Viljams Fetlers - PIE BĀBELES UPĒM

PIE BĀBELES UPĒM

jeb Izpostītais Dievnams

Viljams Fetlers

 Klausīsimies vēlreiz šīs dziesmas vārdus: „Pie Bābeles upēm tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles tur pakārām vītolos, jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziedat mums dziesmu no Ciānas. Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?!”

Un nu ievērojiet šo patiesību: „Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta”, un nākošo pantu: „Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.”

2. Ķēniņu gr. 25:1-2 un Dāvida dz. 137:1-6

 Šī ir viena no Dāvida dziesmām. Varbūt viņas sacerētājs nebija pats Dāvids, jo viņš nepiedzīvoja Jeruzālemes izpostīšanu, bet tie aizvestie ķēniņi un citi jūdi sēdēja pie Bābeles upēm un raudāja... Viņi nebija piemirsuši Jeruzālemi, atrazdamies tālumā, svešā zemē; viņu sirdis nebija izgājušas uz kapitāla iegūšanu, uz iedzīvošanos. Noteikti viņi – jeb Svētais Gars caur viņiem – izsakās (jo viņiem bija pravieša gars, tāpat kā apustuļiem), kas lai notiktu, ja viņi aizmirstu Jeruzalemi: – lai labā roka nokalst un lai mēle pielīp pie zoda. Dieva Gars šodien mums liek saprast, kas būs, ja mēs aizmirstam Dieva darbu – Jeruzālemi.

Jeruzāleme ir Dieva pilsēta – Dieva darbs. Pāvils saka: „Lai meklējam to, kas ir augšā.” Šo pilsētu meklēja pravieši un apustuļi; Ābrams caur ticību aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, ... jo viņš gaidīja uz to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs."(Ebrejiem 11, 8 - 10). Arī mums, brāļi un māsas, jādzīvo teltīs šai pasaulē. Esmu pateicīgs, ka Dievs mani mācījis teltīs dzīvot, ka esmu svešinieks un ceļinieks šai pasaulē no tā laika jau, kamēr mani Dieva darba dēļ izsūtīja no Krievijas. Mums jāmācās ne vien dziedāt: „Viesis un svešinieks esmu virs zemes”, bet mums tādiem arī jābūt. Mēs daudz dziedam, ko neizpildām un kas neesam. Dziedātāji, lai mēs to liekam vērā un neliekuļojam!

Aizvestiem jūdiem bija kokles, tomēr tie tās nelietoja, bet pakāra vītolos. Tie bija svešinieki. Tos uzaicināja gan dziedāt, bet tie atsacījās: „Kā mēs varam dziedāt svešā zemē?!" Bābelē tie nebija pastāvīgi iedzīvotāji, tie bija nākuši no citas vietas – no Jeruzālemes.

Jeruzāleme nozīmē: jeru – pilsēta jeb pamats, šalem – miers, – Miera pilsēta. Tie bija nākuši no Miera pilsētas, ne labprātīgi, bet aizvesti ar varu. Kāpēc tie tapa aizvesti? Kāpēc Dieva nams tapa izpostīts? Tāpēc, ka Miera pilsētas iedzīvotāji savā savstarpējā dzīvē un attiecībās pret Dievu vairs neharmonēja, nebija saskaņa, neattaisnoja savas pilsētas nosaukumu. Jeruzaleme, Miera pilsēta ir tā, kur ļaudis 1) ir mierā ar Dievu un 2) ir mierā viens ar otru. Visi Dieva baušļi un nokārtojumi ir tāpēc doti, lai visi dzīvotu mierā un saskaņā. Lai cilvēks būtu ar Dievu mierā, tad nedrīkst tam būt citi dievi. „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis”, saka dzīvais, patiesais Dievs. Kas ir Dievs? Tas, kam cilvēki kalpo, paklausa, kā prātu pilda. Daudziem vecākiem viņu bērni ir viņu dievi jeb elki; priekš tiem tie dzīvo un kalpo un tos lutina, kamēr tie top beidzot par slogu saviem vecākiem. Citu elks ir viņu veikals, bagātība. Par elkiem top uzcelti arī īpašums, nams, lauks u.t.t. Vairāk intereses top parādīts priekš visa kā cita, tikai ne priekš Dieva. Ja mēs gribam atrast savu elkdievu, tad lai apskatāmies, par ko mēs visvairāk interesējamies. Ja kaut kas interesē tevi vairāk nekā Bībele, cērt to nost – tas ir tavs elks! Ķēniņiem, kuri atgriezās pie Dieva, pašiem vajadzēja savus elkus nolauzt, nevis gaidīt, lai nāk kāds eņģelis to izdarīt. Ja tu atgriezies no grēka, tev pašam tad jānostājas pret to un jāiznīcina. Lai mēs tagad uzstājamies pret katru grēku, nomirdinām katru savu elkdievu. Ja tevi interesē pasaulīgas lietas, stāsti, romāni, tad tas ir tavs elks. Dažs var lasīt romānus cauru nakti, kamēr, Bībeli palasot pusstundu, jau nāk miegs. Citu dievs ir tabaka. Braucot un ejot, guļoties un ceļoties – smēķē, bet Bībeles lasīšanai tam nekad nav laika. Ej un liec savā pasē izlabot, ka tev ir „tabakas” un ne „kristīgā” ticība. Ļaudīm ir daudz elku: degvīns, teātris, u.c. Dažam – grib vai negrib – jāiet teātrī, tādu varu tas pār cilvēku ieguvis, jeb atkal jāpiedzeras. Latvijā skaita 5 – 6 ticības šķiras: luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu, u.c. Es domāju, šeit ir daudz vairāk ticības šķiru: tabakas, romānu, teātru, degvīna, veikalu, naudas ticības un citas. Ko tu pielūdz, tā vārdu tu nes.

Jauneklis misionārs pie sarkanādainiem indiāņiem raksta kādreiz savā dienasgrāmatā tā: „Šorīt līdz ar saules uzlēkšanu sāku lūgt Dievu un, kad beidzu savu lūgšanu, tad saule sāka jau rietēt.” Kur neviens cilvēks neredzēja, jaunais Dāvids Brainerds cīnījās lūgšanās dēļ savu sarkano brāļu dvēselēm. Viņa Dievs bija Dievs! – Kur vien mēs esam, mums ir jāpielūdz Dievs un ir jādara Viņa darbi. It īpaši Latvijā mums jāstrādā. „Redzi, Latvija mostas! Vairs nedrīkstam snaust!...”

Dievam ir jābūt tavai pirmajai un galvenajai interesei.„Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis.” Meklējiet papriekš Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums visas lietas taps piemestas.” Vai tu par to šaubies? Kā jauneklis es jau nācu pie šīs pārliecības – meklēt pirmā vietā Dieva valstību, un Dievs turēja vārdu un piemeta visas lietas. Ja mēs rūpējamies par Dieva interesēm, tad Dievs rūpēsies par mūsu interesēm. Anglijas ķēniņiene sūtīja kādu no saviem ļaudīm uz ārzemēm izdarīt priekš viņas kādu svarīgu darbu un apsolījās pa viņa prombūtnes laiku rūpēties par viņa veikalu. Vai jūs domājiet, ka viņš atrada savu veikalu nolaistu un nekārtībā, kamēr ķēniņiene par to rūpējās? Nē, viņa īpašniekam atgriežoties no ķēniņienes uzdevuma izpildīšanas, tas bija uzplaucis vairāk kā jebkad. – Interesējieties par Jeruzālemi! Meklējiet Dieva darba uzplaukšanu. Jēzus aicināja mācekļus, un tie atstāja muitas ar neizmainītu un izmainītu naudu, tīklus, laivu un tūdaļ gāja Viņam pakaļ. Vai tu varētu tūlīt iet pakaļ Jēzum? Vai tu domā, ka mācekļiem nebija veikali, ģimenes, bērni, dažādas sarežģītas lietas? Viņi tos atstāja, un vai viņiem kas pietrūka? „Bērniņi, vai jums kaut kas ir pietrūcis?” – „Nekas mums nav pietrūcis,” un, kad viņi jautā kādreiz: „Redzi, mēs visu esam atstājuši, kas mums būs par to?” Kā skan atbilde? Simtkārtīgi tie atdabūs visu (Mateja 19:27–30). Kas viņi bija tādi? Bez augstskolas izglītības, neprata pat gramatiski runāt, rokas tulznainas. Bet Jēzus sacīja uz viņiem: Jūs sēdēsiet un tiesāsiet tās 12 ciltis. Pēteris dod viņu raksturojumu: Jūs esiet izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpašie ļaudis (1. Pētera 2:9). Šie vienkāršie vīri, caur savu paklausību Kristum, tapa par 12 dārgakmeņiem jaunās Jeruzālemes pamatā (Atklāsmes 21:14,19,20). Jēzus pārvērš cilvēku, viņa vārdu, raksturu, mērķus. Līdzšinējais slepkava uz savu lūgšanu dzird Jēzus atbildi: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Jēzus slepkavu ved paradīzē. Caur satiksmi ar Jēzu notiek pilnīga pārvēršanās cilvēkā. Pasaule guļ letarģijā, tā ir it kā dzīva, bet patiesību nesaprot. Tā domā par Kristus kalpiem: tie ir zemnieciņi, niecīgi ļaudis, nekas, - bet tā nezin, ka tie ir Ķēniņa priesteri, īpaši ļaudis.

Jeruzālemes ļaudīm bija miers tik ilgi savā starpā, kamēr tiem bija saskaņa ar Dievu. Kas atkāpies no Dieva, tas drīz ķildosies arī ar cilvēkiem. Ja Dievs neieņem pirmo vietu mūsu dzīvē, tad arī pie cilvēkiem nebūs labs prāts. Jūs domājat, ka Dievu var piekrāpt? Grēks pret cilvēkiem ir arī grēks pret Dievu. Dažs iet pie Svētā Vakarēdiena, sūdz savus grēkus, un, tad sāk atkal no jauna grēkot. Ko jūs sacītu par bērnu, kuram māte patlaban piedod viņa nerātnības un, kurš saka: „Piedod, šodien iesitu brālītim 5 reizes, rīt sitīšu tikai 3 reizes?” Tā daudzi nāk pie Dieva un it kā saka: rīt grēkošu mazāk, piedod šoreiz. Tie lūdz un grēko. Vai ar Dievu var tā kaulēties? Kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir grēks. Kas sēj uz miesu, pļaus samaitāšanu, - nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Latviešiem ir dažādi dievi: Pērkons, Potrimps u.c., bet mūsu lielākais elks ir mūsu „Es”. Tam visvairāk kalpo, to visvairāk pielūdz. Patiesa ticība ir: Es dzīvoju, bet ne vairs es, es ar Kristu esmu krustā sists. Draudzība ar pasauli arī ir ienaids pret Dievu. Grēka sekas – sods: Jeruzalemes izpostīšana. Kur nav miera bērnu, tur Miera pilsēta ir izpostīta. Vai Dievs ir mierā ar tevi? Ar tavu dzīvi? Tad viss, kas Dievu interesē, lai interesē arī tevi. Viņa lielākā interese ir – glābt to, kas pazudis. Ja mēs patiesi gribam darīt Dieva prātu, tad mums ļaužu atpestīšana stāv augstāk par visu. Man arī ir liela ģimene: jāapgādā sieva, 7 bērni u.t.t. Jaunībā esmu trūkumu cietis, bet, kad sāku meklēt pirmā vietā Dieva valstības labumu, tad viss pārvērtās. Jēzus pieskaras pelēkam akmenim, un tas top par zeltu, par dārgakmeni. Ne tikai sevišķi apdāvinātie top no Dieva lietoti, bet visi, kas nākuši saskarē ar Kristus spēku, var iziet Viņa darbā.

Amerikā, pēc verdzības atcelšanas, kādā vietā vergiem par to bija noklusējuši. 10 g. vēlāk viņi tikai dabūja par to zināt un ar asarām izsaucās: Kāpēc neviens mums par to nav stāstījis agrāk? Apmēram 1900 g. Atpakaļ, tur pie krusta Golgātā Dievs izlaida manifestu: Ejiet pasludiniet pilnīgu atraisīšanu! Bet klausieties: 2/3 no visiem cilvēkiem pasaulē, apm. 1200 miljonu nav dzirdējuši vēsti par Jēzus atsvabināšanu. Miljoniem vēl kvēpina elkiem; mātes met savus bērniņus krokodiliem Gangas upē. Tur nav kori, Bībeles klases, Jēzus vārds tur ir svešs. Kā mēs varam apgalvot, ka mēs stādam Dieva darbu pirmā vietā, ja mēs esam saņēmuši Viņa pestīšanu un citiem nekā nesakām? Simtiem gadu pagājuši, kamēr Jēzus piepildīja pestīšanas darbu. Šeit pat Latvijā ir pagasti un ciemi, kuri dzīvo vēsti par to vēl nav dzirdējuši. Mūsu latviešu nēģeri vergo tūkstošiem vēl, bet mēs nosēžam savu laiku sapulcē, ejam mierīgi paēst pusdienas, un nākam svētkus turēt. Kad tikai nenāk pār mums Bābeles liktenis! Ja Golgātas draudze nav misiones draudze, tad ardievu! Stāvošs dīķis smird, straume ir dzīva. Es nevaru viens pats iet un apmierināt visus tos tūkstošus un miljonus, to jādara visiem ticīgajiem. Ziemeļamerikā no visiem krievu ticīgajiem apm. 1/3 iestājās mūsu Bībeles skolā, apm. 100 cilvēku. Tie atstāja visu... Daži pelnīja līdz 100 dol. nedēļā, bet Dieva darbu tie lika pirmā vietā, un tagad tie strādā kā misionāri Bulgārijā, Krievijā, Polijā u.c. Kas vēl ies, ko mēs sūtīsim? Ak, saki tu Dievam: Še es esmu, sūti mani! Dari mūs par vējiem, kuri skrien priekš Tevis, runā par Tevi, liecina par Tavu pestīšanu!

Lai Dievs palīdz mums visiem atdoties pilnīgi Viņa darbiem, kamēr vēl laiks, jo Kristus atnākšana ir tuvu klāt!

Lai lūdzam Dievu!

 

Viljama Feltera sprediķis Rīgā, Golgātas namā 1923.gada 30.septembrī

Publicēts „Kristīgs Vēstnesis” 1923.gada decembrī Nr 2