Viljams Fetlers - ATGRIEŽATIES NO GRĒKIEM

ATGRIEŽATIES NO GRĒKIEM

Māc. Viljams Fetlers

 Jēzus iesāka sludināt un sacīt: „Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”
Mateja ev. 4:17
 Visi pravieši, apustuļi un Jēzus pats sludināja atgriešanos no grēkiem, īstenā Jaunās Derības kristīgā draudze tika nodibināta uz atgriešanos no grēkiem pamata. „Atgriežaties no grēkiem un liekaties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Ap. darb. 2:38). No Kristus laika līdz šai pašai dienai visi patiesie Dieva kalpi, mocekļi, reformatori, mācītāji ir neatlaidīgi sludinājuši atgriešanos no grēkiem.
„Man pakaļ visi kristīgie, tā Kristus sauc ar spēku: aizliedziet sevi, pasauli, atstājiet veco grēku.”
 Svētais Kristus Gars, mājodams cilvēkos, ir allaž skubinājis ļaudis uz atgriešanos no grēkiem. Kad lielās vēsturiskās baznīcas pazaudēja savu pirmo mīlestību uz Dievu un svētu dzīvi, un vairs neprasīja no saviem draudzes locekļiem grēcīgās dzīves atstāšanu, tad Dievs nostūma viņu garīgās gaismas lukturus no to vietām (Atkl. gr. 2:5) un meta savu glābšanas uguni citās sirdīs, kas bija gatavas nošķirties no platā pasaules lielceļa un staigāt pa grēku atgriešanās šauro debess ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvību.
 Baptistu ticība Latvijā neiesākās ar ūdens kristību, bet ar atgriešanos no grēkiem gluži tāpat kā Jāņa Kristītāja un kristīgās draudzes sākuma laikos. „Un likās no viņa kristīties Jardanas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja” (Mat. 3:6; Ap. darb. 2:41). Grēku nožēlai un atstāšanai jāseko jaunai svētai un Dievam patīkamai dzīvei. Tikai tas ir īstens Jaunās Derības ticīgais jeb baptists, kas ir patiesi no visiem grēkiem atstājies un piedzīvojis jaunpiedzimšanu caur Svētā Gara spēku, bez kuras cilvēks nevar redzēt, ne ieiet Dieva valstībā (Jāņa 3:3,5,7). Ūdens kristība ir tikai ārēja zīme jeb pierādījums par cilvēka iekšējo garīgo pārdzīvojumu, atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanas saņemšanu caur ticību uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu kā savu personīgu Glābēju un Kungu.
 Kur tāds iekšējs pamatīgs pārdzīvojums nav personīgi piedzīvots, tur ūdens kristībai nav nekādas nozīmes, nedz vērtības: tā ir tad tikai tukša ceremonija, nekas cits kā skanošs varš vai šķindošs zvārgulis, cik svinīgi to ceremoniju arī neizdarītu.
 Uz tāda noteikta atgriešanās pamata iesākās baptistu mācība Latvijā, kurai sekoja patiesa dzīves pārmaiņa, un lai gan baptistus nicināja un izsmēja, īstens ticīgais varēja apliecināt savu Bībeles ticību ne tikai ar vārdiem, bet ar savu dzīvi, droši liecinādams: Esmu baptists! Kas par to, kad jums smaidi veras! Baptists nekliedz, netrako, baptists nepiedzeras…
 Un ticības darbi runā spēcīgāki nekā vārdi. Jēzus saka, ka īstens ticīgais ir kā zemes sāls, un sāls ir tikai tik ilgi derīga, cik ilgi tai paliek spēks sālīt. Citādi tā paliek nevērtīga un nederīga, un kā tāda tā ir ārā metama un no ļaudīm saminama. (Mat. 5:13)
 Vai tā nu ir šāda vai citāda ticības šķira, cik bībeliska arī viņas mācība nebūtu, bet ja viņa pazaudē savu sāli, tas ir grēku atgriešanās un atstāšanas prasību atsevišķiem ticīgajiem un visai draudzei, tur jau iesākas atkrišana no Dieva, un drīz var atskanēt spriedums no draudzes vienīgās un patiesās Galvas, vienīgās un likumīgās autoritātes: „Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Atgriezies un dari pirmos darbus; bet ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies” (Atkl. gr. 3:1; 2:5).
 Bet kā ļaudis nāks pie grēku atgriešanās, ja nebūs mācītāju un sludinātāju, kuri ar spēku no augšienes pasludinās grēku atgriešanās mācību? „Kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina” (Rom. 10:14,15).
 Bet kā lai priesteris vai mācītājs māca citiem atgriešanos no grēkiem, kas pats nav no visiem saviem grēkiem atgriezies un piedzīvojis jaunpiedzimšanu caur Svēto Garu un šķīstīšanu no saviem grēkiem Jēzus Kristus, Dieva Jēra, svētās asinīs? „Pirms es kā praviet’s varu iziet tautā, man jāmazgājas asins sārtā strautā!”
 Nu var dažs jautāt: Bet no cik daudziem grēkiem man vajaga atgriezties? Kāds savāds jautājums! Kā būtu, ja tu ej pie zābaku spodrinātāja, nosēdies krēslā, un ja viņš tev prasītu: „Cik daudz dubļu jūs vēlētos, lai notīra no jūsu apaviem? Vai pusi jeb trīs ceturtdaļas pietiktu, un pārējo atstāt netīru?”
 Un kā būtu, ja uz to tu atbildētu: „Notīri un nospodrini pusi no maniem apaviem, bet otra puse lai paliek dubļaina”?
 Un tomēr miljoniem cilvēku, kas iet Dieva spodrinātavā, baznīcā, nebaidās un nekaunas apvainot svēto Dievu, nemeklējot pilnīgu grēku piedošanu. Kur ir kāda māte, kas mazgā bērnam vienu roku tīru, un otru roku atstāj netīru? Kā tad tu domā staigāt pa Debess pilsētas zelta ielām ar vienu kāju nomazgātu un otru vēl apklātu grēku dubļiem, tīši aizmirsdams svēto Dieva valstības likumu: „Tur neieies neviens, kas nesvēts un dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl. 21:27).
 „Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība nākusi tuvu klāt!”
 
„Dzīvības ceļš”
Latviešu baptistu 100 gadu jubileja, 1860-1960 
320.-322.lpp.