sestdiena, 2026. gada 3. janvāris

Iztrūkstošie un sagrozītie teksti latviešu Bībeles 2012.gada tulkojuma 2024.gada revīzijā

2012.gada Bībeles tulkojuma 2024.gadā Revidētā Tekstā neiekļautie panti, pantu daļas un vārdi salīdzinājumā ar Ernsta Glika 8. Revīzijas Bībeles izdevumu 

Pētījumu veica: Elijs Miķelsons © 2026-01-12

200 būtiskas izmaiņas jaunākajos latviešu Bībeles tulkojumos: 

Dieva Vārds saka: 

5.Moz 4:2 (LG8) “Pie tā vārda, ko es jums pavēlu, jums neko nebūs pielikt, nedz no tā ko atraut, ka jūs turat Tā Kunga, sava Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu.”
Sal.Pam.30:5-6 (LG8)  “Visi Dieva vārdi ir šķīsti; Viņš ir par priekšturamām bruņām tiem, kas uz Viņu paļaujas. 6 Nepieliec nekā pie Viņa vārdiem, ka Viņš tevi nesoda, un tu netopi atrasts melis.”
Atkl.22:18-19  (LG8) “Jo es apliecināju visiem, kas dzird praviešu vārdus, kas šinī grāmatā: ja kas pie šiem ko pieliek, tad Dievs pieliks viņam mocības, kas ir rakstītas šinī grāmatā. 19 Un ja kas ko atņem no praviešu vārdiem, kas šinī grāmatā, tad Dievs atņems viņa daļu no dzīvības grāmatas un no svētās pilsētas un no tā, kas ir rakstīts šinī grāmatā.”
Ps 119:89-90 (LG8) “Kungs, Tavs vārds pastāv mūžīgi debesīs. 90. Tava patiesība stāv līdz radu radiem.” 
Ps 12:6 (LG8) “Tā Kunga vārdi ir šķīsti vārdi, kā sudrabs mālu traukā kausēts un septiņkārt šķīstīts.”
Mat.ev. 24:35 (LG8) “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.”
Mt.ev.5:18 (LG8) “Jo patiesi, Es jums saku: tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte jeb raksta galiņš no bauslības, tiekams viss notiek.”

Salīdzināšanai izmantota vietne: https://kjvcompare.com 

Šie panti nav iekļauti Bībeles pamattekstā:

1) Mt.ev.17:21
2) Mt.ev.18:11
3) Mt.ev.23:14
4) Mr.ev.7:16
5) Mr.ev.9:44
6) Mr.ev.9:46
7) Mr.ev.11:26 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā) 
8) Mr.ev.15:28
9) Lk.ev.9:56
10) Lk.ev.17:36
11) Lk.ev.23:17
12) Jņ.ev.5:4
13) Apd.8:37 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā)
14) Ap.15:34
15) Apd.24:7 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā)
16) Ap.28:29
17) Rom.16:24 

1) Mt.ev.17:21 “Bet šī suga neizbēg kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”
2) Mt.ev.18:11 “Jo Cilvēka Dēls ir nācis, atpestīt to, kas pazudis.” 
3) Mt.ev.23:14 “Ak vai jums, rakstu mācītāji un farizeji! Jūs liekuļi, jo jūs aprijat atraitņu namus un taisnojaties ar savām garām lūgšanām, tāpēc jūs dabūsiet jo grūtu sodību.”
4) Mr.ev.7:16 “Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.”
5) Mr.ev.9:44 “Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.”
6) Mr.ev.9:46 “Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.”
7) Mr.ev.11:26 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā) “Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos.”
8) Mr.ev.15:28 “Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.”
9) Lk.ev.9:56 “Jo Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu miestu.”
10) Lk.ev.17:36 “Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts.”
11) Lk.ev.23:17 “Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.”
12) Jņ.ev.5:4 “Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.”
13) Apd.8:37 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā) “Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”
14) Ap.15:34 “Un Sīlasam patika tur palikt.”
15) Apd.24:7 (ir 2012.g. tulkojumā, nav 2024.g. revidētajā tekstā) “Bet Lizijs, virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis.”
16) Ap.28:29 “Un kad viņš to bija sacījis, tad Jūdi aizgāja, savā starpā daudz strīdoties.”
17) Rom.16:24 “Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen.”

Trūkstošās panta daļas:

Mt.ev.1:25 izņemts: “savu pirmdzimto (Dēlu)”
Mt.ev.5:44 izņemts: “svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.”
Mt.ev.2:12 izņemts: “Un Dievs tiem parādīja”
Mt.Ev5:27 izņemts: “vecajiem”
Mt.ev.5:44 izņemts: “svētījiet tos, kas jūs nolād, dariet labu tiem, kas jūs ienīst”.
Mt.ev.6:13 izņemta daļa no Tēvreizes: “Jo Tev pieder tā valstība un tas spēks un gods mūžīgi. Āmen.”
Mt.ev.6:15 izņemts: “viņu noziegumus”
Mt.ev.6:18 izņemts: “gaismā”
Mt.ev.9:13 izņemts: “pie atgriešanās no grēkiem”
Mt.ev.12:2 izņemts: “divus”
Mt.ev.11:19 izņemts: “un gudrība top taisnota no saviem bērniem”
Mt.ev.12:4 izņemts: “Tas”
Mt.ev.13:51 izņemts: “Jēzus uz tiem saka. Kungs.”
Mt.ev.14:30 izņemts: “lielo”
Mt.ev.15:8 izņemts: “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti.”
Mt.ev.16:3 izņemts: “jūs liekuļi”
Mt.ev.16:4 izņemts: “pravieša”
Mt.ev.17:4 izņemts: “mēs”
Mt.18:35 izņemts: “viņa pārkāpšanas”
Mt.ev.19:9 izņemts: “un kas atšķirtu precē pārkāpj laulību.”
Mt.ev.19:16 izņemts: “Labais Mācītāj”
Mt.ev.19:17 izņemts: “Dievs”
Mt.ev.19:20 izņemts: “no savas jaunības”
Mt.ev.20:7 izņemts: “un kas nākas to jūs dabūsiet”
Mt.ev.20:16 izņemts: “Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti”
Mt.ev.20:22 izņemts: “un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?”
Mt.ev.20:23 izņemts: “un ar kristību ar ko mani kristīs, jums būs tapt kristītiem.”
Mt.ev.21:12 izņemts: “Dieva (namā)”
Mt.ev.22:13 izņemts: “ņemiet to”
Mt.ev.22:30 izņemts: “Dieva”
Mt.ev.23:19 izņemts: “jūs ğeķi”
Mt.ev.24:36 izņemts: “nedz Dēls”
Mt.ev.24:7 izņemts: “mēris”
Mt.ev.24:42 izņemts: “stundā”; Ir “dienā”
Mt.ev.25:13 izņemts: “kurā Tas Cilvēka Dēls nāk”
Mt.ev.25:31 izņemts: “svētie” (eņğeļi)
Mt.ev.26:3 izņemts: “rakstu mācītāji”
Mt.ev.26:59 izņemts: “vecaji”
Mt.ev.26:60 izņemts: “viltīgi liecinieki nāca priekšā”
Mt.ev.27:2 izņemts: “Pontium”
Mt.ev.27:34: ko Jēzum pie Krusta deva dzert – etiķi (Gl8) vai vīnu (JRT)?
Mt.ev.27:35 izņemts: “ka piepildītos, ko tas pravietis sacījis: “Tie Manas drēbes savā starpā izdalījuši un par Maniem svārkiem kauliņus metuši.”
Mt.ev.27:64 izņemts: “naktī”
Mt.ev.28:2 izņemts: “no durvīm”
Mt.28:6 izņemts: “Tas Kungs”
Mt.ev.28:9 izņemts: “Bet kad tās gāja, Viņa mācekļiem vēsti nest”
Mt.28:20 izņemts: “Āmen”
Mr.ev.2:2 izņemts: “Un tūdaļ”
Mr.ev.2:17 izņemts: “pie atgriešanās no grēkiem”
Mr.ev.3:5 izņemts: “tā kā tā otra”
Mr.ev.3:15 izņemts: “slimības dziedināt”
Mr.ev.4:4 izņemts: “apakš debess”
Mr.ev.5:6 izņemts: “pielūdza”
Mr.ev.6:11 izņemts: “Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”
Mr.ev.6:33 izņemts: “un sapulcējās pie Viņa”
Mr.ev.6:51 izņemts: “pie sevis un brīnījās”
Mr.ev.7:2 izņemts: “tie tos rāja”
Mr.ev.7:8 izņemts: “krūžu un biķeru mazgāšanas, un darāt vēl daudz citas tādas lietas.”
Mr.ev.7:24 izņemts: “un Sidonas”
Mr.ev.8:25 izņemts: “un viņam lika acis pacelt”
Mr.8:26 izņemts: “un nesaki to nevienam pilsētā”
Mt.ev.9:13 izņemts: “pie atgriešanās no grēkiem”
Mr.ev.9:24 izņemts: “sacīja ar asarām, Kungs”
Mr.ev.9:29 izņemts: “un gavēšanu”
Mr.9:49 izņemts: “un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts”
Mr.ev.10:7 izņemts: “un pieķersies savai sievai”
Mr.ev.10:21 izņemts: “To krustu uz sevis ņēmis”
Mr.ev.10:24 izņemts: “tiem, kas uz bagātību liek savu cerību”
Mr.ev.10:30 izņemts: vai sievu”
Mr.ev.11:10 izņemts: “Tā Kunga Vārdā!”
Mr.ev.12:4 izņemts: “un šo tie nomētāja ar akmeņiem”
Mr.ev.12:29 izņemts: “bauslis pār visiem”
Mr.ev.12:30 izņemts: “šis ir augstākais bauslis”
Mr.ev.12:32 izņemts: “Dievs”
Mr.ev.12:33 izņemts: “un no visas dvēseles”
Mr.ev.13:8 izņemts: “dumpji”
Mr.ev.13:14 izņemts: “par ko pravietis Daniēls ir runājis, ka tā stāv”
Mr.ev.13:33 izņemts: “un lūdziet”
Mr.ev.14:22 izņemts: “ēdiet”
Mr.ev.14:27 izņemts: “šinī naktī apgrēcināsieties pie Manis”
Mr.ev.14:68 izņemts: “Un gailis dziedāja”
Mr.ev.14:70 izņemts: “un tava valoda tiem ir līdzīga.”
Mr.ev.16:8 izņemts: “Un tās steigšus”
Mr.ev.16:20 izņemts: “Āmen”
Lk.ev.1:28 izņemts: “svētīta tu esi starp sievām”
Lk.ev.1:29 izņemts: “bet viņa to redzēdama”
Lk.ev.2:33 izņemts: “Un Jāzeps” /Jaunajā tulkojumā “Bērna tēvs”
Lk.ev.2:43 izņemts: “Jāzeps un Viņa māte.”
Lk.ev.4:4 izņemts: “bet no ikviena Dieva vārda”
Lk.ev.4:8 izņemts: “Atkāpies no manis, Sātan”
Lk.ev.5:33 izņemts: “Dievu” 
Lk.ev.6:10 izņemts: “itin kā otra”
Lk.ev.6:48 izņemts: “jo tā bija uzlikta uz klints”
Lk.ev.7:28 izņemts: “Kristītāju”
Lk.7:31 izņemts: “bet Tas Kungs sacīja”
Lk.ev.8:43 izņemts: “kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem”
Lk.ev.8:45 izņemts: “un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
Lk.ev.8:48 izņemts: “turi drošu prātu”
Lk.ev.9:54 izņemts: “itin kā arī Elija darījis?”
Lk.ev.9:55 izņemts: “un sacīja:” Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?”
Lk.ev.9:56 izņemts: “Jo Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitat, bet pestīt.”
Lk.ev.10:1,17 cik mācekļus Jēzus izsūtīja – 70 jeb 72 (JRT)
Lk.ev.10:35 izņemts: “aiziedams, uz to”
Lk.ev.11:2 izņemts: “Mūsu (Tēvs) debesīs! Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes.”
Lk.ev.11:4 izņemts: “bet atpestī mūs no tā ļauna”
LK.ev.11:11 izņemts: “lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni?”
Lk.ev.11:29 izņemts: “pravieša”
Lk.ev.11:44 izņemts: “rakstu mācītājiem un farizejiem! Jūs liekuļi!”
Lk12:31 izņemts: “Dieva” (tā vietā ir “viņa” ar mazo burtu)
Lk.ev.12:39 izņemts: “būtu nomodā”
Lk.ev.13:19 izņemts: “lielu”
Lk.ev.13:25 izņemts: “Kungs” 1x (GL8 tulkojumā “Kungs, Kungs)
Lk.ev.13:35 izņemts: “Bet patiesi”
Lk.ev.14:5 (JRT “dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā” – GL8 “savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā”)
Lk.ev.17:3 izņemts: “pret tevi”
Lk.ev.17:0 izņemts: “Nedomāju”
Lk.ev.19:5 izņemts: “un to ieraudzījis”
Lk.ev.20:23 izņemts: “Kam jūs Mani kārdinājāt?”
Lk.ev.20:30 izņemts: “apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem.”
Lk.ev.21:4 izņemts: “pie Dieva dāvanām”
Lk.ev.22:14 izņemts: “divpadsmit”
LK.ev.22:31 izņemts: “Un Tas Kungs sacīja”
LK.ev.22:64 izņemts: “un sita Viņam vaigā”
LK.ev.22:68 izņemts: “un Mani nelaidīsiet vaļā”
Lk.ev.23:23 izņemts: “kā arī augsto priesteru”
Lk.ev.23:38 izņemts: “ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem”
LK.ev.24:1 izņemts: “un vēl kādas citas bija līdz ar tām”
Lk.ev.24:42 izņemts: “un tīru medu”
Lk.ev.24:49 izņemts: “Jeruzālemes”
Lk.ev.24:53 izņemts: “un svētīdami. Āmen.”
Jņ.ev.1:14 izņemts: “pilns žēlastības un patiesības”
Jņ.ev.1:27 izņemts: “un ir pirms manis bijis”
Jņ.ev.2:22 izņemts: “uz tiem”
Jņ.ev.3:13 izņemts:” kas ir Debesīs”
Jņ.ev.3:15 izņemts:” netop pazudināts”
Jņ.ev.5:3 izņemts:” kas gaidīja uz ūdens kustēšanu”
Jņ.ev.5:16 izņemts:” un Viņu meklēja nokaut”
Jņ.ev.5:30 izņemts: “Tēva”
Jņ.ev.6:22 izņemts: “kurā Viņa mācekļi bija iekāpuši”
Jņ.ev.6:39 izņemts: “Tēva prāts”
Jņ.ev.6:47 izņemts: “(tic) uz Mani”
Jņ.ev.6:58 izņemts: “manna ir”
Jņ.6:59 izņemts: “Mana (Tēva)”
Jņ.ev.6:69 izņemts:” Kristus, Dzīvā (Dieva) Dēls”
Jņ.ev.7:26 izņemts: “patiesi”
Jņ.7:33 izņemts: “uz tiem”
Jņ.7:39 izņemts: “Svētais”
Jņ.ev.8:9 izņemts: “no savas sirdsapziņas pārliecināti; līdz pēdējam”
Jņ.ev.8:10 izņemts: “un nevienu neredzēdams kā vien sievu”
Jņ.ev.8:59 izņemts: “iedams caur viņu vidu. Un tā Viņš aizgāja”
Jņ.ev.9:35 (JRT “Cilvēka dēlam”, GL8 “uz Dieva Dēlu”)
Jņ.ev.10:26 izņemts:” kā Es jums esmu sacījis”
Jņ.ev.11:41 izņemts:” kur mironis bija nolikts”
Jņ.ev.12:1 izņemts: “kas bija miris”
Jņ.ev.14:4 izņemts: “to jūs zināt”
Jņ.ev.16:16 izņemts: “jo Es eju pie Tā Tēva”
Jņ.ev.19:16 izņemts:” un To aizveda”
Jņ.ev.20:29 izņemts: “Tom”
Jņ.ev.21:3 izņemts: “tūdaļ”
Jņ.ev.21:25 izņemts: “Āmen”
Apd.1:3 izņemts: “caur daudz skaidrām zīmēm”
Apd.1:14 izņemts: “un pielūgšanas”
Apd.2:1 izņemts: “vienprātīgi”
Apd.2:30 izņemts: “ka tas Kristu gribot celt no viņa gurnu augļiem pēc miesas.”
Apd.2:41 izņemts: “labprāt”
Apd.3:11 izņemts: “šis tizlais, kas bija vesels tapis”
Apd.3:13 izņemts: “Dēlu”
Apd.3:20 izņemts: “kas jums iepriekš ir sludināts”
Apd.3:25 (JRT “ar jūsu tēviem, GL8 “ar mūsu tēviem”)
Apd.3:26 (JRT “savu Kalpu”, GL8 “Savu bērnu Jēzu”)
Apd.4:8 izņemts: “Israēla”
Apd.4:24 izņemts: “Kungs, Tu esi tas Dievs”
Apd.5:23 izņemts: “ārā”
Apd.5:24 izņemts: “augstie priesteri”
Aps.5:34 izņemts : “apustuļus”
Apd.6:3 izņemts: “Svētā” (Gara)
Apd.7:30 izņemts: “Tā Kunga” (eņģelis)
Apd.7:37 izņemts: “Viņu jums būs klausīt”
Apd.8:18 izņemts: “Svētais” (Gars)
Apd.9:5,6 izņemts: “Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” 6. Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?...
Apd.10:6 izņemts: “šis tev sacīs, ko tev būs darīt”
Apd.10:21 izņemts: “kas no Kornēlija pie tā bija sūtīti”
Apd.10:30 izņemts: “gavējis”
Apd.10:32 izņemts: “viņš nāks un ar tevi runās”
Apd.15:18 izņemts: “Dievam visi Savi darbi ir zināmi no mūžības”
Apd.15:24 izņemts: “ka jums būs likties apgraizīties un bauslību turēt”
Apd.17:5 izņemts: “neticīgie”
Apd.17:26 izņemts: “asinīm”
Apd.18:5 izņemts: “garā tapa piespiests”
Apd.18:21 izņemts: “nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzalemē”
Apd.20:24 izņemts: “bet es neko par to nebēdāju”
Apd.20:25 izņemts: “Dieva” (Valstību)
Apd.20:32 izņemts: “brāļi”
Apd.21:8 izņemts: “kas ap Pāvilu bijām”
Apd.21:25 izņemts: “ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt”
Apd.22:9 izņemts: “pārbijās”
Apd.23:9 izņemts: “tad lai nekarojam pret Dievu”
Apd.23:15 izņemts: “rītā”
Apd.24:6 izņemts: “un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt”
Apd.24:8 izņemts: “un viņa sūdzētājiem pavēlējis pie tevis nākt”
Apd.25:5 JRT “ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas”; GL8 “Vairāk kā desmit dienas”
Apd.25:16 izņemts: “uz nomaitāšanu”
Apd.26:30 izņemts: “Un kad viņš to runāja”
Apd.28:16 izņemts: “tad kapteinis saistītos nodeva karavaldniekam”
Rom1:29 izņemts: “netiklības”
Rom.3:22 izņemts: “pie visiem”
Rom.6:11 izņemts: “mūsu Kunga” 
Rom.8:1 izņemts: “kas nestaigā pēc miesas, bet pēc Gara”
Rom.8:28 izņemts: “taisnības; jo Tas kungs darīs vienu vārdu”
Rom.9:32 izņemts: “bauslības”
Rom.10:1 izņemts: “Israēla bērniem”
Rom.10:15 izņemts: “sludina miera evenģēliju”
Rom.11:6 izņemts: “Bet ja tas ir no darbiem, tad tā nav žēlastība; citādi nopelns nav vairs nopelns”
Rom.14:4 izņemts: “bet viņš taps pacelts”
Rom.14:6 izņemts: “un kas dienu necienī, tas to necienī Tam Kungam”
Rom.14:21 izņemts: “jeb apgrēcinājās, jeb top vājš”
Rom.15:29 izņemts: “evanğēlija”
1.Kor.2:13 izņemts: “Svētais” (Gars)
1.Kor.3:3 izņemts: “šķelšanās”
1.Kor.6:20 izņemts: “un savā garā, kas pieder Dievam”
1.Kor.7:5 izņemts: “gavēšanas”
1.Kor.7:34 izņemts: “Tāda pat starpība ir starp sievu un meitu”
1.Kor.7:39 izņemts: “caur bauslību”
1.Kor.10:28 izņemts: “jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums”
1.Kor.11:24 izņemts: “ņemiet, ēdiet, lauzta”
1.Kor.11:29 izņemts: “necienīgi”
1.Kor.13:3 izņemts: “ka taptu sadedzināts”
1.Kor.15:47 izņemts: “Tas Kungs”
1.Kor.15:55 izņemts: “dzelonis, elle”
1.Kor.16:22 izņemts: “Jēzu Kristu”
1.Kor.16:24 izņemts: “Āmen”
2.Kor.4:10 izņemts: “Tā Kunga”
2.Kor.5:17 JRT “jauna radība”; GL8 “jauns radījums”
2.Kor.6:5 JRT “bez ēdiena”; GL8 “gavēšanā”
2.Kor.10:7 izņemts: “piederam Kristum”
2.Kor.12:11 izņemts: “lielīdamies”
2.Kor.13:14 izņemts: “Āmen”
Gal.3:1 izņemts: “Ak jūs neprātīgie Galatieši, kas jūs ir apmānījis, patiesībai nepaklausīt”
Gal.3:17 izņemts: “uz Kristu”
Gal.4:7 JRT “tad caur Dievu arī mantinieks”; GL8 “tad arī Dieva mantinieks caur Kristu”
Gal.5:12 JRT “Kaut tie, kas jūs musina izkastrētu sevi!”; GL8 “Es vēlos, lai izdeldētu taptu tie, kas jūs musina”
Gal.5:19 izņemts: “laulības pārkāpšana”
Gal.5:21 izņemts: “slepkavības”
Gal.6:15 izņemts: “jo iekš Kristus Jēzus”
Gal.6:17 izņemts: “Tā Kunga”
Gal.6:18 izņemts: “Āmen”
Ef.3:9 izņemts: “Kas visu radījis caur Jēzu Kristu” 
Ef.3:14 izņemt: “mūsu Kunga Jēzus Kristus”
Ef.4:9 izņemts: “iepriekš”
Ef.5:30 izņemts: “no Viņa miesām un no Viņa kauliem”
Ef.6:10 izņemts: “mani brāļi”
Ef.6:24 izņemts: “Āmen”
Fil.3:16 izņemts: “un vienā prātā paliekam”
Fil.4:13 izņemts: “proti iekš Kristus”
Fil.4:23 JRT “Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jūsu garu”; GL8 “Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums visiem. Āmen”
Kol.1:2 izņemts: “un no Kunga Jēzus Kristus”
Kol.1:14 izņemts: “caur Viņa asinīm”
Kol.2:2 izņemts: “Tā Tēva”
Kol.2:11 izņemts: “grēcīgās” (miesas)
1.Tes.1:1 izņemts: “no Dieva, mūsu Tēva, un no Tā Kunga Jēzus Kristus”
1.Tes.5:27 izņemts: “svētiem”
1.Tim 1:17 izņemts: “gudrajam” (Dievam)
1.Tim.3:16 JRT “viņš ir parādījies miesā”; GL8 “Dievs ir parādīts miesā”
1.Tim.4:12 izņemts: “garā”
1.Tim.6:5 izņemts: “atkāpies no tādiem”
1.Tim.6:7 izņemts: “tad ir zināms”
2.Tim.1:11 izņemts: “pagāniem”
2.Tim.4:22 izņemts: “Jēzus Kristus. Āmen.”
Filem.1:12 izņemts: “tāpec tu pieņem”
Filem.1:25 izņemts: “Āmen”
Ebr.2:7 izņemts: “un Viņu iecēlis pār Savu roku darbiem”
Ebr.7:21 izņemts: “Pēc Melhizedeka kārtas”
Ebr.8:12 izņemts: “un viņu noziegumus”
Ebr.10:9 izņemts: “ak, Dievs”.
Ebr.10:30 izņemts: “saka Tas Kungs”
Ebr.10:34 izņemts: “debesīs”
Ebr.11:11 izņemts: “un dzemdējusi pāri par laiku savā vecumā”
Ebr.12:20 izņemts: “vai ar bultu nošaut”
Jēk.4:4 izņemts: “laulības pārkāpējas”
1.Pēt.1:22 izņemts: “caur Garu”, no šķīstas (sirds)”
1.Pēt.1:23 izņemts: “mūžīgi” (paliekamo Dieva Vārdu)”
1.Pēt.4:1 izņemts: “par mums”
1.Pēt.4:14 izņemts: “caur viņiem Tas top zaimots, bet caur jums Tas top pagodināts”
1.Pēt. 5:11 izņemts: “lai ir gods mūžīgi”
1.Pēt.5:14 izņemts: “Jēzū. Āmen.”
2.Pēt.1:21 izņemts: “svētie (Dieva)”
2.Pēt.2:17 izņemts: “mūžīgi”
2.Pēt.3:10 izņemts: “naktī, sadegs”
1.Jņ.1:7 izņemts: “no iesākuma”
1.Jņ.3:5 izņemts: “mūsu”
1.Jņ.4:3 izņemts: “Kristus nācis miesā”
1.Jņ.4:19 izņemts: “Viņu”
1.Jņ.5:7 izņemts: “Debesīs, Tēvs, Vārds un Svētais Gars: un šie trīs ir viens”
1.Jņ.5:8 izņemts: “Un trīs ir, kas liecību dod virs zemes”
1.Jņ.5:13 izņemts: “un ka jūs ticat uz Dieva Dēla vārdu”
Jūd.1:25 izņemts: “gudrajam (Dievam)”
Jūd.1:25 pielikts: “caur mūsu Kungu Jēzu Kristu; pirms laiku laikiem” 
Atkl.1:8 izņemts: “Iesākums un Gals”
Atkl.1:11 izņemts: “Es esmu Tas A(Alfa) un Tas O(Omega), Tas Pirmais un Tas Pēdīgais. Āzijā”
Atkl.1:20 izņemts: “ko tu esi redzējis”
Atkl.2:9; 2:13 izņemts: “darbus”
Atkl.2:15 izņemts: “ko Es ienīstu”
Atkl.2:22 pielikts: “slimības”
Atkl.3:3 izņemts: “pār tevi”
Atkl.3:11 izņemts: “Redzi”
Atkl.5:4 izņemts: “un lasīt”
Atkl.5:5 izņemts: “atdarīt” (tā septiņus zīmogus)
Atkl.5:6 izņemts: “un raugi”
Atkl.5:14 izņemts: “divdesmit četri …(pielūdza) To, kas dzīvo mūžīgi mūžam”
Atkl.6:1,3,5,7 izņemts: “un lūko”
Atkl.10:4 izņemts: “uz mani”
Atkl.11:17 izņemts: “kas nāk”
Atkl.12:12 izņemts: “tiem, kas ... virsū dzīvo”
Atkl.13:1 izņemts: “un es stāvēju uz jūras smiltīm”
Atkl.14:5 izņemts: “Dieva goda krēsla priekšā”
Atkl.15:2 izņemts: “un viņa zīmi”
Atkl.15:5 izņemts: “un raugi”
Atkl.17:1 izņemts: “uz mani sacīdams”
Atkl.19:1 izņemts: “gods, Tam Kungam”
Atkl.20:9 izņemts: “no Dieva”
Atkl.20:14 pielikts: “uguns ezers”
Atkl.21:2 izņemts: “Jānis”
Atkl.21:24 izņemts: “kas svētas top”
Atkl.22:19 JRT “Dievs atņems viņa daļu no dzīvības koka” “; GL8 “tad Dievs atņems viņa daļu no dzīvības grāmatas”
Atkl.22:21 izņemts: “Kristus. Āmen”

Izņemts vārds “Kristus”: 

Mt.ev.23:8;
Lk.ev.4:41; 
Jņ.ev.4:42; 
Jņ.6:69; 
Apd.15:11; 
Apd.16:31; 
Apd.19:4; 
Rom.1:16; 
1.Kor.5:4; 
1.Kor.9:18
1.Kor.16:23; 
2.Kor.11:31; 
Gal.3:17; 
1.Tes.2:19
1.Tes.3:11,13
2.Tes.1:8; 1:12
Ebr.3:1
1.Tim.2:7
1.Jņ1:7
2.Jņ.1:9
Atkl.1:9 (2x); 
Atkl.12:17; 
Atkl.22:21

Izņemts vārds “Kungs (-a,-ā,-am)”: 

Mt.13:51; 
Mt.23:8; 
Mt.28:6; 
Lk.9:57 
Lk.13:25; 
Lk.23:42
Apd.22:16; 
Rom.6:11; 
1.Kor.15:47
2.Kor.4:10
1.Tim.1:1; 
1.Tim.5:21; 
2.Tim.4:1; 
Tit.1:4; 
2.Jņ.1:3; 
Atkl.19:1

Izņemts vārds “Jēzus”: 

Mt.ev.8:29; 
Mt.ev.13:51; 
Mt.ev.17:20
Mt.ev.24:2
Mr.ev.7:27
Mr.ev.11:14
Lk.ev.7:22
Lk.ev.10:39
Jņ.ev.8:20
Apd.3:26; 
Apd.19:10; 
Rom.15:8; 
1.Kor.5:5; 
2.Kor.5:18; 
Filem.1:6
Kol.1:28
1.Pēt.5:14

Izņemti vārdi “Jēzus Kristus”: 

1.Kor.16:22;  
2.Tim.4:22; 
Gal.6:15; 
Ef.3:9; 
Fil.4:13

Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

sestdiena, 2025. gada 11. oktobris

Kārlis Biķis - Laulība, šķiršanās un atkal precēšanās

Laulība, šķiršanās un atkal precēšanās

Mācītāja Kārļa Biķa referāts 
Latvijas baptistu draudžu pārstāvju kongresā, Rīgā, 1966. gada 24.-26. jūnijā 

(Latviešu baptistu kristiešu izpratne jautājumos par laulības svētumu, laulības šķiršanu un atkārtotām laulībām nesenā pagātnē, 20.gadsimta vidū.)

Neesmu šo tēmu izvēlējies pats, to jūs man vienā darbinieku sanāksmē uzdevāt. Man patiktu runāt par kādu citu jautājumu. Bet nekā darīt! Jāsludina arī nepatīkama patiesība.
“Postītājs ceļas pret tevi, sargi pili, lūko uz ceļu, stiprini gurnus. Cilvēka bērns, es tevi esmu licis par sargu Izraēļa namam. Kad tu uztversi vārdu no manas mutes, tad tev tie jāpamāca un jābrīdina manā vārdā.” (Ecēhiēla gr. 3:17)
Postītājs ceļas pret ģimenes laimi! Sargi pili! Sargi ģimenes laimi! Sargi tikumību! Būsim sargi! Postītājs ceļas! Šis pats postītājs sen senos laikos apdraudēja Romu. Romas pastāvēšanas pirmajos 230 gados, pēc Plūtarha apgalvojuma, neesot nācis priekšā neviens laulības šķiršanas gadījums. Vēsturnieks Dions Kasijs pat ziņo, ka laulības šķiršanas gadījums nav nācis priekšā 520 gadus. Vēlāk lieta grozījās. Seneka saka: “Ir sievas, kas savu vecumu nerēķina pēc konsulu valdīšanas laika, bet pēc savu vīru skaita, un bieži notiek, ka kāzu vainagi vēl nav novītuši, kad jau šķiras. Laulībā dodas tikai tādēļ, ka laulības pārkāpšana sola jaunu kairinošu baudījumu.”
“Jo kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanā. Jo tā kā tanīs dienās pirms ūdens plūdiem tie rija un precējās un laulībā devās līdz tai dienai, kad Noas iegāja šķirstā.” (Mat. 24:37-38) Tie precējās, lai šķirtos, un šķīrās, lai dotos laulībā. Apmēram 40 gadus atpakaļ mēs, mūsu draudzēs, cīnījāmies pret jauktām laulībām (ticīgais ar neticīgo). Šķiršanās gadījumi nenāca priekšā. Tagad stāvoklis ir mainījies. Tagad, ja vienreiz šķīries, tas nekas. Vēl šinī nedēļā man stāstīja par vienu vīru, kura bērēs starp pavadītājiem esot bijušas viņa trīs sievas: viņa pirmā šķirtā sieva, otrā šķirtā sieva un trešā – tagadējā sieva. Kādus gadus atpakaļ par kādu vīru runāja, ka - viņam jau ir devītā sieva. Šodien tam vīram jau ir 12. sieva.
Postītājs ceļas pret tevi! Sargi pili! Ir mācītāji, kas tādus laulā! Ir jāceļ trauksme!!! Mums kaut kas jādara!
Tos šķirteņus, kurus Talsos izslēdz, uzņem citās draudzēs. Viņi taisa lielas grūtības. Viņi raksta vēstules ar apmelojumiem un sūdzībām iestādēm un mūsu (draudžu) Pārvaldei. Ir daži mācītāji, kuri viņus atbalsta un laulā. Tā ir spārdīšanās pret dzenuli. 
Ko darīt? Jēzus ir mūsu paraugs un Viņš bija atklāti pret šo šķiršanos un atkalprecēšanās ļaunumu. Jānis Kristītājs bija Dieva vīrs un rīkojās uzmanīgi un uzticīgi ar cilvēku dvēselēm. Viņš nepagāja garām ķēniņa Hēroda gadījumam. Viņš to brīdināja, ka tas nav likumīgi, ka viņam ir viņa brāļa Filipa sieva. Kāpēc tas nebija likumīgi? Jozefs (Josefs Flāvijs) teica, ka Hērodus bija šķīries no savas sievas un apprecējies ar Filipa sievu, kura šķīrās no Filipa. Pāvils ļoti daudz raksta par laulību un viņa beidzamie vārdi ir: “Laulība lai visiem ir godā un laulības gulta neaptraipīta. Jo netikļus un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” (Ebr. 13:4)
Visas Rakstu vietas Bībelē, kas runā par laulību, izņemot divas - Mat. 5:32 un Mat. 19:9, skaidri un noteikti rāda, ka ikviens šķirtenis, kurš atkal dodas laulībā, kamēr atšķirtais vīrs vai sieva dzīvo, pārkāpj laulību. Tāpēc mēs aplūkosim šīs divas Rakstu vietas. 
Jēzus, runājot par šķiršanos un atkal precēšanos, kā tas ir rādīts šinīs Rakstu vietās, piemin “nešķīstības gadījumu”... “izņemot nešķīstības gadījumu” Mat. 5:32 un Mat. 19:9. Ja te var saskatīt izņēmumu, tad aplūkosim to Dieva Vārda gaismā.
Vispirms, Mateja evaņģēlijs tika rakstīts jūdiem, turpretim, Markus un Lūkasa evaņģēliji vairāk pārējai cilvēcei. Farizeji bija visstingrākā jūdu sekta. Viņi ļoti stingri aizstāvēja katru burtu Svētajos Rakstos. (Mat. 23:23-25) Viņi kāsa odus, skaldīja matus. Viņi vienmēr taisīja lamatas Jēzum. Tā arī bija šoreiz, jautājot par laulību. Tāpēc Jēzum bija jābūt ļoti precīzam savās atbildēs. Šinīs atbildēs sevišķi minēta nešķīstība. Kāpēc Jēzus dara šo izņēmumu un izskaidrojumu šinīs divās Mateja evaņģēlija Rakstu vietās farizejiem? Tāpēc, ka viņi ievēroja katru sīkumu Svētos Rakstos, un lai viss būtu precīzs, Jēzus aplūkoja arī Rakstu vietu 5. Mozus gr. 24:1 un 22:19, kur vīram atļauj atšķirt sievu, kura netiek atrasta jaunavīga, bet nešķīsta, dodoties laulībā. “Ja kāds vīrs ņem sievu un ar to iedodas laulībā, bet tad notiktu, ka tā vairs neatrod žēlastību viņa acīs, tādēļ, ka tas atradis viņā kādu kauna lietu, tad lai viņš tai raksta šķiršanās grāmatu un iedod to viņai rokā un izraida viņu no sava nama.” (5.Mozus 24:1 un 22:19), kur atļauj vīram atšķirt sievu, kura netiek atrasta jaunavīga, bet bijusi nešķīsta dodoties laulībā. Var notikt arī otrādi, ka vīrs ņem sievu un dzīvo ar to, bet vēlāk neieredz un tad tai ceļ neslavu un par to izpauž ļaunas valodas, sacīdams: “Es gan šo sievu esmu ņēmis un tai esmu arī tuvojies, bet es to neatradu jaunavīgu.” Tad šīs sievas tēvam un mātei būs viņu ņemt līdzi ar pierādījumiem, ka viņa bijusi nevainīga un šie pierādījumi jārāda pilsētas vecajiem pie vārtiem, un tad lai jaunās sievas tēvs saka vecajiem: “Es savu meitu iedevu šim vīram par sievu, bet viņam tā apnikusi, un redzi, viņš tai cēlis neslavu, teikdams: “Es pie tavas meitas neatradu jaunavības pazīmes!” Bet še nu ir pierādījumi, ka mana meita ir bijusi jaunavīga”. Tad lai viņš izklāj tās drēbes pilsētas vecajo priekšā. Tad pilsētas vecajiem šo vīru būs ņemt un viņu pārmācīt. Un tie lai viņam piespriež naudas sodu - simts sudraba seķeļus, un viņš lai dod šo naudu jaunās sievas tēvam, tāpēc, ka tas par šķīstu Izraēļa meitu bija cēlis kauna pilnas valodas, un viņa, lai paliek tam par sievu, tas viņu nedrīkst atlaist visu sava mūža dienu” (5.Mozus 22:13-19).
Tas pats likums pastāv šodien un var tikt izmantots gadījumā, ja nevainīgā puse negrib piedot vainīgai. Vīrs, kas nevainīgs, tiek atbrīvots, un nebūdams vairs saistīts pie netikles ar laulības derību, var precēt citu, un kā Jēzus pats secina šinīs divās Rakstu vietās, šķirdamies un atkal precēdamies nepārkāpj laulību. Šāds izskaidrojums dod atrisinājumu laulības lietā un atklāj to saskaņu, kāda pastāv Dieva Vārdos.
Saskaņosim šīs divas Mateja evaņģēlija Rakstu vietas ar citām Svēto Rakstu vietām par laulību. Farizeji jautāja Jēzum: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” (Mat. 19:3). Savā atbildē Viņš pārskata laulību no pasaules radīšanas līdz mūsu laikam, izskaidrodams Dieva laulības likumu attiecībā pret nešķīstību, laulības pārkāpšanu, šķiršanos un atkalprecēšanos. Jau savā kalna runā, (Mat. 5:27-32) Jēzus pieliek cirvi galvenai šķiršanas saknei - iekārei, šīs īstās mīlestības slepkavam. Viņš paziņo, ka laulība ir dievišķs iestādījums, no Dieva iekārtota cilvēcei par labu. Tā ir viena no vissvarīgākām parādībām cilvēku dzīvēs. Tā ir vissvētākā saite starp vīru un sievu, tik stipra, ka cilvēks atstās pat tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas. Un tā kā neviens nav spējīgs mūs šķirt no Dieva mīlestības, tā neviens nevar šķirt vīru no sievas, tik vienīgi nāve. Mūsu Kunga laikos, kā arī tagad ieradums ir šķirties no sievām pat maznozīmīgu iemeslu dēļ. Par piemēru: tur ir kāds vīrs, kas šķiras no savas sievas tikai tāpēc, ka viņa naktīs krācot. Cilvēki apmierinādami savas nevaldāmās dzimumtieksmes nodevās izlaidībai un seksuāliem izkropļojumiem. No cilvēkiem, kas cenšas attaisnot dzimumu izlaidību, nereti var dzirdēt bēdīgi slaveno formulu – daba prasa. Bet tas taču ir dabas apmelojums. Jēzus notiesāja šo šķiršanās ieradumu iespējami stiprā valodā, ka Dievs ienīst šķiršanos. Pilnīgi tīrai jābūt tikumīgai dzīvei. Jāievēro atturība. (Maleahijas gr. 2:14-16). 
Jēzus teica tiem, ka Mozus atļāva šķirties no savām sievām viņu sirds cietības dēļ, bet no iesākuma tas tā nebija. (Dievs šo to cilvēkiem atļāva, ko Viņš iesākumā nebija domājis.) Bet tālāk Jēzus teic: “Bet Es jums saku, kas no savas sievas šķiras, ja ne nešķīstības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību.” (Mat. 19:9) Te redzam nešķīstību kā vienīgo Bībeles izņēmumu un cēloni šķiršanai no laulības partnera un atkal precēšanai ar citu, kamēr pirmais vīrs vai sieva dzīvo. Šis pats izņēmums ir Mat. 5:32. “Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot nešķīstības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.” (Nešķīstība un laulības pārkāpšana). Tie ir divi vārdi ar dažādu pielietojumu. Abās divās Rakstu vietās šie divi vārdi ir nolikti blakus. Meklējot vārdu – “fornication” (angļu val.) - nešķīstības izskaidrošanu vārdnīcās atrod: nelaulāta persona izdara nešķīstību, bet vienīgi laulāta persona pārkāpj laulību. Šajos gadījumos ļaunais akts izdarīts ārpus (pirms) laulības, un tāpēc saucās nešķīstība. Ja izdarīts pēc laulības, kad dzīvo ar pirmo vīru, Jēzus to sauktu par laulības pārkāpšanu. Tāpat Viņš to sauktu, ja atkal precētos un dzīvotu ar otru vīru. Vēl vairāk, Jēzus nelietotu šos divus dažādos vārdus – nešķīstība un laulības pārkāpšana vienā pantiņā, ja tie apzīmētu vienu un to pašu lietu. 
Ļoti svarīgi ir izprast šo vārdu nozīmi. Bībele taisa starpību starp nešķīstību un laulības pārkāpšanu. 
“No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mateja ev. 15:19). 
“Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana” (Marka 7:21). 
“Bet netiklības novēršanas labā, lai katram ir sava sieva un ik katrai savs vīrs” (1.Kor. 7:2). 
“Jeb vai nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva valstību? Nepieviļaties! Ne netikļi, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību” (1.Kor. 6:9-10). 
“Laulība lai ir godā visiem un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs” (Ebr. 13:4).
Šo starpību var redzēt arī Bībeles vārdnīcās. Kādā Bībeles ir šāda piezīme pie Mateja ev. 19:9: “Nešķīstība ir seksuāls sakars ārpus laulības un, ja tā top atklāta pēc laulības, tā anulē laulības derību. Laulības pārkāpšanas vai neatļautu sakaru dēļ pie laulības vīrs var atšķirties no sievas un otrādi, bet nevar atkal precēties ar citu, kamēr vainīgā puse dzīvo, izņemot nešķīstības grēku (Mateja ev. 5:32). Tas ir vienīgais Svēto Rakstu gadījums, saraut laulības attiecības, tas viņu spiež laulību pārkāpt, nostāda viņu briesmās atkal precēties: “Kas šķirtu precē”. Precēt to, kas ir šķirts, ir pārkāpt laulību.”
Farizeji teica Jēzum (Jāņa ev. 8:41): “Mēs neesam netiklībā (ārlaulībā) dzimuši, likdami manīt, ka Jēzus ir dzimis ārlaulībā. Jāzeps taisījās no Marijas šķirties (Mateja ev. 1:19). Negribēdams darīt viņai kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt – domādams, ka viņa ir netikle. Tā mēs redzam - vīrs var šķirties no sievas, kad viņš atrod, ka viņa ir bijusi netikle un ne jaunava ar jaunavības pazīmēm, kad viņš to precēja. Viņš atrod viņā nešķīstību (5.Mozus 24:1). Ja viņš atrod to jaunavīgu, viņš nevar no tās šķirties, tas nedrīkst viņu atlaist visu viņa mūžu dienu. (5.Mozus 22:19). Mozus bauslība deva šķiršanas atļauju nešķīstības gadījumā. Un kad vīrs pārkāpj laulību ar sava tuvākā sievu, tad tie ir jānodod nāvei un viņiem ir jāmirst, kā pavedējam tā pavestai. Laulības pavedējus nomētāja ar akmeņiem. Tad nevainīgā puse varēja atkal precēties, jo viņas līdzgaitnieks bija miris.
Jēzus nenāca grozīt vai iznīcināt laulības likumu, bet nolikt viņu atpakaļ tanī standarta šķīstības vietā, kurā Dievs to bija nolicis iesākumā. Laulība ir ļoti nopietna lieta un Dievs grib, lai mēs to kā tādu turam svētā vietā līdz nāvei. Ne līdz apnikšanai, neuzticībai, pamešanai, laulības pārkāpšanai, greizsirdībai vai vēl līdz citiem mazvērtīgiem iemesliem. Tikai līdz nāve šķir!
Daži domā, ja vīrs vai sieva izdara laulības pārkāpšanu, tie ir miruši nevainīgai pusei, kurai tad ir brīvi precēties atkal. Ne tā! Nāve tur nav domāta alegoriski, simboliska, arī garīga nāve, bet īsta - fiziska nāve.
Šinī baznīcā (t.i. Rīgas Matejā) kādreiz sludināja mācītājs Kurcītis. Viņš stāstīja piedzīvojumu Sibīrijā. Viņš braucis pa Jeņisejas upi. Kad kuģis gājis cauri bīstamām krācēm, visi kuģa pasažieri nākuši un piesaukuši savu Dievu. Tikai viens ķīnietis nelūdzis. Kad kuģis iegājis atkal mierīgākos ūdeņos, Kurcītis prasījis ķīnietim: “Kāpēc jūs nelūdzāt?” “Manam dievam uz ūdeņiem nav nekāda teikšana,” atbildējis ķīnietis. Mūsu dienās tā daudzi rīkojās, it kā mūsu dzīvajam Dievam “uz ūdeņiem” nebūtu nekāda noteikšana. Kad okeāns starpā, tad Dieva laulības likums nav vairs spēkā, tad no laulātā drauga šķirās un dodas jaunā laulībā. 
Daudz tiek runāts par nevainīgo pusi, kurai esot tiesības atkal precēties. Bet mums vajag skatīties uz Pestītāja lūpām un klausīties, kad viņš teic: “Bet Es jums saku...” Viņš skaidri paziņo visas atkal precēšanās, kamēr atšķirtā puse vēl dzīvo, par laulības pārkāpšanām. Vienīgi nevainīgā puse (Mat. 19:9), kas precēja netikli krāpnieciskā laulībā, kas jūtās kā apmānīts, kam nav atklāta pirmā mīlestība, - var šķirties un precēt citu un nevar tikt saukta par laulības pārkāpēju. Kur tad vēl Viņš saka, ka nevainīgā puse kādā citā gadījumā, arī laulības pārkāpšanā, var šķirties un atkal precēties, kamēr vainīgā puse vēl dzīvo? Kur, kur, kur? Mūsu cilvēciskie prātojumi un līdzjūtība tādām personām liek mums būt žēlīgākiem un taisnākiem par pašu Dievu, attiecībā pret nevainīgo pusi laulības pārkāpšanas gadījumā. Bet mums nav jānostāda zem jautājuma Dieva taisnība, žēlastība un mīlestība. Žēlīgi pret vīru, nežēlīgi pret vīra sievu, kura izraud acis. Grēkam ir savi soda sitieni un tie krīt tieši smagi arī uz nevainīgām pusēm. Piemēram, kāds vīrs izdara noziegumu un tiek ielikts uz mūžu cietumā. Viņa sieva un bērni ir nevainīgi un tiem sāp vīra un tēva trūkums, bet nevar viņu atgūt. Pēc Rakstiem nevar dabūt citu vīru un tēvu. Tā arī ir laulības pārkāpšana. Zaudē kāju un cilvēks paliek uz mūžu kroplis, invalīds, kad cietēja puse iziet pie cita. Laulības pārkāpēja nevainīgai sievai un bērniem jācieš, ka tie nevar dabūt citu vīru un tēvu, kamēr vīrs, laulības pārkāpējs, dzīvo. Cilvēks caur grēku šķir sevi no Dieva. Vīrs caur laulības pārkāpšanu šķir sevi no sievas. Viņš to dara. Nevainīgā sieva var dzīvot prom no vīra. “Un, ja tā ir atšķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai, vai izlīgt ar savu vīru un vīram neatstumt sievu.” (1.Kor. 7:11) Viņai jādara viss iespējamais, lai vīrs atzītu, atgrieztos, atzītu savu grēku un nāktu atpakaļ. Ja sieva ir likumīgi šķīrusies, viņa atver ceļu uz atkal precēšanos un dzīvi laulības pārkāpšanā. Šķiršanās uz laiku uz savstarpēja vienošanās pamata un veselības dēļ ir pēc Svētiem Rakstiem. (1.Kor. 7:5-11) Bet nedod tiesības precēties no jauna.
Šī šķiršanās laulības pārkāpšanas dēļ var būt gultas un galda ziņā, bet ne laulības derības ziņā. Cik tomēr maz procenti šķiras laulības pārkāpšanas dēļ, un no šī skaita daži, kuri šķiras no sievām un vīriem, ir paši nevainīgi laulības pārkāpšanā. Un, ja tas būtu īsti pierādīts, ka laulības pārkāpšana dod bībelīgu pamatu šķirties un nevainīgai pusei atkal precēties, kurš būtu spējīgs noteikt, cik katra puse vainīga vai nevainīga viltībā, plānošanā un krāpšanā, lai panāktu dzīves drauga maiņu? Bieži tos, kurus turam nevainīgus, atrodam vainīgus laulības pārkāpšanā. Ja uz laulības pārkāpšanas pamata varētu šķirties un atkal precēties, tad tas apdraudētu gandrīz visus laulātos, jo Jēzus teica, ka cilvēks pārkāpj laulību uzlūkojot vai iekārojot. Kāpēc šķiršanās jautājumā tiesnesis, kurš izdarījis 500 laulības šķiršanas gadā ziņo, ka 90% gadījumos šķirteņi atrada kādu citu, kurš patika vairāk kā bijušais dzīves draugs, ar kuru bija laulāts. Kauns!
Daži saka: “Es nebiju atpestīts, kad es precējos, vai kad es šķīros.” Dieva Vārds teic, “tu tiksi saukts laulības pārkāpējs” (Rom. 7:3). Tātad - ja tavs vīrs ir dzīvs un tu nodosies citam vīram, tevi sauks par laulības pārkāpēju. Arī Jēzus paskaidro, ka tas kurš šķiras un atkal precas, ir vainīgs laulības pārkāpšanā. Kristus saka: “Ja kas no savas sievas šķiras un precē citu, tas laulību pārkāpj pret viņu. Un ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecas, tā laulību pārkāpj” (Marka ev. 10:11-12). “Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprec citu, pārkāpj laulību, un tos, kas tādu precē, ko vīrs atlaidis, arī pārkāpj laulību.” (Lūkas ev. 16:18).
Tātad, ja tu neesi bijis kristietis, tas tevi neatbrīvo no laulības likuma. Nav cita morāles likuma, un tu nevari izvairīties no atbildības ar to, ka esi laulāts uz jūras vai kādā citā valstī. “Atzīstot, ka bauslība nav dota taisniem, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājām, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas cits ir pretim veselīgai mācībai.” (1.Tim. 1:9-10). “Kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecēhiēla 18:4) Un Jēzus paziņo, ka “nāks ārā no kapiem, … kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jāņa ev 5:29).
Daži domā tā - ja tas Kungs ir piedevis un pieņēmis kādu vīru vai sievu, kas šķīries un atkal precējies, tad arī mums vajag piedot un pieņemt par kristieti. Dievs pieņem tikai tad, ja staigā Viņa Vārda gaismā un Kristus asinīs šķīsta un ir sadraudzība ar Viņu. “Bet ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla – Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem” (1.Jāņa 1:7). Vienmēr atminiet, ka Jēzus nāca glābt savus ļaudis no viņu grēkiem (Mat. 1:21). Tāpat, ja tie bija laulības pārkāpēji, kad atgriežas, tie joprojām ir vainīgi laulības pārkāpšanā, ja tie nepārtrauc attiecības, kuras padara tos par laulības pārkāpējiem. Grēku nevien jāatzīst, bet arī jāatstāj. Bībele māca kā lietas var izlabot. “Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”” (Lūk. 19:8). “Tā, ka viņš atmaksā par laupīto un staigā pēc Dieva likumiem un nedara ļaunu, tad tas patiesi dzīvos un nemirs.” (Ecēhiēla 33:15).  Jēzus to novērtēja un atalgoja Caķeju ar pestīšanu. Nav jāizlabo lietas, lai mantotu pestīšanu, bet jāizlabo lietas tāpēc, ka ir mantojis pestīšanu, lai to paturētu. Piemēram, ja cilvēks ir nozadzis auto savam kaimiņam un teiks, ka viņš ir atzinis savu zādzību un mantojis pestīšanu un izplata kristīgu iespaidu, bet auto neatdod, bet izmanto savām vajadzībām un braukā ar zagto auto. Tāpat, ja kāds ir panācis, ka kaimiņa sieva ir šķīrusies no sava vīra un viņš to ir apprecējis un turpina dzīvot ar to. Ved šo (vīru vai sievu) atpakaļ pie īstā vīra un bērniem un topi vaļā no laulības pārkāpšanas.
Piemēram, precēta sieva pēc likuma saistīta ar vīru kamēr tas dzīvs, bet kad tas ir miris, viņa kļuvusi brīva no likuma, kas viņu saista (Rom. 7:2). Pāvils dod nemainīgu laulības likumu. Viņš to dod kā faktu, kurš ir spēkā arī šinī žēlastības laikā, ne atpakaļ bauslībā. Viņš paziņo, ka sieva tagad ir saistīta ar viņas vīru pēc likuma tik ilgi, kamēr viņš ir dzīvs, bet nav saistīta tad, kad viņš vairs nav dzīvs.
Sarunā ar sievu no Samarijas Jēzus teica: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.” Samariete teica, ka viņai vīra nav un piekrita, ko Jēzus teica, ka 5 vīri viņai bijuši, bet tas, kas viņai tagad ir tas nav viņas vīrs. Bija redzams, ka viņa daudz šķīrusies un atkal precējusies un tagad, laulības likuma un Jēzus priekšā, - lielā siržu Mantotāja priekšā – viņai nebija drosmes savu tagadējo dzīves biedru saukt par savu īsto vīru. 
Gadījumā ar sievu, kura bija pienākta pašā laulības pārkāšanā (Jāņa 8:3-10) (ievērojiet, ka laulības pārkāpšanā, nevis nešķīstībā), farizeji taisīja lielu izrādi, bet pēc viņu bauslības tiem vajadzēja arī vainīgo vīru atvest, un tad abus, sievu un vīru, nomētāt akmeņiem. Pestītājs redzēja viņu motīvus. Viņi gribēja Jēzu savaldzināt, bet Viņš piemēroja gadījumu un deva taisnu spriedumu. Viņš atzīst sievas pārkāpšanas grēku, bet piedeva to un teica, lai iet un negrēko vairs. Šis piemērs mums dots, lai laulības pārkāpējiem un pārkāpējām dotu izdevību atgriezties un nākt atpakaļ, pie paša dzīves biedra vai biedrenes.
Kad Jēzus jautāja personīgi par laulības šķiršanu Viņa mācekļiem, kuri nebija farizeji, bet kristieši, kuri gāja Jēzus Kristus evaņģēliju sludināt visai pasaulei, Viņš teica skaidri un noteikti: “Ja kas no sievas šķiras un precē citu, tas pret viņu pārkāpj laulību. Un ja sieva šķiras no vīra un ar citu apprecas, tā pārkāpj laulību” (Marka 10:11-12). Arī Lūkas 16:18: “Katrs, kas atlaiž savu sievu un precē tādu, ko vīrs ir atlaidis arī pārkāpj laulību.” Jēzus bezbailīgi mācīja pret šķiršanos un atkal precēšanos un teica saviem sekotājiem: “Ejiet un māciet visus ļaudis turēt, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mat. 28:19-20). Un ja šī mācība tiks uzticīgi paklausīta, tad daudz nevainīgas personas tiks pasargātas no laulības šķiršanas un atkal precēšanās. Viņas nenonāks tanīs nesvētītās laulībās, kas ienākušas svētītās mājās, jo Jēzus tos nesauc par vīru un sievu, bet gan par laulības pārkāpējiem un Dievs paziņo, ka tie neiemantos Debess Valstību. Sargi ģimenes laimi! Tā ir mīļākā vieta šinī pusē Debesīm. Pamestās ģimenes jāatjauno - tēvs, māte un bērni atpakaļ kā agrāk. “Un tomēr jūs jautājat, kāpēc tas tā? - Tāpēc, ka tas Kungs ir bijis par liecinieku tev un tavu jaunības gadu sievai, kuru tu tagad esi atstūmis un ienīsti, kaut viņa bija tava līdzgaitniece un uz svinīgi noslēgto draudzības pamata ir tava sieva un tavas paša derības sieviete” (Maleahijas 2:14).
Jāatceras, ka jaunās ģimenes ir veidotas uz to ģimeņu drupām, kas ir sadragātas caur šķiršanos un cilvēki, kas sāk šķirties, tiem šķiršanās kļūst par paradumu. Poligāmām tieksmēm ir jāizzūd kā aizvēsturiskai īpašībai, tā kā izzūd tieksme uz laupīšanu un slepkavošanu. Šī tieksme likvidē laulības nozīmi. Pret šo mēri jācīnās. Šķiršanās drudzis ir jāapkaro. Smagi cieš bērni. Bērnu dvēselēm nevar piešķirt alimentus. 
Mēs zinām, ka ir daži godīgi cilvēki, kuri domā, ka laulības pārkāpšana un nešķīstība ir viens un tas pats akts. Un kad tas tiek izdarīts no kāda laulāta cilvēka, tad it kā nevainīgai pusei tiesības šķirties no vainīgās puses un daži pat tic vairāk, ka nevainīgā puse pēc Svētiem Rakstiem var precēt citu. Tādai mācībai Bībelē nav pamata. Svētos Rakstos uz to nav dota atļauja. Pieņemsim, ka Mateja evaņģēlijā minētā nešķīstība nozīmētu to pašu, ko laulības pārkāpšana. Vai uz tā pamata varētu uzņemties tik briesmīgu risku – šķirties un vēl tālāk – precēt citu? 
Paklausība Dieva laulības likumam ir labāka nekā upuris un kristīgu darbu daudzums. Nekas nevar izpirkt to grēku – dzīvot laulības pārkāpšanā ar šķirteni. Vai esiet ievērojuši, ka Bībelē šķirtu cilvēku laulības, kamēr atšķirtais dzīves biedrs vēl dzīvo, vienmēr tiek saukts – laulības pārkāpšana un ne nešķīstība? Laulības pārkāpšana un nešķīstība nenozīmē vienu un to pašu. Piemēram, ja laulātai sievai un nelaulātam vīrietim ir neatļauti sakari, tad viens un tas pats akts ir laulības pārkāpšana sievietei, tāpēc, ka viņa ir laulāta un nešķīstība vīrietim, tāpēc, ka viņš nav laulāts. Šie vārdi nav sinonīmi un nevar tikt apmainīti, kaut gan dažreiz tos tā lieto. Tā kā cilvēki dažreiz lieto vārdus, dvēsele un gars, kaut gan Dieva Vārdi tos atšķir (Ebrejiem 4:12). Mēs dzīvojam zem žēlastības, Vasarsvētku spožā gaismā, aizraušanas gaidās un nākamās tiesas priekšā. Kāda liela mīlestība ir Dievam! Viņš ir mūsu Radītājs un mēs esam padoti viņa likumam. Cilvēks var tikt notiesāts, izciest sodu par noziegumu un būt brīvs no civillikuma, bet viņam jāatzīstas, jāatgriežas un jādabū piedošana no Dieva, citādi tas pats noziegums viņu sastaps tiesas dienā. Cilvēks var būt civillikumam paklausīgs, bet vēl nekārtībā ar Dievu un negatavs Viņu sastapt. Dažādu valstu tiesneši un likumi var daudz un dažādu iemeslu dēļ ļaut šķirties un atkal precēties, bet tie nevar atbrīvot cilvēku no atbildības Dievam un Dieva likumiem un sodiem attiecībā uz šķiršanos un atkal precēšanos. Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt! Parasti spārda to Dieva kalpu, kas sludina Dieva likumu.
Dievs ir pāri visiem un Viņa likumi ir visaugstākie. Kas nav paklausījuši, tiem vajag atzīties, atgriezties un atstāt grēku. Citādi lieta nāks Dieva tiesas priekšā un Lielais Tiesnesis teiks, ka tie ir laulības pārkāpēji un laulības pārkāpējas, kuri nevar iemantot Debesu valstību. Beidzamā tiesa. Spriedums galīgs. Nepārsūdzams. Gribās nopietni brīdināt tos, kuri vēl nav iepinušies šinī sātana šķiršanās un atkal precēšanās tīklā. Tiem, kas šinī tīklā atrodas, jāsaskata bībelīgais ceļš uz brīvību.
Kāpēc uzņemties tādu risku, kāpēc precēt tādu, kam šķirtais dzīves draugs vēl dzīvs? Ja esi precējies, kāpēc būt dalībniekam pie šķirteņa? 
Tas ir bīstami. Dārgā dvēsele! Līdzceļotāj uz Dieva troni! Uz kādiem rakstiem tu paļaujies atkal precēdamies? Uz kādiem laulādamies? Šodien vēl visu var labot! Grēku var šķīstīt zem Kristus asinīm. (1.Jāņa 1:7-9) Tiesas dienā būs par vēlu. “Kas savus pārkāpumus apklāj, tas tam neizdosies, bet kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību” (Salamana pam. 28:13). Āmen. 

Informācijai: 
1966. gada 24.-26. jūnijā notika Latvijas baptistu draudžu pārstāvju kongress, kurā tika ievēlēts bīskaps Pēteris Egle. Kongresa laikā tika nolasīti vairāki referāti - K.Biķis "Laulības dzīve", J.Ezeriņš "Koru darbs", E.Strēlis "Mūsu draudžu nākotne"
"Latvijas baptistu vēsture", J.Tervits 161.lpp Rīga, LBDS 1999 
Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,

pirmdiena, 2025. gada 28. jūlijs

Jūs vairs neesat padoti bauslībai - Ivans Plets

Jūs vairs neesat padoti bauslībai

Ivans Plets (Плетт Иван Петрович (1937 – 2017))

“…jūs vairs neesat padoti bauslībai” Galatiešiem 5:18

Kāpēc Dievs deva Izraēla tautai bauslību, kuru vēlāk pats atcēla? Dievs taču zināja, ka ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā (Rom. 3:20).
Lai skaidrāk saprastu šo patiesību, atcerēsimies notikumus Ēdenes dārzā: “Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom. 5:12). Dievs apgalvoja, ka cilvēks mirs, ja baudīs augļus no laba un ļauna atzīšanas koka, bet sātans pārliecināja: “Jūs nemirsiet vis!” Cilvēks sāka apšaubīt Dieva vārdu patiesumu un noticēja sātanam - tā tika izdarīts pirmais ļaunais darbs. Cilvēks apzināti spēra soli projām no Dieva un pietuvojās sātanam, nomira garīgi un tika izdzīts no paradīzes.
Dievs “ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku” (1. Moz. 3:24).
Taču Dievs nevēlas, lai Viņa radība ietu bojā, un paredzēja to glābt. Ir nepieciešams tikai, lai cilvēks izlabotu savu soli, kas kļuva par krišanas iemeslu, proti, noticētu Dievam. Vienīgi ar ticību cilvēks piedzimst no augšienes un top no jauna garīgi dzīvs.
Dievs piedāvāja Ābrahāmam, lai tas atstāj tēva mājas un dodas uz zemi, kuru Viņš tam rādīs, apsolīja svētīt jaunajā vietā un dot šo zemi mantojumā visiem viņa neskaitāmajiem pēcnācējiem. “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Rom. 4:3). Dievs turēja solījumu: “Tevī tiks svētītas visas tautas” - Ābrahāms kļuva par visu ticīgo tēvu. “Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu” (Gal. 3:8,9). Kā redzam, mūžīgās dzīves apsolījums ir dots tikai ticīgajiem, tāpēc lai saņemtu Dieva dāvāto pestīšanu, ir vajadzīga ticība.
Dievs ir devis cilvēkam brīvu gribu - personīgās izvēles tiesības, kuras neviens tam nevar atņemt. Ēdenes dārzā pirmais cilvēks padevās sātana kārdinājumam un, vēlēdamies kļūt līdzīgs Dievam, izraudzījās patstāvību, tas ir, tiesības rīkoties pēc sava prāta. Bet tieši tas traucē Dievam ienākt cilvēka dzīvē un dāvāt viņam svētību. Cilvēkam pašam ir labprātīgi jāatsakās no izvēlētās neatkarības un jāsaprot, ka viņš nespēj kļūt tik taisns, lai iegūtu tiesības dzīvot kopā ar Dievu šeit uz zemes un mūžībā. Šo patiesību tad arī vajadzēja atklāt bauslībai, kuru Dievs deva caur vareno ticības vīru Mozu.
Neapzinādamies savu patieso stāvokli, cilvēks cerēja ar bauslības palīdzību atgūt Ēdenes dārzā zaudēto tuvību ar Dievu, un tomēr tas nebija iespējams. Bija vajadzīgs Kristus - Dieva Dēls, kas nesa izpirkšanas upuri par grēkiem.
Tātad bauslība rāda cilvēkam viņa nespēju dzīvot svēti un līdzībās atklāj, ka pestīšana ir iespējama tikai Kristū. 
Dievs nevarēja runāt ar miesīgo cilvēku, kas atradās pasaules pirmbūtņu kalpībā (Gal. 4:3), savādāk kā vien caur bauslības materiālajām zīmēm, kas norādīja: kur, kā un kādā laikā kalpot Dievam.
Ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā Dievs deva bauslību. Apkārt Sinaja kalnam, uz kura nonāca tas Kungs, bija novilkta robeža, kuru neviens neuzdrošinājās pārkāpt. “Kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs” (2. Moz. 19:12). Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nebija tiesību tuvoties Dievam. Viss liecināja par to, ka cilvēks ir no Dieva šķirts. Dievs nolaidās biezā mākonī, ļaudis Viņu neredzēja. Kalns dega, kūpēja un stipri drebēja. “Un tik briesmīga bija parādība, ka Mozus teica: “Es esmu izbijies un drebu” (Ebr. 12:21). Tādos apstākļos Dievs deva Mozum desmit baušļus, kas ir visas bauslības kodols.
Miesīgam cilvēkam “Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr. 12:29). Šajā ziņā bauslība neko nemainīja. Cilvēkam bija aizliegts ieiet svētnīcā, kur mājoja Dievs. Saiešanas telts pirmajā daļā - svētajā vietā - kalpoja tikai priesteri (līdzība par Jaunās Derības kristiešiem -patiesajiem ķēnišķīgajiem priesteriem, - 1.Pēt. 2:9). Vissvētākajā vietā vienreiz gadā, nesot upura asinis, drīkstēja ieiet tikai augstpriesteris (līdzība par Jēzu Kristu, Ebr. 3:1; 9:7).
Kad Kristus nomira Golgātā, tempļa priekškars, kas cilvēku šķīra no Dieva mājvietas, pārplīsa no augšas līdz apakšai, “jo bauslības gals ir Kristus” (Rom. 10:4). “Tā nu mēs droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir Viņa miesu” (Ebr. 10:19,20).
Kristu paveras iespēja sadraudzībai ar Dievu, “jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (Ef. 2:18). Tātad tagad ir viens Kungs gan Izraēla bērniem, kam bija dota bauslība, gan pagāniem, kas agrāk nepazina dzīvo Dievu.
Miesīgs cilvēks nevar būt sadraudzībā ar Dievu, bet, kad Dieva žēlastībā nonāvējam miesīgo dabu un atbrīvojamies no tās, tad sākas garīga dzīve. Kur ir dzīve garā, tur nav vietas bauslībai, tāpēc ka tā ir dota miesīgam cilvēkam. “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18). “Pret tādām lietām nav bauslības” (Gal. 5:23).
Jau vairākas reizes esmu atkārtojis domu, ka bauslība ir dota miesīgam cilvēkam. Vai šis apgalvojums atrod pamatojumu Dieva Vārdā? Protams. Pirmkārt, par to liecina tikko minētā Rakstu vieta Gal. 5:18. Otrkārt, lasot Pāvila vēstuli, mēs uzzinām, ka Galatijas draudzes ticīgie atkal atgriezās pie bauslības pēc tam, kad bija pieņēmuši Kristus žēlastību. Apustulis Pāvils par to ļoti skuma: “Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal. 3:3). “Bauslība nav dota taisniem, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem” (1. Tim. 1:9).
Kā redzam, Mozus likumi ir piemērojami miesīgam cilvēkam, tādēļ ar bauslības darbiem gūtā taisnība ir paštaisnība. Dievs grib, lai katrs Jaunās Derības bērns “atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil. 3:9). “Aplam saprazdami Dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:3,4). 
Bauslība varēja darīt cilvēku taisnu, tāpēc ka deva norādījumus miesai, bet ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs, sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3).
Mozus likumi parādīja, ka cilvēks nespēj sasniegt vajadzīgo svētumu un viņam ir vajadzīgs glābējs - Pestītājs Jēzus Kristus. Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal. 3:24).
Savdabīga saruna bija Kristum ar Romas pilnvaroto pārvaldnieku Jūdejā:
- Tava tauta un augstie priesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi darījis? - Pilāts prasīja.
Mana Valstība nav no šīs pasaules, - izlaboja Jēzus. - Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās.
-  Tad tu tomēr esi ķēniņš? - Pilāts precizēja.
- Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi (Jāņa ev. 18:35-37).
Pilāta acīs Jēzus, visi jūdi un augstpriesteri bija viena tauta, bet Kristus, kaut arī pēc miesas bija jūds, uzsvēra savu piederību citai tautai - ļaudīm, kas klausa Viņa balsij un ir no patiesības. Jēzus vienmēr norādīja uz gara pārākumu pār miesu, bet garam nav nacionalitātes.
Farizeji neatšķīra garīgo no miesīgā un tādēļ nevarēja atbildēt uz Kristus jautājumu: “Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” (Mat. ev. 22:42-45). Viņi nespēja saprast, ka Kristus ir Dāvida dēls pēc miesas, bet pēc gara - tā Kunga.
Tātad augstpriesteri un tauta, kas nodeva Jēzu nāvei, bija šīs pasaules ļaudis, bet par visiem, kas ir pieņēmuši Dieva liecību, tas Kungs saka: “Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules” (Jāņa 17:16).
Ticības jautājumos ir jāatbrīvojas no materiālā, miesīgā spiediena, kas neļauj pacelties līdz garīgu principu izpratnei. Kamēr cilvēka domas atrodas materiālo pirmbūtņu kalpībā, viņu interesē mazsvarīgi jautājumi: “Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” (Jāņa 4:20) Tas Kungs nonāca uz zemes ne jau tādēļ, lai ierādītu vietu, kur cilvēkam Dievu pielūgt! To noteica bauslība, saskaņā ar kuru katram ebrejam bija trīsreiz gadā jāiet uz Dieva norādītu vietu, lai tikai tur uz vienīgā altāra nestu upurus tam Kungam.
Kristus atnāca, lai cilvēku atbrīvotu no bauslības, un sacīja samarietei: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē... Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:20,21,24). Garīgs cilvēks vairs nepiešķir nozīmi telpai un laikam, kas ir materiālās pasaules pazīmes. “Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši,” rakstīja apustulis Pāvils galatiešiem, “kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal. 4:9-11).
Daži spriež: “Tā kā ar darbiem neviens nevar izglābties un cilvēks nav spējīgs ar saviem spēkiem izpildīt visus Dieva baušļus - Kristus var palīdzēt to izdarīt! Dievs aiz žēlastības ir taisnojis mūs bez jebkādiem nopelniem, un tagad vairs nedzīvojam mēs, bet mūsos dzīvo Kristus, kas savas dzīves laikā pildīja bauslību. Tā kā Jēzus ir mūsu paraugs, mums ir jāseko Viņa priekšzīmei un jāpilda visi baušļi.” 
Vai pareizs ir tāds spriedums?
“Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal. 4:45). Izraēla tauta bija saistīta ar bauslību. Lai šos ļaudis izglābtu, Kristum vajadzēja izpildīt Mozus likumus un uzņemties sodu, ko ebreji bija pelnījuši: saskaņā ar bauslību viņiem bija jāmirst par izdarītajiem grēkiem un likuma pārkāpumiem. Kristus mira viņu vietā. Ja Jēzus nebūtu izpildījis visus Mozus likumus, Viņš nevarētu izpirkt tos, pār kuriem valdīja bauslība.
Līdz ar Kristus nāvi bauslības tiesības bija izsmeltas - Jēzus bija apmierinājis tās prasību, nomirdams pie koka krusta!
Pestīšana nozīmē to, ka mēs kopā ar Kristu nomirstam miesīgai un augšāmceļamies garīgai dzīvei. “Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4). Mēs esam savienoti ar Kristu, kas ir augšāmcēlies, pār kuru vairs nevalda bauslība, tādēļ arī mēs esam tai pakļauti. “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4). “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19).
Pāvils atgādināja, ka bauslība ir bijusi audzinātāja līdz Kristum. Tālāk apustulis rakstīja: “Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:25).
Jāpiebilst, ka Kristus atnāca uz zemes ne jau tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem pildīt Mozus likumus, bet gan lai atbrīvotu no tiem. Kad jūdi spieda kristiešus ievērot bauslību, apustulis Pēteris pārmeta viņiem: Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:10-11).
Lai saprastu, ko nozīmē vārdi “kārdināt Dievu”, atcerēsimies notikumus tuksnesī. Sātans vēlējās, lai Jēzus mestos zemē no tempļa jumta kores cerībā, ka eņģeļi Viņu nesīs uz rokām. Ja Kristus būtu tā rīkojies, Dievam vajadzētu sūtīt kalpotāju garus, lai izglābtu sava Dēla dzīvību, un rezultātā Jēzus būtu kārdinājis Dievu darīt to, kas nesaskan ar Tā gribu. Kristus atbildēja: “Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt.”
Liekot pagāniem pildīt bauslību, jūdi kārdināja Dievu, proti, centās iesaistīt to Kungu tādā lietā, kas nenāca no Viņa. Šī iemesla dēļ apustuļi un draudzes vecākie Jeruzalemē nolēma, ka pagāniem nav jāapgraizās un nav jāpilda Mozus likumi. 
Mēs esam savienoti ar augšāmcelto Kristu, bet Viņam bauslība nav dota. Iedziļināsimies vārdos: “Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpuma dēļ - tā ir klātpielikta - līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums - eņģeļu dota, ar starpnieka roku ierakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs” (Gal. 3:19-20).
Pirmkārt, ir teikts, ka bauslība ir dota līdz tam laikam, kad nāks atvase, tas ir, Jēzus Kristus. Tātad ar Kristus atnākšanu Mozus likumi vairs nav spēkā.
Otrkārt, bauslība ir dota ar starpnieka palīdzību, bet starpnieks ir vidutājs starp divām pusēm. Kur ir viens, tur nav starpnieka. Bet Dievs ir viens! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens Dievs. Vidutājs starp Dievu Tēvu un Dēlu nevar būt. Dievs deva baušļus cilvēkiem, kas bija šķirti no Viņa. Kad Jēzus pieņēma cilvēka veidu, Viņš pakļāvās bauslībai, bet tā nebija Viņam domāta. Ar Kristus nāvi Mozus likumu prasības tika izsmeltas. Savienojoties ar Jēzu Viņa nāvē un augšāmcelšanā, mēs topam viens vesels ar Viņu un kļūstam par Kristus līdzdalībnieku (Ebr. 3:14). Starp mums un Kristu nav vidutāja: Viņš ir galva, bet mēs - locekļi, tāpēc uz mums nevar attiekties bauslība, kas ir dota caur starpnieku un ir domāta cilvēkiem, kuri ir šķirti no Dieva. Mums nav jāpilda bauslība, tādēļ ka Jēzus to ir darījis. Mūsu Kunga dzīvē bija daudzas tādas īpatnības, kādas nekad nebūs mūsu dzīvē, piemēram, upuris par grēkiem. Mums, atšķirībā no Jēzus, nav jāizpērk cilvēce ar savām ciešanām un nāvi. Kristus tika arī apgraizīts (Lūk. 2:21), bet mūs Svētie Raksti stingri brīdina: “Ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs” (Gal. 5:2).
Apgraizīšana ir simbols, kas rāda, ka cilvēks ir padots bauslībai. Ja kāds tika apgraizīts, tad viņam vajadzēja izpildīt visus Mozus likumus (Gal. 5:3), bet to neviens nevar izdarīt.
Apgraizīšana ir operācija, kas nenonāvē miesu. Tas ir raksturīgi bauslībai. Dieva Dēls mira cilvēka miesā, un kristībās mēs savienojamies ar Kristu Viņa nāvē, tas ir, mūsu miesa tiek apglabāta. Kristības aizstāj apgraizīšanu. Mozus likumi miesu tikai savalda, žēlastība - likvidē. Garīgās patiesības bauslībā ir izteiktas līdzībās. Apgraizīšana līdzībā norāda uz miesīgā sākuma nāvi mūsos un atbilst Jaunās Derības kristībām: “Viņā [Kristū] jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti...” (Kol. 2:11-12).
Pastāv uzskats - lai gan Mozus likumi ir atcelti, tomēr desmit baušļi paliek spēkā, jo Dievs tos ir devis kā mūžīgu tikumības un morāles likumu, atšķirībā no ceremoniālās bauslības, kas bija domāta līdz Kristum.
Tātad - vai desmit baušļi ir atcelti?
Atšķirsim septīto nodaļu vēstulē Romiešiem. Apustulis Pāvils raksta, ka likums saista sievu ar vīru, kamēr tas ir dzīvs. Tikai nāve sarauj visas saistības.
Tālāk apustulis turpina: “Tāpat arī jūs, mani bērni, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4). 
Mēs varam piederēt augšāmceltajam Kristum tikai pēc tam, kad esam nomiruši bauslībai, un nedrīkstam būt saistīti ne ar ko citu, jo tādā gadījumā savienība ar Kristu būs laulības pārkāpums (Rom. 7:3). Tas Kungs, kas ir augšāmcēlies, nevar piekrist noteiktai savienībai. “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni; jūs esat žēlastība pazaudējuši” (Gal. 5:4).
Apustulis Pāvils atgādina: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6). Rodas jautājums: vai apustulis runā par visiem Mozus likumiem, ieskaitot arī desmit baušļus, vai tie šeit nav domāti? Atbilde ir atrodama nākošajā pantā: “Es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7). Tātad likums, kuram esmu nomiris un no kā esmu atbrīvots, saka: “Tev nebūs iekārot”, bet tas ir desmitais Dieva bauslis! Ja viens no desmit baušļiem ir pieskaitāms pie bauslības, tad arī pārējie deviņi pieder tai. Tādējādi, ja ir teikts, ka esam brīvi no bauslības, tas nozīmē - arī no desmit baušļiem, kas ir Mozus likumu kodols.
Septītās nodaļas sestajā pantā lasījām: “Varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” Ir iespējams divējādi kalpot. Par to sīkāk apustulis Pāvils runā otrajā vēstulē Korintiešiem trešajā nodaļā. Cilvēks var kalpot Jaunajai vai Vecajai Derībai. Pēc apustuļa vārdiem pirmais ir gara (2.Kor. 3:8.p.) un taisnošanas (2.Kor. 3:9.p.), otrais - nāves (2.Kor. 3:7.p.) un pazudināšanas (2.Kor. 3:9.p.) amats. Lūk, divi kalpošanas veidi. Mēs varam izraudzīties vienu no tiem, bet nekādā ziņā abus reizē.
Kalpot Vecajai Derībai nozīmē dzīvot pēc bauslības. Pāvils raksta: “Nāves amatam ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums” (2.Kor. 3:7.p.). Mēs zinām, ka Izraēla bērni nevarēja uzlūkot Mozus vaigu tā spožuma dēļ. Kad Dieva kalpa seja kļuva spoža? Tad, kad Mozus bija saskarsmē ar Dievu un saņēma no Viņa akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Tomēr šim spožumam, kā liecina Pāvils, bija jāzūd - jābeidzas tad, kad pienāks laiks kalpot garā.
Desmit baušļus apustulis Pāvils saista ar nāves amatu. Bauslība neatbrīvo cilvēku no grēka un nedod spēku ļaunumu uzvarēt, bet dara zināmas Dieva prasības, kuras izpildot cilvēks dzīvotu. Mozus par bauslības taisnību raksta: “Ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Bez šaubām vārds “bauslība” ietver sevī arī desmit baušļus, kurus pirmām kārtām vajadzēja pildīt, lai dzīvotu. Un tomēr Pāvils izteicās kategoriski: “Bauslības gals ir Kristus. Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Tātad Kristus ir gals arī desmit baušļiem.
Ja Vecās Derības kalpošana bija spoža (tāpēc ka taisnīgi nosodīja jebkādu grēku), tad jaunā Derības kalpošana ir nesalīdzināmi spožāka, jo dara grēcinieku taisnu. Šī iemesla dēļ to arī sauc par taisnošanas amatu. Pāvils atgādina: “Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom. 3:28). Tā ir kalpošana garā, nevis pēc vecā burta (Rom. 7:6). “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18).
Vēstulē ebrejiem apustulis Pāvils rakstīja: “Jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms...” (Ebr. 12:18-21), tas ir, pie Sinaja kalna bauslības plāksnēm, “bet jūs esat tuvojušies... dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei” (Ebr. 12:22-24).
Vēl viena svarīga doma, it kā garāmejot, ir skarta vēstulē Galatiešiem: “Sakiet man jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?” (Gal. 4:21). Dievs nevienam nevēlas uzlikt bauslības jūgu, cilvēki paši grib tajā atrasties. Apustulis Pāvils centās pārliecināt galatiešus, lai viņi atsakās no šīs vēlmes, jo Dievs dod tādas tiesības.
Tālāk Pāvils atklāja, ka Ābrahāma dēli - Ismaēls un Īzaks - attēlo divas derības. Viena ir no Sinaja kalna (Gal. 4:24), kur tika doti un iegrebti derības plāksnēs (Ebr. 9:4) desmit baušļi. Tādējādi Sinaja kalna derība pirmām kārtām ir saistība ar desmit baušļiem un visiem Mozus likumiem. “Tā ir Hagare,” kas dzemdē kalpībai (Gal. 4:24). Viņas miesīgi dzimušie bērni nebūs Ābrahāma apsolījumu mantinieki (Gal. 4:30.p.). “Jūs, brāļi, esat kā Īzaks - apsolījuma bērni” (Gal. 4:28.p.). Mēs esam garīgi dzimuši (Gal. 4:29.p.), mūsu māte ir augšējā Jeruzāleme, kas ir brīva (Gal. 4:26.p.), un arī mēs esam brīvi. To pierādījis, apustulis Pāvils iesāk piekto nodaļu ar vārdiem: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” No kā tad apustulis brīdina? “Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Gal. 5:2,4).
Jau iepriekš esam pievērsuši uzmanību tam, ko Jeruzālemē nolēma apustuļi un draudzes vecākie: “Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies jūs labi darīsit.” (Ap.d. 15:28-29).
Ja desmit baušļi paliek spēkā un tie ir jāpilda, kāpēc jāaizrāda pagāniem, lai viņi sargātos no netiklības? Viens no baušļiem taču ir: “Tev nebūs laulību pārkāpt”. Rodas arī pretējs jautājums: ja desmit baušļi ir atcelti, kāpēc apustuļi piemin tikai netiklību. Vai tas nozīmē, ka drīkst zagt? Protams, nē. Viss ir pateikts Kristus vārdos: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mat. 7:12).
Bauslībā līdzās tikumības likumiem bija norādes, kā godāt Dievu ar materiālajiem ienākumiem, ievērot ne tikai iekšējo, bet arī ārējo tīrību un atšķirt šķīsto no nešķīstā. Jaunajā Derībā šie likumi ir atcelti. Svētajam Garam labpatika atgādināt, lai pagāni izvairītos no netiklības un nelietotu uzturā asinis un nožņaugtus dzīvniekus. Dieva Vārds atklāj, ka dzīvnieka materiālā ķermeņa daļa ir savienota ar dvēseli, kas materiāla, tādēļ atgādinājumam neēst asinis un nožņaugtus upurus ir daudz dziļāka jēga par vienkāršu atturību.
Nereti gadās dzirdēt iebildumus: “Desmit baušļi ir atcelti, tātad ir atļauts darīt visu, kas agrāk bija aizliegts.” Līdzīgi spriedumi bija dzirdami jau apustuļa Pāvila laikā, tādēļ viņš rakstīja: “Grēks vairs nebūs jūsu kungs, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne!” (Rom. 6:14-15). 
Tā spriest var tikai tie, kuri nepazīst Dieva žēlastību. Kad cilvēks to saņem, viņš atdzimst jaunai dzīvei. Žēlastība ietērpj Kristus taisnumā, kam svešs ir jebkāds grēks. “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš no Dieva dzimis” (1.Jāņa 3:9). “Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums” (Gal. 6:15).
Likums, kas aizliedz darīt ļaunu, ir vajadzīgs miesīgam cilvēkam, kurš mīl grēku un priecātos, ja Dievs atļautu grēkot un nenosodītu par netaisnību. Kad cilvēks piedzimst no augšienes, tajā brīdi Dievs viņu atbrīvo no bauslības un. dara par Dievišķās dabas (2.Pēt. 1:4), Kristus (Ebr. 3:14) un Svētā Gara (Ebr. 6:4) līdzdalībnieku. Ja esam savienoti ar trīsvienīgo Dievu, grēks mums ir svešs. Jaunajam cilvēkam tuvs ir šķīstums, svētums, patiesība un mīlestība. Dieva spēkā kristietis tā arī dzīvo. Nav nekādas vajadzības avij aizliegt ēst gaļu, viņa tāpat tai nepieskarsies un baudīs tikai zāli.
Zīmīgi, ka bauslība nedara labākus cilvēku tikumus. Mozus, piemēram, atļāva vīram šķirties no sievas, tomēr Kristus norāda, ka tā nebija sākumā, kad cilvēks tika radīts: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis” (Mat. 19:8).
Bauslības (tai skaitā arī 10 baušļu) prasību ierobežotība atklājas Kristus Kalna runā: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku...” (Mat. 5:27-28). Bauslības burts ir vājāks par Kristus mācību, kas atklāj Dieva dabu. Pretnostatījums “vecajiem ir sacīts... bet Es jums saku” rāda, ka Kristus ir tik ļoti padziļinājis un pilnveidojis Vecās Derības baušļus, ka Dieva likumi nereti ir guvuši pavisam citu raksturu. Mūsu Kungs un Pestītājs aizliedza vīram un sievai šķirties, kaut gan bauslība to atļāva darīt (Mat. 5:31-32); Viņš teica, ka cilvēkam nebūs zvērēt kā senāk. (Mat. 5:33-37), un pretēji bauslībai aicināja mīlēt ienaidniekus (Mat. 5:43-44). Dieva daba neizbēgami izpaužas to ļaužu dzīvē, kuri paliek Kristus mācībā: “Jūs topat sava debesu Tēva bērni” (Mat. 5:45).
Kad laiks bija pienācis, Dievs nevis uzlaboja, bet atcēla bauslību, kas tāpat kā apgraizīšana bija par cēloni naidam starp Izraēlu un pagāniem. Kungs Jēzus, “atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā Personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku” (Efez. 2:15), mira pie krusta, tā pakļaujot iznīcībai visu miesīgo. Dieva radītais jaunais cilvēks, kas ir Kristū, vairs nav miesīgs, bet ir garīgs. Viņam bauslība nav vajadzīga - tās vietā ir Kristus mācība.
Kāda ir atšķirība starp bauslību un Jēzus Kristus mācību?
Saskaņā ar Mozus likumiem cilvēkam bija jāpilda baušļi neatkarīgi no tā, kādas bija viņa spējas, zināšanas vai vecums. Likuma pārkāpējus sodīja pat ar nāvi. Kristus mācība ir dota atdzimušam cilvēkam, kas līdzīgi bērnam garīgi aug līdz iegūst īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru (Efez. 4:13-14).
Būdams iecietīgs pret cilvēku vājībām un nepilnībām, Jēzus Kristus pacietīgi māca savus sekotājus, dod padomus un palīdz tiem visā dzīves laikā. 
Bauslība prasīja, lai vienāds morāles līmenis būtu visiem ļaudīm. Žēlastība turpretī sasniedz cilvēku, vienalga, cik zemu tas būtu kritis, izmaina un paceļ viņu vajadzīgajos augstumos.
Garīgais līmenis būtībā ir neierobežots, jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs” (Tit. 2:11-12). Pēc likuma cilvēkam vajadzēja kā vasalim atdot Dievam desmito tiesu no visiem ienākumiem un godāt Dievu septītajā dienā, kad nedrīkstēja strādāt. Starp Dievu un cilvēku nebija tuvu, radniecīgu attiecību. Tikai Jēzus varēja sacīt Debesu Tēvam: “Viss, kas ir Mans, tas ir Tavs un, kas ir Tavs, ir Mans” (Jāņa 17:10). Šodien šie vārdi attiecas uz visiem, kas ir vienoti ar Kristu ticībā un mīlestībā.
Mūsu Kungs prasīja:
- No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?
No svešiniekiem, - Pēteris atbildēja.
- Tātad pašu bērni ir svabadi... - Jēzus sacīja. (Mat. 17:25-26)
Savienojoties ar Kristu, mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un Viņa ģimenes locekļiem.
Vēstulē Kolosiešiem apustulis Pāvils rakstīja, ka Kristus ir bauslību atcēlis, “izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta” (Kol. 2:14). Raksts, proti - bauslība (Efez. 2:15), bija vērsts pret mums, jo parādīja grēku un bez žēlastības prasīja nāvi likuma pārkāpējam. Pestītājs iznīcināja šo nāves rakstu. Golgātā pie krusta pienāca gals mūsu grēkam un bauslībai.
“Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai saskaņā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum” (Kol. 2:16-17). Kolosas ticīgajiem tika pārmests, ka viņi neievēroja Mozus likumu norādes par sabatu, šķīstu un nešķīstu barību un nesvinēja Vecās Derības svētkus. Apustulis Pāvils drošināja kolosiešus un lūdza tos nesamulst, dzirdot līdzīgus apvainojumus.
Bauslībai piemita “nākamo labumu ēra, ne pats lietu veids” (Ebr. 10:1), proti, tās norādījumos ir saskatāma kādas Personas līdzība, un šī Persona ir Jēzus Kristus. Mozus likumi tika doti Izraēla tautai, taču īstajai svētībai vajadzēja nākt nākotnē - Kristū. “Šīs lietas ir nākamo labumu ēna.”
Kungs Jēzus sacīja: “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Mat. 5:39). Kristus ir Svēto Rakstu galvenā Persona. Viņā pirms pasaules radīšanas bija koncentrētas visas garīgās vērtības cilvēkiem. Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Tim. 1:9). Kristus upura vārdā Dievs ir pieņēmis cilvēkus, sākot no Ābela, Enoha, Noas, Ābrahāma un citiem “lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu” (Ebr. 9:15). Šo vīru dzīve bija Dievam patīkama, jo viņi staigāja garā: “miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom. 8:8).
Kādēļ apustulis Pāvils tik uzstājīgi apgalvoja, ka kristieši ir brīvi no bauslības? Kāpēc raizējās par tiem, kas turējās pie Mozus likumu burta? “Es bīstos, ka tik nebūtu velti piejums strādājis” (Gal. 4:11). Vai tā ir peļama un nosodāma rīcība, ja kāds ievēro sabatu vai ēd tikai tādu barību, ko atļauj bauslība?
Bīstamība nav pašos likumu ierobežojumos. Kaut arī apustulis Pāvils neturējās pie bauslības priekšrakstiem, viņš bija ar mieru nemūžam neēst gaļu, lai tikai neapgrēcinātu kādu brāli (1.Kor. 8:13). Galvenais ir tas, kādās attiecībās ar to Kungu cilvēks atrodas. Mozus likumi atklāj prasības, ko Dievs izvirza cilvēkam, kurš ar saviem spēkiem cenšas Viņam izpatikt. Pieņemot bauslību, cilvēks savas cerības saista ar miesu un tādējādi nevar būt savienots ar Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā.
Vēstulē Galatiešiem 2:19 apustulis Pāvils rakstīja: “Es bauslībā bauslībai esmu miris.” Tikai tādā gadījumā ir iespējams dzīvot Dievam. Ja cilvēks atkal nokļūst bauslības jūgā, viņš vēl nav “ar Kristu krustā sists” (Gal. 2:20), un, lai dzīvotu atjaunotā dzīvē, viņam vispirms ir jānomirst sev un grēkam.
Mēs varam nest augļus Dievam tikai pēc tam, kad esam ar miesīgo Kristu nonāvēti bauslībai (Rom. 7:4), “jo kamēr dzīvojam miesā... mēs nesam augļus nāvei” (Rom. 7:5).
Kāds sacīs: “Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks ievēro Dieva Vārdus: “Tev nebūs nokaut”, tādēļ ka bauslis aizliedz otru nogalināt vai tāpēc, ka slepkavība nav savienojama ar Kristus dabu. Iznākums taču ir viens un tas pats! Bez tam Dievs ir devis kā bauslību, tā arī Kristus mācību.” Patiešām Mozus likumu pamatā ir tikumiskie principi, kas satur kopā Visumu un ataino Dieva mūžīgo svētumu. Tādēļ mēs ar prieku pieņemam šos morāles principus, kas atklāj mums Dievu un Viņa gribu attiecībā uz mums, un darām to aiz mīlestības uz Dievu nevis aiz bailēm no bauslības lāsta. Arī apustulis Pāvils uzskatīja Mozus likumus par Dieva atklāsmi (Rom. 13:8-10; 1.Kor. 9:8-10 u.c.), kaut gan viņš neatlaidīgi pārliecināja, kristiešiem jābūt brīviem no bauslības jūga.
Daži uzskata, ka Mozus likumi ir iedalāmi divās daļās: ceremoniālajā un tikumiskajā jeb morālajā bauslībā. Pirmo Kristus esot atcēlis, taču otrā (tajā ietilpst arī desmit baušļi) esot palikusi spēkā.
Dieva Vārdā nav atrodams pamatojums šādam iedalījumam. Jā, bauslībai ir divas puses, pie tam abas nereti atklājas vienā bauslī, piemēram, ir teikts: “Tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet”, proti, lai lops ēd! Teksta morālais princips: katram strādniekam ir jābauda sava darba augļi (1.Kor. 9:8-10). Lūk, ceturtais bauslis. Likuma burts prasīja sabatā atturēties no jebkāda darba un veltīt šo dienu tam Kungam. Bauslis mācīja, ka cilvēkam ir jāatdod laiks garīgai tuvībai ar Dievu. Nav obligāti jānozīmē īpaša diena vai laiks sadraudzībai ar Dievu. “Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu...” (Rom. 14:5-6). Kad dienas un jaunie mēneši tika svētīti saskaņā ar bauslību, Pāvils to sauca par atgriešanos pie nespēcīgām un nabadzīgām pirmbūtnēm (Gal. 4:9-10).
Ja Mozus likumu ceremoniālā un morālā puse ir savstarpēji tik cieši saistītas, kā saprast, ko mums pieņemt un ko atmest? Atbilde ir viena: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara... viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas” (1.Kor. 2:14-15a); “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jāņa 6:63).
Patiešām tā ir! Bet katrs taču uzskata sevi par garīgu cilvēku un domā, ka pareizi visu saprot... Kā uzzināt, kurš ir garīgs, kurš - miesīgs vai dvēselisks cilvēks? Ja Dieva Gars neatklās, veltīgi pārliecināt miesīgu cilvēku, ka viņš maldās. Turpretī garīgam cilvēkam ir liecība sevī (1.Jāņa 5:10).
“Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs” (Mat. 16:17). Kas ir saņēmis atklāsmi no Dieva, tas ir laimīgs; kas nav saņēmis - nevarēs saprast garīgus jautājumus tik ilgi, kamēr Dieva Gars neatklās patiesību.
Kā lai palīdz tādiem cilvēkiem? Ir jāsludina Dieva Vārds, un, ja kāds neuzklausa - tas gulstas uz viņa sirdsapziņas. Jēzus Kristus nesāka pierādīt savu vārdu patiesumu mācekļiem, kas vēlējās Viņu atstāt tikai tādēļ, ka dzirdēto nevarēja pieņemt: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” tie sacīja un aizgāja (Jāņa 6:60,66).
Vēl viens jautājums: ja Kristus atcēla Mozus likumus, tātad to skaitā arī desmit baušļus, kāpēc tad Viņš sacīja jauneklim: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus” (Mat. 19:17), un nosauca dažus no tiem, kas bija Sinaja kalnā izkalti uz akmens plāksnēm. Vai Jēzus gribēja nostiprināt bauslību un atzina, ka cilvēks var izglābties ar saviem darbiem? Protams, nē. Raksti to noliedz: “Ar bauslības darbiem, neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā” (Rom. 9:20; Gal. 3:11).
Jauneklis jautāja Kristum: “Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus atbildēja to pašu, ko Dievs teica Izraēlam no Sinaja kalna: “Turi baušļus!” Mozus par bauslību saka: “Ikviens, kas to būs pildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Patiešām, izpildot likumus, cilvēks dzīvotu. Šī patiesība nav apstrīdama, tomēr neviens netiek taisnots ar darbiem, jo nav tāda cilvēka, kas būtu pilnībā izpildījis visas Dieva pavēles. Jauneklis apliecināja, ka kopš bērnības ir turējis baušļus, bet tas viņam nepalīdzēja. Kad Kungs piedāvāja dzīvē izpildīt bausli: “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, jauneklis ar skumju sirdi aizgāja no Kristus.
“Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (1.Jāņa 2:4). Vai šajā pantā ir runa par nepieciešamību pildīt desmit baušļus? Varbūt par tiem runā arī sekojošā Rakstu vieta: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu” (Atkl. 12:17)?
Ne vienmēr vārds “baušļi” attiecas uz Mozus likumiem. Daži panti Jaunajā Derībā to skaidri parāda: “Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis” (1.Jāņa 3:23); “Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jāņa 4:21). Dieva Vārdā par baušļiem tiek sauktas arī tā Kunga pavēles.
Līdzīgi Bībelē lietots arī vārds “likums”, piemēram, Rom. 8:7. No vairākām Rakstu vietām redzams, ka tas ne vienmēr apzīmē Mozus likumu: “Tad nu šādu likumu es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais” (Rom. 7:21); “Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta. Ar kādu likumu? Ar bauslības darbiem? Nē, bet ar ticības likumiem” (Rom. 3:27); “Jo dzīvības Gara likums Kristu Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma” (Rom. 8:2).
Kā lai saprot Kristus vārdus: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis to atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekams Zeme un debess zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Rakstu galiņš no bauslības, tiekams viss notiek” (Mat. 5:17-18)?
Vispirms pievērsīsim uzmanību vārdiem “tiekams debess un Zeme zudīs, nezudīs ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Raksta galiņš no bauslības”. Tātad visi bauslības apgalvojumi paliks spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs Zeme un debesis, pie tam līdz beigām saglabāsies nevis kāda daļa, bet viss - līdz pat pēdējam burtam. Ja te būtu runa par nepieciešamību pildīt Mozus likumus, tas nozīmētu, ka šodien ir jāveic apgraizīšana un jānes upuri Dievam. Bauslības burtu taču nevar nepildīt! Bet tas, protams, būtu pretrunā ar Jaunās Derības mācību.
Tagad pievērsīsim uzmanību frāzei “tiekams viss notiek”. Ja Kristus mācītu pildīt bauslību, Viņam vajadzētu teikt: “Tiekams viss tiek pildīts” jeb “viss ir jāpilda”. Vārdi “tiekams viss notiek” norāda uz to, ka cilvēces un īpaši Izraēla tautas vēsturē ir jāpiepildās visiem bauslības pravietojumiem. Pestītājs teica, ka Viņš nav nācis tādēļ, lai atmestu bauslību vai praviešus, tas ir, izmainītu un citā gultnē ievirzītu notikumu gaitu, ko pravieši ir paredzējuši. Nē, Dieva Dēls nāca piepildīt visu, kas bauslībā par Viņu bija līdzībās sludināts. Arī pēc tam, kad Kristus ir uzņemts Debesīs, vēstures notikumi attīstīsies tieši tā, kā ir rakstīts bauslības un praviešu grāmatās Bībelē.
Ne tikai pravieši ir sludinājuši to, kas notiks nākotnē, arī bauslības grāmatās atrodami nākotnes paredzējumi. Bībeles pants liecina: “Visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim” (Mat. 11:13). Mēs zinām, ka Dieva vīri ir sludinājuši par Lielo bēdu laiku un Tūkstošgadu miera valsti, un šie pravietojumi piepildīsies vēl tikai nākotnē.
Vēl īsumā gribu pieskarties jautājumiem par uztura ierobežojumiem un desmitās tiesas nodevu.
Daži ļaudis ievēro bauslības priekšrakstus un atsaucas uz patriarhu piemēru, apgalvojot, ka Dievam uzticīgi vīri esot darījuši tā jau tad, kad bauslība vēl nebija dota. Arī sabats esot ievērots kopš pasaules radīšanas, jo ir rakstīts, ka septītajā dienā Dievs dusēja no saviem darbiem.
Bībelē nav iespējams atrast apstiprinājumu pieņēmumam, ka kāds no patriarhiem būtu ievērojis sabatu. Desmito tiesu Ābrahāms deva Melhisedekam labprātīgi. Šķīsti un nešķīsti dzīvnieki ir pieminēti vienīgi sakarā ar plūdiem, kad tie līdz ar Noasu iegāja šķirstā. 
Jaunajā Derībā nav norādījumu, ka mums būtu jāpilda Vecās Derības baušļi. Ziedojumiem jābūt labprātīgiem (1.Kor. 16:2; 2.Kor. 9:7). Kas cenšas atlicināt Dieva valstības darbam desmito tiesu no saviem ienākumiem, tas negrēko, tomēr šādam solim ir jābūt brīvprātīgam. Ziedot vajag nevis pienākuma vai likuma dēļ, bet no visas sirds vēlētos palīdzēt svētajiem viņu vajadzībās.
Dieva Vārds liecina, ka neviens cilvēks nav varējis izpildīt bauslību (Ap.d. 15:10; Gal. 6:13). Kādēļ tad apustulis Pāvils par sevi rakstīja, ka viņš ir “taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Fil. 3:6)? Acīmredzot runa ir par to relatīvo paštaisnumu, uz ko daudzi paļāvās. “Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vairāk” (Fil. 3:4). Tālāk Pāvils uzskaitīja miesīgās priekšrocības, kam ir vērtība cilvēku acīs nevis Dieva priekšā. Degdams par bauslību, viņš vajāja Dieva draudzi. Tas lieku reizi pierāda, ka paši labākie darbi, ko dara ļaudis, kas pēc miesas pilda bauslību, galarezultātā izrādās ļauni, jo ir vērsti pret Dievu.
Pāreja no miesas dzīves uz dzīvi garā ir iespējama tikai tad, kad cilvēks savienojas ar Kristu, kas ir miris bauslībai. Mēs ieejam Viņa augšāmcelšanās svabadībā, ja rīkojamies saskaņā ar Dieva principiem, tāpēc ka jūtam iekšēju nepieciešamību pēc tā. Prieku un gandarījumu, kādu žēlastība dāvā, bauslība nevar dot. Dievs vēlas mūs redzēt prieka, ticības, cerības un mīlestības pilnus. “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā” (Gal. 5:1).

Ivans Plets, 1989.g.
"Patiesības Vēstnesis" Nr5 
Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,
Atrašanās vieta: Latvija

Cīņas pirmajās rindās - Dmitrijs Miņakovs

Cīņas pirmajās rindās

Dmitrijs Miņakovs (Дмитрий Васильевич Миняков (1921 - 2012))

Jaunajiem draugiem, dziedātājiem un mūziķiem, es vēlos atgādināt pamācošu stāstu no Izraēla tautas vēstures.
Ķēniņa Jošafata valdīšanas laikā Jūdejā iebruka amoniešu un moābiešu karapulki, kas iedvesa neizsakāmas bailes visiem iedzīvotājiem. Tādā brīdī ķēniņš nesāka skaitīt visus karavīrus, bet gan izsludināja valstī gavēni. Visi jūdi, pat mazie bērni lūdza Dievu, meklēdami tā Kunga palīdzību: “Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!” (2.Laiku 20:12). Ķēniņš Jošafats bija tā Kunga svaidītais un visai dievbijīgs vīrs, tomēr lūgšanas laikā Dieva Gars nāca pār levītu Jahaziēlu. Tas neapbēdināja ķēniņu. Jošafats nejutās pazemots. Gluži otrādi - viņš pateicās Dievam par to, ka jaunais levīts tā Kunga vārdā mudināja tautu nezaudēt drosmi.
No rīta, kad vajadzēja uzsākt kauju, Jošafats deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu... 
Kāda pārsteidzoša aina! Vienā pusē milzīgi ienaidnieka karapulki, otrā - Jošafata armija, kuras pirmajās rindās stāv jaunekļi. Kas viņiem ir rokās? Arfas, kokles un taures! Tā vien liekas, moābieši sakapās viņus gabalu gabalos. Jaunajiem ļaudīm taču nav ne šķēpa, ne zobena, ne vairoga! Ko gan iedomājies Jošafats?! Ienaidnieka bultas tūlīt nogalinās levītus, un viņi kļūs par pirmajiem cīņas upuriem. Lai nu kurš atgriezīsies mājās pēc kaujas, bet viņi diez vai... 
Un te notika kaut kas negaidīts. Kaujas saucienu vietā gaisu satricināja brīnišķīgas mūzikas skaņas. Orķestra pavadījumā koris dziedāja: “Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Skanīgā dziesma līdzinājās pērkona dārdiem un radīja satraukumu ienaidnieka karaspēkā. Starp sabiedrotajiem sākās domstarpības. Parasti taču ar dziesmām sveica uzvarētājus, kas atgriezās pēc kaujas mājās, bet te viss otrādi! Apjukums un izbailes sagrāba moābiešu kareivjus.
- Acīmredzot mēs esam ielenkti un dzīvi no šejienes neizkļūsim. Tādēļ jūdi tā gavilē, zinādami, ka mūsu dienas ir skaitītas. Kurš gan sāktu priecāties pirms laika?! - viņi sprieda.
- Mēs esam nodoti! - apgalvoja citi.
Ienaidnieka nometnē sākās panika. Kāds aicināja saglabāt mieru un ierosināja nekavējoties doties uzbrukumā.
“Karā ir vajadzīgs padoms un spēks,” bet ja armijā nav vienprātības, tad nav jābūt karavadonim, lai iepriekš paredzētu kaujas iznākumu. Arī šoreiz tā beidzās ar moābiešu sakāvi. Ienaidnieka pulki izjuka iekšējās nesaskaņās. Lai pārvarētu bailes un paniku, moābieši sāka nogalināt mazdūšīgos biedrus. Nometnes iekšienē izcēlās karš: sabiedrotie iznīcināja viens otru. Jūdi viņiem nebija pat prātā! “Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.. Pēc tam visi viri no Jūdas un Jeruzalemes griezās atpakaļ.. un gāja uz Jeruzalemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidnieku.” (24. un 27.p.)
Mīļie draugi! Es atgādināju šo notikumu, cerot, ka jūsu jaunās, jūtigās sirdis sadzirdēs Dieva aicinājumu, kas izskan šodien. Jūs esat ienākuši draudzē tajos gados, kad brālībā sākās garīgā atmoda. Jūsu acu priekšā jau 17 gadus Dieva bērni smagi cīnās ar pretiniekiem, kas ārda draudzi gan no ārpuses, gan no iekšienes. Ja jūsu tēvi nebūtu izgājuši cīņā krīzes posmā un guvuši uzvaras, tad šodien jūs šeit nestāvētu.
Jūs esat bijuši liecinieki tam, kā brālības labākie ļaudis tika nomocīti un nogalināti, turklāt viņu vienīgā “vaina” bija uzticība atmodai. Arī jūs paši esat pārliecinājušies, ka ceturto un piekto reizi cietumā liek ne jau par mazdūšību... Pretinieki viņus ne tikai iesloga cietumos, bet ikdienas meklē izdevību, lai noindētu vai izprovocētā avārijā nogalinātu tos, kuri drosmīgi seko tā Kunga pavēlēm un apliecina visas pasaules priekšā savu gatavību klausīt vienīgi Dievam.
Brālības draudzēs ir ļoti daudz jauniešu, kurus velns ar īpašu niknumu cenšas maldināt, lai vēlāk iznīcinātu draudzes jauno maiņu.
Šodien gribu vaicāt jaunajiem brāļiem un māsām: vai jūs vēlaties ar Dieva palīdzību uzticīgi aizstāvēt Evaņģēliju? Vai esat gatavi, sekojot levītu piemēram, stāties blakus pagurušajiem kalpotājiem, lai turpinātu cīņu par Kristus draudzes šķīstumu? Vai jūs būsit tikai draudzes ārējā rota - skaisti jaunieši, kas brīnišķīgi dzied, bet nekad neriskē ar savu labklājību un dzīvību? Vai arī jūs drosmīgi iziesiet cīņas priekšējās rindās, lai aizstāvētu Dieva lietu, tiklīdz izskanēs tā Kunga aicinājums?
Atcerieties lielisko muzikantu Dāvidu, kas nolika arfu un ņēma rokās lingu tad, kad milzis Goliāts zaimoja Dieva vārdu, iedvesdams bailes visiem Saula kareivjiem. Ar trāpīgu sitienu viņš uzveica bruņās tērpto lielībnieku un aizstāvēja savu tautu.
Šodien mūs nav ielenkusi ne milicija, ne arī amoniešu karaspēks, tādēļ mēs varam iedrošināt cits citu ar vārdiem: nebīstieties, esiet vīrišķīgi! Bet vai pietiks jums spēka iziet priekšā tad, kad nāks naidnieki un sāks izdzenāt sapulcējušos Dieva bērnus? Lūgsim no Dieva tādu spēku!
Jaunie draugi! Jūs esat draudzes nākotne, un no jums ir atkarīgs, vai draudze saglabās savu neatkarību no pasaules vai vajāšanu priekšā atkāpsies un zaudēs to, ko jūsu tēvi ir izcīnījuši, nesot lielus upurus. Jums ir jācīnās par draudzes garīgo tīrību, turklāt ne jau vienatnē, bet visiem kopā - plecu pie pleca pilnīgā vienprātībā.
Ja gribat izvairīties no ciešanām un vajāšanām Kristus dēļ, tad ziniet, ka esat jau iekļuvuši sātana tīklos, un, paliekot brīvībā, jūs ne vien kaitēsit Dieva darbam, bet arī savu dvēseli pazudināsit. Bailes zaudēt labklājību paralizēs jūsu labākos centienus, un drīz vien jūs bēgsit pat tad, kad neviens pakaļ nedzīsies. 
Šodien daudzi ir atkrituši no tā Kunga un neklausa Viņa pavēlēm. Iemesls tam galvenokārt ir viens: bija laiks, kad šie ļaudis baidījās ciest... Daudzi zināja, kāda ir Dieva griba, zināja, ka Kristus ceļi ved caur Ģetzemāni un Golgātu, un tomēr nesekoja tam Kungam. Viņi pagriezās, lai ietu atpakaļ, un pazaudēja savas dvēseles.
Atcerieties, cik nelokāmi bija trīs jaunekļi, kas atteicās kļūt par nodevējiem arī nāves draudu priekšā: “Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa . . Bet ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus!” (Daniēla 3:17-18).
Ja gribat būt uzvarētāji, esiet apņēmības pilni! Pretējā gadījumā velns jūs uzveiks ja ne šodien, tad rīt. Naidniekam pretī stāvēt var tikai ar stingru ticību un skaidru sirdi. Ja jūsu dzīve nebūs svēta, jūs nespēsit būt vīrišķīgi. Arī levīti, kā zināms, rūpējās par to, lai būtu svēti. Un vai tas nav iemesls, kādēļ viņiem bija drosme iziet cīņas pirmajās rindās, kādēļ Dievs dāvāja brīnišķīgu uzvaru savai tautai?!
Mīļotie! Šodien tas Kungs jūs aicina pieņemt ļoti svarīgu lēmumu - iziet cīņas pirmajās rindās.
Negriezieties pēc padoma pie miesas un asinīm, bet, paļaujoties uz Dievu, izšķirieties nomainīt vajātās brālības vīrišķīgos cīnītājus! Jums ir no kā ņemt piemēru. Daudzi mūsu mīļie brāļi līdz šai dienai smok ieslodzījuma vietās tikai tādēļ, ka uzticīgi mīl to Kungu. Nesāpiniet viņus ar savu vienaldzību un mazdūšību. Dieva bērni priecāsies, kad redzēs jūsu varonīgo ticību. Lai tas nebaida nevienu, ka, ejot pa šo ceļu, kādam nāksies zaudēt brīvību un varbūt - arī dzīvību! Ja Dievs pieļaus tādas ciešanas, Viņš dos arī spēku panest visas grūtības ar prieku. Caur jums, jauniem un spēcīgiem cilvēkiem, Dievs dāvās uzvaru savai tautai.
“Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jums būs stāvēt Viņa priekšā, un lai jūs godam Viņam kalpotu... ” (2.Laiku 29:11).

D. Miņakovs, 1978.g. 
"Patiesības Vēstnesis" Nr4 
Autors: plkst. Nav komentāru:
Etiķetes: , , ,
Atrašanās vieta: Latvija
Abonēt: Komentāri (Atom)