LATVIJAS GARĪGAI ATMODAI
Viljams Fetlers
Ievads dziesmu grāmatai „Atmodas
dziesmas”, 1924.g.
Kur nav Svētā Gara, tur arī nebūs atmodas; un, otrādi, kur
nav atmodas, tur arī nav Svētā Gara.
Ja atmodai pa starpu notiek kādas nepareizības un maldības,
tad tas tomēr nenorāda, ka atmoda pati ir maldīga vai nevajadzīga un nederīga;
gluži, it kā, ja kviešu vai rudzu laukā ierodas nezāles, būtu ģeķīgi nosodīt
visu lauku kā nederīgu un spriest, ka tas ļaunais nācis un iesējis ne tikai
nezāles, bet arī labību, un ka tāpēc viss atmetams. Tad gan drīzi visa cilvēce
nomirtu bada Nāvē. Bet Jēzus māca, ka ļaunais
ir iesējis tikai ļaunās zāles, ka viņš ir nācis naktī, cilvēkam guļot; bet
ka labība top sēta no laba cilvēka, un viņa nav atmetama dažu nezāļu dēļ.
Ja mēs pazaudēsim atmodu, tad arī pazaudēsim dzīvo ticību,
to kristīgo ticību, ar kuru debesis un elle rēķinājās, bet mēs būsim pārrēķinājušies.
Kur ir garīga atmoda, tur ticīgiem ir lūgšanas gars,
grēcnieki atgriežas no grēkiem un caur jaunpiedzimšanu paliek par patiesiem
Dieva bērniem. Vienaldzīgā dzīve top atstāta un ticīgajos rodas karsta
ilgošanās vest svētu un Dievam patīkamu dzīvi. Tur pasaule top krustā sista, un
ticigājie pasaulei. Tur ir īstena kristīgā ticība, patiesa Dieva draudze.
Kas netic garīgai atmodai, tas arī netic Svētam Garam, lai
gan ar muti apliecina kā ticot. Bet ticība bez darbiem ir nedzīva;
un kas pirmo mīlestību pazaudējis – tādam gan tas vārds vēl ir, ka viņš dzīvo,
bet patiesībā viņš ir miris, Jāņa par. 3:1. Un ja tie neatgriežas pie pirmās
mīlestības un pie pirmajiem, dzīves atmodas, ticības darbiem, tad negaidot, kā
zaglis, nāk pār tiem tā Kunga piemeklēšana (Parād.3:3), un viņu lukturis top
nostumts no viņu vietas (Parād. 2:5).
Lai mēs tādēļ lūdzam to Kungu pēc pastāvīgas garīgas
atmodas, un lai mēs tā sludinām evaņģēliju un tā dziedam mūsu dziesmas, ka
Kristus draudzes top uzturētas modras un grēcnieki atgriežas no grēkiem.
***
Pa
pasauli jauna vēsma iet - vai nemaniet?
Pa
kokgaliem lapas čalo un čukst,
Mirusī
sirds no jauna pukst ...
Kā
pērkona dārdiens, kā rūkdams, vējš,
Te
atkal tin atkal grūdiens spējš!
Krikšķ
kauli miroņu ielejā,
Jo
nāves pamostas dzīvībā;
No
rītiem līdz vakariem zibeņo - Vai nemaniet to!
Un
pasaule skatās un nesaprot,
Ko gan
šis troksnis nozīmējot.
Bet šis
ir tas, ko pravietis
Pirms
gadu simteņiem vēstījis:
«Un
notiks pēdējās dienās šis:
No sava
Gara Es izliešu
Un
dēlus uu meitas un kalponei
Ar
spēku no augšienes apģērbšu,
Lai pa
pasauli prieka vēsti tie nes!»
Ikkatris,
kas snaudis,
Augš,
tādēļ kristīgie ļaudis!
Tā
nevar vairs, vairs ilgāk tā nevar iet!
Vai
nedzirdiet?..
Ar
Svētu Garu citi kristīti tiek,
Vai
mums, vai mums tukšā būs jāpaliek?
***
Lai
dzīvo bez Dieva Gara,
Kam
patīk un kas var,
Es
nespēju. — Viņa vara
Tik
mani dzīvu dar'.
Kad
Viņš iekš manis mājo,
Tad
strādā Dieva spēks,
Tad
stiprināt varu vājo,
Tad
uzvarēts top grēks.
Ar
jaunu eļļu Dievs svaida
Un
spirgtam lietum liek līt!..
Bez
Viņa pat Simsons vaida
Un
gurdens pie zemes krīt.
Kam
patīk druvas sausas
Un
graudi lai bojā iet,
Lai
taisa pār laukiem jumtus
Un
aiznaglo durvis ciet!
Bet
manām druvām būs zaļot,-
Lai
vēji un lietus nāk;
Jo mana
Meistara šķūņos
Daudz
graudu jāievāc!
Kas
runā pret Svētu Garu,
Tas
drīzi beigs pēc Tā lūgt,
Tām
draudzēm un mācītājiem
Drīz
Kristus Gara sāks trūkt.
Tie
brīnīsies — sausas sirdis
Un
tukši apcirkņi ar'... -
Lai
dzīvo bez Dieva Gara,
Kam
patīk un kas var!
Ir
briesmīga lieta Kristu,
Kad nāk
Viņš, nepazīt:
Tie
sauks, lai kalni tos apklāj,
Lai
pakalni uz tiem krīt!
Kad Viņa
balsi jūs dzirdat,
Tad
neapcietiniet
Savas
sirdis, jo grūti
Jums
nāksies pret dzenuli iet!
Ar
dzīvi jūs sitat krustā
To
Dievu, ko pielūdzat!
Kam
«Mūsu Tēvs» jūs sakāt?
Jūs
taču Tam neticat.
Tur
piedot parādniekiem
Ir
Meisteris mācījis;
Bet jūs
to nīstat un gānāt,
Kas jūs
ir mīlējis.
Jums
nevaj'got Svētā Gara,
Par
kuru top sludināts,
Ar
»īsteno« garu pildīts
Jums
esot sirds un prāts.
Ja tā,
tad kādi tie augļi,
Kas
jūsu kokus sedz?
Tur
dadžus un nātres un ģifti
Uz
visiem zariem redz.
***
Vasarsvētku
vēji vērpjat
Spēka
ģērbu ticīgajiem,
Ugunīgās
drēbēs tērpjat
Garu
remdeniem un vājiem!
Atkal
Svētā Gara prieki
Pār lai
plūst pār siržu malām,
Un lai
dzīvi liecinieki
Iziet
līdz pat zemes galam!
Rīgā,
Atmodas Namā,
1924.g.
Decembrī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru