SVĒTA GARA
CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES
un Vasarsvētku
uzsaukums latviešu kristiešiem
Viljams Fetlers
1.
Vairākus gadus atpakaļ manās
rokās nonāca Čarlza Invuda grāmatiņa: “Svētā Gara piepildīšana” un pēc tam vēl
citi raksti par Svētā Gara kristību un spēku. Sapratu, ka, lai gan vēsturiski dzīvoju pēc Vasarsvētku Svētā Gara izliešanas, praktiski biju dzīvojis pirms
Vasarsvētkiem. Pie mana garīgā apvāršņa uzausa jauna gaisma, apustuļu un pirmās
kristīgās draudzes spožumā. Nu redzēju, ka pēdējo laiku apsolījums nebija tikai
priekš pirmās kristīgās draudzes vien, bet ka tie pēdējie laiki vēl stiepjas
līdz mūsu dienai, jo ja tās vien bija tās pēdējās dienas, par kurām runā
pravietis Joēls, tad kādās dienās mēs dzīvojam? Tāpēc arī nojautu, ka
Vasarsvētku apsolījums, tas spēks no augšienes pieder arī man un visiem, kas no
sirds atgriežas no saviem grēkiem un tic. “Jo
šis apsolījums pieder jums un … visiem, cik tālu Dievs pieaicinās…” (Apustuļu
darbi 2:39) Arī Jāņa 7:37-39, Lūkas 11:13, Galatiešiem 3:14 kļuva man svarīgas.
Tāpat arī Ebrejiem 12: 14. “Dzenaties pēc
miera ar visiem un svētas dzīvošanas, bez kuras neviens to Kungu neredzēs…”
Es slavēju Dievu, manu Kungu
un Pestītāju, par to pārmaiņu manā dzīvē un darbā, kas notika caur šī
brīnišķīgā Dieva apsolījuma saņemšanas, caur ticību. Un es no sirds nopūšos uz
Dievu, lai Viņš šo manu mazo grāmatiņu lietotu par spēcīgu ieroci savā rokā,
caur ko daudzi no maniem mīļotiem tautiešiem, kuri līdz šim pazina Svēto Garu
tikai vārda pēc, vai arī tikai kā atdzemdinātāju, paši pilnīgi nodotos viņa
rīkošanai un taptu apģērbti ar spēku no augšienes.
2.
“Un notiks pēdējās dienās…”
Apustuļu darbi 2:7
Pa
pasauli jauna vēsma iet-
Vai
nemaniet?
Pa
koku galiem lapas čalo un čukst,
Mirusī
sirds no jauna pukst…
Kā
pērkona dārdiens, kā rūkdams vējš
Te
atkal un atkal grūdiens spējš.
Brikšķ
kauli miroņu ielejā,
No
nāves pamostas dzīvībā,
No
rītiem līdz vakariem zibeņo,
Vai
nemaniet to?
Un
pasaule skatās un nesaprot,
Ko
gan šis troksnis nozīmējot.
Bet
šis ir tas, ko pravietis
Priekš
gadu simtiem vēstījis:
“Un
notiks pēdējās dienās šis:
No
sava Gara Es izliešu
Un
dēlus un meitas, un kalpones
Ar
spēku no augšienes apģērbšu,
Lai
pa pasauli prieka vēsti tie nes!”
Ikkatrs,
kas snaudis,
Augšā,
tādēļ kristīgie ļaudis!
Tā
nevar vairs, vairs ilgāk tā nevar iet
Vai
nedzirdiet?…
Ar
Svētu Garu citi kristīti tiek,
Vai
mums, vai mums tukšā būs jāpaliek?
3.
Bet šeit man tomēr mūsu
lasītājus nopietni ir jābrīdina, lai kāds nesāktu lūgt pēc Svētā Gara uguns
kristības vai piepildīšanas savas personīgās slavas vai goda dēļ. Ja kas tāpēc
sāks lūgt, lai būtu “kaut kas”, lai kļūtu par ievērojamu sludinātāju, vai
strādnieku, tas var krist lielās briesmās un saņemt Svētā Gara vietā maldu
garu, kā tas jau ar daudziem ir noticis. Un debesu gaismas vietā viņu prāts ir
tapis aptumšots, un tie ir atkāpušies, un daži kā sadragātas laivas, no ticības
krastiem nomaldījušies, gājuši bojā.
4.
Trīs vai četras galvenās
zīmes, kas seko vienai patiesai Svētā Gara piepildīšanai jeb kristībai ir
sekojošas: Jēzus Kristus top dvēselei ļoti dārgs. Viņa krusts un asins nopelns
iegūst jaunu nozīmi praktiskā kristīgā dzīvē.
5.
Grēks parādās
savā īstenā gaismā, it īpaši personīgā dzīvē, un ne tik daudz pie citiem, kā
pie sevis paša. Tāpēc viņš sāk viņu ienīst un bēgt no katras Svētā Gara
apbēdināšanas. Līdz ar to rodas vēlēšanās pēc šķīstas un svētas dzīves. Un ja
ticīgā dvēsele padodas Svētā Gara vadīšanai, tad viņa top vesta no uzvaras uz
uzvaru, ja arī dažreiz caur sāpīgām dvēseles operācijām un piedzīvojumiem, līdz
kamēr viss cilvēks, gars, dvēsele un miesa top nodoti par dzīvu, svētu un
patīkamu upuri Dievam (Romiešiem 12:1), caur ko vienīgi var notikt saprātīga
kalpošana Dievam. Un no šiem pamatiem neatkāpjoties viss cilvēks, dvēsele, gars
un miesa top bezvainīgi pasargāti līdz tā Kunga atnākšanai. Bet lai neviens
lasītājs nedomā, ka šis ir viegls ceļš, un lai necer veco Ādamu (veco cilvēku,
patmīlību) ar vienu šāvienu nobeigt. Mums nav jāaizmirst, ka ne vecais grēka
cilvēks iekš mums nomiris, bet mums, tai jaundzimušai būtnei, ir jānomirst tam
vecam Ādamam. Arī nestāv rakstīts, ka caur mūsu ticību uz Jēzu Kristu jeb Svētā
Gara spēku tas grēks būtu nomiris tā, ka tas vairs nevar uzbrukt, bet gan
apustulis Romiešiem 8:10 saka, ka, ja „Kristus
iekš jums mājo, tad gan miesa ir mirusi dēļ
grēka, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ.” Tāpēc arī nāk šī pasludināšana: “turat sevi nomirušus grēkam, bet dzīvus
Dievam.” (Romiešiem 6:11)
6.
Trešā
nemaldīgā zīme par Svētā Gara spēku cilvēka dzīvē ir - atsacīšanās no savām
interesēm, sava labuma meklēšanas, un noteikta cenšanās pagodināt Dievu un
darīt Viņa prātu. Tagad personīgi apvainojumi un strīdi, vai lieka goda
meklēšana vairs nespēlē nekādu lomu. Cilvēkam priekš sevis vairs nav ko meklēt,
jo viņa dzīvošana ir debesīs. Viņš ir tapis Dieva un cilvēku draugs, un tāpēc
Dieva valstības celšana un līdzcilvēku svētība ir viņa dzīves mērķis. Un ja
viņam vaicā par viņa dzīvošanu, tad viņš var izsaukties līdz ar Pāvilu: “Es esmu ar Kristu krustā sists. Un ne es
vairs dzīvoju, bet iekš manis dzīvo Kristus. Bet ko es tagad dzīvoju pēc
miesas, to dzīvoju caur ticību uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un pats sevi
nodevis.” (Galatiešiem 2:20). Tādam cilvēkam nav vairs par ko lielīties...
Manta, gods, slava - viss tas ir kļuvis pārāk pīšļains, lai debesu pilsonis ar
tām lielītos. Viņš uz visu ir sācis skatīties debesu acīm, kur zeltu min uz
ielām, un kur goda kroņus par kāju pameslu sviež. Bet ja viņš lielas, tad ar tā
Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko viņš pasaulei, un pasaule viņam ir krustā
sista. (Galatiešiem 6:14); un ar to, ka viņš pazīst to Kungu.(1.Korintiešiem
1:31)
7.
Vēl ceturtā
zīme - neviltīga mīlestība uz saviem tuvākiem, un ne tikai uz saviem draugiem,
bet arī uz ienaidniekiem, jo tie pēdējie viņam ir tuvāki, nekā pirmie. Viņš
centīsies lamāts neatlamāt, un pat neļaunoties uz saviem pretiniekiem! Viņš
sapratis, ka ja pretinieki būs, tad tie nebūs tik daudz viņa paša, kā Dieva
pretinieki. Viņš apzināsies, ka Dievs pats ir spējīgs īstā laikā savus
pretiniekus likt sev par kāju pameslu. Tāpēc arī tāds Vasarsvētku cilvēks mīlēs
grēcinieku, gribēdams viņu glābt, un aizlūgs par viņu - lai gan ienīdīs grēku,
kurā viņš atrodas. Jo viņam būs skaidri saprotams vārds, - kā var kāds mīlēt
Dievu, ko tas neredz, ja brāli, ko viņš redz, viņš nemīl (1.Jāņa 4:20)? Un viņš
bēgs no brāļa ienīšanas, kā no elles uguns, zinādams, ka katrs, kas savu brāli ienīst
ir slepkava, un nenonāks mūžīgā dzīvībā. (1. Jāņa 3:15).
8.
Svarīga
pazīšanas zīme, ka Dievs tevi ir svaidījis ar savu Garu ir tā, ka Bībele tev
būs it kā jauna grāmata. Tev patiks viņu lasīt un tu varēsi viņu daudz vairāk
saprast. Nu tev būs skaidrs tas, ka Dieva vārds jālasa ne lai taptu gudrs, bet
svēts; un tu lasīsi ne tik daudz lai zinātu, bet lai darītu ko Bībele māca.
Tevi iepriecinās Dieva apsolījumi, un Viņa pamācības tevi sargās no grēka. Šeit
nu ir vajadzīgs pierast pie ikdienišķas, noteiktas Bībeles studijas.
Vislabākais laiks tam ir pirmā rīta stunda pieceļoties. Pieradinies nēsāt sev
visur līdzi Jauno Derību. Ceļā un darbā, pa atpūtas brīžiem vienmēr varēsi
palasīt. Ja tu esi sludinātājs vai mācītājs, tev Bībeli lasot un savā praktiskā
dzīvē piemērojot, nekad netrūks mācības, ko pasniegt saviem klausītājiem. Lai
Dieva vārds ir vienmēr tavs kāju spīdeklis un gaišums uz visiem taviem ceļiem
(Psalms 119:105). Nesper ne soli, neuzņemies nekādu jaunu taku jeb gaitu, kur
Dieva vārds neiet ar savu spožo aizrādījumu pa priekšu. Nemēģini piemērot Dieva
vārdu savai kājai, Bet savu kāju Dieva vārdam. Dieva vārds no sava taisnā un
šaurā ceļa nenogriezīsies, bet ja tu no viņa nogriezīsies, tu vari acumirklī
nomaldīties, un tam sekas var būt daudz maldu gadi tuksnesī un var būt pat
apsolītās zemes zaudēšana. (Ebrejiem 3:17) Un “dažs ceļš liekas iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.” Netici
tāpēc nekādai mācībai, vai atzīšanai vai parādībai, ja pat to atnestu Dieva
eņģelis no debesīm, - ja tā nesakrīt ar Dieva rakstīto vārdu. Jo „tos Rakstus
nevar atmest” (Jāņa 10:15), un Dievs pats sev pretī nevar runāt (Jesajas 40:8,
Jāņa atklāsmes gr. 3:7; 19:11-13).
9.
Mēs neņemamies
dogmatiski apgalvot, bet ja mēs pareizi saprotam līdzību par desmit jaunavām,
tad gudrās mums šķiet tās, kas piepildītas ar Svēto Garu. Jo Svēto Garu bieži
Bībelē apzīmē ar eļļu. Un tā kā starpība starp gudrām un ģeķīgām bija tā, ka
pirmo ugunis turpināja degt (kā avota ūdens neizsīkst, bet verd pastāvīgi),
turpretim ģeķīgo eļļas sveces sāka izdzist (Mateja 25: 8), (kā ūdens bedrē, kur
tas ielijis jeb ieliets, izkalst), - tad arī Kristus tiešs aizrādījums uz Svētā
Gara kristību apstiprina mūsu domas par augšminētās līdzības izskaidrojumu:
Jāņa 7:37-39. “Kam slāps, tas lai nāk pie
Manis un dzer! Kas tic uz Mani, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva
ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz
Viņu; jo Svētais Gars vēl nebija tāpēc, ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. - Un
atkal: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko es
tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens ko es tam došu, kļūs viņā par
ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Skaidri redzams, ka te
ir runa par avotu, kas būs iekš ticīgā, tas ir, viņiem nevajadzēs meklēt pie
citiem. “Patiesības Garu, ko pasaule
nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo
viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos” (Jāņa 14:17); “Un jums paliek tas svaidījums, ko no Viņa
esat saņēmuši, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu; bet kā Viņa svaidījums māca
jums visas lietas un ir patiesīgs un nav meli, un kā Viņš jums ir mācījis, tā
palieciet Viņā” (1.Jāņa 2:27); “Un
tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk
pie Manis” (Jāņa 6:45).
10.
Noteikti ir
arī jāuzsver, ka katrs patiesi no saviem grēkiem atgriezies un atdzimis cilvēks
ir saņēmis Svēto Garu, jo pati atgriešanās un jaunpiedzimšana, ja tā ir īsta,
nevar notikt kā tikai caur Svēto Garu. Bet šī jaunpiedzimšanas Svētā Gara
darbošanās un saņemšana vēl nav Vasarsvētku piedzīvojums un Svētā Gara
piepildīšana.
11.
Var gan
notikt, ka dažiem jaunatdzimšana un Svētā Gara kristība notiek tai pašā stundā,
kā pie Kornēlija (Apustuļu darbi 10:43-47), un kā tas ir noticies ar Finneju.
Bet vispārīgais piedzīvojums ir tas, ka Svētā Gara kristība nāk pēc kāda laika,
pat gadus pēc atgriešanās.
12.
Tā vaina,
zināms, nav pie Dieva, it kā Viņš negribētu dot Svēto Garu katram nopietnam
meklētājam. Jo stāv taču rakstīts: “Cik
vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūk. 11:13).
Bet tā vaina ir - visbiežāk iekš tā, ka ticīgie paši par šādu Svētā Gara dāvanu
jeb kristību nekā nezin, tas viņiem nav mācīts no mācītājiem, kas to paši nav
piedzīvojuši. Un mācītājs jeb sludinātājs galvenokārt runās par to, ko viņš
piedzīvojis personīgi savā sirdī: “no
sirds pilnības mute runā;” tas ir, ja viņš runā no sirds, tad viņš runās
par to, ar ko viņa sirds pilna. Un vai kāds no sirds runā, to drīz vien
klausītāji arī sapratīs. Ja viņš sprediķo tikai lai amatu izpildītu, tādā
gadījumā tā būs sausa, sasalusi prāta valoda. Bet tā kā Svēta Gara pildītu
mācītāju ir ļoti maz, tad arī saprotams, kāpēc klausītāju lielākā daļa par pašu
Svēto Garu un Viņa spēku tik maz dzird un zina.
13.
Un ja piepeši
kāds nāk un tādu mācību sāk mācīt, tad bieži vien tas viņiem liekas kā
fanātisms, jeb salda vīna pilnums. Tie nevar saprast, kā var gluži atdoties
Dievam, jeb vest “simtprocentīgu dzīvi priekš Kristus”. Tas ir tāpēc, ka viņi
pie tādas dzīves nav pieraduši, jo gandrīz katrs iet pa savu pašu ceļu, dzenas
pakaļ saviem personīgiem mērķiem. Ja nu kāds apgriežas apkārt, un sāk iet uz
otru pusi, taisni viņiem pretī, un vairs nemeklē savu labumu, tad tas patiesi
var izrādīties tiem ļoti savāda lieta. It kā cilvēkam, kas pieradis uz galvas staigāt,
tas ir ar prātu pret zemi, rādīsies pavisam apgriezta būšana, ja kāds sāks iet
ar galvu uz augšu, tas ir pret debesīm pagrieztu, ar katru cīpsliņu, kā dzīvs
loceklis, tiekdamies un pieķerdamies Kristum, tai Galvai. “Jo Viņš ir tai miesai Galva.” (Kolosiešiem 1:18). Un “ja tad nu jūs ar Kristu esat
augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo
jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva.”
(Kolosiešiem 2:1-3).
14.
Svētā Gara
piepildīšana ved cilvēku pie tik daudz brīnišķīgām pārmaiņām, pārceļ viņu it kā
jaunā pasaulē, no zemes debesīs. Līdz tam viņš kā ogļu racējs, dziļi apakš
zemes strādādams, reti vien saredzēdams kādu gaismas stariņu un cerēdams
kādreiz, savas mūža dienas vakarā, tapt uzvilktam augšā, t.i. debesīs. Un tā
tumsā un nezināšanā paiet viņa dzīve. Un viņš domā, ka nekas labāks nevar būt
šajā dzīvībā. Tā rīkojas visi pa ogļu lauztuvēm, melnām sejām un noputējuši,
bet kad viņam stāsta, ka augšā ir daudz jaukāk, ka tur spīd saule, ka tur
priecīgi dzied putni, ka tur puķes zied, kur putekļu un akmeņogļu sodrēju vietā
pa pļavām kristālu upes tek, tad viņam negribās ticēt. Bet lielākā daļa pat par
tādu dzīvi sapņo tik pēc kapa; un par tādas augšāmcelšanās dzīves iespējamību
pirms kapa viņi pat vēl nemaz nav dzirdējuši: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” (Apustuļu darbi
19:2). Bet no tiem, kas arī būtu dzirdējuši, lielākā daļa nav sapratuši, savas
nepaklausīgās sirdscietības dēļ. Bet vainu viņi dod mācībai: “Šī valoda ir grūta, kas to var
ieklausīties.” (Jāņa 6:60). Bet tie, kas baudījuši Vasarsvētku un šīs
augšāmcelšanās mācības dzīvību, šīs debesu mannas saldumu, jo ciešāk pieķeras
savam Kungam un izsaucas no sirds dziļumiem: “Kungs, pie kā mēs iesim?! Pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.”
(Jāņa 6:68).
15.
Turam par
vajadzību aizrādīt par vienu nesaprašanu, kas dažu labu dedzīgu ticīgo ir
vedusi šaubās, vai tik viņš ir patiesi saņēmis Svētā Gara kristību, jeb nē. Ir
noteikti jāatšķir Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ar Svēto Garu no
pieaugšanas žēlastībā. Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ir tā pat kā grēku
piedošanas saņemšana, tā sakot, acumirklīgs darbs, tas ir, saprotams, ja
zināmie Dieva Vārdā uzrādītie noteikumi ir izpildīti. Turpretim pieaugšana
žēlastībā, jeb, ar citiem vārdiem, svētā dzīvē, turpinās kamēr ticīgs cilvēks
dzīvo, varbūt pat visu mūžu. Šos divus pārmainot vienu ar otru arī nāk daudz
nesaprašanas, kā pie tiem, kas tiecas pēc Svētā Gara kristības, tā arī pie
tiem, kas skatās pēc šīs kristības augļiem.
16.
Ir jāievēro,
ka Svētā Gara kristība nevienu cilvēku nedara bezgrēcīgu vai tik svētu, ka viņš
vairs nevarētu grēkot. Bez šaubām apustuļi Pēteris, Jēkabs un Pāvils bija
kristīti ar Svēto Garu, bet mēs lasām par viņiem un par viņu pašu pazemīgu
apliecināšanu: ”Un kad Pēteris bija nācis
uz Antiohiju, tad viņam atklāti nostājos pretī, jo viņš bija kritis vainā. Un līdz
ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņa liekulība aizrāva
līdz.” (Galatiešiem 2:11,13). Un Jēkabs saka: “Jo mēs visi daudzējādi klūpam…”.(Jēkaba 3:2). Un arī
Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru,
bet ļauno. ko negribu, to es daru.” (Romiešiem 7:19). Tas nenorāda, ka viņi
bijuši Dievam nepaklausīgi ar nodomu, nedz arī to, ka viņi nav zinājuši, ka
caur savu nepaklausību to Kungu apbēdinājuši; bet viņu kristīgās dzīves
princips bija noteikti šis; “Ko nu lai
sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs,
kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā?” (Romiešiem 6:1-2). Šeit ir tā
asā starpība starp viņiem un daudziem mūsu laika ticīgiem, kas aizbildina savas
klupšanas un mēģina caur to savu vainu darīt mazāku, pat daudzreiz palikdami un
tīši dzīvodami zināmā grēkā, par kuru ne reizi vien jau viņiem ar savu
sirdsapziņu bijis jācīnās. Šāds stāvoklis ir bez šaubām tam Kungam negantība. “Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības
atzīšanu, tad vairs neatliek nekāds upuris par grēkiem, bet briesmīga sodības
gaidīšana un uguns karstums, kas grēciniekus aprīs. Ja kāds Mozus bauslību
nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trīs lieciniekiem jāmirst. Cik
gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām, un
derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas žēlastības Garu
ir nievājis!” (Ebrejiem 10:26-29).
Tāpēc,
sargieties no katra grēka, kā no uguns, izsūdzēdami un caur ticību nomazgādami
katru paklupšanu no jauna Dieva Jēra asinīs, ar bijāšanu un drebēšanu dzenaties
uz to, ka topat svēti. (Filipiešiem 2:12).
17.
Ko
līdz par kristiešiem mums saukties.
Ko
līdz mums Kristus bauslis jauns,
Kad
mums vēl tīk ar grēkiem jaukties,
Kad
Kristum kalpot mums ir kauns?
Ko
līdz ar vārdiem slavu gūt;
Kad
nevar Kristus sirdī būt?
Ko
līdz mums Kristus mokas minēt,
Kad
paši ciest mēs baidāmies?
Pēc
pūlēm tik var svētkus svinēt,
Pēc
cīņas kronis pienāksies.
Bet
kam pa vecam dzīvot prieks,
Vai
tam gan Kristus kroni sniegs?
Ko
līdz, ka Kristus nāvē gājis,
Ja
grēkiem nomirt negribam?
Ja
Viņš mūs mīļi aicinājis
Un
mēs Tam pakaļ neejam?
Ja
nenomirsti pasaulei,
Tad
jāmirst tavai dvēselei.
Ko
līdz tam Kristus svabadība,
Kad
peld vēl pasaul’s straumei līdz?
Ko
palīdz tava labā griba,
Ja
paliec grēku valgos pīts?
Kā
sirdī valdīs miers un prieks,
Ja
grēks tavs kungs un pavēlnieks?
Ko
līdz, ka Kristus augšāmcēlies,
Ja
tu vēl garā nomiris?
Ko
līdz, ja Dievam kalpot vēlies,
Un
neesi to iesācis?
Ko
palīdz Gara zobens tev,
Ja
cīņu nesāc pats ar sev'?
Tad
nu ar atjaunotu gribu
Ej
dari kas tev sacīts taps,
Un
apvelc Kristus nevainību,
Tad
cīnītājs tu būsi labs.
Kas
Jēzu mīl, tas cīnīsies,
Līdz
pilnam svētīts jutīsies.
18.
Saprotiet, ka
Svētā Gara kristība tiek dota darbam un liecināšanai ne tikai ar muti, bet jo
vairāk lai skaisti runā dzīve: “Jūs
dabūsiet spēku, kad pār jums būs nācis Svētais Gars, un jūs būsiet Mani
liecinieki…līdz pat pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8).
19.
Lai gan
piepildīšana ar Svēto Garu ir it kā īstas svētīšanas dzīves noteikts iesākums,
jeb pareizāk sakot dzīvības pilns turpinājuma sākums, tomēr pieaugšana
žēlastībā ir jāsaprot, kā īpaša Svētā Gara darbība iekš ticīgā cilvēka.
Nemēģiniet sajust Svētā Gara kristību vai
piepildīšanu ikdienišķā dzīvē, jo tad tam nav īpaša iemesla parādīties, bet gan
garīgā darbā jūs manīsiet Viņu darbojamies iekš jums, iegūdami brīvību un spēku
liecināt par Jēzu. Bet pieaugšanai žēlastībā jābūt redzamai visā mūsu dzīvē,
tāpat kā augļus var redzēt pie kokiem. “Svētīgi
garā nabagi, kam bēdas, lēnprātīgie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības,
svētīgi sirdsšķīstie, sirdsžēlīgie, svētīgi miera nesēji, kas taisnības dēļ
vajāti, svētīgi jūs esat, ja jūs vajā un lamā un ar meliem par jums runā visu
ļaunu Manis dēļ. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu
labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:3-11,16). “Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet
nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:17).
20.
“Un tā Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība,
labprātība, ticība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22) - īpaši lūdzu ievērot, ka
pēdējā pantiņā “auglis” lietots vienskaitlī. Nevis - tā Gara augļi, tā it kā
viņu būtu daudz, un katrs kristietis varētu uzaudzēt pa vienam, jeb dažus. Bet
tā Gara auglis ir viens, šo dažādu kristīgo īpašību kopsavienojums. Un tas, kam
ir patiesa mīlestība, tam būs arī prieks un miers, ticība, un viņš to pierādīs
caur pacietību, laipnību un labprātību, lēnprātību un atturību. Bet ja kam nav
vienas no šīm īpašībām, tam patiesībā nebūs nevienas, jo Gara auglis satver
sevī viņas visas, kā saules stars visas varavīksnes krāsas. Un ja kādam staram
nav visas krāsas, tad tas gan var būt no kāda šīs zemes skala jeb sveces, bet
nevis saules stars. Gara dāvanas gan ir dažādas un top izdalītas katram, kā tas
Gars to grib, bet tā Gara auglis ir viens, jo Svētā Gara kokam nav neviena
novītuša zara, nedz neienākušos augļu.
21.
Kāda kundze reiz atnāca pie
sava mācītāja, un sūdzējās par savu ātro dabu. “Es esmu daudz lūgusi Dievu pēc
tā Svētā Gara augļa “lēnprātības”, bet Dievs manu lūgšanu nepaklausa, jo atkal
un atkal es topu sakaitināta un dusmīga. Lūdzat par mani, mācītāja kungs, lai
Dievs man dotu šo man tik vajadzīgo Gara augli.”
- “Jā, bet vai jūs lūdzat to Kungu, lai Viņš
jums dotu arī mīlestību un pacietību, mieru un laipnību, atturību?” vaicāja
mācītājs.
- “Ak, pēc tiem augļiem es nejūtu īpašu
vajadzību,” atbildēja kundze, “mana nelaime ir tikai ar manu ātro dabu.”
Te nu mācītājs viņai
izskaidroja, ka Gara auglis ir tikai viens, saturošs iekš sevis visas šīs Dieva
bērna īpašības, un nevar pieprasīt no Dieva, lai Viņš izrauj no šī augļa tikai
vienu gabaliņu un dotu savam bērnam. Nedz Dievs var arī atbildēt vienu tādu
patmīlīgu lūgšanu. Jo tas, kas lūdz tikai vienu jeb dažas no šīm īpašībām, to
dara visvairāk tāpēc, ka viņu trūkums dara to nelaimīgu, piespiež izdarīt un
izrunāt lietas, kas vēlāk pašu liek negodā. Šādas lūgšanas mērķis ir personisks
gods un laimīgs stāvoklis. Bet tas, kas grib pagodināt caur savu kristīgo dzīvi
Dievu un redz, ka viņš var uz katra soļa vai katrā darbā, vārdā Dievu
nepagodināt, tas ar dziļu pazemību nāk pie tā Kunga un lūdz piepildīt viņu ar
Svētā Gara augli, to Dievs arī labprāt dara. Ja arī no sākuma viena vai otra
puse šim auglim vēl nav tik labi ienākusies, tomēr tā Kunga žēlastības saules
staros atrodoties, “Topam pārvērsti tai
pašā līdzībā no spožuma uz spožumu, no tā Kunga Gara.” (2.Korintiešiem
3:18)
Minētā kundze, saņēmusi šādu
paskaidrojumu, tūliņ vēlējās lūgt kopā ar mācītāju Dievu pēc visa Gara augļa.
Viņa atdevās tam Kungam pilnīgi un ar dziļu pazemošanos lūdza pēc Dieva
žēlastības parādīšanas. Kad kādas dienas vēlāk satapa šo kundzi uz ielas, viņas
vaigs spīdēja no laimes, tad viņa sacīja: “Man tagad mājās ir jauna dzīve!
Dievs ir paklausījis manu lūgšanu. Tagad jāparāda visiem tik daudz laipnības un
mīlestības, ka man nemaz vairs neatliek laika dusmoties.”
22.
Lasītāj, ej un dari tu
tāpat!
23.
Vēl ir daudz citu, vairāk
vai mazāk nomanāmu zīmju, no kurām var pazīt cilvēku, kas atdevies Dievam un
staigā Svētā Gara spēkā. Bet augšminētās ir tās galvenās. Pēc šīm zīmēm
spriežot, daudzi sacīs, ka tādu ļaužu ir maz, kas tā dzīvo. Bet, ja kas tā saka,
tad viņi ar to pašu apliecina to Dieva vārdu esam patiesīgu. Mateja 7:14,21;
Lūkas 13:23-24; Vēstule Filipiešiem 2:20-22; Jāņa atklāsmes gr. 3:4; Ebrejiem
3:19 un 1.Korintiešiem 10:5: “Jo ne pie
daudziem Viņam bija labs prāts.” Bet kam ausis dzirdēt, un kam sirds
saprot, lai dzird un saprot, ko Gars saka draudzēm: “Iededzies un atgriezies.
Un ja nē, tad Es nākšu drīz un nogrūdīšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu
neatgriezīsies.”
24.
Ja jums liekas grūts šis
ceļš, dārgie ticības biedri, tad tomēr neapstājieties. Labi iesākt ir daudz
vieglāk, nekā labi turpināt un pabeigt. “Esi
uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.” (Jāņa
atklāsmes gr. 2:10) Atdod savu sirdi un dzīvi pilnīgi tā Kunga rokās, un Viņš,
kas to labo darbu pie tevis iesācis, arī pabeigs (Filipiešiem 1:6). Pat
vislielākajās kārdināšanās nedomā, ka cīņa pazaudēta, “jo caur to, ka Kristus pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top
kārdināti, var palīdzēt” (Ebrejiem 2:18). Lai tevi arī šis vārds
iestiprina: “jums vēl nekāda kārdināšana
nav uzgājusi, kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; Viņš neļaus jūs
vairāk kārdināt, kā spējat, bet kārdināšanai darīs tādu galu, ka varat
panest.” (1.Korintiešiem 10:13) Ja tu šo pilnīgas atdošanās Dievam ceļu
ejot, paklūpi, celies un ej atkal uz priekšu, zinādams, ka tas ir tas pareizais
ceļš. Un lai arī kas gadītos, paturi noteikti savu nošķiršanos, savu gribu,
savu sirdi priekš Dieva. “Par visu, kas
jāsarga, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība. Paļaujies uz to Kungu no
visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu
vērā, tad viņš darīs līdzenas tavas tekas.”(Salamana pamācības 4:23; 3:5-6)
Un lai tas maksā ko maksādams, neatkāpies no tā Kunga ceļa ne pa kreisi, ne pa
labi. Labāk ievainotam un sadauzītam brūcēs ieiet Debesu valstībā, nekā ar
veseliem locekļiem ellē. Neaizmirsti, ka tas Kungs tevi aicinājis netikvien
ieiet pa šauriem vārtiem, bet arī staigāt pa šauro ceļu.
25.
Šīs mācības gala vārds ir:
“Kas bez pūlēm un pašaizliedzības iegūstams, nav iegūšanas vērts. Labāk ir, ka
nav nekāda ticība, nekā ticība, kas ir viegla. Un:
“Kas
krusta nesējs negrib būt,
Tam
nebūs Manā priekā kļūt.”
Jo Dieva Dēls ir nodibinājis
savu valstību uz Ģetzemanes un Golgātas pamatiem. Un Viņa tronis sniedzas pāri
galvaspilsētas pērļu vārtiem. Bet tiem, kas pa viņiem grib ieiet, ir jāiesāk ar
asins sviedru ieleju un ar negoda pakalnu. (Ebrejiem 13:13-14)
Viņu uzvaras zīme ir ērkšķu
kronis, un viņu greznums nonēsāts purpura mētelis. Viņi priecājas ciešanās, un
jo vairāk viņus apsūdz, jo lielāks viņu gods. Un nekad tie nekaunas Kristus
evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.
(Romiešiem 1:16) Un caur raudu ieleju ejot, to dara par avotainu zemi. Un pat
nāves ielejā staigājot, viņi nebīstas ļaunuma, viņi nebaidās ne no viena velna
ellē, nedz no jeb kāda cilvēka virs zemes, jo viņi bīstas Dievu, savu mīļo un
labo Tēvu, - un bīstas no grēka un Svētā Gara apbēdināšanas. Pat lielākajās
bēdās viņi ir laimīgi un vēl laimīgāki nomirstot. Un viņu mūžīgā dziesma ir
“Aleluja!”
“Un Dievs saka: notiks
pēdējās dienās, ka Es izliešu no sava Gara uz visu miesu.” „Un tas Gars un tā
līgava saka: “nāc!” Un, kas to dzird, tas lai saka: ”nāc!” Un kam slāpst, tas
lai nāk, un kam gribas, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.”
Aleluja!
Tikai dūšu!
Turi
dūšu - neatkāpies,
Lai
ar ienaidnieku daudz!
Vēl
līdz šim neviens nav krāpies,
Kuru
Dievs uz cīņu sauc,
Kam
ar Kristu karot ļauts!
Dūšu!
Gan bez Svētā Gara
Mēs
ne nieka nespējam,
Bet
ar Viņu mums ir vara
Spītēt
pašam sātanam;
Dievs iekš mums un - jātrīc tam!
Dūšu!
Dieva bērnu priekšā
Visa tumsas vara trīc,
Bēg
nakts, migla gaist, aust rīts-
Diezgan
vergu takās mīts:
Cietumos
spīd saule iekšā.
Dūšu!
Tikai tagad tiesu
Jāizkaro
dzimtenē,
Ne
pret asinīm un miesu,
Bet
pret ļauno cilvēcē,
Grēku
sirdī, dvēselē.
Dūšu!
Taurētāj, lai tāli
Tavas
taures sauciens skan,
Neteic:
grūti, maz mēs gan,
Apslēpti
vēl daudz mums brāļi!
Sagaidījuši
līdz rītam
Vai
kāds tūliņ dusēt ies!
Dūšu!
Citi, ja mēs krītam,
Mūsu
vietā cīnīsies.
Dūšu!
Priekš mums karo Dievs.
Citi
cīnās, nezin kuri
Kara
beigās uzvarēs…
Bet
mēs zinām - dūšu turi-
Mūsu karam nobeidzoties
Uzvarnieki būsim mēs…
Tādēļ
tagad: Cīņā doties!
Viljams
Fetlers
Svēta Gara
cilvēka pazīšanas zīmes
Publicēts
1912. gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru