Biblia Hebraica / Greek New Testament teksta aparāta daļas kā iespējamas pamatteksta sastāvdaļas analīze - Milda Klampe

BIBLIA HEBRAICA / GREEK NEW TESTAMENT TEKSTA APARĀTA DAĻAS KĀ IESPĒJAMAS PAMATTEKSTA SASTĀVDAĻAS ANALĪZE

Milda Klampe (Latvijas Universitāte) 

Ievads

Svēto Rakstu teksts ir īpašs teksts, jo skar jautājumu par semītu valodu apgrūtināto tekstu formalizāciju un analīzi, kā arī "jautājumu par lingvistikas loģiku un pašu semītu valodu atšķirīgajām studiju metodēm” (Gibson 1981, 18), kas ir svarīgs avotvalodas pamatfaktors, lai veiktu tālāku analīzi tulkojuma valodā.

Bībeles teksts ir īpašs arī tādēļ, ka tas ir Dieva Gara inspirēts, nācis no Dieva, tas ir patiesība un nevar būt saistīts ar nepatiesumu, kļūdām, t. i., ar vēsturiskām un teoloģiskām kļūdām. „Kad teologi runā par Rakstu nekļūdīgumu, viņi ar to domā Rakstu oriģinālu - autora parakstīto - pretstatā kopijai vai kopijas kopijai.” (Makdauels 2005, 102). Tādēļ ir korekti norādīt uz diviem Bībeles teksta Jaunās Derības grieķu oriģinālteksta vēsturiskajiem virzieniem - Antiohijas un Aleksandrijas.

 

Pirmais zināms ar nosaukumu Textus Receptus („pieņemtais teksts”), kuru lietojusi:

1)         Apustuliskā baznīca,

2)        kurā balstīta: Peshitta (150.-250. g.),

2)         izmantojusi Ziemeļitālijas, Dienvidfrancijas, Ķeltu baznīca un valdensieši, Grieķu ortodoksā baznīca, Gotu versija (4., 5. gs.),

2)        no kura tulkota Biblia Itala jeb Vetus Latina (Old Latin, Rietumu kristiešiem, kas runāja latīņu valodā, ap 157. g.),

3)        kura redakcijas (5) (1516-1535) veicis Erasms (Erasmus),

4)        Stefanijs (Stephanus) - (4) (1546-1551),

5)        Teodors Beza (Theodore Beza) - (9) (1565-1604),

6)        Skrivaners (Frederick Henry Ambroze Scrivaner) — (1881),

7)        kas tad arī bija Grieķu Textus Receptus (1598) un Hebrew Masoretic Text (pēc Jacob ben Hayyim ibn Adonijha, 1525) revidētā galaversija,

8)  pēc kuras tulkota Kings James Version (KJV), Lutera tulkojums un Glika tulkojums (textusreceptus__e.).

 

Otrais virziens - grieķu ortodoksie teksti, kuri operē ar:

1)         Codex Sinaiticus (datēts ar 4. gs., atrasts 1859. g. Sīnaja klosterī),

2)        Codex Vaticanus (datēts ar 4. gs., atrasts 1481. g. Vatikāna bibliotēkā Romā),

3)        no kura tulkota Vulgata (Hieronīma tulk., 382—405) (Makdauels 2005, 92)

4)        un kurš kopš pagājušā gadsimta vidus pazīstams kā The Greek New Testament (Nestle-Aland) un Biblia Hebraica Stuttgartensia revidētais teksts atkārtotās redakcijās sadarbībā ar United Bible Societies.

 

Raksta mērķis ir pārbaudīt, kā procentuālās progresijas vai regresijas (saistībā ar Mazākuma un Vairākuma tekstiem - sk. tālāk) tulkojumos (atbilstoši oriģināltekstiem) iespaidojušas tulkojumu būtību: gan valodiskajā, gan pragmatiskajā, gan teoloģiskajā ziņā un kā šie tulkojumi var vai nevar atbilst kultūrvides komunikatīvajiem parametriem.

 

1. Oriģinālteksta nozīmes nozīme

Tā kā pēdējie divi tulkojumi latviešu valodā balstījušies uz Mazākuma tekstu, nevis Vairākuma un tas tos ir daudzviet darījis neskaidrākus gan reliģiskajā, gan ārpusbaznīcas vidē, svarīgi būtu noskaidrot, kādēļ veikta šāda pamattekstu nomaiņa. Tas nav izdarāms šā raksta robežās, bet, uzrādot tālāk minētos izvēles iemeslus, tikai pēc vienas analizētās rakstvietas var konstatēt, ka šāda rīcība var radīt dziļas sekas Svētos Rakstus uztvert kā vienīgo patiesības vārdu, kas nācis no Dieva.

Tātad jautājums - runājot par oriģinālteksta nozīmi, kādēļ agrīnā baznīca 2. un 3. gs. un vēlāk protestantu virziens 15., 16. un 17. gs. izvēlējās Textus Receptus (TR) kā pamatdokumentu, pēc kā gan tulkot Svētos Rakstus, gan praktizēt savu garīgo dzīvi? Tādēļ, ka:

1)         TR ir balstīts uz vairāk nekā 5000 grieķu manuskriptiem; tādēļ tas tiek saukts par Vairākuma tekstu;

2)        tas nav sakropļots ar izņemtiem, pievienotiem un emandētiem tekstiem kā Mazākuma teksts;

3)        TR atbilst agrīnākajām Bībeles versijām - Peshitta (150. g.), Vetus Latina (Senā Latīņu) (157. g.) u. c. Šīs Bībeles versijas tika izmantotas pirms Ēģiptiešu manuskriptiem, kas dominēja Romas baznīcā;

4)        baznīcas tēvu rakstos 86 000 citātu atbilst TR Vairākuma tekstam; Džošs Makdauels (Josch McDowell) atsaucas uz sistemātiskās teoloģijas profesora Geislera (Geisler) atzinumu, ka „pat tad, ja nebūtu saglabājies neviens Jaunās Derības manuskripts, Jauno Derību varētu restaurēt no šiem baznīcas tēvu rakstiem vien” (Makdauels 2005, 95);

5)        TR nav ietekmējusi ēģiptiešu filozofiskā skola un neticība; TR atbalsta kristīgās ticības doktrīnu fundamentalitāti: radīšanas izcelsmi 1. Mozus grāmatā, Jēzus Kristus, dzimušu no jaunavas, dievišķību, Glābēja nozīmi, Viņa miesas augšāmcelšanos, atkalatnākšanu un šķīstīšanas spēku Viņa asinīs;

6)        TR bija un ir pretnis Romas baznīcai (www.semanticscholar.org). Tas saistīts ar reformācijas kustību Eiropā, kas veicināja „Bībeles plašu izplatīšanos nacionālajās valodās” (Karulis 1989, 3), t. sk. latviešu, ko veicināja Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa ieceltā superintendanta H. Samsona sāktā cīņa „divos virzienos: pret latviešu senajām reliģiskajām tradīcijām un pret katoļu kulta parašām” (Karulis 1989, 6).

Un, tā kā gan agrīnā baznīca, gan reformācijas protestanti un divi Bībeles tulkojumi latviešu valodā, kā arī citās valodās (16., 17. gs.) ir saistīti ar Mazākuma avottekstu, kas zināms ar nosaukumu „Aleksandrijas teksts” (dažkārt tie atbilst Vairākuma, dažkārt Mazākuma tekstam, lietots arī agrīnajā baznīcā), uzrādīšu iemeslus tā izvēlei:

1)         tas bija to neticīgo ēģiptiešu rakstnieku darbs, kuri neakceptēja Bībeli kā Dieva Vārdu un Jēzu kā Dieva Dēlu;

2)        tas saistīts ar grozījumiem, kurus noteikuši atšķirīgi rakstnieki daudzu gadsimtu periodā;

3)        tajā trūkst apmēram 200 Svēto Rakstu pantu;

4)        simtiem vietu ir pretrunīgas;

5)        tas ir doktrināli vājš un bīstami nekorekts (textusreceptus_-e).

Modernie tulkojumi lietojuši Mazākuma tekstu, kas izmanto Codex Sinaiticus (Aleph) un Codex Vaticanus (B). Starp abiem kodeksiem ir ap 3000 nesakritību evaņģēliju tekstos vien (textusreceptus__e).

Runājot par tulkojumiem latviešu valodā, procentuāli tiek lēsts, ka Glika tulkojumā (Bihbele 1877) 95% izmantots TR, 5% - Mazākuma teksts, t. s. Londonas izdevumā (Bībele 1966) un Revidētajā tekstā (Bībele 1997) - 20% - TR, 80% - (BH/GNT_-e) (Mazākuma teksta), 2012. gada tulkojumā - 1% - TR, 99% - (BH/GNT_-e). Uz TR oriģināltekstu ir balstīti visi protestantu tulkojumi kopš Reformācijas laika visā Rietumeiropā, un no tā Bībele ir tulkota simtiem valodās. Attiecīgi, runājot par teoloģisko ievirzi, „Antiohijas Svēto Rakstu ekseģēzes metode bija vēsturiska un literāra, tā centās atklāt tiešo nozīmi, kādu tekstā ietvēris iedvesmotais autors, lai gan nenoliedza dziļāko, garīgo nozīmi, kuras izpētei veltījās Aleksandrijas skola” (PREV 2008, 45).

Kā oriģinālteksta izvēle ir atbalsojusies tulkojumos latviešu valodā, ilustrēšu ar piemēru no Vēstules galatiešiem (6:15; tulkojumi doti hronoloģiskā secībā): „Jo iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana kas ir, nedz priekšāda, bet jauns radījums.” (Bihbele 1877, 215)[1] - „Jo nedz jūdisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums.” (Bībele 1966, 1177) - „Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.” (Bībele 1997, 1132) - „Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi - jaunais radījums.” (Bībele 2012, 1187) Kontekstuāli visos tulkojumos, izņemot Glika, ir zudusi saikne ar iepriekšējā panta daļu „es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu” (Bībele 1997, 1132), kas sniedz ievirzi nākamā panta domas atrisinājumam - jo jauns radījums var būt tikai Kristū Jēzū. Heinca Fātera (H. Vater) pragmatikas iedalījumā, apskatot jautājumu par runas aktiem, par „pamattēzi kalpo Ostina (Austin) secinājums, ka runāšana ir rīcība” (Fāters 2010, 181). Tātad tas ir konstatīvs izteikums, kam ir rīcības raksturs, ko nosaka runātāja, Pāvila nolūks, un tas pārveido pasauli. Saskaņā ar de Bogrāna/Dreslera komunikatīvās darbības izpausmju principiem (Fāters 2010, 266) ir iespējams uzrādīt vairākus tekstualitātes kritērijus: koherence jeb sakarīgums, kauzalitātes un references attieksmes, ko sniedzis konkrētais izteikums, un intencionalitāte, akceptējamība, informatīvums. Tas netiek pateikts pārējos tulkojumos, un var uzskatīt, ka viss izteikums ‘Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi - jaunais radījums’ - nepasaka tā ‘patieso’ nozīmi, tikai to, ka ‘jaunais radījums’ ir ‘kaut kas’. Kas ir šis ‘kaut kas’, nekļūst skaidrs. Protams, reliģiskajā jeb kristīgās baznīcas vidē tas tiks teoloģiski interpretēts un noskaidrots. Bet, ja reliģiskos tekstus lasa kā literāru darbu ārpus baznīcas loka, tad katrs lasītājs ar savu kultūrvides kontekstu tajā spēs ielasīt atbilstošu izpratni. Jo „pirmais konteksts ir runātāja prātā, bet aktuālās situācijas konteksts atrodas ārējā pasaulē kā darbības lauks” (Sharifian 2017, 145).

Runājot par oriģinālteksta nozīmes nozīmi, var veikt vairākus secinājumus:

1)         ka Dieva Gara inspirētā autora teksta nomaiņa vai revidēšana to ir padarījusi neskaidrāku visos līmeņos. Tas ir, mazākais, nekorekti tekstuālajā līmenī, lielākais, necienīgi garīgajā. Vecajā Derībā lasāms, ka Dievs ir tāds, kas runā (Gen 22:16: „Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis ..” (Bībele 1997, 24); 1.Sam 3:21: „..jo Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu.” (Bībele 1997, 1132)), tāpat kā runājuši cilvēki, kuriem Viņš devis valodu. Viņa īpašie aģenti, kuri runā Viņa vārdā, ir pravieši, vispirms Mozus, kuram Tas Kungs saka: „Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un mācīšu jums..” (Ex 4:15) (Bībele 1997, 64);

2)        protestantu baznīcas spārnam, zinot milzīgo pirmā Bībeles tulkojuma radīto ieguldījumu, ir pamats atgriezties pie tā, jo „citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus” (1 Kor 3:11; Bībele 1997, 1107).

 

2. Svēto Rakstu nozīme kultūras relatīvismā

Tā kā vairāk nekā jebkad agrāk Svētie Raksti ir pieejami gan baznīcas, gan sekulārajai auditorijai un postmodernās literārās teorijas iespaidā cilvēki zaudē uzticību jebkādiem tekstiem, vēlos uzrādīt M. Lutera Rakstu ignorēšanas iemeslus, kas ir saskatāmi abās mērķauditorijās:

1)         nevēlēšanās sevi veltīt Svēto Rakstu studijām, pārlasīt, līdz to nozīme kļūst skaidra;

2)        vairāk uzmanības tiek veltīts cilvēku skaidrojumiem, baznīcas teologiem, tradīcijām, konciliem, nevis Rakstiem. Tādējādi Raksti tiek izvērtēti, pamatojoties uz šiem skaidrojumiem, nevis otrādi;

3)        privāto atklāsmju izmantošana, lai izvērtētu Rakstus. Bet Svētais Gars iedveš mūsu sirdīs un prātos Rakstu vārdus, nevis māca kaut ko, kas nav ietverts šajos vārdos (pretējā gadījumā ekseģēzes vietā tiek veikta eiseģēze. - M. K.)[2];

4)        domu un definīciju pārņemšana no filozofijas, nevis rūpīgas Rakstu lasīšanas, lai ieraudzītu, kā ir izmantoti jēdzieni un idejas;

5)        gramatikas un konteksta ignorēšana, vārdus padarot neskaidrus. Atsevišķa Rakstu daļa ir jālasa visu Rakstu gaismā, nevis selektīvi;

6)        izvairīšanās no vārda pamatnozīmes, to aizvietojot ar alegorijām vai izmantojot tādus valodas līdzekļus, ko Rakstu konteksts neprasa. Dievs vēlas, lai mēs Viņu saprotam, tādēļ runā skaidri (ar praviešu vārdiem. - M. K.). Tādēļ nav pieļaujama apslēpta vai ezoteriska Rakstu skaidrošana, izvēloties vienkāršāko iespējamo teksta skaidrojumu. (Lokvuds 2018, 185, 186)

Gan Glika Bībeles tulkojuma, gan t. s. Londonas izdevuma mērķauditorija ir baznīcas cilvēki, par 2012. gada tulkojumu to vairs viennozīmīgi nevar apgalvot, kaut gan tulkojums tiek prezentēts kā ekumenisks. Pēc tulkojuma veida šis tulkojums ir vairāk poētisks, nevis ceremoniāls. Turklāt ar lielu Vecās Derības un Jaunās Derības tulkošanas pieejas atšķirību - pirmajai pretendējot uz brīvo, domas atspoguļojošu tulkojuma tendenci, otrajai - uz ceremoniālo. Tas ir radījis sajukumu arī mērķauditorijas jautājumā. Ja tas tiek lasīts kā literārs darbs, tad atbildes uz dažādiem jautājumiem būs grūti atrodamas tieši šajā tulkojumā, bet būs nepieciešams blakus vai nu cits tulkojums, vai oriģinālteksts, vai skaidrojošā palīgliteratūra. Viens no juku cēloņiem - sekulāru tulkotāju pieaicināšana reliģiska teksta tulkošanā, kas ir saistīts ar Gara inspirācijas jautājumu - gan attiecībā uz pašu tekstu, gan tulkotāju[3], un otrs - neskaidras teoloģiskās nostādnes ekumeniskās ievirzes dēļ (kad potenciālais draudzes lasītājs mēģinās noskaidrot vienu vai otru jautājumu). Tas tikai atklāj, ka viens tulkojums nevar tikt adresēts vairākām mērķauditorijām. Patiesībā, tā kā Svēto Rakstu teksts primāri ir teksts draudzei vai baznīcai, tas arī par tādu ir uzlūkojams, turklāt - gan sapulcei senajā Israēlā, gan draudzei pirmajos kristietības gadsimtos, gan mūsdienās - vajāšanu laikos tas ir bijis kā ticības uzturētājs, Dieva darba liecinieks vēsturē, pravietojumu atklājējs visos laikos. Un, tikai saprotot Svēto Rakstu nozīmību kā tādu, tos ir iespējams atbilstoši tulkot, lai tie patiesi nezaudētu savu ‘patieso’ nozīmi - svēta Dieva Vārda nozīmi. Tas ir pamatpostulāts attieksmē pret šo tekstu. Lai tas vispār varētu kļūt nozīmīgs citiem jeb citi uztvertu/saņemtu tā ‘patieso’ nozīmi.

Tādēļ minēšu piemēru par leksēmas ‘svēts’ lietojumu saistībā ar leksiskām un kontekstuālām nozīmēm, intertekstuālajām saitēm un citvalodas ietekmi tulkotajā tekstā. Ebreju tekstā tas lietots septiņās rakstvietās ar nozīmi ‘citu reliģiju auglības ritu piekopēji’ (SDBH), kas bija stingri noliegts Mozus bauslībā (5Moz 23:18 - Bībele 2012, 223), un sešās (5Moz 23:18; 1Ķēn 14:24; 15:12; 22:47; 2Ķēn 23:7; Īj 36:14 - Bībele 2012, attiecīgi - 387, 388, 400, 430, 564, 896) no tām ir sastopams vīriešu dzimtes substantīvs, divās (5Moz 23:18; Hoz 4:14 - Bībele 2012, attiecīgi - 223, 896) sieviešu dzimtes; vēl divās rakstvietās tas atrodams ebreju tekstā stāstā par Jūdu un Tamāru (1Moz 38:21, 22 - Bībele 2012, 50), bet jaunajā tulkojumā latviešu valodā lietotas citas leksēmas. Šajā tulkojumā lietots latīņu valodas cilmes internacionālisms ‘prostitūta’ (‘prostituta’ - lat. val., Svešvārdu vārdnīca latv. val. sniedz divas nozīmes - 1. nozīme - ‘sieviete, kas nodarbojas ar prostitūciju’, 2. nozīme - ‘cilvēks, kas pašlabuma dēļ maina uzskatus, kļūst nodevējs’ - SV, 636). Pēc semantiskā skaidrojuma leksikas izmantošanā internacionālismi parasti nosauc kādu vispārīgu jēdzienu, tie ir viennozīmīgi, ar precīzu, nedalītu nozīmes struktūru, un tiem nav ekspresīvas nokrāsas. Tā kā internacionālismi rada nozīmes neizpratni un to valodas praksē ir pārdaudzums, tad tie, cik iespējams, būtu skaužami, sevišķi šajā tekstā. Vārdu kopa ‘tempļa prostitūtas’, lai arī ar norādi ‘kopdzimtes vārds’ (Bībele 2012, 387), šajos gadījumos lietots kā vispārīgs jēdziens, kas neuzrāda precīzu, nedalītu nozīmi attieksmē pret dzimti katrā konkrētajā vietā. Precīzu nozīmi sniedz Glika tulkojumā lietotā vienkāršrunas leksēma ‘maucinieki’ (Bihbele 1877, 366, 367, 378, 407, 537), kas izmantota visās minētajās rakstvietās. Šā vārda lietojums parādās 17. gs. vārdnīcās (Manceļa reliģiskajos tekstos) (Karulis 1992, 606), un tam mūsdienās piemīt rupja ekspresija. Katrā vēsturiskajā laikā aktuāla bijusi šā ebreju vārda atveide, izmantojot tādas literāras leksēmas, kā, piemēram, ‘netikle’, ‘netiklis’, ‘netikļi’, kuras, iespējams, 1965. gada kancelejiskās valodas stila iespaida dēļ šķita samākslotas un tādēļ neatbilstošas, un ‘ielasmeita’, ‘priekameita’, ‘priekazēni’ (LVSV 2002, 242), izņemot pēdējo, tulkojumā (Bībele 2012) lietotas, atveidojot citus ebreju valodas substantīvus. Vai un ko mūsdienu lasītājs/klausītājs saprot bez komentāriem ar semēmu ‘tempļa prostitūtas’, ir tikpat grūti iedomāties kā domāt par tās saprotamu atveidi latviešu valodā (bet, tā kā jautājuma būtība ir saistīta ar ebreju rituālo, reliģiskā kulta, darbību, tad kā jaundarinājums tas var būt izteikts ar leksēmu ‘citritnieki’, ‘citkultnieki’ u. tml.). Protams, kādus ieviesušos internacionālismus, tāpat kā jebkuru biblisko terminu, palīdz atklāt konteksts, bet ne vienmēr pilnībā. Taču par tulkotāju meistarību liecina spēja iztikt bez tiem. Lingviste Anna Vežbicka (Vezhbicka 1997, 334), runājot par etnopsiholoģijas lomu tulkošanā, atsaucas uz valodnieces K. Lucas (C. Lutz) teikto par pašu un citu cilvēku sapratnes konceptiem: “Ja mēs nepiedomājam pie mūsu aprakstītajiem jēdzieniem, mēs riskējam novest citu cilvēku emocionālo pieredzi pie tāda kopsaucēja, kas riskē uzspiest viņiem savu domu.”

No Jaunās Derības teksta sniegšu divus piemērus:

1)         Apustuļa Pāvila vēstule efeziešiem 3:8-10 ir pausts par viņam doto uzdevumu „pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā (Bībele 1997, 1134), kur tekstā trūkst turpinājuma δια ιησού χριστού (TR/ BMT_-e): „..caur Jēzu Kristu.” Šī būtiskā frāze ir KJV_-e: “who created all things by Jesus Christ”, sinodālajā protestantu un ortodoksālajā versijā krievu valodā: “создавшем все Иисусом Христом” (SPR_-e, 1994; SOV_-e, 1994). Trūkstošā frāze ir kā saturiska, valodiska saikne ar nākamo teksta daļu - “lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma.” (Ef 3:8-10) Tādējādi ir zaudēta vārdu kopas ‘caur Jēzu Kristu’ gan valodiskā semantiskā nozīme, kas izsaka ‘lielā noslēpuma’ būtību, gan teoloģiskā nozīme, ka Jēzus Kristus kā draudzes veidotājs virs zemes ir arī tās apliecinātājs debesīs. Lai korekti to atspoguļotu, ir jābūt abpusējai ieinteresētībai un pārliecībai par vēsts svarīgumu - tulkam tāpat kā Vārda Inspirētajam. Pēc Sērla (Searla) runas aktu klasifikācijas (Fāters 2010, 175) izteikums pieder pie reprezentatīvā runas akta, un pēc akta tipa mērķa (TM) runātājs, Pāvils, ir nolēmis izklāstīt kaut ko kā faktu (atspoguļot, ka p ir patiess). Vārdi ir pielāgoti pasaulei, psiholoģiskais stāvoklis - pārliecība, ka tie ir p / patiesi.

Neskaidro teksta daļu piedāvāju tulkot šādi: „.. kas no laiku laikiem bija apslēpts Dievā, kas visu radījis caur Jēzu Kristu.” Vārdu kopa ‘Jēzus Kristus’ kā leksiska vienība V1 pret vienību ‘visu’ V2 - ir hiponīms, jo caur viņu ‘viss’ ir radīts, bet distinktīvās pazīmes ļauj viņu atšķirt no kāda cita cilvēka un elkdieva.

2)        nākamajā rakstvietā (Mt 5:43-48), ko sniegšu kā piemēru, runājot filozofa Žaka Maritēna vārdiem, ir vērojama „milzīga nenoteiktība” (Maritēns 1994, 135). Mateja evaņģēlija 5:44 visos tulkojumos latviešu valodā, izņemot Glika (un Jāņa Reitera), ir zudušas divas nozīmīgas panta daļas, kuras Nestle- Aland izdevumā (BH/GNT_-e) atrodas teksta aparātā ar norādi uz to sastopamību baznīcas tēvu rakstos[4]. Bet tās ir atrodamas TR_-e kā pamatteksta daļa, tāpat arī Glika tulkojumā: „Bet es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.” (Bihbele 1887, 6) Un Reitera: „Bet es saku jums/ mīļojiet savus ienaidniekus/ svētāt tos, kas jūs lād/ darait labu tiem kas jūs ienīd/ un lūdzat priekš tiem kas jūs nicina un nopulgo.” (Reiters 1975, 13) Nepilns teksts atrodams t. s. Londonas izdevumā: „Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 1966, 983) Šā tulkojuma Revidētajā tekstā: “Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 1997, 941) Un 2012. gada tulkojumā: „Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 2012, 960) Kontekstuāli ar iepriekšējo pantu (43): „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.” - TR_-e teksts sniedz pilnīgu atbildi uz šīm pavēlēm jeb imperatīvu: „.. mīļojiet savus ienaidniekus, vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst - sniedzot gan substantīvam ‘ienaidnieku’, gan verbam ‘ienīst’ jēdzienisko saturu. Pēc de Bogrāna/Dreslera komunikatīvās darbības izpausmju kritērijiem, starp 43. un 44. pantu ir zudusi koherence jeb sakarīgums, kauzalitātes un references attieksmes. Izteikuma ‘tev būs .. savu ienaidnieku ienīst’ kauzalitāte ar biblisko konvenciju ‘bet es jums saku’ iegūst pretēju nozīmi - verbs ‘ienīst’ - ‘mīliet savus ienaidniekus’ un nozīmes papildinājumu ‘.. vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst ..’. Bez šī nozīmes papildinājuma zūd visas rindkopas (43.-48. pants) teksta reference „esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (48. pants). Vārdu kopas ‘kas jūs kaitina’ zudums norāda uz vēlmi gan mazināt vajāšanu intensitāti, gan tajās palikt saiknē ar Debesu Tēvu, kas sniedz spēku izturēt ļauno (to, kas ir pretēji labajiem) uzbrukumus. Kā arī verba ‘kaitina’ zudums mazina izteikuma referenci ‘garīgās algas’ (46. pants) jeb ciešanu svētības jautājumā. Bet kohēzija starp četriem verbiem ‘mīļojiet’ (αγαπατε - gr. val.), ‘vēlējiet labu’ (ευλογείτε - gr. val.), ‘darait labu’ (ποιείτε καλώς - gr. val.) un ‘lūdziet’ (προσευχεσθε - gr. val.) ir noreducēts uz diviem komponentiem ‘mīliet’ un ‘lūdziet’, tādējādi pazaudējot verba ‘mīliet’ dinamisko jeb darbības jomu ‘vēlējiet labu’ (arī ‘svētiet’- Reitera tulk.) un ‘darait labu’ kā mīlestības, agapes (άγαπατε - gr. val., ‘mīlestība darbībā’) nozīmi, denotāciju, kas ir leksēmas ‘mīliet’ (άγαπατε) references potenciāls. Bet verbs ‘lūdziet’ attiecas ne tikai uz tiem, kas vajā, bet arī uz tiem, kas ‘lieto nožēlojami nepatiesus apvainojumus’[5]. Tādējādi teksta intencionalitāte sasniedz mērķi - Αγαπήσεις / ‘mīliet’ vai ‘tev būs mīlēt’ - no pat ‘tuvākā’ (43. pants) līdz ‘netaisniem’ (45. pants) gan teksta virsējā struktūrā, gan dziļajā, pavēstot par paša Pavēlētāja darbu un Tā iekšējo būtību. Tādējādi gan baznīcas teksta uztvērējs/lasītājs/klausītājs to akceptēs kā svarīgu un Jēzū īstenojamu (kā teksta galveno tēmu, kas ir ārpusvalodiska), gan, iespējams, sekulārais - kā tādu, kas pavēsta kādas jaunas un nozīmīgas zināšanas un nodrošina informāciju par nezināmo (kā teksta galveno tēmu, kas tekstā ir ieguvusi valodisku formu) un pēc Šērnera (Scherner) „tekstveides nosacījumiem” būs spējīgs aizvest pie „šā procesa priekšnoteikumiem ārpus teksta” (Fāters 2010, 271).

Kā intertekstualitātes faktors tas teksta izmantošanu dara atkarīgu no zināšanām par vienu vai vairākiem agrāk iepazītiem tekstiem - gan avottekstiem (vēsturiskajā griezumā), gan mērķtekstiem jeb tulkojumiem mūsdienu gana neaizsargātajā komunikatīvajā vidē. Tā kā tulkojumi (Bībele 1966, 1997, 2012) nenodrošina pilnīgas zināšanas teksta eksplicītajā līmenī, tad arī tā implicītais līmenis nevar tikt atklāts kā tāds, kas aizved pie ārpusvalodiskā uztveres. Runājot par avottekstiem, kurus pārzina zinātnieki, valodnieki, teologi, mācītāji, to uzdevums būtu attiecīgi katrai mērķauditorijai skaidrot šo nesakritību iemeslus un to iespējamās sekas.

Pēc runas aktu semantiskās pazīmes (Fāters 2010, 175; pēc Ostina (Austin)) Jēzus izteikumi ir performatīvi, kuriem ir rīcības raksturs, runātāja nolūks ir savus klausītājus/lasītājus aicināt uz pilnību, lai tādējādi pārveidotu pasauli, bet pretēji pasaules veiksmes nosacījumiem. Jo pats Runātājs nav no šīs pasaules, bet no ‘Debesu Tēva’, kas ir pilnīgs (48. pants). Tādējādi propozīcija jeb jēdzieniskais saturs ir saistīts ar ‘Debesu Tēva’ un pasaules komunikatīvo nolūku.

Bet attiecībā uz situatīvumu tekstā trūkstošās daļas dēļ tiek liegta informācija, kas ir jau zināma no Vecās Derības tekstiem, jo Jēzus klausītāju auditorijā bija un arī šodien ir cilvēki, kas bija/ir uzauguši ar šīm Rakstu zināšanām (gluži kā ikvienas reliģijas praktizētājs, pārzinot tās rakstus). Saskaņā ar britu funkcionālo lingvistiku (M. A. K. Halideja (Halliday) un R. Hasana (Hasan)) valodas lietojumu nosaka apstākļu kopums - lingvistiskais konteksts, zināšanu konteksts, situatīvais konteksts (Nītiņa, Iļjinska, Platonova 2008, 65), kas prasa pareizu un iedarbīga vārda izvēli, lai tas īstenotos konkrētā komunikatīvajā situācijā; zināšanu konteksts ir: „Ja redzi ēzeli, kas pieder tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Ex 23:5) (Bībele 2012, 91) - „Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.” (Sak 25:21-22) (Bībele 1997, 668) Jāpiebilst, ka 2012. gada tulkojums skan šādi: „Ja tavs naidnieks izsalcis, paēdini viņu, un, ja tam slāpst, padzirdi viņu..” Ir pazuduši tulkojumā substantīvi ‘maize’ (lehem - ebr. val.) un ‘ūdens’ (majim - ebr. val.) (BH/GNT_-e), kuru nozīme ir saprotama ikvienas kultūras klausītājam/lasītājam. Tamlīdzīgi ir tulkojuši mūsdienu tulkojumi, kas izmantojuši parafrāzes tulkošanas metodi, angļu un vācu valodā (GNT 1994_-e; GNB 1997_-e), sniedzot nepilnīgu, oriģināltekstam[6] neatbilstošu šīs rakstvietas jēdzienisko saturu. Pēc diskursa konteksta jaunā informācija ir šāda - neļauj sevi uzvarēt ļaunajam, bet uzvari to ar labu, ko apustulis Pāvils, varens Rakstu pārzinātājs, atgādina arī pirmdraudzei Romā tās vajāšanu situācijā. Nevienā no tulkojumiem latviešu valodā, izņemot Glika tulkojumu, kuru mūsdienās izmanto pētniecības darbam un draudzēs lasa Bībeles padziļinātu studiju nolūkos, nav dotas pat norādes uz šīm rakstvietām, kas ļautu vieglāk nonākt līdz jaunai informācijai pašu Rakstu kontekstā kā makrostruktūras vienībām, kas sniedz priekšstatu par vispārīgā teksta nozīmi tā ietvaros. Pēc M. Lutera sniegtajiem Rakstu ignorēšanas kritērijiem šajā gadījumā un arī citos tos ir ignorējuši paši tulkotāji. Saskaņā ar valodnieku Fāteru (Fāters 2010, 275; pēc Brinkmana (Brinkmann)) teksta sapratnes jomas jautājumā, teksta uztvērēja valodas īpašums, kas tiem potenciāli ir pieejams, „redzesloks”, kad “valoda izpaužas kā savstarpēja apmaiņa ar redzeslokiem”, tiek sašaurināts, bet, atsaucoties uz Šernera (Scherner) (Fāters 2010, 275) ceturto teksta sapratnes aspektu (teksta radītāja un uztvērēja „redzesloks”), tas būtu paplašināms pat noteiktai individuālai, specifiskai reliģiskai grupai ar tās valodiskajiem līdzekļiem. Runājot par valodas uztveri kā aktīvu procesu, kurā klausītājam/lasītājam būtiskas ir ne tikai valodas zināšanas, bet arī zināšanas par pasauli, un zināšanas, kas tikušas uzkrātas ilglaicīgā atmiņā, šajā gadījumā: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.” (Mt 5:43) - kad Jēzus citē bauslību (3Moz 19:18), tad verba ‘ienīst’ konotācijai, kas ir spēcīga leksēma gan vēsturiskajā nozīmē, gan komunikatīvajā, tiek pretstatīti nevis divi verbi ‘mīliet’ un ‘lūdziet’, bet četri - ‘mīļojiet’, ‘vēlējiet labu’, ‘dariet labu’ un ‘lūdziet’ -, kuriem ilglaicīgās atmiņas pieredzei ir jātiek mainītai gan tūlītējā komunikācijā, gan nākamajā. BH/GNT_-e teksta veidotāji, verbus ευλογείτε, ar nozīmi ‘svētiet’ (Reiters 1975, 13) (‘vēlējiet labu’) un ποιείτε, ar nozīmi ‘dariet’ (‘dariet labu’) ievietodami teksta aparātā kā mazāk svarīgus, ir pašu tekstu padarījuši vispārīgāku un abstraktāku, bez konkretizēta adresāta ‘lādētājus’ un ‘nīdējus’ jeb ‘tiem, kas nolād’ un ‘tiem, kas ienīst’. Saskaņā ar pieņēmumu par mijiedarbības (jeb interaktīviem) modeļiem (Fāters 2010, 227; pēc Forstera (Forster)), ir zaudēta to ‘patiesā’ nozīme - sintaktiskā stratēģija ir darbojusies neatkarīgi no semantiskās un pragmatiskās informācijas, kaut gan gramatiski abi teikumi ir pareizi.

Jāpiebilst, ka plašāk zināmie pagājušā gadsimta tulkojumi citās valodās (GNT 1994_-e, GNB 1997_-e, JNR 2003_-e; bet NIV US 1984_-e, BLR 1984_-e teksts atrodas teksta aparātā), par tulkojuma oriģinālversiju izmantodami HB/GNT_-e tekstu, ir devušies šajā pašā virzienā, izņemot jaunākos tulkojumus krievu valodā (SOV 1994_-e, SPR 1994_-e).

Aplūkotie piemēri liecina par to, ka Svēto Rakstu nozīme postmodernajā laikā joprojām (cauri gadsimtiem) ir nepārvērtējama gan kā teksts, kuru lieto baznīca, gan kā kultūrteksts - pirmajai tas ir dzīvais Dieva Vārds, kuram tā tic un kuru tā cenšas īstenot dzīvē, bet ārpus baznīcas tas ir kā liecinieks, kurš liecina pats par sevi un kurš tiek apliecināts. Mijiedarbe notiek vienmēr, tikai dinamika mainās - vai nu Bībeles teksts veic ietekmi uz ārpusi - piemēram, kā Glika tulkojums reliģiskajā, valodnieciskajā, izglītošanas, sociālajā jomā, vai arī ir mēģinājumi to ietekmēt no ārpuses, to piemērojot kultūrparametriem.

 

Secinājumi

Pēc šo piemēru analīzes var izdarīt galveno secinājumu, proti, Svēto Rakstu teksts kā tāds ir zaudējis savu nozīmību pašu modernā laika atsevišķu tulkotāju skatījumā uz to kā ‘svētu’, kā virstekstu jebkuram tekstam, kā vienīgo Vārdu (λόγος - gr. val.), caur kuru viss ir radies (Jņ 1:3). Oriģinālteksta izvēle ir radījusi Vārda ‘patiesās’ nozīmes zaudējumu, ‘‘savstarpējo apmaiņu ar redzeslokiem”, apstākļu kopumu, kas nosaka valodas lietojumu. Šī izvēle ir izraisījusi nepārtrauktu konfrontāciju vienam ar otru (tulkotājam un Vārdam), kam ir ārpusvalodiska izcelsme. Un ekumeniskā “neskaidrība” katrā ziņā nav ienesusi skaidrību kultūras relatīvismā. Iespējams, arī tāds bijis sākotnējais nodoms, ievērot “t. s. Neitrālā teksta, ko izveidoja divi Kembridžas profesori B. F. Vestkots (B.F. Westcott) un F. Dž. A. Horts (F.J.A. Hort), kuru darba rezultātā tapis zināmais The New Testamenti in the Original Greek (1881)” (www.bibleodyssey.org), tas nenozīmē, ka Vairākuma teksts neliecinātu pats par sevi un nesniegtu skaidrību gan Svēto Rakstu kontekstā, gan atklāsmē.

Runājot par starpkultūrvides komunikatīvajiem parametriem, un bibliskais teksts par tādu neapšaubāmi tiek uzskatīts, ar Mazākuma tekstu tiek sašaurināts valodiskais „redzesloks” gan vēsturiskajā, gan mūsdienu komunikatīvajā nozīmē. Šī konstatācija mūsdienās aktualizē M. Lutera saucienu: “Ad fontes!”/ „Pie Rakstiem!” - gluži kā viņa, vēsturiskajā, laikā.

 

 

Avoti

Drukātie Bībeles teksti

Bihbele 1877 - Bihbele, tas irr: Deewa Svehtee Wahrdi. Ķelne, 1877.

Bībele 1966 - Bībele, Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti. The British and Foregn Bible Society, London : Printed in Great Britain, 1966.

Bībele 1997 - Bībele, 1965. gada izdevuma revidētais teksts. Rīga : Latvijas Bībeles biedrība, 1997.

Bībele 2012 - Bībele. Rīga : Latvijas Bībeles biedrība, 2012.

 

Digitālais Bībeles tekstu korpuss

BLR 1984_-e- Die Bibel (Luther Revised), 1984, pēc Paratext 7,5.

GNB 1997_-e - Gute Nachtricht Bibel, 1997, pēc Paratext 7,5.

GNT 1994_-e - Good News Translation, 1994, pēc Paratext 7,5.

BH/GNT_-e - Biblia Hebraica (PT7/UBS)/Greek New Testament (PT 7), pēc Paratext 8.

JNR 2003_-e - Joyful News in Russian, 2003, pēc Paratext 7,5.

KJV_-e - King James Version with ABS additions, pēc Paratext 8.

NIV US 1984_-e - New International Version US, 1984, pēc Paratext 7,5.

SPO 1994_-e - Synodal Orthodox Version, 1994, pēc Paratext 7,5.

SPR 1994_-e - Synodal Protestant (Revised), 1994, pēc Paratext 7,5.

TR/BMT_-e - Textus Receptus/ Byzantine Majority Text. [skatīts 26.03.2019.] Pieejams: https://www.textusreceptusbibles.com  

TR_-e - Textus Receptus. [skatīts 2.04.2019.] Pieejams: https://www.textusreceptusbibles.com/Interlinear

 

Izmantotā literatūra

Fāters 2010 - Fāters, Heines. Ievads valodniecībā. Rīga : Zinātne, 2010.

Gibson 1981 - Gibson, Arthur. Biblical Semantic Logic. A Preliminary analysis. Oxford : Basil Blackwell, 1981.

Karulis 1989 - Karulis, Konstantīns. Bībeles pirmais izdevums latviešu valodā, 1685 - 1694. Rīga: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, 1989.

Karulis 1992 - Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Divos sējumos. 1. sēj. Rīga: Avots, 1992.

Lokvuds 2018 - Lokvuds, Maikls, A. Nesvētā trīsvienība. Mārtiņš Luters pret elku ES, PATS, MAN. Rīga : Luterisma mantojuma fonds, 2018.

LVSV 2002 - Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca, Rīga : Avots, 2002.

Makdauels 2005 - Makdauels, Džošs. Jauns pierādījums, kas prasa spriedumu. 1. grāmata. Bībeles lieta. Atbildes uz jautājumiem, kas izaicina 21. gadsimta kristiešus. Rīga : Izdevniecība “Atklāsme”, 2005.

Maritēns 1994 - Maritēns, Žaks. Mākslinieka atbildība. Rīga : Minerva, 1994.

Nītiņa, Iļjinska, Platonova 2008 - Nltiņa, D., Iļjinska, I., Platonova, M. Nozīme valodā: lingvistiskie un ekstralingvistiskie aspekti. Mācību grāmata. Rīga : RTU Izdevniecība, 2008.

Pasaules reliģiju enciklopēdiskā vārdnīca (PREV) - Pasaules reliģiju enciklopēdiskā vārdnīca. Kristietība. 1. sējums. A-Č. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds. 2008.

Reiters 1975 - Reiters, Jānis. Tulkojuma paraugs. 1675. gadā Rīgā iznākušo latviešu Bībeles tekstu faksimiliespiedums. Ar B. Jēgera apceri. Daugava. 1975.

SDBH - Semantic Dictionary of Biblical Hebrew. Source Language Toools 2.1.

Sharifian 2017 - Sharifian, Farzad. Cultural Linguistics. Monash University : John Benjamins Publishing Company. 2017.

Skrābāns 2000 - Skrābāns, Raimonds. Svēto Rakstu tulkošana Latvijā. Bakalaura darbs. Rīga : Latvijas Universitāte, Teoloģijas fakultāte, 2000.

SV - Svešvārdu vārdnīca, Rīga : Jumava, 1999.

Vezhbicka 1997 - Vezhbicka, Anna. Yazik. Kul’tura. Poznanie, Moskva : Russkie Slovari, 1997.

 

Interneta resursi

Bible Odyssey. Pieejams: https://www.bibleodyssey.org [skatīts 14.12.2020.]

E-baznīca. Pieejams: https://www.e-baznica.lv AleksandrsBite, Svētā grāmata sapurināšanai [skatīts 19.12.2020.] 

https://www.ebaznica.lv/sveta-gramata-sapurinasanai-6853

Semantic Scholar. Pieejams: www.semanticscholar.org [skatīts 10.01.2019.]

 

THE TEXT BIBLIA HEBRAICA / UBS GREEK NEW TESTAMENT PART OF THE TEXT APPARATUS ANALYSIS AS A POSSIBLE PART OF THE GENERAL BODY TEXT

Summary

This analysis includes two aspects: firstly - the originaltext meaning of meaning what refer to question of the originaltext historical viewpoint - of the Antiochian or Byzantine text-type and Alexandrian text-type. The diferences between the two texts are many and important. Secondly - meaning of the Holy Scripture in the cultural relativism what connect with the target audience.

 

Milda Klampe (Latvijas Universitāte) savā rakstā pārbauda, kā procentuālās progresijas vai regresijas (saistībā ar Mazākuma un Vairākuma tekstiem) tulkojumos (atbilstoši oriģināltekstiem) ietekmējušas Svēto Rakstu tulkojumu būtību: gan valodiskajā, gan pragmatiskajā, gan teoloģiskajā ziņā un cik lielā mērā šie tulkojumi atbilst kultūrvides komunikatīvajiem parametriem.

 

Milda Klampe (Latvijas Universitāte)

“Biblia Hebraica / Greek New Testament teksta aparāta daļas kā iespējamas pamatteksta sastāvdaļas analīze”

VIA SCIENTIARUM: starptautiskās jauno lingvistu konferences rakstu krājums. 5. laidiens. Ventspils, Liepāja : Ventspils Augstskola, Liepājas Universitāte, 2023. 150 lpp., 99.-110. lpp  

---

[1] Vārdu kopa ‘εν γαρ χριστω ιησου, kas ir Textus Receptus (Textus Receptus/ Byzantine Majority Text. Pēc www.textusreceptusbibles.com) un Nestle-Aland teksta aparātā, “jo iekš Kristus Jēzus” lietota arī Lutera tulkojumā (“Denn in Christus Jesus”) un King James Version - with ABS additions (“for in Christ Jesus”).

[2] Šo domu var papildināt ar Raimonda Skrābāna uzskatu: “Tulkošana nav šķirama no ekseģēzes. [..] Bet tulkošana būtu pavisam skaidri jānošķir no hermeneitikas vai pat homilētikas, kas pēta to, vai Dievs ar šiem vārdiem mums šodien saka kaut ko citu.” (Skrābāns 2000, 10)

[3] Piemēram, Jaunās Derības tulkotājs mācītājs Aleksandrs Bite, jautāts par to, vai tulkotājam ir jābūt ticīgam cilvēkam, atbild: “Protams, jā! Tas ir Svētā Gara darbs caur cilvēkiem. Ticība ir absolūti nepieciešama lieta, citādi tulkotājs visu laiku strīdēsies ar pamattekstu.” (Aleksandrs Bite. Svētā grāmata sapurināšanai).

[4] Tekstā trūkstošās daļas: 1) ύμών, ευλογείτε τούς καταρωμένους ύμας, καλώς ποιείτε τοΐς μισοΰσιν ύμάς; 2) των έπηρεαζόντων ύμας καί.

[5] Verba επηρεάζω semantiskais skaidrojums no TR_-e

[6] Abi substantīvi atrodami gan TR, gan BH/GNT oriģināltekstā.

============================== 

Milda Klampe, referāts "Svēto Rakstu nozīmes nozīme" 07.02.2019. 

LU 77. starptautiskās konferences TF sekcija "Reliģija: reālais un iedomātais", sākot no laika 1:12:21 

https://youtu.be/CWIPwpNA4WM?si=sTILaR-aVG7DGCyR&t=4341 

Milda Klampe, "Notiekošais vārds jeb Vārds, caur kuru notiek." 26.10.2024.

9. konference "Reformācijas Krāsas", 2024.g. 26. oktobrī, sv.Pētera baznīcā, Rīgā

https://www.youtube.com/watch?v=mh0I3GOr6W4 

Milda Klampe, Mg.theol. "Esamības notikšana Ebreju ’hayah’ un grieķu ‘γίνομαι’ lingvistiskie fenomeni" 01.11.2025 

10. Konference "Reformācijas Krāsas", 2025.g. 1. novembrī, sv. Pētera baznīcā, Rīgā.

https://youtu.be/vdBpf0HqMjE?si=6Yv7W9jZhAo5QDPV

216. Gaismas ceļš - Bībeles tulkojumu uzdevums.

Milda Klampe - lingviste un teoloģe 

LKR raidījums “Gaismas Ceļš”  13.11.2024.

https://www.youtube.com/watch?v=CwZ0T2VZNp0 

217. Gaismas ceļš - Bībeles avotu tekstu salīdzinājums.

Milda Klampe - lingviste un teoloģe 

LKR raidījums “Gaismas Ceļš”  20.11.2024.

https://www.youtube.com/watch?v=OiCEuPhEK-c

218. Gaismas ceļš - Vārds, caur kuru notiek!

Milda Klampe - lingviste un teoloģe 

LKR raidījums “Gaismas Ceļš”  27.11.2024.

https://www.youtube.com/watch?v=6JGXPfn5dJM 

219. Gaismas ceļš - Svēto rakstu teksts un tulkojums.

Milda Klampe - lingviste un teoloģe 

LKR raidījums “Gaismas Ceļš”  04.12.2024.

https://www.youtube.com/watch?v=f5rSWDABWm8 

Kārlis Biķis - Laulība, šķiršanās un atkal precēšanās

Laulība, šķiršanās un atkal precēšanās

Mācītāja Kārļa Biķa referāts 

Latvijas baptistu draudžu pārstāvju kongresā, Rīgā, 1966. gada 24.-26. jūnijā 

(Latviešu baptistu kristiešu izpratne jautājumos par laulības svētumu, laulības šķiršanu un atkārtotām laulībām nesenā pagātnē, 20.gadsimta vidū.)

Neesmu šo tēmu izvēlējies pats, to jūs man vienā darbinieku sanāksmē uzdevāt. Man patiktu runāt par kādu citu jautājumu. Bet nekā darīt! Jāsludina arī nepatīkama patiesība.

“Postītājs ceļas pret tevi, sargi pili, lūko uz ceļu, stiprini gurnus. Cilvēka bērns, es tevi esmu licis par sargu Izraēļa namam. Kad tu uztversi vārdu no manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina manā vārdā.” (Ecēhiēla gr. 3:17)

Postītājs ceļas pret ģimenes laimi! Sargi pili! Sargi ģimenes laimi! Sargi tikumību! Būsim sargi! Postītājs ceļas! Šis pats postītājs sen senos laikos apdraudēja Romu. Romas pastāvēšanas pirmajos 230 gados, pēc Plūtarha apgalvojuma, neesot nācis priekšā neviens laulības šķiršanas gadījums. Vēsturnieks Dions Kasijs pat ziņo, ka laulības šķiršanas gadījums nav nācis priekšā 520 gadus. Vēlāk lieta grozījās. Seneka saka: “Ir sievas, kas savu vecumu nerēķina pēc konsulu valdīšanas laika, bet pēc savu vīru skaita, un bieži notiek, ka kāzu vainagi vēl nav novītuši, kad jau šķiras. Laulībā dodas tikai tādēļ, ka laulības pārkāpšana sola jaunu kairinošu baudījumu.”

“Jo kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. Jo tā kā tanīs dienās pirms ūdens plūdiem tie rija un precējās un laulībā devās līdz tai dienai, kad Noas iegāja šķirstā.” (Mat. 24:37-38) Tie precējās, lai šķirtos, un šķīrās, lai dotos laulībā. Apmēram 40 gadus atpakaļ mēs, mūsu draudzēs, cīnījāmies pret jauktām laulībām (ticīgais ar neticīgo). Šķiršanās gadījumi nenāca priekšā. Tagad stāvoklis ir mainījies. Tagad, ja vienreiz šķīries, tas nekas. Vēl šinī nedēļā man stāstīja par vienu vīru, kura bērēs starp pavadītājiem esot bijušas viņa trīs sievas: viņa pirmā šķirtā sieva, otrā šķirtā sieva un trešā – tagadējā sieva. Kādus gadus atpakaļ par kādu vīru runāja, ka - viņam jau ir devītā sieva. Šodien tam vīram jau ir 12. sieva.

Postītājs ceļas pret tevi! Sargi pili! Ir mācītāji, kas tādus laulā! Ir jāceļ trauksme!!! Mums kaut kas jādara!

Tos šķirteņus, kurus Talsos izslēdz, uzņem citās draudzēs. Viņi taisa lielas grūtības. Viņi raksta vēstules ar apmelojumiem un sūdzībām iestādēm un mūsu (draudžu) Pārvaldei. Ir daži mācītāji, kuri viņus atbalsta un laulā. Tā ir spārdīšanās pret dzenuli. 

Ko darīt? Jēzus ir mūsu paraugs un Viņš bija atklāti pret šo šķiršanos un atkalprecēšanās ļaunumu. Jānis Kristītājs bija Dieva vīrs un rīkojās uzmanīgi un uzticīgi ar cilvēku dvēselēm. Viņš nepagāja garām ķēniņa Hēroda gadījumam. Viņš to brīdināja, ka tas nav likumīgi, ka viņam ir viņa brāļa Filipa sieva. Kāpēc tas nebija likumīgi? Jozefs (Josefs Flāvijs) teica, ka Hērodus bija šķīries no savas sievas un apprecējies ar Filipa sievu, kura šķīrās no Filipa. Pāvils ļoti daudz raksta par laulību un viņa beidzamie vārdi ir: “Laulība lai visiem ir godā un laulības gulta neaptraipīta. Jo netikļus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebr. 13:4)

Visas Rakstu vietas Bībelē, kas runā par laulību, izņemot divas - Mat. 5:32 un Mat. 19:9, skaidri un noteikti rāda, ka ikviens šķirtenis, kurš atkal dodas laulībā, kamēr atšķirtais vīrs vai sieva dzīvo, pārkāpj laulību. Tāpēc mēs aplūkosim šīs divas Rakstu vietas. 

Jēzus, runājot par šķiršanos un atkal precēšanos, kā tas ir rādīts šinīs Rakstu vietās, piemin “nešķīstības gadījumu”... “izņemot nešķīstības gadījumu” Mat. 5:32 un Mat. 19:9. Ja te var saskatīt izņēmumu, tad aplūkosim to Dieva Vārda gaismā.

Vispirms, Mateja evaņģēlijs tika rakstīts jūdiem, turpretim, Markus un Lūkasa evaņģēliji vairāk pārējai cilvēcei. Farizeji bija visstingrākā jūdu sekta. Viņi ļoti stingri aizstāvēja katru burtu Svētajos Rakstos. (Mat. 23:23-25) Viņi kāsa odus, skaldīja matus. Viņi vienmēr taisīja lamatas Jēzum. Tā arī bija šoreiz, jautājot par laulību. Tāpēc Jēzum bija jābūt ļoti precīzam savās atbildēs. Šinīs atbildēs sevišķi minēta nešķīstība. Kāpēc Jēzus dara šo izņēmumu un izskaidrojumu šinīs divās Mateja evaņģēlija Rakstu vietās farizejiem? Tāpēc, ka viņi ievēroja katru sīkumu Svētos Rakstos, un lai viss būtu precīzs, Jēzus aplūkoja arī Rakstu vietu 5. Mozus gr. 24:1 un 22:19, kur vīram atļauj atšķirt sievu, kura netiek atrasta jaunavīga, bet nešķīsta, dodoties laulībā. “Ja kāds vīrs ņem sievu un ar to iedodas laulībā, bet tad notiktu, ka tā vairs neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ, ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš tai raksta šķiršanās grāmatu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama.” (5.Mozus 24:1 un 22:19), kur atļauj vīram atšķirt sievu, kura netiek atrasta jaunavīga, bet bijusi nešķīsta dodoties laulībā. Var notikt arī otrādi, ka vīrs ņem sievu un dzīvo ar to, bet vēlāk neieredz un tad tai ceļ neslavu un par to izpauž ļaunas valodas, sacīdams: “Es gan šo sievu esmu ņēmis un tai esmu arī tuvojies, bet es to neatradu jaunavīgu.” Tad šīs sievas tēvam un mātei būs viņu ņemt līdzi ar pierādījumiem, ka viņa bijusi nevainīga un šie pierādījumi jārāda pilsētas vecajiem pie vārtiem, un tad lai jaunās sievas tēvs saka vecajiem: “Es savu meitu iedevu šim vīram par sievu, bet viņam tā apnikusi, un redzi, viņš tai cēlis neslavu, teikdams: “Es pie tavas meitas neatradu jaunavības pazīmes!” Bet še nu ir pierādījumi, ka mana meita ir bijusi jaunavīga”. Tad lai viņš izklāj tās drēbes pilsētas vecajo priekšā. Tad pilsētas vecajiem šo vīru būs ņemt un viņu pārmācīt. Un tie lai viņam piespriež naudas sodu - simts sudraba seķeļus, un viņš lai dod šo naudu jaunās sievas tēvam, tāpēc, ka tas par šķīstu Izraēļa meitu bija cēlis kauna pilnas valodas, un viņa, lai paliek tam par sievu, tas viņu nedrīkst atlaist visu sava mūža dienu” (5.Mozus 22:13-19).

Tas pats likums pastāv šodien un var tikt izmantots gadījumā, ja nevainīgā puse negrib piedot vainīgai. Vīrs, kas nevainīgs, tiek atbrīvots, un nebūdams vairs saistīts pie netikles ar laulības derību, var precēt citu, un kā Jēzus pats secina šinīs divās Rakstu vietās, šķirdamies un atkal precēdamies nepārkāpj laulību. Šāds izskaidrojums dod atrisinājumu laulības lietā un atklāj to saskaņu, kāda pastāv Dieva Vārdos.

Saskaņosim šīs divas Mateja evaņģēlija Rakstu vietas ar citām Svēto Rakstu vietām par laulību. Farizeji jautāja Jēzum: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” (Mat. 19:3). Savā atbildē Viņš pārskata laulību no pasaules radīšanas līdz mūsu laikam, izskaidrodams Dieva laulības likumu attiecībā pret nešķīstību, laulības pārkāpšanu, šķiršanos un atkalprecēšanos. Jau savā kalna runā, (Mat. 5:27-32) Jēzus pieliek cirvi galvenai šķiršanas saknei - iekārei, šīs īstās mīlestības slepkavam. Viņš paziņo, ka laulība ir dievišķs iestādījums, no Dieva iekārtota cilvēcei par labu. Tā ir viena no vissvarīgākām parādībām cilvēku dzīvēs. Tā ir vissvētākā saite starp vīru un sievu, tik stipra, ka cilvēks atstās pat tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas. Un tā kā neviens nav spējīgs mūs šķirt no Dieva mīlestības, tā neviens nevar šķirt vīru no sievas, tik vienīgi nāve. Mūsu Kunga laikos, kā arī tagad ieradums ir šķirties no sievām pat maznozīmīgu iemeslu dēļ. Par piemēru: tur ir kāds vīrs, kas šķiras no savas sievas tikai tāpēc, ka viņa naktīs krācot. Cilvēki apmierinādami savas nevaldāmās dzimumtieksmes nodevās izlaidībai un seksuāliem izkropļojumiem. No cilvēkiem, kas cenšas attaisnot dzimumu izlaidību, nereti var dzirdēt bēdīgi slaveno formulu – daba prasa. Bet tas taču ir dabas apmelojums. Jēzus notiesāja šo šķiršanās ieradumu iespējami stiprā valodā, ka Dievs ienīst šķiršanos. Pilnīgi tīrai jābūt tikumīgai dzīvei. Jāievēro atturība. (Maleahijas gr. 2:14-16). 

Jēzus teica tiem, ka Mozus atļāva šķirties no savām sievām viņu sirds cietības dēļ, bet no iesākuma tas tā nebija. (Dievs šo to cilvēkiem atļāva, ko Viņš iesākumā nebija domājis.) Bet tālāk Jēzus teic: “Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību.” (Mat. 19:9) Te redzam nešķīstību kā vienīgo Bībeles izņēmumu un cēloni šķiršanai no laulības partnera un atkal precēšanai ar citu, kamēr pirmais vīrs vai sieva dzīvo. Šis pats izņēmums ir Mat. 5:32. “Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot nešķīstības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Nešķīstība un laulības pārkāpšana). Tie ir divi vārdi ar dažādu pielietojumu. Abās divās Rakstu vietās šie divi vārdi ir nolikti blakus. Meklējot vārdu – “fornication” (angļu val.) - nešķīstības izskaidrošanu vārdnīcās atrod: nelaulāta persona izdara nešķīstību, bet vienīgi laulāta persona pārkāpj laulību. Šajos gadījumos ļaunais akts izdarīts ārpus (pirms) laulības, un tāpēc saucās nešķīstība. Ja izdarīts pēc laulības, kad dzīvo ar pirmo vīru, Jēzus to sauktu par laulības pārkāpšanu. Tāpat Viņš to sauktu, ja atkal precētos un dzīvotu ar otru vīru. Vēl vairāk, Jēzus nelietotu šos divus dažādos vārdus – nešķīstība un laulības pārkāpšana vienā pantiņā, ja tie apzīmētu vienu un to pašu lietu. 

Ļoti svarīgi ir izprast šo vārdu nozīmi. Bībele taisa starpību starp nešķīstību un laulības pārkāpšanu. 

“No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mateja ev. 15:19). 

“Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana” (Marka 7:21). 

“Bet netiklības novēršanas labā, lai katram ir sava sieva un ik katrai savs vīrs” (1.Kor. 7:2). 

“Jeb vai nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Nepieviļaties! Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību” (1.Kor. 6:9-10). 

“Laulība lai ir godā visiem un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs” (Ebr. 13:4).

Šo starpību var redzēt arī Bībeles vārdnīcās. Kādā Bībeles ir šāda piezīme pie Mateja ev. 19:9: “Nešķīstība ir seksuāls sakars ārpus laulības un, ja tā top atklāta pēc laulības, tā anulē laulības derību. Laulības pārkāpšanas vai neatļautu sakaru dēļ pie laulības vīrs var atšķirties no sievas un otrādi, bet nevar atkal precēties ar citu, kamēr vainīgā puse dzīvo, izņemot nešķīstības grēku (Mateja ev. 5:32). Tas ir vienīgais Svēto Rakstu gadījums, saraut laulības attiecības, tas viņu spiež laulību pārkāpt, nostāda viņu briesmās atkal precēties: “Kas šķirtu precē”. Precēt to, kas ir šķirts, ir pārkāpt laulību.”

Farizeji teica Jēzum (Jāņa ev. 8:41): “Mēs neesam netiklībā (ārlaulībā) dzimuši, likdami manīt, ka Jēzus ir dzimis ārlaulībā. Jāzeps taisījās no Marijas šķirties (Mateja ev. 1:19). Negribēdams darīt viņai kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt – domādams, ka viņa ir netikle. Tā mēs redzam - vīrs var šķirties no sievas, kad viņš atrod, ka viņa ir bijusi netikle un ne jaunava ar jaunavības pazīmēm, kad viņš to precēja. Viņš atrod viņā nešķīstību (5.Mozus 24:1). Ja viņš atrod to jaunavīgu, viņš nevar no tās šķirties, tas nedrīkst viņu atlaist visu viņa mūžu dienu. (5.Mozus 22:19). Mozus bauslība deva šķiršanas atļauju nešķīstības gadījumā. Un kad vīrs pārkāpj laulību ar sava tuvākā sievu, tad tie ir jānodod nāvei un viņiem ir jāmirst, kā pavedējam tā pavestai. Laulības pavedējus nomētāja ar akmeņiem. Tad nevainīgā puse varēja atkal precēties, jo viņas līdzgaitnieks bija miris.

Jēzus nenāca grozīt vai iznīcināt laulības likumu, bet nolikt viņu atpakaļ tanī standarta šķīstības vietā, kurā Dievs to bija nolicis iesākumā. Laulība ir ļoti nopietna lieta un Dievs grib, lai mēs to kā tādu turam svētā vietā līdz nāvei. Ne līdz apnikšanai, neuzticībai, pamešanai, laulības pārkāpšanai, greizsirdībai vai vēl līdz citiem mazvērtīgiem iemesliem. Tikai līdz nāve šķir!

Daži domā, ja vīrs vai sieva izdara laulības pārkāpšanu, tie ir miruši nevainīgai pusei, kurai tad ir brīvi precēties atkal. Ne tā! Nāve tur nav domāta alegoriski, simboliska, arī garīga nāve, bet īsta - fiziska nāve.

Šinī baznīcā (t.i. Rīgas Matejā) kādreiz sludināja mācītājs Kurcītis. Viņš stāstīja piedzīvojumu Sibīrijā. Viņš braucis pa Jeņisejas upi. Kad kuģis gājis cauri bīstamām krācēm, visi kuģa pasažieri nākuši un piesaukuši savu Dievu. Tikai viens ķīnietis nelūdzis. Kad kuģis iegājis atkal mierīgākos ūdeņos, Kurcītis prasījis ķīnietim: “Kāpēc jūs nelūdzāt?” “Manam dievam uz ūdeņiem nav nekāda teikšana,” atbildējis ķīnietis. Mūsu dienās tā daudzi rīkojās, it kā mūsu dzīvajam Dievam “uz ūdeņiem” nebūtu nekāda noteikšana. Kad okeāns starpā, tad Dieva laulības likums nav vairs spēkā, tad no laulātā drauga šķirās un dodas jaunā laulībā. 

Daudz tiek runāts par nevainīgo pusi kurai esot tiesības atkal precēties. Bet mums vajag skatīties uz Pestītāja lūpām un klausīties, kad viņš teic: “Bet Es jums saku...” Viņš skaidri paziņo visas atkal precēšanās, kamēr atšķirtā puse vēl dzīvo, par laulības pārkāpšanām. Vienīgi nevainīgā puse (Mat. 19:9), kas precēja netikli krāpnieciskā laulībā, kas jūtās kā apmānīts, kam nav atklāta pirmā mīlestība, - var šķirties un precēt citu un nevar tikt saukta par laulības pārkāpēju. Kur tad vēl Viņš saka, ka nevainīgā puse kādā citā gadījumā, arī laulības pārkāpšanā, var šķirties un atkal precēties, kamēr vainīgā puse vēl dzīvo? Kur, kur, kur? Mūsu cilvēciskie prātojumi un līdzjūtība tādām personām liek mums būt žēlīgākiem un taisnākiem par pašu Dievu, attiecībā pret nevainīgo pusi laulības pārkāpšanas gadījumā. Bet mums nav jānostāda zem jautājuma Dieva taisnība, žēlastība un mīlestība. Žēlīgi pret vīru, nežēlīgi pret vīra sievu, kura izraud acis. Grēkam ir savi soda sitieni un tie krīt tieši smagi arī uz nevainīgām pusēm. Piemēram, kāds vīrs izdara noziegumu un tiek ielikts uz mūžu cietumā. Viņa sieva un bērni ir nevainīgi un tiem sāp vīra un tēva trūkums, bet nevar viņu atgūt. Pēc Rakstiem nevar dabūt citu vīru un tēvu. Tā arī ir laulības pārkāpšana. Zaudē kāju un cilvēks paliek uz mūžu kroplis, invalīds, kad cietēja puse iziet pie cita. Laulības pārkāpēja nevainīgai sievai un bērniem jācieš, ka tie nevar dabūt citu vīru un tēvu, kamēr vīrs, laulības pārkāpējs, dzīvo. Cilvēks caur grēku šķir sevi no Dieva. Vīrs caur laulības pārkāpšanu šķir sevi no sievas. Viņš to dara. Nevainīgā sieva var dzīvot prom no vīra. “Un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai, vai izlīgt ar savu vīru un vīram neatstumt sievu.” (1.Kor. 7:11) Viņai jādara viss iespējamais, lai vīrs atzītu, atgrieztos, atzītu savu grēku un nāktu atpakaļ. Ja sieva ir likumīgi šķīrusies, viņa atver ceļu uz atkal precēšanos un dzīvi laulības pārkāpšanā. Šķiršanās uz laiku uz savstarpēja vienošanās pamata un veselības dēļ ir pēc Svētiem Rakstiem. (1.Kor. 7:5-11) Bet nedod tiesības precēties no jauna.

Šī šķiršanās laulības pārkāpšanas dēļ var būt gultas un galda ziņā, bet ne laulības derības ziņā. Cik tomēr maz procenti šķiras laulības pārkāpšanas dēļ, un no šī skaita daži, kuri šķiras no sievām un vīriem, ir paši nevainīgi laulības pārkāpšanā. Un, ja tas būtu īsti pierādīts, ka laulības pārkāpšana dod bībelīgu pamatu šķirties un nevainīgai pusei atkal precēties, kurš būtu spējīgs noteikt, cik katra puse vainīga vai nevainīga viltībā, plānošanā un krāpšanā, lai panāktu dzīves drauga maiņu? Bieži tos, kurus turam nevainīgus, atrodam vainīgus laulības pārkāpšanā. Ja uz laulības pārkāpšanas pamata varētu šķirties un atkal precēties, tad tas apdraudētu gandrīz visus laulātos, jo Jēzus teica, ka cilvēks pārkāpj laulību uzlūkojot vai iekārojot. Kāpēc šķiršanās jautājumā tiesnesis, kurš izdarījis 500 laulības šķiršanas gadā ziņo, ka 90% gadījumos šķirteņi atrada kādu citu, kurš patika vairāk kā bijušais dzīves draugs, ar kuru bija laulāts. Kauns!

Daži saka: “Es nebiju atpestīts, kad es precējos, vai kad es šķīros.” Dieva Vārds teic, “tu tiksi saukts laulības pārkāpējs” (Rom. 7:3). Tātad - ja tavs vīrs ir dzīvs un tu nodosies citam vīram, tevi sauks par laulības pārkāpēju. Arī Jēzus paskaidro, ka tas kurš šķiras un atkal precas, ir vainīgs laulības pārkāpšanā. Kristus saka: “Ja kas no savas sievas šķiras un precē citu, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecas, tā laulību pārkāpj” (Marka ev. 10:11-12). “Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprec citu, pārkāpj laulību, un tos, kas tādu precē, ko vīrs atlaidis, arī pārkāpj laulību.” (Lūkas ev. 16:18).

Tātad, ja tu neesi bijis kristietis, tas tevi neatbrīvo no laulības likuma. Nav cita morāles likuma, un tu nevari izvairīties no atbildības ar to, ka esi laulāts uz jūras vai kādā citā valstī. “Atzīstot, ka bauslība nav dota taisniem, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājām, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas cits ir pretim veselīgai mācībai.” (1.Tim. 1:9-10). “Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4) Un Jēzus paziņo, ka “nāks ārā no kapiem, … kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jāņa ev 5:29).

Daži domā tā - ja tas Kungs ir piedevis un pieņēmis kādu vīru vai sievu, kas šķīries un atkal precējies, tad arī mums vajag piedot un pieņemt par kristieti. Dievs pieņem tikai tad, ja staigā Viņa Vārda gaismā un Kristus asinīs šķīsta un ir sadraudzība ar Viņu. “Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla – Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem” (1.Jāņa 1:7). Vienmēr atminiet, ka Jēzus nāca glābt savus ļaudis no viņu grēkiem (Mat. 1:21). Tāpat, ja tie bija laulības pārkāpēji, kad atgriežas, tie joprojām ir vainīgi laulības pārkāpšanā, ja tie nepārtrauc attiecības, kuras padara tos par laulības pārkāpējiem. Grēku nevien jāatzīst, bet arī jāatstāj. Bībele māca kā lietas var izlabot. “Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”” (Lūk. 19:8). “Tā, ka viņš atmaksā par laupīto un staigā pēc Dieva likumiem un nedara ļaunu, tad tas patiesi dzīvos un nemirs.” (Ecēhiēla 33:15).  Jēzus to novērtēja un atalgoja Caķeju ar pestīšanu. Nav jāizlabo lietas, lai mantotu pestīšanu, bet jāizlabo lietas tāpēc, ka ir mantojis pestīšanu, lai to paturētu. Piemēram, ja cilvēks ir nozadzis auto savam kaimiņam un teiks, ka viņš ir atzinis savu zādzību un mantojis pestīšanu un izplata kristīgu iespaidu, bet auto neatdod, bet izmanto savām vajadzībām un braukā ar zagto auto. Tāpat, ja kāds ir panācis, ka kaimiņa sieva ir šķīrusies no sava vīra un viņš to ir apprecējis un turpina dzīvot ar to. Ved šo (vīru vai sievu) atpakaļ pie īstā vīra un bērniem un topi vaļā no laulības pārkāpšanas.

Piemēram, precēta sieva pēc likuma saistīta ar vīru kamēr tas dzīvs, bet kad tas ir miris, viņa kļuvusi brīva no likuma, kas viņu saista (Rom. 7:2). Pāvils dod nemainīgu laulības likumu. Viņš to dod kā faktu, kurš ir spēkā arī šinī žēlastības laikā, ne atpakaļ bauslībā. Viņš paziņo, ka sieva tagad ir saistīta ar viņas vīru pēc likuma tik ilgi, kamēr viņš ir dzīvs, bet nav saistīta tad, kad viņš vairs nav dzīvs.

Sarunā ar sievu no Samarijas Jēzus teica: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Samariete teica, ka viņai vīra nav un piekrita, ko Jēzus teica, ka 5 vīri viņai bijuši, bet tas, kas viņai tagad ir tas nav viņas vīrs. Bija redzams, ka viņa daudz šķīrusies un atkal precējusies un tagad, laulības likuma un Jēzus priekšā, - lielā siržu Mantotāja priekšā – viņai nebija drosmes savu tagadējo dzīves biedru saukt par savu īsto vīru. 

Gadījumā ar sievu, kura bija pienākta pašā laulības pārkāšanā (Jāņa 8:3-10) (ievērojiet, ka laulības pārkāpšanā, nevis nešķīstībā), farizeji taisīja lielu izrādi, bet pēc viņu bauslības tiem vajadzēja arī vainīgo vīru atvest, un tad abus, sievu un vīru, nomētāt akmeņiem. Pestītājs redzēja viņu motīvus. Viņi gribēja Jēzu savaldzināt, bet Viņš piemēroja gadījumu un deva taisnu spriedumu. Viņš atzīst sievas pārkāpšanas grēku, bet piedeva to un teica, lai iet un negrēko vairs. Šis piemērs mums dots, lai laulības pārkāpējiem un pārkāpējām dotu izdevību atgriezties un nākt atpakaļ, pie paša dzīves biedra vai biedrenes.

Kad Jēzus jautāja personīgi par laulības šķiršanu Viņa mācekļiem, kuri nebija farizeji, bet kristieši, kuri gāja Jēzus Kristus evaņģēliju sludināt visai pasaulei, Viņš teica skaidri un noteikti: “Ja kas no sievas šķiras un precē citu, tas pret viņu pārkāpj laulību. Un ja sieva šķiras no vīra un ar citu apprecas, tā pārkāpj laulību” (Marka 10:11-12). Arī Lūkas 16:18: “Katrs, kas atlaiž savu sievu un precē tādu, ko vīrs ir atlaidis arī pārkāpj laulību.” Jēzus bezbailīgi mācīja pret šķiršanos un atkal precēšanos un teica saviem sekotājiem: “Ejiet un māciet visus ļaudis turēt, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mat. 28:19-20). Un ja šī mācība tiks uzticīgi paklausīta, tad daudz nevainīgas personas tiks pasargātas no laulības šķiršanas un atkal precēšanās. Viņas nenonāks tanīs nesvētītās laulībās, kas ienākušas svētītās mājās, jo Jēzus tos nesauc par vīru un sievu, bet gan par laulības pārkāpējiem un Dievs paziņo, ka tie neiemantos Debess Valstību. Sargi ģimenes laimi! Tā ir mīļākā vieta šinī pusē Debesīm. Pamestās ģimenes jāatjauno - tēvs, māte un bērni atpakaļ kā agrāk. “Un tomēr jūs jautājat, kāpēc tas tā? - Tāpēc, ka tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un uz svinīgi noslēgto draudzības pamata ir tava sieva un tavas paša derības sieviete” (Maleahijas 2:14).

Jāatceras, ka jaunās ģimenes ir veidotas uz to ģimeņu drupām, kas ir sadragātas caur šķiršanos un cilvēki, kas sāk šķirties, tiem šķiršanās kļūst par paradumu. Poligāmām tieksmēm ir jāizzūd kā aizvēsturiskai īpašībai, tā kā izzūd tieksme uz laupīšanu un slepkavošanu. Šī tieksme likvidē laulības nozīmi. Pret šo mēri jācīnās. Šķiršanās drudzis ir jāapkaro. Smagi cieš bērni. Bērnu dvēselēm nevar piešķirt alimentus. 

Mēs zinām, ka ir daži godīgi cilvēki, kuri domā, ka laulības pārkāpšana un nešķīstība ir viens un tas pats akts. Un kad tas tiek izdarīts no kāda laulāta cilvēka, tad it kā nevainīgai pusei tiesības šķirties no vainīgās puses un daži pat tic vairāk, ka nevainīgā puse pēc Svētiem Rakstiem var precēt citu. Tādai mācībai Bībelē nav pamata. Svētos Rakstos uz to nav dota atļauja. Pieņemsim, ka Mateja evaņģēlijā minētā nešķīstība nozīmētu to pašu, ko laulības pārkāpšana. Vai uz tā pamata varētu uzņemties tik briesmīgu risku – šķirties un vēl tālāk – precēt citu? 

Paklausība Dieva laulības likumam ir labāka nekā upuris un kristīgu darbu daudzums. Nekas nevar izpirkt to grēku – dzīvot laulības pārkāpšanā ar šķirteni. Vai esiet ievērojuši, ka Bībelē šķirtu cilvēku laulības, kamēr atšķirtais dzīves biedrs vēl dzīvo, vienmēr tiek saukts – laulības pārkāpšana un ne nešķīstība? Laulības pārkāpšana un nešķīstība nenozīmē vienu un to pašu. Piemēram, ja laulātai sievai un nelaulātam vīrietim ir neatļauti sakari, tad viens un tas pats akts ir laulības pārkāpšana sievietei, tāpēc, ka viņa ir laulāta un nešķīstība vīrietim, tāpēc, ka viņš nav laulāts. Šie vārdi nav sinonīmi un nevar tikt apmainīti, kaut gan dažreiz tos tā lieto. Tā kā cilvēki dažreiz lieto vārdus, dvēsele un gars, kaut gan Dieva Vārdi tos atšķir (Ebrejiem 4:12). Mēs dzīvojam zem žēlastības, Vasarsvētku spožā gaismā, aizraušanas gaidās un nākamās tiesas priekšā. Kāda liela mīlestība ir Dievam! Viņš ir mūsu Radītājs un mēs esam padoti viņa likumam. Cilvēks var tikt notiesāts, izciest sodu par noziegumu un būt brīvs no civillikuma, bet viņam jāatzīstas, jāatgriežas un jādabū piedošana no Dieva, citādi tas pats noziegums viņu sastaps tiesas dienā. Cilvēks var būt civillikumam paklausīgs, bet vēl nekārtībā ar Dievu un negatavs Viņu sastapt. Dažādu valstu tiesneši un likumi var daudz un dažādu iemeslu dēļ ļaut šķirties un atkal precēties, bet tie nevar atbrīvot cilvēku no atbildības Dievam un Dieva likumiem un sodiem attiecībā uz šķiršanos un atkal precēšanos. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt! Parasti spārda to Dieva kalpu, kas sludina Dieva likumu.

Dievs ir pāri visiem un Viņa likumi ir visaugstākie. Kas nav paklausījuši, tiem vajag atzīties, atgriezties un atstāt grēku. Citādi lieta nāks Dieva tiesas priekšā un Lielais Tiesnesis teiks, ka tie ir laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, kuri nevar iemantot Debesu valstību. Beidzamā tiesa. Spriedums galīgs. Nepārsūdzams. Gribās nopietni brīdināt tos, kuri vēl nav iepinušies šinī sātana šķiršanās un atkal precēšanās tīklā. Tiem, kas šinī tīklā atrodas, jāsaskata bībelīgais ceļš uz brīvību.

Kāpēc uzņemties tādu risku, kāpēc precēt tādu, kam šķirtais dzīves draugs vēl dzīvs? Ja esi precējies, kāpēc būt dalībniekam pie šķirteņa? 

Tas ir bīstami. Dārgā dvēsele! Līdzceļotāj uz Dieva troni! Uz kādiem rakstiem tu paļaujies atkal precēdamies? Uz kādiem laulādamies? Šodien vēl visu var labot! Grēku var šķīstīt zem Kristus asinīm. (1.Jāņa 1:7-9) Tiesas dienā būs par vēlu. “Kas savus pārkāpumus apklāj, tas tam neizdosies, bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību” (Salamana pam. 28:13). Āmen. 

Informācijai: 

1966. gada 24.-26. jūnijā notika Latvijas baptistu draudžu pārstāvju kongress, kurā tika ievēlēts bīskaps Pēteris Egle. Kongresa laikā tika nolasīti vairāki referāti - K.Biķis "Laulības dzīve", J.Ezeriņš "Koru darbs", E.Strēlis "Mūsu draudžu nākotne"

"Latvijas baptistu vēsture", J.Tervits 161.lpp Rīga, LBDS 1999