BĪBELES AIZRĀDĪJUMI GARU PĀRBAUDĪŠANAI

 Bībeles aizrādījumi garu pārbaudīšanai

 No vācu baptistu draudžu savienības laikraksta “Der Wahrheitszeuge”

 Publicēts latviešu valodā žurnālā “Kristīgā Balss” 1920-tos gados 

Ievadam

Arī mūsu vecā kaimiņu valstī Vācijā mūsu draudzes daudz ko pārdzīvojušas, un pieredzējušas dažādas mācības un saviļņojumus.

Bet kā jau katrs spēcīgs organisms drīzāk pārvar visas vājības, tā arī mūsu draudzes Vācijā cieši turas uz vecā Bībeles un ticības pamata.

Te pasniedzam mūsu lasītājiem kādu rakstu, kurā izteicas vācu vadošo brāļu domas tajos jautājumos, kuri arī mums nav sveši. No plašā apcerējuma sniegsim tikai to, kam sakars ar mūsu pašu piedzīvojumiem.

Ticam, ka arī mūsu lasītājus tas ierosinās rūpīgi meklēt, nopietni pārdomāt un tas būs daudziem par svētību.

(Kristīgā Balss Nr. 12, 14, 17, 192x. gads)

 * * * * *

 Jo straujāk mēs tuvojamies mūsu laikmeta galam, jo dzīvāki mums top apustuļa Pāvila vārdi: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efez. 6:12) un jo svarīgāks mums top apustuļa Jāņa brīdinājums: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1.Jāņa 4:1)

Šī pārbaudīšana top vienmēr grūtāka, jo sātans un viņa eņģeļi top vienmēr veiklāki savā pārvēršanās un piemērošanās mākslā. Pa daļai jau piepildās Kristus vārdi: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos.” (Mateja 24:24)

Kas nekad nepērk pērles, tas arī nevar neīstas pērles saņemt īsto vietā. Bet tā kā mēs meklējam Debesu mantas un labas pērles (Mat. 6:20), mēs drīz varam tikt piekrāpti. Un jo dedzīgāk mēs meklējam, jo drīzāk varam piekrāpties. Sātans vienmēr cenšas aizsteigties Dievam priekšā, viņš arī tiecas pildīt mūsu tukšās sirdis un rokas, pirms esam nokļuvuši pie Dieva. Viņš vienmēr iekārto tā, ka māņu veidā apmierina mūsu tieksmi pēc dziļākas dievbijības tā, ka pat viegli varam ticēt, ka esam sakarā ar pašu Dievu, lai gan īstenībā esam gājuši “šīs pasaules dieva” pavadā. (2.Kor. 4:4)

Ne reti pat ļoti gudrus cilvēkus var piekrāpt ar viltotu naudu. Viņi vienkārši domā, ka viss jau kārtībā – numuri, zīmes, paraksti, vērtības apzīmējums, lielums, krāsas – viss šķiet pareizs, bet tomēr nav pareizs, un cilvēks tiek piekrāpts. Bet garu pārbaudīšana zināmos apstākļos ir daudz grūtāka par naudas pārbaudīšanu.

Sātans savu izglītību ir dabūjis Debesīs, un tāpēc prot savus ļaudīs nevien atdarināt karstu mīlestību pret Kristu, svētu brāļu mīlestību, dedzību tā Kunga darbā, atgriešanos, svētīšanos, dziedināšanas un citus brīnumus, bet, savas lietas veicināšanai, arī atspirdzināt pie visa tā (Mateja ev. 7:22-23).

Tomēr mums, kā Bībeles ticīgiem un bibliskām draudzēm, ir viens garu pārbaudīšanas akmens, tikai viens, bet pilnīgi pietiekošs. Labi mums, ja droši stāvam uz Bībeles pamata. “Ar to mums pravieša vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs (2.Pētera v. 1:19).

Ja mēs atstājamies no šī Vārda, tad esam padoti visādām patvaļībām, bet, ja šī Vārda gaismai ļaujam krist uz dažādajiem “gariem”, viņu izteiksmi un darbību, tad novērosim viņu nedievišķās iezīmes arī dažkārt gluži dievišķīgajās garu parādībās.

Sekojošajās rindiņās gribētu pievest dažas no šādām iezīmēm, kuras daudzos gadījumos novērojām gan pa vienai, gan vairākas, gan arī visas kopā.

 

Viltus gara bērni dažreiz pazīstami no sekojošām iezīmēm:

 

1. Ļoti daudz tiek runāts par svaidīšanām un parādīšanām.

Prieka reibonī un tīksmē tādi cilvēki, neviena neuzaicināti, atklāj savas dvēseles dzīves dziļākās saknes.

Gluži citāds šinīs lietās ir apustuļu un praviešu stāvoklis! Cieti, šķīsti, ar neuzkrītošu atturēšanos un kautrīgumu viņi runā par to tikai vajadzības spiesti. Lasot 2.Korintiešiem 12.nod. redzam cik uzmanīgi ap. Pāvils noņem plīvuru no kāda piedzīvojuma, kas jau noticis pirms 14 gadiem. Cik steidzīgi mūsu dienās daži cilvēki “izsistu kapitālu” no šādiem piedzīvojumiem, ar to pierādīdami, ka viņu dvēseles dzīvē kaut kas nav kārtībā. Mums vajaga vīrus un sievas, kuri nesteidzas sacīt pirmie, ka viņi ir Svēta Gara pilni un kas visus tos, kas nelielās ar parādīšanām, neuzskata par atpalikušajiem!

Mācīsimies te arī no Jēzus. Viņam, bez šaubām, bija daudz parādīšanu un neredzamā atklājumu, bet Viņš runāja par to ļoti reti un bez iejūsmināšanās (piem. Lūkas ev. 10:18).

 2. Citiem visa viņa garīgā dzīve ir pastāvīga griešanās ap sevi kā ap centru.

Jānis Zeics (miris 1922. g.) savās “Atmiņās un piedzīvojumos” raksta sekojošo: “Daudzus cilvēkus, tūlīt pēc viņu atgriešanās, kad tie tikko uzmodušies, lai dzīvotu Dievam, ienaidnieks ieved sapņainā jūsmošanā. Šī jūsmošana mūsu dienās parādās daudzos veidos. Jung-Stilings kādas savas grāmatas priekšvārdā saka, ka tikai nedaudzi Dieva bērni nav pārdzīvojuši laika posmu, kur nebūtu piemeklēti no jūsmošanas gara un nebūtu kārdināti uz to. Viņš raksta, ka neatgriezies cilvēks nekad nekļūst par slimīgu jūsmotāju, bet tikai atgriezies un šīs jūsmu un murgu gars bieži vien uzmācās līdz ar atgriešanās brīdi. Šie viltīgie gari satver savos tīklos arī tādu, kas svētīšanās dzīvē sasniedzis jau augstu pakāpi, arī tad vēl māņu gars viņus pavedina.

