Es vairāk par jums visiem runāju mēlēs
Saturs
Prologs
Dienā pēc atgriešanās pie Jēzus Kristus, man par lielu izbrīnu,
ievēroju, ka daudzi ļaudis, kuri sākumā šķita nopietni, garīgi un (Kristum)
nodevušies, kurus Svētais Gars lietoja dvēseļu glābšanā, aizsvilās, kad ar tiem
runāja par Gara dāvanām, īpaši – runāšanu mēlēs. Ar skumjām klausījos, kā viņi
nomelnoja darbus, ko Dievs darīja ar to rokām, kurus viņi ironiski sauca par
‘kaimiņu ielas trakuļiem’.
Ar smalkjūtību, kas pielīdzināma buldozeram, kas rokas kalnā, viņi
nostūma malā jebkādus iebildumus, sakot “Dāvana runāt mēlēs vairs nepastāv” vai
arī “tā bija paredzēta tikai apustuļu laikiem”. Šos argumentus uzskatīju par
dogmatiskiem un tukšiem. Viņu pārliecība bija iespaidīgāka nekā viņu argumenti,
jo, patiesību sakot, viņi nepamatoja savu pārliecību Bībelē. Viņu draudzēs
temats par mēlēm bija tikpat nepieņemams kā sekss vai dziedināšana; viņi gluži
vienkārši nerunāja par to un viss! Šķita, ka viņi augstprātīgi apgalvoja, “Es
to visu zinu no galvas...” (Ironiska, Francijā populāra dziesma, kas joko par
“inspektoru”, kurš vēlas pamācīt tos, kuri pārzina tematu labāk nekā viņš)
Es neuzdrošinājos diskutēt ar viņiem par šo tēmu, jo biju jauns,
nepieredzējis un ar niecīgām Rakstu zināšanām. Bet lai arī cik elementāras
nebūtu manas Dieva Vārda zināšanas, es brīnījos, kā šie cilvēki varēja palaist
garām tik daudzus tekstus Jaunajā Derībā, kuri attiecas uz runāšanu mēlēs.
Pat ja es vēlētos ignorēt šos tekstus (ko es nemaz nevēlējos), es to
nevarētu. Es biju pārsteigts, ka neliela daļa evaņģēliskās pasaules varēja
spēlēt paslēpes ar šīm rakstu vietām. Varbūt tās vēl varētu ignorēt lasot svētrunas, bet būtu
neiespējami tās izlaist personīgi lasot un pētot Svētos Rakstus. Man šķita, ka
tās bija atrodamas viscaur Jaunajai Derībai.
Man šķita, ka ignorēt šīs Rakstu vietas būtu tikpat bīstami kā ignorēt
Apustuli Pēteri evaņģēlijos. Vai tad Jēzus nebija teicis: “Bet tiem, kas tic
ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie
ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie
rokas uzliks, un viņi atlabs.” (Mk. 16:17-18)?
Protams, ne katram, kurš noticējis glābšanai, ir sava ticība jāpierāda
izdzenot ļaunus garus, dzerot indīgus dzērienus vai nesaindējoties, ēdot
indīgas sēnes, vai runājot mēlēs, vai dziedinot neveselos. Bet vai mums ir
tiesības atņemt tik nozīmīgu gabalu no brīnišķīgā Bībeles pužļa kopainas.
Reiz man kāds teica nopietnā tonī, ka runāšanai mēlēs ir sātaniska
izcelsme... Oho! Vēlāk uzzināju, ka šis cilvēks ir mainījis savu viedokli.
Kā gan var ignorēt to, ka tik daudz kristiešu ir runājuši mēlēs un
liecina, ka esot saņēmuši lielas svētības? Vai mēs drīkstam noklusēt, vai
noslēpt faktu, ka tieši Vasarsvētku
draudzes ir tās, kuras pasaulē visstraujāk attīstās (izņemot islāmu un,
iespējams, Jehovas Lieciniekus)? Panākumi darbā starp Eiropas čigāniem ir
ievērojami un attiecināmi tieši uz Vasarsvētku kustības aktīvo darbību. Vai tad
pats apustulis Pāvils, kas tiek saukts par lielāko pēc Kristus, neteica: “Es
vairāk par jums visiem runāju mēlēs” (1. Kor. 14:18)? Šo lielā pagānu apustuļa citātu arī izvēlējos šīs
grāmatas nosaukumam.
1.
Vēstījums ļaudīm?
Reiz manās rokās nonāca kāda brošūra. Biju pārsteigts, ka kāds, kurš
vēlas tikt uztverts nopietni, varēja rakstīt, ka “mēlēs runāšana vairs nav
nepieciešama, jo mēs varam mācīties valodas skolās!” (Bet kā tad bija ar
apustuli Pāvilu? Vai viņš nebija izglītojies labākajās sava laika skolās?)
Pāvils saņēma šo brīnišķīgo dāvanu lielākā mērā nekā jebkurš cits, lai daudzie
pagāni, kas runāja tik dažādās mēlēs, varētu viņu saprast. Manuprāt, Pāvila
piemērs uzreiz norādīja, ka šis arguments ir vājš. Ap šo laiku biju jau sācis
iedziļināties Bībelē un labāk to iepazīt. Kā Pāvils varēja pielietot mēļu
dāvanu sludināšanai, ja viņš pats mācīja citiem - ‘Kas runā mēlēs, runā sev,
nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2)? Ja runāšana mēlēs būtu
pielietojama evanģelizācijā, mēs nonāktu tiešā pretrunā ar Svēto Garu, Kurš
lika Pāvilam rakstīt šo tekstu (1.Kor. 14:2).
Šis skaidrojums man šķita apbēdinoši nabadzīgs, nepatiess, tik
acīmredzamas patiesības gaismā. Šis skaidrojums, kas tā arī neko nepaskaidroja,
man iedvesa skepticismu pret katru, kurš nostājās pret runāšanu mēlēs. Galu
galā, acīs krīt fakts, ka Bībelē runāšana mēlēs izmantota tikai lai vērstos pie
Dieva. Bet pie Dieva vērsties drīkst vienīgi slavēšanā vai lūgšanā. Dievam neko
nevar ieteikt, Dievu nevar evaņģelizēt, nevar iedrošināt Dievu, vai pravietot
Dievam.
Nav
nekādas alternatīvas
Dievs nekad nav vērsies pie cilvēkiem, runādams mēlēs, tikai cilvēki
vēršas pie Dieva runādami mēlēs. Svētais
Gars nevar nostāties pretrunā Sev. Uzmanīgi aplūkojot Vasarsvētku dienas notikumus
Rakstos, redzams, ka Vasarsvētku dienā mēlēs netika lasīti sprediķi, bet tika
teikti ‘Dieva varenie darbi’ (Ap. d. 2:11). Šī Jehovas pagodināšana
dažādās pagānu valodās bija labi saprotama jūdiem, kas labi pārvaldīja šo
valstu valodas, kuru starpā viņi arī dzīvoja. Noteikti, tas bija liels šoks
visiem jūdiem, kuri bija atnākuši uz Izraēlu un ticēja, ka viņu, ebreju valoda,
Dieva izredzētās tautas valoda, bija vienīgā, kuru Augstais Dievs varēja
saprast. Redziet, Dievs piederēja tikai viņiem un nevienam citam. Dalīt Dievu
ar pagāniem? Par to nevarēja būt ne runas! Bet, lūk, viņu Jehova, līdzās
ivritam saprata ne tikai arābu, grieķu un 13 citas valodas, bet vēl vairāk,
Svētais Gars runāja šajās valodās caur apustuļiem un mācekļiem. Citiem vārdiem
sakot, slavēšana, kas nākusi no debesīm un izgājusi cauri pagānu valodu jūrai,
atkal atgriezās debesīs. Vai tas varēja nozīmēt, ka Jehova pieņēma pagānus ar
viņu barbariskajām valodām kā līdzvērtīgus jūdiem? Un mēlēs runāšana, vai tā
varētu to apliecināt?
Pirmā runāšana
mēlēs
Pirms dodamies tālāk, man jums jāizstāsta kāds jautrs atgadījums, kurā
tika pārbaudītas manas Bībeles zināšanas. Es biju starp brāļiem, kas nodevušies
Dievam un ticībā pieredzes bagāti. Katrs no tiem labi pārzināja Bībeli un mūsu
sarunas pastāvīgi atgriezās pie teoloģiskiem tematiem. Vecākais no mums uzdeva
šādu jautājumu: “Kad Bībelē pirmo reizi pieminēta runāšana mēlēs”? Visi uzreiz
kopā atbildējām – “Vasarsvētku dienā!”. Bijām ļoti pārliecināti. Tomēr, nē! Tas
notika pie Bābeles torņa (1. Mozus 11:7). Biju vīlies un satraukts. Kā varēju
aizmirst par to? Sāku klausīties uzmanīgi.
Nekad neaizmirsīšu skaidrojumu, kas sekoja. Valodu dažādība pie Bābeles
torņa bija soda sekas. Hermeneitikā (Bībeles skaidrošanā) darbojas pirmās
pieminēšanas princips. Tas nozīmē, kad kāda patiesība tiek pieminēta pirmo
reizi, tā saglabā tādu pašu nozīmi līdz beigām. Ar laiku šī patiesība var augt
un attīstīties, tās nozīme var tikt papildināta un kļūt bagātāka, bet pirmais
uzsvars vienmēr saglabājas. Vai ir iespējams, ka runāšana mēlēs nes sev līdzi
soda nozīmi? Katrā gadījumā, teksts to apstiprina. Galvenajā pantā, kurš skar
runāšanu mēlēs 1. Kor. 14:21, Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstījis, brīvi
citējot Jesajas 28:11, 13: ‘Ar stingrām lūpām un svešu mēli Viņš runās uz šo
tautu!... Lai tie staigā un atpakaļ klūp, lai tiek satriekti, notverti,
sagrābti!’ Tad es atcerējos, ka Vasarsvētku dienā uguns mēles nolaidās uz
klātesošajiem (Ap. d. 2:3). Uguns mēles... Bez šaubām, Rakstos uguns ir soda
simbols. Pat ja arī uguns tiek attēlots kā attīrošs, tomēr zemteksts par sodu
to pavada.
Kādu mirkli es pieļāvu domu, ka uguns ne vienmēr nozīmē sodu, jo mēs
bieži dziedam skaistu dziesmu “Ietērp mūs Tavā spēkā un kristī mūs ar
uguni...!”, kura citē Jāņa Kristītāja vārdus: ‘Sekodams man... Viņš jūs
kristīs ar Svēto Garu un uguni’ (Mat. 3:11).
Pirmā
pārbaude
Lai nomierinātu savu sirdsapziņu, es tuvāk apskatīju Bībeles tekstus,
uz kuriem balstīta šī dziesma. Mani ļoti izbrīnīja, ka mūsu dziesmas ne vienmēr
ir balstītas pareizā teoloģijā. Bībele palīdzēja man ieraudzīt, ka kristība ar
uguni ir pretstatā Svētā Gara kristībai un ir sinonīms sodam. Ir taisnība, ka
visos četros evaņģēlijos minēti Jāņa Kristītāja vārdi. Visi četri runā par
Svētā Gara kristību, bet tikai divi runā par kristību ar uguni. Uzmanīgi lasot
kontekstu, es ievēroju, ka kristība ar uguni pieminēta vien Lūkas un Mateja
evanģēlijos un tieši tādēļ, ka Jāņa Kristītāja pretinieki vai farizeji bija
klātesoši. Uguns bija paredzēts viņiem. Jāņa un Marka vēstījumā nav runāts par
farizejiem un tādēļ arī nav runāts par sodu un kristību ar uguni. Skaidrojums
organiski seko nākamajā pantā (Mt. 3:12): ‘Viņš sakrās savus kviešus klētī’ (Svētā
Gara kristība), ‘bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni’ (kristība
ar uguni).
Svētā Gara kristība saistīta ar debesu klēti; bet uguns kristība – ar
neizdzēšamu uguni. Pēc vairākiem gadiem apustulis Pāvils, Svētā Gara
iedvesmots, rakstīja to pašu domu citos vārdos: ‘Vieniem tā ir nāves smarža,
kas nes nāvi, otriem – dzīvības smarža uz dzīvību’ (2. Kor. 2: 16). Nāktos
uzsvērt, ka šī atklāsme tikai vēl vairāk apmulsināja mani. Rodas jauns
jautājums. Ja runāšana mēlēs nes sev līdzi ideju par sodu, tad...’
2. Kam
šis sods ir paredzēts?
Man nebija atbildes uz šo jautājumu un tas man ilgi nedeva mieru. Līdz
šim visi, kas liecināja par runāšanu mēlēs, minēja garīgu bagātināšanos,
pagodināšanu, spēka vai evanģelizācijas aspektus, īpaši – liecību par Svētā
Gara kristību. Bet, par to, ka runāšana mēlēs varētu nest sev līdzi sodu es
nebiju domājis. Apjukums sāka mazināties, kad izlasīju Salamana Pamācībās 16:4,
ka Dievs visu dara ar noteiktu nolūku. Es uzdevu sev jautājumu: ‘Kāds bija
Dieva nodoms, sūtot dāvanu runāt mēlēs?’.
Tā noteikti bija liela zīme. Bet kāpēc tieši šī zīme? Kāpēc Dievs,
piemēram, nedeva spēju kļūt neredzamiem? Vai spēju būt visur vienlaicīgi?
Pastāvīgu oreolu ap galvu? Pats sev atbildot, es teicu: ‘Tas būtu nejēdzīgi’.
Un arī runāšana mēlēs būtu bez jēgas, ja tai nebūtu kāda īpaša nozīme. Bet kāda
varētu šī jēga būt? Šai runai bija kādam kaut kas jāpasaka. Bet kam un kas?
Pēc ilgstošām pārdomām, man nācās atzīt, ka runāšana mēlēs nebija
augstāks saziņas veids, un tā arī nepadarīja cilvēka vārdu krājumu
izsmalcinātāku. Man teica:
‘Runājot mēlēs, cilvēks pārspēj pats sevi, nokļūst cildenā augstākā stāvoklī
līdz vienojas ar eņģeļiem viņu debesu valodā.’ Tas man šķita ļoti iespaidīgi –
kad vairs nepietiek vārdu, ar ko pagodināt Dievu, tad Svētais Gars nāk pretī,
paceldams mūs tuvāk neaizsniedzamiem augstumiem un dodot mums runu, kas atstātu
kaunā pat Voltēru (Franču renesanses rakstnieks). Tomēr manī radās nemiers, kad
iedomājos, ka mana runāšana mēlēs varētu skanēt līdzīgi tai, ko dzirdēju
runājam sev apkārt.
Rūpes
Izņemot ekstāzi, šajā dāvanā nebija nekā īpaša. Bieži vien mani
satrauca fakts, ka runāšana mēlēs, ko biju dzirdējis, nebija līdzīga nevienai
sarunvalodai un nekad nebija saprotama. Man, kas biju mācījies vairākas
svešvalodas, šīs izdvestās skaņas šķita ļoti dīvainas. Es vērsos pie mācītāja,
kurš man teica, ka tas varētu būt kādas iezemiešu cilts dialekts no
Dienvidamerikas, Matto Grasso vai Āfrikas vidienes. Bet kā viņš varēja zināt?
Mans mērķis nav izrādīt necieņu. Nopietni sev jautāju: ‘Kurp Svētais Gars mūs
vada?’. Tas šķita pārāk neticami. Franču valoda ir viena no bagātākajām, plašāk
izplatītajām un pilnīgākajām valodām pasaulē. Kā varētu kāda primitīva valoda,
kam ir simtreiz ierobežotāks vārdu krājums nekā manai valodai, izteikt to, ko
franču valoda nespēj? Šķiet, ka šī acīmredzamā problēma nemaz neuztrauca manu
sarunas biedru. Ak, cik vienkārši ‘visu pieņemt ticībā’! Bet es tā nevaru. Man
ir pašam jāsaprot lietas. Tas ir nepareizi, vai šajā gadījumā tā ir Dieva
dāvana?
Bet, tomēr nevarēju noliegt pārdabisko mēlēs runāšanas aspektu. Mums ir
stāstīts, ka daži ļaudis ir spējuši perfekti izteikties pakistāniešu valodā,
nezinot ne vārda tajā. Vai, ka citi runāja tik tīrā un tekošā sengrieķu valodā,
kas pārsteigtu pat universitātes profesorus. Man nācās atzīt, ka runāšana mēlēs
bija pārdabiska parādība, bet es joprojām nesapratu tās svarīgumu vai nozīmi.
Sāksim
ar pirmajiem jautājumiem
Es sāku apmeklēt arī citu konfesiju dievkalpojumus, cerībā rast atbildi
saviem jautājumiem par šīs zīmes īsto nozīmi. Vēlējos uzzināt iemeslus, kādēļ
citas konfesijas nerunāja mēlēs un atteicās iepazīt šo Gara dāvanu. Bet arī tur
es neieguvu apmierinošu atbildi saviem jautājumiem. Ikviens bija nožēlojami
nezinošs par šo tēmu. Kad es jautāju, kāds mērķis ir runāšanai mēlēs, sastapu
līdzīgu bibliskās mācības trūkumu tai, kādu biju sastapis starp tiem, kuri runā
mēlēs. Pirmie runāja mēlēs nezinot kādēļ, otrie nevarēja pārliecinoši
paskaidrot, kāpēc nerunāja mēlēs. Neviens nevarēja man palīdzēt manos
meklējumos. Viņi mani uzņēma brālīgi un draudzīgi, bet mani jautājumi viņus
kaitināja līdzīgi uzmācīgai mušai karstā vasaras vakarā.
Odze
Reiz saskāros ar pārsteidzošu sakāvi. Kāds, harizmātisko draudžu
aprindās ļoti cienījams mācītājs, teica man, ka pat neskatoties uz viņa vecumu
un ‘cīņas nogurumu’ daudz sludinot, viss, kas viņam bija nepieciešams, lai
fiziski atjaunotos, bija vien pāris minūtes lūgšanā mēlēs. Viņš jutās pilnīgi
atjaunots savā ķermenī un liecināja par to tieši no kanceles. Daudzi bija stāvā
sajūsmā, klausīdamies šo mācītāju, un nejautāja sev, vai Bībele pieļauj šādu
viņa pieredzes stāstu. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī es, līdzīgi aitai ganāmpulkā,
uz mirkli ļāvos emocijām un kopā ar citiem klausītājiem apstiprinoši māju ar
galvu, klausoties šos maldus, kurus pasniedza maskētus kā evaņģēlija patiesību.
Tomēr drīz attapos. No mums gaidīja vien apstiprinošu blēšanu, ne Vārda izpēti.
Visā savā dzīvē es vēl ne reizi nebiju saskāries ar tik pēkšņu triecienu.
‘Nelaimīgais muļķi’, es sev teicu, ‘tu tik viegli visam notici! Tev saka,
aizver acis un atver plati muti. Bāž tajā rokas resnuma odzi un tu to norij pat
nepārbaudot. Pie tam vēl skaļi sauc – ‘Aleluja!’. Tiešām, šī odze man iestrēga
kaklā. Kā vārna fabulā, kaut arī par vēlu, pats sev apsolīju, ka vairāk neļaušu
sevi tā piemānīt. “Tad lūk kā,” teicu secinot, “runāšana mēlēs tiek ierindota
starp tonizējošiem dzērieniem un enerģijas atjaunošanas metodēm, kādas pielieto
lai novērstu vecuma problēmas!” Prātā nāca pants no Bībeles “un novērsīs
ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2. Tim. 4:4)
Krusta
gājieni
Man kļuva žēl šo Dieva tautu. Būdami tik dedzīgi, tie tomēr līdzinājās
aitām bez gana. Es atcerējos krusta gājienus un nelaimīgos krustnešus – slimus,
mirstošus un nobijušos – ceļā uz Svēto Zemi. Viņu vadītāji centās viņus
iedrošināt ar visdažādākajiem neticamiem stāstiem. Kādu reizi viens no viņu
mūkiem notēloja, ka atradis šķēpa galu, kas it kā pirms daudz gadsimtiem bija
pārdūris Glābēja sānu. Uz pāris dienām atjaunoti, viņi atkal dodas savā
uzdevumā... Līdzīgi nelaimīgam ganāmpulkam, kas pieņēmis svešinieka balsi par
Labā Gana balsi. Tajā dienā man dārgs kļuva apustuļu darbos rakstītais: ‘Tie
bija labvēlīgāki par Tesalonikas jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik
dienas Rakstos, vai tas tā esot.’ (Ap. d. 17:11).
Ja lielā apustuļa Pāvila sprediķis bija tā jāsijā caur Svēto Rakstu
sietu, cik daudz vairāk mums ir jāpārbauda gari, salīdzinot to, ko tie saka ar
Rakstu mācību.
3.
Eņģeļu valodas
Kāds aspekts man vienmēr sagādāja grūtības. Skaidrošana, kas sekoja
runāšanai mēlēs, jo pirmajā gadsimtā, katru reizi, kad kāds runāja mēlēs, tās
bija jāizskaidro. Teksts ir kategorisks:
‘Ja nav izskaidrotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē...’ (1. Kor.
14:27-28)
Šī Rakstu vieta izgaismo acīmredzamu, gandrīz universālu nepakļaušanos
kārtībai, ko iestādījis tas, kurš vairāk par visiem runāja mēlēs. Viņa mācība
tika pielietota vien retos gadījumos. Vai jūs ticat, ka es dažkārt gandrīz vai
pat nevēlējos, lai kāds tulkotu mēles. Man bija kauns par šo tulkošanu. To, ko
netulkoja un nesaprata, vismaz vēl varētu pieņemt par ko garīgi iedvesmotu. Kad
mēlēs runāšana tika izskaidrota, tieši saprastais mani satrauca. Visbiežāk
tulkojums bija tik slikts, ka pat muļķim būtu aiz kauna jāsarkst. Gandrīz
vienmēr tas bija kaut kas banāls, ļoti prasts. Es sev teicu: ‘Tikpat labi
varētu teikt to pašu uzreiz franču valodā’. Godīgi sakot, mācītājs un daži
brāļi Kristū prata labāk izteikties franču valodā nekā mēlēs. Ja (mēļu)
tulkošana ir Gara dāvana, tad kur pazūd apsolītā celšana, cildenā doma vai transcendentālā
patiesība? Tulkošana taisni otrādi atklāja kādas neoriģinālas, banālas un
tūkstoškārt dzirdētas idejas. Pāvils, kurš tika pacelts trešajās debesīs,
dzirdēja vārdus, kurus nevarēja atkārtot (2. Kor. 12:4). To es nesaprotu. Pie
sevis domāju: “tas ir kā paņemt glāzi ūdens un pirms dzeršanas sadalīt to
ūdeņradī un skābeklī. Pēc šī sarežģītā procesa atkal tos savienot, lai iegūtu
ūdeni, kuru visbeidzot izdzertu. Vai nebūtu vienkāršāk dzert ūdeni tieši no
avota?” Dažkārt man likās, ka esmu galīgi nezinošs, tādēļ uzdodu sev tik daudz
jautājumu. Pāvils taču teica: ‘Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs’ (1.
Kor. 14:5). Ko vairāk man vajadzētu?
Mēles
un celibāts
Uzreiz es atcerējos, ka apustulis, kurš teica: ‘Es gribētu, ka jūs
visi varētu runāt mēlēs’, šajā pašā vēstulē tāpat teica, ‘Es gribētu,
lai visi cilvēki būtu kā es’ (1. Kor. 7:7), tas ir – neprecēti (Grieķu
valodā teikumi ir vienādi). Tas, kurš sagatavoja man ceļu runāšanai mēlēs,
gatavoja mani arī celibātam. Bet es nemaz nevēlējos palikt neprecēts! Pieņemu
vienu, bet noliedzu otru. Tas nebija loģiski un es to zināju. Varbūt tas liek
tev pasmaidīt, tomēr šo divu teikumu teoloģiskā nozīme ir skaidra un
neapgāžama. Abus ieteikumus Pāvils rakstīja korintiešiem vienā un tajā pašā
vēstulē. Tiem pašiem korintiešiem viņš saka ‘Es gribētu, ka jūs visi varētu
runāt mēlēs’, un tiem pašiem korintiešiem – ‘Es gribētu, lai visi
cilvēki būtu kā es’ – neprecēti. Es novēroju, cik vienkārši un
patvaļīgi izvēlamies Bībeles tekstus, izlaižot traucējošos un pieķeroties tiem,
kuri atbilst mūsu mācībai. Mēs esam gatavi pielietot akrobātisku veiklību savos
argumentos, lai pierādītu nepierādāmo. Tas ir paradokss, ka tie, kuri apgalvo,
ka visiem jārunā mēlēs, neapgalvo vienlīdz dedzīgi, ka visiem ir jāpaliek neprecētiem.
Kādi Svēto Rakstu skaidrošanas principi jāpielieto, lai nonāktu pie tik
nepatiesiem secinājumiem? Vai nebūtu pareizāk atzīt, ka ne visi korintieši tika
aicināti palikt neprecēti un ne visi ir aicināti runāt mēlēs. Pats Pāvils
pieņem abas šīs idejas. Tāpat kā visi nav aicināti palikt neprecēti (1. Kor.
7:7) arī ne visiem ir dāvana runāt mēlēs. Viņš atbild pats uz saviem
jautājumiem, rakstot - ‘Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir mācītāji? Vai
visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā
mēlēs?’ (1. Kor. 12:29-30). Šie ir retoriski jautājumi.
Eņģeļu
valoda
Jautāju kādam mācītājam, kā viņš izskaidrotu mēļu nesaprotamību. Viņš
man teica, ka tā, iespējams, esot eņģeļu valoda. ‘Nelaimīgie eņģeļi’, es
nodomāju pie sevis, ‘vai tiešām viņi neprot izteikties labāk. Vai tiešām tādas
vien ir debešķīgās eņģeļu valodas?’ Biju vīlies. Gaidīju ko labāku. Nonācu līdz
tam (Dievs lai man piedod), ka secināju, ja eņģeļi neprot izteikties labāk, tad
es noteikti runāju labāk nekā viņi. Vēl es domāju: ‘Ja Voltērs būtu debesīs,
eņģeļiem smagi klātos runājot ar viņu. Viņš tos visus sūtītu pie mācību
soliem!’ Nē un vēlreiz nē, šī sludinātāja skaidrojums mani galīgi
neapmierināja. Tas bija negodīgs mēģinājums izvairīties no svarīga jautājuma.
Tomēr, tā kā Bībelē ir runāts par eņģeļu mēlēm, man nācās piekrist, ka tā
varētu būt. Ticībā man bija jāpieņem, ka varu kļūdīties un jālūdz Dievam
piedošana par to, ka uzdrošinājos apšaubīt izteiksmes līdzekļus, kādus Viņš
izvēlējās dot Saviem eņģeļiem. Vai tad Dievs neatbild pats par Saviem lēmumiem?
(Rom. 11:34-35).
Tā kā šis mācītājs citēja Bībeli, es vēlējos izpētīt ko Raksti saka par
šo tēmu. Cerēju, ka šī mācītāja teiktais bija patiesība. Bet atradu tikai vēl
vienu vilšanos, kas pievienojās iepriekšējām. Atklāju, ka katru reizi, bez
izņēmumiem, kad eņģeļi runāja, viņu runa bija skaidri saprotamā, modernā
cilvēku valodā, nevis debesu mēlē. Vienīgā vieta, kur bija minētas eņģeļu mēles
bija 1. Kor. 13:1: ‘Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm...’. Jutos
piemānīts, aptīts ap pirkstu šādas Bībeles patiesību mocīšanas dēļ. Skaidri
redzams, ka Pāvils šeit pielieto tēlainu izteiksmes līdzekli – hiperbolu.
Pāvilam nekad nebija zināmi visi noslēpumi. Nedaudz tālāk tekstā lasāms viņa
apliecinājums, ka visu redzot mīklaini (1. Kor. 13:12). Pāvils neatdeva savu
miesu sadedzināšanai un neatdeva kādam visu savu mantu. Tāpat viņš arī nerunāja
visās eņģeļu un cilvēku valodās. Pāvils nevarēja runāt eņģeļu valodās, jo
kategoriski paziņo par šīm debesu valodām: ‘dzirdēja neizsakāmus vārdus’
(2. Kor. 12:4). Pāvils izmantoja nosacījuma apstākļus. Pat bērnam šī gramatiskā
struktūra būtu skaidra. Kā pieaudzis cilvēks, draudzes mācītājs, varēja
apgalvot šādas absurdas muļķības? Es biju apjucis. Atzīstu, ka viņš bija
vienīgais, kurš pielietoja šo argumentu sarunā ar mani, bet viņš nebija
ierindas kristietis, un, esmu pārliecināts, ka vēl daudzi tā domā. Šādi
argumenti ir lāča pakalpojums tiem, kas mēģina aizstāvēt savu pārliecību.
4. Divi
veidi runāšanai mēlēs
Pēc visiem šiem nabadzīgajiem cilvēku skaidrojumiem, kādus biju
dzirdējis, atradu vismaz vienu labu skaidrojumu, kas balstīts Rakstos. Es
varēju pieņemt to, ka mēles nav saprotamas, jo Pāvils apgalvoja –‘kas runā
mēlēs... neviens to nesaprot’ (1. Kor. 14:2).
Paldies, brāli Pāvil. Vairs nav nepieciešamības skaldīt matus! Tātad,
ja cilvēki tik slikti runā mēlēs, tā nav eņģeļu vaina. Paldies, dārgais
apustuli Pāvil, ka savā veidā atgādināji mums, ka ‘Noslēpumainās lietas
visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas
mums un mūsu bērniem’ (5. Moz. 29:29). Šis teksts nāca tieši laikā, lai
atvieglotu manu prātu un ļautu man brīvi uzelpot. Protams, problēma nebija
atrisināta, tomēr šajā manu patiesības meklējumu etapā, šis iedvesmotais pants,
kuru rakstīja tieši tas, kurš runāja mēlēs vairāk nekā visi citi, bija kā oāze
manā garīgajā svētceļojumā zem neciešami karstajiem pretējo uzskatu stariem.
Tātad, nevajadzēja uztraukties, ja nesapratu. Kas par atvieglojumu. Šis
atklājums bija tikpat mierinošs kā mesa latīņu valodā un tam piemita līdzīga
noslēpumainības aura, kas bija patīkama. Jāatzīst, ka sāku baidīties no mēlēs
runāšanas pretiniekiem. Varbūt, ka nepiekritu harizmātiskās kustības
pārstāvjiem par visiem 100%, bet biju par 99% pārliecināts, ka viņiem ir taisnība.
Cerēju atgūt 1%, kuru man atņēma ne tik daudz mēlēs runāšanas pretinieki, kā
mēlēs runāšanas atbalstītāju vājie argumenti.
Šis Dieva iedvesmotais pants ļāva man un maniem brāļiem no Vasarsvētku
draudzēm ticēt, ka pastāv divi mēlēs runāšanas veidi – tā, kura bija
Vasarsvētku dienā, kad visi apkārtesošie viņus saprata (Ap. d. 2:8) un tā, par
kuru Pāvils stāsta korintiešu draudzei un kuru neviens nesaprot (1. Kor. 14:2).
Ar lielu atvieglojumu pamanīju, ka gan mēlēs runāšanas aizstāvju, gan
pretinieku uzskati šajā jautājumā sakrita. Runāšana mēlēs, par kuru stāstīja
Pāvils, vairs nav tāda, kā Vasarsvētku dienā. Aleluja! Kad satikšu Pāvilu
debesīs, noteikti paspiedīšu viņam roku un pateikšos par to, ka uzrakstīja šos
vārdus. Pateicoties tiem, varēju būt mierīgs un pārliecināts, ka mana izpratne
šajā jautājumā, lai arī miglaina, tomēr bija saskaņā ar Bībeles mācību.
Bērns,
kas apdedzinājies, baidās no uguns
Bībeles vārdi, ka ‘neviens nesaprot’, bija īsta dāvana. Var
secināt, ka pastāv divi veidi runāšanai mēlēs. Tomēr, biju tik daudz reižu
apdedzinājies iepriekš, ka nepieņēmu šo apgalvojumu kā pašsaprotamu. Rīkojos
saskaņā ar manu ierasto metodi. Tā kā Bībele ir mūsu autoritāte kristīgajā dzīvē
un doktrīnā, vēlējos noskaidrot, ko Svētais Gars par to saka caur Rakstiem.
Gribēju pārbaudīt, vai tiešām pastāv divi veidi runāšanai mēlēs, vai arī
atšķirība šajos tekstos bija skaidra pretruna. Pagāja ilgs laiks, kamēr saņēmos
uzsākt šo pārbaudi. Šī doma man lika nodrebēt. Ir vairākas šķietami skaidri
redzamas pretrunas Rakstos, kas tomēr neiztur nopietnu un dziļu tekstu izpēti.
Es uzsāku pētīt šo problēmu, izrakstot visus pantus no konkordances, kuri
apskatīja runāšanu mēlēs. Atradu ap 30. Tad pievērsos grieķu tekstam. Tur
novēroju, ka:
Pirmkārt visi franču tulkojumi lieliski paskaidroja domu, kas bija
izteikta oriģinālajā tekstā
Otrkārt – visos tekstos tika izmantots viens un tas pats vārds ‘mēlēm’
un ‘valodām’.
Skaidrs, ja runāšana mēlēs, par ko runāja Pāvils vēstulēs, atšķirtos no
tās ‘glossolia’, kas bija Vasarsvētku dienā, tas būtu redzams izmantotajos
grieķu terminos. Bet tā nebija. Lūka, Apustuļu Darbu grāmatas autors, izmanto
otrajā nodaļā tos pašus vārdus, ko Pāvils pielieto Korintiešu vēstules 12., 13.
un 14. nodaļā. Ja tiešām būtu tā, kā es ticēju, ka mēlēs runāšanai ir divi
atšķirīgi paveidi, tad Lūka, kurš rakstīja Apustuļu Darbus vēlāk nekā Pāvils
rakstīja pirmo vēstuli korintiešiem, būtu parādījis to, vismaz izmantojot citu
vārdu. Neviens nešaubās, ka Lūka labi zināja šo Pāvila vēstuli, jo tā ceļoja
apkārt pa draudzēm. Vēl vairāk, Lūka bija viens no Pāvila ceļojuma biedriem. Ja
runāšana mēlēs, ko minēja Lūka, atšķirtos no tās, par kuru runāja Pāvils, Lūka
noteikti to uzsvērtu, lai nejauktu lasītājiem galvas. Bet tā nebija. Viņš
izmantoja to pašu vārdu, ko Pāvils, runājot par to pašu Gara dāvanu. Abos
gadījumos tas ir vārds ‘glossa’. Grieķu teksts ir skaidrs. Šis atklājums mani
neiepriecināja. Atlika vien divi veidi, kā skaidrot šo problēmu:
Pretruna – šo hipotēzi noliegs ikviens kristietis, kurš ir
pārliecināts par to, ka Svētais Gars iedvesmoja Rakstus.
Ir tikai viena runāšana mēlēs – šajā gadījumā mums jāizskaidro,
kāpēc Lūka šķietami nāk pretrunā ar Pāvilu.
Pāvils runā par tādām pašām plaši zināmām valodām kā Lūka, jo viņš
saka: ‘Pasaulē kā zināms ir daudz dažādu valodu’ (1. Kor. 14:10).
Skaidrs, ka Pāvils šeit spriež par cilvēku valodām. Ja tās pieder mūsu
pasaulei, tad kāpēc korintieši tās nesaprata tā, kā tās saprata Jeruzalemes iedzīvotāji
un viesi pirms dažiem gadiem? Vai tad
Dievs nav tas pats vakar un šodien, un mūžīgi? Tā nav vienkārša problēma.
Pateicoties lūgšanām, Rakstu pētīšanai un Svētā Gara palīdzībai, migla izklīda.
Viss bija tik vienkārši un acīmredzami, ka es pat sāku šaubīties, vai tiešām
pareizi sapratu. Es nevienam neko par to nestāstīju, tomēr pēc dažiem mēnešiem,
kāds amerikāņu brālis man teica to pašu, ko biju jau pamanījis. Ja kādam, ar
mani nesaistītam cilvēkam, nāca tāda pati atklāsme kā man, tad Svētais Gars
darbojas šodien tāpat kā agrāk, vadot tos, kuri neapmierinās tikai ar dzirdēto,
bet iedziļinās Viņa Vārdā un to dienām un naktīm pārdomā (Ps. 1:2)!
Vasarsvētku
dienas aktualizācija
Kas tad īsti notika Jeruzalemē? Visi klātesošie saprata šos vīrus
runājam svešās mēlēs, ko tie nebija mācījušies. Svētā Gara nolaišanās brīdī
uguns mēles sadalījās un nolaidās uz mācekļiem (Ap. d. 2:3). Katrs māceklis,
atsevišķi un skaidri, runāja kādā no šo dažādo ļaužu dzimtajām valodām. 15
tautas un valstis ir pieminētas, tātad arī 15 valodas ir uzskaitītas (Ap. d.
2:9-11). Ikviens saprata savas valsts valodu. Tur nebija nekā sarežģīta. Bija
15 dažādas cilvēku grupas ar 15 dažādām ‘ausīm’ – valodu saprašanām. Runāšana
bija pārdabīga, bet saprašana – dabīga.
Iedomāsimies, ka Vasarsvētku dienā tur būtu 15 korintieši, ar kasešu
ierakstītājiem un katrs no viņiem atsevišķi ierakstītu to, kas tika teikts un
saprasts. Tagad iedomāsimies, ka šie 15 korintieši atgrieztos Korintas draudzē
un atskaņotu šīs 15 kasetes kristiešiem, no kuriem katrs saprata labi ja vienu
vai divas valodas. Viņi noteikti nonāktu pie tāda paša secinājuma kā Pāvils:
“Neviens neko nesaprot”. Protams, tāpēc, ka Korintā nebūtu neviena, kam saprast
(1. Kor. 14:2). Un ja šīs 15 kasetes tiktu saglabātas līdz mūsdienām un
atskaņotas Ņujorkas, Parīzes vai Madrides draudzēs, rezultāts būtu tieši tāds
pats. Šīs 15 valodas, kuras bija labi saprotamas Jeruzalemē, šodien nebūtu
saprotamas labāk nekā 1. gadsimta Korintā.
Tagad iedomāsimies, ka visa Korintas draudze Vasarsvētku dienā
pārceltos uz Jeruzalemi. No visa, kas tajā dienā tika runāts mēlēs, viņi
saprastu vien to, kas pārdabīgā veidā tiktu teikts viņu, tas ir – grieķu –
valodā. Viņi neko nesaprastu no tā, kas bija teikts pārējās 14 valodās. Ja
grieķu valodas nebūtu tās dienas Svētā Gara programmā, viņi vispār neko
nesaprastu. Tieši tas arī notika Korintas draudzē. Gara spēkā tika runāts
visdažādākajās valodās, tikai ne grieķu. Neviens nesaprata runāto ne tādēļ, ka
tā bija kāda neparasta valoda, bet tādēļ, ka tā nebija grieķu valoda. Tas, kas
tika runāts, viņiem bija tikpat nesaprotams kā japāņu valodā runātais
telefonsarunā ar cilvēku, kurš runā tikai franciski. Es vēlreiz gribu uzsvērt,
ka šeit netiek runāts par kādu neparastu ekstātisku valodu, kā man mēģināja
iestāstīt. Šī ideja ir vienlīdz sveša gan grieķu tekstam, gan tulkojumiem, ko
lietojam ikdienā.
Kad Bileāma ēzeļmāte, Svētā Gara iedvesmota, sāka runāt, tā nesāka
skaidroties kādā nesaprotamā ekstātiskā valodā. Viņu bija ļoti viegli saprast,
tādēļ, ka viņa runāja vienā valodā ar pravieti (4. Moz. 22:28). Dievs apturēja
pravieša neprātīgo rīcību, liekot mēmam jūga lopam runāt cilvēka balsī,
saprotamā valodā (2. Pēt. 2:15-16). Dievs, vai nu caur Savu Vārdu, vai
eņģeļiem, vai praviešiem, vai pat caur ēzeļmāti, vienmēr, bez izņēmumiem, ir
uzrunājis cilvēkus saprotamā veidā.
Kā varēju turpināt uzskatīt, ka Dievs, likdams ēzelim runāt kā
cilvēkam, pamudina cilvēku, kuru Viņš ir radījis pēc Sava tēla un līdzības,
runāt nesaprotamāk nekā ēzeli?
Ko tas
pierāda?
Tas pierāda, ka runāšana mēlēs Korintas draudzē nebija kāda ekstātiska
murmināšana vai izsaucieni nesaprotamā eņģeļu valodā, bet gan runāšana
atsevišķās nacionālajās valodās, tādās, kādas bija dzirdamas Jeruzalemē
Vasarsvētku dienā. Un, ja mēs, kā Pāvils saka, nesaprotam to jēgu, tad tas ir
tādēļ, ka mums, nav 15 ausu pāru, ar kurām saprast šīs valodas labāk nekā
Pāvilam vai korintiešiem. Tuvāk iedziļinoties, mani pārsteidza fakts, ka
korintieši nebija vienīgie, kuri šīs valodas nepārvaldīja. Vasarsvētku dienā,
kad Svētā Gara spēkā notika mēlēs runāšanas brīnums 15 tautu valodās, bija
daudz jūdu, kuri nesaprata šīs valodas. Apustuļu darbu otrās nodaļas teksts
liek mums domāt, ka tajā dienā templī klātesošas bija divas jūdu kategorijas:
jūdi no visām tautām, sava veida svētceļnieki, kuri bija
atceļojuši uz Jeruzalemi un kuri runāja dažādās valodās, kas atšķīrās no
aramiešu valodas (5. un 14. pants);
vietējie jūdi, kas dzīvoja Jeruzalemē un Jūdejā, kas nerunāja un
nesaprata šīs 15 valodas, kurās runāja mācekļi un jūdi, kas bija atnākuši no
šīm tautām. Tie bija ‘citi’ no Ap. d. 2:13, ‘bet citi zobodamies sacīja:
“Tie salda vīna pilni!”’
Tātad, Jūdejas jūdi, kuri saprata tikai aramiešu valodu, kuru runāja
Jeruzalemē un Jūdejā, nesaprata valodas, kas tika runātas Vasarsvētku dienā.
Tāpēc viņi sāka zoboties, sakot, ka mācekļi bija piedzērušies! Šie jūdi varēja
arī teikt par mēļu dāvanu Vasarsvētkos, ka neviens neko nesaprot. Tieši to pašu
Pāvils sacīja 30 gadus vēlāk korintiešiem.
Apkopojot vēlētos uzsvērt:
Jūdi, kuri apmeklēja Jeruzalemi lai svinētu jūdu Vasarsvētkus saprata
savas dzimtās valodas, kurās runāja mācekļi, un bija pārsteigti, nezinādami ko
domāt (Ap. d. 2:12). Savukārt tie, kuri saprata tikai aramiešu valodu sauca –
“Dzērāji!”.
Pēteris, pēc sarunas ar Dievu mēlēs (1. Kor. 14:2), runādams noslēpumus
un Dieva lielos darbus teikdams (Ap. d. 2:11), vērsās svētrunā pie sanākušajiem
ļaudīm. Pēteris nerunāja svešās mēlēs, bet gan aramiešu valodā, skaidrodams,
kas notika, un pasludinādams viņiem Kristu (Ap. d. 2:14-36).
Noslēpumi
Zem šiem mēlēs izteiktajiem noslēpumiem slēpjas kas vairāk nekā
vienkārša valodu nesaprašana. Tekstā tiek runāts par lieliem ticības
noslēpumiem - par Dieva gudrību (1. Kor. 2.7). Ikviens, mēlēs runādams,
pielūdza Dievu balstoties uz šiem noslēpumiem. Tie ir tie paši noslēpumi, kurus
šodien sludina visi kristieši.
Daži no šiem noslēpumiem:
Kol. 2:2. Dieva noslēpums, Kristus – pelnījis neizsakāmu
apbrīnu.
1. Tim. 3:16 dievticības noslēpums – noslēpums par to, ka
Dievs pameta savu debesu godu un slavu, lai iemiesotos; šajā noslēpumā pat
eņģeļi kāro ieskatīties.
1. Kor. 15:51, 52 un Atkl. 22:20 Kristus otrās atnākšanas un
draudzes paraušanas noslēpums, kas mūs pamudina saukt: ‘Āmen, nāc Kungs,
Jēzu!’
Ef. 3:6 pāri visam, noslēpums, ka pagāni ir kļuvuši par ebreju
līdzmantiniekiem, veido vienu miesu ar tiem un ir solījuma līdzdalībnieki Jēzū
Kristū.
Turpinot šo domu, Pāvils, izskaidrojis noslēpumu par Izraēla sirds
nocietināšanos un pagānu glābšanu (Rom. 11:25), vēsta: ‘Dievs it visus
pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem (gan jūdiem, gan pagāniem) apžēlotos’
(Rom. 11:31). Pāvils, šī aizraujošā fakta sajūsmināts izsaucas: ‘Kāds Dieva
bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir Viņa tiesas un
neizdibināmi Viņa ceļi!’ (Rom. 11:33).
Šis noslēpums ir tik varens, ka 24 vecaji (Atkl. 5:8-10) nokrita Jēra
priekšā un pielūdza, dziedot jaunu dziesmu Jēram, kurš ar savām asinīm izpirka
Dievam ļaudis no katras cilts un valodas, un tautas, un tautības.
Par šiem noslēpumiem Pēteris un citi mācekļi slavēja Dievu svešās
valodās Vasarsvētku dienā, kas bija atklāšanas diena glābšanai, kuru Dievs nu
jau piedāvāja visiem cilvēkiem. Tiem, kuri nesaprata, Pēteris tur pat saprotami
izskaidroja: ‘saka Dievs, es izliešu Savu Garu pār visu miesu’ (Ap. d. 2:17)
‘... un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts’ (Ap. d.
2:21).
Tas bija noslēpums par jūdu un pagānu kopīgu mantojumu.
Šie noslēpumi palīdzēja man saprast trīs lietas:
1.
runāšana mēlēs vienmēr saistāma ar dzīvām
valodām, kurās tika runāts tajā laikā.
2.
Ja neesam uzmanīgi, frāze ‘neviens neko
nesaprot’ var kļūt par lietussargu, zem kā paslēpties tiem, kuri vēlas
pārliecināt visus, ka tas, kas mūsdienās notiek kādās draudzēs, ir līdzvērtīgs
runāšanai mēlēs apustuļu laikā, jo, līdzīgi kā toreiz, neviens neko nesaprot.
Negodīgs šīs frāzes pielietojums izslēdz jebkādas pārbaudes iespējas un noved
taisnā ceļā pie viltojumiem.
3.
Pāvils, neskatoties uz tā laika mēlēs runāšanas
autentiskumu, neatļauj to praktizēt, ja neseko skaidrojums, norāda, ka ticīgo
sanāksmes nav īstā vieta šīs dāvanas praktizēšanai (1. Kor. 14:27) un ka ir
labāk ciest klusu vai runāt tikai sev un Dievam, nekā praktizēt mēlēs runāšanu,
kas nepakļaujas šiem nosacījumiem (1. Kor. 14:28).
Ar Svētā Gara autoritāti, Pāvils izstrādā noteikumus šīs dāvanas
praktizēšanai un nosoda katru nepareizu tās pielietojumu, draudzes vēstures
laika posmā, kad šī ‘harizma’ (dāvana) pildīja savu uzdevumu. Iemesls, kāpēc
viņš rakstīja ‘Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs’ (1. Kor. 14:18) ir
acīmredzams. Viņa aicinājumu būt par apustuli tautām – ļaudīm ar dažādām
valodām – nemitīgi apstrīdēja viņa pretinieki – jūdi. Pāvils viņiem norādīja,
ka Dievu ir iespējams slavēt svešvalodās tikpat labi kā dzimtajā valodā. Un lai
to pierādītu, šis bijušais farizejs ar savām ebreju lūpām teica lielos jūdu
Dieva darbus pagānu valodās. Brīnums vieniem (atgrieztiem jūdiem un pagāniem),
soda uguns citiem (jūdiem, kuri neticēja), piepildot viņus ar greizsirdību un
liekot trīt zobus.
5. Zīme
un tās mērķis
Laiks atgriezties pie jautājuma, ar kuru saskāros tik daudz reižu un uz
kuru vēl nebiju saņēmis atbildi. Nevaram apstrīdēt, ka runāšana mēlēs bija
zīme, bet kam paredzēta bija šī zīme? Pirms es uzzināju, kam šī zīme bija
paredzēta, es uzzināju, kam viņa nebija paredzēta. Uzmanīgi lasot apustuļa
Pāvila vēstuli korintiešiem, es secināju: ‘
zīme..., nevis tiem, kas tic’ (1. Kor. 14:22).
Izberzēju acis. Vai es pareizi izlasīju? Jā, izlasīju pareizi. Šī zīme
nebija ticīgajiem! Daudzus gadus biju lasījis šo Rakstu vietu un palaidis šo
patiesību garām. Tagad brīnījos, kā varēju to nepamanīt. Neviens nekad nebija
vērsis manu uzmanību uz šo Svētā Gara mācības aspektu. Dievkalpojumos mācīja
tieši pretējo. Es pastāvīgi dzirdēju, ka tā bija zīme ticīgajiem un ka
ticīgajiem jācenšas iegūt šo zīmi, un ka šī zīme ir pirmā, kas apliecina Svētā
Gara kristību...
No sākuma ieinteresēti, vēlāk satraukti, es vaicāju vairākiem Dieva
kalpiem: ‘Ko gan tas nozīmē?’ Kaunpilna klusēšana un nenoteiktas atbildes
pārliecināja mani, ka arī viņi nebija iepriekš šo tekstu pamanījuši un ka
viņiem nebija atbildes uz manu jautājumu. Skaidri sapratu, cik šis jautājums ir
nopietns. Mana pašpārliecinātība bija satriekta. Tarānu pret manu skaisto
celtni sabrucinot trieca ne mēlēs runāšanas pretinieki, bet manis apbrīnotais
apustulis Pāvils. Sekoja tāda kā ķēdes reakcija. Viens pēc otra skaidri kļuva
arī citi Bībeles panti. Tiešām, ja šī zīme būtu ticīgajiem, Pāvils iedrošinātu
to lietot ticīgo sapulcēs. Bet tieši pretēji, viņš aizliedza šo praksi draudzēs
(1. Kor. 14:19). Ārpus draudzes viņš runāja mēlēs vairāk nekā visi citi, bet
draudzē labāk runāja piecus vārdus saprotamā valodā, nekā desmit tūkstošus
nesaprotamās mēlēs (1. Kor. 14: 19). Citiem vārdiem sakot, viņš bija divtūkstoš
reižu vairāk pret nekā par runāšanu mēlēs. Neviens man nekad nebija par šīm
lietām stāstījis! Reizēm biju dusmīgs uz tiem, kuri noslēpa man šīs patiesības,
un dusmīgs uz sevi, ka cenšoties ‘kāst odus, noriju kamieli’ (Mat. 23:23). ‘Vai
iespējams, ka tiem, kuri pretojās runāšanai mēlēs bija taisnība? Atkāpies no
manis, Sātan!..’ Es stingri nolēmu neatkāpties ne par soli. Jutu, ka mana
viedoklis bija šaubīgs un nolēmu ķerties vērsim pie ragiem. Man apnika meklēt
patiesību pie starpniekiem (Jņ. 4:42). Sāku apjaust, cik bīstamas ir fragmentāras
rakstu zināšanas un paļaušanās uz citu teikto vai ‘pieredzi’, kas, šķietami ir
saistīta ar tematu. Pamanīju, ka atkal biju palaidis garām rakstu vietas, kas
rakstītas melns uz balta pirms divtūkstoš gadiem.
Zīmes
kam?
Pareizajā gultnē mani ievirzīja ne tik daudz frāzes sākums ‘zīme
nevis ticīgajiem’, kā tieši beigas ‘bet neticīgajiem’ (1. Kor.
14:22). Atbilde bija tieši man acu priekšā – iepriekšējā pantā, kur Pāvils
aicina mūs būt nobriedušiem (pilnīgiem) saprašanā (1. Kor. 14:20), citējot
Jesaju, ‘Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām es runāšu uz šo tautu’ (1.
Kor. 14:21). Par kādu tautu viņš runāja?
Par jūdiem. Tātad šī bija zīme jūdiem, īpaši – neticīgajiem jūdiem. Zīme
bija tiem jūdiem, kuri negribēja ticēt pagānu (cilvēku no citām valodām) glābšanai,
un kas ar visiem spēkiem tai pretojās. Pāvils rakstīja par viņiem, ‘Kas mūs
kavē sludināt pagānu tautām un tās glābt no pazušanas’ (1. Tes. 2:15-16).
Pēc šī panta viss acumirklī kļuva skaidrs. Visa Bībele manā uztverē sāka
izstarot spēku un patiesību. Lūk galvenais mērķis šai zīmei. Iztēlē uzpeldēja
skats ar jūdiem, kuri pretojās visiem sveštautiešiem.
Jona
Iztēlojos Jonu, kurš tik ļoti neieredz ‘mēles’ (niniviešus), ka pat
nepaklausa Dievam (Jonas 1:3). Viņš izvēlas bēgt uz Taršišu tā vietā, lai sludinātu
tiem glābšanas vēsti. Viņš strīdas ar Dievu. Viņš labāk redzētu šo milzīgo
pilsētu iznīcinātu nekā glābtu. Viņam tas Kungs bija tikai Izraēla Dievs un
nevienas citas tautas, pavisam noteikti ne šo pretīgo pagānu Dievs. Viņš bija
tik ļoti stūrgalvīgs, ka labprāt mirtu. Ja Ninevei būtu jāpaliek neiznīcinātai,
Jona gribēja mirt. Viņš pārmet Dievam tieši par to, kas Dievu pagodina – būt
visu cilšu, tautu un valodu Glābējam. Šis pretestības un neticības gars tikai
pieauga cauri gadsimtiem. Viņi (jūdi) pieder Jehovam un Jehova pieder viņiem.
Aplis ir noslēgts. Visi, kas ir ārpusē, ir nolādēti. Jebkurš mēģinājums panākt brālīgumu vai
iecietību pret citām valodām liek viņiem kvēlot neiedomājamā naidā (1. Tes.
2:16). Nāvi pārējām valodām un visiem, kas tajās runā! Uzdrošināties norādīt,
ka ļaudis, kas runā citās valodās arī var mantot Dieva svētības, nozīmēja
riskēt ar savu dzīvību (Lk. 4:29, Ap. d. 22:21-22). Viņi pat Kungu Jēzu Kristu
aizveda uz kalna virsotni, lai nogrūstu Viņu no tās, kad viņš tiem teica: ‘daudz
atraitņu bija Izraēla zemē Elijas dienās... tomēr Ēlija netapa ne pie vienas
sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā – Sidonijā’ (Lk. 4:25-26), un vēl
vairāk saniknojot jūdus, Jēzus piebilda: ‘Un daudz spitālīgo bija Izraēla
zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien
sīrietis Naamāns’ (Lk. 4:27). Viņu acīs tas bija pietiekams iemesls, lai
nopelnītu nāvi. Pat samarieši, kas bija viņu tuvi radinieki, nevarēja
izvairīties no jūdu rasistiskā naida. Reiz par to, ka samarieši nepieņēma Jēzu
savā ciemā, Viņa paša mācekļi, uzskatīdami sevi par pravieša Elijas sekotājiem,
jautāja Jēzum Kristum: ‘Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no
debesīm un tos sadedzina?’ (Lk. 9:54). Jēzum nācās tiem atbildēt: ‘Vai
jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?’. Vislielākais aizvainojums jūdam
tika nodarīts, ja kāds viņu nosauca par samarieti. Šāds aizvainojums bija
līdzvērtīgs spļāvienam sejā.
Vēlāk, kad mācekļi saņēma Svēto Garu, viņi vērsās pie tiem pašiem
samariešiem un nelūdza vairs uguni no debesīm, lai tas tos aprītu, bet lai viņi
varētu saņemt Svēto Garu. (Ap. d. 8:15).
Pat
apustuļi
Šis arhaisms bija jūdos tik ļoti iesakņojies, ka jūdu kristieši nespēja
noticēt, ka arī cilvēki no citām valodām varēja tikt glābtas. Pat, kad Svētais Gars
sūtīja Pēteri uz Kornēlija namu, un kad visi tur klātesošie atgriezās, ne visi
apustuļi šo notikumu uztvēra vienādi. Pēteri norāja par to, ka viņš sludināja
Labo Vēsti pagāniem. Viņam bija jāstāsta, ka bija dzirdējis viņus, līdzīgi kā
iesākumā mācekļus, runājam citās valodās (Ap. d. 11:15). Kāds pārsteigums! Zīme
bija ebrejiem. Viņi uzskatīja, ka viņu Dievs var pieņemt tikai ebreju valodu,
bet tagad Viņa Svētais Gars pagodinājās svešās mēlēs caur cilvēkiem, kuri
viņiem bija pretīgi. Šīs atklāsmes apmulsināti, viņi pārsteigti teica: ‘Tātad
Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.’ (Ap. d. 11:18).
Viņiem nācās grūti pieņemt, ka Izraēla Dievs bija arī pagānu Dievs. Viņiem bija
nepieciešama šī zīme – runāšana mēlēs – lai viņi vismaz varētu sākt pieņemt šo
patiesību. Bet viņi bija tik ietiepīgi, ka nepārtraukti atgriezās pie savas
iepriekšējās izpratnes. Viņi nevarēja paši sevi izmainīt. Ietiepība bija
kļuvusi par viņu otro dabu. Pēc nedaudz gadiem, šis bēdīgais garīgais stāvoklis
parādījās arī lielajā apustulī Pēterī. Stāsts par to lasāms vēstulē galatiešiem
2:11-14. Bija nepieciešams Pāvila lielais talants, lai ātri noorientētos
notiekošajā un aizstāvētu patiesību (Gal. 2:5).
Un
Pēteris
Pāvilam nācās smagi norāt Pēteri, viņa liekulīgās rīcības dēļ. Viņam,
vairāk nekā citiem bija jāsaprot šī patiesība, jo vairāk nekā citiem, viņam
bija parādīta patiesība par evanģelija universālumu (Gal. 2:11-14).
Ja pat jaunatgrieztie jūdi nebija pārliecināti par glābšanu ārpus
Izraēlas robežām, cik daudz vairāk tad varam sagaidīt no neatgrieztiem
fanātiskiem jūdiem? Tas ilustrēts Antiohijas notikumā. Kad jūdi ieraudzīja, cik
daudz pagānu klausījās un pieņēma Dieva Vārdu, viņi kļuva greizsirdīgi.
Aprunājot un noliedzot, viņi pretojās tam, ko teica Pāvils, aizvainoja un
nomelnoja viņu (Ap. d. 13:45). Tie kļuva par Jonas ideju domubiedriem. Bet, kad
tie dzirdēja Pāvilu un Barnabu, sludinām: ‘es tevi esmu licis par gaismu
pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam.’ (Ap. d. 13:47), tad
sāka vajāt un izdzina viņus no pilsētas. No Antiohijas apustuļi gāja uz
Ikoniju, kur pretošanās bija vēl smagāka. ‘ (Ap. d. 14:5-6).
Mozus
sludināja par to agrāk
Tas bija burtisks vārdu, kas bija pravietoti 1500 gadus agrāk,
piepildījums: ‘Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem
ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno
kāda nesaprātīga ļaužu cilts’ (5. Moz. 32:21, Rom. 10:19). Šis mežonīgais
naids pret pagāniem bija iesakņojies jūdos jau no seniem laikiem. Viņi tiešām
bija Dieva izredzētā tauta, bet viņi
nepareizi saprata šī Dievišķā aicinājuma nozīmi. Visas viņu vēstures laikā viņi
bija tauta, kas bija īpaša un nošķirta no citām tautām, ciltīm un valodām.
Tomēr novēršanās no apkārtējo tautu ļaunajiem darbiem, elku kalpības un
briesmīgajiem pārkāpumiem nenozīmēja, ka viņi drīkstēja kļūt naidpilni,
nicinoši, augstprātīgi vai lepni. Viņi kļuva katoliskāki par Romas pāvestu,
nonākot līdz tam, ka noliedza visu, kas nenāca no viņu vidus, vai nebija
paredzēts viņiem. Viņi pat centās noslēpt Dievu, tā vietā, lai darītu Viņu
zināmu visām pārējām tautām. Bet kad Dievs atklājās pagāniem, izpildīdams
pravietojumu burts burtā, viņi piepildījās ar greizsirdību. Tas atkārtojās
Tesalonikā, kur greizsirdīgie jūdi, piesaistīdami nelietīgus vīrus, radīja
pilsētā drūzmu un nemieru (Ap. d. 17:5). Kāpēc tas notika? - Tāpēc, ka kādi
nejūdi, ļaudis ar citu valodu, uzdrošinājās ticēt viņu personīgajam Dievam
citādāk. Tas viņiem nepatika un tāpēc viņi sadumpojās.
Uz
cietokšņa pakāpieniem
Situācija kļūst vēl ļaunāka Jeruzalemē, kur atgriezās Pāvils. Ak, cik
emocijām bagāts stāsts aprakstīts Apustuļu Darbu 22. nodaļā. Apcietinātais
Pāvils stāv uz cietokšņa pakāpieniem, mādams ar roku un prasīdams iespēju
runāt. Kad viņš sāk runāt ebreju valodā, pūlī iestājas klusums. Visi aiztur
elpu, lai dzirdētu, kas viņam sakāms. Pāvils atstāsta savu satikšanos ar Jēzu
uz Damaskas ceļa un tam sekojošo sarunu. Klausītāji ļoti uzmanīgi klausās
vārdu, ko viņš runā. Neviens neuzdrošinās viņu pārtraukt. Nepakustēdamies viņi
klausās stāstu par Pāvila pagātni, par zināšanām, par darbību un dedzību, ar
kādu viņš iestājās jūdu tautas labā. Viņš runā ar tiem par to, kā Jēzus
parādījās viņam. Runā par kristībām. Vēl joprojām nav nekādas reakcijas, līdz
brīdim, kad viņš saka frāzi: ‘(Tas Kungs) man sacīja: dodies ceļā, jo es
sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs’, viņam neļāva runāt. Viņu klausījās līdz
vārdam ‘pagāni’. Bet pēc tam: ‘Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda
zemi gaisā... nost ar tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!’ (Ap. d.
22). Kas lika viņiem šādi eksplodēt? - Ideja, ka Dievs var būt jebkuras tautas
un valodas Dievs.
Tagad viegli saprast, kāpēc runāšana mēlēs ir šīs lielās patiesības
zīme un kāpēc neuzkrītošā frāze ‘uz šo tautu’ ir tik svarīga, lai saprastu mēļu
nozīmi. Viņu nevēlēšanās ticēt, ka glābšana bija atvērta arī pagāniem,
pamudināja viņus dot zvērestu neko neēst, kamēr nenogalinās pagānu apustuli
(Ap. d. 23:12) to, kurš runāja pagānu mēlēs vairāk par visiem.
Atkal
Jona
Jona rīkojās tieši tāpat. Viņš atteicās paklausīt Tam Kungam un devās
ārā no pilsētas, lai sēdētu tās austrumos, uzpūtīgi gaidot, kad tā tiks
iznīcināta. Tur viņš sēdēja, savu šausminošo cerību pārņemts, vēlēdams nāvi
tautai, kuru Dievs gribēja glābt. Pārmezdams Dievam par Ninives glābšanu viņš
kļuva par garīgo tēvu apustuļiem – jā – tieši neticīgajiem apustuļiem, kuri
pārmeta Pēterim par to, ka viņš sludināja evanģeliju pagāniem (Ap. d. 11:1-3).
Neticami! Garīgi runājot, viņi visi bija kūtri dzirdēt. Pat Pēteris bija kūtrs
dzirdēt, kaut gan bija piedzīvojis lielos Vasarsvētku dienas notikumus. Kaut
arī viņš runāja mēlēs, tomēr viņam bija jāredz liels palags, kas bija
piepildīts ar nešķīstiem dzīvniekiem, nolaižamies no debesīm. Trīs reizes
Dievam vajadzēja atkārtot: ‘Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!’,
pirms Pēteris nolēma sekot vīriem, sakot: ‘Tiešām, es atzīstu, ka Dievs
neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams , kas Viņu bīstas un
taisnīgi dzīvo’ (Ap. d. 10:9-16, 34-35).
Ikviens?
Tikai pēc šī notikuma Pēteris teiks zīmīgo ‘ikviens’ kādā atslēgas
frāzē, vienā no nozīmīgākajām frāzēm pasaules vēsturē: ‘Par Viņu liecina
visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku
piedošanu’ (Ap. d. 10:43).
Vārds ‘visi’ dod man iespēju atzīties 20 gadus ilgos maldos.
Biju palaidis garām ļoti svarīgu aspektu tekstam Jāņa 3:16. Šis pants, kuru
miljoniem kristiešu zina no galvas, ietver doktrinālu patiesību, kuru es
nepavisam neņēmu vērā. Jēzus teica Nikodēmam: ‘Jo tik ļoti Dievs mīlēja
pasauli...’. Ko? - Pasauli! Nekad neviens jūds tā nebūtu teicis; ne Jona,
ne Pēteris, ne citi. Viņi korī teiktu: ‘Jo tik ļoti Dievs mīlējis Izraēlu!’ Jau
šajā agrīnajā savas zemišķās kalpošanas laikā tas Kungs pasludināja Savas
mīlestības plašumu – tajā ietilpa visa pasaule, kas sastāv no valodām, ļaudīm,
ciltīm un valstīm. Pie krusta viņa spriedums bija rakstīts trīs valodās (Jņ.
19:20) – latīņu (juridiskā), grieķu (komerciālā) un ebreju (reliģiskā) valodā.
Paši to nesaprotot, šī uzraksta autori pasludināja Labās Vēsts visaptveramību.
Šis uzraksts ietver sevī atbildīgu rīkojumu, kurš izskanēs pēc dažām dienām: ‘Ejiet
pa visu pasauli un sludiniet evanģeliju visai radībai’. Lietām būtu jābūt
skaidrām, tomēr, būdams cīnītājs pēc dabas, vēlējos pabeigt savu izmeklēšanu.
Vēl man vajadzēja izpētīt...
6.
Sūtības mācība
Kad Jānis rakstīja savu pirmo vēstuli, viņš ietvēra frāzi, kas bija tik
pašsaprotama, ka man tā šķita lieka: ‘Viņš ir mūsu grēku izlīdzināšana: ne
tikai mūsu vien, bet arī visas pasaules’ (1. Jņ. 2:2). Protams, ka visas
pasaules! Bet tas nebija nemaz tik skaidrs jūdiem. Jānim, apgraizīto (tas ir
jūdu) apustulim, nācās viņiem pastāvīgi atgādināt, ka Dieva piedošana, kas bija
nopirkta caur Kristus nāvi pie krusta, bija paredzēta ne tikai jūdiem, bet arī
pagāniem visā pasaulē. Visos tekstos, ko Jānis sarakstīja, pat Atklāsmes
grāmatā, kas tika uzrakstīta 60 gadus pēc Vasarsvētku dienas, viņš uzcītīgi
vairākas reizes atgriežas pie šīs idejas. Vairākas reizes viņš runā par jaunu
dziesmu, kura ir kontrastā Mozus dziesmai. Kāda ir dominējošā tēma Mozus
dziesmā? - Attiecības starp To Kungu un Viņa izredzēto tautu. Dziesma nepārkāpj
šo robežu. Tā ir Vecās Derības dziesma. Ko gan mums stāsta Jaunās Derības
dziesma? ‘Kungs, Tu esi cienīgs saņemt grāmatu un noņemt tās zīmogus, jo Tu
tiki nonāvēts un mūs no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām atpirki
Dievam ar savām asinīm’ (Jņ. atkl. 5:9). Izraēla dziesma tik tālu nenonāca.
Viņi izlaida šo pasaules mērogu. Lai to sasniegtu, viņiem bija nepieciešama gan
iekšēja Svētā Gara apgaismošana, gan ārēja zīme – runāšana mēlēs.
Noslēpums
Es sāku izzināt, kas Pāvilam, draudzes skolotājam, bija sakāms. Viņš
paskaidroja savā vēstulē efesiešiem, ka pagāni un jūdi veido vienu miesu un ir
tā paša apsolījuma līdzmantinieki (Ef. 3:6). Mums, kas dzīvojam 20. gadsimtā,
tas vairs nešķiet kā noslēpums. Pāvils sauc to par noslēpumu, tāpēc, ka jūdiem
līdzdalība ar pagāniem vienā apsolījumā bija pavisam jauna un negaidīta
patiesība, kuru viņi nespēja saprast nekā citādāk kā vien caur šo lielo zīmi –
runāšanu mēlēs, jo jūdi prasa zīmes (1. Kor. 1:22).
Jūdi, tāpat kā Jona, patiesībā gribēja, lai ļaudis tiktu glābti, bet ne
visi, vēl jo vairāk – ne pagāni. Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu atpestīti
(1. Tim. 2:4). Pāvils atklāja citos vārdos šo pašu patiesību vēstulē Titam.
Viņš atgādināja, ka Dieva žēlastība parādījusies visiem ļaudīm (Tit. 2:11).
Neviens no Jaunās Derības Jonām nespēja saprast šo patiesību. Pāvilam bija šī
patiesība nemitīgi jāatkārto, lai viņus pārliecinātu. Jūdi bija uzcēluši tādu
kā Berlīnes mūri starp sevi un pagāniem. Pāvils sagrāva šo apkaunojošo sienu,
kas bija pilna ar teoloģiskiem sargtorņiem, visupirms, runājot Svētā Gara iedvesmā
to ļaužu valodās, kas atradās viņpus mūrim, tad mācot viņus, ka ‘Kristus
dāvā mieru visiem, kas atrodas abpus mūrim. Viņš skaidro, ka ‘Kristus
abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā
starpsiena mūs šķīra. Viņš nodibināja mieru, atceldams likumu ar saviem
priekšrakstiem un nosacījumiem, pārveidodams Sevī divus vienā jaunā cilvēkā.
Viņš caur krustu abus vienā miesā izlīdzināja ar Dievu, nonāvēdams ienaidu pats
sevī. Viņš, atnācis, pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu (pagāniem), un
mieru tiem, kas tuvu (jūdiem). Jo caur Viņu mums abiem dota pieeja pie Tēva
vienā Garā’ (Ef. 2:11-17). Aleluja! Pāvils, iepriecināts, izsaucas: ‘Man,
no visiem svētajiem vismazākajam, ir dota šī žēlastība pasludināt pagāniem
neizdibināmo Kristus bagātību...’ (Ef. 3:8).
Diemžēl, ne visiem bija tāda pārliecība kā Pāvilam, kurš bija Svētā
Gara kristīts, lai veidotu vienu miesu ar visiem ļaudīm – jūdiem un pagāniem
(1. Kor. 12:13). Viņu niknā pretestība sagatavoja viņus briesmīgajai kristībai
ar uguni - ‘Viņi liedz mums sludināt pagāniem pestīšanu; tā viņi allaž
piepilda savu grēku mēru, jo Dieva dusmas nākušas pār viņiem līdz galam’ (1.
Tes. 2:16). Jā, šīs svešās valodas, lielā evanģelija vēstneši, Jaunās
vispasaules Derības zīme, kļuva viņiem par soda uguni. Dieva dusmām nācās
sadedzināt viņus kā pelavas, ko sadedzina neizdzēšamā ugunī (Mat. 3:12).
Mērķis
Mērķis runāšanai mēlēs skaidri un saprotami redzams tekstā, ko lasīju
un pārlasīju piecdesmit reižu – Vasarsvētku apliecināšana (Ap. d. 2)! Tur viss ir
uzrakstīts! Šiem pārsteigtajiem ļaudīm, kuri sev jautāja, ko varētu nozīmēt
runāšana mēlēs, Pēteris vienkārši atbildēja no Rakstiem. Viņš citēja pravieti
Joēlu: ‘Es izliešu no sava gara pār visu miesu’ (Ap. d. 2:17)‘tad
ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts’ (Ap. d. 2:21). Ikviens...
visi cilvēki... - lūk, atbilde! Mērķis? - parādīt šiem nepakļāvīgajiem jūdiem,
atnākušiem no visām pasaules malām, ka evanģelijs ir paredzēts arī ļaudīm, kas
dzīvo visās pasaules malās. Tādā veidā, Pāvils secina, ‘mēles nav par zīmi
ticīgajiem, bet neticīgajiem’(1. Kor. 14:22). Pāvils, Svētā Gara vadībā, ar
neapšaubāmu precizitāti atklāj šo neticīgo identitāti – jūdi – ‘Svešās mēlēs
un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz ŠO tautu’ (1. Kor. 14:21).
Viscaur Jaunajā Derībā runāšana mēlēs tika praktizēta tikai jūdu, kam
tā bija paredzēta, klātbūtnē; pat tad, kad pagāni runāja mēlēs, tas kalpoja par
zīmi tieši šai tautai – jūdiem. Tie bija jūdi un tikai jūdi. Nav neviena
izņēmuma šim likumam. Iedomājos, ka šeit jums varētu rasties jautājums: ‘Ja šī
zīme bija tikai jūdiem, tad kāpēc pagāni Kornēlija namā un pats Kornēlijs
runāja mēlēs?’ Atbilde seko nākamajos pantos – tas bija nepieciešams, lai
Pēteris varētu dot atskaiti brāļiem – jūdiem, kuri vēl neatzina pagānu tiesības
tikt glābtiem: ‘Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat
kā iesākumā pār mums’ (Ap. d. 11:15). ‘To dzirdējuši, viņi norimās’
(Ap. d. 11:18). Šis pēdējais teikums norāda, cik ļoti neticīgos jūdus
tracināja glābšanas sludināšana tautām. Savukārt runāšana mēlēs šai tautai bija
nenoliedzama zīme, ka viņu Dievs pieņēma svešas tautas tikpat labprātīgi kā
tīrasiņu Izraēla bērnus. Šis izsauciens norāda mums, ka viņiem nācās sākumā ar
pārsteigumu un tad ar apbrīnu secināt, ka ‘Dievs arī pagāniem devis
atgriešanos no grēkiem dzīvībā’ (Ap. d. 11:18). Kornēlijs bija šīs zīmes
nesējs, bet zīme bija paredzēta šai tautai.
Šķiet, mežonīgajos rietumos ir kāds populārs kovbojs (sava veida
rietumu Robins Huds), kuru filmā attēloja Stīvs MakVīns. Šis Žozs Rendals, līdz
tam bija apšaubāma persona, bet ārkārtas situācijā tika pēkšņi iecelts par
šerifu. Kā panākt to, lai novada iedzīvotāji, īpaši – likumpārkāpēji – notic,
ka viņš tagad pārstāv likuma autoritāti? Slavenā šerifa zvaigzne, zīme viņa
jaunajam amatam un aicinājumam, tika piesprausta pie viņa krūtīm.
Tāpat arī Kornēlijs ar neapstrīdamu zīmi, dievišķīgi piespraustu pie
viņa valodas (Ap. d. 10:46), pierādīja neticīgajiem izraēliešiem, ka pagāns,
kāds viņš bija, arī varēja gūt debešķīgo aicinājumu tikt izglābtam. Viņš kļuva
par pilntiesīgu Dieva bērnu, līdzīgi atgrieztajiem jūdiem, kā rakstīts:
‘Viņš nāca pie savējiem (jūdiem), bet tie viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma,
tiem (Kornēlijs), Viņš deva varu kļūt ar Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa
Vārdam’ (Jņ. 1:11-12).
Gadījums Efezā (Ap. d. 19:1-7), kur divpadsmit mācekļi vienlaicīgi sāka
runāt mēlēs, nav izņēmums. Šie ļaudis nebija Kristus mācekļi, bet gan jūdi –
Jāņa Kristītāja mācekļi un bija kristīti viņa kristībā, kas bija paredzēta jūdu
tautai.
Noticējuši Kristum, pieņēmuši Jēzus un Svētā Gara kristību viņi kļuva
par vienu miesu (1. Kor. 12:13) ar atgrieztajiem pagāniem. Šī saplūšana nonāca
tik tālu, ka pagānu valodas brīnumainā kārtā pārņēma viņu valodu, lai slavētu
Izraēla Dievu, kurš nu arī viņiem kļuva par visu tautu Dievu. Viņiem bija
nepieciešama šī mēlēs runāšanas zīme, lai saprastu jauno pasaules kārtību, kādu
Dievs noteica glābšanai.
7.
Jēzus un mēles
Mani visvairāk izbrīnīja tas, ka mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, mūsu
svētais piemērs, nekad nerunāja mēlēs! Viņam, kurš bija sasniedzis Gara pilnību
un kuram bija visas Gara dāvanas, šķietami nebija šīs dāvanas, un neizskatās ka
Viņam tā būtu bijusi nepieciešama. Viņš nerunāja par šo dāvanu, un šķiet, ka
arī to nemeklēja. Ja runāšana mēlēs tiešām būtu tāda, kādu to bieži attēlo,
Jēzum tā noteikti būtu bijusi nepieciešama. Viņam, kurš tik daudz lūdza,
raudādams, kurš bieži gavēja, kurš sludināja glābšanu cilvēku pūļiem, kurš
pagura dziedinādams slimos. Šis nenoliedzamais mēlēs runāšanas piemēru trūkums
Jēzus dzīvē lika tik ļoti vilties dažiem mēlēs runāšanas doktrīnas aizstāvjiem,
ka tiem nācās pakļaut sevi Rakstu sagrozīšanai pašiem sev par pazušanu (2. Pēt.
3:16).
Daži cenšoties atbildēt citu konfesiju pārstāvjiem teica: “
Ja Jēzus nekad nerunāja mēlēs, tad tas bija tādēļ, ka Viņš bija perfekts. Un tā
kā Viņš bija perfekts, viņam nebija nepieciešams iedvesmot un celt sevi,
runājot mēlēs.”
Uz šo prasmīgo manevru mēs varam atbildēt ar vienkāršu jautājumu:
“Kāpēc tam Kungam, kurš bija perfekts, bija nepieciešams pieņemt Jāņa
Kristītāja grēku nožēlas kristību? Viņam taču nebija nepieciešams nožēlot
grēkus?”
Viņš to darīja mūsu dēļ, jo mums vajag zināt, kas ir nepieciešams.
Tātad, ja Dieva Dēls nekad nerunāja mēlēs, tas bija tāpēc, ka viņš
zināja, ka gandrīz nevienam no Viņa draudzes nekad nebūs nepieciešams runāt
mēlēs.
Ja runāšana mēlēs būtu veids, kā Svētais Gars stiprinātu un atjaunotu
cilvēku, kā daži apgalvo, tad Jēzum tiešām šī dāvana būtu bijusi nepieciešama
vairāk nekā jebkuram citam. Viņš bieži bija fiziski noguris. ‘Kādēļ,’ sev
jautāju, ‘Jēzus nekad sevi neatjaunoja runādams mēlēs?’ Ja nepieciešams runāt
mēlēs mājās, pašam priekš sevis, vai draugu pulkā, tad kāpēc Viņš nekad to nav
darījis? Kāpēc viņš nelūdza mēlēs laikā, kad tik daudz ļaužu nāca pie Viņa, lai
tiktu dziedināti? Kāpēc Viņš nepielietoja runāšanu mēlēs, kad izdzina dēmonus,
ja mēles ir labākais palīglīdzeklis šajā praksē? Kāpēc Viņš nedziedāja mēlēs,
kad kāpa Eļļas kalnā (Mk. 14:26)? Kāpēc līdz ar eņģeļiem nerunāja viņu mēlēs,
kad redzēja tos paceļamies un nolaižamies uz sevi (Jņ. 1:51)? Kāpēc, sev
jautāju, Viņam nebija šīs dāvanas? Kāpēc Viņš nemēģināja šo zīmi dot saviem
mācekļiem, lai Viņa mācība varētu labāk izplatīties?
Lasot 1. vēstules Korintiešiem 12 nodaļu, es atradu deviņas gara
dāvanas:
1.
gudrības vārds;
2.
pravietošana;
3.
zināšanu vārds;
4.
ticība;
5.
dziedināšana;
6.
brīnumu darīšana;
7.
garu pazīšana;
8.
dažādas mēles;
9.
mēļu tulkošana.
Mūsu Kungam bija visas šīs dāvanas un Viņš visas tās arī izmantoja,
izņemot runāšanu mēlēs un mēļu tulkošanu. Varbūt Dievs liedza Kristum šo
vērtīgo dāvanu? Varbūt atņēma Viņam to? Vai šī dāvana bija nepieejama Jēzum?
Vai Viņš nebija pietiekami garīgs, lai to saņemtu? Vai Viņš nebija to
pietiekami uzcītīgi meklējis? - Visi šie apgalvojumi ir neiedomājami un
robežojas ar herēzi. Ir skaidrs, ka Jēzum Kristum bija Svētais Gars bez mēra
(Jņ. 3:34). Ja Viņam bija šī dāvana, tad kādēļ neizmantoja to? Vienkārši tāpēc,
ka tā nebija nepieciešama... Bet kāpēc?
Vai ir iespējams, ka cilvēkiem, kuri bija pie Jēzus, nebija
nepieciešams šo zīmi redzēt, ja visiem pārējiem bija šāda nepieciešamība? Vai
Jēzus tiešām varēja būt sasniedzis Gara dāvanu pilnību bez šīs dāvanas? Šie
jautājumi radīja lielāku nemieru nekā visi citi man apkārtesošajos cilvēkos.
Kļuvu līdzīgs velnēnam, kurš pastāvīgi izvilka no savas tabakas brīnum-dozes
pārsteiguma jautājumus, kuri iedvesa šausmas! Mani jautājumi bija tādi, uz
kuriem neviens nevēlējās atbildēt. Vēlreiz man nācās vērsties pie Dieva un
gaidīt atbildi no Svētā Gara. Atbilde pati uzpeldēja no Svētajiem Rakstiem. Tā
iederējās visu četru evaņģēliju kontekstā.
Atbilde
uz šiem ‘kāpēc?’
Jēzus ļoti reti pameta Palestīnas robežas. Viņa evanģēlijs izplatījās
tikai starp Izraēla zudušajām avīm (Mt. 10:6). Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem: ‘Neejiet
uz pagānu pusi un samariešu pilsētās’ (Mt. 10:5). Viņa mācība bija tikai jūdiem un izslēdza
cittautiešus, jo tās pasauli aptverošais aspekts joprojām bija apslēpts. Vēl
netika runāts par tautām, dzimtām, ciltīm un valodām. Nekas, vai gandrīz nekas
no Viņa teiktā nenorādīja uz vispasaules vērienu. Mēļu zīmei vēl nebija jēgas
pastāvēt un parādīties. Tajā laikā vēl nekas nevarēja saniknot jūdus un izsaukt
viņu greizsirdību pret pagāniem dāvāto žēlsirdību, jo par to vēl netika runāts.
Jēzus tikai vienā vietā piemin runāšanu mēlēs. Tieši Savas kalpošanas beigās
Viņš saka: ‘runās jaunās mēlēs’ (Mk. 16:17). Īpaši atzīmējams, ka Viņš
par to runā tieši pēc frāzes ‘Ejiet pa visu pasauli’. Pazīstamie Jēzus
vārdi: ‘visai radībai’ atver ceļu runāšanai mēlēs. Jūdu nacionālisma
šaurās robežas draudēja tikt pārrautas. Bet Jēzus zināja, ka šī tauta darīs
visu, lai Labā Vēsts netiktu sludināta citām tautām svešās valodās. Tātad, Viņš
dos “šai tautai” caur saviem mācekļiem pienācīgu zīmi, kuru Viņš pats, savā
gudrībā, nekad nevēlējās izmantot un neuzskatīja par nepieciešamu izmantot.
Atbilstoši iepriekš sacītajam, redzam arī pretēju tendenci pagānu pilsētās –
Atēnās un Maltā. Viņi neatradās “šīs tautas” – jūdu klātbūtnē, kas nikni
pretotos viņu glābšanai. Tur runāšana mēlēs nebija nepieciešama. Līdzīgi arī
mūsdienās jūdu tauta vairs nepretojas pasaules glābšanai un tādēļ runāšana
mēlēs vairs nav nepieciešama.
Tas ir
tik vienkārši
Bībeles skaidrojums, ka zīme runāt mēlēs bija paredzēta tikai jūdiem,
satrauca dažus no maniem labākajiem draugiem. ‘Kāpēc,’ viņi man jautāja, ‘šī
zīme nevarēja būt arī paredzēta neticīgajiem pagāniem?’ Atbilde ir vienkārša.
Jaunajā Derībā aprakstīti divi vienlīdz nozīmīgi notikumi: Pētera parādība (Ap.
d. 10:9-16), kura pilnvaroja viņu doties pie pagāna Kornēlija, un dāvana runāt
mēlēs.
Ko nozīmēja šis lielais palags, kurš nolaidās no debesīm, pilns ar
nešķīstiem dzīvniekiem? Ko simbolizēja šie nešķīstie dzīvnieki, kurus Pēteris
nekad nebūtu aizticis, jo ievēroja Mozus likumu (4. Moz. 11)? Mēs visi to zinām. Viņi
simbolizēja visus nejūdus, tātad, tautas ar svešām valodām. Grūti iedomāties,
ka šī parādība varētu būt paredzēta kādam, kas nav jūds, jo tieši jūdiem bija
jāiemācās neuzskatīt par nešķīstiem tos, kurus Dievs ir noteicis par šķīstiem.
Pēteris šo parādību saprata tik labi, ka vēlāk varēja arī citiem to mācīt.
Runāšanai mēlēs ir tieši tāda pati nozīme. Pēterim bija nepieciešama
šāda parādība tāpēc, ka viņš bija jūds un viņam piemita iedzimta neticība
pagānu glābšanai. Tāpat arī citiem jūdiem, kas pretojās pagānu tautu glābšanai,
bija nepieciešama tāda zīme, kā runāšana mēlēs. Šī zīme, tāpat kā trīskāršā
parādība, ko redzēja Pēteris, mācīja viņiem, ka tagad viņu Dieva glābšana bija
paredzēta ‘jebkuram’ un ‘ikvienam’ un ikkatrai radībai, un visām mēlēm (tas ir
visiem pagāniem – Ap. d. 2:17,21).
Kādi no maniem draugiem, kuri līdz šim uzskatīja, ka runāšana mēlēs
bija par zīmi arī pagāniem, satraucās,
kad tiem teicu: “Iedomāsimies, ka angliski runājošs cilvēks brīnumainā kārtā,
Svētā Gara iedvesmots sāktu runāt franču valodā. Vai tas pierādītu jums, ka
evaņģēliju beidzot drīkstat sludināt otrpus Atlantijas okeānam, vai vismaz
ārpus angļu ietekmes zonas? Protams, ka nē! Visi to zina jau sen. Zīme jums
būtu galīgi bezjēdzīga.’ Nē, Svētais Gars necīnās kā gaisu sizdams (1. Kor.
9:26). Parādība, ko redzēja Pēteris netika nepārtraukti atkārtota. Trīs reizes
pēc kārtas viņa atkārtojās, pēc tam: ‘trauks tūlīt tika pacelts debesīs’ (Ap.
d. 10:16). Tas pats notika arī ar mēlēm. Svētais Augustīns nepārprotami apgalvo,
‘...šī zīme tika dota, ar mērķi paziņot, (ka evaņģēlijam jātop sludinātam visām
tautām), pēc tam - izzuda.’ (skat. Sv. Augustīns 9. nodaļa). Vai Svētajam Garam
šodien ir nepieciešams runāt eskimosu valodā, lai mēs zinātu, ka Dievam viņi
nav nešķīsti? Hadsonam Teiloram, tāpat, kā visiem citiem misionāriem, tas
nebija nepieciešams, lai tie apustuliskā izbrīnā (Ap. d. 11:18) secinātu, ka
Dievs mīl arī ķīniešus un pieņem gan viņus, gan viņu valodu. Kristiešiem
mūsdienu pasaulē nav nepieciešama ne Pētera parādība, ne runāšana mēlēs, ne arī
kāda cita līdzīga zīme, lai viņus pārliecinātu par šo lielo patiesību. To vairs
neviens neapšauba.
Līdzības
Iepriekš minēju, ka Pētera parādība ir ļoti līdzīga runāšanai mēlēs.
Mums jāsaprot, ka saturs ir vienāds, atšķiras tikai veids kādā tas tiek
pasniegts. Ņemot vērā šo atšķirību, mēs pamanām ka šīm divām zīmēm piemīt
vairākas ievērojamas kopīgas īpašības, kuras neparādās pie citām Gara dāvanām.
Parādība tika rādīta ticīgajam, tomēr norādīja uz viņa neticību.
Līdzīgi arī runāšanu mēlēs praktizēja ticīgie, bet tā norādīja uz viņu
neticību.
Parādība bija zīme apustuļiem, kuri neticēja to cilvēku glābšanai, kuri
nerunāja viņu valodā. Pētera parādība un Kornēlija runāšana mēlēs pamudināja
apustuļus teikt: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem
dzīvībā’ (Ap. d. 11:18).
Parādība atkārtojās noteiktu daudzumu reižu, bet viņas nozīmi mēs
atceramies katru reizi, kad lasām Apustuļu Darbu 10. un 11. nodaļu. Līdzīgi arī
runāšana mēlēs bija Svētā Gara ierobežota (1. Kor. 13:8), bet tās nozīme mums
tiek atgādināta katru reizi, kad lasām Svētos Rakstus.
Parādība attiecās personīgi tikai uz šo (jūdu) tautu. Tāpat arī
runāšana mēlēs bija paredzēta šai tautai (1. Kor. 14:21).
Parādība apstiprināja jūdiem, ka glābšana darbojas arī ārpus Izraēla
tautas un ka evaņģēlijs attiecas uz visiem cilvēkiem. Tāpat arī runāšana mēlēs
apliecināja jūdiem, ka glābšanai jāizplatās visā pasaulē un ka Dievs izlies
savu Garu pār visu miesu (Ap. d. 2:17).
Parādība paskaidro Jaunās Derības vispasaules un visu valodu mērogu.
Tāpat arī runāšana mēlēs atklāj Izraēla tautai, ka evaņģēlijs izplatījās ne
tikai starp Izraēla atbalstītājiem, bet starp it visiem cilvēkiem (Ap. d.
2:21).
Parādībā redzētais neturpinājās, bet tika uzvilkts atpakaļ debesīs.
Tāpat arī runāšana mēlēs neturpinājās, bet tika paņemta (1. Kor. 13:8).
Parādība kļuva pilnīgi skaidra tikai Kornēlijam atgriežoties pie Dieva.
Līdzīgi arī runāšana mēlēs kļūst skaidra tikai tad, kad cilvēki, kas runā
barbariskās un svešās valodās, citiem vārdiem sakot – pagāni - sāka
atgriezties.
Parādība būtu nevietā draudzē, kurā visiem zināms žēlastības
vispasaules mērogs. Tāpat arī runāšana mēlēs nebija zīme ticīgajiem (1. Kor.
14:22) un tātad ir nevietā starp viņiem.
Pēteris tika personīgi ‘celts’ caur parādību. Kādā veidā? Tikai caur
tiešo šīs parādības nozīmi. To citādāk nevar saprast. Tāpat arī tos, kuri
runāja mēlēs, acīmredzami ‘cēla’ nozīme, kas izpaudās caur šo zīmi. Tādā veidā
viņiem tika atklāta šī jaunā ideja, ka Gars tika izliets pār visu miesu un visām mēlēm, un, ‘ak, noslēpums’, ka
‘pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas
miesas locekļiem un dalībniekiem’ (Ef. 3:6).
Parādība Pēterim atkārtojās trīs reizes. Būtu neiedomājami, ka reiz
saprasta, tā būtu jāatkārto visu viņa kalpošanas laiku. Runāšana mēlēs apustuļu
un jūdu kristiešu draudzēm parādās trīs reizes – Apustuļu darbu 2., 10. un 19.
nodaļā, līdz tās nozīme tika kārtīgi izprasta, un tad vairs neturpinājās.
Sekojošais arguments, kā redzams, noved pie absurdiem secinājumiem:
Ja runāšana mēlēs ir joprojām aktuāla arī mūsdienās, tad aktuāla ir arī
Pētera parādība. Ja viena zīme mums ir jāmeklē, tad kāpēc ne otra? Kuram
mūsdienu draudzē, kas sastāv no visām tautām, ciltīm un valodām, nepieciešams,
lai tiktu rādīta zīme, kas apliecina, ka Kristus miesa sastāv no visām tautām,
ciltīm un valodām?
Tātad, secinām, ka parādība ar nešķīstiem dzīvniekiem Pēterim mācīja to
pašu, ko jūdiem (kuri negribēja ticēt, ka glābšanas ceļš, kas ved pie Izraēla
Dieva ir atvērts arī pagāniem) mācīja runāšana mēlēs, kas brīnumainā kārtā
izpaudās ar Svētā Gara palīdzību.
Balstoties uz nemainīgo Svēto Rakstu klinti, līdz ar Apustuli Pāvilu
apliecinu, ka runāšana mēlēs, tāpat kā Pētera parādība bija ‘šai tautai’ (1.
Kor. 14:21). Šie jūdi ne tikai nicināja citas valodas un atteicās ticēt viņu
glābšanai, bet arī piepildīja savu grēku mēru, kavējot ikvienu, kurš vēlējās
sludināt glābšanu pagāniem (1. Tes. 2:16).
Apgrūtinošā
skaidrošana
Pirmajā vēstulē Korintiešiem 14:22 Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, māca
mūs, ka zīme runāt mēlēs nav ticīgajiem, bet neticīgajiem. Tad, nākamajā pantā,
viņš raksta tieši pretējo. Virspusēji skatoties šķiet, ka Svētais Gars nonāk
sev pretrunā, teikdams: Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs,
un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?’ (1.
Kor. 14:23). Neviens vēl nav spējis man izskaidrot šo neatrisināmo paradoksu.
Tiešām, ja neticīgie gan 22., gan 23., gan 24. pantā sastāv nešķirojot no
jūdiem un pagāniem, pretruna nav atrisināma. Problēma izzūd, ja pieņemam, ka
Pāvils domāja par diviem neticīgo veidiem.
22. panta neticīgie tiek identificēti 21. pantā, ‘Svešās mēlēs un ar
svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu un tomēr tā Man neklausīs.’ Tie
ir jūdi. Zīme bija viņiem.
Pārējie neticīgie, 23. panta klausītāji – nemācīti ļaudis, kuri
nesaprata – tie bija vienkāršie ļaudis un nevis šī tauta. Citiem vārdiem sakot,
viņi bija Korintas pagāni. Mēlēs runāšanas zīme nebija paredzēta viņiem. Tieši
to Svētais Gars šeit saka.
Šāds skaidrojums novērš pretrunu un apstiprina, ka runāšana mēlēs, ko
pagāni, protams, nesaprata, nebija paredzēta viņiem, bet gan šai tautai –
jūdiem. Zīmei vajadzēja viņus vest pie ticības, ka tagad ļaudis ar dažādām
valodām var tikt iekļauti Kristus Miesā, tas ir draudzē. Noslēdzot, gribu
norādīt uz pravietošanu, par ko runā 24. un 25. pants. Lai arī tā bija
paredzēta ticīgajiem, tomēr to vienlīdz labi saprata arī neticīgie, jo
pravietots tika viņu pašu valodā. Pravietošana tik ļoti ietekmēja neticīgos, ka
tie lūdza piedošanu par saviem grēkiem, piedzīvoja dziļu grēka apziņu un pat
krita pie zemes, liecinot, ka starp viņiem ir Dievs.
Aklums
Ar izbrīnu vēroju, cik lielā mērā ienaidnieks spēj aptumšot dažu
kristiešu garīgās acis šajā tik vienkārši aptveramajā mācības jautājumā. Nesen
uzdevu dažus jautājumus kādiem jaunatgrieztiem ticīgajiem, kuriem vēl nebija
dziļu zināšanu Rakstos. Pēc tam uzdevu tos pašus jautājumus trim, astoņus,
deviņus gadus veciem, bērniem. Ļoti lēnām nolasīju viņiem liecību par Pētera
parādību no Apustuļu darbu 10. nodaļas. Jautāju viņiem, ko tie sapratuši no
lasītā. Pēc neilgas, bet saprotamas vilcināšanās, viņi sniedza man pareizas
atbildes, kuras varētu apvienot vienā teikumā: parādība palīdzēja Pēterim
saprast, ka viņš drīkstēja iet pie pagāniem un sludināt tiem glābšanu.
Ja tiem, kuri nav mācīti Rakstos, un pat bērniem bez īpašām zināšanām
ir skaidra Pētera parādības nozīme, kāpēc vecāki kristieši, kuri apgalvo, ka ir
Svētā Gara vadīti, Kurš ‘vada mūs visā patiesībā’, nespēj aptvert tik ļoti
līdzīgās zīmes – runāt mēlēs – nozīmi?
Jāpiemin, ka frāzē ‘runāt mēlēs’, parādās vārds ‘mēles’, kurš visu
izskaidro. Pētera parādības atstāstā, kam ir tieši tāda pati nozīme, vārds
‘mēles’ neparādās. Manuprāt, tikai akluma gars var noslēpt viņiem to, kas ir
pašsaprotams.
Kāpēc ir tik daudz Dievam sekojošu cilvēku, kas nespēj saprast Svētā
Gara skaidrojumu, kurš, piemēram, saka:
1.
‘Kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem,
bet Dievam’ (1. Kor. 14:2).
2.
‘Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet
neticīgajiem’ (1. Kor. 14:22).
3.
Šī zīme bija paredzēta jūdu tautas neticīgajiem
(1. Kor. 14:21,22).
Šos tekstus saprast ir vieglāk, nekā Jāņa 3:16 vai Rom. 3:23, un tomēr
viņi nesaprot.
Vai var uzdrošināties teikt, ka viņi negrib to saprast, lai
‘neatgrieztos un netiktu dziedināti’ no šiem maldiem.
Kāpēc
tikai jūdiem?
Atsaucoties uz manu nešaubīgo, Pāvilam līdzīgo ticību, ka runāšana
mēlēs tāpat kā Pētera parādība attiecās tikai uz ‘šo tautu’, kāds varētu
man satraukti jautāt: ‘Kāpēc tikai jūdiem?’ - Tāpēc, ka Svētais Gars mūs māca
(Rom. 9:4-5), ka izraēliešiem pieder dēla tiesības, godība, derības un
bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi.
Glābējs pirmkārt nāca tieši pie viņiem un lai glābtu viņus. Apustuļi
bija jūdi. Patiesībā, arī pirmā draudze sastāvēja no jūdiem. Viss bija izraēliešu
rokās. Tādēļ paši dedzīgākie no viņiem, ar Pēteri priekšgalā, izvairījās dalīt
Labo Vēsti ar pagāniem, kuru valodas viņi uzskatīja par barbariskām. Runāšana
tieši šajās nīstajās svešajās mēlēs un Pētera parādība bija divas zīmes, caur
kurām Dievs vēlējās pārliecināt šo tautu (jūdus), ka evaņģēlijs paredzēts visai
pasaulei. Tādā veidā Viņš gribēja vest viņus pie ticības šim lielajam
noslēpumam, ka caur Jēzu Kristu, pagāni (valodas) un jūdi kļūst par vienu Miesu
(Ef. 3:6). Šīm divām zīmēm bija jāizsaka tikai tas, un nekas cits.
8.
Pieredze
Tātad, pats Pāvils, ar savu nesatricināmo, Svētā Gara iedvesto loģiku,
sagādāja man grūtības. Tomēr, šajā jautājumā man palika vēl divas aizsardzības
līnijas: liels bunkurs un neliels nocietinājums. Mans bunkurs bija frāze no
Rakstiem, kas deva man cerību, ka Pāvila nešaubīgo apgalvojumu ‘tas nerunā
cilvēkiem’ varētu nedaudz mīkstināt viņa paša citāts no Vecās Derības: ‘Es
runāšu ar šo tautu...’ (1. Kor. 14:21). Savās pārdomās pieņēmu, ka, tā kā
Dievs ar mēlēs runāšanas zīmi uzrunā neticīgos, tad vēstījums, kas teikts
runājot mēlēs, tiek adresēts cilvēkiem. Manu cerību mūžs bija īss – mans
bunkurs bija mīnēts un uzsprāga pats no sevis. Protams, ka ar šo zīmi Dievs
uzrunāja jūdus. Tomēr, kaut arī pati zīme uzrunāja jūdus, mēlēs runātie vārdi
bija adresēti tikai un vienīgi Dievam.
Reiz kāds armijas ģenerālis uzaicināja mani viesoties viņa ofisā un
liecināt viņam par savu ticību. Kad es atnācu, uzgaidāmajā telpā jau gaidīja
vairāki cilvēki. Es tiku aicināts ieiet pirmais. Sarunājos es tikai ar
ģenerāli, bet mana ārpus rindas ieiešana kabinetā pie viņa bija zīme visiem, ka
man tiek izrādīts īpašs pagodinājums. Tāpat arī bija ar runāšanu mēlēs. Pagānu
mēles, saņēma privilēģiju viesoties Kungu Kunga privātajās telpās. Šīs mēles bija
adresētas tikai un vienīgi Dievam, tomēr kalpoja par svarīgu zīmi arī citiem.
Paskaidrojums
Laikā, kad mana Bībeles izpratne vēl bija bērnišķīga, kad biju
apmierināts ar netiešiem uzskatiem, svešu ideju vēju mētāts, atkarīgs no citu
ietekmes, neapgrūtināju sevi, pētot Bībelē, vai tas, ko man saka, tiešām
atbilst patiesībai (Ap. d. 17:11).
Balstoties uz Rakstu vietu par
Vasarsvētkiem, es neizvērtējot pieņēmu mācību, ka mēles bija dotas kā tiešs
saziņas līdzeklis ar cilvēkiem. Šajā gadījumā ārvalstniekiem bija tik dažādas
valodas, ka lingvistisks brīnums bija nepieciešams, lai tie varētu saprast, ko
Dievs vēlējās teikt. Man teica, ka ar vienu valodu nepietiktu, tāpēc mēlēs
runāšanas brīnums bija nepieciešams. Tomēr, kad atvēru Bībeli, biju ļoti
pārsteigts, atklājot, ka visi šie ārvalstnieki nebija vis pagāni, kas atnākuši
uz Vasarsvētku dienas svinībām Jeruzalemē, bet gan jūdi no citām tautām, kuri
runāja aramiešu valodā tikpat labi kā savā dzimtajā (Ap. d. 2:5, 14, 23)!
Kāpēc bija nepieciešamas tik
daudz mēles (15. pants), ja šī notikuma mērķis bija sludināt ļaudīm. Vēl jo
vairāk – no sekojošajiem pantiem noprotam, ka ar vienu valodu būtu pieticis.
Ja vēlamies atrast vēstījumu cilvēkiem, mums tas jāmeklē Pētera uzrunā, nevis
runāšanā mēlēs. Rakstu vieta skaidri parāda, ka visi saprata, ko Pēteris teica,
runādams vienā valodā, nevis mēlēs. Tā kā visi saprata šo valodu, būtu bijis
lieki tulkot šo runu 15 citās valodās. Pilnībā pietika ar vienu. Kāds tad bija
iemesls šīm 15 svešajām mēlēm?
Atbildi, kas ļāva man apvienot visas iepriekšminētās idejas, sniedza
apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmā rakstīdams tekstu: ‘Kas runā mēlēs,
runā nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2). Atsaucoties uz Lūkas
liecību no Apustuļu darbu 2. nodaļas, šie cilvēki runāja ar Dievu piecpadsmit
mēlēs, lai tas kalpotu par zīmi jūdiem (1. Kor. 14:21), īpaši, tiem jūdiem, kas
bija nākuši no piecpadsmit valstīm, kas minētas šajā Rakstu vietā. Šī zīme
viņiem liecināja, ka viņi vairs nekontrolēja piekļuvi pie Dieva un ka Dievs
vairs neuzskatīja ebreju valodu par pārāku, un ka ebrejiem turpmāk nebija ļauts
uzskatīt par nešķīstu to, ko Dievs šķīstījis (Ap. d. 10:15).
Otrā
bruņošanās līnija
Sāku mēģināt aizstāvēt savu nelielo nocietinājumu. Saucu to par
‘nelielu’, jo tas bija ārpus Bībeles. Tas bija pieredzes forts, par kuru, kā
zināms, mūsdienās runā pat vairāk nekā par Dieva Vārdu. Tomēr nav nekā tāda,
pret ko būtu jāizturas ar lielāku piesardzību un uzmanīgāk, nekā pret pieredzi.
Tieši tāpēc nevēlējos izmantot pieredzi kā argumentu šajā grāmatā. Tā ir pārāk
līdzīga plūstošajām smiltīm.
Uz mana rakstāmgalda atrodamas divu veidu grāmatas. Pirmās ar dažādiem
liecību stāstiem apkopo pierādījumus tam, ka mēlēs runātais vēstījums patiešām
ir vērsts uz cilvēkiem. Otrās ar daudz pretēja rakstura liecībām atmasko šo
praksi. Šajā pieredzes un negatīvās pieredzes lauciņā spēki ir vienādi. Tāpēc
es vēlos turēties pie principa ‘Sola Scriptura’ (tikai Raksti).
Esmu ticis pieminēts vairākos pravietojumos mēlēs. Protams, neesmu
vienīgais, kam ir bijusi šāda pieredze. Daži var pat liecināt par kaut ko, kas
viņiem bijis teikts un ir precīzi piepildījies. Šādas pieredzes ir
nenoliedzamas. Kāds no maniem draugiem man teica: “Es dzirdēju pravietojumu
mēlēs, kurš attiecās uz mani, un tas piepildījās!” Mēs visi esam dzirdējuši par
šādām “patiesībām”. Tā kā pravietojums piepildījās, mēs uzskatām, ka runāja
debesis. Bet vai varam par to būt pārliecināti? Debesis runā arī caur Rakstiem
un Raksti ir pretrunā šādai pieredzei. Pieredze apgalvo, ka debesis runā mēlēs uz
cilvēkiem, Bībele saka, ka tieši cilvēks uzrunā debesis (1. Kor. 14:2). Kuram
taisnība, Dievam vai pieredzei? Šķiet, Ījabs saskārās ar līdzīgu dilemmu, kad
teica ‘augstāk par sevi turēju Viņa mutes vārdus’ (Īj. 23:12 JT).
Pieredze! Tā ir vienmēr klātesoša mūsu dzīvē, tomēr tā maz ko pierāda.
Pat
okultisms!
Kādreiz pat horoskopi piepildās! Miljoniem ļaužu ir gatavi par to
liecināt. Tā ir pieredze. Notre Dame de la Garde katedrāles sienas Marseļā
apkārtas ar daudzām plāksnītēm, uz kurām rakstītas pateicības, par brīnišķīgām
atbildēm uz lūgšanām. Tā ir pieredze. Džīna Diksona (Jeane Dixon) pareģoja
dažus apbrīnojami patiesus notikumus, piemēram, Džona E. Kenedija slepkavību.
Vai tad kruķi, kas uzkārti Lurdas pilsētas grotā, apstiprina doktrīnu par
Marijas iestāšanos par ticīgajiem? Tā taču arī ir pieredze. Zīlējot var atrast
pazaudētu priekšmetu, kas atrodas simtiem jūdžu no zīlnieka, kurš zīlē,
vienkārši šūpojot svārstu virs kartes. Tā ir pieredze. Un kad zīlnieks
diagnosticē slimību nemaz neveicot izmeklējumus, vai tas nepierāda šādas
pieredzes autentiskumu? Tūkstošiem cilvēku tic šādām lietām un tās praktizē,
tāpēc, ka viņu pieredzes šķiet tik reālas, ka traucē ieraudzīt, ka patiesībā tā
ir zīlēšana un okulta prakse.
Tikai Raksti
Tomēr, kādu laiku turpināju sev atgādināt, ka mūsu patiesības meklējumi
sakņojās gan garīgajā pieredzē, gan Rakstos! Pastāvīgi nāca prātā Rakstu vieta:
‘Tavi vārdi ir patiesība’ (Jņ. 17:17). Ārpus Dieva Vārda, velns var mums
pievest veselu pieredzes vezumu un var pat izlikties par gaismas eņģeli (2.
Kor. 11:14), lai pasludinātu mums dažāda veida viltus ‘patiesības’. Ja ticam,
ka visur, kur vien atrodams kāds mazums patiesības, runā Svētais Gars, kā mums
būtu jāuztver Apustuļu Darbu 16. nodaļa? Tur, pilsētā Filipos, kāda jauna
meitene, kurai bija īpaša pravietošanas dāvana, sāka sekot diviem vīriem, kurus
viņa agrāk nekad nebija sastapusi. Viņa sauca skaļā balsī ikvienam, kurš bija
gatavs klausīties, ka šie vīri bija dzīvā Dieva kalpi, kas sludināja glābšanas
ceļu (Ap. d. 16:17). Arī tā ir pieredze. Tomēr tas bija dēmons, kurš runāja un
Pāvilam nācās to izdzīt. Visu to laiku, kamēr sieviete varēja sludināt šīs
patiesības, viņa bija maldu gara saistīta. Tikai tad, kad viņa vairs neko
nevarēja pareģot, viņa nokļuva patiesības Garā!
Un
faraons
Pieredze! Faraonam tās bija tik, cik vien varēja vēlēties! Viņa burvji
pārvērta ūdeni asinīs, pavairoja vardes un pārvērta zižļus čūskās (2. Moz. 7).
Tā bija autentiska patiesība. Tāpat arī patiesa bija sievu pieredze un liecība,
kas aprakstīta Jeremijas 44:17, 18: ‘Mēs labāk darīsim to, kas mums pašiem
tīk, – kvēpināsim debesu ķēniņienei un laistīsim viņai lejamos upurus, kā esam
darījuši, mēs un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un mūsu augstmaņi Jūdas pilsētās un
Jeruzalemes ielās, tad mēs būsim sāti maizes, mums būs labi un ļauna mēs
neredzēsim!’. Kas to var noliegt? Kas nosaka, kur ir patiesība un kur ir
maldi, mūsu personīgā liecība vai Dieva Vārds? Kad Dievs paziņo, ka mēlēs
runājošie nevēršas pie cilvēkiem, tad ko mums vajadzētu atzīt par
patiesību - šo Vārdu, vai liecību, kas
ir tam pretrunā?
Man nācās veikt izvēli starp pieredzi un Vārdu. Šī izvēle nebija
viegla, tomēr visbeidzot nostājos Rakstu pusē – pret visām šīm pseido-liecībām!
Arī tev, lasītāj, nāksies veikt savu personīgo izvēli.
Ne
cilvēkiem, bet Dievam (1. Kor. 14:2)
Pēc šīs izvēles, viegls bija ceļš no doktrīnas līdz pārbaudei. Iespēja
radās ātri, pateicoties manai vēlmei visu pārbaudīt pēc Rakstiem. Par
‘izmēģinājuma trusīti’ kļuva kāds no maniem labākajiem draugiem – dedzīgs
mācītājs, kurš aicināja mani teikt vairākas svētrunas savā draudzē. Viņš man
pastāstīja par kādu sievieti draudzē, kura bija runājusi mēlēs personīgā sarunā
ar viņu. ‘Viņas teiktajā’, šis mācītājs man teica, ‘es atpazinu vēstījumu, kas
attiecās tieši uz mani’.
Šī bija ideāla iespēja. Jautāju viņam: ‘Vai vari pamatot ideju, ka šī
vēsts bija paredzēta tev, ja Bībele apgalvo: ‘Kas runā mēlēs, runā nevis
cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2)? Tu taču neesi Dievs’. Tas viņam bija
kā sitiens ar vāli. Viņš nespēja man atbildēt. Vai nu viņš nekad nebija lasījis
šo tekstu, vai arī nekad nebija domājis, kā tas saprotams. Jutos apkaunots viņa
vietā un man kļuva viņa žēl. Es viņam neteicu, ka runāšanai mēlēs, kas adresēta
cilvēkiem, ir elles smarža. Tāpat arī neteicu, ka tā ir ilūzija, vai māņi. Es
ļāvu viņam pašam secināt to, ka viņš bija saskāries ar acīmredzamu viltojumu.
Katrs taču zin, ka likums nosoda pakaļdarinājumus. Vai tad viltojumi garīgajā
sfērā ir mazāk nozīmīgi?
Kā attiekties pret visām šīm ‘runāšanām mēlēs’, kas izteic
pravietojumus, aicinājumus, vai atklāsmes, tas ir, vēstījumu cilvēkiem? Tas ir
tiešā pretrunā Svētā Gara mācībai. Kā var nepamanīt, ka tas ir viltojums?
Cits mans draugs, kādas Vasarsvētku draudzes mācītājs, sapratis šo
patiesību, pieprasīja tās pielietošanu savā draudzē. Viņš un viņa draudze tika
atšķirti no konfesijas, pie kuras agrāk piederēja. Kad izstāstīju šo notikumu
kādam citam savam draugam, mācītājam, viņš nemaz neizskatījās pārsteigts par
to. Viņš zināja par šo problēmu un teica man: ‘Kad šie Pāvila vārdi sāka
izplatīties mūsu aprindās, tiem bija sprāgstošas bumbas efekts. Mēs nevarējām
to pieņemt, jo nāktos atzīt, ka viss, kas notika mūsu dievkalpojumos līdz šim,
bija nepareizs’. Citiem vārdiem sakot, ja vēlamies lai kļūda izskatītos kā
patiesība, mums nekādā ziņā nav ļauts to labot! Tradīcija daudzkārt ņem
virsroku pār Dieva vārdu... Diemžēl, draudzes vēsture cauri gadsimtiem to parāda apkaunojošā un sāpīgā
veidā.
Rakstu
vietas mocīšana
Pat mūsu civilizētajā sabiedrībā pastāv apkaunojošā spīdzināšanas
prakse. Tā tiek izmantota arī pret Rakstu vietām. Mocītāji pielieto jebkādus
līdzekļus, lai izkropļotu vai sadalītu gabalos kādu tekstu piešķirot tam
nozīmi, kas pretēja sākotnējai.
Atļaušos nelielu atkāpi, kas mums būs ļoti noderīga. Nav skaidrākas un
grūtāk atspēkojamas mācības par to, kuru Pāvils atklāj, sakot: ‘Jo ir viens
vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus
Jēzus’ (1. Tim. 2:5). Pāvils vēlas pateikt, ka tā kā ir tikai viens Dievs,
ir arī tikai viens starpnieks, Jēzus, un neviens cits. Romas Katoļu draudze
pilnībā pārveido šo patiesību, parādot to caur citas Rakstu vietas, kas runā
par kāzām Kānā Galilejā, prizmu (Jņ. 2:1-10). Tā kā Marija norāda savam Dēlam,
ka viesiem ir beidzies vīns, gods par sekojošo brīnumu tiek piedēvēts Marijai,
padarot viņu par starpnieci visām svētībām. Tādā veidā šī apustuļa mācība tiek
apieta un atcelta.
Ar šādām metodēm var panākt, ka Bībeles teksti apliecina jebko, un drīz
vien mēs radīsim leģionus ar lieliem un maziem starpniekiem. Ar nožēlu
jāatzīst, ka arī tie, no kuriem gaidīju nopietnāku un stingrāku pieeju Rakstu
skaidrošanai, pielietoja līdzīgas metodes. Tomēr, jāuzteic manus vasarsvētku
brāļus par to, ka neviens no viņiem nemēģināja noliegt, ka runāšana mēlēs
Apustuļu Darbu 2. nodaļā bija vērsta uz Dievu un ne uz cilvēkiem. Tomēr tiešo
un kategorisko Pāvila norādījumu: ‘Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet
Dievam’ (1. Kor. 14:2) apslāpē balsis, kas cenšas pierādīt pretējo. Līdzīgi
kā katoļi izmanto Rakstu vietu par kāzām Kānā, lai izmainītu, atceltu vai
vājinātu Jēzu Kristu kā vienīgo starpnieku, Apustuļu Darbu 2. nodaļas fragments
tiek izmantots, lai nepareizi skaidrotu Pāvila doktrīnu. Būtu jārīkojas tieši
otrādi.
Filma
palēninājumā
Vēlētos skatīties filmu ‘Trīs manipulācijas ar Apustuļu Darbiem’
palēninājumā.
Pirmā manipulācija : Ja mēlēs runāšanas fenomens tiešām būtu
vērsts tikai uz Dievu, tad noteikti būtu ticis pielietots tieši Augšistabā
(slepenajā kambarī).
Pirmā atbilde: Ikvienā sanāksmē, vai tas būtu toreiz Vasarsvētku
dienā, vai mūsdienās, lūgšanas Dievam nav piesaistītas kādai slepenai vietai.
Lūgšanas, slavēšana un pateicība ir vērstas uz Dievu tikpat publiski un
redzami, kā mūsu sludināšana ir vērsta uz cilvēkiem.
Otrā manipulācija : tā kā cilvēki toreiz saprata teikto mēlēs,
apustuļu vēstījums noteikti bija vērsts uz cilvēkiem.
Otrā atbilde : Sapulcēs, gan apustuļu laikā, gan mūsdienās,
katram saprotams, kas tiek teikts lūgšanās, tomēr ir skaidrs, ka lūgšanas ir
vērstas uz Dievu.
Trešā manipulācija : Viņi runāja skaidri un skaļā balsī, nevis
čukstot.
Trešā atbilde : Tā notiek ikreiz, kad publiski lūdzam Dievu, vai
tas būtu radio, televīzijā vai vienkārši brīvā dabā. Lūgšanas ir tikpat labi
dzirdamas, kā mūsu sludināšana. Fakts, ka mūsu lūgšanas ir vērstas uz Dievu
neattur mūs no tehnoloģiskas skaņas pastiprināšanas ar mikrofoniem un
skaļruņiem, lai tās varētu saprast arī tie, pie kuriem nevēršamies ar šīm
lūgšanām.
Nepieciešams
precizējums
Pretēji tam, ko daži apgalvo, runāšana mēlēs Vasarsvētku dienā nevienu
neveda pie grēku nožēlas. Savā nozīmē, līdzīgi mūsdienu slavas un pateicības
lūgšanām, runāšana mēlēs vienkārši bija Dieva lielo darbu teikšana (Ap. d.
2:11) un Dieva noslēpumu paušana (1. Kor. 14:2). Protams, tas pievērsa pūļa
uzmanību sekojošai Pētera svētrunai. Pie grēku nožēlas un ticības pūli veda
tieši Pētera vēstījums, kas nebija runāts mēlēs. Ja runāšana mēlēs būtu vērsta
uz cilvēkiem, tad kāpēc Pēterim vajadzēja pēc tās vēl sludināt? Vai pūlis
nejautāja: ‘Ko tas nozīmē’ (Ap. d. 2:12)? Tas parādīja, ka viņi
nesaprata mēlēs runāšanas nozīmi. Tieši vēstījums, kas sekoja, atklāja viņiem
šīs zīmes nozīmi: ‘Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu’ (Ap. d.
2:17). Pār visu miesu vai, citiem vārdiem sakot, pār ikvienu valodu, visām
ciltīm un visiem cilvēkiem. Tātad, redzam, ka mēlēs runāšanas dāvana izraisīja
neatbildētus jautājumus, kamēr Pētera vēstījums deva atbildes un nomierināja
pūli. ‘Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs’ (Ap. d. 2:37) un noveda
viņus pie grēku nožēlas, kā lasāms sekojošajos pantos.
Šie tūkstoši jūdu, kas tika izglābti caur Pētera svētrunu, varēja tagad
atgriezties valstīs, no kurām bija nākuši, un liecināt par glābšanu Jēzū Kristū.
Tāpat viņi varēja arī liecināt saviem ciltsbrāļiem, jūdiem, ka arī ļaudis no
citām valodām var tikt glābti, un ka viņiem tagad ir vienlīdzīga pieeja pie
jūdu Jehovas un tādā veidā viņi kļūst par brāļiem. Protams, viņiem vēl nebija
skaidrs šī lielā noslēpuma apjoms, bet runāšana mēlēs sagatavoja viņus pieņemt
evaņģēlija izplešanos pagānu pasaulē un nepretoties tai, kā to darīja citi jūdi.
Šie pirmie jaunatgrieztie, kuri noteikti būtu bijuši pret pagānu
glābšanu, vairs nevarēja aizmirst šo stundu, kurā Svētais Gars runāja barbaru
valodās pirmo reizi. Zīme bija acīmredzama. Dievs tik ļoti pieņēma pagānus, ka
pat runāja viņu valodā. Turpmāk jūdiem bija jāsamierinās ar šo faktu.
Neskatoties uz to vai viņiem tas patika, vai nē, Dievs savā suverenitātē nolēma
visus – jūdus un cilvēkus ar svešām mēlēm – savienot vienā Miesā, caur Svētā
Gara Kristību (1. Kor. 12:13). Mēlēs runāšana bija vienīgā tam atbilstošā zīme.
Izvēle
Atmiņā glabāju kādu sāpīgu notikumu. Kādu dienu mans kaimiņš,
pieredzējis harizmātiskās kustības ‘Assembly of God’ mācītājs, aicināja mani
piedalīties diskusijā par runāšanu mēlēs. Viņa pretinieks bija pilna laika
kalpotājs darbistu (brāļu) draudzēs. Abiem diskusijas dalībniekiem priekšā uz
galda stāvēja atvērta Bībele. Domāju, ka mans draugs – mācītājs – labi
pārzināja savu paša doktrīnu, bet izrādījās, ka viņam pietrūka zināšanu.
Ikviens arguments tika aizslaucīts it kā tam pāri būtu pārgājis
virpuļviesulis. Viņa pretinieks
apbrīnojami labi pārzināja Bībeli. Jutos kā Stefana klātbūtnē, kura pretinieki ‘nespēja
turēties pretī gudrībai un Garam, ar kādu viņš runāja’ (Ap. d. 6:10).
Neatceros argumentus, kuri atbruņoja manu draugu un iespieda viņu stūrī, jo
biju pārāk nepieredzējis, lai toreiz tos pilnīgi uztvertu. Bet tad, notika kaut
kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Aizvēris Bībeli un nostūmis to malā, mans
draugs teica: “Pēc Rakstiem jums ir taisnība, bet es nevaru noliegt savu
pieredzi!” Šī aina mani vajāja ilgu laiku. Viņa rīcība izteica tik daudz –
Bībele nolikta malā un pieredze izvirzīta priekšplānā. Mans draugs bija
uzveikts pats savā cīņas laukā, un viņam nācās to atzīt. Viņam nācās izvēlēties
starp pieredzi un Rakstiem – noliegt vienu un paturēt otru. Bībele tika upurēta
pieredzei. Šis subjektīvisms, kurš izplatās tālu un ir iespiedies visos
kristietības slāņos – subjektīvisms, kurš atbrīvojas no visa, kas tam traucē,
pat ja tas ir Dieva Vārds. Subjektīvisms, kurš uzliek jauku biblisku etiķeti
savai pieredzei. Tas viss tiek darīts ļoti profesionāli. Jaunatgrieztie un tie,
kam nav Bībeles zināšanu tiek ātri piemānīti.
Dodoties mājās, biju noskumis par savu draugu un vēlējos viņu mierināt,
ja es to varētu. Bet viņš nemaz neizskatījās satraukts. Viņš bija priecīgs un
mierīgs. Galu galā, viņam bija pieredze un ar to viņam pietika. Viņš man
atgādināja kādu katoļu priesteri, kurš reiz man teica: “Ja arī Bībele nerunā
par šķīstītavu, tas nemaz mani neuztrauc. Mūsu draudze tai tic, un ar to man
pietiek.” Līdzīgi kā draudze ieņem dievišķās autoritātes vietu šī priestera
mācībā, arī pieredze manam draugam, mācītājam, bija svarīgāka nekā Svētie
Raksti. Vienam draudze ir garīgā autoritāte, kamēr otram garīgā autoritāte ir
viņa pieredze.
Arī
pieredze
Runājot par pieredzes lauciņu, man patika stāsts, kurā vairākus
cilvēkus pie atgriešanās veda mēlēs runātā skaidrojums, kas bija vērsts tieši
uz viņiem. Es domāju, ka maldi nevar pievērst cilvēkus patiesībai. Tā kā viņu
pieredze veda viņus pie Dieva, tai varēja būt tikai Dievišķa izcelsme. Tas
šķita ļoti loģiski, tomēr šis skaidrojums mani neapmierināja. Pamanīju, ka
jaunā verdzene, kura neapšaubāmi bija dēmonu apsēsta, varēja vest ļaudis
Filipos, Grieķijā, pie atgriešanās, kad viņa teica par Pāvilu un Sīlu: ‘Šie
cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.’ (Ap.
d. 16:17). Šī sieviete, būdama Sātana pakļautībā, sludināja arī tīru patiesību.
Bija nepieciešama visa Pāvila garīgā izšķirtspēja, lai atmaskotu šo sajaukumu.
Bet vai šī patiesība, kas nākusi no pašiem elles dziļumiem, varēja attaisnot okultismu? Esmu saticis kristiešus,
kuri man stāstīja, ka Jehovas liecinieki viņus pieveduši pie Bībeles. Tomēr
viņu glābšana, kuru iesāka Jehovas Liecinieki, nekādā veidā nevar attaisnot šīs
maldu sektas nepatiesās doktrīnas.
Apustulis Pāvils mums stāsta, ka daži sludināja evaņģēliju aiz dusmām,
lai padarītu viņa saites smagākas. Šī sludināšana droši vien pienesa augļus, jo
Pāvils teica: ‘Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts... es
priecāšos’ (Fil. 1:15-18). Vai tad mērķis attaisno paņēmienus? Vai var
attaisnot sludināšanu skaudības un sāncensības dēļ, to rezultātu vārdā, kādus
šī sludināšana rada?
Lūk,
opera!
Es pazinu kādu Dieva kalpu, kurš atgriezās pie Dieva teātrī. Viņš
dzirdēja tur citātu no Bībeles, un turpat, Svētā Gara pārņemts, atdeva sevi
Dievam. Ne tikai viņš vairāk nekad neatgriezās teātrī, bet arī nevienu nesūtīja
tur rast glābšanu. Vai tad mērķis attaisno līdzekļus? Ļoti baidos, ka tieši tas
ir šīs pasaules gars, kurš valda dažos kristiešos.
Džīns Bosts (Jean Antoine Bost) ‘Aziles de la Forces’ dibinātājs Beržerakā
Francijā, bija mācītāja dēls. Reiz viņš apmeklēja operu ‘Melnais domino’.
Izrādes laikā viņam pieskārās Dieva Gars, viņš nekavējoties izgāja un steidzās
uz savu istabu, lai mestos uz ceļiem un atdotu sevi Dievam. Ja opera var dāvāt
šādus skaistus augļus, kāpēc gan iesvētīšana nenotiek uz teātra skatuves? -
Zaimošana! Bet vai tad šis nav tieši tas pats princips, ko vēlējos aizstāvēt,
attaisnojot runāšanu mēlēs, pamatojoties uz kādiem retiem pozitīviem
rezultātiem?
Kādu dienu mans draugs, pulkvedis Pestīšanas Armijā, atgriezās no
Āfrikas un apmeklēja mūsu slavēšanas dievkalpojumu. Tajā viņš pagodināja to
Kungu lingala valodā, rietumāfrikas dialektā. Sekojošajam skaidrojumam nebija
nekā kopīga ar to, kas bija teikts viņa lūgšanā. Šī pseidoskaidrošana bija vienlīdz
evaņģēliska verdzenes teiktajam no Apustuļu darbu 16. nodaļas.
Kāds no klausītājiem varētu tikpat labi šo skaidrojumu pielietot savā
dzīvē. Tomēr neviens, Svētā Gara vadīts cilvēks, nevarētu attaisnot šādu
viltojumu. Būtu nepieciešama sveša gara vadība.
Neparastais
Laikā, kad šis jautājums man vēl nebija skaidrs, es jau pamanīju, ka
daži cilvēki kļuva nekontrolējami, runājot mēlēs. Viņi pievērsās praksēm, kādas
apustulis Pāvils noteikti būtu stingri nosodījis. Reiz kāds brālis, kurš
domāja, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, vai vēlējās to par katru cenu iegūt,
teica man, ka apvienojot roku uzlikšanu neveselajiem ar runāšanu mēlēs.
Dīvaini. Es brīnījos, kā viņš varēja atrast piemēru Bībelē, kas attaisnotu šādu
praksi? Kāds cits piedēvēja mēlēs runāšanai īpašu nozīmi, kad aizlūdza par
apsēstiem cilvēkiem. Viņaprāt, garu izdzīšana kļuva daudz efektīvāka, ja to
pavadīja runāšana mēlēs. Ļoti dīvaini. Vēl citi, kas šaubījās par savu glābšanu
(saku to, bez nosodījuma), varēja būt pārliecināti par to, ka viņu grēki ir
piedoti un viņi ir glābti tikai tāpēc, ka runāja mēlēs.
Ievēroju, ka veidi, kādos pielietoja runāšanu mēlēs bija daudzveidīgi
un inovatīvi, tomēr tiem visiem trūka Dieva Vārda pamata. Vai tiešām apustulis
Pāvils, kurš ārpus iepriekš minētā konteksta (neticīgie jūdi un tulkošana)
noliedza runāšanu mēlēs ticīgo sapulcēs (1. Kor. 14:19) nebūtu sašutis, redzot
šādu kropļojumu? Vai viņš nebūtu atkārtojis to, ko teica korintiešiem: ‘netopiet
bērni saprašanā... saprašanā topiet pieauguši... mēles nav par zīmi ticīgajiem,
bet neticīgajiem’ (1. Kor. 14:20,22)?
9.
Lielais jautājums: kad?
Atgriezīsimies pie jau agrāk aplūkotās domas, ka runāšana mēlēs bija,
kā Pāvils saka, zīme neticīgajiem jūdiem, ne pagāniem, jo Svētais Gars saka: ‘runāšu
ar šo tautu’ (1. Kor. 14:21). Tā kā biju jau šo domu izklāstījis, nevēlējos
vēlreiz sākt visu no sākuma, bet gan turpināt to attīstīt. Pakāpeniski nonācu
pie satraucoša secinājuma. Jo labāk centos izprast savus uzskatus, jo,
šķietami, vairāk tajos sapinos. Pie sevis domāju: “Tagad, kad draudze pārsvarā
sastāv no pagāniem, neviens vairs nešaubās par tās universālumu. Kāds tad ir
pielietojums šai zīmei mūsdienās un kam tā tiek dāvāta? Ir pagājuši gadu
simteņi, kopš kādam ir bijusi nepieciešama šī zīme, lai pārliecinātu viņu, ka
glābšana ir pieejama cilvēkiem no dažādām valodām – franču, šveiciešu, angļu, ķīniešu,
zulu un citām. Neviens nav apšaubījis šo patiesību jau gadu simtiem.
Tātad...!?”
Šī stingrā loģika mani veda tai virzienā, kurā nevēlējos iet. Kā cilpā
noķerts zaķis, cenšoties izmukt, es to tikai savilku ciešāk. Katrs, kurš pazīst
Svēto Garu, zina, ka Tas neatkāpjas, kamēr cilvēks pilnīgi padodas. Jeremija to
pieredzēja. Viņš pretojās Dievam, bet beidzot teica: ‘Tu, Kungs,
pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji
stiprāks par mani!’ (Jer. 20:7)
Apustulim Pāvilam, bibliskās loģikas meistaram, kurš runāja mēlēs
vairāk nekā visi citi, kurš izgaismoja mēļu doktrīnu un tās robežas, nācās
paziņot par nobeigumu runāšanai mēlēs. Visām labajām lietām reiz pienāk gals,
vismaz šeit uz šīs pasaules. Tas ir tikpat loģiski, kā nojaukt zemākas nozīmes
dzelzceļa sliedes, kad tiek atcelti attiecīgie vilcienu reisi. Tātad, Pāvils
bija Svētā Gara iedvesmots, kad rakstīja: ‘valodas apklusīs’ (1. Kor.
13:8). Saglabāt zīmi, kura vairs nevienam neko nenozīmē, būtu tāpat kā atstāt
apbraukšanas zīmes uz ceļa, kur remontdarbi sen jau pabeigti.
Atradu Jaunajā Derībā pakāpeniski regresējošu kārtību, kas bija gan
nozīmīga, gan apgrūtinoša:
1.
Apustuļu Darbu 2. nodaļa – visi runā mēlēs,
2.
1. vēstules korintiešiem 12. nodaļa – ne visi
runā mēlēs,
3.
1. vēstules korintiešiem 13. nodaļa – mēles
norims.
Lūk,
tas ir jautājums!
Jā, mēles norims, bet kad? Lūk, tas ir jautājums! Līdz šim biju jau
zaudējis kādas pāris cīņas, precīzāk – trīs. Pamatojoties uz Bībeles mācību, es
pieņēmu, ka:
·
runāšana mēlēs nekādā gadījumā nevarēja būt
vērsta uz cilvēkiem, un ja to šādi praktizē, tas ir viltojums,
·
šī zīme, kas norādīja, ka glābšana bija pieejama
visiem cilvēkiem, bija dota tikai un vienīgi neticīgajiem jūdiem,
·
tā bija zīme neticīgajiem izraēliešiem, zīme par
glābšanas universalitāti, un ka šī zīme bija paredzēta tikai viņiem,
·
pastāv tikai viens runāšanas mēlēs veids, ne
divi, kā Rakstu virspusēja skaidrošana to apgalvo.
Jāatzīst, ka lai arī šīs cīņas bija zaudētas, es tās uzskatīju par
uzvarām. Neuzskatīju šīs patiesības par sava veida Trojas zirgiem. Patiesība
nepaverdzina, tā atbrīvo. Neskatoties uz to, mani atklājumi Rakstos biedēja
dažus no maniem draugiem un viņi sāka atsvešināties no manis. Tomēr, man bija
ļoti daudz kā kopīga ar maniem brāļiem. Pat ja man būtu pieejams īsts Trojas
Zirgs, es to būtu sūtījis atpakaļ – turp, no kurienes tas nācis. Es biju
nolēmis cīnīties līdz galam, izmantojot visu munīciju, kas man bija pieejama.
Svētais
Augustīns
Sāku pievērsties vēsturei, kaut arī ne vienmēr uzticos līdzekļiem ar
kādiem tā sarakstīta. Tas, ko biju cerējis atrast agrīno draudzes tēvu rakstos,
nebija atrodams. Jānis Zeltamute un svētais Augustīns (354-430) savos Rakstu
komentāros saka, ka šī dāvana beigusies jau viņu laikā. Lūk, kā izteicies
Augustīns savā darbā ‘Mācības no Pirmās Jāņa vēstules’:
‘tās bija zīmes, kas bija piemērotas tam laikam. Tās bija paredzētas
lai liecinātu par Svētā Gara nolaišanos uz cilvēkiem ar dažādām valodām,
norādot, ka Dieva evaņģēlijam jātiek sludinātam visās zemes valodās. Šī zīme
tika dota, lai kaut ko pateiktu, pēc tam pazuda’.
Tātad, to, kas man bija tik ilgstoši un grūti jāapgūst, sv. Augustīns
uzrakstīja jau pirms kādiem 1700 gadiem! Viņa mācība, kā pats par to
pārliecinājos, bija pašsaprotama. Agrīnās draudzes sastāvā, jau pat apustuļu
laikā, jūdu īpatsvars sāka aizvien vairāk mazināties un palielināties sāka to skaits, kas runāja
citās valodās. Tātad draudze kļuva aizvien vairāk pārliecināta par glābšanas
universālumu. Kad tas tika pilnībā pieņemts, nebija vairs palicis neviens, kurš
būtu jāpārliecina, ka Dievs tik ļoti mīlēja ‘pasauli’, ka Jehova nebija tikai
Izraēla, bet bija arī citu tautu Dievs. Tātad, ne šai ‘harizmai’ (dāvanai), kas
bija šīs patiesības zīme, ne tās praktizēšanai, nebija vairs iemesla pastāvēt.
Tāpēc Dievs viņu paņēma. Tāpat Viņš darīja arī ar Svētā Gara iedvesmotajiem
Dieva Vārda rakstniekiem. Vairāk nekā deviņpadsmit gadsimti ir pagājuši, kopš
Jānis pabeidza rakstīt Atklāsmes Grāmatu, un nevienam nav tikusi piešķirta
‘harizma’ kaut ko pielikt Rakstiem. Dievs paņēma šo dāvanu. Ir, protams, daži
ietiepīgie, piemēram, Džozefs Smits, autors, kurš vēlējās pievienot Rakstiem
savu ‘Mormoņu’ grāmatu. Jaunās Derības rakstīšana arī bija Gara Dāvana. Tomēr
šai dāvanai nebija turpinājuma. Visi tam piekrīt, izņemot dažus ‘apgaismotos’.
Visi, to starpā arī mani brāļi no Vasarsvētku kustības.
Svētā
Gara kristība
Mācība, ka runāšana mēlēs ir neapstrīdama Svētā Gara kristības zīme
tika satricināta tās pamatos. Mēlēs runāšanas zīme apstiprina vienīgi to, ka
Svētā Gara kristība patiešām iekļauj jūdus un ne-jūdus vienā Kristus Miesā.
Lūk, ko Pāvils saka: ‘Arī mēs esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan
jūdi, gan grieķi’ (1. Kor. 12:13).
Kāpēc? Šis jautājums man nedeva mieru. Atbilde bija tieši man priekšā:
‘Vienā garā kristīti’ (1. Kor. 12:13). Tos, kuri neticēja vai pretojās
grieķu pievienošanai Kristus miesai, pārliecināja mēlēs runāšanas zīme. Biju
ļoti pārsteigts, kad pamanīju, ka kristība ar Svēto Garu ne pavisam nebija tas,
ko biju iedomājies. Es tiku mācīts, un man to bez gala atkārtoja, ka caur šo
kristību tika atvērta piekļuve Svētā Gara dāvanām. Tomēr, lūk, vienīgais pants
Bībelē, kas runā par Svētā Gara kristības mērķi, paziņo man, ka šī kristība
bija tādēļ, lai veidotu vienu miesu, kas sastāv no jūdiem un grieķiem!
Vai es
pareizi izlasīju?
Man nācās lasīt šo pantu vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka biju to
izlasījis pareizi. Tas bija īstais mērķis: ‘kristīti par vienu miesu, gan
jūdi, gan grieķi’ (1. Kor. 12:13), tātad, lai veidotu vienu miesu no jūdiem
un grieķiem. Beidzot sapratu, ka caur šo kristību Svētais Gars izdzēsa naidu
starp šiem cilvēkiem, nojauca sienu, kas viņus dalīja un lika viņiem nošķirties
vienam no otra. Viņš sapludināja tos vienā tautā, vienā ķermenī – Kristus
draudzē.
Līdzīgi tam, kā dažādas vīnogas no dažādiem vīnogulājiem tiek vienotas
vienā vakarēdiena svētību kausā, tāpat arī Svētā Gara vīna spiede vieno
cilvēkus no dažādām valodām vienā unikālā cerībā (Ef. 4:4-6). Cik svētīgi bija
piedalīties lielās sapulcēs, kur cilvēki no dažādām rasēm, ar dažādām ādas
krāsām un dažādām kultūrām kopīgi dzied slavu Tam Kungam. Tieši to Pāvils sauc
par Svētā Gara kristību: ‘... vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi,
gan grieķi...’ (1. Kor. 12:13). Gribētu paturpināt, gan franči, gan angļi,
gan spāņi, gan afrikāņi... Aleluja! Mēs paši esam kā zīme, kā pierādījums mēļu
pievienošanai Dieva starptautiskajai draudzei.
Neveiksmīga
divcīņa
Kā varat redzēt, man piemīt paukotāja daba. Man patīk gūt punktus.
Tomēr, duelī ar mani, Pāvils bija guvis vairāk punktus, nekā es. Nomanīju, ka
lai sevi galīgi neapkaunotu, man vajadzēja uzlabot savu aizsardzību, kā arī gūt
kādus punktus savā labā. Šajā mirklī Pāvils un mēlēs runāšanas pretinieki bija
iespiedušies dziļi manā teritorijā. Bija pienācis laiks pretuzbrukumam ar
pārsteiguma paņēmieniem, kādus biju pataupījis tieši šādiem gadījumiem. Biju
savā piedurknē noslēpis kādu triku un manam lokam bija vairākas stiegras.
Piekrītu, ka Bībele saka, ka mēlēs runāšana beigsies, bet kad? Šajā pašā Rakstu
vietā Pāvils saka, ka arī praviešu dāvanas un atziņa izbeigsies (1. Kor. 13:8).
Punkts! Ja pirmās divas nav beigušās, kāpēc lai trešā pazustu? Punkts! Vai jums
nešķiet, ka būtu dīvaini paturēt divas un vienu izbeigt? Punkts! Es krustoju
zobenus ar mēlēs runāšanas pretinieku un biju pārliecināts, ka nolikšu viņu uz
lāpstiņām. Tomēr man nepaveicās. Viņš bija īsts musketieris. Paņēmiens, kam
bija jānogāž mans pretinieks bija neveiksmīgs un pavisam drīz sajutos kā cālis
uz iesma. Viņš mani apcepa.
Zināšanas
un pravietojumi
Ļoti ātri sapratu, ka laikā,
kad Jaunā derība vēl nebija sarakstīta, kad pravietojumi un zināšanas vēl
nebija iemūžināti Svētajos Rakstos, agrīno draudžu sapulcēs tika spontāni
pravietots un sludināti gudrības un atziņu vārdi (1. Kor. 12:8). Pāvils
atsaucas uz to, sakot: ‘Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums... To
lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni’ (Ef. 3:3-4). Bet,
kad šīs atziņas un pravietojumi tika apkopoti Jaunajā Derībā, šīs divas dāvanas
beidzās. Kopš tā laika “atziņas” un “pravietojumi” guva citu raksturu. Tie nav
nekas cits, kā pirmo pravietojumu un atklāsmju skaidrojumi un interpretācijas,
kas nekad neko jaunu nepieliek tam, kas jau uzrakstīts. Ja Svētā Gara iedvesma
netšķirtos no tās, kas bija apustuļu laikā, šos ‘pravietojumus’ vajadzētu
pievienot Bībelei. Tā mormoņi rīkojās ar Džozefa Smita ‘Jaunās pasaules
plāksnēm’. Un, ņemiet vērā, tās pat ir no zelta! Tikai mormoņi redz tām nozīmi.
Citiem ir savi iedvesmoti pravieši, vai mācītāji, kuri ‘nekad nekļūdās’ un tā
ir viena pazīme, kas ir raksturīga visām sektām. Šie raksti tiek pielīdzināti
Bībelei un, visbeidzot, pat aptumšo Tās autoritāti un mācību.
Ir arī tādi pravieši, kā Agabs, kurš paredzēja lielu badu (Ap. d. 11:28). Bet tie nemaz nelīdzinās
praviešiem, par kuriem Pāvils saka: ‘Nams uzcelts uz apustuļu un praviešu
pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus.’ (Ef. 2:20). Atziņas un
pravietojumi ir pamats, kam neviens neko nevar pievienot. Ikviens kristietis
var piebalsot Pāvilam, ka atziņas un pravietojumi izbeigsies. Un tie arī
beidzās, kopā ar pēdējām rindiņām, ko uzrakstīja Atklāsmes grāmatas autors. Dr.
Skofīlds to apkopo šādi: “Jaunās Derības pravietis bija Svētā Gara iedvesmots
sludinātājs, caur kuru, kamēr vēl nebija uzrakstīta Jaunā Derība, tika
sludinātas jaunas atklāsmes par šo jauno glābšanas laikmetu.” (Skofīlda Bībeles
komentāri par 1. Kor. 14:1) Lūk, ko nozīmē: ‘...kad nāks pilnība...’ (1.
Kor. 13:10). Dieva Vārds pilnīgs un pabeigts, ir galējais pilnības punkts. Kā
rakstīts: ‘Es redzēju, ka pat visām pilnīgām lietām ir gals, bet Tavi baušļi
ne ar ko nav ierobežoti.’ (Ps. 119:96).
Akls
aklam ceļu rāda
Līdzīgi daudziem citiem biju pārliecināts, ka mēlēs runāšanas beigas
saistāmas ar ‘pilnības iestāšanos’. Man to teica un atkārtoja tik daudz reižu,
ka es tam noticēju pats to nepārbaudīdams. Ja reiz tā ir uzrakstīts, tad tai
jābūt patiesība. Tas šķita tik acīmredzami. Tomēr mani sāka pārņemt aizdomas,
nolēmu pats izlasīt, ko Svētais Gars saka par šo tēmu. Kāds šoks! Izšķirošais
sitiens nāca no paša Pāvila, nevis no mana ‘musketiera’. Sašutis secināju, ka
kārtējo reizi esmu ticis pievilts.
Patiesībā, Svētais Gars nekur Bībelē neapgalvo, ka mēles izbeigsies
līdz ar pilnības iestāšanos. Atklāju šo viltojumu pavisam vienkārši – uzmanīgi
un bez steigas lasot Dieva Vārdu. Viss bija skaidri uzrakstīts šajos pantos,
kurus bieži nepareizi citē un pielieto negodīgi. Kad vēlreiz izlasīju 1. Kor.
13:8-10, pamanīju... Labāk lasīsim visi kopā. Sāksim ar 8. pantu. ‘...praviešu
dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.’ Tas ir ļoti skaidri
uzrakstīts. Nākamie divi panti mums stāsta par to, kas tieši izbeigsies, kad
iestāsies pilnība. Uzmanīgi izlasīsim 9.
pantu: ‘Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība (praviešu
dāvanas)...’. Kur ir mēles? Tās nav minētas šajā pantā. Mēs, izrādās, esam tie,
kuri tās pieliekam, lai liktu sev noticēt, ka tās turpināsies, vismaz, tik
ilgi, kamēr iestāsies pilnība. Tātad, mēlēs runāšanas dāvana nav saistīta, kā
pārējās divas, ar pilnības iestāšanos. Pāvils to nekad nav teicis. Tieši
pretēji, viņš saka, kā esam vairākkārt redzējuši, ka mēļu dāvana beigas
saistāmas ar kaut ko galīgi citu – mērķa sasniegšanu, kura dēļ Dievs deva šo
dāvanu. Šis mērķis tika pilnā mērā sasniegts, kad visi atzina, ka arī pagānu
tautas var iemantot Jehovas glābšanu tikpat labi kā ‘šī tauta’. Kad šim
faktam noticēja visa pasaule un neviens vairs to neapšaubīja, mēļu dāvana vairs
nebija nepieciešama. Un tieši tas, kurš dzīvoja laikā, kad mēļu dāvanas pastāvēšana
bija pilnīgi pamatota un kurš izmantoja šo dāvanu vairāk un labāk nekā visi
citi, tieši viņš ir tas, kurš, Svētā Gara vadībā, mums saka: ‘Mēles norims’,
citā tulkojumā: ‘Vairs neturpināsies’.
Šīs ‘ugunīgās mēles’ nodzisa nevis tādēļ, ka iestājās pilnība, bet gan
tādēļ, ka aptrūkās viņu vienīgās degvielas – šīs tautas klātbūtnes, un īpaši
viņu neticībai, kas lika viņiem pretoties citu tautu glābšanai. Zvaigznes, kā
visiem zināms, ir redzamas un noderīgas vienīgi naktī. Tās pazūd, kad uzlec
Saule. Tāpat notika arī ar runāšanu mēlēs. Šī zīme bija noderīga tikai tik
ilgi, kamēr neizzuda Izraēla neticības tumsonība, kas pretojās tautu glābšanai.
Dāvana sāka izdzist, gluži vienkārši, tad, kad izgaismojās pagānu aicinājums.
Tā pienāca gals manai pretestībai.
Līdzīgi daudziem citiem, mēģināju skaidrot 10. pantu: ‘...kad
iestāsies pilnība...’, šādā iespējamā variantā: ‘kad nāks pilnīgais’.
Savukārt ‘pilnīgais’ manā uztverē bija Tas Kungs. Uz mirkli pieņemsim šo
uzskatu. Tad, lūk, 8. pants cenšas mums pateikt, ka pravietošana, atziņas un
runāšana mēlēs apstāsies tikai ar Jēzus Kristus atkal atnākšanu. Kāpēc tad 13.
pantā teikts: ‘Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība...’? Šīs dāvanas
pretnostatītas tām trim, kuras ir pārejošas. Šīs trīs paliek, bet cik ilgi? Ir
taču skaidrs, ka Kristum atnākot zudīs arī ticība un cerība (mīlestība, šķiet,
ir izņēmums, jo tā ir mūžīga). Tātad, ja pravietošana, atziņa un mēles izzudīs
ar Kristus atnākšanu, tad ticībai un cerībai arī būtu jāizzūd līdz ar tām. Pēc
šīs loģikas tekstam būtu jāsaka: “Sešas lietas paliek, līdz atnāks Pilnīgais:
pravietošana, atziņas, mēles, ticība, cerība un mīlestība!”
Bet Svētais Gars skaidro un precizē, ka tieši otrādāk, no šīm sešām
tikai ticība, cerība un mīlestība paliek ilgāk un nezūd līdz ar atlikušajām
trim. Tās trīs, tātad beidzās pirms izzuda ticība un cerība, pirms Kristus
atnākšanas. Kad tad tieši tās izzuda?Lūk, secība:
Atziņas un pravietojumi izbeidzas ar pilnības iestāšanos, tas ir Dieva
Vārda pilnīgu apkopošanu. Mēles apklusīs, kad tiks sasniegts to mērķis, tas ir
kad pilnīgi tiks izgaismota patiesība par pagānu glābšanu un kad spriedums, ko
tās nes sev līdzi, kritīs uz neticīgo Izraēlu.
Ticība un cerība nebeidzas, bet paliek līdz Kristus atnākšanai.
Mīlestība, kas ir lielākā dāvana, turpinās arī pēc Kristus atnākšanas,
paliekot mūžīgi.
Kuģis
grimst
Beidzot apzinājos, ka nav godīgi no manas puses strīdēties par mācībās
niansēm, it kā es būtu šīs doktrīnas oficiālais aizstāvis. Mana doktrīna vairāk
līdzinājās caurumainam kuģim, kurš gandrīz gatavs noslīkt. Līdz šim mans kuģis
bija peldējis pa jūru, bet nu jūra bija iekļuvusi kuģī. Es centos aizlāpīt
kādus mazus caurumus, kamēr viss borts bija sācis atdalīties. Zināju, ka man
vajadzēja pēc iespējas drīzāk evakuēties no kuģa, bet biju pieķēries šai
vecajai laivai. Tāda ir cilvēka sirds. Viņa pretojas Dievam un visiem
pierādījumiem. Es biju drīzāk gatavs lūzt, nekā liekties. Tomēr, kāda nozīme
varēja būt manai sakāvei, ja uzvar Dieva patiesība? Joprojām vēlējos ticēt, ka
1. Kor. 13. nodaļas noslēgums dāvā nelielu cerību, ka runāšana mēlēs varēja
patiešām turpināties, tomēr vairs to neuzdrošinājos. Biju noguris strīdēties un
skaldīt matus par to, ko Svētais Gars skaidri paziņo!
Zināju, ka arī frāzes: ‘kas bija nepilnīgs’ (1. Kor. 13:10), ‘kad
kļuvu vīrs’ (13:11) un ‘bet tad – vaigu vaigā’ (13:12) nevarēs
atjaunot mana kuģa peldētspēju. Raksti un to līdzības bija kļuvuši man tuvi. Es
bez grūtībām sapratu, ka Pāvils, sakot: ‘tagad visu redzam mīklaini’,
pāriet no nepilnīgas tagadnes uz tālu un izcilu nākotni: ‘bet tad atzīšu
pilnīgi, kā es pats esmu atzīts’. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka
Pāvils to visu apvieno vienā teikumā. Ikviens centīgs Bībeles lasītājs būs pie
tā jau pieradis. Kad Kungs Jēzus iegāja Nacaretes sinagogā, Viņš lasīja
sekojošo tekstu no Jesajas: ‘Kunga Gars ir uz manis jo viņš mani ir
svaidījis... pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu’ (Lk. 4:18-19). Viņš
beidza savu lasījumu teikuma vidū. Viņš apstājās ar nolūku, jo starp pēdējo
Viņa izlasīto vārdu un nākamo vārdu tajā pašā frāzē, ir vismaz 1950 gadu
pārtraukums. Teikuma daļa, kuru Viņš izlasīja, attiecās uz Viņa pirmo
atnākšanu, atlikusī teikuma daļa – uz Viņa otro atnākšanu godībā. Vai varam
teikt, ka Viņa pirmā atnākšana notiks 20. gadsimtā tikai tāpēc, ka šie divi
notikumi aprakstīti vienā frāzē? Tieši tā ar runāšanu mēlēs rīkojas tie, kuri
saka, ka tā turpināsies līdz ieraudzīsim To Kungu vaigu vaigā, tikai tādēļ, ka
šajā pašā nodaļā ir arī frāze, kas saka: ‘tad atzīšu pilnīgi, kā es pats
esmu atzīts’ . Negribu, lai mana Bībeles skaidrošana būtu tik ‘caurumaina’.
Šādi argumenti ir Jehovas liecinieku cienīgi. Atstāšu tos tiem, kam patīk
pielietot akrobātiskus paņēmienus Bībeles skaidrošanā.
Akrobātiski
lēcieni
Lūk, tipisks piemērs. Kāds mans tuvs draugs, kurš pieņēma harizmātisko
mācību, vēlējās par visu varu aizstāvēt runāšanu mēlēs. Viņš man teica: “Ja
mūsdienās runāšana mēlēs ir tikai viltojums, tad tā nepastāvēja arī pirmajā
gadsimtā un bija tikpat viltota, kā šodien, jo, ” viņš piebilda, “Dievs ir tas
pats vakar un šodien, un mūžīgi.” Šeit mēs sastopamies ar lielisku piemēru tā
sauktajam sofismam. Tikpat labi viņš varēja arī pateikt: “Ja vairs nav
apustuļu, kuri raksta Bībeli šodien, tad viņu nekad nav bijis!”
Kā viņš, pielietojot šādu spriešanu var paskaidrot, ka Dievs, kurš
nenožēlo savas dāvanas un paliek nemainīgs vakar, šodien un mūžīgi, vēl
apustuļu laikā atcēla dažas zīmes un parādības? Atcerēsimies, ka Vasarsvētku
dienā Svētā Gara nolaišanos pavadīja trīs zīmes:
1.
Liela šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma.
2.
Redzamas uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās
uz visiem.
3.
Runāšana mēlēs (Ap. d. 2:2-4).
Skaidrs, ka pirmās divas zīmes vairs neturpinājās, kaut arī Dievs nekad
neteica, ka tās izbeigsies. Vai būtu pareizi, atsaucoties uz Dieva nemainību,
apgalvot, ka pirmās divas zīmes nekad neparādījās, jo tās mūsdienās vairs
neeksistē? Tomēr, šķietami, atsaucoties uz šo pārsteidzošo skaidrošanas
varoņdarbu, mums nāktos noliegt trešās zīmes izzušanu, par kuru vienīgo Dievs
teica, ka tā pazudīs!
Nedaudz
vairāk Bībeles zināšanu, lūdzu!
Daudziem visgrūtāk ir atzīt, ka dažas Gara dāvanas, kuras savulaik bija
noderīgas draudzei varētu vairs nepastāvēt, kaut arī draudze turpina pastāvēt.
Viņi saka: ‘Ja agrīnajai draudzei tās bija nepieciešamas, tad vēl jo vairāk tās
ir nepieciešamas pēdējo laiku draudzei’. Šī loģika, kaut arī var izskatīties
gudra, noliedz jebkādu domāšanu un Vārda zināšanas.
Diskusijā par šo jautājumu, kāds mans ļoti tuvs draugs citēja šos divus
tik bieži dzirdētos pantus: ‘Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un
mūžīgi’ (Ebr. 13:8) un ‘neatceļami ir Dieva žēlastības lēmumi un viņa
aicinājums’ (Rom. 11:29).
Viņaprāt tas nozīmē, ‘Viss, ko Dievs saka Savā Vārdā, ir vienmēr
aktuāls’.
Tad es jautāju, kāpēc viņš nav apgraizījis savus dēlus, nepienes
upurus, ko Dievs ir noteicis Bībelē un neievēro neraudzētās maizes dienu?
Apdomājies, viņš bija spiests atzīt, ka runājis neapdomīgi. Kaut arī
Dieva vārds ir mūžīgs, ir noteikti priekšraksti, kas mūsdienās vairs nav spēkā.
Tad viņš man teica: ‘Protams, ka dažas no Vecās Derības rakstu vietām
vairs neattiecas uz mums, bet tas tā nav ar Jauno Derību. Tā taču rakstīta
mums. Mums jāpieņem viss, ko Tā saka un visupirms jau Jēzus Kristus vārdi’.
Es atvēru Jauno Derību un lūdzu viņam paskaidrot Jēzus vārdus Mateja
10:5-6, kur Viņš sūtīja divpadsmit apustuļus un pavēlēja tiem: ‘Neejiet uz
pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām
avīm’. Šie vārdi mums māca, ka evanģelijs jāsludina tikai Izraēlam, bet ne
pagāniem. ‘Vai tu šodien izpildi šos Jēzus vārdus?’, es viņam jautāju.
Kādu mirkli klusējis, viņš man atbildēja: ‘Par to es nekad nebiju
domājis’.
Tā kā mēs abi ticējām, ka Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti, un ka
pravietojot cilvēks, Svētā Gara iedvesmots, runāja vārdus, kurus Dievs viņam
lika teikt, un nerunāja pats pēc savas gribas (2. Pēt. 1:21), es viņam jautāju,
vai dāvana rakstīt Bībeles lapās gudrības vārdus un iedvesmotus pravietojumus,
kas būtu tik noderīgi draudzes celšanai, joprojām pastāv? Bez vilcināšanās viņš
atbildēja: “Nē!”
“Tātad,” es vaicāju, “tu tici, ka Dievs šo dāvanu ir paņēmis?”
“Jā,” bija viņa atbilde.
“Vai, tavuprāt, Bībelē runāts par to, ka šī dāvana ir beigusies?”
“Nē.”
“Un tomēr tu tici, ka tā ir beigusies.”
“Jā.”
“Tātad, tu tici, ka šī dāvana ir beigusies, kaut arī Bībelē nekur nav
teikts, ka tā beigsies. Saki man, kāpēc tad netici, ka runāšana mēlēs ir
beigusies, ja Bībele saka, ka mēles apklusīs?” (1. Kor. 13:8).
PIEZĪME: Daži cilvēki kļūdaini citē Jāņa Atklāsmes Grāmatas 22. nodaļas
18. pantu, cenšoties pierādīt, ka Svētā Gara iedvesma rakstīt Bībeli ir
beigusies līdz ar Jāņa Atklāsmes Grāmatu. Šis pants runā tikai par “šīs
grāmatas pravietojuma vārdiem”. Iemesls atklāsmju izsīkumam ir meklējams citur,
bet tas neatbilst šīs grāmatas tēmai.
Manna,
maize no debesīm
Ilgu laiku cīnījos ar domu, ka Dievs varētu noņemt Draudzei vienu vai
vairākas Gara dāvanas. Bet man nācās pieņemt patiesību, ka vienīgi Dievs paliek
nemainīgs, un ne viņa dāvanas. Dievs deva Jonam dāvanu – rīcina koku, dzīvu
saulessargu, bet vēlāk viņš to atņēma, kaut arī Jonam šķita, ka viņam tas vēl
bija nepieciešams (Jonas 4:7,8). Tomēr, zaudēdams augu, Jona nezaudēja savu
Dievu. Dievs var noņemt kādu no Savām dāvanām, tomēr Viņš neatņem Savu klātbūtni.
Kā līdzība, bet ne kā absolūts pierādījums man noderēja stāsts no
Izraēla vēstures. Kamēr Izraēla tauta klaiņoja tuksnesī, sešas dienas nedēļā
viņi saņēma debesu dāvanu – mannu – maizi, kas nonāca no debesīm uz zemi.
Ēģiptē viņiem nebija šīs dāvanas, kaut arī Dievs bija tur ar viņiem. Tuksnesī
šī dāvana viņiem bija par zīmi, kas norādīja, ka Kānaānā viņus sagaida bagātas
ražas. Šī zīme turpinājās 40 gadus. Tomēr, sākot ar mirkli, kad viņi iegāja
apsolītajā zemē, manna vairs netika dota (Joz. 5:12). Dievs vairs nesūtīja
maizi no debesīm. Kāpēc? - Tāpēc, ka viņi jau guva ražu no apsolītās zemes. Šī
dāvana, kas bija kā zīme un nākošo svētību ēna, tika pārtraukta, kad apsolītais
kļuva par realitāti. Apkopošu šo līdzību trīs punktos:
1.
Manna netika dota Ēģiptē tieši tāpat, kā
runāšana mēlēs netika dota Kungam Jēzum Kristum viņa zemišķās kalpošanas laikā.
2.
Manna, nākdama no debesīm 40 gadu garumā
tuksnesī, bija Kānaānas ražu vēstnesis, tāpat kā runāšana mēlēs pavēstīja jūdu
tautai par pagānu glābšanu (Ap. d. 2:17-21).
3.
Manna neturpinājās, kad izraēlieši iegāja
Kanaānā. Tāpat arī, saskaņā ar Pāvila teikto, runāšana mēlēs neturpinās, kopš
acīmredzamā pagānu glābšana vairs netiek noliegta vai apstrīdēta.
Nobeigums
Pametot apšaubāmo salīdzināšanas lauciņu, mēs esam spiesti nonākt pie
atziņas, kam piemīt gan doktrināls, gan absolūts raksturs.
Spriedums, kuru runāšana mēlēs (Jes. 28:11-13) pasludināja neticīgajam
Izraēlam, dramatiski piepildījās sākot ar 70. gadu, romiešiem ieņemot
Jeruzalemi un izkaisot jūdus pa visu pasauli.
Runāšana mēlēs pasludināja arī pagānu masveida pievienošanos draudzei,
kas notika paralēli Izraēla nostumšanai un sodīšanai. Zīme tika pilnīgi piepildīta tikpat pilnīgi
kā mūsu glābšana tika piepildīta pie krusta. Saucot: ‘ir piepildīts!’
Jēzus izslēdza jebkādu šīs upura atkārtošanas iespēju. Tāpat arī Svētā Gara
pravietojums ‘valodas apklusīs’ noliedz šīs dāvanas turpināšanos.
10.
Viņš ‘ceļ pats sevi’
Man atkal nākas atgriezties, pie tūkstoškārt citētās frāzes: ‘Kas
runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi’ (1. Kor. 14:4). Šis apgalvojums
nav pretrunā ar iepriekš sīki apskatīto tēmu par valodu norimšanu. Ja runājam
par šo tēmu vēlreiz, tad tikai lai ievietotu to vēsturiskajā kontekstā. Lielā
mērā tas pats notiek, kad runājam par Svētā Gara iedvesmu Rakstu tapšanā –
sakot, ka tā ir Dieva iedvesmota, mēs nepieļaujam, ka jaunas lappuses var tikt
pievienotas jau uzrakstītajām.
Mēs esam apskatījuši, ka mēlēs runāšanas mērķis bija būt par zīmi
neticīgajiem izraēliešiem, kuri pretojās pagānu izredzētībai. Tomēr toreiz man
šī patiesība bija vien daļēji skaidra un sāku pārdomāt, vai tas bija vienīgais
mērķis. Ja tas tā ir, tad būtībā gals runāšanai mēlēs... Bet, līdzīgi daudziem
citiem, uzskatīju, ka runāšana mēlēs galvenokārt ir paredzēta, lai garīgi celtu
tos, kuri to praktizē. Man to teica un atkārtoja tik daudz reižu, ka biju šo
‘piedziedājumu’ iemācījies no galvas. Šai stadijā, kad mana izpratne vēl nebija
nobriedusi, uzskatīju, ka ar šo vienu tekstu būtu jāpietiek, lai apklusinātu
tos, kuri noliedza mēlēs runāšanas dāvanas turpināšanos mūsdienās. Tā bija Gara
dāvana, kas paredzēta sevis paša garīgajai celšanai. Pielietoju šo pantu ar
triumfālu paaugstināšanos. Šis pants man šķita vienlīdz neapgāžams pantam: ‘tu
esi Pēteris, un uz šās klints es gribu celt Savu draudzi’ (Mt. 16:18). Man
kā katolim kopš dzimšanas, nācās mainīt savu viedokli par šo pantu. Šis
ierocis, kuru savā eiforiskajā nezināšanā reiz uzskatīju par neapstrīdamu,
izrādījās līdzīgs izmirkušai petardei – tikpat izmircis kā pants par kāzām Kānā,
kurš arī vēstīja ko pilnīgi citu pretstatā Romas katoļu mācībai. Būdams jau
iepriekš apdedzinājies ar līdzīgām kļūdām, nolēmu, ka būtu vērts pārbaudīt šī
panta kontekstu, tas ir 12., 13. un 14. nodaļu 1. vēstulē korintiešiem. Tā es
vēlreiz ļoti uzmanīgi sāku lasīt šīs trīs nodaļas no sākuma. Jutos tā, it kā
spridzeklis būtu uzsprādzis man tieši rokās.
Vadošā
ideja
Kas gan ir vadošā ideja, ko Pāvils cenšas pateikt šajās trīs nodaļās? -
‘citi ļaudis’ un ‘kopējais labums’. Vienmēr, katru brīdi apskatīts tiek CITU
labums, CITU garīgā celšana, vadmotīvs vienmēr skan: ‘cits, citi’, dažādās
variācijās un vārdos.
‘Ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam (citu) labumam...’ (12:7)
‘bet visi locekļi vienādi rūpētos cits par citu’ (12:25)
‘Bet, kas pravieto, tas runā cilvēkiem, lai viņus celtu, mudinātu un
mierinātu’. (14:3)
‘...tas ceļ draudzi...’ (14:4)
‘...tā ka draudze tiktu celta...’ (14:5)
‘...kādu gan labumu es jums dotu...’ (14:6)
‘...kā tad būtu saprotama...’ (14:7)
‘...kas tad celsies...’ (14:8)
‘...kā tad lai saprot...’ (14:9)
‘...kas ceļ draudzi...’ (14:12)
‘...kā gan... zinās teikt: āmen!...’ (14:16)
‘...jo viņš nesapratīs, ko tu saki...’ (14:16)
‘...cits no tā netiek celts...’ (14:17)
‘...lai arī citus pamācītu...’ (14:19)
‘...viss lai notiek draudzes (citu) celšanai...’ (14:26)
‘...lai visi varētu mācīties...’ (14:31)
‘...lai visi varētu... saņemt uzmundrinājumu...’ (14:31)
Visā 13. nodaļā tiek runāts par mīlestību, kas galvenokārt ir auglis
citiem, jo neviens augļu koks nenes augļus pats sev.
Bet tieši pa vidu šim universālajam altruismam, kas ir katras Svētā
Gara dāvanas mērķis, parādās visspilgtākais egocentrisma piemērs, kādu esmu
redzējis, ‘Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats SEVI’ (1. Kor.
14:4). Kāds zemiskums! Pielietot sev dāvanu, kuru Dievs dāvāja lai mēs varētu
kalpot citiem! Cik egoistisks cilvēks var būt! Apustulis Pāvils noteikti runā
nosodoši (Ebr. 8:8), kad viņš saka: ‘tas stiprina ticībā pats sevi’.Nost
ar Gara Dāvanu laupītājiem. Kauns šiem Simsoniem, kuri vairāk sajūsminās par
Garu, nekā piepildās ar To. Kā bērni, kam nav mēra sajūtas un veselā saprāta,
viņi visu savāc sev!
Nosodījums
Ņemiet par piemēru praviešus, saka Pāvils. Lūk, piemērs, kam mums
vajadzētu sekot. Protams, viņu dāvana garīgi pacēla arī viņus, tomēr viņi cēla
ticībā arī citus; Viņi pravietoja citiem, ne sev. Kad acs skatās, caur aci redz
visa miesa, ne tikai pati acs. Tā nepiesavinās gaismu, ko saņem, bet ļauj visai
miesai to pielietot. Kāja neiet tikai pati sev, bet pārvieto visu ķermeni.
Tātad, laikā, kad pēc dāvanas runāt mēlēs bija nenoliedzama nepieciešamība,
tas, kurš visvairāk pārvaldīja šo dāvanu, aizliedza to pielietot ārpus tās
pielietojuma mērķa (neticīgo jūdu klātbūtnes). Viņš nosodīja tos, kuri
nepareizi izmantoja šo dāvanu, vai pielietoja to sevis celšanai. Mācītājs
garīgi paceļ sevi, bet paceļ arī citus. Tāpat skolotājs, pasniedzot mācību
materiālu, māca sevi, bet māca arī citus. Evanģelists, pielietojot savu
talantu, ceļ ticībā pats sevi, bet tieši neatgrieztiem cilvēkiem ir no tā
lielākais labums. Pāvils kā reiz pravietošanu pretstata runāšanai mēlēs (1.
Kor. 14:4). Viena ceļ draudzi, kamēr otra ceļ vien sevi pašu. Turklāt,
vienkāršam klausītājam runāšana mēlēs šķita barbariska (1. Kor. 14:11). Tātad,
tas, kurš pravietoja, sasniedza savu mērķi; tas kurš runāja mēlēs, mērķi
nesasniedza. Šī ‘sevis celšana’ nav nekas cits kā slikts garīgās dāvanas
pielietojums, ko Pāvils nosoda. Un šī lielā teologa pārmetumam, kurš runāja
mēlēs vairāk un labāk par visiem citiem, vajadzēja šokēt šos pļāpīgos korintiešus,
kurus citā vietā viņš nosauc par ‘maziem bērniem’ (1. Kor. 3:1; 14:20).
Jutos ļoti vientuļš šajā atklāsmē. Man par priecīgu pārsteigumu,
lasīdams Džona Stota grāmatu ‘Svētā Gara kristība un pilnība’, atklāju, ka viņa
mācība bija līdzīga tai, ko esmu aprakstījis šajā nodaļā. Uzsvēris, ka sevis
celšana neatbilst Jaunās Derības mācībai par garīgo pacelšanu, Stots turpina:
“vai mums nenāktos atzīt, ka šī ir ļaunprātīga šīs dāvanas izmantošana? Ko gan
mēs teiktu par profesoru, kurš tikai pasniegtu privātas lekcijas pats sev? Ko
mēs domātu par cilvēku, kam ir dziedināšanas dāvana, bet kurš dziedina tikai
pats sevi? Ir grūti attaisnot dāvanas pielietošanu savtīgos nolūkos, kas dota
lai kalpotu citiem.”
11. Kur
būtu jārunā mēlēs?
Šis jautājums lika man pārskatīt ļoti populāru ideju, ka mēlēs ir
jārunā galvenokārt mājās. Šī ideja tiek piedēvēta Pāvilam, kurš it kā esot to
teicis korintiešiem. Nolēmu apskatīt, ko Pāvils par to saka. Atkal mani
piemānīja! Nevienā no Bībeles tulkojumiem šo pantu neatradu. Jutos kā mēģinot
noķert vēju. Vienīgais, ko varēju atrast bija: ‘ja nav izskaidrotāja, tad
lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam’ (1. Kor. 14:28).
Tas, gluži vienkārši, bija pats elegantākais un kristīgākais veids, kā pateikt:
‘Aizveries!’ Bet nekur nav rakstīts par tādu runāšanu mēlēs, kuru drīkstētu
praktizēt mājās sev pašam! Kur tad vajadzēja pielietot runāšanu mēlēs? Tā kā šī
zīme bija paredzēta neticīgajiem jūdiem, varam loģiski secināt, ka tā būtu
jāpielieto viņu klātbūtnē. Tur, kur šo zīmi varēja saprast, nevis tur kur
neviens to nesaprata. Vislabākais piemērs atrodams Apustuļu darbu 2. nodaļā.
Zīme tika rādīta jūdu vidū, kas bija atnākuši no 15 dažādām tautām, lai
parādītu viņiem, ka Dieva izredzētība pieder visiem un izplatās pār visu
radību. Tieši TUR – publiski – šī zīme tika dota, nevis draudzē, vai pie kāda
mājās. Draudzē Pāvils labāk izvēlējās teikt piecus vārdus saprotamā valodā,
nekā desmit tūkstošus citās valodās, kuras neviens nesaprata! Pāvils pēc aicinājuma
bija pagānu apustulis. Tāpēc viņam, vairāk nekā citiem. bija iespēju runāt
mēlēs veidā, kas patīkams Dievam. Sludinādams pagāniem, viņš regulāri nonāca
konflikta situācijās ar neticīgajiem jūdiem un pat ar saviem ebreju ticības
brāļiem, kas nepiekrita viņam šajā doktrīnas jautājumā.
Kad Pāvils saka: ‘Es runāju mēlēs vairāk par jums visiem’, viņš
nerunā par teikto vārdu daudzumu. Viņš nesacenšas ar korintiešiem, jo tie
krietni pārspēja Pāvilu tukšā pļāpīgumā. Prātīgi (1. Kor. 14:20) viņš runāja
vairāk, nekā viņi, un ne tikai sev, bet neticīgu šīs tautas (kam zīme
bija paredzēta) ausu un acu klātbūtnē (1. Kor. 14:22).
Visi zin, ka luksofori ir paredzēti tiem, kas pārvietojas pa ielām. Bet
ko varētu padomāt par atbildīgajiem pār ceļu satiksmi, ja viņi savāktu visus
luksoforus kādā rātsnama zālē, lai liktu tiem strādāt tikai savā labā? Ārpus
krustojumiem un gājēju pārejām, luksoforu pielietojums būtu absurds. Tāpat, kam
var kalpot mēlēs runāšanas zaļā gaisma mājās, starp četrām sienām, tālu no šīs
tautas? Tās mērķis ir vēstīt: ‘Luksoforā deg zaļā gaisma. Visām pagānu
tautām ļauts pievienoties Jēzus Kristus izpirkto saimei!’
Cits
pierādījums
Kāds varētu man teikt: “Kad Pāvils saņēma Svēto Garu, kaut arī viņš bija jūds, tomēr nesāka
runāt mēlēs. Tas viņam, kā arī Ananijam – citam jūdam, kurš atnāca viņam uzlikt
rokas, būtu ļoti noderējis”. Bet tieši viņu gadījumā zīmei nebūtu jēgas, jo gan
vienu, gan otru bija apgaismojis pats Kungs Jēzus, ka Viņa un Jehovas vārds
pāriet pie ļaudīm no citām valodām, caur sekojošiem vārdiem: ‘Ej, jo viņš
man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Izraēla bērnu
priekšā’ (Ap. d. 9:15) un: ‘Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu
atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu
Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un
dzirdējis’ (Ap. d. 22:14-15). Pāvils to zināja. Ananija arī to zināja. Šī
zīme nebija nepieciešama, tāpat kā tā nav nepieciešama arī mūsdienās to
priekšā, kuri zina, ka evanģelijs paredzēts visiem ļaudīm no dažādām tautām un
dzimtām un ciltīm. Ne Pāvils, ne Ananija
kā arī neviens no mums vairāk neapšauba šo patiesību. Zīmei nebūtu jēgas.
‘Neliedziet
runāt mēlēs’
Kāds brālis, kuram es visas šīs lietas biju izklāstījis, reiz man
jautāja: ‘Kāpēc tad Pāvils teicis: ‘neliedziet arī runāšanu mēlēs!’ (1.
Kor. 14:39)? - Tāpēc, ka neskatoties uz to, ka korintieši pārmērīgi un nevietā
lietoja šo dāvanu, tā tomēr bija Gara dāvana, kuru Pāvils nevēlējās apspiest,
bet gan kopt. Kamēr šī dāvana bija aktuāla, Pāvils nevarēja pilnībā aizliegt
tās pielietošanu pie jebkādiem apstākļiem, vien tur, kur tā tika izmantota
nepareizi.
Dievs nenožēlo dāvanas, kuras dod, kā redzams Simsona piemērā. Viņa
milzīgais spēks arī bija Gara dāvana. Sava garīgā brieduma trūkuma dēļ, viņš
ļaunprātīgi un nevietā pielietoja šo dāvanu. Tieši tāpat arī korintieši rīkojās
ar runāšanu mēlēs. Gan lielais spēks Simsonam, gan mēles korintiešiem bija
jāpielieto labākiem mērķiem, līdz Svētais Gars pārstātu dot šīs dāvanas. Pāvils
neliedza Lūkam rakstīt Lūkas evaņģēliju un Apustuļu Darbus. Pāvils rakstīja
vairāk Svētā Gara iedvesmotus Jaunās Derības Rakstus nekā jebkurš cits. Viņš
var par Jauno Derību teikt: “Neliedziet To rakstīt”, tāpat, kā viņš teica
“neliedziet” par runāšanu mēlēs. Turpināt rakstīt Svētos Rakstus, vai runāt
mēlēs, ja Dievs pats ir teicis, ka šīs dāvanas izbeigsies, ir bīstami. Tas
noved pie maldu mācībām.
Tiem, kas uzstāj, ka nedrīkst traucēt runāšanai mēlēs, neskatoties uz
lielo pretpierādījumu daudzumu, es vēlos atbildēt ar kādu līdzību. Mēlēs
runāšanu varam salīdzināt ar evaņģēlija sludināšanu. Nepietiek ar to, ka
sludinām it visur, kur tas šķiet pieņemami un vērtīgi. Svētais Gars caur Pāvilu
mūs māca, ka evaņģēlijs ir glābjošs tikai tad, ja ir patiesi un skaidri izstāstīts.
1. vēstulē Korintiešiem 15:1-4 šis skaidrojums ir ļoti precīzs:
‘Brāļi, es jums atgādinu evanģeliju, ko jums jau esmu pasludinājis,
ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs
to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis – citādi jūs būtu velti
kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus
ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem, un ka Viņš aprakts, un trešajā dienā
augšāmcēlies pēc Rakstiem.’
Evaņģēlijs ir glābjošs tilts, kas ļauj mums šķērsot grēku upi. Tas
balstās uz pieciem pīlāriem. Ja kāds no šiem pieciem pīlāriem tiek noņemts,
glābšana nav iespējama, jo Svētais Gars mums māca, ka tas ir pats minimums,
citādāk mūsu ticība ir veltīga. Patiesam evaņģēlijam, tātad, ir jāietver:
1.
Vēsti par Kristus nāvi par mūsu grēkiem (3.
pants)
2.
Vēsti par Kristus augšāmcelšanos mūsu
taisnošanai (4. pants)
3.
Labās Vēsts pasludināšanu (1. pants)
4.
Labās Vēsts uzņemšanu (1. pants)
5.
Nepārtrauktu dzīvošanu pēc Labās Vēsts
principiem (1. pants).
Tikai tilts, kas stingri balstās uz šiem pieciem pīlāriem dāvā
glābšanas garantiju (2. pants). Tieši tādēļ Svētais Gars piebilst: ‘...Ja
jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis – citādi jūs būtu velti
kļuvuši ticīgi.’ Citiem vārdiem sakot, otrais krasts (jeb ‘glābšanas
krasts’) ir sasniedzams tikai tad, ja visi pieci pīlāri ir savā vietā. Ja
trūkst kāda no šiem pīlāriem, tiltu nevar šķērsot.
Ja kāds tic, ka Kristus nomira, bet netic, ka Viņš augšāmcēlās no
mirušiem (1. Kor. 15:12), veltīga ir viņa ticība, saka Pāvils, un tilts nav
šķērsojams.
Ja kāds ticētu šiem pirmajiem diviem neatceļami svarīgajiem punktiem,
bet nesludinātu tos (vai pasludinātu tos privāti, lai celtu tikai pats sevi),
neviens netiktu glābts, jo Dievs saka ‘...kā lai tic tam, par ko nav
dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?’ (Rom. 10:14).
Un visbeidzot, ja visi četri priekšnosacījumi tiek izpildīti, bet Labā
Vēsts netiek neizdzēšami ierakstīta ikdienas dzīvē, neatlaidīgi sekojot Rakstu
mācībām, tad Bībele saka, ka ticēts ir velti. Ja pieņemam tikai 4/5 no
Evaņģēlija mācības, tas ir tikpat bezjēdzīgi, kā bēdīgi slavenais tilts ‘Pont
d’Avignon’ kurš apstājas Ronas upes vidū. Šāds evaņģēlijs nevienu nevar aizvest
līdz glābšanas krastam: tā vairs nav Labā Vēsts, bet gan viltus vēsts.
Tieši tāpat ir arī ar runāšanu mēlēs. To var pielīdzināt tiltam ar
septiņiem pīlāriem. Šo tiltu varētu saukt par lielo Jeruzalemes Vasarsvētku
tiltu. Ir nepieciešami vismaz šie septiņi pīlāri, lai runāšana mēlēs būtu
Rakstiem atbilstoša. Jāatceras, ka arī prece, kas ir tikai 2/7 vai 4/7, vai pat
6/7 autentiska ir saucama par viltojumu. Lūk šie septiņi pīlāri:
1.
Tai ir jābūt reālai valodai (1. Kor. 14:10, Ap.
d. 2:8)
2.
Tā nedrīkst būt vērsta uz cilvēkiem (1. Kor.
14:2)
3.
Tai jābūt vērstai tikai uz Dievu (1. Kor. 14:2)
4.
Tā nedrīkst būt par zīmi ticīgajiem (1. Kor.
14:22)
5.
