Viljams Fetlers - ATGRIEŠANĀS UN TICĪBA

ATGRIEŠANĀS UN TICĪBA

Viljams Fetlers

 „No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.

Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: „Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.”

Apustuļu darbi 20:17-24

 Šī vakara temats skan: “Atgriešanās un ticība.” Šovakar pārdomāsim par sekojošo jautājumu: Kas ir īsta ticība un kā viņu iegūt?

Mūsu tekstā Pāvils saka uz Efezas vecajiem: „Apliecinādams tiklab jūdiem, tā arī grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu”, un iepriekšējā pantā viņš lieto izteicienu: „Es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu”. Šis ievērības vērtais izteiciens nozīmē, ka Pāvils kā īsts un patiess taisnības sludinātājs pasludināja visiem neviltotu patiesību. Viņa sirdī dega svēta uguns. Daudz tādu evaņģēlija sludinātāju nav, to mēs visi zinām. Dažs sludina tikai dažas Bībeles mācības, citas atmet. Katra cilvēka dzīvē sastopami daži tumši punkti un sāpīgas vietas, pie kurām nedrīkst pieskarties. Tādēļ ir, piemēram, tik maz sludinātāju, kuri uzstājas pret tabaku, jo daudzi viņu draudzes locekļi un nereti arī viņi paši nespēj un negrib no šīs ļaunās saistības atsvabināties. Sevi atvainodami, tie saka: „Daudzi tad piedauzīsies.” Bet tas neko nekait. Tāpēc mēs esam patiesības sludinātāji. Tā klājās Jānim Kristītājam, kurš neko nebēdādams pasludināja ļaudīm Dieva uzdoto vēsti. Zināms, Jānis dabūja lielu algu par savu sludināšanu - viņam nocirta galvu. Mīļie brāļi un māsas, labāk ir galvu pazaudēt un sacīt patiesību, nekā būt ar pilnu kabatu un būt nepatiesam.

Kāds stāvoklis bija tai pilsētā, kad  Pāvils to pirmo reizi apmeklēja? Viņš atrada tur dažus jaunos kristīgos, kuriem bija tāds nosaukums, bet tiešamībā (patiesībā) tie vēl nebija ar Svēto Garu piepildīti. Tā dažs bijās ar saviem brāļiem kādu nopietnu un atklātu vārdu pārrunāt par šiem nopietniem punktiem.

Pāvils nāk nebīdamies: „Bērni, kas jums trūkst? Jūs man izliekaties tādi savādi. Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad tapāt ticīgi? Tā bez līkumošanas viņš gāja taisni uz savu mērķi, un sekas bija - varena garīga pamošanās Efezā.

Tagad esam nonākuši pie mūsu mācības galvenā punkta, ko apustulis Pāvils kā patiess taisnības sludinātājs ļaudīm sludināja. Kas tas bija, ko Pāvils visur, kur vien uzturējās, ļaudīm teica? Pirmais, ko viņš visvairāk uzsvēra, nebija ticība. Mūsu protestantiskā baznīca ir tizla palikusi tādēļ, ka viņa pazaudējusi Dieva kārtību. Viņa ir nostādījusi ticību nepiederīgā vietā, caur ko atnesusi lielu postu. Cilvēku dvēseļu izglābšanai vajadzīgas divas lietas: pa priekšu nāk atgriešanās pie Dieva, un tikai tad nāk ticība, savienota ar ticības darbu.

Tāda ir Dieva kārtība. Šo kārtību apgriezt, ir liela netaisnība, un tas var radīt visļaunākās lietas. Kad es vakarā pāreju mājā un gribu durvis atvērt, bet slēdzenē bāžu otrādi apgrieztu atslēgu, tad varu visu nakti tā velti pūlēties un man neizdosies durvis atvērt. Atslēga jālieto pareizi. Tas ir vienkāršs un ikdienišķs piemērs. Bet, kad Dievs ir noteicis vienu kārtību, tad mums jārīkojas pēc tās. Tādēļ es nevaru pa priekšu uzaicināt: „Ticiet tikai!” Tādai sludināšanai nebūtu nekāda nozīme. Tik pat labi es varētu ellē tiem pazudinātiem un velniem sludināt: „Ticiet Dievam un svētām lietām!” Viņi jau sen tām tic. Velns vēl nekad nav ateists bijis, viņš vienmēr ir bijis Dievam ticētājs.

Neviens nav Bībelīgu ticību ieguvis, kurš papriekš nebūtu Bībelīgi atgriezies. Kas dzīvo grēkos un neatgriežas, tam neiespējams iegūt patieso svētu darošo ticību.

Atceros vecu krievu kundzi. Priekš vairākiem gadiem tā nākusi pie Tā Kunga, bet ne pa pareizu ceļu. „Kā tas nākas”, tā man jautāja šī cienīgā, pie ķeizara galma augstu vietu iemantojušā kundze, „Ka es nemaz nejūtu īstu prieku?” Mans pretjautājums skanēja: „Kā tad jūs nācāt pie ticības?” Viņa pastāstīja, ka ticis apgalvots: „Jums nevajag nekā sevišķa darīt, jums tikai vajag ticēt un pieņemt To Kungu.” Mīļie draugi, gluži tik vienkārša tā lieta nav. Vispirms vajag atgriezties no grēkiem un notikt pilnīgai pārmaiņai mūsu iekšķīgā cilvēkā.

Šī atgriešanās var parādīties divos veidos. Pirmkārt: jāatstājas no grēkiem un no sirds jānožēlo visi ļaunie darbi mūsu iepriekšējā dzīvē. Vienkāršie ļaunie darbi ir zināmi kā: rīšana un plītēšana, zagšana, laulības pārkāpšana, lamāšanās, lādēšanās utt. Citādai jātop tavai privātai, laulības un veikala dzīvei, fabrikā, uz ielas un citur. Ja tu gribi iegūt dzīvu darošo ticību, tad tev vajag vispirms pilnīgi atgriezties no visiem grēkiem.

Otrkārt: atgriezties nozīmē mūsu prāta pārmaiņu, zīmējoties (attiecoties) uz visādiem dzīves gadījumiem, kuri nesaskan ar Svētiem Rakstiem. Mums jāšķiras no visiem ieradumiem un lietām, kas var stāvēt ticības ceļā. Piemēram, labi izglītota, jauna kundze liek lielu svaru uz skaistām drēbēm un greznumiem un tiem pieķeras ar sirdi. Tas ir pret Svētiem Rakstiem. Ja kāda māsa šai ziņā savas paražas negroza, bet grib atgriezties tikai no citām lietām, tad viņa gan iegūs ļoti aprobežotu ticību, tā puslīdz piemērotu viņas nepilnīgai atgriešanai. Bet Svētā Gara kristību viņa nedabūs.

Pazīstamais evaņģēlists Finnejs stāsta uz šo zīmējošos (attiecināmu) piedzīvojumu ar kādu amerikāņu kundzi. Šī kundze apmeklēja dievkalpojumus un gribēja katrā ziņā piedzīvot Svētā Gara piepildīšanu. Šaubīšanās brīžos viņa bieži jautāja savās lūgšanās: „Ak Kungs, kur iemesls, ka es netopu piepildīta ar Svēto Garu un spēku?” Tad Dieva Gars uzrādīja, ka viņas dimanta rota ir tas kavēklis. Ar šo rotu viņa ļoti lepojās un bija tai pieķērusies no visas sirds. Tiklīdz šī kundze nāca pie tās atziņas, viņa izrāva šo rotu no matiem un iesvieda kaktā.

Nost ar visu, kas Svēto Garu varētu aizkavēt! Tikko viņa to bija izdarījusi, tad pār viņu nāca Dieva spēks. Viņa tapa kristīta ar Svēto Garu. Mīļais brāli, tikai no tevis vien atkarīgs tas, ka tu par maz no Dieva saņem, ka tava dzīve sekla. Vaina ir – nepilnīga atgriešanās. Tāpēc arī ir tik maz spēka cilvēku, kuri stāv ar Dievu dzīvā sakarā. Tu esi tik pilns no sevis paša, tev ir tik daudz ko darīties ar tavu mazo personību, tev tik daudz prāts aizņemts, ka tu netiec pie miera.

Tūkstošiem ļaužu Berlīnē tūlīt atgrieztos no grēkiem, ja viņi tikai vienu dienu mierīgi apsēstos un paņemtu Bībeli rokās. Ievērojot sekojošo: rītos, kad jūs pieceļaties un nometaties pie savas gultas ceļos, ar cik maz minūtēm lūgšanās jūs iztieciet priekš tās dienas. Cik nepilnīgi un cik sekli savā iekšējā dzīvē ir lielākā ļaužu daļa, ka viņi apmierinās ar mazāk kā vienu minūti lūgšanās klusībā pie Tā Kunga kājām. Daudz svarīgāk tiem liekas rīta laikraksti, tualetes piederumi, kafija; un tad tie dodas darbā, jo neesot vairāk vaļas. Tā paiet diena pēc dienas. „Pazīsti pats sevi!” tā saka vecais grieķu filozofs Sokrāts. Savādi tas ir, bet tomēr patiesi, ka lielākā ļaužu daļa paši sevi visos dziļumos nepazīst un tāpēc tiem uznāk daži pārsteigumi. Tomēr notiek arī, ka Dievs dažreiz caur Savu Vārdu apgaismo tumšo sirdi un tai top dota izdevība, - sevi kaut cik pazīt un izbeigt veco, nederīgo dzīvi.

Svētā Gara uzdevums pirmā vietā nav mūs nomierināt un stiprināt, bet pārliecināt cilvēci par viņas grēkiem un ļaunumiem. Dažās sapulcēs vienmēr daudz lūdz, gaužas, kliedz un sauc pēc Gara dāvanām. Mani neinteresē tavas dāvanas, bet gan tas, vai tu esi no grēkiem atgriezies?

Mazam bērnam neviens nedod asu nazi, jo tas ir bīstami priekš viņa. Katra Svēta Gara mums piešķirtā dāvana mūsu rokās nozīmē tikpat kā asu abējās pusēs griezīgu zobenu. Dieva Gara zobenu drīkst satvert tikai tāds, kas prot ar viņu pareizi rīkoties. Ka šī vienkāršā lieta kristīgās draudzēs tik daudzkārt netiek saprasta, ir cēlonis daudzām ļaunām un nožēlojami sliktām parādībām.

Mēs visi esam daudz dzirdējuši par atmodām un mēs ik stundas sagaidām viņu arī mūsu vidū. Iekš kam tad īpaši pastāv īsta atmoda? Atmodas, kas senāk bijušas, man jāpiemin tikai pēc vārdiem, kā: Pāvila, Viklifa, Lutera, Gordona un Finneja Amerikā, Blumharda Vācijā utt. Galvenais, kas vērā ņemams bija un vēl tagad ir, ka visas šīs atmodas visos laikos ir gājušas roku rokā ar pilnīgu atgriešanos no grēkiem un pareizi nostādītu grēku atzīšanu.

Dažus gadus atpakaļ, kad es evaņģelizēju kādā Baltijas pilsētā, Dievs dāvināja mums lielu atmodu un tas Vārds bija spēcīgs klausītāju sirdīs. Es lūdzu tos, kuri ar mani vēlējās personīgi runāt, mani apmeklēt otrā rītā. 30 - 40 personas atnāca, daudzi starp tiem bija nobēdājušamies un citi šaubu pilnām sejām. Katram bija kaut kas, ko atzīties un katrs no viņiem nesa kādu nastu savā sirdī. Kāda labi ģērbusies kundze bija tikko ienākusi manā pieņemamā istabā, un visu nepasacījusi, kas bija uz sirds, iesāka skaņi raudāt. Es mēģināju viņu nomierināt, bet piepeši viņa šņukstēdama izteica vārdus: “Mani grēki, mani grēki! Tie man nedod miera, visu nakti neesmu varējusi gulēt. Jau divdesmitais gads, kamēr man tā klājas!” Ļāvu viņai izraudāties. Beidzot viņa zem daudz asarām atzinās: “Priekš divdesmit gadiem es nonāvēju savus trīs bērnus. Neviens to nezināja, visi mani uzskatīja par labu sievu un māti. Es pati gandrīz visu to biju aizmirsusi. Gāju baznīcā un pie vakarēdiena, bet neatradās neviens, kas mani būtu pārliecinājis par maniem grēkiem līdz šim brīdim, kad Dieva Vārds caur jums manu sirdi padarīja nemierīgu. Piepeši manā acu priekšā nostājās noslepkavotie!...” Tā viņa izsaucās savā izmisuma stāvoklī.

Tāpat reiz var arī tev klāties, mīļais brāli un māsa! Visi tavi grēki, kurus tu personīgi jau sen aizmirsis, bet kurus tu vēl neesi izsūdzējis, vēl neesi īsti nožēlojis, viņi nāks tev priekšā, viņi atdzīvosies savā agrākā skaidrībā un svaigumā. Tā klājās senajam romiešu ķeizaram Diokleciānam. Viņš bija visvarens, neviens viņam nedrīkstēja nekā priekšā rakstīt. Viņš bija briesmīgs kristietības ienaidnieks, viņš lika pat savus uzticīgos, lielām tiesībām apbalvotos draugus šausmīgā kārtā nonāvēt. Bet to nakti pēc tam viņš nevarēja gulēt un tam vajadzēja ik pa brīdim iesaukties: “Tur pie loga stāv to cilvēku ēnas, kurus es nonāvēju!”

Varbūt tev var klāties kā kādam jūrniekam. Viņam bija sainis laivā, no kura viņš gribēja tikt vaļā. Ar garu stieni viņš to mēģināja nogrūst jūras dziļumā, bet vienmēr atkal tas uzpeldēja augšā. Viņš nevarēja atsvabināties no šī saiņa savā laivā. Varbūt arī tu atceries dažu grēku, dažu ļaunu darbu, tad tu to paņem un mēģini noslīcināt aizmirstības jūrā. Bet tas tev neizdosies, mīļais draugs, atkal un atkal tavi grēki uzpeldēs pie tava dzīves kuģa malas. “Te mēs esam!” viņi sacīs, “te mēs esam!” Paturēt dažus grēkus neatzītus ir briesmīga lieta, viņi vienmēr atgriežas, viņi vienmēr uzpeld augšā. Ak, un tad nereti pazūd saldais miegs. Vai jūs brīnāties, mīļie brāļi un māsas, saistībā ar šo lietu par Svēto Rakstu vietu, kur runāts par tārpu, kas nemirst?!

Galvenais pamudinājums uz pilnīgu atgriešanos ir, ka mēs paši savas sirdis pārmeklējam ar Dieva Vārda gaismas palīdzību. Apustulis Pāvils turēja ikdienas pamatīgu apskati savā sirdī, viņš eksaminēja pats sevi.

Dažus gadus atpakaļ Anglijā satiku lordu Radstoku, brīnišķīgu un svētītu Dieva vīru, kurš jau kādus 40 gadus atradās sava Meistara dienestā. Toreiz, kad es ar viņu satikos, viņš jau bija sirmgalvis ap 80 gadiem. Kādu rītu, kad mēs pastaigājāmies gar jūrmalu – viņš atradās savas dzīves un darbības vakarā, bet priekš manis viss vēl bija it kā uzlecošas dzīvības saules mirdzumā – es jautāju viņam: “Ko laba jūs darījāt šorīt?” Viņa atbilde skanēja: “Es pamodos pulksten 6 un no pulksten 6 – 8 pārmeklēju savu sirdi un pārdomāju, ko es vakar būtu grēkojis.” Man bija jābrīnās, es tiešām nebiju gaidījis tādu atbildi. Viņš, viens svēts dievlūdzējs vīrs, dievbijīgs sirmgalvis ap 80 gadiem, ko viņš būtu varējis grēkot?! Viņš nesmēķēja, nedejoja, nedzēra, kur tad tie grēki būtu varējuši celties?! Bet tā ir, mīļie brāļi un māsas: uz pilnīgi tīrām, baltām drēbēm var to vismazāko traipu ievērot, turpretī uz melniem svārkiem varētu uzgāzt vai veselu mucu melnas tintes, tomēr neko sevišķu neievērtu. Tā arī viņš savā tīrā dvēselē atrada dažus traipus un traipiņus, kurus kāds svešinieks nebūtu nemaz ievērojis. “Domāju, ka vakar drusku par daudz esmu ēdis,” tik smalki viņš pārmeklēja savu sirdi. Vēl dažus sīkumus viņš nosauca. Tie likās sīkumi pēc mūsu domām, bet viņa dvēseles baltā siena stāvēja tik tuvu saulei un atradās zem tik asa apgaismojuma no augšienes, ka vismazākā kļūda un traips kļuva redzami.

Atgriešanās un ticība visciešāk sader kopā. Dieva draudzē visā pasaulē ir tik maz ticības, vienkārši tā iemesla dēļ, ka maz ir patiesas atgriešanās. Bija kādreiz laiks tavā dzīvē, kad tu spiedi savu asarās noplūdušo seju naktī savā spilvenā, kur neviens tevis neredzēja, tu atgriezies, tu salīdzinājies ar Dievu. Vai tu neatceries, ka toreiz piepeši tavā sirdī ienāca ticība un auga tevī vienmēr stiprāka un spēcīgāka, un saistīja tevi ciešākā sadraudzībā ar Dievu?

Kaut visām kristīgām draudzēm Berlīnē būtu īsta, patiesa ticība – kaut tik liela, kā sinepju graudiņš – visa Berlīne tiktu satverta un piepildīta ar Dieva spēku. Man tagad jābeidz. Bet es gribu jums dot līdzi ceļā vēl šos vārdus. Vai jūs gribat redzēt brīnumus savā draudzē, savā dzīvē? Vai ticības spēku un Svētā Gara darbību gribat piedzīvot? Tad vispirms atgriežaties pilnīgi no visiem grēkiem!

Pārbaudi sevi pamatīgi, pārmeklē savu sirdi, ņem sev laiku šim svarīgam darbam, ļauj Dievam uz tevi runāt, atgriezies no grēkiem un nožēlo visus tos, kurus Dievs tev uzrādīs. Nemēģini sevi aizstāvēt un attaisnoties, un savu vainu uzgrūst citiem. Ļauji Dieva gaismai iespīdēt tavā sirdī, lūdz Viņu: “Ak Kungs, rādi man kā dzīvot, uzrādi manas kļūdas, dari mani uzmanīgu uz visu, kas nesaskan ar Svētiem Rakstiem.”

Krīti ceļos pie Dieva kājām. Skaties uzticības pilns uz krustā Sisto, tavas grēkiem apklātās dzīves dēļ Viņš izstiepis savas rokas pie moku staba, Viņš ļāva ērkšķu kroni likt sev galvā. Papriekš atgriešanās no grēkiem, tad Kristus asinis un tad ticība. Pēc tam dzīvot priekš Dieva un ar Dievu.

Kad tu ej uz mājām, mans draugs, es tevi sirsnīgi lūdzu, tad nemēģini apklāt vai attaisnot kādus savus grēkus. Ja tu kādam esi parādā, tad raksti vēstuli un sūti atpakaļ aizņemto un neatdoto. Ja tu kādu esi sāpinājis, to izlīdzini, ja tev kas nekārtībā ar ģimeni, savedi atkal visu kārtībā, dodiet viens otram roku un esiet atkal mīļi. Ko tu mēģināsi apslēpt, tas atkārtosies, uzpeldēs atkal tavā priekšā un appludinās tevi. Bet ko tu būsi nolicis pie Kristus kājām, tas būs nomazgāts, notīrīts, tas pazudīs pilnīgi, tāpat kā uz tāfeles uzrakstīti burti, kad mitrs sūklis tiem gājis pāri. Tie raksti ir pilnīgi pazuduši. “Kad mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod. Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” Āmen!

 

Māc. Viljama Fetlera runa turēta Kristīgās Jaunatnes Savienības telpās, Berlīnē, no vācu valodas tulkojis V.Ūbers.

Publicēts "Kristīgs Vēstnesis", 1926. gada jūlija un augusta-septembra numuros, Nr. 7.,8.-9.