Viljams Fetlers - 100% PRIEKŠ KRISTUS

PILNĪGA ATDOŠANĀS DIEVAM

jeb 100% priekš Kristus

Viljams Fetlers

 Svētīšanas mācības viduspunkts atrodas Jāņa evaņģ. 14:12-23. „Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz mani tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus ne kā šos; jo Es eimu pie sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es darīšu. Ja jūs Mani mīlējāt, tad turiet Manus baušļus. Un Es to Tēvu lūgšu, un tas jums dos citu iepriecinātāju, lai tas pie jums paliek mūžīgi, šo patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, jo tā Viņu neredz, nedz viņu pazīst; bet jūs viņu pazīstat, jo tas paliek pie jums un būs iekš jums. Es jūs nepametīšu bāreņus, Es atkal nāku pie jums. Vēl mazs brīdis, tad pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot. Tai dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš sava Tēva, un jūs iekš Manis un Es iekš jums. Kam mani baušļi ir, un kas tos tur, tas Mani mīlē, un kas Mani mīlē, tas taps mīlēts no Mana Tēva; un Es to mīlēšu un tam parādīšos. Jūda (ne tas Iskariots) uz Viņu saka: „Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādīsies un ne pasaulei? Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ja kas Mani mīlē, tas manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim.”

 Iekš kam pastāv dzīva kristīgā ticība

Ir neiespējams šinī īsajā aprakstā uzzīmēt kaut cik sīkumos dziļās mācības, kuras kā dzīva ūdens avots plūst iz šīm rakstu vietām izslāpušajās sirdīs. Bet neaizmirstami paliek šie vārdi: „Es dzīvoju un jums būs dzīvot. Tai dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš tā Tēva un jūs iekš Manis, un Es iekš jums. Kas mani mīlē, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim.” Dzīvā kristīgā ticība nepastāv iekš tam, lai ko zinātu par Kristu, un lai pats cilvēks būtu no saviem grēkiem atgriezies un saņēmis piedošanu. Tādi bija lielais vairums Jāņa Kristītāja mācekļi. Jau pirms savas miršanas, sakarā ar Jēzus mācību par Iepriecinātāja, Svētā Gara, nākšanu, Jēzus bija skaidri pasacījis, kā kristīgā ticība nav forma, bet dzīvība, un kā šī dzīvība ir Viņš pats, un ka bez Viņa dzīvība nevar būt. „Es dzīvoju un jums būs dzīvot.” Šai, lielai pārmaiņai cilvēkā jābūt noteiktam notikumam un personīgam piedzīvojumam. Cilvēkam pašam jāpaliek par dzīvā Dieva namu vai iemītnieku, un tikko Svētos Rakstos priekšā rakstītie noteikumi piepildīti, piepeši nākt uz savu namu tas Kungs. (Maleah. 3:1). Dievs grib mājot cilvēkā (2. Kor. 6:16), un kur tas Tēvs nāk mājot, tur nāk arī tas Dēls un Svētais Gars. Šo piedzīvojumu var zināt, ar neizdzēšamiem burtiem tas ir atzīmēts katra patiesa kristīgajā kalendārā. „Tanī dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš sava Tēva, un jūs iekš Manis, un Es iekš jums.” (Jāņa 14:20). Šī diena ir lielāka par dzimšanas un vārda dienu, jo šinī dienā caur Svēto Garu pats Dievs iedzimst cilvēka dvēselē. Kad tas notiekas, tad cilvēks ir pārgājis no nāves dzīvībā, no tumsības pie gaismas. Viņa vārds ir ierakstīts dzīvības grāmatā, tas ir viņš tiek atzīmēts tanī Dieva reģistrā, kurā visi, kas šo Dieva dzīvību ieguvuši, ir ierakstīti. Tāds cilvēks nu ir Dievam rads, viņam ir Dieva daba, viņam vairs sirds nenesās uz grēkošanu, bet uz taisnību, un kā no Gara piedzimis, viņa staigāšana ir garā un viņa dzīvošana ir Debesīs (Filip. 3:20).

 Bet kā cilvēks nāk pie šī piedzīvojuma?

Šo gribēja arī Jūda, ne tas Iskariots, zināt, kad viņš lūdza no Jēzus paskaidrojumu: „Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādījies un ne pasaulei?” (Jāņa 14:22). Un nu nāk tas brīnišķīgākais no visiem Jēzus vārdiem, šī lielā noslēpuma atklājums un saņemšanas noteikums. Kā lai topu patiess kristīgais? Uz šo cilvēku vissvarīgāko jautājumu pats Jēzus dod skaidru un nešaubīgu atbildi: „Ja kas Mani mīlē, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs un mēs pie tā naktīm un mājas vietu pie tā darīsim.” (Jāņa 14:23).

Analizēsim, apskatīsim atsevišķi šos brīnumainos vārdus:

Ja kas Mani mīlē,

Tas Manu vārdu turēs.

Un Mans Tēvs to mīlēs,

Un Mēs pie tā nāksim,

Un mājas vietu pie tā darīsim.

Tas Tēvs un Dēls nāks, un arī tas Iepriecinātājs. Ne burts par Dievu, ne dogma, ne teoloģisks jēgums par dievību, bet Dievs pats, Dieva trīsvienīgā persona nāk mājot cilvēkā, kas patiesi mīlē Jēzu. Bet cilvēku, kas patiesi mīlē Jēzu, var pazīt no tam, ka viņš tura Jēzus vārdus, bet ne piespiesti, ne kā vergs, aiz bailēm, bet kā bērns aiz sirsnīgas un patiesas mīlestības.

 Svētās Trīsvienības iemājošana cilvēkā

Kristus, tas Dieva Dēls, nākdams iemājot cilvēkā, ir tas lielais „Kristus noslēpums” (Efez. 3:4), „par ko citos laikos cilvēku bērniem ziņa nebija dota, bet tagadni caur to Garu ir parādīta viņa svētiem apustuļiem un praviešiem.” (Efez. 3:5). Šis noslēpums, kas citos laikos ļaudīm nebija zināms darīts, ir: „Ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs un jūs mīlestībā iesakņojaties un iegruntējaties, ka spējat saņemt līdz ar visiem svētiem, un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.” (Efez. 3:17-19). Šī visa Dieva pilnība nav nekas cits, kā tas, ko Jēzus pats bija atbildējis Jūdasam, ne tam Iskariotam, kad viņš gribēja zināt, kā tas Kungs parādīsies viņiem un ne pasaulei, un proti, ka tajos cilvēkos, kas Jēzu patiesi mīlēs (un neviens nevar patiesi mīlēt Jēzu un tanī pašā laikā arī mīlēt pat mazāko grēku un netaisnību), tad tāds cilvēks ne tikai lāsts un sludinās, bet arī turēs visiem spēkiem visu tā Kunga vārdu, un to viņš darīs ne aiz piedošanas, nedz arī aiz bailēm, bet aiz mīlestības pret savu labāko Draugu un sirds Ķēniņu; un tādu cilvēku tas Tēvs mīlēs, tik ļoti mīlēs, ka Viņš kopā ar savu Dēlu un Svēto Garu Iepriecinātāju nāks un mājas vietu pie tā darīs. (Jāņa 14:23).

Citiem vārdiem runājot, šis noslēpums nozīmē paša trīsvienīgā Dieva savienošanos caur Svēto Garu ar cilvēka garu, jo tas, „kas tam Kungam pieķeras, ir viens gars ar To” (1.Kor.6:17). „Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? To jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” (1.Kor. 6:19-20).

 Staigāšana gaišumā

Šis kontakts jeb savienošanās ar Dievu notiekas tad, kad cilvēks no sirds no visiem grēkiem un uzņem Jēzu Kristu uz sava sirds troņa kā vienīgo valdnieku. Un šī saderība ar Dievu top uzturēta spēkā, ja mēs staigājam gaišumā, it kā Dievs ir gaišumā... un iekš Viņa nav nekādas tumsības (1. Jāņa 1:7, 8). Šis vārds: ja staigājam gaišumā it kā Dievs ir gaišumā, ir ārkārtīgi svarīgs, lai cilvēkam būtu satiksme ar Dievu un lai viņš varētu darboties Dieva Gara spēkā pēc Jēzus apsolīšanas: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus nekā šos, jo Es eimu pie sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es gribu darīt, lai tas Tēvs top godāts iekš tā Dēla” (Jāņa 14:12-13). „Ja staigājam gaišumā it kā Viņš ir gaišumā” – ne kā Pēteris, nedz Jānis, nedz Pāvils, nedz manas draudzes mācītājs, jeb draudzes kopējs, bet it kā Viņš, pats Dievs: „Un iekš Viņa nav nekādas tumsības.”

