ASINIS, PELNI UN
UGUNS
Viljams Fetlers
Un lai priesteris apvelk savus linu svārkus
un uz savām miesām lai uzvelk arī linu bikses, un lai viņš sakrāj pelnus, kas
radušies uz altāra, ugunij aprijot dedzināmo upuri, un viņš lai tos nober
altārim līdzās. Tad lai viņš novelk savas linu drēbes un uzvelk citas drēbes,
un lai viņš iznes pelnus ārā no nometnes kādā tīrā vietā.
Bet ugunij uz altāra jāpaliek degot, un tai
nav jāļauj izdzist. Priesterim jādedzina ik rītus uz altāra malka un uz tās
jāsakārto dedzināmais upuris, un uz tā jāaizdedzina pateicības upura tauki.
Ugunij ir jādeg uz altāra pastāvīgi, tā lai nenodziest.
Šī ir ēdamā upura likumīgā kārtība: Ārona
dēli lai to pienes Tā Kunga priekšā pie altāra. Un viņi lai paņem pilnu sauju
no ēdamā upura kviešu miltiem un no eļļas, un visu vīraku, kas tiek likts uz
ēdamā upura, un to lai aizdedzina uz altāra par patīkamu smaržu, par piemiņu Tā
Kunga priekšā. Bet pārpalikumu lai apēd Ārons un viņa dēli; kā neraudzētas
maizes lai to ēd svētā vietā, viņi to lai ēd Saiešanas telts pagalmā. Lai
netiek cepta raudzēta maize, viņu tiesu Es tiem esmu devis no saviem uguns
upuriem; tas ir augsti svēts itin kā grēku upuris un kā vainas izpirkšanas
upuris.
Ikviens vīrs no Ārona cilts lai ēd; tas lai
ir mūžīgs likums viņu cilšu ciltīm par Tā Kunga uguns upuriem; ikviens, kas
tiem pieskaras, lai top svēts.”
Un Tas Kungs runāja uz Mozu: „Šis ir Ārona
un viņa dēlu upuris, ko tie pienes Tam Kungam viņu svētīšanas dienā: desmitā
daļa ēfas smalku kviešu miltu pastāvīgam ēdamam upurim, viena tā daļa rītā, bet
otra - vakarā.”
3.
Mozus gr. 6:1-13
„Un par savu noziegumu tam būs nest tam
Kungam pie priestera no sava ganāmā pulka aunu, kas bez vainas pēc tava
sprieduma par nozieguma upuri.” 3. Mozus 6:6
Katrs grēks, ko cilvēks padarījis, prasa
nāvi. Neviens nevar teikt, ka viņš labs. Pasaulē pats par sevi nav neviens
godīgs cilvēks, jo Bībele saka: „Visi ir grēkojuši.” Tam cilvēkam ir cerības,
kurš kā muitnieks pie dievnama durvīm nostājies, lūdz žēlastību, bet nevis
paštaisnajam farizejam, kurš taisnojas, lielās un pateicas Dievam, uzskaitīdams
savus labos paradumus un darbus. Pēdējais noies ellē un pirmais – debesīs. Jo
svētāks cilvēks top, jo vairāk uz svētumu dodas kā Augustīns, Luters, ģenerālis
Būts un Spredžens, jo vairāk redz savu taisnību kā sārņainas drēbes, un tikai
tas Kungs izglābj un šķīstī. Mēs visi esam grēkojuši un visiem trūkst teikšanas
Dieva priekšā. Mēs ejam ar grēka nastu uz mūsu pleciem un galvām. Kristības
kaps ir gatavs priekš ļaudīm, kuri atzīst, ka viņi ir pelnījuši nāvi.
Pirms dažiem
gadiem kareivji mežā pie Jelgavas, naktī izveda Kaupēnu, uztaisīja cilpu un
piesēja pie zara tāpēc, ka Latvijas suverēnā vara bija atzinusi, ka Kaupēns nav
vairs dzīves cienīgs. Viņš ir pazaudējis dzīvošanas tiesības, viņam ir jāmirst.
