Viljams Fetlers - SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

un Vasarsvētku uzsaukums latviešu kristiešiem

Viljams Fetlers

1.

Vairākus gadus atpakaļ manās rokās nonāca Čarlza Invuda grāmatiņa: “Svētā Gara piepildīšana” un pēc tam vēl citi raksti par Svētā Gara kristību un spēku. Sapratu, ka, lai gan vēsturiski dzīvoju pēc Vasarsvētku Svētā Gara izliešanas, praktiski biju dzīvojis pirms Vasarsvētkiem. Pie mana garīgā apvāršņa uzausa jauna gaisma, apustuļu un pirmās kristīgās draudzes spožumā. Nu redzēju, ka pēdējo laiku apsolījums nebija tikai priekš pirmās kristīgās draudzes vien, bet ka tie pēdējie laiki vēl stiepjas līdz mūsu dienai, jo ja tās vien bija tās pēdējās dienas, par kurām runā pravietis Joēls, tad kādās dienās mēs dzīvojam? Tāpēc arī nojautu, ka Vasarsvētku apsolījums, tas spēks no augšienes pieder arī man un visiem, kas no sirds atgriežas no saviem grēkiem un tic. “Jo šis apsolījums pieder jums un … visiem, cik tālu Dievs pieaicinās…” (Apustuļu darbi 2:39) Arī Jāņa 7:37-39, Lūkas 11:13, Galatiešiem 3:14 kļuva man svarīgas. Tāpat arī Ebrejiem 12: 14. “Dzenaties pēc miera ar visiem un svētas dzīvošanas, bez kuras neviens to Kungu neredzēs…”

Es slavēju Dievu, manu Kungu un Pestītāju, par to pārmaiņu manā dzīvē un darbā, kas notika caur šī brīnišķīgā Dieva apsolījuma saņemšanas, caur ticību. Un es no sirds nopūšos uz Dievu, lai Viņš šo manu mazo grāmatiņu lietotu par spēcīgu ieroci savā rokā, caur ko daudzi no maniem mīļotiem tautiešiem, kuri līdz šim pazina Svēto Garu tikai vārda pēc, vai arī tikai kā atdzemdinātāju, paši pilnīgi nodotos viņa rīkošanai un taptu apģērbti ar spēku no augšienes.

 

2.

“Un notiks pēdējās dienās…”

Apustuļu darbi 2:7

 

Pa pasauli jauna vēsma iet-

Vai nemaniet?

Pa koku galiem lapas čalo un čukst,

Mirusī sirds no jauna pukst…

Kā pērkona dārdiens, kā rūkdams vējš

Te atkal un atkal grūdiens spējš.

Brikšķ kauli miroņu ielejā,

No nāves pamostas dzīvībā,

No rītiem līdz vakariem zibeņo,

Vai nemaniet to?

 

Un pasaule skatās un nesaprot,

Ko gan šis troksnis nozīmējot.

 

Bet šis ir tas, ko pravietis

Priekš gadu simtiem vēstījis:

“Un notiks pēdējās dienās šis:

No sava Gara Es izliešu

Un dēlus un meitas, un kalpones

Ar spēku no augšienes apģērbšu,

Lai pa pasauli prieka vēsti tie nes!”

 

Ikkatrs, kas snaudis,

Augšā, tādēļ kristīgie ļaudis!

Tā nevar vairs, vairs ilgāk tā nevar iet

Vai nedzirdiet?…

Ar Svētu Garu citi kristīti tiek,

Vai mums, vai mums tukšā būs jāpaliek?

 

3.

Bet šeit man tomēr mūsu lasītājus nopietni ir jābrīdina, lai kāds nesāktu lūgt pēc Svētā Gara uguns kristības vai piepildīšanas savas personīgās slavas vai goda dēļ. Ja kas tāpēc sāks lūgt, lai būtu “kaut kas”, lai kļūtu par ievērojamu sludinātāju, vai strādnieku, tas var krist lielās briesmās un saņemt Svētā Gara vietā maldu garu, kā tas jau ar daudziem ir noticis. Un debesu gaismas vietā viņu prāts ir tapis aptumšots, un tie ir atkāpušies, un daži kā sadragātas laivas, no ticības krastiem nomaldījušies, gājuši bojā.

 

4.

Trīs vai četras galvenās zīmes, kas seko vienai patiesai Svētā Gara piepildīšanai jeb kristībai ir sekojošas: Jēzus Kristus top dvēselei ļoti dārgs. Viņa krusts un asins nopelns iegūst jaunu nozīmi praktiskā kristīgā dzīvē.

 

5.

Grēks parādās savā īstenā gaismā, it īpaši personīgā dzīvē, un ne tik daudz pie citiem, kā pie sevis paša. Tāpēc viņš sāk viņu ienīst un bēgt no katras Svētā Gara apbēdināšanas. Līdz ar to rodas vēlēšanās pēc šķīstas un svētas dzīves. Un ja ticīgā dvēsele padodas Svētā Gara vadīšanai, tad viņa top vesta no uzvaras uz uzvaru, ja arī dažreiz caur sāpīgām dvēseles operācijām un piedzīvojumiem, līdz kamēr viss cilvēks, gars, dvēsele un miesa top nodoti par dzīvu, svētu un patīkamu upuri Dievam (Romiešiem 12:1), caur ko vienīgi var notikt saprātīga kalpošana Dievam. Un no šiem pamatiem neatkāpjoties viss cilvēks, dvēsele, gars un miesa top bezvainīgi pasargāti līdz tā Kunga atnākšanai. Bet lai neviens lasītājs nedomā, ka šis ir viegls ceļš, un lai necer veco Ādamu (veco cilvēku, patmīlību) ar vienu šāvienu nobeigt. Mums nav jāaizmirst, ka ne vecais grēka cilvēks iekš mums nomiris, bet mums, tai jaundzimušai būtnei, ir jānomirst tam vecam Ādamam. Arī nestāv rakstīts, ka caur mūsu ticību uz Jēzu Kristu jeb Svētā Gara spēku tas grēks būtu nomiris tā, ka tas vairs nevar uzbrukt, bet gan apustulis Romiešiem 8:10 saka, ka, ja „Kristus iekš jums mājo, tad gan miesa ir mirusi dēļ grēka, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ.” Tāpēc arī nāk šī pasludināšana: “turat sevi nomirušus grēkam, bet dzīvus Dievam.” (Romiešiem 6:11)

 

6.

Trešā nemaldīgā zīme par Svētā Gara spēku cilvēka dzīvē ir - atsacīšanās no savām interesēm, sava labuma meklēšanas, un noteikta cenšanās pagodināt Dievu un darīt Viņa prātu. Tagad personīgi apvainojumi un strīdi, vai lieka goda meklēšana vairs nespēlē nekādu lomu. Cilvēkam priekš sevis vairs nav ko meklēt, jo viņa dzīvošana ir debesīs. Viņš ir tapis Dieva un cilvēku draugs, un tāpēc Dieva valstības celšana un līdzcilvēku svētība ir viņa dzīves mērķis. Un ja viņam vaicā par viņa dzīvošanu, tad viņš var izsaukties līdz ar Pāvilu: “Es esmu ar Kristu krustā sists. Un ne es vairs dzīvoju, bet iekš manis dzīvo Kristus. Bet ko es tagad dzīvoju pēc miesas, to dzīvoju caur ticību uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un pats sevi nodevis.” (Galatiešiem 2:20). Tādam cilvēkam nav vairs par ko lielīties... Manta, gods, slava - viss tas ir kļuvis pārāk pīšļains, lai debesu pilsonis ar tām lielītos. Viņš uz visu ir sācis skatīties debesu acīm, kur zeltu min uz ielām, un kur goda kroņus par kāju pameslu sviež. Bet ja viņš lielas, tad ar tā Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko viņš pasaulei, un pasaule viņam ir krustā sista. (Galatiešiem 6:14); un ar to, ka viņš pazīst to Kungu.(1.Korintiešiem 1:31)

 

7.

Vēl ceturtā zīme - neviltīga mīlestība uz saviem tuvākiem, un ne tikai uz saviem draugiem, bet arī uz ienaidniekiem, jo tie pēdējie viņam ir tuvāki, nekā pirmie. Viņš centīsies lamāts neatlamāt, un pat neļaunoties uz saviem pretiniekiem! Viņš sapratis, ka ja pretinieki būs, tad tie nebūs tik daudz viņa paša, kā Dieva pretinieki. Viņš apzināsies, ka Dievs pats ir spējīgs īstā laikā savus pretiniekus likt sev par kāju pameslu. Tāpēc arī tāds Vasarsvētku cilvēks mīlēs grēcinieku, gribēdams viņu glābt, un aizlūgs par viņu - lai gan ienīdīs grēku, kurā viņš atrodas. Jo viņam būs skaidri saprotams vārds, - kā var kāds mīlēt Dievu, ko tas neredz, ja brāli, ko viņš redz, viņš nemīl (1.Jāņa 4:20)? Un viņš bēgs no brāļa ienīšanas, kā no elles uguns, zinādams, ka katrs, kas savu brāli ienīst ir slepkava, un nenonāks mūžīgā dzīvībā. (1. Jāņa 3:15).

 

8.

Svarīga pazīšanas zīme, ka Dievs tevi ir svaidījis ar savu Garu ir tā, ka Bībele tev būs it kā jauna grāmata. Tev patiks viņu lasīt un tu varēsi viņu daudz vairāk saprast. Nu tev būs skaidrs tas, ka Dieva vārds jālasa ne lai taptu gudrs, bet svēts; un tu lasīsi ne tik daudz lai zinātu, bet lai darītu ko Bībele māca. Tevi iepriecinās Dieva apsolījumi, un Viņa pamācības tevi sargās no grēka. Šeit nu ir vajadzīgs pierast pie ikdienišķas, noteiktas Bībeles studijas. Vislabākais laiks tam ir pirmā rīta stunda pieceļoties. Pieradinies nēsāt sev visur līdzi Jauno Derību. Ceļā un darbā, pa atpūtas brīžiem vienmēr varēsi palasīt. Ja tu esi sludinātājs vai mācītājs, tev Bībeli lasot un savā praktiskā dzīvē piemērojot, nekad netrūks mācības, ko pasniegt saviem klausītājiem. Lai Dieva vārds ir vienmēr tavs kāju spīdeklis un gaišums uz visiem taviem ceļiem (Psalms 119:105). Nesper ne soli, neuzņemies nekādu jaunu taku jeb gaitu, kur Dieva vārds neiet ar savu spožo aizrādījumu pa priekšu. Nemēģini piemērot Dieva vārdu savai kājai, Bet savu kāju Dieva vārdam. Dieva vārds no sava taisnā un šaurā ceļa nenogriezīsies, bet ja tu no viņa nogriezīsies, tu vari acumirklī nomaldīties, un tam sekas var būt daudz maldu gadi tuksnesī un var būt pat apsolītās zemes zaudēšana. (Ebrejiem 3:17) Un “dažs ceļš liekas iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.” Netici tāpēc nekādai mācībai, vai atzīšanai vai parādībai, ja pat to atnestu Dieva eņģelis no debesīm, - ja tā nesakrīt ar Dieva rakstīto vārdu. Jo „tos Rakstus nevar atmest” (Jāņa 10:15), un Dievs pats sev pretī nevar runāt (Jesajas 40:8, Jāņa atklāsmes gr. 3:7; 19:11-13).

 

9.

Mēs neņemamies dogmatiski apgalvot, bet ja mēs pareizi saprotam līdzību par desmit jaunavām, tad gudrās mums šķiet tās, kas piepildītas ar Svēto Garu. Jo Svēto Garu bieži Bībelē apzīmē ar eļļu. Un tā kā starpība starp gudrām un ģeķīgām bija tā, ka pirmo ugunis turpināja degt (kā avota ūdens neizsīkst, bet verd pastāvīgi), turpretim ģeķīgo eļļas sveces sāka izdzist (Mateja 25: 8), (kā ūdens bedrē, kur tas ielijis jeb ieliets, izkalst), - tad arī Kristus tiešs aizrādījums uz Svētā Gara kristību apstiprina mūsu domas par augšminētās līdzības izskaidrojumu: Jāņa 7:37-39. “Kam slāps, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas tic uz Mani, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz Viņu; jo Svētais Gars vēl nebija tāpēc, ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. - Un atkal: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Skaidri redzams, ka te ir runa par avotu, kas būs iekš ticīgā, tas ir, viņiem nevajadzēs meklēt pie citiem. “Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos” (Jāņa 14:17); “Un jums paliek tas svaidījums, ko no Viņa esat saņēmuši, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu; bet kā Viņa svaidījums māca jums visas lietas un ir patiesīgs un nav meli, un kā Viņš jums ir mācījis, tā palieciet Viņā” (1.Jāņa 2:27); “Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis” (Jāņa 6:45).

 

10.

Noteikti ir arī jāuzsver, ka katrs patiesi no saviem grēkiem atgriezies un atdzimis cilvēks ir saņēmis Svēto Garu, jo pati atgriešanās un jaunpiedzimšana, ja tā ir īsta, nevar notikt kā tikai caur Svēto Garu. Bet šī jaunpiedzimšanas Svētā Gara darbošanās un saņemšana vēl nav Vasarsvētku piedzīvojums un Svētā Gara piepildīšana.

 

11.

Var gan notikt, ka dažiem jaunatdzimšana un Svētā Gara kristība notiek tai pašā stundā, kā pie Kornēlija (Apustuļu darbi 10:43-47), un kā tas ir noticies ar Finneju. Bet vispārīgais piedzīvojums ir tas, ka Svētā Gara kristība nāk pēc kāda laika, pat gadus pēc atgriešanās.

 

12.

Tā vaina, zināms, nav pie Dieva, it kā Viņš negribētu dot Svēto Garu katram nopietnam meklētājam. Jo stāv taču rakstīts: “Cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūk. 11:13). Bet tā vaina ir - visbiežāk iekš tā, ka ticīgie paši par šādu Svētā Gara dāvanu jeb kristību nekā nezin, tas viņiem nav mācīts no mācītājiem, kas to paši nav piedzīvojuši. Un mācītājs jeb sludinātājs galvenokārt runās par to, ko viņš piedzīvojis personīgi savā sirdī: “no sirds pilnības mute runā;” tas ir, ja viņš runā no sirds, tad viņš runās par to, ar ko viņa sirds pilna. Un vai kāds no sirds runā, to drīz vien klausītāji arī sapratīs. Ja viņš sprediķo tikai lai amatu izpildītu, tādā gadījumā tā būs sausa, sasalusi prāta valoda. Bet tā kā Svēta Gara pildītu mācītāju ir ļoti maz, tad arī saprotams, kāpēc klausītāju lielākā daļa par pašu Svēto Garu un Viņa spēku tik maz dzird un zina.

 

13.

Un ja piepeši kāds nāk un tādu mācību sāk mācīt, tad bieži vien tas viņiem liekas kā fanātisms, jeb salda vīna pilnums. Tie nevar saprast, kā var gluži atdoties Dievam, jeb vest “simtprocentīgu dzīvi priekš Kristus”. Tas ir tāpēc, ka viņi pie tādas dzīves nav pieraduši, jo gandrīz katrs iet pa savu pašu ceļu, dzenas pakaļ saviem personīgiem mērķiem. Ja nu kāds apgriežas apkārt, un sāk iet uz otru pusi, taisni viņiem pretī, un vairs nemeklē savu labumu, tad tas patiesi var izrādīties tiem ļoti savāda lieta. It kā cilvēkam, kas pieradis uz galvas staigāt, tas ir ar prātu pret zemi, rādīsies pavisam apgriezta būšana, ja kāds sāks iet ar galvu uz augšu, tas ir pret debesīm pagrieztu, ar katru cīpsliņu, kā dzīvs loceklis, tiekdamies un pieķerdamies Kristum, tai Galvai. “Jo Viņš ir tai miesai Galva.” (Kolosiešiem 1:18). Un “ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva.” (Kolosiešiem 2:1-3).

 

14.

Svētā Gara piepildīšana ved cilvēku pie tik daudz brīnišķīgām pārmaiņām, pārceļ viņu it kā jaunā pasaulē, no zemes debesīs. Līdz tam viņš kā ogļu racējs, dziļi apakš zemes strādādams, reti vien saredzēdams kādu gaismas stariņu un cerēdams kādreiz, savas mūža dienas vakarā, tapt uzvilktam augšā, t.i. debesīs. Un tā tumsā un nezināšanā paiet viņa dzīve. Un viņš domā, ka nekas labāks nevar būt šajā dzīvībā. Tā rīkojas visi pa ogļu lauztuvēm, melnām sejām un noputējuši, bet kad viņam stāsta, ka augšā ir daudz jaukāk, ka tur spīd saule, ka tur priecīgi dzied putni, ka tur puķes zied, kur putekļu un akmeņogļu sodrēju vietā pa pļavām kristālu upes tek, tad viņam negribās ticēt. Bet lielākā daļa pat par tādu dzīvi sapņo tik pēc kapa; un par tādas augšāmcelšanās dzīves iespējamību pirms kapa viņi pat vēl nemaz nav dzirdējuši: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” (Apustuļu darbi 19:2). Bet no tiem, kas arī būtu dzirdējuši, lielākā daļa nav sapratuši, savas nepaklausīgās sirdscietības dēļ. Bet vainu viņi dod mācībai: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties.” (Jāņa 6:60). Bet tie, kas baudījuši Vasarsvētku un šīs augšāmcelšanās mācības dzīvību, šīs debesu mannas saldumu, jo ciešāk pieķeras savam Kungam un izsaucas no sirds dziļumiem: “Kungs, pie kā mēs iesim?! Pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:68).

 

15.

Turam par vajadzību aizrādīt par vienu nesaprašanu, kas dažu labu dedzīgu ticīgo ir vedusi šaubās, vai tik viņš ir patiesi saņēmis Svētā Gara kristību, jeb nē. Ir noteikti jāatšķir Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ar Svēto Garu no pieaugšanas žēlastībā. Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ir tā pat kā grēku piedošanas saņemšana, tā sakot, acumirklīgs darbs, tas ir, saprotams, ja zināmie Dieva Vārdā uzrādītie noteikumi ir izpildīti. Turpretim pieaugšana žēlastībā, jeb, ar citiem vārdiem, svētā dzīvē, turpinās kamēr ticīgs cilvēks dzīvo, varbūt pat visu mūžu. Šos divus pārmainot vienu ar otru arī nāk daudz nesaprašanas, kā pie tiem, kas tiecas pēc Svētā Gara kristības, tā arī pie tiem, kas skatās pēc šīs kristības augļiem.

 

16.

Ir jāievēro, ka Svētā Gara kristība nevienu cilvēku nedara bezgrēcīgu vai tik svētu, ka viņš vairs nevarētu grēkot. Bez šaubām apustuļi Pēteris, Jēkabs un Pāvils bija kristīti ar Svēto Garu, bet mēs lasām par viņiem un par viņu pašu pazemīgu apliecināšanu: ”Un kad Pēteris bija nācis uz Antiohiju, tad viņam atklāti nostājos pretī, jo viņš bija kritis vainā. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņa liekulība aizrāva līdz.” (Galatiešiem 2:11,13). Un Jēkabs saka: “Jo mēs visi daudzējādi klūpam…”.(Jēkaba 3:2). Un arī Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno. ko negribu, to es daru.” (Romiešiem 7:19). Tas nenorāda, ka viņi bijuši Dievam nepaklausīgi ar nodomu, nedz arī to, ka viņi nav zinājuši, ka caur savu nepaklausību to Kungu apbēdinājuši; bet viņu kristīgās dzīves princips bija noteikti šis; “Ko nu lai sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā?” (Romiešiem 6:1-2). Šeit ir tā asā starpība starp viņiem un daudziem mūsu laika ticīgiem, kas aizbildina savas klupšanas un mēģina caur to savu vainu darīt mazāku, pat daudzreiz palikdami un tīši dzīvodami zināmā grēkā, par kuru ne reizi vien jau viņiem ar savu sirdsapziņu bijis jācīnās. Šāds stāvoklis ir bez šaubām tam Kungam negantība. “Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliek nekāds upuris par grēkiem, bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas grēciniekus aprīs. Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trīs lieciniekiem jāmirst. Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām, un derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas žēlastības Garu ir nievājis!” (Ebrejiem 10:26-29).

Tāpēc, sargieties no katra grēka, kā no uguns, izsūdzēdami un caur ticību nomazgādami katru paklupšanu no jauna Dieva Jēra asinīs, ar bijāšanu un drebēšanu dzenaties uz to, ka topat svēti. (Filipiešiem 2:12).

 

17.

Ko līdz par kristiešiem mums saukties.

Ko līdz mums Kristus bauslis jauns,

Kad mums vēl tīk ar grēkiem jaukties,

Kad Kristum kalpot mums ir kauns?

Ko līdz ar vārdiem slavu gūt;

Kad nevar Kristus sirdī būt?

 

Ko līdz mums Kristus mokas minēt,

Kad paši ciest mēs baidāmies?

Pēc pūlēm tik var svētkus svinēt,

Pēc cīņas kronis pienāksies.

Bet kam pa vecam dzīvot prieks,

Vai tam gan Kristus kroni sniegs?

 

Ko līdz, ka Kristus nāvē gājis,

Ja grēkiem nomirt negribam?

Ja Viņš mūs mīļi aicinājis

Un mēs Tam pakaļ neejam?

Ja nenomirsti pasaulei,

Tad jāmirst tavai dvēselei.

 

Ko līdz tam Kristus svabadība,

Kad peld vēl pasaul’s straumei līdz?

Ko palīdz tava labā griba,

Ja paliec grēku valgos pīts?

Kā sirdī valdīs miers un prieks,

Ja grēks tavs kungs un pavēlnieks?

 

Ko līdz, ka Kristus augšāmcēlies,

Ja tu vēl garā nomiris?

Ko līdz, ja Dievam kalpot vēlies,

Un neesi to iesācis?

Ko palīdz Gara zobens tev,

Ja cīņu nesāc pats ar sev'?

 

Tad nu ar atjaunotu gribu

Ej dari kas tev sacīts taps,

Un apvelc Kristus nevainību,

Tad cīnītājs tu būsi labs.

Kas Jēzu mīl, tas cīnīsies,

Līdz pilnam svētīts jutīsies.

 

18.

Saprotiet, ka Svētā Gara kristība tiek dota darbam un liecināšanai ne tikai ar muti, bet jo vairāk lai skaisti runā dzīve: “Jūs dabūsiet spēku, kad pār jums būs nācis Svētais Gars, un jūs būsiet Mani liecinieki…līdz pat pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8).

 

19.

Lai gan piepildīšana ar Svēto Garu ir it kā īstas svētīšanas dzīves noteikts iesākums, jeb pareizāk sakot dzīvības pilns turpinājuma sākums, tomēr pieaugšana žēlastībā ir jāsaprot, kā īpaša Svētā Gara darbība iekš ticīgā cilvēka.

Nemēģiniet sajust Svētā Gara kristību vai piepildīšanu ikdienišķā dzīvē, jo tad tam nav īpaša iemesla parādīties, bet gan garīgā darbā jūs manīsiet Viņu darbojamies iekš jums, iegūdami brīvību un spēku liecināt par Jēzu. Bet pieaugšanai žēlastībā jābūt redzamai visā mūsu dzīvē, tāpat kā augļus var redzēt pie kokiem. “Svētīgi garā nabagi, kam bēdas, lēnprātīgie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, svētīgi sirdsšķīstie, sirdsžēlīgie, svētīgi miera nesēji, kas taisnības dēļ vajāti, svētīgi jūs esat, ja jūs vajā un lamā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:3-11,16). “Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:17).

 

20.

“Un tā Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22) - īpaši lūdzu ievērot, ka pēdējā pantiņā “auglis” lietots vienskaitlī. Nevis - tā Gara augļi, tā it kā viņu būtu daudz, un katrs kristietis varētu uzaudzēt pa vienam, jeb dažus. Bet tā Gara auglis ir viens, šo dažādu kristīgo īpašību kopsavienojums. Un tas, kam ir patiesa mīlestība, tam būs arī prieks un miers, ticība, un viņš to pierādīs caur pacietību, laipnību un labprātību, lēnprātību un atturību. Bet ja kam nav vienas no šīm īpašībām, tam patiesībā nebūs nevienas, jo Gara auglis satver sevī viņas visas, kā saules stars visas varavīksnes krāsas. Un ja kādam staram nav visas krāsas, tad tas gan var būt no kāda šīs zemes skala jeb sveces, bet nevis saules stars. Gara dāvanas gan ir dažādas un top izdalītas katram, kā tas Gars to grib, bet tā Gara auglis ir viens, jo Svētā Gara kokam nav neviena novītuša zara, nedz neienākušos augļu.

 

21.

Kāda kundze reiz atnāca pie sava mācītāja, un sūdzējās par savu ātro dabu. “Es esmu daudz lūgusi Dievu pēc tā Svētā Gara augļa “lēnprātības”, bet Dievs manu lūgšanu nepaklausa, jo atkal un atkal es topu sakaitināta un dusmīga. Lūdzat par mani, mācītāja kungs, lai Dievs man dotu šo man tik vajadzīgo Gara augli.”

 - “Jā, bet vai jūs lūdzat to Kungu, lai Viņš jums dotu arī mīlestību un pacietību, mieru un laipnību, atturību?” vaicāja mācītājs.

 - “Ak, pēc tiem augļiem es nejūtu īpašu vajadzību,” atbildēja kundze, “mana nelaime ir tikai ar manu ātro dabu.”

Te nu mācītājs viņai izskaidroja, ka Gara auglis ir tikai viens, saturošs iekš sevis visas šīs Dieva bērna īpašības, un nevar pieprasīt no Dieva, lai Viņš izrauj no šī augļa tikai vienu gabaliņu un dotu savam bērnam. Nedz Dievs var arī atbildēt vienu tādu patmīlīgu lūgšanu. Jo tas, kas lūdz tikai vienu jeb dažas no šīm īpašībām, to dara visvairāk tāpēc, ka viņu trūkums dara to nelaimīgu, piespiež izdarīt un izrunāt lietas, kas vēlāk pašu liek negodā. Šādas lūgšanas mērķis ir personisks gods un laimīgs stāvoklis. Bet tas, kas grib pagodināt caur savu kristīgo dzīvi Dievu un redz, ka viņš var uz katra soļa vai katrā darbā, vārdā Dievu nepagodināt, tas ar dziļu pazemību nāk pie tā Kunga un lūdz piepildīt viņu ar Svētā Gara augli, to Dievs arī labprāt dara. Ja arī no sākuma viena vai otra puse šim auglim vēl nav tik labi ienākusies, tomēr tā Kunga žēlastības saules staros atrodoties, “Topam pārvērsti tai pašā līdzībā no spožuma uz spožumu, no tā Kunga Gara.” (2.Korintiešiem 3:18)

Minētā kundze, saņēmusi šādu paskaidrojumu, tūliņ vēlējās lūgt kopā ar mācītāju Dievu pēc visa Gara augļa. Viņa atdevās tam Kungam pilnīgi un ar dziļu pazemošanos lūdza pēc Dieva žēlastības parādīšanas. Kad kādas dienas vēlāk satapa šo kundzi uz ielas, viņas vaigs spīdēja no laimes, tad viņa sacīja: “Man tagad mājās ir jauna dzīve! Dievs ir paklausījis manu lūgšanu. Tagad jāparāda visiem tik daudz laipnības un mīlestības, ka man nemaz vairs neatliek laika dusmoties.”

 

22.

Lasītāj, ej un dari tu tāpat!

 

23.

Vēl ir daudz citu, vairāk vai mazāk nomanāmu zīmju, no kurām var pazīt cilvēku, kas atdevies Dievam un staigā Svētā Gara spēkā. Bet augšminētās ir tās galvenās. Pēc šīm zīmēm spriežot, daudzi sacīs, ka tādu ļaužu ir maz, kas tā dzīvo. Bet, ja kas tā saka, tad viņi ar to pašu apliecina to Dieva vārdu esam patiesīgu. Mateja 7:14,21; Lūkas 13:23-24; Vēstule Filipiešiem 2:20-22; Jāņa atklāsmes gr. 3:4; Ebrejiem 3:19 un 1.Korintiešiem 10:5: “Jo ne pie daudziem Viņam bija labs prāts.” Bet kam ausis dzirdēt, un kam sirds saprot, lai dzird un saprot, ko Gars saka draudzēm: “Iededzies un atgriezies. Un ja nē, tad Es nākšu drīz un nogrūdīšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.”

 

24.

Ja jums liekas grūts šis ceļš, dārgie ticības biedri, tad tomēr neapstājieties. Labi iesākt ir daudz vieglāk, nekā labi turpināt un pabeigt. “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.” (Jāņa atklāsmes gr. 2:10) Atdod savu sirdi un dzīvi pilnīgi tā Kunga rokās, un Viņš, kas to labo darbu pie tevis iesācis, arī pabeigs (Filipiešiem 1:6). Pat vislielākajās kārdināšanās nedomā, ka cīņa pazaudēta, “jo caur to, ka Kristus pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt” (Ebrejiem 2:18). Lai tevi arī šis vārds iestiprina: “jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi, kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt, kā spējat, bet kārdināšanai darīs tādu galu, ka varat panest.” (1.Korintiešiem 10:13) Ja tu šo pilnīgas atdošanās Dievam ceļu ejot, paklūpi, celies un ej atkal uz priekšu, zinādams, ka tas ir tas pareizais ceļš. Un lai arī kas gadītos, paturi noteikti savu nošķiršanos, savu gribu, savu sirdi priekš Dieva. “Par visu, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība. Paļaujies uz to Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad viņš darīs līdzenas tavas tekas.”(Salamana pamācības 4:23; 3:5-6) Un lai tas maksā ko maksādams, neatkāpies no tā Kunga ceļa ne pa kreisi, ne pa labi. Labāk ievainotam un sadauzītam brūcēs ieiet Debesu valstībā, nekā ar veseliem locekļiem ellē. Neaizmirsti, ka tas Kungs tevi aicinājis netikvien ieiet pa šauriem vārtiem, bet arī staigāt pa šauro ceļu.

 

25.

Šīs mācības gala vārds ir: “Kas bez pūlēm un pašaizliedzības iegūstams, nav iegūšanas vērts. Labāk ir, ka nav nekāda ticība, nekā ticība, kas ir viegla. Un:

“Kas krusta nesējs negrib būt,

Tam nebūs Manā priekā kļūt.”

Jo Dieva Dēls ir nodibinājis savu valstību uz Ģetzemanes un Golgātas pamatiem. Un Viņa tronis sniedzas pāri galvaspilsētas pērļu vārtiem. Bet tiem, kas pa viņiem grib ieiet, ir jāiesāk ar asins sviedru ieleju un ar negoda pakalnu. (Ebrejiem 13:13-14)

Viņu uzvaras zīme ir ērkšķu kronis, un viņu greznums nonēsāts purpura mētelis. Viņi priecājas ciešanās, un jo vairāk viņus apsūdz, jo lielāks viņu gods. Un nekad tie nekaunas Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. (Romiešiem 1:16) Un caur raudu ieleju ejot, to dara par avotainu zemi. Un pat nāves ielejā staigājot, viņi nebīstas ļaunuma, viņi nebaidās ne no viena velna ellē, nedz no jeb kāda cilvēka virs zemes, jo viņi bīstas Dievu, savu mīļo un labo Tēvu, - un bīstas no grēka un Svētā Gara apbēdināšanas. Pat lielākajās bēdās viņi ir laimīgi un vēl laimīgāki nomirstot. Un viņu mūžīgā dziesma ir “Aleluja!”

 

“Un Dievs saka: notiks pēdējās dienās, ka Es izliešu no sava Gara uz visu miesu.” „Un tas Gars un tā līgava saka: “nāc!” Un, kas to dzird, tas lai saka: ”nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kam gribas, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.”

Aleluja!

 

 

Tikai dūšu!

 

Turi dūšu - neatkāpies,

Lai ar ienaidnieku daudz!

Vēl līdz šim neviens nav krāpies,

Kuru Dievs uz cīņu sauc,

Kam ar Kristu karot ļauts!

Dūšu! Gan bez Svētā Gara

Mēs ne nieka nespējam,

Bet ar Viņu mums ir vara

Spītēt pašam sātanam;

Dievs iekš mums un - jātrīc tam!

Dūšu! Dieva bērnu priekšā

Visa tumsas vara trīc,

Bēg nakts, migla gaist, aust rīts-

Diezgan vergu takās mīts:

Cietumos spīd saule iekšā.

Dūšu! Tikai tagad tiesu

Jāizkaro dzimtenē,

Ne pret asinīm un miesu,

Bet pret ļauno cilvēcē,

Grēku sirdī, dvēselē.

Dūšu! Taurētāj, lai tāli

Tavas taures sauciens skan,

Neteic: grūti, maz mēs gan,

Apslēpti vēl daudz mums brāļi!

Sagaidījuši līdz rītam

Vai kāds tūliņ dusēt ies!

Dūšu! Citi, ja mēs krītam,

Mūsu vietā cīnīsies.

Dūšu! Priekš mums karo Dievs.

Citi cīnās, nezin kuri

Kara beigās uzvarēs…

Bet mēs zinām - dūšu turi-

Mūsu karam nobeidzoties

Uzvarnieki būsim mēs…

Tādēļ tagad: Cīņā doties!

 

Viljams Fetlers

Svēta Gara cilvēka pazīšanas zīmes

Publicēts 1912. gadā