Viljams Fetlers - DAMASKAS STUNDA

DAMASKAS STUNDA

Viljams Fetlers

 Apustuļu darbos 9. nodaļas 6. p. „Un tas (Pāvils) sacīja trīcēdams un iztrūcies: Kungs, ko tu gribi, lai daru? Tas Kungs uz to sacīja: Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.”

Jums visiem būs zināms šis stāsts par Saulu. Viņš bija Kristus krusta ienaidnieks. Viņš sevi turēja par dedzīgu Dieva kalpu, bet tāds viņš nebija; jo viņš nebija no jauna atdzimis. Neviens cilvēks, kurš nav no jauna piedzimis, nevar būt Dieva kalps. Ja tu neesi no jauna atdzimis, tu neesi Dieva kalps. Tā tas ari bija ar Saulu. Viņš ņēma grāmatas no augstiem priesteriem un vecajiem Jeruzālemē un ar pulciņu kareivju ceļoja uz Damasku, lai ticīgos mestu cietumā un tā pierādītu savu dedzību uz Dievu. Viņš pienāk tuvu pie Damaskus. Te pēkšņi liela gaisma viņu apspīd. Sauls nokrīt no zirga un dzird balsi sakam: „Saul, Saul, ko tu mani vajā?” Es neticu, ka šie vārdi tika izrunāti briesmīgā vai bargā balsī, bet gan maigi, mīlīgi.

Varbūt šeit ir kāds, kurš vēl nav ticīgs, kurš nav pilnīgi pie tā Kunga atgriezies un kurš varbūt gadiem ilgi šai pasaulē dzīvojis un grēkojis. Varbūt tu domāji: „Dievs manis nemīl, Dievs ir dusmības Dievs!” Šovakar man ir kāds vārds no lielās Mīlestības priekš tevis. „Saul, Saul, ko tu mani vajā?” Kad Sauls dzirdēja šos vārdus, viņš atbildēja: „Kungs, kas tu esi?” Kā? Vai tas ir Dieva kalps, kurš savu Kungu nepazīst? „Kas tu esi?” Ļaudīm jātop ar Jēzu pazīstamiem. Kad ļaudis nāk pie manis un saka: „Mēs neticam Dievam, mēs nepieņemam Jēzu”, tad es saku: „Jūs viņu nepazīstiet!” Ka ļaudis top par ateistiem un nelūdz Dievu – tas tādēļ, ka tie Viņu nepazīst. Ir neiespējami palikt vienaldzīgam, kas ar dzīvo Jēzu sastapsies. Ak, ja tu šovakar savā sirdī dzirdēji šo jautājienu: „Saul,Saul, ko tu mani vajā?” un tad tu sapratīsi, ka tā ir Dieva mīlestība, kas tā uz tevi runā, tu nevarēji citādi kā atbildēt: „Kungs, es iešu Tevim pakaļ. Es iešu visur, kurp vien Tu mani sūtīsi. Es esmu tagad simts procentus priekš Tevis. Es piederu Tev gluži!”

Bet Sauls sacīja: „Kungs, kas tu esi?” Un tas Kungs, atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā! Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt!” Redziet, Sauls bija pilns ļauniem nodomiem pret Jēzu. Bet kad Jēzus viņu sastapa, tam Kungam nevajadzēja viņam daudz paskaidrot. Tā bija vienkārša sastapšanās; bet Saula dvēselē viss piepeši kļuva citādi. Starp materiālistiem un ateistiem ir ļaudis, kuri visu ar prātu grib aptvert, tie saka: „Es nevaru to ticēt, tādēļ, ka to es nesaprotu!” Es tev saku: šī nesaprašana neatrodas tavā galvā, bet sirdī. Ja tu ar to Kungu sastaptos un ja tu aptvertu, ko Viņš priekš tevis laba darījis, tad tava sirds taptu vesela un viss nesaprotamais pazustu. Kad Jēzus ienāk mūsu sirdīs, tad viss paliek gaišs. Tas Kungs sacīja uz Pāvilu: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā”. Un tas atbildēja trīcēdams un iztrūcies: „Kungs ko tu gribi, lai es daru?”

Šis ir mans šī vakara teksts: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru!”

Šis jautājiens, ja tas nāk no sirds, ir patiesas atgriešanās zīme. Ja tu domā, ka tu esi atgriezies, tomēr tu joprojām grēko, tad tu vēl nesi atgriezies. Un tad tu tāds pie tā Kunga nāksi un sacīsi: „Es esmu kristīgais” tu saņēmi atbildi: „Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esiet”. (Luk.13 : 25). Cik daudzi nav domājuši, ka viņi ir atgriezušies, bet Jēzus par viņiem domāja citādi. Tas nav no svara, par ko tu sevi turi, bet gan, ko Dievs par tevi domā. Mani ateistu un materiālistu kungi būtu labāki, ja jūs savas domas liktu pie malas. Dieva priekšā ne tas ir no svara, ko tu domā par Dievu, bet ko Viņš domā par tevi. Tāpēc es nekad neesmu iedrošinājies Bībeli kritizēt. Neesmu ne liels, ne mazs kritiķis. Man nāk prātā rakstu vieta: „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks nekā abejās pusēs grēcīgs zobiņš ...” (Ebr.4:12) Dieva vārds ir tiesnesis. Dieva vārdam jātiesā mani, bet ne man Dieva vārds jātiesā. Tāpēc, ja kāds nāk pie manis un prasa: „Vai tas patiesi tā ir, kā tur rakstīts?” Es atbildu tādam: „Neaizskariet svēto Dieva grāmatu!”

 

Atgriešanās jautājiens nav tikai prāta jautājiens. Ja es ari nebūtu mācītājs, tas tomēr nebūtu manim visviens, vai es tikai ticu, ka esmu atgriezies, vai es to patiesi zinu. Kad es braucu no Berlīnes uz Hamburgu, man nebij visviens, vai es atrodos iekšā vilcienā, un to es arī zināju. Tūkstoši un miljoni nāk un saka: „Kungs, Kungs!” bet Viņam jāatbild: „Es neesmu jūs nekad pazinis!” Tas nozīmē, ka mums mūsu bilance jāsaved kārtībā. Kā ir ar tevi? Vai tu esi atgriezies, vai nē? Tu vari piederēt pie kādas baznīcas, vai kristīgas jauniešu biedrības, vai pie kādas draudzes, bet kad tu dzīvo bez Jēzus, tu esi miris un Viņam nepiederēsi.Tu esi pasaules bērns, lai gan tu eji pie svētā vakarēdiena un lasi Bībeli; bet tu tomēr neesi Dieva bērns.

Un Sauls sacīja trīcēdams un iztrūcies: „Kungs, ko tu gribi ,lai es daru?” Šis Pāvila jautājiens rāda, ka viņš patiesi atgriezies. Viņš sāka pazīt Jēzu kā savu meistari. Ja tu Jēzu esi padarījis par savu kalpu, kas tevi no grēkiem nomazgājis un dzīvības grāmatā ierakstījis; ja Jēzus priekš tevis tikai kā viena mazgātāja sieva, tavs sekretārs vai tavs lieltirgotājs, kas tevi ar dienišķu maizi apgādā, tad tu neesi nekāds patiesi atgriezies cilvēks. Pirmais vārds pēc Saula patiesās atgriešanās bija: „Kungs!” tas nozīmē „Meistari”. Vēlāk saka Pāvils: „Un neviens nevar Jēzu saukt par Kungu, kā vien caur Svēto Garu” (1. Kor. 12:3) Viņa atgriešanās bija īsta. Svētais Gars viņu pārvarēja. „Kungs, ko tu gribi, lai daru?” „Kungs! Meistari! Jēzu, saki, tu man!” Tas vienmēr sader kopā. Jēzus ir Kristus, Svaidīts, tas Kungs. Mans mīļais draugs, ja tu patiesi esi atgriezies, tad tu pats sevi atdodamies tagad saki: „Kungs, ņemi manas rokas, manu dzīvību, manas spējas, ņemi visu!” Ar daudz cilvēkiem esmu savā dzīvē sarunājies. Bet ja kāds uz mani saka: „Nu ja, es jau visu to zinu, bet es vēlētos to un to”, tad es vienmēr jautāju: „Vai tas brālis, draugs vai māsa ir patiesi atgriezies?”

Bieži man jāšaubās un es nevaru saprast, kā cilvēks, kurš piepildīts ar Svēto Garu, varētu citādi domāt un runāt, nekā: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru?” Līdz šim Sauls darīja, ko viņš gribēja; bet tagad – ko Jēzus grib.

Atvēliet man pastāstīt, kā es sākšu pazīt Jēzu kā savu Kungu un Meistari. Es paņēmu spalvu un papīri un rakstīju: „Kungs, es gribu Tavu prātu darīt, bet man vajaga papriekšu Tevi pazīt!” Es lasīju Dieva vārdā: „Dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6, 33). Sakarā ar šo es vēl lasīju: „Tāpēc jums nebūs zūdīties, nedz sacīt: ko mēs ēdīsim, vai ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas.” Mat.6, 31-32.

Es vēlētos zināt, cik daudz pagānu šinī sapulcē? Cik daudz še ticīgo, kuri rūpējas un zūdas no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, ko ēdīsim un ko dzersim? Ir ļaudis , kuri vienumēr sūdzas. Jēzus sacīja: „Nesūdzaties!” Kad es to lasīju, viena balss runāja uz manis: „Fetler, tas nav pareizi, ko tu dari!” Es rūpējos un zūdījos. Tā debesu valstība nebija priekš manis. Gandrīz katru mēnesi es nonesu pa kādam rublim uz banku. Skaitļi vienmēr palielinājās no 100 uz 200, 300 un tā tālāk. Kad es lasīju Saula jautājienu: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru ?” tad es kritu uz ceļiem un sacīju: „Kungs, tagad gribu ar visu sirdi, ar visu savu dzīvi dzīties pēc debesu valstības, jo tu esi apsolījis visu citu tad piešķirt”. Līdz šim es rūpējos tik par sevi un mazliet arī par saviem radiniekiem un draudzi, bet tagad es solījos: „Kungs, es dzenos pēc Tavas debesu valstības.” Es nezināju, kā lai to daru. „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Lūdzos. Cik daudzi no Jums ir atgriezušies, atdodami Dievam savu gribu? Mana griba nevar pastāvēt līdzās Dieva gribai. Es nevaru kalpot diviem kungiem. Es esmu krustā sists. Es nedzīvoju vairs, mans Jēzus dzīvo iekš manis. Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Tagad es gribu jautāt, cik daudzi no jums tā ir sacījuši savā dzīvē? Es redzu še, starp jums, dažus sidrabotiem matiem. Sakiet man, brāļi un māsas, ko jūs darījāt toreiz, kad jūs bijāt no grēkiem atgriezušies? – Es braucu reiz no Ņujorkas uz Liverpūli, Lielā miljonāra Rokfellera brālis bija līdz ar mani uz kuģa. Tad es domāju: Rokfeller, vai tu kādreiz esi sacījis no sirds: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Jūs vecāki, tēvi un mātes, ja jūs dzenaties pēc tā, lai jūsu bērni varētu ieņemt augstas vietas, būtu izglītoti un bagāti, lai jūsu meitas tiktu labi izprecinātas, tad jūs neesiet labāki par pagāniem. Kāda starpība tad ir starp jums un pagāniem? Man pašam ir ģimene ar bērniem. Es būtu ļoti izbrīnejies, ja mana laulātā draudzene tā domātu. Man ir tikai viena vēlēšanās, ka visi mūsu bērni iemācītos: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?

Sauls sacīja: „Kungs, ko Tu gribi lai es daru?” Un Jēzus viņam atbildēja: „Topi mans liecinieks Jeruzālemē, Samarijā un līdz pasaules galam!” Tādiem jātop visiem ticīgiem. Tas ir nepareizi, ja draudzes locekļi domā, ka viņu mācītājam vien viss jādara. Reiz kad ceļoju pa Angliju un tur stāstīju par Krieviju, mani kāds jautāja: „Sakiet man, lūdzu, cik daudz draudzes locekļu jums ir Petrogradā?” „Apmēram 600”, es teicu. „Ak, bet sakiet man taču, cik jūsu draudzē bija evaņģēlistu un misionāru? Es atkal teicu: „Apmēram 600.” Reiz es mūsu kora mēģinājuma stundā sacīju dziedātājiem: „Uzklausaties, gada beigās es sasaukšu jūs visus kopā un prasīšu: cik daudz ļaudis ir atgriezušies caur jūsu dziedāšanu?” Jums vajaga pašiem sev jautāt kā es to daru - vai ļaudis ir atgriezušies caur manu sludināšanu? Vai ļaudis ir atgriezušies caur dziedāšanu? Ja nava, tad jūs variet iet, kurp jūs gribiet. Man nevajaga skaistu modeļu uz platformas. Man vajaga dziedātājus, draudzes kopējus un vecajus, kuri tāpat strādā, kā es, lai dvēseles pievestu Kristum. Kungs, ko Tu gribi, lai daru? Katru sestdienas vakaru man bija sapulces Evanģēlija namā, Petrogradā, priekš ticīgiem. Es turpināju sacīt: „Mīļie brāļi un māsas, ir pagājusi viena nedēļa; ko jūs esiet priekš tā Kunga darījuši?” Viens brālis piecēlās (tur bija visvairāk vienkārši brāļi un māsas) un sacīja: „Mīļie, pagājušo nedēļu tas Kungs deva žēlastību un izdevību, ka es varēju 25 personām liecināt no Jēzus. 20 atnāca uz sapulcēm un 15 no tiem atgriezās.” Kāda māsa, veļas mazgātāja, neizglītota sieviete, piecēlās un sacīja: „Mīļie brāļi un māsas, pagājušā nedēļā es sarunājos ar 35 dvēselēm, tik un tik daudzi bija atnākuši uz sapulci. Vairāki atgriezās pie tā Kunga. Te viņi.”

„Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Jaunais cilvēks, kas tevim dod tiesības valdīt par savu miesu un dzīvi? Redziet šo pulksteni, es viņu pirku Amerikā par apmēram septiņiem dolāriem. Es nopirku, samaksāju par viņu un tā viņš kļuva mans īpašums. Es esmu tā pulksteņa kungs. Es varu viņu likt pēc patikas vienā kabatā vai otrā. Es varu ar šo pulksteni darīt, ko es gribu, jo es viņu esmu nopircis. Jaunais brāli un jaunā māsa, priekš 1900 gadiem Jēzus tevi atpirka uz Golgātas. Viņš par tevi ir maksājis ar savām dārgām asinīm. Viņš cieta šausmīgas mokas, lai tevi atpirktu. Viņš tā cieta , ka Viņam vajadzēja izsaukties: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!” Ai, kā Viņš cieta! Redzi viņa ērkšķa kroni! Tā viņš tevi atpirka. Tu esi atpirkts par bargu maksu. Ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām dārgām asinīm Jēzus Tevi ir atpircis. Viņš var tagad tevi lietot, kā Viņam patīk. Viss, ko es šajā beidzamā sapulcē gribu prasīt, ir: Vai tu gribi kaut ko darīt? Vai tu gribi pirmo reizi savus ceļus locīt un sacīt: „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Un tad Viņš saka: „Palieci par misionāru!” tad eji. „Topi par evaņģēlistu!” tad dari to. Tavs laiks nepieder tev. Lieci savu naudu uz altāra dvēseļu pestīšanai un esi tam kungam paklausīgs. Kas būtu noticis, ja es nebūtu dažus gadus atpakaļ tāpat jautājis, kā Sauls. Toreiz es nodarbojos kādā fabrikā, Rīgā. Bez tam es dziedāju korī, mācīju svētdienas skolā. Kādu dienu, kad es sēdēju pie savām grāmatām kādas fabrikas kantorī uz Brīvības (Aleksandra) ielas, un sarēķināju algas izmaksas, piepeši itkā kāds sauciens notika manā sirdī. Es nevarēju vairs strādāt. Es piecēlos, piegāju pie loga un skatījos cilvēkus, nemirstīgās dvēseles, uz ielas garām ejam, un dzirdēju kādu balsi manī sakam: „Fetler, kāpēc tu atrodies šinī kantorī? Lai bagāto neatgriezto fabrikas īpašnieku padarītu vēl bagātāku. Viņš var viegli 24 stundu laikā atrast citu tādu ierēdni. Bet, Fetleri, ja tu neeji uz ielas un šīm dvēselēm nestāsti par pestīšanu, tad to neviens cits tavā vietā nedarīs un neiegūs tavu troni.” – „Nē,” es atbildēju , „to es nevaru darīt. Es jau neesmu nekāds misionārs, ne mācītājs.” Man likās smieklīgi, itkā es nu no visiem ļaudīm būtu tas, kuram jādomā par misiones darbu. Toreiz biju apmēram 19 gadus vecs. Gādāju par savu veco tēvu un māti. Viņi pelna maz. Pēc pāris dienām es atkal nevarēju strādāt. Es sēdēju pie sava galda un rēķināju, bet darbs neveicās. Tā pate aina. Atkal iet ļaudis garām. „Fetler, ja tu neesi uz ielas, tie ļaudis evaņģēliju nedzirdēs, jo cits neviens nevar iet tavā vietā.” Man palika bailes. Es sākšu lūgt: „Ak, Kungs, ko tas nozīmē?” Un jo vairāk es lūdzu, jo vairāk es sajutu: tev jāiet! – miljoniem ļaužu iet pazušanā. Tad es nevarēju vairs citādi, kā paklausīt. Biju dzirdējis par lielo angļu mācītāju Sperdženu. Pratu angliski tikai pāris vārdus. Nopirku angļu vārdnīcu, tur izmeklēju dažus vārdus un rakstīju kartiņu uz Angliju ar lūgumu, lai man atsūta Londonas teoloģiskā semināra mācības plānu un vai varu tikt uzņemts seminārā? Drīz saņēmu atbildi: „Nāc tūlīt!” Nebiju savam tēvam un mātei par to nekā teicis. Mans tēvs bija par sludinātāju kādā mazā draudzītē. Tagad es rakstīju viņiem vēstuli: „Mīļie vecāki, tas Kungs sauc mani. Varbūt man jātop par misionāru priekš tiem četri simti miljoniem cilvēku Ķīnā.” Pēc dažām dienām saņēmu atbildi no savas mīļās māmiņas. Nekad neaizmirsīšu to dienu. Tur bija rokraksts, kuru es tik sen pazīstu. Nevarēju tūlīt lasīt vēstuli. Man bija ieradums pusdienās no 12 līdz 1 noiet uz kapsētu (Kura bija tuvu fabrikai) pusdienas ēst un Dievu lūgt. Mīlēju šo klusumu; lasīju še jaunderību un mācījos dažādus angļu vārdus. Šinī pusdienā man bija divas vēstules. Viena no mīļiem vecākiem, otra no mana debesu Tēva. Ak, kas tā bija par ziņu! Tā bija mana Damaskus stunda, kad atplēsu vēstuli un sāku lasīt: „Mīļais Vili! Vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi no mums aizceļot?” Mans tēvs un mana māte arī bija ticīgi, bet viņi manu aicinājumu skaidri nesaprata. „Mīļais Vili! Vai tu vairs mūs nemīli?” Tas gāja caur manu sirdi kā šķēpa dūriens. Vai tad es biju savu mīļo māti aizmirsis? Atceros, kad biju mazs zēns un sēdēju savas mātes klēpī, kā tad es skūpstīju viņu un skatījos viņas mīlestības pilnajās acīs. „Mīļais Vili, vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi mūs atstāt?” Kā man tad bija jāraud! Es atvēru otru vēstuli un lasīju: „Kas tēvu un māti vairāk mīlē nekā Mani, tas Manis nava vērts.” Mat.10 : 37

Kas tā bija par ziņu! „Vili, mums vajaga tevis. Kas mūs uzturēs? Palieci šeit, neeji uz Ķīnu! Nebrauc uz ārzemēm!” Man likās, itkā es uz šīs vēstules redzētu asaru pēdas. Māte bija raudājusi un rakstījusi „Mums vajaga tevis. Neeji projām! Palieci pie mums!” Bet es skatījos otrā vēstulē, tur stāvēja kā rakstīts: „Ejta pa visu pasauli un pasludinajiet evanģēlijumu visai radībai!” (Mark. 16 : 15). „Palieci..!” „Eji ..!” „Vai tu mūs nemīli ..?” „Vai tu Mani mīli ..?”

 

Ak, Kungs! Ko Tu gribi, lai es daru? Izlauzos. Kad šī lielā ziņa izcēlās manā sirdī, es rūgti raudāju. Pēdīgi es piecēlos, paņēmu vienu vēstuli vienā un otru otrā rokā, apskatījos visapkārt, vai nav kāds tuvumā. Neviens nelikās tur esam. Es redzēju tikai metāla un marmora krustus un kapu pieminekļus. Nokritu atkal ceļos ar vēstulēm rokās un sacīju: „Kungs, rādi man, ko lai es daru!” Kad es tā biju lūdzis, man likās, itkā roka, kurā bija vēstule no maniem vecākiem, slīdēja zemāk un zemāk. Bet otra roka cēlās uz augšu. „Es gribu Tev sekot, kur Tu gribi; Tu mani vadīsi ik uz soļa!” tā es teicu. Pirmo reizi es dziedāju: „Mans Dievs, Tev tuvāki, Tev tuvāki.” Es piecēlos un rakstīju: „Vecāki, es jūs mīlu! Mīļā māmiņa, es tevi mīlu! Bet tas Kungs mani sauc. „man vajaga iet tālā pasaulē sludināt evaņģēliju.” Un es aizbraucu.

 

Es aizbraukšu klusiņām –

Neviena neredzēts,

Neviena nekavēts,

Pirmajos gaiļos.

 

Kad pilsētā tikko gaismiņa svīdīs,

Kad pirmie fabriku strādnieki celsies

Un klusībā dosies, nakts krēslībā tīti,

Uz darbu,

 

Tad arī es kāpšu pār nama slieksni

(Kas zin - tā būs mana pēdējā reisa),

Ceļa somiņu rokā.

 

Citi gulēs saldo nakts miegu,

Tumšs paliks istabā un kluss;

Lai viņi būs...

 

Kam pavadīt viņiem tēvijas dēla!

Kam lai man dzirdama nopūta žēla!

Kam velti asaras liet!

Tikpat tiem jāpaliek šeit, bet man vajaga iet...

 

Un iešu arī ...

Bez pārmetumiem, bez naida,

Kur citā zemē saule smaida;

Ar katru soli tālāk no mājām

Klusi dziedādams senseno dziesmu:

„Ceļš ir man apakš kājām ...”

 

Dažreiz es domāju, kas būtu noticis, ja es caur Dieva žēlastību nebūtu tā teicis, kā Sauls: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Kāds būtu tad mans dzīves iznākums? Un es redzu bieži šausmīgu skatu savā gara acu priekšā. Tā ir pastara tiesa. Uz lielā baltā troņa sēž Viens, kurš tiesā miljoniem ļaužu. Tā es savā „dienas sapnī” sevi redzu lielā ļaužu pulkā un dzirdu, ka kāds mūs izsauc pa vārdiem. Un visi izsauktie stājas troņa priekšā. Nāk Jānis Huss un saņem savu algu. Nāk Mārtiņš Luters un arī saņem algu. Nāk Sperdžens un Mudijs un arī saņem algu, un Tas, kurš uz baltā troņa sēž priecīgi smaida un saka: „Nāciet visi mana Tēva godībā!”

Piepeši: „Vilhelm Fetler!” Mans vārds tiek izsaukts. Jā, es esmu nomiris kā dedzīgs svētdienas skolas skolotājs, kā draudzes loceklis, kā kora dziedātājs un kā godīgs pilsonis. Tā es eju viegliem soļiem uz priekšu. Es domāju, viss ir labi un skaisti. Bet te – es redzu, ka Tā ģīmis, kas uz troņa sēž un nupat smaidīja, top tumšāks un bargāks. Kad es tur nostājos, Viņš nesaka neviena vārda uz manis, bet Viņa roka liekās rādam uz kreiso pusi no troņa. Tur stāv liels pulks ļaužu. Daži ir kā krievi ģērbušies, daži kā vācieši, daži kā angļi, bet visvairāk ir krievu. Krievu sievietes ar galvas lakatiem, krievu zemnieki ar gariem zābakiem – liels pulks.Es pagriežos un nolūkojos viņos. Piepeši viņi izstiepj savas rokas pret mani, rāda uz mani un sauc skaļā balsī: „Taisnais Tiesnesi, mēs stāvam šodien šajā tiesas dienā kreisā pusē tāpēc, ka šis vīrs, Vilhelms Fetlers, savā dzīvē nesacīja: „Kungs, ko Tu gribi, lai še daru?” Viņš tēvu un māti vairāk mīlēja nekā Tevi, un tāpēc viņš netapa par misionāru. Ja viņš būtu palicis par misionāru, tad mēs būtu dzirdējuši evaņģēlija vēsti un atgriezušies. Tāpēc mums tagad jāiet mūžīgā pazušanā. Bet mūsu asinis mēs prasām no šī vīra rokām.”

Ai, kāds briesmīgs sapnis! Tā tas būtu patiesi noticis, ja es nebūtu sacījis: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru?” Es domāju par tiem atpestītiem Maskavā, Pēterpilī, Rīgā un citās vietās. Jūs varbūt nebūtu šeit, ja šis vīrs, kurš šovakar stāv jūsu priekšā, nebūtu prasījis: „Kungs, ko Tu gribi?” Tāpēc neesiet šovakar vienaldzīgi! Dievs runā ar jums! Mani mīļie, jautājiet nopietni: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?”

Āmen!

 29.aprīlī 1923.g. Kristīgā Jaunekļu Savienībā, Hamburgā