Tā ir par zīmi neticīgajiem jūdiem, ka
evaņģēlijs ir glābšanas vēsts visiem cilvēkiem (1. Kor. 14:21)
6.
Tā ir zīme, kas apliecina sodu neticīgajiem
jūdiem (Jes. 28:11-13, 1. Kor. 14:21)
7.
To nedrīkst praktizēt privāti, bet tā ir
jāpraktizē publiski, neticīgo jūdu klātbūtnē, kam tā ir paredzēta. (Ap. d. 2:5,
1. Kor. 14:22)
Ja mēs mūsdienās redzētu runāšanu mēlēs, kura atbilst augstākminētajiem
noteikumiem, arī es teiktu līdz ar apustuli Pāvilu ‘neliedziet arī runāšanu
mēlēs’. Tomēr, divdesmitajā gadsimtā šie nosacījumi nav atrodami nevienā
draudzē vai dievkalpojumā.
Runāšana mēlēs, kādu mēs to redzam šodien, nav pat imitācija tai, kāda
aprakstīta Bībelē, tā ir lēts viltojums. Es par to nekad neteiktu: ‘neliedziet
viņiem runāt mēlēs!’ Uz manas nācijas naudaszīmēm ir drukāts uzraksts:
“viltotāji tiks sodīti ar smagu darbu”. Cik daudz smagāk sodīti tiks tie, kuri
vilto Svētā Gara dāvanas!
Lielais
daudzums
Lielais mēlēs runātāju skaits mūsdienās mierina vienus un satrauc
citus. Agrāk arī man tas dāvāja drošības sajūtu. Domāju pie sevis, īpaši
pašapmierināts: ‘Skaidrs, ka visi tie, kas runā mēlēs noteikti nav meļi’. Bet
mana vēlme visu kārtīgi pārdomāt, kuru biju mantojis no Dekarta, neļāva man
palikt pie šī pieņēmuma! (Vēlāk sapratu, ka pat analīze un kritiskā domāšana
nāk no Dieva, jo Viņš pavēl mūs mīlēt Viņu ar visu savu prātu.) Kā vētras
mākonis, kas aptumšo debesis, manas pastāvīgās pārdomas satrauca mani, kad
domāju, cik stipri ir mani argumenti. Liels atbalstītāju pulks nepierāda, ka
man ir taisnība. Tieši vairākums kliedza: ‘Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!’ (Lk.
23:18). 700 miljoni musulmaņu, kas tic Muhameda mācībai vēl neapstiprina tās
patiesību. Ir vairāk ļaužu, kuri tic Lurdas brīnumiem nekā to, kuri runā mēlēs.
Vai mums būtu jāpieņem mācība par jaunavu Mariju, tikai tāpēc, ka daudz ļaužu
tai tic? Jēzum bieži vien nebija atbalstītāju. Tāpat arī Jeremijam un Pāvilam.
Tas nemaina faktu, ka viņiem bija taisnība.
Tomēr stiprs arguments, ar ko bieži sastapos, bija vairāki slaveni un
ietekmīgi līderi evaņģēliskajā pasaulē, kuri liecināja par runāšanu mēlēs. Lai
arī citi paļaujas uz šiem cilvēkiem, šis arguments mani vairāk nepārliecina, jo
tāpat ir arī daudz lielu, pasaulslavenu Dieva vīru, kuri stingri nostājas pret
moderno runāšanu mēlēs.
Palielināmais
stikls
Man bija tas gods pirms pāris gadiem satikt vienu no vislabāk
pazīstamajiem līderiem, mēlēs runāšanas kustībā. Viņš ar mani dalījās kādās
atklāsmēs, kas neietilpst mūsu apspriežamajā tēmā. Divas no šīm atklāsmēm bija
rupjas doktrīnas kļūdas. Viņa slava izrādījās maldinoša. Man joprojām patīk
klausīties viņa svētrunas, bet vairs ne ar aklu apbrīnu, kādu agrāk manī
izsauca viņa reputācija. Tuvāk nepētot varētu domāt, ka viņam ir cienījams
garīgais stāvoklis, bet noteikti ne augstāks, kā vienkāršam kristietim. Viņa
mācība nebija labāka kā tā, ko sludina Romas pāvests, kurš atbalsta indulģences
un priesteru celibātu. Bet šo jautājumu neapskatīsim tuvāk. Tā ir problēma, ar
ko viņiem pašiem jātiek galā. Mans uzdevums ir līdzīgi Ījabam pazemoties rakstu
priekšā (Īj. 23:12). Ir tikai divi varianti, vai nu mēs uzticamies suverēnam,
transcendentālam Dieva Vārdam, vai arī mēs paļaujamies uz pieredzēm, atklāsmēm, un citiem cilvēkiem,
kas ieņem augstas pozīcijas. Man bija jāatzīst, kaut arī to negribēju, ka šīs
apšaubāmās ‘pieredzes’ nebija pietiekami pārliecinošas, nemaz nerunājot par to,
ka tās tika praktizētas ārpus Dieva noteiktā laika.
12.
Pretruna
Nesen es dzirdēju dziedāšanu mēlēs, kuras skaidrojums bija divdesmit
reižu garāks par īsajiem pašas dziesmas vārdiem. Neviens neizskatījās
pārsteigts par to. Neskatoties uz to, ka šai draudzei bija vārds, ka tā izkāš
pat odus, visi aprija šo kamieli pat acis nepamirkšķinot. Ko varētu teikt par
runāšanu mēlēs, kuru dzirdēju pirms pāris nedēļām? Toreiz vārdu savienojums
‘spiriti santi’ tika izteikts vismaz trīs reizes, tomēr tulkojumā neparādījās
ne reizi. Turklāt, šī pseido-runāšana mēlēs nemaz nebija itāļu valodā. Itāliski
atskanēja vien bēdīgi slavenais vārdu savienojums – ‘spiriti santi’, kurš ir
‘Spirito Santo’ (Svētais Gars) daudzskaitļa forma. Lietojot daudzskaitļa formu
šim ‘vienam Garam’ (Ef. 4:4-6) šis cilvēks zaimoja Svēto Garu, pats to nemaz
neapzinoties. Viņš noteikti to nekad nebūtu darījis apzināti. Kas raustīja šī
vīra mēli šajā pielūgsmes dievkalpojumā? Draudze, kurā šis šausmīgais notikums
atgadījās, tiek uzskatīta par prātīgu un mērenu. Visvairāk mani pārsteidza un
satrauca tas, ka šīs pretrunas nemaz nebiedēja tos, kuri tās dzirdēja. Kad
uzdevu jautājumus par šīm anomālijām, atbildes bija nenoteiktas un
izvairīgas. Daudzi uzskatīja, ka viņu
dāvanu runāt mēlēs nesaprata ne paši runātāji, ne klausītāji un pat ne
tulkotāji. Viņuprāt, mēļu skaidrošana bija jūsmīga, drīzāk sirds sapratne, nekā
precīzs tulkojums. Citi pieļāva, ka vienai runāšanai mēlēs varētu būt dažādi
skaidrojumi. Tātad, ja pareizi sapratu, tad iesējot kviešus, var nopļaut
kukurūzu, auzas, rīsus vai miežus, un zemnieks par to nemaz nebūtu pārsteigts?
Vai mēs sagaidām, ka kaķis var piedzemdēt vienlaicīgi kaķēnus, kucēnus,
lapsēnus un cālēnus? Tomēr neviens nav sašutis, ja garīgajā pasaulē mums liek
noticēt, ka vienai runāšanai mēlēs var būt dažādas interpretācijas? Vai tad
pastāv evanģēliskais darvinisms? Vai esam liecinieki kādai sugu mutācijai? Vai
man tiešām jāklusē un nav jāatmasko šāds viltojums?
Kāds man rakstīja, ka uzskata, ka tas esot normāli, ja tulkojums ir
divas vai divpadsmit reizes garāks par oriģinālo runu. Viņaprāt, mēļu
skaidrošana nav burtisks tulkojums, bet Dieva atbilde tam, ko cilvēks teicis.
Tas mani ļoti satrieca. Pat ja visā pasaulē es būtu vienīgais, kurš nepiekrīt
šim skaidrojumam, es tomēr pret to protestētu. Nedrīkst tā manipulēt ar
rakstiem. Raksti skaidri pieprasa tulkošanu. Tā ir obligāta, jo Pāvils raksta: ‘Ja
tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības
varēs sacīt savu Āmen? – jo viņš taču nesaprot, ko tu runā.’ (1. Kor.
14:16). Secinām, ka bija nepieciešams zināt, kas mēlēs teikts, lai varētu
piebalsot: ‘Āmen’ (lai notiek tā). Un kā to varēja zināt? - Caur skaidrošanu
(1. Kor. 14:28). Un šī skaidrošana
nebija nekas cits, kā tiešs tulkojums tam, kas caur Gara iedvesmotām mēlēm tika
teikts Dievam. Tikai tie, kuri izkropļo Rakstu jēgu, paši sev par pazudināšanu,
uzdrošināsies apgalvot pretējo (2. Pēt. 3:16).
Atsakos
dejot pēc viņu stabules!
Es varētu pievest veselu vagonu ar līdzīgiem bēdīgas pieredzes
piemēriem, kuriem patvaļīgi tiek pielīmētas maģiskās ‘Svētā Gara darbības’
etiķetes. Patiesībā tam ir fantāzijas, oportūnisma un subjektīvisma pazīmes un
dažas šādas pieredzes pat smaržo pēc sēra. Es varētu vēl ilgi turpināt šādā
garā, avots ir neizsmeļams. Bet es nevēlos palikt pie šiem skumjajiem, diemžēl
patiesajiem stāstiem. Es atsakos pielietot to cilvēku metodes, kuri cenšas
diskreditēt apustuļus Jūdas nodevības, vai Pētera noliegšanas dēļ. Ne vienmēr
var par lietām spriest pēc šīs lietas aizstāvju uzvedības. Man stāstīja, ka
Vasarsvētku draudzēs valda tāds pats morāles trūkums, kā starp katoļu
garīdzniekiem, tikai citu iemeslu dēļ.
Tas tiek skaidrots ar milzīgu uzsvaru uz sajūtām garīgajā dzīvē, sava
gara pakļaušanu nezināmām garīgajām varām un pārlieku lielo dzīšanos pēc
panākumiem. Nepateiksiet man nekā jauna, sakot, ka viņi bieži maina draudzes,
ka viņi vienmēr ir gatavi strīdēties un ka viņu vārdos un grāmatās patiesībai
netiek izrādīta pietiekama cieņa. Es atsakos sistemātiski pievērsties šiem
trūkumiem, īpaši jau tādēļ, ka arī citas evaņģēliskās draudzes ne vienmēr rāda
labu piemēru šajā jomā. Tam būtu jākalpo mums par mācību. Luksoforā deg sarkanā
gaisma visiem tiem, kuri noliek Bībeli malā un tikai izliekas, ka seko vienīgi
tai.
Trīs bīstamības
Pastāv trīs bīstamības saistībā ar moderno runāšanu mēlēs. Lai varētu
šīs bīstamības pareizi saprast un izgaismot situācijas nopietnību, mums jāpatur
prātā, ka Svētais Gars šo dāvanu (harizmu) ir atcēlis, iepriekš apskatīto
iemeslu dēļ.
Pirmā bīstamība – Pāvils mums saka, ka runājot mēlēs,
prāts paliek neauglīgs, (1. Kor. 14:14). Tas ir neitrālajā ātrumā. Svētais Gars
pārņem cilvēku. Psalmā rakstīts: ‘Mana sirds izplūst košos vārdos, - es
dziedāšu dziesmu ķēniņam.’ (Ps. 45:2). Ja Svētais Gars uzņemas komponista
lomu, komponists vairāk neko nesacer. Mūsu iesaistīšanās trūkums noliek mūs uz
ērta slinkuma spilvena.
Otrā bīstamība – Mēlēs runāšana viegli kļūst par pārākuma
diplomu, kurš atver visas slūžas. Daudziem dāvana runāt mēlēs ir augstākais
svēttapšanas pierādījums. Tas kļūst par maršala zizli. Citi ir tikai
otršķirīgie karavīri, vai, labākajā gadījumā – seržanti. Gadās pat daži, kas
uzskata tos, kam šīs dāvanas nav, par neatdzimušiem.
Trešā bīstamība - Šī dāvana aizvieto sevis
pārbaudīšanu un tiesāšanu Dieva Vārda gaismā. Kad kristieša dzīvē parādās
grēks, kristietim būtu pašam sevi jāpārbauda (1. Kor. 11:28-31). Izmantojot
runāšanu mēlēs kā garīguma kritēriju, pārbaude notiek ļoti ātri. Ikviens var pārbaudīt,
vai viņš joprojām spēj runāt mēlēs. Šis eksperiments vienmēr būs veiksmīgs, jo
Svētajam Garam, kaut arī tas ir apbēdināts, nav nekāda sakara ar šo runāšanu
mēlēs. Cilvēks, kurš sevi pārbauda šādā veidā, ātri vien var atviegloti
nopūsties un teikt: “Tā kā Gars joprojām runā caur mani tik pārdabīgā veidā,
Viņš atzīst mani par labu, vai nu vismaz nenoraida mani tik tālu, lai atņemtu
man šo dāvanu”. Secinājums, kas tiek balstīts nevis Dieva Vārdā, bet mēļu
dāvanā, ir izkropļots. ‘Labi tam, kas nešaubās lietās, kurās tam sava
pārliecība’ (Rom. 14:22). Daudzi no mūsu brāļiem – harizmātiem ir
sastapušies ar šo bīstamību. Viņi ir attapušies vienā nometnē ar katoļu
priesteriem un nepatieso mācību, ko tie sludina. Viņi vairs nedrīkst šo mācību
noliegt, jo, ja priesteris runā mēlēs, tas nozīmē, ka viņš ir tikpat tīkams
Svētajam Garam kā jebkurš jaunatdzimis evaņģēliskais kristietis. Un tā, šī
dilemma un nepareiza spriešana noved tieši pie visiem iespējamiem kompromisiem
doktrīnā.
13.
Vara čūska
Paklausot Dieva pavēlei, Mozus izgatavoja vara čūsku, kas glāba
tūkstošiem ļaužu (4. Moz. 21:9). Tā bija dāvana no debesīm. Dievs savā varenībā
glāba tos, kuri ticēja Viņa Vārdam. Kungs Jēzus Kristus sarunā ar Nikodēmu
pieminēja šo čūsku. Viņš pat vilka paralēles starp Savu kalpošanu un vara
čūsku: ‘Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam
Cilvēka Dēlam.’(Jņ. 3:14). Izraēlieši saglabāja šo vara čūsku vairākus
gadsimtus, bet lasot 2. Ķēn. 18:4, mēs redzam, ko ķēniņš Hiskija izdarīja ar šo
čūsku: ‘Viņš (Hiskija) nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza
elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija
darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši...’ Šī čūska
bija kļuvusi par piedauzības akmeni Izraēla tautai. Tomēr tā bija tā pati Mozus
laika čūska. Tā nebija ne īstās čūskas replika, ne imitācija. Tā bija patiesā
un īstā čūska. Iesākumā čūska bija tikai jāuzlūko, bet laika gaitā tika
pievienotas papildus darbības. Ķēniņa
Hiskijas laikā izraēlieši tai pat kvēpināja. Kvēpināšana bija paredzēta tikai
Tam Kungam. Maskējoties zem Dieva pielūgsmes maskas, šī čūska kļuva par elku,
kas nu jau ieņēma paša Dieva vietu. Varam būt pārliecināti, ka apkārtējie
cilvēki vienbalsīgi neatbalstīja to, kurš atcēla šo novecojušo un nosodāmo
praksi – skatīties uz čūsku. Vara čūskas atbalstītāji būtu varējuši aizstāvēt
savu ticību, pamatojoties uz vēsturiskiem un bibliskiem piemēriem, nemaz
nerunājot par personīgo pieredzi. Viņi varētu apgalvot, ka Dievs, Kurš pavēlēja
izraēliešiem skatīties uz čūsku, nebija izmainījies, ka Viņš bija tas pats
vakar, šodien un mūžīgi (Ebr. 13:8), ka tuksnesī pieredzētais varētu tik pat
labi atkārtoties arī viņu dienās, ka Dieva varenība nebija izmainījusies un,
vēl jo vairāk, ka ne vārda nebija teikts par to, ka čūskas pielietojumam un
efektivitātei jābeidzas.
Relikvija
Patiesībā, Tas Kungs uzskatīja garīgās prakses, kuru centrā bija šī
relikvija, par negantību. Daudziem runāšana mēlēs arī ir kā relikvija, kuru
viņi uztur un aizstāv savās sirdīs. Viņi to lolo, visu laiku par to runā un
pieķeras tai bez gala, jo šo dāvanu viņiem ir devis Dievs... bet Dievs deva arī
vara čūsku ar kādu konkrētu nolūku un konkrētā laika posmā. Šim laika posmam
beidzoties, čūska kļuva novecojusi, līdzīgi zālēm, kuras kļūst bīstamas, kad
beidzas to derīguma termiņš. Dziedinošais efekts pārvēršas indē. Tieši tas
notika arī ar vara čūsku. Izraēliešu garīgā dzīve bija tikusi saindēta. Kad
Hiskija sadauzīja vara čūsku, daudzi domāja, ka viņu garīgā dzīve sašķīdīs
gabalos. Viņiem nebija nekā stabila, pie kā turēties. Es varu iedomāties, ka
daži cilvēki neprātīgi pieķeras dāvanai runāt mēlēs. Tas ir tāpēc, ka viņu
garīgā dzīve ir tik vāja, ka, zaudējot šo dāvanu, viņiem vairs nekā cita
nepaliek. Viņu iekšējā dzīve ir gandrīz vai pilnībā balstīta šajā ārējā
parādībā. Ja šo parādību noņemtu, viņu garīgā dzīve sabruktu. Viņi nevar bez
tās iztikt. Viņi zaudētu jebkādu spēju orientēties. Bez dāvanas runāt mēlēs,
viņi būtu kā narkomāni, kuriem nav pieejamas narkotiskās vielas un kuri cieš šausmīgas
paģiras.
Negodīgums
Esmu saticis šādus cilvēkus. Kādu dienu satiku kādu mācītāju ar
ekstrēmiem uzskatiem, kurš centās mani pārliecināt, ka katram cilvēkam būtu
jābauda šī pieredze. Viņa ‘vara čūska’ bija paredzēta ikvienam un visos laikos.
Kopā ar viņu atvērām Bībeli un es viņam lūdzu lasīt 29. un 30. pantu no 1.
vēstules korintiešiem 12. nodaļas.
‘Vai tad visi ir apustuļi?’ - ‘protams, ka nē’, viņš man
atbildēja.
‘Vai visi ir pravieši?’ - ‘Nē’.
‘Vai visi ir mācītāji?’ - ‘Nē’.
Kad nonācām līdz nākamajam pantam, viņš atteicās atbildēt un atteicās
turpināt lasīt. Viņš ļoti labi saprata, pie kā šis teksts viņu novestu. Ja es
uzdotu jautājumu: “Vai visi runā mēlēs?” atbildei noteikti būtu jābūt: “Nē”. Es
centos kopā ar viņu atgriezties pie šī panta trīs reizes, tomēr viņš atteicās
to lasīt līdz galam. Aizkaitināts viņš pameta mūsu sarunu un devās prom. Kopš
tā laika viņš mani uzskatīja par ‘persona non grata’. Noārdot augstieņu
svētnīcas, kā Gideons to darīja, mums jārēķinās ar vētrainu reakciju un jābūt
gataviem zaudēt draugus.
Ekstāzes
Tagad mums būtu jāatmasko kādas konkrētas prakses un pieredzes, kuras
neapzināti novirza daudzus cilvēkus no Rakstiem.
Lūk, liecība, ko par kādu jaunu, patiesi jaunatdzimušu kristieti deva
viņa vecāki. Viņi pamanīja izmaiņas savā dēlā, kad viņš savā istabā tuvojās
Dievam, pielūgdams mēlēs. Pēc iznākšanas no istabas un nokāpšanas pa trepēm,
līdzīgi Mozum, pēc nokāpšanas no Apskaidrošanas kalna, Dieva klātbūtne bija
viņu pilnīgi pārveidojusi. Kā jums šķiet, neatspēkojami un ļoti pārliecinoši?
Tā noteikti izskatās. Tomēr, būtu jāignorē viss, ko esam teikuši par mēlēm, lai
nonāktu pie šāda secinājuma. Malā jāliek fakti, ka mēles nebija zīme
ticīgajiem, ka šī dāvana netika dota ikvienam, ka nekur nav rakstīts, ka tā
būtu jāpraktizē privāti, nemaz nerunājot par vienkāršo faktu, ka šī dāvana
vairs nav nepieciešama. Lūk, vismaz trīs Svēto Rakstu pārkāpumi, neieskaitot
visus pārējos, kurus nevaru vēlreiz uzskaitīt, neatkārtojot visu, kas iepriekš
teikts. Visi, kurus pārliecina šādas pieredzes, neapzinās, ka viņi pārkāpj
Svētos Rakstus. Šādi uzskati ir galīgi subjektīvi.
Austrumu reliģijas piedāvā to pašu, ja ne vēl vairāk. Tiem, kuriem
bijusi privilēģija lasīt grāmatu ‘Fifty Years in the Church of Rome’
(Piecdesmit Gadu Romas Draudzē), iesaku to pārlasīt. Šī grāmata ir tēva
Chiniquy autobiogrāfija, kurš atgriezās pēc piecdesmit gadus ilgas kalpošanas,
būdams priesteris Romas katoļu baznīcā Kanādā. Šajā grāmatā viņš stāsta, ka
būdams priesteris, viņš pavadījis savus svētīgākos un pacilājošākos mirkļus
pielūgsmē dievmaizes priekšā. Tieši tur viņš sasniedza garīgā cildenuma
kalngalus. Viņš jutās šīs pieredzes aizkustināts, pacelts un pārveidots. Pēc
atgriešanās, viņš saprata, ka šī cildenā pieredze, kas saistāma ar
transubstanciācijas doktrīnu, ir liela negantība. Un tomēr, kāds dvēseles
pacēlums, kāda sajūsma, kāda liecība!
Viltus
sajūsma
Es atceros, kā reiz, būdams jauns kristietis, es piedalījos kādā
nometnē Francijā. Kādā pēcpusdienā, es, kopā ar kādu no saviem draugiem,
devāmies uz kaimiņu ciematu ar patiesu vēlmi sirdī – sludināt evaņģēliju. Mēs
nelūdzām atļauju nometnes vadītājiem. Jēzus Kristus vārdā mēs izmukām neskarti.
Domājām, ka esam izdarījuši ko lielisku. Atpakaļ nākot bijām tik starojoši un
laimīgi, it kā staigātu pa mākoņiem. Nometnes vadītājs, nobriedis kristietis,
to nemaz nesaprata. Savā svētlaimē mēs uzskatījām, ka mūsu rīcība bija
attaisnota. Tā bija īsta dzīves pieredze. Mēs bijām pārliecināti par sevi un
savu rīcību, tomēr garīgais pacēlums nebija ilgs. Tagad to redzu citādāk. Šī
pieredze bija nevis ekstāze, atklāsme, vai kāds cits gara augstums, tas bija
vienkārši impulss. Patiesība ir nemainīga, ka Dievam labāk patīk paklausība,
nekā upuris (1. Sam 15:22), un ka praviešu gari praviešiem klausa (1. Kor.
14:32). Pieredzes, kas garīgi paceļ dvēseli, man neko daudz nepasaka, pat tad,
kad tās ir Bībeles vara čūskas izraisītas. Kopš kura laika reliģiskās sajūtas
un emocijas ir patiesības un garīguma rādītājs?
Ecehiēla 8:14 atrodam sievas, sēdošas pie Jeruzalemes svētnīcas vārtu
ailes, kas bija tik ļoti iegrimušas pielūgsmē, ka pat raudāja. Bet tas bija
pretīgs elks – Tammūzs – kurš izraisīja šo emocionālo stāvokli. Noteikti šīs
sievas jutās darām ko labu, sajuta iekšēju brīvību. Tomēr neapšaubāms arī ir
fakts, ka Dievs šo pieredzi sauc par lielu negantību. Arī šodien, kad tik
dažādi garīgie piedzīvojumi aizstāj vienkāršu ticību Dieva Vārdam, vajadzētu
kopā ar sendienu praviešiem izsaukties: ‘Jāturas pie bauslības un liecības!’
(Jes. 8:20).
Es pieļauju, ka varētu pastāvēt zināms reibuma stāvoklis Svētajā Garā.
Svētā Gara piepildījums man nav svešs. Esmu piedzīvojis šādus mirkļus un nekad
tos nenoliegtu. Bet es, visu pārbaudījis, paturēju labo. No visa pārējā
atsacījos. Tas man nācās ļoti grūti, jo īpaši tādēļ, ka es līdzīgi apustulim
Pēterim varēju atsaukties uz savu personīgo Vasarsvētku dienu.
Apkaunojoša
padošanās
Viss, kam biju ticējis, viss, par ko biju cīnījies un pie kā turējies,
sāka grimt un draudēja paraut zem ūdens arī mani. Tas bija sāpīgi. Bet vēl
sāpīgāk bija atzīties, ka kādam citam bija taisnība. Patiesībā, mans egoisms un
mana augstprātība bija tā, kas tika sāpīgi sasista. Gadiem ticēju, ka biju
saņēmis vairāk nekā citi. Tas dāvāja patīkamu pārākuma sajūtu. Nebija viegli
atzīt, ka tie, uz kuriem biju skatījies no augšas, zināja vairāk par šo tematu
un bija uz stabilāka pamata nekā es. Līdzīgi zirgam, kas tiek iejāts, es
domāju, ka varu nosviest kovboju no savas muguras. Tomēr kovboju nosviest
neizdevās un tiku iejāts. Šajā rodeo man bija maz izredžu uzvarēt. Bībeles
panti, kurus agrāk tik bezrūpīgi pielietoju, tagad dūrās man rīklē kā asakas.
Vēl ļaunāk, kad saucu pēc palīdzības, tad tiem, kuri bija manā pusē nebija
nekāda teoloģiskā pamata, uz kā balstīties, aizstāvoties. Viss bija celts uz
pieredzes. Negatīvā pieredze, kas nebija tālu no krāpšanas un zaimošanas, tika
noklusēta.
Cits
pie vainas
Kad centos viņiem uzmanīgi norādīt uz šīm nepilnībām, man kategoriski
teica, ka citi esot tie, kas maldina. Zem šiem ‘citiem’ slēpās citas
konfesijas, citas Vasarsvētku kustības draudzes, bet, nekad viņu pašu draudze.
Vienmēr tā bija kaimiņu draudze. Zviedrijas brālības draudzes apgalvoja, ka
čigāni visu sabojā, ‘Dieva asembleja’
uzskatīja, ka harizmāti smaržo pēc sēra, vai ‘branhamisti’, grupējums ‘Four
Square’, ‘Pilnais Evaņģēlijs’, ‘Holly Rollers’, ‘Atmodas’ kustība, un citi.
Kaut arī visi šie grupējumi cēlās no viena garīgā atzara, viņi nevarēja
garantēt kāda cita autentiskumu, tikai savu. Un ne visi bija pārliecināti pat
par savu autentiskumu, jo daži man atzinās, ka bija satraukti, ka okultisti
labi jutās viņu draudzē, kamēr izvairījās no citām. Ja zinām, ka okultistiem
mēlēs runāšanas parādība nav sveša, tad uztraukumam tiešām ir pamats. Okults,
vai ne okults, tomēr visur priekšroka tiek dota pieredzei.
Dalai Lamas pēdējās vizītes Francijā laikā, avīzēs rakstīja sekojošo:
‘Viņa apgarotība atceras par kādu īpašu savas bērnības dāvanu. Bez jebkādas
mācīšanās Dalai Lama sāka piepeši runāt dialektā, kādā runāja galvaspilsētā
Lasā, lai gan arī pats dzīvoja citā, izolētā provincē.’ Šī runāšana mēlēs bija
reāla, kontrolējama un atbilda vienai no modernajām valodām. Nevienam nerastos
šaubas par tās patiesumu. Tomēr, kāda gara vadībā Dalai Lama ‘patiesi’ runā
mēlēs? Ļaušu saviem lasītājiem pašiem atbildēt uz šo jautājumu.
Es personīgi dzirdēju, kā Francijas okultistu grupējuma prezidents
teica: ‘Savās aprindās mēs runājam mēlēs un tās ir mūsdienu valodas’. Pēc tam viņš, man par šausmām, piebilda: ‘Pie
mums nenotiek tā, kā Vasarsvētku draudzēs’. Lūk tā šis slavenais okultists
lepojās ar to, ka viņam bija autentiska dāvana runāt mēlēs, kamēr Vasarsvētku
kustība nevar šādu autentiskumu uzrādīt.
Ko gan var teikt par šādiem autentiskuma piemēriem, kurus pieved mums
melu tēvs, un kuri maskējas zem evaņģēliskuma maskas līdzīgi neparastajiem
zīlnieces vārdiem no Apustuļu darbu 16. nodaļas, par ko runājām agrāk? Varam
teikt vienīgi, ka pati elle slēpjas aiz šīs šķietami pareizās ticības.
Ienaidnieks lieliski zina, kā manipulēt ar mūsu dzīves dzelzceļa pārmijām. Viņš
vienmēr cenšas iedzīt Dieva cilvēkus strupceļā. Viņš ir lielisks kamuflāžas
eksperts, kurš, izmantojot dažus no konteksta izrautus Bībeles pantus un tā
saucamās garīgās pieredzes, spēj likt šīm sliedēm izskatīties patiesām un
svarīgām.
Runāšana
mēlēs – ebreju valodā
No šiem daudzajiem viltus ceļiem vēlos uzsvērt vienu, kurš visskaidrāk
parāda cik izsmalcināti viltīgs ir tas, kurš pieņem gaismas eņģeļa izskatu (2.
Kor. 11:13-14). Kādā laikrakstā, kas rakstīja par ‘garīgajām pieredzēm’, bija
iekļauts stāsts par kādu franču mācītāju, kurš ne vārda nezinādams ivritā,
pēkšņi sāka tajā runāt, caur Svēto Garu, un viņa kolēģis viņu saprata. Cik daudzi
applaudēja šīs dāvanas bibliskajai atbilstībai!
Šis fenomens kā tāds mani neizbrīnīja. Tas man likās tikpat patiess kā
Lurdas brīnumi un tik pat evaņģēlisks kā ‘bibliskie’ zīlnieces vārdi no
apustuļu darbu 16. nodaļas. Mani izbrīnīja laikraksta komentāri, kurus šeit
citēšu: ‘Šim gadījumam, šķiet, ir bibliskā autentiskuma garantija’.
Šis komentārs mani pārsteidza īpaši jau tāpēc, ka šajā piemērā
viltojums ir šūts ar tik bieziem, baltiem diegiem, ka ir ļoti viegli pamanīt
krāpniecību.
Pirmkārt, zīme tika rādīta ticīgajam, kurš bija pārliecināts par
pestīšanas universālumu. Zīme, tātad, viņam neko jaunu neiemācīja. Pietam, tā
nonāca pretrunā ar Svēto Garu, kurš
skaidri saka, ka šī zīme ir neticīgajiem (1. Kor. 14:22).
Otrkārt, mēļu
dāvana, kādu to pielietoja un mācīja Jaunajā Derībā, varēja izpausties jebkurā
valodā, tikai ne ebreju. Tieši tāpēc, mēles, kurās runāja Gars tiek sauktas par
svešām vai pat barbariskām mēlēm (1.
Kor. 14:21). Tātad, kas bija šie svešinieki? Ir tikai viena iespējama atbilde:
noteikti ne jūdi. Mēles, bez izņēmuma ir kontrastā ebreju mēlei.
Nevienu pagānu nevajadzētu pārliecināt, ka jūdiem ir pieeja Dievam,
tāpēc, ka tieši šie jūdi atnesa viņiem glābšanu. Mēlēs runāšanas zīme bija dota
jūdiem, lai viņi varētu saprast, ka glābšana kļuva pieejama arī pagāniem, ne
otrādi.
Apgalvot, ka pagāns sācis runāt ivritā nozīmētu apgriezt Bībeles
kārtību par 180 grādiem, piemēram, Pētera vietā parādīt pagānam Kornēlijam
parādību ar palagu. Kornēlijs, kurš saņēma glābšanu pateicoties Pēterim, nebija
jāpārliecina, ka jūds Pēteris arī varēja tikt glābts. Tas būtu klajš absurds.
Vai mēs varētu kaut uz mirkli iedomāties, ka būtu nepieciešams lingvistisks
brīnums, kā rezultātā franči sāktu runāt kādā vecfranču dialektā, lai
pārliecinātu angļus, ka franči var mantot franču pilsonību.
Un tomēr, iepriekš minētais raksts nopietni apskata šo neparasto
gadījumu, kurš kādam franču kristietim caur runāšanu ivritā atklāj, ka
ebrejiem, tāpat kā viņam ir pieeja pie viņu Dieva.
Šādi naivi komentāri palīdz pēc ienaidnieka vēlēšanās sēt nesaskaņas.
Viņam vairs nav jānopūlas, lai sasniegtu savu mērķi – radītu apjukumu Dieva
tautā un sagatavotu ceļu lielajai Bābelei, kuras vārda nozīme arī ir apjukums.
‘Viltotas
banknotes ražo tikai tādēļ, ka pastāv īstās’
Kāds no maniem tuvākajiem draugiem ir mācītājs vienā Atmodas draudzē.
Gribu īpaši uzsvērt viņa morālās un garīgās vērtības. Līdzīgi daudziem citiem,
atsaucoties uz runāšanu mēlēs, viņš vienmēr apgalvoja, ka neviens nedrukātu
viltotas banknotes, ja nepastāvētu īsta nauda. Viņš atzina, ka pastāv
pietiekami daudz šīs dāvanas viltojumu, bet uzskatīja, ka viņa draudzē tiek
ražota ‘īstā nauda’. Viņš nenojauta, ka pat savā draudzē tiek galīgi apkrāpts.
Pieredze, ko viņš centīgi mēģina atkārtot, lai arī viņam tas ne vienmēr sanāk,
ir vien sauja ar novecojušām banknotēm, kurām vairs nav vērtības. Tās izņemtas
no aprites pirms gadsimtiem. Viņš izliekas, ka atkārto to, kas tika darīts
pirmapustuļu draudzē, tomēr šī prakse ir tālu no bibliskās. Lasītājs pats var
par to pārliecināties:
Pirmkārt, viņa draudzē 99% mēlēs runājošo vēršas pie cilvēkiem. Tas
nozīmē, ka jau vismaz 99% ir viltoti, jo Svētais Gars liecina, ka mēlēs
runājošie vēršas pie Dieva, ne cilvēkiem (1. Kor. 14:2).
Otrkārt, atlikušie 1% runā tikai ticīgo klātbūtnē, kas ir tiešā
pretrunā Svētā Gara sacītajam (1. Kor. 14:22).
Visbeidzot, mērķis netiek sasniegts, jo neticīgie jūdi, kam šī zīme
bija paredzēta, netiek pārliecināti (1. Kor. 14:21).
Neskatoties uz to, bruņojies ar magnetafonu, es devos apciemot kādu no
viņa draudzes locekļiem. Mācītājs bija teicis, ka šim draudzes loceklim ir
dāvana skaidrot mēles, un ka viņš pilnīgi uzticas šai dāvanai. Iepriekš biju
ierakstījis runāšanu mēlēs šajā draudzē. Nu šo ierakstu atskaņoju un lūdzu
viņam to vēlreiz skaidrot. Tomēr, lūk, šis otrais skaidrojums tik ļoti atšķīrās
no pirmā, cik ļoti atšķiras Ronas upe no Rinas. Tās tek pretējos virzienos.
Pretrunas šajos skaidrojumos bija acīmredzamas. Es turpināju savu izpēti. Kāds
brālis no Skotijas ierakstīja man tēvreizi savā dzimtajā dialektā. Sekojošais
tulkojums nemaz neatbilda mūsu Kunga lūgšanai.
Viņa drukas šablons bija tik nekvalitatīvs, ka jebkurš naudas viltotājs
būtu no tā atteicies. Tomēr, viņam bija dārgas viņa viltotās banknotes. Viņš
tās nevienam neatdos, jo uzskata, ka tās ir autentiskas. Vienīgās īstās
banknotes starp tik daudz viltojumiem. Tas liek skumji pasmaidīt. Tomēr,
neskatoties uz skumjo smaidu un viltotiem drukas šabloniem, man pret šo brāli
ir siltas un draudzīgas jūtas, kuras viņš, starp citu, ir pilnībā pelnījis.
Bībele mūs aicina būt modriem un nepaļauties uz brīnumiem, parādībām,
zīmēm un pārdzīvojumiem. Tie, kas ies pa šo bīstamo ceļu, ātri kļūs par Antikrista upuriem, kad
tas nāks pilnā spēkā ar melu zīmēm un viltus brīnumiem (2. Tes. 2:9-10). Sātaniskais
gars darbojas jau šodien un viņa ceļš uz to sirdīm, kuri tikai vārda pēc ir
kristieši, bet ar darbiem sliecas Antikrista virzienā, šķiet ir labi
sagatavots. Kad auglis ir nobriedis, tas nokrīt pats no sevis. Ienaidniekam
atliek to vien savākt, bez īpašām pūlēm un pretošanās.
14.
Tuvojoties nobeigumam
Šī pirmspēdējā nodaļa ir tev, mans Vasarsvētku brāli, kurš līdz šim
patiesi ticēji šim doktrīnas punktam. Šī mācība tev tagad šķiet tikpat
izkropļota un novecojusi kā vara čūska Hiskijas laikā. Tev būtu jāpietiek ar
Svēto Rakstu mācību, tomēr, tu dzīvo starp tiem, kuri pret tavu gribu, cenšas
par labu, vai par ļaunu, bet biežāk jau par ļaunu, pievienot kādas personīgās
pieredzes Bībelei.
Ja pēc šī traktāta (kurš precīzi apskata mēļu dāvanu) izlasīšanas, tev
joprojām ir kaut mazākās šaubas, ļauj man piedāvāt tev pārbaudi tavā
iecienītajā pieredzes lauciņā. Tomēr man bail, ka tu nebūsi godīgs pret sevi un
Dievu.
Pārbaudi pats personīgi šo pieredzi, bet dari to godīgi. Kad lūgsi
vienatnē, ieraksti, ko tu mēlēs saki Dievam. Tu tici, ka šī dāvana nav
beigusies, un ka tev tā ir pareizā formā. Tās ir tavas tiesības. Tomēr tad tev
jātic, ka arī tavu brāļu skaidrošanas dāvana ir vienlīdz autentiska. Izvēlies
vairākus garīgus kristiešus, kurus tu pazīsti un kuriem pilnīgi uzticies. Lūdz
katram no tiem individuāli skaidrot tavu runāšanu mēlēs. Kad būsi visus šos
skaidrojumus ierakstījis, pats tos salīdzini, ja uzdrošinies. Izņemot dažas
nianses un atšķirīgus vārdus, šiem tulkojumiem būtu jāsakrīt. Tad tu varēsi man
pateikt, vai es pārspīlēju, sakot, ka tas ir viltojums. Varu iztēloties, ko tu
jūti, lasot šīs rindiņas. Tu esi satraukts. Varbūt tu baidies ieraudzīt
patiesību. Un jau tagad tu centies izvairīties. Tu zini, ka droši vien nekad šo
testu neveiksi. Lai izlocītos no šīs pārbaudes, tu jau būsi atradis
aizbildinājumu, kurš spēj pārliecināt tikai tevi: ‘Vai tad tā nebūs zaimošana,
ja es šo Gara dāvanu pakļaušu elektroniskai pārbaudei’. Tu atsakies tik zemu
nolaisties. Vai esi pārliecināts, ka tas ir labs iemesls? Vai citos apstākļos
vilcinies ierakstīt sprediķus, lai tos klausītos vēlreiz, vai pat lai dotu
citiem tos klausīties? Varbūt tomēr tās ir bailes no patiesības par tavu
stāvokli, kas liek tev vilcināties? Šis ir viens no veidiem, kā var pārbaudīt
garus, un tev tas ir pieejams. Pietam, elektronika ir tieša zinātne. Tā ir
neitrāla. Varbūt tu vēlies palikt piemānīts? Varbūt tu esi uz mani dusmīgs. Es
to saprotu. Tu dusmojies uz mani, jo es piedāvāju veidu kā sevi nekļūdīgi
pārbaudīt. Ērtā atruna ‘neviens nesaprot’ tagad tev nevar palīdzēt. Paslēpes
beigušās. Tu esi atrasts. Man nācās ilgi meklēt, tomēr beidzot ieraudzīju
gaismu.
Iespējams, tu nemaz īsti negribi saprast un redzēt skaidri, kā kāds
ietiepīgs vīrs, kurš, uzzinādams, ka svētais, kuru viņš bieži mēdza pielūgt,
nekad nav eksistējis, teica: “Bijis viņš vai nebijis, vienalga es turpināšu
viņu pielūgt! Tā, lūk!” Patiešām, tā ir augstākā cilvēka sirds stūrgalvības
forma: ‘Es gribu savu vara čūsku... tā, lūk!’ Manis pēc, turpini sevi
iepriecināt ar savu dāvanu. Izbaudi to. Ar šādu sirds attieksmi, tava
rotaļlieta var kļūt par elku. Ja atsakies to gāzt no savas sirds troņa un
izmest no savas dzīves, piesargies, ka Dievs nenodod tevi tavām paša kārībām un
garīgai bojāejai, kas tam seko.
Veids,
kā laboties
Daudzi kristieši, kuriem nebija šīs dāvanas, un kuri gadiem ilgi to
bija patiesi meklējuši, ir dalījušies ar mani savā izmisumā. Viņi dzīvoja
pastāvīgās bailēs būt atstumtiem no Dieva. Viņiem bija teikts, ka nav glābšanas
bez runāšanas mēlēs. Ja viņi uzstājīgi apgalvoja, ka ir glābti, viņus uzskatīja
par zemākas kārtas pilsoņiem un ne par tīrasiņu pilsoņiem ar pilnām tiesībām.
Tos, kurus māc šīs mokošās šaubas, gribu iedrošināt, pieņemt ticībā, ka katrs
Dieva bērns ir pilnīgs Viņā (Kol. 2:10), Kristū, Kuram tāpat, kā viņiem, nebija
dota dāvana runāt mēlēs, neskatoties uz to, ka Viņš bija Dieva Dēls!
Daži nāca pie manis meklēt palīdzību, un liecināja, ka šīs dāvanas
praktizēšana viņiem bija vienīgais aizsegs, aiz kā slēpt savu garīgo un morālo
bankrotu. Viņiem mēlēs runāšana bija kā kāda kompensācija dzīvē, kas pilna
neveiksmēm. Viņi ilgstoši palika sekli, lai arī no malas izskatījās kā garīgus
dziļumus sasnieguši. Šī dāvana viņiem bija nepieciešama, lai varētu pārliecināt
sevi un citus, ka viņi ir cienījami. Tie, kuri vairāk praktizēja šo dāvanu,
bieži bija ļoti nestabili, tomēr baidījās par to runāt, vai izzināt, kāpēc tā
notiek. Viņi nepārtraukti ‘palielināja devu’, lai pārliecinātos par savu
garīgumu un saglabātu savu reputāciju. Viņi riņķoja ap savu pieredzi, it kā
būtu ieslodzīti krātiņā.
Psihiskās pieredzes plūstošās smiltis, sauksim tās tieši tā, noveda
viņus pie dzīves, kas sastāv no emociju kalniem un lejām, vienu mirkli viņi
bija ekstāzē, nākamajā mirklī mirka asarās. Viņu dzīves diagramma bija līdzīga
zāģa zobiem. Viņi bija laimīgi no rīta un bēdīgi vakarā, vienā mēnesī viņi
slavināja mācītāju, nākamajā bija gatavi viņu sacirst gabalos. Viņi mainīja
draudzes kā kreklus.
Lūk, ceļš, kas ved uz brīvību: vispirms, pārliecinies, ka tev ir
glābjošā ticība Kungam Jēzum Kristum. Pēc tam rīkojies, kā dievbijīgais ķēniņš
Hiskija, kurš sadauzīja gabalos Mozus darināto vara čūsku. Tas nozīmē – pilnībā
atzīties Dievam šajā pretbibliskajā kļūdā. Visbeidzot atsakies no šīs prakses
un noliedz to, paļaujoties uz Jēzus Kristus asinīm, kuras mūs tīra no visiem
grēkiem (1. Jņ. 1:7-9). Kad izraēlieši pameta savu ‘biblisko’ elku, viņu grēks
tika piedots. Dievs piedos arī tev. Ticībā tev jāpieņem pilnīga Dieva piedošana
un pilnīga atbrīvošana no šiem garīgajiem spēkiem, kuri valda pār tevi un no
kuru graujošās ietekmes tu, pretēji savai gribai, esi atkarīgs. Pie Jēzus
kājām, Leģions, visnestabilākais cilvēks, kādu vien varētu satikt, kurš nesakarīgi kliedza, kura dzīve bija kā
lifts, kas iesprūdis pagrabstāvā (Mk. 5:5), atrada mieru, atpūtu, pareizu
izpratni un spēku, lai beidzot varētu parādīt savu dzīvi kā personīgu liecību
visiem apkārtējiem. Karsti lūdzu par to, lai šīs rindiņas varētu tevi pamudināt
noliekties Viņa priekšā, Kurš atbrīvo no visa svešā, tai skaitā arī no tā, ko
rada dedzība uz Dievu, bez izpratnes (Rom. 10:2).
Visbeidzot,
brāļi
Šī nodaļa ir tev, mans brāli, kas neesi no Vasarsvētku kustības. Mana
grāmata rada tevī pašapmierinātību, beidzot tev taisnība. Mans garīgais
ceļojums ir līdzīgs tavam. Varbūt tu vēlētos, lai es noeju līdz loģiskam
secinājumam, ka mūsdienu runāšana mēlēs ir ārpus Bībeles mācības un pat pret
to, un ka tai var būt tikai dēmoniska izcelsme. Es to tik tiešām neesmu teicis,
jo nevaru ar tīru sirdsapziņu apgalvot to, ko pats neesmu atzinis par patiesu
vai nepatiesu. Tik tiešām, es atzīstu, ka šeit manāma melu tēva darbība. Daži
apgalvo, ka pēc Rakstu pavēles (1. Jņ. 4:1-3) ir pārbaudījuši garus, kuri
ierosina runāšanu mēlēs un tie bijuši ļaunie gari. Tik tālu es neesmu nonācis.
Man nav citas garu pazīšanas dāvanas kā vien caur uzmanīgu Rakstu pētīšanu.
Vienkāršs kasešu ierakstītāja pielietojums apstiprināja manu Rakstu
izpēti un atklāja, ka maldu gars vada mūsdienu runāšanu mēlēs. Svētais Gars
noteikti nevar būt maldu gars.
Varbūt tu vēlies man teikt, ka atšķirība starp ļauno garu un maldu garu
ir tikai nosaukumā. Ja tu uzstāj, tad varu ieteikt tev Dr. Gerald E. McGraw darbus, kuri patiesībā
ir kā turpinājums manai grāmatai.
Vēlos šeit iekļaut dažus citātus no viņa raksta: ‘Tongues should be
tested’ (Mēles būtu jāpārbauda).
‘... Pēc dažiem lūgšanas mirkļiem, mēs lūdzam cilvēkam, kurš atnācis uz
konsultāciju ar mums, runāt mēlēs... Lielākā daļa no šiem cilvēkiem jau ir
runājuši mēlēs savā personīgajā pielūgsmē. Pēc tam grupas vadītājs uzdod jautājumus
jau vairs ne cilvēkam, bet garam, kurš izsauc mēlēs runāšanu. Daudzi šaubījās
par šīs savas dāvanas patiesumu, bet citi bija pārliecināti, ka pārbaudot sevi
apliecinās tās dievišķo izcelsmi. Šokējošs fakts – vairāk, nekā 90% nācās atzīt
dēmonisku izcelsmi savai mēļu dāvanai. Daudzi vasarsvētku kustības pārstāvji
atzīst, ka pastāv arī dēmoniskas mēles. Tomēr viņi bija pārliecināti, ka dāvana
runāt mēlēs ir patiesa.
Kāda jauna meitene vēlējās, lai viņas dāvana tiek pārbaudīta, jo
sajuta, ka viņas dzīvē bija kāda ļauna ietekme. Viņa bija pārliecināta, ka
viņas dāvanai ir dievišķa izcelsme. Kāda māsa viņas draudzē, kurai bija garu
pazīšanas dāvana viņai bija teikusi, ka viņas runāšana mēlēs nākot no Svētā
Gara. Kad mēs sanācām kopā ar mērķi lūgt par šīs māsas atbrīvošanu, šis gars
mums teica, ka neieredzot Kungu Jēzu Kristu. Kad uzdevām tam jautājumus, dēmons
mums atzina, ka šīs meitenes dāvana runāt mēlēs bija viņa izraisīta... Pat
nopietnos kristiešos var mājot dēmoni, kas runā mēlēs.
Ir liecības, ka daži misionāri, būdami atvaļinājumā, dzirdēja
dievkalpojumos zaimojam Dievu viņu misijas tautu valodās...
Kāda priekšzīmīga, apdāvināta, līdzsvarota kristiete, uz kuru varēja
paļauties un kas mantoja Dievam dvēseles reiz vēlējās ar mani satikties... Es nevarēju
pat iedomāties, ka šī svētīgā kristiete varētu būt mēļu dēmona ietekmē... Drīz
sekoja runāšana mēlēs, kas izteica rūgtumu pret Kristu, sevi un mums. Bija
skaidrs, ka viņas mēles bija dēmoniskas.
Citi šķiet dziļi patiesi un garīgi. Viņu dzīve apliecina īstas slāpes
pēc garīgās pieaugšanas. Es neticu, ka dēmons, kurš runā mēlēs var kādu atšķirt
no Kristus. Tomēr mūsu pieredze šī jautājuma izpētē noved mūs pie secinājuma,
ka ļoti daudzi cītīgi kristieši domā, ka viņi runā mēlēs, tomēr tikai paši sevi
piemāna.’
Ļaušu Dr. McGraw atbildēt par saviem secinājumiem. Neapstiprināšu un
nenoliegšu tos. Arī citi Eiropā ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem. Kad
Džordžs Bērčs (George Burch) pārbaudīja mēļu dāvanu 147 cilvēkiem Amerikas
Savienotajās Valstīs, tikai trīs gadījumi bija apšaubāmi, pārējie 144 bija
dēmoniskās apsēstības rezultāti. Šim izpētes veidam, tomēr, man vēl nav
piekļuves. Nevaru ne apstiprināt, ne noliegt to, ka 90% mēļu, kā Dr. McGraw
saka, ir dēmoniska izcelsme. Tomēr, ar Bībeli rokās varu apgalvot, ka šī dāvana
pavisam noteikti ir viltota.
Roku
cīņas
Tagad, mans brāli, vēlos ar tevi sarīkot roku cīņu. Tu vēlies, lai es
teiktu to, ko nevēlos teikt? Tu vēlies
nospiest manu roku ar trim neapgāžamiem punktiem:
Tā kā mēles nenāk no Dieva, tad tām ir jānāk no sātana.
Tu pievieno svaru no Jēkaba 3:11 attiecinot to uz runāšanu mēlēs: ‘Vai
arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?’
Ar neapgāžamu loģiku tu vēlies nonākt pie vienīgā iespējamā secinājuma:
tie, caur kuriem runā Sātans nevar piederēt Kristum; Kristus un Beliars (2.
Kor. 6:15) nav apvienojami vienā cilvēkā. Mūžība virzīta 1000 grādos pēc
Celsija skalas!
Esi uzmanīgs! Ar šādu spriešanu, tu pats stipri riskē atrasties uz
nosodīto sola. Jo arī tu slavē to pašu Kungu, kurš tevi glāba no pazušanas,
upurējot pats Sevi. Tās pašas lūpas, kuras ir salda ūdens avots pielūgsmes
dievkalpojumā svētdienā kļūst par rūgtu avotu ārpus draudzes, kad tu aprunā
savu brāli, savu darba biedru darbā, ko Dievs tam uzticējis. Tu saki, ka tas ir
dēmons, kurš runā caur tava Vasarsvētku brāļa lūpām? Varbūt tev ir taisnība,
bet kas piepilda tavu paša muti, kad tu izkliedz nepatīkamas pavēles savam
padotajam, ietiepīgi klusē sarunā ar savu dzīvesbiedru, vai cērt viņam ar
patiesības nūju, sizdams viņam pa ausīm, tā vietā, lai mazgātu viņam kājas?
Dažkārt klausoties kādus kristiešus darbdienās var tikai brīnīties: ‘Kā viņi
var dziedāt svētdienas dievkalpojumā ko citu, kā vien ‘Seviljas bārdzdiņa
apmelojumus?’ Atzīsti, ka arī tavs avots ir dažkārt salds, bet citkārt rūgts un
šis rūgtums nevar būt no Dieva.
Kurš
šeit kļūdījies?
Tu vēl neesi sapratis, cik ļoti pats esi saucams pie atbildības par
tiem, kuri tavā klātbūtnē meklē tā saucamās ‘Gara izpausmes’? Reiz es iegāju
pie kāda kurpnieka, lai nopirktu sev kurpju pāri. Paskatījies uz kurpēm, kuras
biju apāvis, viņš teica ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: ‘Tās izskatās ļoti
nogurušas un novalkātas’. Vai nevar šādus pašus vārdus teikt par tavas draudzes
dievkalpojumiem? - Tie ir ļoti noguruši
un novalkāti. Nogurusi dziedāšana, nogurušas lūgšanas, sprediķi noguruši.
Protams, tie joprojām ir pareizi, bet kāds nogurums! Svaigums un dažādība starp
brāļiem jau sen ar garu sirmu bārdu. Pat brālīgā mīlestība nogurusi. Nekad
neaizmirsti, ka cilvēkiem labāk patīk karsta kļūda, nekā auksta patiesība.
Cik bieži mūsu patiesība nav nekas cits, kā auksta taisnība. Dvēseles
nevar sasildīties pie aisbergiem vai saldētavā. Veca, dūmojoša malkas plīts dos
vairāk siltuma un prieka, nekā jaunākā modeļa kamīns, kurš nestrādā ne uz ceturtdaļu
savas jaudas. Darbs Tā Kunga vārdā nav savienojams ar remdenību. Dvēseles tā
netiek uzrunātas. Kristīgo dzīvi var dzīvot tikai pamatīgi. Svētais Gars mums
dots bagātīgi, lai mēs dzīvotu, ne tikai nožēlojami eksistētu. Kur šī dzīvība
plūst bagātīgi, kā dzīvā ūdens upes, kristiešiem nav jāmeklē riskantas, mānošas
pieredzes, kas tiek pasniegtas kā brīnumlīdzeklis pret visiem draudzes
trūkumiem un slimībām.
Tā arī
rakstīts
Palēnām esam nokļuvuši līdz šīs grāmatas beigām. Tā pirmām kārtām tika
rakstīta tev, mans brāli kas neesi harizmāts, ne tiem citiem. Viņi neļaus sevi
pārliecināt tāpat, kā Jehovas liecinieki nepieņems, ka Jēzus Kristus ir Dievs,
pat ja to viņiem pierādīs Bībelē. Vairāk nekā jebkad esmu tavā pusē. Esmu
atzinis tavas mācības patiesumu un doktrīnas tīrību. Iesaki šo grāmatu tiem,
kurus valdzina harizmātisko sirēnu dziedāšana. Arī mani reiz saistīja viņu
melodijas. Pateicoties Dieva žēlastībai, Svētā Gara palīdzībai un Dieva Vārda
gaismai, es spēju izbēgt no šīs lielās bīstamības.
Tu esi pabeidzis lasīt šo grāmatu. Sāc lasīt vēlreiz un sistemātiski
pēti patiesības, kuras šeit attēlotas un maldus, kas atmaskoti. Jautājumi šīs
grāmatas beigās palīdzēs tev atbildēt tiem, kuri prasa paskaidrojumu tavai
cerībai (1. Pēt. 3:15).
Labi bruņojies katram labam darbam tu kļūsi par Dieva cilvēku, kas
pareizi māca patiesības vārdu (2. Tim. 2:15). Nepārtrauc vest pie Rakstiem tos,
kuri novērsušies no tiem, lai nodotos dažādām tikai nosaukuma pēc garīgām
pieredzēm. Atgādini viņiem, ka kārdināšanas dienā tuksnesī, sātans trīs reizes
piedāvāja mūsu Kungam šādas garīgas pieredzes un trīs reizes Viņš atbildēja: ‘Ir
rakstīts’ (Mt. 4:7). Kad ienaidnieks, lai labāk mūs apmānītu, teiks: ‘Ir
rakstīts’, mums jāatbild: ‘Bet ir arī rakstīts’. Sekojot Jēzus piemēram,
mums jārod drosme teikt tiem, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības
vējam,tas, ko Jēzus teica samarietei: ‘Jūs pielūdzat, ko nezināt’ (Jņ.
4:22).
Dažkārt mums jāstāv tiem pretī. Tieksimies neatlaidīgi pēc ticības, kas
nodota svētajiem (Jūdas 3), un, sekojot Jēzus piemēram, teiksim viņiem
mīlestībā un patiesībā: ‘Jūs alojaties, nesaprazdami Rakstus...’ (Mt.
22:29).
Jautājumi
Runāšana
mēlēs ir vēršanās pie Dieva vai cilvēkiem?
Kad pirmo
reizi tika runāts mēlēs?
Vai mēlēs
runāšana ir kā tiesas spriedums?
Ko nozīmē
kristība ar uguni?
Vai drīkst
runāt mēlēs bez tulkošanas?
Vai runāšana
mēlēs un celibāts tiek stipri ieteikts?
Vai runāšana
mēlēs bija runāšana eņģeļu valodā?
Vai ir divi
veidi runāšanai mēlēs?
Vai runāšana
mēlēs bija par zīmi ticīgajiem?
Kam par zīmi
bija runāšana mēlēs?
Kāds bija
mērķis runāšanai mēlēs?
Kas mums
jādomā, ja mums tiek pravietots mēlēs?
Kā mums
attiekties pret viltotām runāšanām mēlēs?
Vai un kad
mēles ir apklusušas?
Kā saprast
pantu ‘kad iestāsies pilnība’?
Vai mēlēs
runāšana ceļ?
Kur
jāpraktizē runāšana mēlēs?
Kāpēc Pāvils
teicis – ‘Neliedziet runāt mēlēs’?
Vai mūsdienu
runāšana mēlēs pierāda mēļu patiesumu?
Vai citas
dāvanas ir beigušās?
Vai mums
mājās ir jārunā mēlēs?
Vai varam
mūsdienās pārbaudīt runāšanu mēlēs?
Vai Jēzus
Kristus runāja mēlēs?
Vai
runājošais mēlēs saprot šīs valodas?
Lūgšu ar
prātu, lai saprastu?
Vai pravietis
kontrolē Gara izpausmes?
Vai ‘bezvārdu
nopūtas’ saistītas ar runāšanu mēlēs?
Vai runāšana
mēlēs ir līdzvērtīga pravietošanai? Kāpēc?
Cik cilvēki
drīkst runāt mēlēs dievkalpojumā?
Dažas grāmatas par šo tēmu:
Sprachenreden oder Zungenreden – Dr. Roger Liebi
Gemeinde Jesu – endzeitlich unterwandert? –
Evangelist Alexander Seibel
Die Zungenbewegung – Pfr. Dr. Kurt E. Koch
Speaking in Tongues?
– Pfr. Dr. Kurt E. Koch
Die okkulte Welle – Dr. Peter Beyerhaus
Geisterfüllung und Geisterunterscheidung – Dr.
Peter Beyerhaus
Charismatische Praktiken – Dr. Helge Stadelmann
Prüfet die Geister – Pfr. Fritz Eichin
Kräftige Irrtümer – Evangelist Richard Ising
Die Geistesgaben – Pfr. Dr. Kurt E. Koch
Charismatic Gifts – Pfr. Dr. Kurt E. Koch
Die sanfte Verführung – Evangelist Alexander
Seibel
Wunderheilungen heute – Pfr. Dr. Kurt E. Koch
Hinter den Kulissen – Werner Bartl
Die Dritte Welle – Wolfgang Bühne
Charismatischer Okkultismus – Dave Hunt
Is The Present “Tongues” Movement Of God? - Reuben
A. Torrey
Ist die gegenwärtige Zungenbewegung von Gott? - Reuben
A. Torrey