Mēs izsaucamies: „Kaupēns bija briesmīgs cilvēks!” Bet tāpat visa pārējā
cilvēce nav dzīves cienīga. „Nav neviena taisna…” Nelaime ir tā, ka daudzās
baznīcās grēciniekiem glauda galvas un saka: „Viss jau ir labi.” Bet Dievs
saka: „Nav vis labi.” Nāk atmiņā streļetši Pētera Lielā laikā Krievijā, kuri
gāja pie cara ar cilpām ap kaklu un, mezdamies ceļos, lūdza cara tētiņu
apžēlot. Viņi atzina, ka viņi dumpja dēļ pelnījuši nāvi. Arī mums jāatzīst, ka
caur grēku nāk neizbēgami nāve, no kuras pašu spēkiem neizbēgsim. Tāpēc Dieva
Dēls Jēzus Kristus mira mūsu labad. Kristība ir nāves zīme. Es nekristu mazus
bērniņus, jo Jēzus sacīja: „Laidiet tiem bērniņiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder debesu
valstība.” Mazs bērniņš ir nevainīgs un tādam kā grēciniekam nav jāmirst. Tāpat
Kaupēnam mazam nebija jāmirst, bet kad bija dzēris, laupījis un slepkavojis,
tad cilpa savilkās. Kristības kapā notiek noziedznieka
aprakšana. Un Dievs sacīja: „Tanī dienā, kad tu grēkosi, tu mirdams mirsi.” Ak,
es slavēju Dievu, ka Viņš mums ir tāds Dievs, kurš neļauj grēkot, un prasa, lai
nāk pie Viņa kā tāds, kurš pelnījis nāvi.
Mozus laikā
Dievs sacīja uz izraēlieti: „Ņem nevainīgu jēru…” Tu esi noziedzies, bet lai
tev nebūtu fiziski jāmirst, tad lai priesteris tavu upura jēru ņem. Es redzu,
ka tā lika grēcinieka galva ir nokārta, kad viņš ved mazu, nevainīgu jēriņu pie
priestera. Šis grēcinieks ar zemu noliektu galvu saka priesterim: „Es esmu
grēkojis un pēc Dieva bauslības nāvi pelnījis, bet Dievs ir sacījis, lai es
manā vietā atvedu par upuri nevainīgu vīriešu kārtas jēriņu…” Baltais, mīlīgais
jēriņš skatās nevainīgām acīm un neatdara savu
muti. Priesteris paņem viņu un paceļ upura nazi. Asinis plūst un jērs
cieš klusu… „Jēzus cieta klusu.” Asinis ir plūdušas. Kāpēc? Vai šī jēra asinis varēja nabaga grēcinieku šķīstīt? Dieva
likums caur šī jēra asinīm norāda uz Golgatas krustu, par kuru dzejnieks dzied:
„Redz, Dieva Jērs lej asinis, tur pie
krusta, tur pie krusta… Viņš tevis dēļ nomira, tur pie krusta… Ja nebūtu
atvedis jēru, tad pašam grēciniekam būtu bijis jāmirst. Arī jūs, mīļie draugi,
bijāt nāvi pelnījuši, jo katrs mazākais grēks mūs izslēdz no Dieva Valstības un
mūžīgās dzīvības, bet: Jēzus mira jūsu
vietā. Viņš mira pie krusta Golgatā Lielā piektdienā par ikvienu, kas pie
Viņa nāk.
Lielā
piektdienā Tu miri par maniem lielajiem grēkiem
Smagu nastu –
bet tā bija mana nasta – Tu klusēdams nesi –
Lai es kļūtu
stipris, Tu paliki bez spēkiem,
Ar savām
asinīm mani Tu ieguvis esi. –
Kad pasaules
priekšā Tu visu zaudējis biji,
Kad līdzās
slepkavam, kā vēl lielāks grēcinieks, Tu miri –
Kā laupījumu
tad varenos sadalīji,
Pa labo roku
Sev lielu pulku Tu šķīri. (Jesajas 53:13)
Lielā
piektdienā domas nesas uz krustu.
Visvairāk
sirds mīlē tad, kad visvairāk tā cieta –
Ir daudzas pasaulē
vietas, kur labi sev izjutu,
Bet vislabāk
jūtos tur, ko sauc „Pieres Vieta.”
Nāc, draugs,
pie krusta! Varbūt šodien tas tev ir beidzamais aicinājums. Tu, sirmgalvi, nāc
pie Jēzus Krusta! Un tu, sieva, nāc pie tā Kunga! Jaunekli, jaunava, kā ar jums
sastāv? Nākat pie tā Jēra asinīm! Dieva Jēra asinis ir izlietas par mums
visiem. Vienīgā cerība ieiet Debesīs, – ja būsim visu savu sirdi, visus savus
grēkus un sava „Es” dzīvi mazgājuši un nogremdējuši Jēzus asinīs.
„Šis ir dedzinājamā upura likums. Šim
dedzinājamam upurim uz altāra būs degt visu nakti līdz rītam… un priesterim būs
saņemt tos pelnus, kad uguns uz altāra sadedzinājis dedzināmo upuri, un nebērt
tos altārim sānis.” 3. Mozus 6:9-10
Kad esam
mazgāti asinīs, tad cilvēks nāk pie tā Kunga un teic: „Kungs, es vairs negribu
priekš sevis dzīvot, es gribu sadegt svētās liesmās uz Tava altāra. Lūk, šis ir
tas sadedzināmais upuris. Cilvēks var tapt kristīts tikai tad, kad viņš pilnīgi
pieņem Dieva prātu. Kad upuris ir sadedzis, tad paņem pelnus un noliek tos
altārim sānis. Tas atgādina, ka mūsu pagājušajai dzīvei ir jābūt sadegušai. Vai
zināt, kāpēc tik maz ļaudis saņem Svētā Gara kristību? Tāpēc, ka ļoti maz grib
ticēt un pieņemt Kristus aicinājumu: „Ja kas Man nāk pakaļ un neaizliedz savu
paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” „Tie savu dzīvību nav mīlējuši līdz
nāvei.” (Jāņa atkl. 12:11). „Kas krusta nesējs negrib būt, tas nevar priekā
kļūt.” Ja man vajadzētu izvēlēties stāvēt jūsu priekšā ne kā vienkāršam Kristus
evaņģēlija sludinātājam, bet kā Napoleonam Bonapartam, kas guva uzvaru pie
Ēģiptes piramīdām un Austerlicām, kā vīram, kuru Dieva Gars nekad nav
aizkustinājis, tad es teiktu: „Napoleon, ej tu savu ceļu, bet es palieku kā
apžēlots grēcinieks pie sava krusta!”
Leģenda
stāsta, ka ēģiptiešu teiku putns Feniks tik ilgi lidojis augšup pret sauli,
kamēr saules staros sadedzis un nokritis uz zemi, pārvērsdamies par pelniem.
Bet no pelniem iznira kāds jauns Feniks ar nemirstamu spēku un neiznīkstošiem
spārniem. Šis Feniks bij Jēzus Kristus, kas nodeva savu dzīvību, lai pēc trīs
dienām un naktīm parādītos kā jaunais augšāmceltais Dieva Dēls, jaunās cilvēces
Sācējs, Kurš nemirst nemūžam. Tas ir saprotams tiem ļaudīm, kas ar Kristu ir
miruši un augšāmcēlušies.
„Un ugunīm uz altāra būs palikt degošām un
nebūs izdzist. Tur virspriesterim ik rītu būs iededzināt malku.”
„Uz tava
altār’ liekos un gaidu uguni, gaidu uguni…”
40 dienas pēc
Jēzus augšāmcelšanās simts divdesmit ticīgiem pulcējās augšistabā lūgšanā un
gaidīja. Pagāja nedēļa un varbūt Pēteris teica Jānim: Kas zina, vai ko
sagaidīsim! Nekādas pārmaiņas vēl nava! Bet Bērtulis atgādināja tā Kunga
vārdus: „…paliekat jūs Jeruzalemē, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.”
Paiet 39 dienas, - ilgs laiks ko gaidīt, bet viņi nezaudēja pacietību, viņu
ausīs skanēja: „līdz kamēr…” Viņi lūdza: „Sūti Svētā Gara dāvanu, sūti, Kungs,
pravieša Joēla apsolījumu!” Paiet trīsdesmit deviņas ar pus dienas, un nu jau
23 stundas četrdesmitajā dienā, bet vēl viņi lūdz un skatās domīgi viens uz
otru. Te blakus istabā smilšu pulkstenis vēsta 24-to stundu… Un tieši, kad
nobeidzas četrdesmit dienas, pravieša apsolījums piepildās. Notiek rūkšana kā
no vareni pūzdama vēja, kas piepilda visu namu. Dalītas uguns mēles krīt uz
sapulcētiem. Viņu sirdis bija uguns pilnas – Svētā Gara uguns.
Šīs četrdesmit
gaidīšanas dienas bija par pelniem pārvērtušas Pētera lepnumu un Toma neticību.
Kad viņi bija par brāļiem tapuši, tad nāca uguns.
„Un tai ugunij nekad nebij izdzist…”
Allaž jaunu malku klāt! Mīļie brāļi un māsas, lielākais brīnums pasaulē ir tas,
ka tavā un manā sirdī, to sirdīs, kuri esam grēkojuši, pēc atgriešanās var nākt
Svētā Gara uguns. Lielākā grēcinieka sirds var kļūt par Svētā Gara uguns
altāri, tas, lūk, ir pasaules lielākais brīnums. Ja Dievs tev šo uguni ir
devis, tad to vajag turēt. Nenodzēs Svētā Gara uguni caur atkrišanu, caur
vienaldzību, caur jauniem grēkiem. Vajag iet skaidru, taisnu ceļu. „Esat
pilnīgi, itkā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Topiet piepildīti ar Svētu Garu.
Asinis, pelni un Svētā Gara uguns, lūk,
iekš tam pastāv kristīgā ticība. Vai tu savu ticību pazīsti? Vai tevī mājo
Svētā Gara spēks? Ja ne, tad tu vēl neesi visu no tevis prasīto darījis. –
„Atgriežaties no grēkiem un liekaties ikviens kristīties Jēzus Kristus vārdā uz
grēku piedošanu, tad jūs dabūsiet tā
Svētā Gara dāvanu.” Apustuļu darbi 2:37-38
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru