Viljams Fetlers - SIRDSŠĶĪSTIE

SIRDSŠĶĪSTIE

Viljams Fetlers

 „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”

Mateja ev. 5:8

 Ņemsim šodien dažas pamācības no vārdiem, kurus Jēzus reiz runāja. Kalna sprediķis nav domāts priekš pasaules ļaudīm, jo mēs lasām: „Bet kad viņš tos ļaudis redzēja, tad viņš uzkāpa uz kalna un apsēdās un viņa mācekļi pie viņa piestājās, un savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

„Viņš apsēdās un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.” Te redzam piepildāmies vārdus, ko ķēniņš Dāvids savā laikā sacīja: „Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dibena; kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara un neceļ ļauna valodu pret savu tuvāku” (Dāv.dz. 15 : 1 – 3).

Tas Kungs Jēzus bija uz kalna ar saviem mācekļiem un mācīja, ka viņiem vajaga būt svētiem un svētīgiem. Šoreiz gribu sevišķi pastrīpot Jēzus vārdus: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Man liekas , šie vārdi ir centrs visam pārējam. Dievs uzlūko cilvēka sirdi. Daudz ļaudis var pieņemt svētu masku un kā svēti izrādīties ļaužu priekšā, bet tādi svētie Dievu neredzēs; jo „svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Jūs varat dzīvot Latvijas valstī un tomēr prezidentu neredzēt; jūs varat no kāda ķēniņa saņemt kādu dāvanu vai manifestu un tomēr pašu ķēniņu neredzēt. Še mūsu priekšā tas augstākais –ķēniņu Ķēniņš; kas gan var skatīt Viņa vaigu? „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kalna sprediķi ir vēl citi apsolījumi, kuri savienoti ar svētīgumu. „Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.” Man ir pārliecība, ka neviens nevar mieru turēt, ja tas nav Dievu redzējis. Ir daži ticīgie, kuri netur mieru; tie nav Dievu redzējuši un arī neredz, jo tiem nav šķīstas sirdis. Parādi man brāli jeb māsu, kuri mieru netur, un es jums parādīšu cilvēku, kuram nav šķīsta sirds.

Mana personīgā vēlēšanās ir vienumēr iet mierīgi savu ceļu; teikt, kā reiz sacīja Abrahāms uz Latu: „Ja tu gribi pa kreiso roku, tad es gribu pa labo; bet ja tu gribi pa labo roku, tad es iešu pa kreiso.” Dievs ir miera Dievs. Tas vēl nav miera ceļš, kad ļaudis satiekas un šā tā izrunājas. Cilvēks, Dievu redz; tas ir nācis sakarā ar debesu Tēvu, nemaz citādi nevar, kā mieru turēt. Tādu cilvēku starpā nekad nebūs strīdus. Nav strīdum vietas tur, kur Jēzus sēž pie galda un ja Jēzus sēž uz sirds troņa, tad tādā sirdī arī nebūs vietas strīdum un tāda cilvēka dzīve būs bez strīdus un ļaunuma. Nevar būt svētīts garīgs strādnieks, ja sirdī nav miers un ja sirds nav pilnīgi šķīstīta Dieva priekšā. Katrs ir tikai cilvēks un bieži vien tam uzbruks kārdināšanas: gan kā lieli vilki vai plēsīgi tīģeri tuvosies šie nemiera cēlēji, rupjie grēki; bet ar tiem daudzreiz ir vieglāk galā tikt, nekā ar tām mazām lapsām, kuras noposta dvēseles mieru. Brāļiem un māsām daudzreiz nebūs viegli paturēt pilnīgu mieru savā fabrikā, darbnīcā vai ģimenē, kur varbūt jādzird dažādi nepatiesi pārmetumi un apvainojumi. Ja, tas nebūs viegli, bet ne neiespējami, jo „tas miera Dievs satrieks to sātanu.” Viņš ir mūsu miers un uzvara. Ja Viņš, tas miera Ķēniņš, valdīs tavā dzīvē, tad Viņš, ne tu, bet Viņš aizdzīs un uzvarēs visus tavus nemiera cēloņus; un miera atmosfēra būs tavā sirdī un dzīvē. Kas pazaudē mieru, tas arī pazaudē garīgo spēku.

„Tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus.”

Filip. 4:7. Tas vārds „pasargās” pamattekstā nozīmē it kā tad garnizons apsargā. Miers pasargās mūsu sirdis un domas, ja iekšā ta paliksim. Ir daudz ļaudis, kuri nekā nezin no Dieva miera un tie ir nelaimīgākie cilvēki pasaulē. Dieva bērni, kuri nav Dievu redzējuši, nevar mieru turēt. Vai tev ir šķīsta sirds? Vai tu zini, kas tas ir – šķīsta sirds? Tu vari būt saņēmis grēku piedošanu, un tomēr tev var būt nešķīsta sirds.

Ja bērns pēc lietus iziet ārā, māte vai tēvs to pamāca: „Dēliņ, ej godīgi, ka nenosmērē savas jaunās baltās drēbes!” Bērniņš atbild: „Labi, papiņ, es neiešu dubļos.” Bērns spēlējas pa lauku, viņam piemirstas tēva brīdinājums, viņš paklūp dubļos, un jaunās drēbes nu ir notašķītas netīras. Tēvs, to redzēdams, dēlu sauc pie sevis, lai pārmācītu. Bērns saka: „Papiņ, es to nekad vairs nedarīšu...” Daži nožēlo grēkus pēc katoļu veida, lai pēc tam grēkotu atkal. Dieva vārds tomēr noteikti saka: „Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt u.t.t.” Tikai tā ir pareiza grēku sūdzēšana, ja grēkus izsūdz un tos arī atstāj. Kad tēvs , kā jau minēju, gribēja dēlu pārmācīt un to sauca pie sevis, mazais nāca gaužām asarām raudādams: „Tēvs, es to nekad vairs nedarīšu.” Tēvs redzēdams bērna pazemīgo un sagrauzto sirdi, saka: „Labi, es tev piedodu.”

Ja kāds brālis jeb māsa nevar nožēlot savus grēkus, savu netaisnību, tas ir palicis akls un atkāpies no žēlastības. Šie ļaudis ir uz ļoti bēdīga ceļa. Cilvēks, kas no žēlastības atkāpies, var pazaudēt uz visiem laikiem Dieva žēlastību un aiziet mūžīgā pazušanā. Par tādiem ļaudīm ir sacīts: „Vai tiem, jo tie ir gājuši uz Kalna ceļu un peļņas dēļ iegāzušies Bileāma alošanā un ir nomainīti Korus pretimrunāšanā (Judas 1, 11).

Bēdīgi, ka daudz cilvēki naudas dēļ tiek apstulboti; caur zelta brillēm visas lietas parādās pārvērstā veidā. Cik daudz cilvēki naudas dēļ noiet no patiesības ceļa un tad sākas pretrunāšanas, nav harmonijas; nauda nevar cilvēku laimīgu darīt, bet vienīgi Dieva svētā pateicība, kas ir uzrakstīta Dieva vārdā. Laimes avots ir Dievs, ne zelts.

Tie ari bij ticīgi ļaudis, par kuriem Juda saka: „Šie ir gānekļi pie jūsu mīlestības mielastiem, kopā plītēdami un bez bijāšanas barodamies; padebeši bez ūdens, vai ugunskurs uz papīra uzzīmēts, bez patiesas uguns – tiem vienāda nozīme. Velns visu taisa pakaļ; tam nemaz nav patiesības uguns, bet viņš ņem un uzkrāso uz papīra tādu pašu uguni; starpība tikai tā, ka neīstā uguns nedeg un nesilda. „Divkārt nomiruši” ir tie, kuri atgriezušies, nākuši draudzē un tad no jauna sākuši iet ļaunus ceļus. Ir briesmīgi būt divkārt mirušam. „Tev ir tas vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (Jāņa par. 3, 1).

Tādēļ, brāļi un māsas, cik svarīgas ir svētīšanās sapulces, tur kopīgi savas sirdis pērmeklējam un atsakam visam, kas nestāv sakarā ar Dieva svēto vārdu, noliekam katru grēku un netaisnību un mantojam jaunus spēkus, jaunas svētības no tā Kunga. Ja mēs esam vienprātīgi savā starpā, tad Dievs var mūs svētīt.

Pirms kara ari sasaucām svētīšanās sapulces. Dievs svētīja – ar katru sapulci ūdens cēlās. Pēc divām dienām Dievs deva varenas svētību straumes. Mēs nepielaidām neko, kas varētu mieru traucēt. Cik daudz Dieva svētības nav zaudētas caur nemieru Dieva bērnu vidū. Ļaudis, kas negrib piedot un mieru turēt, ir tie par kuriem rakstīts: „Divkārt nomiruši”. Varbūt šeit jūsu starpā ari ir tādi ļaudis? Divkārt nomiruši: nomiruši vispirms Dieva žēlastībai un otrkārt Svētā Gara svaidīšanas spēkam no augšienes. Vēl tālāk Jūdas grāmatā lasām: „izsakņoti koki”, tas ir tādi koki, kuri ir gan iestādīti, bet tad sākuši nīkt un tapuši izsaiņoti. Ja paliksim iekš Jēzus, ta patiesā viņa koka, ja nepārtraukti Svētā Gara straumes plūdīs iekš mums un dos dzīvību, tad mūsu garīgo koku nekādas vētras nevarēs izsakņot. Dievs nevienu lietu nedara nelaikā; kad vajadzīgs augļiem parādīties, tad tie ari tur būs.

Kā tas notiek, ka topam izsakņoti? Pie tā nemaz daudz nav vajadzīgs. Pietiek, ja tu savā sirdī ielaid rūgtumu, grēku, kaut to vismazāko, tad tavs garīgais koks, kā no tārpa grauzts, sākts pamazam nīkt, līdz beidzot tas no vēja apgāzts, pavisam izsakņojies. Iesākumam pietiek, ka tu sāc aizstāvēt grēku. Nebūs ilgi, ka tu sāksi to mīlēt un tas ienāks sirdī un viņš būs pazaudēts. Apustulis Jānis saka: „Ja kas savu brāli nemīlē, tas ir slepkava”. Ja tu nevari savu brāli mīlēt, tad ari tu esi slepkava. Ja cilvēks ir grēkojis un viņam tas no sirds ir žēl un viņš ar patiesu nožēlošanu var sacīt: „Piedod man”, tad daudzreiz tie lielākie ienaidnieki top par draugiem; viss tiek piedots un aizmirsts. Pavisam cita lieta ir, ja cilvēks dara nepareizi un netaisni un to negrib nožēlot, tāds ari nekādu žēlastību nedabūs: Dieva Gars no tāda cilvēka atstāsies. Sauls bija no Dieva atkāpies; un Dievs vairs viņu nevarēja svētīt, nedz viņa lūgšanas paklausīt, tāpēc, ka Sauls nenāca ar patiesu nožēlošanu Dieva priekšā. Tad notika kas briesmīgs: Dieva Gars no Saula atstājās un ļaunais gars pie viņa piestājās. Turpretī Dāvids mīlēja Dievu no visas sirds un tāpēc Dāvids varēja mīlēt arī savus ienaidniekus. Dieva Gars bija ar Dāvidu. Kad Sauls meklēja Dāvidu nokaut, ko Dāvids darīja? Dāvids no sirds mīlēja savu ienaidnieku. Draugs, vai tu arī tā vari mīlēt, ka no tā var pazīt, ka tu esi Kristus māceklis? Kad Sauls bija miris, ko darīja Dāvids? Dažs varbūt domās, ka tagad gan Dāvids būs laimīgs, kad viņa lielākais ienaidnieks, kurš mīlēja viņa brīvību, ir miris. Kad Dāvids to dabūja zināt, mēs lasām, ka viņš saplēsa savas drēbes un gauži raudāja... Tas ir patiess kristīgajums, tā ir patiesa mīlestība.

Šķīsta sirds nepatur sevī grēku, tā ir katrā brīdī gatava nožēlot katru nepatiesību un piedot.

Minētais zēns bija nožēlojis grēkus, tēvs tam bija piedevis; tomēr viņa svārciņi vēl bija netīri. Tāpat mēs nākam pie Dieva; Viņš piedod; un tomēr sirds var palikt nešķīsta, ja mēs visu savu sirdi gluži neatdodam Jēzum priekš pilnīgas nošķīstīšanas.

Še mana sirds! Tev, Dievs, to atdodu,

Tev, kas to radījis.

„Ne pasaulei, bet Man to dodi tu”! –

Tā tu man sacījis.

Šo upuri, Kungs, mīlestībā

Tev nesu, dodu uzticībā:

Še mana sirds! Še mana sirds!

 

„Mans dēls, mana meita, dod Man tavu sirdi”! saka tas Kungs. Vai visi no jums to saprot, tas ir Jēzum atdot sirdi pilnīgi un gluži? Ja Jēzus gaiši un skaidri saka: „Dod man tavu sirdi!” tad tas tā arī ir jāsaprot; vecā, miesīgā sirds ir jāatdod Jēzum un no Viņa jāsaņem jaunu sirdi.

„Un Es tiem došu vienādu sirdi un Es jums došu jaunu garu, un atņemšu to atmiņā sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi” (Eceķiela 11, 19). Neviens nevar izņemt sirdi no krūtīm un palikt dzīvs; ja sirds ir izņemta, tad dzīve izbeidzas. Ja mēs veco sirdi atdodam, tad līdz ar to nomirstam vecai dzīvei. Ja tu neesi miris vecai pasaulīgai dzīvei, tad tu neesi savu sirdi atdevis Jēzum. Dievs nekad nedod atpakaļ to pašu veco sirdi. Apustulis Pāvils sacīja: „Es mirstu ik dienas...” „Mēs arvien tā Kunga Jēzus miršanu visur ņemam līdz savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās” (2 Korint.4, 10). Tikai mirstot vecai dzīvei varam nākt pie jaunas laimīgas dzīves ar Jēzu Kristu. „Tas mūsu grēkus pats ir nesis savā miesā pie koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1 Pēt.2, 24).

Līdz ar Jēzu jātop apraktai vecai sirdij. Un kā Jēzus trešā dienā cēlās augšā, tā mums jāceļas augšā priekš jaunas dzīves. Tava vecā sirds ir aprakta līdz ar Jēzu. Kā pie tā nākt, lai tiktu vaļā no vecās sirds? Ir tikai viens ceļš, un tas ir ticības ceļš. Tu vari zemoties sava debesu Tēva priekšā un sacīt: „Tēvs, es šodien savu veco grēcīgo sirdi atdodu Tevim; es nekad to vairs negribu ņemt atpakaļ. Kungs, siti Tu to krustā, lai tā neceļas augšā un dod man jaunu, šķīstu un laimīgu sirdi!” Ja tu to no sirds vēlies, tas Kungs to dos; saņem to no tā Kunga ticībā. Ja Jēzus tev dos jaunu sirdi, tad Viņš arī rūpēsies un palīdzēs paturēt to svētu un tīru. Dievs var dot spēku tikai priekš svētas dzīves; tev atliek tikai uzticēties Viņa vadīdamai rokai. Kad kartupeļus iestāda zemē, neesmu redzējis, ka pēc kādām dienām kāds ietu tos uzrakt, lai skatītos, vai tie ir auguši vai ne. Ja Dieva daba ir iekšā tavā sirdī, tad arī tīri dabīgi, ka tā augs un parādīsies augļi.

Ja atdodam Jēzum Kristum sirdi, ja līdz ar Viņu mirstam, tad līdz ar viņu arī dzīvosim. Ja tu līdz ar Jēzu esi nāvē gājis, tad tu ari vari lūgt pēc šķīstas sirds un tu to dabūsi. Ja ar Jēzu mirstam , tad līdz ar Viņu ari ceļamies augšam.

Ir ticīgajiem, kuri domā, ka no vecās grēcīgās sirds ir jāatsvabinājas pamazam; to uz reizi jau nevarot pārmainīt. Mans draugs, tu to nevari, bet Dievs var. Ja tabakas smēķētājs saka: „Es pamazam atstāšu smēķēšanu; agrāk es smēķēju 100 papirosus, tagad es smēķēšu tikai 95, pēc tam 80, utt.” – es jums saku: tāds cilvēks nekad netiks vaļā no tabakas varas. Tas tā ir, bet Dievs tā nestrādā. Jauno pilnīgo sirdi jāsaņem uz reizi, nevis pa drusciņai. Dzirdot šādus vārdus, tu vari saukt uz Dievu ticībā un Viņš šinī pašā brīdī tevi atsvabinās no grēka un dos jaunu sirdi, kura vairs negribēs grēkot. Tikai caur ticību mēs ieejam garīgajā Kanaanā, kur piens un medus tek. „Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi? Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ” (Ebr. 3, 19). Pilnīga nodošanās Jēzum nav jūtu, bet apziņas lieta. „Še mana sirds, tev, Dievs, to atdodu...” Kad tu to esi sacījis, tad saki arī, ka tu tici Dieva apsolīšanām un ka tu ticībā pieņem to, ko Dievs dod.

Kad Ķēniņš taisīja kāzas savam dēlam un lika saaicināt visādus kropļus, tizlus un nabagus, tad sanāca liels pulks šo dzīves pabērnu. Tur viņi sastājās pie Ķēniņa pils, pagalmā. Iznāca sulaiņi greznās drēbēs un aicināja viņus nākt iekšā. Daži skatās apkārt un brīnās, vai nu iet, vai ne? Beidzot tomēr tie ieiet. Sulaiņi tiem dod jaunas drēbes, un laipni tos uzaicina pārģērbties. Kāds nabags novilcis vecās skrandas, uzvelk jauno apģērbu, bet kājas tam vēl apautas ar veciem noplīsušiem zābakiem. Kad sulainis grib noaut viņa vecos zābakus, viņš teic: „Tā jau nu gan nevar! Tas par daudz! Jaunas drēbes un vēl jauni zābaki...”Vai šis nabags nav smieklīgs? Kā tas izskatās, ka viņš apvilcis ķēnišķīgas drēbes un kājās vecas saplīsušas tupeles!? Tādi ir daudz ticīgie, kā šis nabags. Kad tie no Dieva saņēmuši vienu lietu, tie sāk atsacīties no pārējām, un nekas nav nožēlojamāks par kristīgo, kurš ar vienu kāju stāv Dieva valstībā un ar otru pasaulē. Tas Kungs saka: „Redzi, visu Es daru jaunu,” no galvas līdz papēžiem. Ja kādam ķēniņam, kas dzīvo zemes virsū, var ticēt, tad mūsu Dievam var vēl vairāk ticēt, jo Viņš ir visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs. Tāpēc, draugs, nāc pie Jēzus, noliec visas savas skrandas, savu paštaisnību, savu pašizlabošanos. Viņš visu darīs jaunu. Cik tālu tu arī nebūtu nomaldījies, cik netīrs un noskrandis tu arī nebūtu, Jēzus šodien tev grib dot visu jaunu. Nāc pie Viņa, uzticies Viņam! (Dzied: Atmodas dziesmas Nr.98).

Nāc pie Dieva ar savu veco nešķīsto sirdi un saki, kā sacīja pazudušais dēls: „Piedodi, Tēvs, piedodi, Tēvs esmu grēkojis!”... Un tas iznākums būs šis: „Kāda laime, kādi prieki valda tagad tēva namā lepnajā.” „Redzi, Es visu daru jaunu. Šis apsolījums pieder arī tev, mans draugs. Viss jauns, viss jauns, tas ir tas, ko nevar zinātne, māksla, ne citi kādi cilvēcīgi līdzekļi, bet ko var tikai Jēzus. Tikai Jēzus vienīgais varēja un var sacīt vārdus: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”

Kas ir tā Kunga sauciens Latvijai? Dievs grib sev svētus ļaudis. Dievs grib, lai būtu jaunekļi un jaunavas, vīri un sievas, ar šķīstām sirdīm; ļaudis, kas pazemīgi nāk Dieva priekšā, nožēlo savus grēkus, noliek vecās sirdis un saņem no Dieva jaunas sirdis, šķīstītas Jēzus Kristus asinis. „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kāpēc tie sirdsšķīstie Dievu redzēs? Tāpēc, ka Dievs būs iekš tiem un ap tiem. Debešķīga gaisma sirdī, debešķīga gaisma dzīvē un Dieva klātnība visās vietās; tas ir brīnišķīgs, jauks stāvoklis. Draugs, atsaki šodien grēkam un vecai samaitātai dabai! Saņem jauno brīnišķīgo sirdi! Esi varonis un drošsirdīgi nostājies pret grēku, un tu būsi viens no laimīgākiem cilvēkiem pasaulē! „Ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību!” „Tas visu iespēj, kas tic.”

Enohs ticēja un viņš staigāja ar Dievu; Jozus ticēja un viņš iegāja Kanaanā; Izraēla bērni ticēja un Jerikas mūri sagruva; Pēteris ticēja un staigāja pa ūdens virsu. Paliec šai stiprā ticībā. Dievs nevar melot, Viņš ir uzticīgs un taisns. „Ja jūs ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas viņu lūdz? (Mat. 7, 11). „Tas visu spēj , kas tic.” „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

 

Māc. V. Fetlera runa Svētīšanās Saeimā,

Rīgā, Atmodas namā, 1926.gada 13. martā

Saīsināti uzrakstījusi V. Jaunozola