Vai mūsdienu „mēlēs runātāju” kustība ir no Dieva?

Vai mūsdienu „mēlēs runātāju” kustība ir no Dieva? 

Atbild Dr. Rūbens Arčers Torrejs (1856-1928) 

Jautājums: Vai mūsdienu mēlēs runātāju kustība ir no Dieva?

Atbilde: Nē, tā nav no Dieva. Tas kļūst skaidrs no sekojošiem faktiem: 

Pirmkārt – Mūsdienu „mēlēs runātāju kustība” nostāda runāšanu mēlēs par vienu vienīgo izšķirošo pierādījumu, ka cilvēks ir kristīts ar Svēto Garu. „Mēlēs runātāji” nepārtraukti paziņo, ja kāds nav runājis mēlēs, tad viņš vēl nav saņēmis kristību ar Svēto Garu. Šis nepārtrauktais „mēlēs runātāju” paziņojums runā pretī ļoti precīzi izteiktai un skaidrai Bībeles mācībai. Dieva Vārds skaidri māca vārdos, kurus ikviens, kurš patiesi vēlas iepazīt Dieva gribu kāda tā ir atklāta Vārdā, nevar pārprast, un kurš vienkārši nemēģina nepamatoti aizstāvēt kādu teoriju, ka, lai gan ir tikai viena kristība ar Garu, un ir tikai viens Svētais Gars, tomēr ir daudz dažādi veidi kādos šī kristība izpaužas. Jūs to varat ieraudzīt arī pats, ja jūs rūpīgi lasīsiet 1.vēstuli Korintiešiem 12:4-11. Šīs pašas nodaļas turpinājumā Dieva Gars, runājot caur Apustuli Pāvilu, jautā tiem, par kuriem viņš ir izsacījis apgalvojumu, ka viņi ir „kristīti Garā” (13.p.) – „Vai visi runā mēlēs?” (30.p.). Ir skaidri saprotams netiešs norādījums atbildei uz šo jautājumu, ka visi nerunā mēlēs. Tā šī nodaļa visnepārprotamākos nosacījumos nostāda, ka cilvēks var būt kristīts ar Svēto Garu un tomēr arī nerunāt mēlēs. Tādēļ, tas ir skaidrs kā diena, ka „mēlēs runātāju” nostādne, ka ikviens, kurš nav runājis mēlēs, nav ticis kristīts ar Svēto Garu, runā pretī skaidrai Dieva Vārda mācībai. 

Otrkārt – Šīs „mēlēs runātāju” kustības mācības praktiskais mērķis ir padarīt runāšanu mēlēs par visnozīmīgāko no Gara klātnības un spēka visām izpausmēm. Tas atkal ir pretrunā ar Dieva Vārda skaidro mācību. Dieva Vārds visnepārprotamākos izteikumos apgalvo, ka runāšana mēlēs ir viena no vismazāk nozīmīgajām Svētā Gara klātbūtnes un spēka izpausmēm. Pirmās vēstules Korintiešiem divpadsmitajā nodaļā dotajā sarakstā „dažādās mēles”, 10. pants, ir ievietotas ticīgajam doto Gara dāvanu gandrīz pašās beigās. Bet 29. un 30. pantā šajā nodaļā runāšanai mēlēs ir atkal ierādīta šī pati vieta – gandrīz pašās beigās. Efeziešu vēstulē dotajā dāvanu sarakstā, kuras no paaugstinātā Kristus caur Svēto Garu ir dāvinātas Draudzei, nav vispār pieminēts nekas par runāšanu mēlēs (Efez. 4:7-12). Turklāt, 1. Korintiešiem 14:5 mums ir skaidri sacīts, ka tas, kurš pravieto ir lielāks kā tas, kurš runā mēlēs, un 19. pantā apustulis Pāvils pats apgalvo, ka viņš labāk runātu piecus vārdus ar savu saprašanu, lai viņš varētu citus mācīt, nekā 10 000 vārdus mēlēs. 

Treškārt – „Mēlēs runātāju” kustība ievirza tās sekotājus tiekties vairāk pēc runāšanas mēlēs, nekā pēc jebkuras citas dāvanas, turpretī Bībele mūs skaidri māca, ka mums drīzāk vajag tiekties pēc kādām citām dāvanām nevis pēc šīs. 1.Korintiešiem 12:31 Bībelē teikts, „tiecieties dedzīgi (vai dedzīgi vēlieties) pēc vislabākajām (vislielākajām) dāvanām.” Ja burtiski pārtulko šeit lietotos vārdus, tad tur ir rakstīts „lielākām dāvanām”, un konteksts (kopējā doma) skaidri parāda, ka tas, kas ir domāts ar „lielākām dāvanām”, ir kādas citas dāvanas nevis runāšana mēlēs. Četrpadsmitās nodaļas pirmajā pantā teikts, „...dedzīgi tiecieties pēc garīgajām dāvanām, bet sevišķi, lai jūs varētu pravietot,” un tad sekojošos pantos Pāvils paskaidro kāpēc mums labāk vajadzētu vēlēties pravietot, nevis runāt mēlēs. Tādā veidā šī meklēšana pēc mēlēm un gaidīšana pēc mēlēm, kura ir šāda izcila un raksturīga pazīme „mēlēs runātāju” kustībā, ir pavisam Rakstos nepamatota, un tā ir tiešā pretrunā skaidrai Dieva Vārda mācībai. 

Ceturtkārt – „Mēlēs runātāju” kustības vadītāji apzinīgi nepaklausa skaidrai Dieva Vārda mācībai attiecībā uz mēlēs runāšanu atklātās sanāksmēs. Dieva Vārds skaidri māca 1. Korintiešiem 14. nodaļā, ka runāšanai mēlēs ir jānotiek privāti, nevis atklāti. Pāvils 1. Korintiešiem 14:19 runā, „Bet draudzē (t.i. atklātā sanāksmē) es drīzāk gribu piecus vārdus sacīt ar saprašanu, lai es varētu arī pamācīt, nekā 10 000 vārdus mēlēs.” Turpinājumā viņš runā, ka tad, ja kādi vīri runā mēlēs atklātā sapulcē, tad lai runā ne vairāk kā divi vai, augstākais, trīs vienā sapulcē, un kur divi vai, augstākais, trīs runā, viņiem ir jārunā pēc kārtas un nevis diviem vai vairākiem uzreiz (1.Kor.14:27), un viņš vēl tālāk runā, ka ja tur nav neviens, kas iztulko, kas ir sacīts, tad neviens lai nerunā mēlēs atklātā sanāksmē, un ja nav klātesošs tulkotājs, tad tas, kurš gribētu runāt mēlēs, lai cieš klusu un runā sev un Dievam (27, 28.p.). Šodien „mēlēs runātāju” sanāksmēs bieži daudzi runā mēlēs vienā sapulcē, bieži vairāki runā vienā laikā, un viņi pastāvīgi runā pat ja nav klātesošs neviens tulkotājs. Šajās lietās viņi nepaklausa Dievam visnepārprotamākā veidā, un, neapšaubāmi, kustība, kas tik apzinīgi nepaklausa Dieva skaidrajām pavēlēm Viņa Vārdā, nav no Dieva. 

Piektkārt – „Mēlēs runātāju” kustību pavadījušas visbēdīgākās nekārtības, traucējumi un rupjākā netikumība, amoralitāte. Dievs skaidri apgalvo Savā Vārdā 1.Korintiešiem 14:33, ka „Dievs nav nekārtības un jucekļa Dievs” (vārds, kurš šeit tulkots kā „nekārtības” nozīmē – „nekārtības stāvoklis”, „traucējumi un nemiers”, „juceklis un putrojums”). Vienā no īpašajām „mēlēs runātāju” sapulcēm, kas notika šajā pilsētā (Losandželosā), bija visneaprakstāmākās nekārtības, traucējumi, un juceklis. Vīri un sievas lielā skaitā stundām ilgi gulēja uz grīdas vai uz paaugstinājuma viens otram līdzās visnepieklājīgākā un nekautrīgā veidā hipnotiskā bezsamaņas stāvoklī, līdz pat dziļai pusnaktij, pakļauti apkaunojošam pazemojumam sapulcējušos ļaužu acīs. Šo sapulču vadītāja, kāda plaši pazīstama sieviete, ieveda šos nelaimīgos vīrus un sievas tādā stāvoklī ar metodēm, kuras bija nepārprotami hipnotiskas un tieši tādas pašas, kādas lieto iezemieši Āfrikā un hipnotisko piedzīvojumu meklētāji spiritistu (garu izsaucēju) un vēl kādās citās sapulcēs šajā valstī. Cilvēks, kurš vēlās būt dziedināts vai kristīts ar Svēto Garu, tiek nosēdināts krēslā publikas priekšā ar muguru pret publiku, un tad kāds cilvēks satver viņu aiz galvas, ar varu novietojot vienu roku uz paura un otru aiz pakauša, un tad šī sieviete berzē un masē ķermeni, dažreiz veicot cilvēka ķermeņa masāžu visnepieklājīgākā veidā. Vēlāk, kad viņi pieceļas no krēsla, viņu rokas tiek uzslietas no lejas augšā, un viņi tika pamācīti turēt savas rokas paceltas augšā, un viņi tās turēja paceltas, līdz viņi nokrita bezapziņā. Vienā konkrētā gadījumā, par kuru es pats zinu, viens zēns turēja savas rokas paceltas vismaz stundu pirms viņš nokrita zem viņu tā sauktā „spēka”. Diez vai ir nepieciešams sacīt, ka tas nenes ne mazāko līdzību tam, ko mēs varam izlasīt Jaunajā Derībā, bet tas nes visspilgtākās līdzības pazīmes tam, ko dara iezemieši Āfrikā, faķīri Indijā, un hipnotisko piedzīvojumu meklētāji mūsu valstī. Visa šī lieta ir atbaidoša ikvienam, kurš patiešām pazīst Bībeles mācību un to kādas ir īstas Svētā Gara darbības. Mēs tiekam mācīti 2. Timotejam 1:7, ka Svētais Gars nav baiļu, bet spēka, mīlestības un skaidra saprāta (savaldības) Gars. Tas gars, kurš izpaužas mēlēs runātāju sapulcēs ir jebkāds cits gars, tikai ne savaldības un skaidra saprāta gars. Bet nekārtība un juceklis, lai cik arī kaunu nesošs tas ir Dieva Vārdam un lai cik arī skaidri tas ir norāts Dieva Vārdā, tā tomēr nav vissliktākā lietā „mēlēs runātāju” kustībā. Kā jau iepriekš sacīts, ir bijusi rupja netiklība (amoralitāte) saistīta ar šo kustību. Mūsdienu „mēlēs runātāju” kustības aizsācējs kādā brīdī tika apcietināts par visrupjāko netiklību, par tādu netiklības formu, kurai nav nosaukuma mūsu angļu valodā, lai gan tā ir aprakstīta vēstules Romiešiem pirmajā nodaļā. Kāds cits starp ievērojamākajiem, iespējams visievērojamākais kustības vadītājs Ohaio štatā (Ohio), tika pierādīts vainīgs netiklā noziegumā ar jaunu sievieti, lai gan viņš pats bija precējies vīrietis. Daudzos gadījumos kustības vadītāji - gan vīrieši, gan sievietes, tika pierādīti esam vainīgi visneķītrākajās attiecībās viens ar otru. Daudzos gadījumos kustība mutuļoja no visrupjākā rakstura netiklības. Ar to es ne mirkli negribu teikt, ka tur šajā kustībā nebūtu neviens skaidri domājošs un labi gribošs vīrietis un sieviete, bet pati kustība kā kopums, nenoliedzami ir attīstījusi vairāk netiklības, kā jebkura cita mūsdienu kustība, izņemot spiritismu, kuram tā ir tik tuvu radniecīga tik daudzos veidos. Divi šīs kustības vadītāji aizbrauca no valsts (ASV) uz Indiju, un pēc kāda laika ieguva piekritējus starp dažiem no ievērojamākiem kristīgiem darbiniekiem tur, bet daži no tiem, kuri iesaistījās kustībā, bija tik šokēti no tikumiskas piedauzības, kas attīstījās saistībā ar kustību, ka viņi izgāja no tās. 

Sestkārt – Daudzos gadījumos, „mēlēs runātāju” kustībai attīstoties, kļuva skaidri redzams, ka tā ir dēmoniska. Šķita, ka ir acīm redzams, ka tie, kas paziņoja, ka ir runājuši mēlēs, patiešām bija runājuši valodās, kuras viņi nesaprata, bet tas, ko viņi bija runājuši, bija nekrietns un slikts, atklāti parādot, ka gars, kas viņus ierosināja, nebija Svētais Gars, bet gan dēmons. Makao, Ķīnā (Macao) bija bijušas gara izpausmes, precīzi tādas pašas kā tās, kuras tikušas „Psihiskās Izpētes Sabiedrības” (the Society for Psychical Research) aprakstītas, kādas notikušas spiritistu sanāksmēs. Daži no tiem, kas bija runājuši mēlēs, vēlāk bija atklājuši, ka viņi bijuši dēmonu apsēsti, tā vietā, lai būtu kristīti ar Svēto Garu. Līdzīga veida vērā ņemamu, biedējošu un atbaidošu notikumu attīstība ir bijusi arī Vācijā. Tā ir patiesība, ka daudzi cilvēki ir tik ļoti nobažījušies un vēlēšanās pilni, lai tiktu kāda pārdabiska gara vadīti, ka viņi nav pietiekoši rūpīgi, lai pārbaudītu un atšķirtu, vai šī pārdabiskā būtne, kas kontrolē viņus, ir Svētais Gars vai dēmons, un „mēlēs runātāju” kustībai ir bijusi raksturīga ļoti biedējoša šāda veida notikumu attīstība. 

Septītkārt – „Mēlēs runātāju” kustība visās tās būtiskākajās raksturīgajās pazīmēs nav nekas mūsdienīgs un jauns. Tāda pati lieta attīstījās starp 1830. un 1840. gadu neveiksmīgajā Irvingistu kustībā Anglijā (Irvingism, Edward Irving, Anglijā, 19.gs.). Tur bija brīnumainas „mēlēs runāšanas” izpausmes šajā kustībā, kuras uz kādu laiku nomaldināja dažus skaidri domājošus vīriešus un sievietes, kuriem vēlāk pēc šiem notikumiem bija nekļūdīgi, pašu pieredzēti pierādījumi, ka gars, kurš kontrolēja runātājus nepavisam nebija Svētais Gars, bet kāds ļauns gars. Mēlēs runāšana tiek praktizēta starp mormoņiem jau daudzus gadus. Visas viņu vēstures laikā mormoņu sanāksmēs Jutā (Utah) daudzas reizes vīrieši un sievietes ir apgalvojuši, ka viņi ir runājuši mēlēs. 

Kopsavilkumā – „Mēlēs runātāju” kustība ir kustība, pār kuru Dievs ir uzlicis Savu negatīvā sprieduma zīmogu visnekļūdīgākajā veidā Savā Vārdā, un arī tajās parādībās, kurām Dievs ir atļāvis attīstīties saistībā ar šo kustību. Tā ir kustība, kuru ikvienam, kurš tic un paklausa Dieva Vārdam, ir noteikti jāatstāj pašu savā vaļā, izņemot gadījumus, lai atklāti atmaskotu, ja parādās tāda izdevība, rupjos maldus un ļaunumus, kuri ir saistīti ar to. Mēs nenoliedzam iespējamību, ka Dievs arī mūsdienās varētu dod kādam cilvēkam mēlēs runāšanas dāvanu. Ja Dievs uzskatīs par piemērotu to darīt, Viņš spēj to darīt un to darīs, bet „mēlēs runāšanas dāvana”, kā tas ir skaidri zināms, tika ļaunprātīgi lietota pirmkristiešu draudzēs, līdzīgā veidā kā tā tiek ļaunprātīgi lietota mūsdienās „mēlēs runātāju” kustībā, tā, ka tas bija nepieciešams jau Pāvila laikā brīdināt ļaudis par maldiem, saistītiem ar mēlēs runāšanas dāvanu, un Dievs savā gudrībā un mīlestībā uz kādu laiku izņēma šo dāvanu no apgrozības draudzē, un nav nekāds pamatots iemesls uzskatīt, ka Viņš būtu šo dāvanu atjaunojis pašreizējā laikā, un pavisam noteikti tā sauktā „mēlēs runātāju” kustība nav no Dieva. 

Dr. Reuben Archer Torrey

The Biola Book Room

S36-558 S. Hope St., Los Angales, California, USA

 

Is The Present “Tongues” Movement Of God? 

Torrey, R. A. [Reuben Archer] , 1856-1928 

Los Angeles: The Biola Book Room; [n.d.]. 

Bukleta kopija ir joprojām atrodama Mūdija Bībeles institūta bibliotēkā: 

Moody Bible Institute Library 

http://library.moody.edu 

Historical Room  

Hist Rm P 287.95 T694i 

Call No. - 287.95 T694i 

Location: Crowell Library Crowell Archives Pamphlets 287.95 T694i

Barcode: 39941000721191

https://i-share-mbi.primo.exlibrisgroup.com/permalink/01CARLI_MBI/uj97o2/alma99582088305907

Ist die gegenwärtige Zungenbewegung von Gott? (vācu valodā)

Antwort von Reuben A. Torrey 

www.efg-hohenstaufenstr.de/downloads/bibel/zungenbewegung.htm 

www.horst-koch.de/zungenbewegung-r-a-torrey 

Rūbens Arčers Torrejs (Latvijā pazīstams kā Dr. R. A. Torrejs, Reuben Archer Torrey (1865-1928)) bija Dvaita L. Mūdija (Dwight L. Moody) sekotājs Čikāgā, ASV (Chicago). 1912. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Losandželosā (Los Angeles). No 1912. līdz 1924. gadam Torrejs bija Losandželosas Bībeles institūta BIOLA direktors (Bible Institute of Los Angeles). Visticamāk augšminētais buklets ir ticis uzrakstīts laikā pēc 1912. gada, lai gan gada skaitlis uz bukleta nav norādīts.

Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2009 

Paraksties par dabisku ģimeni!

Par dabiska ģimenes izpratnes definīciju Latvijas republikas satversmes 110. pantā vari parakstīties šeit:  www.pargimeni.lv   www.tubalso.lv   www.semja.lv   www.latvija.lv/pv (internetbanka un Smart id, vai e-paraksts)

Parakstu vākšana notiek par dabiskas ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. 

www.youtube.com/watch?v=VwI7fR7Ojgo 

Paraksties, kamēr vēl vari ietekmēt notiekošo! 

Parakstīšanās papīra formātā uz vietas ir iespējama pašvaldību iestādēs, katrā pašvaldībā tas ir nedaudz atšķirīgi. Atrodi savas pašvaldības iestādi, kur vari parakstīties par vēlētāju iniciatīvu, un kas tavu parakstu par iniciatīvu var ievadīt datu bāzē un apliecināt, šeit: www.cvk.lv/pv/apliecinataji  

Noskaidro cik jau ir parakstījušies uz šo brīdi: www.cvk.lv/pv 

BĪBELES AIZRĀDĪJUMI GARU PĀRBAUDĪŠANAI

 Bībeles aizrādījumi garu pārbaudīšanai

 No vācu baptistu draudžu savienības laikraksta “Der Wahrheitszeuge”

 Publicēts latviešu valodā žurnālā “Kristīgā Balss” 1920-tos gados 

Ievadam

Arī mūsu vecā kaimiņu valstī Vācijā mūsu draudzes daudz ko pārdzīvojušas, un pieredzējušas dažādas mācības un saviļņojumus.

Bet kā jau katrs spēcīgs organisms drīzāk pārvar visas vājības, tā arī mūsu draudzes Vācijā cieši turas uz vecā Bībeles un ticības pamata.

Te pasniedzam mūsu lasītājiem kādu rakstu, kurā izteicas vācu vadošo brāļu domas tajos jautājumos, kuri arī mums nav sveši. No plašā apcerējuma sniegsim tikai to, kam sakars ar mūsu pašu piedzīvojumiem.

Ticam, ka arī mūsu lasītājus tas ierosinās rūpīgi meklēt, nopietni pārdomāt un tas būs daudziem par svētību.

(Kristīgā Balss Nr. 12, 14, 17, 192x. gads)

 * * * * *

 Jo straujāk mēs tuvojamies mūsu laikmeta galam, jo dzīvāki mums top apustuļa Pāvila vārdi: “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efez. 6:12) un jo svarīgāks mums top apustuļa Jāņa brīdinājums: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1.Jāņa 4:1)

Šī pārbaudīšana top vienmēr grūtāka, jo sātans un viņa eņģeļi top vienmēr veiklāki savā pārvēršanās un piemērošanās mākslā. Pa daļai jau piepildās Kristus vārdi: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši, un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos.” (Mateja 24:24)

Kas nekad nepērk pērles, tas arī nevar neīstas pērles saņemt īsto vietā. Bet tā kā mēs meklējam Debesu mantas un labas pērles (Mat. 6:20), mēs drīz varam tikt piekrāpti. Un jo dedzīgāk mēs meklējam, jo drīzāk varam piekrāpties. Sātans vienmēr cenšas aizsteigties Dievam priekšā, viņš arī tiecas pildīt mūsu tukšās sirdis un rokas, pirms esam nokļuvuši pie Dieva. Viņš vienmēr iekārto tā, ka māņu veidā apmierina mūsu tieksmi pēc dziļākas dievbijības tā, ka pat viegli varam ticēt, ka esam sakarā ar pašu Dievu, lai gan īstenībā esam gājuši “šīs pasaules dieva” pavadā. (2.Kor. 4:4)

Ne reti pat ļoti gudrus cilvēkus var piekrāpt ar viltotu naudu. Viņi vienkārši domā, ka viss jau kārtībā – numuri, zīmes, paraksti, vērtības apzīmējums, lielums, krāsas – viss šķiet pareizs, bet tomēr nav pareizs, un cilvēks tiek piekrāpts. Bet garu pārbaudīšana zināmos apstākļos ir daudz grūtāka par naudas pārbaudīšanu.

Sātans savu izglītību ir dabūjis Debesīs, un tāpēc prot savus ļaudīs nevien atdarināt karstu mīlestību pret Kristu, svētu brāļu mīlestību, dedzību tā Kunga darbā, atgriešanos, svētīšanos, dziedināšanas un citus brīnumus, bet, savas lietas veicināšanai, arī atspirdzināt pie visa tā (Mateja ev. 7:22-23).

Tomēr mums, kā Bībeles ticīgiem un bibliskām draudzēm, ir viens garu pārbaudīšanas akmens, tikai viens, bet pilnīgi pietiekošs. Labi mums, ja droši stāvam uz Bībeles pamata. “Ar to mums pravieša vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs (2.Pētera v. 1:19).

Ja mēs atstājamies no šī Vārda, tad esam padoti visādām patvaļībām, bet, ja šī Vārda gaismai ļaujam krist uz dažādajiem “gariem”, viņu izteiksmi un darbību, tad novērosim viņu nedievišķās iezīmes arī dažkārt gluži dievišķīgajās garu parādībās.

Sekojošajās rindiņās gribētu pievest dažas no šādām iezīmēm, kuras daudzos gadījumos novērojām gan pa vienai, gan vairākas, gan arī visas kopā.

 

Viltus gara bērni dažreiz pazīstami no sekojošām iezīmēm:

 

1. Ļoti daudz tiek runāts par svaidīšanām un parādīšanām.

Prieka reibonī un tīksmē tādi cilvēki, neviena neuzaicināti, atklāj savas dvēseles dzīves dziļākās saknes.

Gluži citāds šinīs lietās ir apustuļu un praviešu stāvoklis! Cieti, šķīsti, ar neuzkrītošu atturēšanos un kautrīgumu viņi runā par to tikai vajadzības spiesti. Lasot 2.Korintiešiem 12.nod. redzam cik uzmanīgi ap. Pāvils noņem plīvuru no kāda piedzīvojuma, kas jau noticis pirms 14 gadiem. Cik steidzīgi mūsu dienās daži cilvēki “izsistu kapitālu” no šādiem piedzīvojumiem, ar to pierādīdami, ka viņu dvēseles dzīvē kaut kas nav kārtībā. Mums vajaga vīrus un sievas, kuri nesteidzas sacīt pirmie, ka viņi ir Svēta Gara pilni un kas visus tos, kas nelielās ar parādīšanām, neuzskata par atpalikušajiem!

Mācīsimies te arī no Jēzus. Viņam, bez šaubām, bija daudz parādīšanu un neredzamā atklājumu, bet Viņš runāja par to ļoti reti un bez iejūsmināšanās (piem. Lūkas ev. 10:18).

 2. Citiem visa viņa garīgā dzīve ir pastāvīga griešanās ap sevi kā ap centru.

Jānis Zeics (miris 1922. g.) savās “Atmiņās un piedzīvojumos” raksta sekojošo: “Daudzus cilvēkus, tūlīt pēc viņu atgriešanās, kad tie tikko uzmodušies, lai dzīvotu Dievam, ienaidnieks ieved sapņainā jūsmošanā. Šī jūsmošana mūsu dienās parādās daudzos veidos. Jung-Stilings kādas savas grāmatas priekšvārdā saka, ka tikai nedaudzi Dieva bērni nav pārdzīvojuši laika posmu, kur nebūtu piemeklēti no jūsmošanas gara un nebūtu kārdināti uz to. Viņš raksta, ka neatgriezies cilvēks nekad nekļūst par slimīgu jūsmotāju, bet tikai atgriezies un šīs jūsmu un murgu gars bieži vien uzmācās līdz ar atgriešanās brīdi. Šie viltīgie gari satver savos tīklos arī tādu, kas svētīšanās dzīvē sasniedzis jau augstu pakāpi, arī tad vēl māņu gars viņus pavedina.

Visi šie garīgās jūsmošanas veidi dibinājās uz ticīgā augstprātību. Kad tas atgriežas, nāk Dieva Gars un grib tiesāt un nonāvēt visus tos grēkus, ja vien Viņam ļauj brīvību. Ja Dieva Gars šo darbu var darīt netraucēts, Viņš neatstāj nevienu. Viņš cilā zobenu, kas ir “soģis pār sirds domām un sirds prātu” (Ebr.4:12). Bet pirms vecā, augstprātīgā daba top vesta pie Krusta un kapa, kur tai jātop iznīcinātai, viņa top gluži dievbijīga, lai tikai tā izbēgtu nāvei un tad dievbijīgā izskatā valda Dieva bērnā tāpat kā agrāk. Vecais cilvēks tāpat spēj pārvērsties par gaišības eņģeli kā velns pats. Bet velns te darbojas līdzi un ar viltīgām parādībām, ar eņģeļu un pat ar Kristus redzēšanu, ar dievbijīgi un svēti skanošām balsīm kopjot nenonāvēto augstprātību, lai tā nemirtu. Visi šie redzējumi un parādības ir no velna, kas pārvēršas par gaišības eņģeli un tās sūta cilvēkam, lai to ievestu lieluma mānijā un sapītu garīgā augstprātībā. Un šim gaišības eņģelim tic, tāpēc, ka tas glaimo vecajai, pie dzīvības palikušajai augstprātībai. Tātad arī nemirst, bet pieņem cilvēkā dievbijīgu, svētu ārieni, lai gan nav nekas cits kā augstprātības velns dievbijīgā tērpā”.

Ne visur “es” izceļas tūlīt un tādā veidā. Daudziem griešanās ap sevi iesākas ar slimīgi pārspīlētu pašnopratināšanos. Arī pārbaudoša sevis novērošana, pat labi domājot, var tikt pārspīlēta.

Dr. Pirsons raksta: “Jaunajā Derībā tikai divos gadījumos sacīts, lai mēs paši pārbaudamies: 1.Kor. 11:28 un 2.Kor. 13:5, bet abos gadījumos tas sacīts sevišķam nolūkam un tādēļ nekāda ziņā neieved to kā ikdienišķu ieradumu. Es vēl nepazīstu nevienu, kas nodevies šādam ieradumam, nebūtu aptumšots savas pestīšanas cerībā. Jā, dažus sātans turējis savās cilpās pat daudzus gadus – tāds bija iznākums”.

Tā kā no pārspīlētas pašnovērošanas rodas smaga, nospiesta sajūta, no kuras, gluži dabīgi vēlas atbrīvoties, tad te izaug tieksme pēc garīga prieka un baudām, pēc pacilājošām izjūtām. Šim nolūkam tiek piekopts dievbijīgais “es” kults, tiecoties sevi apreibināt vienmēr ar “jaunām svētībām”, sapulcēm, svētīšanos un dziesmām, ļaujot sevi “piepildīt”, ”svētīt” un “pacilāt”. Un kad dievbijīgais “es” sasniedzis vajadzīgo augstumu, tad sajūta arī maina savu raksturu un cilvēks peld laimē. Bet ja nevar sasniegt neko “sevišķu”, tad jūtas kā vīlies un uzskata savu vadību garīgā ziņā nabadzīgu, jo tai nav ne “vasarsvētku spēka”, ne “uguns”, ne “gara kristības”.

Kamēr ikdienišķie mājas pienākumi atstāti  novārtā, izdara tālus un dārgus ceļojumus pa svētīšanas sapulcēm, lai tur savam dievbijīgajam “es” sagādātu vieglu sliņķa dzīvi, kurai vajagot būt “bībelīgas svētlaimes” priekšbaudai - īsi sakot, viss griežas ap dievbijīgo “es”. Kur vajadzīgs strādāt Dieva Valstībai, tur iestājas sapulču un dziesmu kristīgums. Vārdi stājušies spēka vietā, teorija prakses vietā, bauda – kalpošanas vietā. Kā “dievbijīgie” Jāņa Kristītāja laikā, kuriem Tas Kungs sacīja: “Viņš ir degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaismā.” (Jāņa ev. 5:35)

Tieksme pēc svētlaimes sajūtas ved arī pie šaubīga gara virziena un apšaubāmas garīgas barības. Dvēseles laimes sajūta tiek uzskatīta par garīgās dzīves augstuma mērogu, pie kam valda pārliecība, ka šāda laimes sajūta nākot no Dieva. Tā ir ļoti liela maldīšanās, ko it labi pierāda sekojošais piemērs.

Misiones inspektors Brukers raksta savā grāmatā  “Jāņa parādīšanu mācība un ieprieca” sekojušas atmiņas no saviem jaunības laikiem! “Studiju laikā es kādā dzimšanas dienā apņēmos sevi atbrīvot no visa tā, kas mani jau gadiem ilgi bija mocījis šaubām. Es to gribēju mest “pār malu”, Dievu, Debesis un elli, pestīšanas cerību un pazušanas atziņu. Man tas arī izdevās. Un kad es biju atbrīvojies no visa, manā dvēselē tūlīt iestājās miers un tāda svētlaimes sajūta, kādu nebiju piedzīvojis ne agrāk un varbūt arī nekad vēlāk.

Vakarā atnāca daži draugi izsacīt man laimes vēlējumus. Viņi atrada mani tādā gara stāvoklī, ka to nav aizmirsuši pat šodien. Pēc ilgiem gadiem viens no viņiem man sacīja, ka manu pacilātā gara stāvokļa un runu rezultātā tajā vakarā viņš daudz zaudējis savā garīgajā dzīvē. Mans prieks bez šaubām bija sātanisks, bet no ārienes tas bija tik tīrs un augsts, ka to varēja pieņemt kā Tā Kunga dāvātu. Vēlāk es sapratu, ka es toreiz pie sevis piedzīvoju sātana pārvēršanos gaišības eņģelī.”

Šī sātaniskā svētlaime apmulsina un apbur dažu labu nepieredzējušu Dieva bērnu. Viņš gan ir laimīgs Jēzū, bet sirdī mājo ilgošanās: “Es vēlētos būt kā Jēzus”. Un turpat līdzās sajūta: “Par nožēlošanu, neesmu tāds kā Jēzus”.

Kamēr mēs neesam pie Tā Kunga, mūsu dvēselēs joprojām nebūs gluži piepildītas šīs ilgas un vienmēr būs kāda neapmierinātība ar mūsu cilvēcīgās dzīves nepilnībām. To pazina arī ap. Pāvils: “Nevis ka to jau būtu saņēmis, vai jau būtu pilnīgs, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus” (Fil. 3:12). Tomēr viņš sevi un ticīgos uzlūkoja kā pilnīgus Kristū (Fil. 3:15).

Šādu stāvokli daudzi ticīgie nevar pietiekoši izprast. Viņi neizprot savus “neklusināmo ilgu” cēloņus un sāk šaubīties par to, vai tik viņiem ir viss, kas vajadzīgs svēttapšanai. Tur tad sātanam nav grūti darīt savu darbu. Viņš tad sūta kādu no saviem “aplaimotajiem” un liek Dieva bērnam sacīt: “Redzi, cik es esmu laimīgs! Un Tu? Saki man, vai tu patiesi esi laimīgs, bet tu vari tāds kļūt kā es. Es tev došu grāmatu, ko lasīt. Bībele mūsu laikos nemaz nav tik vienkārši un burtiski lasāma un saprotama”.

Tā un vēl citādi velns liek runāt, līdz vientiesīgais Dieva bērns tam sāk ticēt.

Daudzi arī tikai tādēļ ir tik laimīgi, ka viņi Dieva bērnu nākotnes stāvokli šķiet jau sasnieguši. Ir arī tādi, kuri paši sev liekas tik pilnīgi kā pats Jēzus. Nav brīnums, ka viņi jūtas tik laimīgi un liekas pat pielūgties. Bet tas ir viltojums, garīgs aklums, sātanu māņi!

Mēs būtu pasargāti no šādas maldīšanās, ja mums ticības dzīves centrā būtu Kristus, bet ne mēs paši. Nabadzīgs un neskaidrs bija cilvēku pasaules uzskats, kamēr mūsu Zemi uzskatīja par visa Visuma centru. Vēl nabadzīgāka un neskaidrāka, neskatoties uz visu šķietamo dievbijību, ir tāda garīga dzīve, kuras centrā ir cilvēka “es”.

Pirmais jautājums atgriežoties no grēkiem nedrīkst būt – “Kā lai es tieku pie svētlaimīgas sajūtas?” bet, “Kungs, ko Tu gribi lai es daru?” Ja kalposim Dievam un Jēzum Kristum, tad būs arī prieki. “Kaut jel tu ievērotu manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi” (Jesajas 48:18), “Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu” (Jāņa 15:14).

Kad Mozus kāpa zemē no kalna, viņa vaigs spīdēja. Tas bija kā mantojums no satiksmes ar Dievu. Bet pats svarīgākais bija tas, ka viņš neaizmirsa izpildīt Dieva pavēles. Arī laiku, spējas un gara dāvanas Dievs dod mums nevis pašu baudai, nevis lai paši sev glaimotu, bet lai kalpotu.

 3.  Maldu gars pa lielākai daļai izvēlas personas ar vājiem nerviem.

Kāds vīrs, kas 1907. gadā ar visu sirdi pieķērās valodu runātāju sapulcēm, paņēma uz turieni līdzi visu savu ģimeni. Tūlīt, pirmajā sapulcē viņa māsa tika satverta. Tad brālis viņai sacīja: “Es jau domāju, ka tevi tūlīt pārņems šis spēks, jo tev vāji nervi. Tiem ļaudīm, kuriem stipri nervi, jāgaida ilgāk.”

Te arī ir saprotams, kādēļ spiritismā, teozofijā un nereti Vasaras svētku kustībā sievietes ieņem vadošo lomu.

Pirmajās draudzēs jau bija nākusi priekšā nerviem vāju sieviešu jaukšanās draudzes dzīvē, kādēļ ap. Pāvils raksta: “Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas pierasts visās ticīgo draudzēs, jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka…jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē… Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor. 14:34-37)

Pāvila pavēle arī tagad attiecas uz visām sapulcēm, kuras iziet uz garīgiem uztraukumiem un nervu kairinājumiem. Bībelē Svētā Gara piepildīšanas gadījumi raksturojas ar to, ka Dieva Gars aplaimo, bet ne uztrauc un piepilda visus vienā laikā, bet nekādā gadījumā sevišķi sievietes un personas ar vājiem nerviem.

 4.  “Gara cilvēki”, kuru gars nav no Dieva, ievērojami ar to, ka Bībelei piegriež samērā maz vērības, vai arī uz viņu skatās kā uz grūti saprotamu mācību, kuras dziļais saturs kļūst saprotams tikai pēc sevišķām parādīšanām un augstiem atklājumiem.

Nav izslēgti gadījumi, kur Bībeles patiesības nav vairs vienīgā mēraukla, tās ietin misticismā un tik tālu destilē, līdz beidzot izzvejo no Bībeles to, kas pašam patīk, pats vairs neatrodas zem Dieva Vārda, bet stāv tam pāri, no Dieva Vārda neļaujas pamācīties, bet pats to groza un skaidro bez kautrēšanās un bijības. Visbiežāk notiek, ka savas nebībelīgās mācības ietin Bībeles apsegā, lai novestu maldos tos, kuri tic Bībelei. Pakāpeniski mēģina Bībeles vietā sniegt ko citu un galu galā padarīt to par nevajadzīgu. Kas grib pārbaudīt garus, tam visa pamatā jāņem Bībele, lai novērtētu mūslaiku garīgās kustības.

 5.  No brīvajām attiecībām pret Bībeli, drīz vien izveidojas brīvas attiecības pret draudzi.

Zem vispasaules cilvēku brālības segas audzina mazcienību pret draudzi un viņas iekārtu. Pat kristība un Vakarēdiens. Nereti tiek uzskatīti par diezgan necienīgiem draudzes vecaji, lai tie varētu pasniegt maizi un vīnu. Nepieņem pamācības un paskubinājumus no draudzes puses. Paskubinājumu “paklausiet saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jāatbild, lai tie varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi”(Ebr. 13:9-13). Ne tikai neievēro, bet cenšas pat pamācīt “atpalikušo” draudzi.

 6.  Aplūkojot tuvāk maldu kustību darbiniekus, redzam pastāvīgi pieaugošu dievbijības lielummāniju.

Te ir kāda sieviete, kurai gars sacījis: “Caur tevi tiks svētītas visas ciltis virs zemes”, tur kāda cita esot dabūjusi sevišķu uzdevumu aicināt atgriezties visas draudzes un valdniekus zemes virsū. Daži sevi uzskata par atklāsmē minētiem “vīna spaida minējiem” (Atkl.gr. 14:14-20), citi par “diviem lieciniekiem”(Atkl.gr. 11.nod.).

J. Zeics raksta: “Anglijā mēs iepazināmies ar kādu Vordu no Austrālijas, kuram patiesi bija lieli gara spēki un dievišķs svaidījums. Kādu laiku Dievs caur viņu darīja lielus darbus. Kādā lielā starptautiskā konferencē Londonā Vords atstāja tādu iespaidu, ka es viņu atvedu uz Rītprūsiju (Austrumprūsiju) un gribēju ar viņu ceļot pa mūsu darba laukiem. Kad viņš bija noturējis pirmo sapulci manā draudzē, es viņam sacīju: “Brāli, viss, ko tu runāji par brīnišķām balsīm, eņģeļu un Kristus parādībām, ir sātana māņi un ja tu pilnīgi neatmetīsi šīs lietas, tu piedzīvosi dziļu kritienu.” Viņš tomēr nepievērsa vērību maniem aizrādījumiem. Tomēr tanī laikā, kad viņš dzirdēja šīs balsis, viņš bija pilns gara un spēka. Tā, kādā no mūsu sapulcēm Kenigsbergā, vairāki simti tika pamodināti. Manas šaubas toreiz likās grūti saprotamas, jo Dieva Gars neatstājās piepeši, bet tika pamazām izdzīts ar augstprātību un lielummāniju. Man vajadzēja viņu atlaist, jo šie spēki pastāvīgi lika par sevi manīt. Pēc tam bija jāpieliek daudz pūļu, lai saviļņojums nepārietu sapņos un murgos, lai gan vēl vienmēr caur viņu notika pamodināšanas.

Gadu vēlāk es Vordu sastapu Palestīnā pie Karmeļa kalna. Tur viņš uzdevās par “diviem lieciniekiem”, kurus apvienojis vienā personā. Trīs ar pus gadu esot svaidīts par vienu liecinieku, bet tagad esot saņēmis svaidījumu būt par “otru liecinieku”. Viņš esot ķēniņš Zālamans un tagad ceļojot uz Jeruzalemi atjaunot savu valstību. Kalpotāja man rādīja Vorda kabatas lakatus, kur šķērsām bija izšūts “King Solomon”. Tādā lielummānijā viņš bija nokļuvis ticēdams viltīgajām eņģeļu un Kristus parādīšanām. Vēlāk nāca zināmi viņa ārlaulības sakari ar sievietēm, bet tad visas viņa gara dāvanas bija izbeigušās.”

Vēl noteiktāk nekā pie “gara” personām, viņu īstā daba novērojama veidā, kā šis gars parādās. 

 a)  Veselīgiem ticīgiem, neskatoties uz “gara” ārīgi svēto veidu, šad tad uzmācas drausmīga sajūta, ka ne vienmēr ir darīšana ar tīru būtni. Tam nedrīkst nevērīgi paiet garām. Kur darbojas Dieva Gars, tur nekad nav tumšas baismu nojautas.

 b)  Tālāk šādu garu “parādīšanas” un “pravietojumi” ar savu veiklo kombinējumu bieži atgādina “kabatas mākslinieku” veiklību. Pa lielākai daļai viņiem nav nekādas praktiskas nozīmes ticīgajā dzīvē. Paskubinājumi un pamācības parasti nesatur nekā tāda, kas jau nebūtu lasāms Bībelē.

Bez tam, tādu garu izteikumā un rādījumos nereti ir daudz mazvērtīgu sīkumu, sarunu un parādību, tik daudz skaņu balsu, uztraucošu, uzbudinošu, untumainu un divdomīga. Liekas, ka šiem “gariem ir sevišķs prieks cilvēku izjokot, pasmieties, pazoboties par viņu.

Nesen atpakaļ sastapu sievieti, kura stāstīja, ka piedalījusies spiritiskā sapulcē un viņa pati tur prasījusi izsauktajam garam, kas viņš esot. Tas atbildējis, ka esot Jozua, kas pēc gadu tūkstošiem atkal pirmo reizi nonācis virs zemes. Es pakratīju galvu par viņas lētticību un brīdināju no spiritisma.

 c)  Neīstais gars ir sensāciju gars. Tas ir uztraukuma un nemiera gars. Uzbudinādams nervus tas attiecīgos cilvēkos attīsta rosīgu darbību. Ar savu darbības spēju, dedzību un dievbijību šādu maldu garu pārņemti kristīgie pat uz ilgāku laiku tālu pārspēj pat uzticīgus Kristus mācekļus. Sevišķi sākumā, kad vēl darbojas arī Dieva Gars, “dievbijīga staigāšana” ļaunajam garam ļoti patīk, ar to viņš vieglāk spēj apmānīt cilvēkus. Vēlāk jau varēs masku nomest, bet sākumā tā viņam ir ļoti noderīga.

Kā tuberkulozes slimnieka vaigu sārtums var piekrāpt un atstāt pilnīgas veselības iespaidu, lai gan slimība jau pēdējā stadijā, tā nereti šī ātri uzdzītā ticības dzīves bagātība sevī slēpj jau iesākušos garīgo sabrukumu. Šāda neveselīga “svētīšanās” jau novērojama pirmajās kristiešu draudzēs (Kol. 2:18).

Tomēr ļaunais gars neapmierinājas ar šādu sensacionālu “kristīgo staigāšanu”. Tādēļ rada sensācijas ar dažādām balsīm, parādībām un redzējumiem. Ja arī satura ziņā tās ir mazvērtīgas, tad skaita ziņā tās atstāj lielu iespaidu. Cik retas, turpretim, ir dievišķas parādības! Abraamam un Mozum pagāja gadu desmiti no vienas parādīšanas līdz otrai, tāpat retas tās bija praviešiem un apustuļiem. Bet tās pēc satura un nozīmes bija ļoti lielas.

Kā sensācijas veicināšanas līdzeklis ir arī slimīgs, pastāvīgs aizrādījums uz pēdējo laiku, Kristus atnākšanu. Tas ātri uztrauc nervus un jūtas, sevišķi sievietēm un jauniem bērniem ticības dzīvē, sagatavojot labu zemi jūtu pārspīlējumiem. Ja tad vēl notiek “atgriešanās”, “svaidīšanās”, atzīšanās, pat dziedināšanas un citi brīnumi, tad pūļa uzmanība mantota.

Tomēr mums nevajadzētu sevi maldināt ar šādu pravietojumu Jēzus vārdā, dēmonu izdzīšanu Jēzus vārdā un citiem labiem darbiem, kuri it kā darīti Kristus vārdā un spēkā. Tas viss ir iespējams arī tad, ja cilvēks nav Kristus īpašums. (Mat. 7:22-23)

 d)  No šādas tieksmes pēc sensācijas nāk arī tas, ka gars spiež cilvēku pat lielas sapulces priekšā atklāt visu savu grēku dzīvi. Dēmoniskie gari pie tam ne vienmēr ievēro tīru patiesību, jo sātanam ir “brāļu apsūdzētāju” amats (Atkl.gr. 12:10). Viņam ir labi iespējams ieskatīties arī Dieva bērnu dzīvē (Ījaba 1:9; 2:5; Cah. 3:1).

 Brālis Vīstens - Gerlics ļoti pacilāti raksta “Allianz Blatt” avīzē par notikumiem Hiršbergas konferencē 1907.g. starp citu sekojošo: “Caur valodu runāšanu un tulkošanu tas Kungs piepeši lika sacīt: “Jūsu vidū ir zagļi!” Šie vārdi atstāja dzīļu iespaidu uz visu sapulci. Neviens neatzinās. Tad tika lūgts, lai tas Kungs atklātu šīs dvēseles un nosauktu tās vārdā, lai varētu šos ļaudis izdzīt no mūsu vidus. Vēl vienmēr viss bija klusu. Tad piepeši kāds kungs praviešu garā nosauca kādu vārdu. Tagad piecēlās kāda sieviete, kuru patiesi tā sauca, bet viņa neapzinoties nekādas zādzības. Tika jautāts tālāk pēc tādu personu vārdiem un tad piecēlās kāds brālis, šīs sievietes vīrs. Bet arī viņš neatzinās tādā grēkā. Tagad lūdza pēc gaismas no augšienes. Beidzot sieviete izsaucās – tagad tas Kungs man to atklāja – jā es esmu zagle! Un tad sekoja atzīšanās. Drīz pēc tam piecēlās arī vīrs un atzinās, ka tas Kungs arī viņam atklājis kādu sen aizmirstu zādzību. Tagad sekoja vesela rinda atzīšanās no sapulces dalībniekiem, kas mūs dziļi satrieca. Mēs pateicībā slavējām Dievu, kas mums parādījis tādu žēlastību. Sieviete arī atzinās, ka grēkojusi pret valodu runāšanu, turēdama to par neīstu un nedievišķīgu, pat par blēdību, līdz viņas vārds un grēki atklāti caur valodām, kas ir pārliecinošs piemērs, ka tās ir patiesi Dieva iedvesma. Šī māsa tika dziļi svētīta, viņa liecināja, cik viegli un laimīgi viņa jūtas. To apstiprināja arī viņas priekā starojošā seja. Pēc tam nāca arī citi ziņojumi, piem.- “Jūsu vidū ir sabata neievērotāji!” “Te ir tādi, kas vienaldzīgi Bībeles lasīšanā!” “Daži no jums tapuši auksti un nepiekopj savā istabiņā lūgšanas satiksmi ar to Kungu!” Tā Kunga bijāšana krita uz sapulci un viena pēc otras nāca sapulces dalībnieku atzīšanās grēkos un noziegumos. Viens ziņojums skanēja tā – “Te ir jauni cilvēki, kas piekopj netīrus sakarus!” Uz to arī vairāki jauni cilvēki, zem četrām acīm atzinās un dabūja piedošanu Jēra asinīs. Pēdējais ziņojums bija – “Es darīšu vēl lielākas lietas!””

 Bernhards Kīns uz to rakstīja “redakcijas piezīmēs”, kuras sekoja minētajam ziņojumam, ka pēc 1.Kor. 14:2-18 Tas Kungs “caur valodām un tulkojumu” nekad neliek cilvēkiem ko sacīt, turpretī valodu runātāji runā Dievam un ne cilvēkiem, bez tam, Kristus runas pirmajā personā ir pilnīgi bez pamata. Tālāk, ja Kristus tādā kārtā gribētu atgriezt pasauli, Viņš astoņās dienās to noliktu zem savām kājām. Bibliska pasaules pārliecināšana skaidri noteikta Jāņa 16:8-14. Arī apustuļu darbu grāmata mūs nav atstājusi neziņā kā pirmajās Dieva Gara vadītajās draudzes sapulcēs tiesāti atsevišķi grēkos krišanas gadījumi.

 Brāļa Vīstena ziņojums lika izteikties arī brālim Zeicam, kurš tad par šo pašu jautājumu raksta sekojošo: “Nemaz nav manā dabā atkal no jauna atstāt manu kluso darbu un uzstāties ar biedinājumiem pret valodu runātājiem Kristus draudzē. Bet mūsu mīļā brāļa Vīstena ziņojums par notikumiem Hiršbergas konferencē mani tik dziļi satricināja, ka es apgrēkotos Dieva un šī ziņojuma lasītāju priekšā, ja būtu klusējis un nesacījis kādu biedinājuma vārdu. Brāļa Vīstena ziņojums izsauca man atmiņā piedzīvojumus, kuri norisinājās manu acu priekšā dažus gadus atpakaļ un pēc sava satura ļoti atgādina Hiršbergas notikumus. Es negribēju šos savus piedzīvojumus nodot atklātībai, bet izlasījis brāļa Vīstena ziņojumu, nevaru klusēt.

Tas notika tanī laikā, kad es ar lielāku brāļu skaitu, starp kuriem bija arī Elsers, Blaihs un citi, ik pa četrām nedēļām, astoņas dienas vienojāmies lūgšanā pēc Gara spēka un dāvanām no augšienes. Kad mēs kādu laiku ar visu nopietnību bijām lūguši, sākās tik spēcīgas un brīnišķas Dieva un Viņa Gara parādības, kas mums likās, ka Dievs paklausījis mūsu lūgšanas un sūtījis savu Garu mūsu vidū. Šis gars, kuru mēs turējām par Svēto Garu, par savu ieroci lietoja arī kādu piecpadsmit gadus vecu meiteni, caur viņu atklādams sapulces dalībnieku slepenus grēkus un noziegumus. Neviens mūsu sapulcē nevarēja palikt ar kādu grēku uz apziņas – gars visu darīja atklāti zināmu.

Še pievedīšu tikai vienu piemēru. Mūsu sapulcē ienāca kāds apkārtnē ļoti cienīts un ievērojams vīrs. Tikko viņš bija ienācis, meitene tūlīt atklāja sapulcei visus viņa slepenos grēkus. Viņš ieveda mani blakus telpā un tur pavisam satriekts ar asarām atzinās, ka patiesi darījis tādus grēkus. Pēc tam mēs atkal iegājām sapulcē, bet tūlīt, tā pati balss sacīja – tu tomēr  neesi atzinis visu, tu reiz nozagi 10 guldeņus un tu neatzīsti! Vīrs mani ieveda atkal blakus telpā un atzinās: “Tā ir patiesība. Es gan neesmu nevienam tos 10 guldeņus izvilcis no kabatas, bet reiz es no augļu pircēja saņēmu 10 guldeņus vairāk nekā man pienācās un neatdevu atpakaļ, lai gan labi zināju, ka pircējs pārskaitījies.”

Šis vīrs nekad nebija redzējis šo meiteni, kas tik sīki atklāja viņa grēkus. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka pār visu sapulci un pār mums nāca svēta bijība un tāda sajūta, kas izsakāma vārdos: “Kas var mājot mūžīgā karstumā? Kas var dzīvot rijošā ugunī? Bailes un drebuļi pārņēmuši liekuļus.”

Tas bija dziļas pielūgšanas gars. Kas te varēja vēl šaubīties, kad pat stiprākie salūza un neviens nevarēja palikt sapulcē ar apgānītu sirdsapziņu. Un tomēr, mums vajadzēja pārliecināties, ka šis gars, kas darīja tādus brīnumus un kuru mēs turējām par Svēto Garu, patiesībā bija ļauna tumsības vara. Tā bija liela Dieva žēlastība, ka mēs varējām atmaskot šo augsto tumsības varu un es vēl tagad nevaru Dievam diezgan pateikties par to.

Tas notika šādi. Pie visa, kas notika caur šo garu, man bija drausmīga sajūta, kas pieauga nepārvaramā neuzticībā. Šī neuzticība palika vienmēr stiprāka sakarā ar dažām blakus parādībām un kāda ļoti nopietna un uzticama sapulču dalībnieka sapņa. Viņš redzēja maldu garu, kas mūs visus maldināja, dodams dzert no glāzes, kurā tomēr nebija tas, ko gribējām dzert. Glāze bija vai nu tukša vai ar citu saturu, nekā mēs domājām dzerdami. “Tātad, tas ir maldu gars,” es sacīju sevī.

Kad šīs aizdomas pirmo reizi līdzdalīju savam vecam draugam un brālim Bleiham, viņš sacīja: “Brāli Zeic, ar šādu neuzticību sirdī tu vari apgrēkoties pret Svēto Garu un šis grēks nekad netiks piedots.” Tās man bija briesmīgas dienas un stundas, jo es nezināju, vai man ir darīšana ar dievišķu spēku, vai ar maskotu tumsības varu. Viens bija skaidrs, ka ne es, ne tā sapulce, kuras priekšā es atrados, nedrīkstēja ļauties vadīties no gara, par kuru neesam skaidrībā, vai viņa vara ir no augšas vai no apakšas. Tāpēc es uzvedu vadošos brāļus augšējās telpās, līdzdalīju viņiem savu stāvokli un sacīju, ka mums visiem jālūdz, lai varētu pārbaudīt, vai tā ir tumsības vai gaismas vara. Kad nonācām sapulcē, šī neizprotamās varas balss jautāja caur šo meiteni: “Kas tas par uztraukumu jūsu vidū? Jūsu neticības dēļ jūs tiksiet bargi sodīti.”

Tā bija tā pati balss, un mēs nezinājām ar ko mums darīšana. Mēs gribējām tā izturēties, ka ja tas būtu Tā Kunga eņģelis, mēs nebūtu pret viņu apgrēkojušies, bet lai nevarētu arī tapt pievilti, ja tas būtu sātana spēks. Mēs sacījām: “Ja tu esi dievišķīga vara, tad tu tam piekritīsi, ja mēs rīkojamies pēc pavēles: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.”

Mēs metāmies ceļos, brēcām uz Dievu un lūdzām no sirds dziļumiem, lai Dievs apžēlojas par mums un kaut kādā veidā atklāj, ar ko mums darīšana. Un tad šai varai vajadzēja pašai sevi atklāt. Meitene, caur kuru gars runāja, šausmīgi seju vaibstīdama, kliedza tādā balsī, ka mums tirpoņa gāja pa kauliem: “Esmu nodots! Esmu nodots!”

Drīz pēc tam es vēl divas reizes redzēju spēcīgus vilšanas mēģinājumus. Te ienaidnieks lietoja citas personas un citu veidu. Pēc tam es redzēju, ka ienaidnieks ar tiem pašiem vilšanas paņēmieniem piestājās mūsu apkārtnes nopietnākajiem, dedzīgākajiem brāļiem un māsām, tikai atkal citādā veidā.”

5.Mozus 18:21 Tas Kungs saka tā: “Ja tu savā nodabā domātu: kā lai mēs pazīstam vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? -  tad zini: ja pravietis runās Tā Kunga vārdā, bet pravietojums nepiepildās un nekļūst īstenība, tad tas ir vārds, ko Tas Kungs nav runājis; pravietis to ir teicis savā pārgalvībā, tāpēc nebīstieties no viņa.”

Pieredze ir mācījusi, ka nav tā, ka maldu gari vienmēr runātu nepatiesību. Brālis Zeics raksta par kādu savu piedzīvojumu: “Kāds bagātīgi apdāvināts brālis, kurš ar savu ticību daudz panāca pie slimiem, apsēstiem u.c. un kuru es ļoti mīlēju un cienīju, kādā patiesu Dieva bērnu pulciņā stāstīja par eņģeļu parādīšanām, kādas viņam bijušas. Es šim mīļotajam brālim tūlīt sacīju: “Netici, ka tie patiesi bijuši eņģeļi. Tie bija eņģeļu izskatu pieņēmuši ļaunie gari, kuri tevi no īstā ceļa novedīs maldībās, ja tu ticēsi tiem.” Tā bija pirmā reizi, kad mums radās domu nesaskaņa.

Kad mēs pēc kādām divi stundām nonācām šī brāļa dzīvoklī, eņģelis parādījās manā klātbūtnē, bet runāja caur kādu turpat esošu sievieti, dzīvokļa saimnieka radinieci. Šis eņģelis, starp citu, sacīja – “Es esmu sūtīts no Visspēcīgā augstienes izpildīt Visaugstākā Dieva pavēles. Brāļi, gari ir izgājuši pasaulē, lai ievestu maldībā arī izredzētos, ja tas varētu būt. Bet, ja arī viņi runātu kā ar eņģeļu mēlēm, tad neticiet, kā vien tam, ko Dievs saka Savā Vārdā. Dievs šo kārdināšanas laiku jau pasludinājis iepriekš.”

Tā kā es biju pārliecināts, ka tas nav eņģelis, tad es savā sirdī brēcu uz to Kungu, lai Viņš man dotu žēlastību, mana drauga dēļ, noraut masku šim viltus eņģelim. Es piecēlos un jautāju šim garam, kas sacīja, ka nācis no Visspēcīgās augstienes, kāpēc viņš saka mums tādas lietas, kas mums jau visiem zināmas no Bībeles?

Viņš atbildēja, ka man neesot tiesības uzstādīt šādus jautājumus. Tās patiesības, ko viņš sakot, jau dodot skaidru liecību par viņu. Es atbildēju: “Nē, tas nav eņģeļu uzdevums sludināt cilvēkiem, bet viņi sūtīti kalpošanai. Sludināšanas uzdevums ir mums – cilvēkiem, bet ne eņģeļiem. Tāpēc es vēlreiz jautāju Tā Kunga vārdā, kura kalps es esmu, vai Dievs tev uzdevis sacīt mums tādas lietas, kuras mēs visi zinām no Dieva Vārda?”

Viņš mēģināja izvairīties, bet beidzot piebalsoja, ka Dieva kalpam esot gan tiesības viņam tā jautāt un tad arī atzinās, ka šādu uzdevumu nav vis saņēmis no Dieva. Es sacīju: “Tagad esi atklājies kā krāpnieks un sātans. Savas runas sākumā tu sacīji, ka esi sūtīts no Visspēcīgā augstienes un tagad tu atzīsties, ka tie ir bijuši meli. Tātad tu neesi nekāds Dieva sūtīts eņģelis. Tie nemelo, melo tikai velni.”

Pēc tam viņš atzinās, ka viņi esot gari, kuriem esot tiesības iet un sacīt ļaudīm patiesību, “lai mūsu pazudināšanas dienā pa vienu smilšu graudiņu atvieglotu mūsu stāvokli.”

Bet cik daudz patiesības šie gari arī dažreiz nerunātu, viņus tomēr beidzot var pieķert pie meliem un krāpšanas, sevišķi viņu pravietojumos. Viens no pirmajiem Vasarsvētku kustības vadoņiem, mācītājs Regoli, vēl pirms savas nāves atzinās, ka 99% Vasarsvētku kustībā ir tikai dvēseles dziņas un ka 90% no visiem pravietojumiem nav piepildījušies un uz tiem attiecas 5.Mozus 18:22.

Un ar daudzām balsīm, parādīšanām, papriekšsludināšanu, kas liekas it kā nebūtu tiešā sakarā ar Vasarsvētku kustību, ir gluži tas pats. Te ir tas pats gars, kas samaitāja Vasarsvētku kustību. Papriekšsludinātā laikā nereti notika patiesi lielas lietas, tikai gluži pretējas tām, kas tika sludinātas. Tā par 1914.g. tika sludināts tūkstošgadu miera valsts sākums, bet iestājās briesmīgs karš.

Maldīgi priekšsludinājumi (pravietojumi) notikuši attiecībā ne tikai uz pēdējām dienām, uz Tā Kunga atnākšanu, bet arī uz draudzes un ģimenes dzīvi, slimībām utt.

Šīs maldu priekšsludināšanas (pravietojumus) mēģina noklusēt, atvainot (attaisnot) un mēdz sacīt, ka “Dievs gribējis pārbaudīt viņu ticību”. Katra īsta ticīgā pienākums ir uzrādīt (celt gaismā) katru šādu gadījumu, lai neļautu melu garam ieperināties Kristus draudzē un daudzus vientiesīgus Dieva bērnus izsargātu no rūgtas maldīšanās. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu Dievs ir Patiesība, kurš nekad, nekad nelieto melus!

 Kad Losandželosas (Los Angelos, ASV) kustība (vasarsvētku kustība ar valodu runāšanu, kas 1907. g. sāka parādīties arī Vācijā) nāca uz Vāciju, brālis Zeics rakstīja Kalifornijas brāļiem šādu biedinošu vēstuli:

“Mīļie brāļi! Jūsu lapas pēdējo numuru es liku pārtulkot mūsu lapai, bet tur es uzdūros uz dažām ļoti aizdomīgām lietām. Es uzskatu par savu brāļa mīlestības pienākumu jums līdzdalīt pārdzīvojumus un brīdināt, vienalga, vai jūs manus brīdinājumus pieņemiet, vai atraidiet. Rakstā, kam virsraksts “Dievišķā svētlaimē”, starp citu rakstīts: Mēs zinām, ka daži skatās nelabvēlīgi uz atdošanos šim spēkam un daži neuzticīgi raugās uz parādīšanām un nākotnes atklājumiem. Bet kā var tāds, kas patiesi tic Bībelei, šaubīties par visu šo lietu īstenību, jo tās taču pilnas ar zīmēm, ka visas šīs lietas ir no Dieva?”

Šīs parādīšanas un atklājumus mēģina apstiprināt ar parādīšanām, kas bija Bileāmam un Danielam ar Jāņa 14:21; Ap.d. 10:9-20; 2.Kor. 12:1-4; Ap.d. 22:6-8.

Mīļie brāļi! Šiem Bībeles notikumiem, atklājumiem un parādīšanām jau var pretī nostādīt apstākli, ka ir daudz parādīšanu, atklājumu un aizgrābtības brīžu, kas ļoti līdzīgi šiem Bībeles aprakstiem. Bet no simts tādu gadījumu, deviņdesmit deviņi vienmēr bijuši no ļauniem gariem, no sātana eņģeļiem, kuri pieņēmuši gaišības eņģeļu izskatu.

Es strādāju kā misiones darbinieks jau piecdesmit gadus. Esmu pārstaigājis Vāciju no dienvidiem līdz ziemeļiem un vienmēr esmu atradis tādus, kas pēc tam, kad bija atgriezušies un saņēmuši dzīvību no augšienes un Svēto Garu, ļāvās piekrāpties no viltus parādīšanām un būtnēm, kuras izlikušās kā Pats Kristus, Viņa eņģeļi, un gandrīz visi vai pat visi nokļuva maldos, nodevās murgiem, dievbijīgā lieluma mānijā un daži tapa velna apsēsti.

Mūsu iestādēs ir tādi, kas tapuši garā slimi vai velna apsēsti, kas esot redzējuši parādāmies Kristu vai kādu eņģeli. Šīs parādīšanas bijušas tik krāšņas, līdzīgas Bībeles aprakstītām. Ticēdami šīm viltus Kristus un viltus eņģeļu parādībām, viņi nokļuva augstprātīga maldu garu varā un beidzot tika velnu apsēsti. Vajadzēja daudz cīņu, līdz viņi atkal kļuva brīvi. Slava Dievam, Tas Kungs mani lietojis pie dažiem apmānītiem un tie atkal kļuva brīvi. Es varēju drīz nojaust, kura parādība īsta, jo pats esmu pārdzīvojis laiku, kur kopā ar dažiem biedriem redzēju brīnišķīgas parādīšanas. Bet Dievs deva man žēlastību pārliecināties, ka tas ir sātana krāpšanas darbs.

Kad es pirms daudz gadiem ar dažiem draugiem katru mēnesi astoņas dienas no vietas ilgās lūgšanās saucām pēc spēka no augšienes, pēc Vasarsvētkiem, pēc Gara dāvanām, tad nāca tādas brīnišķīgas parādīšanas, kas mūs visus būtu piekrāpušas, ja Dievs nebūtu apžēlojies par mums un ja mēs nebūtu klausījuši aizrādījumam: “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva!” Man ceļas mati stāvus, atceroties briesmīgos krāpšanas mēģinājumus, kurus taisīja sātans. Ar viltus parādīšanām un atklājumiem velns gribēja iznīcināt visu, ko mēs bijām izlūguši no Dieva un ko vēlāk Dievs izveda caur mums. Un viņš būtu panācis, ja vien mēs būtu viņam ticējuši. Sātans būtu arī mūs, pieviltos, padarījis par tālākiem krāpniekiem, bez kā paši par to zinātu vai gribētu.

Ja man būtu laiks, es jums izstāstītu, kādu ārkārtīgu viltību pielieto ļaunie gari, uzliekot sev Kristus un Svētā Gara masku. Šie gari, par kuriem mēs pārliecinājāmies, ka tie ir no sātana, darīja daudz brīnišķīgu lietu, ar kurām gribēja mūs ievest maldībās. Tas mācīja mūs, ka visu, ko nevar skaidri saskaņot ar Dieva Vārdu, jāatmet bez kavēšanās. Kur gan lasām Bībelē, ka cilvēki, kad pār viņiem nāca Svētais Gars, būtu sviesti gar zemi, mētāti, raustīti?...

Losandželosas kustības sākumā ir daudz dievišķīgi laba un krāšņa, bet ja ienāk nebībelīgais, neveselīgais murgu gars, tad ies tāpat, kā to bieži varēja redzēt Vācijā. Kad maskētos ļaunos garus pieņēma kā gaišības eņģeļus un viņu parādības, atklājumus un aizgrābtības pieņēma kā īstu un Dieva sūtītu, tad ar to ielauzās viltus gars un ātri iznīcināja visu to, kas patiesi bija nācis un radīts no Dieva Gara. Uz reizi jau nemaz nevajag ienākt lielam daudzumam viltības un nebībeliskumam. “Mazums rauga saraudzē visu mīklu”, saka Svētie Raksti. Aizgrābtības, parādīšanas un pravietojumi pie mums ir tik lētas, kā ērkšķogas un to būtu vēl vairāk, ja mēs tās atzītu un nekarotu pret tām.

Es ceru, ka arī jūs atzīsiet, ka ne katru reizi tie ir labākie un patiesākie draugi, kuri pie visa tā, ko saka un dara viņu draugs, tikai piebalso, bet ka arī tur ir daļa patiesas brāļu mīlestības, ja norāda uz briesmām, kuras atzītas jau no tūkstoš piedzīvojumiem.”

 Augšminētais brīdinājums der ne vien Losandželosas kustībai, bet ļoti svarīgs arī mūsu dienās. Mums vajag acu zāles, lai varētu skaidri redzēt. Ļoti vajadzīga bībeliska saprašana. Cieši turoties pie Bībeles, tikai tie varēs pareizi novērtēt šo kustību, “kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr. 5:14).

 Mūsu mierinājums ir apziņā, ka tas Kungs jau iepriekš zin visus sātana plānus, viņa lielās un mazās viltības (lasi Ecēhiēla 21:26-29, 2.Tesaloniķiešiem 2:7-12 un visus Vecās Derības un Jaunās Derības praviešus).

Piedzīvojuši Dieva vīri liecina, ka tad, kad Dievs devis sevišķas svētības saviem bērniem, sātans sevišķi piekopj savu krāpšanas mākslu. Viņš cenšas aizsteigties Dievam priekšā. Tādēļ mēs arī tagad drīkstam cerēt, ka Dievs savus ļaudis grib sevišķi svētīt. Mēs drīkstam, nopietni un priecīgi cerēdami, lūgt pēc jauniem gara spēkiem. Bet šajās lūgšanās mums jābūt arī ļoti modrīgiem.

 *   *   *

KĀ PĀRBAUDĪT GARUS - Aiden Wilson Tozer

KĀ PĀRBAUDĪT GARUS

Aiden Wilson Tozer

ŠIS IR LAIKMETS, kurš pārbauda cilvēku dvēseles. “Bet Tas Gars skaidri saka, ka nākamos laikos citi atkāpsies no ticības, klausīdami viltīgus garus un velnu mācības,  kas viltīgi melus runā, kam pašu zināma sirds (sirdsapziņa) kā ar dedzekli iezīmēta.” (1.Tim.4:1-2, Glika 7.rev) Šīs dienas ir jau tagad, un mēs nevaram no tām izbēgt, mums ir jāgūst uzvara, tajās atrodoties, jo tāda ir Dieva griba attiecībā uz mums.

Lai cik savādi tas arī šķistu, lielākas briesmas šodien ir dedzīgiem kristiešiem, nevis remdeniem un pašapmierinātajiem. Tas, kurš meklē pēc Dieva vislabākajām lietām, ir gatavs uzklausīt ikvienu, kurš piedāvā kādu veidu, kā iegūt šīs lietas. Viņš ilgojas pēc kādas jaunas pieredzes, kāda skaidrāka skatījuma uz patiesību, kādas Gara darbības, kas viņu paceltu virs mirušas reliģiskas viduvējības, kuru viņš redz sev visapkārt, un šī iemesla dēļ viņš ir gatavs pievērst savu atsaucīgo dzirdi visam jaunajam un brīnišķīgajam garīgajā (reliģiskajā) sfērā, it īpaši, ja to pasniedz kāds ar pievilcīgu personību un ar pārāka garīguma reputāciju.

Bet mūsu Kungs Jēzus, šis lielais avju Gans, nav pametis Savu ganāmo pulku vilku žēlastībai. Viņš ir devis mums Svētos Rakstus, Svēto Garu un dabiskas novērošanas spējas, un Viņš sagaida, ka mēs pastāvīgi lietosim šīs lietas sev pašiem par palīdzību. “Pārbaudiet visu; to, kas labs, paturiet.” saka Pāvils (1.Tes.5:21). “Mīļie, neticat ikkatram garam,” raksta Jānis, “bet pārbaudiet garus, vai tie no Dieva? Jo daudz viltīgi pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1.Jāņa 4:1). “Bet sargājieties no viltīgiem praviešiem,” mūsu Kungs brīdināja, “kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki.” (Mateja 7:15). Tad Viņš piebilda kādu vārdu, ar kura palīdzību viņi var tikt pārbaudīti, “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.”

No šī kļūst skaidrs ne tikai tas, ka viltus gari būs plaši izplatīti, ka viņi apdraudēs mūsu kristīgās dzīves, bet ka viņi var tikt atpazīti un pazīti, kas viņi tādi ir. Un, protams, tikko mēs esam atpazinuši viņu identitāti, kas viņi ir, un viņu viltības, viņu spēks mums kaitēt ir zudis. “Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu putnu acu priekšā!” (Sal.pam. 1:17)

Man ir nodoms šeit izskaidrot metodi, ar kuras palīdzību var pārbaudīt garus un izpētīt visas garīgās un morālās lietas, kas notiek ar mums pašiem, un kuras mums kāds pienes un piedāvā. Un kamēr mēs nodarbojamies ar šīm lietām, mums ir jāpatur prātā, ka ne visi garīgie untumi ir sātana darbs. Cilvēcīgais prāts ir spējīgs uz daudziem ļauniem nedarbiem arī bez īpašas velna palīdzības. Dažiem cilvēkiem ir ģeniālas spējas saputroties un sajaukt ilūziju par īstenību gaišā dienas laikā ar atvērtu Bībeli viņu priekšā. Pēteris domāja par šādiem cilvēkiem, kad viņš rakstīja, “Un turiet mūsu Kunga lēnprātību par glābšanu, tā kā arī mūsu mīļais brālis Pāvils jums ir rakstījis pēc tās gudrības, kas tam dota,  kā arī visās grāmatās, kur viņš par šīm lietām runā, no kurām citas grūti saprotamas, ko tie neizmācītie un nestiprinātie pārgroza, tā kā arī tos citus rakstus, sev pašiem par pazušanu.” (2.Pēt.3:15-16).

Maz ticams, ka pārliecināti un nelabojami maldu apustuļi lasīs šeit rakstīto, vai ka viņi gūs kādu lielu labumu, ja to darīs, bet ir daudzi jūtīgi kristieši, kuri ir tikuši nomaldināti, bet ir pietiekoši pazemīgi, lai atzītu savas kļūdas, un tagad ir gatavi atgriezties atpakaļ pie sava dvēseļu Gana un Sarga (1.Pēt. 2:25). Viņus ir iespējams izglābt no maldu ceļiem. Vēl būtiskāk, ka, bez šaubām, ir liels skaits to ļaužu, kuri nav pametuši patieso ceļu, bet kuri vēlas saprast kādu principu, pēc kura vadoties, viņi varētu pārbaudīt visu, un ar kura palīdzību viņi varētu pārbaudīt jebkuru kristīgu mācību un garīgu pieredzi, par cik viņi sastopas ar tādām dienu pēc dienas savā steidzīgajā dzīvē. Tieši viņiem šeit es atklāšu kādu mazu noslēpumu, ar kura palīdzību esmu pārbaudījis savas personīgās garīgās pieredzes un reliģiskās ierosmes jau daudzu gadu garumā.

Īsumā sakot, šī pārbaude ir šāda: šī jaunā mācība, šis jaunais garīgais paradums, šis jaunais skats uz patiesību, šī jaunā garīgā pieredze – kā tā ir ietekmējusi manu attieksmi un manas attiecības – ar Dievu, ar Kristu, ar Svētajiem Rakstiem, ar sevi, ar citiem kristiešiem, ar pasauli un ar grēku. Ar šo septiņkārtīgo pārbaudi mēs varam pārbaudīt ikvienu garīgu un reliģisku lietu un bez šaubām saprast vai tā ir no Dieva vai nav no Dieva. Pēc koka augļiem mēs varēsim zināt, kāda veida koks tas ir. Tātad, mums ir jājautā par jebkādu mācību vai garīgu pieredzi – Ko tā dara ar mani? – un mēs tūlīt zināsim, vai tā ir no augšienes, vai no apakšas (no Debesīm vai no elles).

 

1. Viens būtisks visas garīgās un reliģiskās pieredzes pārbaudījums ir - kā šī pieredze ietekmē mūsu attiecības ar Dievu, mūsu izpratni par Dievu, un mūsu attieksmi pret Viņu.

Dievam, kāds Viņš ir, vienmēr ir jābūt visaugstākajam šķīrējtiesnesim par visām garīgajām lietām. Visums tika radīts kā līdzeklis, caur kuru Radītājs varētu atklāt Savu pilnību visām morālām un sapratīgām būtnēm: “Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” (Jesajas 42:8) “Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.” (Jāņa atkl. 4:11)

Visuma veselīgums un līdzsvars prasa, lai visās lietās Dievs tiktu pagodināts. “Liels ir Tas Kungs un augsti teicams, neizdibināma ir Viņa varenība.” (Psalms 145:3). Dievs rīkojas tikai Savas godības dēļ un jebkam, kas nāk no Viņa, jākalpo Viņa augstajam godam. Jebkura mācība, jebkura pieredze, kas kalpo, lai pagodinātu Viņu, visticamāk varētu būt iedvesmota no Viņa. Un otrādi - viss, kas aizēno Viņa godību vai liek Viņam izskatīties mazāk brīnišķīgi, noteikti ir no cilvēcīgā miesīguma vai velna.

Cilvēka sirds ir kā mūzikas instruments, un uz tās var spēlēt gan Svētais Gars, gan ļaunais gars vai paša cilvēka gars. Reliģiskās un garīgās emocijas ir ļoti līdzīgas, neatkarīgi no tā, kurš varētu būt spēlētājs. Dvēselē var izraisīties daudzas patīkamas izjūtas ar prastas vai pat elkdievīgas pielūgsmes palīdzību. Mūķenei, kas krīt ceļos "elpu aizraujošā pielūgsmē" Jaunavas Marijas tēla priekšā, ir reāla reliģiska pieredze. Viņa izjūt mīlestību, apbrīnu un godbijību, visas tās ir patīkamas emocijas, tikpat noteikti, it kā viņa pielūgtu un pagodinātu Dievu. Hinduistu (indiešu reliģijas piekritēju) un sufiju (islama mistiķu) mistiskos pārdzīvojumus nevar nolikt malā kā tikai izlikšanos. Tāpat mēs arī neuzdrīkstamies noraidīt spiritistu un citu okultistu augstos reliģiskos lidojumus tikai kā iztēli. Arī viņiem var būt un dažreiz arī patiešām ir reālas tikšanās ar kaut ko vai kādu personu ārpus sevis. Līdzīgā veidā arī kristieši dažkārt nonāk kādos emocionālos pārdzīvojumos, kurus viņiem nav spējas pilnībā saprast. Esmu šādus kristiešus sastapis, un viņi ir dedzīgi man vaicājuši, vai viņu pieredze ir vai nav bijusi no Dieva.

Lielais pārbaudījuma jautājums ir – Ko tas ir darījis ar manām attiecībām ar Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu? Ja šis jaunais skatījums uz patiesību - šī jaunā saskaršanās ar garīgajām lietām - man ir likusi vairāk iemīlēt Dievu, ja tas Viņu ir paaugstinājis manās acīs, ja tas ir padarījis skaidrāku manu priekšstatu par Viņa būtību un licis Viņam atklāties brīnišķīgākam nekā iepriekš, tad es varētu secināt, ka neesmu nomaldījies patīkamajos, bet bīstamajos un aizliegtajos maldu ceļos.

 

2. Nākošais pārbaudījums ir – Kā šī jaunā pieredze ir ietekmējusi manu attieksmi uz Kungu Jēzu Kristu?

Neatkarīgi no tā, kādu vietu mūsdienu reliģija varētu piešķirt Kristum, Dievs viņam piešķir visaugstāko vietu uz Zemes un Debesīs. “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts,” sacīja Dieva balss no Debesīm attiecībā uz mūsu Kungu Jēzu (Mat. 17:5). Pēteris, pilns Svēta Gara, pasludināja: “Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” (Apustuļu d. 2:36). Jēzus sacīja par sevi, “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa ev. 14:6). Pēteris vēlreiz sacīja par Viņu, “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu d. 4:12). Visa vēstule Ebrejiem ir veltīta tieši šai domai, ka Kristus ir pārāks par visiem. Viņš tiek attēlots kā pārāks par Āronu un Mozu, un pat eņģeļiem tiek pavēlēts krist ceļos un pielūgt Viņu. Pāvils teic, ka Kristus ir neredzamā Dieva attēls, ka Viņā iemājo visa Dieva pilnība miesā, un ka visās lietās Viņam ir jābūt galvenajam. Bet man nepietiks laika, lai izstāstītu par to godība, ko Viņam piešķīruši pravieši, sentēvi, apustuļi, svētie, vecaji, psalmu autori, ķēniņi un serafi. Viņš ir kļuvis mums par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu. Viņš ir mūsu cerība, mūsu dzīvība, mūsu viss visā, tagad un uz visiem laikiem.

Par cik tas viss ir patiesība, tad ir skaidrs, ka Kristum ir jāatrodas visas patiesas mācības, visas pieņemamās prakses un visas īstās kristīgās pieredzes centrā. Jebkas, kas padara Kristu mazāku kā Dievs Viņu ir pasludinājis esam, ir tīri un vienkārši maldi, un tie ir jānoraida, neskatoties uz to cik labpatīkami vai cik apmierinoši tie uz kādu laiku varētu šķist.

Kristietība bez Kristus izklausās pretrunīgi, bet tā pastāv kā reāla parādība mūsdienās. Vairums, kas tiek darīts Kristus vārdā, ir pilnīgi svešs Kristum tajā, ka tas ir miesīgi iecerēts, ietver sevī miesīgas metodes, un tiecas sasniegt miesīgus mērķus. Kristus tiek pieminēts reizi pa reizei tādā pašā veidā un aiz tādiem pašiem iemesliem, kā pašlabumu meklējoši politiķi piemin prezidentu Linkolnu vai valsts karogu, lai nodrošināt sev ‘svētu’ masku savām miesīgām aktivitātēm, un lai maldinātu vientiesīgus klausītājus. Tā ir pazīme, ka Kristus tur nav galvenais: Viņš nav viss visā.

Un ir dvēseliski pārdzīvojumi, kas saviļņo meklētāju un liek viņam domāt, ka viņš patiešām ir sastapis to Kungu, un ir ticis pacelts trešajās Debesīs, bet šīs parādības patiesā daba atklājas tikai vēlāk, kad Kristus seja sāk izbalēt no šī upura apziņas, un viņš sāk kļūt aizvien vairāk un vairāk atkarīgs no emocionālajām paģirām kā sava garīguma pierādījuma.

Ja, no otras puses, šis jaunais piedzīvojums tiecas padarīt mums Kristu neaizstājamu, ja tas novirza mūsu interesi prom no mūsu jūtām un pievērš Kristum, tad mēs esam uz pareizā ceļa. Jebkas, kas Kristu padara mums dārgu, ir diezgan droši, ka tas varētu būt no Dieva.

 

3. Vēl kāds garīgās pieredzes veselīguma atklājošs pārbaudījums ir – Kā tā ietekmēja manu attieksmi pret Svētajiem Rakstiem?

Vai šī jaunā pieredze, šis jaunais skatījums uz patiesību, izraisījās no Dieva Vārda paša, vai tā bija kādas citas ierosmes rezultāts, kas atradās ārpus Bībeles? Kristieši ar jūtīgām sirdīm bieži kļūst par upuriem spēcīgam dvēseliskam spiedienam, kurš apzinīgi tiek radīts vai neapzinīgi rodas no kāda cilvēka personīgās liecības, vai no kāda dedzīga sludinātāja spilgta stāstījuma, kurš var runāt ar pravietisku kategoriskumu, bet kurš nav pārbaudījis sava stāstījuma faktus, ne arī pārbaudījis savu spriedumu veselīgumu ar Dieva Vārdu.

Jebkam, kas rodas ārpus Svētajiem Rakstiem, tieši šī iemesla dēļ ir jābūt apšaubāmam līdz brīdim, kad var tikt skaidri parādīts, ka tas ir saskaņā ar Rakstiem. Ja tiks atklāts, ka tas ir pretrunā ar jau atklātās patiesības Vārdu Bībelē, neviens patiess kristietis to nepieņems kā no Dieva nākušu. Lai cik arī garīgās pieredzes emocionālais saturs būtu spilgts un spēcīgs, nevienu garīgu pieredzi nevar pierādīt kā patiesu, ja Svētajos Rakstos nevaram atrast tai atbilstošas nodaļas un panta autoritāti. “Jāturas pie bauslības un liecības!” (Jes. 8:20) ir vienmēr jābūt pēdējam un galējam pārbaudījumam.

Jebkas, kas ir jauns vai īpatnējs, arī ir jāuztver ar lielu piesardzību, līdz brīdim, kad var pierādīt Svēto Rakstu apliecinājumu par tā pamatotību. Pēdējā pusgadsimta laikā kristieši ir pieņēmuši diezgan daudz Svētajiem Rakstiem neatbilstošu priekšstatu apgalvojot, ka tie bija starp tām patiesībām, kurām vajadzēja tikt atklātām cilvēces pēdējās dienās. “Protams,” saka šīs pēdējo dienu mācības aizstāvji, “ka Augustīns to nezināja, Luters arī ne, Džons Nokss, Veslijs, Finnejs un Sperdžens to nesaprata, bet tagad Dieva tautai ir atspīdējusi lielāka gaisma, un mums šajās pēdējās dienās ir pilnīgākas atklāsmes priekšrocības. Mums nevajadzētu apšaubīt šo jauno mācību, nedz arī izvairīties no šīs progresīvās pieredzes. Tas Kungs sagatavo savu Līgavu Jēra kāzu mielastam. Mums visiem vajadzētu ļauties šai jaunajai Gara kustībai.” Tā mums stāsta viņi.

Bet īstenība ir tāda, ka Bībele nemāca, ka pēdējās dienās būs jauna gaisma un labāka garīgā pieredze, Bībele māca tieši pretējo. Neko no Daniela pravietojumu grāmatas vai Jaunās Derības vēstulēm nevar izmocīt, lai aizstāvētu domu, ka mēs, kristīgā laikmeta nobeigumā, baudīsim gaismu, kas nebija zināma šī laikmeta sākumā. Sargieties no jebkura cilvēka, kurš apgalvo, ka ir gudrāks par apustuļiem vai svētāks par agrīnās draudzes asins lieciniekiem. Labākais veids, kā tikt ar viņu galā, ir piecelties un aiziet no viņa klātbūtnes. Jūs nevarēsiet viņam palīdzēt, un viņš pavisam noteikti nevarēs palīdzēt jums.

Atzīstot, ka Svētie Raksti ne vienmēr ir skaidri saprotami, un ka vienādi patiesīgu cilvēku vidū ir atšķirīgas izpratnes un skaidrojumi, šī pārbaude tomēr sniegs jums visus nepieciešamos pierādījumus par visu garīgo un reliģisko, proti - Ko tas izdara ar manu mīlestību uz Svētajiem Rakstiem un to vērtīgumu manās acīs?

Lai gan patiesais spēks atrodas nevis Bībeles teksta burtā, bet gan Garā, kas to iedvesmoja, mums nekad nevajadzētu par zemu novērtēt burta nozīmi. Patiesības tekstam ir tāda pati saistība ar patiesību kā medus šūnai ar medu. Viens kalpo kā trauks otram. Bet tur arī šī līdzība beidzas. Medu var izņemt no šūnas, bet patiesības Gars nevar darboties un nedarbojas neatkarīgi no Svēto Rakstu burta.

Šī iemesla dēļ pieaugoša iepazīšanās ar Svēto Garu vienmēr nozīmē arvien lielāku mīlestību uz Bībeli. Raksti drukātā veidā ir tas pats, kas Kristus ir iemiesots personā. Iedvesmotais Dieva Vārds ir kā uzticams Kristus attēls. Bet atkal, arī šis attēls sairst. Kristus Bībelē ir tāds kā neviens nevar būt tikai attēlā, jo Bībele ir svētu domu un ideju grāmata, un mūžīgais Tēva Vārds var dzīvot un dzīvo domās, kuras Viņš pats ir iedvesmojis. Domas ir kā lietas, un Svēto Rakstu domas veido cēlu templi Dieva dzīvesvietai.

No šī dabiski izriet, ka tas, kas patiesi mīl Dievu, mīlēs arī Viņa Vārdu.  Jebkas, kas pie mums nāk no šī Vārda Dieva, padziļinās mūsu mīlestību uz Dieva Vārdu. Tas izriet loģiski, bet mums ir kāda liecinieka apstiprinājums, kurš ir daudz uzticamāks kā loģika, proti, liels pulks dzīvu un mirušu liecinieku saskanīga liecība. Viņi vienā balsī apliecina, ka viņu mīlestība uz Svētajiem Rakstiem pastiprinājās, pieaugot viņu ticībai, un viņu paklausībai kļūstot pastāvīgai un priecīgai. 

Ja šī jaunā mācība, šī jaunā garīgā skolotāja ietekme, jaunā emocionālā pieredze piepilda manu sirdi ar dedzīgu izsalkumu pārdomāt Svētos Rakstus dienu un nakti, man ir visi iemesli uzskatīt, ka Dievs ir uzrunājis manu dvēseli, un ka mana garīgā pieredze ir patiesa. Un pretēji, ja mana mīlestība uz Rakstiem ir kaut nedaudz atdzisusi, ja mana vēlme ēst un dzert no iedvesmotā Vārda ir samazinājusies kaut vai par vienu grādu, man būtu pazemīgi jāatzīst, ka esmu kaut kur palaidis garām Dieva brīdinājuma signālu, un atklāti sakot, jādodas atpakaļ, līdz vēlreiz atrodu patieso ceļu.

 

4. Un vēl, mēs varam pārbaudīt garīgās un reliģiskās pieredzes kvalitāti pēc tās ietekmes uz cilvēka pašdzīvi – uz sevi.

Svētais Gars un kritušā cilvēka “es” darbojas diametrāli pretēji viens otram. “Jo miesas tieksmes ir pret Garu, bet Gara tieksmes ir pret miesu, jo šie divi viens otram stāv pretī, ka jūs nedarāt to, ko gribat.” (Gal. 5:17). “Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām… Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Rom. 8:5,7).

Pirms Dieva Gars var radoši darboties mūsu sirdīs, viņam ir jānosoda un jānogalina mūsos esošā “miesa” (miesīgums), tas ir, Viņam ir jāiegūst mūsu pilnīga piekrišana, lai mūsu dabisko “es” (sevi, ego) aizstātu ar Kristus Personu. Šī aizvietošana ir rūpīgi izskaidrota Pāvila vēstulē Romiešiem 6., 7. un 8. nodaļā. Kad meklējošais kristietis ir izgājis cauri un piedzīvojis krustā sišanas pieredzi, kas aprakstīta Romiešiem 6. un 7. nodaļā, viņš ieiet plašajos, brīvajos 8. nodaļas reģionos. Tur “es” ir nogāzts no troņa, un Kristus iecelts tronī uz visiem laikiem.

Ņemot šo visu vērā, nav grūti saprast, kāpēc kristieša attieksme pret sevi ir tik lielisks pārbaudījums viņa reliģiskās un garīgās pieredzes pamatotībai. Vairums lielāko iekšējās dzīves meistaru, piemēram, Fenelons, Molinos, Jānis no Krusta, Gajonas kundze un liels pulks citu, ir brīdinājuši pret neīstu pseidoreliģisku garīgo pieredzi, kas sniedz lielu miesīgu baudījumu, bet izraisa miesīgumu un uzpūš sirdi ar patmīlību.

Laba likumsakarība ir šāda: Ja šī garīgā pieredze ir kalpojusi, lai mani darītu pazemīgu un padarījusi mani mazu un netīkamu savās acīs, tad tā ir no Dieva, bet, ja tā ir devusi man pašapmierinātības sajūtu, tad tā ir maldīga, un tā ir jānoraida kā izcēlusies no sevis vai velna. Nekas, kas nāk no Dieva, nekalpos manam lepnumam vai sevis pagodināšanas tieksmei. Ja man ir kārdinājums būt pašapmierinātam un justies pārākam, jo man ir bijusi ievērojama vīzija vai pārāka garīgā pieredze, man vajadzētu uzreiz krist uz ceļiem un nožēlot to visu. Tādā gadījumā esmu kritis par upuri ienaidniekam.

 

5. Mūsu attiecības ar mūsu kristīgiem ticības biedriem un attieksme pret viņiem ir vēl viens precīzs reliģiskās un garīgās pieredzes pārbaudījums.

Dažreiz kāds nopietns kristietis pēc kādām ievērojamām garīgām pieredzēm var atturēties un nošķirties no saviem ticības biedriem un sevī attīstīt kļūdu un nepilnību meklēšanas garu. Viņš var būt godīgi pārliecināts, ka viņa pieredze ir pārāka, ka viņš tagad atrodas pārākā žēlastības stāvoklī, un ka tas tur pūlis tai baznīcā, kuru viņš apmeklē, ir tāds sajaukts ļaužu pulks, bet tikai viņš ir īsts Izraēla dēls. Viņam var būt grūtības un cīņas būt pacietīgam ar šiem reliģiskajiem pasaulīgajiem cilvēkiem, bet viņa saldā valoda un augstprātīgi pazemojošais smaids atklāj viņa patieso viedokli par viņiem un par sevi pašu. Tas ir bīstams prāta stāvoklis, un ir vēl bīstamāks, jo var sevi attaisnot ar patiesiem faktiem. Brālis ir piedzīvojis ievērojamu garīgu pieredzi, viņš ir saņēmis brīnišķīgu gaismu par Svētajiem Rakstiem, viņš ir iegājis laimes zemē, kas viņam iepriekš nebija zināma. Un tas patiešām var būt patiesība, ka kristieši, kurus viņš pazīst, ir pasaulīgi un garlaicīgi un bez garīgas sajūsmas. Bet ne tas, ka viņš būtu kļūdījies šajos faktos, pierāda, ka viņš ir maldījies, bet viņa reakcija uz šiem faktiem ir miesīga. Viņa jaunais garīgais stāvoklis ir padarījis viņu mazāk labvēlīgu un mazāk žēlsirdīgu.

Lēdija Džuliāna (Lady Julian) savā veclaicīgajā angļu valodā mums stāsta, kā patiesa kristiešu žēlastība ietekmē mūsu attieksmi pret citiem: “Pāri visām lietām mūsu Radītāja uzlūkošana un mīlestība uz Viņu liek dvēselei savās paša acīs šķist mazākai, un lielākā mērā piepilda dvēseli ar godbijīgu bijību un patiesu lēnprātību, un ar lielu daudzumu žēlsirdības uz saviem kristīgajiem ticības biedriem.” Jebkura reliģiska garīgā pieredze, kas nespēj padziļināt mūsu mīlestību uz mūsu kristīgajiem ticības biedriem, var droši tikt norakstīta kā maldīga.

Apustulis Jānis padara mīlestību uz mūsu kristīgās ticības biedriem par patiesas ticības pārbaudi. “Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību! No tā mēs zināsim, ka piederam patiesībai un varēsim savu sirdi Viņa priekšā klusināt.” (1. Jāņa v. 3:18-19) Un vēl viņš saka: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa v. 4:7-8)

Pieaugot žēlastībā, mēs pieaugam mīlestībā uz visiem Dieva ļaudīm. “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir no Dieva dzimis, un ikviens, kas mīl To, kas Viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas no Viņa ir dzimis.” (1. Jāņa v. 5:1) Tas vienkārši nozīmē, ka, ja mēs mīlam Dievu, mēs mīlēsim arī Viņa bērnus. Visa patiesā kristīgā garīgā pieredze padziļinās mūsu mīlestību uz citiem kristiešiem.

Tādēļ mēs secinām, ka jebkas, kas tiecas mūs sašķelt kā cilvēkus vai atdalīt sirdī no mūsu kristīgās ticības biedriem, nav no Dieva, bet gan no miesas vai no velna. Un pretēji - viss, kas liek mums mīlēt Dieva bērnus, visticamāk, būs no Dieva. “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35)

 

6. Vēl kāds drošs reliģiskās un garīgās pieredzes avota pārbaudījums ir šāds: Ievērojiet, kā šī garīgā pieredze ietekmē mūsu attiecības ar un mūsu attieksmi pret pasauli.

Ar vārdu “pasaule” es, protams, nedomāju skaisto dabas kārtību, ko Dievs ir radījis cilvēces priekam. Es ar to nedomāju arī pazudušo cilvēku pasauli tādā nozīmē, kādā to lietoja mūsu Kungs, kad Viņš teica: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:16-17) Protams, jebkurš patiess Dieva pieskāriens dvēselē padziļinās mūsu izpratni par dabas skaistumu un pastiprinās mīlestību uz pazudušajiem cilvēkiem. Es šeit atsaucos uz kaut ko citu.

Ļausim, lai apustulis mums to izsaka: “Jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa v. 2:16-17)

Šī ir tā pasaule, ar kuru mēs varam pārbaudīt garus. Tā ir miesīgo izpriecu, bezdievīgo prieku, tiekšanās pēc šīs zemes bagātībām un slavas, un grēcīgas laimes pasaule. Tā dodas uz priekšu bez Kristus, sekojot bezdievīgo cilvēku padomiem un gūstot iedvesmu no gaisa valsts valdnieka, no gara, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos (Efez. 2:2). Tās reliģija ir ārēja dievbijības forma bez spēka, kurai ir vārds (nosaukums), ka tā dzīvo, bet tā ir mirusi. Īsāk sakot, tā ir neatdzimušu cilvēku sabiedrība, kas sparīgi rosās savā ceļā uz elli, kas ir tieši pretēja patiesajai Dieva draudzei, kura ir jaunpiedzimušu dvēseļu sabiedrība, kas nopietni bet priecīgi iet savu ceļu uz Debesīm.

Jebkurš īsts Dieva darbs mūsu sirdī slieksies padarīt mūs neiederīgus šīs pasaules sadraudzībai. “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības.” (1. Jāņa v. 2:15) “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību?” (2. Kor. 6:14) Var nepārprotami apgalvot, ka jebkurš gars, kurš pieļauj kompromisus ar šo pasauli, ir viltus gars. Jebkura reliģiska un garīga kustība, kas atdarina šo pasauli jebkurā tās izpausmē, ir neatbilstoša un sveša Kristus krustam un atrodas velna pusē, neatkarīgi no tā, cik daudz tās vadītāji skandinātu, lai jūs “pieņemtu Kristu” vai “ļautu Dievam vadīt savu uzņēmējdarbību”.

 

7. Pēdējais kristieša garīgās pieredzes īstuma pārbaudījums ir tas, kā šī pieredze ietekmē mūsu attieksmi pret grēku.

Dieva žēlastības darbība ticīga cilvēka sirdī novērsīs šo sirdi prom no grēka un pievērsīs svētumam. “Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu.” (Titam 2:11-13)

Es nesaprotu, kā tas varētu būt izteikts vēl skaidrāk. Tā pati žēlastība, kas cilvēku izglābj, māca šo izglābto cilvēku iekšēji, un tās mācība ir gan negatīva, gan pozitīva. Negatīvi tā māca mums noliegt bezdievību un pasaulīgās iekāres. Pozitīvi tā māca mums dzīvot nopietni, taisnīgi un dievbijīgi tieši šajā pašreizējā pasaulē.

Cilvēkam ar godīgu sirdi šeit neradīsies nekādas grūtības. Viņam atliek tikai pārbaudīt savu noslieci, lai saprastu, vai viņš ir norūpējies par grēku savā dzīvē vairāk vai mazāk kopš iespējamais Dieva žēlastības darbs bija noticis. Jebkas, kas vājina viņa naidu pret grēku, var tikt uzreiz atpazīts kā maldīgs gan pret Rakstiem, gan pret Glābēju, gan pret viņa paša dvēseli. Jebkas, kas padara svētumu daudz pievilcīgāku un grēku nepaciešamāku, var tikt pieņemts kā īsts. “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev. Kas ir lielīgs, lai nerādās Tavās acīs, Tu ienīsti visus ļauna darītājus.” (Psalms 5:5-6)

 Jēzus brīdināja: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” (Mateja ev. 24:24) Šie vārdi pārāk labi raksturo mūsu dienas, lai būtu izteikti kā nejaušība. Cerībā, ka “izredzētie” no tiem varētu gūt kādu labumu, esmu piedāvājis šos pārbaudījumus. Tā iznākums ir Dieva rokās.

  

Aiden Wilson Tozer 
Man - The Dwelling Place of God - Chapter 29. How to Try the Spirits 
www.worldinvisible.com/library/tozer/5j00.0010/5j00.0010.29.htm 

 Tulkoja: Verners Šteinbergs © 2021 Liepājā