kristību, tev nebūs spēks liecināt.”

Šērlija ļoti daudz lūdza pēc mēļu dāvanas. Tad vienu dienu Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā viņa izgāja priekšā pie paaugstinājuma turot savas rokas paceltas gaisā. Viņa saņēma mēlēs runāšanas dāvanu. „Slavējiet to Kungu!” ikviens sauca priekā, „Šērlija saņēmusi Svētā Gara kristību!” 

Kādu laiku vēlāk viņa izdzirdēja par mēļu dāvanas dēmoniskiem atdarinājumiem. Tajā pašā laikā viņa pamanīja, ka vairākums no „Jaunatne ar Misiju” grupas biedriem iet atkritēju ceļu. Daži kļuva atkarīgi no narkotikām, viens tika ielikts cietumā. Neviens no viņiem neturpināja sekot Jēzum. Tas vēl pavairoja viņas šaubas. Viņa piekrita atļaut brālim Bērčam pārbaudīt garu, kurš runāja mēlēs saskaņā ar Bībeles Rakstu vietu 1.Jāņa v. 4:2. Pa to laiku, kamēr Šērlija lūdza mēlēs, brālis Bērčs jautāja, „Tu, mēlēs runājošais gars, vai tu apliecini, ka Jēzus Kristus ir miesā nācis?” Pēc tam, kad viņš vēlreiz atkārtoja šo jautājumu, dēmons iekliedzās, „Nē! Nē!” Sakarā ar šādu atbildi brālis Bērčs tūlīt pavēlēja tam Jēzus Kristus vārdā atklāt savu vārdu.

„Lucifers ar trīs saviem biedriem,” skanēja atbilde, „Saulu, Demētriju un Jūdasu.” Tad balsis sāka kliegt no meitenes, „Es tevi ienīstu, Es tevi ienīstu.” Meitene uzreiz pielēca kājās un mēģināja nožņaugt brāli Bērču. Šis Dieva vīrs nolika sevi zem Jēzus Kristus aizsardzības (Lūkas ev. 10:19) un saistīja dēmonus Tā Kunga vārdā. Tad viņš pavēlēja tiem:

„Jēzus Kristus vārdā pastāstiet mums kad jūs iegājāt šajā meitenē.” „Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā,” tie atbildēja, „17. augustā.”

„Ko jūs domājat darīt ar viņu?”

„Mēs gribam viņu atturēt no patiesības iepazīšanas. Tādēļ mēs pārņēmām kontroli pār viņas mēli.” Tad brālis Bērčs pamācīja Šērliju atsacīties no šiem dēmoniem un atzīt sevi esam brīvu no tiem Jēzus Kristus vārdā. Viņa tā arī izdarīja. Tad brālis Bērčs pavēlēja šiem dēmoniem atstāt meiteni, tādēļ, ka viņa tagad piederēja Jēzum Kristum. Meitene tika atbrīvota, un viņa pateicās Dievam un slavēja Viņu par savu glābšanu un atbrīvošanu. 

Vairāki fakti kļūst skaidri no šī notikuma. Dēmoni runā pirmajā peronā. Kad viņi runā par personu, kurā viņi ir iegājuši un pārņēmuši, viņi runā trešajā personā. 

Tie, kuri mēģina iegūt garīgas dāvanas ar varu, piemēram, mēlēs runāšanas dāvanu, nonāk svešu garu varā. 1. vēstule Korintiešiem 12:11 stāsta mums, ka Dieva Gars dod dāvanas tiem, kuriem Viņš grib.

Pāvils arī parāda mums 1. vēstulē Korintiešiem 12:29-30, ka ikviens nesaņem visas gara dāvanas. Dāvanas atšķiras. 

Ir vēl daži punkti brāļa Bērča pārskatā, kurus es uzskatu par ļoti svarīgiem. 

Dažreiz gadās, ka dēmoni uzdodas par Svēto Garu vai Jēzu. Tādā veidā viņi laiku pa laikam izrunā Jēzus vārdu. Ja tad kāds viņiem pavēl Jēzus Kristus vārdā atklāt sevi (savu vārdu), tad viņi ir spiesti atzīties, „Es esmu nesvētais (nešķīstais) Jēzus.” Vēl kādu citu atzīšanos mēs esam pieminējuši citā vietā, „Es esmu Jēzus no sātana.” Vārds Jēzus nav ierobežots tikai ar vārdu Jēzus Kristus. Tas ir arī parasts personas vārds, kā mēs varam redzēt to no rakstu vietas Bībelē, Kološiešiem 4:11. 

Iezīme, kas rada nopietnas rūpes un bažas gan brālim Bērčam, gan man ir tā, ka dēmoni šad un tad pārbaudes jautājumu 1. Jāņa v. 4:2 atbild apstiprinoši. Šādā veidā viņi dažreiz nomaldina uz nepareiza ceļa pat veselas kristiešu grupas. Šī ir visvelnišķīgākā Dieva vārda ļaunprātīga lietošana, kādu sātans sev atļaujas. Esmu apspriedis šo jautājumu ar vairākiem pieredzējušiem Dieva vīriem. Mēs nezinām šeit nekādu atbildi, bet mēs redzam no šo notikumu sekām, ka ir bijušas sātaniskas maldināšanas, kuras pieņem pat šādas formas.

Nobeigumā es pieminēšu vēl kādu no maniem draugiem, V. Raymond Edman, bijušo Vītona koledžas prezidentu (Wheaton College). Viņš uzrakstīja priekšvārdu manai grāmatai „Christian Counseling and Occultism” (Kristīgā dvēseļu aprūpe un okultisms), un vairākos gadījumos ielūdza mani runāt Vītona koledžā. Viņš mēlēs runāšanu iedalīja trīs veidos: 1. dāvana no Dieva, 2. runāšana mēlēs, kā suģestijas (ārējas iedvesmošanas) vai auto-suģestijas (pašiedvesmas) rezultāts, 3. dēmoniska runāšana mēlēs. Tas ir tāds pats iedalījums, kādu es lietoju savā bukletā „The Strife of Tongues” (Strīds par mēlēm). Tas skaidri pasaka no vienas puses, ka mēs nevēlamies, kā daži galēji ekstrēmi teologi, ierobežot Svētā Gara dāvanas tikai pirmajā gadsimtā. Svētais Gars neizbeidza savu darbību pirmajā gadsimtā. Bet no otras puses, ir daudz vairāk cilvēcīgu vai dēmonisku atdarinājumu (imitācijas) Svētā Gara darbībai. Tā ir sātana darbošanās. 

Neapslāpē, neapklusini Svēto Garu, 

Neapbēdini, neskumdini Svēto Garu,

Neatdarini, netēlo, neimitē Svēto Garu,

Neesi vardarbīgs, nespied Svēto Garu, bet 

Kļūsti piepildīts ar Svēto Garu, kā tas ir pavēlēts vēstulē Efeziešiem 5:18. 

Avots: 

Kurt E. Koch – “Occult ABC”, 58. Speaking in Tongues (206.–210.lpp.), Kurt E. Koch – “Okkultes ABC”, Zungenreden (720.–725.lpp.)

Par šo pašu tēmu ir rakstīts Kurt E. Koch grāmatās – “Charismatic Gifts” (115–123 lpp.), „Die Geistesgaben”, (130–137 lpp.) un “The Strife of Tongues”, „Das Zungenreden”, „Le conflit des langues”, kā arī jau iepriekš rakstā minētajās citu autoru grāmatās. 

www.schriftenmission.de  

www.kregel.com  

www.amazon.com 

Tulkots no angļu valodas. 

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2006 

Vai mūsdienu „mēlēs runātāju” kustība ir no Dieva?

Vai mūsdienu „mēlēs runātāju” kustība ir no Dieva? 

Atbild Dr. Rūbens Arčers Torrejs (1856-1928) 

Jautājums: Vai mūsdienu mēlēs runātāju kustība ir no Dieva?

Atbilde: Nē, tā nav no Dieva. Tas kļūst skaidrs no sekojošiem faktiem: 

Pirmkārt – Mūsdienu „mēlēs runātāju kustība” nostāda runāšanu mēlēs par vienu vienīgo izšķirošo pierādījumu, ka cilvēks ir kristīts ar Svēto Garu. „Mēlēs runātāji” nepārtraukti paziņo, ja kāds nav runājis mēlēs, tad viņš vēl nav saņēmis kristību ar Svēto Garu. Šis nepārtrauktais „mēlēs runātāju” paziņojums runā pretī ļoti precīzi izteiktai un skaidrai Bībeles mācībai. Dieva Vārds skaidri māca vārdos, kurus ikviens, kurš patiesi vēlas iepazīt Dieva gribu kāda tā ir atklāta Vārdā, nevar pārprast, un kurš vienkārši nemēģina nepamatoti aizstāvēt kādu teoriju, ka, lai gan ir tikai viena kristība ar Garu, un ir tikai viens Svētais Gars, tomēr ir daudz dažādi veidi kādos šī kristība izpaužas. Jūs to varat ieraudzīt arī pats, ja jūs rūpīgi lasīsiet 1.vēstuli Korintiešiem 12:4-11. Šīs pašas nodaļas turpinājumā Dieva Gars, runājot caur Apustuli Pāvilu, jautā tiem, par kuriem viņš ir izsacījis apgalvojumu, ka viņi ir „kristīti Garā” (13.p.) – „Vai visi runā mēlēs?” (30.p.). Ir skaidri saprotams netiešs norādījums atbildei uz šo jautājumu, ka visi nerunā mēlēs. Tā šī nodaļa visnepārprotamākos nosacījumos nostāda, ka cilvēks var būt kristīts ar Svēto Garu un tomēr arī nerunāt mēlēs. Tādēļ, tas ir skaidrs kā diena, ka „mēlēs runātāju” nostādne, ka ikviens, kurš nav runājis mēlēs, nav ticis kristīts ar Svēto Garu, runā pretī skaidrai Dieva Vārda mācībai. 

Otrkārt – Šīs „mēlēs runātāju” kustības mācības praktiskais mērķis ir padarīt runāšanu mēlēs par visnozīmīgāko no Gara klātnības un spēka visām izpausmēm. Tas atkal ir pretrunā ar Dieva Vārda skaidro mācību. Dieva Vārds visnepārprotamākos izteikumos apgalvo, ka runāšana mēlēs ir viena no vismazāk nozīmīgajām Svētā Gara klātbūtnes un spēka izpausmēm. Pirmās vēstules Korintiešiem divpadsmitajā nodaļā dotajā sarakstā „dažādās mēles”, 10. pants, ir ievietotas ticīgajam doto Gara dāvanu gandrīz pašās beigās. Bet 29. un 30. pantā šajā nodaļā runāšanai mēlēs ir atkal ierādīta šī pati vieta – gandrīz pašās beigās. Efeziešu vēstulē dotajā dāvanu sarakstā, kuras no paaugstinātā Kristus caur Svēto Garu ir dāvinātas Draudzei, nav vispār pieminēts nekas par runāšanu mēlēs (Efez. 4:7-12). Turklāt, 1. Korintiešiem 14:5 mums ir skaidri sacīts, ka tas, kurš pravieto ir lielāks kā tas, kurš runā mēlēs, un 19. pantā apustulis Pāvils pats apgalvo, ka viņš labāk runātu piecus vārdus ar savu saprašanu, lai viņš varētu citus mācīt, nekā 10 000 vārdus mēlēs. 

Treškārt – „Mēlēs runātāju” kustība ievirza tās sekotājus tiekties vairāk pēc runāšanas mēlēs, nekā pēc jebkuras citas dāvanas, turpretī Bībele mūs skaidri māca, ka mums drīzāk vajag tiekties pēc kādām citām dāvanām nevis pēc šīs. 1.Korintiešiem 12:31 Bībelē teikts, „tiecieties dedzīgi (vai dedzīgi vēlieties) pēc vislabākajām (vislielākajām) dāvanām.” Ja burtiski pārtulko šeit lietotos vārdus, tad tur ir rakstīts „lielākām dāvanām”, un konteksts (kopējā doma) skaidri parāda, ka tas, kas ir domāts ar „lielākām dāvanām”, ir kādas citas dāvanas nevis runāšana mēlēs. Četrpadsmitās nodaļas pirmajā pantā teikts, „...dedzīgi tiecieties pēc garīgajām dāvanām, bet sevišķi, lai jūs varētu pravietot,” un tad sekojošos pantos Pāvils paskaidro kāpēc mums labāk vajadzētu vēlēties pravietot, nevis runāt mēlēs. Tādā veidā šī meklēšana pēc mēlēm un gaidīšana pēc mēlēm, kura ir šāda izcila un raksturīga pazīme „mēlēs runātāju” kustībā, ir pavisam Rakstos nepamatota, un tā ir tiešā pretrunā skaidrai Dieva Vārda mācībai. 

Ceturtkārt – „Mēlēs runātāju” kustības vadītāji apzinīgi nepaklausa skaidrai Dieva Vārda mācībai attiecībā uz mēlēs runāšanu atklātās sanāksmēs. Dieva Vārds skaidri māca 1. Korintiešiem 14. nodaļā, ka runāšanai mēlēs ir jānotiek privāti, nevis atklāti. Pāvils 1. Korintiešiem 14:19 runā, „Bet draudzē (t.i. atklātā sanāksmē) es drīzāk gribu piecus vārdus sacīt ar saprašanu, lai es varētu arī pamācīt, nekā 10 000 vārdus mēlēs.” Turpinājumā viņš runā, ka tad, ja kādi vīri runā mēlēs atklātā sapulcē, tad lai runā ne vairāk kā divi vai, augstākais, trīs vienā sapulcē, un kur divi vai, augstākais, trīs runā, viņiem ir jārunā pēc kārtas un nevis diviem vai vairākiem uzreiz (1.Kor.14:27), un viņš vēl tālāk runā, ka ja tur nav neviens, kas iztulko, kas ir sacīts, tad neviens lai nerunā mēlēs atklātā sanāksmē, un ja nav klātesošs tulkotājs, tad tas, kurš gribētu runāt mēlēs, lai cieš klusu un runā sev un Dievam (27, 28.p.). Šodien „mēlēs runātāju” sanāksmēs bieži daudzi runā mēlēs vienā sapulcē, bieži vairāki runā vienā laikā, un viņi pastāvīgi runā pat ja nav klātesošs neviens tulkotājs. Šajās lietās viņi nepaklausa Dievam visnepārprotamākā veidā, un, neapšaubāmi, kustība, kas tik apzinīgi nepaklausa Dieva skaidrajām pavēlēm Viņa Vārdā, nav no Dieva. 

Piektkārt – „Mēlēs runātāju” kustību pavadījušas visbēdīgākās nekārtības, traucējumi un rupjākā netikumība, amoralitāte. Dievs skaidri apgalvo Savā Vārdā 1.Korintiešiem 14:33, ka „Dievs nav nekārtības un jucekļa Dievs” (vārds, kurš šeit tulkots kā „nekārtības” nozīmē – „nekārtības stāvoklis”, „traucējumi un nemiers”, „juceklis un putrojums”). Vienā no īpašajām „mēlēs runātāju” sapulcēm, kas notika šajā pilsētā (Losandželosā), bija visneaprakstāmākās nekārtības, traucējumi, un juceklis. Vīri un sievas lielā skaitā stundām ilgi gulēja uz grīdas vai uz paaugstinājuma viens otram līdzās visnepieklājīgākā un nekautrīgā veidā hipnotiskā bezsamaņas stāvoklī, līdz pat dziļai pusnaktij, pakļauti apkaunojošam pazemojumam sapulcējušos ļaužu acīs. Šo sapulču vadītāja, kāda plaši pazīstama sieviete, ieveda šos nelaimīgos vīrus un sievas tādā stāvoklī ar metodēm, kuras bija nepārprotami hipnotiskas un tieši tādas pašas, kādas lieto iezemieši Āfrikā un hipnotisko piedzīvojumu meklētāji spiritistu (garu izsaucēju) un vēl kādās citās sapulcēs šajā valstī. Cilvēks, kurš vēlās būt dziedināts vai kristīts ar Svēto Garu, tiek nosēdināts krēslā publikas priekšā ar muguru pret publiku, un tad kāds cilvēks satver viņu aiz galvas, ar varu novietojot vienu roku uz paura un otru aiz pakauša, un tad šī sieviete berzē un masē ķermeni, dažreiz veicot cilvēka ķermeņa masāžu visnepieklājīgākā veidā. Vēlāk, kad viņi pieceļas no krēsla, viņu rokas tiek uzslietas no lejas augšā, un viņi tika pamācīti turēt savas rokas paceltas augšā, un viņi tās turēja paceltas, līdz viņi nokrita bezapziņā. Vienā konkrētā gadījumā, par kuru es pats zinu, viens zēns turēja savas rokas paceltas vismaz stundu pirms viņš nokrita zem viņu tā sauktā „spēka”. Diez vai ir nepieciešams sacīt, ka tas nenes ne mazāko līdzību tam, ko mēs varam izlasīt Jaunajā Derībā, bet tas nes visspilgtākās līdzības pazīmes tam, ko dara iezemieši Āfrikā, faķīri Indijā, un hipnotisko piedzīvojumu meklētāji mūsu valstī. Visa šī lieta ir atbaidoša ikvienam, kurš patiešām pazīst Bībeles mācību un to kādas ir īstas Svētā Gara darbības. Mēs tiekam mācīti 2. Timotejam 1:7, ka Svētais Gars nav baiļu, bet spēka, mīlestības un skaidra saprāta (savaldības) Gars. Tas gars, kurš izpaužas mēlēs runātāju sapulcēs ir jebkāds cits gars, tikai ne savaldības un skaidra saprāta gars. Bet nekārtība un juceklis, lai cik arī kaunu nesošs tas ir Dieva Vārdam un lai cik arī skaidri tas ir norāts Dieva Vārdā, tā tomēr nav vissliktākā lietā „mēlēs runātāju” kustībā. Kā jau iepriekš sacīts, ir bijusi rupja netiklība (amoralitāte) saistīta ar šo kustību. Mūsdienu „mēlēs runātāju” kustības aizsācējs kādā brīdī tika apcietināts par visrupjāko netiklību, par tādu netiklības formu, kurai nav nosaukuma mūsu angļu valodā, lai gan tā ir aprakstīta vēstules Romiešiem pirmajā nodaļā. Kāds cits starp ievērojamākajiem, iespējams visievērojamākais kustības vadītājs Ohaio štatā (Ohio), tika pierādīts vainīgs netiklā noziegumā ar jaunu sievieti, lai gan viņš pats bija precējies vīrietis. Daudzos gadījumos kustības vadītāji - gan vīrieši, gan sievietes, tika pierādīti esam vainīgi visneķītrākajās attiecībās viens ar otru. Daudzos gadījumos kustība mutuļoja no visrupjākā rakstura netiklības. Ar to es ne mirkli negribu teikt, ka tur šajā kustībā nebūtu neviens skaidri domājošs un labi gribošs vīrietis un sieviete, bet pati kustība kā kopums, nenoliedzami ir attīstījusi vairāk netiklības, kā jebkura cita mūsdienu kustība, izņemot spiritismu, kuram tā ir tik tuvu radniecīga tik daudzos veidos. Divi šīs kustības vadītāji aizbrauca no valsts (ASV) uz Indiju, un pēc kāda laika ieguva piekritējus starp dažiem no ievērojamākiem kristīgiem darbiniekiem tur, bet daži no tiem, kuri iesaistījās kustībā, bija tik šokēti no tikumiskas piedauzības, kas attīstījās saistībā ar kustību, ka viņi izgāja no tās. 

Sestkārt – Daudzos gadījumos, „mēlēs runātāju” kustībai attīstoties, kļuva skaidri redzams, ka tā ir dēmoniska. Šķita, ka ir acīm redzams, ka tie, kas paziņoja, ka ir runājuši mēlēs, patiešām bija runājuši valodās, kuras viņi nesaprata, bet tas, ko viņi bija runājuši, bija nekrietns un slikts, atklāti parādot, ka gars, kas viņus ierosināja, nebija Svētais Gars, bet gan dēmons. Makao, Ķīnā (Macao) bija bijušas gara izpausmes, precīzi tādas pašas kā tās, kuras tikušas „Psihiskās Izpētes Sabiedrības” (the Society for Psychical Research) aprakstītas, kādas notikušas spiritistu sanāksmēs. Daži no tiem, kas bija runājuši mēlēs, vēlāk bija atklājuši, ka viņi bijuši dēmonu apsēsti, tā vietā, lai būtu kristīti ar Svēto Garu. Līdzīga veida vērā ņemamu, biedējošu un atbaidošu notikumu attīstība ir bijusi arī Vācijā. Tā ir patiesība, ka daudzi cilvēki ir tik ļoti nobažījušies un vēlēšanās pilni, lai tiktu kāda pārdabiska gara vadīti, ka viņi nav pietiekoši rūpīgi, lai pārbaudītu un atšķirtu, vai šī pārdabiskā būtne, kas kontrolē viņus, ir Svētais Gars vai dēmons, un „mēlēs runātāju” kustībai ir bijusi raksturīga ļoti biedējoša šāda veida notikumu attīstība. 

Septītkārt – „Mēlēs runātāju” kustība visās tās būtiskākajās raksturīgajās pazīmēs nav nekas mūsdienīgs un jauns. Tāda pati lieta attīstījās starp 1830. un 1840. gadu neveiksmīgajā Irvingistu kustībā Anglijā (Irvingism, Edward Irving, Anglijā, 19.gs.). Tur bija brīnumainas „mēlēs runāšanas” izpausmes šajā kustībā, kuras uz kādu laiku nomaldināja dažus skaidri domājošus vīriešus un sievietes, kuriem vēlāk pēc šiem notikumiem bija nekļūdīgi, pašu pieredzēti pierādījumi, ka gars, kurš kontrolēja runātājus nepavisam nebija Svētais Gars, bet kāds ļauns gars. Mēlēs runāšana tiek praktizēta starp mormoņiem jau daudzus gadus. Visas viņu vēstures laikā mormoņu sanāksmēs Jutā (Utah) daudzas reizes vīrieši un sievietes ir apgalvojuši, ka viņi ir runājuši mēlēs. 

Kopsavilkumā – „Mēlēs runātāju” kustība ir kustība, pār kuru Dievs ir uzlicis Savu negatīvā sprieduma zīmogu visnekļūdīgākajā veidā Savā Vārdā, un arī tajās parādībās, kurām Dievs ir atļāvis attīstīties saistībā ar šo kustību. Tā ir kustība, kuru ikvienam, kurš tic un paklausa Dieva Vārdam, ir noteikti jāatstāj pašu savā vaļā, izņemot gadījumus, lai atklāti atmaskotu, ja parādās tāda izdevība, rupjos maldus un ļaunumus, kuri ir saistīti ar to. Mēs nenoliedzam iespējamību, ka Dievs arī mūsdienās varētu dod kādam cilvēkam mēlēs runāšanas dāvanu. Ja Dievs uzskatīs par piemērotu to darīt, Viņš spēj to darīt un to darīs, bet „mēlēs runāšanas dāvana”, kā tas ir skaidri zināms, tika ļaunprātīgi lietota pirmkristiešu draudzēs, līdzīgā veidā kā tā tiek ļaunprātīgi lietota mūsdienās „mēlēs runātāju” kustībā, tā, ka tas bija nepieciešams jau Pāvila laikā brīdināt ļaudis par maldiem, saistītiem ar mēlēs runāšanas dāvanu, un Dievs savā gudrībā un mīlestībā uz kādu laiku izņēma šo dāvanu no apgrozības draudzē, un nav nekāds pamatots iemesls uzskatīt, ka Viņš būtu šo dāvanu atjaunojis pašreizējā laikā, un pavisam noteikti tā sauktā „mēlēs runātāju” kustība nav no Dieva. 

Dr. Reuben Archer Torrey

The Biola Book Room

S36-558 S. Hope St., Los Angales, California, USA

 

Is The Present “Tongues” Movement Of God? 

Torrey, R. A. [Reuben Archer] , 1856-1928 

Los Angeles: The Biola Book Room; [n.d.]. 

Bukleta kopija ir joprojām atrodama Mūdija Bībeles institūta bibliotēkā: 

Moody Bible Institute Library 

http://library.moody.edu 

Historical Room  

Hist Rm P 287.95 T694i 

Call No. - 287.95 T694i 

Location: Crowell Library Crowell Archives Pamphlets 287.95 T694i

Barcode: 39941000721191

https://i-share-mbi.primo.exlibrisgroup.com/permalink/01CARLI_MBI/uj97o2/alma99582088305907

Ist die gegenwärtige Zungenbewegung von Gott? (vācu valodā)

Antwort von Reuben A. Torrey 

www.efg-hohenstaufenstr.de/downloads/bibel/zungenbewegung.htm 

www.horst-koch.de/zungenbewegung-r-a-torrey 

Rūbens Arčers Torrejs (Latvijā pazīstams kā Dr. R. A. Torrejs, Reuben Archer Torrey (1865-1928)) bija Dvaita L. Mūdija (Dwight L. Moody) sekotājs Čikāgā, ASV (Chicago). 1912. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Losandželosā (Los Angeles). No 1912. līdz 1924. gadam Torrejs bija Losandželosas Bībeles institūta BIOLA direktors (Bible Institute of Los Angeles). Visticamāk augšminētais buklets ir ticis uzrakstīts laikā pēc 1912. gada, lai gan gada skaitlis uz bukleta nav norādīts.

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2009 

Paraksties par dabisku ģimeni!

Par dabiska ģimenes izpratnes definīciju Latvijas republikas satversmes 110. pantā vari parakstīties šeit:  www.pargimeni.lv   www.tubalso.lv   www.semja.lv   www.latvija.lv/pv (internetbanka un Smart id, vai e-paraksts)

Parakstu vākšana notiek par dabiskas ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. 

www.youtube.com/watch?v=VwI7fR7Ojgo 

Paraksties, kamēr vēl vari ietekmēt notiekošo! 

Parakstīšanās papīra formātā uz vietas ir iespējama pašvaldību iestādēs, katrā pašvaldībā tas ir nedaudz atšķirīgi. Atrodi savas pašvaldības iestādi, kur vari parakstīties par vēlētāju iniciatīvu, un kas tavu parakstu par iniciatīvu var ievadīt datu bāzē un apliecināt, šeit: www.cvk.lv/pv/apliecinataji  

Noskaidro cik jau ir parakstījušies uz šo brīdi: www.cvk.lv/pv 

BĪBELES AIZRĀDĪJUMI GARU PĀRBAUDĪŠANAI

 Bībeles aizrādījumi garu pārbaudīšanai

 No vācu baptistu draudžu savienības laikraksta “Der Wahrheitszeuge”

 Publicēts latviešu valodā žurnālā “Kristīgā Balss” 1920-tos gados 

Ievadam

Arī mūsu vecā kaimiņu valstī Vācijā mūsu draudzes daudz ko pārdzīvojušas, un pieredzējušas dažādas mācības un saviļņojumus.

Bet kā jau katrs spēcīgs organisms drīzāk pārvar visas vājības, tā arī mūsu draudzes Vācijā cieši turas uz vecā Bībeles un ticības pamata.

Te pasniedzam mūsu lasītājiem kādu rakstu, kurā izteicas vācu vadošo brāļu domas tajos jautājumos, kuri arī mums nav sveši. No plašā apcerējuma sniegsim tikai to, kam sakars ar mūsu pašu piedzīvojumiem.

Ticam, ka arī mūsu lasītājus tas ierosinās rūpīgi meklēt, nopietni pārdomāt un tas būs daudziem par svētību.

(Kristīgā Balss Nr. 12, 14, 17, 192x. gads)

 * * * * *

 Jo straujāk mēs tuvojamies mūsu laikmeta galam, jo dzīvāki mums top apustuļa Pāvila vārdi: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efez. 6:12) un jo svarīgāks mums top apustuļa Jāņa brīdinājums: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1.Jāņa 4:1)

Šī pārbaudīšana top vienmēr grūtāka, jo sātans un viņa eņģeļi top vienmēr veiklāki savā pārvēršanās un piemērošanās mākslā. Pa daļai jau piepildās Kristus vārdi: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos.” (Mateja 24:24)

Kas nekad nepērk pērles, tas arī nevar neīstas pērles saņemt īsto vietā. Bet tā kā mēs meklējam Debesu mantas un labas pērles (Mat. 6:20), mēs drīz varam tikt piekrāpti. Un jo dedzīgāk mēs meklējam, jo drīzāk varam piekrāpties. Sātans vienmēr cenšas aizsteigties Dievam priekšā, viņš arī tiecas pildīt mūsu tukšās sirdis un rokas, pirms esam nokļuvuši pie Dieva. Viņš vienmēr iekārto tā, ka māņu veidā apmierina mūsu tieksmi pēc dziļākas dievbijības tā, ka pat viegli varam ticēt, ka esam sakarā ar pašu Dievu, lai gan īstenībā esam gājuši “šīs pasaules dieva” pavadā. (2.Kor. 4:4)

Ne reti pat ļoti gudrus cilvēkus var piekrāpt ar viltotu naudu. Viņi vienkārši domā, ka viss jau kārtībā – numuri, zīmes, paraksti, vērtības apzīmējums, lielums, krāsas – viss šķiet pareizs, bet tomēr nav pareizs, un cilvēks tiek piekrāpts. Bet garu pārbaudīšana zināmos apstākļos ir daudz grūtāka par naudas pārbaudīšanu.

Sātans savu izglītību ir dabūjis Debesīs, un tāpēc prot savus ļaudīs nevien atdarināt karstu mīlestību pret Kristu, svētu brāļu mīlestību, dedzību tā Kunga darbā, atgriešanos, svētīšanos, dziedināšanas un citus brīnumus, bet, savas lietas veicināšanai, arī atspirdzināt pie visa tā (Mateja ev. 7:22-23).

Tomēr mums, kā Bībeles ticīgiem un bibliskām draudzēm, ir viens garu pārbaudīšanas akmens, tikai viens, bet pilnīgi pietiekošs. Labi mums, ja droši stāvam uz Bībeles pamata. “Ar to mums pravieša vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs (2.Pētera v. 1:19).

Ja mēs atstājamies no šī Vārda, tad esam padoti visādām patvaļībām, bet, ja šī Vārda gaismai ļaujam krist uz dažādajiem “gariem”, viņu izteiksmi un darbību, tad novērosim viņu nedievišķās iezīmes arī dažkārt gluži dievišķīgajās garu parādībās.

Sekojošajās rindiņās gribētu pievest dažas no šādām iezīmēm, kuras daudzos gadījumos novērojām gan pa vienai, gan vairākas, gan arī visas kopā.

 

Viltus gara bērni dažreiz pazīstami no sekojošām iezīmēm:

 

1. Ļoti daudz tiek runāts par svaidīšanām un parādīšanām.

Prieka reibonī un tīksmē tādi cilvēki, neviena neuzaicināti, atklāj savas dvēseles dzīves dziļākās saknes.

Gluži citāds šinīs lietās ir apustuļu un praviešu stāvoklis! Cieti, šķīsti, ar neuzkrītošu atturēšanos un kautrīgumu viņi runā par to tikai vajadzības spiesti. Lasot 2.Korintiešiem 12.nod. redzam cik uzmanīgi ap. Pāvils noņem plīvuru no kāda piedzīvojuma, kas jau noticis pirms 14 gadiem. Cik steidzīgi mūsu dienās daži cilvēki “izsistu kapitālu” no šādiem piedzīvojumiem, ar to pierādīdami, ka viņu dvēseles dzīvē kaut kas nav kārtībā. Mums vajaga vīrus un sievas, kuri nesteidzas sacīt pirmie, ka viņi ir Svēta Gara pilni un kas visus tos, kas nelielās ar parādīšanām, neuzskata par atpalikušajiem!

Mācīsimies te arī no Jēzus. Viņam, bez šaubām, bija daudz parādīšanu un neredzamā atklājumu, bet Viņš runāja par to ļoti reti un bez iejūsmināšanās (piem. Lūkas ev. 10:18).

 2. Citiem visa viņa garīgā dzīve ir pastāvīga griešanās ap sevi kā ap centru.

Jānis Zeics (miris 1922. g.) savās “Atmiņās un piedzīvojumos” raksta sekojošo: “Daudzus cilvēkus, tūlīt pēc viņu atgriešanās, kad tie tikko uzmodušies, lai dzīvotu Dievam, ienaidnieks ieved sapņainā jūsmošanā. Šī jūsmošana mūsu dienās parādās daudzos veidos. Jung-Stilings kādas savas grāmatas priekšvārdā saka, ka tikai nedaudzi Dieva bērni nav pārdzīvojuši laika posmu, kur nebūtu piemeklēti no jūsmošanas gara un nebūtu kārdināti uz to. Viņš raksta, ka neatgriezies cilvēks nekad nekļūst par slimīgu jūsmotāju, bet tikai atgriezies un šīs jūsmu un murgu gars bieži vien uzmācās līdz ar atgriešanās brīdi. Šie viltīgie gari satver savos tīklos arī tādu, kas svētīšanās dzīvē sasniedzis jau augstu pakāpi, arī tad vēl māņu gars viņus pavedina.

Visi šie garīgās jūsmošanas veidi dibinājās uz ticīgā augstprātību. Kad tas atgriežas, nāk Dieva Gars un grib tiesāt un nonāvēt visus tos grēkus, ja vien Viņam ļauj brīvību. Ja Dieva Gars šo darbu var darīt netraucēts, Viņš neatstāj nevienu. Viņš cilā zobenu, kas ir “soģis pār sirds domām un sirds prātu” (Ebr.4:12). Bet pirms vecā, augstprātīgā daba top vesta pie Krusta un kapa, kur tai jātop iznīcinātai, viņa top gluži dievbijīga, lai tikai tā izbēgtu nāvei un tad dievbijīgā izskatā valda Dieva bērnā tāpat kā agrāk. Vecais cilvēks tāpat spēj pārvērsties par gaišības eņģeli kā velns pats. Bet velns te darbojas līdzi un ar viltīgām parādībām, ar eņģeļu un pat ar Kristus redzēšanu, ar dievbijīgi un svēti skanošām balsīm kopjot nenonāvēto augstprātību, lai tā nemirtu. Visi šie redzējumi un parādības ir no velna, kas pārvēršas par gaišības eņģeli un tās sūta cilvēkam, lai to ievestu lieluma mānijā un sapītu garīgā augstprātībā. Un šim gaišības eņģelim tic, tāpēc, ka tas glaimo vecajai, pie dzīvības palikušajai augstprātībai. Tātad arī nemirst, bet pieņem cilvēkā dievbijīgu, svētu ārieni, lai gan nav nekas cits kā augstprātības velns dievbijīgā tērpā”.

Ne visur “es” izceļas tūlīt un tādā veidā. Daudziem griešanās ap sevi iesākas ar slimīgi pārspīlētu pašnopratināšanos. Arī pārbaudoša sevis novērošana, pat labi domājot, var tikt pārspīlēta.

Dr. Pirsons raksta: “Jaunajā Derībā tikai divos gadījumos sacīts, lai mēs paši pārbaudamies: 1.Kor. 11:28 un 2.Kor. 13:5, bet abos gadījumos tas sacīts sevišķam nolūkam un tādēļ nekāda ziņā neieved to kā ikdienišķu ieradumu. Es vēl nepazīstu nevienu, kas nodevies šādam ieradumam, nebūtu aptumšots savas pestīšanas cerībā. Jā, dažus sātans turējis savās cilpās pat daudzus gadus – tāds bija iznākums”.

Tā kā no pārspīlētas pašnovērošanas rodas smaga, nospiesta sajūta, no kuras, gluži dabīgi vēlas atbrīvoties, tad te izaug tieksme pēc garīga prieka un baudām, pēc pacilājošām izjūtām. Šim nolūkam tiek piekopts dievbijīgais “es” kults, tiecoties sevi apreibināt vienmēr ar “jaunām svētībām”, sapulcēm, svētīšanos un dziesmām, ļaujot sevi “piepildīt”, ”svētīt” un “pacilāt”. Un kad dievbijīgais “es” sasniedzis vajadzīgo augstumu, tad sajūta arī maina savu raksturu un cilvēks peld laimē. Bet ja nevar sasniegt neko “sevišķu”, tad jūtas kā vīlies un uzskata savu vadību garīgā ziņā nabadzīgu, jo tai nav ne “vasarsvētku spēka”, ne “uguns”, ne “gara kristības”.

Kamēr ikdienišķie mājas pienākumi atstāti  novārtā, izdara tālus un dārgus ceļojumus pa svētīšanas sapulcēm, lai tur savam dievbijīgajam “es” sagādātu vieglu sliņķa dzīvi, kurai vajagot būt “bībelīgas svētlaimes” priekšbaudai - īsi sakot, viss griežas ap dievbijīgo “es”. Kur vajadzīgs strādāt Dieva Valstībai, tur iestājas sapulču un dziesmu kristīgums. Vārdi stājušies spēka vietā, teorija prakses vietā, bauda – kalpošanas vietā. Kā “dievbijīgie” Jāņa Kristītāja laikā, kuriem Tas Kungs sacīja: “Viņš ir degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa ev. 5:35)

Tieksme pēc svētlaimes sajūtas ved arī pie šaubīga gara virziena un apšaubāmas garīgas barības. Dvēseles laimes sajūta tiek uzskatīta par garīgās dzīves augstuma mērogu, pie kam valda pārliecība, ka šāda laimes sajūta nākot no Dieva. Tā ir ļoti liela maldīšanās, ko it labi pierāda sekojošais piemērs.

Misiones inspektors Brukers raksta savā grāmatā  “Jāņa parādīšanu mācība un ieprieca” sekojušas atmiņas no saviem jaunības laikiem! “Studiju laikā es kādā dzimšanas dienā apņēmos sevi atbrīvot no visa tā, kas mani jau gadiem ilgi bija mocījis šaubām. Es to gribēju mest “pār malu”, Dievu, Debesis un elli, pestīšanas cerību un pazušanas atziņu. Man tas arī izdevās. Un kad es biju atbrīvojies no visa, manā dvēselē tūlīt iestājās miers un tāda svētlaimes sajūta, kādu nebiju piedzīvojis ne agrāk un varbūt arī nekad vēlāk.

Vakarā atnāca daži draugi izsacīt man laimes vēlējumus. Viņi atrada mani tādā gara stāvoklī, ka to nav aizmirsuši pat šodien. Pēc ilgiem gadiem viens no viņiem man sacīja, ka manu pacilātā gara stāvokļa un runu rezultātā tajā vakarā viņš daudz zaudējis savā garīgajā dzīvē. Mans prieks bez šaubām bija sātanisks, bet no ārienes tas bija tik tīrs un augsts, ka to varēja pieņemt kā Tā Kunga dāvātu. Vēlāk es sapratu, ka es toreiz pie sevis piedzīvoju sātana pārvēršanos gaišības eņģelī.”

Šī sātaniskā svētlaime apmulsina un apbur dažu labu nepieredzējušu Dieva bērnu. Viņš gan ir laimīgs Jēzū, bet sirdī mājo ilgošanās: “Es vēlētos būt kā Jēzus”. Un turpat līdzās sajūta: “Par nožēlošanu, neesmu tāds kā Jēzus”.

Kamēr mēs neesam pie Tā Kunga, mūsu dvēselēs joprojām nebūs gluži piepildītas šīs ilgas un vienmēr būs kāda neapmierinātība ar mūsu cilvēcīgās dzīves nepilnībām. To pazina arī ap. Pāvils: “Nevis ka to jau būtu saņēmis, vai jau būtu pilnīgs, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus” (Fil. 3:12). Tomēr viņš sevi un ticīgos uzlūkoja kā pilnīgus Kristū (Fil. 3:15).

Šādu stāvokli daudzi ticīgie nevar pietiekoši izprast. Viņi neizprot savus “neklusināmo ilgu” cēloņus un sāk šaubīties par to, vai tik viņiem ir viss, kas vajadzīgs svēttapšanai. Tur tad sātanam nav grūti darīt savu darbu. Viņš tad sūta kādu no saviem “aplaimotajiem” un liek Dieva bērnam sacīt: “Redzi, cik es esmu laimīgs! Un Tu? Saki man, vai tu patiesi esi laimīgs, bet tu vari tāds kļūt kā es. Es tev došu grāmatu, ko lasīt. Bībele mūsu laikos nemaz nav tik vienkārši un burtiski lasāma un saprotama”.

Tā un vēl citādi velns liek runāt, līdz vientiesīgais Dieva bērns tam sāk ticēt.

Daudzi arī tikai tādēļ ir tik laimīgi, ka viņi Dieva bērnu nākotnes stāvokli šķiet jau sasnieguši. Ir arī tādi, kuri paši sev liekas tik pilnīgi kā pats Jēzus. Nav brīnums, ka viņi jūtas tik laimīgi un liekas pat pielūgties. Bet tas ir viltojums, garīgs aklums, sātanu māņi!

Mēs būtu pasargāti no šādas maldīšanās, ja mums ticības dzīves centrā būtu Kristus, bet ne mēs paši. Nabadzīgs un neskaidrs bija cilvēku pasaules uzskats, kamēr mūsu Zemi uzskatīja par visa Visuma centru. Vēl nabadzīgāka un neskaidrāka, neskatoties uz visu šķietamo dievbijību, ir tāda garīga dzīve, kuras centrā ir cilvēka “es”.

Pirmais jautājums atgriežoties no grēkiem nedrīkst būt – “Kā lai es tieku pie svētlaimīgas sajūtas?” bet, “Kungs, ko Tu gribi lai es daru?” Ja kalposim Dievam un Jēzum Kristum, tad būs arī prieki. “Kaut jel tu ievērotu manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi” (Jesajas 48:18), “Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu” (Jāņa 15:14).

Kad Mozus kāpa zemē no kalna, viņa vaigs spīdēja. Tas bija kā mantojums no satiksmes ar Dievu. Bet pats svarīgākais bija tas, ka viņš neaizmirsa izpildīt Dieva pavēles. Arī laiku, spējas un gara dāvanas Dievs dod mums nevis pašu baudai, nevis lai paši sev glaimotu, bet lai kalpotu.

 3.  Maldu gars pa lielākai daļai izvēlas personas ar vājiem nerviem.

Kāds vīrs, kas 1907. gadā ar visu sirdi pieķērās valodu runātāju sapulcēm, paņēma uz turieni līdzi visu savu ģimeni. Tūlīt, pirmajā sapulcē viņa māsa tika satverta. Tad brālis viņai sacīja: “Es jau domāju, ka tevi tūlīt pārņems šis spēks, jo tev vāji nervi. Tiem ļaudīm, kuriem stipri nervi, jāgaida ilgāk.”

Te arī ir saprotams, kādēļ spiritismā, teozofijā un nereti Vasaras svētku kustībā sievietes ieņem vadošo lomu.

Pirmajās draudzēs jau bija nākusi priekšā nerviem vāju sieviešu jaukšanās draudzes dzīvē, kādēļ ap. Pāvils raksta: “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas pierasts visās ticīgo draudzēs, jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka…jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē… Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor. 14:34-37)

Pāvila pavēle arī tagad attiecas uz visām sapulcēm, kuras iziet uz garīgiem uztraukumiem un nervu kairinājumiem. Bībelē Svētā Gara piepildīšanas gadījumi raksturojas ar to, ka Dieva Gars aplaimo, bet ne uztrauc un piepilda visus vienā laikā, bet nekādā gadījumā sevišķi sievietes un personas ar vājiem nerviem.

 4.  “Gara cilvēki”, kuru gars nav no Dieva, ievērojami ar to, ka Bībelei piegriež samērā maz vērības, vai arī uz viņu skatās kā uz grūti saprotamu mācību, kuras dziļais saturs kļūst saprotams tikai pēc sevišķām parādīšanām un augstiem atklājumiem.

Nav izslēgti gadījumi, kur Bībeles patiesības nav vairs vienīgā mēraukla, tās ietin misticismā un tik tālu destilē, līdz beidzot izzvejo no Bībeles to, kas pašam patīk, pats vairs neatrodas zem Dieva Vārda, bet stāv tam pāri, no Dieva Vārda neļaujas pamācīties, bet pats to groza un skaidro bez kautrēšanās un bijības. Visbiežāk notiek, ka savas nebībelīgās mācības ietin Bībeles apsegā, lai novestu maldos tos, kuri tic Bībelei. Pakāpeniski mēģina Bībeles vietā sniegt ko citu un galu galā padarīt to par nevajadzīgu. Kas grib pārbaudīt garus, tam visa pamatā jāņem Bībele, lai novērtētu mūslaiku garīgās kustības.

 5.  No brīvajām attiecībām pret Bībeli, drīz vien izveidojas brīvas attiecības pret draudzi.

Zem vispasaules cilvēku brālības segas audzina mazcienību pret draudzi un viņas iekārtu. Pat kristība un Vakarēdiens. Nereti tiek uzskatīti par diezgan necienīgiem draudzes vecaji, lai tie varētu pasniegt maizi un vīnu. Nepieņem pamācības un paskubinājumus no draudzes puses. Paskubinājumu “paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild, lai tie varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi”(Ebr. 13:9-13). Ne tikai neievēro, bet cenšas pat pamācīt “atpalikušo” draudzi.

 6.  Aplūkojot tuvāk maldu kustību darbiniekus, redzam pastāvīgi pieaugošu dievbijības lielummāniju.

Te ir kāda sieviete, kurai gars sacījis: “Caur tevi tiks svētītas visas ciltis virs zemes”, tur kāda cita esot dabūjusi sevišķu uzdevumu aicināt atgriezties visas draudzes un valdniekus zemes virsū. Daži sevi uzskata par atklāsmē minētiem “vīna spaida minējiem” (Atkl.gr. 14:14-20), citi par “diviem lieciniekiem”(Atkl.gr. 11.nod.).

J. Zeics raksta: “Anglijā mēs iepazināmies ar kādu Vordu no Austrālijas, kuram patiesi bija lieli gara spēki un dievišķs svaidījums. Kādu laiku Dievs caur viņu darīja lielus darbus. Kādā lielā starptautiskā konferencē Londonā Vords atstāja tādu iespaidu, ka es viņu atvedu uz Rītprūsiju (Austrumprūsiju) un gribēju ar viņu ceļot pa mūsu darba laukiem. Kad viņš bija noturējis pirmo sapulci manā draudzē, es viņam sacīju: “Brāli, viss, ko tu runāji par brīnišķām balsīm, eņģeļu un Kristus parādībām, ir sātana māņi un ja tu pilnīgi neatmetīsi šīs lietas, tu piedzīvosi dziļu kritienu.” Viņš tomēr nepievērsa vērību maniem aizrādījumiem. Tomēr tanī laikā, kad viņš dzirdēja šīs balsis, viņš bija pilns gara un spēka. Tā, kādā no mūsu sapulcēm Kenigsbergā, vairāki simti tika pamodināti. Manas šaubas toreiz likās grūti saprotamas, jo Dieva Gars neatstājās piepeši, bet tika pamazām izdzīts ar augstprātību un lielummāniju. Man vajadzēja viņu atlaist, jo šie spēki pastāvīgi lika par sevi manīt. Pēc tam bija jāpieliek daudz pūļu, lai saviļņojums nepārietu sapņos un murgos, lai gan vēl vienmēr caur viņu notika pamodināšanas.

Gadu vēlāk es Vordu sastapu Palestīnā pie Karmeļa kalna. Tur viņš uzdevās par “diviem lieciniekiem”, kurus apvienojis vienā personā. Trīs ar pus gadu esot svaidīts par vienu liecinieku, bet tagad esot saņēmis svaidījumu būt par “otru liecinieku”. Viņš esot ķēniņš Zālamans un tagad ceļojot uz Jeruzalemi atjaunot savu valstību. Kalpotāja man rādīja Vorda kabatas lakatus, kur šķērsām bija izšūts “King Solomon”. Tādā lielummānijā viņš bija nokļuvis ticēdams viltīgajām eņģeļu un Kristus parādīšanām. Vēlāk nāca zināmi viņa ārlaulības sakari ar sievietēm, bet tad visas viņa gara dāvanas bija izbeigušās.”

Vēl noteiktāk nekā pie “gara” personām, viņu īstā daba novērojama veidā, kā šis gars parādās. 

 a)  Veselīgiem ticīgiem, neskatoties uz “gara” ārīgi svēto veidu, šad tad uzmācas drausmīga sajūta, ka ne vienmēr ir darīšana ar tīru būtni. Tam nedrīkst nevērīgi paiet garām. Kur darbojas Dieva Gars, tur nekad nav tumšas baismu nojautas.

 b)  Tālāk šādu garu “parādīšanas” un “pravietojumi” ar savu veiklo kombinējumu bieži atgādina “kabatas mākslinieku” veiklību. Pa lielākai daļai viņiem nav nekādas praktiskas nozīmes ticīgajā dzīvē. Paskubinājumi un pamācības parasti nesatur nekā tāda, kas jau nebūtu lasāms Bībelē.

Bez tam, tādu garu izteikumā un rādījumos nereti ir daudz mazvērtīgu sīkumu, sarunu un parādību, tik daudz skaņu balsu, uztraucošu, uzbudinošu, untumainu un divdomīga. Liekas, ka šiem “gariem ir sevišķs prieks cilvēku izjokot, pasmieties, pazoboties par viņu.

Nesen atpakaļ sastapu sievieti, kura stāstīja, ka piedalījusies spiritiskā sapulcē un viņa pati tur prasījusi izsauktajam garam, kas viņš esot. Tas atbildējis, ka esot Jozua, kas pēc gadu tūkstošiem atkal pirmo reizi nonācis virs zemes. Es pakratīju galvu par viņas lētticību un brīdināju no spiritisma.

 c)  Neīstais gars ir sensāciju gars. Tas ir uztraukuma un nemiera gars. Uzbudinādams nervus tas attiecīgos cilvēkos attīsta rosīgu darbību. Ar savu darbības spēju, dedzību un dievbijību šādu maldu garu pārņemti kristīgie pat uz ilgāku laiku tālu pārspēj pat uzticīgus Kristus mācekļus. Sevišķi sākumā, kad vēl darbojas arī Dieva Gars, “dievbijīga staigāšana” ļaunajam garam ļoti patīk, ar to viņš vieglāk spēj apmānīt cilvēkus. Vēlāk jau varēs masku nomest, bet sākumā tā viņam ir ļoti noderīga.

Kā tuberkulozes slimnieka vaigu sārtums var piekrāpt un atstāt pilnīgas veselības iespaidu, lai gan slimība jau pēdējā stadijā, tā nereti šī ātri uzdzītā ticības dzīves bagātība sevī slēpj jau iesākušos garīgo sabrukumu. Šāda neveselīga “svētīšanās” jau novērojama pirmajās kristiešu draudzēs (Kol. 2:18).

Tomēr ļaunais gars neapmierinājas ar šādu sensacionālu “kristīgo staigāšanu”. Tādēļ rada sensācijas ar dažādām balsīm, parādībām un redzējumiem. Ja arī satura ziņā tās ir mazvērtīgas, tad skaita ziņā tās atstāj lielu iespaidu. Cik retas, turpretim, ir dievišķas parādības! Abraamam un Mozum pagāja gadu desmiti no vienas parādīšanas līdz otrai, tāpat retas tās bija praviešiem un apustuļiem. Bet tās pēc satura un nozīmes bija ļoti lielas.

Kā sensācijas veicināšanas līdzeklis ir arī slimīgs, pastāvīgs aizrādījums uz pēdējo laiku, Kristus atnākšanu. Tas ātri uztrauc nervus un jūtas, sevišķi sievietēm un jauniem bērniem ticības dzīvē, sagatavojot labu zemi jūtu pārspīlējumiem. Ja tad vēl notiek “atgriešanās”, “svaidīšanās”, atzīšanās, pat dziedināšanas un citi brīnumi, tad pūļa uzmanība mantota.

Tomēr mums nevajadzētu sevi maldināt ar šādu pravietojumu Jēzus vārdā, dēmonu izdzīšanu Jēzus vārdā un citiem labiem darbiem, kuri it kā darīti Kristus vārdā un spēkā. Tas viss ir iespējams arī tad, ja cilvēks nav Kristus īpašums. (Mat. 7:22-23)

 d)  No šādas tieksmes pēc sensācijas nāk arī tas, ka gars spiež cilvēku pat lielas sapulces priekšā atklāt visu savu grēku dzīvi. Dēmoniskie gari pie tam ne vienmēr ievēro tīru patiesību, jo sātanam ir “brāļu apsūdzētāju” amats (Atkl.gr. 12:10). Viņam ir labi iespējams ieskatīties arī Dieva bērnu dzīvē (Ījaba 1:9; 2:5; Cah. 3:1).

 Brālis Vīstens - Gerlics ļoti pacilāti raksta “Allianz Blatt” avīzē par notikumiem Hiršbergas konferencē 1907.g. starp citu sekojošo: “Caur valodu runāšanu un tulkošanu tas Kungs piepeši lika sacīt: “Jūsu vidū ir zagļi!” Šie vārdi atstāja dzīļu iespaidu uz visu sapulci. Neviens neatzinās. Tad tika lūgts, lai tas Kungs atklātu šīs dvēseles un nosauktu tās vārdā, lai varētu šos ļaudis izdzīt no mūsu vidus. Vēl vienmēr viss bija klusu. Tad piepeši kāds kungs praviešu garā nosauca kādu vārdu. Tagad piecēlās kāda sieviete, kuru patiesi tā sauca, bet viņa neapzinoties nekādas zādzības. Tika jautāts tālāk pēc tādu personu vārdiem un tad piecēlās kāds brālis, šīs sievietes vīrs. Bet arī viņš neatzinās tādā grēkā. Tagad lūdza pēc gaismas no augšienes. Beidzot sieviete izsaucās – tagad tas Kungs man to atklāja – jā es esmu zagle! Un tad sekoja atzīšanās. Drīz pēc tam piecēlās arī vīrs un atzinās, ka tas Kungs arī viņam atklājis kādu sen aizmirstu zādzību. Tagad sekoja vesela rinda atzīšanās no sapulces dalībniekiem, kas mūs dziļi satrieca. Mēs pateicībā slavējām Dievu, kas mums parādījis tādu žēlastību. Sieviete arī atzinās, ka grēkojusi pret valodu runāšanu, turēdama to par neīstu un nedievišķīgu, pat par blēdību, līdz viņas vārds un grēki atklāti caur valodām, kas ir pārliecinošs piemērs, ka tās ir patiesi Dieva iedvesma. Šī māsa tika dziļi svētīta, viņa liecināja, cik viegli un laimīgi viņa jūtas. To apstiprināja arī viņas priekā starojošā seja. Pēc tam nāca arī citi ziņojumi, piem.- “Jūsu vidū ir sabata neievērotāji!” “Te ir tādi, kas vienaldzīgi Bībeles lasīšanā!” “Daži no jums tapuši auksti un nepiekopj savā istabiņā lūgšanas satiksmi ar to Kungu!” Tā Kunga bijāšana krita uz sapulci un viena pēc otras nāca sapulces dalībnieku atzīšanās grēkos un noziegumos. Viens ziņojums skanēja tā – “Te ir jauni cilvēki, kas piekopj netīrus sakarus!” Uz to arī vairāki jauni cilvēki, zem četrām acīm atzinās un dabūja piedošanu Jēra asinīs. Pēdējais ziņojums bija – “Es darīšu vēl lielākas lietas!””

 Bernhards Kīns uz to rakstīja “redakcijas piezīmēs”, kuras sekoja minētajam ziņojumam, ka pēc 1.Kor. 14:2-18 Tas Kungs “caur valodām un tulkojumu” nekad neliek cilvēkiem ko sacīt, turpretī valodu runātāji runā Dievam un ne cilvēkiem, bez tam, Kristus runas pirmajā personā ir pilnīgi bez pamata. Tālāk, ja Kristus tādā kārtā gribētu atgriezt pasauli, Viņš astoņās dienās to noliktu zem savām kājām. Bibliska pasaules pārliecināšana skaidri noteikta Jāņa 16:8-14. Arī apustuļu darbu grāmata mūs nav atstājusi neziņā kā pirmajās Dieva Gara vadītajās draudzes sapulcēs tiesāti atsevišķi grēkos krišanas gadījumi.

 Brāļa Vīstena ziņojums lika izteikties arī brālim Zeicam, kurš tad par šo pašu jautājumu raksta sekojošo: “Nemaz nav manā dabā atkal no jauna atstāt manu kluso darbu un uzstāties ar biedinājumiem pret valodu runātājiem Kristus draudzē. Bet mūsu mīļā brāļa Vīstena ziņojums par notikumiem Hiršbergas konferencē mani tik dziļi satricināja, ka es apgrēkotos Dieva un šī ziņojuma lasītāju priekšā, ja būtu klusējis un nesacījis kādu biedinājuma vārdu. Brāļa Vīstena ziņojums izsauca man atmiņā piedzīvojumus, kuri norisinājās manu acu priekšā dažus gadus atpakaļ un pēc sava satura ļoti atgādina Hiršbergas notikumus. Es negribēju šos savus piedzīvojumus nodot atklātībai, bet izlasījis brāļa Vīstena ziņojumu, nevaru klusēt.

Tas notika tanī laikā, kad es ar lielāku brāļu skaitu, starp kuriem bija arī Elsers, Blaihs un citi, ik pa četrām nedēļām, astoņas dienas vienojāmies lūgšanā pēc Gara spēka un dāvanām no augšienes. Kad mēs kādu laiku ar visu nopietnību bijām lūguši, sākās tik spēcīgas un brīnišķas Dieva un Viņa Gara parādības, kas mums likās, ka Dievs paklausījis mūsu lūgšanas un sūtījis savu Garu mūsu vidū. Šis gars, kuru mēs turējām par Svēto Garu, par savu ieroci lietoja arī kādu piecpadsmit gadus vecu meiteni, caur viņu atklādams sapulces dalībnieku slepenus grēkus un noziegumus. Neviens mūsu sapulcē nevarēja palikt ar kādu grēku uz apziņas – gars visu darīja atklāti zināmu.

Še pievedīšu tikai vienu piemēru. Mūsu sapulcē ienāca kāds apkārtnē ļoti cienīts un ievērojams vīrs. Tikko viņš bija ienācis, meitene tūlīt atklāja sapulcei visus viņa slepenos grēkus. Viņš ieveda mani blakus telpā un tur pavisam satriekts ar asarām atzinās, ka patiesi darījis tādus grēkus. Pēc tam mēs atkal iegājām sapulcē, bet tūlīt, tā pati balss sacīja – tu tomēr  neesi atzinis visu, tu reiz nozagi 10 guldeņus un tu neatzīsti! Vīrs mani ieveda atkal blakus telpā un atzinās: “Tā ir patiesība. Es gan neesmu nevienam tos 10 guldeņus izvilcis no kabatas, bet reiz es no augļu pircēja saņēmu 10 guldeņus vairāk nekā man pienācās un neatdevu atpakaļ, lai gan labi zināju, ka pircējs pārskaitījies.”

Šis vīrs nekad nebija redzējis šo meiteni, kas tik sīki atklāja viņa grēkus. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka pār visu sapulci un pār mums nāca svēta bijība un tāda sajūta, kas izsakāma vārdos: “Kas var mājot mūžīgā karstumā? Kas var dzīvot rijošā ugunī? Bailes un drebuļi pārņēmuši liekuļus.”

Tas bija dziļas pielūgšanas gars. Kas te varēja vēl šaubīties, kad pat stiprākie salūza un neviens nevarēja palikt sapulcē ar apgānītu sirdsapziņu. Un tomēr, mums vajadzēja pārliecināties, ka šis gars, kas darīja tādus brīnumus un kuru mēs turējām par Svēto Garu, patiesībā bija ļauna tumsības vara. Tā bija liela Dieva žēlastība, ka mēs varējām atmaskot šo augsto tumsības varu un es vēl tagad nevaru Dievam diezgan pateikties par to.

Tas notika šādi. Pie visa, kas notika caur šo garu, man bija drausmīga sajūta, kas pieauga nepārvaramā neuzticībā. Šī neuzticība palika vienmēr stiprāka sakarā ar dažām blakus parādībām un kāda ļoti nopietna un uzticama sapulču dalībnieka sapņa. Viņš redzēja maldu garu, kas mūs visus maldināja, dodams dzert no glāzes, kurā tomēr nebija tas, ko gribējām dzert. Glāze bija vai nu tukša vai ar citu saturu, nekā mēs domājām dzerdami. “Tātad, tas ir maldu gars,” es sacīju sevī.

Kad šīs aizdomas pirmo reizi līdzdalīju savam vecam draugam un brālim Bleiham, viņš sacīja: “Brāli Zeic, ar šādu neuzticību sirdī tu vari apgrēkoties pret Svēto Garu un šis grēks nekad netiks piedots.” Tās man bija briesmīgas dienas un stundas, jo es nezināju, vai man ir darīšana ar dievišķu spēku, vai ar maskotu tumsības varu. Viens bija skaidrs, ka ne es, ne tā sapulce, kuras priekšā es atrados, nedrīkstēja ļauties vadīties no gara, par kuru neesam skaidrībā, vai viņa vara ir no augšas vai no apakšas. Tāpēc es uzvedu vadošos brāļus augšējās telpās, līdzdalīju viņiem savu stāvokli un sacīju, ka mums visiem jālūdz, lai varētu pārbaudīt, vai tā ir tumsības vai gaismas vara. Kad nonācām sapulcē, šī neizprotamās varas balss jautāja caur šo meiteni: “Kas tas par uztraukumu jūsu vidū? Jūsu neticības dēļ jūs tiksiet bargi sodīti.”

Tā bija tā pati balss, un mēs nezinājām ar ko mums darīšana. Mēs gribējām tā izturēties, ka ja tas būtu Tā Kunga eņģelis, mēs nebūtu pret viņu apgrēkojušies, bet lai nevarētu arī tapt pievilti, ja tas būtu sātana spēks. Mēs sacījām: “Ja tu esi dievišķīga vara, tad tu tam piekritīsi, ja mēs rīkojamies pēc pavēles: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.”

Mēs metāmies ceļos, brēcām uz Dievu un lūdzām no sirds dziļumiem, lai Dievs apžēlojas par mums un kaut kādā veidā atklāj, ar ko mums darīšana. Un tad šai varai vajadzēja pašai sevi atklāt. Meitene, caur kuru gars runāja, šausmīgi seju vaibstīdama, kliedza tādā balsī, ka mums tirpoņa gāja pa kauliem: “Esmu nodots! Esmu nodots!”

Drīz pēc tam es vēl divas reizes redzēju spēcīgus vilšanas mēģinājumus. Te ienaidnieks lietoja citas personas un citu veidu. Pēc tam es redzēju, ka ienaidnieks ar tiem pašiem vilšanas paņēmieniem piestājās mūsu apkārtnes nopietnākajiem, dedzīgākajiem brāļiem un māsām, tikai atkal citādā veidā.”

5.Mozus 18:21 Tas Kungs saka tā: “Ja tu savā nodabā domātu: kā lai mēs pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? -  tad zini: ja pravietis runās Tā Kunga vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūst īstenība, tad tas ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa.”

Pieredze ir mācījusi, ka nav tā, ka maldu gari vienmēr runātu nepatiesību. Brālis Zeics raksta par kādu savu piedzīvojumu: “Kāds bagātīgi apdāvināts brālis, kurš ar savu ticību daudz panāca pie slimiem, apsēstiem u.c. un kuru es ļoti mīlēju un cienīju, kādā patiesu Dieva bērnu pulciņā stāstīja par eņģeļu parādīšanām, kādas viņam bijušas. Es šim mīļotajam brālim tūlīt sacīju: “Netici, ka tie patiesi bijuši eņģeļi. Tie bija eņģeļu izskatu pieņēmuši ļaunie gari, kuri tevi no īstā ceļa novedīs maldībās, ja tu ticēsi tiem.” Tā bija pirmā reizi, kad mums radās domu nesaskaņa.

Kad mēs pēc kādām divi stundām nonācām šī brāļa dzīvoklī, eņģelis parādījās manā klātbūtnē, bet runāja caur kādu turpat esošu sievieti, dzīvokļa saimnieka radinieci. Šis eņģelis, starp citu, sacīja – “Es esmu sūtīts no Visspēcīgā augstienes izpildīt Visaugstākā Dieva pavēles. Brāļi, gari ir izgājuši pasaulē, lai ievestu maldībā arī izredzētos, ja tas varētu būt. Bet, ja arī viņi runātu kā ar eņģeļu mēlēm, tad neticiet, kā vien tam, ko Dievs saka Savā Vārdā. Dievs šo kārdināšanas laiku jau pasludinājis iepriekš.”

Tā kā es biju pārliecināts, ka tas nav eņģelis, tad es savā sirdī brēcu uz to Kungu, lai Viņš man dotu žēlastību, mana drauga dēļ, noraut masku šim viltus eņģelim. Es piecēlos un jautāju šim garam, kas sacīja, ka nācis no Visspēcīgās augstienes, kāpēc viņš saka mums tādas lietas, kas mums jau visiem zināmas no Bībeles?

Viņš atbildēja, ka man neesot tiesības uzstādīt šādus jautājumus. Tās patiesības, ko viņš sakot, jau dodot skaidru liecību par viņu. Es atbildēju: “Nē, tas nav eņģeļu uzdevums sludināt cilvēkiem, bet viņi sūtīti kalpošanai. Sludināšanas uzdevums ir mums – cilvēkiem, bet ne eņģeļiem. Tāpēc es vēlreiz jautāju Tā Kunga vārdā, kura kalps es esmu, vai Dievs tev uzdevis sacīt mums tādas lietas, kuras mēs visi zinām no Dieva Vārda?”

Viņš mēģināja izvairīties, bet beidzot piebalsoja, ka Dieva kalpam esot gan tiesības viņam tā jautāt un tad arī atzinās, ka šādu uzdevumu nav vis saņēmis no Dieva. Es sacīju: “Tagad esi atklājies kā krāpnieks un sātans. Savas runas sākumā tu sacīji, ka esi sūtīts no Visspēcīgā augstienes un tagad tu atzīsties, ka tie ir bijuši meli. Tātad tu neesi nekāds Dieva sūtīts eņģelis. Tie nemelo, melo tikai velni.”

Pēc tam viņš atzinās, ka viņi esot gari, kuriem esot tiesības iet un sacīt ļaudīm patiesību, “lai mūsu pazudināšanas dienā pa vienu smilšu graudiņu atvieglotu mūsu stāvokli.”

Bet cik daudz patiesības šie gari arī dažreiz nerunātu, viņus tomēr beidzot var pieķert pie meliem un krāpšanas, sevišķi viņu pravietojumos. Viens no pirmajiem Vasarsvētku kustības vadoņiem, mācītājs Regoli, vēl pirms savas nāves atzinās, ka 99% Vasarsvētku kustībā ir tikai dvēseles dziņas un ka 90% no visiem pravietojumiem nav piepildījušies un uz tiem attiecas 5.Mozus 18:22.

Un ar daudzām balsīm, parādīšanām, papriekšsludināšanu, kas liekas it kā nebūtu tiešā sakarā ar Vasarsvētku kustību, ir gluži tas pats. Te ir tas pats gars, kas samaitāja Vasarsvētku kustību. Papriekšsludinātā laikā nereti notika patiesi lielas lietas, tikai gluži pretējas tām, kas tika sludinātas. Tā par 1914.g. tika sludināts tūkstošgadu miera valsts sākums, bet iestājās briesmīgs karš.

Maldīgi priekšsludinājumi (pravietojumi) notikuši attiecībā ne tikai uz pēdējām dienām, uz Tā Kunga atnākšanu, bet arī uz draudzes un ģimenes dzīvi, slimībām utt.

Šīs maldu priekšsludināšanas (pravietojumus) mēģina noklusēt, atvainot (attaisnot) un mēdz sacīt, ka “Dievs gribējis pārbaudīt viņu ticību”. Katra īsta ticīgā pienākums ir uzrādīt (celt gaismā) katru šādu gadījumu, lai neļautu melu garam ieperināties Kristus draudzē un daudzus vientiesīgus Dieva bērnus izsargātu no rūgtas maldīšanās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu Dievs ir Patiesība, kurš nekad, nekad nelieto melus!

 Kad Losandželosas (Los Angelos, ASV) kustība (vasarsvētku kustība ar valodu runāšanu, kas 1907. g. sāka parādīties arī Vācijā) nāca uz Vāciju, brālis Zeics rakstīja Kalifornijas brāļiem šādu biedinošu vēstuli:

“Mīļie brāļi! Jūsu lapas pēdējo numuru es liku pārtulkot mūsu lapai, bet tur es uzdūros uz dažām ļoti aizdomīgām lietām. Es uzskatu par savu brāļa mīlestības pienākumu jums līdzdalīt pārdzīvojumus un brīdināt, vienalga, vai jūs manus brīdinājumus pieņemiet, vai atraidiet. Rakstā, kam virsraksts “Dievišķā svētlaimē”, starp citu rakstīts: Mēs zinām, ka daži skatās nelabvēlīgi uz atdošanos šim spēkam un daži neuzticīgi raugās uz parādīšanām un nākotnes atklājumiem. Bet kā var tāds, kas patiesi tic Bībelei, šaubīties par visu šo lietu īstenību, jo tās taču pilnas ar zīmēm, ka visas šīs lietas ir no Dieva?”

Šīs parādīšanas un atklājumus mēģina apstiprināt ar parādīšanām, kas bija Bileāmam un Danielam ar Jāņa 14:21; Ap.d. 10:9-20; 2.Kor. 12:1-4; Ap.d. 22:6-8.

Mīļie brāļi! Šiem Bībeles notikumiem, atklājumiem un parādīšanām jau var pretī nostādīt apstākli, ka ir daudz parādīšanu, atklājumu un aizgrābtības brīžu, kas ļoti līdzīgi šiem Bībeles aprakstiem. Bet no simts tādu gadījumu, deviņdesmit deviņi vienmēr bijuši no ļauniem gariem, no sātana eņģeļiem, kuri pieņēmuši gaišības eņģeļu izskatu.

Es strādāju kā misiones darbinieks jau piecdesmit gadus. Esmu pārstaigājis Vāciju no dienvidiem līdz ziemeļiem un vienmēr esmu atradis tādus, kas pēc tam, kad bija atgriezušies un saņēmuši dzīvību no augšienes un Svēto Garu, ļāvās piekrāpties no viltus parādīšanām un būtnēm, kuras izlikušās kā Pats Kristus, Viņa eņģeļi, un gandrīz visi vai pat visi nokļuva maldos, nodevās murgiem, dievbijīgā lieluma mānijā un daži tapa velna apsēsti.

Mūsu iestādēs ir tādi, kas tapuši garā slimi vai velna apsēsti, kas esot redzējuši parādāmies Kristu vai kādu eņģeli. Šīs parādīšanas bijušas tik krāšņas, līdzīgas Bībeles aprakstītām. Ticēdami šīm viltus Kristus un viltus eņģeļu parādībām, viņi nokļuva augstprātīga maldu garu varā un beidzot tika velnu apsēsti. Vajadzēja daudz cīņu, līdz viņi atkal kļuva brīvi. Slava Dievam, Tas Kungs mani lietojis pie dažiem apmānītiem un tie atkal kļuva brīvi. Es varēju drīz nojaust, kura parādība īsta, jo pats esmu pārdzīvojis laiku, kur kopā ar dažiem biedriem redzēju brīnišķīgas parādīšanas. Bet Dievs deva man žēlastību pārliecināties, ka tas ir sātana krāpšanas darbs.

Kad es pirms daudz gadiem ar dažiem draugiem katru mēnesi astoņas dienas no vietas ilgās lūgšanās saucām pēc spēka no augšienes, pēc Vasarsvētkiem, pēc Gara dāvanām, tad nāca tādas brīnišķīgas parādīšanas, kas mūs visus būtu piekrāpušas, ja Dievs nebūtu apžēlojies par mums un ja mēs nebūtu klausījuši aizrādījumam: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva!” Man ceļas mati stāvus, atceroties briesmīgos krāpšanas mēģinājumus, kurus taisīja sātans. Ar viltus parādīšanām un atklājumiem velns gribēja iznīcināt visu, ko mēs bijām izlūguši no Dieva un ko vēlāk Dievs izveda caur mums. Un viņš būtu panācis, ja vien mēs būtu viņam ticējuši. Sātans būtu arī mūs, pieviltos, padarījis par tālākiem krāpniekiem, bez kā paši par to zinātu vai gribētu.

Ja man būtu laiks, es jums izstāstītu, kādu ārkārtīgu viltību pielieto ļaunie gari, uzliekot sev Kristus un Svētā Gara masku. Šie gari, par kuriem mēs pārliecinājāmies, ka tie ir no sātana, darīja daudz brīnišķīgu lietu, ar kurām gribēja mūs ievest maldībās. Tas mācīja mūs, ka visu, ko nevar skaidri saskaņot ar Dieva Vārdu, jāatmet bez kavēšanās. Kur gan lasām Bībelē, ka cilvēki, kad pār viņiem nāca Svētais Gars, būtu sviesti gar zemi, mētāti, raustīti?...

Losandželosas kustības sākumā ir daudz dievišķīgi laba un krāšņa, bet ja ienāk nebībelīgais, neveselīgais murgu gars, tad ies tāpat, kā to bieži varēja redzēt Vācijā. Kad maskētos ļaunos garus pieņēma kā gaišības eņģeļus un viņu parādības, atklājumus un aizgrābtības pieņēma kā īstu un Dieva sūtītu, tad ar to ielauzās viltus gars un ātri iznīcināja visu to, kas patiesi bija nācis un radīts no Dieva Gara. Uz reizi jau nemaz nevajag ienākt lielam daudzumam viltības un nebībeliskumam. “Mazums rauga saraudzē visu mīklu”, saka Svētie Raksti. Aizgrābtības, parādīšanas un pravietojumi pie mums ir tik lētas, kā ērkšķogas un to būtu vēl vairāk, ja mēs tās atzītu un nekarotu pret tām.

Es ceru, ka arī jūs atzīsiet, ka ne katru reizi tie ir labākie un patiesākie draugi, kuri pie visa tā, ko saka un dara viņu draugs, tikai piebalso, bet ka arī tur ir daļa patiesas brāļu mīlestības, ja norāda uz briesmām, kuras atzītas jau no tūkstoš piedzīvojumiem.”

 Augšminētais brīdinājums der ne vien Losandželosas kustībai, bet ļoti svarīgs arī mūsu dienās. Mums vajag acu zāles, lai varētu skaidri redzēt. Ļoti vajadzīga bībeliska saprašana. Cieši turoties pie Bībeles, tikai tie varēs pareizi novērtēt šo kustību, “kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr. 5:14).

 Mūsu mierinājums ir apziņā, ka tas Kungs jau iepriekš zin visus sātana plānus, viņa lielās un mazās viltības (lasi Ecēhiēla 21:26-29, 2.Tesaloniķiešiem 2:7-12 un visus Vecās Derības un Jaunās Derības praviešus).

Piedzīvojuši Dieva vīri liecina, ka tad, kad Dievs devis sevišķas svētības saviem bērniem, sātans sevišķi piekopj savu krāpšanas mākslu. Viņš cenšas aizsteigties Dievam priekšā. Tādēļ mēs arī tagad drīkstam cerēt, ka Dievs savus ļaudis grib sevišķi svētīt. Mēs drīkstam, nopietni un priecīgi cerēdami, lūgt pēc jauniem gara spēkiem. Bet šajās lūgšanās mums jābūt arī ļoti modrīgiem.

 *   *   *