Viljams Fetlers - ASINIS, PELNI UN UGUNS

ASINIS, PELNI UN UGUNS

Viljams Fetlers

 „Un Tas Kungs runāja uz Mozu:  „Pavēli Āronam un viņa dēliem un saki: šāda lai ir dedzināmo upuru likumīgā kārtība: dedzināmam upurim ir jādeg uz altāra ugunskura visu nakti līdz pat rītam, un altāra uguns ar to tiek uzturēta.

Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus un uz savām miesām lai uzvelk arī linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas radušies uz altāra, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nober altārim līdzās. Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes, un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā.

Bet ugunij uz altāra jāpaliek degot, un tai nav jāļauj izdzist. Priesterim jādedzina ik rītus uz altāra malka un uz tās jāsakārto dedzināmais upuris, un uz tā jāaizdedzina pateicības upura tauki. Ugunij ir jādeg uz altāra pastāvīgi, tā lai nenodziest.

Šī ir ēdamā upura likumīgā kārtība: Ārona dēli lai to pienes Tā Kunga priekšā pie altāra. Un viņi lai paņem pilnu sauju no ēdamā upura kviešu miltiem un no eļļas, un visu vīraku, kas tiek likts uz ēdamā upura, un to lai aizdedzina uz altāra par patīkamu smaržu, par piemiņu Tā Kunga priekšā. Bet pārpalikumu lai apēd Ārons un viņa dēli; kā neraudzētas maizes lai to ēd svētā vietā, viņi to lai ēd Saiešanas telts pagalmā. Lai netiek cepta raudzēta maize, viņu tiesu Es tiem esmu devis no saviem uguns upuriem; tas ir augsti svēts itin kā grēku upuris un kā vainas izpirkšanas upuris.

Ikviens vīrs no Ārona cilts lai ēd; tas lai ir mūžīgs likums viņu cilšu ciltīm par Tā Kunga uguns upuriem; ikviens, kas tiem pieskaras, lai top svēts.”

Un Tas Kungs runāja uz Mozu: „Šis ir Ārona un viņa dēlu upuris, ko tie pienes Tam Kungam viņu svētīšanas dienā: desmitā daļa ēfas smalku kviešu miltu pastāvīgam ēdamam upurim, viena tā daļa rītā, bet otra - vakarā.”

3. Mozus gr. 6:1-13

 „…Ugunij uz altāra vienmēr būs degt un nebūs izdzist.” Pieminētajā Rakstu vietā mēs lasām par: asinīm, pelniem un uguni. Es vēlos un lūdzu Dieva Svēto Garu, lai Viņš ieliktu šos trīs vārdus to mīļo brāļu un māsu sirdīs, kuri šodien baltās drēbēs tērpti atrodas Dieva un ļaužu priekšā, lai apliecinātu Jēzu kā savu Glābēju. Par asinīm ir runāts sakarā ar cilvēku grēku, par pelniem sakarā ar cilvēka pilnīgu nodošanos Dievam, par uguni top runāts, kad Dievs ir cilvēka upuri pieņēmis un par savu kalpu darījis. Tur, kur netrūkst ne vienas no šīm trim lietām, ir dzīvības ķēdes stiprums pilnīgs. Kur viens no šiem trūkst, tur izpaliks Dieva svētības pavadījums.

 I. Asinis

„Un par savu noziegumu tam būs nest tam Kungam pie priestera no sava ganāmā pulka aunu, kas bez vainas pēc tava sprieduma par nozieguma upuri.” 3. Mozus 6:6

Katrs grēks, ko cilvēks padarījis, prasa nāvi. Neviens nevar teikt, ka viņš labs. Pasaulē pats par sevi nav neviens godīgs cilvēks, jo Bībele saka: „Visi ir grēkojuši.” Tam cilvēkam ir cerības, kurš kā muitnieks pie dievnama durvīm nostājies, lūdz žēlastību, bet nevis paštaisnajam farizejam, kurš taisnojas, lielās un pateicas Dievam, uzskaitīdams savus labos paradumus un darbus. Pēdējais noies ellē un pirmais – debesīs. Jo svētāks cilvēks top, jo vairāk uz svētumu dodas kā Augustīns, Luters, ģenerālis Būts un Spredžens, jo vairāk redz savu taisnību kā sārņainas drēbes, un tikai tas Kungs izglābj un šķīstī. Mēs visi esam grēkojuši un visiem trūkst teikšanas Dieva priekšā. Mēs ejam ar grēka nastu uz mūsu pleciem un galvām. Kristības kaps ir gatavs priekš ļaudīm, kuri atzīst, ka viņi ir pelnījuši nāvi.

Pirms dažiem gadiem kareivji mežā pie Jelgavas, naktī izveda Kaupēnu, uztaisīja cilpu un piesēja pie zara tāpēc, ka Latvijas suverēnā vara bija atzinusi, ka Kaupēns nav vairs dzīves cienīgs. Viņš ir pazaudējis dzīvošanas tiesības, viņam ir jāmirst. Mēs izsaucamies: „Kaupēns bija briesmīgs cilvēks!” Bet tāpat visa pārējā cilvēce nav dzīves cienīga. „Nav neviena taisna…” Nelaime ir tā, ka daudzās baznīcās grēciniekiem glauda galvas un saka: „Viss jau ir labi.” Bet Dievs saka: „Nav vis labi.” Nāk atmiņā streļetši Pētera Lielā laikā Krievijā, kuri gāja pie cara ar cilpām ap kaklu un, mezdamies ceļos, lūdza cara tētiņu apžēlot. Viņi atzina, ka viņi dumpja dēļ pelnījuši nāvi. Arī mums jāatzīst, ka caur grēku nāk neizbēgami nāve, no kuras pašu spēkiem neizbēgsim. Tāpēc Dieva Dēls Jēzus Kristus mira mūsu labad. Kristība ir nāves zīme. Es nekristu mazus bērniņus, jo Jēzus sacīja: „Laidiet tiem bērniņiem  pie Manis nākt, jo tādiem pieder debesu valstība.” Mazs bērniņš ir nevainīgs un tādam kā grēciniekam nav jāmirst. Tāpat Kaupēnam mazam nebija jāmirst, bet kad bija dzēris, laupījis un slepkavojis, tad cilpa savilkās. Kristības kapā notiek noziedznieka aprakšana. Un Dievs sacīja: „Tanī dienā, kad tu grēkosi, tu mirdams mirsi.” Ak, es slavēju Dievu, ka Viņš mums ir tāds Dievs, kurš neļauj grēkot, un prasa, lai nāk pie Viņa kā tāds, kurš pelnījis nāvi.

Mozus laikā Dievs sacīja uz izraēlieti: „Ņem nevainīgu jēru…” Tu esi noziedzies, bet lai tev nebūtu fiziski jāmirst, tad lai priesteris tavu upura jēru ņem. Es redzu, ka tā lika grēcinieka galva ir nokārta, kad viņš ved mazu, nevainīgu jēriņu pie priestera. Šis grēcinieks ar zemu noliektu galvu saka priesterim: „Es esmu grēkojis un pēc Dieva bauslības nāvi pelnījis, bet Dievs ir sacījis, lai es manā vietā atvedu par upuri nevainīgu vīriešu kārtas jēriņu…” Baltais, mīlīgais jēriņš skatās nevainīgām acīm un neatdara savu  muti. Priesteris paņem viņu un paceļ upura nazi. Asinis plūst un jērs cieš klusu… „Jēzus cieta klusu.” Asinis ir plūdušas. Kāpēc? Vai šī jēra asinis varēja nabaga grēcinieku šķīstīt? Dieva likums caur šī jēra asinīm norāda uz Golgatas krustu, par kuru dzejnieks dzied: „Redz, Dieva Jērs lej asinis, tur pie krusta, tur pie krusta… Viņš tevis dēļ nomira, tur pie krusta… Ja nebūtu atvedis jēru, tad pašam grēciniekam būtu bijis jāmirst. Arī jūs, mīļie draugi, bijāt nāvi pelnījuši, jo katrs mazākais grēks mūs izslēdz no Dieva Valstības un mūžīgās dzīvības, bet: Jēzus mira jūsu vietā. Viņš mira pie krusta Golgatā Lielā piektdienā par ikvienu, kas pie Viņa nāk.

 

Lielā piektdienā Tu miri par maniem lielajiem grēkiem

Smagu nastu – bet tā bija mana nasta – Tu klusēdams nesi –

Lai es kļūtu stipris, Tu paliki bez spēkiem,

Ar savām asinīm mani Tu ieguvis esi. –

 

Kad pasaules priekšā Tu visu zaudējis biji,

Kad līdzās slepkavam, kā vēl lielāks grēcinieks, Tu miri –

Kā laupījumu tad varenos sadalīji,

Pa labo roku Sev lielu pulku Tu šķīri. (Jesajas 53:13)

 

Lielā piektdienā domas nesas uz krustu.

Visvairāk sirds mīlē tad, kad visvairāk tā cieta –

Ir daudzas pasaulē vietas, kur labi sev izjutu,

Bet vislabāk jūtos tur, ko sauc „Pieres Vieta.”

 

Nāc, draugs, pie krusta! Varbūt šodien tas tev ir beidzamais aicinājums. Tu, sirmgalvi, nāc pie Jēzus Krusta! Un tu, sieva, nāc pie tā Kunga! Jaunekli, jaunava, kā ar jums sastāv? Nākat pie tā Jēra asinīm! Dieva Jēra asinis ir izlietas par mums visiem. Vienīgā cerība ieiet Debesīs, – ja būsim visu savu sirdi, visus savus grēkus un sava „Es” dzīvi mazgājuši un nogremdējuši Jēzus asinīs.

 II. Pelni

„Šis ir dedzinājamā upura likums. Šim dedzinājamam upurim uz altāra būs degt visu nakti līdz rītam… un priesterim būs saņemt tos pelnus, kad uguns uz altāra sadedzinājis dedzināmo upuri, un nebērt tos altārim sānis.” 3. Mozus 6:9-10

Kad esam mazgāti asinīs, tad cilvēks nāk pie tā Kunga un teic: „Kungs, es vairs negribu priekš sevis dzīvot, es gribu sadegt svētās liesmās uz Tava altāra. Lūk, šis ir tas sadedzināmais upuris. Cilvēks var tapt kristīts tikai tad, kad viņš pilnīgi pieņem Dieva prātu. Kad upuris ir sadedzis, tad paņem pelnus un noliek tos altārim sānis. Tas atgādina, ka mūsu pagājušajai dzīvei ir jābūt sadegušai. Vai zināt, kāpēc tik maz ļaudis saņem Svētā Gara kristību? Tāpēc, ka ļoti maz grib ticēt un pieņemt Kristus aicinājumu: „Ja kas Man nāk pakaļ un neaizliedz savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” „Tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz nāvei.” (Jāņa atkl. 12:11). „Kas krusta nesējs negrib būt, tas nevar priekā kļūt.” Ja man vajadzētu izvēlēties stāvēt jūsu priekšā ne kā vienkāršam Kristus evaņģēlija sludinātājam, bet kā Napoleonam Bonapartam, kas guva uzvaru pie Ēģiptes piramīdām un Austerlicām, kā vīram, kuru Dieva Gars nekad nav aizkustinājis, tad es teiktu: „Napoleon, ej tu savu ceļu, bet es palieku kā apžēlots grēcinieks pie sava krusta!”

Leģenda stāsta, ka ēģiptiešu teiku putns Feniks tik ilgi lidojis augšup pret sauli, kamēr saules staros sadedzis un nokritis uz zemi, pārvērsdamies par pelniem. Bet no pelniem iznira kāds jauns Feniks ar nemirstamu spēku un neiznīkstošiem spārniem. Šis Feniks bij Jēzus Kristus, kas nodeva savu dzīvību, lai pēc trīs dienām un naktīm parādītos kā jaunais augšāmceltais Dieva Dēls, jaunās cilvēces Sācējs, Kurš nemirst nemūžam. Tas ir saprotams tiem ļaudīm, kas ar Kristu ir miruši un augšāmcēlušies.

  III. Uguns

„Un ugunīm uz altāra būs palikt degošām un nebūs izdzist. Tur virspriesterim ik rītu būs iededzināt malku.”

„Uz tava altār’ liekos un gaidu uguni, gaidu uguni…”

40 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās simts divdesmit ticīgiem pulcējās augšistabā lūgšanā un gaidīja. Pagāja nedēļa un varbūt Pēteris teica Jānim: Kas zina, vai ko sagaidīsim! Nekādas pārmaiņas vēl nava! Bet Bērtulis atgādināja tā Kunga vārdus: „…paliekat jūs Jeruzalemē, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.” Paiet 39 dienas, - ilgs laiks ko gaidīt, bet viņi nezaudēja pacietību, viņu ausīs skanēja: „līdz kamēr…” Viņi lūdza: „Sūti Svētā Gara dāvanu, sūti, Kungs, pravieša Joēla apsolījumu!” Paiet trīsdesmit deviņas ar pus dienas, un nu jau 23 stundas četrdesmitajā dienā, bet vēl viņi lūdz un skatās domīgi viens uz otru. Te blakus istabā smilšu pulkstenis vēsta 24-to stundu… Un tieši, kad nobeidzas četrdesmit dienas, pravieša apsolījums piepildās. Notiek rūkšana kā no vareni pūzdama vēja, kas piepilda visu namu. Dalītas uguns mēles krīt uz sapulcētiem. Viņu sirdis bija uguns pilnas – Svētā Gara uguns.

Šīs četrdesmit gaidīšanas dienas bija par pelniem pārvērtušas Pētera lepnumu un Toma neticību. Kad viņi bija par brāļiem tapuši, tad nāca uguns.

„Un tai ugunij nekad nebij izdzist…” Allaž jaunu malku klāt! Mīļie brāļi un māsas, lielākais brīnums pasaulē ir tas, ka tavā un manā sirdī, to sirdīs, kuri esam grēkojuši, pēc atgriešanās var nākt Svētā Gara uguns. Lielākā grēcinieka sirds var kļūt par Svētā Gara uguns altāri, tas, lūk, ir pasaules lielākais brīnums. Ja Dievs tev šo uguni ir devis, tad to vajag turēt. Nenodzēs Svētā Gara uguni caur atkrišanu, caur vienaldzību, caur jauniem grēkiem. Vajag iet skaidru, taisnu ceļu. „Esat pilnīgi, itkā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Topiet piepildīti ar Svētu Garu.

Asinis, pelni un Svētā Gara uguns, lūk, iekš tam pastāv kristīgā ticība. Vai tu savu ticību pazīsti? Vai tevī mājo Svētā Gara spēks? Ja ne, tad tu vēl neesi visu no tevis prasīto darījis. – „Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet tā Svētā Gara dāvanu.” Apustuļu darbi 2:37-38

 

Publicēts grāmatā „Mūžības noslēpumi” 253.-256.lpp.