KRISTĪGA
LAULĪBAS DZĪVE
un vīra un sievas pienākumi
Mācītāja Viljama Fetlera
sprediķis laulībās 1923.g. 30.sept. Rīgā, Golgātas namā.
Jozuas
gr. 24:14-15
Efeziešiem
5:16-33
“Draugs, jel
saki, kur tu raki savam namam pamatu?
Vai uz cietas
akmensvietas jeb uz smiltīm būvē tu?”
Jozuas jau
bija taisījis cietu akmensvietu: Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, viņš
cēla savu dzīvi uz klints.
Kas zin, no
jums laulātiem ļaudīm, viens un otrs varbūt, iedodaties laulībā, neprasījāt,
kas būs jūsu dzīves pamats. Tāpēc daudzi ir tik nelaimīgi un ar izpostītu laulības
dzīvi. Nav cita pamata, kā Jēzus Kristus krustā sists. Cik jauki, kad
līgavainis un līgava, pirms iet pie altāra, uz ceļiem prasa tā Kunga priekšā:
“Vai tas ir Tavs prāts?” Ja grib, lai Dievs savieno, tad vajag skaidri zināt,
vai tas ir Dieva jeb paša prāts. Mēs nelaulājam ticīgu ar neticīgu, tumsību ar
gaismu, īstu kristieti ar dzērāju. Nevar būt, ka Dievs tādus gribētu savienot.
Ja tādi tomēr savienojas, tad vēlāk sievai jāraud un visa dzīve ir nelaimīga,
jo Dievs nevar svētīt to, kas nav Viņa prāts. Katrā solī mums vajag lūgt:
Kungs, vai tas ir tavs prāts? Vai tu tā gribi? Daudzi neprasa, nopietnu soli
sperot, Dieva padomu, un tāpēc tagad - cieš. Manās studentu dienās Londonā reiz
gāju kopā ar Jūrnieku pils pārzini, kurš man atstāstīja savu dzīvi. Tur, uz
Londonas tilta, viņš raudāja gaužas asaras. Dieva prātu neprasīdams viņš bija
devies laulībā un tagad - viņa dzīve bija samaitāta. Daudzi ieskrien postā,
sacīdami, ka paši esot laimes kalēji. Kam Dievs laimi nekaļ, tas nokaļ sev
nelaimi. Ja tas tā ir, tad lai atgriežamies pie tā Kunga. Lai grēcinieks atstāj
savu ceļu! Tā Jozuas, būdams vēl Mozus sulainis, daudz gadus bija staigājis ar
Dievu, redzējis Dieva spēku un ar pilnu pārliecību varēja sacīt: Jūs varat iet
pakaļ, kam jūs gribat: elkiem, neticībai, izpriecām, bet mēs kalposim tam
Kungam. Latvijai vajadzīgi vīri, kuri topot par tēviem, ģimenes galvām, var
sacīt: Mēs gribam Dievu izvēlēties, mēs stāvēsim par patiesību. Šie jaunieši un
jaunietes tā Kunga priekšā izsūdzēja savu dzīvi, nožēloja savus grēkus un
izvēlējās Jēzu par savas dzīves kuģīša stūrmani, citādi mēs viņus nevarētu
laulāt Jēzus vārdā. Bet ticībai jāparādās ar darbiem. Latvijai vajaga svētus
ļaudis, ar Jēzu, kā pamatu. Ak, lai šovakar sirdīs ieskan šis vārds, ka
jāatgriežas pie Jēzus un jāpieņem Viņu par savas dzīves pamatu, tad spēks un
žēlastība nāks pār jums.
Mans pirmais
uzaicinājums ir šis: Kā šie savienojas, kaut tu savienotos ar Jēzu, Dvēseles
Līgavaini, kurš par tevi cietis un miris. Viņš saka: “Mans dēls, Mana meita,
dod man savu sirdi!” Nāc, kāds esi, nepārlabojies. “Kāds esmu, tāds es atnāku,
uz saviem spēkiem neceru”. Saderinies ar Pestītāju, tad mūžīga svētlaime būs
tev par labu.
Laulība ir
jaunas dzīves iesākums. Arī par turpinājumu runā Svētie raksti. Ģenerālis Būts
bija laimīgs visā savā dzīvē, tāpēc ka viņš dzīvoja pēc Bībeles, vēl ir daudzi
citi piemēri. Bez Jēzus dzīve ir kā klusums kapā. Kas dzird un nedara, tas ir
kā nams uz smiltīm būvēts, ar kuru, kad vētras nāk, notiek milzīga katastrofa.
Amerikā katru dienu notiek vairākas laulības šķiršanas, tāpēc ka laulības dzīve
netiek celta uz Bībeles pamatiem, un cilvēki nedzīvo pēc Bībeles. Jūs, jaunie
draugi, ja Jūs nogriezīsities no Jēzus un ja Viņš nebūs Jūsu kapteinis, tad Jūs
nevarēsiet ievadīt laivu ostā.
Kādi ir laulāto
draugu pienākumi vienam pret otru? Pēc Svētā Gara dotiem priekšrakstiem Jaunā
Derībā mēs redzam sekojošo:
1) Sievas pienākumi. “Jūs, sievas, esat
paklausīgas saviem vīriem, kā tam Kungam” (Efeziešiem 5:22) Kāpēc? Ikviena
sieva, kas pēc šī vārda nedzīvo, pārkāpj Dieva gribu, grēko pret sevi pašu
pirmā vietā, ne pret vīru. Kains bija savu apziņu papriekš nokāvis, iekams viņš
nokāva Ābelu. Grēks ir kā briesmīgs bumerangs, kurš nāk atpakaļ metēja rokā.
Tāpat arī, ja Jūs sludinat evaņģēliju, dziedat, strādājat svētdienas skolā,
svētība atgriežas uz jums pašiem. Grēks nāca pasaulē caur nepaklausību.
Kristīga sieva nekad nedarīs citādi, jo vīrs ir sievas galva kā Kristus
draudzei.
Vācijā reiz
dzīvoja dzērājs vīrs, Trūdels vārdā, kuram bija ticīga sieva. Viņu meita
atstāsta, ka viņa nekad neesot dzirdējusi, ka viņas māte būtu kādreiz savam
vīram pretī runājusi. Vienmēr tā ir bijusi mīlīga, laipna, paklausīga. Kāds
labums no tā, ja jūs jautāsiet, vai Trūdela sieva daudz raudāja, lūdza Dievu?
Klausieties! Viņai bija dzimušas divas meitas. Pēc tēva nāves viena no tām,
Doroteja, pieauga un tapa dzīva, ticīga māsa, ar dziedināšanas dāvanu. Šveicē
tapa uzcelts nams, kurā simtiem tapa dziedināti. Kur tas iemesls? Māte viņu
bija dzemdinājusi ar pacietību, ar eņģeļa īpašībām, kuras bija uzvarējušas tēva
ļaunās īpašības.
2) Vīra
pienākumi: “Jūs vīri, mīliet savas sievas,” ne kā romānos, bet “kā Kristus
draudzi mīlējis” ar 1.Korintiešiem 13.nodaļā aprakstītu mīlestību. Mīliet ne
tikai labās sievas, bet arī ļaunās, aizlūdzat par tām un ar lūgšanu vedat pie
tā Kunga. Cik atvērta ir tava sirds pret
sievu, tik Dievs būs atvērts pret tevi. Grūti tev būs pret dzenuli spārdīt.
Dievs redz visu netaisnību, redz arī tavas asaras. Pirms laulības līgavainis
mēdz būt pret savu izredzēto tik laipns, dod dāvanas, smaida, bet pēc gadiem
sāk izturēties pavisam otrādi. Vīri, neaizmirstiet, ka jūs savu sievu mantojāt
caur mīlestību. Tas grūtākais ir, nevis līgavu iemantot, bet sievas sirdi
paturēt. Caur cietsirdību ne viens vien vīrs ir pazaudējis savas sievas glezno
sirdi.
Man Londonā ir
pazīstams kāds vecs angļu mācītājs, kurš savu sievu pēc 50 gadu laulības dzīves
sauca šādi – saldā sirds-līgaviņa. Tā ir, ja laulības dzīve ir celta uz Dieva
pamata.
“Kas iesākts
ir bez mīlestības,
tam nav
nekādas pastāvības;
tas pīšļos,
drupās pārvēršas,
bet mīlestība
nebeidzas.”
“Ak mīlē,
kamēr mīlēt var, ak mīlē, kamēr mīlēt spēj, tā stunda nāk, kur raudādams, pie
kapa stāvi sērodams.”
Vienīgi
Kristus Gars var padarīt mūs par ideāliem vīriem un sievām. Ja tas nebūtu
iespējams, tad Bībelei nebūtu nekādas nozīmes. Bet tas ir iespējams.
Amerikā kāds
students zvērēja mīlestību savai līgavai. Tapis vīrs, viņš sāka pamazām staigāt
pa klubiem, teātriem, un beidzot gandrīz katru nakti nāca mājās piedzēries.
Savā reibumā viņš nemaz nemanīja, kas ar sievu notiek. Reiz pārnācis un reibumu
izgulējis, viņš piesēdās pie pusdienas galda. Tikko paēdis viņš cēlās augšā un
atkal gribēja aiziet, bet neviļus ieskatījās spogulī, kurš atradās pretī galdam,
un ieraudzīja tur, ka sieva stāv pie galda un raud. Šis skats satrieca viņa
sirdi. Viņš apgriezās un nu tikai ievēroja, ka viņa ir skaista. Jaunā sieva
bija vāja un bāla palikusi. Mīlestība bija kājām samīdīta, viņas rozes bija
novītušas un ērkšķi vien palikuši. Bet sieva visu laiku ar pacietību,
aizlūgdama, panesa savu vīru klusībā. Vīru nevar mantot, ja sieva daudz runā.
Tagad, vīram atgriežoties un piedošanu lūdzot, tā viņam piedeva, nelamāja viņu,
bet kopā lūdza Dievu, un tas kļuva ticīgs. Tagad tas ir slavens sludinātājs -
Samuēls Džons, caur kuru tūkstošiem atgriežas. No dzērāja tas ir tapis par
Dieva kalpu caur savas sievas lūgšanām.
Lai no jauna
nostiprinām šodien savu dzīvi uz Dieva pamatiem, un lai apņemamies līdz ar
Jozuas: “Bet es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam!”
No žurnāla „Kristīgs Vēstnesis”
1924. gada 15. janvāra Nr 2
Pierakstījusi Melānija Fetlere
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru