“Mērķtiecīga dzīve” un “Villov Krīkas” vilnis - draudzes izaugsme vai draudzes pievilšana?
SATURS
1.1. Draudžu izaugsmes teorētiķis: Donalds MakGavrans (Donald McGavran)1.2. Mūsdienu evaņģēlisko kristiešu ieraugs - sajaukšanās ar Bībeles kritiku un harizmātisko kustību, pasauli un ekumenisko kustību.1.3. Mūsdienu mega-draudžu celmlauzis - Roberts Šullers (Robert Schuller)1.4. Sekulārās (pasaulīgās) vadības teorijas – Drekers, Blančards, Bufords un Barna (Drucker, Blanchard, Buford & Barna).1.5. Harizmātiskais ieraugs: Jongi Čo (Yonggi Cho) un jaunie apustuļi1.6. Draudžu izaugsmes kustība un jaunās draudzes (Emerging Church)
2.1. Bībele vairs nav noteicošā vadlīnija2.2. Cilvēks, un nevis Dievs atrodas draudzes dzīves centrā2.3. Tiek sludināts izkropļots "pozitīvais evaņģēlijs"2.4. Svētā draudze tiek pavedināta uz pasaulīgumu un pielāgošanos grēcīgajam laikmeta garam2.5. Ar nepareizu mācību par Dieva Valstību draudze tiek pārvērsta par "pasauli izmainošu" spēku
2.1. Svētā Dieva un grēcīgā cilvēka falsificēts attēlojums2.2. Cilvēciskā psiholoģija Bībeles patiesības vietā2.3. Grēku nožēlas un ticības izkropļojums
1. Dzīves mērķis: Tu esi radīts Dieva priekam2. Dzīves mērķis: Tu esi radīts kā daļa no Dieva ģimenes3. Dzīves mērķis: Tu tiki radīts, lai kļūtu līdzīgs Kristum4. Dzīves mērķis: Tu tiki radīts, lai kalpotu Dievam5. Dzīves mērķis: Tu tiki radīts, lai izpildītu uzdevumu
4.1. Rika Vorena maldinošais Bībeles lietojums4.2. New Age (Jaunā Laikmeta) reliģijas domāšana un maldinoši nozīmīgākie jēdzieni4.3. Mistika un ekumēne
5.1. Riks Vorens un Roberts Šūlers (Robert Schuller)5.2. Riks Vorens un sekulārie vadības teorijas (menedžmenta) eksperti5.3. Vorena atvērtība ekumenismam un maldu novirzieniem
6.1. P.E.A.C.E. plāns un "Jaunā reformācija" - uz kurieni Vorens ved savus sekotājus?6.2. Kristīgo kopienu mērķtiecīga pārveidošana globālā mērogā
a) Orientēšanās uz uzstādītajiem mērķiem - sekulāro organizāciju teoriju veidojošā ietekme.b) Mazās grupas kā instruments cilvēku vadīšanaic) Vadīšana caur nebibliskām pašapņemšanās saistībāmd) "Mācītāja" nebibliskais varas stāvoklis
6.3. Mūsdienu baznīcas deģenerācijas sliktie augļi6.4. Rika Vorena un "Willow Creek" viļņa pavedinošā ietekme vācu valodā runājošajās valstīs
Mērķtiecīga dzīve un Villov Krīkas vilnis - draudzes izaugsme vai draudzes pievilšana?
Rūdolfs Ebertshoizers
Ievads
Caur grāmatām un rakstiem
žurnālos, kā arī organizējot kongresus un mācītāju un vadītāju apmācības, viņi
ir pārmainījuši un pārveidojuši daudzu kristiešu domāšanu, kuri sevi dēvē par
"evaņģēliskiem" kristiešiem (t.i., uzticīgiem Bībeles evaņģēlijam). Arvien
biežāk "apmeklētājiem draudzīga" un uz neticīgiem orientēta draudzes
pieeja tiek atzinīgi vērtēta kā daudzsološa koncepcija nākotnei.
Papildus Bila Haibla (Bill Hybels)
un viņa līdzstrādnieku grāmatām pēdējos gados šīs jaunās kustības vēsti mūsu
vidū galvenokārt ir izplatījušas divas Rika Vorena (Rick Warren) grāmatas:
“Mērķtiecīga dzīve” un “Mērķtiecīga draudze” (angļu valodā - “The
Purpose-Driven Life”un “The Purpose-Driven Church”, vācu valodā – “Leben mit
Vision“ un “Kirche mit Vision“). Abas grāmatas ASV guva milzīgus pārdošanas
panākumus un atstāja lielu ietekmi uz evaņģēliskiem kristiešiem. Grāmata “The
Purpose-Driven Life” diezgan īsā laikā tika pārdota vairāk nekā 25 miljonos
eksemplāru, un to dēvē par visvairāk pārdoto grāmatu no kristīgo grāmatu
sērijas ASV vēsturē.
Šo grāmatu Amerikā izmantoja tādi
lieli pasaulē pazīstami uzņēmumi kā, piemēram, Coca-Cola un Walmart, lai
apmācītu savus darbiniekus, un tas bija iemesls, ka Riks Vorens kā viens no ietekmīgākajiem
evaņģēliskajiem sludinātājiem saņēma ielūgumus no ASV prezidenta un Apvienoto
Nāciju organizācijas. Daudzas draudzes vācu valodā runājošajās valstīs
sistemātiski strādā ar šo grāmatu mazās grupās, lai savus locekļus pielāgotu
šim jaunajam priekšstatam par panākumiem.
Tas ir acīmredzams, ka Bila Haibla
un Rika Vorena mācības ir veiksmīgas - viņu draudzes skaitliskā ziņā ir vienas
no lielākajām ASV. Bet vai šīs mācības ir arī bibliski veselīgas, un vai tās
patiešām kalpo Jēzus Kristus patiesās draudzes celšanai? Vai viņu skaitliskie
panākumi ir arī pierādījums tam, ka Dieva svētība ir pār viņiem, kā uzskata
viņu sekotāji?
Šī grāmatiņa tika sarakstīta, lai
sniegtu Bībelei uzticīgiem ticīgajiem un draudzēm pamatīgu un skaidru garīgu
izvērtējumu par šo mūsdienīgo strāvojumu. Tajā ņemti vērā arī iepriekš vācu
valodā publicētie materiāli, kuri galvenokārt balstās uz daudzu angļu valodā
publicēto avotu izvērtējumu, kas vācu lasītājiem nav viegli pieejami. Grāmata
“Mērķtiecīga dzīve” (vācu valodā tā saucas "Dzīve ar vīziju") šeit
tiek aplūkota kā piemērs, lai skaidri parādītu, uz kurieni ved šis pilnīgi
jaunais draudzes izaugsmes virziens.
Ikviens lasītājs tiek aicināts
godprātīgi ņemt vērā Bībeles argumentus un faktus, rūpīgi tos pārbaudīt, un pēc
tam pašam pieņemt garīgi pamatotu spriedumu. Šīs grāmatiņas ierobežotā apjoma
ietvaros nebija iespējams sniegt detalizētus pārskatus par izmantotajiem
avotiem (citētās grāmatas ir atrodamas bibliogrāfijā grāmatas beigās). Diemžēl
daudzas lietas bija iespējams aplūkot tikai īsi, darba autors cer pamatīgāk to
izklāstīt grāmatā ar nosaukumu "Mūsdienu evaņģēliskie kristieši uz platā
ceļa" (“Moderne Evangelikale auf dem breiten Weg”).
A. Mūsdienīgā "draudžu izaugsmes kustība" un patiesā, uz
Bībeles balstītā draudze
1.
Par draudžu izaugsmes kustības vēsturi
Lai izprastu draudžu izaugsmes kustību, ir svarīgi vismaz īsi
pārskatīt dažas vēsturiskās un garīgās norises un dažas galvenās personas,
kurām bija izšķiroša loma šīs kustības izveidošanā un virzībā.
1.1.
Draudžu izaugsmes teorētiķis: Donalds MakGavrans (Donald McGavran)
Šīs kustības pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 50. gadu vidū. Tajā
laikā bijušais misionārs un misiologs Donalds Makgavrans (Donald McGavran,
1897-1990) publicēja savu ietekmīgo grāmatu "Dieva tilti" (The
Bridges of God), kurā izklāstīja savu mācību (doktrīnu) par "veselīgu
draudzes izaugsmi". Vienkāršāk sakot, Makgavrans mācīja, ka draudzes
struktūra un sludināšana pēc iespējas vairāk jāpielāgo attiecīgās tautas
kultūrai un jāizvairās no visa, kas apgrūtina cilvēku lēmumu pieņemt Jēzu
Kristu. Viņš mācīja, ka draudze optimāli pieaugtu, ja tai būtu viena vienota
mērķa grupa, kurai būtu pēc iespējas vairāk kopīgā (piemēram, tikai viena kasta
vai cilts grupa). Bez tam viņš ieteica strādāt pie veselu cilšu un tautu
atgriešanās, kas ir saistīts ar nebiblisku izpratni par atgriešanos, nevis pie
atsevišķu cilvēku personīga lēmuma.
Pavirši skatoties šķiet, ka daudz kas no Makgavrana mācītā
izklausās saprātīgi un pieņemami. Taču pēc būtības viņa mācība galu galā noved
pie tā, ka viņš Dieva Gara iedvesmoto apustuļu mācību, kas atrodama Jaunās Derības
vēstulēs, uzskata par nenoteiktu un atkarīgu no attiecīgās kultūras, un ka
evaņģēlijs tiek pielāgots sagrozītā veidā, lai tas atbilstu konkrētajai
kultūrai, un tas savukart sakrīt ar katoļu baznīcas misijas darba stratēģiju un
izraisa sajaukšanos ar pagānismu. Tādējādi Makgavrans praktizēja slēptu Bībeles
kritiku (viņš bija arī misionārs arvien liberālākā baznīcā "Kristus
mācekļi" (Disciples of Christ) un īsu laiku mācījās galēji liberālajā
Savienības Teoloģiskajā seminārā (Union Theological Seminary)) un
ieviesa sekulāro sociālo zinātņu standartus, lai izvērtētu konkrētu draudzes
veidošanas metožu efektivitāti. Viņš mācīja saviem studentiem viņu darba
metodes vairs nebalstīt uz Jaunās Derības mācību, bet gan uz to, kas vislabāk
darbojas (pragmatisms). Ar Bībeles mācības un šīs pasaules gudrības (t.i.,
sociālās zinātnes) sajaukšanas palīdzību, viņš radīja būtisku atkāpšanos no
veselīgas Bībeles mācības pamatiem.
1.2. Mūsdienu evaņģēlisko kristiešu ieraugs - sajaukšanās ar Bībeles kritiku un
harizmātisko kustību, pasauli un ekumenisko kustību.
Kamēr apzinīgi Bībelei uzticīgie ticīgie nopietni uztvēra Jūdas
vēstulē 1:3 doto uzdevumu un dedzīgi cīnījās par Bībeles ticību un arī
skaidri norobežojās no brīvdomīgās teoloģijas un ekumēnisma (2.Kor. 6:14-18),
tikmēr šie mūsdienīgie cilvēki izvēlējās kādu atšķirīgu ceļu. Viņi vēlējās
sludināt vairs tikai "pozitīvu" vēsti un vēlējās atteikties no
norobežošanās un cīņas pret teoloģisko liberālismu (brīvdomību). Viņu mērķis
bija "iespiesties" un ietekmēt draudžu apvienības, kas bija kļuvušas
liberālas, iesaistīties "nopietnā dialogā" ar Bībeles kritiķiem un
iegūt pasaules zinātnieku atzinību. Līdz ar to radās atvērtība liberāļu
"sociālajam evaņģēlijam", kas pieprasa no draudzes politisku un
sabiedrisku aktivitāti, lai reformētu sabiedrību.
Tādējādi parādījās nozīmīga novirzīšanās no bibliskās ticības. Ārējā
ziņā jaunie evaņģēliskie kristieši vēl aizvien vārdos apliecina piekrišanu
ticības pamatpatiesībām, taču apslēptā veidā šo ticību iedragā caur pamatjēdzienu
un pamatmācību nebibliskiem jauniem izskaidrojumiem, sajaucoties ar
harizmātisko kustību, liberālo Bībeles kritiku, katolicismu un ezotēriskām maldu
mācībām. Fullera seminārs, piemēram, 1960-tajos gados atteicās no Svēto
Rakstu nekļūdīguma un tādējādi pieņēma "mērenu" Bībeles kritiku, un kopš
tā laika tas viscaur ir ieraudzējis jauno evaņģēlisko kristietību. Vēlāk šī kustība atvērās harizmātiskai
kustībai, un kopš tā laika ir kļuvusi par visdažādāko pievilšanas veidu
perēkli.
Jaunizveidotā jaunā evaņģēliskā kustība, kuras pazīstamākie
pārstāvji ir Billijs Grehems (Billy Graham), Bils Braits (Bill Bright) un Džons
Stots (John Stott), kā arī tādas grupas kā Campus for Christ, Inter-Varsity
vai World Vision – šķietami joprojām apliecināja Bībeles patiesības,
taču vairs par tām necīnījās un pieļāva kompromisus ar visdažādākajām viltus
mācībām. It īpaši tā apvienojās ar Vasarsvētku un harizmātiskajām kustībām, kas
bija ļoti spēcīgi pārstāvētas tās jumta organizācijā - Nacionālajā
evaņģēlisko kristiešu asociācijā (National Association of Evangelicals). Viņu
vidū liela ietekme ir "dominionisma" (valdīšanas) viltus mācībai, kas
apgalvo, ka nav tādas burtiski izprotamas Tūkstošgadu miera valstības, kurā
Kristus valdītu personīgi, bet draudzei Kristus vietā ir jāmaina pasaule un
jāpadara tā arvien kristīgāka, jāīsteno un jāuzceļ Dieva valstība, līdz visa
pasaule kļūs kristīga. Bez tam arvien atklātāk tika atbalstīta un praktizēta
ekumēniska sadarbība ar katoļu baznīcu un liberālo "Pasaules Baznīcu
padomi".
1971. gadā Pīters K. Vāgners (Peter C. Wagner, 1930-2016),
bijušais misionārs Bolīvijā, sāka mācīt par baznīcas izaugsmi Fullera
Teoloģijas seminārā (Fuller Theological Seminary). Tur viņš bija mācījies arī
pie Makgavrana un pārņēma (no 1981. gada kā Pasaules misijas fakultātes
vadītājs) Makgavrana atstāto mantojumu kā vadošā autoritāte draudžu izaugsmes
kustībā. Vāgners izveidojās par radikālu harizmātu, pētot strauji augošās harizmātiskās
draudzes. Šodien viņš ir "Garīgās cīnīšanās" piekritējs un
"Starptautiskās apustuļu koalīcijas" augstākais apustulis, kā arī
aizstāv "Jaunās apustuliskās reformācijas" ideju. Tajā pašā laikā
viņš joprojām turpina būt ietekmīgs dalībnieks draudžu izaugsmes kustībā; viņš
ir Amerikas draudžu izaugsmes biedrības (American Society for Church Growth)
dibinātājs un darbojas pasaules mēroga "Lozannas kustībā par pasaules
evaņģelizāciju" (Lausanne Movement for World Evangelisation). Viņš ilgu
laiku strādāja kopā ar vilinošo, ekstrēmi harizmātisko Džonu Vimberu
(John Wimber) un no 1982. gada kopā ar viņu mācīja "zīmju un brīnumu"
kursu Fullera seminārā, kam bija ļoti liela ietekme.
1.3.
Mūsdienu mega-draudžu celmlauzis - Roberts Šullers (Robert Schuller)
Roberta Šullera mācība pašos pamatos ir pretrunā ar Bībeles
mācību. Šullers ir ļaunprātīgs maldu skolotājs, kurš izplata aplamu,
"pozitīvu" evaņģēliju, kas ir pilnīgā pretrunā ar Bībeles evaņģēliju.
Piemēram, savā grāmatā "Pašcieņa - jaunā reformācija"
(Self-Esteem – The New Reformation) viņš māca, ka Jēzus Kristus nekad nevienu
nav nosaucis par grēcinieku un ka grēka būtība ir savas pašvērtības neatzīšana.
"Jaunpiedzimšana" viņam nozīmē pārmaiņu no negatīva uz pozitīvu
pasaules redzējumu. Šullers māca, ka Dievs ir visu cilvēku Tēvs, un ka katrs
cilvēks ir Dieva bērns, pat ja viņš to neapzinās. Viņš noliedz būtiskākās
Bībeles mācības - glābšanu caur Kristus asinīm, grēku nožēlu un
jaunpiedzimšanu. Viņa "dievs" ir aplams dievs, "pozitīvās
domāšanas" dievs, kurš atsaucas uz maģiskām metodēm, piemēram,
vizualizāciju, un nevienu nenosoda, bet bez nosacījumiem mīl un pieņem ikvienu
tādu, kāds viņš ir. Viņa Kristus ir ezotērisks maldu Kristus, kuru viņš dēvē par
"Ideālu", kurā "Pašcieņa ir kļuvusi par miesu"
(iemiesojusies).
Šullera mācība ir caurvīta ar humānistisko psiholoģiju un
ezotēriskām teorijām, kuras viņš īpaši pārņēma no Normena Vincenta Pīla
(Norman Vincent Peale), "pozitīvās domāšanas" maldu mācības tēva,
kurš ir cieši saistīts ar Ņū Eidž (New Age) reliģiju. Saskaņā ar šo kļūdaino
mācību cilvēki ar savu "pozitīvo domāšanu" veido pozitīvu realitāti,
jo viņu domām piemītot radošs, realitāti veidojošs spēks. Tāpat kā Šullers, arī
augstākās pakāpes masons Pīls bija "kristīgas" draudzes mācītājs, bet
īstenībā - okultisma maldu skolotājs, kurš zem plāna kristīga ietērpa sludināja
pret kristietību vērstu mācību. Šūlers atklāti dēvēja Pīlu par savu nozīmīgāko
skolotāju un tālāk attīstīja viņa maģisko "pozitīvās domāšanas"
mācību par "domāšanu iespējās". Viņš runāja par "lielo
sapni", ko Dievs esot devis cilvēkiem un kas tiem jāīsteno ar
"domāšanu iespējās", "vizualizāciju" un tamlīdzīgiem
okultisma paņēmieniem (sk. nozīmīgo Deiva Hanta grāmatu “Okultisma iebrukums”
(Dave Hunt “Occult Invasion”)).
Šūleram bija tik izšķiroša ietekme uz draudžu izaugsmes kustību,
ka viņš pats sevi var dēvēt par šīs kustības patieso dibinātāju. Viņa ietekme
nāca caur viņa grāmatu "Jūsu draudzei ir reālas iespējas" (“Your
Church Has Real Possibilities”), kas cita starpā ļoti spēcīgi ietekmēja arī
Riku Vorenu un Bilu Haiblu, kā arī caur viņa organizētajiem semināriem draudžu
vadītājiem. Šullers mācīja jaunajiem draudžu vadītājiem, ka, lai gūtu
panākumus, savu draudzi vajadzētu nosaukt par "sabiedrības draudzi" ("Community
Church") (t.i., par draudzi, kas ir domāta pilsētai vai apkaimei, kurā tā
atrodas), ka, organizējot dievkalpojumus, par pamatu jāņem sabiedriskās domas
aptaujas neticīgo iedzīvotāju vidū un, galvenais, ka, lai piesaistītu daudzus
"svešiniekus", jāsludina viltus "pozitīvais evaņģēlijs" bez
Dieva dusmām un tiesas, bez grēka un elles, t. i., jāsludina tikai pozitīvas,
iedrošinošas un motivējošas vēstis, kuras var tieši pielietot praktiskajā
dzīvē. Šullers ir megabaznīcu dibinātāju sekmju receptes autors: atrodi
vajadzību un piepildi to, atrodi ievainojumu un dziedini to (“find a need
and fill it, find a hurt and heal it”).
Šīs Šūlera mācības un tām pamatā esošās "pozitīvās
domāšanas" maģiskās maldu mācības acīmredzami ietekmēja vēlākos draudžu
izaugsmes ekspertus, tādus kā Bilu Haiblu un Riku Vorenu, un caur viņiem nonāca
evaņģēlisko draudžu vidē. Tas, ka tādu atklātu maldu mācītāju un maldinātāju kā
Šulleru pieņem un popularizē vadošie jaunie evaņģēliskie kristieši (ieskaitot
Billiju Grehemu), iespaidīgi parāda, cik ļoti šis evaņģēliskais virziens jau ir
ieraudzēts un uz kurieni ved viņu atteikšanās norobežoties no maldu mācībām un atteikšanās
cīnīties par ticības skaidrību. Arī Č. Pīters Vāgners (C. Peter
Wagner), viens no galvenajiem draudžu izaugsmes kustības pārstāvjiem, apmeklēja
Šūlera apmācības kursu un savā priekšvārdā Šūlera grāmatai "Tavai
draudzei ir fantastiska nākotne" (Your Church Has a Fantastic Future)
raksta: "Tā bija pieredze, kas izmainīja manu dzīvi.” Viņš apliecina:
"Es personīgi esmu pateicīgs Robertam Šūleram (Robert Schuller) par daudz
ko no tā, ko zinu un mācu. Es bieži apmeklēju Kristāla katedrāli" (16.
lpp.).
1.4.
Sekulārās (pasaulīgās) vadības teorijas – Drekers, Blančards, Bufords un Barna
(Drucker, Blanchard, Buford & Barna).
Vēl vienu izšķirošu ietekmi uz
draudžu izaugsmes kustību radīja laicīgās un "kristīgās" vadības
(menedžmenta) un tirgus zinību (mārketinga) eksperti. Makgavrans jau bija
pielietojis modernās sabiedrisko (sociālo) zinātņu atziņas, lai
"uzlabotu" draudzes darbu; Šullers savā draudzes koncepcijā bija
iekļāvis arī vadības (menedžmenta) un tirgzinības (marketinga) aspektus. Tāpēc
tas bija tikai likumsakarīgi, ka pragmatiskie "jauno draudžu" vadītāji
bija atvērti laicīgo (sekulāro, pasaulīgo) ekspertu padomiem, kuri varēja
viņiem parādīt, kā vislabāk pārdot savu "produktu"
"klientiem" un pēc iespējas efektīvāk vadīt savu
"uzņēmumu". Savukārt bija vērojama pieaugoša interese no vadošo
vadības (menedžmenta) ekspertu puses par mūsdienīgām draudzēm.
Pīters Drekers (Peter Drucker), pasaulē
pazīstams "vadības guru" no ASV, kurš ar savām mācībām ietekmēja
neskaitāmus augstākā līmeņa vadītājus visā pasaulē un kuram bija liela ietekme
arī politikā un zinātnē, savas karjeras beigās spēcīgi nodarbojās ar kristiešu draudzēm.
Ne jau tādēļ, ka viņš būtu bijis dievbijīgs kristietis - Drekeram bija
raksturīga pasaulīga gudrība un pasaulīga domāšana, kas bija vērsta uz cilvēces
sabiedrisko (sociālo) attīstību un "jauno pasaules kārtību". Drekers
bija pārliecināts, ka "sociālajam sektoram" kā trešajam spēkam līdzās
sabiedrības politiskajam un ekonomiskajam sektoram ir izšķiroša nozīme
"sociālajās pārmaiņās", pēc kurām viņš tiecās. Drekers piešķīra īpaši
svarīgu lomu kristīgajām draudzēm un organizācijām, lai panāktu nepieciešamās
pārmaiņas ("transformāciju") nākamajam laikmetam. Tādēļ viņš
konsultēja kristiešu vadītājus (arī Riku Vorenu) un līdzdalīja viņiem savus
laicīgās vadības (menedžmenta) principus.
Drekera ilggadējam skolniekam un
draugam Bobam Bufordam (Bob Buford) ir nenoliedzami galvenā loma
pasaulīgi-ezotērisko vadības (menedžmenta) mācību iepludināšanā draudžu
izaugsmes kustībā, kā veiksmīgam uzņēmējam, kurš sevi raksturo kā kristieti un
ir izvirzījis mērķi nodot sekulāros (pasaulīgos) uzņēmējdarbības principus
kristiešu vadītājiem. Viņš ir
nodibinājis organizāciju "Peter F. Drucker Foundation for Non-Profit
Management" (Peter F. Drekera fonds bezpeļņas vadībai) un arī
"Leadership Network" (Vadītāju tīkls), kurā viņš saved kopā un apvieno
augsta līmeņa vadības ekspertus, vadības konsultantus un futurologus ar kristiešu
vadītājiem.
Šim tīklam ir bijusi nozīmīga
ietekme aizkulisēs, un, kā apgalvo Braiens Maklarens (Brian McLaren), tas ir
palīdzējis arī "jauno draudžu" (Emerging-Church) kustības attīstībā. Starp
Leadership Network konferenču runātājiem ir arī tādi pseidokristieši, kas seko
Jaunā laikmeta reliģijas (New Age) mācībām, piemēram, vadības konsultants Kens
Blančards (Ken Blanchard) un Pīters Sendžs (Peter Senge). Papildus Drekeram
un Bjufordam, lielu lomu spēlē kristiešu mārketinga eksperts Džordžs Barna
(George Barna), kurš konsultē un apmāca daudzus mūsdienu draudžu
vadītājus un kura veiktās sabiedriski-zinātniskās aptaujas un grāmatas (piem. Tirgojot
draudzi (Marketing the Church) – piem. “Kā panākt, lai draudze tiktu
veiksmīgi pārstāvēta un pārdota tirgū”) veicina vadības (menedžmenta) principu
izmantošanu draudžu izaugsmes kustībā un īpaši atbalsta “Villov Krīkas” (Willow
Creek) draudzes metodes.
1.5.
Harizmātiskais ieraugs: Jongi Čo (Yonggi Cho) un jaunie apustuļi
Draudžu izaugsmes kustību dažādos
veidos spēcīgi ietekmē harizmātiskā kustība. Ekstrēmais harizmāts Jongi Čo no
Korejas bija viens no draudžu izaugsmes kustības aizsācējiem visā pasaulē. Par
spīti viņa acīmredzamajām okultajām maldu mācībām (vizualizācija, "ceturtā
dimensija"), viņu augstu vērtē un apmeklē daudzi draudžu vadītāji; viņa “Joido pilnā evaņģēlija draudze” (Yoido
Full Gospel Church), kurā esot 800 000 locekļu, ir tik pievilcīga jau ar savu
lielumu vien, ka fakts, ka tā ir tikai pseidokristīga sekta, tiek noliegts.
Dažas no lielākajām draudzēm ASV
ir harizmātiskas (saskaņā ar daudziem avotiem lielākā draudze ASV ir
"Leikvudas draudze" Hjūstonā (Lakewood Church in Houston) ar ļoti
harizmātisku mācītāju Džoelu Ostīnu (Joel Osteen) un aptuveni 30 000 dievkalpojumu
apmeklētājiem). Nepārprotamu ietekmi atstāj arī Pītera Vāgnera (Peter C. Wagner)
atbalstītā "Jaunā apustuliskā reformācijas" (New Apostolic
Reformation, NAR) kustība, kas aizstāv ekstrēmas harizmātiskas mācības par
"garīgās cīņas vešanu" kā arī pakļaušanos "jaunajiem
apustuļiem", kuri piedāvā "redzējumu un autoritāti no Dieva".
Maldinošā un jūsmotāju gara
piesātinātā izpratne par "pielūgsmes" dievkalpojumu ar popmūziku un
rokmūziku un ekstātiskiem pārdzīvojumiem tagad ir kļuvusi par standartu
praktiski visās mūsdienīgajās "mega-draudzēs". Nebiblisko mācību, ka "pielūgsmes"
dievkalpojums (worship) ir efektīvs līdzeklis, lai "iemantotu"
neticīgos un vestu kristiešus pie šķietamas "Dieva klātbūtnes"
piedzīvojuma, ir pārņēmuši arī Riks Vorens, Bils Haibls un citi, kas ārēji sevi
neapliecina kā harizmāti. Neskatoties uz to, gan Vorens, gan Haibls pārņem
harizmātiskas maldu mācības; piemēram, Haibla kalpošanas materiāli ir balstīti
uz harizmātisku izpratni par gara dāvanām.
1.6.
Draudžu izaugsmes kustība un jaunās draudzes (Emerging Church)
ASV draudžu izaugsmes kustībai ir
strauji pieaugoša ietekme ne tikai uz daudziem draudžu mācītājiem un draudzēm,
kas cīnās ar stagnējošu vai sarūkošu apmeklētību un draudžu locekļu skaitu, bet
arī uz kristietību kopumā, turklāt tā ietekmē arī sabiedrību un politiku.
To "mega-draudžu"
skaits, kurās ik nedēļu pulcējas vairāk nekā 2000 apmeklētāju, pieaug pastāvīgi;
Vāgners lēš, ka to skaits jau ir aptuveni 1200. Ir diezgan daudz draudžu, kurās ir vairāk nekā 20 000
dievkalpojumu apmeklētāju. Šīs kustības vadošie cilvēki tiek uzskatīti par
cerības vēstnešiem un vērtīgiem kristietības paudējiem - arī laicīgo mediju un
politiķu acīs.
Pa šo laiku no draudžu izaugsmes
kustības ir izveidojies vēl kāds cits atzars - tā sauktās "Jaunās draudzes"
(Emerging Church) (nosaukumu “Emerging Church” latviešu valodā varētu pārtulkot
kā “Uzaustošās jaunās draudzes”). Šis strāvojums uzskata sevi par 21. gadsimta
jaunās “uznākošās” vai "uzaustošās" (angļu “emerging”) postmodernās
baznīcas jeb draudzes avangardu. To raksturo "draudžu izaugsmes
kustības" mantojums, no kura tā dažos aspektos arī norobežojas. “Jaunās
draudzes” kustību galvenokārt veido gados jaunāki, intelektuāli domājoši
teoloģisko semināru absolventi, kuri vēlas iet jaunu ceļu kā mācītāji vai
draudžu dibinātāji, lai uzrunātu “postmodernos” cilvēkus, īpaši 16-30 gadu
vecuma paaudzē. Viņus pašus ir veidojusi un raksturo postmoderna sekulārā
filozofija un attieksme pret dzīvi. Daļa no viņiem jau ir pilnīgi atklāti
atteikušies no Bībeles ticības pamatiem un pievērsušies meditācijai, Jaunā
Laikmeta (New Age) mācībām, ekumenismam un citām reliģijām.
“Jaunās draudzes” (emerging church)
tik ļoti neuzsver skaitlisko izaugsmi, taču tās uzskata, ka būtiska ir
pastāvīga pielāgošanās viņu mērķgrupas postmodernai kultūrai un domāšanas
veidam. Tas nozīmē pārņemt sekulāro, pasaulīgo, bezdievīgo popmūziku un
rokkultūru, izmantojot videoklipus, deju, teātri, moderno mākslu un internetu.
Viņi ir spēcīgi orientēti uz
“pieredzi” un “piedzīvojumu” un uzskata, ka viņi spēj aizsniegt neticīgo cilvēku grupas, galvenokārt ar “patiesas sadraudzības” pieredzi. Parasti viņi ir ļoti
mistiski orientēti, t.i., viņi meklē pagānismā iespaidotu reliģisku “Dieva
klātbūtnes” pieredzi, ko cita starpā var piedzīvot meditācijā un klusumā. Savā
darbībā viņa pārņem daudzas maldinošas katoļu metodes, piemēram, vīraka, sveču
un attēlu lietošanu “dievkalpojumos”, kā arī meditāciju un “pielūgsmi” pie
ikonām. Šīs kustības nozīmīgākie pārstāvji ASV ir Braiens Maklarens (Brian
McLaren), Dens Kimbols (Dan Kimball), Ervins Makmanuss (Erwin McManus) un
Leonards Svīts (Leonard Sweet). (Par šo tēmu varat lasīt ESRA izdevniecības
brošūrā “Uz kurieni ved Jauno draudžu (Emerging Church) kustība?” (Wohin
führt die Emerging-Church-Strömung?))
Draudžu izaugsmes kustības
attīstība ASV jau vairāk nekā 10 gadus ir tieši ietekmējusi draudžu stāvokli
Eiropā, īpaši vāciski runājošajās valstīs (un arī Latvijā). Willow Creek un
Saddleback lielās mega-draudzes izveidoja globālas kalpošanas, lai izplatītu
šīs kustības mācību un praksi visā pasaulē. Abas organizācijas apgalvo, ka ir aizsniegušas
daudz vairāk nekā simts tūkstošus draudžu un baznīcu vadītāju un darbinieku
visā pasaulē.
Vācijā un Šveicē par šo draudžu
modeli izrādīja interesi lielākās atkritušās protestantu baznīcas, kuru locekļu
skaits samazinājās, kā arī apvienības, kas kādreiz bija vairāk vai mazāk
orientētas uz Bībeli, piemēram, BEFG (baptisti), Brīvās evaņģēliskās draudzes (Freie
Evangelische Gemeinden), Sadraudzības kustība (Gemeinschaftsbewegung) un arī Evanģēliskā
alianse. Ir notikuši arī daudzi “Līderu kongresi” (Global Leadership) ar Bilu Haiblu
un viņa kolēģiem, un “Willow Creek” literatūra ir piesaistījusi lielu interesi;
pēc vācu izdevēja datiem Rika Vorena grāmata “Leben mit Vision” (“Mērķtiecīga
dzīve”) vācu valodā ir pārdota vairāk nekā 200 000 eksemplāru.
2.
Draudžu izaugsmes kustības galvenās pamata mācības un prakses, un Bībeles
mācība
Saskaņā ar draudžu izaugsmes
kustības uzskatu, runa ir tikai par to, lai ar jaunu metožu palīdzību un jaunu
izpratni par draudzi nestu nemainīgu Bībeles evaņģēliju mūsdienu neticīgajiem
cilvēkiem, jo “tradicionālās” draudzes un evaņģelizācijas centieni viņus
acīmredzot vairs nespēj aizsniegt. Šķiet, ka mainīgie laiki liek evaņģēlija
vēsti pasniegt jaunā veidā un draudzes dzīvi pārveidot tā, lai tie, kas nav
ticīgi, varētu tajā justies kā mājās un tādējādi atrast Kristu. Protams,
Bībeles misija un draudzes pamats nedrīkst tikt apdraudēts. Taču, ja
evaņģēliskie kristieši vēlas, lai viņiem būtu nākotne un lai viņi nezaudētu
savu nozīmīgumu, viņiem ir jātiek galā ar jaunā laikmeta izaicinājumiem. Ja
viņi paliktu pie savas iepriekšējās izpratnes par evaņģēlija sludināšanu un
draudžu veidošanu, tie drīz vien izmirtu līdzīgi kā izmirst iesīkstējušas
tradicionālās draudzes.
Tādējādi šī virziena mācība tiek
ieteikta kā radoša, mūsdienīga pieeja, kas šķietami pilnībā paliek tradicionālās
Bībeles ticības ietvaros. Bet vai tas patiešām atbilst Bībeles mācībai? Tālāk
mēs aplūkosim un izvērtēsim svarīgākos draudžu izaugsmes kustības principus. Šī
darba ietvaros tas ir iespējams tikai saīsinātā un vispārinātā formā, taču
būtībā mēs varam identificēt šādas pamatiezīmes, kas raksturo šo kustību:
2.1. Bībele vairs nav noteicošā vadlīnija
Katras maldināšanas kustības centrā ir atkāpšanās no Svētajiem Rakstiem kā Dieva atklāsmes patiesības, kurai vajadzētu vadīt visas mūsu domas un rīcību. Draudžu izaugsmes kustības mācītāji, līdzīgi kā lielākā daļa mūsdienu evaņģēlisko draudžu kristieši kopumā, ir izvairījušies no atklātiem apgalvojumiem, kas kritizē Bībeli. Taču viņu mācībā Bībele vairs nav vienīgais vērā ņemamais pamats. Viņu Bībeles kritikas pamatprincips ir tāds, ka Bībele ir jāpiesaista mūsdienu domāšanai un jāpielāgo tai - Bībele un sekulārās zinātnes; Bībele un mūsdienu kultūra ir noteicošās mērauklas. Netieši un dažkārt arī tieši apustuļu mācība tiek izskaidrota kā kaut kas pārejošs un kultūras ziņā nenoteikts. To var skaidri redzēt sieviešu jautājumos, kur Bībeles aizliegums sievietēm mācīt un vadīt (1.Tim.2:11-13) tiek atklāti atmests, nemaz nerunājot par pamācību apsegt galvu (1.Korintiešiem 11.) un klusēt (1.Korintiešiem 14.). Kā zināms, pievienoties “Villov Krīkas draudžu apvienībai” (“Willow Creek Association”) jūs varat tikai tad, ja mācīšanas un vadības kalpošanu sievietēm jūs nepārprotami atzīstat!
Mūsdienu draudžu izaugsmes kustība, kas saplūst pilnā saskaņā ar mūsdienu evaņģēliskās kustības plašākiem strāvojumiem, pie kuras tā pieder, apzinīgi ignorē apustuļu vēstulēs atrodamās Dieva iedvesmotās mācības būtiskās lietās, kurām šī kustība ir pretrunā ar savu pielāgošanos pasaules principiem un pasaules dzīvesveidam. Tas pašos pamatos ietekmē evaņģēliju, kas tiek sludināts, un no tā izriet, ka Pāvila vēstulē romiešiem teiktie būtiskie apgalvojumi par Dieva dusmām un tiesu, par grēcinieka pilnīgo samaitātību, par nepieciešamību skaidri nožēlot grēkus un pakļauties Kristum u.c. tiek sabojāti un atšķaidīti. Tas attiecas uz mācību par kristieša dzīvesveidu, kurā, piemēram, nav nekas skaidri pateikts par būšanu līdz ar Kristu krustā sistam, par personīgo svēttapšanu un nošķiršanos no pasaules; un, visbeidzot, mācība par draudzi, kurā ir tādas nozīmīgas tēmas kā draudzes kā Kristus līgavas un svētā Dieva tempļa svētums; patiesās draudzes nošķiršanās no pasaules, drīzā draudzes paņemšana utt. tikpat kā nav attēlota vai tiek attēlota tikai izkropļoti.
Neskatoties uz to, ka draudžu izaugsmes kustība vārdos atbalsta Bībeli un evaņģēlisko ticību, tomēr būtībā tā ir Bībeli kritizējoša. Tā ir pievērsusies pragmatismam, kā to ļoti trāpīgi apraksta Vilfrīds Plocks savā grāmatā “Dievs nav pragmatisks” (Wilfried Plock “Gott ist nicht pragmatisch”); citiem vārdiem sakot, tā vairs konsekventi nebalstās uz Bībeles atklāsmi, bet gan uz to, kas “darbojas” no cilvēciskā viedokļa un kas paredz panākumus. Tā ir atteikusies no bibliskās ticības pamatiem un tādēļ aizvien tālāk slīd projām no Bībeles pamatnostādnēm uz beigu laiku atkrišanas no ticības virpuli.
2.2.
Cilvēks, un nevis Dievs, atrodas draudzes dzīves centrā
Turklāt visai draudzes dzīves atmosfērai ir jābūt orientētai uz neatgrieztajiem tā, lai viņi varētu justies “kā mājās”. Tas nozīmē ikdienišķu, pasaulīgu, nekautrīgu apģērbu, brīvas manieres ar jokiem un uzsvērti neformālu uzvedību, dievkalpojumu telpu iekārtojumu pēc laicīgu konferenču centru, viesnīcu vai kinoteātru parauga (patiesībā daudzas mūsdienu draudzes pulcējas kinoteātros, teātros un pat naktsklubos [piemēram, Mozaīkas draudze (Mosaic Church), ASV], savu “apmeklētāju dievkalpojumiem”). Nevajadzētu rasties godbijības, cienījamas nopietnības vai svētuma iespaidam, lai neatbaidītu cilvēkus. No mācīšanas un pamudinājumiem, tāpat kā no garām lūgšanām, ir rūpīgi jāizvairās. Visam jābūt mūsdienīgam, atbrīvojošam un optimistiskam, lai pirmās reizes apmeklētājam radītu patīkamu iespaidu, lai viņš vēlētos atgriezties.
Šādu uz Bībeli balstītu draudžu dzīves radikālu pārprogrammēšanu draudžu izaugsmes eksperti pamato ar to, ka ir nepieciešams aizsniegt “neaizsniegtos” cilvēkus visos iespējamos veidos un piesaistīt viņus draudzēm, lai viņi tur varētu dzirdēt “evaņģēliju”. Tas bieži tiek pamatots ar pilnīgi kļūdainu atsauci uz Pāvilu (1. Korintiešiem 9); tomēr tas apslēpj faktu, ka Bībeles uzdevums tomēr ir evaņģelizēt šādi: “Ejiet”, proti, tur, kur neticīgos var satikt, nevis “iesaistiet viņus” draudzē! Tas, protams, nenozīmē, ka nevarētu būt gadījumu, kad neticīgie ierodas draudzes sapulcēs un tur tiek uzrunāti (salīdzini 1. Kor. 14:24–25). Bet Bībele pietiekoši skaidri māca, ka draudzes sapulces ir paredzētas Dieva pielūgšanai un ticīgo Dieva bērnu audzināšanai, ar mācīšanu, sludināšanu un pamācīšanu, nevis galvenokārt evaņģēlija sludināšanai neticīgajiem (salīdzini 1.Kor. 14:1-5,12,22,26; Kol. 3:16; 1.Tim. 4:6-16; 2.Tim. 4:1-4; Tit. 1:9; 2:1,6-8,15).
Līdz ar to mūsdienu draudžu izaugsmes piekritēji uzticas cilvēciskām metodēm un vilinājumiem, lai piesaistītu neticīgos, nevis Svēta Gara darbam un Dieva pievilkšanai. Viņi cenšas apmeklētājiem piedāvāt pasaulīgu izklaidi, kas noformēta “kristīgā” stilā. To darot, viņi galvenokārt paļaujas uz pavedinošu, apburoši iedarbīgu harizmātisku “slavēšanas” mūziku un pasaulīgu popmūziku, kas apbur cilvēkus kā narkotikas un padara viņus manipulējamus. Tiek izmantotas arī citas pasaulīgas viltības: videoklipi, koncerti ar “zvaigznēm”, teātra izrādes, diskotēkas dejas utt. Šādi darbojoties, viņi rīkojas tieši pretēji apustuļa Pāvila vārdiem, kurš raksta:
Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas lieto Dieva vārdu veikalam, [vai “Dieva Vārdu viltojam”, vai “pārvēršam par lētu preci, lai to pārdotu peļņas gūšanas nolūkā”] bet mēs runājam no skaidras sirds kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā. (2.Kor.2:17)
…bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā [vai “nedarbojamies ar viltīgiem paņēmieniem”], nedz viltojam Dieva vārdu [vai “neizmantojam to kā vilinājumu”], bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. (2.Kor.4:2)
Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldu vai netīru un negodīgu nolūku [vai “ar ēsmu/pievilinātāju palīdzību”], bet mēs runājām tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis. (1.Tes.2:3-4)
Saskaņā ar apustuļu mācību, uz cilvēku orientētas vēsts sludināšana, izmantojot cilvēciskus paņēmienus un trikus, noved pie tā, ka Kristus krusts tiek padarīts bezjēdzīgs, bezsatura un zaudē savu iedarbības spēku (1. Korintiešiem 1:17). Viņi noliedz, ka Dievs pats veic cilvēka sagatavošanas darbu atgriešanās procesam, un ka skaidri un spēcīgi pasludinātam Dieva Vārdam piemīt brīnišķīgs spēks vest cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos no grēkiem, un tādējādi tos glābt. Viņi rīkojas tieši pretēji Pāvila vārdiem, kurš apgalvo:
…jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim. (Romiešiem 1:16)
Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. - Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība. (1.Kor. 1:18-24).
Pāvils šeit parāda, ka patiesa, bibliska evaņģēlija sludināšana nekad nevar balstīties uz mūsdienu sludinātāju mārketinga pieeju, kas orientēta uz cilvēku vajadzībām. Pāvils pasludināja vēsti, par kuru viņš zināja, ka tā īsti nevarēs “sasniegt” viņa divas svarīgās “mērķa grupas”. Viņš atteicās apiet vai novērst šīs vēsts aizvainojumu ar jebkādu “cilvēcisku gudrību”, t.i., ar jebkādām cilvēciskām viltībām un metodēm. Savā sludināšanā viņš paļāvās vienīgi uz iedarbīgo Dieva spēku. Viņš negribēja gūt lielus panākumus un panākt masveida atgriešanos ar cilvēcisku līdzekļu palīdzību, bet viņš bezkompromisa veidā sludināja dievišķo evaņģēliju, lai Dieva aicinātie un sagatavotie cilvēki varētu atgriezties no grēkiem.
Tādējādi draudzes dzīves pielāgošanās jaunākajām pasaulīgās kultūras tendencēm un neatgrieztā grēcinieka vajadzībām nevar radīt patiesas Dieva Gara izraisītas atgriešanās no grēkiem, bet parasti tās ir tikai šķietamas ārišķīgas atgriešanās. Šādā veidā tiek apslāpēta patiesa Dieva Gara darbība, un viltus gari noved ticīgos un neticīgos maldu ceļos. Tajā pašā laikā arī pati draudzes dzīve tiek izkropļota un nolaista līdz cilvēcīgam, pretdievišķam stāvoklim. Draudze top apgānīta, tā vairs nav svēts Tā Kunga templis, bet gan tirdzniecības centrs (Jāņa ev. 2:16). Tā vairs nav Tam Kungam veltīta priesterība, bet gan laicīgu sociālo darbinieku un terapeitu komanda, kas vēlas izārstēt grēciniekus no viņu problēmām.
No otras puses, Bībele skaidri māca, ka draudzē visam jābūt vērstam uz Dievu un Kungu Jēzu Kristu, ka tā ir svēta priesteru saime, kas aicināta nest garīgus upurus Dievam (1.Pēt. 2:5). Praksē tas nozīmē, ka arī draudzes dzīvē visam ir jābūt orientētam uz svētajiem norādījumiem Dieva Vārdā, t.i., pirmkārt un galvenokārt uz apustuļu mācību Jaunajā Derībā. Patiesas bibliskas draudzes centrā atrodas Dievs, nevis cilvēks, un, protams, noteikti ne neatgriezts grēcinieks. Draudze ir svēta sapulce, svēts Dieva templis, kurā dievbijībai un audzināšanai (1.Tim. 2:9; 2.Tim. 1:7; Tit. 2:12), cienīgai nopietnībai (Tit 2:7; Ef 5:3-4) un sevis veltīšanai tam Kungam (Rom. 12:1) ir jābūt tādai, kas raksturo draudzes sapulcēšanos.