Visi šie garīgās jūsmošanas veidi dibinājās uz ticīgā augstprātību. Kad tas atgriežas, nāk Dieva Gars un grib tiesāt un nonāvēt visus tos grēkus, ja vien Viņam ļauj brīvību. Ja Dieva Gars šo darbu var darīt netraucēts, Viņš neatstāj nevienu. Viņš cilā zobenu, kas ir “soģis pār sirds domām un sirds prātu” (Ebr.4:12). Bet pirms vecā, augstprātīgā daba top vesta pie Krusta un kapa, kur tai jātop iznīcinātai, viņa top gluži dievbijīga, lai tikai tā izbēgtu nāvei un tad dievbijīgā izskatā valda Dieva bērnā tāpat kā agrāk. Vecais cilvēks tāpat spēj pārvērsties par gaišības eņģeli kā velns pats. Bet velns te darbojas līdzi un ar viltīgām parādībām, ar eņģeļu un pat ar Kristus redzēšanu, ar dievbijīgi un svēti skanošām balsīm kopjot nenonāvēto augstprātību, lai tā nemirtu. Visi šie redzējumi un parādības ir no velna, kas pārvēršas par gaišības eņģeli un tās sūta cilvēkam, lai to ievestu lieluma mānijā un sapītu garīgā augstprātībā. Un šim gaišības eņģelim tic, tāpēc, ka tas glaimo vecajai, pie dzīvības palikušajai augstprātībai. Tātad arī nemirst, bet pieņem cilvēkā dievbijīgu, svētu ārieni, lai gan nav nekas cits kā augstprātības velns dievbijīgā tērpā”.

Ne visur “es” izceļas tūlīt un tādā veidā. Daudziem griešanās ap sevi iesākas ar slimīgi pārspīlētu pašnopratināšanos. Arī pārbaudoša sevis novērošana, pat labi domājot, var tikt pārspīlēta.

Dr. Pirsons raksta: “Jaunajā Derībā tikai divos gadījumos sacīts, lai mēs paši pārbaudamies: 1.Kor. 11:28 un 2.Kor. 13:5, bet abos gadījumos tas sacīts sevišķam nolūkam un tādēļ nekāda ziņā neieved to kā ikdienišķu ieradumu. Es vēl nepazīstu nevienu, kas nodevies šādam ieradumam, nebūtu aptumšots savas pestīšanas cerībā. Jā, dažus sātans turējis savās cilpās pat daudzus gadus – tāds bija iznākums”.

Tā kā no pārspīlētas pašnovērošanas rodas smaga, nospiesta sajūta, no kuras, gluži dabīgi vēlas atbrīvoties, tad te izaug tieksme pēc garīga prieka un baudām, pēc pacilājošām izjūtām. Šim nolūkam tiek piekopts dievbijīgais “es” kults, tiecoties sevi apreibināt vienmēr ar “jaunām svētībām”, sapulcēm, svētīšanos un dziesmām, ļaujot sevi “piepildīt”, ”svētīt” un “pacilāt”. Un kad dievbijīgais “es” sasniedzis vajadzīgo augstumu, tad sajūta arī maina savu raksturu un cilvēks peld laimē. Bet ja nevar sasniegt neko “sevišķu”, tad jūtas kā vīlies un uzskata savu vadību garīgā ziņā nabadzīgu, jo tai nav ne “vasarsvētku spēka”, ne “uguns”, ne “gara kristības”.

Kamēr ikdienišķie mājas pienākumi atstāti  novārtā, izdara tālus un dārgus ceļojumus pa svētīšanas sapulcēm, lai tur savam dievbijīgajam “es” sagādātu vieglu sliņķa dzīvi, kurai vajagot būt “bībelīgas svētlaimes” priekšbaudai - īsi sakot, viss griežas ap dievbijīgo “es”. Kur vajadzīgs strādāt Dieva Valstībai, tur iestājas sapulču un dziesmu kristīgums. Vārdi stājušies spēka vietā, teorija prakses vietā, bauda – kalpošanas vietā. Kā “dievbijīgie” Jāņa Kristītāja laikā, kuriem Tas Kungs sacīja: “Viņš ir degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa ev. 5:35)

Tieksme pēc svētlaimes sajūtas ved arī pie šaubīga gara virziena un apšaubāmas garīgas barības. Dvēseles laimes sajūta tiek uzskatīta par garīgās dzīves augstuma mērogu, pie kam valda pārliecība, ka šāda laimes sajūta nākot no Dieva. Tā ir ļoti liela maldīšanās, ko it labi pierāda sekojošais piemērs.

Misiones inspektors Brukers raksta savā grāmatā  “Jāņa parādīšanu mācība un ieprieca” sekojušas atmiņas no saviem jaunības laikiem! “Studiju laikā es kādā dzimšanas dienā apņēmos sevi atbrīvot no visa tā, kas mani jau gadiem ilgi bija mocījis šaubām. Es to gribēju mest “pār malu”, Dievu, Debesis un elli, pestīšanas cerību un pazušanas atziņu. Man tas arī izdevās. Un kad es biju atbrīvojies no visa, manā dvēselē tūlīt iestājās miers un tāda svētlaimes sajūta, kādu nebiju piedzīvojis ne agrāk un varbūt arī nekad vēlāk.

Vakarā atnāca daži draugi izsacīt man laimes vēlējumus. Viņi atrada mani tādā gara stāvoklī, ka to nav aizmirsuši pat šodien. Pēc ilgiem gadiem viens no viņiem man sacīja, ka manu pacilātā gara stāvokļa un runu rezultātā tajā vakarā viņš daudz zaudējis savā garīgajā dzīvē. Mans prieks bez šaubām bija sātanisks, bet no ārienes tas bija tik tīrs un augsts, ka to varēja pieņemt kā Tā Kunga dāvātu. Vēlāk es sapratu, ka es toreiz pie sevis piedzīvoju sātana pārvēršanos gaišības eņģelī.”

Šī sātaniskā svētlaime apmulsina un apbur dažu labu nepieredzējušu Dieva bērnu. Viņš gan ir laimīgs Jēzū, bet sirdī mājo ilgošanās: “Es vēlētos būt kā Jēzus”. Un turpat līdzās sajūta: “Par nožēlošanu, neesmu tāds kā Jēzus”.

Kamēr mēs neesam pie Tā Kunga, mūsu dvēselēs joprojām nebūs gluži piepildītas šīs ilgas un vienmēr būs kāda neapmierinātība ar mūsu cilvēcīgās dzīves nepilnībām. To pazina arī ap. Pāvils: “Nevis ka to jau būtu saņēmis, vai jau būtu pilnīgs, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus” (Fil. 3:12). Tomēr viņš sevi un ticīgos uzlūkoja kā pilnīgus Kristū (Fil. 3:15).

Šādu stāvokli daudzi ticīgie nevar pietiekoši izprast. Viņi neizprot savus “neklusināmo ilgu” cēloņus un sāk šaubīties par to, vai tik viņiem ir viss, kas vajadzīgs svēttapšanai. Tur tad sātanam nav grūti darīt savu darbu. Viņš tad sūta kādu no saviem “aplaimotajiem” un liek Dieva bērnam sacīt: “Redzi, cik es esmu laimīgs! Un Tu? Saki man, vai tu patiesi esi laimīgs, bet tu vari tāds kļūt kā es. Es tev došu grāmatu, ko lasīt. Bībele mūsu laikos nemaz nav tik vienkārši un burtiski lasāma un saprotama”.

Tā un vēl citādi velns liek runāt, līdz vientiesīgais Dieva bērns tam sāk ticēt.

Daudzi arī tikai tādēļ ir tik laimīgi, ka viņi Dieva bērnu nākotnes stāvokli šķiet jau sasnieguši. Ir arī tādi, kuri paši sev liekas tik pilnīgi kā pats Jēzus. Nav brīnums, ka viņi jūtas tik laimīgi un liekas pat pielūgties. Bet tas ir viltojums, garīgs aklums, sātanu māņi!

Mēs būtu pasargāti no šādas maldīšanās, ja mums ticības dzīves centrā būtu Kristus, bet ne mēs paši. Nabadzīgs un neskaidrs bija cilvēku pasaules uzskats, kamēr mūsu Zemi uzskatīja par visa Visuma centru. Vēl nabadzīgāka un neskaidrāka, neskatoties uz visu šķietamo dievbijību, ir tāda garīga dzīve, kuras centrā ir cilvēka “es”.

Pirmais jautājums atgriežoties no grēkiem nedrīkst būt – “Kā lai es tieku pie svētlaimīgas sajūtas?” bet, “Kungs, ko Tu gribi lai es daru?” Ja kalposim Dievam un Jēzum Kristum, tad būs arī prieki. “Kaut jel tu ievērotu manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi” (Jesajas 48:18), “Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu” (Jāņa 15:14).

Kad Mozus kāpa zemē no kalna, viņa vaigs spīdēja. Tas bija kā mantojums no satiksmes ar Dievu. Bet pats svarīgākais bija tas, ka viņš neaizmirsa izpildīt Dieva pavēles. Arī laiku, spējas un gara dāvanas Dievs dod mums nevis pašu baudai, nevis lai paši sev glaimotu, bet lai kalpotu.

 3.  Maldu gars pa lielākai daļai izvēlas personas ar vājiem nerviem.

Kāds vīrs, kas 1907. gadā ar visu sirdi pieķērās valodu runātāju sapulcēm, paņēma uz turieni līdzi visu savu ģimeni. Tūlīt, pirmajā sapulcē viņa māsa tika satverta. Tad brālis viņai sacīja: “Es jau domāju, ka tevi tūlīt pārņems šis spēks, jo tev vāji nervi. Tiem ļaudīm, kuriem stipri nervi, jāgaida ilgāk.”

Te arī ir saprotams, kādēļ spiritismā, teozofijā un nereti Vasaras svētku kustībā sievietes ieņem vadošo lomu.

Pirmajās draudzēs jau bija nākusi priekšā nerviem vāju sieviešu jaukšanās draudzes dzīvē, kādēļ ap. Pāvils raksta: “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas pierasts visās ticīgo draudzēs, jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka…jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē… Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor. 14:34-37)

Pāvila pavēle arī tagad attiecas uz visām sapulcēm, kuras iziet uz garīgiem uztraukumiem un nervu kairinājumiem. Bībelē Svētā Gara piepildīšanas gadījumi raksturojas ar to, ka Dieva Gars aplaimo, bet ne uztrauc un piepilda visus vienā laikā, bet nekādā gadījumā sevišķi sievietes un personas ar vājiem nerviem.

 4.  “Gara cilvēki”, kuru gars nav no Dieva, ievērojami ar to, ka Bībelei piegriež samērā maz vērības, vai arī uz viņu skatās kā uz grūti saprotamu mācību, kuras dziļais saturs kļūst saprotams tikai pēc sevišķām parādīšanām un augstiem atklājumiem.

Nav izslēgti gadījumi, kur Bībeles patiesības nav vairs vienīgā mēraukla, tās ietin misticismā un tik tālu destilē, līdz beidzot izzvejo no Bībeles to, kas pašam patīk, pats vairs neatrodas zem Dieva Vārda, bet stāv tam pāri, no Dieva Vārda neļaujas pamācīties, bet pats to groza un skaidro bez kautrēšanās un bijības. Visbiežāk notiek, ka savas nebībelīgās mācības ietin Bībeles apsegā, lai novestu maldos tos, kuri tic Bībelei. Pakāpeniski mēģina Bībeles vietā sniegt ko citu un galu galā padarīt to par nevajadzīgu. Kas grib pārbaudīt garus, tam visa pamatā jāņem Bībele, lai novērtētu mūslaiku garīgās kustības.

 5.  No brīvajām attiecībām pret Bībeli, drīz vien izveidojas brīvas attiecības pret draudzi.

Zem vispasaules cilvēku brālības segas audzina mazcienību pret draudzi un viņas iekārtu. Pat kristība un Vakarēdiens. Nereti tiek uzskatīti par diezgan necienīgiem draudzes vecaji, lai tie varētu pasniegt maizi un vīnu. Nepieņem pamācības un paskubinājumus no draudzes puses. Paskubinājumu “paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild, lai tie varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi”(Ebr. 13:9-13). Ne tikai neievēro, bet cenšas pat pamācīt “atpalikušo” draudzi.

 6.  Aplūkojot tuvāk maldu kustību darbiniekus, redzam pastāvīgi pieaugošu dievbijības lielummāniju.

Te ir kāda sieviete, kurai gars sacījis: “Caur tevi tiks svētītas visas ciltis virs zemes”, tur kāda cita esot dabūjusi sevišķu uzdevumu aicināt atgriezties visas draudzes un valdniekus zemes virsū. Daži sevi uzskata par atklāsmē minētiem “vīna spaida minējiem” (Atkl.gr. 14:14-20), citi par “diviem lieciniekiem”(Atkl.gr. 11.nod.).

J. Zeics raksta: “Anglijā mēs iepazināmies ar kādu Vordu no Austrālijas, kuram patiesi bija lieli gara spēki un dievišķs svaidījums. Kādu laiku Dievs caur viņu darīja lielus darbus. Kādā lielā starptautiskā konferencē Londonā Vords atstāja tādu iespaidu, ka es viņu atvedu uz Rītprūsiju (Austrumprūsiju) un gribēju ar viņu ceļot pa mūsu darba laukiem. Kad viņš bija noturējis pirmo sapulci manā draudzē, es viņam sacīju: “Brāli, viss, ko tu runāji par brīnišķām balsīm, eņģeļu un Kristus parādībām, ir sātana māņi un ja tu pilnīgi neatmetīsi šīs lietas, tu piedzīvosi dziļu kritienu.” Viņš tomēr nepievērsa vērību maniem aizrādījumiem. Tomēr tanī laikā, kad viņš dzirdēja šīs balsis, viņš bija pilns gara un spēka. Tā, kādā no mūsu sapulcēm Kenigsbergā, vairāki simti tika pamodināti. Manas šaubas toreiz likās grūti saprotamas, jo Dieva Gars neatstājās piepeši, bet tika pamazām izdzīts ar augstprātību un lielummāniju. Man vajadzēja viņu atlaist, jo šie spēki pastāvīgi lika par sevi manīt. Pēc tam bija jāpieliek daudz pūļu, lai saviļņojums nepārietu sapņos un murgos, lai gan vēl vienmēr caur viņu notika pamodināšanas.

Gadu vēlāk es Vordu sastapu Palestīnā pie Karmeļa kalna. Tur viņš uzdevās par “diviem lieciniekiem”, kurus apvienojis vienā personā. Trīs ar pus gadu esot svaidīts par vienu liecinieku, bet tagad esot saņēmis svaidījumu būt par “otru liecinieku”. Viņš esot ķēniņš Zālamans un tagad ceļojot uz Jeruzalemi atjaunot savu valstību. Kalpotāja man rādīja Vorda kabatas lakatus, kur šķērsām bija izšūts “King Solomon”. Tādā lielummānijā viņš bija nokļuvis ticēdams viltīgajām eņģeļu un Kristus parādīšanām. Vēlāk nāca zināmi viņa ārlaulības sakari ar sievietēm, bet tad visas viņa gara dāvanas bija izbeigušās.”

Vēl noteiktāk nekā pie “gara” personām, viņu īstā daba novērojama veidā, kā šis gars parādās. 

 a)  Veselīgiem ticīgiem, neskatoties uz “gara” ārīgi svēto veidu, šad tad uzmācas drausmīga sajūta, ka ne vienmēr ir darīšana ar tīru būtni. Tam nedrīkst nevērīgi paiet garām. Kur darbojas Dieva Gars, tur nekad nav tumšas baismu nojautas.

 b)  Tālāk šādu garu “parādīšanas” un “pravietojumi” ar savu veiklo kombinējumu bieži atgādina “kabatas mākslinieku” veiklību. Pa lielākai daļai viņiem nav nekādas praktiskas nozīmes ticīgajā dzīvē. Paskubinājumi un pamācības parasti nesatur nekā tāda, kas jau nebūtu lasāms Bībelē.

Bez tam, tādu garu izteikumā un rādījumos nereti ir daudz mazvērtīgu sīkumu, sarunu un parādību, tik daudz skaņu balsu, uztraucošu, uzbudinošu, untumainu un divdomīga. Liekas, ka šiem “gariem ir sevišķs prieks cilvēku izjokot, pasmieties, pazoboties par viņu.

Nesen atpakaļ sastapu sievieti, kura stāstīja, ka piedalījusies spiritiskā sapulcē un viņa pati tur prasījusi izsauktajam garam, kas viņš esot. Tas atbildējis, ka esot Jozua, kas pēc gadu tūkstošiem atkal pirmo reizi nonācis virs zemes. Es pakratīju galvu par viņas lētticību un brīdināju no spiritisma.

 c)  Neīstais gars ir sensāciju gars. Tas ir uztraukuma un nemiera gars. Uzbudinādams nervus tas attiecīgos cilvēkos attīsta rosīgu darbību. Ar savu darbības spēju, dedzību un dievbijību šādu maldu garu pārņemti kristīgie pat uz ilgāku laiku tālu pārspēj pat uzticīgus Kristus mācekļus. Sevišķi sākumā, kad vēl darbojas arī Dieva Gars, “dievbijīga staigāšana” ļaunajam garam ļoti patīk, ar to viņš vieglāk spēj apmānīt cilvēkus. Vēlāk jau varēs masku nomest, bet sākumā tā viņam ir ļoti noderīga.

Kā tuberkulozes slimnieka vaigu sārtums var piekrāpt un atstāt pilnīgas veselības iespaidu, lai gan slimība jau pēdējā stadijā, tā nereti šī ātri uzdzītā ticības dzīves bagātība sevī slēpj jau iesākušos garīgo sabrukumu. Šāda neveselīga “svētīšanās” jau novērojama pirmajās kristiešu draudzēs (Kol. 2:18).

Tomēr ļaunais gars neapmierinājas ar šādu sensacionālu “kristīgo staigāšanu”. Tādēļ rada sensācijas ar dažādām balsīm, parādībām un redzējumiem. Ja arī satura ziņā tās ir mazvērtīgas, tad skaita ziņā tās atstāj lielu iespaidu. Cik retas, turpretim, ir dievišķas parādības! Abraamam un Mozum pagāja gadu desmiti no vienas parādīšanas līdz otrai, tāpat retas tās bija praviešiem un apustuļiem. Bet tās pēc satura un nozīmes bija ļoti lielas.

Kā sensācijas veicināšanas līdzeklis ir arī slimīgs, pastāvīgs aizrādījums uz pēdējo laiku, Kristus atnākšanu. Tas ātri uztrauc nervus un jūtas, sevišķi sievietēm un jauniem bērniem ticības dzīvē, sagatavojot labu zemi jūtu pārspīlējumiem. Ja tad vēl notiek “atgriešanās”, “svaidīšanās”, atzīšanās, pat dziedināšanas un citi brīnumi, tad pūļa uzmanība mantota.

Tomēr mums nevajadzētu sevi maldināt ar šādu pravietojumu Jēzus vārdā, dēmonu izdzīšanu Jēzus vārdā un citiem labiem darbiem, kuri it kā darīti Kristus vārdā un spēkā. Tas viss ir iespējams arī tad, ja cilvēks nav Kristus īpašums. (Mat. 7:22-23)

 d)  No šādas tieksmes pēc sensācijas nāk arī tas, ka gars spiež cilvēku pat lielas sapulces priekšā atklāt visu savu grēku dzīvi. Dēmoniskie gari pie tam ne vienmēr ievēro tīru patiesību, jo sātanam ir “brāļu apsūdzētāju” amats (Atkl.gr. 12:10). Viņam ir labi iespējams ieskatīties arī Dieva bērnu dzīvē (Ījaba 1:9; 2:5; Cah. 3:1).

 Brālis Vīstens - Gerlics ļoti pacilāti raksta “Allianz Blatt” avīzē par notikumiem Hiršbergas konferencē 1907.g. starp citu sekojošo: “Caur valodu runāšanu un tulkošanu tas Kungs piepeši lika sacīt: “Jūsu vidū ir zagļi!” Šie vārdi atstāja dzīļu iespaidu uz visu sapulci. Neviens neatzinās. Tad tika lūgts, lai tas Kungs atklātu šīs dvēseles un nosauktu tās vārdā, lai varētu šos ļaudis izdzīt no mūsu vidus. Vēl vienmēr viss bija klusu. Tad piepeši kāds kungs praviešu garā nosauca kādu vārdu. Tagad piecēlās kāda sieviete, kuru patiesi tā sauca, bet viņa neapzinoties nekādas zādzības. Tika jautāts tālāk pēc tādu personu vārdiem un tad piecēlās kāds brālis, šīs sievietes vīrs. Bet arī viņš neatzinās tādā grēkā. Tagad lūdza pēc gaismas no augšienes. Beidzot sieviete izsaucās – tagad tas Kungs man to atklāja – jā es esmu zagle! Un tad sekoja atzīšanās. Drīz pēc tam piecēlās arī vīrs un atzinās, ka tas Kungs arī viņam atklājis kādu sen aizmirstu zādzību. Tagad sekoja vesela rinda atzīšanās no sapulces dalībniekiem, kas mūs dziļi satrieca. Mēs pateicībā slavējām Dievu, kas mums parādījis tādu žēlastību. Sieviete arī atzinās, ka grēkojusi pret valodu runāšanu, turēdama to par neīstu un nedievišķīgu, pat par blēdību, līdz viņas vārds un grēki atklāti caur valodām, kas ir pārliecinošs piemērs, ka tās ir patiesi Dieva iedvesma. Šī māsa tika dziļi svētīta, viņa liecināja, cik viegli un laimīgi viņa jūtas. To apstiprināja arī viņas priekā starojošā seja. Pēc tam nāca arī citi ziņojumi, piem.- “Jūsu vidū ir sabata neievērotāji!” “Te ir tādi, kas vienaldzīgi Bībeles lasīšanā!” “Daži no jums tapuši auksti un nepiekopj savā istabiņā lūgšanas satiksmi ar to Kungu!” Tā Kunga bijāšana krita uz sapulci un viena pēc otras nāca sapulces dalībnieku atzīšanās grēkos un noziegumos. Viens ziņojums skanēja tā – “Te ir jauni cilvēki, kas piekopj netīrus sakarus!” Uz to arī vairāki jauni cilvēki, zem četrām acīm atzinās un dabūja piedošanu Jēra asinīs. Pēdējais ziņojums bija – “Es darīšu vēl lielākas lietas!””

 Bernhards Kīns uz to rakstīja “redakcijas piezīmēs”, kuras sekoja minētajam ziņojumam, ka pēc 1.Kor. 14:2-18 Tas Kungs “caur valodām un tulkojumu” nekad neliek cilvēkiem ko sacīt, turpretī valodu runātāji runā Dievam un ne cilvēkiem, bez tam, Kristus runas pirmajā personā ir pilnīgi bez pamata. Tālāk, ja Kristus tādā kārtā gribētu atgriezt pasauli, Viņš astoņās dienās to noliktu zem savām kājām. Bibliska pasaules pārliecināšana skaidri noteikta Jāņa 16:8-14. Arī apustuļu darbu grāmata mūs nav atstājusi neziņā kā pirmajās Dieva Gara vadītajās draudzes sapulcēs tiesāti atsevišķi grēkos krišanas gadījumi.

 Brāļa Vīstena ziņojums lika izteikties arī brālim Zeicam, kurš tad par šo pašu jautājumu raksta sekojošo: “Nemaz nav manā dabā atkal no jauna atstāt manu kluso darbu un uzstāties ar biedinājumiem pret valodu runātājiem Kristus draudzē. Bet mūsu mīļā brāļa Vīstena ziņojums par notikumiem Hiršbergas konferencē mani tik dziļi satricināja, ka es apgrēkotos Dieva un šī ziņojuma lasītāju priekšā, ja būtu klusējis un nesacījis kādu biedinājuma vārdu. Brāļa Vīstena ziņojums izsauca man atmiņā piedzīvojumus, kuri norisinājās manu acu priekšā dažus gadus atpakaļ un pēc sava satura ļoti atgādina Hiršbergas notikumus. Es negribēju šos savus piedzīvojumus nodot atklātībai, bet izlasījis brāļa Vīstena ziņojumu, nevaru klusēt.

Tas notika tanī laikā, kad es ar lielāku brāļu skaitu, starp kuriem bija arī Elsers, Blaihs un citi, ik pa četrām nedēļām, astoņas dienas vienojāmies lūgšanā pēc Gara spēka un dāvanām no augšienes. Kad mēs kādu laiku ar visu nopietnību bijām lūguši, sākās tik spēcīgas un brīnišķas Dieva un Viņa Gara parādības, kas mums likās, ka Dievs paklausījis mūsu lūgšanas un sūtījis savu Garu mūsu vidū. Šis gars, kuru mēs turējām par Svēto Garu, par savu ieroci lietoja arī kādu piecpadsmit gadus vecu meiteni, caur viņu atklādams sapulces dalībnieku slepenus grēkus un noziegumus. Neviens mūsu sapulcē nevarēja palikt ar kādu grēku uz apziņas – gars visu darīja atklāti zināmu.

Še pievedīšu tikai vienu piemēru. Mūsu sapulcē ienāca kāds apkārtnē ļoti cienīts un ievērojams vīrs. Tikko viņš bija ienācis, meitene tūlīt atklāja sapulcei visus viņa slepenos grēkus. Viņš ieveda mani blakus telpā un tur pavisam satriekts ar asarām atzinās, ka patiesi darījis tādus grēkus. Pēc tam mēs atkal iegājām sapulcē, bet tūlīt, tā pati balss sacīja – tu tomēr  neesi atzinis visu, tu reiz nozagi 10 guldeņus un tu neatzīsti! Vīrs mani ieveda atkal blakus telpā un atzinās: “Tā ir patiesība. Es gan neesmu nevienam tos 10 guldeņus izvilcis no kabatas, bet reiz es no augļu pircēja saņēmu 10 guldeņus vairāk nekā man pienācās un neatdevu atpakaļ, lai gan labi zināju, ka pircējs pārskaitījies.”

Šis vīrs nekad nebija redzējis šo meiteni, kas tik sīki atklāja viņa grēkus. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka pār visu sapulci un pār mums nāca svēta bijība un tāda sajūta, kas izsakāma vārdos: “Kas var mājot mūžīgā karstumā? Kas var dzīvot rijošā ugunī? Bailes un drebuļi pārņēmuši liekuļus.”

Tas bija dziļas pielūgšanas gars. Kas te varēja vēl šaubīties, kad pat stiprākie salūza un neviens nevarēja palikt sapulcē ar apgānītu sirdsapziņu. Un tomēr, mums vajadzēja pārliecināties, ka šis gars, kas darīja tādus brīnumus un kuru mēs turējām par Svēto Garu, patiesībā bija ļauna tumsības vara. Tā bija liela Dieva žēlastība, ka mēs varējām atmaskot šo augsto tumsības varu un es vēl tagad nevaru Dievam diezgan pateikties par to.

Tas notika šādi. Pie visa, kas notika caur šo garu, man bija drausmīga sajūta, kas pieauga nepārvaramā neuzticībā. Šī neuzticība palika vienmēr stiprāka sakarā ar dažām blakus parādībām un kāda ļoti nopietna un uzticama sapulču dalībnieka sapņa. Viņš redzēja maldu garu, kas mūs visus maldināja, dodams dzert no glāzes, kurā tomēr nebija tas, ko gribējām dzert. Glāze bija vai nu tukša vai ar citu saturu, nekā mēs domājām dzerdami. “Tātad, tas ir maldu gars,” es sacīju sevī.

Kad šīs aizdomas pirmo reizi līdzdalīju savam vecam draugam un brālim Bleiham, viņš sacīja: “Brāli Zeic, ar šādu neuzticību sirdī tu vari apgrēkoties pret Svēto Garu un šis grēks nekad netiks piedots.” Tās man bija briesmīgas dienas un stundas, jo es nezināju, vai man ir darīšana ar dievišķu spēku, vai ar maskotu tumsības varu. Viens bija skaidrs, ka ne es, ne tā sapulce, kuras priekšā es atrados, nedrīkstēja ļauties vadīties no gara, par kuru neesam skaidrībā, vai viņa vara ir no augšas vai no apakšas. Tāpēc es uzvedu vadošos brāļus augšējās telpās, līdzdalīju viņiem savu stāvokli un sacīju, ka mums visiem jālūdz, lai varētu pārbaudīt, vai tā ir tumsības vai gaismas vara. Kad nonācām sapulcē, šī neizprotamās varas balss jautāja caur šo meiteni: “Kas tas par uztraukumu jūsu vidū? Jūsu neticības dēļ jūs tiksiet bargi sodīti.”

Tā bija tā pati balss, un mēs nezinājām ar ko mums darīšana. Mēs gribējām tā izturēties, ka ja tas būtu Tā Kunga eņģelis, mēs nebūtu pret viņu apgrēkojušies, bet lai nevarētu arī tapt pievilti, ja tas būtu sātana spēks. Mēs sacījām: “Ja tu esi dievišķīga vara, tad tu tam piekritīsi, ja mēs rīkojamies pēc pavēles: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.”

Mēs metāmies ceļos, brēcām uz Dievu un lūdzām no sirds dziļumiem, lai Dievs apžēlojas par mums un kaut kādā veidā atklāj, ar ko mums darīšana. Un tad šai varai vajadzēja pašai sevi atklāt. Meitene, caur kuru gars runāja, šausmīgi seju vaibstīdama, kliedza tādā balsī, ka mums tirpoņa gāja pa kauliem: “Esmu nodots! Esmu nodots!”

Drīz pēc tam es vēl divas reizes redzēju spēcīgus vilšanas mēģinājumus. Te ienaidnieks lietoja citas personas un citu veidu. Pēc tam es redzēju, ka ienaidnieks ar tiem pašiem vilšanas paņēmieniem piestājās mūsu apkārtnes nopietnākajiem, dedzīgākajiem brāļiem un māsām, tikai atkal citādā veidā.”

5.Mozus 18:21 Tas Kungs saka tā: “Ja tu savā nodabā domātu: kā lai mēs pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? -  tad zini: ja pravietis runās Tā Kunga vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūst īstenība, tad tas ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa.”

Pieredze ir mācījusi, ka nav tā, ka maldu gari vienmēr runātu nepatiesību. Brālis Zeics raksta par kādu savu piedzīvojumu: “Kāds bagātīgi apdāvināts brālis, kurš ar savu ticību daudz panāca pie slimiem, apsēstiem u.c. un kuru es ļoti mīlēju un cienīju, kādā patiesu Dieva bērnu pulciņā stāstīja par eņģeļu parādīšanām, kādas viņam bijušas. Es šim mīļotajam brālim tūlīt sacīju: “Netici, ka tie patiesi bijuši eņģeļi. Tie bija eņģeļu izskatu pieņēmuši ļaunie gari, kuri tevi no īstā ceļa novedīs maldībās, ja tu ticēsi tiem.” Tā bija pirmā reizi, kad mums radās domu nesaskaņa.

Kad mēs pēc kādām divi stundām nonācām šī brāļa dzīvoklī, eņģelis parādījās manā klātbūtnē, bet runāja caur kādu turpat esošu sievieti, dzīvokļa saimnieka radinieci. Šis eņģelis, starp citu, sacīja – “Es esmu sūtīts no Visspēcīgā augstienes izpildīt Visaugstākā Dieva pavēles. Brāļi, gari ir izgājuši pasaulē, lai ievestu maldībā arī izredzētos, ja tas varētu būt. Bet, ja arī viņi runātu kā ar eņģeļu mēlēm, tad neticiet, kā vien tam, ko Dievs saka Savā Vārdā. Dievs šo kārdināšanas laiku jau pasludinājis iepriekš.”

Tā kā es biju pārliecināts, ka tas nav eņģelis, tad es savā sirdī brēcu uz to Kungu, lai Viņš man dotu žēlastību, mana drauga dēļ, noraut masku šim viltus eņģelim. Es piecēlos un jautāju šim garam, kas sacīja, ka nācis no Visspēcīgās augstienes, kāpēc viņš saka mums tādas lietas, kas mums jau visiem zināmas no Bībeles?

Viņš atbildēja, ka man neesot tiesības uzstādīt šādus jautājumus. Tās patiesības, ko viņš sakot, jau dodot skaidru liecību par viņu. Es atbildēju: “Nē, tas nav eņģeļu uzdevums sludināt cilvēkiem, bet viņi sūtīti kalpošanai. Sludināšanas uzdevums ir mums – cilvēkiem, bet ne eņģeļiem. Tāpēc es vēlreiz jautāju Tā Kunga vārdā, kura kalps es esmu, vai Dievs tev uzdevis sacīt mums tādas lietas, kuras mēs visi zinām no Dieva Vārda?”

Viņš mēģināja izvairīties, bet beidzot piebalsoja, ka Dieva kalpam esot gan tiesības viņam tā jautāt un tad arī atzinās, ka šādu uzdevumu nav vis saņēmis no Dieva. Es sacīju: “Tagad esi atklājies kā krāpnieks un sātans. Savas runas sākumā tu sacīji, ka esi sūtīts no Visspēcīgā augstienes un tagad tu atzīsties, ka tie ir bijuši meli. Tātad tu neesi nekāds Dieva sūtīts eņģelis. Tie nemelo, melo tikai velni.”

Pēc tam viņš atzinās, ka viņi esot gari, kuriem esot tiesības iet un sacīt ļaudīm patiesību, “lai mūsu pazudināšanas dienā pa vienu smilšu graudiņu atvieglotu mūsu stāvokli.”

Bet cik daudz patiesības šie gari arī dažreiz nerunātu, viņus tomēr beidzot var pieķert pie meliem un krāpšanas, sevišķi viņu pravietojumos. Viens no pirmajiem Vasarsvētku kustības vadoņiem, mācītājs Regoli, vēl pirms savas nāves atzinās, ka 99% Vasarsvētku kustībā ir tikai dvēseles dziņas un ka 90% no visiem pravietojumiem nav piepildījušies un uz tiem attiecas 5.Mozus 18:22.

Un ar daudzām balsīm, parādīšanām, papriekšsludināšanu, kas liekas it kā nebūtu tiešā sakarā ar Vasarsvētku kustību, ir gluži tas pats. Te ir tas pats gars, kas samaitāja Vasarsvētku kustību. Papriekšsludinātā laikā nereti notika patiesi lielas lietas, tikai gluži pretējas tām, kas tika sludinātas. Tā par 1914.g. tika sludināts tūkstošgadu miera valsts sākums, bet iestājās briesmīgs karš.

Maldīgi priekšsludinājumi (pravietojumi) notikuši attiecībā ne tikai uz pēdējām dienām, uz Tā Kunga atnākšanu, bet arī uz draudzes un ģimenes dzīvi, slimībām utt.

Šīs maldu priekšsludināšanas (pravietojumus) mēģina noklusēt, atvainot (attaisnot) un mēdz sacīt, ka “Dievs gribējis pārbaudīt viņu ticību”. Katra īsta ticīgā pienākums ir uzrādīt (celt gaismā) katru šādu gadījumu, lai neļautu melu garam ieperināties Kristus draudzē un daudzus vientiesīgus Dieva bērnus izsargātu no rūgtas maldīšanās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu Dievs ir Patiesība, kurš nekad, nekad nelieto melus!

 Kad Losandželosas (Los Angelos, ASV) kustība (vasarsvētku kustība ar valodu runāšanu, kas 1907. g. sāka parādīties arī Vācijā) nāca uz Vāciju, brālis Zeics rakstīja Kalifornijas brāļiem šādu biedinošu vēstuli:

“Mīļie brāļi! Jūsu lapas pēdējo numuru es liku pārtulkot mūsu lapai, bet tur es uzdūros uz dažām ļoti aizdomīgām lietām. Es uzskatu par savu brāļa mīlestības pienākumu jums līdzdalīt pārdzīvojumus un brīdināt, vienalga, vai jūs manus brīdinājumus pieņemiet, vai atraidiet. Rakstā, kam virsraksts “Dievišķā svētlaimē”, starp citu rakstīts: Mēs zinām, ka daži skatās nelabvēlīgi uz atdošanos šim spēkam un daži neuzticīgi raugās uz parādīšanām un nākotnes atklājumiem. Bet kā var tāds, kas patiesi tic Bībelei, šaubīties par visu šo lietu īstenību, jo tās taču pilnas ar zīmēm, ka visas šīs lietas ir no Dieva?”

Šīs parādīšanas un atklājumus mēģina apstiprināt ar parādīšanām, kas bija Bileāmam un Danielam ar Jāņa 14:21; Ap.d. 10:9-20; 2.Kor. 12:1-4; Ap.d. 22:6-8.

Mīļie brāļi! Šiem Bībeles notikumiem, atklājumiem un parādīšanām jau var pretī nostādīt apstākli, ka ir daudz parādīšanu, atklājumu un aizgrābtības brīžu, kas ļoti līdzīgi šiem Bībeles aprakstiem. Bet no simts tādu gadījumu, deviņdesmit deviņi vienmēr bijuši no ļauniem gariem, no sātana eņģeļiem, kuri pieņēmuši gaišības eņģeļu izskatu.

Es strādāju kā misiones darbinieks jau piecdesmit gadus. Esmu pārstaigājis Vāciju no dienvidiem līdz ziemeļiem un vienmēr esmu atradis tādus, kas pēc tam, kad bija atgriezušies un saņēmuši dzīvību no augšienes un Svēto Garu, ļāvās piekrāpties no viltus parādīšanām un būtnēm, kuras izlikušās kā Pats Kristus, Viņa eņģeļi, un gandrīz visi vai pat visi nokļuva maldos, nodevās murgiem, dievbijīgā lieluma mānijā un daži tapa velna apsēsti.

Mūsu iestādēs ir tādi, kas tapuši garā slimi vai velna apsēsti, kas esot redzējuši parādāmies Kristu vai kādu eņģeli. Šīs parādīšanas bijušas tik krāšņas, līdzīgas Bībeles aprakstītām. Ticēdami šīm viltus Kristus un viltus eņģeļu parādībām, viņi nokļuva augstprātīga maldu garu varā un beidzot tika velnu apsēsti. Vajadzēja daudz cīņu, līdz viņi atkal kļuva brīvi. Slava Dievam, Tas Kungs mani lietojis pie dažiem apmānītiem un tie atkal kļuva brīvi. Es varēju drīz nojaust, kura parādība īsta, jo pats esmu pārdzīvojis laiku, kur kopā ar dažiem biedriem redzēju brīnišķīgas parādīšanas. Bet Dievs deva man žēlastību pārliecināties, ka tas ir sātana krāpšanas darbs.

Kad es pirms daudz gadiem ar dažiem draugiem katru mēnesi astoņas dienas no vietas ilgās lūgšanās saucām pēc spēka no augšienes, pēc Vasarsvētkiem, pēc Gara dāvanām, tad nāca tādas brīnišķīgas parādīšanas, kas mūs visus būtu piekrāpušas, ja Dievs nebūtu apžēlojies par mums un ja mēs nebūtu klausījuši aizrādījumam: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva!” Man ceļas mati stāvus, atceroties briesmīgos krāpšanas mēģinājumus, kurus taisīja sātans. Ar viltus parādīšanām un atklājumiem velns gribēja iznīcināt visu, ko mēs bijām izlūguši no Dieva un ko vēlāk Dievs izveda caur mums. Un viņš būtu panācis, ja vien mēs būtu viņam ticējuši. Sātans būtu arī mūs, pieviltos, padarījis par tālākiem krāpniekiem, bez kā paši par to zinātu vai gribētu.

Ja man būtu laiks, es jums izstāstītu, kādu ārkārtīgu viltību pielieto ļaunie gari, uzliekot sev Kristus un Svētā Gara masku. Šie gari, par kuriem mēs pārliecinājāmies, ka tie ir no sātana, darīja daudz brīnišķīgu lietu, ar kurām gribēja mūs ievest maldībās. Tas mācīja mūs, ka visu, ko nevar skaidri saskaņot ar Dieva Vārdu, jāatmet bez kavēšanās. Kur gan lasām Bībelē, ka cilvēki, kad pār viņiem nāca Svētais Gars, būtu sviesti gar zemi, mētāti, raustīti?...

Losandželosas kustības sākumā ir daudz dievišķīgi laba un krāšņa, bet ja ienāk nebībelīgais, neveselīgais murgu gars, tad ies tāpat, kā to bieži varēja redzēt Vācijā. Kad maskētos ļaunos garus pieņēma kā gaišības eņģeļus un viņu parādības, atklājumus un aizgrābtības pieņēma kā īstu un Dieva sūtītu, tad ar to ielauzās viltus gars un ātri iznīcināja visu to, kas patiesi bija nācis un radīts no Dieva Gara. Uz reizi jau nemaz nevajag ienākt lielam daudzumam viltības un nebībeliskumam. “Mazums rauga saraudzē visu mīklu”, saka Svētie Raksti. Aizgrābtības, parādīšanas un pravietojumi pie mums ir tik lētas, kā ērkšķogas un to būtu vēl vairāk, ja mēs tās atzītu un nekarotu pret tām.

Es ceru, ka arī jūs atzīsiet, ka ne katru reizi tie ir labākie un patiesākie draugi, kuri pie visa tā, ko saka un dara viņu draugs, tikai piebalso, bet ka arī tur ir daļa patiesas brāļu mīlestības, ja norāda uz briesmām, kuras atzītas jau no tūkstoš piedzīvojumiem.”

 Augšminētais brīdinājums der ne vien Losandželosas kustībai, bet ļoti svarīgs arī mūsu dienās. Mums vajag acu zāles, lai varētu skaidri redzēt. Ļoti vajadzīga bībeliska saprašana. Cieši turoties pie Bībeles, tikai tie varēs pareizi novērtēt šo kustību, “kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr. 5:14).

 Mūsu mierinājums ir apziņā, ka tas Kungs jau iepriekš zin visus sātana plānus, viņa lielās un mazās viltības (lasi Ecēhiēla 21:26-29, 2.Tesaloniķiešiem 2:7-12 un visus Vecās Derības un Jaunās Derības praviešus).

Piedzīvojuši Dieva vīri liecina, ka tad, kad Dievs devis sevišķas svētības saviem bērniem, sātans sevišķi piekopj savu krāpšanas mākslu. Viņš cenšas aizsteigties Dievam priekšā. Tādēļ mēs arī tagad drīkstam cerēt, ka Dievs savus ļaudis grib sevišķi svētīt. Mēs drīkstam, nopietni un priecīgi cerēdami, lūgt pēc jauniem gara spēkiem. Bet šajās lūgšanās mums jābūt arī ļoti modrīgiem.

 *   *   *