 Nekāda tumsība

Tas ārkārtīgi svarīgais punkts, lai paliktu Dieva spēkā, un lai Svētais Gars iekš mums varētu darboties, ir šis: Nekāda tumsība! Mazākā netaisnība, mazākais grēks, mazākais ļaunums jeb rūgta sakne sirdī, mazākā nesalīdzināšanās ar saviem pretiniekiem, jeb nepiedošanas gars pret tiem, kas mūs apbēdinājuši, ir tumsība un apbēdina Svēto Garu un pārtrauc Viņa spēka pieplūdumu dvēselē. Sirdij ir jābūt pilnīgi skaidrai, jo tikai sirdsšķīstie redzēs Dievu un dzirdēs Viņa balsi (Mat. 5:8). Cilvēkam jādzenas pēc miera ar visiem un jābūt miera bērnam, jo tādi taps saukti Dieva bērni. (Mat. 5:9). Mums ir jābūt gataviem taisnības dēļ tikt vajātiem, jo ja mēs caur to arī zemes valstību pazaudējam, tad tomēr debesu valstība mums piederēs (Mat. 5:10). Ja Jēzus un viņa mācības dēļ mūs lamā un vajā, tad mums nevajaga būt bēdīgiem, bet priecīgiem un līksmiem, jo mūsu alga ir liela debesis (Mat. 5:12).

 Maz rauga saraudzē visu mīklu

Daudzi domā, ka viņi kārtībā gandrīz visās lietās, bet tikai kaut kas drusciņ ir palicis nenokārtots sirdī un dzīvē. Bet tas ir bīstami, ārkārtīgi bīstami, jo maz rauga saraudzē visu mīklu. Mazākā netaisnība nav izsūdzēta un atstāta, Dieva Gars neiedarbojas, elektrība lampā ir pārtraukta, lampa gan vēl ir, bet viņa nespīd. Lampu jāsaved pilnā kārtībā un kontaktā ar straumi, lai viņa atkal spīdētu. Pilnīgai atdošanai Dievam ir jātiek atjaunotai, Simsona matiem ir jāataug, cilvēkam jātop svaidītam ar jaunu eļļu, pirms Dievs viņu atkal var lietot. Tas, kas attiecas uz visu draudzi. Ja draudze grib būt Dieva ierocis, tad visai draudzei jāzemojas Dieva priekšā, jāatzīst savu remdenību un klupšanas, locekļiem jāsalīdzinājas savā starpā un vienam otram jāpiedod. „Šķīstījaties jūs, kas tā Kunga rīkus nesat”, „svētījaties, jo rītā tas Kungs jūsu starpā darīs brīnumus.” (Jozus 3:5). Ahaniem ir no sirds jāatgriežas, ja Dieva draudze grib panākt uzvaras, ja tie neatgriežas, viņiem jātop nošķirtiem no Dieva ļaudīm. „Tāpēc bezdievīgie nepastāv sodā, nedz grēcinieki taisno draudzē” Psalmi 1:5. Atgriežaties un griežaties atpakaļ no visiem saviem pārkāpumiem, ka noziegums jums nepaliek par valgu. Atmetiet nost no sevis visus savus pārkāpumus, ar ko jūs esat pārkāpuši, un darāt sev jaunu sirdi un jaunu garu. Jo tāpēc jūs gribat mirt, jūs no Izraēla nama? Jo man nav palikšanas pie mirēja nāves, saka tas Kungs. Tāpēc atgriežaties un dzīvojat” (Eceh. 18:30-32).

 Šaurais ceļš un šaurie vārti

Šīs pilnīgās atdošanās ceļš ir šaurs, un tie vārti ir šauri, bet pa to sasniedz dzīvību. Šī dzīvība ir Kristus, satiksme jau virs zemes ar svēto Dievu, kas iemājo šķīstā sirdī. Nu cilvēka dzīves uzdevums ir skaidrs, un viņš saprot, ka viņam jāatraujas no visa, kas liekas ļauns. Kā miera bērnu pats tas miera Dievs viņu svētī caur caurim un viņa gars un dvēsele un miesa bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. Uzticīgs ir tas, kas jūs aicina – tas to arī darīs (1. Tes. 5:22-24).

 Šādu pilnīgu atdošanos var nosaukt par

100 procenti priekš Kristus.

 100% nozīmē visu, kur nekas vairs pāri nepaliek. Un tā kā tas Kungs mūs ir             atpircis ar savām dārgām asinīm (1.Kor. 6:20), tad tas, kas ir nopirkts, pieder gluži tam pircējam, un mēs nepiederam sev pašiem (1. Kor. 6:19). Neviens īstens ticīgais nevar citādi, ja viņš grib Jēzum uzticīgs būt kā atdoties tam Kungam gluži jeb 100 procenti. Cik izbrīnētos kāds zemišķīgs brūtgāns, ja viņa brūte viņam sacītu, ka viņa ir gatava piederēt savam vīram tikai 40, jeb 60, jeb 80 procentus. Tas Kungs izspļauj no savas mutes tos, kas ir remdeni, un ticīgā lukturi, kas pazaudējis pirmo mīlestību, Viņš nostumj no savas vietas, ja tāds ticīgais neatgriežas. Bet pirmā mīlestība ir simts procentīga, tā izslēdz ārā visu citu, tās intereses ir pie sava Pestītāja, un ko tā dara, viņa dara aiz karstas sirds pret To, kas viņu atpircis, un kas viņu mīlējis ar mūžīgu mīlestību.

 Pēdējais procents

Kavēklis, kas tūkstošiem ticīgo aizkavē no uzvaras un spēka pilnas kristīgas dzīves, ir ļoti bieži tā sauktā „pēdējais procents”. Visā visumā cilvēks ir jau atgriezies. Rupjos grēkos viņš jau vairs neiet. Vispārīgi, pasaule ir priekš viņa pazaudējusi savu interesi. Viņš ir sācis godīgi dzīvot un cenšas izpildīt savu pienākumu. Un tomēr, kā kāds atgriezts brālis neilgi atpakaļ sacīja, sirdī ir nomanāms tukšums. Svētā Gara lampiņa nespīd, mana, ka kaut kas trūkst, un ja arī drusciņ kaut ko sajūt no dzīvības, bet tad tā, it kā stipri saslimis cilvēks, kas dzīvs gan ir, bet kuram nav nekāda dzīves prieka un kurš nevar liecināt, ka viņam būtu „dzīvība papilnam” (Jāņa 10:10). Iemesls šim stāvoklim ir ļoti daudzos gadījumos – „pēdējais procents”. Vēl ir palicis kaut kas nenodots Dievam. Kā Ananija un Savira varbūt tāds ticīgais ir ko paturējis atpakaļ no tā, kas Dievam solīts (Apust. d. 5:1-3). Varbūt ir kāds mazs netaisnības raugs, ko sātanam ir izdevies iemest sirdī. Varbūt dvēselē ielaista rūgta sakne pret kādu personu, varbūt ir kāds slepens grēks, kas nav izsūdzēts un atstāts, ienaidība, jeb skaudība, jeb aprunāšanas, kāda netaisna lieta veikalā, tabaka vai kaut kas cits, ko ticīgais nedrīkst pārdot, varbūt pielaista tirgošanās svētdienās, kurai jābūt Dieva dusas dienai; varbūt šis pēdējais procents ir lepnība par kaut ko, kur nedrīkstēja lepoties, jo lielīties drīkst tikai ar to Kungu (1.Kor. :29, 31); varbūt šis pēdējais procents ir kāds nepareizs skatiens, kas apgrēcina, kāda netaisna manta labā rokā, kas apgrēcina jeb arī roka un sirds top apgrēcināta ar grēcīgiem līdzekļiem, lai izbēgtu godīgas laulības dzīves likumīgām sekām: varbūt pēdējais procents ir cilvēka kāja, kas aiziet uz pasaulīgu izpriecu un noved biedrībā ar neticīgiem. Varbūt pēdējais procents ir pat likumīgi apsolītais Izaks, bet kurš nav Dievam ar visu sirdi atdots un iesvētīts. Kamēr šis pēdējais procents nav pilnīgi atdots Dievam, var lūgt un gaidīt pēc garīgas atmodas un Svētā Gara spēka līdz pastara dienai, bet nekas nenotiks.

Šī viena procenta dēļ Ādams un Ieva pazaudēja Paradīzi (nepaklausība), Simsans tika akls un kļuva cietumā (draudzība ar pasauli) Dāvidam vajadzēja bēgt no Absaloma (miesas kārība), Salamana dēls pazaudēja desmit ciltis (lepnība), Jūdas Iskarjots palika par lielāko nodevēju (mantas kārība), Ananija un Savira tika sodīti ar piepešu nāvi (melošana Svētam Garam), un viena tautas grēka dēļ nevainīgais Dieva Dēls Jēzus Kristus tika notiesāts uz nāvi (skaudība). Ja visi šie pazaudēja Dieva žēlastību viena pārkāpuma dēļ – kādam briesmīgam tad jābūt stāvoklim daudziem, kas pastāvīgi apbēdina Dieva Garu, nepaklausībā iet paši savus ceļus, kalpo miesas prātam un palikuši remdeni visās savās attiecībās pret Kristu? (Jāņa atkl. 3:16).

Kuģim nav vajadzīgi simts caurumi, viens pats neaiztaisīts caurums pietiek, lai to nogremdētu, viens slimības bacils var ievest kapā. Tāpēc ar nepārprotamu un neapgāžamu loģiku atskan Jēzus pavēle saviem mācekļiem uz visiem laikiem un visas tautas: Esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs! (Mat. 5:48).