Viljams Fetlers - PĀRRĒĶINĀJUŠIES

PĀRRĒĶINĀJUŠIES

Viljams Fetlers

 „Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.”

Mateja ev. 7:22-26

 Apskatīsim, kāpēc Jēzus sacīja uz ļaudīm, kas teicās darījuši Viņa vārdā labus darbus, ka Viņš uz tiem reiz sacīs: „Es nekad jūs neesmu pazinis!” Redziet, daudzi tikai tāpēc Jēzum gāja pakaļ, ka viņi bij ēduši no tām maizēm un zivīm, citi atkal, lai dzirdētu Jēzus skaistās runas. Arī dažs no jums nāk baznīcā, lai dzirdētu skaistas runas, lai izkoptu reliģiju, bet ne lai sevī izkoptu Jēzu.

Bet visa Bībeles mācība aizrāda uz to, kā mums jātop līdzīgiem Jēzum.  Ja kāds šķietas  paliekot iekš Jēzus, tam arī tad jādomā tā, kā Jēzus domāja. Tu jaunais cilvēks, ja tu domā nešķīstas domas un dari sliktus darbus, tad tu neesi Jēzus māceklis, bet tu esi pierādījis, ka Jēzus nav iekš tevis. Pateicoties Tā Kunga žēlastībai, es neuztraucos, kad cilvēki par mani runā ļaunu.  Priekš kara par mani tika izplatītas baumas, ka es esot miris. Paldies Dievam, es līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet līdz ar Viņu arī augšāmcēlies. Ja cilvēki, kas saucās par ticīgiem, izplata nepatiesību, kur tad lai ļaudis redz gaismu? Ja ļaudis neredz no tavas izturēšanās dievišķu gaismu, tad visa tava sludināšana veltīga. Jēzus saka: „Ja kas Manim grib nākt pakaļ, un nenes savu krustu, tad tas nevar būt mans māceklis.” Ļaudis bija pārrēķinājušies, viņi nedomāja, ka Jēzum sekojot, ir krustu jānes. Un, ka tāda bija vesela ļaužu šķira, to redzam no šī teksta. „Un Es tiem skaidri sacīšu: „Es jūs nekad neesmu pazinis.” – Jēzus pats apliecina, ka cilvēki sludinās nākamās lietas. Bet arī tādi būs to ļaužu starpā, kuriem Viņš reiz sacīs: „Es jūs neesmu pazinis.” Arī Pāvils reiz aizliedza runāt pareģotājiem – sievas garam, tas pierāda, ka cilvēks gan var kādreiz nākamās lietas sludināt un tomēr Jēzu nepazīt. – Nav no svara, vai tu esi luterānis vai katolis, vai citas ticības šķiras, bet - vai tu pazīsti Jēzu? Kas Jēzu patiesi pazīst, tas nevar vairs aprunāt un melot. - Tā, mani mīļie draugi, mēs redzam, ka te viena šķira ļaužu ir pārrēķinājušies. „Es tad it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis.” – Kāds labs mācītājs nostāsies pastarā tiesā un teiks: „Es esmu studējis, augsti mācīts un krietns,” bet Jēzus atbildēs: „Es tevi nekad neesmu pazinis.” Reiz nāks viena briesmīga tiesas diena. Ne par velti viņa nāks. Vai jūs zināt, mīļie, kāda zīme jums būs  tad piesprausta, jums, kuri esat Jēzus mācekļi? „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā”. Mīlestība, Dieva Mīlestība! Sauls vajāja Dāvidu, viņš bija greizsirdīgs, un greizsirdība ir ļauna lieta. Dievs sacīja: „Ko Es svētīju, to Es svētīju.” Kas lai to nolād, ko Dievs ir svētījis? Un es jums saku, man sirds dreb, kad ļaudis sāk ārdīt, ko Dievs uzcēlis. Ir briesmīga lieta cīnīties ar Dieva kalpiem, ja Dievs stāv aiz viņiem. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet smalki. Tāpēc Jēzus sacīja: „Pēc tā atzīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā.” Kas iesākts ir bez mīlestības, tam nav nekādas pastāvības. Kāpēc dažās sirdīs nenāk mīlestība? Tāpēc, ka tur ir pašmīlestība. Tik ilgi, kamēr tu meklē sevīm dzīvot, kamēr tu neatsakies no sava „es” mīlestības, Jēzus mīlestība nenāks tavā sirdī. Bet, kad mīlestība tavā sirdī, tad katrs skarbs vārds būs jānožēlo. „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi…” – Cik reiz ārzemēs pie manis nenāk un nenāca: „Tas un tas cilvēks par jums ir tik daudz ļauna runājis.” Es atbildu: „Es viņu mīlēšu vairāk, nekā agrāk.” Mīļotie, lai jūs topat, kā debesu Tēva bērni. Lai spīd saule pār taisniem un netaisniem! – Jūs, reliģijas ļaudis, es jūs uzaicinu uz šo vienīgo ticību - mīlestības ticību. Būsim gatavi iet, ja mūs dzen vienu versti, arī to otru, ja ir vajadzīgs, bet nekad neatmaksāsim ļaunu ar ļaunu. Kristīgajo starpā ir daudz miroņu. Cilvēks, kurā nav Dieva mīlestības, ir dzīvs mironis. Ja tu sauc sevi par kristīgu cilvēku, un tu neesi kristīgs - tad tava izturēšanās ir smirdoša. Tāpēc, lai piegriežamies Bībeles un mīlestības ticībai.

Otra ļaužu šķira, kura būs „pārrēķinājusies” ir tie, kas sacīs, ka tie velnus izdzinuši. Tie būs ietaisījuši visādas filantropiskas (labdarības) ietaises un daudz citu ko būs darījuši, bet Jēzus sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis!”

Trešām kārtām. Tie sacīs: „Vai mēs neesam Tavā Vārdā pastrādājuši daudz varenus darbus?”

Kāds bīskaps bija uz miršanu slims. Dzīvē Dievs bija viņu lietojis. Viņš bija arī valstī ievērojams vīrs, un nu pie viņa atnāca sūtņi un atnesa tam goda zīmes, ordeņus, lai vēl to pēdējos mirkļos godinātu. Bet viņš tos ar vāju, mierīgu rokas mājienu pastūmis nost un sacījis: „Man nevajag tos ordeņus, mana vienīgā cerība ir Jēzus Kristus. Es allažiņ bīstos no sapulcēm, kur ļaudis runā par to, „ko mēs esam padarījuši”. Ja mēs patiesi esam Dieva bērni, Jēzus mācekļi, tad mums ir Jēzus daba, jo Jēzus saka: „Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”

Vēl ir citas šķiras: „Ikviens, kas šos vārdus dzird un nedara.” Cilvēki dzirdēja Jēzus vārdus, bet nedarīja, ko Jēzus vēlējās. Bet tad piepeši „straumes nāca un vēji pūta” un nams gāja bojā. Viņi nebija uz Jēzu Kristu būvējuši, bet uz sevi pašu, viņi tad arī pārrēķinājās.

Tā būs arī, kad miroņi celsies augšā. Citi sauks: „Kalni, krītat uz mums!” Lieli ierēdņi būs pārrēķinājušies, draudžu locekļi pārrēķinājušies un vēl daudzi, kad viņi redzēs, kā viss, ko tie krājuši, nav vairs nekur lietojams. Vācijā pat uz ielas guļ nauda, bet tā ir nelietojama. Šie ļaudis bij pārrēķinājušies arī tur.

Vēl ir dažas šķiras, kurās varbūt arī tu, draugs, ietilpsti. Redzam vecos laikos Kainu; tas neapmierinājās, kamēr viņa brālis bij nosists. Dievs tad sacīja: „Kain, ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc no zemes!” Kādēļ Kains pārrēķinājās? Tādēļ, ka viņš neatnesa pareizo upuri. Viņš bija pārrēķinājies. „Jā,” tu teiksi, „es esmu kā kristīgs cilvēks piedzimis, mani nokristīja un iesvētīja.” Ja tas ir tavs pamats, tad tu esi „pārrēķinājies”. Ir tikai viens, kas tevi var darīt šķīstu - Jēzus Kristus Asinis. Kains pārrēķinājās. Ļaudis pirms ūdens plūdiem pārrēķinājās. Gan notika sapulces zem klajas debess: „vēl tik daudz gadus, tad pasaule tiks iznīcināta,” Noa sacīja, „Dievs to teicis”. Bet kamēr Noa sprediķoja, viņi gāja teātrī un citur, un tad - nāca ūdens plūdi. Noa ar septiņām dvēselēm bija šķirstā, un citi bija „pārrēķinājušies”. Viņi pēc tam gan atminējās Noasa vārdus, bet šķirsts bija aiztaisīts, durvis bija ciet un ļaudis nogrima. Tur nogrima māte, kas mīlēja teātri, ar bērniem uz rokas, un citi. Nebija vairs glābšanas, tie bija „pārrēķinājušies”.

Varbūt tu, klausītāj, esi šeit pirmo reiz. Tad nepārrēķinies! Nežēlīgi, briesmīgi nepārrēķinies!

Jāzepa brāļi pārrēķinājās. Jāzeps nevarēja ciest, ka viņa brāļi pārkāpa laulību un darīja nekrietnus darbus. Tāpēc viņi to ienīda. Savā ļaunajā prātā tie ņēma un pārdeva - nevainīgu, 17 gadus vecu zēnu raibajos svārciņos... „Ņemsim viņu ciet, nokausim to, metīsim bedrē.” Tie pārdeva viņu Potifaram. Tagad Jāzeps ir vergs. „Nu mēs varēsim dzīvot, kā patīk,” viņi sacīja... Bet - tiem nācās iet uz Ēģipti. „Capnea paneach” – maizes devējs bija tur, kad brāļi nāca Ēģiptes zemē... Tie lūdza maizes. Brālis viņus, visus desmit, redz stāvam savā priekšā. Viņu izskats Jāzepam atgādina pāridarījumus. Tas ir Naftalis, tas Zebulons, bet brāļi viņu nepazina. „Tie savējie viņu nepazina...” Brāļi bija „pārrēķinājušies”. Viņi domāja, ka Jāzeps ir viņu ienaidnieks... – Ja tev ir cieta sirds, tad dod Dievam to un tā taps mīksta... Tā bija ar Jāzepa brāļiem, bet Jāzeps bij paturējis nevainību savā sirdī. Kad Potifara sieva viņu uzaicināja uz grēku, Jāzeps tai sacīja: „Kā lai es tādu grēku daru?” -  „Svētīgi tie sirdsšķīstie!”... Jāzepam bija glezna sirds, viņš nesacīja: „Tie ir mani slepkavnieciskie brāļi,” bet viņš gāja savā istabā un raudāja, un – viņa sapnis bija piepildījies. - Tad viņš darās brāļiem zināms. Jā gan, viņš tagad ir varens, bet viņš krita brāļiem ap kaklu un tos skūpstīja. Brāļi neparedzēja, ka Jāzeps tiem maizīti sagādās... Ja tā nebūtu noticis, tie būtu nomiruši badā.

Jaunās Derības laikā tur bija kāds vīrs, kurš sacīja: „Mans šķūnis ir pilns, ēd, dzer un priecājies, dvēsele...” Bet Tā Kunga Vārds atskanēja: „Tu ģeķi, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa! Tava dvēsele tiks atprasīta no tevis šinī naktī.” – Draugs, nepārrēķinies arī tu tā, kā šis vīrs!

Es redzu vīrus pēc izskata kā ebrejus, ar baušļiem uz pierēm, ar lielām piedurknēm. Tos sauc par Kajafu un Annu, un viņu tuvumā ir 70 sinedrija locekļi. Viņu vidū stāv viens cilvēks, 33 gadus vecs... Viņš Ģetzemanes dārzā viens pārcieta nāves sviedrus... Šis moku vīrs tur stāv, un tu saki: „Vai tu nezini, tas ir Jēzus, tas ķeceris, kas negrib ar mums kopā iet un to pašu dziesmu dziedāt...” Vai tā nav ar tevi?

Kad rakstu mācītāji kādu sievieti briesmīgi apsūdzēja, Jēzus sacīja: „Ja kas no jums bez grēka, lai met tai pirmo akmeni.” Un Bībelē sacīts, ka priesteri un tautas vadoņi piecēlās un viens pēc otra aizgāja. Tie arī bija „pārrēķinājušies”. Tad Jēzus pacēla savas acis un sacīja: „Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tā pagrieza savu salauzto sirdi pret Pestītāju un teica: „Nav neviena.” Klausies, tu, lielais grēciniek, vienalga, vai tu skolotājs, vai mācītājs! Ja tu Jēzus priekšā nometīsies uz ceļiem grēku nožēlošanā, tad Jēzus, savas acis pacēlis, teiks: „Vīrs, sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tava apziņa, kura tevi turēja savos dzelzs apkampienos, tevi vairs neapsūdzēs. Tu sacīsi: „Neviena nav.” Ja Jēzus tevi šķīsta Savās Asinīs, tad ļauniem gariem jāaiziet, un tu paliec Svētā Gara sabiedrībā. Tā sieva teica: „Neviena apsūdzētāja nav.”

Tie bija nodevēja sudraba gabali, kuri atradās Jūdas Iskariota maisiņā... Pielūko, ka tu arī nepārdod savu pārliecību. Es negribu tādu cilvēku par biedru, kurš naudas dēļ ar mani biedrojas. Ja es stāvu par debesīm un mūžīgo dzīvi, tad man draugi par naudu nav jāpērk. Ja Dievs man kādu darbu uzticējis, tad nenākat ar saviem grēcīgiem priekšlikumiem, bet esat gatavi kalpot. Lai Dievs mani pasargā no Jūdasa naudas! Daudzi vēl nesaprot, ka Dievs pats grib savas lietas vadīt. Ja mani interesētu nauda, tad Rokfellera miljoni jau 7 gadus atpakaļ un arī tagad būtu manā kabatā. „Es Kristu mīlēju,” tu saki man. „Ar vārdiem teikt, tas diezgan viegli gan, bet kā ar darbiem, kas tur piederoši?” Kā ar darbiem? Ja Jēzus Kristus iekš mums, tad mēs nevaram citādi domāt un rīkoties kā Jēzus Kristus. Mana sirds iedegas, ka Dieva atzīšanā šī tauta ir palikusi tik akla! Te akmeņiem jāsāk brēkt. Lai Dievs pasargā no Jūdas naudas gabaliem! Tas vīrs negodīgo maksu paslēpa zem svārkiem, un priesteri teica: „Mēs esam droši, jo viens no Viņa paša mācekļiem Viņu pārdeva.” Šie nesvētie „svētie” sačukstējās: „Mums vajag to pierādīt, ka viņš Dievu zaimojis. Lai maksā ko maksādams, nost ar Jēzu!” Un es redzu, ka tumšajā naktī, kad Jēzus cīnījās nāves sviedros, klusām nāca kāds ļaužu pulks, un Jūda ar savu naudas maisiņu zem svārkiem arī nāk, sastop To Kungu un saka: „Ko es skūpstīšu, tas ir tas.” Jūdas - kurš arī bija Jēzus Vārdā velnus izdzinis un klausījies Tā Kunga svētās mācības - Jūdas Viņu pārdeva un – naudas dēļ pazaudēja savu dvēseli. Vēl uz Jēzus pieres redzami asins sviedri. Lāpu gaisma drūmi apgaismo apkārtni, un Jūda ar naudas maisiņu zem svārkiem saka: „Rabi, es Tevi sveicinu.” – „Jūdas, vai tu ar skūpstu Mani nodod?” un tikko Jūdas bija Jēzu skūpstījis, pienāca karavīri klāt, sēja Tam rokas un veda projām. Augstā priesteru tiesa nosprieda Viņam nāvi. Hērods pielika arī savu spriedumu. „Nu beidzot mēs būsim tikuši galā ar to Jēzu!” viņi priecājās. Ai, cik briesmīgi bija ienīdēts šis mīlestības pilnais Jēzus! Un priesteri smīnēdami iet Jēzum pakaļ uz Golgātu. Vidū starp diviem slepkavām To pienaglo pie krusta... Viens iedur ar šķēpu... Es dzirdu tai pašā naktī, kā viņi saka: „Paldies Dievam, nu mums būs miers! Nu tie ļaudis nāks mūsu templī, Jēzus vairs mums nemaisīs dievkalpošanas...” Bet augstie priesteri bija „pārrēķinājušies”. Trešā dienā pēkšņi nāk eņģelis un ar varenu roku no kapa veļ akmeni nost. „Kas mums novels to akmeni?” sievas prasa. „Ko jūs meklējat to Dzīvo starp mirušiem, Viņš ir dzīvs!” Patiesība nemirst! Un pēc 40-50 dienām tai augšas istabā, kur bija sapulcējies mazs, nicināts mācekļu pulciņš, Svētā Gara rūkoņa, kā no liela pūsdama vēja, nāca pār tiem. Liela Svētā Gara izliešanās tur notika. Tas Svētais Gars, ko Jēzus Kristus apsolījis, kas pasauli pārliecinās par grēku, nāca pār tiem. Un kas notika? Brīnišķīgs spēks parādījās mācekļos, un tie sāka runāt brīnišķās valodās, praviešu mācībā! Un īsā laikā atgriezās trīs tūkstoši ļaužu. Rakstu mācītāji, sinedrijs un priesteri bija „pārrēķinājušies”.

Tagad jautāju: ”Kā tu esi rēķinājies ar savu dzīvi? Vai tu esi rēķinājies ar Kristus krustu? Vai šo krustu tu saskati savā dzīvē? Tur, kur Kristus krusts dzīvē redzams, nekad nevar notikt pārrēķināšanās.”  Vai tu esi rēķinājies ar mūsu dārgā Pestītāja ciešanām un miršanu, un Viņa asins nopelnu? Vai tu esi rēķinājies, mans draugs, ar Jēzus dzīvošanu un miršanu, lai tavi darbi un domas būtu līdzīgi Jēzum? Jeb tu dzīvo kā grēcinieks? Ja tava dzīve nepierāda tā Gara augli, tad tu esi „pārrēķinājies”. Lai pārlūkojam, vai mēs cīnāmies priekš Jēzus, jeb priekš kādas baznīcas vai konfesijas? Es stāvu un cīnos priekš Jēzus Kristus, Tā Krustā Sistā, lai nāktu reiz pie varenas, pilnīgas, pastāvīgas godības. Uz šo gribu arī jūs paskubināt. Tas Kungs lai uz to mums palīdz!

 

V. Fetlera runa Golgātas namā 1924.gada 6.jūlijā

Uzrakstījusi Irma Fetlere

publicēts "Kristīgs Vēstnesis" 1925. gada 15. septembrī, Nr 17./18.