KĀ PĀRBAUDĪT GARUS
Aiden Wilson
Tozer
ŠIS IR LAIKMETS, kurš pārbauda
cilvēku dvēseles. “Bet Tas Gars skaidri saka, ka nākamos laikos citi atkāpsies
no ticības, klausīdami viltīgus garus un velnu mācības, kas viltīgi melus runā, kam pašu zināma sirds
(sirdsapziņa) kā ar dedzekli iezīmēta.” (1.Tim.4:1-2, Glika 7.rev) Šīs dienas
ir jau tagad, un mēs nevaram no tām izbēgt, mums ir jāgūst uzvara, tajās
atrodoties, jo tāda ir Dieva griba attiecībā uz mums.
Lai cik savādi tas arī šķistu,
lielākas briesmas šodien ir dedzīgiem kristiešiem, nevis remdeniem un
pašapmierinātajiem. Tas, kurš meklē pēc Dieva vislabākajām lietām, ir gatavs
uzklausīt ikvienu, kurš piedāvā kādu veidu, kā iegūt šīs lietas. Viņš ilgojas
pēc kādas jaunas pieredzes, kāda skaidrāka skatījuma uz patiesību, kādas Gara
darbības, kas viņu paceltu virs mirušas reliģiskas viduvējības, kuru viņš redz
sev visapkārt, un šī iemesla dēļ viņš ir gatavs pievērst savu atsaucīgo dzirdi
visam jaunajam un brīnišķīgajam garīgajā (reliģiskajā) sfērā, it īpaši, ja to
pasniedz kāds ar pievilcīgu personību un ar pārāka garīguma reputāciju.
Bet mūsu Kungs Jēzus, šis lielais
avju Gans, nav pametis Savu ganāmo pulku vilku žēlastībai. Viņš ir devis mums
Svētos Rakstus, Svēto Garu un dabiskas novērošanas spējas, un Viņš sagaida, ka
mēs pastāvīgi lietosim šīs lietas sev pašiem par palīdzību. “Pārbaudiet visu;
to, kas labs, paturiet.” saka Pāvils (1.Tes.5:21). “Mīļie, neticat ikkatram
garam,” raksta Jānis, “bet pārbaudiet garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi
pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1.Jāņa 4:1). “Bet sargājieties no viltīgiem
praviešiem,” mūsu Kungs brīdināja, “kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no
iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mateja 7:15). Tad Viņš piebilda kādu vārdu,
ar kura palīdzību viņi var tikt pārbaudīti, “Pēc viņu augļiem jums tos būs
pazīt.”
No šī kļūst skaidrs ne tikai tas,
ka viltus gari būs plaši izplatīti, ka viņi apdraudēs mūsu kristīgās dzīves,
bet ka viņi var tikt atpazīti un pazīti, kas viņi tādi ir. Un, protams, tikko
mēs esam atpazinuši viņu identitāti, kas viņi ir, un viņu viltības, viņu spēks
mums kaitēt ir zudis. “Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu putnu acu priekšā!”
(Sal.pam. 1:17)
Man ir nodoms šeit izskaidrot
metodi, ar kuras palīdzību var pārbaudīt garus un izpētīt visas garīgās un
morālās lietas, kas notiek ar mums pašiem, un kuras mums kāds pienes un
piedāvā. Un kamēr mēs nodarbojamies ar šīm lietām, mums ir jāpatur prātā, ka ne
visi garīgie untumi ir sātana darbs. Cilvēcīgais prāts ir spējīgs uz daudziem
ļauniem nedarbiem arī bez īpašas velna palīdzības. Dažiem cilvēkiem ir ģeniālas
spējas saputroties un sajaukt ilūziju par īstenību gaišā dienas laikā ar
atvērtu Bībeli viņu priekšā. Pēteris domāja par šādiem cilvēkiem, kad viņš
rakstīja, “Un turiet mūsu Kunga lēnprātību par glābšanu, tā kā arī mūsu mīļais
brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc tās gudrības, kas tam dota, kā arī visās grāmatās, kur viņš par šīm
lietām runā, no kurām citas grūti saprotamas, ko tie neizmācītie un
nestiprinātie pārgroza, tā kā arī tos citus rakstus, sev pašiem par pazušanu.”
(2.Pēt.3:15-16).
Maz ticams, ka pārliecināti un nelabojami
maldu apustuļi lasīs šeit rakstīto, vai ka viņi gūs kādu lielu labumu, ja to
darīs, bet ir daudzi jūtīgi kristieši, kuri ir tikuši nomaldināti, bet ir
pietiekoši pazemīgi, lai atzītu savas kļūdas, un tagad ir gatavi atgriezties
atpakaļ pie sava dvēseļu Gana un Sarga (1.Pēt. 2:25). Viņus ir iespējams
izglābt no maldu ceļiem. Vēl būtiskāk, ka, bez šaubām, ir liels skaits to
ļaužu, kuri nav pametuši patieso ceļu, bet kuri vēlas saprast kādu principu,
pēc kura vadoties, viņi varētu pārbaudīt visu, un ar kura palīdzību viņi varētu
pārbaudīt jebkuru kristīgu mācību un garīgu pieredzi, par cik viņi sastopas ar
tādām dienu pēc dienas savā steidzīgajā dzīvē. Tieši viņiem šeit es atklāšu
kādu mazu noslēpumu, ar kura palīdzību esmu pārbaudījis savas personīgās garīgās
pieredzes un reliģiskās ierosmes jau daudzu gadu garumā.
Īsumā sakot, šī pārbaude ir šāda: šī
jaunā mācība, šis jaunais garīgais paradums, šis jaunais skats uz patiesību, šī
jaunā garīgā pieredze – kā tā ir ietekmējusi manu attieksmi un manas attiecības
– ar Dievu, ar Kristu, ar Svētajiem Rakstiem, ar sevi, ar citiem kristiešiem,
ar pasauli un ar grēku. Ar šo septiņkārtīgo pārbaudi mēs varam pārbaudīt
ikvienu garīgu un reliģisku lietu un bez šaubām saprast vai tā ir no Dieva vai
nav no Dieva. Pēc koka augļiem mēs varēsim zināt, kāda veida koks tas ir.
Tātad, mums ir jājautā par jebkādu mācību vai garīgu pieredzi – Ko tā dara ar
mani? – un mēs tūlīt zināsim, vai tā ir no augšienes, vai no apakšas (no
Debesīm vai no elles).
1. Viens būtisks visas garīgās un reliģiskās
pieredzes pārbaudījums ir - kā šī pieredze ietekmē mūsu attiecības ar Dievu,
mūsu izpratni par Dievu, un mūsu attieksmi pret Viņu.
Dievam, kāds Viņš ir, vienmēr ir jābūt
visaugstākajam šķīrējtiesnesim par visām garīgajām lietām. Visums tika radīts
kā līdzeklis, caur kuru Radītājs varētu atklāt Savu pilnību visām morālām un
sapratīgām būtnēm: “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam
nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” (Jesajas 42:8) “Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs
saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu
visas lietas bija un ir radītas.” (Jāņa atkl. 4:11)
Visuma veselīgums un līdzsvars
prasa, lai visās lietās Dievs tiktu pagodināts. “Liels ir Tas Kungs un augsti
teicams, neizdibināma ir Viņa varenība.” (Psalms 145:3). Dievs rīkojas tikai Savas
godības dēļ un jebkam,
kas nāk no Viņa, jākalpo Viņa augstajam godam. Jebkura mācība, jebkura
pieredze, kas kalpo, lai pagodinātu Viņu, visticamāk varētu būt iedvesmota no
Viņa. Un otrādi - viss, kas aizēno Viņa godību vai liek Viņam izskatīties mazāk brīnišķīgi, noteikti
ir no cilvēcīgā miesīguma vai velna.
Cilvēka sirds ir kā mūzikas
instruments, un uz tās var spēlēt gan Svētais Gars, gan ļaunais gars vai paša
cilvēka gars. Reliģiskās
un garīgās emocijas ir ļoti līdzīgas, neatkarīgi no tā, kurš varētu būt
spēlētājs. Dvēselē var
izraisīties daudzas patīkamas izjūtas ar
prastas vai pat elkdievīgas pielūgsmes palīdzību. Mūķenei, kas krīt ceļos "elpu
aizraujošā pielūgsmē" Jaunavas Marijas tēla priekšā, ir reāla reliģiska
pieredze. Viņa izjūt
mīlestību, apbrīnu un godbijību, visas tās ir patīkamas emocijas, tikpat noteikti, it kā viņa pielūgtu
un pagodinātu Dievu. Hinduistu (indiešu reliģijas piekritēju) un sufiju (islama
mistiķu) mistiskos pārdzīvojumus nevar nolikt malā kā tikai izlikšanos. Tāpat mēs
arī neuzdrīkstamies noraidīt spiritistu un citu okultistu augstos reliģiskos
lidojumus tikai kā iztēli. Arī viņiem var būt un dažreiz arī patiešām ir reālas
tikšanās ar kaut ko vai kādu personu ārpus sevis. Līdzīgā veidā arī kristieši dažkārt
nonāk kādos emocionālos pārdzīvojumos, kurus viņiem nav spējas pilnībā saprast.
Esmu šādus kristiešus sastapis, un viņi ir dedzīgi man vaicājuši, vai viņu
pieredze ir vai nav bijusi no Dieva.
Lielais pārbaudījuma jautājums ir –
Ko tas ir darījis ar manām attiecībām ar Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus
Tēvu? Ja šis jaunais skatījums uz patiesību - šī jaunā saskaršanās ar
garīgajām lietām - man ir likusi vairāk iemīlēt Dievu, ja tas Viņu ir paaugstinājis manās
acīs, ja tas ir padarījis skaidrāku manu priekšstatu par Viņa būtību un licis
Viņam atklāties brīnišķīgākam nekā iepriekš, tad es varētu secināt, ka neesmu nomaldījies patīkamajos,
bet bīstamajos un aizliegtajos maldu ceļos.
2. Nākošais pārbaudījums ir – Kā šī
jaunā pieredze ir ietekmējusi manu attieksmi uz Kungu Jēzu Kristu?
Neatkarīgi no tā, kādu vietu
mūsdienu reliģija varētu piešķirt Kristum, Dievs viņam piešķir visaugstāko
vietu uz Zemes un Debesīs. “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts,”
sacīja Dieva balss no Debesīm attiecībā uz mūsu Kungu Jēzu (Mat. 17:5). Pēteris,
pilns Svēta Gara, pasludināja: “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo
pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” (Apustuļu d. 2:36). Jēzus sacīja par
sevi, “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur
Mani.” (Jāņa ev. 14:6). Pēteris vēlreiz sacīja par Viņu, “Nav pestīšanas
nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums
lemta pestīšana.” (Apustuļu d. 4:12). Visa vēstule Ebrejiem ir veltīta tieši
šai domai, ka Kristus ir pārāks par visiem. Viņš tiek attēlots kā pārāks par Āronu
un Mozu, un pat eņģeļiem tiek pavēlēts krist ceļos un pielūgt Viņu. Pāvils
teic, ka Kristus ir neredzamā Dieva attēls, ka Viņā iemājo visa Dieva pilnība miesā,
un ka visās lietās Viņam ir jābūt galvenajam. Bet man nepietiks laika, lai
izstāstītu par to godība, ko Viņam piešķīruši pravieši, sentēvi, apustuļi,
svētie, vecaji, psalmu autori, ķēniņi un serafi. Viņš ir kļuvis mums par Dieva
gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu. Viņš ir mūsu cerība,
mūsu dzīvība, mūsu viss visā, tagad un uz visiem laikiem.
Par cik tas viss ir patiesība, tad
ir skaidrs, ka Kristum ir jāatrodas visas patiesas mācības, visas pieņemamās
prakses un visas īstās kristīgās pieredzes centrā. Jebkas, kas padara Kristu
mazāku kā Dievs Viņu ir pasludinājis esam, ir tīri un vienkārši maldi, un tie ir
jānoraida, neskatoties uz to cik labpatīkami vai cik apmierinoši tie uz kādu
laiku varētu šķist.
Kristietība bez Kristus izklausās
pretrunīgi, bet tā pastāv kā reāla parādība mūsdienās. Vairums, kas tiek darīts
Kristus vārdā, ir pilnīgi svešs Kristum tajā, ka tas ir miesīgi iecerēts,
ietver sevī miesīgas metodes, un tiecas sasniegt miesīgus mērķus. Kristus tiek
pieminēts reizi pa reizei tādā pašā veidā un aiz tādiem pašiem iemesliem, kā
pašlabumu meklējoši politiķi piemin prezidentu Linkolnu vai valsts karogu, lai nodrošināt
sev ‘svētu’ masku savām miesīgām aktivitātēm, un lai maldinātu vientiesīgus klausītājus.
Tā ir pazīme, ka Kristus tur nav galvenais: Viņš nav viss visā.
Un ir dvēseliski pārdzīvojumi, kas
saviļņo meklētāju un liek viņam domāt, ka viņš patiešām ir sastapis to Kungu,
un ir ticis pacelts trešajās Debesīs, bet šīs parādības patiesā daba atklājas
tikai vēlāk, kad Kristus seja sāk izbalēt no šī upura apziņas, un viņš sāk kļūt
aizvien vairāk un vairāk atkarīgs no emocionālajām paģirām kā sava garīguma pierādījuma.
Ja, no otras puses, šis jaunais
piedzīvojums tiecas padarīt mums Kristu neaizstājamu, ja tas novirza mūsu
interesi prom no mūsu jūtām un pievērš Kristum, tad mēs esam uz pareizā ceļa. Jebkas,
kas Kristu padara mums dārgu, ir diezgan droši, ka tas varētu būt no Dieva.
3. Vēl kāds garīgās pieredzes
veselīguma atklājošs pārbaudījums ir – Kā tā ietekmēja manu attieksmi pret
Svētajiem Rakstiem?
Vai šī jaunā pieredze, šis jaunais
skatījums uz patiesību, izraisījās no Dieva Vārda paša, vai tā bija kādas citas
ierosmes rezultāts, kas atradās ārpus Bībeles? Kristieši ar jūtīgām sirdīm bieži kļūst par upuriem spēcīgam
dvēseliskam spiedienam, kurš apzinīgi tiek radīts vai neapzinīgi rodas no kāda
cilvēka personīgās liecības, vai no kāda dedzīga sludinātāja spilgta stāstījuma,
kurš var runāt ar pravietisku kategoriskumu, bet kurš nav pārbaudījis sava
stāstījuma faktus, ne arī pārbaudījis savu spriedumu veselīgumu ar Dieva Vārdu.
Jebkam, kas rodas ārpus Svētajiem
Rakstiem, tieši šī iemesla dēļ ir jābūt apšaubāmam līdz brīdim, kad var tikt
skaidri parādīts, ka tas ir saskaņā ar Rakstiem. Ja tiks atklāts, ka tas ir
pretrunā ar jau atklātās patiesības Vārdu Bībelē, neviens patiess kristietis to
nepieņems kā no Dieva nākušu. Lai cik arī garīgās pieredzes emocionālais saturs
būtu spilgts un spēcīgs, nevienu garīgu pieredzi nevar pierādīt kā patiesu, ja
Svētajos Rakstos nevaram atrast tai atbilstošas nodaļas un panta autoritāti. “Jāturas
pie bauslības un liecības!” (Jes. 8:20) ir vienmēr jābūt pēdējam un galējam
pārbaudījumam.
Jebkas, kas ir jauns vai īpatnējs,
arī ir jāuztver ar lielu piesardzību, līdz brīdim, kad var pierādīt Svēto
Rakstu apliecinājumu par tā pamatotību. Pēdējā pusgadsimta laikā kristieši ir
pieņēmuši diezgan daudz Svētajiem Rakstiem neatbilstošu priekšstatu apgalvojot,
ka tie bija starp tām patiesībām, kurām vajadzēja tikt atklātām cilvēces pēdējās
dienās. “Protams,” saka šīs pēdējo dienu mācības aizstāvji, “ka Augustīns to
nezināja, Luters arī ne, Džons Nokss, Veslijs, Finnejs un Sperdžens to
nesaprata, bet tagad Dieva tautai ir atspīdējusi lielāka gaisma, un mums šajās
pēdējās dienās ir pilnīgākas atklāsmes priekšrocības. Mums nevajadzētu apšaubīt
šo jauno mācību, nedz arī izvairīties no šīs progresīvās pieredzes. Tas Kungs sagatavo
savu Līgavu Jēra kāzu mielastam. Mums
visiem vajadzētu ļauties šai jaunajai Gara kustībai.” Tā mums stāsta viņi.
Bet īstenība ir tāda, ka Bībele
nemāca, ka pēdējās dienās būs jauna gaisma un labāka garīgā pieredze, Bībele
māca tieši pretējo. Neko no Daniela pravietojumu grāmatas vai Jaunās Derības
vēstulēm nevar izmocīt, lai aizstāvētu domu, ka mēs, kristīgā laikmeta nobeigumā,
baudīsim gaismu, kas nebija zināma šī laikmeta sākumā. Sargieties no jebkura cilvēka, kurš
apgalvo, ka ir gudrāks par apustuļiem vai svētāks par agrīnās draudzes asins
lieciniekiem. Labākais
veids, kā tikt ar viņu galā, ir piecelties un aiziet no viņa klātbūtnes.
Jūs nevarēsiet viņam
palīdzēt, un viņš pavisam noteikti nevarēs palīdzēt jums.
Atzīstot, ka Svētie Raksti ne vienmēr ir skaidri saprotami, un ka vienādi patiesīgu cilvēku vidū ir atšķirīgas izpratnes un skaidrojumi, šī pārbaude tomēr sniegs jums visus nepieciešamos pierādījumus par visu garīgo un reliģisko, proti - Ko tas izdara ar manu mīlestību uz Svētajiem Rakstiem un to vērtīgumu manās acīs?
Lai gan patiesais spēks atrodas
nevis Bībeles teksta burtā, bet gan Garā, kas to iedvesmoja, mums nekad
nevajadzētu par zemu novērtēt burta nozīmi. Patiesības tekstam ir tāda pati saistība ar patiesību
kā medus šūnai ar medu. Viens
kalpo kā trauks otram. Bet tur arī šī līdzība beidzas. Medu var izņemt no šūnas,
bet patiesības Gars nevar darboties un nedarbojas neatkarīgi no Svēto Rakstu
burta.
Šī iemesla dēļ pieaugoša
iepazīšanās ar Svēto Garu vienmēr nozīmē arvien lielāku mīlestību uz Bībeli. Raksti
drukātā veidā ir tas pats, kas Kristus ir iemiesots personā. Iedvesmotais Dieva
Vārds ir kā uzticams Kristus attēls. Bet atkal, arī šis attēls sairst. Kristus
Bībelē ir tāds kā neviens nevar būt tikai attēlā, jo Bībele ir svētu domu un ideju
grāmata, un mūžīgais Tēva Vārds var dzīvot un dzīvo domās, kuras Viņš pats ir
iedvesmojis. Domas ir kā lietas, un Svēto Rakstu domas veido cēlu templi Dieva
dzīvesvietai.
No šī dabiski izriet, ka tas, kas
patiesi mīl Dievu, mīlēs arī Viņa Vārdu. Jebkas, kas pie mums nāk no šī Vārda Dieva,
padziļinās mūsu mīlestību uz Dieva Vārdu. Tas izriet loģiski, bet mums ir kāda
liecinieka apstiprinājums, kurš ir daudz uzticamāks kā loģika, proti, liels
pulks dzīvu un mirušu liecinieku saskanīga liecība. Viņi vienā balsī apliecina,
ka viņu mīlestība uz Svētajiem Rakstiem pastiprinājās, pieaugot viņu ticībai, un viņu paklausībai kļūstot pastāvīgai un priecīgai.
Ja šī jaunā mācība, šī jaunā garīgā
skolotāja ietekme, jaunā emocionālā pieredze piepilda manu sirdi ar dedzīgu
izsalkumu pārdomāt Svētos Rakstus dienu un nakti, man ir visi iemesli uzskatīt,
ka Dievs ir uzrunājis manu dvēseli, un ka mana garīgā pieredze ir patiesa. Un
pretēji, ja mana mīlestība uz Rakstiem ir kaut nedaudz atdzisusi, ja mana vēlme
ēst un dzert no iedvesmotā Vārda ir samazinājusies kaut vai par vienu grādu, man
būtu pazemīgi jāatzīst, ka esmu kaut kur palaidis garām Dieva brīdinājuma
signālu, un atklāti sakot, jādodas atpakaļ, līdz vēlreiz atrodu patieso ceļu.
4. Un vēl, mēs varam pārbaudīt garīgās
un reliģiskās pieredzes kvalitāti pēc tās ietekmes uz cilvēka pašdzīvi – uz
sevi.
Svētais Gars un kritušā cilvēka “es”
darbojas diametrāli pretēji viens otram. “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet
Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt
to, ko gribat.” (Gal. 5:17). “Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet
Gara cilvēki pēc Gara lietām… Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa
Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Rom. 8:5,7).
Pirms Dieva Gars var radoši
darboties mūsu sirdīs, viņam ir jānosoda un jānogalina mūsos esošā “miesa”
(miesīgums), tas ir, Viņam ir jāiegūst mūsu pilnīga piekrišana, lai mūsu
dabisko “es” (sevi, ego) aizstātu ar Kristus Personu. Šī aizvietošana ir rūpīgi
izskaidrota Pāvila vēstulē Romiešiem 6., 7. un 8. nodaļā. Kad meklējošais
kristietis ir izgājis cauri un piedzīvojis krustā sišanas pieredzi, kas
aprakstīta Romiešiem 6. un 7. nodaļā, viņš ieiet plašajos, brīvajos 8. nodaļas reģionos.
Tur “es” ir nogāzts no troņa, un Kristus iecelts tronī uz visiem laikiem.
Ņemot šo visu vērā, nav grūti
saprast, kāpēc kristieša attieksme pret sevi ir tik lielisks pārbaudījums viņa
reliģiskās un garīgās pieredzes pamatotībai. Vairums lielāko iekšējās dzīves
meistaru, piemēram, Fenelons, Molinos, Jānis no Krusta, Gajonas kundze un liels
pulks citu, ir brīdinājuši pret neīstu pseidoreliģisku garīgo pieredzi, kas
sniedz lielu miesīgu baudījumu, bet izraisa miesīgumu un uzpūš sirdi ar patmīlību.
Laba likumsakarība ir šāda: Ja šī
garīgā pieredze ir kalpojusi, lai mani darītu pazemīgu un padarījusi mani mazu un netīkamu
savās acīs, tad tā ir no Dieva, bet, ja tā ir devusi man pašapmierinātības
sajūtu, tad tā ir maldīga, un tā ir jānoraida kā izcēlusies no sevis vai velna.
Nekas, kas nāk no Dieva, nekalpos manam lepnumam vai sevis pagodināšanas
tieksmei. Ja man ir kārdinājums būt pašapmierinātam un justies pārākam, jo man
ir bijusi ievērojama vīzija vai pārāka garīgā pieredze, man vajadzētu uzreiz krist
uz ceļiem un nožēlot to visu. Tādā gadījumā esmu kritis par upuri ienaidniekam.
5. Mūsu attiecības ar mūsu kristīgiem
ticības biedriem un attieksme pret viņiem ir vēl viens precīzs reliģiskās un
garīgās pieredzes pārbaudījums.
Dažreiz kāds nopietns kristietis
pēc kādām ievērojamām garīgām pieredzēm var atturēties un nošķirties no saviem
ticības biedriem un sevī attīstīt kļūdu un nepilnību meklēšanas garu. Viņš var
būt godīgi pārliecināts, ka viņa pieredze ir pārāka, ka viņš tagad atrodas pārākā
žēlastības stāvoklī, un ka tas tur pūlis tai baznīcā, kuru viņš apmeklē, ir
tāds sajaukts ļaužu pulks, bet tikai viņš ir īsts Izraēla dēls. Viņam var būt
grūtības un cīņas būt pacietīgam ar šiem reliģiskajiem pasaulīgajiem cilvēkiem,
bet viņa saldā valoda un augstprātīgi pazemojošais smaids atklāj viņa patieso
viedokli par viņiem un par sevi pašu. Tas ir bīstams prāta stāvoklis, un ir vēl
bīstamāks, jo var sevi attaisnot ar patiesiem faktiem. Brālis ir piedzīvojis
ievērojamu garīgu pieredzi, viņš ir saņēmis brīnišķīgu gaismu par Svētajiem
Rakstiem, viņš ir
iegājis laimes zemē, kas viņam iepriekš nebija zināma. Un tas patiešām var būt patiesība,
ka kristieši, kurus viņš pazīst, ir pasaulīgi un garlaicīgi un bez garīgas sajūsmas.
Bet ne tas, ka viņš būtu kļūdījies šajos faktos, pierāda, ka viņš ir maldījies,
bet viņa reakcija uz šiem
faktiem ir miesīga. Viņa
jaunais garīgais stāvoklis ir padarījis viņu mazāk labvēlīgu un mazāk
žēlsirdīgu.
Lēdija Džuliāna (Lady Julian) savā veclaicīgajā
angļu valodā mums stāsta, kā patiesa kristiešu žēlastība ietekmē mūsu attieksmi
pret citiem: “Pāri visām lietām mūsu Radītāja uzlūkošana un mīlestība uz Viņu liek
dvēselei savās paša acīs šķist mazākai, un lielākā mērā piepilda dvēseli ar
godbijīgu bijību un patiesu lēnprātību, un ar lielu daudzumu žēlsirdības uz
saviem kristīgajiem ticības biedriem.” Jebkura reliģiska garīgā pieredze, kas
nespēj padziļināt mūsu mīlestību uz mūsu kristīgajiem ticības biedriem, var
droši tikt norakstīta kā maldīga.
Apustulis Jānis padara mīlestību uz
mūsu kristīgās ticības biedriem par patiesas ticības pārbaudi. “Bērniņi,
nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! No tā mēs
zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt.”
(1. Jāņa v. 3:18-19) Un vēl viņš saka: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība
ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl,
nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa v. 4:7-8)
Pieaugot žēlastībā, mēs pieaugam
mīlestībā uz visiem Dieva ļaudīm. “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no
Dieva dzimis, un ikviens, kas mīl To, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas
no Viņa ir dzimis.” (1. Jāņa v. 5:1) Tas
vienkārši nozīmē, ka, ja mēs mīlam Dievu, mēs mīlēsim arī Viņa bērnus. Visa
patiesā kristīgā garīgā pieredze padziļinās mūsu mīlestību uz citiem
kristiešiem.
Tādēļ mēs secinām, ka jebkas, kas
tiecas mūs sašķelt kā cilvēkus vai atdalīt sirdī no mūsu kristīgās ticības
biedriem, nav no Dieva, bet gan no miesas vai no velna. Un pretēji - viss, kas
liek mums mīlēt Dieva bērnus, visticamāk, būs no Dieva. “No tā visi pazīs, ka
jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35)
6. Vēl kāds drošs reliģiskās un
garīgās pieredzes avota pārbaudījums ir šāds: Ievērojiet, kā šī garīgā pieredze
ietekmē mūsu attiecības ar un mūsu attieksmi pret pasauli.
Ar vārdu “pasaule” es, protams,
nedomāju skaisto dabas kārtību, ko Dievs ir radījis cilvēces priekam. Es ar to
nedomāju arī pazudušo cilvēku pasauli tādā nozīmē, kādā to lietoja mūsu Kungs,
kad Viņš teica: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu
vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo
dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet
lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:16-17) Protams, jebkurš patiess
Dieva pieskāriens dvēselē padziļinās mūsu izpratni par dabas skaistumu un
pastiprinās mīlestību uz pazudušajiem cilvēkiem. Es šeit atsaucos uz kaut ko
citu.
Ļausim, lai apustulis mums to
izsaka: “Jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība
- tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet,
kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa v. 2:16-17)
Šī ir tā pasaule, ar kuru mēs varam
pārbaudīt garus. Tā ir miesīgo izpriecu, bezdievīgo prieku, tiekšanās pēc šīs zemes
bagātībām un slavas, un grēcīgas laimes pasaule. Tā dodas uz priekšu bez
Kristus, sekojot bezdievīgo cilvēku padomiem un gūstot iedvesmu no gaisa valsts
valdnieka, no gara, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos (Efez. 2:2). Tās
reliģija ir ārēja dievbijības forma bez spēka, kurai ir vārds (nosaukums), ka
tā dzīvo, bet tā ir mirusi. Īsāk sakot, tā ir neatdzimušu cilvēku sabiedrība,
kas sparīgi rosās savā ceļā uz elli, kas ir tieši pretēja patiesajai Dieva draudzei,
kura ir jaunpiedzimušu dvēseļu sabiedrība, kas nopietni bet priecīgi iet savu
ceļu uz Debesīm.
Jebkurš īsts Dieva darbs mūsu sirdī
slieksies padarīt mūs neiederīgus šīs pasaules sadraudzībai. “Nemīliet pasauli,
nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.”
(1. Jāņa v. 2:15) “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir
taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2. Kor. 6:14) Var
nepārprotami apgalvot, ka jebkurš gars, kurš pieļauj kompromisus ar šo pasauli,
ir viltus gars. Jebkura reliģiska un garīga kustība, kas atdarina šo pasauli
jebkurā tās izpausmē, ir neatbilstoša un sveša Kristus krustam un atrodas velna
pusē, neatkarīgi no tā, cik daudz tās vadītāji skandinātu, lai jūs “pieņemtu
Kristu” vai “ļautu Dievam vadīt savu uzņēmējdarbību”.
7. Pēdējais kristieša garīgās
pieredzes īstuma pārbaudījums ir tas, kā šī pieredze ietekmē mūsu attieksmi
pret grēku.
Dieva žēlastības darbība ticīga
cilvēka sirdī novērsīs šo sirdi prom no grēka un pievērsīs svētumam. “Jo ir
atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs,
lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un
dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā
Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” (Titam 2:11-13)
Es nesaprotu, kā tas varētu būt
izteikts vēl skaidrāk. Tā pati žēlastība, kas cilvēku izglābj, māca šo izglābto
cilvēku iekšēji, un tās mācība ir gan negatīva, gan pozitīva. Negatīvi tā māca mums noliegt
bezdievību un pasaulīgās iekāres. Pozitīvi tā māca mums dzīvot nopietni,
taisnīgi un dievbijīgi tieši šajā pašreizējā pasaulē.
Cilvēkam ar godīgu sirdi šeit
neradīsies nekādas grūtības. Viņam atliek tikai pārbaudīt savu noslieci, lai saprastu,
vai viņš ir norūpējies par grēku savā dzīvē vairāk vai mazāk kopš iespējamais
Dieva žēlastības darbs bija noticis. Jebkas, kas vājina viņa naidu pret grēku,
var tikt uzreiz atpazīts kā maldīgs gan pret Rakstiem, gan pret Glābēju, gan pret
viņa paša dvēseli. Jebkas, kas padara svētumu daudz pievilcīgāku un grēku nepaciešamāku,
var tikt pieņemts kā īsts. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka
daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās
acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.” (Psalms 5:5-6)
Aiden Wilson
Tozer
Man - The Dwelling Place of God - Chapter 29. How to Try the Spirits
www.worldinvisible.com/library/tozer/5j00.0010/5j00.0010.29.htm
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru