Staigāsim gaismā - Andrejs Ceruks

Andrejs Ceruks

Staigāsim gaismā!

Pārdomas svētbrīžiem

Draudžu darbības norisē ietilpst lūgšanu sapulces. Tajās parasti ir mazāk dalībnieku nekā svētdienu rītu un vakaru dievkalpojumos. Visi tomēr zinām, ka lūgšanu sapulces ir ļoti vajadzīgas, jo tajās mums ir izdevība runāt ar Debesu Tēvu. Draudzes sludinātājam ir uzdevums šajās sanāksmēs sniegt Dieva Vārda apceri. Gadiem ejot man ir sakrājušās šo apceru atzīmes. Šeit ir kāda daļa no tām. Tās ir īsumā atstāstītas un lasītājs viņas var lietot savos klusajos ikdienas svētbrīžos. Mūsu dzīvē ir visdažādākās situācijas un garīgās vajadzības. Tāpēc šai meditāciju krājumā pārdomu tekstu secība ir ļoti dažāda. Cerībā, ka šīs meditācijas sniegs lasītājam svētību, ar aizlūgšanu tās nododu svētbrīžu dievlūdzējiem, viņu klusajos rītu vai vakaru svētbrīžos.

 Autors

 1. janvārī

Jauns spēks

 

Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā, ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.

Jes. 40:31

 

Mūsu laiks ir straujas skriešanas un pārvietošanās laiks. Skrien laiks, skrien cilvēki. Šķiet, ka tā bija vakardiena, kad svinējām gadu miju. Bet gads jau ir pagājis un atkal esam Jaunā gadā. Daži noguruši, citi spēkā pieauguši. Pravietis saka, ka tie, kas no Dieva gaida spēku, to saņem un viņu gaita ir kā ērgļa lidojums. Turpretim jaunekļa spēks var pārvērsties nogurumā un krišanā.

Mēs neko nevaram paredzēt, kādas nākotnes prasības, darbus, pārbaudījumus un cīņas piedzīvosim. Uz sevi nevaram paļauties. Mums var būt vislabākie nodomi, bet tos veikt mēs nespējam un draugi nevar palīdzēt. Tikai Dievs zina ceļu, rāda gaismu un Viņš nav tālu no mums.

Dieva spēks nav reliģiska greznuma lieta, bet praktiska un ikdienišķa svētība. Dieva spēks ir neierobežots. Dieva spēks pārveido pat bailīgos un saļimušos. Viņi ceļas un iet tālāk. Nē, pravietis saka, ka viņi lido!

Dieva spēks nav īslaicīgs brīnums. Tas iedarbojas tā, kā pravietis ir novērojis dabā pie ērgļiem. Tiem izaug jaunas spārnu vēdas lidojumam. Tādu spēku Dievs dāvina tiem, kas uz Viņu paļaujas jau gada sākumā. Dieva dotais spēks nenoveco. Vislabākais ir tas, ka Dieva mūžam jaunais spēks mūs ved uz turieni, kur viss būs mūžam jauns. Paļausimies uz mūsu Kungu Jaunajā gadā. Tad visa dienu gaita ritēs jaunā spēkā, jaunas dzīves virzienā.

 

2. janvārī

Laimīgs gads

 

Bet katrā ziņā, ja Dievs kādam dod bagātību un laicīgu mantu, un piešķir viņam to laimīgo stāvokli, ka viņš var to baudīt, un ņemt no tā savu daļu un pat, neraugoties uz visām pūlēm, tomēr priecāties, tad tā ir Dieva žēlastības dāvana.

Sal. māc. 5:18.

 

Esam ieraduši lietot teikumu: „Laimīgu Jauno gadu!” gads gan patiesībā nav ne laimīgs, ne nelaimīgs. Tāds ir – vai nav – cilvēks! Bībelē vārdu „laime” ir grūti atrast. Par laimīgu cilvēku Bībele mēdz apzīmēt un teikt, ka tas ir svētīgs. Un tas ticīgiem cilvēkiem nav sevišķi daudz jāskaidro.

Salamans bija Dieva apdāvināts vērotājs. Viņš neteica, ka dievbijīgam un taisnam cilvēkam vienmēr smaidītu laime. Un bija novērojis arī to, ka bezdievīgam un netaisnam tā ir pavisam īsu laiciņu. Jo laime nav arī „akla” – tāda kā mehāniskas izlozes laimests.

Laimes noteicējs ir Dievs. Salamans atrod, ka visa, šai tekstā aprakstītā un laimīgā stāvokļa izskaidrojums ir vienkāršs. Tā ir Dieva žēlastības dāvana. Mēs esam jau svētdienas skolā mācīti un dziedājām: Jēzu, kur ir dzīves laime?... Atbilde bija, ka tā ir pie paša Jēzus. No bērnības iegājām pieaugušo cilvēku dzīvē un pieredzē. Atradām, ka laime ir pie Jēzus. Laime pie Jēzus ir kā dziļa jūra. Virspusē plosās vēji, viļņi un vētras. Dziļumā valda miers. Ar Jēzu iet gada gaitā, ir laime. Un laime savā pilnīgā krāšņumā būs pie Jēzus, kur gadu vairs nebūs.

 

3. janvārī

Es zinu, ko darīšu

Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata. Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.

Lūk. 16:4. un 8. p.

 

Iesākam Jaunā gada gaitas. Gaidām, ko nākotne nesīs. Bet labāk ir zināt, ko darīsim. Gaidīt labu laimi, nav prātīgi darīts. Un tieši garīgā dzīvē. Tas bija labs jautājums, par ko netaisnais nama pārvaldnieks domāja. Un mēs tāpat darīsim gudri, domādami un būdami gatavi, zinādami, ko darīt grūtā situācijā un ko darīt labā. Nolemsim un apņemsimies šogad darīt tā: es negaidīšu, ko darīs citi, bet –

Es meklēšu draudzību ar parādniekiem. Ar Dieva parādniekiem, ar maniem un citu cilvēku parādniekiem. Ir un būs vienmēr kādi, kas izdarīs kaut ko nepareizu un tos pēc cilvēciskās taisnības vajadzētu piespiest atvainoties un dot gandarījumu. Bet es neķildošos. Es netiesāšu. Es mēģināšu vainīgiem kaut kā palīdzēt. To darīšu nekavēdamies un kamēr vēl ir laiks un žēlastības diena. Tas būs arī man pašam par labu.

Es gribu nodrošināt savu nākotni. Meklēšu darīt par draugiem tos, kas ir Dieva un ticīgo ļaužu ienaidnieki. Tādi draugi gan ir riskanta lieta, bet varbūt viņu sirdīs radīsies goda un pateicības jūtas. Citu nekādu iespēju man nav…

Es centīšos atgūt prestižu, ko esmu pazaudējis pagātnē. Visvairāk Dieva labvēlību. Piedodams citiem iegūšu Dieva piedošanu. Tā Raksti māca. Gribu būt gudrāks gaismas bērns nekā esmu bijis pagātnē. Mācīšos kaut ko no viņiem, tikai ne nedarbus.

 

4. janvārī

Izmantošu laiku

Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!

Efez. 5:16.

 

Kaut cik līdzīgi dzīves apstākļi atkārtojas gadu pēc gada. Gadsimti aiziet, un daudz kas mainās, bet kaut kas paliek tāpat kā pagātnē. Nav bijušas tikai sliktas izdevības, un būs kādas labas arī nākotnē. Un tieši tās ir jāizmanto.

Ir iespējas kultivēt gara dzīvi. Apustulis Pāvils pirms savas atgriešanās bija daudz ko mācījies. Sakrājis visādas tā laika gudrības, gan garīgas, gan laicīgas. Ticīgs kļuvis un būdams Kristus kalps, viņš no tā visa varēja daudz ko izmantot. Tāpat mēs, ko kādreiz esam mācījušies, noder nākotnē.

Ir sabiedriskā dzīve, kāda nu kuram mums mūsu tautas dzīvē mēdz būt. Jēzus gāja svētkos, kāzās, mielastos. Visur atrada, ko teikt un mācīt. Visur darīja savu iespaidu. Šodien ir tāpat, kaut gan nevaram savam Meistaram līdzināties. Sabiedriskās sanāksmēs varam kaut ko darīt kā Dieva ļaudis, ko citur nevaram. Un pat klusēdami. Laiks sabiedrībā ir jāizmanto, kaut ar dienas ir ļaunas.

Jāizmanto laiks pārdomām par Dieva vārdu un Valstību. Jāizmanto laiks garīgam darbam. Lai spējam daudz vai maz, bet centīsimies darīt iespējamo. Laiks šai darbā nekad nav jānožēlo. Un sevišķi jāievēro viena brīnumaina lieta un neizskaidrojama parādība: Dieva darbā pavadītais laiks nekā nenokavē mūsu ikdienas pienākumos. Ir kāda noslēpumaina laika svētība, kuru Dievs dod tiem, kas Viņa darbā piedalās. Dienas ir ļaunas un laika maz, bet Dievs ir laika un svētību Kungs. Laiku izmantodami Viņam kalpojot, saņemam vairāk nekā izdodam un iegūstam vairāk nekā zaudējam. Tā ir tikai un vienīgi ar Dieva darbu un kalpošanu tajā.

 

5. janvārī

Žēlastības gads

Bet tas viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet ja nē, tad tu to vari nocirst.”

Lūk. 13:8–9.

Kā izlietosim šo gadu? Ko darīsim, lai tanī padarītu kaut ko patiesi vērtu? No Mūžības viedokļa noprotam, ka nabadzīga cilvēka dzīve var būt vērtāka par bagāto. Ja tev ir visa kā maz – ko tu ar šo mazumu dari. Tā Dievs var mums jautāt. Un pat tad, ja kādam ir jāmirst jaunībā, vai tādēļ dzīve ir mazvērtīga?

Ja cilvēks ir līdzīgs kokam, tad ir kāds vērā liekams apstāklis. Koks nespēj pārcelties un izvēlēties kādu labāku vietu. Pie ūdens avotiem. Koks pats sevi nemēslo, neravē sev apkārt nezāles, neiznīcina kaitēkļus un sevi nelaista. Viņš daudz ko nespēj. Un tomēr par viņu spriež, vai viņš dod kādu labumu, vai nedod. Vai viņu vēl atstās dārzā, vai nocirtīs…

Ar cilvēku gan ir daudz kas citādi, jo viņš nekā nevar ņemt, ja debesis nedod. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai debesis ir devušas daudz vai maz, cilvēkam augļi ir jānes. Dārza īpašnieks prasības ir neapstrīdamas. Viņš grib augļus un augļu vietā tam nevar piedāvāt lapas. Ir jau grūti. Padomāsim! Saknes kokam dod barību. Pat zariem un lapām ir sava vērtība. Bet augļi? Tie kokam nekā nedod. Izsūc un zem to smaguma nolauž zarus. Ja cilvēks lieto pasauli, tas Radītājs gaida augļus. Mēs esam ielikti Dieva plānā. Esam dārgi atpirkti ar Viņa Dēla asinīm. Esam Dieva parādnieki. Viņš gaida, lai mēs Viņu godinātu un nestu daudz augļu. Vairāk vai mazāk, bet mēs tomēr spējam nest augļus: mīlestību, mieru, pacietību utt. Darīsim to jaunajā žēlastības gadā!

 

6. janvārī

Dāvanas Kristum

Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīraku un mirres.

Mat. 2:10–11.

Kas bija šie „gudrie vīri”? Astronomi? Cik viņu bija? Austrumbaznīcā senāk domāja, ka 12. Vēlāk gandrīz visur pasaulē domā, ka trīs. Ir izgudroti viņu vārdi, pat izskats. Melchiors bijis vecs vīrs ar sirmu bārdu. Kaspars jauns un bez bārdas. Baltazars bijis tumšas ādas krāsas vīrs, gandrīz melnais. Pirmais atnesis zeltu, otrais vīraku un trešais mirres. Lai nu kā – dāvanas bija trīs. Un visas simboliskas.

Zelts bija dāvana ķēniņam. Seneka raksta, ka neviens nedrīkstēja ierasties pie ķēniņa bez dāvanas zeltā. Zeltu jau sauc par ķēnišķīgu metālu. Dāvana zeltā ir jādod ķēniņam un Jēzus ir ķēniņš. Mīlestības ķēniņš. Mēs tādu Viņu pazīstam. Dāvāsim Viņam zeltu! Apustulis Pēteris raksta par ticības zeltu, ugunī pārbaudītu, kad atnāks Jēzus Kristus diena. 1. Pēt. 1:7.

Vīraks bija dāvana priesteriem. Smaržīgi dūmi pavadīja lūgšanas. Apustulis Pāvils raksta par ticīgiem, kam ir svētas dzīves smarža. Ir arī lūgšanu smarža. To arī mēs varam dāvāt savam Augstajam Priesterim Jēzum.

Mirres bija dāvana mirējiem. Ar tām iebalzamēja mirušos. Jēzus nāca pasaulē, nomirt par mūsu grēkiem. Mūsu grēku nožēla lai ir dārgās mirres mūsu Augstajam Priesterim. Dāvāsim ticību, svētu dzīvi un slavu Jēzum, kas ir cienīgs to ņemt.

 

7. janvārī

Dieva klātbūtne

Un es uzcelšu savu mājokli jūsu vidū, un mana dvēsele jūs neniecinās. Un Es staigāšu jūsu vidū un būšu jums par Dievu un jūs būsit Man par tautu.

3. Moz. 26:11–12.

Dieva mājoklis pie Dieva ļaudīm, tāds bija Viņa nodoms ar Israēli senos laikos. Kad šai tautai apnika Dieva klātiene un viņi pieķērās elkiem, Dievs viņiem savu klātieni neuzspieda. Tāpat šodien, neviens nav ar varu piespiests dzīvot tuvu Dievam.

Bet Dieva tuvumā ir spēks, kas cilvēku uztur ticībā, gaismas un dzīvības ceļā. Dieva spēks dod drošību ikvienā situācijā. Dievs izglābj no posta, samaitāšanas un pat nāves. Nav ienaidnieka, kas uzdrošinātos darīt ļaunu tam, kas staigā ar Dievu un ir Viņa tuvumā. Notiek gan tā, ka ienaidnieks draud un baida, bet bez Dieva ziņas nekas ļauns nevar notikt. Dieva tuvumā ir drošība.

Dieva tuvumā ir atdusa. Dzīves troksnī, darba trauksmē var runāt ar Dievu. Viņa miers ir varens pat cīņas laukā. Var cīnīties labo ticības cīņu Dieva tuvumā un Viņa vadībā. Debesu Tēva klātienē valda dvēseles miers.

Dievs ir klāt un vada. Pienāk brīži, kad mūsu prāts nedod drošu norādījumu, kuru ceļu lai ejam. Ir jāprasa Dievam. Kas šķiet, ka visu zina un Viņam padomu neprasa, tam draud briesmas, nomaldīšanās un bezizeja. Dieva vadībā pat grūts un ērkšķains ceļš atmirdz dievišķā gaismā un ved uz kāroto mērķi.

Dieva klātienē ir atspirgšana. Kā debesu vēsma plūst pār tādu dvēseli jauns spēks un prieks. Visur, kur Jēzus gāja, nogurušie tika iepriecināti, stiprināti un ar jaunu spēku piepildīti. Turies Dieva klātnībā šodien!

 

8. janvārī

Atmiņa

Bet es rūpēšos par to, ka jūs arī pēc manas aiziešanas varētu to turēt piemiņā. Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības acu liecinieki.

2. Pēt. 1:15–16.

Apustulis Pēteris bija glabājis atmiņā Jēzus Kristus varenību. To viņš jau bija sludinājis vēstules saņēmējiem. Tagad viņš grib rūpēties par to, lai vēstules lasītāji savukārt visu dzirdēto turētu piemiņā, glabātu savā atmiņā.

Atmiņa ir Dieva dāvana. Visa mūsu dzīve būtu ļoti nabadzīga, ja nebūtu atmiņas spēja. Ir daži nelaimīgi cilvēki, kuri pēc kāda nelaimes gadījuma pazaudē atmiņu. Vairs nezina pat sava vārda. Bet kam ir laba atmiņa, tas var daudz iemācīties un daudz ko sasniegt. Laba atmiņa ir jaunības gados. Tādēļ tā ir jālieto, kamēr ir vislabākais mūža laiks.

Dievs mums piešķir dažādus piedzīvojumus, labus un nepatīkamus. Ar tiem Viņš mūs audzina nākotnei un mūžībai. Tādēļ lai „nelaižam pār galvu” to, ko esam redzējuši, dzirdējuši un piedzīvojuši. Taisnam un godīgam cilvēkam atmiņa ir par lielu svētību, jo caur to viņš var kļūt arvien taisnāks un godīgāks. Blēdim atmiņa ir par lāstu, jo viņš kļūst arvien „slīpētāks”, blēdīgāks.

Jēzus saviem mācekļiem ieteica likt vērā to, ko viņi redz un dzird. Mums jādara tāpat. Kad liekam vērā to, ko redzam, dzirdam, piedzīvojam, tad atmiņa mūs brīdina un brīdinājums ir derīgs. Varbūt atmiņa kārdina un tā ir labi jāpārbauda. Atmiņa atgādina rūgtu un saldu. Atmiņa iedrošina, stiprina, sajūsmina. Atmiņa jālieto, lai caur to kļūstam gudrāki, labāki, Dievam patīkamāki. Mums vajag Dieva cilvēku dzīvās un svētās atmiņas.

 

9. janvārī

Dievbijīgo Sargs

Tad Daniēls atbildēja un sacīja: „Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi: Mans Dievs sūtīja savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ja arī savā rīcībā pret ķēniņu es neesmu atļāvies sev nekā ļauna.”

Dan. 6:21–22.

Šī nodaļa stāsta par Daniēla dievbijību, dzīvības briesmām un izglābšanu. Ir dievbijīgie, kuri līdz galam izcieš vajāšanas un zaudē laicīgo dzīvību. Bet ja Dievam patīk, tad Viņam ir iespējams izglābt tos, kas Viņu piesauc. Daniēls bija augstā godā un viņam bija liela vara. Netaisni apsūdzēts tika notiesāts. Bet Dievs neatļāva lauvām viņu nogalināt. Dievs sargāja, Dievs izglāba.

Ir nepastāvīgi draugi un nepastāvīgi valdnieki. Prestižs un draudzība pasaulē nav nekas galvojams, ka tā būs vienmēr. Ļaužu noskaņojums ir kā vēja nesta lapa. Pasaules dzīves ir pilna intrigu, ļaunas skaudības un viltus slazdu. Skauģi prot sagatavot un izdarīt visļaunākos darbus.

Dievbijība nav bez briesmām. Ienaidnieks apdraud dzīvību. Bet Dievs ir lielāks par draudiem un briesmām. Dievs dara tā, ka Daniēls lauvu bedrē var mierīgi gulēt, bet ķēniņš savā pilī nevar. Dievs dara, ka pārbaudījums dod divkārtīgu prieku. Draudzīgs sakars ar Visaugstāko ir vairāk vērts, nekā cilvēku simpātijas un labvēlība. Tās zūd, bet Dieva draudzība ir drošs patvērums un glābšana.

 

10. janvārī

Pēc aizlūguma

Un tas Kungs uzlūkoja Ījabu un ievēroja viņa par saviem draugiem teiktus aizlūgumus. Un tas Kungs novērsa Ījaba likteņa piemeklējumu un atjaunoja viņa agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā, un tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien tam bija piederējis.

Ījaba gr. 42, 9/b–43.

Ījaba ciešanu stāstu mēs zinām. Viņš zaudēja mantu, ģimenes piederīgos un veselību. Draugi viņu apmeklēja un viņu vārdus lasot, varam domāt, ka viņu padomi un spriedumi bija diezgan gudri un dievbijīgi. Bet viņiem pietrūka labvēlības un mīlestības. Tur bija vairāk tiesāšanas nekā labvēlības gars. Dievam tas nepatika.

Dievs neatstāja draugu valodu un spriedumus it kā tādi nebūtu bijuši. Dieva rīcība bija stingra un nepiekāpīga. Mums ļoti jāuzmanās, lai attiecībās ar cietējiem neiekrītam Ījaba draugu maldīgos uzskatos un nezaudējam Kristus mīlestības gara izpausmi.

Dievs pavēlēja salīdzināties. Ījaba draugiem vajadzēja upurēt dedzināmo upuri viņu pašu labā, un Ījabam par viņiem bija jāaizlūdz. Nezinām, ko Ījabs par draugiem lūgdams sajuta savā sirdī. Lūgt par nelāga draugiem nav viegli. Tieši tas, ka šie vīri sevi dēvēja par draugiem, Ījabam bija grūtākais. Viņu vārdi bija bijuši cieti un sāpīgi. Bet Dievs lika Ījabam aizlūgt un pavēl, lai mēs darītu tāpat.

Pēc aizlūgšanas Dievs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību. Divkārtīgi. Ījabs bija aizlūdzējs un saņēma vislielāko svētību. Draugi izglābās no soda, un tas bija labi, bet viņiem tas bija viss… Vislielākās svētības vienmēr saņem piedevēji un aizlūdzēji. Vēl šodien ir tāpat. Tādēļ piedosim un aizlūgsim!

 

11. janvārī

Kristietis un valdība

Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva iestādītas.

Rom. 13:1.

Mēs zinām, kāda vara valdīja Romā, tāpēc var rasties jautājums, kāpēc šādu savādu padomu Pāvils raksta. Šī ir Jaunās Derības rakstu mācība un padoms, kaut gan ne visur tik skaidri un noteikti pasacīts. Jēzus atzina, ka Pilata vara bija viņam dota no augšienes. Un Jēzus valsts likumu priekšā bija dzīvojis nevainojami. Tā ir jādzīvo kristietim visos laikos. Jābūt par paraugu godīgā dzīvē, tāda ir Dieva griba.

Neviens cilvēks nav drošs, dzīvot ārpus valdības likumiem. Ja visi pārkāptu likumus, dzīve pasaulē nebūtu iespējama. Valdība ir savu pilsoņu sargs. Valdības likumi novērš daudz ciešanu. Pārkāpēji cieš sodu saskaņā ar likumu. Godīgiem ļaudīm ir nodrošināts mierīgs darbs, dienišķā maize, peļņa, bērniem izglītība, veselība un vecumā nodrošināta iztika. Bez valdības tāda nebūtu iespējama. Dievs iestādīja valdību. Tā sauktā, modernā dzīvē, esam ļoti atkarīgi no valsts gādība. Satiksmes ceļi, gaismas, enerģijas un ūdens sagāde pilsētās un vēl daudz kas cits ir valdības rokās. Šos labumus baudām ģimenēs un draudzēs. Dieva kalpi, evaņģēlisti, misionāri, visi var veikt Dieva doto uzdevumu, pateicoties valdības likumu noteiktai kārtībai.

Mūsu pienākums ir darīt visu, lai Dieva miers un pavalstnieku paklausība valdītu tautu dzīvē. Tas tieši tur ir labi iespējams, kur paši pavalstnieki var ievēlēt valsts dzīves vadītājus. Atbildība viņiem it liela, bet vislielākā ir ticīgiem ļaudīm.

 

12. janvārī

Par Jāzepu

Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visa noliktavas un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga.

I. Moz. 41:56.

Ir dzirdēts, ka Jāzepu salīdzina ar Jēzu. Kad labi padomājam, dažas paralēles ir. Redzēsim: Jāzepam bija dotas valdnieka pilnvaras, un neviens bez viņa atļaujas netika pie faraona. Tā ir ar Jēzu: „Neviens nenāk pie Tēvs, kā vien caur Mani.” Jēzus ir vienīgais vidutājs starp cilvēkiem un Dievu.

Faraona rīkojums bija: visiem ir jāklausa Jāzepam. Dieva pavēle ir, lai visi klausa Jēzum. Kas Jēzum neklausa, dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmas uz tā paliek.

Neviens cits nevarēja atvērt labības noliktavas, kā tikai pārvaldnieks Jāzeps. Pieeju debesu bagātībām var atvērt tikai Jēzus.

Jāzeps bija īstā persona lielajam uzdevumam apgādāt visu tautu. Lai viņš tāds būtu, viņam bija jābūt taisnam. Un ir tikai viens Taisnais, kuru garīgai, Dieva valstībai, mēs zinām, ir Jēzus Kristus. Krustā sitēju brigadieris, romiešu virsnieks sacīja: „Patiesi, šis bija taisns cilvēks.” Garīgās bagātības mēs iegūstam no Jēzus taisnības.

Jāzeps varēja pārdot visiem izsalkušiem. Jēzus dod bez maksas. Neviens neaiziet tukšā, kas meklē Jēzu. Daudzi nāca uz Ēģipti no tālienes. No visām zemes malām var nākt pie Jēzus. Bet ir viena starpība: Jāzeps pārdeva – Jēzus dod bez maksas. Salīdzinājums ir vājš un nepilnīgs, bet tieši tas mūs skubina iet pie Jēzus. Iesim pie Viņa, un nekad neaiziesim tukšā!

 

13. janvārī

Dieva Spēks

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.

Ap. d. 1:8.

Jēzus mācekļiem priekšā stāvēja liels un grūts darbs – būt Kristus lieciniekiem un paust evaņģēliju. Jēzus jau viņiem bija stāstījis, ka grūtības viņiem būs un viņi par tām kaut ko zināja. No piedzīvojumiem viņi jau zināja arī savas vājības un neizdevības. Nodoms bija labs un labprātība liela, bet cilvēciskā gudrība un spēks bija par maz. Bija jāgaida Dieva spēks. Mūsu dienas nav vieglākas un mēs neesam stiprāki un labāki par tā laika mācekļiem.

Dieva spēks nav kaut kas tāds, ko no Dieva vajadzētu izkaulēt un izcīnīt. Dieva labvēlība mums šodien ir tāda pat, kāda bija tai laikā Jēzus mācekļiem. Jēzus teica, ka Viņš lūgs Tēvu un Tēvs sūtīs savu Garu, kas pie mācekļiem būs vienmēr. Mācekļiem tomēr bija jāpilda šāda pavēle: jāpaliek Jeruzālemē un jāgaida šī apsolījuma piepildīšana. Bija jābūt paklausīgiem Jēzus pavēlei. Tāpat arī šodien paklausības noteikums ir spēkā. Paklausība ir neatvietojama. Dievs savu Garu dod tiem, kas Viņam paklausa. Ievērosim to, ka mums jābūt paklausīgiem arī pēc tam, kad Dievs savu Gara dāvanu mums ir devis. Nav tā, ka mēs pēc tam būtu neatkarīgi un lieli savā prātā. Esam vienkārši liecinieki, ar vārdiem un darbiem. Ievērosim to, ka darbi liecina vairāk nekā vārdi. Spēks ir dots ne tikai vārdiem, bet daudz vairāk darbiem. Ikdienā.

 

14. janvārī

Apbēdināto cerība

Bet nabagais nav aizmirsts uz mūžiem, nedz arī zudusi uz laiku laikiem apbēdināto cerība.

Ps. 9:18.

Ir brīži, kad sirdī ielaužas šaubas un sēras. Aiziet mūžībā Dieva lūdzēji, kuri iepriecināja mūs un visu draudzi. Klausoties viņu lūgšanās, sirdī radās cerība uz kaut ko labāku nākotnē. Viņi aizgāja pie sava Kunga un mēs palikām vientuļāki. Citi aizgāja uz citu draudzi, mūs pameta grūtākā situācijā. Daži bija labi, jauni ļaudis, bet paklīda un aizgāja neceļos. Tagad viņi atbalsta pasauli…

Ir vērojama garīga nabadzība. Var nomanīt, ka tie, ar kuriem esam kopā Dieva saimē, gan kaut ko dara, bet ne no sirds. Uz ko lai paļaujamies, uz ko lai ceram? Vislielākā vajadzības brīdī biedri nozūd nezin kur…

Psalmists runā cerību pilnus vārdus un tie ir patiesi. Viņš saka, ka Dievs neaizmirst. Viņš nešaubīgi atmin un piemin savus ļaudis, un ar to vien jau pietiek. Dievs zinās, ko darīt un Viņš darīs.

Mūsu vājums nemazina Dieva spēku. Daudzreiz ir pavisam otrādi. Mēs paši ar savu spēku padarām sev ko nevēlamu. Mūsu pārkāpumi nemazina Dieva žēlastību. Kur ir vairojušies pārkāpumi, Dieva žēlastība parādās jo spēcīgi. Mūsu pārbaudījumi nākotnē nebūs lielāki par to, ko varēsim panest. Dievs ir nomodā par to, lai varam pastāvēt.

Cerība uz Dievu nepamet kaunā. Dievs mūsu dvēselēm dos mieru. Viņš iznīcinās grēka sekas. Viņš piepildīs nabagu vajadzības. Pastāvēsim cerībā uz Dievu!

 

15. janvārī

Debesu aicinājuma dalībnieki

Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un Augsto Priesteri Jēzu, ko mēs apliecinājam.

Ebr. 3:1.

Ja nebūtu Dieva vārdā, Bībelē, rakstīti vārdi par svētiem brāļiem un debesu aicinājuma dalībniekiem, tad šādus nosaukumus gandrīz varētu ignorēt un aizmirst. Bet tādi viņi ir, un ir rakstīti par vienkāršiem, mirstīgiem cilvēkiem, kuri vientiesīgi tic debesu aicinājumam. Ticīgie zina, ka šāds aicinājums nav fanātisks izgudrojums, bet nāk no Dieva sūtņa un Augstā Priestera Jēzus. Tam ir jātic.

Aicinājums ir radies debesīs. Debesu Tēvs caur savu Dēlu Jēzu ir aicinājis grēcīgus ļaudis uz atgriešanos, un tos, kas šim aicinājumam ir klausījuši, dara par saviem bērniem. Debesu aicinājums ir dievbērnības aicinājums un tāpēc tiem kuri ir paklausījuši šim aicinājumam, ir Dieva bērni un svēti brāļi. Savā starpā brāļi un vienas cerības un mantojuma dalībnieki.

Aicinājuma pamatā ir labi izstrādāts Dieva plāns. Aicināti ir visi, labi un ļauni. Aicināti augt un veidoties par debesu valstības pilsoņiem. Neaizmirsīsim to, nepiesiesimies iznīcībai, liksim vērā Jēzu Kristu. Viņš dzīvoja starp cilvēkiem un Viņa dzīve ir tā aprakstīta, ka neviens nevar teikt: es nezinu, kāds Viņš ir. Kas tic, tas redz, tas saprot, tas aicinājumam klausa un dara visu, lai sekotu savas dvēseles ganam Jēzum.

 

16. janvārī

Tas Kungs novēro…

Dievs dzird, ko mēs sakām un novēro, ko mēs darām. Tādēļ Viņš daudziem saka: Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! Bet nedarāt ko Es saku?

Lūk. 6:46.

Mēs sastopam ļaudis un ar tiem sarunājamies. Sarunādamies mēs varbūt arvien apliecinām Dievu par savu Kungu un Jēzu Kristu par savu Pestītāju. Tāpēc šie Kristus vārdi ir labi jāapdomā tieši tiem, kuri sevi tur par ticīgiem un Dieva ļaudīm. Ir ļoti labi, ja citi dzird, ka ticam Dievam, uz Viņu paļaujamies un apliecinām svētības, ko no Dieva esam saņēmuši. Bet Dievs vēro un gaida kaut ko vairāk, tas ir, ko mēs darām ikdienas dzīvē. Kristīga liecība tikai tad ir stipra, kad vārdus sedz darbi. Tikai tad patīkam Dievam.

Dievs dzird, ko un kā mēs lūdzam. Ir ļoti patīkami dzirdēt kā citi Dievu lūdz. Daži lūdzēji ir īsti lūgšanu meistari. Par viņiem priecājamies, jo ir ar kaunu jāatzīst, ka mums ir maz lūdzēju, jo ir vairāk to, kas klusē nekā to, kas lūdz atklāti. Bet Dievs vēro, ko mēs darām. Kā mēs Viņa dāvanas lietojam un kādas ir mūsu attiecības ar brāļiem un svešiniekiem. Jēzus dara lūdzējus uzmanīgus, lai lūgšanai sekotu paklausība un darbi. Dievs ir apbrīnojami pacietīgs ar pasauli un arī ar tiem, kas nes Viņa bērnu vārdu. Tēva pacietība ir liela. Ak, ja mēs visu tā darītu kā runājam un lūdzam, cik liels būtu Dieva gods un ticīgo ļaužu cieņa. Tā patiesi būtu vislabākā Dieva godināšana!

Centīsimies ievērot, ka Dievs mūs novēro. Viņam ir savs novērtējums par katru vienu no mums. Lūgsim, lai Viņš mums palīdz darīt tā, kā runājam un lūdzam. Lai dzīve ir saskanīga ar vārdiem un lūgšanu – tā mēs Viņu vislabāk godināsim.

 

17. janvārī

Gans un avis

Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zagli un laupītājs. Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, jo viņas nepazīst svešinieka balsi.

Jāņa ev. 10:1–5.

Ir labi padomāt par šīs līdzības laika apstākļiem. Mācekļi šo līdzību varēja labāk saprast nekā mēs. Tā laika ganības bija tuksnešainas, maz zāles, maz ūdens un bija vilki un zagļi. Ganu dzīve Palestīnā bija grūta. Garīgā ziņā mēs šodien dzīvojam neizdevīgā pasaulē. Ir indīga gara barība, ūdens kas neatspirdzina, ir svešas balsis, kas vilina prom no Kristus ganāmpulka. Tikai mūsu Labais Gans zina visu un jāseko Viņam.

Gani, cilvēki – šodien var kaut ko palīdzēt. Tie ir Dieva izredzēti padomdevēji un Viņa vēsts sludinātāji. Bet neviens no viņiem nevar to, ko Jēzus var.

Tai laikā katrai avij bija savs vārds. Bija draudzība starp avi un ganu. Šodien Jēzus zina tavu vārdu. Viņš mīļi uzrunā ikvienu. Atsaucies Viņam un seko tur, kur Viņš ved. Atradīsi atspirdzināšanu un spēku dvēselei un dzīvei. Tavs vārds lai ir rakstīts dzīvības grāmatā. Tur netrūkst neviena Jēzus avs vārda.

Avis ir dažā ziņā gudrākas par cilvēku. Svešinieka balsij viņas neseko. Patiess Jēzus sekotājs iemācās pazīt Jēzus balsi. Lai cik vilinošas ir citas balsis, neseko tām. Dieva vārds un Gars māca pazīt Labā Gana balsi. Seko šodien tai!

 

18. janvārī

Žēlastības mantojums

Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši.

2 kor. 6:1.

Žēlastība ir dāvana. Nenopelnīta un brīva. Dieva vārds māca, ka esam pestīti žēlastībā. Daudz labuma saņemam no Dieva ikdienas, bez maksas. Laicīgā manta gan ir jāiegūst ar darbu, un pat ar sviedriem vaigā, bet arī tad vajag Dieva palīdzības. Visa mūsu dzīve ir ietīta žēlastībā.

Bet ir viena nopietna lieta: apustulis brīdina, lai ticīgie uzmanās, ka nebūtu žēlastību velti saņēmuši. No paša sākuma ir bijis daudz cilvēku, kuri ir pazaudējuši žēlastību. Lata sieva. Ēzavs. Ķēniņš Sauls. Jūda Iskarjots un citi. Dievs viņiem visiem bija devis labas izdevības, dāvanas un savu palīdzību. Bet tās visas nekā nepalīdzēja, jo šie ļaudis tās pareizi nenovērtēja un nelietoja.

Ir vecāki, tēvs un māte, kuri savam dēlam vai meitai sagādā visādus labumus. Skolas izglītību, mantu un daudz ko citu. Bet daudziem šīs dāvanas neko nav palīdzējušas, jo jaunie ļaudis tās vieglprātīgi visas ir izšķērdējuši.

Tas pats notiek ar zemēm, tautām un pilsētām. Jēzus noskuma par Kafernaumu un raudāja par Jeruzālemi. Šajās pilsētās viņš bija mācījis un brīnumus darījis. Bet Kafernauma tika līdz ellei nogāzta un Jeruzāleme nopostīta. Par brīvu dāvinātā žēlastība netika pareizi novērtēta un izlietota.

Šodien mums ir Bībeles cik vajag, garīga literatūra, draudzes un misiones darba izdevības. Kā mēs paši visas šīs dāvanas lietojam? Lietosim visu ar cieņu, uzmanību un mīlestību!

 

19. janvārī

Ļaunais raugs un labais raugs

Bet Jēzus uz tiem sacīja: Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga!

Mat. 16:6.

Maz rauga saraudzē visu mīklu. Salīdzinot ar to, cik daudz ir mīklas, rauga ir maz. Bet rauga iedarbība ir liela. Pārveidojas izskats un saturs. Ļaundabīgs raugs garīgā dzīvē ir liekulība un paštaisnība. Tās ir Dievam naidīgas un pretīgas parādības cilvēka dvēselē un dienišķā dzīvē.

Ir viegli, pašam sevi redzēt un vērtēt par labu un svētu. Ir svētums, kas nāk no atgriešanās un pazemīgas paklausības Dievam. Farizeju raugs saindē cilvēka dvēseli, to piepilda ar lepnumu, ar citu notiesāšanas garu un augstprātību. Šķir no cilvēkiem un Dieva.

Saduķeju raugs pavedina neticēt dzīvei pēc nāves un Dieva tiesai. Šim raugam ir grūtāk ieviesties cilvēka dvēselē. Tomēr tas pavedina uz bezbēdību, bezdarbību. Jēzus saka: pielūkojiet un sargaities! Sargāsim sevi un Dievs sargās mūs!

Jēzus sacīja: Debesu valstība līdzinās raugam, ko kāda sieva ņēma un iejauca trīs mēros miltu, tiekams viss sarūga. Mat. 13, 33.

Ir svēts un labs debesu valstības raugs. Dieva vārds, debesu vēsts dara noslēpumainu, bet varenu darbu ticīgo dvēselē. Šis vārds kā raugs pārveido dzīvi. Dara par uzvarētāju kārdināšanas stundā. Skubina uz paklausību debesu Tēvam un Viņa valstības likumiem. Varbūt pamazām, bet ar lielu spēku. Ir Svētais Gars, kas klusi, bet neatlaidīgi runā dvēselē. Kas Viņa balsij klausa, tā dzīvē ir pārmaiņa un viņš ieaug Dieva svētumā. Iznākums ir pārveidota, Dievam tīkama persona.

 

20. janvārī

Slavējami ļaudis

Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas tak ugunī tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

I. Pēt. 1:7.

Kad zeltu kausē un pārbauda ugunī, tas nenozīmē, ka kausētāji un pārbaudītāji šaubītos un neticētu zelta vērtībai. Viņi tikai grib no zelta atdalīt to, kas nav zelts un ir mazvērtīgs. Tad pārbaudītā zelta svars ir mazāks, bet vērtība lielāka.

Ticīgie ļaudis ir tik cieši saistīti ar ticību, ka mazāko kļūdu viņu dzīvē ļaudis pieskaita ticības mazvērtībai. Kritizējot ticīgos viņi dažreiz seko, ka ticīgie neesot piemīlīgi un laipni, tādēļ neesot svēti. Viņi spriež, ka dievbijīgie esot asi un cieti, neiecietīgi un patmīlīgi. Tas var būt, un žēl par to. Nav viegli būt ticīgiem, jo viņiem no skābas zemes ir jāizdod saldi augļi. Kritikas, nicināšanas un pat zaimu pārbaudījumos Dievs un cilvēki sagaida, ka mūsu ticība būs teicama, slavējama un godājama. Tas nav nekas neiespējams, kad sekojam Jēzus priekšzīmei un sevi aizliegdami mīlam visus cilvēkus.

Jēzus labad mūsu dievbijībai ir jābūt saistītai ar mīlestību. To varam parādīt, paturēdami prātā, ka mūsu ticībai ir jābūt mīlestības pilnai. Kāda meitene, mācīdamās svētdienas skolā par mīlestību, nolēma to parādīt vecai un vientuļai kaimiņienei. Viņa iedēstīja rozes sava dārziņa kaktā, kur pati tās varēja reti kad redzēt. Kad viņai jautāja, kāpēc viņa rozes tādā vietā dēstījusi, viņa atbildēja: „Bet tur mana tantiņa tās vislabāk var redzēt!” Ļoti vienkārši – meitenes ticība bija teicama un mīlestības pilna.

 

21. janvārī

Vīrišķīga ticība

Tāpēc apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies.

I. Pēt. 1:13.

Svētie Raksti stāsta par bērnišķīgu un vīrišķīgu ticību. Ticībai jābūt vientiesīgai, pazemīgai un paklausīgai. Tādai par paraugu ir bērns. Pat ticībai ir jāaug lielai, gudrai un spēcīgai. Tādai par paraugu ir pieaudzis cilvēks, vīrs. Ticīgam ir cīņa pret šaubām, māņticību un iedomību. Cīņa pret lētticību un sātanisku viltību.

Apustulis raksta, lai apjožam sava prāta gurnus. Šo vārdu varēja labi saprast austrumu ļaudis. Viņi valkāja garas un platas drēbes. Kad bija grūtāks darbs, vai steidzīgs gājiens, viņi tās pacēla augstāk un sasēja pie gurniem. Lai nepinās pa kājām. Ticības dzīvē ir daudz kas tāds, kas pinās pa kājām. Tādas lietas ne vienmēr ir ļaunas un nederīgas. Bet reizēm kavē darīt ticības darbus.

Ir jābūt modriem. Uzmanīgiem. Bērni ne vienmēr tādi ir. Ļaunu nedomādami un negribēdami krīt un sevi ievaino. Pieaugušam cilvēkam ir kauns, ja viņš izdarās kā bērns. Mūsu tekstā vārdam: modri bērni var būt divējāda izpratne. Viena tāda, ka nav jāapreibinās, jāpiedzeras. Otra tāda, kas skubina domāt veselīgas domas un glabāt gudrību. Kas tajās iekrīt, to ir grūti vest pie prāta un vientiesīgas ticības Kristum. Tādēļ jābūt modram, lai neiekristu nelaimē. Pēteris atgādina, ka būs Jēzus Kristus atspīdēšana. To gaidot ir jāliek cerība uz Dieva žēlastību, kas var pasargāt no maldiem un neticības. Cerēsim uz dzīvā un varenā Dieva vadību un žēlastību!

 

22. janvārī

Atspirgšanas laiki

Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriežaties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti. Un tas Kungs liktu nākt atspirgšanas laikiem un sūtītu jums izredzēto Jēzu Kristu.

Ap. d. 3:19–20.

Tāpat kā dabā, kad uznāk sausums, nelīst lietus; stādi nīkst, dzīvnieki cieš slāpes un mirst – arī cilvēku dvēseles dzīve dažreiz ir līdzīgā stāvoklī. Pietrūkst prieka un spēka, dvēsele elpo putekļainu gaisu. Cilvēki cenšas kaut ko mainīt, bet tāpat kā laistīšana vien bez lietus, maz ko palīdz. Dvēseles dzīves ir nospiesta.

Lai nāktu atspirgšanas laiks, ir jāmostas dzīves interesei, pārbaudīt savu paša attieksmi ar Dievu un Viņa gribu. Kā pildām Dieva prātu un sekojam Viņa pavēlēm? Atspirgšanas laika sākums ir garīgas intereses un ilgu pilns. Kas ir izsalcis un izslāpis, tam ir izredze piedzīvot atspirgšanas laikus. Bez slāpēm nav apsolījuma.

Atspirgšanas laikā ikviens pārbauda sevi pašu un neskatās uz citiem. Paraugs ir Kristus un katrs jautā sev, kāds es esmu, salīdzinot ar Viņu. To darot neiegrimst vienaldzībā un bezbēdībā. Ir neapklusināma tieksme kļūt sirdsskaidram un Kristum līdzīgam. Debesu rasa tad līst dvēselē un dzīves kļūst jauna spēka pilna. Atspirgšanas laikā ticīgie vienojas mīlestībā un sadraudzībā. Nav tā, ka katrs vēlētos, lai citi viņam piekļaujas, nē – ir vēlēšanās piekļauties citiem. Atspirgšanas laikā valda prieks par Dieva tuvumu un Viņa dāvanām: ticības brāļiem un Lielo Vadoni, Jēzu Kristu.

 

23. janvārī

Cel mūri!

„Dzirdi, mūsu Dievs, kā mēs esam kļuvuši par apsmieklu! Liec izsmieklam nākt uz viņu pašu galvām, dodi, lai viņi tiek izlaupīti zemē, kur viņus tur gūstniecībā! Un neapsedz viņu noziegumus un neizdzen viņu grēkus savu acu priekšā, jo ar savām darba darītāju nievām viņi Tevi ir kaitinājuši!” Bet mēs cītīgi turpinājām darbu un kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme.

Neh. 6:4–6.

Pateicoties Dieva nodomam tauta bija atnākusi no trimdas dzimtenē. Bet viss bija izpostīts un apkārt dzīvoja ienaidnieki. Tā laika drošība bija ar mūri apbūvēta pilsēta. Mūri vajadzēja uzcelt vispirms un pēc tam savas mājas. Mūra celšanu Dievs bija atļāvis. Bet Dieva gribai bija pretinieki. Ik reizei, kad kaut ko darām saskaņā ar Dieva nodomu, ienaidnieku netrūkst. Ienaidnieka nodomi mums ir zināmi. Līdz šai dienai nekas nav mainījies ne tautu, ne laicīgā, ne garīgā ziņā.

Ticīgo ļaužu nostājai jābūt nelokāmai. Nav jāpadodas, nav jānobīstas, nav jāuztraucas. Ir jābūt gataviem cīņai, jābruņojas un jābūt nomodā. Pat tad, kad „mūris” jau uzcelts, ienaidnieki nav mainījušies. Ļaunie spēki sātana vadībā maina taktiku un lūko samaitāt. Tauta krīt pagānu grēkos un tam tā nav jābūt. Cīņa ir jāturpina.

Mēs ceļam garīgu namu. Ne politisku, ne pasaules namu. Mūsu pamats ir Kristus. Materiāliem ir jābūt tādiem, kas ugunī nesadeg. Tie ir dārgi. Tie ir meklējami Dieva dārgumu noliktavās. Mums jābūt modriem un jāstrādā bruņotiem. Mums jābūvē mūžībai.

 

24. janvārī

Viltus pravieši

„Redzi, Es celšos pret tiem praviešiem, kas sludina melu sapņus,” tā saka tas Kungs, „tos atstāsta un maldina manu tautu ar saviem meliem un savu māžošanos. Es tos neesmu sūtījis un neesmu tiem nekā pavēlējis, tie neatnes šai tautai nekā laba!” Tā saka tas Kungs.

Jerem. 23:32.

Gandrīz visa šī 23. nodaļa runā par viltus praviešiem. Dievs viņus atmasko un nosoda. Žēl par tādiem ļaudīm, kuri uzticās viltus praviešiem! Tā notika Israēlī. Bet vai tāpat nenotiek šodien, mūsu tā sauktā „apgaismotā laikā”? Starp ticīgiem gan nevajadzētu būt nevienam, kas klausās un klausa viltus praviešiem!

Dienas laikrakstos arvien parādās ziņas par mūsu laika zīlniekiem, pareģiem un raganām. Dažreiz vārdā nosauc augstus valsts vīrus un viņu padomdevējus, pareģus. Māņticīgi nav tikai neizglītoti, zemi ļaudis – tādi jau vienmēr ir bijuši, – bet lētticīgi un māņticīgi ļaudis ir visur.

Ticīgi ļaudis šādiem „praviešiem” netic. Un tomēr, arī ticīgie nav no tiem pasargāti. Visi, kas droši nestāv uz Dieva vārda pamata un paši sirdsskaidru dzīvi nedzīvo, nevar būt droši padomdevēji nevienam. Viņi apdraud vientiesīgus un paklausīgus Kristum sekotājus. Tieši tāpēc, ka sevi rāda par citiem svētākus. Šodien varam sastapt kādu no tiem. Uzmanīsimies! Dieva vārds māca neticēt ikkatram garam. Tam nav jātic arī tad, ja kāds uzstājas un teic, ka Dieva gars viņam liek teikt to, ko dzirdam. Sargāsimies no maldiem! Lūgsim, lai Dievs mums dod savu gaismu un gudrību! Vislabāk darīsim klausīdami Jēzus Kristus vārdiem, kas rakstīti evaņģēlijā!

 

25. janvārī

Atziņas bagātība

Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā.

2. Pēt. 1:2.

Žēlastība un miers dara dzīvi bagātu. Apziņa, ka esam apžēloti, mūsu pārkāpumi piedoti, dod mieru un nākotnes cerību. Dienu pēc dienas, dzīves steigā un darba trauksmē daudzreiz nepaturam prātā savu pestīšanas bagātību. Dieva kā Tēva un Jēzus kā Pestītāja un Kunga atziņa paliek neievērota un tā iegrimstam rūpēs, zaudēdami dievbērnības laimes sajūtu.

Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņai ir jāaug mūsu prātā un sirdī arvien lielākai. Daudz ticīgo iekrīt maldīgā domā: es jau visu zinu, mana atziņa neko jaunu nedod. Tāda doma dara nabadzīgu garīgo dzīvi un ir daudziem par krišanas iemeslu. Jo vairāk augam svētajā atziņā, jo skaidrāk redzam ne vien savus trūkumus, bet Dieva bagātību, meklējam sava Kunga žēlastību un mieru. Esam ceļā uz pilnību.

Apustulis Pēteris šai nodaļā tālāk raksta par ticīgiem doto dievišķo spēku, ar kuru spējam pielikt visas pūles, lai pieaugtu dievišķos tikumos. Īstā Dieva un Jēzus atziņa rāda mūsu nepilnības un skubina pieaugt dievišķos tikumos. Ir mērķis uz ko censties un nav jāiegrimst pašapmierinātībā, nolaidībā un kūtrumā.

Šodien atkal piedzīvosim Dieva žēlastību, jo tā ir ikkatru rītu jauna. To prātā paturēdami, ar dievišķu mieru šodien iesim cīņā un uzvarēsim. Žēlastības un miera atziņas pilnām sirdīm varēsim veikt savus uzdevumus un padarīt mums uzticētos darbus. Šī svētība būs atziņā, ka debesu Tēvs gādā par mums un Jēzus nāk mums līdzi ikkatrā solī un ikkatrā brīdī.

 

26. janvārī

Maleachijas vēsts

Redzi, Es sūtīšu savu sūtni, kam būs sataisīt manu ceļu manā priekšā. Un tad drīzi ieradīsies savā namā tas Kungs, kuru jūs kārojat. Raugi, Viņš nāk, saka tas Kungs Cebaots. Bet kas varēs izturēt Viņa atnākšanas dienu, un kas varēs pastāvēt, kad Viņš ieradīsies? Jo Viņš ir kā zeltkaļa kausētāja uguns, un kā veļas mazgātāja sārms. Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu, un Viņš šķīstīs Levija bērnus un pārkausēs viņus pamazām kā zeltu un sudrabu arvien tīrākus. Tad viņš nesīs tam Kungam ēdamo upuri īstā taisnīgumā.

Maleachijas 3:1–3.

Šī bija Dieva vēsts ar pēdējo Vecās Derības pravieti. Šo vēsti lasot saprotam, ka tā ir rakstīta arī mūsu dienām. Varētu jautāt: vai nekas nav labojies no šī pravieša laika līdz mums? Vai grēki nav tie paši? Vai mūsu sirdīs vēl nav paštaisnība, lepnums? Vai ļaudis nepretojas atgriešanās vēstij? Jo tā, kā bija pirms Kristus nāca, ir arī tagad un būs līdz Viņa otrai atnākšanai. Bet ir starpība: Kristum atnākot pirmoreiz un mūsu dienās, notiek zelta un sudraba – Dieva ļaužu šķīstīšana, bet pēc Viņa otrās atnākšanas šādas iespējas vairs nebūs. Kas svēts – joprojām būs svēts…

Atgriezties un šķīstīties nav viegli un patīkami. No sirds un dzīves ir daudz kas jāizņem, jāatmet, jāzaudē. Kausētāja uguns un mazgātāja sārms ir kodīgi un vecai dabai sāpīgi. Bet jo tīrāki kļūstam, jo spožāka un vērtīgāka ir mūsu dvēsele. Ja Dievs mums kaut ko atņem, tad tā nav zelta vai sudraba daļa. Šī kausēšana un šķīstīšana noris visu mūžu. Bet iznākumu mēs redzēsim tad, kad redzēsim starpību starp dievbijīgo un bezdievi. Jo Dievs strādā pie mums, lai mēs kļūtu Viņa godībai derīgi.

 

27. janvārī

Pārsteigumi

„Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris.

Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”

Mat. 9:13.

Jēzus sagādāja pārsteigumus visiem, taisniem un grēciniekiem. Jēzus gāja tur, kur neviens nedomāja, ka Viņš tur ies. Pie muitnieka Mateja! Tāpat kā toreiz, arī tagad, cilvēki iegrimst dažādos uzskatos un spriedumos. Ir pārliecināti, ka Dievs domā tāpat kā viņi. Bet tā bija un ir cilvēku kļūda, domājot par Jēzu toreiz un tagad.

Jēzus neseko tā laika ieradumiem un neievēro „labo toni”. Viņš sēd pie galda, kur ēdiens ir bagāts, bet ir pirkts par muitā noblēdīto naudu. Un galda biedri ir visādi ļaudis, par kuriem var šaubīties, vai tie ir godīgi cilvēki. Kādu sabiedrību Jēzus ir izvēlējies! Tas nu ir gan pārsteigums!

Jēzus dara tā, kā labas reliģijas un teoloģijas meistars nedara. Viņš aicina par savu mācekli muitnieku. Vai tad nav piedzīvots, ka tādi ļaudis domā uz blēdībām dienu un nakti? Kas tie tādi par ētikas un morāles principiem? Nu, tie ir cilvēku principi, kurus Jēzus neievēro.

Jēzus saka: mācaities! Man patīk žēlastība! Ir jādod izdevība atgriezties tiem, kas ir grēcinieki. Jādod izdevība mācīties darīt Dieva prātu un tad mācīt citiem. Jēzus sagādāja pārsteigumus. Viņš bija grēcinieku draugs un glābējs. Apsūdzēto aizstāvis. Tādus pārsteigumus Viņš sagādā vēl šodien. Dzirdam arvien par kādu cilvēku, kurš ir atstājis grēka ceļu un seko Jēzum. Un tādi, par kuriem esam bijuši labās cerībās, ar nožēlu redzam, ka viņi aiziet prom no Kristus un Dieva draudzes. Atcerēsimies vienu lietu: Matejs sarakstīja evaņģēliju, kuru lasa visā pasaulē. Tas ir pārsteigums!

 

28. janvārī

Dieva varenība

Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst. Viņš gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajam dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.

Jesajas 40:28–29.

Dieva visspēcība redzama visdažādākos veidos. To redzam universā, dabā un cilvēku dzīvē. Lasītais vārds aicina neaizmirst to, ka Dievs ir visspēcīgs un vienalga, vai esam vāji, noguruši, vai nesamaņā krituši. Viņš ir visspēcīgs atjaunot un jaunu spēku dot. Dievs gan nerīkojas tā kā mēs to gribam un gaidām. Dievs savā darbā neprasa pēc mūsu domām un plāniem. Mēs nevaram Viņam neko pavēlēt, lai Viņš darītu tā kā mums kuru reizi patīk. Viņš visu dara pēc sava plāna.

Dievs neļauj sevi iebiedēt un aizkavēt no cilvēku naida un pretestības. Dievs padara savus darbus arī tad, kad mēs to neredzam un nenomanām. Visas ļaunās varas ir ierobežotas un nav visspēcīgas. Tās jau ir uzvarētas. Ja cīņa vēl turpinās un ļaunais lielās ka labo pārspēs, tad tomēr mēs zinām, kam pieder uzvara. Tā ir Dievam un Kristum, Viņa Dēlam.

Dievs darbojas pie saviem bērniem un svešiniekiem. Viņš darbojas pie tiem, kas ir draudzēs un ārpus tām. Viņš nav saistīts ar baznīcu likumiem un tradīcijām. Viņš visu zina labāk nekā mēs, un mūsu uzdevums ir lūgt un ticēt, ka Viņš mūs atspirdzinās, sargās un gādās, lai visā pilnībā izdotos par svētību šīs dienas gaita un darbs.

 

29. janvārī

Laiks dzīvei cerībā

Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē, jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.

Lūk. 21:25–28.

Jēzus stāstīja par grūtiem laikiem nākotnē. Tādi ir jau bijuši, bet no šiem Jēzus vārdiem noprotam, ka nāks vēl grūtāki. Kas ir piedzīvojuši zemestrīces, neprot izstāstīt šo piedzīvojumu izjūtu. Teic, ka pazaudējot arī prāta stabilitāti, orientāciju. Bet kā tad varētu būt, kad debesu stiprumi sakustēsies? Vai Jēzus ar to tikai baidīja? Nemaz nē, gluži otrādi. Jāstiprinās un jāceļ galvas uz augšu.

Jau daudzreiz ir bijuši „pravietojumi”, kas iezīmē gadu un dienu ar šādiem notikumiem. Tie visi ir bijuši maldīgi. Un tāpēc visas domas un apceres par nākamiem notikumiem daudziem šķiet smieklīgas un vairo neticību. Bet no Jēzus vārdiem nekas nepaliks nepiepildīts.

Kas jādara mums? Vispirms, nav jāaizmirst šie Jēzus vārdi. Tie jātur prātā un jāapdomā. Ko tad? Vispirms to, ka ticīgo cilts nezudīs. Tā pastāvēs. Tai pieder nākotne. Ir jāpaliek cerībā uz Dieva valstības pavasari un jādara darbs, ko Kristus saviem ļaudīm uzdeva darīt. Jāpaliek godības pilnā cerībā uz universālo Dieva ļaužu pestīšanu. Jāpaceļ galvas augšup un jāstiprinās. Mūsu laiks ir cerību laiks.

 

30. janvārī

Skats mūžībā

Viņš man rādīja dzīvības ūdens upi, tā bija skaidra kā kristāls un iztecēja no Dieva un Jēra goda krēsla. Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu. Nekas tur vairs nebūs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un viņa Jēra tronis un viņa kalpi tam kalpos. Tie skatīs Viņa vaigu un viņa vārds būs tiem uz pierēm. Tur nebūs vairs ne nakts, ne sveces, ne saules gaisma tiem nebūs vajadzīga; jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem un viņi valdīs mūžīgi mūžam.

Jāņa atkl. 22:1–5.

Šī ir viena no visskaistākām Rakstu vietām Bībelē. Tā runā skaidru valodu par mūžīgo dzīvi. Šai pasaulē un „pelēkā ikdienā” mēs bieži skumstam par nākotnes izredzēm. Lasīsim ticībā šos atklāsmes vārdus. Tie palīdz celt skatu pāri ikdienai un nes dvēselei atspirdzinājumu no mūžības. Ko mēs tur redzam?

Redzam Dieva godību. Ir dzīvības ūdens upe. Tā nav ne ar ko piesārņota. Ūdens ir tīrs un veselīgs. Kas no tā dzer, tam neslāpst ne mūžam. Tur ir dzīvības koka auglis. Piepildās kas rakstīts: Tas, kas uzver, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē. Tur ir veselība. „Viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.” Tur ir darbs: „Viņa kalpi tam kalpos.” Tur nav nekā neskaidra, mīklaina: „Tie skatīs Viņa vaigu.” Tur nebūs nakts, „jo Dievs Kungs izlies gaismu pār viņiem.” Tur nebūs verdzības, izmantošanas un izsūkšanas, jo „viņi valdīs mūžīgi mūžam.”

Šī ir dzīve, kuru kārojam, pēc kā cīnāmies, uz ko deram un gaidām. Šīs dzīves dēļ Jēzus atnāca pasaulē, lai mums to sagādātu. Pateicībā Viņam iesim savās dienas gaitās. Un neaizmirsīsim aprakstīto skatu mūžībā.

 

31. janvārī

Labais svētības ceļš

Tā saka tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsies mieru savai dvēselei!” Pat tie atbildēja: „Mēs negribam staigāt pa to!”

Jerem. 6:16.

Dievs daudzkārt ir runājis uz cilvēkiem un devis savus labos padomus. Senlaikos caur praviešiem un pēdējos laikos caur Jēzu, savu Dēlu. Bet cilvēka vecā daba ir spītīga un nepaklausīga. Sev pašam par sliktu. Mūsu tekstā tas Kungs ieteic, lai cilvēks pats izpētī dzīves ceļus, pārliecinās caur piedzīvojumiem un tad atrod labo svētības un laimes ceļu. Bet ļaudis atbild, ka viņi negrib pa svētības un laimes ceļu iet.

Senie un modernie cilvēka ceļi ved uz nogurumu un sāpēm. Dieva ceļš ved uz jaunu spēku un prieku. Iedomātā un iecerētā laime ne materiāli, ne garīgi nav satverama, jo viss ir niecība un vēja ķeršana. Tikai tad, kad cilvēks meklē papriekš Dieva valstību un viņas taisnību, tad arī pieticīgā dzīvē ir dvēselei dusa un laime.

Labais svētības un laimes ceļš ir Dieva padoma ceļš. Lasi, tici, un tas būs kā avots dzīvei pasaules tuksnesī. Šo labo svētības ceļu nekādi citi ceļi nevar atvietot. Kristus ceļš ved pie miera, atdusas un jauna spēka. Neatmet un neatvieto to ar nevienu citu. Ej droši pa Dieva ieteikto ceļu!

 

1. februārī

Dievs, pasargi no vilšanās!

Tavas sirds uzpūtība ir tevi pievīlusi, jo tu dzīvo klinšu aizās tavos augstajos dzīvokļos un tu domās savā sirdī: Kas gan var mani nogrūst zemē? Bet ja tu arī līdzīgi ērglim paceltos debesu augstumos un taisītu sev ligzdu starp zvaigznēm, Es tevi tomēr no turienes nogāzīšu, saka tas Kungs.

Obadjas 1:3–4.

Lepnums un uzpūtība ir bīstami ienaidnieki, jo tie izliekas par draugiem un labvēļiem. Ir lepni ļaudis pasaulē un gadās lepni arī draudzē starp ticīgiem. Žēl, bet tā ir. Obadja pravietoja par tautas lepnumu. Mēs domāsim katrs par sevi. Vai ir kāds lepnuma kārdinājums, kas var mums likt krist?

Mēs krītam, kad domājam sevi gudrākus par citiem. Gudram esot gudra nelaime, tā jau mācīdamies lasīt, lasījām ābecē. Jo sevī gudrāks cilvēks augstāk kāpj, jo gudrāka ir viņa nelaime un krišana dziļāka. No tās var pasargāt tikai Dievs. Mūsu Kungs par pazemības paraugu nostādīja bērnu. Pazemība ved tuvāk Dievam un tā gan ir patiesi augsta vieta, būt pie Dieva. No turienes neviens nevar nogāzt.

Kas šķiet stāvam, lai pielūko, ka nekrīt, tāds ir Bībeles padoms. Vēl Obadja saka šīs nodaļas 7. pantā sekojošo: labie draugi, uz kuriem tu liki lielas cerības un sagaidīji mierinājumu, piekrāps un uzveiks tevi; tie, kas ēd tavu maizi, nodos tevi, iekams tu to pamanīsi. Bet mūsu cerība un paļāvība lai ir uz Dievu un Kungu Jēzu.

 

2. februārī

Devēji

Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušos, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.

Mat. 10:7–8.

Ar šo pavēli Jēzus izsūtīja savus mācekļus darbā. Tās bija pārdabiskas spējas, kuras Viņš deva līdzi mācekļiem. Vēlāk, kad mācekļi atnāca atpakaļ pie sava Kunga, viņi ar prieku apliecināja, ka panākumi bija bijuši lieli.

Mēs šodien esam līdzīgā situācijā, jo debesu valstības manifests šodien kristiešiem ir uzticēts. Tagad sevišķi ievērosim Kristus vārdus par to, ka mums šodien tāpat kā tolaik Viņa mācekļiem, ir jābūt devējiem.

Spējas dziedināt šodien Dievs ir uzticējis ārstiem un medicīnas speciālistiem, kādu tai laikā nebija. Šodien Dieva kalpi ir ārsti. Bet visu ticīgo ļaužu uzdevums šodien ir garīgs. Ja esi dziedināts no garīgām kaitēm: sliktas sirds apziņas un mokām, tad palīdzi tiem, kam tādas ir un ved viņus pie Kristus. Ja tu esi no grēka nāves uzmodināts, stāsti grēkā mirušiem, ka ir garīgā augšāmcelšanās, un ka to dara Dieva spēks. Ja tava sirds un dzīve ir atbrīvota no grēcīgas spitālības, tad kalpo tiem, kas no tās vēl nav dziedināti. Ļaunus garus var aizdzīt ar ticības lūgšanu.

Ievērosim, ka visas garīgās bagātības no Dieva esam saņēmuši bez maksas. Pestīšana ir Dieva dāvana. Dosim to tālāk ar prieku. Priecīgus devējus Dievs mīl. Dod savu garīgo mantojumu tiem, kam tāda nav, un tavu dzīvi piepildīs tas pats prieks, kādu mācekļi mantoja darbā un vēlāk par to varēja liecināt savam Kungam Jēzum.

 

3. februārī

Dieva spēks

Svētīgi ir tie cilvēki, kas Tevī atrod sev spēku, kam sirdīs stāv Tavi ceļi. Kas caur raudu ieleju staigādami to d ara par avokšņainu zemi un jau agrais lietus to pušķo ar svētību. Viņi iet no spēka uz spēku, līdz kamēr viņi parādās Dieva priekšā Ciānā.

Ps. 84:6–8.

Mūsu spēki izsīkst. Fizisko spēku atjaunojam ar barības palīdzību. Dvēselei vajag citu barību, garīgu, kas nāk no Dieva. Dvēseles spēka izsīkuma iemesli var būt dažādi: darbs, pārbaudījumi, zaudējumi un daudz citi negatīvi piedzīvojumi. Tikpat viegli kā negatīvie piedzīvojumi, dažkārt arī prieks, līksme un citi, kas ir patīkami, var atstāt aiz sevis garīgu nogurumu. Varam īsumā teikt, ka mūsu spēks noveco un nīkst, bet nepieciešams vienmēr jauns spēks.

Cilvēks gan cīnās pret šo spēka izsīkumu. To dara ar spītību un neatlaidību, lai spraustos mērķus aizsniegtu. Pielieto savu taisnības apziņu un goda jūtas. Līdz kādai robežai šie palīglīdzekļi dod rezultātus. Bet arī tie ar lieku izsīkst. Un ne jau vienmēr ar tiem pats sev var palīdzēt.

Garīgā cilvēka spēka avots ir Dievs. Viņš ir tas, kurš paceļ vājo un atjauno nogurušo. Mūsu Dievs ir kā avots tuksnesī. Nav tāda tuksneša, kurā šī Avota nebūtu. Neskaitāmas reizes ticīgie piedzīvo to, ka neparasti grūtos apstākļos šis Dieva avots pēkšņi atveras un pat raudu ieleja kļūst par avoksnainu zemi. Lai šodien no jauna atkal lūdzam un ticībā saņemam jaunu spēku no debesu Avota – debesu Tēva.

 

4. februārī

Priecīgs dievkalpojums

Pateicības psalms. Gavilējiet tam Kungam visa pasaule! Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!

Ps. 100:1–2.

Dievkalpojums. Dieva ļaužu sanāksme. Garīgu dziesmu dziedāšana. Dieva vārda sludināšana. Viss tas daudziem cilvēkiem ir liels apgrūtinājums, nepatīkams pienākums, garlaicīgs notikums. Pie tā nav nekāda prieka, nav intereses, bet mēs lasījām kaut ko pavisam citu. Par priecīgu dievkalpojumu.

Dievkalpojums bez prieka ir nenozīmīgs. Iešana dievkalpojumā piespiesta un bez prieka, Dievam nepatīk. Viņš saka caur pravieti: Kad jūs nākat rādīties manā priekšā, kas tad no jums prasa, kai jūs saminat manus pagalmus? Jes. I. 12. Formāls dievkalpojums, bez dzīva, sirsnīga prieka un pateicības Dievam nepatīk.

Bet dievkalpojuma dalībnieki var būt prieka un gaviļu pilni. Tie, vispirms, ir tādi ļaudis, kuri ir piedzīvojuši Dieva glābšanu un vadīšanu. Israēla tautai tāds ilgus gadus bija pagātnē – atbrīvošana no verdzības Ēģiptē. Ieiešana apsolītā zemē. Šodien katrs no grēka verdzības atbrīvots cilvēks, sajuzdams pestīšanas prieku un tīru sirdsapziņu, var gavilēt savam pestīšanas gādātājam, Kungam Jēzum Kristum.

Dievkalpojumā valda prieks par klātesošo Dieva sargāšanu un apgādāšanu. Gaviļu balss vienatnē nespēj pilnīgi izteikt prieku par Dieva svētībām. Tūkstoš balsis gan ir par maz, lai izteiktu Dieva slavu, bet ir vairāk nekā kad tā ir vientuļa balss.

Dievkalpojuma prieks nenobeidzas ar dievkalpojuma beigām. Tas irt līdzi uz mājām. Turpinās ilgu laiku, pat grūtos brīžos. Prieks pie tā Kungs ir spēka avots.

 

5. februārī

Sirds atspirdzināšana

Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis! Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristū.

Filem. 7. un 20. p.

No ticīgā cilvēka Dievs vienmēr neprasa, lai viņš izdarītu „lielas lietas”. Šķietami vismazākās, ikdienišķās lietas daudzreiz ir vērtākās par tām, kuras mēs skaitām par lielajām. Šīs „mazās lietas” var būt garīgas vai laicīgas. Mūsu klātnības vien kādam brālim vai māsai grūtā brīdī, var būt ļoti teicama un vērta. Mūsu vientiesīga lūgšana par brāli vai māsu, kam sirds ir smaga un nospiesta, draudzīgs un līdzjūtīgs vārds īstā laikā ir atspirdzinājums un prieka vēsts.

Prieka trūkums padara ticības un dienišķo dzīvi par smagu nastu. Atvieglināt brāļu nastas ir mūsu uzdevums. Prieks iedrošina, atjauno cerību, enerģiju un dod jaunu cerību. Prieku var iedot pat „vismazākais” brālis vai māsa. Prieku šodien tu vari iedot kādam, kam nospiesta sirds. Jēzus iepriecina, tu esi Jēzus māceklis, iepriecini tu kādu! Kaut kas jau kavē iepriecinātāju. Dažus var priecināt nezin cik daudz, bet viņi to neatzīst. Nepateicas. Bet lai tas tevi nekavē būt par iepriecinātāju. Pāvils pateicās par iepriecinājumu un daudzi mūsu brāļi ar ir pateicīgi.

Atspirdzinājums iedrošina lūgt kaut ko vairāk. Pāvils lūdza no Filemona kaut ko vairāk. Varbūt tavs brālis darīs tāpat. Bet tad tev būs prieka pilns uzdevums, kas savukārt iepriecinās tevi pašu. Kas prieku sēj, tas prieku pļaus. Atspirdzināsim cits citu, tad Dievs mūs pašus iepriecinās!

 

6. februārī

Neprašu draugs

Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūs pats zinīgs, bet kas ir draugs ar neprašām, tas piedzīvos nelaimi.

Salamana pamācībās 13:20. (Jaunā tulkojumā).

Kas draudzējas ar gudriem, tas tapa gudrs, bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.

Sal. Sakāmie vārdi (Vecā tulkojumā).

Šķiet, ka vecajā tulkojumā ir pateikts „stiprāk un skaidrāk”. Nepraša var būt vienkārši neapdāvināts cilvēks, kam nav daudz gara dāvanu, kam nav bijusi izdevība ko labu mācīties. Ģeķis var būt augsti mācīts cilvēks, bet ne visi augsti mācītie ir gudri ļaudis. Vieglprātīgu cilvēku neviena skola gudru nepataisa. Un garīgai, ticības dzīvei jau nu pavisam nē.

Kas ir gudrs? Jēzus teica, ka tas, kurš meklē likstas, var tikt darīts gudrs debesu priekam. Debesu prieks ir gudro prieks. Starp ticības varoņiem, kuri aprakstīti vēstulē Ebrējiem 10:34, lasām sekojošo: „Jo jūs esam cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta. Tie bija biedri cietumniekiem un cietējiem, kuri meklēja labāku un paliekamu mantu. Mūžīgas mantas meklētāji ir gudri ļaudis. Svētos Rakstos ir daudz dzīves stāstu par gudriem, ticīgiem ļaudīm, kuri ir par ticības paraugu mums. Vēl šodien viņiem līdzīgu ļaužu ir daudz Dieva draudzēs. Būt viņu sabiedrībā un draudzībā nozīmē mūsu pašu augšanu gudrībā.

Nekas tik daudz nesamaitā cilvēku, kā negudri draugi. Daudz jaunu cilvēku nekad nebūtu kļuvuši samaitāti, ja nebūtu bijuši ģeķu un neprāšu biedrībā. Draudzība ar ģeķiem ved postā, draudzība ar gudriem ved uz augšu.

 

7. februārī

Dieva cilvēks

Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības. Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību uz ko tu esi aicināts pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.

I. Tim. 6:11–12.

Ir kāda sajūta, kura cilvēkam labu nedara. Tā ir mazvērtības apziņa. Cilvēks sevi tur par nespēcīgu un niecīgu. Tāpat ir slikta lieluma apziņa, kad cilvēks sevi tur par lielu un varenu. Tā mazvērtības kā lieluma apziņa padara cilvēkus slimus. Kas ir Liels? Dieva cilvēks! Pasaules cilvēka lieluma apziņa stāv uz mantas vai slavas pamatiem. Dieva cilvēks uz pestīšanas un Dieva bērna tiesību pamatiem.

Teksts skubina Dieva cilvēku bēgt. Zinām, ka bēglim būt ir grūti. Citi viņu nicina un pazemo. Vēl vairāk: viņu tur par nejēgu, bailīgo, varbūt pat prātā jukušu. Iepriekšējos pantos bija sacīts, lai bēg no bagātības un mantas kārības. Šis padoms nesaskan ar pasaules ļaužu uzskatiem. Bet mūsu teksts rāda bagātības un mantas, kas nav materiālas. Tās ir taisnība, dievbijība, ticība, mīlestība, pacietība un lēnprātība. Dieva cilvēks kļūst liels un bagāts, kad viņam ir šīs mantas.

Tomēr, Dieva cilvēks vēl ir arī cīnītājs, nevis bēglis vien. Viņa cīņa ir garīga. Ir jāiegūst apustuļa ieteiktās ērtības, kuras par velti nedabū. Tās ir jau ieteiktās Dieva cilvēka kvalitātes. Ar tām var satvert mūžīgās dzīvības labumus. Nāk Dieva valstība. To uzcels Tas, kam vienīgam ir nemirstība un godība. Un pie šīs valstības būs daļa Dieva cilvēkam – reizē bēglim un cīnītājam.

 

8. februārī

Mazo lapsu medības

Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi.

Augstā Dziesma 2:15.

Augstā Dziesmā ar vīna stādu augļiem ir domāta mīlestība. Vīna stādu zieda laiks ir mīlestības sākuma, cerību laiks. Lapsas simbolizē visu, kas apdraud mīlestību, tāpat kā mazās lapsas vīna dārzu. Par mazajām lapsām sauca lapsiņas, kuras nebija lielas. Ar lielo lapsu apzīmētie bija šakāļi. Mazās lapsas nebija drauds vīna stāda ziediem, bet augļiem. Lai augļu laikā nebūtu mazo lapsu posta darbu, tās bija jāsāk medīt jau ziedu laikā.

Patmīlība ir maza, bet neganta lapsa, kura ar viltu ir daudzus samaitājusi. Mīlēt sevi – kas tur slikts? Jā, bet kad sadurās paša intereses ar citu personu interesēm, vai tad tas neaizved pie ienaida? Nepacietība ir otra lapsa, kas posta mīlestību un saticību. Daudz ģimeņu aiziet postā tieši tāpēc, ka tajās nebija pacietības. Šaubas ir lapsas, kas nolaupa ticību. Rezultāts ir neuzticība. Tā ir samaitājusi attiecības starp cilvēkiem un starp Dievu un cilvēku. Vajag medīt neuzticību!

Viena maza lapsa ir lepnums. Garīgā dzīvē viņa dažreiz izaug liela – ir par lielu kungu! Un lepnums ir negants ienaidnieks mīlestībai. Pat lielais Dievs turās pretī lepniem ļaudīm. Sāc medīt šo „mazo lapsu” – lepnību! Viņa var izaugt par šakali!

Visas mazās lapsas šeit nemaz nevaram uzskaitīt. Tās ir katram pašam jāmeklē un jāmedī. Kad viņu nebūs, tad baudīsim svēto, mūsu Kunga un dvēseles mīlestību tā, kā to varam vīnogu laikā.

 

9. februārī

Lai citi kļūtu lieli

Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots tam Kungam.

Ap. d. 11:24.

Šis vīrs bija Barnaba. Viņa vārds nozīmēja miera un iepriecināšanas dēlu. To viņš savā dzīves gaitā pilnīgi attaisnoja. Visiem ticīgiem un sevišķi garīgiem darbiniekiem nav vienādas spējas un darba veida. Barnabam nebija dažu privilēģiju. Viņš nebija bijis mācekļu pulkā Jēzus darbības laikā. Viņam nebija tādas izglītības kā Pāvilam. Bet viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un tas tiešām ir kaut kas liels!

Viņa dzīves stāstā bija vienreizējs gadījums. Saula – Pāvila atgriešanās īstenību daudzi apšaubīja. Nevar noliegt, ka galvot par kāda atgriešanos dažreiz nebūtu liela pārgalvība. Bet Barnaba ņēma Saulu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem. Ieveda garīgo darbinieku saimē. Parādīja draudzību un palīdzēja, cik vien spēja.

Citā gadījumā jaunais darbinieks Marks zaudēja Pāvila uzticību un nevarēja ar to iet misiones darbā. Barnaba centās Marku mantot un mantoja. Vēlāk Marks pašam Pāvilam bija ļoti derīgs. Kristus mīlestības vadīts Barnaba darīja svētīgu darbu arī pie tiem, kas no pazušanas bērniem kļuva par Dieva bērniem. Barnabu necik ne daudzina. Citus apustuļus gan. Bet nenoliedzami, mums mūsu laikā vajag daudz Barnabu, Miera un iepriecināšanas darbinieku. Augstsirdīgu – lai citi kļūtu lieli!

 

10. februārī

Priesteru darbs

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu, un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas ir Dievam patīkami, caur Jēzu Kristu.

I. Pēt. 2:5.

Mūsu dienās priesteru amats un darbs nav necik pazīstams. Senlaikos priestera darbs bija runāt, lūgt un upurēt citu cilvēku vietā. Vājo, vainīgo un grēcinieku vietā. Priesterim vajadzēja upurēt upurus citiem par labu. Mūsu Augstais Priesteris ir Jēzus, kurš upurēja pats sevi mūsu pestīšanai. Viņa paraugam mums ir jāseko, jo Dieva vārds māca, ka Dieva bērni ir priesteru saime, kas pienes upurus. Kalpoja.

Jēzus, Augstais Priesteris kalpoja. Mazgāja mācekļiem kājas. Tā bija kalpošana un paraugs mums, lai cits citam kalpojam. Dažus diženus amatus šodien daudzina kā priesetību. Mediķus, slimo kopējus, skolotājus. Atrod, ka viņu amati nav tādi, kam jākalpo mantas pelnīšanai, bet upuriem citu labā. Tā kā priesteriem. Cik daudz vairāk ticīgiem ļaudīm pienākas pazemīgi kalpot citiem!

Augstais Priesteris Jēzus deva izsalkušiem maizi. Priesteru saimes uzdevums ir palīdzēt trūkumcietējiem. Mazajiem brāļiem. Tā ir palīdzības misija. Dienišķa, vienkārša. Palīdzēsim tiem, kam vajag palīdzības!

Augstais Priesteris svētīja dienišķo maizi. Par visām Dieva dāvanām šai dzīvē, lai uzkāpj mūsu pateicības upuri pie Dieva troņa. Ja citi bez pateicības ēd un dzer, saņem veselību un labklājību, tad nesekosim viņu priekšzīmei. Upurēsim Tam Kungam pateicības upurus. Dievs grib, lai esam svēto priesteru saime.

 

11. februārī

Prieks debesīs

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.

Lūk. 15:7.

No Jēzus vārdiem noprotam, ka prieks debesīs var būt gan liels, gan lielāks. Arī mēs virs zemes izjūtam prieku, lielāku prieku un ļoti lielu prieku. Debesis ir prieka mājoklis. Tur dzīvo apzinīgas būtnes, kuras seko cilvēku dzīvei virs zemes. Seko garīgai, dvēseles dzīvei un ikdienišķai. Noprotam, ka eņģeļi spēj novērtēt cilvēku garīgo dzīvi no debesu un mūžības viedokļa. Tas katrā ziņā ir pārāks par mūsu, zemes bērnu vērtējumu.

Eņģeļi priecājas par to, ka kāds, kurš ir ceļā uz pazušanu, ņem pilnīgi pretēju virzienu, atstāj pazušanas ceļu un seko Glābēja aicinājumam. Iet uz debesīm. Ir cilvēki, par kuriem eņģeļi skumst un ir tādi, par kuriem viņi priecājas. Par tiem, kas atgriežas, ir lielāks prieks.

Eņģeļi priecājas par to, ka Dieva mīlestības ir nemainīga, reāla un spēja pilna. Pārveido cilvēka dzīvi un likteni. Priecājas par to, ka Dievs mīl ne vien tos, kas godīgi un taisni, bet vēl vairāk par to, ka Viņa mīlestība pārveido nepaklausīgo un grēcīgo cilvēku. No tā kas ļauns, dara labu. No nāves dzīvību. No bezcerības un dvēseles nemiera ieved mierā un sadraudzībā ar Dievu un debesu saimi.

Eņģeļi priecājas par to, ka ir radies vēl viens bērns viņiem, kas tāpat kā viņi slavēs Dievu un piepildīs debesu telpas ar slavas dziesmām. Tādām dziesmām, kurām paši eņģeļi nespēj līdzi dziedāt. Jēzus uz tādu nākotni aicināja grēciniekus. Iesim droši pie Jēzus un iesim ar Viņu uz debesīm!

 

12. februārī

Pestīšanas prieks

Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu! Atdodi man atkal atpakaļ savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!

Ps. 51:12–14.

Mēs visi klūpam daudz. Varbūt neklūpam „lielos grēkos”, tomēr katra krišana ir savienota ar prieka zaudēšanu. Ikdienas rūpēs dažreiz kurnam pret Dievu. Vainojam citus, valdību, likumdevējus, tiesnešus – ja ne mūsu pašu, tad nabadzīgo ļaužu ciešanu dēļ. Liekas, ka tas nebūtu nekas ļauns, bet zaudējam prieku. Prieks ir jāatgūst. Pestīšanas prieks ir nepieciešams kā labs pavadonis dienu gaitā.

Pestīšanā Dievs rada šķīstu, skaidru sirdi. No apziņas pārmetumiem atbrīvota sirds ar prieku jūt Dieva tuvumu. Ir tik labi būt priekš Dieva vaiga! Nav vairs raižu par dažādiem zaudējumiem un grūtībām, jo priekš Dieva vaiga tās zūd. „Kad Tu man esi, tad man nevajag ne debess, ne zemes,” ar tādiem vārdiem dziedātāja apraksta savu izjūtu, kad ir miers un saskaņa ar Dievu. Ir laba sirdsapziņa.

Dāvida lūgšanā vēl ir divas zīmīgas vēlēšanās. Viena ir, lai Dievs viņam atjaunotu pastāvīgu garu. Tādu, kas nemainās, kad pienāk grūti brīži, kad kārdinājumu vēji grib iedzīt postā. Garu, kas stipri turās pie Dieva, visa prieka devēja. Dāvids lūdz paklausības garu. Paklausība Dievam nav vienmēr viegla un patīkama. Bet paklausības gars ir iekārojams gars. Kā labam bērnam, tādu vajag attiecībā ar debesu Tēvu. Cik labi jūtamies, kad esam paklausīgi, tad vajag paklausības garu. Un Dievs to dod, kad Viņu lūdzam.

13. februārī

Lūgt un nepagurt

Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un kas klauvē, tam atver.

Lūk. 11:10.

Ar šiem vārdiem Jēzus dod spriedumu par neatlaidīgas lūgšanās paklausīšanu. Par nenogurstošu un neatlaidīgu lūgšanu Jēzus stāstīja līdzību. Tā ir interesanta notikuma stāsts, par ko ir vērts padomāt. Izlasiet to!

Ceļinieki austrumzemēs mēdza izmantot vakara dzestrumu. Gājieni bija nogurdinoši. Pēcpusdienas saule dedzināja. Bija patīkami turpināt gājienu tad, kad saule bija norietējusi. Tāds gājējs ir Jēzus līdzībā teiktais ceļinieks.

Gājējs piegāja pie kādas mājas vēlu naktī. Jēzus laikā viesmīlība bija svēts tikums. Viesi uzņemot nepieciešami bija jādod kaut kas ko ēst. Bet maizi cepa tikai vienai dienai un tāpēc naktsmāju devējs bija grūtā situācijā. Bija jāmeklē kaimiņa palīdzība. Bet tur grūtība bija cita un tā nebija viegla, ne patīkama.

Austrumniekiem bija ieradums: ja durvis aizslēgtas, tad nama iemītniekus vairs nedrīkst traucēt. Mājām bija šāda iekārta: telpa bija viena un šķērssienu nebija. Vienā telpas galā grīda bija augstāka par pārējo grīdu. Gulēja uz paklājiem un grīda bija viņu „gulta”. Ģimenes bija lielas, un lai būtu siltāk, visi gulēja kopā. Ja viens cēlās, tad traucēja citus. Traucēt naktī? Tā bija nepieklājīga izturēšanās. Tomēr neatlaidīga lūgšana tika paklausīta.

Jēzus norāda uz kontrastu. Dievs neguļ un Dievs nenoraida. „Cik vairāk Dievs dos,” saka Jēzus. Tomēr Dieva labprātība mūs neatsvabina no neatlaidīgas lūgšanas. Visvairāk jāievēro tas, ka Dievam ir daudz labākas lietas ko mums dot. Tāpēc lūgsim neatlaidīgi. Gaidīsim un uzticēsimies. Dievs ir mīļš Tēvs – tā māca Jēzus.

 

14. februārī

Sadraudzība un prieks

Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzus Kristu. To mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.

1. Jāņa v. 1:3–4.

Ir tādi piedzīvojumi, kurus ar prieku gribam pastāstīt citiem. Tādi bija Jēzus apustuļiem. Viņi bija daudz redzējuši, dzirdējuši un piedzīvojuši. Tie bija Jēzus Kristus varenie darbi, Viņa gudrās mācības un augšāmcelšanās godība. Viņi varēja priecāties par visu, ko bija piedzīvojuši un tā bija viņu dzīves jēga un saturs. Cerība mūžīgai dzīvei un nākotnei, dibināta uz Dieva apsolījumiem un Viņa spēku.

Savu prieku viņi nepaturēja tikai sev, bet sludināja citiem. Viņi zināja, ka pestīšanas mantošana un prieks būs liels ieguvums visiem, kas vien ticēs Pestītājam. Viņi zināja, ka šo prieku piedzīvojuši un atpestīti ļaudis būs viņu garīgie brāļi un māsas. Ir un būs tāda sadraudzība, kuru nekavēs ne tautību, ne valodu, ne tālu zemju robežas. Ticīgo sadraudzība tiešām tāda ir vēl šodien. Kādā dziesmā bija vārdi: „Kur sastopas kādi, vai pasaules galā – kā brāļi tie sveicinās vienības garā…” Tā ir realitāte vēl šodien, pēc gadu tūkstošiem, un nekad nezudīs. Visā pilnībā šī sadraudzība un prieks būs debesīs.

Bet šodien, kad vēl neesam debesīs, varam darīt to pašu, par ko raksta apustulis Jānis. Varam darīt ko spējam, lai tuvinātu citus Dievam. Lai brālība un sadraudzība bagātina visu ticīgo ļaužu dzīvi. Lai nav laida un šķelšanās, lai valda dievišķa mīlestība un sadraudzība. Tad varēsim droši teikt, ka mūsu darbs būs pilnīgs.

 

15. februārī

Izdevības

Un Viņš stāstīja šādu līdzību: Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna kalnā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: Kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet ja nē, tad tu to vari nocirst.

Lūk. 13:6–9.

Ar līdzību par vīģes koku Jēzus runāja par cilvēku izdevībām un likteni. Vīģes kokam bija trīs izdevības un katram cilvēkam tādas ir. Visvairāk tiem, kuri ir dzirdējuši evaņģēliju un Dieva aicinājumu atgriezties un nest labus augļus.

Pirmā izdevība vīģes kokam bija nest augļus jau pirmajos gados, kad normālos apstākļos vīģes koki sāk dot augļus. Cilvēks ir ielikts Dieva pasaulē un tajā viņš var būt līdzīgs augļu kokam. Ir cilvēki, kuri pasaulē saņem visus labumus, kādus vien iespējams dabūt, un nekā laba nav darījuši citiem, nedz kalpojuši Dievam. Bet ir arī tādi, kuri savā mūžā atstāj vērtīgas lietas citiem un ir darījuši pasauli bagātāku. Kristus draudzē ir tāpat: ir tādi, kas izsūc tās labumus, bet neko tai nedod. Ir tādi, kuru dzīve ir bagātinājusi uz ilgiem laikiem Dieva dārzu, Viņa draudzi. Tā ir liela izdevība, kas visiem dota.

Kokam tika dota otra izdevība. Viņam nolēma dot vēl vairāk labuma un izdevību. Koks nezināja, bet cilvēks zina. Dievs dod otro izdevību tādam, kurš nav nesis Viņam patīkamus augļus. Laiku, spēku un vairāk izdevību.

Tad ir vēl trešā izdevība un tā ir pēdējā. Cik ilgi, to nezinām neviens.

Bet tāda, pēdējā beidzot pienāk. Ko mēs domājam par to?

 

16. februārī

Atmetamas lietas

Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā, tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.

1. Pēt. 2:1–2.

Kad notiek dzīves vietas maiņa un pārceļamies no vecās dzīves vietas uz citu, tad ir šis un tas, ko atmest un pamest. Kad atveseļojamies no grūtas slimības, arī tad pametam dažu ko ierastu un sākam darīt citādi. Ir jau gan arī kaut kas jāpatur.

Kad cilvēks atgriežas un piedzimst no jauna, tad viņam ir daudz kas atmetams, kas neder jaunajā dzīvē. Pēteris ieteic atmest ļaunprātību un viltu. Ļaunprātība var būt labi nomaskēta, ar kādu niecīgu ļaunuma piedevu. Bet ļauna jau nevajag daudz, lai prātu un dzīvi samaitātu. Viltus jāatmet. Divas sejas. Svētdienas un darbdienas izskats un īstenība. Dievnama un mājas dzīves starpība. Attiecības ar tuvāku. Neizliksimies ne labāki, ne sliktāki par to, kādi patiesībā esam.

Jāatmet liekulība. Vārds „liekulis” pamatteksta valodā nozīmē: „aktieris”. „Neviens nevar būt reizē pasaules un debesu cilvēks. Ir vai nu viens, vai otrs. Jāatmet skaudību. Tā nav nekāda jauna un moderna lieta. Pie mācekļiem, kurus Jēzus bija aicinājis, tā arī bija „pielipusi”. Bet Jēzus ieteic iznīcināt ļaunumu ar visu sakni. Atmest nelabvēlību ticības biedriem un tās vietā darīt kalpošanas darbu.

Atmest mēlnesību. Neiznēsāt nekā slikta par savu tuvāku. Mēlnesība ir daudz ļauna darījusi Dieva ļaudīm un evaņģēlija darbam. Atmešana nav viegla. Vecas lietas vecajā dzīvē bija iemīlētas. Bet to vietā ir jānāk jaunām, labām un svētām.

 

17. februārī

Es jūs neatstāšu bāreņus

Jāņa ev. 14:18.

Jēzus stāstīja mācekļiem, ka Viņš atstās pasauli un ies pie Tēva. Tāda ziņa satrauca mācekļu prātus un sirdis. Viņiem uzmācās sajūta it kā bāreņiem. Tad Jēzus apsola atkal nākt pie viņiem. Šis apsolījums pieder arī mums. Mēs Jēzu neredzam miesīgā izskatā, bet Viņš ir pie mums.

Viņš ir pie mums ar saviem likumiem. No tiem visaugstākais ir Viņa atstātais mīlestības likums. Šis likums ir vislabākais, kāds vien var būt virs zemes un pat debesīs. Likumdevējs Jēzus pats pilda šo likumu. Viņš mūs mīl un ja mēs mīlam Viņu un brāļus, tad neesam bāreņi.

Viņš mums atstāja paraugu dzīvei. Mūsu dzīvei vairs neviens cits paraugs nav jāmeklē. Dzīves jēga ir tā, ka dzīvojam Viņam līdzīgu dzīvi. Tad neesam bāreņi. Viņš mums atstāja darbu un uzdevumu. Kalpot Viņam, Dieva ļaudīm, tuvākam un cietējiem. Šai darbā aizņemti, sekodami Viņa paraugam, vairs neesam bāreņi. Esam ar Viņu.

Viņš mums atstāj spēku dzīvei un darbam. Viņa spēkam nav nekā līdzīga. Viņa spēks neizsīkst, tas ir kā sula vīna stādā, kas uztur saules tveicē un nakts vēsumā. Šo spēku nevar izskaidrot, bet to var saņemt un lietot. Baudot Viņa spēku mēs neesam bāreņi.

Viņš mums atstāja iepriecinājumu ar apsolījumu, ka mums tiek sataisīts dzīvoklis Tēva namā. Ir daudz tādu Jēzus mācekļu, kam šai pasaulē nav kur nolikt savu galvu. Tādi bija tie, kuri visu atstāja un sekoja Jēzum. Bet viņiem ir mājoklis, kas nav taisīts ar cilvēku rokām. Tāds ir visiem Jēzus draugiem, arī tev un man. Jēzus nāks. Viņš apsolīja.

 

18. februārī

Labais darbs tiks pabeigts

Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.

Filip. 1:6.

Cilvēki savus darbus ne vienmēr spēj pabeigt. Pietrūkst spēku un līdzekļu. Ir bēdīgs skats, kad pilsētās redzam kādu daudzstāvu namu, kurš jau gadiem ilgi stāv nepabeigts. Tukšās logu vietas mūros ir kā aklas acis, kurās neredzam pabeigtas ēkas skaistumu.

Ir Dieva roku darbs – cilvēki, kurus Viņš aicinājis savai valstībai un godībai. Tos Viņš nepamet un savu iesākto darbu turpinās līdz lielajai godības dienai. Pestītais cilvēks ir Dieva mākslas darbs. Lielajai godības dienai cilvēks pats sevi nevar sagatavot. Citi cilvēki, gudri meistari to nespēj. Tie dažkārt Dieva darbu var pat kavēt un sabojāt.

Ja mākslinieks, skulptors strādā pie sava darba, tad viņš neļauj ne savam dēlam, ne labākam draugam ņemt kaltu un āmuru, sākt strādāt pie meistara iesāktā darba. Turpināt darbu drīkst tikai pats meistars. Un cilvēks pats ir kā akmens, kas sevi nespēj pārveidot par debesu mākslas darbu. Bet Dievs to var un Viņš to dara.

Dievs labo darbu dara caur savu vārdu. Viņa vārdi priekš mums nav tikai informācijai, bet atdzemdināšanai un transformācijai. Viņš veido savus ļaudis savai godībai par slavu. Mēs esam Viņa roku darbs. Ļausim Viņam sevi veidot pēc tā, kas ir Viņa labais prāts un nodoms. Viņš šo darbu pie mums ir iesācis un Viņš to pabeigs. Padosimies Lielā Meistara darbībai. Iznākums būs košs.

 

19. februārī

Dievs ir spēka avots

Jo pie Tevis ir dzīvības avots un Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Izplet savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst un savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds.

Ps. 36:10–11.

Kad vērojam savu miesīgo cilvēku, tad skaidri redzam un sajūtam, ka mums vienmēr vajag spēka atjaunošanas. „Vecais spēks” izsīkst. Izsīkst darbā un izsīkst pat tādos brīžos, kurus saucam par atpūtu. Šķiet, ka atpūta dod jaunu spēku un tā tas ir, bet daudzreiz ir par maz. No rīta pieceļamies, esam dusējuši, bet meklējam ēdienu, lai rastos spēks. Tas būtu dienišķās maizes spēks.

Īstais spēka avots ir mūsu Dievs. No Viņa nāk dzīvība un jauns spēks. Dažreiz spēku maldīgi meklējam un gribam parādīt, ka esam stipri. Par spīti visam, ar neatlaidību un piepūli gribam parādīt citiem, ka esam stipri. Bet šie mūsu pašu avoti drīzi izsīkst un jūtam, ka esam pievīlušies. Cerēdami uz sevi pašiem.

Bet Dieva spēka avoti neizsīkst. Psalmists ar pilnu tiesību, atzīdams savu vājību, lūdz lai Dievs viņam parādītu žēlastību, lai jauna gaisam un spēks ielejas viņa dvēselē un dzīvē.

Dievs ir vienmēr pieejams. Nav tāda tuksneša, kur Dieva avots būtu izsīcis. Nav tādas vietas, kur šis avots nebūtu pieejams. Dievs to atjauno. Dievs maina dzīves apstākļus. Pie Viņa ir bagāta žēlastība, kas šķīstī un skaidro mūsu sirdis, dāvāsim savu taisnību un dod sirdij prieku. Staigāsim šodien jaunā spēkā pie Dieva avota.

 

20. februārī

Nesaprašana

Jo Viņš savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokaus Viņš pēc trim dienām celsies augšām. Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt.

Marka ev. 9:31–32.

Visi ļaudis atzīst, ka dzīvot virs zemes ir daudz jāmācās. Bērni un jaunatnes mācās. Veci ļaudis labprāt teic, ka ir mācījušies ne tikai skolā, bet daudz vairāk no piedzīvojumiem. Mēs respektējam skolas un piedzīvojumu gudrību. Un tomēr pienāk brīži, kad iegūtā gudrība izrādās par mazu. Ja tā notiek zemes dzīvē, tad daudz vairāk jāmācās garīgā dzīvē garīgās vērtības. Jābūt gudriem debesu dzīvei.

Kad lasām mūsu tekstu, tad liekas, ka tur nekā nesaprotama nav. Mēs jau sen zinām, ka Jēzu piesita krustā, Viņš nomira, bet pēc tam augšāmcēlās. Turpretim mācekļiem, kuri tādu vēsti pirmo reizi dzirdēja, bija grūti to saprast. Gluži tāpat mēs sastopamies ar dzīves problēmām, zaudējumiem un citām grūtībām, un pat par laimes mirkļiem, bieži vien paši sev jautājam: ko gan tas nozīmē un kāda tam visam jēga? Jā, dažreiz neviens nespēj visu izskaidrot un dot pareizu atbildi.

Bet mācīsimies no mācekļu nesaprašanas. Viņi nesaprata Jēzus vārdus, baidījās lūgt Jēzum izskaidrojumu un palika nezināšanā. Nedarīsim tā. Meklēsim Dieva gaismu Viņa vārdā un lūgsim, lai Viņš dod vajadzīgo saprašanu un gudrību. Apustulis Jēkabs savā vēstulē 1. nod. 5. pantā raksta: „Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams – un viņam taps dots.”

 

21. februārī

Iet tuvāk

Tad Mozus sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo brīnumaino parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.”

2. Mozus 3:3.

Ar šķietami niecīgu parādību vai notikumu var iesākties lieli notikumi. Ar savādu parādību, kad ērkšķu krūms dega un nesadega, Dievs sauca Mozu uz lielu, vēsturisku misiju – atsvabināt Israēlu no verdzības Ēģiptē. Aicinājums notika pie ērkšķu krūma Midiāna tuksnesī.

Brīnumaina parādība tā bija – ērkšķu krūms dega, bet nesadega. Ērkšķu krūms nebija nekas vērtīgs. Tas nebija ciedru koku mežs. Dieva atklāsme var notikt niecīgā un mazvērtīgā veidā. Lai nepazaudētu Dieva aicinājumu, cilvēkam ir labi jānovēro visi notikumi un parādības, lai cik tie niecīgi.

Lai labāk novērotu un saprastu, ko dzīves norises nozīmē, ir „jāiet tuvāk” un jācenšas tās novērtēt. Mūsu dienās kāds Dieva aicinājums var pienākt mazā lūgšanu sapulcē, maza ticīgo pulciņa vidū. Ir tak nenoliedzami, ka lūgšanu sanāksmes tiek mazāk novērtētas par svinīgu svētdienas rīta dievkalpojumu, vai lielisku programmu. Bet kur gan Dievs mēdz runāt vairāk un skaidrāk mūsu dvēselēs?

Lūgšanu brīdis, stunda, sanāksme ir svēta zeme. Tai jāiet tuvāk, jāatver ausis un jāklausās, ko dzīvais Dievs runā. Viņš ir tas, kurš sludina lielas lietas, iespaidīgus notikumus un dod varenas pilnvaras. Ir jāiet tuvāk, jānovelk kurpes, jāatver ausis un jāklausās Dieva vēsts. Bet jāiesāk ar to, ka nav nevērīgi un nebēdīgi jāpamet neievērotas dienišķās parādības. Ejot tām tuvāk, tuvojamies Dievam un Viņš gādā par nākotni.

 

22. februārī

Maize no debesīm

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.

Jāņa ev. 6:51.

Maizes vajag visiem. Ja miesai nav barības, tad tā nīkst. Tas nav nekas jauns, to visi zinām. Par barības vajadzību nav ne šaubu, ne strīdu. Visi atzīstam maizes vērtību un domstarpība rodas tikai par to, kā vairāk to ražot un taisnāk sadalīt.

Bet cilvēks nedzīvo no maizes vien. Jau šinī pasaulē cilvēku neapmierina tikai pilns vēders vien. Ir citas prasības. Intelektuālas, garīgas, kulturālas un citas. Bet visas tās, tāpat kā kad maizes ir papilnam, vēl cilvēku neapmierina. Ir vajadzība pēc maizes no debesīm. Jo ikviens, kas ēd tikai zemes maizi, mirst…

Ir maize, kas dod mūžīgu dzīvību. Šī maize ir pats Dieva Dēls. Draudzība un savienība ar Viņu, ir savienība ar Radītāju, dzīvības devēju. Jēzus ir dzīvības Valdnieks. Lai dotu mums mūžīgu dzīvību, Viņš nonāca no debesīm un par mums gāja nāvē. Nomira mūsu vietā. Augšāmcēlās. Iznīcināja nāves cēloni, grēku. Dzīvība ir Viņš pats – Jēzus.

Jēzus piedāvā pats sevi. Salīdzinot ar dienišķo maizi Viņš runā par sevi pašu. Tāda vienība, kāda ir barībai, dienišķai maizei ar mūsu miesu, ir jābūt mūsu dvēselei ar Jēzu. Vienībai ar Jēzu ir jābūt nepārtrauktai, tāpat kā barībai ar mūsu miesu, kas uztur miesīgo dzīvību. Tāpēc Jēzus sevi pielīdzina maizei un mūsu attiecībām ar Viņu – ēšanai. Jēzus mums dod pats sevi. Debesu maizi.

 

23. februārī

Jāaizlūdz par valdniekiem

Tad nu es pamācu tevi, vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem. Par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un patīkami Dieva un mūsu Pestītāja priekšā.

1. Tim. 2:1–3.

Varbūt, ka lūgšanas un aizlūgšanas par valdniekiem mēs pārāk maz lūdzam. Lūdzam par daudz un dažādām personīgām un ticīgo ļaužu interesēm, bet maz par valdniekiem. Mēs protam viņus kritizēt. Bieži dusmojamies par viņu darbiem un nedarbiem. Bet tā nav ticīgo cienīga izturēšanās. Kāds Dieva kalps reiz teica, ka mēs savas ēdamistabas un virtuves traukus, darba rīkus mīlam vairāk nekā valdniekus. Esam nelabvēlīgi, nejūtīgi, nepateicīgi.

Ievērosim sekojošo: mēs visu gaidām no Dieva, bet Dievs lieto cilvēkus, lai mums sniegtu to, kas dzīvei vajadzīgs. Valdnieki ir Dieva rīki un kalpi, kas ar Dieva ziņu dod gan labu, gan nepatīkamu. Viss tomēr ir vajadzīgs mūsu garīgais audzināšanai. Ievērosim to, ja mūsu laiks ir visādu izdevību laiks, tad par to varam saviem valdniekiem pateikties. Mums jālūdz par viņiem, jo mūsu labklājība ir lielā mērā no viņiem atkarīga.

Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu izglābti un nāktu pie patiesības atziņas. Lai tas notiktu, ir nepieciešama brīvība Dieva kalpiem strādāt, sludināt un draudzēm darboties. Apustuļu laikā šī brīvība bija ierobežota. Notika vajāšanas un nāves sodi. Bet apustuļi un pirmkristieši par valdniekiem lūdza. Darīsim tāpat. Iesim dienu gaitā ar labvēlību un aizlūgšanu, lai Dievs svētī valdniekus.

 

24. februārī

Vienkārša lūgšana

Un tanī brīdī, kad dedzinājama upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: „Kungs, Ābraāma, Īzaka un Israēla Dieva, šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu tavs kalps, un ka es ar taviem paša vārdiem esmu šo visu paveicis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!” Tad tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija ir dedzināmo upuri, ir malku, ir akmeņus, ir pelnus, ir ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.

1. Ķēn. 18:36–38.

Šī lūgšana bija vienkārša, jo tajā nebija izskaistinātu vārdu un teikumu. Parasti esam dzirdējuši slavas vārdus par lieliem lūdzējiem, kuri savās lūgšanās prot ielikt pamatīgus argumentus tīras doktrīnas un bībelīgu valodu. Neteiksim, ka tās ir sliktas, bet nekādā ziņā tas nav tas galvenais. Pateikt skaidros un vienkāršos vārdos Dievam to, ko no Viņa gaidām, ir tas, ko Dievs sagaida. Jēzus pārmetas farizejiem viņu garās lūgšanas. Elija lūdza īsi un skaidri.

Šai Elijas lūgšanai ir tikai 55 vārdi, ieskaitot pat visīsākos vārdus. Bet Dievs tos dzirdēja un lūgšanu klausīja. Dievs atbildēja ar uguni vienkāršu un īsu lūgšanu. Lūgsim arī mēs tāpat. Dievs zina pirms mēs Viņu lūdzam, kā mums vajag.

Elijas lūgšana bija vientiesīga lūgšana. Sirsnīga lūgšana. To, kas bija dziļi ierakstīts lūdzēja dvēselē, Dievs zināja, un tāpēc, ka Dievam Elijas sirds vēlēšanās patika, Dievs viņu klausīja. Elijas lūgšanas un Dieva atbildes iznākums bija tautas atgriešanas pie Dieva. Lūgsim arī mēs tā, kā lūdza Elija!

 

25. februārī

Teiksim visu Dievam

Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.

Filip. 4:6–7.

Mūsu dabā piemīt zūdīšanās, raizes, rūpes un reizēm baidīšanās no dzīves problēmām un neizdevībām. Notiek pat tā, ka cilvēks zūdīdamies zaudē veselību un nespēj paveikt darbu, sabrūk zem rūpju nastas. Kas var palīdzēt un kā? Jāiet pie Dieva. Viņš mūs gaida uz vaļsirdīgu sarunu. Viņam varam stāstīt visu, arī to, ko cilvēkiem nevaram un negribam teikt.

Lūgšanā Dievs mums dod garīgo līdzsvaru un drosmi. Neesam vairs vieni ar savām nastām un grūtībām. Ar mums ir visspēcīgais Dievs, mūsu sabiedroties un draugs. Neesam kā pagāni, kuri no saviem dieviem baidās un trīc. Mūsu Dievs ir vairāk kā miesīgs tēvs. Šī apziņa dod drosmi un mieru. Un miera pilna dvēsele svētī dienas darbu un cīņu ar augļiem un uzvaru.

Mūsu lūgumos lai ir pateicība. Pieminēsim pagātnes grūtības un lielo gādību, ar kuru Dievs par mums ir gādājis. Par Viņa palīdzību varam tikai pateikties. Un uzticēties, ka debesu Tēva mīlestība ir garantija par to, ka mūsu ceļš labi izdosies.

Lūgdami mēs sadarbojamies ar Dievu. Neesam vieni un atstāti. Viņa miers ir mūsu dvēseles sargs. Dieva sargāta sirds un domas mums palīdz augt lieliem un spēcīgiem. Lūgsim un augsim! Lūgsim un pateiksimies! Pastāvēsim nešaubīgi pateicībā, lūgšanā un Dieva spēkā!

 

26. februārī

Gudrība ikdienas dzīvei

Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, Bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.

Sal. pam. 3:5–6.

Ikdiena nav svētku diena. Ikdienā mūsu dzīve rit ierastā gaitā. Darbs un dažādi uzdevumi ar maz izņēmumiem ir tie paši, jau sen pazīstami un ierasti. Ikdiena var notrulināt, darīt neuzmanīgus, paviršus. To var izmantot dvēseles ienaidnieks. Mēs iedomājamies, ka stāvam droši un nedomājam, ka varam krist. Ja tā notiek, tad sakām: šis bija izņēmums un vienmēr jau tā nav…

Nepaļaujies uz savu gudrību, saka lasītais vārds. Paļauties uz to Kungu – lūk, labais padoms! Katrā ziņā mūsu Kungs zina visu labāk par mums. Viņš zina katru mūsu soli nākotnē. Viņš zina, kur slēpjas ienaidnieka slazdi. Viņš var darīt mūs uzmanīgus. Viņš brīdina, glābj un sargā. Viņš spēj mūsu neizdevības un zaudējumus pārvērst par ieguvumiem.

Nepaļaujies uz to, ka ar savu gudrību esi guvis labus panākumus, sevi nodrošinājis ar labu peļņu un sabiedrībā izpelnījies to, ka tevi sauc par gudru cilvēku. Virs zemes nekas nav pastāvīgs. Lielākā gudrība ir uzticēties Dievam un uzmanīgi uzklausīt Viņa padomus. Dievs atmaksā ikvienam, kas Viņa gudrību meklē un liek vērā.

Uzticies Dievam un liec vērā Viņa padomus, ja šī diena tev ir laimīga diena. Tādu jau gan šai dzīvē nav daudz. Izcili laimīga diena ir Dieva dāvana. Viņš ir darījis līdzenas tavas tekas. Pateicies Viņam. Pateicība tevi saistīs ciešāk ar debesu Tēvu un sadraudzība ar Viņu ir vislabākais, kas vien var būt!

 

27. februārī

Lūgšana par draudzi

Efeziešu vēstulē 1:15–23, apustulis Pāvils lūdza par Efezas draudzes ļaudīm, lai Dievs viņiem dotu gudrības un atklāsmes garu un apgaismotu prāta acis. Apustuļa pārliecība ir, ka gudrība, dievišķa atklāsme un apgaismotas gara acis ir vajadzīgas, lai labāk izprastu Kristus godību, Viņa aicinājumu un bagāto mantojumu.

Ir miesīga, pasaulīga un dēmoniska gudrība, kas pieviļ un samaitā neticīgus ļaudis. Ar tādu sātans dažkārt kārdina arī ticīgus ļaudis. Sātaniskai gudrībai Dievs stāda pretī garīgo un dievišķīgo. Tāda atrodama svētos rakstos un Dieva Gars apgaismo dievišķās gudrības meklētājus. Svētais Gars ir gudrības Gars un pēc tā ir jālūdz. Šo gudrības garu pazīstam no tā, ka Viņš pagodina Kristu.

Ir atklāsmes, bet ne visas ir Dieva iedvesmotas. Pēdējie laiki ir pārpilni ar visādām atklāsmēm, bet daudzas no tām attālina no Kristus. Debesīgais atklāsmes Gars tuvina Kristum. Šis atklāsmes Gars rāda, cik augstu stāv Kristus pāri visām varām, spēkiem un ikvienu vārdu, ko dzirdam šai laikā un ko dzirdēsim nākamā. Kad Dieva atklāsmes Gars mūs apgaismo, tad skaidri redzam, cik liela ir Kristus visspēcība un varenība. Tad redzam, cik niecīgi ir citu garu piedāvājumi un izvēlāmies Kristu un Viņa bagātību.

Ir vēl kāds papildinājums, kas reizē ar gudrības, atklāsmes Garu un apgaismotām gara acīm top dāvināts. Tā ir atklāsme par draudzi un tās godību. Tad redzam redzamo draudzi kā Kristus miesu un ne tikai draudzes trūkumus. Tad ieraugam draudzes godību. Lai lūdzam par draudzi, kurā mums katram Dievs ir devis daļu.

 

28. februārī

Aizmirst ir tikums

Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats to būtu satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas ir aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretī mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.

Filip. 3:13.

Vecumā ir kāda parādība, kas mums nepatīk. Un dažreiz pat gados jaunam ar nepatiku ir jāsaka: „Es aizmirsu…” Iziedams no mājas neatminu, vai durvis aizslēdzu? Vai iedzēru vajadzīgās zāles? Kad tās bija jādzer? Atmiņas vērtību nevaram apstrīdēt un aizmiršana nevienam nepatīk.

Bet garīgam cilvēkam tomēr ir daudz kas jāaizmirst, un jo drīzāk, jo labāk. Jāaizmirst pārkāpumi, kurus Dievs ir piedevis. Nemeklē nastu, kuru Jēzus tev ir no noņēmis! Ja apustulis Pāvils būtu ik stundas skumis par savu dzīvi pirms atgriešanās, kā gan viņš būtu varējis kalpot Kristum? Bet viņš centās aizmirst savu ļauno pagātni un „stiepās pēc tā, kas priekšā”.

Ak, cik daudzreiz mums ir pārāk laba atmiņa par to, ko jau sen vajadzēja aizmirst! Aizmirst apvainojumus, aizmirst ļaunu, ko citi darījuši. Bet kam aizmiršanas tikuma nav, tas skaidri pasaka: „To, ko viņš (viņa) man darīja un par mani teica, es līdz kapa malai neaizmirsīšu…”

Mēs aizmirstam to, ko nevajadzēja aizmirst un aizmirstam to, ko vajadzēja aizmirst. Ir daudz kas, ko vajag aizmirst uz visiem laikiem. Nedomāsim, ka tikai mums šī ir grūta lieta. Tā bija arī Pāvilam un citiem tā laika ticīgiem. Lūgsim Dievu, lai Viņš mums dod aizmiršanas tikumu. Saskaņā ar Kristus tikumu.

 

1. martā

Atklāsmes diena

Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi, Es jums saku, ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos manā vārdā.

Jāņa ev. 16:23.

Kad Jēzus saviem mācekļiem sāka stāstīt par savu aiziešanu pie Tēva, mācekļiem radās daudz jautājumu. Jau visās mācekļu gaitās viņi daudz ko jautāja savam Meistaram. Bet tagad jautājumu bija daudz vairāk, jo, ja Meistars aizies projām, viņus atstās – kam tad varēs ko jautāt?

Arī mēs esam tādā situācijā, kad jautājumu ir daudz, bet atbildes nezinām. Visvairāk tādi rodas, kad domājam par nākotni. Kam jautāsim, kas atbildēs?

Bet Jēzus stāsta mācekļiem par tādu dienu, kas atnāks, un viņiem nekas vairs nebūs jājautā. Paši mācekļi sapratīs visu. Šodien mēs saprotam, ka mācekļiem pēc Jēzus augšāmcelšanās vairs nebija šaubu par Viņa varenību un visspēcību. Pēc Vasarsvētkiem nebija šaubu par Dieva spēku. Nebija jāšaubās par lūgšanu paklausīšanu. Viņiem tika dota īsta un stipra ticība. Mēs daudzkārt šaubāmies tāpat kā mācekļi, tiekams pienāk piedzīvojuma un atklāsmes diena, kad tiekam apgaismoti un Svētā Gara mācīti. Gars mūs māca paļauties apsolījumiem, kurus mūsu Kungs ir devis. Apsolījums ir brīnišķīgs – ko lūdzam Jēzus vārdā, to Tēvs dod. Lūgt Jēzus vārdā nozīmē lūgt to, kas patīk Jēzum, uz ko Jēzus var dot savu atļauju un svētību. Par visu to mācīs Patiesības Gars, neļaus maldīties, jo katra diena būs žēlastības diena, dievišķas gudrības un atzīšanas diena. Šaubu pilno jautājumu nebūs vairs. Mācekļi tādu dienu piedzīvoja, un tādu, gaišas žēlastības dienu Dievs dod vēl šodien.

 

2. martā

Paraugs ticības dzīvei

Neviens lai nenicina tavu jaunumu, bet topi tu par paraugu ticīgajiem vārdos un dzīvē, mīlestībā, ticībā un šķīstībā.

1. Tim. 4:12.

Vecais Dieva kalps Pāvils skubina jaunu darbinieku Timoteju, lai viņš ir par paraugu. Ir skaisti, kad jauni ticīgie dzīvo parauga dzīvi. Un Dieva kalpiem, garīgiem darbiniekiem, tā ir vēl augstāka prasība. Ar to nav teikts, ka veciem ticīgiem un veciem darbiniekiem vairs nav jābūt par paraugiem vārdos, dzīvē un mīlestībā. Paraugdzīves aicinājums attiecās uz visiem.

Kāds mākslinieks pagatavoja gleznu, kurā bija viens cilvēks, kurš skatījās uz savu ēnu un teica: „Šī ir vienīgā lieta, kuru es no sevis nevaru nomazgāt.” Šāda nenomazgājama ēna no mūsu dzīves var būt laba un var būt slikta. Labo ēnu nevar ne skauģi, ne nelabvēļi mums atņemt, aptraipīt un iznīcināt. Bet slikto ēnu vienīgi Dieva žēlastība var apsegt. Ēna ir grūta problēma.

Kāds bezdievīgs rakstnieks Ķīnā atgriezās, lasīdams misionāra Hudzona Teilora dzīves stāstu. Ir kāda nenoliedzama patiesība tā, ka cilvēka ēna paliek pasaulē vēl pēc tam, kad cilvēks ir miris un viņa vairs nav. Mūsu ēna, vairāk vai mazāk pazīstama pasaulē būs arī vēl tad, kad mēs vairs te nebūsim. Vai tā būs parauga ēna?

Pāvils raksta tālāk 15. pantā: „Par to gādā, pie tā palieci, lai tavs briedums būtu redzams visiem.” Un tā 16. pantā: „Esi nomodā par sevi pašu un par mācību.” Ir paraugi pazušanas dzīvei un ir paraugi mūžīgai debesu dzīvei. Paraugi ir kā ēnas, vēl tad, kad pašas paraugpersonas nemaz nav klāt. Vai esam labi paraugi?

 

3. martā

Pazaudētas izdevības

„Un kamēr tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.”

1. Ķēn. 20:40.

Israēla vēsturē bija gadījums, kad Dievs bija nodomājis iznīcināt viņa ienaidniekus. Bet Israēla ķēniņš šo izdevību neizlietoja un Dieva pravietis par to viņu norāja. Līdzība teica, ka kādam kareivim viņa komandieris bija uzdevis sargāt gūstekni, bet uzdevums nebija izpildīts. Sargs aizbildinājās, ka viņam esot bijis šis un tas darāms un pa to laiku gūsteknis aizbēdzis. Ķēniņš tieši tā bija izdarījis un visai tautai par to bija vēlāk jācieš.

Dievs mums dod katru dienu kādas izdevības. Par tām jāgādā, lai tiktu izlietotas. Bet ar mums var notikt tā, kā gūstekņa sargs aizbildinājās: Tavam kalpam bija šis tas darāms! Mēs dažreiz darām šo un to, bet pametam svarīgāko. Vēlāk jānožēlo.

Dievs gādā tādus apstākļus un izdevības, ka varam gūt labus panākumus gan laicīgā, gan garīgā dzīvē. Mūsu pienākums ir izšķirt, kas ir dārgāks un vērtīgāks un kas lētāks un nevērtīgāks. Citādi darām šo un to, un galu galā maz ko, vai pat neko.

Ir tādas izdevības, kuras cilvēki pazaudē uz visiem laikiem. Mūžīgiem laikiem. Dažreiz palīdzēt tuvākam. Citreiz būtu izdevība mantot draugu Kristum. Stiprināt draudzes un evaņģelizācijas darbu. Izdevība var būt tieši šodien. Rītu varbūt tādas vairs nav. Par neizmantotu izdevību ir rūgti jāraud. Kaut jel tāda vēlreiz būtu…

Varbūt vakar vakarā domādami par jaunu dienu cerējām, ka Dievs dos kādu izdevību, labāku par pagājušo. Ja nu Dievs šodien tādu dod, tad nepazaudēsim to, darīdami „šo un to”…

 

4. martā

Cieta sirds

Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta un viņu ausis ir nedzirdīgas un savas acis tie ir aizdarījuši, ka tie ar acīm neredz un ar ausīm nedzird un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.

Mat. 13:15.

Šos vārdus Jēzus teica par tā laika ļaudīm, kuri redzēja Jēzu un Viņa darbus un dzirdēja Viņa mācības. Vai šodien ir labāk? Šodien netrūkst Dieva vārda sludināšanas, garīgu rakstu, netrūkst labu un godīgu Dieva kalpu un viņa padomu. Bet kam ir cieta sirds, tam nepalīdz nekas. Pats Dieva Dēls ar nē.

Kāda ir cieta sirds? Tāda, kas nejūt vajadzību būt tīrai un skaidrai. Ir cilvēki, kuri tīri laicīgā ziņā ir ieraduši dzīvot netīrībā un mazgāšanās viņiem ir sveša, nepatīkama un nevajadzīga. Citādi ir ar sirdi, kura meklē skaidrību, grēku piedošanu un tīru dzīvi. Jo vairāk kāds grib sevi svētīt Dievam, jo tīrāks grib būt.

Cilvēks ar cietu sirdi nejūt baiļu no pazušanas. Varbūt viņš zina, ka iet pretī mūžīgai nāvei, bet nedara nekā, lai no tās tiktu atpestīts. Bet ir cilvēki ar jaunu sirdi, ko ir iemantojuši pie jaunpiedzimšanas. Tādi dara tieši pretēji. Viņu dzīvē ir kāds process, kuru saucam par svētīšanos. Tāds cilvēks dara tieši tā, kā raksta apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē 2–3. p. „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” Jaunā sirds grib palikt Jaunajā Derībā ar Kristu. Tāda sirds tiek glābta un pasargāta no visa ļauna. Meklēsim paturēt skaidru sirdi! Tādu, kas patiesi mīl Dievu un tuvāku. Dieva cilvēkam pieder visas apsolīšanas.

 

5. martā

Naudas lietošana

Viens labprāt piešķir no savas mantas citam un tomēr viņam arvien vairāk krājas. Kāds cits ir sīksts pārlieku un tomēr kļūst arvien nabagāks – dvēsele, kas bagātīgi svētī taps stiprināta un kas bagātīgi veldzē citus, kļūs arī pats veldzēts.

Sal. pam. 11:24.–25.

Sīkstam un patmīlīgam cilvēkam šāds Salamana vārds nav patīkams. Bet tā nav Salamana vaina. Tas ir dzīves vērotāja spriedums un tāda ir dzīve. Kam nauda ir mīļa, tas drīz kļūst par naudas vergu. Viņš domā, ka ir naudas kungs, bet patiesībā ir tās kalps. Nauda ir viltīga daiļava. Tai vergot ir traģēdija.

Dzīvē un sabiedrībā šodien ir daudz grūtu problēmu. Ir melnais tirgus. Ir kukuļu došana un ņemšana, kuru piekopj arī valsts ierēdņi un likuma sargi. Modernā vārdā to sauc par korupciju. Tirgus cenas ir netaisnas un preces viltotas. Laiki ir moderni, bet samaitāšana ir bīstami vairojusies un tautas ir naudas varā.

Dievs tomēr ir devis izvēli. Bagātība un nauda var kalpot tuvākam. Ir iespējams darīt daudz laba. Ja ir kaut kas labs un teicams vēl mūsu dienās, tad tas ir tur, kur cilvēki kalpo ar savu mantu un naudu, lai mazinātu citu cilvēku grūtos apstākļus. Tie sevī nes apziņu, ka citam palīdzēt ir cēls darbs. Palīdzība un devība nepadara par nabagu, bet par bagātu. Bagātu ar labu apziņu un sirds veldzi. Visvairāk vērta tomēr ir atziņa, ka neviens nedzīvo sev pašam. Un par visu, it visu reiz būs tiesa. Taisna un nemaldīga.

 

6. martā

Pasargāti

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā.

I. Pēt. v. 1:3–5.

Mūsu miesīgo un garīgo cilvēku apdraud ļaunas varas. Mēs sargājam sevi cik spējam, un tomēr dažreiz aizmirstam sevi sargāt. Ar visām mūsu pūlēm, nespējam novērst ļaunā uzbrukumus un savus zaudējumus. Pasaule ir pilna ciešanu un bēdu.

Bet apustulis Pēteris, kurš dzīvoja grūtā un vajāšanu laikā, raksta drošus vārdus. Viņš slavē Dievu par to, ka pats Dievs savā varenā spēkā sargā ticīgos ļaudis, un to darīs līdz Kristus godības dienai. Nav teikts, lai nebēdājam vairs neko. Mums jāsargā sevi. Bet pāri par mūsu spēkiem, mūs sargā Dieva spēks.

Dievs sargā mantojumu, kuru pats ir sagādājis un uzglabā debesīs priekš mums. Mēs to neesam redzējuši, bet ja esam darīti par Kristus līdzmantiniekiem, tad apustulis Pēteris to apraksta ar vārdiem: Neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Tātad, Dievs sargā mūs pašus un mūsu mantojumu. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš ir licis, lai piedzimstam no augšienes caur savu vārdu un Garu. Par to ir dārgi samaksāts: ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Visspēcīgais Dievs ir teicis: „Nebīsties, jo Es tevi esmu atpestījis. Es tevi saucu savā vārdā, tu esi mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārpludinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs.”

Jes. 43:1–2.

 

7. martā

Tā nevajag lūgt!

Bet Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi, jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajaga, pirms jūs Viņu lūdzat.

Mat. 6:7–8.

Lūdzot varam kļūdīties. Tas var notikt, ja par lūgšanu ir maldīgas domas un uzskati. Jēzus šais vārdos runā par vienu no maldīgām domām. To Viņš ar vienu vārdu apzīmē kā pagānisku. Mēs šodien īsti nezinām, kādas bija pagānu lūgšanas, par tām lasījuši neesam. Tomēr no tā, ko Jēzus šeit saka, varam kaut ko saprast.

No Jēzus vārdiem saprotam, ka šīs lūgšanas bija garas un daudzvārdīgas. Vēl šodien šāds kārdinātājs pastāv. Viena doma ir tāda: jo kāds ilgāk lūdz, jo tāda lūgšana liecina, ka lūdzējs ir garīgs un gudrs. Bet tā nav. Lūgšanu sapulcē garie lūdzēji nogurdina citus un pavedina uz domām: es jau tā nemāku, labāk nelūgšu! Kāds prātīgs darbinieks ir teicis, ka garas lūgšanas noslāpē lūgšanas garu. Un viņam ir taisnība. Klausoties garā lūgšanā varam skaidri redzēt lūdzēja vēlēšanos Dievam kaut ko izskaidrot, Viņu pārliecināt, pierunāt, pat pamācīt. It kā Dievs nezinātu un kaut ko nesaprastu. Tāda ilga un gara lūgšana var būt „svēta pļāpāšana”. Jēzus tieši tā ieteic: „Nepļāpājiet!”

Mūsu Tēvs zina visu, kā mums vajaga. Tāpēc ar visu uzticēšanos un cieņu Visuzinātāja Tēva labvēlībai un mīlestībai iesim pie Viņa. Runāsim ar Viņu, klausīdamies, ko Viņš mums grib teikt. Bērnišķīgā paļāvībā un uzmanībā. Tā būs labāk.

 

8. martā

Piedoti un aizmirsti

„Šī ir tā derība, ko Es ar viņiem celšu pēc tām dienām, saka tas Kungs. Savus likumus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā. Un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu.”

Ebr. 10:16–17.

Dieva augstsirdība ir apbrīnojama. Viņš piedod grēkus un tos vairs nepiemin. Viens no mūsu visdārgākiem piedzīvojumiem ir pestīšanas piedzīvojums. Tomēr ir viena kārdināšana. Tā ir tāda, ka ticīgais cilvēks savās atmiņās nodarbojas ar saviem veciem grēkiem, tos meklē un cilā par jaunu. Dievs tā nedara. Ja mēs ņemam vērā to, ka Dievs tos vairs nepiemin, tad mums ir prieks un spēks atjaunotai dzīvei.

Dieva vārds ebrejiem atgādina vecos laikus. Tad katru dienu, rītos un vakaros, priesteriem vajadzēja upurēt par tautas grēkiem. Bet tas bija par maz. Ar savu miesas upuri Jēzus vienreiz par visām reizēm ir mūsu grēku sodu izcietis. Mūsu ticības dzīve ir par tik daudz stipra, cik mēs novērtējam Jēzus upuri un Dieva apsolījumu, ka Viņš ieceļ Jaunu Derību un pārkāpumus vairs nepiemin.

Ja ticam Jēzus upurim, tad zinām, ka Dievs mūsu pārkāpumus liek tik tālu kā rīti no vakariem. Ps. 103. Mums ir jaunas un labas attiecības ar Tēvu debesīs. Labās attiecības nenāk ne no mūsu asarām, sāpēm un raizēšanās; nenāk arī no mūsu nopelniem. Visu ir sagādājis mūsu Pestītājs vienreiz par visām reizēm. Viņa upuris ir pilnīgs. Dievs to ir atzinis un mūsu netaisnību mums vairs nepielīdzina. To atzīdami un ticēdami lai dodam Viņam godu ticībā un mīlestībā.

 

9. martā

Vienprātība

Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele.

Ap. d. 4:32.

Pirmā kristiešu draudze bija vienprātīga draudze. Tā vajadzētu būt šodien ticīgo saimē. Padomāsim par to, ka vienprātību varam sagatavot ikdienā, jau tad, kad neesam kopā ar citiem Dieva ļaudīm. Mūsu sirds noskaņojums var būt vai nu labvēlīgs, vai nelabvēlīgs ticības brāļiem un māsām. To varam pārbaudīt un sagatavot jau tad, kad neesam kopā. Vēlāk, kad sanākam, var parādīties vienprātība, vai nelabvēlība.

Kas var apvienot dažādus cilvēkus? Esam katrs savādāks. Bet vienprātība ir nepieciešama, lai varam veikt Dieva uzticēto, ticīgo ļaužu misiju virs zemes.

Mēs varam būt vienprātīgi, kad liekam vērā evaņģēliju. Visi, ikviens, mēs bijām grēcinieki, bet caur evaņģēlija vēsti esam atgriezušies, mantojuši piedošanu un apsolījumu. Visiem ir viens ceļš. Visiem viena pestīšana, viens liktenis.

Varam būt vienprātīgi, kad pastāvīgi un neatlaidīgi paliekam lūgšanā. Kad lūdzam, Dievs runā ar mums. Un kad Dievs runā, tad mūsu paštaisnība, pašu gudrība zūd un Dievs vieno mūsu prātus, dvēseles un dzīvi. Dzīvi kopā ar brāļiem Kristū.

Pirmkristiešu draudze vienprātībā atrada spēku klātesošās pasaules draudos un vajāšanās. Vienībā bija spēks. Šodien lai esam skaidrībā par to, ka dēmoniskās varas un spēki karo pret mums un visiem Dieva ļaudīm pasaulē. Mums ir kopīgi ienaidnieki garu pasaulē. Ir jāstāv pretī un ticībā kopīgi jācīnās. Kad to darām, tad dzimst vienprātība. Varam visi kopā cīnīties par ticību, kas svētiem ir dota. Vienprātībā, saskaņā, ikdienas vientulībā un draudzes vidū.

 

10. martā

Patiess vārds

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā.

I. Tim. 1:15.

Pasaulē dzirdam daudz lielu un skaistu vārdu, kam nevaram un pat nedrīkstam ticēt. Mūsu labklājībai ir jābūt neatkarīgai no skaistiem vārdiem. Dvēseles dzīvi un labklājību skaisti un vareni vārdi nedara bagātu.

Skaistus un daudzsološus vārdus dzirdam veikalos, vēlēšanu propagandā un jaunu cilvēku mīlestības solījumos. Un ļoti, ļoti daudz reliģiskā propagandā. Bet Bībelē ir daudz vārdu, kas neskan saldi mūsu ausīs. Tomēr tie ir patiesi. Esam grēcinieki – tā nav patīkama vēsts. Tiksim tiesāti – cik nepatīkami par to domāt! Bet visu to stāsta patiesais Dieva vārds. Un mēs labi darām, ja „skatāmies acīs patiesībai”.

Var jau taisnoties: starp grēciniekiem es neesmu ne pirmais, ne lielākais. Tas var būt, ka citi ir grēkojuši vairāk. Bet grēcinieks es esmu un tu tāpat. Cik labi, ka Kristus atnāca pasaulē izglābt grēciniekus, arī mūs. Patiesais un augsti vērtējamais vārds, ka Kristus ir nācis izglābt grēciniekus, priekš mums ir prieks un laimes vārds. Šo vārdu atzīt, tam ticēt un uz to paļauties nozīmē to, ka mūsu dvēselēm ir gaiša un droša nākotne. Kas grib, var meklēt citu, pašam patīkamāku vārdu un cilvēku izgudrotu pestīšanu. Bet mūsu vienīgā pestīšana ir tā, kuru atnesa Jēzus, nākdams pasaulē.

Ar pateicīgu sirdi pievienosimies izglābtajam Pāvilam, ar viņa rakstītiem vārdiem: „Pasaules mūžu Valdniekam, neiznīcīgajam, neredzamajam, vienīgam Dievam lai ir gods un slava mūžu mūžos!”

 

11. martā

Ticēt Dievam un ticēt Kristum

Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!

Jāņa ev. 14:1.

Ticēt Dievam nozīmē ticēt arī Kristum, un ja ticam Kristum, tad ticam arī Dievam. Tēvam. No Jēzus vārdiem varam secināt, ka ticot Dievam un Kristum, mūsu sirdīm vairs nav jābīstas no ļaunā. Bailes zūd, kad dzīvojam ticībā. Mēs varam daudz domāt un spriest, bet visu šai dzīvē nevaram ne izskaidrot, ne saprast. Vienmēr rodas neatlaidīgi jautājumi, kuri iesākas ar vārdiem: „Kāpēc un kādēļ?” Izskaidrojumu nav, bet ticēt varam. Spēju ticēt dod Dievs. Bet Viņš šo spēju dod tikai tiem, kuri grib ticēt. Ir daudzi, kuri ticēt negrib un tāpēc nevar.

Mums palīdz ticēt Dievam un Viņa Dēlam, ja liekam vērā Jēzus dzīvi bez grēka un ļaunuma. Visi ir grēkojuši. Bet Jēzus izaicina savus pretiniekus un jautā: „Kurš jūsu starpā var man kādu grēku pierādīt?” Neviens to nevarēja. Mēs varam ticēt bezgrēcīgam Kungam, kad dod drosmi cīnīties, lai darītu tāpat kā Viņš ir darījis. Tad šāda ticība dod vajadzīgo spēku skaidrai dzīvei.

Mēs varam ticēt Dieva un Jēzus mīlestībai, kad liekam vērā Pestītāja ciešanas un krusta nāvi. Jēzus nenokāpa no krusta, bet mūs mīlēdams izcieta mūsu sodu līdz galam. Mēs spējam ticēt Dievam un Jēzum, kad liekam vērā Jēzus augšāmcelšanās spēku un godību. Neviens prātnieks un gudrais nav augšāmcēlies. Visi ir mirstīgi un padoti nāves varai. Nāves vara baida. Bet ticīgai sirdij nav iemesla iztrūcināties par nāvi, jo Jēzus saviem draugiem saka: „Es dzīvoju un jums būs dzīvot!”

 

12. martā

Sātans sijā – Jēzus lūdz

„Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus, Bet es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!”

Lūk. 22:31–32.

Jēzus vārdi Sīmanim un visiem Viņa mācekļiem ir brīdinājums par sijāšanu un pārbaudi. Bet Jēzus pasludina arī to, ka nākotne ir bezcerīga. Sātans sijāja mācekļus un Jēzus lūgšana tika paklausīta, jo visi mācekļi, izņemot vienu, Jūdasu, bija īsti kviešu graudi.

Šodien ir tāpat. Sātanam ir ko sijāt tikai tur, kur augusi Dieva sēkla, un tie ir ļaudis, kas ir kļuvuši par Jēzus mācekļiem. Mēs saprotam, ka Dievs atļauj sātanam šo sijāšanu, jo Viņam pelavas neinteresē. Jēzus paliek savu īsto mācekļu pusē un Viņš lūdz par tiem. Mūsu laiki ir sijāšanas laiki un mums nav vairāk privilēģiju kā Jēzus mācekļiem tai laikā bija. Pie tam, sevišķi tādi mācekļi ar kuriem Dievam ir kāds darba plāns un uzdevums, tiek arī šodien sijāti.

Lai neceram, ka sātans mūs taupīs. Viņš zina, ka pelavas piederēs viņam. Bet mums ir liels Aizstāvis. Tas ir Jēzus, mūsu Glābējs, kas lūdz par mūsu ticību, lai tā nemitētos nekādā sijāšanā. Viņš ir pie savā Tēva debesīs un lūdz par mums. Nepaļausimies uz savu spēku, citu ticīgo un draudzes lūgšanām vien. Visi palīgi var izrādīties par vājiem, lai mūs aizstāvētu. Īstais un drošais palīgs ir Jēzus un Viņa lūgšana. Ja Jēzus ir ar mums, tad nekas nevar mūs pazudināt. Un tā kā Viņš mūs stiprina, tā arī mums ir jāstiprina citam citu. Darīsim tā: ja šodien mūsu sijās un pārbaudīs, tad piesauksim Jēzu. Viņš mūs aizstāvēs un sargās. Uzticēsimies Viņam!

 

13. martā

Pārvērtieties un atjaunojaties

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to kas labs, tīkams un pilnīgs.

Rom. 12:2.

Vai esat novērojuši to, ka lasot un sludinot par šo tekstu, ticīgie mēdz palikt pie pirmā teikuma: Nepaliekat pasaulei līdzīgi – un tad par tālāko vairs nekā nedomā un nerunā. Tā var notiesāt – „pasauli” un pasaulīgus brāļus. Bet vai tā ir teksta vienīgā un galvenā doma? Kā ir ar mūsu pārvēršanos un atjaunošanos?

Viss mainās. Arī mēs nestāvam uz vietas. Pasaule mainās no ļaunā uz ļaunāko. Ticīgam jāmainās no svētā uz svētāko. Tiekams kļūstams līdzīgi Kungam Jēzum.

Ir jāpārvēršas no patmīlīgā cilvēka uz Dieva cilvēku. Dievs mīlēja cilvēci un deva savu Dēlu. Jēzus mīlēja grēciniekus un izcieta viņu sodu. Jēzus iztukšojās no dievišķās godības un kļuva par nabadzīgu kalpu. Tā mūsu gribai ir vienmēr jābūt tādai, kas savas spējas un dāvanas upurē kalpošanai Dievam un tuvākam, bet jo sevišķi ticības brāļiem.

Dodami savas spējas, laiku un līdzekļus Dieva valstībai, atjaunojamies. Tas ir tā, kā kad laicīgā darbā vingrinādamies topam fiziski spēcīgāki. Garīgā dzīvē paši varbūt cietēji būdami, varam citiem visādi palīdzēt, rādīdami savu uzticēšanos un prieka pilno cerību Dieva žēlastībai un gādībai. Būdami pateicīgi par Dieva dāvanām.

Ne katru reizi tas, kas patīk mūsu vecai dabai un prātam, patīk Dievam. Ir jāpārvēršas un jāatjaunojas, jātop pilnīgiem došanā, svētdzīvē, Dieva slavā. Ar Dieva palīgu pārvērtīsimies no zems un pasaules bērniem par īstiem Dieva valstības un debesu bērniem. Ar Dieva palīgu!

 

14. martā

Ieguvumu likums

Un Viņš tiem sacīja: Ievērojiet, ka jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jūs, un pieliks jums vēl klāt. Jo kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.

Marka ev. 4:24–25.

Iegūt patīk visiem; zaudējumi nepatīk nevienam. Vairums ļaužu meklē peļņu un turību. Tāpat arī garīgais cilvēks var daudz ko iegūt vai zaudēt. Iegūšanas noslēpumu Jēzus ir pateicis nedaudz vārdos, kuri pirmā mirklī rādās pretrunīgi un netaisni. Viņa vārdi tomēr ir dziļi un patiesi.

Var iegūt tad, kad mācās. Cilvēks, kas palīdz citiem mācīties, iemācās pats daudz vairāk. Kas sekojot Jēzus priekšzīmei dod vietu un laiku Dieva vārdam, tas paliek garīgi bagāts. Kas neizlieto laiku vieglai izpriecai, bet darbam, paliek garīgi bagāts. Daudz var iegūt dievkalpojumā un lūgšanu sanāksmē. Bet lai kļūtu garīgi bagātāks, ir nepieciešami jādod laiks un piepūle.

Daudzi domā, ka tas ir par daudz prasīts, iet dievnamā un pazaudēt atpūtu pēc darba nedēļas. Bet kas dod vietu sirdī mūžīgām vērtībām, kuras var iegūt dievnamā un dievkalpojumā, tam tiks dots un garīgā dzīve būs bagāta. Kas dievnamā ieies pretēji noskaņots, tas aizies tukšā. Kas dos vietu Dievam sirdī, tam tiks dotas vērtības, kuras darīs garīgi bagātu šai dzīvē un vēl vairāk nākamā.

Var iegūt tad, kad sevi dod brāļu mīlestībai. No saīguša patmīļa citi drīz atraujas, un tas, kurš mīlestību nedod citiem, paliek nabags un tukšs. Likums ir: kam ir, tam dod, un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir… Ja gribi iegūt, dod sevi pašu un to, kas tev ir, Dievam un tuvākam. Tad tev tiks daudz dots.

15. martā

Darba svētība

Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.

Sal. pam. 12:24.

Salamans ir vērojis čaklus un laiskus cilvēkus. Viņš atrod, ka cilvēks, kam čaklas rokas, var iegūt augstāku stāvokli sabiedrībā. Un sliņķa roku piespiedīs grūti strādāt. Tādam nebūs pienācīga atalgojuma un peļņas. Čakls cilvēks no rīta uzmodies saka: Cik ilgi es gulēšu? Jāceļas! Jāstrādā! Viņu pavada darba prieks un svētība. Darbs dara veselu un aizdzen slimību. Protams, ir cilvēki, kuri, darbu darīdami, pārāk sevi nomoka un dara pāri saviem spēkiem. To Dievs neprasa. Bet labprātība un patika pie darba cilvēku atjauno.

Darbs ir sliņķa ienaidnieks. Un vēl lielāks ienaidnieks ir viņa slinkuma rezultāts. Tīrumā aug ērkšķi, aug nezāles. Mājā valda nekārtība un netīrība. Tas tā ir laicīgā, un neizbēgami arī garīgā dzīvē. Beigu iznākums ir bads.

Darbs nodrošina nākotni. Dienu ātrāk vai vēlāk pienāk ražas laiks. Nāk rudens ar pļauju. Tie, kas sējuši un kopuši, pļauj daudz. Tiem dārzā ir augļu bagātība. Viņiem nav jādomā un jāraizējas, ko ēdīs rīt un ko ziemā. Nav jāraizējas par trūkumu, jo namā valda turība. Garīgi ņemot, tāpat ir savi augļi: laba sirdsapziņa, prieks un gaišs nākotnes skats. Draudzība ar Radītāju un dvēseles Glābēju. Uz mūžību nav jāskatās ar bailēm kā blēdīgam kalpam. „Kas man kalpos, to mans Tēvs cienīs,” teica Jēzus. Darbs nav sods, bet gods. Darbs ir vērtīga dāvana dzīvē, jo dara derīgu ne vien šai dzīvei, bet arī nākamai.

16. martā

Kas notiek kad lūdzam?

Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudziniet, tad jums taps atvērts.

Mat. 7:7.

Šie ir apsolījuma un cerību pilni vārdi. Mūsu Kungs Jēzus tā mācīja un reālā dzīve rāda, ka notiek tā kā Viņš ir sacījis. Dzīvē ir daudz bagātu notikumu un visu pateikt nedaudz vārdos nemaz nespējam. Mūsu vajadzības ir katru dienu jaunas, bet Dievs ir bagāts un devīgs. Viņš atbild lūdzējam.

Kas ir lūdzējs, tas mācās labāk saprast Dieva nodomu un Viņa vārdu. Tas notiek tad, kad lūdzējs apdomā, ko lūdz, un nevis noskaita ierastus vārdus. Lūdzējs ir arī domātājs, kas iegūst arvien skaidrāku atzīšanu un gudrību. Lūgšana audzina ticību. Kad tiekam paklausīti, mūsu ticība aug lielāka. Tā rada ciešākas saites ar debesu Tēvu un Kungu Jēzu Kristu. Lūgšana ir skola, kurā iemācās to, ko citur neatrod.

Lūgšana maina cilvēku. Lūdzēja daba, atziņa, raksturs un griba veidojas arvien līdzīga kristieša ideālam. Tas notiek, kad lūdzējs vēro sevi un nepaliek par paštaisnu liekuli. Viņam aug vēlēšanās kļūt līdzīgam lielajam Meistaram Kristum. Lūgšanā kļūstam pazemīgāki, padevīgāki debesu Tēva nodomam ar mums. Tas notiek tad, kad uz lūgšanas paklausīšanu jāgaida ilgi, un kad mums šķiet, ka netiekam paklausīti. Bet priecājamies arī tad, kad lūgšana tiek paklausīta. Katrā gadījumā notiek maiņa mūsu garīgā augumā. Tā gan notiek tikai tad, kad esam padevīgi lūdzēji.

Lūgšana mūs dara par līksmākiem kristiešiem. Tā mūs savieno ar debesu spēkiem, jo debesu valstība ir prieka valstība. Neesam tikai tādi, kas mīt iznīcības putekļos. Priekus un bēdas sastopam ar jaunu spēku – debesu spēku un prieku.

17. martā

Jēzus iedrošina

To visu es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu manī. Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.

Jāņa ev. 16:33.

Jēzus vēroja savus mācekļus un redzēja rūpes viņu sejās. Viņu mācekļiem bija grūtības, ko pasaule nepazina. Tāpēc Jēzus runāja ar mācekļiem citādi, nekā ar tiem, kuri Viņam neticēja. Tieši tāpēc, ka kāds seko Jēzum, viņam ir bēdas, kādu nav neticīgiem ļaudīm. Bet tās ir svētīgas bēdas, jo tām ir apsolījumi, kādu nav tiem, kuri neklausa Jēzum un Viņam neseko.

Mūsu bēdas ir tās, ka bieži klūpam un iekrītam kādā pārkāpumā. Sirdsapziņas bēdas. Neesam neko ļaunu gribējuši, bet, labu gribot, ir pielipis ļaunums. Dzīva un jūtīga apziņa pārmet un tiesā. Bet tas ir labi, jo mācāmies pazemoties un lūgt piedošanu. Svētīgi tie, kam ir bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Notiek tā, kā bija ar triekas ķerto, kuram Jēzus sacīja: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Mat. 9, 2. Mums ir grēka bēdas, bet piedošana mūs iepriecina un iedrošina.

Jēzus iedrošina ar savu klātnību. Viņš saka: „Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!” Tā Jēzus teica vētras naktī pārbiedētiem mācekļiem. Mūsu dzīve nav vienmēr patīkams izbrauciens mierīgā jūrā. Nezinām kādi viļņi mētās mūsu dzīves laiviņu. Bet ja pāri visam meklējam Jēzus klātnību un draudzību ar Viņu, tad arī baiļu brīžos dzirdēsim Jēzus vārdus: „Redzi, Es esmu pie jums…”

18. martā

Kas ir cilvēks?

Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?

Ps. 8:5.

Šāds jautājums dzima psalmista sirdī, kad viņš lūkojās uz debesīm un zvaigžņu pulkiem. Viņš izjuta savu mazspēcību un nīcību. Ja viņš nepazītu Dievu, tad viņam būtu jāiznīkst mazvērtības apziņā. Daudzi tādā šodien dzīvo un mirst. Bet arī mēs, ticīgi ļaudis, darām labi, nopietni jautādami: kas es esmu?

Šo jautājumu varam atbildēt ar prieku. Dievs mani un mūs visus ir radījis sev līdzīgus. Apveltījis ar gara dāvanām, kādu nav nevienam citam radījumam virs zemes. Cilvēks ir radības kronis. Viņš var valdīt virs zemes, to kopt un veidot krāšņāku.

Cilvēks – tu un es, mēs esam radīti, lai kļūtu par dievišķu personību, līdzīgi Jēzum Kristum. Viņš savās Cilvēka Dēla dienās ir parādījis, cik ideālu dzīvi iespējams dzīvot mūsu laicīgā un nepilnīgā pasaulē. Ar to Viņš atstāja aicinājumu, kļūt Viņam līdzīgiem.

Cilvēks ir radīts, lai būtu laimīgs, taisnības un miera pilns savā dvēselē. Dvēsele, kas seko Dieva valstības likumiem un tiesām, ir mirdzošāka un majestātiskāka par zvaigznēm tumšā naktī debesu lokā. „Jūs esat pasaules gaisma,” teica Jēzus.

Cilvēks ir radīts, lai viņš būtu Dieva cilvēks. Dieva cilvēks var darīt pasauli labāku un skaistāku. Uz to Dieva cilvēki, Dieva bērni, ir aicināti. Šo misiju viņi spēj veikt labāk par pasaules gudrajiem un māksliniekiem. Dieva cilvēka liecība, lūgšana un darbs, sekojot Kristum, ir ar paliekošu un mūžīgu vērtību. Par labu citu cilvēku labklājībai, pestīšanai un mūžīgas dzīves iemantošanai.

 

19. martā

Kas jādara?

Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt mūsu Dieva priekšā.

Michas gr. 6:8.

Pravietis domā par to, kas būtu jādara, lai varētu nākt pie Dieva un iegūt Viņa labvēlību. Viņš zina, ka dot Dievam dāvanas un upurus ar zemes bagātībām nekā nepalīdz. Tad viņš atminās to, ko Dievs ir teicis savā vārdā un kāda ir Viņa prasība. Tā ir izteikta ar trim padomiem.

Vispirms, darīt taisnību. Ja visi darītu taisnību, būtu viegli. Bet kad visapkārt ļaudis dara netaisnību, to dara pat tiesneši, valsts ierēdņi un tirgotāji, ko gan ticīgais var darīt? Vienkārši, kaut grūti – mums jādara taisnība netaisnā pasaulē un nav jāaizbildinās ar to, ko dara citi. Mūsu Dievs ir taisns un taisniem ir jābūt Viņa bērniem. To Dievs no mums gaida un tā Viņam patīk.

Vajag īstenot mīlestību dzīvē. Tās visvairāk trūkst pasaulē. Par mīlestību gan daudz runā, dzied, raksta un daudzina, bet viņas ir tik ļoti maz. Ievērosim, ka mīlestība tāpat kā ticība, ka tā neparādās darbos, ir nedzīva. Īstenosim mīlestību!

Ir jāstaigā pazemīgi Dieva priekšā. Katrā ziņā, cilvēku priekšā var izlikties pazemīgs. Bet tādam Dieva priekšā jābūt īsti un patiesi pazemīgam. Cilvēkam nav jāstāsta Dievam savi labie un lielie darbi, kā to darīja farizeji. Jēzus tos norāja un norāt var mūs, ja sirds dziļumā neesam pazemīgi. Staigāsim pazemībā, jo pazemīgiem Dievs dod savu žēlastību. Tad diena būs gaiša, būsim Dievam patīkami.

20. martā

Gara tieksme

Jo miesas tieksme ved nāvē, bet gara tieksme uz dzīvību un mieru.

Rom. 8:6.

Diena vai nakts, darbs vai atpūta, mēs ikviens sekojam miesas vai gara tieksmēm. Lasītā vārdā ir teikts, ka sekojot vienai vai otrai tieksmei, tiekam vesti vai uz nāvi, vai dzīvību un mieru. Kurai tieksmei ļaujam sevi vadīt? Kāds ir mūsu lēmums? Iznākums ir zināms: dzīvība vai nāve.

Nav nemaz jādomā par zemām vai riebīgām tieksmēm. Ļaudis aizraujas, jūsmo, apbrīno modernās tehnikas sasniegumus, mašīnas, aparātus, visu, kas materiālai dzīvei sniedz atvieglojumus. Māksla, mūzika bez dievīga gara tieksmēm cilvēku pavedina attālināties no Dieva Gara vadības un dzīvības ceļa.

Cilvēks bīstas no nāves, bet netic, ka miesas tieksmes aizved uz to. Miesas tieksmes ceļš cilvēkam ir skaists un patīkams. Tikai nāve nav skaista…

Gara tieksmes ir Dieva darbs mūsos. Sekojot dievišķām tieksmēm esam brīvi no vientulības, jo Gars ieved draudzībā ar Dievu, visas dzīvības avotu. Gara tieksme rāda Kristu viņa skaistumā. Apskaidro skatu uz visaugstāko ideālu, aicina būt līdzīgiem Kristum. Nav neviena, kas būtu pārāks par Viņu. Gara tieksmes vada uz mieru. Mieru ar Dievu un mieru ar cilvēkiem. Mieru ar dzīves apstākļiem un pat ar ciešanām un krustu. Sekosim gara tieksmei! Tā ved uz dzīvību un mieru.

21. martā

Cerības apliecība

Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības, jo uzticams ir tas, kas apsolījis. Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem.

Rbr. 10:23–24.

Mūsu cerība ir Kristus, jo Viņš ir mūsu Glābējs un Kungs. Viņš ir Kungs par visu universu un tautām, pār tevi un mani. Viņš ir Kungs par visu, ko šodien ceram darīt un veikt. Viņš ir Kungs pār grūtībām un izdevībām. Pie šāda Kunga, kas ir apsolījis mūs vadīt un svētīt, mums stipri jāturas. Jāturas pie Viņa apsolījumiem. Cerība iet cieši kopā ar ticību. Bez cerības ticība paliek vāja. Cerība dara mūsu ticību gaišāku. Cerība dod skatu uz Dieva labvēlību un labu iznākumu mūsu darbam un cīņai. Ne velti dzirdam izteicienu: „Cerības zvaigzne”.

Cerība mums jāpatur stipra tieši tāpēc, ka dzīves notikumi grib rādīt tieši pretējo – tie grib iestāstīt, ka nekādas cerības nevar būt. To pašu saka pasaules ļaudis un dvēseles ienaidnieks sātans. Ir daudz cerības pretinieku, kas ticīgo cerību un apsolījumus grib padarīt smieklīgus. Bet mēs zinām, ka tā ir tukša runa, jo mūsu cerības apliecinātājs ir Kungs pār visu un Viņš ir uzticīgs saviem solījumiem.

Ļausim, lai Kristus šodien ir Kungs pār mūsu darbiem un dienas notikumiem. Viņš lai ir tas, kurš mūsu neizdevības pārvērš par izdevībām, zaudējumus par ieguvumiem un ciešanas par prieku. Turēsimies nešaubīgi pie tā, ko esam atzinuši par visspēcīgu un mīlestības pilnu. Cerības Devējs ir mūs mīlējis un savu dzīvību par mums devis. Viņš ir uzvarējis visas ļaunās varas, kā gan lai mēs necerētu uz Viņu? Mēs ceram un apliecinām, ka Viņa uzvara ir un būs arī mūsu uzvara. Pie tā turēsimies šodien, ikdienas, visu mūžu.

22. martā

Dieva atļauja

Tad es pats pie sevis savā prātā nodomāju: Dievs tiesās tiklab taisno, kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai ir savs nolikts laiks.

Sal. māc. 3:17.

Dievs atļauj notikt ļaunumam pasaulē. Bez Viņa atļaujas nebūtu ļaunu valdnieku, nebūtu grūtu laiku. Dievs atļauj bezdievim iet savu ceļu un dažreiz dzīvot vēl labāk nekā dievbijīgajam. Bagātas ražas un neražas, dabas katastrofas un auglīgi miera gadi, viss nāk ar Dieva atļauju. Kāpēc tā? Ja Dievs valda, tad kāpēc Viņš atļauj ļaunumam uznākt? Tā ir, bet kāpēc lai Viņš neatļautu? Vai cilvēki to atzītu?

Dievs grib, lai cilvēks mācās atzīt labu un ļaunu. Cik ir tādu, kas redzēdami ļaunumu un ciešanas, atzīst Dievu. Cilvēks to zina, kas ir ļaunus, kas labs, bet kāpēc viņš dara ļaunu? No Dieva prasa, lai Dievs darītu labu, bet pats dara ļaunu. Kāpēc tā? Salamans vienu sauc par taisnu, otru par netaisnu un saka, ka Dievs tiesās abus. Ja tu zini, kas labs un kas ļauns, tad kāpēc tu dari ļaunu? Neesi netaisns!

Ļauni netikumi cilvēku mudina meklēt un atzīt Dievu. Ciešanas daudzus piespiež meklēt Dieva valstību un ilgoties pēc tās. Dievs ne tikai atļauj meklēt Viņa valstību, bet vēl vairāk – Viņš to piedāvā. Tagad ir brīvības un izvēles laiks, lai cik bezdievīgi cilvēki valdītu virs zemes. Bet Dievs dod arī labus laikus. Cilvēks var meklēt Dievu un Viņa valstību labos laikos. Kāpēc Dievu meklē tikai ļaunās dienās? Ja esi Dievu meklējis labās dienās – Viņš būs pie tevis arī ļaunajās. Ar Dievu visas dienas un visi laiki ir svētīti. Dieva rīcībai ir savs nolikts laiks.

23. martā

Divi spēki un divas varas

Jo es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt nē. Jo labo, ko es gribu, es nedaru, bet ļauno, ko es negribu, to es daru.

Rom. 7:18–19.

Svētos Rakstos ir vairākkārt rakstīts par to, ka cilvēkā mājo divas pretvaras. Dvēsele tiecās pēc Dieva un grib darīt Viņa prātu. Dzīve tomēr ir pilna vājību un ļaunuma. Ideāli ir viena lieta, reālā dzīve kaut kas cits. Mūsu dvēsele jūt, kas mēs gribam būt, bet ārējā dzīve stāsta par to, kas mēs īsti esam. Mēs cenšamies, cīnāmies un pūlamies, bet redzam, ka mūsu spēks ir par mazu. Ļauna negribam, bet viņš pie mums ir. Labais un ļaunais ir nesamierināmi un nesavienojami. Ir grūti.

Mums ir divas iespējas. Kad sajūtam savu nespēku, tad varam padoties ļaunai varai un necīnīties pret to. Tā dara daudzi. Viņi atrod attaisnojumu savai neveiksmei. Bet ir otra iespēja – pat apzinoties savu nespēku, varam nepadoties un cīnīties. Ja nav liela uzvara, lai ir kaut maza. Nākošā var būt lielāka. Tā dara patiesi kristieši. Piedzīvojumi rāda, ka cīnoties kļūstam spēcīgāki. Tomēr ievērosim vienu lietu: ja atzīstam savu nespēku un meklējam Dieva palīdzību, tad ļauno spējam uzvarēt.

Beidzot ir tā: jo asākas un grūtākas cīņas ir izcīnītas, jo mazāka top plaisa starp labo, ko gribam un to, ko spējam. Neveiksmes un zaudējumi top mazāki un uzvaras lielākas un pilnīgākas. Šodien cīnīsimies un nepadosimies. Ar Kristu ejot cīņa uzvarēsim. Ļaunumam būs jāatkāpjas un paveiksim labo, ko gribam.

24. martā

Ieteicami nodomi

Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju: mans Dievs mani uzklausīs.

Michas gr. 7:7.

Šai nodaļā pravietis apraksta drūmu ainu: dievbijīgo ir maz. Ļaundaru daudz. Cits citam liek valgus, un ļaunu darīt ir gatavi pat draugi un paša ģimenes ļaudis. Ko domā pravietis šādā situācijā? Vispirms viņš apņemas raudzīties uz Dievu. Mēs saprotam, ka raudzīties uz Dievu un mazāk uz cilvēkiem, ir labs nodoms. Dievs dod mums drosmi un spēku katrā vajadzībā – briesmās vai laimīgos apstākļos. Mūsu pašu un visu dievbijīgo cilvēku piedzīvojumi liecina par Dieva visspēcību un mīlestību.

Pravietis apņemas gaidīt uz Dievu. Gaidīt uz Dievu nozīmē visu vajadzīgo no Tā, kam ir visa garīgā un laicīgā vara un bagātība. Gaidītājs negaida tik daudz no cilvēkiem un pasaules, bet gaida no visspēcīgā mīlestības Dieva. Kad domājam par sevi, tad redzam, cik daudzkārt mūsu gaidīšana un lūgšana ir nepacietīga. Kā mazi bērni mēs visu gribam saņemt tūlīt. Ja tūlīt nedabūjam, ko lūdzam, tad kurnam un dusmojamies. Gaidīt pacietīgi – šī ir pareizā nostāja. Tātad gaidīsim uz Dievu šodien. Gaidīsim dvēseles dzīvei un dienišķo vajadzību piepildīšanai.

Beidzot: cerība nepamet kaunā. Mūsu ticība ir vāja, pacietība maza, spēka nav daudz un vajadzības ir lielas un to ir daudz. Bet pravietis liecina: manas glābšanas nesējs, mans Dievs mani uzklausīs! Vienalga, kaut ienaidnieks smejas, nicina un zaimo, mēs zinām; Dievs ir tuvu pie mums un Viņš būs ar mums.

25. martā

Dievs ar mums

Ja tas Kungs nebūtu bijis ar mums, kad cilvēki cēlās pret mums, tad viņi mūs būtu aprijuši dzīvus, kad iedegās viņu dusmas.

Ps. 124:2–3.

Šai psalmā ir liecība par to, kāds būtu bijis Dieva ļaužu liktenis, ja Dievs nebūtu bijis ar tiem. Tad mēs, tā lai saka izglābtie, tad mēs būtu dzīvi aprīti un noslīcināti cilvēku dusmās. Bet Dievs savus ļaudis visus nodeva ienaidnieku rokās un viņi tika izglābti kā putni no mednieka valgiem. Palīdzība nāca no tā Kunga, kurš ir radījis debesis un zemi, ir varens un dod, un sargā savus ļaudis.

Ticīgu cilvēku šodien sastopam dažādās situācijās. Visas nav labvēlības. Dažas dienas ir tādas, kuras nepatīk un ir jāpavada rūpēs un bailēs. Ticīgais jūtas kā ūdens plūdos un upes viļņos. Ticīgais sastop un jūt cilvēku, Dieva ienaidnieku dusmas. Pret viņu ceļas nikni ļaudis. Ienaids ir nepelnīts, jo sātans ir sakūdījis cilvēkus naidā pret Dievu un Dieva bērnu. Cilvēku dusmas un draudi dara ticīgo nedrošu un satrauktu. Ja tas Kungs nebūtu klāt ar savu spēku, ticīgais nepastāvētu. Bet tas Kungs ir klāt un tas ir vislabākais, kas var būt.

Dažreiz tās ir paša sātana dusmas. Tā nav, ka Dieva cilvēks tās nesajustu. Sātans draud un rūc kā lauva. Viņš dažreiz saka: tu esi pazudis, tavs Dievs tevi ir atstājis. Sātana meli ir dusmu pilni un spēcīgi. Tos dzirdēt ir baigi. Daudzi to ir piedzīvojuši. Bet tas Kungs ir ar savu bērnu un Viņa valoda ir cita: – Es tevi esmu mīlējis ar mūžīgu mīlestību, tu esi mans. Un ar to pietiek.

Dieva klātnības iznākums ir gan miesīga, gan garīga izglābšana. Dieva klātnība dod padomu un jaunu spēku un drosmi. Visgaišāk un saprotamāk caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju. Jo Viņa vārds ir Imanuēls – Dievs ar mums.

26. martā

Viņš ir Dieva Dēls

Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”

Mat. 14:33.

Dievs dažreiz liek piedzīvot ļoti grūtus un bīstamus piedzīvojumus. Mācekļiem tāds bija jūrā un vētrā. Mācekļi bija ļaudis, kam vēji, ūdenī un baigi piedzīvojumi nebija sveši. Bet šis bija tāds, ar kuru salīdzinot citi, bija parasta lieta. Kaut kas nepieredzēts notiek arī šodien. Ir dažās vietās plūdi, zemestrīces un vētras. Visur tādas nav. Bet visiem cilvēkiem var pienākt tāda diena, kad visdrošākie pazaudē savu drosmi. Ir laiki, kad tautas izmisumā trīc. Tad daudzi ir vienā laivā.

Bet ir arī individuālas un ģimeņu vētras. Grūtas slimības, katastrofas, saimnieciski zaudējumi. Tad tas, ko šie cilvēki ir turējuši par pamatu un stabilitāti savai dzīvei, pēkšņi pazūd zem kājām. Un neviens nezina padoma, ko darīt. Protams, nav jādomā un jāgudro tikai par sevišķi bīstamiem piedzīvojumiem, bet varam saprast to, ka ikdienas Dievs mūs izglābt no dažādām, pat nepamanītām briesmām.

Mācekļu piedzīvojums bija tik baigs, ka viņi pat Jēzu, savu Meistaru, neapzina. Bet Jēzus viņus pazina un parādīja savu varu. Mācekļiem bija jāsāk saprast, ka Jēzus pavēlei klausa it viss. Tagad jautāsim sev: vai šo atziņu mēs esam iemācījušies? Pasauli nevalda cilvēki, nevalda dabas spēki, nevalda ļaunie gari, bet visu valda Dievs. Viņš ir devis varu savam Dēlam, mūsu glābējam un draugam. Ja pienāk pārbaudījumu laiks, sacīsim ticībā: Patiesi, Tu esi Dieva Dēls! Izglābti pateiksimies un visiem apliecināsim: Patiesi, Viņš ir Dieva Dēls un mēs esam Viņa liecinieki.

27. martā

Ticības spēks

Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizskāra Viņa drēbju vīli, jo tā sacīja pie sevis: Kaut tik vien viņa drēbes varētu aizskart, tad es taptu vesela. Tad Jēzus, atgriezies un to ieraudzījis, sacīja: „Ņemies drošu prātu, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.” Un sieva tapa vesela tai pašā stundā.

Mat. 9:20–22.

Kad sastopam ļaunumu, slimības un dvēseles dzīves problēmas, tad dažreiz pat visstiprākie, labākie un drošākie cilvēki ir nespēcīgi. Lieli un ļauni spēki sakauj pat visstiprākos. Ir labi, ja sabiedrojamies ar kādu, kas ir stiprāks par ļaunumu. Tāds ir Jēzus, Viņš dod jaunu spēku. Kad sastopam Jēzu, tad esam pienākuši pie visvarenākā un drošākā spēka avota.

Mūsu ceļš ir vēl brīvāks pie Jēzus, nekā bija slimajai sievai. Viņš aicina, jo ir teicis: Kas grib, lai nāk! Un tie, kas nāk pie Viņa, nepieviļas. Bet jānāk ticībā. No cilvēkiem parasti dzirdam, ka vajagot būt ļoti lielai un īstai ticībai. Tas ir tiesa, bet nav viss. Mūsu lasītā notikumā Jēzus teica, ka šai sievai bija ticība. Mūsu laika gudrie teiktu, ka viņa bija māņticīga, jo kāds spēks tad varētu būt Jēzus drēbju vīlei? Bet Jēzus viņas domas nekritizēja. Ar Jēzu var rēķināties visvājākie.

Kad saskaramies ticībā ar Jēzu, tad mūsos ieplūst spēks. Dziedināšanas nu piedošanas spēks. Tas var notikt visļaunākos apstākļos. Bēdu vietā nāk prieks, nemiera vietā miers. Šāds piedzīvojums ir kā debesu piedzīvojums. Iesim pie Jēzus ar tādu ticību, kāda tev viņa ir. Lieto to pašu un tava ticība tev palīdzēs.

28. martā

Dieva gādība

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā putni?

Mat. 6:26.

Aiziet mums dienas un aizsteidzas gadi – tā dziedam un tā tiešām ir. Bet var notikt, ka tos pavadām rūpēs un zūdīšanās. Viss jau mainās, tikai Dieva gādība nemainās. Viņš gādā par mums un ievērosim to, ka mums ir liels Gādnieks.

Dievs gādā tāpēc, ka Viņš ir mīlestība. Viņa mīlestība aptver visu. Dabu, stādus, dzīvniekus un cilvēkus. Notiek gan dabas katastrofas un klizmas, bet tomēr pasaule pastāvēs un nekas neiznīcinās Dieva gādību. Viņš mīl un uztur visu un visus. Dievs gādā it īpaši par saviem ļaudīm, kurus Viņš sauc par putniem gaisā. Šai pašā reizē Viņš piemin puķes laukā. Un Viņš jautā: vai tad jūs neesat daudz labāki nekā putni? Un puķes laukā? Varētu iebilst: bet putni un puķes negrēko, cilvēki grēko! Tā gan ir, bet Dievs mūs tā mīl, ka ir devis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Jēzus ir izcietis mūsu sodu, kā tad Dievs, Tēvs, negādās par mums? Kas ir dārgi pirkts, to rūpīgi glabā, par to gādā un sargā.

Dievs par mums gādā un sūta savus sūtņus, kas mūs debesu Tēva vārdā iepriecina un stiprina ticībā. Tādi bija pirmie apustuļi un tādi ir Dieva kalpi šodien. Dievs gādā par viņiem un gādā par mums. Ir rakstīts, ka Viņš sūta pat eņģeļus. Ebr. 1, 14. Viņš ir sūtījis savu Garu, kas mūs vada, lai nemaldāmies. Vērosim Dieva gādību, saņemsim to un būsim pateicīgi. To darīsim šodien un gadiem, ko Dievs mums dos.

 

29. martā

Bagātību krājumi un rezerves

Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, kurā Viņš pārpilnībā mūs apveltījis ar dziļu gudrību un atziņu.

Efes. 1:7–8.

Gudri cilvēki Dieva dāvanas neizšķiež un neizputina. Viņi domā par rītdienu, kura var būt nebalta diena. Ir labi, kad ir kāds krājums un rezerve nākotnei. Laicīgā ziņā to ļaudis labi saprot. Un tomēr laicīgās rezerves var pazaudēt neatkarīgi no cilvēku pūlēm, krāšanas un glabāšanas. Pasaulē visu nosargāt un paglabāt nespēj pat miljonāri.

Mēs zinām līdzību, kuru Jēzus teica par 10 jaunavām. Puse no tām bija gudras, puse ģeķīgas. Viņu gudrība vai ģeķība izteicās rezervju sagādāšanā un līdzi ņemšanā. Gudrās savas rezerves ņēma sev līdzi, ģeķīgās neņēma.

Ticīgais cilvēks var krāt garīgu mantu un var to nedarīt. Jautāsim, cik mēs esam garīgi bagātāki pēc desmit, divdesmit vai piecdesmit gadiem ticības dzīvē? Daudzi ir tikpat nabadzīgi garīgā gudrībā, atziņā un spēkā, kādi bija tad, kad tika pestīti. Garīgai bagātībai jānāk no augšas, no Dieva žēlastības. Apustulis priecājas, ka Dievs apveltī atpestītos ar dziļu gudrību un atziņu. Šīs mantas jākrāj un jāglabā. Dievs ir bagāts un labprāt tās dod. Bet apustulis lūdz, lai Efezas ticīgie kļūtu bagāti žēlastībā, dziļā gudrībā un atziņā. Un mums vajag to pašu.

Dieva bagātība, Dieva rezerves ir neizsmeļamas. Bet Viņš tās dod tiem, kuri tās ar rūpību un cieņu saņem un glabā. Dievs zina, ko ar šīm mantām darām. Ja tās ar cieņu lietojam un rūpīgi glabājam, tad Viņa roka ir atvērta un Viņš tās dod cienīgai lietošanai. Krāsim tās, glabāsim un vajadzībā lietosim.

30. martā

Taisnošana ticībā

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus, cerībā iemantot dievišķo godību.

Rom. 5:1–2.

Kurš katrs cilvēks var tikt apsūdzēts pie Dieva, jo visi esam grēkojuši. Taisna nav neviena. Visgodīgākam cilvēkam var atrast kādu vainu, ko ar cilvēcisku taisnošanu nevarētu attaisnot pie Dieva. Ikkatram, kam apziņa tiek modināta, ir skaidrs, ka nepielūdzama patiesība ir šī: visi ir grēkojuši.

Bet Dievs ir tas, kas taisno. Viņš ir devis savu Dēlu ar noteikumu, ka tie, kas tic, tiek taisnoti. Dievs ticīgos neapsūdz, bet gan tos dara par saviem bērniem. Un neviens, ne virs zemes, ne debesīs nespēj apsūdzēt tos, kurus Dievs ir taisnojis un darījis par dievišķās godības mantiniekiem.

Ne jau vienmēr ticībā taisnotie, Dieva bērni, ir pasargāti no ciešanām, zaudējumiem un dažādām likstām. Dievs zina, kā audzināt mūžīgai godībai tos, kurus Viņš ir taisnojis. Dieva ģimenē lutekļu nav. Bet no visām ciešanām un pārbaudījumiem ticībā taisnoties iziet ar jaunu spēku un jaunu ticības dzīves izpratni. Tādi vairs nav nevarīgi bērni, kuri katrā grūtībā pazaudē ticību un cerību. Ticībā taisnotos Dievs dara arvien spēcīgākus, arvien skaidrākus un cienīgus iemantot dievišķo godību. Viss notiek saskaņā ar Dieva noteikumu: ir jātic Viņam un Viņa Dēlam. Lūgsim, lai Dievs mums dod dzīvu un nešaubīgu ticību.

 

31. martā

Dieva vadība

Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas. Es darīšu tumsību viņu acīs par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.

Jes. 42:16.

Dievs sola vadīt aklos. Kas ir šie aklie? Vai tie nav visi cilvēki, arī mēs paši? Ko mēs zinām par iesāktās dienas ceļu? Cik tālu varam redzēt? To nezinām, un nezināšanu var pielīdzināt aklumam. Bet mums nav jārēķinās tikai ar nelaimēm un neizdevībām vien. Varbūt šī diena būs viena no vislabākām!

Garīgi domājot mēs piederam pie tiem, kuri var teikt: „Es biju neredzīgs, bet tagad redzu!” Dievs mūsu tumsību ir darījis par gaismu. Viņš ir mūsu gaisma un Vadonis. Varam teikt pat tā, ka ir kāds svētīgs aklums. Ja kāds ir „akls” un novēršas no lētām kārdinātāja piedāvātām lietām, tad tas dara gudri, jo neļauj sevi pievilt un zina, ka ne viss ir zelts, kas spīd!

Dieva cilvēkam jābūt kurlam un nav jādzird čūskas valoda, lai cik laipna tā. Ir jāatmin Ieva Ēdenē. Ir jāklausa un jāatmin tas, ko Dievs saka. Lai nekristu bedrē, nav jāseko akliem vadoņiem. Ir vadoņi Kristus kalpi un ir vadoņi tumsības kalpi. Lai Dieva vārds ir mūsu gaisam un spīdeklis mūsu ceļam. To darot, Dievs arī mūsu nepareizos soļus var mainīt par labu. Neaizmirsīsim, ka arī neizdevībās ir kāda mācība, kas dara vēlāk gudrākus un redzīgākus. Dievs šodien sola mūs vadīt, darīt nelīdzenu par līdzenu ceļu un tumsību par gaismu. Uzticēsimies un sekosim Viņam. Tad arī tumsība mums būs par gaismu, jo Viņš to ir solījis un no tā neatkāpsies.

1. aprīlī

Dievs Kungs ir Palīgs

Redzi, Dievs tas Kungs man palīdz, kas atzīs mani par vainīgu? Tiešām, tie visi sadils un sabirzīs kā drēbe, kodes viņus sagrauzīs.

Jes. 50:9.

Nav tāda cilvēka virs zemes, kam nevajag palīdzības. Visgudrākam var pietrūkt padoma, visstiprākam pienāk brīdis, kad spēks ir izsīcis. Vislabākam ticīgajam pienāk kārdinājumu un dažādu vājumu brīži. Var nejauši tikt apsūdzēts. Visiem vajag palīga, laicīga un garīga.

Bet kur ir palīgs? Kas viņš ir? Tam jābūt stiprākam par stipro, kad stiprais ir vājš. Tam jābūt gudrākam par gudro, kad gudrais ir bez padoma. Palīgam jābūt svētākam, kad svētais kārdinājuma brīdī ir kā niedra, ko vējš loka uz visām pusēm.

Pravietis Jesaja ir teicis drošus, pat pārdrošus vārdus par to, kā sastaps ienaidniekus un apsūdzētājus. Viņš saka, ka tie visi ies bojā, bet viņš pastāvēs. Viņš stiprā pārliecība ir tā, ka Dievs tas Kungs ir viņa pusē, ar viņu un par viņu. Dievam tam Kungam neviens neiedrošināsies pretoties, un ja kāds to darīs, tas pats ies bojā. Pravietim ir apbrīnojami stipra pārliecība par to, un tai ir stiprs pamats.

Kad ticībā piesaucam savu Dievu un Kungu, uz Viņu cerēdami un saskaņā ar Viņa apsolījumiem, tad ikkatra cīņa beidzas ar uzvaru. Ikviens darbs labi izdodas. Neviens ienaidnieks, neviena grūtība nevar aizkavēt ticīgo cilvēku ceļā pie Dieva, sava Kunga. Un beidzot, viņu sagaida Tas, uz ko viņš ir cerējis un pie kā turējies visu mūžu. Tas Kungs ir bijis uzticams cīņā, Viņš būs uzticīgs uzvarā.

2. aprīlī

Dieva draugs

Un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahams ticēja Dievam un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, un viņš tika nosaukts Dieva draugs.

Ebr. 11:23.

Ābrahams bija vīrs, kurš ir ieguvis augstu tituli: Dieva draugs! Kas viņam tādu tituli deva? Pats Dievs viņu sauc par „savu mīļo”, kad runā uz Ābrahama pēcnācējiem. Jes. 41:8. Dažreiz dzīvē notiek tā, ka kāda cilvēka pēcnācēji lepodamies ar savu priekšteci, dod tam kādu tituli. Citreiz notiek, ka nelabvēļi, skauģi un zobgaļi dod kādam kādu iesauku. Ir dzirdēts par dievbijīgiem ļaudīm, kam pēc nāves dod tituli: svētais. Tikt sauktam par Dieva draugu ir gods. Nevienam nepatiktu titulis: „velna draugs”.

Ko citi var par mums teikt? Un ko Dievs var teikt? Šie nav nieka jautājumi. Draudzība saista divas personas. Tādēļ ir populārs teiciens: „Saki man, kas ir tavs draugs, lai es zinu, kas tu esi!” Liels ir jautājums: kā es varu būt Dieva draugs? Ir jādara tā, kā darīja Ābrahāms. Vispirms, viņš ticēja Dieva apsolījumam. Ticība ir daudz vērtīgāka, nekā cilvēki domā. Kas tic, tas Dievu tur par taisnu un uzticamu. Kas netic, tas Dievu tur par meli. I. Jāņa vēst. 5:10. Kas netic, apvaino Dievu. Ābrahams Dievam ticēja un uzticējās, vienalga, kādi viņa piedzīvojumi bija.

Ābrahams kopa sakarus ar Dievu. Cēla Dievam altārus visur, kur vien gāja. Lūdza Dievu ikdienas. Ja mēs gribam būt Dieva draugi, tad mums ir ar Dievu jārunā. Jālūdz. Ābrahams klausīja Dievam. Bija gatavs upurēt savu dēlu. Šodien Dievs mums tā neprasa, bet arvien ir kaut kas jāupurē. Pateicība un priecīga kalpošana. Dievs arī mūs dažreiz pārbauda, bet pārbaudīšanas Viņš pārvērš priekā un svētībā. Varam būt Dieva draugi. Varbūt šai dzīvē tam nav liela nozīme, bet Mūžībā tam ir neizteicama vērtība.

3. aprīlī

Jēzus pats tika kārdināts

Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.

Ebr. 4:15.

Jēzus, Augstais Priesteris, ir mūsu aizstāvis un salīdzinātājs pie Dieva par mūsu grēkiem. Līdzcietīgs aizstāvis, Viņš jūt līdzi mūsu vājībām, jo pats tika kārdināts. Mēs saprotam, ka tāds, kas pats nav kārdināts, nespēj saprast kārdināto. Kārdināto un kritušo. Kārdināšanai ir velnišķīgs skaistums. Jēzus to pazina un mums ir jāmācās to pazīt. Pazīt sātana valodu, viltus skaistumu, viltus labumu, viltus piedāvājumu.

Mūsu Augstais Priesteris var mums palīdzēt pārbaudīt, novērtēt un izlemt, kas ir viltus un kas ir dievišķa patiesība. Dievišķā gudrībā Jēzus novērtēja laicīgos piedāvājumus: maizi, slavu un pasaules varu. Viņš neizmainīja Dieva draudzību pret pasaules labumiem. Paklausīja Dieva vārdam, godināja un pielūdza Dievu, nevis lielo viltnieku, sātanu. No Jēzus ņemam paraugu un izvērtējam pasaules piedāvājumus. Tos neizmainām pret Dieva dāvanām un taisno dzīves ceļu.

Kārdināšanu varam pārspēt tad, kad augsti vērtējam Dieva draudzību. Kad topam kārdināti, tad jautājam: Kas patīk mūsu Tēvam debesīs? Vai Viņš svētīs mūsu izvēli? Kas jādara, lai paturētu Dieva draudzību? Tā jautāja Jēzus izšķirošā brīdī. Darīsim mēs tāpat. Kārdināšanu brīdī vienmēr pieņemsim noteiktu lēmumu – jā vai nē. Tā darīja Jēzus un vienmēr teica Dievam jā un sātanam nē. Viņš bija nepierunājams un nelokāms. Mūsu Augstais Priesteris ir paraugs, palīgs un aizstāvis. Turēsimies pie Viņa!

 

4. aprīlī

Ciešanās darīts pilnīgs

Jo Tam, kura dēļ viss ir un caur ko viss ir, kas daudz bērnus vada uz godību, tam pienācās Viņu, pestīšanas iesācēju, ciešanās darīt pilnīgu. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.

Ebr. 2:10.,18.

Kristus dzīve bija daudz ciešanu un pārbaudījumu dzīve. Visas ciešanas nebija miesīgas, bet bija daudz tādu, kurās cieta Viņa dvēsele. Ciešanas nebija Viņa paša dēļ, bet gan citu, arī mūsu dēļ. Viņš cieta nevis savu, bet mūsu pārkāpumu dēļ, Viņš bija bez grēka, bet cieta mūsu grēku piedošanai un izpirkšanai pie Tēva.

Viņš bija īsts Cilvēka Dēls un zemas kārtas cilvēks. Nebija izlutināts bagātnieks un cienīgs aristokrāts. Viņš bija ne tikai cilvēkiem līdzīgs, bet cilvēks šī vārda vispilnīgākā nozīmē. Viņš nebija izņēmums, kam būtu bijis vieglāk ciest nekā citiem. Viņš bija nabadzīgs, sala, slāpa, pazina izsalkumu, nogurumu, visas grūtības, kādas mēs pazīstam. Ir viena dziesma: „Krustā sistais Nācarietis, cik Tu biji nabags, mazs…” Tā bija. Neviens nevar teikt, ka mūsu Pestītājam bija vieglāka dzīve nekā mums.

Viņš nāca no debesīm un pazina debesu dzīvi un tās godību. Viskrasāk grūtības izjūt tāds, kam ir bijusi ērta dzīve un kas pēkšņi nonāk trūkumā un sāpēs. Pārmaiņa bija liela, salīdzinot ar to godību, kurā Viņš bija pirms pasaule tika radīta. Mēs dziedam: Vai Jēzus jūt, līdzi ciešanās? Jā, Viņš tās saprot, izjūt visā pilnībā, ne tikai teorijā. Viņš ir pilnīgs palīgs, pilnīgs aizstāvis tāpēc, ka pats ir cietis. Un ir visspēcīgs visās lietās. Un pats galvenais: Viņš mūs mīl!

5. aprīlī

Ķēniņš nāk!

Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa. Bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs.”

Mat. 21:8–9.

Uz Jeruzālemes ceļa ir liela kustība. Tur jāj uz ēzeļa kāds pusmūža vīrs, Cilvēka Dēls. Gājiens ir bez iepriekšējas sagatavošanas. Nav ceremoniju meistaru, nav sagatavotas programmas. Ļaudis domā, ka sengaidītais Ķēniņš jāj uz svētkiem. Tā ir viena daļa patiesības. Bet šodien mēs zinām, ka Jēzus jāja uz svēto pilsētu, lai liktu pamatus citai, neredzamai, bet mūžīgai valstībai. Jaunās un mūžīgas Valstības pamatā būs jaunā Ķēniņa krusta nāve un augšāmcelšanās. Šos Valsts pamatus satricināt un izjaukt nespēs neviena vara virs zemes.

Dievs dara savu darbu. Cilvēki paši nezinādami pušķo ceļu Tam, kurš atnesīs cilvēcei dzīvības un Lielās Dienas vēsti. Augšāmcelšanos. Uzvaru pār nāvi. Cilvēki cērt zarus, klāj drēbes uz ceļa Uzvarētājam zem kājām. Viņi sauc „Ozianna!” Tas nozīmējot: „Pestī tagad!” Glāb nu! Lūdz tūlītēju pestīšanu, glābšanu. Lūgdami domā par laicīgu valsti. Bet Dievs visu dara un piepilda daudz labāk, nekā cilvēki domā un cer.

Glābšanas, pestīšanas, jaunas dzīves un Valsts ceļš gāja caur Ģetzemani, pāri Golgatai un cauri kapam. Un šis tad ir tāds ceļš, kuru neviens nevar aizslēgt, izpestīt un aizliegt. Nav varas, nav ienaidnieku, kuri uz šī ceļa sagatavoto pestīšanu spētu atņemt vai iznīcināt. „Es dzīvoju un jums būs dzīvot,” saka Jēzus. Ķēniņš.

6. aprīlī

Vissvarīgākie notikumi

Bija viena nedēļa, kurā norisinājās vissvarīgākie notikumi: Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Nekad nevar būt par daudz domāt par nāvi un augšāmcelšanos. Šie abi notikumi ir tādi, kurus bez šaubām un neizbēgami ir visiem jāpiedzīvo. Viss cits ir mainīgs un nedrošs.

Jēzus nāve. „Un Jēzus sauca skaņā balsī: Tēvs es nododu savu garu tavās rokās. Un to sacījis Viņš nomira.” Lūk. 21:46. Tad Viņš tika aprakts. „Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja.” Mat. 27:59–60.

Nāve ienāca cilvēcē caur viena cilvēka, Ādama grēku. Mēs neesam ne labāki, ne svētāki par Ādamu. No nāves neviens nevar ne paslēpties, ne izbēgt. Visi esam grēcīgi un mirstīgi. Bet neesam bez cerības. Nāve ir tie paši vārti priekš mums, caur kuriem Jēzus gāja. Pa tiem varēsim iet ar cerību, ka ejam uz Tēva mājām. Tāds mantojums ir Jēzus brāļiem un māsām.

Bet Jēzus ir augšāmcēlies. Jaunās nedēļas pirmās dienas rītā. Pulciņš sievu aizgāja pie Viņa kapa. Tur bija debesu sūtņi, eņģeļi. Tie sacīja – „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.” Lūk. 24:5.

Ir mirušo augšāmcelšanās. Tikpat reāla kā nāve, tik reāla ir augšāmcelšanās. Par augšāmcelšanos noteicēji nav cilvēki, bet Dievs. Varam teikt, ka augšāmcelšanās ir neizbēgama. Varbūt neticīgi cilvēki vairāk baidās no augšāmcelšanās kā no nāves. To dara nojauta par tiesu. Bet mūs iepriecina Jēzus vārdi: Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic Tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.” Jāņa ev. 5:24.

7. aprīlī

Ilūzijas

Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists un viņu kliegšana pārspēja. Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.

Lūk. 23:23–24.

Ļaudis kliedza, lai Jēzus tiktu sists krustā. Kas tie tādi par ļaudīm bija, šie kliedzēji? Varbūt ikdienā viņi bija klusi ļaudis? Un tagad kliedza tā, ka Pilāts citādi nevarēja, bija jāizpilda ļaužu griba. Lolojam ilūzijas, domādami, ka cilvēks ir labs. Bet patiesībā ir samaitāts.

Demokrātiska valdības iekārta valstī cilvēkus nepadara labus. Citas valdības iekārtas arī nē. Pienāk brīdis, kad tauta balso vienprātīgi: Sit viņu krustā! Tik asinskārīgu tautas sapulci Pilāts nebija redzējis. Bet šai dienā nokrita maska un bija skaidri redzams tāds ļaunums, kādu grūti iedomāties. Vai tautas balss bija Dieva balss? Tautas balss bija asinskārīga pūļa balss.

Izglītība ir otra ilūzija. Tie, kas kliedza lai Jēzu sistu krustā, visi nebija tumši un neizglītoti ļautiņi. Tur bija ļaužu virsnieki, garīdznieki, kalpotāji Pilāta un Hēroda lepnajās pilīs. Jūdu tautā analfabētu tikpat kā nebija. Šī tauta bija savās skolās vairāk mācījusies nekā mēs šodien domājam. Vismaz Rakstu mācītāju likumus viņi zināja. Bet tas viņus „labus” nepataisīja. Un šodien ir tāpat.

Visniknākie Jēzus ienaidnieki bija priesteri un rakstu mācītāji. Pārbaudījuma brīdī viņi aizmirsa visus Dieva likumus. Zem svētuma maskas slēpās slepkavas. Bet tās nokrita un īstenība bija baiga. Cilvēku var pārveidot tikai pestīšana Jēzū Kristū un jaunpiedzimšana caur Dieva vārdu un Garu.

8. aprīlī

Lielā Piektdienā

Un sita Viņam pa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja un ceļus locīja un Viņu pielūdza. Un kad tie Viņu bija apmēdījuši, tad Viņam novilka purpura mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu aizveda, lai sistu krustā.

Marka ev. 15:19–20.

Nav bijusi neviena diena cilvēces vēsturē tāda, kāda bija Lielā Piektdiena. Šai dienā skaidri parādījās visļaunākais un vislabākais. Cilvēku ļaunums un Kristus cildenums.

Te redzam nepateicīgu, ļaunu un nežēlīgu pūli, kurā visi sacenšas izdomāt kaut ko nelietīgu. Nav nekā no tikuma, ir tikai bezdievība. Nepietiek ar notiesāšanu, nepietiek ar nāves spriedumu, neapmierināti ar likuma bardzību, katrs dara, cik spēj, lai parādītu savu „gudrību, taisnību un varu”.

Bet šī diena rāda arī kaut ko pavisam citu. Mūžīgā Dieva Dēls un reprezentants virs zems godam parāda debesu Tēva mīlestību. Ja tik ļaunus cilvēkus Dievs pacieš, mīl un pestī, kādu citu pierādījumu vēl vajag? Šī diena skaidri parāda tādu Glābēju, kuram nav neviena cita līdzīga. Pēdējo pestīšanas darbu, jo cita vairs nekad nebūs.

Ja ir kāds ceļš uz paradīzi, tad te viņš ir. Ja ir kāds ceļa sataisītājs un rādītājs, tad te Viņš ir. Ja ir kāds svēts un nevainojams grēku izpircējs, tad te Viņš ir.

9. aprīlī

Ģetzemane

Un maķenīt pagājis Viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis kaus iet man garām, tomēr ne kā es gribu, bet kā Tu gribu.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis kauss nevar iet man garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reiz, tos pašus vārdus sacīdams.

Mat. 26:39, 42, 44.

Ģetzemane ir palikusi uz visiem laikiem par lūgšanas cīņas simbolu. Šī lūgšanas vieta ir ikdienišķa, klusas dabas un vienkāršības apdvesta. Vieta, kur tika izcīnīta visgrūtākā lūgšanas cīņa, kas bija jāizcīna mūsu Pestītājam. Tur bija trīs lūgšanas, kurām bija viens un tas pats saturs.

Jēzus draugi bija turpat tuvumā. Viņi nebija ļauni, bet noguruši. Labi būtu bijis, ja draugi būtu palīdzējuši lūgt, bet tā nenotika. Arī mums ir dažreiz tāpat. Lūgšanu tomēr bija dzirdējis Tēvs debesīs.

Jēzus izjuta bailes, gulēja pie zemes, lūdza un svīda asiņainus sviedrus. Viņš bija cilvēks, mums līdzīgs. Viņa vissvētākā sirds izjuta mocību un nāves kausa rūgtumu un asumu. Bet debesu Tēvs Viņam deva mieru un spēku. Salīdzinot ar Viņa grūto ciešanu ceļu, mēs nevaram žēloties…

Jēzum bija jāpiepilda Tēva prāts un jāizdara mūsu pestīšanas uzdevums. Jēzus to godam izpildīja.

10. aprīlī

Golgāta

Un kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Lūk. 23:33–34.

Moku un nāves soda vietu pasaulē ir bijis daudz. Visi, kas tās pazīst, ir sajutuši pretīgumu un baigumu. Bet neviena nav tāda kā Golgata. Ārēji neievērojama, bet visvairāk daudzināta. Tas ir tā viena cietēja, Jēzus labad. Mums, ticīgiem ļaudīm katrā ziņā nepatiktu iet un noskatīties kāda nāves soda izpildīšanā. Un vēl – tieši baigajā krustā sišanā. Bet mēs neviens no Golgātas nevaram izvairīties, jo bez tās neviens netop pestīts.

Golgātas notikums parāda visļaunāko, ko cilvēki dara. Cilvēks tiešām ir dziļi grēkos kritis, jo viņš spēj izdarīt vislielāko noziegumu – sacelties pret Dieva mīlestību. Golgātā skaidri redzam to, ka Jēzus nesa un iznīcināja mūsu grēku lāstu. Golgātā notika visskaidrākā Dieva un Pestītāja mīlestības atklāsme. Kas šo Golgātas atklāsmi noraida, tam nav nekādas cerības ne šeit, ne mūžībā.

Uz Golgātu ir jāiet katram cilvēkam, kurš grib izglābties no mūžīgās nāves. Nav citas pestīšanas kā vienīgi tā, kas notika uz Golgātas. Mana un tava pestīšanas vieta, golgāta, gan nav šodien tā, kas ir pie Jeruzālemes. Mums tā ir evaņģēlija aicinājumā, atgriezties un ticēt Jēzus nopelnam. Mūsu Golgāta ir lūgšanā pie Jēzus kājām un ticībā Viņa nopelnam. Golgātas diena ir cerības un pestīšanas diena. Tā ir visdrošākā, vislabākā un vissvētākā vieta pie krusta kājām.

11. aprīlī

Viss piepildīts

Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: „Viss piepildīts.” Un galvu nokāris atdeva garu Dievam.

Jāņa ev. 19:30.

Cilvēku darbus pārtrauc nāve. Paliek nepabeigts iecerētais un iesāktais darbs. Kāds mācītājs no rīta pie galda dzēra kafiju. Izdzerta bija puse krūzes un otra puse palika neizdzerta. Ir atrasti cilvēki uz ceļiem lūgšanas stāvoklī, bet miruši. Varbūt lūgšana netika pabeigta… Labi tiem, kas ticīgi Kristū ir miruši. Bet mirst arī ļaundari ar nepabeigtiem nedarbiem un noziegumiem. Vienalga, ticīgi vai neticīgi, daudzi mirst ar nepabeigtiem, iecerētiem darbiem. Svētīgs ir tas, kas savu pienākumu ir paspējis izpildīt.

Jēzus piepildīja visu. Vārds: „viss”, ir brīnišķīgs vārds un deklarācija. Jēzus to varēja teikt. Viņš bija brīvprātīgi nokāpis zemībā un ietērpies mirstīgā miesā. Kļuvis par brāli vājiem, grēcīgiem un mirstīgiem cilvēkiem. Jēzus pie krusta bija pabeidzis izciest visu. Neko vairāk cilvēku ļaunums Viņam nespēja uzlikt. Viss pazemojums, visas sāpes izciestas. Rūgtais kauss bija izdzerts. Viss bija samaksāts. Svaru kausā bija likti cilvēku grēki un noziegumi. Tie bija samaksāti un izpirkti. Tikai Jēzus – Taisnais to izdarīja pie krusta, visu, pilnīgai pestīšanai.

Priekškars templī, kas šķīra vissvētāko vietu no svētās, bija pārplīsis. Vissvētākais Dieva tronis no cilvēkiem vairs nav šķirts. Nāc, tici, lūdz un dzīvo! Ja ir kaut kas, kas cilvēku kavē nākt pie Dieva, tad tā ir paša cilvēka spītība un neticība. Bet debesis ir atvērtas, jo viss ir piepildīts.

12. aprīlī

Jēzus ir augšāmcēlies

Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata. Un tiem sacīja: „Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā.”

Lūk. 24:45–46 (Ieteicams lasīt 24:36–46.)

Par Jēzus nāvi visi bija pārliecināti, draugi, ienaidnieki, tauta un valdība. Pretinieki bija apmierināti, draugi noskumuši. Augšāmcelšanos neviens negaidīja, kaut gan pravieši un pats Jēzus par to jau iepriekš bija teikuši. Bet augšāmcelšanās vēl šodien ir fakts un īstenība, pie kuras apstājas cilvēka prāts un gudrība. Pat Dieva ļaužu ticība tiek pārbaudīta. Bet augšāmcelšanās ir vienīgā īstenība, kas dod jēgu mūsu ticībai un dzīvei.

Mūsu tekstā lasījām par mācekļu šaubām un neticību. Lai cik savādi būtu, mums ir jābūt pateicīgiem par to, ka mācekļi šaubījās un neticēja tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tas tak nozīmē, ka augšāmcelšanās liecinieki, Jēzus mācekļi, nebija lētticīgi ļautiņi. Ir godīgi pateikt, ka netic, nevis liekulīgi teikt: „Es ticu!” Bet pēc tam, kad liecinieks ir pārliecinājies par notikušā īstenību, ir labi būt godīgam un teikt: „Es zinu!” Un Jēzus mācekļi par to liecināja. Mēs ticam viņu liecībai.

Augšāmcelšanās īstenība mums stāsta par Dieva varenību un mīlestību. Augšāmcelšanās stāsta par Dieva dāvanu nākotnē – augšāmcelšanos, visiem tiem, kas ir pestīti caur Jēzu Kristu. Augšāmcelšanās stāsta, ka Dieva nodomi piepildās. Tādēļ mēs priecīgi ticam, ka Jēzus dzīvo un mēs dzīvosim ar Viņu.

13. aprīlī

Redzēt dzīvo Kristu

Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule vairs mani neredzēs. Bet jūs mani redzēsit, jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot.

Jāņa ev. 14:19.

Šos vārdus Jēzus runāja uz saviem mācekļiem pirms savas krusta nāves un augšāmcelšanās. Ar šiem vārdiem Viņš darīja mācekļiem zināmu situāciju, kādā mācekļi būs ar Jēzu un kāda būs pasaule. Vairs nebūs tā, kā bija: Jēzu redzēt varēja mācekļi un varēja redzēt pasaule.

Pēc augšāmcelšanās Jēzus parādās tikai saviem draugiem. Kāpēc ne pasaulei? Mūsu cilvēcīgam prātam patiktu, ka Kristus parādītos saviem ienaidniekiem. Tas viņus izbiedētu un varbūt viņi atgrieztos! Tā mēs varētu domāt, bet Dieva domas ir citādas. Tagad ir tā: pēc augšāmcelšanās tie, kas ir ar Kristu, Viņu redz. Kas nav ar Viņu, tie neredz.

Jāņa ev. 20:18, ir ļoti skaista Marijas liecība: „Es esmu savu Kungu redzējusi!” Vēlāk to pašu teica visi mācekļi un ticīgie ļaudis.

Kāda situācija ir šodien? Varam sacīt, ka tie, kuri ir atgriezušies un kam Jēzus ir Pestītājs, Viņu redz ticībā. Kas tādi nav, tie neredz, jo netic. Ir dažkārt jābrīnās par cilvēkiem, kam nav nekāda garīga skata par Jēzu. Nav pat nekādas saprašanas par to, kas Jēzus īsti ir un kādas var būt cilvēka attiecības ar Viņu. Ir liela privilēģija, pazīt Jēzu par savu Glābēju. Pazīt Viņu par savu draugu un padomdevēju. Redzēt Viņu kā vadoni un draugu, dzīves grūtos un arī patīkamos brīžos. Piepildās Jēzus vārdi, ar kuriem Viņš rādīja starpību, kāda būs Viņa draugiem un kāda pasaulei. Tu vari būt Viņa draugs un piedzīvot, cik labi ir Viņu redzēt ikdienas.

14. aprīlī

Dzīvs pie mācekļiem

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: „Miers ar jums!” Un to sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami.

Jāņa ev. 20:19–20.

Mācekļi bija bēdās. Bija jābīstas no jūdiem, kas uz viņiem neturēja labu prātu Jēzus dēļ. Cerības, kādas bija staigājot ar Jēzu, bija iznīkušas. Kāda gan būtu bijusi nozīme vēl pulcēties kopā? Varbūt tikai vēl norunāt, uz kuru pusi katrs ies?

Bet ir vērts kopā nākt arī tad, kad nomāc nezināšana, nav prieka, nav nākotnes plānu. Mūsu dienās ir gadījumi, kad pārbaudījumos un grūtībās zūd prieks būt kopā ar ticības brāļiem un māsām draudzē. Gribās palikt mājās. Bet mīlestībā sanākt kopā vienmēr atmaksājas. Palikuši savās mājās mācekļi nebūtu satikušies ar Jēzu. Bet tieši tādā nožēlojamā sapulcē, kur cerības zaudējušie bija kopā nākuši, ieradās Jēzus. Iesim kopā – šodien Jēzus dara tāpat! Mūsu sapulce var būt tikpat vērta, kāda bija tā laika mācekļiem.

Jēzus ir dzīvs un Viņš spēj šaubīgo darīt par drošu ticīgo. Neticība nav visspēcīga. Dzīvē pienāk brīži, kad Jēzus varenību un klātnību varam redzēt taustāmu un sajūtamu. Ir labi būt mācekļu vidū – tur atnāk Jēzus!

Jēzus sveicināja savus mācekļus ar miera sveicienu. Bet tas nebija viss. Turpinājumā Viņš mācekļus sūtīja darbā. Mācekļu uzdevums bija stāstīt, ka Jēzus ir dzīvs. Mūsu uzdevums šodien ir tas pats. Viņš pats pavada darbā un esam līksmi Viņa klātnībā.

15. aprīlī

Dzīvs mūžu mūžam

Un kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika savu labo roku, sacīdams: „Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais un dzīvais. Es biju miris un redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man ir nāves un elles atslēgas.”

Jāņa atkl. 1:17–18.

Varena un majestātiska ir Jēzus deklarācija. Salīdzinot ar Jēzu, pasaules varenie ir mazi un niecīgi. Cik brīnumskaisti ir tas, ka Jēzus ar šiem vārdiem uzrunā savu vajāto draugu, apustuli Jāni! Bet Jēzus manifests neattiecas tikai uz Jāni. Tas ir dots visiem, kam vien Jēzus šai un nākamai dzīvei ir Pirmais un Pēdējais. Kungs.

Jēzus saka: „Es biju miris.” Kaut ko tādu teikt nevar cilvēki, kam vēl jāmirst. Un mirušie to vēl nevar. Jāgaida augšāmcelšanās un tiesa. Tā varēja teikt tikai Tas, kam ir nāves un elles atslēgas. Un Viņš saka savam draugam Jānim trimdā: „Nebīsties!”

Vārds: „nebīsties”, ir domāts vēl neskaitāmiem Jēzus atpestītiem cilvēkiem. Nāves priekšā bravūra neder. Nāve ir negants ienaidnieks. Un tā tiks izdeldēta. Nāves vairs nebūs. Nebūs tāpēc, ka nāves Uzvarētājs ir dzīvs mūžu mūžam.

Dzīvība. Paaudzes nāk un iet, gadu tūkstoši aizrit, bet Jēzus ir dzīvs. Mūžu mūžos, laikmetu laikmetos. Viņš ir mūsu dzīvais Pestītājs. Pa nāves vārtiem Viņš vada savējos uz godību. To dara mūžu mūžos. Vai mēs kaut cik spējam iedomāties dzīvi mūžos? Tādu dzīvi, kurā redzēsim savu Glābēju godības tērpā un valstības tronī. Viņu neredzējuši mīlam un cīnīdamies ejam Viņa pēdās, turam dzīvu cerību būt pie Viņa mūžu mūžos.

16. aprīlī

Ticības dāvana

Sīmanis Pēteris, Jēzus Kristus kalps un apustulis, tiem, kas ar mūsu Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus taisnību dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs: Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā!

2. Pēt. 1:1–2.

Lasot šo, apustuļa Pētera vēstules iesākumu, mūsu uzmanību saista vārdi par to, ka esam dabūjuši dārgu ticību. Dārga ticība ir brīnums. Kāpēc ir tik daudz cilvēku, ideālu, labu un cienījamu, kas nespēj ticēt Jēzus Kristus taisnībai un pestīšanai? Nedomāsim par kādu lētticību, vieglprātīgu paļaušanos kaut kādai reliģiskai mācībai, bet Kristus taisnības un spēka dāvinājumam – dārgai ticībai. Mēs ticam… Brīnums!

Ja mēs varam ticēt un ticam, tad tas nav mūsu nopelns. Ticību nopelnīt neviens nespēj. Bet Dievs ir atvēris mūsu sirdis un palīdzējis iekārot un saņemt dārgo ticības dāvanu. Par to domājot, jūtam dziļu pateicību dāvanas devējam, Dievam. Ikviens, kam šī dārgā ticība ir, saprot, cik nabadzīga būtu mūsu dvēseles dzīve, ja mums šīs ticības nebūtu. Tukša būtu mūsu dvēsele, tukša un bez cerības un Dieva mīlestības atziņas. Un mēs ticam! Kāda laime!

Ir brīnišķīga, garīga bagātība tiem, kam ir ticības dāvana. Otrā pantā lasījām apustuļa Pētera novēlējumu tiem, kam ticība ir. Novēlējums ir tāds, ka caur Jēzus Kristus atziņu pildītiem ļaudīm lai ir žēlastība un miers. Žēlastība nav kaut kāds sentimentāls mierinājums, bet vienmēr bagāta un nenopelnīta svētība. Neatkarīga no mūsu nopelna. Un miers, kuru nekas nespēj nolaupīt.

17. aprīlī

Jāstāsta Jēzum

Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā.”

Lūk. 10:17.

Vislabākais, ko varam darīt, ir stāstīt Jēzum savus priekus un bēdas. Jēzus bija izsūtījis septiņdesmit mācekļus sludināt, dziedināt un izdzīt ļaunus garus. Viss bija labi izdevies, jo Jēzus viņiem bija devis pilnvaras to darīt. Ir pienākums stāstīt Jēzum, ja paklausīdami Viņa pavēlēm esam ar labiem panākumiem veikuši dotos uzdevumus. Nav jāstāsta un jālielās ļaužu priekšā ar saviem panākumiem un uzvarām. Var dalīt priekus ar cilvēkiem, bet vislabāk ir to darīt ar mūsu dzīves un uzdevumu Kungu. Tas ir vislielākais prieks, kas mūs cieši saista ar uzdevumu Devēju.

Ir vajadzīgs stāstīt Jēzum bēdas un grūtības. Tādas stāstīja Marta Jēzum par savu mirušo brāli Lācaru. Apustulis Jānis par to ir uzrakstījis vienu no visskaistākiem stāstiem Jaunā Derībā. Stāstot Jēzum visu, kas rada sāpes, pat bezcerību un izmisumu, ir vislabākais, ko spējam darīt. Viņš ir Glābējs, Padomdevējs un visspēcīgais Palīgs. Nav nekā tāda mūsu dzīvē, ko Jēzus nespētu mainīt uz labu. Galvenais ir tas, ka Viņš grib mums palīdzēt, bet grib, lai mēs paši stāstam Viņam visu.

Kad redzam netaisnību un varas darbus, ir jāstāsta Jēzum. Kad Jānim Kristītājam nekaunīgas laulības pārkāpējas sievas un vieglprātīgas meitenes dēļ nocirta galvu, Jāņa mācekļi asinsliecinieka miesas apraka un aizgāja to stāstīt Jēzum. Jēzus zina, ko katrā gadījumā teikt. Neviens tā nespēja Jāņa mācekļus mierināt kā Jēzus. Mūsu dzīves prieki un bēdas lai ir zināmi Jēzum, jo tas mūsu dzīvi saista ar Viņu.

18. aprīlī

Pieaugšana

Bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti Kristus.

Efez. 4:15.

Bērniem ir jāaug un viņi aug. Kristietis ticības dzīvē ir kā bērns, kuram visu mūžu jāaug. Ir jāaug iekšķīgi, dvēseles dziļumā, kur citi nevar ieskatīties, un arī mēs paši sevi maz pazīstam. Tomēr mūsu zemapziņā krājas piedzīvojumi un garīga manta. Šo krājumu tomēr varam veidot ar labu vai sliktu saturu. Mūsu personību veido pat visdziļākos dvēseles slāņos sakrātās mantas. Pieaugšanai sliktās jāizmet, labās jāsakrāj. Kristus personībā bija tikai dievišķās mantas un mums jāaug Viņam līdzīgiem.

Mēs augam starp citām personām, ticības dzīvē starp brāļiem. Mūsu attiecības ar viņiem var augt vienmēr labākas vai sliktākas. Visiem nav vienāda daba un raksturs. Dažam tā jau no dabas ir piemīlīga un saticīga. Citam ķildīga. Bet neviens vēl nav tik pilnīgs, ka līdzinātos Kristum. Ikvienam ir jāpieliek visas pūles, lai pieaugtu brāļu mīlestībā, tādā, kāda Kristum bija.

Ir jāaug kristīgā sadzīvē ar visiem, arī ar neticīgiem ļaudīm. Pasaule vai nu tic, vai netic kristieša liecībai atkarībā no tā, ko tā redz viņa ikdienas dzīvē. Kristus draudzei ir vai nu gods, vai kauns par savu locekli, prieks vai noskumšana. Un draudzes galvai, Kristum ir tāpat. Bet katram loceklim ir jāaug tā, lai būtu par godu galvai, Kristum. Augsim ikviens patiesā mīlestībā uz Dievu un tuvāku. Kā stāds pret sauli, tieksimies uz Kristu un augumu Dievs dos.

19. aprīlī

Satikšanās vieta

Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja priekšā! Jo Viņš ir mūsu Dievs un mēs Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana.

Ps. 95:6–7.

Ir kāda sevišķi laba un svētīga satikšanās vieta. Tā ir lūgšanu sanāksme, kurā var vienprātīgi sanākt kopā ticīgie kā vienas ģimenes ļaudis, brāļi un māsas. Kas šo sanāksmju svētību ir izjutis un piedzīvojis, tas var labi saprast Psalmista aicinājumu, nākt kopā, zemoties, pielūgt un godināt savu Radītāju.

šie dziesminieka vārdi ir ielūguma vārdi. Tos var ar prieku pieņemt, var arī noraidīt. Netrūkst dažu kavēkļu to darīt. Neizdevīgs laiks, nogurums, darbs un dažādi pienākumi aizkavē ierasties satikšanās vietās, lūgšanu sanāksmē. Bet dažādu kavēkļu nekad netrūkst un tie ir jāpārspēj. Dievs savām avīm nāk palīgā un Labais Gans gādā, lai lūgšanu sanāksmē mums ir barības papilnam.

Locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja priekšā! Kāds brīnišķīgs aicinājums! Senlaikos Dieva tauta domāja, ka Radītāju vislabāk var satapt templī. Bet šodien mēs zinām, ka tur, kur divi vai trīs ir kopā, tur ir klāt arī tas Kungs. Kur divi vienprātīgi lūdz, tur viņu lūgšanām ir liels apsolījums. Kas attiecas uz pielūgšanas vietu, mūsu Kungs saka: Nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē. Satikšanās vieta ir visur, kur patiesi pielūdzēji Tēvu pielūdz garā un patiesībā.

Kad ticīgais cilvēks ir sastapies ar citiem lūdzējiem, no satikšanās un lūgšanas vietas viņš nekad neaiziet tukšā. Dieva roka viņu ir ganījusi un viņa dvēsele ir kļuvusi bagātāka ar debesu svētībām un jaunu spēku.

20. aprīlī

Senās robežas

Nepārstati senās robežas, kādas tavi tēvi ir nosprauduši.

Sal. pam. 22:28.

Manu vectēvu lauku īpašumam Latvijā, vienā vietā, bija robežu akmens strauta vidū. Liela, ar virspusē iekaltu krustu. Tādi akmeņi tolaik uz robežām mēdza būt. Bet tiem ne vienmēr ir bijusi nozīme, respekts. Turpretim garīgā dzīvē tie ir nepārstatāmi.

Ir Dieva pasaule un čūskas pasaule. Dievs tām nosprauda robežas un sacīja mūsu ienaidniekam, vecai čūskai: „Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, tavu dzimumu un sievas dzimumu.” Dieva celtais ienaids starp sātanu un cilvēku ir robeža, kura nav iznīcināma. Kas šo robežu neievēro, tam tas ir par zaudējumu. Dieva cilvēkam ir cīņa par šo robežu, jo neievērot to, var būt liktenīgs zaudējums.

Mēs pazīstam mūsu dievbijīgo tēvu patvēruma robežu. Tā ir un paliek Mūžīgā Klints, ne ar ko neatvietojams patvērums. Mūsu tēviem ir bijušas viņu garīgo piedzīvojumu robežas, kuras daudzi neievērodami ir devušies bīstamās avantūrās, paši sev par postu. Laiku gājumā, caur daudz cīņām, kārdinājumiem un uzvarām visiem ticīgiem ir sentēvu ticības piedzīvojumu robežas, kuras ar visu cieņu ir jāsargā. Tās ir nepārstatāmas.

Kristīgās draudzes, kuras ar rūpību sargā robežas, starp pasaules ieradumiem un Kristus tikumiem, ir svētīgas. Modernās pasaules ieslavētie „tikumi” ir par postu un samaitāšanu. Daudz gudru cilvēku, kuri nemaz nav ticīgi ļaudis, no tiem brīdina. Cik vairāk vecās robežas ir jāsargā ticīgiem ļaudīm!

Uz Golgātas kalna iekala bedri un tur ievietoja Krustu. Pestīšanas robežas akmeni. Vienā pusē ir pazušana, otrā mūžīga dzīvošana. Šī robeža ir neatceļama.

21. aprīlī

Sīkā sākuma diena

Zerubabela rokas ir likušas šim namam pamatu, viņa rokām tas arī jāpabeidz, lai jūs tiešām varat atzīt, ka tas Kungs Cebaots mani pie jums sūtījis. Un ja arī kas būtu sajutis mazcienību pret sīko sākuma dienu, tad tas ar prieku redzēs gala akmeni Zerubabela rokās. Bet tās septiņas spuldzes – tās ir tā Kunga acis, kas raugās uz visu pasauli.

Cakarijas 4:10.

Jūdu pārvaldnieks Zerubabels pēc atgriešanās no izsūtījuma lika pamatakmeni nopostītā tempļa atjaunošanai. Bija daudz tādu, kuri ar nicināšanu noskatījās uz lielu un varbūt pārgalvīgu pasākumu. Tauta nebija bagāta. Nelabvēļu bija daudz. Kā gan uzcels lielo templi ar maz līdzekļiem un ļaudīm, kuriem pašiem sava dzīve kaut cik jāuzceļ? Tā bija niecīga, sīka sākuma diena lielam darbam.

Ļaudis mēdz ar nicināšanu skatīties uz mazu dievbijīgo skaitu un viņu spējām. Bet jau laicīgā dzīvē mazas lietas dod lielus rezultātus. Sēkla. Dzirkstele, mazas lāses, smilšu graudi. Pasaules ūdeņiem bagātākā upe, Amazona, iesākas kaut kur ar niecīgu avotu, kurš vēl nemaz nav atrasts. Vai jūs to zinājāt?

Mazi un nicināti cilvēki ir darījuši milzu darbus. Verdzībā pārdotais Jāzeps Ēģiptē. Avju gans Mozus Faraona priekšā. Viens jauneklis Bābelē, Daniēls utt. Lieli vīri ar bravurīgu sākumu ir padarījuši lielus nedarbus, bet sadegšanai un postam. Jēzus dzīvei bija mazs sākums Bētlemē. Evaņģēlija sākums bija mazs. Apustuļi, garīgas kustības ir sīki sākumi. Ja tu esi mazs, Dievs var tevi darīt lielu. Caur tevi Viņš var darīt daudz ko ievērojamu. Kas ir liels? Salmu kaudze vai dimanta grauds? Liels ir tas, ko Dievs dara lielu.

22. aprīlī

Dzīve dievbijībā

Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībā tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un brīnuma spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.

2. Pēt. 1:3–4.

Dieva ļaudīm ir tādas dāvanas, kādas pasaulei nav. Dzīvot dievbijībā nozīmē vest cīņu ar kārībām, kādas valda pasaulē. Kārību rezultāts ir posts. Postu pasaulē redz visi, bet nav daudz tādu, kuri spētu no tā izbēgt. Apustulis Pēteris raksta tādiem cilvēkiem, kuri no šī posta izbēguši. Tas nozīmē dzīvi virs zemes bez ciešanām, jo tās piemeklē visus. Bet Dieva ļaudīm tās ir laicīgas, nav mūžīgas. Posts no kā izbēgām ir tas, kas aizved pazušanā un nāvē. Mēs esam Dieva bēgļi…

Lai dzīvotu dievbijībā, ir nepieciešama dievišķa daba. Bez tās nav iespējama patiesa dievbijība. Bez dievišķās dabas cilvēks var dzīvot liekulībā un viltū. Bez dievišķās dabas cilvēks pieviļ pats sevi. Dievišķo dabu manto tie, kuri piedzimst no augšienes. Jaunpiedzimušā cilvēka dzīvē gan ir daudz vājību, bet tieši tāpēc mūsu tekstā ir sacīts, ka esam mantojuši dārgus apsolījumus, kas ir pietiekoši dzīvei un dievbijībai. Atzīt un ticēt šiem apsolījumiem ir labi, ja neskatāmies uz to, ko paši spējam, bet gan ticam Tam, kas mūs ir aicinājis ar savu godību un spēku. Tad, vērā likdami Dieva dāvanas, spēsim dzīvot patiesā dievbijībā.

23. aprīlī

Dieva dāvana

Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.

Efez. 2:8.

Pestīšana ir Dieva dāvana. Pestīšanas dāvanu saņemam ticībā. Pestīšana ir Dieva žēlastības darbs. Pestīšana nav cilvēka nopelns, nav cilvēka pūliņu ieguvums. Tā māca Dieva vārds un izskaidrojums.

Lasot apustuļu vēstules, var vērot, ka jau tā laika ticīgiem nav bijis viegli un skaidri apzināties par pestīšanu kā dāvanu. Cilvēkam vienmēr ir bijusi tieksme sevi pašu pestīt un darīt svētu. Cilvēkam patīk piedot pašam sev, jo tā ir cilvēka lepnā daba.

Apustulis raksta: „Tas nav no jums.” Bet cilvēks grib būt pats savs pestītājs, taisnotājs un labotājs. Grēcīgā daba saka: Es pats savs kungs, pats savs pestītājs. Es pats atbildu par savu dzīvi un darbiem. Bet Dieva vārds saka, ka pestīšana ir Dieva dāvana, nevis cilvēka darbs un nopelns.

Nepieņemt pestīšanu, dieva dāvanu, nozīmē apvainot dāvanas Devēju. Izlūgt pestīšanu, Dieva dāvanu, nozīmē atzīt Dieva mīlestību un Viņa laipnību. Pieņemt Dieva dāvanu ar prieku un pateicību, nozīmē izvēlēties sadraudzību ar Dievu un Jēzu Kristu, Dieva Dēlu.

Pestīšana, pieņemtā Dieva dāvana, iedvesmo pestīto cilvēku godāt Dievu ar labiem darbiem. Nebūt ticīgam tikai ar skaistiem vārdiem, bet rādīt ticību darbos. Pestīšanas rezultāts ir Dievam patīkami darbi, jo tie godā Dievu. To pestītais cilvēks dara pateicībā par pestīšanu. Un darbi pateicībā Dievam vairo Dieva godu.

24. aprīlī

Nepiedošanas grēks

Vienā līdzībā Jēzus brīdina no smaga grēka, kādā ir bīstami krist. Tas ir nepiedošanas grēks. Līdzība ir par diviem parādniekiem. Vienam parāds bija ļoti liels, otram niecīgs. Lielajam parādniekam parādu atlaida, bet tad viņš sastapa kādu, kas viņam bija parādā maz. Tam viņš nepiedeva, bet ielika cietumā. Kad lielā parādnieka aizdevējs to dabūja zināt, viņš lika apcietināt to, kam bija lielo parādu atlaidis un kalpināt tik ilgi, kamēr lielais parāds tiktu atpelnīts.

Mat. 18:23–35.

Jēzus māca, lai no sirds katrs savam brālim piedodam. Jēzus māca, ka Dievs katram darīs tā, kā cilvēks dara savam brālim. Šī pateicība ir mūsu dienās pārāk maz ievērota. Pie tam, nepiedošanas grēkā visvieglāk var iekrist ticīgi un taisni ļaudis. Jēzus laikā Viņam arvien gadījās redzēt reliģiskus un bauslības pildītājus cilvēkus, kuri bargi tiesāja citus, pat vismazākās lietās. Pašu Jēzu apsūdzēja par bauslības neievērošanu un tāpat Viņa mācekļus. Riebīgs bija paštaisnības, liekulības un svētulības grēks. Tā bija toreiz un tā ir tagad. Bīstams nepiedevības grēks.

Var jau būt, ka pēc pasaulē ierastiem uzskatiem var atrast vainas pie tuvākā, brāļa un māsas, draudzes locekļa, kaut ko nepareizu. Notiek tā, ka tieši ticīgu cilvēku vidū ir ļaudis, kuri meklē vainas pie tuvāka un vēl vairāk: izpauž tās sabiedrībā, celdami neslavu brāļiem, tos apsūdzēdami nesvētā dzīvē. „Es jau viņam piedodu, bet negribu vairs ar viņu kopā būt,” – saka „godīgais”. Bet var notikt, ka Dievs savukārt teiks par nepiedevīgo: „Es ar viņu, cietsirdi, vairs negribu kopā būt…” Un ko tad? Uzmanību! Jēzus teica, ka ir jāpiedod no sirds!

25. aprīlī

Brīvība

Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi. Un jūs atzīsit patiesību un patiesība darīt jūs brīvus.

Jāņa ev. 8:31–32.

Pēdējā laikā vienu no šī teksta izrautu teikumu lieto politiķi un pat grupa garīdznieku. Tie ir Jēzus vārdi: patiesība darīs jūs brīvus. Šos vārdus pieskaita klāt pie savas partijas programmas un ekonomiskās dzīves sistēmas. Nebūšot vairs nabadzības, būšot sociālā taisnība.

Kas ir tā patiesība, kura cilvēkus dara brīvus, un brīvus no kā? Atbilde jautājumam: kas ir patiesība, Jēzus saka: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Tātad, patiesība ir Jēzus persona. Un ko šī Patiesība saka?

Patiesība deklarē, ka tas, kas grēku dara, ir grēka kalps. Un maldās tie, kas brīvību saprot ar to, ka var darīt to, kas vien patīk. Protams, ar dažiem, izmeklētiem izņēmumiem. Bet jāievēro tas, ka grēka nopelns ir nāve. Brīvus no grēka nopelna var darīt Tas, kurš grēcinieka vietā ir izcietis sodu, miris un augšāmcēlies. „Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.” 36. pants. Patiesā brīvība ir brīvība no mūžīgās nāves un pazušanas.

Ievērosim to, ka brīvība caur Jēzu nenozīmē bezdarbību un vieglu dzīvi. Patiesā brīvība nozīmē kalpošanu Dievam. Kas iesaistījušies kalpošanā Dievam, tam vairs nav laika kalpot grēkam un paša kārībām. Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Kas ir izvēlējies būt par Kristus mācekli un kalpot Viņam, ir mantojis patiesu brīvību.

26. aprīlī

Kristus varenība

Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais. Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu. Bet Viņš pats ir pirms visa un uz visu.

Kolos. 1:15–17.

Jau apustuļa Pāvila laikā, starp pirmkristiešiem radās viltus mācības. Viena no tām apstrīdēja Kristus personas dievību un majestāti. Kolosā šī doma un kritika bija tāda, kādu vēl šodien dažās vietās reliģisku ļaužu vidū dzirdam. Tā saka, ka Kristus bijis labs cilvēks, ideālists, kurš atstājis labas mācības, bet ir bijis tikai cilvēks. Un ja Viņu daudzinot par Dieva Dēlu, tad tas esot tādā izpratnē, ka visi cilvēki esot Dieva bērni un Kristus viens no parastiem cilvēkiem. Ideālists gan.

Tieši tāpēc apustulis apraksta Kristus varenību un Viņa augsto Majestāti. Kristus ir neredzamā Dieva attēls un tas ir tā, kā Jēzus teica: Kas Mani redz, redz Tēvu.

Mūsu tekstā ir garš saraksts par to, kas ir Kristus Persona. Visā radīšanas procesā Viņš ir dievišķa persona, kurai līdzīga nav neviena cita. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu. Bez Viņa nekas nav radīts, kas tagad ir. Viņš ir visuma Kungs.

Nav nekādas varas garu valstībā, kas nebūtu Viņam padotas. Eņģeļu un dēmonu varām ir jāklausa Viņam. Visiem ceļiem jālokas Viņa priekšā. Liels un varens ir mūsu Pestītājs, kuram mēs esam izvēlējušies klausīt un kalpot. Domāsim par to šodien, cik liela izdevība mums ir dota. Ir liels gods, kalpot Jēzum Kristum.

27. aprīlī

Sastapties ar Dievu

Tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!

Amosa 4:12.

Kāda satraucoša vēsts! Jāsataisās sastapt Dievu! Vai tikai Israēlim ir sūtīta šī vēsts? Ak nē, nav neviena cilvēka, nevienas paslēptuves, nekādas izvairīšanās – ikvienam būs jāsastopas ar Dievu!

Jānis atklāsmē raksta: Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā, un grāmatas tika atvērtas… Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem.

Atkl. 20:12–13.

Vislabākam, visgodīgākam cilvēkam par šo sastapšanos domājot, prāts top nemierīgs. Lai cik labi esam, tik pilnīgi balti un svēti neviens neesam, ka nejustu šīs patiesības lielo un liktenīgo ziņu.

Ir vairākas iespējas. Daļa cilvēku par šo ziņu vienkārši pasmējās. Citi lielīgi runā lepnus vārdus. Citi pastāv uz savu pašu taisnību. Citi atrod, ka salīdzinot ar citiem, priekš viņiem lieta nav tik traģiska. Lai bīstas un rūpējas tie, kas par mani ir sliktāki…

Svētie Raksti, praviešu, apustuļu un paša Dieva Dēla vēsts ir tāda, ka nav neviena taisna, it neviena. Tomēr šādam spriedumam ir blakus rādīts ceļš uz taisnošanu, piedošanu un mūžīgu dzīvību. Ir Dieva sūtīts Vidutājs, Aizstāvis un Pestītājs, paša Dieva mīļais Dēls, Jēzus Kristus. Jēzus atnāca un sagādāja brīnišķīgu pestīšanu. Viņš aicina pie sevis visus, labus un ļaunus. Kas grib sataisīties sastapt Dievu, tam nekavējoties ir jāsastopas ar Dieva Dēlu. Sastapšanās vieta ir nopietna un patiesa lūgšana. Ir salīdzināšanās ar Dievu.

28. aprīlī

Nāciet pie Manis

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

Mat. 11:28.

Jēzus ir draudzīgs un labvēlīgs. Pēdīgiem un grūtsirdīgiem ne vienmēr starp cilvēkiem ir iespējams atrast labvēļus. Un ja tādi ir, tad tie reti kad spēj iepriecināt un atvieglināt. Bet kas pie Jēzus nāk ar grūtu un nospiestu sirdi vienmēr atrod atvieglinājumu. Jēzus ir visspēcīgs atvieglinātājs un iepriecinātājs. Viņš ir debesu prieka nesējs un debesu prieks ir pārāks par zemes prieku. Kas to ir piedzīvojis, tas to ar prieku var apliecināt. Un zina, pie kā bēdās iet.

Jēzus pieņem katrā brīdī. Viņam nav noliktas, cieši iezīmētas pieņemšanas stundas. Zemes laiks nav debesu laiks. Debesu laiks ir tūlīt un tagad. Ja tava sirds ir nospiesta, ej tūlīt pie Jēzus! Tu neiesi velti, jo Viņš tevi gaidi.

Jēzus saprot visus. Viņš saprot bēdīgā un grūtsirdīgā stāvoklī esošos labāk par vislabākiem un tuvākiem cilvēkiem. Jēzus redz tavu sirdi. Viņš nepārmet un netiesā, bet piedod un atvieglina. Mēs lasījām Viņa vārdus: „Es jūs gribu atvieglināt!” Grūtsirdīgais draugs! Tava sirds var kļūt viegla kā putns priecīgam lidojumam!

Aicinājums ir universāls. Nāciet visi! Nav jābūt kādai izredzētai tautai un ļaužu šķirai. Jēzus dzīvoja tādā laikā, kad starp tautām bija nelabvēlība un aizspriedumi. Jēzus reprezentēja visu cilvēku Tēvu debesīs. Sava Tēva vārdā un uzdevumā Viņš atnesa mieru un to dāvināja visiem. Šodien Viņš aicina: Nāciet!

29. aprīlī

Laimīga draudze

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs jūsu ticībā ar visu prieku un mieru, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.

Rom. 15:13.

Vienā pašā teikumā ir ielikta garīga bagātība un iekārojama garīga dzīve. Te ir cerība, ticība, miers, prieks, spēks. Raugoties dzīves īstenībā, ir gandrīz neaptverams šāds laimīgs un bagāts ticīgo draudzes stāvoklis. Vai patiesi tāda draudze ir? Vai ikdienā arvien neredzam tieši pretējo?

Ja apustulis lūdz Dievu par Romas draudzi, lai tai būtu šāds laimīgs stāvoklis, tad tas nevar būt tukšs sapnis un neiespējama lieta. Dievs tak ir cerības Dievs un tam, kas cer uz Dievu, nekad nav jāpaliek kaunā. Tāda cerība, kas balstās uz Dievu, ir tā, kura visļaunākos apstākļos spīd kā zvaigzne tumšā un vētrainā naktī. Cerības pilna draudze ir laimīga draudze, jo viņas locekļu garīgās acis raugās uz Dievu, un šāda cerība nekad nepamet kaunā.

Tā ir pievilcīga draudze, kurā valda prieks. Tas nerodas no ēšanas un dzeršanas, bet Svētā Gara iepriecas. Prieks par grēku piedošanu un izglābšanu no pazušanas. Prieks par sadraudzību ar lielo Pestītāju, kura ciešanas ir izglābušas no mūžīgās nāves. Par Pestītāja rokām, kas mūs vada, sargā un uztur dzīvē un nāvē.

Tā ir laimīga draudze, kurā valda miers. Miers ar Dievu un miers starp draudzes locekļiem. Mūsu laika pasaule ir nemierīga pasaule. Pat vismierīgākā laikā un labā dzīvē, cilvēks bez Dieva ir nemierā un trauksmē. Dieva cilvēkam ir vienmēr zināma Mūžīgā Klints, kurā ir patvērums un miers. Un laimīga ir tā draudze, kuras locekļi ir miera nesēji. Tie ir patiesi Dieva bērni un laimīgas draudzes locekļi.

30. aprīlī

Cerība un gaidīšana

Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl arvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet nevien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu – garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērna tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu.

Rom. 8:22–23.

Mēs atzīstam, ka sāpes ir visā radībā, cilvēkiem un dzīvniekiem. Sāpes jūt arī Dieva bērni. Sāpes ir slimība, dabas un satiksmes katastrofās, kara un arī miera laikā. Sāpes cieš arī ticīgie ļaudis. Sāpes netaupa nevienu. Bet mums ir vairāk cerības nekā citai radībai, jo esam saņēmuši Dieva dāvanu – Dieva Gara klātnību un iepriecu. Dieva Gars mums liecina, ka mums ir labāka nākotne.

Labāku nākotni var piedzīvot visi. Jūdu tauta, cerībā piedzīvot skaistāku nākotni, sevišķi daudz sapņoja. Kāds apraksts par šo cerību ir šāds: Katram vīna kokam būs tūkstoš zari. Katrs zars nesīs tūkstoš ķekarus. Katrā ķekarā būs tūkstoš ogas un katrā ogā viens mērs vīna sulas. Tāda iztēle ir cilvēkam, kam šīs zemes dzīve ir lielākā, pat vienīgā īstenība…

Mēs negaidām tieši šāda veida nākotni. Bet Jaunas debesis un jaunu zemi gan. Nākotne nebūs tukša un melna. Dieva bērniem ir apsolīta gaiša nākotne. Sāpes un asaras vairs nepazīs, jo tādu vairs nebūs. Tās pieder vecām lietām, kurām nebūs vietas atpestīto dzīvē. Mūsu teksts liecina, ka to gaidām ar pacietību. Lai šī gaidīšana jau šodien atvieglina mūsu nastas un sāpes. To darām stiprā cerībā, ticēdami Dieva apsolījumiem.

1. maijā

Strādnieka diena

Man nākas strādāt tā darbus, kas mani sūtījis, kamēr ir diena: nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.

Jāņa ev. 9:4.

Diena ir mūžs. Vakars ir miršanas stunda. Mūžu, kas ir diena, var izlietot labi, jeb var pazaudēt to. Pazaudēta diena – tādu spriedumu esam paši izteikuši par kādu vienu no mūža dienām. Par to priecīgi neesam. Bet pazaudēt mūžu – tā ir traģēdija.

Dzīves vērtība ir padarītais darbs. Strādā visi, jo ir darbi un nedarbi. Kas nedara labu darbu, dara sliktu, un to saucam par nedarbu. Darbam ir savas sekas, nedarbam savas. Darba veidi ir dažādi. Ir roku darbs un ir galvas darbs. Vajadzīgi ir visi. Darba iznākums ir labklājība.

Jēzus atnāca pasaulē strādāt. Katrā ziņā Viņš prata darīt tā laika laicīgos darbus. Jaunībā Viņam nebija laika strādāt savas dienas pavadīt bezdarbā. Bet Viņa dzīves galvenais darbs bija garīgais darbs. Un to Viņš strādāja čakli, nepārtraukti, varam teikt: dienu un nakti…

Mēs esam Jēzus mācekļi. Laicīgā darbā iedami gādājam par sevi un citiem. Draugiem un grūtdieņiem. Garīgo darbu darām ticībā un fizisko laicīgā. Mums jākalpo Dievam un cilvēkiem. Jākalpo katram ar to dāvanu, kāda kuram ir dota. Tāds ir ticīgā cilvēka dzīves aicinājums un sūtība – strādāt.

Visi cilvēka darbi reiz sadegs. Laicīgā darba ieguvumi nav mūžīgi. Tomēr tie ir vajadzīgi un tas ir slikts kristietis, kas ir slinks kristietis. Tomēr visiem darbiem, kas ir darīti saskaņā ar Dieva prātu, ir paliekoša un mūžīga vērtība. Visniecīgākais darbs, darīts kalpojot mīlestībā ir ar paliekošu un mūžīgu vērtību. Mūsu dzīves diena lai ir vērtu darbu diena.

2. maijā

Jāstrādā labākai rītdienai

Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat; nevis kā negudri, bet kā gudri. Izmantojiet laiku, jo dienas ir ļaunas.

Efez. 5:15–16.

Gudrais Salamans ir teicis, ka gudrajam dzīves ceļš iet strauji augšup un tā varot izvairīties no nāves valstības ceļa galā. Sal. pam. 15:24. Šodien mums vajag būt uzkāpušiem augstāk nekā vakar bijām. Un rītu jābūt augstāk nekā šodien. Ir visādi plāni un centieni, lai tā notiktu. Materiālā ziņā daudzi tiešām kaut ko sasniedz. Bet tie, kam visvairāk vajadzētu, nabadzīgie ļaudis, parasti no iecerētiem labumiem iegūst vismazāk. Un tomēr, arī viņiem ir dienas jāizmanto.

Kā ir ar ticīgiem cilvēkiem, Dieva draudzes ļaudīm? Cik gudri mēs esam un cik gudri darām, lai rītdien būtu uz augstāka garīga līmeņa nekā šodien? Rītu viss būs atkarīgs no tā, ko mēs šodien darām un strādājam. Ko šodien mācāmies no sava Kunga un lielā Meistara Jēzus?

Mūsu Kungs un Meistars Jēzus izmantoja katru dienu, lai šai negudrā un grēcīgā pasaulē izpildītu savu uzdevumu. Ikdienas Viņš atstāja cilvēkiem vairāk un vairāk dievišķās mācības, labu paraugu, kā ir jādzīvo un citiem jāpalīdz. Dievs mums ir devis daudz izdevību, lai darām tāpat. Būsim gudri un izmantosim laiku. Darīt labu varam arī ļaunās dienās. Lai mūsu pašu un citu rītdiena būtu labāka.

3. maijā

Laika zīmes

Un uz ļaudīm Viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: Būs lietus, un tā notiek. Un kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums – un tā notiek. Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu? Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?”

Lūk. 12:54–57.

Ļaudīm ir liela interese par laiku dabā. Šodien paredzēt lietainu vai saulainu laiku nav nekādu grūtību. Bet garīgu notikumu vērot šodien nepatīk un neinteresē.

Ir ļaunas laika zīmes. Ir atkāpšanās no Dieva un Viņa likumiem. Dzīvē ir nācis daudz kas labs, bet ļaunais ir pārsvarā. To liecina laika zīmes. Kas senāk bija kauns, tagad šķiet esam gods. Laika zīmes ir viltus mācības un viltus pravieši. Ļaudis dzīvo bezbēdībā, tāpat kā bija Noas un Lata dienās. Ticīgie ļaudis pielīdzinās pasaulei. Mīlestība izdziest. Ļaunuma vēji pūš no rītiem, dienvidiem, vakariem un ziemeļiem. Un ļaudīm visi vēji patīk.

Ir labas laika zīmes. Dieva bērniem nav jāskatās tikai uz ļaunajām. Dievs vēl nav pasauli atstājis, nav pametis galīgam postam. Kristus evaņģēlijs tiek sludināts pasaulē tādā mērā kā vēl nekad. Brīvība evaņģēlijam ir laika zīme. Atveras durvis tur, kur tās bija aizslēgtas. Cilvēki vēl atgriežas. Ar visu to, ka daudz vietās evaņģēliju nesludina ar skaidru sirdi, ir ļaudis, kas iesāk jaunu dzīvi. Dievs lieto cilvēkus, kuriem pašiem nav daudz kas skaidrs un dzīve ne visai cienījama. Bet daudziem, kuri savas sirdis atver evaņģēlijam, Dievs palīdz atraisīties no maldiem un godāt Dievu un Glābēju Jēzu. Laika zīmes stāsta, ka nāk Kristus un Viņa valstība.

4. maijā

Riteņi negriezās…

Un Viņš kavēja riteņu griešanos tā, ka tie tika tikai ar grūtībām uz priekšu, tad ēģiptieši sacīja: „Bēgsim mēs labāk no israēliešiem, jo tas Kungs karo par viņiem pret Ēģipti!”

2. Moz. 14:25.

Šis pants dažādās Bībelēs ir tulkots divējādi. Viena versija: Dievs nogrūda riteņus. Otrā: Dievs kavēja riteņu griešanos. Vienādi vai otrādi – ir noticis brīnums. Riteņu brīnumainā kārtā vairs negriezās. Riteņi nokrita no asīm. Lai bija kā, bez riteņu darbības kara rati tikai kavēja un nekā nepalīdzēja. Padomāsim! Riteņi ir tehnikas simbols. Riteņu izgudrošana bija milzu notikums kultūras dzīvē. Riteņu griešanās ir labklājības zīme un kara laukā cerība uzvarai. Bet visur, itin visur aiz visiem riteņiem ir Dieva roka…

Attiecībā uz tautām un valdībām saprotam, ka gan militārie, gan politiskie spēki ir kā riteņi. Tie kalpo iekarotājiem un valdībām. Imperiālistu varas ir atkarīgas no riteņiem, redzamiem un neredzamiem. Dievs dara tā, ka pēc Viņa pavēles „riteņi” vairs negriežas. Tautas atgūst brīvību un neatkarību. Tie ir vēstures brīnumi, kad Dievs neļauj vergu kungu riteņiem – ne militāriem, ne politiskiem griezties ap savu asi. Gudro kā gribi, apstākļi ir tādi, ka vergi top brīvi.

Dievs valda par riteņiem. Pavisam viegli viss izmainās. Lielīgas un lielas tautas varas paliek nespēcīgas. Pavisam viegli tautas top brīvas. Bez lielas asins izliešanas. Varbūt Dievs pat debesīs smejas. (Ps. 2. nod.) Cilvēki arī. Bet mums jāievēro tas, ka ir jāklausa Dievam vairāk nekā pašu iedomām. Paklausība Dievam uztur brīvību un labklājību. Dievam ir jādod gods un Viņam jākalpo. Dievs nogrūž ienaidnieka ratiem riteņus un saviem ļaudīm atver ceļu uz brīvu nākotni.

5. maijā

Dieva saime

Tā tad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem, Dieva saime.

Efez. 2:19.

Apustulis raksta skaistus vārdus par Efezas ticīgiem ļaudīm. Viņš saka, ka tie ir vienas – Dieva valsts pilsoņi kopā ar svētajiem. Raksta, ka tie ir Dieva saime. Dažos tulkojumos ir teikts: Dieva ģimene; citos – Dieva mājas ļaudis. Ar to ir apzīmētas ticīgo tuvās attiecības ar Dievu un debesu saimi.

To vēl visā skaidrībā neredzam. Redzam, cik dažādi ir Dieva saimes locekļi. Jauni un veci, turīgi un nabadzīgi, ir arī neveseli un vāji. Tomēr visi esam viena nama ļaudis, kam ir aicinājums turēties kopā un augt svētumā.

Senlaikos Dieva saime bija Israēls. Tauta, dzimusi pēc miesas. Dievs gribēja mājot pie viņiem. Bet šī tauta to negribēja. Tāpēc tagad Dieva saimē ir aicināti ļaudis caur evaņģēliju no visām tautām, ciltīm un valodām. Liela saime, neskaitāms pulks. Šīs saimes ļaudis ir dzimuši caur Dieva vārdu un Garu. Brīnišķīgi!

Dievs mājo pie mums. Šī apziņa lai dara mūs nopietnus. Dieva saimē nevalda pasaules cilvēku ieradumi un pasaules taisnība. Kad Jēzus teica savu sprediķi, Viņš vairākkārt rādīja, kāda ir cilvēku un pasaules taisnība. Bet tad Viņš teica: „Bet Es jums saku, pie jums tā nebūs būt…” Dieva saimē jādzīvo citādi.

Šai pasaulē esam Dieva bērnu saime un esam arī Viņa kalpu saime. Mums jādara Viņa uzdotais darbs. Tas nav darbs iznīcībai, bet nākamai godībai. Dieva saime ir čakla saime. Šai saimē būt ir liels gods.

6. maijā

Vislabākā palīdzība

Taisnajiem nāk palīdzība no tā Kunga, Viņš ir viņu patvērums bēdu laikā. Tas Kungs viņiem palīdz un tos izglābj, Viņš tos izglābj no bezdievīgo rokas un sargā tos, jo tie paļaujas uz Viņu.

Ps. 37:39–40.

Neviens un nekad nevar būt drošs, ka tam nevajadzēs palīdzības. To zinām no piedzīvojumiem laicīgā darbā, ceļojumos un citur. Dieva cilvēkam garīgā dzīvē ir brīži, kad cilvēku palīdzība ir par mazu un jāmeklē palīdzība no Dieva.

Dieva palīdzībai ir Dieva plāns. Dievs zina, ko katrā vajadzības gadījumā ir jādara. Kur cilvēku domas un gudrība nepalīdz, tur Dievs ir spēcīgs palīdzēt, jo Viņš redz tālāk un labāk nekā cilvēki. Dieva palīdzības plānā dažreiz visu nesaprotam, bet uzticamies Viņam.

Dievam ir visi vajadzīgie līdzekļi palīdzības sniegšanai. Cilvēks cilvēkam dažu labu reizi labprāt gribētu palīdzēt, bet pašam trūkst vajadzīgā spēka un līdzekļu. Mūsu spēki ir ierobežoti. Dievs ir visspēcīgs. Viņam netrūkst nenieka.

Dievs zina īsto laiku, kad nākt palīgā. Mūsu steiga dažreiz grūtu situāciju padara vēl grūtāku. Psalmos arvien ir izteiciens: Gaidi uz to Kungu! Ja nevajadzētu ļaut laikam ritēt tālāk, Dievs neliktu gaidīt. Ir jāgaida, kamēr pienāk Dieva laiks. Tas vienmēr ir īstais laiks: nav par agru un nav par vēlu.

Dievs nepagurst, neapnīk un nepiekūst sniegt palīdzību. Dieva bērnu saime vienmēr ir saistīta ar Dieva palīdzību. Svētie raksti stāsti, ka Dievs krāšņi palīdz un pabeidz savu palīdzības darbu. Tā ir un būs arī ar mums.

7. maijā

Izrauti un pārcelti

Viņš mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.

Kolos. 1:13–14.

Vārds „izraut” šeit nozīmē Dieva vareno darbu, ar kuru Viņš atņem cilvēkus sātanam. Izrauj no elles varas. Nežēlīgi iekarotāji kopš seniem laikiem ir aizveduši no iekarotām zemēm ļaudis tālā zemē, verdzībā. Gadu tūkstošos ir daudz kas mainījies, bet šādi varas darbi dažreiz notiek vēl šodien. Dievs dara pretējo: Viņš izrauj no verdzības un nāves valsts grēka vergus. Izved un pārceļ savā valstībā.

„Pārcelti” – nevis no savas dzimtenes uz Asīriju, Bābeli vai citu vergu zemi, bet otrādi: Kristus ir lielais Atsvabinātājs, kas ieved brīvībā. Viņš mūs dara brīvus, lai ejam Viņa pēdās un nevis platajā ceļā. „Pārcelti no tumsas gaismā. Grēka valsts ir tumsības valsts. Tur cilvēks slēpjas no Dieva. Gara acis ir aklas, tās neredz pestīšanas ceļu. Dievs pārceļ Gaismas Valstī, kur valda Dieva mīļais Dēls, Jēzus Kristus. Viņš ir mūsu gaišums mūžu mūžos.

„Pārcelti” no apsūdzēto sola, no tiesas, uz piedošanas un taisnošanas sēdekli. Atgriezīgais cilvēks ir kā bijušais pazudušais dēls, kas tagad sēd pie galda Tēva mājā. „Pārcelti” nozīmē to, ka esam ieguvuši pilsoņu tiesības Dieva valstībā. Mums ir tiesības pieiet pie žēlastības Troņa un dabūt palīdzību ikkatrā laikā.

Pēc lielās pārmaiņas ir „jāiedzīvojas” brīvības valstībā. No nedzīviem darbiem jāsāk darboties Kristus aicinājuma un sūtības lietās. Jāpiedalās darbā, kuru mūsu Kungs ir katram paredzējis, lai kalpotu Viņam un tiem, kuri tāpat kā mēs, ir „izrauti” un „pārcelti” jaunā dzīvē.

8. maijā

Asaras

Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis savā traukā. Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?

Ps. 56:9.

Sendienās lasīju kādu stāstiņu par bārenīti, kurš skolā, ticības mācības stundā uz negaidītu jautājumu: „Ko dara eņģeļi?”, atbildējis: „Eņģeļi skaita asaras.” Tas bija noticis laikā, kad skolā neuzmanīgus bērnus pēra. Bet kā ir? Vai mazā zēna atbilde bija nerātnība, tukša izruna, vientiesīga valoda?

Pasaulē ir daudz bēdu, daudz rūgtu asaru. Tās līs vienmēr, bet it sevišķi kara gados. Varbūt ne tik daudz cīņu laukā, kā mājās palikušiem. Asarām līstot, noskumušie jautā: Kāpēc tā notiek? Vai visam būs tā jāpaliek vienumēr? Atbildi var dot tikai Tas, kurš zina visas lietas, to, kas ir noticis vakar, notiek šodien un notiks rīt. Atbildi savā laikā dos Viņš, kas ir radījis acis un radījis asaras. Viņš zina, kā audzināt savus bērnus nākamai, ilgai un bezgalīgai dzīvei.

Mūsu tekstā lasām par dieva rūpību, ar kuru visas asaras ir savāktas Viņa traukā. Dieva traukā tās nav pazudušas kā nebijušas. Ko Viņš ar tām darīs? Nezinām. Bet ja Viņam ar tām nebūtu nekāda nodoma, nekādas vērtības, tad tās netiktu sakrātas.

Visas šīs traukā sakrātās asaras ir atzīmētas Dieva grāmatā, tā lasām tālāk. Tās ir reģistrētas Dieva grāmatvedībā. Ir kāda dziesma: „Tavai asarai ikvienai, būs par pērli pārvērsties…” Tā nebūs tukša dziedāšanai un ticēšana. Dieva grāmatā katra atraitņu un bāreņu rēķini būs pareizi novērtēti.

Respektēsim asaras. Asaras ir Dieva traukā. Asaras ir Dieva grāmatā. Visu cietēju, visu apbēdināto asaras…

9. maijā

Izvēle

Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc visu, ko Es esmu dzirdējis no sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu. Ne jūs mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Viņam lūgsit manā vārdā, to Viņš jums darīs.

Jāņa ev. 15:15–16.

Šos draudzīgos vārdus Jēzus runāja uz mācekļiem, kuri bija atstājuši savas mājas un darbus, lai sekotu Viņam. Kad Jēzus viņus aicināja, viņi varēja Jēzum sekot, bet ja negribēja, varēja palikt tur kur bija. Viņi izvēlējās sekot Jēzum. Tāpat ir vēl šodien. Ikviens var izvēlēties, ko darīt. Daudzi nav kristieši tāpēc, ka tādi negrib būt.

Tomēr, tas ko cilvēki dara nav viss. Mūsu izvēle gan var būt laba, bet kad dzīves grūtības un cīņas mūs pārbauda, tad redzam, cik vāji esam. Ja visa garīgā dzīve būtu atkarīga tikai no cilvēka spēka, mēs debesu mērķi nekad neaizsniegtu.

Mūsu tekstā ir skaisti sacīts, ka Jēzus ir tas, kurš izredz savus kalpus, vēl vairāk – savus draugus. Kristus ir mūs izredzējis, un Viņš ir visaugstākā autoritāte virs zemes un debesīs. Viņš ir visuzinātājs, kam pieder visa vara. To, ko mēs nespējam, Viņš spēj. Viņa nodoms ar mums ir tas, lai mēs nesam augļus. Lai tas notiktu, tad mums mūsu labā Drauga Jēzus vārdā ir jālūdz debesu Tēvu. Jo Tēvs dod sava Dēla izredzētiem visu, kas vajadzīgs dzīvei un augļu nešanai.

10. maijā

Rūpes

Tad nu pazemojaties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.

1. Pēt. 5:6–7.

Vai ticīgam cilvēkam ir mazāk rūpju nekā neticīgam? Varētu jau domāt tā, ka rūpju ir mazāk, jo mums ir liels Dievs un bagāts Tēvs. Bet ir iespējams, ka mums ir vēl vairāk rūpju, jo mums ir ne tikai ikdienas laicīgās rūpes, bet ir arī rūpes par dvēseli, garīgām lietām un mūžību. Ja šai pasaulē viss ir niecība un vēja ķeršana, vai tad rūpēm ir kāda jēga? Bet ja mūžīgā dzīve ir visaugstākā vērtība, ja tur ir godība vai pazušana, tad rūpes par mūžību ir visvairāk vajadzīgas.

Rūpju pretstats ir bezrūpība un bezbēdība. Dažreiz redzam jaunus cilvēkus, kuriem nav ne mazāko rūpju par pareizu dzīves veidu. Viņi nestrādā, nemācās, izšķiež, vieglprātīgi precās un uzdzīvo. Garīgā nozīmē priekš tālā mūžības ceļa vieniem nav pat ne vismazākās sagatavošanās.

Bet ir veselīgas rūpes un ir neveselīga zūdīšanās. Atminēsim mācekļu situāciju. Kad Jēzu apcietināja un piesita krustā, viņi bija neziņā un bailēs. Bet Kristus ciešanas un augšāmcelšanās jau sen bija paredzēta un Viņa uzņemšana godībā pasludināta. Tāpat arī tagad nekas nav bez Dieva ziņas. Viņš gādā par mums. Viņš spēj vairāk nekā visas pasaules bagātnieki un valdnieki. Viņš visu padarīs īstā laikā. Uzticēsimies Viņam!

11. maijā

Dieva brīnumdarbi

Liels ir tas Kungs un augsti teicams, neizdibināma ir Viņa varenība. Paaudžu paaudzes slavēs Tavus darbus un paudīs Tavu varu. Es teikšu Tavas godības varenību un dziedāšu par Taviem brīnumu darbiem.

Ps. 145:3–5.

Par brīnumdarbiem mēs saucam tādus notikumus, kuri ir neparasti, reti un neizskaidrojami. Bet ir arī tādi brīnumi, kuri ir ikdienišķi un ik brīdi mūsu acu priekšā. Pie tiem esam pieraduši un par tiem domājam maz, vai pat nemaz.

Dieva brīnums ir ģimene. Ir cilvēku organizācijas, daudz un rūpīgi izplānotas. Bet Dievs laulību vienkārši iecēla un iesvētīja. Nekas šo institūtu nevar atvietot. Dievbijīgi un arī neticīgi cilvēki atzīst, ka laulība un ģimene ir tautas pamatorganizācija. Ir vienkārši: ģimeni sāk vīrietis un sieviete. Bet padomāsim, vai nav brīnums, ka pasaulē dzimst gandrīz vienā skaitā zēni un meitenes. Jau gadu tūkstošiem. Tas nozīmē, ka Dieva nodomi pastāv. Ir divi dzimumi pēc miesas un dvēseles uzbūves nevienādi. Viņi dzīvo kopā, patiesā laulībā, nešķirami. Pie tam dzīve laulībā un ģimenē nav laime un vieglums vien. Ģimenē ir nastas un grūtības, kādu neprecētiem nav. Bet viņiem, vientuļiem pienāk laiks, kad ir jāmeklē paspārne tādā vietā, ko sauc par ģimeni…

Brīnums ir mātes mīlestība. Tēvs gan palīdz, bet smagākā nasta ir uz mātes pleciem un sirdi. Ir lietas šai dzīvē, kuras pazīst tikai mātes sirds. Mātes mīlestība ir Dieva brīnums, kas pastāvēs, kamēr vien pasaule būs.

Vislielākais ieguvums nav tas, ja šai dzīvē apbrīnojam tikai vecākus – tēvu un māti. Lielākā un augstākā svētība ir Dieva atzīšana. Apziņa, ka esam ietverti Visvarenā un Visaugstākā dzīves plānā un ka Viņš rūpējas par mums.

12. maijā

Varavīksne

Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli. Kad varavīksne pacelsies mākoņos un Es to ieraudzīšu, tad Es arī pieminēšu mūžīgo derību Dieva un visas dzīvās radības starpā, visas miesas starpā, kāda vien ir pasaulē.

1. Moz. 9:13,16.

Varavīksne ir viena no visskaistākām dabas parādībām. Skaista ir arī tās garīgā izpratne. Dieva zīme cilvēku cerībai, radības uzturēšanai, Dieva žēlastībai. Varavīksne liecina par Dieva nodomu uzturēt cilvēci, pasargāt no iznīcības, bojā ejas.

Labākas dienas, drošāka nākotne nestāv cilvēku varā. Ūdensplūdu briesmas un iznīcināšanu cilvēki nespēja aizkavēt. Cilvēki nespēj novērst posta dienas. Kad tautas piemeklē brutāla apspiešana, baigu un nežēlīgu valdību kalpināšana, tad cilvēku varā nav sagādāt atsvabināšanu un brīvību. Nevienam cilvēkam nav varavīksnes ap galvu, neviens nespēj dot labākas dienas.

Labāku dienu ilgas ir visiem. Tautas parāda sīkstu dzīvot gribu, visās neērtībās spēj piemēroties apstākļiem, lai tikai dzīvotu. Iekšēji, ļaužu sirdīs, ir kā kāda neredzama varavīksne, nākotnes cerība ir neizdzēšama.

Dievs gādā par šo iekšējo, ienaidniekam neredzamo cerības simbolu, kas uztur dzīvot prieku. Jāliek cerība uz Dieva rokas vareno spēku, kas izbeidz tumšas dienas, liek saulei spīdēt un iznīcina ļaunas varas. Cerība uz vareno Dievu ir mierinājums un gaišas nākotnes zīme – varavīksne padebešos. Skaista, neizdzēšama.

13. maijā

Iedrošinājums

Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus. Es esmu pirmais viņu starpā. Bet tāpēc es esmu atradis apžēlošanu, lai īpaši manī Kristus Jēzus parādītu visu savu lēnprātību par priekšzīmi tiem, kas turpmāk paļaudamies uz Viņu iegūs mūžīgu dzīvību.

1. Tim. 1:15–16.

Kad ar patiesu sirdi sevi vērojam, tad redzam savu nepilnību un grēcīgumu. Redzam, ka ir citas personas, kuras ir pārākas par mums. Ir labāki kristieši, nekā mēs paši esam. Katram vienam ir kaut kas labāks kā citiem, un ir arī kaut kas sliktāks. Par to dažreiz sevi vērodami zaudējam garīgās cīņas un darba prieku.

Apustulis Pāvils stāsta par sevi. Ar to viņš grib iedrošināt Timoteju un citus. Varbūt viņš dažreiz pats sev jautāja: kāpēc Kristus ir mani izredzējis? Kāpēc neizredzēja kādu goda vīru, kā Nikodēmu vai Arimatijas Jāzepu? Kāpēc neizredzēja tādu, kura dzīvē nebija naida pret Kristus mācekļiem? Kāpēc mani, ienaidnieku, vajātāju?

Atbildi Pāvils ir atradis: Dievs parāda visiem to, ka Viņš no samaitātas dzīves spēj radīt jaunu un ideālu. Lielais pretstats starp veco Saulu un jauno Pāvilu rāda Dieva žēlastību un godību.

Dievs spēj savu godību parādīt manā un tavā dzīvē. To, kas vēl nebūtu saskaņā ar Viņa gribu un visu to, ko mēs paši nespējam pārveidot – Viņš spēj. Kristus ir pārmaiņas Kungs un kristietība ir pārmaiņas reliģija.

14. maijā

Gudri veikalnieki

Pērcies taisnību un patiesību un nepārdod tās atkal; centies iegūt īsteno atziņu, audzināšanu un saprātu.

Sal. pam. 23:23.

Pirkšana un pārdošana cilvēku starpā ir notikusi kopš seniem laikiem. Ir bijusi primitīvā maiņas tirdzniecība, ir naudas un modernā tirdzniecība šodien. Var teikt, ka ir arī garīga tirdzniecība, kas notiek starp Dieva valstības vērtībām un iznīcīgām pasaules mantām.

Pērc gudrību, saka Salamans. Ir kāda teika, ka pie viena no grieķu gudrajiem senlaikos kāds tēvs atvedis savu dēlu, lai to mācītu gudrībās. Tēvs prasījis skolotājam, cik būšot jāmaksā. Skolotājs pateicis attiecīgo summu. Tēvs izbrīnījies un teicis, ka par tādu naudu varot nopirkt ēzeli. Skolotājs mierīgi atbildējis: „Pērciet ēzeli, tad jūs būsiet divi…”

Lai pērkot kaut ko labu iegūtu, ir jāmaksā. Kas grib iegūt dievīgo taisnību, tam jāpārdod sava paštaisnība. Kas grib iegūt dievišķo gudrību, tam jāatdod savas paša sirds miesīgā gudrība. Un vēl jāpiemaksā, pārdodot pasaules gudrību. Dievs ir gudrāks nekā es un tu – meklēsim gudrību Viņa vārdā un klausīsimies, ko Viņš saka. Jēzus teica tā: „Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija un nopirka to.” Mat. 13:45–46. Ja esi pircis mūžīgas vērtības, tad nepārdod vairs tās, lai izpatiktu pasaules ļaudīm, draugiem un sabiedrībai. Jēzus tās nekad nepārdeva, nepārdod arī tu! Paturi, paglabā, pasargā.

15. maijā

Laime pazīt Kristu

Bet kas man bija lepnums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu.

Filip. 3:8.

Apustulis raksta par Kristus personu, kuru viņš uzskata par vislielāko dārgumu. Dzīvē ir tā, ka kādas personas pazīšana var daudz ko dot un palīdzēt mūs pašus. Dzīvojot pasaulē mēs iepazīstamies ar dažādām personām. No katras pazīšanās var kaut ko mantot, bet var arī pazaudēt. Dažs jauns cilvēks iepazinies ar ļaunām personām tiek kārdināts, pavedināts un samaitāts.

Bet cilvēks nevar viens vien nodzīvot un veidot pats sevi. Šodien nav viegli atrast labu paraugu, ir bīstami citiem uzticēties un sekot. Vislabākā persona ir Kristus un pazīt Viņu ir patiesa laime.

Šo laimi piedzīvoja Pāvils. Viņš agrāk neturēja par vajadzīgu pazīt Jēzu. Viņam bija citi ideāli, bet iepazinies ar Kristu viņš visu citu zaudēja. Bet ieguva daudz vairāk. Viņš zināja, ka labu grib, bet darīt nespēj. Ļaunu negrib, bet padara. Kā lai sevi labo? Un kur ir labs paraugs? Visus jautājumus atbildēja Jēzus.

Mēs varam būt laimīgi, jo arī mēs varam pazīt Jēzu. Šī ir zelta izdevība. Nodarbodamies ar citu personu pazīšanu varam iegūt maz un zaudēt daudz. Bet pazīt Jēzu nozīmē, ka man atveras debesu mantojums. Ja iegūstam Kristu, visi zaudējumi ir niecīgi. Kur Kristus ienāk sirdī un dzīvē, tur viss ir teicams ieguvums.

16. maijā

Kad Jēzus runā…

Beidzamā, lielajā svētku dienā, Jēzus uzstājās un sauca: „Jo kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer! Kas man tic, kā rakstos sacīts: No Viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” Svētku dienā, Jēzus uzstājās un sauca: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer! Kas man tic, kā Rakstos sacīts: No Viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To Viņš sacīja par Garu, ko vēlāk dabūja tie, kas Viņam ticēja, jo vēl nebija Gara, tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā. Jāņa ev. 7:37,39.

Kad Jēzus runā, tad vienmēr klausītāji dalās. Ir daži vienaldzīgie, daži par un citi pret Jēzu un Viņa vārdiem. Vispirms klausītāji sprieda par Jēzus personu. Kas Viņš ir? Pravietis? Galilietis? Mesija? Daži ticēja, citi nē un katrs savu spriedumu turēja par pareizu. Tā bija toreiz un tā ir tagad.

Jēzus piedāvāja dzīvu ūdeni. Atspirdzināšanu dvēselēm. Dieva Gara apdvestu, dzīvu vārdu. Par to daudzi sacīja, ka tādi vārdi ir grūti saprotami. Arī mēs daudz ko nesaprotam. Bet klausāmies un uzņemam. Tāpat kā ūdeni, ko nesaprotam, bet dzeram. Un atspirgstam.

Kas neatver sirdi dzīvajam ūdenim – vārdam, tā sirds tiek apcietināta un viņam ir jāmirst garīgā nāvē. Nomirstot ir jānonāk valstībā, kur ūdens nav, nav nekāda atspirdzinājuma. Elle ir drausmīga īstenība. Kad dvēselei slāpst, pie kā tagad cilvēks iet un dzer? Pie ūdeņiem, kurus dzerot slāpst vēl vairāk?

Zīmīgi ir vārdi, ar kuriem šī nodaļa nobeidzas: Un tie aizgāja katrs savā mājā. Protams, burtiski un dabiski. Bet lasot nodaļas nobeiguma vārdus varam jautāt: Kur ir tavas mājas, uz kurieni tu ej? Vai tās ir tur, kur ir dzīvības ūdens upe, jeb tā ir valstība, kurā vairs ūdens nav? Iesim pie Kristus, jo pie Viņa ir dzīvais ūdens, kuru dzerot neslāpst vairs. Mums slāpst, mēs ejam pie Viņa un dzeram.

 

17. maijā

Esi nomodā!

Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo to darīdams tu izglābsi pats sevi, ir tos, kas klausās tevī. 1. Tim. 4:16.

Vai jauni ļaudis rūpējas par to, lai būtu nomodā par sevi pašiem? Katrā ziņā, viņi to dara, vismaz par savu ārējo izskatu. Gudrāki rūpējas par savu intelektuālo un garīgo, dvēseles daļu. Un ko dara vecie ļaudis? Arī tie, kas par to rūpējas, pārāk nenoveco!

Daudzreiz mēs „rūpējamies” par citiem. Viegli saskatām citu trūkumus. Aizmirstam paši sevi. Uz kāda kravas automobiļa aizmugurē bija uzrakstīts: „Nerādi manas kļūdas ar savu netīro pirkstu!” Pie tāda raksta nav nekā vairs ko paskaidrot…

Nomodā par sevi pašu, nozīmē ņemt vērā savas dvēseles, iekšējā cilvēka tīrību un vērtību. Pie kādas upes esot bijis plakāts ar uzrakstu: „Pie manis jums kādreiz būs jāraud!” Tas bijis domāts attiecībā uz ilgāku sausumu, jo tad, kad upe izžuvusi, akmeņi dibenā kļuvuši redzami, uz viena akmens bijis iegravēts: „Tagad jums ir pienācis laiks raudāt!”

Pāvils raksta Timotajam, lai viņš ir nomodā, rūpējas un gādā par to, lai dievišķā mācība piepildītu viņa dvēseli un parādītos ikdienas darbos un dzīvē. Ar citiem vārdiem sakot: „Zini un dari!”

Šodien šis vārds mums grib teikt, lai mācāmies cienīt sevi pašu. Savu augsto kārtu, kādā Dievs mūs ir iecēlis, kad Viņš mūs darīja par saviem bērniem. Būsim nomodā, ka nenoslīdam uz zemas pakāpes. Būsim nomodā par Dieva nodomu mūsos ikdienas.

 

18. maijā

Priecīgi ļaudis

Esiet priecīgi vienmēr! 1.Tes. 5:16.

Par šo ieteikumu daži šaubīsies. Kad notiek kaut kas nepatīkams, slikts, kā gan var priecāties? Bet prieks nenozīmē tikai jautrus smieklus vien. Prieks var rasties kā klusa labsajūta, skaidra sirdsapziņa, iekšējs miers, laba nākotnes cerība un drosme. Brazīlijā ir populārs izteiciens: „Priecīgs muļķis.” Garīgā izpratnē ceļinieks uz pazušanu var smieties cik patīk – tā ir vislielākā ģeķība. Prieks grēkā ir īss – līdz mūžības vārtiem.

Apustulis Pāvils ar šo teikumu ticīgiem Tesalonikā grib atgādināt to, ka prieka motīvs ir Kristus atnestā, neizteicamā dāvana – dvēseles izglābšana. Un arī vēl ir Viņa klātnība visos dzīves brīžos. Ticīgais savu nastu nenes viens pats. Savas ciešanas necieš viens pats, jo viņam stāv klāt Tas, kurš pats ir daudz cietis un var iežēloties par saviem brāļiem. Izdali savas bēdas ar Kristu – Viņš nesīs smagāko daļu.

Lai zaudētu patieso dvēseles labsajūtu un prieku, nemaz nav vajadzīgas lielas ciešanas vai zaudējumi. Visbiežāk dzīvojam bez prieka, kad esam neapmierināti ar gluži niecīgām lietām un neveiksmēm. Mazu peļņu, ticīgu brāļu mazo sadraudzību un citām sīkām lietām. Iekritām kārdināšanā tāpat kā Israēls tuksnesī. Pat Dieva dotā maize vairs nav laba.

Tas ir liels mantojums, ja kāds ir dievbijīgs un pieticīgs. 1. Tim. 6:6 (vecā tulk.) Tā rakstīja vīrs, kas visu bija zaudējis, bet atradis Kristu. Un ja arī tu esi Viņu atradis, tad tu vari priecāties vienmēr.

 

19. maijā

Lūgšanas par visiem

Tad nu es pamācu tevi, vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem.

1. Tim. 2:1.

Mēs gan jau zinām, bet bieži nedomājam un pat aizmirstam, ka Dieva mīlestība, evaņģēlijs un pestīšana ir universālas dāvanas. Dievs mīl visus, ir sagādājis pestīšanu visiem un grib, lai visi tiktu izglābti. Ir jāsludina visiem, jāmīl visi un jālūdz par visiem. Dievs radīja ar mīlestību, uztur ar mīlestību un grib visiem palīdzēt. Dievs grib dot vietu savā valstībā visiem un mums ir jātic un jādara tāpat.

Cilvēki nespēj sevi pašus atpestīt. Visaugstākais valdnieks un viszemākais vergs nevar sevi izglābt. Visizglītotākais cilvēks un analfabēts bez Dieva žēlastības nevar kļūt par Viņa bērniem. Evaņģēlijs aicina visus un mūsu aizlūgšanās ir jābūt vietai visiem bez izšķirības.

Evaņģēlijs un atgriešanās ir nepieciešamas visiem tiem, kurus dēvējam par labiem un ļauniem. Baznīcā piederīgiem un dievbijīgiem to dažreiz ir grūti saprast. Reliģiskie ļaudis sevi kaut kā turam augstāk par tiem, kas par mūžības lietām neinteresējas. Bet kad lūdzam, tad lai savu novērtējumu par citiem noliekam nost. Atminēsim, ar kādu mīlestību Kristus pieņēma grēciniekus, kurus labie un cienījamies ļaudis nicināja.

Dieva aicinājums ir priekš visiem, kristīgās ģimenēs dzimušiem un arī no bezdievīgiem vecākiem. Tādēļ ir jālūdz par visiem. Pāvila laikā visvairāk cilvēku bija nekristīgi ļaudis, bet lūgšanas par visiem bija jālūdz. Tā Dievam patika.

 

20. maijā

Aiziešana debesīs

To sacīja Viņš, tiem redzot tika pacelts un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.

Ap. d. 1:9.

Gājiens līdz Betānijai un Eļļas kalnam bija nozīmīgs un svinīgs. Mācekļiem bija nojauta par kādu pārmaiņu. Vai tā būtu kāda šķiršanās? Ceļojums bija savādāks nekā citi. Nebija tāds kā uz Golgatu. Bija runas par Dieva valstību. Par Dieva nodomu piepildījumu pagātnē. Un katrā ziņā par to, kas notiks nākotnē. Bija runa par visu tautu evaņģelizēšanu. Tie bija lieli temati.

Bet Viņš tika pacelts un aizgāja uz debesīm. Tas notika debesu un dievišķu spēku brīnumainā veidā. Kaut ko tādu mācekļi nebija redzējuši. Viss notika pēc briesmīgā krusta pazemojuma un cilvēku nicināšanas. Tagad parādījās, cik Jēzus ir cienīgs un varens. Un mācekļi ir aculiecinieki. Kādi pretstati, kāda pārmaiņa un varenība!

Mācekļi Viņu pielūdza. Tā bija pirmā lūgšana pēc tam, kad Jēzus bija no viņiem šķirts un uzcelts debesīs. Vai viņiem bija prieks pēc šķiršanās? Jā, jo viņi nebija maldījušies un pievīlušies, sekodami Jēzum.

Jēzus neaizgāja no šīs pasaules ar tukšām rokām. Viņš jau bija ieguvis savai valstībai un mūžīgai dzīvei pulka ļaužu. Tādu vēl nebija daudz, bet visā drīzumā sāka augt skaitā un garīgā spēkā. Jēzus zināja, ka daudzi ies Viņa pēdās no visām pasaules malām kā svētceļnieki uz debesīm. Debesu Tēvam caur Viņa Dēlu būs gods mūžu mūžos. Ar tādu mantojumu no visām tautām tiks pildītas debesis.

Un Viņš atkal nāks! Kad? To neviens nezina. Bet mēs zinām, ka Viņš nāks. Redzēsim tā, kā mācekļi redzēja Viņu debesīs aizejam. Viņa aiziešanu mēs neredzējām. Viņa atnākšanu redzēsim.

 

21. maijā

Uzcelts debesīs

Un notikās, kad Viņš tos svētīja. Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.

Lūk. 24:51.

Šī notikuma dienu pieminām kā Jēzus debesbraukšanas dienu. Kaut gan šī diena un lielais notikums ir dziļas un svarīgas nozīmes pilns, ne vienmēr un visur tā ir cienīgi un plaši svinēta. Virs zemes nav visai populāra. Bet kā bija debesīs šai dienā? Vai tur visa debesu sabiedrība nebija svētku noskaņojumā? Liels bija notikums, kad pēc izpildītās misijas virs zemes un izcīnītās uzvaras debesu Princis atgriezās savā godībā. Nē, debesis nekādā ziņā nebija tik vienaldzīgas kā zeme, kaut gan arī te cilvēkiem vēl šodien visiem vajadzētu gavilēt par mūžīgās dzīvības Gādātāja paaugstināšanu…

Šī diena bija šķiršanās diena virs zemes. Mācekļi un pasaule Viņu vairs miesīgi neredz. Bet šī nav paliekošas šķiršanās diena. Pēc sava apsolījuma Viņš ir pie savējiem ikdienas un būs līdz laikmeta galam. Kaut jel dzīves troksnī un darba steigā mums Viņa klātnība būtu ticība īstenībā! Mūsu Kungam neeksistē laiks un telpa. Viņam pieder vara būt visur klāt. Pie savējiem, pie atpestītiem.

Šī ir lielas, neizsakot košas cerības diena. Šai dienā debesu vēstneši pasludināja manifestu: „Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam.” Ap. d. 1:11. Šī parādība un vēsts ir līdzīga tam manifestam, kādu savā laikā eņģelis sludināja ganiem Betlēmē. Tikai pirmā vēsts bija par miesā un pazemībā atnākšanu un otrā ir par Viņa nākšanu godā. Mūsu cerībai šī diena ir spoža kā Rīta Zvaigzne. Priecīga diena.

 

22. maijā

Jēzus uzbrauca debesīs

Un notikās, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.

Lūk. 24:51.

Jēzus uzbraukšana debesīs ir tikpat reāla kā Viņa krusta nāve un augšāmcelšanās. Ir tikpat nozīmīga un svarīga kā nāve un augšāmcelšanās. Nāve bija pazemojums un soda izciešana par mūsu, grēcinieku labad. Augšāmcelšanās bija uzvara pār nāvi un dzīvības ķīla, ka Jēzus pestīšanas darbs ir pilnīgs un visiem, kas Viņam tic, ir mūžīga dzīvība. Uzbraukšana debesīs liecina, ka Jēzum ir visa vara debesīs un virs zemes. Varam teikt, ka visi debesu iemītnieki gavilēja, kad nāves un elles Uzvarētājs tur atgriezās. Un mēs?

Saviem mācekļiem Jēzus teica, ka tas ir viņiem par labu, kad Viņš aiziet pie Tēva. Pie Tēva aizgājis Viņš lūgs, lai Tēvs dod citu Aizstāvi, Patiesības Garu, kas pie ticīgiem paliks vienmēr. J. ev. 14:16. Šis apsolījums mūs iepriecina šodien.

Pie Tēva aizgājis, Jēzus ir mūsu Aizstāvis. Apustulis Jānis savā 1. vēstulē, 2. nod. 1. pantā raksta: „Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” Mēs visi klūpam un iekrītam kārdināšanā. Bet mūsu Aizstāvis ir pie Tēva, viņš mūs aizstāv, jo pats tiks kārdināts, bet kārdināšanas ir uzvarējis un pazīst mūsu vājības. Bet Viņš atkal nāks. Tāda ir debesu sūtņu vēsts un tā Viņš pats ir solījis.

 

23. maijā

Uzvarētāja ticība

Jo viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

1. Jāņa v. 5:4–5.

Dieva ļaužu dzīve ir cīņas dzīve. Cīņa ir grūta, jo mūsu pašu vecā daba stāv pasaules pusē. Un tomēr, uzvara ir iespējama. Saprotam, ka pasaule nav skaistā Dieva daba, ko Viņš ir radījis. Pasaule ir viss tam, kas cilvēku šķir no Dieva. Pasaule ir viss tas, kas pretojas Dieva gribai un Viņa valstībai. Pasaule ir viss, kas liek aizmirst Dievu. Pret šo „pasauli” mēs cīnāmies.

Uz uzvaru vada Kristus. Viņš pats pasauli uzvarēja un palīdz uzvarēt visiem, kas pret pasauli cīnās. Jo vairāk Viņu mīlam, jo tuvāk esam lielajam Uzvarētājam un uzvarai. Ticībā Viņam neesam zaudētāji, bet uzvarētāji.

Kristus nocietina mūsu sirdis pret pasaules kārdinājumiem. Mūsu raksturs kļūst spēcīgāks un nejūtīgāks pret pasaules kārdinājumiem. Pasaule zaudē savu pievilcību un krustā Sistais mūs velk pie sevis. Arvienu tuvāk un tuvāk.

Reiz bija divas jaunas meitas, kuras vienā dienā parakstīja darba līgumu Holivudā. Cerēja būt slavenas aktrises. Viena bija Kolina Tovsenda (Collen Towsend), otra – Merilina Monro (Merilyn Monroe). Pēc pāris gadiem Kolina Tovsenda atrada Kristu, atstāja Holivudu un pēc kāda laika apprecējās ar vienu presbiterāņu mācītāju. Pagāja gadi, un abas satikās. Merilina Monro teica: „Mana dzīve ir pazaudēta.” Drīzi pēc tam viņa beidza dzīvi pašnāvībā. Pasaule viņu uzvarēja. Otrā sieviete uzvarēja pasauli. Kā? Ticībā Kristum!

Kristus dara stipru mūsu ticību, vada uz uzvaru un mūžīgu dzīvi.

 

24. maijā

Dzīvi akmeņi

Ejiet pie Viņa kā dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas ir Dievam patīkami caur Jēzu Kristu.

1. Pēt. 2:4–5.

Apustulis raksta par dzīvo pamatakmeni, Kristu, uz kā ir jāuzceļ svētu templi. Templis – garīgais nams ir jāceļ no dzīviem akmeņiem, kas ir ticīgie ļaudis Kristū. Ir labi atcerēties Salamana celto dievnamu. 1. Ķēn. 6:7. lasām: „Un kad namu cēla, tad to uzcēla no iepriekš apcirstiem akmeņiem tādā kārtā, ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs darba rīki nebija dzirdami namā, kamēr to cēla.”

Kad apustulis Pēteris raksta par garīgā nama būvi, viņš ticīgos ļaudis apzīmē par dzīviem akmeņiem. Dzīvie akmeņi nav jāapstrādā ar dzelzs un citiem nedzīviem rīkiem. Dzīvie akmeņi jāapstrādā ar Dieva vārda un Gara instrumentiem. Dzīviem akmeņiem jātop tādiem, kurus kopā saliekot tie cits pie cita piekļaujas un nams ir skaisti savienots. Citādi namu ceļot, var notikt, ka kādi akmeņi ir palikuši tādi, kurus nekur citur nevar pielikt, jo ar citiem nekur nesakļaujas. Lūkojot „apcirst” ir dzirdams nepatīkams troksnis un pūles paliek veltīgas.

Ikkatram akmenim var būt tāda teicama īpašība, k nav vajadzīgi varas līdzekļi, lai to pie citiem pieliktu klāt. Dievišķā mīlestība ticīgos savieno bez lieka trokšņa un ievainošanas. Lūgsim katrs par sevi, lai tiekam garīgi tā veidoti, ka savu vietu Dieva celtnē bez nevajadzīga trokšņa un grūtībām!

 

25. maijā

Vienu es zinu

Tad tas atbildēja: „Vai viņš ir grēcinieks, to es nezinu: vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”

Jāņa ev. 9:25.

Stāsts par neredzīgā cilvēka dziedināšanu ir aprakstīta visā devītā nodaļā. Šo cilvēku Jēzus bija dziedinājis citādi, nekā dažus citus. Viņš aklajam bija ieziedis acis un sūtījis mazgāties. Aklais bija klausījies un kļuvis redzīgs. Bet tad sākās reliģijas gudro vīru pratināšana un spriedums, ka Jēzus esot grēcinieks. Aklais, tagad redzīgais, viņiem nepiekrita un teica, ka Dievs grēciniekus neklausot. Ja jau Dievs Jēzu bija klausījis, tad Jēzus nevarēja būt grēcinieks. Izdziedinātais deva godu Dievam. Farizeji meklēja, ko varētu apzīmēt par grēcinieku un tiesāt.

Farizeju arguments bija: Jēzus nesvētī sabatu, tādēļ viņš ir grēcinieks. Aklajam, tagad redzīgajam cilvēkam bija savs arguments: Vienu es zinu – es biju neredzīgs un tagad redzu. Par to, vai Jēzus bija grēcinieks, viņš atteicās spriest, tikai izteica savu pārliecību, ka Dievs grēciniekus neklausa. Ja Dievs ir klausījis Jēzu, tad ir jādod godu Dievam un Jēzum. Kad viņš vēlāk sastapa Jēzu, viņš to pielūdza. Par goda došanu Jēzum farizeji viņu izlamāja un izdzina ārā.

Aklais bija ieguvis ne vien laicīgo acu gaismu, bet arī dvēseles gaismu, kādu daudzi nepazina. Jēzus teica savu spriedumu ar stingriem vārdiem: „Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz kļūst redzīgi un tie, kas redz, akli.” Aklais bija atradis laicīgo un arī mūžīgo gaismu. Farizeji pazaudēja mūžīgo. Šis stāsts turpinās jau gadu tūkstošiem. Kas kļūst garīgi redzīgi un pestīti, liecina un saka: „Vienu es zinu, biju neredzīgs, tagad redzu. Biju pazudis, tagad esmu atpestīts.” Un slavē savu Pestītāju.

 

26. maijā

Parādnieks

Tiklab grieķiem, kā negrieķiem, mācītiem, kā nemācītiem esmu parādnieks. Tāpēc mana vēlēšanās sludināt evaņģēliju arī jums, romiešiem.

Rom. 1:14–15.

Parādnieki ir bijuši visos laikos un visā pasaulē. Tādi, kuri parādus maksā un tādi, kas nemaksā. Sabiedrība, valdība un likumi cenšas piedabūt ar labu, lai maksā, bet vienmēr panākumu nav. Mozus likumā nemaksātājs bija jāpārdod kalpībā, līdz svabadības gadam. Eiropas zemēs ielika darba namos, lai atpelna parādu. Tagad dara citādi, bet vienmēr ir tādi, kas izvairās. Kā ir ar garīgiem parādiem?

Pāvils atzīst, ka viņš ir divkārtīgs parādnieks. Parādnieks Kristum un cilvēkiem. Kristus ar savām asinīm ir samaksājis viņa grēkus – nepaklausību, lepnumu, naidu. Dievs viņam ir devis gudrību un lielāku izglītību nekā citiem apustuļiem. Tādēļ viņš ir draudzes parādnieks. Viņš ir parādnieks citām tautām tāpēc, ka tām nav garīgas gaismas un viņam ir. Dievs grib, lai būtu visiem.

Nevienam nekā nav, ja nav dots no debesīm. Debesis izlieto izredzētus cilvēkus, kas var pasniegt dāvanas tiem, kam nekā nav. Tās pasniedz ar draudzes un darbinieku starpniecību. Ja kādam kaut kas ir, tad tas nepieder viņam vien, bet ir jādod draudzei un pasaulei. Kas dod, tas seko Jēzus priekšzīmei, jo Jēzus no debesu bagātības atnesa cilvēkiem dāvanas. Viņš bija bagāts, bet kļuva nabags, lai mūs darītu bagātus. Mums vajag Kristus mīlestības garu, lai dotu citiem garīgas dāvanas, kādas mums ir dotas. Dosim katrs to, ko Dievs mums ir devis!

 

27. maijā

Mīlam neredzēto Pestītāju

Viņu jūs mīlat, lai gan neesat to redzējuši, uz Viņu jūs ticat, to tagad neredzēdami un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā.

1. Pēt. 1:8.

Apustulis raksta ticīgiem ļaudīm, ka viņi dara kaut ko grūti izskaidrojamu: mīl neredzēto Pestītāju. Kā var mīlēt to, ko nav redzējis? Un tomēr – tieši tāda ir patiesu kristiešu neiztrūkstoša zīme: mīl neredzēto un neredzamo. Un to spēj…

Ir iespējams mīlēt Pestītāju, par kuru senlaikos stāstīja apustuļi un par ko šodien lasām Svētos Rakstos. Ticam Bībelei un mīlam Jēzu. Jēzu neredzam, par Viņu lasām. Kas lasa ticībā, tas spēj mīlēt neredzamo. Mīlam Jēzu, kad klausāmies Dieva kalpu liecībās par Viņu. Kopš apustuļu dienām ļaudis ir ticējuši un mīlējuši neredzamo Pestītāju un pat savu dzīvību par to ir atdevuši. Apliecināja savu ticību ar asinīm. Mēs tāpat kā viņi esam piedzīvojuši pestīšanas prieku un mīlam Pestītāju. Svētais Gars šo mīlestību mūsu sirdīs ir iededzis un par to esam laimīgi.

Tas, ka vēl savu Glābēju neredzam, ir Dieva nodoms un mūsu mīlestības pārbaude. Neredzēšanā topam audzināti nākamai mūžībai, kad Viņu redzēsim. Neredzēšana šodien mūs nekavē mīlēt Viņu. Neredzēšana nekavē mūsu mīlestībai parādīties darbos un kalpošanā. Neredzēšana neiznīcina saites, kas mūs saista pie Viņa. Mēs augam labākai nākotnei, kad Viņu vaigā redzēdami nebūsim padoti kārdināšanai savu kalpošanu darīt nolaidīgi. Brīvi no katra kavēkļa Viņu redzēsim, kalposim un mīlēsim mūžu mūžos.

 

28. maijā

Dalībnieki

Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros. Vienmēr, katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams. Par jūsu līdzdalību evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim.

Filip. 1:3–5.

Pāvils arvien pateicās Dievam par filipiešiem un aizlūdza par viņiem. Ciešas saites saistīja apustuli ar šīs draudzes ļaudīm. Tāda vienība var būt tikai starp tiem, kuri dara vienu darbu, kalpodami Kungam Jēzum.

Pāvils un filipieši bija dalībnieki žēlastībā, ko bija mantojuši atgriezdamies no grēcīgās dzīves pie Kristus. Ne Pāvils, ne filipieši nebija ar saviem darbiem nopelnījuši pestīšanu. Dievs visus bija apžēlojis un pieņēmis par saviem bērniem. Ļoti daudz ļaužu pasaulē ir ārpus žēlastības. Bet apžēlotiem tā ir kopīga.

Pāvils un filipieši bija dalībnieki evaņģēlija darbā. Darbā draudzē un ārpus draudzes. Ticīgie Kristū nav tikai ņēmēji, bet arī devēji. Saņēmuši garīgās bagātības, tās ar prieku dod citiem. Ticīgie Filipos un apustulis bija dalībnieki rādot gaismu tiem, kas ir tumsībā.

Viņi bija dalībnieki ciešanās. Filipieši nebija cietumā, bet juta līdzi apustulim, kurš cieta evaņģēlija dēļ. Līdzcietība atvieglo cietēju. Līdzcietīgie ir dalībnieki ciešanās.

Filipieši nebija dalībnieki žēlastībā, evaņģēlija darbā un ciešanās ar Pāvilu vien. Visās šajās lietās neredzamais dalībnieks ir pats Jēzus Kristus. Tie, kas ir dalībnieki žēlastībā, evaņģēlija darbā un ciešanās virs zemes, var priecāties, ka visās šajās lietās ir brīnišķīgs, neredzams dalībnieks – Jēzus Kristus!

29. maijā

Gudrību meklējumos

Sensenos laikos kāda ķēniņiene, gudrību meklēdams, mēroja tālu ceļu. Viņa atrada vairāk nekā bija dzirdējusi par Salamana slavu. Par to ir rakstīts 1. Ķēn. 10:1–10. Kad Jēzus sludināja evaņģēliju, Viņš par šo notikumu deva šādu spriedumu:

„Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību; un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.”

Mat. ev. 12:42.

Laicīgā gudrība prasa pūles, studijas un materiālus līdzekļus. Vēlāk vēl daudz maksā dzīves pieredze, ieguvumi un zaudējumi, prieki un ciešanas. Bet ir vērts iegūt arī šīs, zemes dzīves gudrības.

Jēzū Kristū ir visas gudrības avots. Viņš ir vairāk nekā bija Salamans. Ir vairāk nekā visu mūsu dienu gudro cilvēku zināšanās, kaut arī tās ir derīgas. Jautāsim katrs pats sev: ko es daru, lai iegūtu gudrību, kas sniedzas pāri par šo pasauli? Vai nav tā, ka daudzi gudrību meklē tikai iznīcībā?

Jēzus nāca, lai visus mācītu, orientētu un vadītu. Mūsu dzīve ir ceļojums uz nākošo dzīvi. Šajā ceļojumā visgudrākais un labākais vadonis un sargs ir mūsu Glābējs, Dieva Dēls, Jēzus Kristus.

Dienvidus ķēniņienei bija jāiet uz tālu zemi, lai iegūtu kaut ko no dārgas mantas – gudrības. Mums nekur nav jāceļo. Svētie Raksti ir tik tuvu – mūsu mājās un dievnamos. Pie Dieva troņa lūgšanā varam iet katrā brīdī un katrā vietā. Mums nav jāiet „līdz pasaules galam”. Visas gudrības avots pie mums ir ikdienas.

30. maijā

Jēzus mazgā

Pēteris Viņam saka: „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: „Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie manis.”

Jāņa ev. 13:8.

Mēs svīstam un mūs klāj putekļi. Jau sen pirms pasaulē gaiss bija piesārņots, bija putekļi un netīrumi. Sen pirms moderniem laikiem jau virs zemes bija garīga netīrība, vai nu tas cilvēkiem patika, vai nē. Arī tad, kad cilvēks fiziski nestrādā, viņam ir jāmazgājas. Mierīgi stāvošā un tīrā mājā glabātas lietas ilgi nestāv spožas. Pasaulē visur ir putekļi. Tie ir viegli, paceļas augšup, viņus nes vējš un tie mums pielīp. Mūsu dvēseles dzīvē ir tāpat. Nav neviena tik tīra cilvēka, kura sirdij putekļi nepieliptu.

Dieva un debesu valstība ir tīra valstība. Atklāsmes grāmata stāsta par tās spožumu. Debesis nav netīras. Pie Kristus skaidrības nepiestāv mūsu putekļainā dvēsele un dzīve. Tādēļ Viņš grib mūs mazgāt, tāpat kā mācekli Pēteri.

Mēs paši sevi nevaram nomazgāt un to nespēj citi pie mums. Netīrs ārsts var būt bīstama persona. Tāds nedziedina, bet saindē. Saindēšanās slimnīcās arvien atgadās. Ārsti un slimo kopēji dara visu, lai tā nenotiktu, bet tomēr tā notiek. Tikai Kristus ir tīrs. Kam dvēsele alkst tīrības, tas to var iegūt pie Viņa. Un jo kāds cilvēks ir tīrīgāks, jo vairāk viņš jūt, ka jābūt vēl tīrākam. Mēs dziedam, lai tas Kungs mūs mazgā, ka topam baltāki par sniegu. To kārojam un lūdzam. Un mūsu Kungs ir gatavs mūsu lūgšanu paklausīt. Ko Viņš mazgā, tas ir patiesi tīrs.

 

31. maijā

Svētā Gara atnākšana

Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā. Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.

Ap. d. 2:1–4.

Svētais Gars ir nācis pasaulē uz draudzi un draudzē uz ticīgo locekli. Bez Svētā Gara viss būtu kā mirušo lauks. Sastingums. Mūžīga ziema. Bet Dieva Gars visu pārvērš par garīgu ziedoni. Jau šeit, pasaulē.

Svētais Gars ir dzīvības devējs Gars. Viņš liek dzimt. Viņš liek dīgt asniem no labā Vārda sēklas. Dzīvība ir Dieva noslēpums. Zinātnieki nevar iztaisīt dīgstošu graudu. Cilvēki, teologi, nespēj dot garīgu dzīvību. Dīgt sēklai un dzimt jaunam radījumam var tikai Dieva Gars. Viņš ir atnācis un strādā pie cilvēka. Kas Viņam klausa, dzimst jaunai dzīvei.

Svētais Gars ir audzinātāja Gars. Dabā notiek ne vien dzimšana, bet arī augšana. Arī augšana ir noslēpums, kuru var tikai novērot, bet ne izskaidrot. Cilvēki var piepalīdzēt, bet pati augšana nav cilvēku varā. Jautājums tomēr ir šis: vai mēs ļaujam lai Gars mūs audzina arvien lielākus un pilnīgākus? Vai esam izauguši lielāki, Kristum līdzīgāki, kā tad, kad piedzimām no jauna?

Svētais Gars ir skaistuma Gars. Stādi dabā ne vien aug, bet arī zied. Ziedi ir kaut kas neatdarināms. Vismazākos ziedus mākslīgi neatdarinās neviens meistars pasaulē. Pirmie kristieši ziedēja un šodien ir tāpat. Ir pasaulē skaisti, pat ļoti skaisti kristieši. Un Svētais Gars ir arī augļu Gars. Pie tiem var pazīt tos, kas ir pilni Svētā Gara. Un Svētais Gars ir arī augļu Gars. Pie tiem var pazīt tos, kas ir Svētā Gara pilni. Viņi nes jaunas dzīves augļus. Tie pagodina Tēvu un Dēlu, Jēzu Kristu.

 

 

1. jūnijā

Ko darīja ticīgo pulks?

Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos un liela žēlastība bija ar viņiem. Ap. d. 4:32–33

Šie ļaudis bija piedzīvojuši Svētā Gara izliešanos. Ko tagad darīja Svētā Gara pilnā draudze? Vispirms, Dieva vārds šo draudzi sauc par ticīgo pulku. Aprakstā par šīs draudzes dzīvi, pirmais, ko redzam ir tas, ka viņi visi ticēja tam par ko bija pārliecināti caur sludināšanu un piedzīvojumiem. Kas tas bija? Evaņģēlijs par Jēzu Kristu kā Dieva sūtīto Pestītāju un to, ka Jēzus vārds ir vienīgais caur ko var dzīvot mūžīgi. Viņi ticēja Kristus vietniecības nāvei, grēku izpirkšanai. Ticēja, ka pēc atgriešanās ir jātop kristītiem, jo tā bija apustuļa Pētera Vasarsvētku vēsts. Viņi ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies un ir Dieva iecelts par visu un visiem. Bija gatavi klausīt Kristum kā Kungam.

Ticīgo pulkā bija tie, kuri arvien nāca kopā un lūdza Dievu. Lūdza, lai viņu dzīve būtu Dievam patīkama. Šai nodaļā ir aprakstītas viņu dedzīgās lūgšanas, lai tas Kungs dotu viņiem drosmi runāt Viņa vārdu un nebīties no ienaidnieku dusmām un ļauniem nodomiem. Ticīgo pulks labi satika un dzīvoja sadraudzībā. Katram bija sava dzīve un vajadzības, bet visi meklēja vienību un sadraudzību. Kā darām mēs?

 

2. jūnijā

Svētā Gara suverenitāte

Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas ir piedzimis no Gara. Jāņa ev. 3:8.

Garīdznieku sanāksmēs mācīti ļaudis debatē par to, kas ir īsts un kas neīsts garīgās parādībās šodien. Ir daudz labu domu un spriedumu, bet Dieva Gars neļauj sevi ielikt konfesiju robežās, jo Dieva Garam robežu nav.

Jēzus teica, ka vējš pūš kur gribēdams. Evaņģelizācijas vēsture rāda, ka tiešām tā ir. Reformācijas, atmodu un garīgu kustinājumu gaita stāsta, ka tie ir nākuši it kā paši par sevi un daudzreiz negaidīti. Ir atstājuši dziļas pēdas kristīgās denominācijās. Tur, kur cilvēki gribēja, tādi kustinājumi nenotika un kur par tādiem nekā nezināja – notika.

Jēzus sacīja: „Tu nezini, no kurienes viņš nāk…” Būtu viegli teikt, ka nāk no debesīm. Tomēr tas vēl nebūtu viss. Ir arī apstākļi virs zemes, kas izsauc vēja nākšanu. Šo patiesību izmanto daudzi padomdevēji, kuri stāsta un ieteic, kas būtu jādara. Ja darīs šo vai to, tad nāks Gara vējš. Un ja ar būtu labi domāti padomi, tomēr neviens nezina, kurp Dievs liks Gara vējam pūst. Vislabākais ir visu atstāt Dieva ziņā. Mēs nezinām, uz kuru zemi un denomināciju, bet Dievs zina.

Ja mums patīk nopietni vērot, mēs dzirdam, kur Viņš pūš. Tās ir vietas, kur ļaudis atgriežas un piedzimst no jauna. Tur ir Gara darbs. Rodās jauni radījumi, par kuriem slavējam Dievu un lūdzam: Mosties, ziemeļi, un traucies, dienvidus vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās, spēcīgās smaržas! Augstā Dziesma, 4:16.

 

3. jūnijā

Kristīgo domāšana

Beidzot vēl, brāļi, kas vien patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Filip. 4:8.

Mūsu rokas dara vajadzīgos darbus, bet mēs spējam tai pašā laikā domāt arī par kaut ko citu. Mēs ejam, braucam, atpūšamies, bet tai pašā laikā spējam sevi nodarbināt ar dažādām domām. Domāšanā pavadām lielāko laiku savā dzīvē.

Domāšanai ir liels spēks. Ar domāšanu sākas darbi un nedarbi – labs un ļauns. Domas var mūs aizvest uz vienu vai otru pusi. Tādēļ domu pasaule ir labi jāpārvalda un jānodarbina Dievam patīkamos ceļos un robežās.

Dieva vārds brīdina no vieglprātīgas uzticēšanās citu cilvēku vārdiem, kuri var ievirzīt mūsu domas un gribu nepareizā ceļā. Ir viltus brāļi un viltus ļaudis, viltus pravieši. Lai domas nodarbotos Dievam patīkamā virzienā, par to ir pastāvīgi jābūt nomodā. Par domām esam atbildīgi, tādēļ lūgsim Dieva palīdzību, lai Viņš valda mūsu domu pasauli. Ir tomēr arī mūsu pašu ziņā izvēlēties, par ko domāt un Pāvils dod padomu: Domāt par patiesām lietām un darbiem. Godīgas domas par godīgām lietām.

Domāt par to, kas labs un šķīsts. Domāt par to, kas Dievam patīkams. Ja vien mēs spētu par visu to kaut cik domāt, tad varbūt neatliktu laika domāšanai par maldīgām lietām. Mūsu laiks būtu aizņemts ar labo. Ja domas ir cildenas, tad arī pat laicīgie darbi noris cildenu domu pavadījumā. Un dzīve ir Dievam patīkama.

4. jūnijā

Tikai cilvēks

Celies, Kungs, lai cilvēks nedabū virsroku, lai tautas saņem savu tiesu Tava vaiga priekšā! Iztrūcini tās, ak Kungs! Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki!

Ps. 9:20–21.

Kāds mācītājs bija aizgājis uz psihiatrisko slimnīcu apmeklēt savu paziņu. Tur viņš sastapa kādu cilvēku, kas viņam pienācis klāt teica: „Vai tu zini, kas es esmu? Es esmu dievs!” Mēs saprotam, ka to teica cilvēks, kas pats nezināja, ko runāja. Bet daudz normālu cilvēku domā, runā un dzīvo it kā viņi būtu visu zinātāji, visa spējīgi un vareni. Lielo un vareno Dievu tie nicina un ja atklāti to nesaka, tad dzīvo tā it kā Dievs būtu nevajadzīgs un atmetams.

Cilvēki, kas atmet Dievu, kļūst bīstami. Ne velti paši cilvēki ir dažreiz spiesti teikt, ka cilvēks ir cilvēka vilks. Bet cits sakāmvārds teic, ka lieliem kungiem ir garas rokas, bet tās neaizsniedz debesis. Ķēniņš Dāvids to visu savā laikā bija novērojis un saprata briesmas, kādas rada cilvēki ar šādu dzīves ziņu.

Tādēļ viņš lūdz, lai Dievs tādus iztrūcina. Un Dievs to dara. Saimnieciski, politiski – visādā veidā Dievs runā un it kā ar savu pirkstu rāda, lai iet laukā no savas iedomības un lielības. Cilvēks nevar aizbildināties, ka Dievs nekā nesaka. Un lepnums vienmēr ved uz krišanu. Bet mēs atzīstam, ka esam tikai cilvēki. Cilvēki, kam vajag Dieva padoma, Dieva sargāšanas un vadības. To meklējam šodien. Dievs lai apgaismo mūsu ceļu uz Viņa valstību. Tur kalposim labāk nekā spējam šodien.

5. jūnijā

 Vai tu mani mīli?

Trešo reizi Viņš tam saka: „Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi sacīja: „Vai tu mani mīli?” Un sacīja Viņam: „Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu. Jēzus saka: „Gani manas avis!”

Jāņa ev. 21:17.

Ir ļaudis, kas saka, ka esot mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Varbūt. Bet nepārbaudīti un viegli uzskati par mīlestību ir nepastāvīgi. Jēzus pēc triju gadu pazīšanās jautā Pēterim trīs reizes: Vai tu mani mīli?

Pēterim nebija viegli atbildēt. Viņš gan trīs gadus bija Jēzum sekojis un nebija Viņu atstājis, kad citi to darīja. Tomēr tagad Pēterim bija sāpīgi Jēzum atbildēt, jo pirms nedaudz dienām, netālā pagātnē, rēgojās drūmā aizliegšanas nakts. Un kā gan mums katram būtu, ja Jēzus trīs reizes neatlaidīgi jautātu, ikvienu vārdā nosaucot: „Vai tu mani mīli?”

Lai cik labi Pēteris par sekošanu un mīlestību uz Jēzu bija domājis, viņš dziļi juta, ka nekas tā nebija izdevies, kā bija gribēts un cerēts. Tāpat būtu arī mums. Kāds ir teicis, ka Jēzus skolā visgrūtākais esot mīlestības eksāmens.

Bet mūsu Kunga valstība ir mīlestības valstība un Viņš mūs mīl tāpat kā Pēteri un daudzus citus. Lai cik vāja ir mūsu mīlestība, Jēzus mūs mīl ar savu dievišķo, nepārspējamo mīlestību. Viņam priekš manis ir kāds uzdevums. Viņš neatmet nevienu, kas savā sirdī glabā mīlestību uz Viņu. Viņš piedod klupšanas un paceļ. Viņš cer visu labāko no saviem draugiem, arī mums šodien.

6. jūnijā

Sekosim aicinājumam

Ticības spēkā Ābrahams ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu un viņš gāja nezinādams, kurp viņš iet. Ebr. 11:8.

Neviens nestāv uz vietas. Visi kaut kur iet. Kaut gan nodzīvo visu mūžu vienā vietā. Ikkatrs cilvēks ir ceļinieks. Dzīves uzdevumi ikvienu aicina iet uz priekšu. Vēl vairāk tas notiek garīgā dzīvē. Ja cilvēks neiet Dievam tuvāk, viņš attālinās. Bet Dievs mūs ir aicinājis iet tuvāk Viņam un tuvāk pilnībai.

Ābrahams klausīja aicinājumam, bet nezināja, kur būs viņa paliekamā vieta un ko viņš piedzīvos. To pašu varam teikt par katru cilvēku. Dievs visus ir aicinājis uz savu valstību, bet visi Dieva aicinājumam neklausa. Viņi iet, bet nezina uz kurieni. Nepaklausīgo ceļš nav labāks par paklausīgo ceļu. Mums šodien ir labāk nekā Ābrahamam bija. Mēs zinām, ka mūsu ceļš ir uz debesīm. Tādēļ mūsu atbildība ir liela, ir jāklausa aicinājumam bez šaubām un vilcināšanās.

Ja Dievs kādu cilvēku ir aicinājis, tad Viņam priekš aicinātā ir kāds plāns un nodoms. Mēs ticam, ka Dieva plāns ir labāks par mūsu plāniem. Mēs zinām, ka Dieva ceļi ir augstāki par mūsu ceļiem. Tie var būt grūtāki, bet katrā ziņā ir labāki. Tādēļ vislabākais, ko varam darīt, ir sekot Dieva aicinājumam un Viņa plānam. Uzticēsimies Viņam un iesim! Tie, kuri tā ir darījuši, nekad nav pievīlušies un savu paklausību nožēlojuši. Viņi tika svētīti paši un bija par svētību citiem. Darīsim tāpat, un svētības, ko piedzīvoja citi paklausīgie, piedzīvosim arī mēs.

7. jūnijā

Labākai rītdienai

Dzīves ceļš gudrajam iet strauji augšup, lai viņš izvairītos no nāves valstības tā lejas galā. Sal.Pam. 15:24.

Padomāsim katrs par sevi: vai es esmu uzkāpis augstāk, nekā biju vakar un vai rīt būšu augstāk nekā šodien? Kāds sacīs: ko es par rītdienu varu zināt? Tā gan ir, bet šodien var daudz ko darīt, lai rītdiena būtu vērtāka. Arī tad, ja rītdien mums būtu kādi zaudējumi, tad tomēr tos panesīsim vieglāk, ja šodien būsim auguši dievbijībā un Kristus gudrībā. Gudrajam ceļš iet augšup, lasām mūsu tekstā. Rītdienas progress arvien tiek sagatavots jau šodien.

Skolnieks rītdienas eksāmenam var sagatavoties šodien. Karavīrs rītdienas cīņai var, un viņam nepieciešami vajag sagatavoties šodien. Ja kalnā kāpējs nevar šodien uzkāpt kalngalā, tad šodien kāpjot, rīt jau no paša rīta viņš ir tuvāk kalngalam.

Kāpšana augšup prasa lielu uzmanību. Lejā valda nāves valstība – tā brīdina mūsu teksts. No nāves valstības var izvairīties, tā šodien lasām. Kas ir šis gudrais? Ir kāds sakāmvārds: „Gudram gudra nelaime.” Tā patiešām daudzreiz ir. Bet ir visādi gudrie. Ir gudri ļaudis, kurus ciena tāpēc, ka viņiem ir daudz zināšanu. Bet daudziem šīs zināšanas der tikai zemes dzīvei. Patiesi gudrie ir tie, kuru gudrība der mūžīgai dzīvei. To māca Kristus krusts un pestīšana. Kam tā ir, tam ir labāka rītdiena. Arvien skaidrāka, arvien gaišāka, arvien bagātāka.

8. jūnijā

Tā Kunga balss

Tā Kunga balss ir dzirdama pār ūdeņiem, godības pilnais Dievs liek pērkoņiem dārdēt, tas Kungs pār lielajiem ūdeņiem! Tā Kunga balss ir spēka pilna, tā Kunga balss ir pilna varenības! Ps. 29:3–4.

Gudri ļaudis dzird Dieva balsi. Tādu dzirdēja ķēniņš Dāvids un par to dziedāja. Ir labi klausīties Dieva balsi, saprast to, ko Dievs grib teikt. Dievs runā caur dabas parādībām, spēkiem un iznīcību. Kad Dieva balsi dabā dzirdam, tad sajūtam, cik mazi un niecīgi esam. Šo Dieva balsi gan dzird visi cilvēki, bet ne visi grib atzīt Dieva visspēcību. Zemi piemeklē briesmīgas katastrofas un iznīcināšana, bet nav daudz to, kas zemojas Dieva priekšā. Bet kas meklē gudrību no augšienes, tam Dievs dod pareizo atziņu – meklēt Dieva draudzību.

Dievs runā caur bēdām, nepatikšanām, slimībām un sāpēm. Šāda Dieva balss dažreiz ir spēcīgāka un varenāka par to, ko dzirdam dabā. Dieva balss dabā ir vispārēja, bet grūtu piemeklējumu balss ir personīga, individuāla, tā ieskan dvēselē ar neatvairāmu spēku. Šo balsi dzirdot ir jālūdz, lai Dievs izskaidro, jo mēs, cilvēki, to nespējam.

Dievs runā uz tautām caur politiķiem, valstu saimniecisko stāvokli, krīzi, un runā arī caur kara troksni un iznīcību. Bet tas nav viss. Dievs runā caur dzīves labklājību, turību un mieru. Kāds vēsturnieks izteicās, ka vēsture esot Dieva strīds ar tautām… Kas šādā strīdā var uzvarēt? Tā Kunga balss ir pilna varenības. Kas dzird un saprot Dieva balsi, tas dzird Tēva un Glābēja balsi. To dzirdot viņš par to ir pateicīgs un sauc: Slavēts tas Kungs!

9. jūnijā

Kristus mīlestība nebeidzas

Līdz ar Kristu esamu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus, bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. Gal. 2:20.

Pāvila garīgās dzīves pamats ir Kristus mīlestība. Ja viņš šo mīlestību nebūtu atzinis un piedzīvojis, tad viņš dzīvotu savu veco, parasto dzīvi. Tāpat kā apustulis atzina, atzīstam arī mēs: Kristus ir mūs mīlējis un nodevies par mums.

Kristus mīlestība ir pārlaicīga, tās saknes ir mūžībā. Viņam bija godība pirms pasaule bija. Bet jau šai godībā Dieva plānā bija, ka Viņš būs Dieva Jērs, kas nesīs pasaules grēkus. Mēs esam pasaulē, tātad, arī mūsu grēkus. Pirms mēs bijām dzimuši, Viņš jau mūs ir mīlējis. Šī mūžīgā mīlestība nemainās.

Viņš atnāca pasaulē mūs mīlēdams. Virs zemes Viņš bija „nācarietis” – nolicis savu godību un pazemojies. Visa Viņa dzīve bija pilna mīlestības. Tā ietvēra visus ļaudis, arī ienaidniekus. Pāvils to piedzīvoja un viņš citādi vairs nevarēja kā padoties Jēzus mīlestībai un dzīvot mīlestības pilnajam Dieva Dēlam.

Cilvēku mīlestība ir mainīga. Tā ir prasīga: ja tu mani mīlēsi, tas es mīlēšu tevi. Ja nē, tad nemīlēšu. Ja tu būsi labas dzīves apstākļos un ja tu arī man ko novēlēsi, tad tevi mīlēšu. Prasībām nebūs gala. Bet Kristus mūs mīl uzticīgi un tā ir mūsu dzīves laime. Bet reizē ar to, ir arī paraugs mums, lai dzīvojam Kristum.

10. jūnijā

Augsim mīlestībā

Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga. I Jāņa v. 4:11–12.

Ja kaut kas pasaulē trūkst, tad tā ir mīlestība. Ja kaut ko ļoti vajag ticīgo ļaužu dzīvē un draudzē, tad tā ir mīlestība. Mēs dzīvojam naidīgā pasaulē un ļaudis cieš mīlestības badu.

Bet Dievs mūs ir mīlējis un mīl šodien. Tā ir neizteicami augsta debesu dāvana. Pats Dievs ir mūsu paraugs un priekšzīme. Neviens tā cilvēci un mūs pašus tā nav mīlējis kā Dievs. Mēs gribam lai Dievs mūs mīl un ja to piedzīvojam, tad priecājamies. Bet ko darām mēs paši? Vai sējam mīlestību, lai to pļautu?

Kas pieaug mīlestībā, tas tuvojas Dievam. Nevar būt lielākas svētīšanās par mīlestības pilnu dzīvi. Bez mīlestības attālināmies no Dieva, lai cik ideāla citādi būtu mūsu dzīve.

Mīlestības pārbaude ir liela pārbaude. Kad to darām, tad saprotam, ka ir par maz sevi savaldīt un nedomāt, neteikt neko ļaunu. Jautāsim sev, vai mīlam brāļus. Vai mīlam tos, kurus par brāļiem nesaucam? Jēzus mācīja mīlēt pat ienaidniekus. Viņš pats tā darīja, par ienaidniekiem lūdza, lai Tēvs viņiem piedotu. Patiesi augsta ir mūsu Kunga priekšzīme! Mīlestība ir augstākā dāvana un garīgās dzīves pilnīgākais auglis. Pilnība ir aizsniedzama tikai mīlestībā. Tā nāk no Dieva un aizved pie Dieva. Lūgsim šodien, lai Dievs mums šodien palīdz augt mīlestībā.

11. jūnijā

Dieva vēsts

Tātad, ticība nāk no sludināšanas un sludināšana ir no Kristus pavēles. Rom. 10:17.

Sludināšana šodien ir bagāta ar visdažādāko labumu propagandu laicīgai un garīgai dzīvei, runātā un rakstītā veidā. Sludināšana šodien kalpo godīgiem un negodīgiem nolūkiem. Kāds politiķis ciniski teica, ka divdesmit reizes melotu, ļaudis pieņemot par vistīrāko patiesību. Sludināšana var pievilt un var aplaimot.

Evaņģēlija sludināšana notiek no Kristus pavēles. Kas ir jāsludina? Tas pats, ko Kristus jau sava darba sākumā sludināja: Atgriežaties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju! Saviem mācekļiem Viņš pavēlēja to darīt visā pasaulē.

Evaņģēlijs nevienu nepieviļ. Cilvēks ir grēcīgs, viņam jāatgriežas un tas ir jādara visiem, pat vislabākiem cilvēkiem. Mēs klūpam ikdienas, kaut ar ne „lielos” grēkos. „Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots,” raksta lielais apustulis Pāvils 1. Kor. 4:4. Dieva vēsts mūs aicina uz sirdsskaidru dzīvi. Ticēšana šādai sludināšanai ved pie īstas, bezviltīgas ticības.

Ticība sludināšanai dod pestīšanu un mūžīgo dzīvību. Ikviens, kas tic Dieva Dēlam, nepazūd, bet dabū mūžīgu dzīvi. To sludināja Dieva Dēls, tā sludina šodien Dieva kalpi un kas šai vēstij tic, tiem ir spēks darbam, dzīvei un nākotnei.

12. jūnijā

Sentēvu Dievs

Un Viņš sacīja: „Es esmu tava Tēva Dievs, Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievs.” Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzskatīt. 2. Moz. 3:6.

Dievs iepazīstina sevi Mozum visai vērā liekamā veidā. Atgādina Mozum senos patriarhus, kuri jau sen Viņu godāja un pielūdza. Israēls ir Dieva tauta, kaut gan grēcīga. Bez zīmīgi ir tas, ka viņa ir tik spītīga, ka gadu tūkstošiem izkaisīta pasaulē patur savu tautību, valodu un reliģiju. Un cienī savus sentēvus. Šīs īpašības un pastāvību atzīst pats Dievs.

Mūsu laikā jaunās paaudzes ļaudis dara citādi. Viņi saskata savu tēvu grēkus un tad vēl piemetina, ka vecie ir aprobežoti un vājību pilni ļautiņi. Tā gan ir. Bet mums ir bijuši arī daudz tādi, kas līdzinājās ebreju patriarhiem. Un ja Dievs cienīja ebreju patriarhus, tad Viņš cienīja arī mūsu tautas sentēvus.

Ebrejiem pietrūka Dieva svētību tad, kad viņi novērsās no sentēvu principiem un piegriezās ļauniem ieradumiem. Darīja pagānu nedarbus un dzīvoja citādi nekā viņu sentēvi. Mums šodien nepieciešami jānovēršas no neticīgo ļaužu paraugiem un jāciena sentēvu ticības paraugi un jāseko tiem.

Dievs netur par kaunu, saukties par ticīgo ļaužu tēvu Dievu. Tos, kas iet ticīgo un dievbijīgo tēvu pēdās Viņš sauc par saviem ļaudīm. Dievs redz tos, kas Viņu godina un gādā tiem labākas dienas nākotnē. Dievs grib piešķirt jaunajām audzēm sentēvu svētības. Bet tās saņems tie, kas savu tēvu Dievu tur godā. Dievs grib katrai jaunai paaudzei atstāt atgādinājumu: Es esmu jūsu tēvu Dievs. Sekojiet man!

13. jūnijā

Visu spēju

Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru. Filip. 4:13.

Pirmā brīdī šie vārdi izklausās kā lielīšanās. Kur tad ir cilvēks, kas visu spēj? Un tomēr, apustuļa vārdi ir patiesi, jo viņš nerunā par savu, bet sava Kunga spēku. Izpildīt Jēzus pavēles, sludināt, rakstīt, liecināt un ciest – visu viņš dara izpildīdams Visaugstākā gribu un uzdevumu.

Apustuļa spēku vērojam grūtos brīžos. Viņam ir jāpazemojas, viņu neciena un neievēro. Ir daudz jāpanes, jo viņš zina, ka nedrīkst darbu pārtraukt un sāpes ir jāpacieš, jāstrādā. Ielikts cietumā viņš spēj dziedāt un dziesmas ir draudzes sākums Filipos. Citos cietumos viņš raksta vēstules. Viņam pašam nav rakstāmo rīku un materiālu, bet tos var piegādāt viņa draugi. Un tas Kungs gādā, ka viņa rakstus vēl šodien mēs lasām, pēc tik daudz gadiem. Neviena vara nespēj iznīcināt Labo vēsti. Labās vēl lasītājus vēl šodien aizsniedz un stiprina Dieva spēks.

Bet nav tikai ciešanās un vajāšanās Dieva spēka izpausme. Ir liels pagodinājums, būt par Visaugstākā sūtni. Bet šai augstā stāvoklī apustulis nepaliek iedomīgs un pārgalvīgs. Ir ļaudis, kas iecelti augstā amatā un apgādāti ar pilnvarām, pazaudē kristīgo sajēgu, novēršas no dievbijības un ticīgo brālības. Bet Pāvils panes ciešanas un neturas augsti. Kur cilvēciskā spēka pietrūkst, nāk palīgā dievišķais.

Apustulim ir spēks savu dzīvi lietot Dieva godam. Ja mēs meklējam Dieva godu, tad saņemam arī Dieva spēku. Un tad varam sacīt, ka Dieva spēkā spējam visu.

14. jūnijā

Piemiņas diena

Kā avis Tu mūs esi atstājis nokaušanai un izkaisījis starp tautām. Tu pārdevi savu tautu par velti, neiegūdams par to nekādu samaksu.

Ps. 44:12–13.

Bija kāda skaista pavasara nakts, kuru mūsu tauta nekad neaizmirsīs. Nekad kaut ko tādu mūsu miermīlīgie ļaudis nebija spējuši iedomāties. Izrautus no dusas, mūsu brāļus, māsas, viņu mazos bērnus, kā dzīvniekus sadzina lopu vagonos, lai aizvestu projām svešumā, tālu no mājām un dzimtenes. Tālo ceļu, izsalkumu, slāpes daudzu neizcieta un mātēm bija jānoskatās, kā viņu mīlulīšus paņēma mirušus un kaut kur tālā ceļa malā ieraka svešās zemes smiltīs. Un svešās zemes bedrēs ir daudz, daudz nezināmu kapu, kurus, kā ticam, atvērs Dieva Dēla balss augšāmcelšanās dienā…

Kad kādiem no mūsu tautas pēc dažiem gadiem izdevās izkļūt no bēdu piemeklētās Tēvzemes un par to stāstījām citu tautu ļaudīm, tie uz mums skatījās kā uz prātā sajukušiem. Tā nekādā ziņā nevar būt – viņi sacīja. Par ko tad? Tā jautāja. Nē, pasaulei tas nebija saprotams un par to nebija vērts domāt.

Sekojošie kara gadi vēl vairāk atklāja cilvēku necilvēcību. Nokrita maskas, ar kurām rotājās 20. gadsimta ļaudis. Dziedāja par jaunas pasaules celšanu un svinēja asins dzīres. Reliģijas apmāto tumsoņu laiks esot aizgājis uz neatgriešanos. Nē, lai kā, cilvēks bez Dieva ir arī bez cilvēcības.

Mūsu tekstu lasot dzirdam psalmista žēlošanos par to, ka Dievs savu tautu ir atstājis iznīcināšanai un pārdevis par velti. Esam žēlojušies arī mēs. Bija un vēl šodien ir tādi, kas jautā: Kas tas par Dievu, kurš to atļauj? Un mēs varam tikai jautāt: Kas tas par cilvēku, kas tādas lietas dara? Vai kaut kas tāds, ko sauc par cilvēku, tiešām ir? Ir gan, bet visiem, kas par saviem upuriem ņirgādamies spīdzina, moka un nonāvēs, nāk Tiesas Diena. Nebūs nekas aizmirsts, nekas nebijis. Un tiem, kas savās bēdās ir skatījušies uz debesīm, sāpes un asaras zudīs uz mūžīgiem laikiem.

15. jūnijā

Dvēsele – zeme

Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme.

Ps. 143:6.

Dvēsele un izslāpusi zeme – kāds salīdzinājums! Dieva vārdā dvēseli arvien salīdzina ar zemi. Zemes ir dažādas. Cilvēku dvēseles tāpat. Klimatiskie apstākļi maina zemes stāvokli. Garīgās maiņas un notikumi atsaucās uz dvēseles dzīvi. Bet Dievs spēj mainīt visu. Ir mazvērtīgas, neauglīgas zemes, kuras apstrādāt neatmaksājas. Bet dvēseles Dievs spēj pārveidot un no sliktām pārvērst īsti labās. Bet visām zemēm vajag lietus. Un to Dievs var dot un reizē ar to arī auglību.

Vērojot cilvēkus, tos dažreiz novērtējam zemu un nesaskatām viņos neko labu. Tie ir kā nolaista, savvaļā atstāta, ar ērkšķiem apaugusi zeme. Bet tie var būt vērti ļaudis, kad Dievs viņus pārstrādā. Tad tie ir kā skaista un auglīga zeme.

Ir zemes sausas un tuksnešainas. Trūkst tikai mitruma, un tās patiesībā ir labas un auglīgas. Brazīlijā ir īsti tuksnešainas zemes, netālu no Sanfrancisko upes. Kad šīs zemes apūdeņo, tur attīstās skaistas vīnogu ražošanas vietas. Aug slavenākās vīnogu šķirnes iekšzemes patēriņam un eksportam. Jāuzmana tikai vajadzīgais mitrums.

Dievs sagatavo sirdis. Bet cilvēku sirdīm ir privilēģija, kādas laicīgai zemei nav. Cilvēka sirdis var tvīkt, ilgoties, lūgt un gaidīt Dieva lietas. Un kad to dara, tad Dievs paklausa un sūta debesu rasu. Sirds zeme zied un nes augļus.

16. jūnijā

Dievs dara pareizi

Un Viņš ir sacījis: „Tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.

2. Kor. 12:9.

Pāvils bija grūtā stāvoklī. Sāpju mocīts. Nezinām, kāda īsti slimība viņam bija. To viņš nosauc par dzeloni miesā un par sātana eņģeli, kas viņu sit ar dūrēm. Tās bija miesīgas sāpes. Pāvils bija lūdzis to Kungu, lai ļaunais sitējs no viņa atkāptos. Bet tas nenotika. Vienmēr lūgšanas netiek paklausītas tā, kā lūdzam. Bet atbildi no tā Kunga Pāvils bija saņēmis. Atbilde nebija visai patīkama. Dziedināšana netika apsolīta. Bet izskaidrojums bija. Pāvilam draudēja kaut kas slikts. Viņš varēja palikt iedomīgs. Iedomība un lepnums draud visiem, arī mums. Un šo draudu dēļ dažreiz mūsu lūgšanas netiek paklausītas.

Dieva atbilde bija tāda, ka ir labi būt pazemīgam. Un vēl vairāk: ir labi, būt pieticīgam ar to, ka Dieva žēlastība ir ar viņu. Pāvils saprata Dieva žēlastības vērtību. Tā ir labāka par cilvēka labklājību un veselību. Ne vien apustulim, bet arī mums varbūt patiktu būt miesīgi veseliem un neatkarīgiem no Dieva žēlastības. Bet kad Dievs izskaidro žēlastības vērtību, apustulis apmierinās. Žēlastība dara, ka Dieva varenība parādās nespēcīgajos. Un Dieva varenība ir patiesi kaut kas ļoti liels un brīnišķīgs. Nespēcīgs un vājš cilvēks dara lielas lietas. Tā ir Dieva liecība caur vājiem cilvēkiem. Pasaulei ir jāredz un jāsaprot, ka varenas lietas nenotiek caur vareniem cilvēkiem, bet caur Dieva spēku. Visiem jāredz, ka Dievs lieto vājus cilvēkus. Un tie varam būt arī mēs…

17. jūnijā

Debesu Tēva bērni

Ka jūs topat sava debesu Tēva bērni, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem.

Mat. 5:45.

Bērnos kaut kas atspoguļojas no tēviem. Tas redzams arī ārējā izskatā, augumā un raksturā. Ir balti un melni, ir tādi, kam raksturīgs smaids sejā. Kad Bībele stāsta par debesu Tēvu, tad zinām, ka Viņš ir Mīlestība. Un tad ir jautājums: vai Viņa bērni ar ir Mīlestība?

Ievērosim to, ka debesu Tēva bērniem ir jādzīvo pasaulē. Viņu uzdevums nav patīkams un viegls, jo ir jādzīvo kopā ar cilvēkiem, kuri nav debesu Tēva bērni. Ir jādzīvo kopā ar Dieva Dēla ienaidniekiem. Mūsu tekstā lasām, ka ir pasaulē ļauni ļaudis. Neko nevar izskaistināt – ja Jēzus teica, ka ir ļauni, tad tādi patiesi ir. Bet Jēzus māca, lai esam ļaunajiem tikpat labvēlīgi kā labajiem. Tā dara debesu Tēvs un tā ir jādara mums, Viņa bērniem.

Ir jādzīvo kopā arī ar „labiem”. Ar tiem domāsim mūsu ticības biedrus. Ar viņiem dzīvojot kopā tāpat rodas dažas grūtības. Ne vienmēr mūsu brālis un māsa ir mums pa prātam. Un tieši tāpēc, ka esam brāļi, mums pret viņiem ir lielākas prasības. Bet lai būtu kā, ir jādzīvo kopā un brāļu mīlestībā. Debesu Tēvs mūs pašus pacieš un svētī. Tas ir kā parāds, kuru jāatdod mīlot brāļus, ar kuriem kopā dzīvojam. Un debesu Tēvs redz mūsu sirdis un pūles, Viņš ir ar mums un nāk palīgā būt Viņa bērniem.

18. jūnijā

Jēzus ir Kungs

Jēzus viņiem saka: „Nāciet un turiet azaidu!” Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt: „Kas tu esi?” Jo tie gan zināja, ka tas ir pats Kungs.

Jāņa ev. 21:22.

Mācekļiem vajadzēja daudz ko piedzīvot, lai nāktu pie negrozāmas pārliecības par to, ka Jēzus ir Kungs. Un vēl šodien ikkatram no mums ir tāpat. Ir jānāk pie ciešas pārliecības, ka Jēzus ir Kungs un ir klāt visās zemes gaitās un darbos.

Mācekļu darbs bija vienkāršs un zināms, bija jāzvejo, jo vajadzēja uzturu. Darbs nav lāsts, bet svētība. Jēzum pie mūsu darba ir interese un Viņš grib zināt, kā strādniekiem veicās. Kad darām darbu bez panākumiem, Viņš dod padomu. Neveiksme kļūst par svētību. Un ne vien lielais zivju loms – mācekļiem Jēzus ir sagatavojis ēdienu: „Nāciet un turiet azaidu!”

Ko mācekļi darīja ar tik daudzām zivīm? Varam būt droši, ka viņi neko neizniekoja. Jēzus bija viņus mācījis sakrāt druskas. Lielo lomu varēja izlietot par svētību pašiem un citiem. Nekas jau nenotiek nejauši. Visu nakti zveja bija neizdevīga. Neizdevības nav bez kādas nozīmes. Tās kaut ko māca un dara gudrākus. Bet ar Jēzu zaudējumu nav. Nav veltīga darba. Bagāts bija mācekļu piedzīvojums ar veltīgo nakts darbu un rīta lielo lomu. Tas saistīja mācekļus ciešāk pie viņu Kunga. Tur, kur cilvēkam šķiet, ka nav vērts pūlēties, ar Jēzus padomu pūles nes bagātas svētības.

Jēzus ir Kungs un Viņš gādā par to, lai mācekļu ticība aug liela. Mācekļi saprata, ka ienaidnieki ir nespēcīgi pret to Kungu, kurš ir uzvarējis nāvi. Jēzum paklausa visa radība, par zivis jūrā. Viņam nav nekā neiespējama. Ja mēs atzīstam Viņu par Kungu, tad mums ir vislielākās izredzes šai dzīvei un nākamai.

19. jūnijā

Labāks par otru

Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet kas pats pazemojas, taps paaugstināts.

Lūk. 18:14.

Līdzību par farizeja un muitnieka lūgšanu esam mācījušies svētdienas skolā. Bet par pazemīgu lūgšanu ir jāmācās dzīves skolā. Saistīsim uzmanību pie Jēzus vārdiem par muitnieka aiziešanu mājā no dievnama. Jēzus teica, ka muitnieks aizgājis mājās labāks par otru. Būt labākam par otru patīk visiem. Un tas nav nekas ļauns, tas ir iespējams un Jēzus to nenosoda. Būt labākam par otru ir iespējams pa dievīgu, tikai ne cilvēcīgu ceļu.

Dievnamā bija lūgšanas stunda. Tur bija divi lūdzēji un Dievs viņus dzirdēja. Viens tika taisnots, otrs nē, jo otrais taisnošanu nelūdza. Mūsu laika ticīgiem ir kāda nelāga kārdināšana. Skatīties uz „pasauli” un vērtēt sevi labākus par citiem. Es nedzeru, es nepīpēju, es negriežu īsus matus, es nekrāsoju nagus. Tas viss ir tiešām labi, bet nav viss.

Jēzus neteica, ka tas bija slikti, ka farizejs nezaga un nekāva. Bet tas bija slikti, ka viņš nemeklēja taisnošanu pie Dieva – Dieva taisnību. Viņš nostājās Dieva priekšā kā taisns. Muitnieks lūdza taisnošanu un to dabūja. Ir divas taisnības – cilvēka un Dieva. Kad lūdzam Dievu, ir jānoliek sava paša taisnība. Tad Dievs dod savējo un tā ir labāka. Meklēsim labāko taisnību.

20. jūnijā

Pēc brīnumiem

Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: „Es tev sekošu, lai kurp Tu ietu.” Un Jēzus tam saka: „Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt.”

Mat. 8:19–20.

Jēzus bija darījis brīnumus, dziedinājis daudzus. Debesu vara un spēks bija kļuvuši redzami. Tas bija tik lieliski, vareni. Sekot Jēzum būtu interesanti, un ja Viņš dara tik varenus darbus, kas zina, vai Viņš neuzņems valdību un varu. Rakstu mācītājs atrada, ka nebūtu labi nokavēt izdevību un sekot Jēzum.

Ir brīži, kad draudzēs ir skaisti svētki. Dalībnieki ir aizkustināti, bet sajūsma nepastāv ilgi. Vienmēr skaistu svētku nav. Lūgšanu sanāksmes nesajūsmina un lūdzēju ir maz…

Ļaudis daudz ko izfantazē. Līdzīgi zēniem, kuri jūsmo par sportistiem. Tiem ir daudz naudas. Viņi brauc uz ārzemēm, redz pasauli. Viņiem nav jāstrādā un visi viņiem uzgavilē. Cik skaisti! Bet lai būtu labs sportists ir daudz jācīnās.

Lapsas ala un putna ligzda ir noteikta dzīves vieta. Par to var teikt, ka te ir mājas un drošība. Bet sekotājam, kas iet līdzi Jēzum? Garīgā dzīve ir kā laiviņa jūrā. Vakar svētki, šodien pārbaudījumi un zaudējumi. Vakar dziesmas un mūzika, šodien asaras un bēdas. Bet tā dažreiz notiek ticīgam cilvēkam. Kad sātans vajā, tad nav nevienas alas, kur paslēpties.

Bet kas tad atliek? Vislabākais! Jēzus, dvēseles Draugs. Kam Viņš ir, tam ir vienalga, vai zemes mājas ir vai nav. Jēzus ir vislabākā Persona, ar kuru var dalīties visās lietās un dzīves likstās. Viņš ar mums dala priekus un bēdas, vienalga, vai brīnumi notiek vai nenotiek. Ar Jēzu, ar Jēzu, es dzīves ceļu iešu!

21. jūnijā

Dieva mīlestība

Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums ir miris, kad vēl bijām grēcinieki.

Rom. 5:8.

Visi grib, lai viņus mīl. Mājas dzīvnieki un pat pieradināti zvēri. Cilvēks, lai cik atturīgs, tomēr savā sirdī kāro mīlestību. Pats citus ne visai, un tādu, kas mīl Dievu, nav daudz.

Daži prātnieki ir teikuši, ka daba un Universs esot cilvēkiem naidīgi. Vētras, zemestrīces, plūdi un sausums apdraud cilvēku. Bet mēs lasām Svētos rakstos, ka Dievs mīl cilvēku, to sargā un uztur, valda dabā un Universā. Vai cilvēks cilvēku mīl? Jā, savu ģimeni, tautu, dzimteni. Bet visur ir savas robežas. Cilvēkam patīk, ka viņu citi mīl un gaida, lai citi mīl viņu. Grib, lai arī Dievs viņu mīlētu. Dievs to ir darījis, bet cilvēks tam netic, šaubās un apstrīd.

Mūsu tekstā lasām, ka Dievs pierāda savu mīlestību ar to, ka Viņš savam Dēlam lika nākt pasaulē un dot savu dzīvību, lai cilvēks dzīvotu mūžīgi. Kristus to darīja, mīlēja, panesa kaunu un ienaidu. Lūdza par saviem mocītājiem, lai Dievs viņiem piedotu. Viņš parādīja mīlestību, kāda varēja nākt tikai no debesīm.

Nav nekas jauns un nezināms, ka Kristus mūs mīlēja un izcieta mūsu sodu. Bet daudzreiz esam ietiepīgi un nenovērtējam Viņa mīlestību. Nav citas iespējas – ticēdami Dieva mīlestībai un turēdamies pie tās, varam būt patiesi laimīgi.

22. jūnijā

Lieli darbi

Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas ir Tavas domas!

Ps. 92:5–6.

Pasaulē notiek tā, ka cilvēki apbrīno cilvēku darbus. Un ir jau patiesi daudz ko apbrīnot. Ir tik ļoti daudz tādu darbu, kurus mēs ne tuvu nespējam padarīt. Apbrīnošana ir laba, bet apbrīnodams cilvēks ieaug lepnumā uz cilvēku un pasauli. Tas nebūtu nekas sevišķi ļauns, bet cilvēks paliek svešs Dievam un debesīm.

Mūsu tekstā ir cita aina. Ir viens ķēniņš, kurš apbrīno Dieva darbus. Vēsturē tāds ir retums. Un nav ar sevišķi daudz vienkāršu ļaužu, kuri apbrīnotu Dieva darbus. Notiek tā, ka cilvēki, apbrīnotāji, apstājas, noraugās Dieva radītās lietās un par tām papriecājas. Bet vēl no tiem ir jāatskata lielākā daļa tādu, kuri par Dieva garīgiem darbiem nedomā, nebrīnās un nepriecājas. Patieso, garīgo apbrīnotāju nav visai daudz.

Dievs darīja lielu brīnumu. Atsūtīja savu Dēlu pasaulē. Dieva Dēls darīja brīnumus. Cilvēki paskatījās, pabrīnījās, reizēm paslavēja, bet noraidīja dāvanas, ko Kristus atnesa. Viņa krusta nāve un augšāmcelšanās bija brīnumi, bet neticība cilvēkus novērsa no šiem brīnumiem.

Bet Dieva lielie darbi turpinās. Gadu simteņiem ejot, Dievs ir no grēkos mirušiem cilvēkiem daudz ļaudis uzcēlis jaunai dzīvei un darījis par saviem bērniem. Tiem ir atvērtas acis uz debesu valstību. Naidīgus un ļaunus cilvēkus Dievs ir sadraudzinājis un darījis par brāļiem. Jaunie radījumi ticībā raugās uz jaunu zemi un debesīm. Slavē Dievu par mūžīgu mantojumu. Un to darīsim, lasītāj, tu un es!

23. jūnijā

Ziedonis

Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies un lietus posms ir galīgi izbeidzies. Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.

Augstā Dziesma 2:11–12.

Un Viņš tiem teica līdzību: „Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus. Kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.”

Lūk. 21:29–31.

Šie teksti ir labāk saprotami ziemeļzemēs nekā dienvidu, kur nav lielas starpības starp vasaru un ziemu. Latvieši pavasarim un agrai vasarai ir devuši vārdu: „ziedonis”. Tik skaista vārda daudz, daudz tautām nav. Mums ir.

Dievs mūsu Tēvzemei ir licis atkal uzplaukt. Ziedonis ir dabā un ir arī tā kā patriotiskā dziesmā dziedam: „Ak, Tēvija, Dievs tev ir uzplaukt ļāvis; Viņš tevi nu iz senām, grūtām dienām rāvis – nu tevim dziesmu laiks ir atnācis!”

Salamana Augstā Dziesmā ir vārdi par pavasari. Zeme ir puķēm klāta, lietus laiks (mēs teiktu: sniega un lietus laiks) ir projām. Palestīnā dzirdama ūbeles (mazs balodītis) balss. Latvijā lakstīgalas dziesma. Ir tiešām prieks par Dieva dāvanu, pavasari.

Jēzus aicina vērot pasaules laiku un laika zīmes. Evaņģēlija balss ir dzirdama visā pasaulē. Ļaudis no daudzām tautām nāk pie Kristus un dzied Dievam slavu. Bet tas vēl nav viss. Nāk Dieva valstība savā spēkā un skaistumā. Tuvu pie durvīm ir mūžīgs ziedonis.

24. jūnijā

Dieva sūtīts cilvēks

Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis. Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu. Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu.

Jāņa ev. 1:6–8.

Šī ir viena no visvarenākām liecībām, kāda par vienu cilvēku ir rakstīta. Viņa piedzimšanu un vārdu pasludināja Dieva sūtnis, eņģelis. Vēlāk pats Dieva Dēls par viņu liecināja: „Neviens nav cēlies lielāks par Jāni. Viņš bija Dieva sūtīts.”

Bet Jānis bija cilvēks. Kas tur sevišķs? Tas, ka atgriešanās no grēkiem nebija jāsludina kādam debesu eņģelim. Neviens eņģelis nedzīvoja pie Jardanas upes un nekristīja cilvēkus. To darīja cilvēks Jānis. Viņš nedarīja brīnumus. Tomēr par viņu tauta sacīja: Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo (Jēzu) ir runājis, ir patiesība. J. ev. 10:41. Dievs ar brīnumiem daudz nenodarbojas. Dieva sūtņiem ir jāstrādā katram savādi. Jo lielāks sūtnis, jo mazāk brīnumus viņš dara.

Pasaule gaida eņģeļus un brīnumus, bet Dievs sūta parastus cilvēkus. Dieva sūtnis arvien ir „ikdienišķs cilvēks”.

Dieva sūtnis Jānis neatnāca ar tiesībām kaut ko no Dieva prasībām mazināt. Viņš nepazina locīšanos, klanīšanos pat valdnieka priekšā. Pasludināja negrozītu vēsti. viņa gals bija asinsliecinieka nāve. Viņa mācekļi par to stāstīja Jēzum. Tie, kas nicināja Jāni, nicināja Jēzu un nicināja Dievu. Liela atbildība arī šodien ir visiem, kas dzird Dieva sūtītus cilvēkus. Savā laikā Dieva sūtīts bija cilvēks vārdā Jānis. Šodien daudz ir tādu, kaut ne tik ievērojamu. Ir jāklausa visiem.

25. jūnijā

Visu atstājuši

Tad Pēteris atbildēja un sacīja: „Redzi, mēs esam visu atstājuši un tev sekojuši. Kas mums būs par to?”

Mat. 19:27.

Šo jautājumu Pēteris jautāja Jēzum pēc tam, kad bagātais jauneklis aizgāja prom no Jēzus un palika pie savas mantas. Bet vai Pēteris teica pilnu patiesību, kad sacīja: Mēs esam visu atstājuši? Pēteris gan bija atstājis mājas, mantu un ģimeni. Tas bija daudz, bet vai bija viss?

Bija stipra vēlēšanās iegūt kaut ko vairāk. Tā nebija slikta. Cilvēkam ir daudz kas jāatstāj, ja grib iegūt kaut ko vairāk. Domājams, ka Pēterim un citiem mācekļiem tai gadījumā vēl nebija skaidrs, ko atstādami zīmes, mantas viņi meklē neredzamās un mūžīgās. Bet viņu izvēle bija pareiza, kaut vēl neskaidra un labi nesaprasta.

Sekojot Jēzum var rasties zaudējumi. Zaudēt ierēdņa vietu. Tirgotājam var sākt zust pircēji, zemkopim kaimiņu un radu labvēlība un draudzība. Bet ir arī otrādi: kādam pieder pils, bet viņa sirds tai nav piesieta. Citam viņa būdiņa ir sirds īpašniece. Kas kaut ko atstāj un seko Jēzum, tam Jēzus kļūst tuvāks par visu citu. Viņš nemīl pasauli, bet Kristu. Ikkatram cilvēkam ir savs izvēlētais: pasaule vai Kristus. Sekas ir tālā nākotnē. Tās sniedzas lielajā atdzimšanā. Jaunajā pasaulē šodien izvēlētais Draugs sēdēs godības krēslā. Mēs vēl dzīvojam parastā, klātesošā pasaulē, bet mūsu skati tiecas tālu, nākamā. Bet nenovērtēsim sevi pārāk augstu. Jēzus teica, ka daudz pirmie būs pēdējie un pēdējie pirmie. Dosim Jēzum sevi visu, nedalītu.

26. jūnijā

Kopīga augšana

Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, pacietībā. Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru, tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.

Kolos. 3:12–14.

Jaunās Derības Svētie raksti ļoti māca par Kristus sekotāju pieaugšanu garīgā pilnībā. To iesāka Kristus ar saviem mācekļiem, jo Viņš tos bija izredzējis katru savādāku. Un arī šodien nav divu brāļu pilnīgi vienādu. Bet visiem ir jādzīvo kopā un jāaug līdzīgiem Kristum.

Visā dzīvē un darbos virs zemes mēs liekam vērā zemes likumus, noteikumus un pat ieradumus. Bet pāri tiem mums jāskatās un jāievēro debesu atziņas un debesu likumi. Visus cilvēkus, sevišķi ticības brāļus, ir jāuzskata tā kā Dievs viņus redz. Tas, ko reizēm pie sava tuvāka un brāļa redzam, ne vienmēr ir tas pats kā Dievs viņu redz. Tas, ko no mūsu redzes viedokļa pie brāļa nopeļam, Dieva vērtējumā var būt pavisam citādi. Un tomēr, pāri visam, sadraudzība un vienība ir jāmeklē.

To varam panākt, kad cits citu panesam un cits citam piedodam. Tas nav viegli. Mums patiktu, lai mūsu brāļi būtu tādi paši kā mēs. Bet viņi ir citādi. Un ja viņi būtu tādi kā mēs, vai tas Dievam patiktu? Bet mūsu paraugs un ideāls ir Kristus. Kad visi būsim Viņam līdzīgi, tad būsim Dievam patīkami. Lai kopīgā, garīgā augšanā mūsu visus saista pilnības saite – mīlestība. Tad kopīgi augsim Dievam patīkami.

27. jūnijā

Izšķērdība

Un kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā un sēdēja pie galda, tad kāda sieva nāca, tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, un trauciņu sasitusi tā to lēja uz Viņa galvu. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: „Kā labad šī eļļas izšķērdēšana?”

Marka ev. 14:3–4.

Šis ir ļoti īpatnējs notikums, par kuru Jēzus teica: „Kur vien evaņģēliju sludinās – to teiks, ko viņa ir darījusi.” Viņas piemiņa ir liela.

Izšķērdēšana: vai tā ir netikums, vai varoņdarbs? Klātesošiem bija labs arguments: eļļu varēja pārdot un naudu izdalīt nabagiem. Apgādāt nabagus ir teicama un svēta lieta. Bet vai tas būtu bijis jādara šai sievai? Un paši padomdevēji, ko tie darīja? Tā nav svēta gudrība, tikai pateikt, lai labu dara citi.

Sieva nerēķinājās, cik viņa izšķērdēja. Viņas rīcības pamatā bija augsta cieņa un mīlestība. Šādu darbu varbūt viņa varēja izdarīt tikai vienu reizi mūžā. Bet šis darbs notika tikai vienu reizi pasaules vēsturē. Šādu izšķērdību nedarot un tikai taupot vien, cilvēks paliek nabags. Mīlestība, kas visu aprēķina naudā, nav mīlestība.

Izšķērdības iznākums bija – svaidījums bērēm. Sieva to nezināja, bet tas bija vienreizīgs darbs, kuru neviens un nekad vairs nevarēja atkārtot. Viņu var pielīdzināt tikai bagātajam Arimatijas Jāzepam, kurš varēja Jēzum dot cienīgu apbedīšanu. Sievām Lieldienu rītā vairs Jēzus miesas svaidīt nevajadzēja.

Vai mēs esam gatavi, kādu reizi izdarīt svētu izšķērdēšanas darbu? Ir tādas reizes dzīvē, kur tikai ar izšķērdību var parādīt mīlestību uz Dievu un tuvāku. Padomā par to, un dari to, ko tava sirdsapziņa tev liek!

28. jūnijā

Atzinība

Bet tas Kungs viņai atbildēja sacīdams: marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga. Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.

Lūk. 10:41–42.

Cilvēka Dēla dienās Jēzum bija draugi un ienaidnieki. Cilvēki savu draudzību vai ienaidu var izrādīt dažādi. Šoreiz Jēzus bija pie draudzīgiem ļaudīm. Ir sacīts, ka tās bija divas sievietes – Marta un Marija. Varbūt tur bija vēl kādi, sieviešu brālis Lācars, varbūt vēl kādi. Abas māsas centās parādīt Jēzum viesmīlību un draudzību. Bet savu draudzību viņas rādīja katra savādāk un abas darīja labi.

Dzīvē ir tā, ka visi savu draudzību citiem neprot parādīt vienādi. Mēs dažreiz mums parādīto īsti labi nesaprotam un nespējam novērtēt. Jēzus to varēja. Abām māsām Viņš izteica savu atzinību, kaut gan varbūt Martai viņa atzinība likās nepietiekoša.

Marta bija izvēlējusies grūtāko daļu. Nav viegli uz ātru roku kaut ko sataisīt viesa cienastam. Ir labi, ja tādā gadījumā viesa uzņēmēja prot noslēpt savas rūpes. Citādi viesis var justies neērti, jo atnākdams ir nama saimniecei sagādājis rūpes un varbūt pat nepatikšanu. Daža saimniece labu gribēdama savas rūpes izrāda atklāti: „Nezin, vai es varēšu Jūs tā uzņemt kā vajadzētu. Es jau nespēju tā kā citas…” Viesis jutās neērti. Ir labi, savas rūpes neizrādīt un neizteikt.

Lai viesis nejustos viens, ir labi, kad kāds paliek draudzīgā sarunā kā to darīja Marija. Viņa atmeta rūpes un palika pie Jēzus. Par to viņa no mīļā Viesa saņēma atzinību. Patiesībā atzinību saņēma abas māsas. Jēzus bija pateicīgs abām. Katrai ar savu dāvanu un viesmīlību.

29. jūnijā

Panākumi un prieks

Esmu pateicīgs tam, kas mani darījis spēcīgu – Kristum Jēzum, mūsu Kungam, ka Viņš atzinis mani par uzticamu un iecēlis kalpošanai.

1. Tim. 1:12.

Pāvils sāka savu dzīvi dievbijībā – saskaņā ar tā laika jūdu bauslību. Turpināja naidā ar varas darbiem pret Kristus mācekļiem. Sastapies ar Kristu, kļuva par Viņa uzticamu kalpu. Un priecājās par to.

Dzīvi sākam visi no dažādām vietām un apstākļiem. Paklausot Dieva aicinājumam un vadībai iet gaismas un svētību pilnu gājumu. Dzīvē ceļi ir dažādi. Bet tie nav dzelzs rāmjos ielikti. Cilvēks var meklēt un atrast Dieva nodomu, kuru var pildīt, vai nepildīt. Var meklēt taisnu ceļu, kad redz, ka tie ir līksmoti. Dievs dod izdevības iet Kristus norādītā ceļā. Kristus gāja debesu virzienā, Sauls pazušanas ceļā. Bet viņš paklausīja debesu atklāsmei un gāja skaisto evaņģēlija un uzvaras ceļu. Tā ir darījuši visi mūsu ticīgie priekšteči. Viņi gāja neiestaigātos ceļus, bet tie bija liecību un kalpošanas ceļi. Panākumu un prieka pilni.

Šodien ir daudz kas citādi, nekā Pāvila un mūsu priekšteču laikā. Bet ir palikuši negrozāmi bībelīgi un dievišķi principi, kuri nemainās. Visur valda Dievs. Mūsu Dievs nav piekusis un aizgājis dusā. Viņš vēro savu kalpu dzīvi un darbu. Viņš pazīst uzticīgos aicinājumam un uzdevumam. Viņš gādā par vajadzīgo spēku, līdzekļiem un piešķir darba prieku. Nepadosimies mazvērtības un bezspēcības kārdinājumiem. Dievs grib, lai esam stipri un droši. Nepadosimies arī lieluma mānijai, lepnumam un pārdrošībai. Dzīvosim uzticībā Dieva bezgalīgai gudrībai, vadībai un labvēlībai.

30. jūnijā

Kad dievnamu mīl…

Tādējādi Israēla bērniem tāpat kā Levija dēliem jāsanes labības, vīna sulas un eļļas nodevas īpašās tempļa telpās, jo tur ir arī svētnīcas trauki, tur uzturās priesteri, kas pašreiz kalpo, kā arī vārtu sargi un dziedātāji. Mēs negribam, ka mūsu Dieva nama kā trūktu.

Nech. 10:40.

Pēdējais teikums izskaidro došanas motīvu: izraēlieši negribēja, ka viņu dievnamam kaut kā trūktu. Deva bagātīgi. Mūsu laikā ir tāpat. Ir draudzēs ļaudis, kas negrib, ka draudzei kas trūktu un ir arī tādi, kam vienalga, kāds ir draudzes materiālais stāvoklis. Lasot šo notikumu Israrēlī, šodien varam no materiālā pāriet uz garīgo.

Dievnamu mīl tie, kas saprot, ka Dievs tur runā un dara zināmas lietas, kas citur nekur netiek atklātas. Dievnamu mīl tie, kas mīl Dieva atklāsmi un tāpēc viņi dara cik spēj, lai dievnamu apgādātu arī ar laicīgo.

Dievnamu mīl tie, kas tic, ka tā ir tā vieta, kur Dievs māca savus ļaudis. Tā ir Dieva skola. Valstis un tautas gādā par savām skolām. To dara ar nolūku, lai tauta nepaliktu nemācīta un jaunās paaudzes nejēgas. Dievnams ir Dieva izglītības iestāde, kurā mācās jauni un veci. Dievnamu mīl tie, kuri saprot, ka tā ir vieta, kur Dievs izdala savas svētības. Var jau svētības saņemt arī vienatnē, bet tas notiek tad, kad ticīgais ir spiests palikt vienatnē. Dievnama svētības ir kopīgas un bagātas.

Dievnamu mīl tie, kuri zina, ka kopīgas lūgšanas svētī lūdzējus. Svētību ir vairāk, kad tās saņemam kopā ar mūsu brāļiem. Tāpēc mīlam savu dievnamu un negribam, ka tur kaut kā trūktu. Dodam un mums tika dots.

1. jūlijā

Pateicība ir liels retums

Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi?”

Luk. 17:17.

Stāsts par desmit izdziedinātiem spitālīgiem ir labi pazīstams. Stāsts ir vienkāršs, bet rāda to, ka cilvēki nav tik pateicīgi Dievam, kā to varētu sagaidīt. Spitālīgie savā slimībā turējās kopā. Nelaime un posts dažreiz tuvina cilvēkus. No stāsta var spriest, ka deviņi bija izraēlieši un desmitais cittautietis. Šodien, kad katastrofas dabā piemeklē kādu apgabalu, citur rodas labvēļi, kas saziedo uzturu, apģērbu un citas vajadzīgas lietas. Līdzcietība un palīdzība vēl nav pavisam nozudušas no pasaules. Paldies Dievam par to!

Bet ne vienmēr labdarība izraisa pateicību. Pat ģimenēs to dažreiz ļoti spilgti redzam. Bērni ir vecākiem nepateicīgi. Modernā dzīve dzen katram gādāt par sevi un aizmirst citus. Redzēt un novērot pateicību un atzinību, var reti reizi. Jēzus laikā šai gadījumā tikai viens no izdziedinātiem bija pateicīgs, deviņi nepateicīgi. Nepateicība esot pasaules alga, teic sakāmvārds.

Bet Jēzus turpināja darīt labu. Nepateicība Viņu nekavēja palīdzēt nelaimīgiem. Bet katrā ziņā Viņš priecājās pat par vienu pateicīgo. Šodien nav daudz tādu, kuri pieņem Jēzus sagādāto pestīšanu. Lielais vairums iet vienaldzīgi garām krustam un krustā Sistajam. Bet vienmēr būs grēcinieki, kuri apstāsies, izlūgsies pestīšanu un dzīvos pateicības pilnu dzīvi. Pateicīgais ir laimīgs, nepateicīgais nelaimīgs.

2. jūlijā

Kas es esmu?

Tad Mozus sacīja Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved izraēlieši no Ēģiptes?”

2. Moz. 3:11.

Varam ticēt, ka jautājumu Dievam: „Kas es esmu?”, Mozus jautāja visā pazemībā un lielās rūpēs. Nav daudz cilvēku, kas tā spēj jautāt. Cilvēks mīl sevi turēt lielu, gudru un spēcīgu.

Mozus apzinājās savu situāciju. Viņš bija dzimis tai laikā, kad izraēliešu puisēniem nebija tiesību dzimt. Bija bēglis, izbēdzis no Ēģiptes. Bez draugiem un palīgiem. Un tagad Dievs viņam saka: „Ej!”

Kas es esmu? Šāda izjūta ir kā uguns sirdī. Cilvēkam, kurš sevi Dieva priekšā godīgi novērtē, atliek tikai ticēt Dieva brīnumam, skatoties uz ērkšķu krūmu, kas gan deg, bet nesadeg. Vai tā notiks arī ar mani? Es nesadegšu?

Kas es esmu? Mana dzīvība būs apdraudēta tik grūtā un lielā uzdevumā. Ak, Dievs, tādā es palieku dzīvs tikai tad, kad Tu par mani gādāsi! Es saprotu, ka tomēr ir labāk būt atkarīgam no Tavas labvēlības, nekā no faraona kaprīzēm un viņa galma kungiem. Ticu, ka atkarībā no Dieva līdzdalības manā dzīvē un uzdevumā, līdzīgi ērkšķu krūmam es degšu, bet bojā neiešu.

Kas es esmu? Kā uzdevumā un spēkā es šodien iešu un strādāšu? Esmu Dieva bērns un Viņam pieder mana dzīve. Viņa plāns manai dzīvei ir nosprausts ar gudrību un varu. Kad ticībā padošos Viņa aicinājumam un iešu tur, kur mani sūta, nekāda pretvara, nekāda uguns neiznīcinās mani un Viņa nodoma. Tavs prāts lai notiek šodien. Neiešu savā, bet sava Sūtītāja spēkā un uzdevumu izpildīšu. Lai cik mazs es esmu.

3. jūlijā

Paklausīgi bērni

Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojat savā nezināšanā. Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā. Jo ir rakstīts: „Esiet svēti, jo es esmu svēts.”

1. Pēt. 1:14–15.

Mūsu laiks nav paklausības laiks. Paklausīgu bērnu, par kādiem ir rakstīts mūsu tekstā, nav daudz. Bībele saka, ka pēdējās dienās bērni būs vecākiem nepaklausīgi, un tā daudzās ģimenēs ir. Dzīves biedri, laulāti ļaudis, grib uztiept katrs savu gribu un mīlestība zūd. Ir nepaklausība valsts likumiem un notiek sacelšanās daudz vietās pasaulē. Mūsu laiks ir nepaklausības laiks.

Sliktākā ir nepaklausība Dievam. Tur nav vainīgs ne laiks, ne dzīves grūtības. Tās rodas tieši tādēļ, ka cilvēki neklausa Dievam. Nepaklausība ved postā.

Tehnika neatbrīvo no paklausības. Otrādi gan. Neviens astronauts neizdarīs laimīgu braucienu, ja neklausīs aprēķiniem un dabas likumiem. Tāpat neviens neies debesīs, ja neklausīs aprēķiniem un dabas likumiem. Tāpat neviens neieies debesīs, nepaklausīdams Dieva vārdam.

Ticīgā cilvēka paklausība Dievam ir nepiespiesta. Tā ir normāla, prieka pilna un gatava darīt to, ko Dievs rāda par labu. Man ir prieks, tavu prātu darīt, ak, Dievs! Lai spētu ar prieku paklausīt, ir nepieciešami jāuzvar iekšējā pretošanās Dieva aicinājumam. Katrā cilvēkā tāda vecās dabas pretestība ir. Kad to uzvaram, tad visus citu uzvarēt nav grūti. Un paklausība nes bagātas svētības.

4. jūlijā

Apsūdzība ir iznīcināta

Viņš izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta. Tā viņš atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām.

Kol. 2:14–15.

Mēs varam Dievam pateikties par apustuļiem, kuri rakstīja vēstules pirmkristiešu draudzēm no pagānu izcelsmes. Viņiem bija dažas patiesības grūti saprotams, jo Kristus evaņģēlijs vēstīja pavisam jaunas lietas, kuras tikai ar laiku kļuva saprotamas. Mums vēl šodien ir jācīnās ar mazticību, kura mazina pestīšanas pilnīgo dāvanu Kristū. Cilvēkam vēl arvien šķiet, ka pašam vajag kaut ko darīt, lai nopelnītu izglābšanu, it kā Kristus pestīšanas darbs nebūtu pilnīgs. Šī kārdināšana ir jāuzvar. Kristus darbs ir pilnīgs, jo tas ir žēlastības darbs un dāvana. Padara to, ka neviens cilvēks nespēj, jo cilvēks nekā nespēj dot par savas dvēseles atpirkšanu. Dieva darbs ir pilnīgs, tas nekad nav pusdarīts.

Pāvils dod piemēru par parāda rakstu. Parāds ir pierakstīts un to nevar noliegt. Visi esam parādnieki. Samaksāt nespējam. Samaksu var pieprasīt. Bet parādu var atlaist un piedot Dievs izdara piedošanu caur Jēzus Kristus krasta nāvi, kurš ir sodu izcietis mūsu vietā. Grēku parāds ir samaksāts. Senos laikos dažās austrumzemēs bija paradums parādu rakstu uzglabāt attiecīgā iestādē. Kad parādu samaksāja, tad attiecīgais ierēdnis parāda rakstu paņēma un uz viņa galda stāvēja mazs dēlītis ar iedzītu naglu un aso galu uz augšu. Uz naglas uzdūra parāda rakstu un ieplēsa. Parāda raksts caur to zaudēja savu spēku. Tā Kristus darīja ar mūsu grēku parāda rakstu un visas pretrunas pret mums vairs neko neiespēj. Lai ticībā slavējam savu godības pilno Glābēju par visu pretvaru iznīcināšanu.

5. jūlijā

Nemitīga lūgšana

Lūdziet bez mitēšanās Dievu.

1. Tes. 5:17.

Šos nedaudzos vārdus bērnībā iemācījos kā svētdienas skolas zelta tekstu. Iemācījos, bet toreiz nesapratu, kā tas būtu iespējams, jo tad, kad Dievu lūdz, ir jānometas uz ceļiem. Cik ilgi tad to var?

Varbūt visilgākais laiks šai dzīvē mums aizrit kavējoties domās. Domās izstaigājam garus un tālus ceļus, satiekamies ar draugiem un paziņām; cenšamies atrisināt problēmas, kādas radušās mums vai citiem. Tas viss notiek vienatnē. Un tomēr, tieši visās šais domu gaitās, mūsu dvēsele var runāt ar Dievu.

Mēs ticam, ka katru brīdi esam Dieva acu priekšā. Viņš redz mūsu vajadzības un zina, kas ir derīgs mums un mūsu piederīgiem. Dieva klātnība ir nepārtraukta un to apzinādamies nepārtrauksim teikt Viņam visu, kas mūsu sirdī.

Dzīves dienas neaizrit vienatnē vien. Sastopamies ar citiem cilvēkiem. Dažreiz ir pienākums palīdzēt. Citreiz ir jāpamāca. Tas nav viegli, jo ir jāliek vērā lai to darām tā, ka mūsu pamācība būtu draudzīga un pieņēmīga. To iemācīt var tikai Dievs, jo Viņš pazīst mūsu valodu un pamācāmā dvēseli. Mums ir kāds jāiedrošina. Ir kādam noskumušam jāteic iepriecinājuma vārds. Un dažureiz ir jāsavaldās, lai nepadarītu kaut ko tādu, kas sabojā draudzīgas attiecības. Jālūdz kad priecājamies, jālūdz kad pateicamies, jo nav neviena brīža, kad nevajadzētu Dievam teikt to, kas patlaban noris mūsu sirdī un ko piedzīvojam dienas gājumā. Lūgšana ir vienība ar Dievu pat bez daudz vārdiem, bet ar sirds nopūtām, bez mitēšanās.

6. jūlijā

Ticības darbs

Ja pastāvīgi atceramies Dieva, mūsu Tēva priekšā jūsu ticības darbu, pašaizliedzīgo mīlestību un nesatricināmo cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.

1. Tes. 1:5.

Kāds ir teicis, ka ticīgie dzīvojot saules gaismā. Tā jābūt, jo Dievs ir saule un gaisma. Apustuļi rakstīdami vēstules sava laika draudzēm vienmēr pateicās Dievam par visiem ticīgiem, gan stipriem, gan vājiem. Viņi bija rūpēs par tiem, kuri krita kārdināšanās, jo bija nespēcīgi un dažreiz neprātīgi. Apustuļi pateicās par visiem, ne tikai par stipriem un priekšzīmīgiem vien. Viņu prieks bija tas, kas visus šos ticīgos Dievs bija aicinājis. Un skubināja, būt aicinājuma cienīgiem.

Nebūtu labi, ja apustuļi nebūtu ticīgos savā reizē norājuši un pārmācījuši. Kāda augsta kunga pavārs atteicās no sava darba. Jautāts, kāpēc to dara, teicis: „Jā ēdiens ir labs, mani neslavē, kad slikts tad norāj. Laikam manis te nevajag.” Bet apustuļi ticīgos gan rāj, gan slavē.

Mūsu tekstā uzslava pie vārda: ticības darbs. Ticīgais strādā nepiespiesti, ja to dara tādēļ, ka tic. Tic, ka darbu nav devuši cilvēki un dzīves vajadzības, bet Dievs. Ticība nejautā, vai darbs atmaksāsies vai nē. Nedomā, vai tas ir viegls, vai grūts, un vai dod godu vai negodu. Tic, ka ticības darbam ir mūžības un nevis pasaules laika vērtība. Kādai jaunavai jautāja, kāpēc viņa tik daudz pūlas pie viena tērpa pagatavošanas. Viņa atbildēja: „Tas būs mans kāzu tērps!” Ticībā darīti darbi ir ar tādu pat izpratni. Tie nav piespiesti, tos nedara ar kurnēšanu. Tie piepilda ticības dzīvi ar prieku. Tādu lai Dievs dod mums šodien, turpinot darbus, ko darām ticībā Viņa godam.

7. jūlijā

Dieva dāvana redzēt

Līdz šim es tikai no ļaudīm bija dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!”

Ījaba 42:5.

Pēc daudz grūtiem pārbaudījumiem ar šiem vārdiem liecina par savu ticību Dievam. Viņš saka, ka par Dievu ir dzirdējis no ļaudīm. Ļaudis par dievu ir runājuši, stāstījuši savas domas un varbūt liecinājuši savas domas un varbūt liecinājuši par to, ko Dievs viņu dzīvē bija darījis. Bet tagad Ījabs atrod, ka viņam ir daudz lielāks piedzīvojums un zināšana par Dievu. Viņa acs ir skatījusi Dievu. Un redzēt ir daudz kas vairāk nekā dzirdēt stāstus par Viņu.

Redzēt ir daudz iespaidīgāks piedzīvojums nekā dzirdēt. Dzirdam par citām zemēm pasaulē, par to, kas tur ir un šī dzirdēšana rada vēlēšanos tālās zemes apmeklēt un ar savām acīm redzēt, kas tur ir. Redzēšana dara bagātāku. Bet tā tomēr nenotiek ar visiem. Israēls redzēja Dieva darbus tuksnesī un vēlāk Apsolītajā zemē, bet steigšus aizmirsa visu, ko Dieva roka bija darījusi. Ar miesīgām acīm daudzi redzēja Jēzu Kristu, bet apcietinātās sirdis aizslēdza prātu un sirdi.

Jau tam, ko dzird, ir jābūt savienotam ar ticību. Ījabam bija ticība jau tad, kad viņš tikai dzirdēja par Dievu. Un Dievs par viņu apžēlojās. Ticība veda pie skatīšanas. Vai Ījabs burtiski redzēja Dievu? Nezinām. Bet Bībele stāsta, ka Ījaba acis ieraudzīja to, ko viņš pirms tam nebija ievērojis. Dieva darbus radībā. Dieva apgaismots viņš visu redzēja jaunā gaismā. Dieva varenību visās lietās. Šai redzēšanai sekoja Dieva svētības. Ko mēs redzam Bībelē? Draudzē? Pasaules gaitā? Skatīsimies ticībā. Visam, ko Dievs mums atļauj redzēt, ir sava nozīmē un svētība.

8. jūlijā

Dienas ļaudis

Nakts drīz būs pagājusi, diena ir tuvu: tāpēc noliksim tumsības darbus n tērpsimies gaismas bruņās. Dzīvosim cienīgi kā diena to prasa, nevis dzīrēs un skurbumā, izvirtībā un izlaidībā, ķildās un naidā. Bet lai jūsu bruņas ir Kungs Jēzus Kristus un nelutiniet miesu, lai nekristu kārībās.

Rom. 11:12–14.

Apustulis raksta, ka nakts drīz būs pagājusi – tātad nakts vēl ir. Vēl ir nakts, bet mēs esam dienas ļaudis. Var būt arī cits salīdzinājums: jau ir žēlastības diena un laiks. Ir jau darba diena un nāk nakts, kad nevarēs strādāt. Salīdzinājumi ir bībelīgi.

Dienas ļaudīm ir dienas prasības. Pirmā ir tāda, ka ir jānoliek un jāatmet tumsības darbi. Romā ļaudis dzīvoja izlaidīgu dzīvi, nakts mielasti un orģijas bija pilsoņu ierastās netikumīgu izpriecu pilnas. Dzīves kārtība bija nedabīgi pārgrozīta – naktī uzdzīve, dienā paģiras un gulēšana.

Reibinošo dzērienu skurbumā, seksuālā izlaidībā pavadīto laiku uzskatīja par kaut ko lielisku, ar ko varēja lepoties. Gods bija kauns un kauns bija gods. Tā bija nakts. Bet evaņģēlijs atnesa gaismas rītu un pārmaiņu.

Rīts un diena norāda uz Kristu. Kristus ir gaisma un Kristus ir bruņas pret tumsības varu un tumsas darbiem. Kaut gan arī mūsu laiks ir tumsības nedarbu laiks, mēs zinām, ka tā vienmēr nebūs. Nakts ar savu skurbumu un izvirtību drīz būs pagājusi, jo atspīdēs Kristus savā godībā. Nokritīs tumsas maska, aiz kā slēpjas nakts ļaudis. Mēs esam gaismas ļaudis un gaidām rītu, jau tagad tērpsimies gaismas bruņās, lai uzvarētu tumsas varu un grēku. Tā ticam, lūdzam un cīnāmies.

9. jūlijā

Tukšums

Bet kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēstu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu un viņi ieiet tur un dzīvo, un pēc tam ar tādu cilvēku paliek sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.

Mat. 12:43–45.

Šī cilvēka sirds nebija netīra, netaisnu darbu un mantas pilna. Tikai tukša. Cilvēks bija piedzīvojis Dieva žēlastību, jo nešķīstais gars no viņa bija izgājis. Sirds bija iztīrīta un uzposta, bet palika tukša, bez iedzīvotāja.

Daudzi ļaudis nesaprot, kas ir kristietis. Domā, ka kristietis ir tas, kas nepiekopj vienu vai citu netikumu. Jēzus darbības laikā tā bija jūdu tauta. Viņu reliģiskā dzīve pastāvēja stingri ievērojot aizliegumus: „Tev nebūs…” Jēzu ienīda tieši tādēļ, ka Viņš darīja labu, aicināja visus, lai dara darbus, kas patīk Dievam, atvieglo dzīvi vājiem un nabagiem. Vīģes koks ir labs koks, ja viņš nes augļus. Tukšu laukumu neviens nesauc par dārzu. Dārzs ir tad, ja ir augļu koki. Pat mežs ir mežs tikai tad, kad tur ir koki.

Gudrām jaunavām bija eļļas rezerves. Godīgiem kalpiem iekrāta peļņa. No tukšuma jākļūst brīvam. Brīvība ir tad, kad Kristus mājo sirdī un dzīvē. Neapmierinies ar tukšumu. Topi piepildīts ar Garu. Kad sirdī mājo Dieva gars, tad ļaunumam nav vietas. Kad sirdī ir brāļu mīlestība, tad tur nav ienaida. Lai sirdī mājo Kungs Jēzus!

10. jūlijā

Dieva vīrs šaubās

Un kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem un lika tam sacīt: „Vai tu esi tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”

Mat. 11:2–3.

Jēzus liecināja par Jāni un teica, ka no visiem, kas no sievām dzimuši, neviens nav lielāks par Jāni. Vai tāds vīrs var iekrist šaubās? Var gan. Jānis kristīja Jēzu Jardanā un tur dzirdēja balsi no debesīm, kas teica: „Šis ir mans mīļais Dēls!” Vai pēc tāda debesu manifesta var iekrist šaubās? Redzam, ka var. Un vai pēc visiem brīnuma darbiem, ko Jēzus darīja, var iekrist šaubās? Var!

Jānis bija grūtā situācijā. Brīvais tuksneša dēls cietumā bija kā ērglis krātiņā. Vienas nelietīgas sievietes, Erodejas dēļ, lielajam Dieva vīram jābūt cietumā. Vai tad Dieva bauslība nemaz nav jārespektē? Jautājumu ir tik daudz, bet atbildes nav. Ir tiešām grūti…

Bet Jānis dara labi un pareizi. Viņš sūta divus savus mācekļus pie Jēzus. Jānis pats savā laikā bija sludinājis, ka Tas, kurš nāk pēc viņa, tīrīs savu klonu graudu klētī, un pelavas sadedzinās ar uguni. Jānis bija teicis, ka cirvis kokam pie saknes ir pielikts. Un kā nu ir tagad?

Bet Jēzus netiesā Jāni. Viņš zina, ka Jānis saņems Dieva spēku un palīgus arī asinsliecinieka nāvē. Bezdievju laiks neizbēgami irt uz savu galu un viņu tiesa nekavējas. Jānim ir paliekoša vieta Dieva valstībā. Viņš ir un paliek Jēzus draugs un darba biedris. Jēzus zina, ka Viņš pats tiks atmests un daudz cietīs. Bet uzvarēs un Tēvs viņu cels godā. Iesim visās šaubās pie Jēzus. Viņš atbildēs.

11. jūlijā

Mans Dievs un es

Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.

Mat. 6:33.

Divi iet pa vienu ceļu. Viens ir bagāts, stiprs un svēts. Otrs ir nabags, vājš un grēcīgs. Šie divi esam Dievs un es. Gudrais runā, nezinātājs klausās. Tie esam Dievs un es. Šis ceļojums izdodas ļoti labi.

Ir viena daļa no kopīgā ceļojuma, kas tikai man ir jādara, lai viss pareizi izdotos. Meklēt, lai Dievs mani taisno un mani valda. Kāds melnais Āfrikā jautājis misionāram: „Kur ir tā upe, kurā tu nomazgājies tik balts?” Debesīs ieies baltas dvēseles un mans ceļa Vadonis ir teicis, ka ir tikai viens avots, kurā dvēseli nomazgā baltu. Man ir jāklausa, jo mans ceļa Vadonis zina visu, arī ieeju debesīs.

Kad dzenos pēc Dieva valstības, tad zinu, ka nevaru kalpot Dievam un mantai. Cik un kas man ir, tas ir iedots no mana bagātā ceļa Vadoņa. Kad Viņš liek kaut ko dot citur, es nevaru paturēt sev. Dodams vienmēr iegūstu, ja esmu skops, zaudēju.

Ir daudz kas šai ceļojumā, ko es nevaru padarīt, bet Dievs dara. Jēzus teica, ka visas „šīs lietas” tiks piemestas. Tās ir materiālās, pasaulē vajadzīgās. Šis apsolījums ir stiprs. To Dievs piepilda visās vietās, laikos un apstākļos. Visvairāk tad, kad ceļa galā ir jāatstāj un jāaiziet citā dzīvē. Tad tikai debesu dārgumi iet līdzi. Mēs ejam brīnišķīgu ceļu. Varens un bagāts ir mūsu Vadonis. Pateicīgi, paļāvīgi iesim ar Viņu atkal šai dienā.

12. jūlijā

Kā Jēzus darīja?

Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jardānas krastā, lai tiktu viņa kristīts. Bet Jānis tam pretojās un sacīja: „Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis.” Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: „Tam tā jānotiek! Jo tā man vajaga piepildīt visu taisnību!” Tad viņš to atļāva.

Mat. 3:13–15.

Mums visur ir jāmācās no Jēzus, bet dažreiz to nedarām, jo domājam, ka lieta nav svarīga. Bet Jēzus darīja visu, ko pienācās darīt. Varbūt mēs par maz saprotam to labumu un svētību, ko mantojam, kad paklausām Dievam.

Jēzus ne tikai ievēroja to, ko atzina par Dieva gribu, bet neievēroja to, ko cilvēki teica un sprieda. Lasot evaņģēlijus redzam, ka cilvēku kritiku Viņš nelika vērā. Neievēroja arī to, ko draugi un mācekļi ieteica. Ienaidnieku domas un spriedumus Viņš dzirdēja, bet pretojās un nelokāmi pildīja visu taisnību. Pats sātans viņam tuvojās un mēģināja kaut ko ieteikt, bet Jēzus bija nelokāms.

Jēzus nemēdza ievērot to, ka bija brīvs un ka viņam bija tiesības kaut ko nepatīkamu nedarīt. Savas privilēģijas kā Dieva sūtītam un pilnvarotam Viņš nemēdza izlietot. Viņa princips bija: piepildīt taisnību. Tam tā jānotiek!

Bet Jēzus mēdza arī darīt daudz ko bija mācījies sinagogā, jo tur Dieva likumus lasīja un pasludināja tā laika skolotāji. Viņš atzina, ka Jāņa sludinātā kristība nebija no cilvēkiem, bet no Dieva. To Viņš apliecināja un Jānis viņu kristīja. Tāpēc turpat Jardānes malā balss no debesīm apliecināja, ka Jēzus ir Tēva mīļais Dēls un viņam ir jāklausa. Klausīsim tam, ko debesis teic un apliecina. Klausīsim Jēzum, jo visam jānotiek tā, kā Viņš liek darīt, lai topam svētīti.

13. jūlijā

Spēks augšanai

Bet Pēteris tiem atbildēja: „Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs mūsu Dievs pieaicinās.”

Ap. d. 2:38–39.

Kāda īsti bija garīgā dzīve pasaulē pirms Svētā Gara izliešanas, to mums ir grūti iedomāties. Mēs esam ļoti pieraduši pie Svētā Gara darbības, kur vien Dieva vārds tiek sludināts. Varam teikt, ka pasaule pirms Svētā Gara atnākšanas bija „tukša”. Svētais Gars nāca saskaņā ar Dieva gribu un nodomu, ne pēc cilvēku vēlēšanās. Neviens, pat mācekļi, īsti nezināja, kā Gars nāks. Gars nāca kā vējš un uguns mēles. Bet uguns nebija cilvēku iededzināta un vējš nebija tāds kā parasti. Notika brīnumi. Mācekļi sludināja valodās, kuras viņi nebija mācījušies.

Svētais Gars mācekļu sirdīs nostiprināja pārliecību par Kristus godību. Pārliecību par atgriešanās vajadzību, pārliecību par nedalītu paklausību Dieva aicinājumam un Dieva dāvanu visiem ticīgajiem plašajā pasaulē.

Svētā Gara mācības pilnā apustuļa Pētera runa Vasarsvētkos rādīja bagāto Kristus paaugstināšanu un Viņa valdību pār visu. Kristus bija iecelts par Kungu, kas bija krustā sists. No tā laika visiem, kas vien ir dalībnieki pie Dieva apsolījuma, ir uzdevums augt sava Kunga atzīšanā un paklausībā Tam, kas ir iecelts pāri pār visu. Bez Svētā Gara palīdzības mēs nespētu augt ticības dzīvei šeit un dzīvei mūžībā. Klausīsim Svētā Gara mācībai, vadībai un augsim spēcīgi savā Kungā.

14. jūlijā

Izskats pieviļ

Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.

Sal. pam. 16:2.

Šai dzīvē ārēji aplūkojot daudz kas šķiet labs un pat varens. Tirdzniecība, rūpniecība, bankas – izskatās iespaidīgi stipras. Pēkšņi bankrotē. Vairs nav. Ir cilvēki, kuri izskatās veseli un spēcīgi, bet pēkšņi saļimst un mirst. Dieva vārds brīdina no paštaisnības un iedomāta svētuma, jo nevis cilvēka, bet Dieva spriedums par katru vienu no mums ir pareizais un noteicošais.

Zinām, ka pat ļauni noziedznieki vaino visus citus un sevi attaisno. Atkritēji vienaldzīgi saka: „Es jau visu sen zinu, ko tie ticīgie stāsta un dara.” Bībele? Tur nekā sevišķa nav. Cilvēkam šķiet, ka rūpēties par grēku piedošanu un dvēseles izglābšanu ir pilnīgi nevajadzīgas pūles. Dieva nevajag. Cik ilgi tā ies?

Pasaules baudu noskaņoti cilvēki saka: Nevienam nav nekāda daļa par to, kā es dzīvoju. Es dzīvoju tā, kā man patīk un lai citi man liek mieru. Bet Dievs neprasa cilvēka uzskatus un spriedumus. Viņam ir tiesības cilvēku svērt un vērtēt pēc dievišķiem un mūžīgiem principiem. Gudrāk dara tie, kas meklē Dieva padomu sirds mieram un draudzību ar Dievu šai pasaulē un nākamā.

Visgrūtāk pievilties var tieši reliģiski ļaudis. Viņu ceļš uz dievnamu nav ar zāli aizaudzis. Viņu vieta dievnamā ir reti kad tukša. Viņiem ir interese par evaņģēliju un misiones darbu. Un tomēr, ir jāmeklē labvēlīgs Dieva spriedums par sevi pašu, jo Dieva svari dažreiz rāda citādi nekā mūsējie. Lūgsim, lai Dievs mūs pārbauda un atklāj, un dara zināmu, kā tiekties pēc sirds skaidrības un tādas dzīves, kas Dievam patīk.

15. jūlijā

Sirds

Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?

Jer. 17:9.

Esot noticis tā, ka kādā dienā, kad jau pēc grūtas operācijas juties labāk, Dr. Philips Blainbergs ar ārstu Kristiānu Bernardu abi apskatījuši veco un nederīgo sirdi, kura bijusi ielikta stikla traukā, jo Blainbergam tagad bija ielikta cita, darbīga sirds. Ārsts Bernards teicis: „Ievēro labi, tu esi pirmais cilvēks pasaulē, kurš var apskatīt savu sirdi ārpus savām krūtīm.” Tā bija patiesība. Tikai tagad tas vairs nav nekas jauns.

Viena lieta: šie vīri apskatīja tikai kādu muskuli, gaļas gabalu, kas automātiski bija darbojusies, dzīdama asinis pa dzīslām, pa visu ķermeni. Nekas vairāk. Bet Bībele lieto vārdu „sirds” citā nozīmē. Tā ir cilvēka garīgās dzīves centrs. No tā iziet instrukcijas un „spiediens” darīt labu vai ļaunu. Cilvēks paklausa savas sirds tieksmei un bieži vien nepamana tās viltību.

Dažreiz dzirdam teicienu: cieta sirds. Nejūtīga. Patmīlīga. Sastingusi kā miris cilvēks. Tā nedzird Dieva vēsti un aicinājumu. Sastingusi grēkā un nāvē. Ir cilvēki, kam sirds ir „lokana” pret visu, kā saka mūsu teksts. Katram kārdinājumam labvēlīga. Tas ir bīstami, jo sirds viltību cilvēks pats nespēj pazīt. Vienmēr ir labi lūgt: „Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi, izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu.” Ps. 139:23–24.

16. jūlijā

Dieva mājvieta

Jēzus viņam atbildēja: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Jāņa ev. 14:23.

Ir tādi ļaudis, kam Dievs nav vislielākais labums, bet vislielākais ļaunums. Kāds dzejnieks ir rakstījis, ka Dievs esot kā dzelzs, kas zem kājām saminot visu. Un ir ļaudis, kas atrod, ka Dievs ir tāls un nepieejams.

Bet ir ļaudis, kuri Dievu redz kā Jēzus Kristus Tēvu, kurš gādā par pestīšanu un laimīgu dzīvi. Tiem Dievs ir mīļš Tēvs. Tādā laimīgā stāvoklī ieved Jēzus. Viņš mūs ved pie Tēva kā tādus, kurus ir atpestījis no pasaules. Tie ir cilvēki, kas mīl savu Pestītāju un klausa Viņa vārdiem. Tiem savukārt Jēzus apsola nākt tuvu un ar Tēvu pie viņiem ņemt mājvietu.

Šāds dvēseles stāvoklis ir laimīgs, bet tas neatņem dažādus pārbaudījumus. Dieva ceļus ejot tomēr tāds cilvēks arī grūtībās aug liels un kļūst par apbrīnojamu radījumu. Bēthovens savu pirmo kompozīciju rakstīja pēc tam, kad pazaudēja dzirdes spēju un šo kompozīciju dzied mūsu kori, tā ir dziesma: „Mums debess stāsta Tā Mūžīgā godu…” Dzejnieks Henlejs uzrakstīja savas skaistākās dzejas slimnīcā, gaidīdams dienu, kad otrā acs zaudēs gaismu. Viņš sacīja: „Tai naktī, kurā es ieeju un tumsā, kurā man mūžs būs jāpavada, es apdziedāšu zemes krāšņumu un gaismu no ziemeļpola līdz dienvidpolam.” Dievam piederošs cilvēks meklē, ierauga un atrod, ka ar Dievu dzīvojot arī grūtībās un ciešanās var staigāt gaismas ceļu. Ir tiešām labi, kad Dievs mājo pie mums.

17. jūlijā

Visaugstākā domas

„Jo manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi,” saka tas Kungs. „Par cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām.”

Jes. 55:8–9.

Pazīt domas! Lasīt domas! Zināt domas! Vai tas būtu labi vai slikti? Varbūt ir labi tas, ka domas ir paslēptas, jo vai gan mums patiktu, ja citi mūsu domas zinātu? Un ziņkārība jau nepavisam nav slavējama. Bet bērnam zināt tēva un mātes domas ir nepieciešami vajadzīgs. Daudz traģēdiju pasaulē ir tāpēc, ka cilvēkiem Dieva domas ir svešas. Bet Dievs tieši ir daudz pūlējies, lai cilvēki Viņa domas zinātu.

Dieva domas ir Radītāja un Valdītāja domas. Par tik, par cik cilvēks klausa Dieva padomiem un padodas Viņa pavēlēm, dzīve rit drošās sliedēs. Tāpat kā kārtība zvaigžņu ceļos debesu telpā.

Mēs zinām, ko Dievs domā par cilvēku. Viņš domā, kā cilvēku izglābt no ļauna. Bībelē par to ir daudz stāstīts un līdz šai dienai mēs piedzīvojam to, ka Dievs nav aizmirsis tevi un mani. Viņš gādā un rūpējas par mums ikvienu.

Dievam priekš mums katra viena ir savi nodomi. Tie ir labāki par tiem, kurus mēs paši varam izdomāt. Svētais Gars nāk palīgā un atgādina Dieva nodomus. Rāda debesu Tēva mīlestības darbus mūsu ikdienas dzīvē un visās vajadzībās. Ievērosim uzmanīgi Dieva Gara apskaidrotās domas, sekosim Viņa vārda padomiem. Neaizklīdīsim projām no Dieva domām un ceļiem. Augsim dievbērnībā, vērodami Dieva domas, jo tajās ir dzīvība. Zinām, ka mūžībā Dieva domas noteiks visu. Tās valdīs un kārtos nākamo dzīvi. Sekosim uzmanīgi Dieva domām šodien!

18. jūlijā

Taisnais vecumā

Taisnais zaļo kā palma, aug kā Lībana ciedrs. Dēstīti tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos. Vēl vecumā viņi nes augļus, ir sulīgi un zaļi, lai paustu, ka tas Kungs ir taisns, mana patvēruma klints un tajā nav netaisnības.

Ps. 92:13–16.

Gadiem ejot, cilvēka organisms noveco. Reizē ar to cilvēks jūt nespēku un zaudē darba un dzīves prieku. Bet ir gados veci ļaudis, par kādiem lasām mūsu tekstā. Viņi vēl vecumā ir auglīgi un liecina par Dieva svētībām. Nav novecojušies.

Cilvēks var kaut ko darīt, lai vēl vecumā spētu nest augļus. Var panākt daudz, kad mācās arvien kaut ko jaunu. Jo Dieva cilvēks vairāk mācās, jo mazāk viņš noveco. Ja kāds atrod, ka visu jau zina, tas ir vecuma apdraudēts. Jaunību dvēselei uztur mācīšanās. Ticīgam cilvēkam šai ziņā ir privilēģija: Dieva vārdā vienmēr var atrast kaut ko jaunu. Tas uztur „auglīgu un zaļu” ticīgo cilvēku.

Jauni paliekam, ja kopjam draudzību ar citiem ticīgiem. Ja nesadarbojamies ar tiem, kas kaut ko dara, tad novecojamies. Vēl pašā dzīves vakarā varam saņemt arvien jaunu gaismu un spēku, kad draudzīgi piedalāmies Dieva darbā.

Jauni paliekam, kad arvien atrodam, ar ko varam būt derīgi Dieva draudzei. Aizejot pensijā un izbeidzot katru aktivitāti, cilvēki ātri sabrūk. Jūtās lieki un nederīgi. Bet savu derīgumu Dieva valstībā varam atrast vieglāk nekā pasaulē.

Nodosim sevi mīļā Nācaretes Jaunieša rīcībā. Pie Viņa nav vecuma. Viņš ir mūžam jauns un jauni ir Viņa kalpi un sekotāji. Dabiskais cilvēks gan kļūst ierobežots, bet gars atjaunojas dienu no dienas un palīdz arī miesīgam cilvēkam.

19. jūlijā

Kristus visspēcība

Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, to uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie savas labās rokas debesīs. Augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, Bet Viņu pašu visās lietās iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa pilnība, kas visur visu piepilda.

Efez. 1:19–23.

Dievs ir ielicis visu valdību Kristus rokās. Daudziem ir grūti to noticēt, bet tomēr tā ir. Pasaulē gan ir daudz ļaunuma un daudzi domā, ka Dievs un Kristus ir tālu. Bet mēs ticam, ka visa vara pieder Kristum. Un kaut gan izskatās, ka pasaulē vienmēr uzvar ļaunums un citas valdības, tomēr Kristus ir pāri visam. Šodien Viņš vēl dara visu tāpat kā toreiz, kad staigāja virs zemes, bet nāks cits laikmets, kad Viņa valdība kļūs redzama visā pilnībā.

Dieva dotā vara Jēzum šodien pasaulē ir redzama caur dzīvo un spēcīgo evaņģēliju. Jēzus kā Pestītājs dzīvo bagātās un nabadzīgās zemēs un tautās. Viņš neprasa atļauju nevienam. Visbezdievīgākās varas nespēj Viņu izraut no atpestīto sirdīm. Viņš pārveido viscietākās un samaitātākās sirdis un dzimst jauni radījumi Kristū. Vēl neredzam, ka itin visas lietas ir Viņam padotas, bet viss iet neapturami šai virzienā – uz Kristus suvereno, mūžīgo valstību. Lūgsim un rūpēsimies, lai Viņš jau šodien var pilnīgi valdīt mūsu sirdīs un visos dzīves brīžos.

20. jūlijā

Droša ticība

Manas avis manu balsi klausa, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs, mēs esam viens.

Jāņa ev. 10:27–30.

Šos vārdus Jēzus runāja pēc tam, kad bija atklāti parādījusies jūdu neticība Jēzum. Pretstatā jūdiem ir tie, kas Viņam tic, jo tie ir Viņa avis. Tie ir ļaudis, kas arī šodien saka: Es zinu, kam es ticu!

Ir ļoti grūti dzīvot bez drošas ticības. Tā ir dzīve šaubās un nezināšanā. Vēl grūtāk ir tiem, kas negrib ticēt. Tā ir dzīve bez stipra pamata. Pie drošas dzīves var tikt tikai caur drošu ticību.

Droša ticība ir tiem, kas pazīst Jēzus balsi. Tiem debesu Tēvs ir parādījis lielu žēlastību, atvērdams garīgās ausis dzirdēt, izšķirt un pazīt Jēzus balsi. Pazīt viltus balsis un labā Gana balsi. Tas šodien notiek, kad cilvēks tic tam, ko Raksti saka. Ja jūdi būtu ticējuši praviešiem, viņi ticētu Kristum. Bet viņi pieķērās pašu domām, fantāzijai, kas apsolīto Mesiju padarīja pavisam nepazīstamu.

Dieva ļaudis uzvar pasauli, ticēdami Rakstiem vientiesīgi un pilnīgi. Droša ticība mūs pieaudzina un savieno ar Kristu. Pieaugt klāt ir vairāk nekā tikai pieskarties kādu brīdi. Kas šai dzīvē ir pieaudzis Kristum, tas ir pieaudzis mūžībai. Avis, dzirdēdamas Gana balsi, pieaug un pievienojas tam. Visu mūžu. Darīsim tā – sekosim Kristum un lūgsim par tiem, kas vēl to nedara. Kad Viņam sekosim, tad mūs turēs Jēzus un Tēv stiprās rokas. Esam Viņa īpašums.

21. jūlijā

Evaņģēlijs kultūras centrā

Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot. Lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: „Mēs arī esam Viņa cilts.”

Ap. d. 17:26–28.

Apustuļa Pāvila runā atrodam norādījumus par Dieva nodomu un darbu, attiecībā uz cilvēkiem pasaulē. Atēnieši bija domātāji, gara gaismas cīnītāji un meklētāji. Bet tai pašā laikā viņa pilsēta bija nedzīvu elku pilna. Bija dievi un pusdievi, varoņi, par kuriem stāstīja teikas. Bet tā ir visos laikos. Laiki mainās, kultūras mainās, un mainās arī elki. Tikai patiesības evaņģēlijs ir nemainīgs.

Dievs ir Radītājs un Viņam mēs esam atbildīgi. Viņš tiesās visus, jo būs augšāmcelšanās. Par visu to sludina arī par Kristu. Cilvēku cilts ir dievībai rada un tāpēc ir jādzīvo saskaņā ar Radītāja gribu un nodomu.

Sludināšanai Atēnās bija maz panākumu. Pasaules gudrie ir reti kad klausījuši Dieva vēstij. Atēnās tomēr radās maza ticīgo grupa. Jo itin visur ir kādi patiesi gudrie, kas klausa evaņģēlijam. Kultūra nav peļama un atmetama. Tā nes labumus un ērtības. Asina prātu. Bet tā nav jāpadievina un cilvēkam nav labi būt lepnam uz to. Tas apgrūtina ieiešanu Dieva valstībā. Dievs tomēr ir tā iekārtojis, ka visos laikos, visos izglītības līmeņos ir iespējams atrast dzīvo Dievu un mūžīgo dzīvošanu. Iesim šodien pie Viņa, rosīsimies un dzīvosim Viņa gaismā un spēkā.

22. jūlijā

Jaunas debesis un jauna zeme

Es redzēju jaunu debesi un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jaunu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.”

Jāņa atkl. 21:1–3.

Vecā zeme ir laba un skaista. Tāda, kādu Dievs to radīja. Bet grēkā kritušais cilvēks ir darījis daudz ļauna. Sātana spēku klātnības dēļ mūsu zeme ir daudz zaudējusi no skaistuma, kāds bija sākumā. Tagad ir piesārņota un sabojāta.

Dievs tā neatstās. Viņš mainīs visu. Radīs visu jaunu. Jānis redz jaunu, svētu pilsētu, kas radīta debesīs un nokāpj uz zemi. Debesu troņa Valdnieks paziņo, ka viņš mājos pie cilvēkiem. Mēs ticam, ka šodien Viņš ir klātesošs, bet to redzam un jūtam tikai ticībā. Dažreiz pat liekās, ka Viņš ir tālu un neaizsniedzams. Bet nākotnē Viņa klātiene būs tieša un reāla. Par iedzīvotājiem ir sacīts, ka tie būs Viņa ļaudis. Saprotam, ka tie būs sakrāti no visām vecās zemes malām, – atpestītie ļaudis. Jaunas būtnes, jauna miesa, viss jauns.

Saprotam, ka dzīve nebūs bezdarbīga. Bet katrā ziņā arī darbs būs svabads no grūtā smaguma, kādu pazīstam dzīvē uz vecās zemes. Darbs atvieglots, auglīgs, labi izdevies. Varam domāt, ka visa dzīve būs viens dievkalpojums. Ne ceremoniāls, bet jaunās dzīves, Dieva slavas un teikšanas pilns. Viss, kas šodien sāpina, apbēdina un biedē, būs iznīcināts un pārveidots dievišķā priekā. Tādu godības cerību Dievam ir paticis dot caur atklāsmi. Slava Viņam!

23. jūlijā

Kristietis

„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai tad es jums būtu teicis: Es noiemu jums vietu sataisīt? Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs.”

Jāņa ev. 14:1–3.

Pirmie kristieši bija Jēzus mācekļi. Šodien esam mēs. Bet mums ir jābūt patiesiem, īstiem kristiešiem. Patiess kristieties uzticas Dievam un Viņa Dēlam Jēzum. Mācekļi dzīvoja starp uzticēšanos un šaubām. Šodien ir tāpat. Vislabākie kristieši kļūdās un pasaule ir ļaunuma varā. Tāda ir realitāte. Bet pasaulē darbojas arī Dieva spēks un Dieva mīlestība. Kristietis tic, ka Dieva mīlestība un visspēcība dara visu labu priekš kristiešiem – Dieva bērniem.

Patiesam kristietim ir vienība ar citiem Dieva ļaudīm, ar draudzi. Dievs savu draudzi neveido debesīs, bet virs zemes. Caur draudzi Viņš darbojas pasaulē. Caur draudzes darbību Dievs aizsniedz ļaudis, kuri top pestīti un ir jauni radījumi. Ir labi tam cilvēkam, kam garīgās mājas ir tur, kur Kristus darbojas – draudzē.

Kristus dzīvā persona nav tikai skaists stāsts no seniem laikiem. Viņš ir pie saviem mācekļiem arī šodien. Kristietis Viņā redz patiesību un dzīvību. Kristus dēļ netopam notiesāti, bet izglābti. Esam ar Viņu savienoti – to jūtam, to zinām un piedzīvojam. Dieva Gars par to liecina mūsu sirdīs, ka piederam Viņam. Nav jābīstas, bet jāuzticas un jāpastāv godības cerībā.

24. jūlijā

Tā Kunga nams ir mana māja

Vienu es izlūdzos no tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu viņa svētajā vietā.

Ps. 27:4.

Ķēniņa Dāvida dzīve bija vētraina un ilgu laiku nedroša. Viņš bija svaidīts par ķēniņu, bet bija bēglis, kuru vajāja Sauls. Tai laikā viņam nebija izdevība būt tur, kur tauta upurēja un pielūdza. Viņa ilgas šai laikā bija pēc tā Kunga mājokļa – telts, bija ļoti lielas.

Bet tā nepalika un viņš kļuva par valdnieku, ar kuru tauta lepojās. Bet no viņa dzīves stāsta var redzēt, cik ļoti viņš „tā Kunga namam” bija pieķēries. Viņam nebija lemts uzcelt templi, to izdarīja viņa dēls, bet visas viņa tieksmes, izteiktas dziesmās, liecina par sirsnīgu pieķeršanos tā laika pielūgšanas un Dieva slavas vietai.

Mūsu laikā ir daudz rokām celto dievnamu. Pie tiem daudzi ticīgie jūtās saistīti. Ir arī vienaldzīgie. Bet katra cilvēka pieķeršanās savam dievnamam liecina par to, kur ir viņa sirds.

Šai mūsu tekstā varam ieraudzīt vienu ilgu mērķi: mājot ik dienas un palikt ik dienas tā Kunga namā vienumēr. Tas var zīmēties uz dzīvi virs zemes, bet vēl daudz vairāk nākošā mūžā. Dvēseles īstās mājās ir debesu mājas. Ne tāpēc, ka tur ir daudz dzīvokļu, bet tur visas debesis ir viens vienīgs Dieva nams, Dieva mājas, kur Viņš uzņem savus bērnus. Tās ir mūsu Tēva mājas. Mēs ejam uz mājām, kurās nekad neesam bijuši un tomēr tās ir īstās mājas. Esam laimīgi, ka tās ir novēlētas mums. Godināsim savu Tēvu un Glābēju par mums nolemtajām mājām.

25. jūlijā

„Nokaltusi roka”

Un Viņš iegāja sinagogā, un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.

Marka ev. 3:1.

Nokaltusi roka? Paralizēta? Bet paralīze mēdz būt plašāka. Sakaltusi no dzimšanas? Bet tāda viņa bija un to nevarēja lietot. Roka tomēr ir vajadzīga. Un to dziedināt spēja Jēzus. Pretinieki to negribēja, bet nelaimīgais cilvēks to gribēja un Jēzus viņu dziedināja.

Ir nokaltusi roka darbam Dieva valstībā. Ir ļaudis, kuri caur citiem saņem ļoti daudz garīgu labumu. Ir ieraduši dzīvot tā, it kā citi būtu viņu kalpi un paši kungi. Lai citi visu padara, gan jau Dieva darbs turpināsies. Mēdz kritizēt darītājus. Bet viņu roka ir nokaltusi.

Ir nokaltušas rokas palīdzībai. Žēlsirdīgā samarieša stāstā tādas bija priesterim un levitam. Tā daudziem ir šodien. Tad, kad citi dod kolekti. Ir nokaltušas rokas lūgšanām. Senāk Dievu lūdzot pacēla rokas. Apustulis skubina vīrus lūdzot pacelt svētas rokas. Reizē ar dvēseles skatu augšup. Burtiski roku pacelšana varētu izpalikt, bet dvēseles rokām ir jābūt paceltām, lai saņemtu dāvanas, kas nāk no augšienes. Cilvēkam ir jāatzīst sava nokaltusī roka un jāiet pie Lielā Ārsta, lai tiktu dziedināts. Virs zemes ir vajadzīgi cilvēki ar dziedinātām rokām. Dieva draudzēs tādi ir nepieciešami. Lai mūsu rokas ir dziedinātas, veselas.

26. jūlijā

Dievs iepriecina savus ļaudis

Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu. Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku.

Jes. 41:10.

Lai notiktu atgriešanās un dzīves veida maiņa, Dievs sūta pārbaudījumus un ciešanas. Tā bija Israēlim, kas bija gūstā Bābelē, aizvesti svešā zemē pazemojumā un grūtos dzīves apstākļos. Bet Dievs savus ļaudis neatmet. Viņš liek sludināt mierinājumu un labumu. Notiek arī tā, ka to, ko Dieva ļaudis piedzīvo kopīgi, lielā skaitā – to pašu piedzīvojam atsevišķi, katrs viens.

Dievs apsola spēku vājiem. Kurš no mums ir tik stiprs, ka uzdrošinātos teikt: man jauna spēka nevajag?! Vājības ir visiem, vienam tādas, citam citādas. Un lai tas būtu darbā, cīņā vai atpūtā, mūsu dvēseles ienaidniekam un kārdinātājam patīk uzbrukt tieši tām. Bet Dievs apsola stiprināt un Viņa stiprinājums ir daudz lielāks par to, ko cilvēki mums spētu dot. Slavēts lai ir stiprinājuma Devējs!

Dievs aizstāv savus ļaudis. Tas nozīmē to, ka tiem, kas grib cīnīties pret Viņa ļaudīm, ir jācīnās arī pret Dievu. Dieva aizstāvība ir varena. Viņš redz katru visvājāko un to aizstāv. Viņš redz draudzes cīņas un nāk palīgā. Mūsu cīņa sen būtu zaudēta, ja Dievs nepalīdzētu un neaizstāvētu.

Dievs izglābj savus ļaudis un tos uztur ar savas taisnības labo roku. Dievs spēj izvest no katra cietuma un gūsta. Nav tādas situācijas, no kuras nespētu izpestīt. Viņa roka mūs sargā, sedz, aizstāv un gādā tāpat kā to darīja senos laikos par savu tautu. Jo vairāk šodien par tiem, kurus Jēzus ir ar savām asinīm atpircis. Uzticēsimies Viņa apsolījumam un dosim Viņam godu!

27. jūlijā

Goda vīra lūgšana

Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja: „Vai tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo?”

1. Moz. 18:23. (Ieteicams lasīt līdz nodaļas beigām.)

Cilvēka modernie ieroči ir briesmīgi. Var noslaucīt dažos mirkļos pilsētas no zemes virsas. Dievs vienreiz iznīcināja divas pilsētas. Viņš neslēpj saviem ļaudīm, ka vienreiz visa šī zeme iznīks. Nebūs nekādas miera konferences, jo šīs pasaules varenie ir atteikušies runāt ar To, kas ir augšā.

Mēs tagad domājam par Ābrahāma lūgšanu, kuru viņš lūdza, domādams par savu radinieku Latu Sodomā. Ābrahāms neteica: „Kas man bēdas?” vai „Man uguns viršu nekritīs!” utt. Viņš negāja mierīgi savā teltī, bet palika runāt ar to Kungu. Viņš zināja, ka nedrīkstēja to darīt. Viņš bija goda vīrs, Dieva draugs un nevis Sodomas vai Gomoras varas vīrs. Runāt ar Dievu nevar kas un kā patiktu. Tie ir īstie Dieva ļaudis, kaut vismazākie.

Kāda ir mūsu sirds? Pasaule mūs bieži vien sasāpina. Ābrahāma radinieks Lats bija bijis patmīlīgs un daudz nedomāja par savu veco tēvoci. Bet tēvocis bija augstsirdīgs. Tāda bija viņa lūgšana, kaut ar viņš zināja abu pilsētu grēkus.

Ievērosim šodien sekojošo: lūgšana par citu cilvēku pestīšanu lūdz pateicīga sirds. Kas esam saņēmuši lielo Dieva dāvanu – pestīšanu, spējam, drīkstam un nepieciešami līdzam par sava laika ļaužu izglābšanu. Mūsu pateicību Dievam lai pavada līdzjūtība, labvēlība un aizlūgšana par ļaužu pestīšanu. Ir jāstāv kā Ābrahāmam tā Kunga priekšā ar lūgšanu un līdzcietīgu aizlūgšanu. Tā dara goda ļaudis, atpestītie.

28. jūlijā

Dieva koki

Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tas labi izdodas.

Ps. 1:3.

Šie vārdi apraksta Dieva cilvēku. Cilvēkam un kokam ir kāda kopīga līdzība. Kokam slāpst un cilvēkam slāpst. Dabiskā cilvēka slāpju remdētājs ir ūdens, tāpat kā kokam. Bet cilvēks nav tikai miesa. Cilvēkam ir dvēsele, kuras slapēs dabiskais ūdens nespēj apmierināt. Ir ūdeņi, kurus pasaules cilvēki lieto savu dvēseļu slāpju remdēšanai. Bet tie nav ūdens, par kuru stāsta Dieva vārds.

Ir Dieva ūdens upes, pie kurām Dievs liek iesakņoties saviem ļaudīm. Dieva vārdi, mācība, brīdinājumi un apsolījumi ir Dieva ūdeņi, pie kuriem ticīgais cilvēks kā Dieva dēstītais koks sev dzesē slāpes, atspirgst un smeļ spēku ar prieku no Dieva ūdens upēm.

Dieva koki norāda uz stabilitāti. Kad mainās dzīves apstākļi, kad garīgais klimats nav labvēlīgs, kad nospiež grēcīgā atmosfēra un dzīves vēji iet no vienas maiņas otrā, tad Dieva koki paliek savā vietā un uzdevumā. Laiki un nelaiki nekādu postošu pārmaiņu pie tiem nespēj radīt.

Saprotam, ka Dieva ļaudīm ir dievīga, garīga dzīvība. Tādas pietrūkst tiem, kuri nav sevi pilnīgi Dievam atdevuši, lai Viņa roka tos dēstītu pie svētajām upēm. Varētu domāt, ka cilvēks ir garīgi dzīvs, bet pēkšņi atkāpjas. Paliekoša un neiznīcīga dzīvība ir tikai Dieva dēstītiem kokiem.

Šie koki ir auglīgi. Tie dod gan skaistumu, gan spirdzinošus vārdus un darbus tuvākiem un pasaulei. Pasaule bez Dieva kokiem būtu nožēlojams tuksnesis. Bet kaut daudzreiz neatzīti, tie ir par atspirdzināšanu visiem. Lasītāj, caur tevi ar!

29. jūlijā

Pielūgšana un šaubas

Un kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.

Mat. 28:17.

Par Jēzu, kurš ir augšāmcēlies un dzīvs, nav jādomā tikai Lieldienās. To mums atgādina katra svētdiena, jo tā ir Viņa augšāmcelšanās piemiņas diena. Vēl vairāk: ikkatru dienu mums jādomā par dzīvo Jēzu un Viņš jāpielūdz.

Šai pasaulē piedzīvojam visu: bailes, šaubas, ticību un prieku. Zīmīgi ir tas, ka tad, kad Jēzus bija augšāmcēlies, daudziem kas Viņu sastapa, bija bailes un Jēzum bija jāsaka: „Nebīstieties!” Tā bija tiem, kas Viņam ticēja un bija Viņa draugi. Kā būtu ienaidniekiem? Tie Viņu neredzēja. Bet pienāks laiks, kad redzēs…

Draugi Viņu redzēja un nokrita Viņa priekšā ceļos. Agrāk sastopoties tā nebija. Daži Viņu pielūdza, citi šaubījās. Bet Jēzus viņiem piedeva un piedod šodien arī mums. Šaubas tomēr nepieder laimīgai garīgai dzīvei. Kad Jēzu pielūdzam un godinām, tad šaubas zūd un garīgais skats dzīvei un nākotnei kļūst gaišs.

Varbūt mums nav prātā nācis tas, ka Jēzus sūtīja darbā arī tos, kuri sākumā šaubījās. Viņš neatmeta ticībā vājos. Jēzum šai pasaulē nav bijuši tikai stipri un vareni vēstneši vien. Daudzi ir tādi, kam ik dienas jācīnās ar šaubām un citām vājībām tāpat kā mums. Bet šaubas klīst, kad pildām savu uzdevumu. To liksim vērā un, šodien mums uzdoto darbu darot, mūsu šaubas izklīdīs. Pielūgšanā mantosim jaunu spēku un prieku.

30. jūlijā

Tā Kunga dienestā

Tas pats arī ar jums: Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.

Lūk. 17:10.

Kas mūs tagad saista pie šiem Jēzus vārdiem, ir kalpa novērtējums. Kalps ir pildījis kunga pavēles, bet neko vairāk. Ir necienīgs, neveikls, nelietīgs, ierobežots – dažādos tulkojumos dažādi raksturots.

Bet ir labi vispirms ievērot, ka būt Kunga Jēzus dienestā ir liela žēlastība. Daudzi paliek bez aicinājuma un darba piedāvājuma. Bet Dievs kādus izredz, izaicina no grēka dzīves un ieliek savā dienestā. Palikt bez kalpa aicinājuma ir nožēlojams stāvoklis. Cilvēkam, kuru Dievs aicina savā dienestā, ir jābūt pateicīgam par to. Ja nav Dieva aicinājuma, cilvēks ir un paliek grēka kalps. Bet aicinājums Dieva dienestā ir pagodinājums, jo nav augstāka Kunga par Viņu.

Bet tā Kunga dienestā ir īstā dzīves jēga. Kas kalpo Dievam, tam dzīve nav tukšā un nenozīmīga. Nav tā, ka tikai sludināt un evaņģelizēt, ir tā Kunga dienests. Vismazākais palīdzības darbs, visvientiesīgākā lūgšana ir svarīgs darbs tā Kunga dienestā.

Jēzus ar šo līdzību grib teikt to, ka šeit – virs zemes, kalpošanas darbā nav jāgaida pagodinājumi un alga. Dzīves laiks ir kalpošanas laiks, kurā ar pateicību un uzticību ir jāizpilda ikkatrs pienākums. Atpūta, atmaksa būs savā laikā un tā nekur nezudīs. Kalposim savam Kungam ar pazemību un prieku!

31. jūlijā

Laba slava – goda vārds

Laba slava der vairāk nekā liela bagātība un labvēlīgāka nostāja no ļaužu puses ir labāka par sudrabu un zeltu.

Sal. pam. 22:1.

Daudz vairāk nekā neticīgiem ļaudīm, ticīgiem ir nopietni jārūpējas par to, ko ļaudis par mums domā un saka. Ļaunprātībā daudzi runā sliktu. Bet ja tie runā melodami, tad tas drīzāk ir gods nekā kauns. Ja esam ieguvuši sabiedrībā „goda vārdu”, tad tas tiešām ir vērtāks par zeltu un sudrabu. Tas pagodina mūsu Tēvu debesīs un Glābēju Jēzu.

Kāds ir teicis, ka cilvēks rakstot pats savu dzīves stāstu un ceļot savu pieminekli. Labai slavai un goda vārdam ir sava vēsture. Ticīgi un godīgi priekšteči ar savu piemiņu daudz dod saviem pēcnācējiem. Tas ir mantojums, kas ir dārgāks par materiāliem dārgumiem. Par to varam pateikties Dievam un viņiem. Bet mēs savukārt esam atbildīgi par to, kādu mantojumu atstājam saviem bērniem. Viņiem to varam atstāt kā labu pamatu un ierosmi godīgai dzīvei un darbam.

Mūsu dzīves augsts uzdevums ir parādīt savu ticību labos darbos. Pret tiem nav argumentu. Mūsu liecībai par Kristu ir svētīgs iespaids pie visiem, jo to kas ir labs un ļauns, izšķir ikviens, kaut arī to neizrāda un neko nesaka.

Vairāk vai mazāk krietna, godīga dzīve, goda vārds un laba slava palīdz evaņģēlijam iekarot ļaužu sirdis. Mēdz teikt, ka dzīve runā spēcīgāk nekā runāti vārdi. Evaņģēlija darbam varam palīdzēt ar to, ko citi par mums liecina – tas dara līdzenāku ceļu pestīšanas meklētājiem uz Kristu un Viņa draudzi.

 

1. augustā

Atpestītie godībā

Pēc tam es redzēju un raugi: liels pulks – ko neviens saskatīt nevarēja – no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: „Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā un Jēram!”

Atkl. 7:9–10.

Visi, kas esam rūpīgi meklējuši grēku piedošanu un pestīšanu, esam Dievam pateicīgi par atklāsmi apustulim Jānim. Tātad kādu nojautu par atpestītiem mūžībā. Mēs nezinām, ko viņi tur dara un dažādu jautājumu būtu daudz, bet Dievam ir paticis daudz ko turēt noslēpumā, lai mācāmies staigāt ticībā. Tomēr atklāsme pilnīgi neklusē un dažu skatu Jānis ir aprakstījis.

Rakstos ir teikts, ka šauro dzīvības ceļu staigā maz, un tā tiešām ir. Bet Dievs savā godībā sakrāj ļoti daudz no visām zemes malām un visiem laikmetiem. Mūsu tekstā ir sacīts, ka viņus neviens nevarēja saskaitīt. Kad esam noskumuši, sevi sajūtam niecīgus, jo ticīgo ir tik maz, tad ir labi padomāt par Dieva vareno pestīšanu, kuras iznākums ir neskaitāms pulks kā smiltis jūrmalā. To vērodami atspirgstam ticībā.

Kā viņi tur ir nonākuši? Pateicoties rūpīgai pestīšanas meklēšanai, kuru ir atraduši Kristū. Ir rūpīgi centušies pastāvēt skaidrā dzīvē un tērpušies Kristus taisnībā. Dzīve ir aizvadīta cīņā par to, lai dvēseles apģērbs būtu balts. Viņi ir Dievu un Jēru godinājuši jau šajā dzīvē un to var turpināt mūžībā. Viņi ir atzinuši savas vājības un Dieva spēkā guvuši uzvaru. Viņi ir mūsu paraugs un skubina lai sekojam viņu priekšzīmei. Lūgsim, lai Dievs arī mums dod spēku, pacietību un palīdz piedalīties atpestīto pulkā.

2. augustā

Atbildēta lūgšana

Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā, lūdziet, tad jūs dabūsiet, ka jūsu prieks būs pilnīgs.

Jāņa ev. 16:24.

Mēs zinām šo apsolījumu, ka visu ko lūgsim, dabūsim. Bet vai mēs dažreiz neesam pārsteigti, ka lūgšana ir tikusi paklausīta? Gandrīz neticami, ka esam dabūjuši to, ko lūguši… To liecina daudzas personas, daudzi apraksti, kur kā lielu brīnumu stāsta, ka Dievs ir paklausījis lūgšanu, dziedinājis, pasargājis, licis kādam atgriezties, un tamlīdzīgi. Daudzi izbrīnītos, ja kāds teiktu: „Kāds tur brīnums?” Vai tad par to netika lūgts? Un tad vēl brīnās, ka notiek!

Vai mēs lūgdami patiesi sagaidām, ka tiksim paklausīti? Vai nav tā, ka lūdzam uz kādu „varbūt”? Esam vāji ticībā. Lielais vairums mūsu lūgšanu ir tādas vispārīgas, daudz negaidot Dieva atbildi.

Ir visādi raksti par lūgšanām, kā būtu jālūdz. Ir stāsti par lielām personībām, kuras izlūgušas daudz ļaužu atgriešanos, dziedināšanu un daudz ko vairāk. Tiekam mācīti kā jādara un darām. Bet pašiem pamācītājiem necik nav izdevies.

Kāds Dieva kalps tiem, kas viņu uzslavējuši par atbildētām lūgšanām, teicis lai nerunājot niekus. Lūgšanu paklausīšana esot Dieva likums. Tomēr ir norādījumi, ko Dievs devis. Ir jāpazemojas un nav jāaprij kārībā to, kas izlūgts. Neaizkavēsim lūgšanu paklausīšanu. Būsim kā bērni, kas uzticās Tēvam, kurš zina, kā mums vajag. Par visu būsim pateicīgi, jo bērniem tas ir pienākums.

3. augustā

Vientulība

Ka esmu kā purva dumpis tuksnesī, kā apogs drupu kaudzēs. Es esmu bez miega un sēžu kā vientulis putns uz jumta.

Ps. 102:7–8.

Cilvēku, kurš šos vārdus runāja, mocīja slikta sirdsapziņa. Apziņas mokas izteicās kā vientulība. Kad cilvēks jūt sevi no Dieva šķirtu, tā ir vissāpīgākā vientulība. Dāvids sevi pielīdzināja vientulim putnam. Šie putni mīt vientuļās vietās. Ir arī nakts putni. Ko šie putni jūt, to nezinām, bet tos pie laimīgiem dziedātājiem pieskaitīt nevaram.

Ir vientuļi cilvēki. Varbūt cietumā, kaut gan tur ir arī citi nosodītie. Ir cilvēki vecumā un nāves gultā, kam nav mīļu tuvinieku. Bet ir arī vientuļi cilvēki plašā sabiedrībā, kurā viņiem nav ne domu biedru, ne dvēselei tuvu personu.

Ir vientuļi cilvēki lielpilsētās, ielās, teātros, skolās. Un ir arī vientuļi ticīgie draudzēs un baznīcās. Bet nav ne vismazākās nozīmes vientulībai starp cilvēkiem, jo cilvēkam ir tuva sadraudzība ar Dievu. Tur, kur ir Dieva klātnība, tur vientulības nav. Kad cilvēks dzird Dieva balsi, tad mākslīgie līdzekļi vientulības aizdzīšanai nav vajadzīgi. Ir lieki. Kas Dieva balsi nedzird, tas meklē pasaules troksni, bet pasaules troksnis tikai pavairo vientulības izjūtu.

Tas nemūžam nav vientulis, kas dzird Dieva sveicienu: „Nebīsties, Es esmu pie tevis!” Jēzus lūdza Tēvu, lai Viņa draugi būtu tur, kur Viņš būs. Debesis nav vientuļa vieta. Tur ir paliekoša svēto biedrība un draudzība. Lai slavējam Dievu par Viņa klātbūtni ik dienas jau šeit, jo tā ir reāla ik brīdi.

4. augustā

Bērniem jāaug

Bet kā jūs esat bērni, to Dievs ir apliecinājis, sūtīdams sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba – Tēvs! Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.

Gal. 4:6–7.

Apustuļu laikā jūdu tautā bija tāda kārtība, ka 12 gadus vecu zēnu aizveda sinagogā un tur viņš kļuva par „Likuma” jeb „Bauslības dēlu”. Tēvs attiecīgā ceremonijā svinīgi deklarēja: „Svētīts esi Tu, Dievs, kas tagad noņemi atbildību par manu dēlu.” Dēls savukārt lūdza un teica: „Ak Dievs, mans Dievs un mana tēva Dievs! Šai svinīgajā un svētajā dienā, kurā es no bērnības ieeju pieaugušo kārtā, es pazemīgi paceļu savas acis uz Tevi un visā vientiesībā un pazemībā deklarēju, ka es gribu turēt Tavus likumus, uzņemties un nest atbildību par saviem darbiem Tavā priekšā.” Tāda bija robeža starp zēnu un vīru. No tā laika zēns skaitījās vīrs.

Pasaulē šī pāreja ir dažādā vecumā. Visiem pienāk brīdis, kad cilvēks top atbildīgs par saviem darbiem un dzīvi. Atbildību noteic likums. Likums dod zināšanu. Likums ir līdzīgs mēram vai svariem. Likums var pateikt, kas ir par daudz vai par maz. Bet mainīt situāciju, kaut ko pielikt vai atņemt nav likuma varā.

Galatieši meklēja palīdzību atziņā. Bet atziņa nekā nemaina, jo tā neizlabo pagātni. Kas ir padarīts, tas padarīts. Bet te ienāk Dieva žēlastība. Cilvēks kļūst par Dieva bērnu. Un Dievs audzina savus bērnus. Viņa pacietība ir neizmērojama. Viņš piedod, Viņš apžēlo. Viņš izdzēš mūsu parādus un dziedina mūsu vainas. Dievbērnībai ir privilēģijas, kuras jāvērtē augstu. Lai Dievu kā Tēvu augsti cienām, mīlam un Viņam paklausām. Un tiecamies uz pilnību, augdami Kristū.

5. augustā

Dieva varenā roka

Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstina savā laikā. Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.

1. Pēt. 5:6–7.

Ticīgam cilvēkam ir iekšēja tieksme meklēt Dievu un Viņa labvēlību. Ticīgais grib būt tuvu Dievam un dzīvot sadraudzībā ar Viņu. To dara iekšēja pārliecība, kuru pats Dievs savam bērnam ir devis. Šī pārliecība dara spēcīgu.

Bet Dieva bērnam ir arī bērna pazemība. Tai pretī stāv vecās dabas lepnums un augstprātība. Apustulis vēstules lasītājam ieteic pazemoties zem Dieva varenās rokas. Šī pazemošanās nav kauna lieta, kā to dzirdam no neticībā dzīvojošiem ļaudīm. Pazemošanās zem Dieva varenās rokas ir gods, jo tad esam tuvu varenam Dievam, kas spēj sargāt un svētīt. Dieva rokas ir mīloša Tēva roka, zem tās ir drošība.

Dievs dara labu tiem, kas uzticās Viņa varenajai rokai. To piedzīvoja Jāzeps, kurš vēlāk varēja saviem brāļiem teikt, ka tie gan bija darījuši viņam ļaunu, bet Dievs viņam darījis labu. Kam Dievs labu dara, tas ir paaugstināts, kaut gan ne vienmēr to var redzēt tik spoži, kā tas bija Jāzepa dzīvē.

Visi pārdzīvojam tādus brīžus, kad tiekam kārdināti zūdīties. Grūtības šķiet nepārspējamas. Tad patiesi ir iemesls noskumt un zaudēt cerību. Bet ja lūdzam un atbrīvojamies no zūdīšanās, visu nododam Tēva varenai rokai, tad Viņam netrūkst ne padoma, ne spēka visu griezt par labu. Ar uzticēšanos Dieva varenai rokai topam atviegloti un mūsu dzīvē ieplūst dvēseles miers un brīvība. Ir brīnišķīgi labi, ka mums ir iespējams atrasties zem debesu Tēva varenās rokas.

6. augustā

Eņģeļi

Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?

Ebr. 1:14.

Pēdējā laikā ir novērota kāda interesanta parādība: ļaudis interesējas par noslēpumaino garu pasauli. Par dēmoniem, to izdzīšanu, par dēmoniskiem iespaidiem cilvēku dzīvē. Bilis Greiems raksta, ka izmeklējies pa bibliotēkām grāmatas par eņģeļiem, bet varējis sameklēt tikai kaut ko pavisam niecīgu. Turpretim par velniem grāmatu bijis ļoti daudz. Kā tas ir? Vai arī mēs dažkārt par ienaidniekiem neinteresējamies vairāk nekā par draugiem? Bībele stāsta par eņģeļiem diezgan daudz.

Ir eņģeļi, Dieva sūtņi, ar kādu sevišķu vēsti pie cilvēkiem. Ābrahāma, Jēkaba, Elijas un citiem. Pie Dieva Dēla Ģetzemanē. Ir eņģeļi, sargi un glābēji. Daniēls to piedzīvoja lauvu bedrē. Pēteri eņģelis izveda no cietuma. Ir eņģeļi, bērnu sargi. Jēzus par tiem runā visai nopietni, ieskaitot brīdinājumu lieliem cilvēkiem. Jēzus pasludināja, ka eņģeļi šai pasaulē izpildīs Dieva tiesas spriedumu: sakrās kviešus klētī un pelavas sadedzinās. Eņģeļi sakrās izredzētos no visām debesu pusēm. Mat. 24:31.

Ja Dievs atrastu par vajadzīgu, mēs varētu eņģeļus redzēt. Bet ja ir labāk, ka tos neredzam, tad Dievs to neliek. Mums jāpateicas Dievam par to, ka neesam vieni paši. Dievs par mums gādā, izsūtīdams eņģeļus. Tie nāk kalpodami mums par labu, kaut gan tos neredzam. Tik ļoti liela ir Dieva mīlestība un gādība. To liksim vērā un būsim pateicīgi par neredzamajiem eņģeļiem.

7. augustā

Pielipšana un piedegšana

Efraims maisās starp citām tautām, viņš ir kā rausis, ko neviens neapgriež uz otru pusi.

Hoz. 7:8.

Dievs saka, ka Viņš gribētu dziedināt savas tautas vainu, bet tauta ir pie elkiem un netikumiem tā pielipusi un piedegusi, ka to nav iespējams atbrīvot. Lī­dzība ir par rausi krāsnī. Notiek tā, ka viena puse piedeg un otra paliek jēla. Tāds cepums ir nederīgs. Dievs gribētu, lai viņa ļaudis būtu brīvi no pielipšanas pagānu netikumiem un grēkiem. Bet tie maisās starp pagāniem un pielīp tiem.

Šodien ir visdažādākās iespējas pielipt pasaulei. Dažureiz pasaules piedāvājumi nebūtu tik bīstami, ja ticīgie savlaicīgi spētu kā rausis apgriezties uz otru pusi. Nepieliptu un nepiedegtu. Šodien ir fizkultūra, sports, veselības kopšana, gādība par miesu. Bet pirmā vietā ir jābūt dvēselei, kas pie savā ziņā derīgām nodarbībām tomēr nepielīp un nepiedeg. Apgriežas uz otru pusi īstā laikā.

Šodien valda „gara kultūra”. Skaisti vārdi, ideāli, poēzija, māksla. Bet bez Kristus tām var bīstami pielipt un piedegt. Tas pats ar zemes mantu. Mūžu nostrādā iznīcībai un ar tukšām rokām iet mūžībā. Tas notiek, ja Dievs īsta laikā neap­griež uz otru pusi. Ir daudzi, kas pielīp neīstam garīgumam. Neīstām lūgšanām, mākslotam svētumam, iedomīgai un svētulīgai uzpūtībai.

Bet Dievs groza. Dieva maina. Dievs ir vispusīgs. Dievs ir miesas un dvēseles Dievs. Viņš ir laicīgu, miesīgu un garīgu vajadzību Dievs. Mūsu uzdevums ir lūgt, lai Viņš vienmēr īstā laikā mūs „apgriež uz otru pusi”. Tad nepielipsim kur neva­jag un nepiedegsim tā, ka paliekam nederīgi. Viņš mūs uzturēs sev patīkamus.

 

8. augustā

Bezviltīgais

Nātānaēls viņam sacīja: „Vai no Nācartes var nākt kas labs?” Filips viņam atbild: „Nāc un redzi!” Jēzus redzēja Nātānaēlu nākam un saka par viņu: „Redzi, patiesi izraēlietis, kurā nav viltības!”

Jāņa ev. 1:46–47.

Ir viltīgi un bezviltīgi ļaudis. Varbūt Nātānaēls ir tas, kuru mācekļu sa­rakstā sauc par Bartolomeju. Par viņa darbību ļoti maz ko zinām. Bet interesants ir viņa mācekļa gaitu sākums.

Nātānaēls ir atklāts, bet aizdomīgs. Tam varbūt par iemeslu bija Nācarete, kas bija dumpīgo galiliešu un klīstošo dumpinieku pilsēta. Šodien mēs dažreiz domā­jam, tā: Vai kas labs var nākt no pasaules? Ir jau labi, ka esam uzmanīgi, bet ir jābūt godīgiem. No pasaules Dievs var izsaukt daudz ko labu. Ļoti labs ir Filipa padoms: „Nāc un redzi!” Nav jāpaļaujas uz to, ko citi stāsta, nav jānotic viegl­prātīgi. Jādzird, ko Dievs saka un jāredz, ko Dievs dara. Nātānaēls klausīja, gā­ja un pārliecinājās.

Godīgu meklētāju Jēzus ievēro. Jēzus pazīst personas kvalitāti. Pirms Nātānaēls kaut ko seka, Jēzus apliecina Nātānaēla bezviltību. Šī ir viena no skaistākajām liecībām par kādu cilvēku. Pasaule teic, ka Jēzus sekotāji esot liekuļi. Dzīvosim tā, lai Jēzus par mums var teikt to pašu, ko teica par Nātānaēlu.

Bezviltīgam cilvēkam Jēzus apsola, ka viņš redzes lielākas lietas. Jo bezviltīgāka sirds, jo redzīgākas acis. Ja Dievs mums tādas dod, tad nemaldāmies. Kam redzīgas acis, tas ir bagāts. Lūgsim, lai Dievs mūs dara bezviltīgus un redzīgus.

 

9. augustā

Noslēpumi un pielūgšana

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam iepriekš ko devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi! Āmen.

Rom. 11:33–36.

Šī ir viena no visskaistākajām vietām vēstulē romiešiem. Tā ir dziesma pielūgšanai un apbrīnošanai. Noslēpumaina un neizskaidrojama ir Dieva aicināšana. Evaņ­ģēliju dzird daudzi. Ir tādi, kas tic un to pieņem, citi ne. Ģimenē starp brāļiem ir liela starpība. Viens ir dziļi ticīgs, otrs ne. Viens ir Dieva kalps, otrs spai­du darbu nometnes komandants. Misiones laukos notiek lietas, kuras neviens nevar izskaidrot. Draudzēs ir tāpat. Bet Dievs ir gudrs, bagāts un neviens nespēj Viņam dot padomu.

Noslēpumaina ir izredzēšana tautu dzīvē. Daudz tiek runāts par Israēli. Par šīs tautas lomu visas pasaules garīgajai dzīvei. Ir labi, pievērst uzmanību Dieva brīnumdarbiem Israēla dzīvē. Bet arī latviešu tautā Dieva darbi ir. Neliels pulciņš latviešu ir Dienvidamerikā Bet Dievs mūs lieto, lai sludinātu evaņģēliju. Ir daudz tādu, kas pateicoties šai sludināšanai ir mantojusi pestīšanu. Kur tam ir iesākums? Latvijā. Pirms vairāk kā 100 gadiem maza grupa lasīja Bībeli „pēc klaušu darbiem, vakarā.” Kļuva par ticīgiem ļaudīm. Viņu pēcnācēji sludinās evaņ­ģēliju otrā pasaules malā. Ja kāds šiem ticības tēviem būtu to stāstījis, nezin, vai viņi tam spētu ticēt. Bet tāds ir Dieva gudrības un atziņas dziļums. Paturēsim prātā vienu lietu: Mēs esam iekļauti Dieva darbu plānā. Par to priecāsimies un strādāsim mums uzticētā vietā un laikā.

10. augustā

Vienam jāiet mazumā

Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.

Jāņa ev. 3:30.

Kad vērojam, divas personas, tad redzam, ka viena aug lielāka, otra paliek mazāka. Savādi, bet ar Jēzu un Jāni Kristītāju tā bija. Jānis Kristītājs bija liels, māceklis Jānis liels, Pēteris liels. Citi mācekļi tāpat. Bet visiem vajadzēja kļūt mazākiem un Jēzum lielākam. Starpība bija tā, ka Jānis Kristītājs to apzinājās pats, bet citiem vajadzēja daudz mācīties un piedzīvot, lai nonāktu pie šīs patiesības. Ticības dzīvē visi, kas kļuvusi lieli, ir gājuši mazumā, lai Jēzus viņos kļūtu liels.

Jānis Kristītājs tika pielīdzināts niedrei, balsij tuksnesī un svecei. Visas tās ir iznīcīgas un visām īss mūžs. Niedre rāda Dieva vīra mūžu. Aug līdz zināmam laikam. Vēji to loka un pārbauda. Beidzot to nocērt. Jāņa galvas nociršana ir viens no visnejēdzīgākajiem notikumiem pasaulē. Vieglprātīgas meitenes dejošanas dēļ.

Svece, kas aizdegta, rāda, ka reizē ar aizdegšanu iesakās tās mazināšanās. Tādam ir jābūt katram Dieva cilvēkam. Citādi nevar būt par pasaules gaismu. Ugunij vajag kādu degšanas materiālu. Un tas ir ticīgais, kas iet mazumā.

Ticīgā cilvēka personā viena daļa ir no Kristus iedzimusi. Tai ir jāiet lielu­mā. Bet ir kāds savāds likums: Viena daļa var iet lielumā tikai uz otras rēķina. Cik mūsu pašu „es” ies mazumā, par tik Kristus ies lielumā. Tas nav zaudējums, bet ir ieguvums. Jānis par to nenoskuma, bet priecājas. Un mēs tāpat varam priecāties, jo Kristus mūsos ir godības cerība. Iet mazumā ir apskaidrošanās ceļš.

 

11. augustā

Laicīgā manta

I. Mozus grāmatas 13. nodaļā ir stāsts par diviem radiniekiem – Ābrahāmu un Latu. Ābrahāms vecākais, Lats jaunākais. Abi kādu laiku strādāja kopā, bet mantai vairojoties bija ganāmpulki jādala un jāšķiras. Manta var vienot un var šķirt.

Šī šķiršanās ir aprakstīta Bībelē. Ābrahamam manta nebija tik tuvu sirdij un viņam šķiršanās nebija grūta. Būdams vecākais, viņš varēja izvēlēties, kurp iet, bet augstsirdīgs būdams viņš izvēli atstāja jaunākajam – Latam. Lats apskatījies, kur ir labāk, paņēma labāko apgabalu. Izmantoja izdevību.

Ir savādi, ka manta arvien starp cilvēkiem rada strīdu un nesaticību. Ābra­hāma un Lata starpā tā nebija. Nebija tāpēc, ka Ābra­hāms laicīgo mantu neturēja pirmā vietā. Bagātība nespēj augstsirdīgu un labvēlīgu biedru sarūgtināt, sadusmot un sanaidot ar tuvāko. Tādam, tāpat kā Ābrahāmam, ir citi, augstāki ideāli, skaid­ra sirds un miera Dievs ir ar viņu.

Kur medus, tur bites. Kur manta, tur zagļi. Iegūt mantu dažreiz nav grūti, bet nosargāt ir grūti vienumēr. Latam bija laba zeme un daudz mantas. Bet to kāro­ja citi un uzbrucēji to viņam atņēma, pašu aizvezdami gūsta. Labi, ka tuvuma bija augstsirdīgais tēvocis, kurš uzbruka laupītajiem, tos uzvarēja un Latu izglāba. Par to Dievs Ābra­hāmu svētīja. (I Mozus 14:13–24.)

Bagātība reti kad ilgi paliek vienās rokā s. I Moz. 19:30. lasām: „Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnos un abas meitas ar viņu. Un viņš ar savām meitām apmetās alā...” No pilsētnieka palika par alu cilvēku. Kad šos stāstus lasām, tad liksim tos vēra. Materiāla labklājība tikai tad ir par svētību, kad tā ir cieši sa­vienota ar dievbijību, pieticību un augstsirdīgu labvēlību. Tādu kā Ābrahāmam.

12. augustā

Skumjas

Jo dievišķās skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos, bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.

2. Kor. 7:10.

Skumjas mums nav svešinieces. Vairāk vai mazāk, visi tās pazīstam. Iesākot bērnībā un vēl vecumā. Noskumstam, par sevi un citiem. Jaunībā daudzi esam lieli optimisti, bet maz esam to, kas tādi paliekam līdz vecumam. Iemeslu skumjām ir daudz. Trūkums, slimības, zaudējumi, karš. Pat personīgie, sīkie un nepatīkamie piedzīvo­jumi, kā sīki adatas dūrieni ar laiku kļūst neciešami. Ticīgiem ļaudīm, skumjas rada garīgas problēmas. Dzīve ir kaut kas tāds tik nepatīkams, ko pat pasaules ļaudis sauc par velnišķīgu un „velna būšanu”. Lai kā cilvēks ļauna negribētu, ļaunums rodās, nāk un ir…

Skumjām nav vienāds iznākums. Jūda Iskarjats iekrita skumjās par savu nodevī­bu un izdarīja pašnāvību. Pēteris, aizliedzis Kristu, izgāja laukā un gauži raudāja. Vienu skumjas veda pie atgriešanās, otru – nāvē. Ir tiešām divējādas skumjas.

Dievišķas skumjas ir labas. Tās rada grēka apziņa. Tās nav apdullinošs morfijs sirdsapziņai, bet vada uz veselību un svētību. Ieskatīšanās savā vainā ir re­āla. Saprotam, ka pļaujam to, ko sējuši. Bet Dievs saka: Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā, mierināšu un iepriecināšu tos pēc viņu apbēdināšanas. Jer. 51:13. Daudzi ticīgie nekad nebūtu kļuvusi vērti ticīgie, ja nebūtu pazinuši dievišķas skumjas. Ja šodien tādas uzbrūk – ej pie Jēzus, Viņš tās pārvērtīs priekā!

 

13. augustā

Pacietības spēks

Jo tā ir žēlastība, ja kāds savas dievapziņas dēļ panes bēdas, netaisnīgu ciezdams. Jo kāda slava jums būs, ja jūs panesīsit sitienus pārkāpumu dēļ? Bet ja jūs, labu darīdami, cietīsit pārestības un tās panesīsiet, tas Dievam labi patīk.

1. Pēt. 2:19–20.

Mūsu nepilnības, pārkāpumi, klupšanas un grēki sagādā neslavu. Dievs tā ir nolicis, ka dzīvē kārdinājumus sastopam un iespēju krist ir daudz. Varam domāt, ka Dievs mums ir pieļāvis kārdinājumus un grūtāku ceļu, lai sagatavotu mūžībai. Kad esam padoti visādiem kārdinājumiem, tad jāizlūdz pacietība, drosme un spēks tās pārspēt. Bez pacietības jau mazākā problēma var novērst no ticības ceļa un pamest labo ticības cīņu.

Dievs to negrib un par paraugu Viņš mums ir devis savu Dēlu. Pēteris par to rakstot atgādina, ka Kristus ir cietis mūsu labā. Kādu sodu pelna tie, kas Dieva ļaudīm liek ciest, apustulis atstāj Dieva ziņa.

Jautājums ir tas, cik mēs spējam paciest un izturēt. Kāds Dieva kalps ir tei­cis, ka nevienu nevarot pareizi novērtēt, pirms tas neesot redzēts ciešanās. Mūsu personīgā un draudzes dzīvē vajag liela spēka. Spēka pacietībai. Tāda spēka, kas palīdz iet cauri sausam un neauglīgam laikam garīgā dzīvē. Nav gaidīto straumju, cerētā lietus. Bet kāda rasa tomēr vienmēr ir. Ar to dažreiz ir ilgāku laiku jā­pietiek. Bet mēs zinām, ka nāk pavasaris. Dabā tā vienmēr ir bijis. Dieva noliktā laikā nāk atspirgšanas laiks mūsu dvēselēm. Ticēsim apsolījumiem!

14. augustā

Ausīm jādzird

Kam ausis, tas lai dzird, ko gars saka draudzēm: Tam, kas uzvar, Es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.

Jāņa atkl. 2:7.

Dieva vēsti un aicinājumu, lai ļaudis klausās un dzird, ko Dieva Gars saka draudzēm, lasām vairakkārt Svētos Rakstos. Miesīgs cilvēks to nespēj dzirdēt un saprast. Evaņģēliju dzird daudzi, bet kam nav garīgas ausis, nekā nesaprot. Bet arī tie, kam garīgas ausis ir, lai tās pieradina dzirdēt Gara vēsti.

Kāds laucinieks iebraucis pilsētā pie sava drauga. Abiem ejot pa ielu, laucinieks teicis: „Brīnums, es dzirdu, ka sienāzis te čirkst savu dziesmu!” Pilsētnieks neticējis un teicis, ka pilsētā sienāžu neesot un ja ar būtu, ielas troksni tos nedzirdētu. Pēc brīža laucinieks nometis uz ietves naudas gabaliņu. Vairāki gājēji pagriezuši galvas uz to pusi. Ausis var ieradinot dzirdēt to, kas interesē.

Ikdienas dzīvē un troksnī ticīgais cilvēks var aizslēgt ausis pasaules trokšņiem un arī mīlīgiem viltus aicinājumiem. Viņš trokšņus un balsis klasificē, novērš tās no viltus un kārdinājumiem; toties cenšas sadzirdēt Dieva Gara vēsti. Pasaules vēstis ir tukšas un nevērtas, Gara vests ir laba satura un apsolījuma pilna. Vingrinātas ausis to sadzirdēs visnelabvēlīgākos apstākļos. Jēzus teica: „Manas avis manu balsi klausa.” Pazīstamus cilvēkus dzirdam runājot un kaut gan vēl tos neredzam, jau zinām, kas ir runātāji. Dieva bērns pazīst sava Tēva balsi un sava Pestītāja balsi. Vingrināsim savas gara ausis. Atmetīsim kārdinātāja balsi. Tad mantosim Dieva apsolījumus.

15. augustā

Mīlēt Dievu ar spēku un prātu

Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Luk. 10:27.

Rakstu mācītājs ļoti pareizi atstāstīja Dieva augstāko bausli. Dievu jāmīl četrkārtīgi: ar visu sirdi, dvēseli, prātu un spēku. Par šo mīlestības augsto li­kumu domājot liekas tā, ka mīlēt ar sirdi un dvēseli, ir dziļa un svēta mīlestība. Tā būtu ideāla, varbūt pilnīga. Grūti novērtēt. Bet mīlēt ar visu spēku un prātu, varbūt ir redzamāk, reālāk, stiprāk?

Kā lai šo bausli saprotam.? Varam, jautāt paši sev: priekš kā es lietoju savu prātu un spēku? Vai tos lietoju, lai mīlētu Dievu, klausot tam, ko Viņš pavēlējis? Cilvēki jau parasti mīl sevi pašus. Mīl ar visu spēku un prātu zemes lietas, lai tās iegūtu. Uz to tiecas vairums cilvēku. Cik prāta un cik spēka ir, cik iespēju rodas, ļaudis pieliek visas pūles, lai zemes mantas un labumus iegūtu. Mīlēt pašam sevi nevienu nav jāskubina un jāmāca. Bet ja nu es mīlu sevi ar visu spēku un prā­tu, vai tad iznākuma nav – viens egoists vairāk pasaulē? Kur paliek Dieva gods?

Mēs ticam, ka Dievs ir visaugstākais labums. Bez Viņa un tur, kur Viņa nebūtu, nekāda labuma nav. Dievs ir visaugstāko vērtība, Viņš mūsu dzīvei dod jēgu un mūžību. Viņš ir vērts, ka To mīlam. Pieliekam visas pūles, savu spēku un prātu, lai Viņam kalpotu. Mīlestība ir dzīvība. Mīlestība ir pilnība un nākotne. Mīlestī­ba ir nemirstība un svētlaime. Tā mūs vieno ar debesīm, ar Dievu un svēto saimi.

 

16. augustā

Varenas rokas

Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvību un viņas nemūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.

Jāņa ev. 10:27–29.

Jēzus runā par savu avju drošību. Tās ir viņa un debesu Tēva rokās. Šīs vare­nās rokas nav kā nedzīvu elku tēlu rokas. Tas nav vājas, ka mirstīgu cilvēku rokas. Esam Jēzus īpašums, jo Viņš mūs ir atpircis no nāves un pazušanas. Tēva rokas ir dāvanu pilnas, bagātas rokas. No tām saņemam žēlastības dāvanas, ikkatru rītu jau­nas. No tām dzīvojam, jo tās dod veselību vājiem un barību izsalkušiem.

Tēva rokos un Jēzus rokas mūs paceļ, kad krītam. Tās aizdzen ienaidnieku un izdzēš viņu ugunīgās bultas. Kad plosās vējš un vētra, kad, raugoties dzīves viļņos, pietrūkst drosmes un cerības izglābties, tad Jēzus rokas apdraud viļņus un mēs atkal sajūtam viņa roku drošo skārienu, glābšanu.

Jēzus un Tēva varenās rokas ir drošība, kādas nav nekur citur. Dvēseles ienaidnieks var tuvoties, un draudēt ar pazudināšanu. Bet Jēzus rāda savas varenās rokas, kas ir varenas atpestīt un rāda uz Tēva rokām, kas ir varenas aizdzīt ienaidnieku. Nav nekā drošāka ne virs zemes, ne mūžībā. Esam varenu roku aizsardzībā, apgādībā un uzturēšanā. Ir neizteicami labi, raudzīties uz šīm varenajām rokām un iekļauties tajās. Dzīvība un ieiešana mūžībā, viss ir ietverts Pestītajā un Visuvarenā Tēva rokās.

17. augustā

Plašums un dziļums

Paplašini savas telts vietu un telpu, izplet un izspried jo plaši sava dzīvokļa segas, pagarini telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus!

Jes. 54:2.

Šo rakstu vietu arvien mēdz lietot evaņģelizācijas un misiones aicinājumiem. Iet plašumā ar Dieva darbu. Ir labi to darīt. Bet šai vārdā ir aicinājums arī telts mietus un stabus dzīt dziļumā. Ļoti var būt, ka mūsu skati ir vērsti vairāk plašumā nekā dziļumā. Plašums ir pievilcīgāks, lieliskāks. Tomēr ir jātur rūpes arī par iešanu dziļumā. Lielākai, plašākai teltij vajag dziļu stabu un mietu.

Jo lielāks koks, jo dziļākām jābūt viņa saknēm. Mana bērnībā, tuvu mūsu mājai bija liela egle. Egļu saknes mēdz būt seklas. Kāda vētras naktī lielais koks bija izgāzts. Garīgo dzīvi piemeklē vēji un vētras. Dziļu sakņu vajag draudžu locekļiem un vēl vairāk darbiniekiem.

Jo augstāka ēka, debesskrāpis, jo dziļāk ir jābūt raktiem tā pamatiem. Cauri smilšu slāņiem, līdz klintij. Nav otras tik augstas ēkas kā draudze, kaut gan to var pielīdzināt arī teltij. Bet draudzes pamatiem ir jābūt dziļiem. Var nākt plū­di, kas smiltis aizskalos… Jo lielāka mašīna, jo spēcīgākam ir jābūt tās darbi­nātājam. Kad biju bērns, tad domāju, ka lokomotīves svilpe ir visvarenākā pie šīs tvaika mašīnas. Liels troksnis, liels respekts. Bet pieaugušie zina, ka sakrātais tvaika spēks ir klusāks kur citur. Jo vairāk gribam darīt priekš Kristus un Dieva valstības, jo vairāk jāsakrāj klusumā un daiļumā Dieva spēku, jāieaug un dziļi jāiesakņojas Kristū. Tad varam iet arī plašumā un tālumā, pasaules druvā.

18. augustā

Dievs raksta

Vai Dievs raksta? Jā, Viņš raksta pats un liek rakstīt saviem kalpiem. Mēs varam lasīt un ir jālasa. Kāda māte strādāja dārzā. Viņas dēls skatījās. Sagatavotā zemē māte ar pirkstu ierakstīja dēla vārdu un iesēja puķes. Vēlāk, kādā dienā zēns ieskrēja istabā un sauca: „Mamma, mans vārds aug dārzā!” Māte izlikās vienaldzīga un teica: „Tā jau dabā dažreiz atgadās.” Zēns neticēja un gāja pie tēva. Tēvs viņam visu izskaidroja. Zēna vārds ar sēklu bija zemē iesēts.

Dievs ir rakstījis dabā savus likumus. Cilvēks var tos lasīt, redzēt Dieva mīlestību, gudrību un spēku. Dieva raksti universā liecina par lielo Radītāju. Dievs raksta cilvēku, valstu un tautu likteņus. Kultūras uzplaukst, zied un novīst. Impērijas aug un zūd. Kas ir bez Dieva celts, tas sabrūk. Vēsturē var iet Dievam tuvāk un iet prom no viņa. Dievs aicina uz dzīvību. Visiem ir pieeja pie Svētiem Rakstiem, kurus uz Dieva pavēli ir rakstījuši pravieši un apustuļi. Kā granītā iegravēta ir Dieva vēsts Bībelē. Lasi un dzīvo!

Dievs sacīja: „Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos. Es to rakstīšu viņu sirdīs un Es būšu viņu Dievs un tie būs mana tauta.” Jes. 31:33. Virs zemes dzīvo daudz cilvēku, kuru sirdīs Dievs ir rakstījis savus vārdus un likumus. Par tiem Jaunā Derība saka, ka tie ir Kristus vēstule, kuru var redzēt un lasīt visi cilvēki. 2. Kor. 3:3. Vai mēs tādi esam?

 

19. augustā

Mīlestības pierādījums

Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar viņa asinim, caur viņu tiksim izglābti no dusmības.

Rom. 5:8–9.

Tas, ka Jēzus Kristus par mums ir nomiris, ir Dieva mīlestības visaugstākais pierādījums. Mīlestību var rādīt ar vārdiem, arī labiem darbiem, bet ar nāvi kādas personas vietā, ir dots tāds pierādījums, kuru nevar apšaubīt.

1915. gadā Laurenss ceļoja Āfrikā caur Sahāras tuksnesi. Ūdens bija jau gandrīz viss izlietots un karstums bija nežēlīgs. Viens no pavadoņiem – Jasmins bija nozudis. Citi pavadoņi, arābi nosprieda, ka šis cilvēks neesot pusgraša vērts, un gatavojās turpināt ceļu. Laurenss gāja atpakaļ viens pats, atrada Jasminu karstuma drudzī smiltīs guļam. Atdeva pēdējos ūdens pilienus un viens pats naktī to nogādāja mājvietā. Tas bija mīlestības pierādījums ar darbu, bet ne nāve Jasmina vietā.

Kāds tēvs, kurš ar sievu un mazo dēlu piedzīvoja kuģa bojā eju, kad glābšanas laivās pietrūka vietas, palika uz grimstošā kuģa. Zēnu viņš pasniedza mātei lai­vā un teica: „Kad mans dēls aug liels, tad tu viņam, arvien atgādini, ka es paliku uz kuģa.”

Ar Jēzus Kristus nāvi mums nav tikai vienreizēja izglābšana nodrošināta. Viņa nāve mūs ieved jaunā dzīvē. Mums tiek dota nepārtraukta palīdzība visu mūžu. Jēzus nāves piemiņa un debesu Tēva mīlestība mūs ved pie arvien pilnīgākas svētdzīves. Dievs nav tikai tāds kungs, kurš pastāvīgi sagādā jaunus pārbaudījumus, bet gan svētā mīlestībā vada uz dzīvi viņa svētumā.

20. augustā

Jāsargās no elkiem

Bērniņi, sargaities no elkiem!

1. Jāņa v. 5:21.

Vai šāds brīdinājums vairs šodien ir vajadzīgs? Vai elki nav seno, pagājušo dienu kārdinājums? Un vai tad kristietim vēl draud kādas elku briesmas?

Elki pagātne tiešām bija un to bija daudz. Kad Mozus dzīvoja Ēģiptē, viņš tur redzēja daudz elkus. Varbūt vienīgā persona, kas viņam liecināja par dzīvo Dievu, bija viņa māte. Bet ar to pietika, lai viņš atzītu vienīgo un dzīvo Dievu.

Jānis dzīvoja Efezā. Šī pilsēta bija elku pilna. Vispopulārākā bija medību un mīlestības dieviete Diāna. To cienīja visi, varbūt visvairāk jauni ļaudis. Jaunības laikā interese par otro dzimumu ir liela un tad jauniem ļaudīm likās drošāk, ja ir draugos ar vienu speciālu dievieti, Diānu.

Mūsu laikā priekš visām dzīves vajadzībām ir savi palīgi, gari un ticējumi. Mēs dzīvojam elku pilnā pasaulē. Elku tempļu vieta ir bankas, krājkases, veikali un nav viegli lietot pasauli it kā to nelietotu.

Bībeles principu vietā ir cilvēku izgudroti noteikumi, konstitūcijas, deklarācijas un statūti. Tie ielaužas arī ticīgo draudzēs. Daudziem elku dieve ir zināt­ne. Kādam cilvēkam bija problēmas laulības dzīvē. Viņš meklēja psihologus, lasīja gudras grāmatas. Kāds draugs viņam teica: lasi Bībeli! Viņš izglāba savu laulību. Pasaule ir reliģiska. Miljoni pieder draudzēm. Bet Dievs ir Dievs, nevis reliģija. Beidzot, pats cilvēks var būt savs elks. Sava taisnība, sava gudrība, savs spēks. Bet ir viens vienīgs Dievs. Mīlēsim Viņu un kalposim Viņam. Vienīgam Dievam.

21. augustā

Ticība bez brīnumiem

Tad daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība. Un daudzi tur sāka viņam ticēt.

Jāņa ev. 10:41–42.

Ļaudīm patīk neredzētas zīmes un brīnumi. Arī ticīgiem un draudzes ļaudīm. Bī­bele vairāk ciena ticību un Jēzus teica: „Svētīgi, kas neredz un tomēr tici!” Jēzus gatavojās iet uz Jeruzālemi un ciest. Viņš bija apstājies pie Jardanes, kur Jānis bija kristījis. Daži rakstu pētnieki domā, ka šoreiz Jezus bija aizgājis tai vieta, kur Jānis viņu bija kristījis. Varbūt tā bija. Ticīgam cilvēkam, tā vieta, kur ir ticis kristīts, ir mīļa. Sevišķi tad, ja tas ir noticis brīvā dabā. Lasītāj, vai tu kādreiz aizej uz savas kristības vietu?

Tur bija sapulcējusies ļaudis. Tie atcerējās to, ko Jānis bija teicis par Jēzu. Jāņa liecība bija bijusi iespaidīga. Kaut par visiem Dieva kalpiem pasaule varētu dot šādu liecību! Tie ir runājusi patiesību par Jēzu! Ir labi, ja ļaužu pārliecībai par Jēzu pamatā ir patiesība!

Brīnumi te notiek, te atkal nenotiek. Ir un atkal nav. Bet patiesība pastāv. Tā iegravējas cilvēku sirdīs. Visiem kristiešiem ir jābūt Jēzus lieciniekiem. Jā­saka citiem patiesība par Jēzu. Darīt brīnumus nav lielākais un augstākais darbs. Ļaudīm ir jādzird patiesība: Jēzus ir nācis izglābt grēciniekus. Citā gadījumā Jē­zus atgādināja Jāņa kristību un lika ļaudīm atbildēt, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem. Jēzus nebija aizmirsis Jāni. Cilvēki var ticēt vai neticēt patiesībai bez brīnumiem. Bet atbildība paliek. Un svētīgi ir tie, kuri pieķeras patiesībai, lai cik vienkārši un pazemīgi tā ir apliecināta.

22. augustā

Ir jāiztur

Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālēmē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs viņu uzmodinājis trešā dienā un viņam licis parādīties. Ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzēruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem.

Ap. d. 10:39–41.

Jēzus darīja labu un viņu piesita krustā. Viņš bija darījis tikai labu vien. Ļaunums uzkrīt taisnajam, tieši labu darbu dēļ. Tas notiek tāpēc, ka taisna dzīve ir skaidra un dievišķa.

Kad uzkrīt grūtas dienas, ir jāiet soli pa solim. Jēzus tā uzvarēja visus kārdinājumus. Viņa taisnā daba parādījās lēnprātīgā mierā, ar kuru pārvarēja visus uzbrukumus pa vienam vien. Ko darīsim šodien? Ja diena ir grūta, papriekš izturēsim līdz pusdienai. Tad no pusdienas līdz vakaram. Jēzus izturēja daudz vairāk nekā mums tas jādara. Mēs sekosim viņam, viņa pēdās, soli pa solim vien.

Kad esam nolēmuši izturēt līdz galam, tad pats lielais Dievs nāk palīgā. Apustuļi visos apstākļos turēja piemiņā Jēzu Kristu. Mums jāseko viņu paraugam. Visas cīņas un visas ciešanas nav jāiztur vienā dienā. Tās ir izdalītas ar Dieva gudro ziņu. Viņš zina, cik mēs spējam paciest un izturēt šodien. Viņš visu pieļauj, labi pazīdams mūsu spēkus un mūsu vājības. Kad padodamies viņa vadībai, tad zinām, ka pret mums nekā neiespēs ne pasaule, ne sātans, ne nāve. Dieva ceļš ir dzīvības ceļš.

23. augustā

Kālebs

Es esmu vel šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju tīrumā, vai pārnāku mājās. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas Kungs toreiz runāja, jo tu jau to arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas: varbūt tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas Kungs ir apsolījis.

Joz. 14:11–12.

Kālebs bija bijis viens no 12 izlūkiem, kurus Mozus bija sūtījis izlūkot Kānaāna zemi. Atgriežoties atpakaļ 10 izlūki ziņoja, ka šo zemi iekarot neizdosies, jo tur ir daudz ļaužu, nocietinātas pilsētas un milži. Tikai divi: Jožuā un Kālebs ru­nāja ticības pilnus vārdus un paļāvās uz Dieva apsolījumu. Tagad, kad zeme bija jādala, Kālebs sev lūdz par daļu kalnu zemi, grūti iekarojamu. Viņš paļaujas uz Dieva apsolījumu un apliecina, ka arī veselības un spēka ziņā viņš ir spējīgs cīnīties.

No Kāleba mācamies, ka viņš uzticas Dieva apsolījumam bez šaubām un iebilduma. Patiesi un bez viltības. Ar mīlestību, gatavs atstāt citiem labākus apgabalus. Viņa ieguvums ir dzīvība un laba veselība, ievērojot to, ka šaubīgie izlūki cits pēc cita nomira tuksnesī. Viņš ir iepriecināts, skatoties pagātnē, un cienīts starp tautas brāļiem.

Mums ir vajadzīgs Kāleba gars. Stipri ticēt Dieva apsolījumiem un vadībai. Pazemības gars, dzīvojot starp ticības brāļiem. Uzņēmīgs un dedzīgs gars, gatavs darbam un cīņai. Mīlestības gars, ar ko pieķeramies savam Dievam, ticam Viņa apsolīju­mam. Tad varam, pārstaigāt kalnus, iegūt apsolīto zemi un pagodināt savu Dievu.

24. augustā

Zem Kristus kājām

Bet kādā vietā gan kāds ir apliecinājis sacīdams: „Kas ir cilvēks, ka tu viņu piemini, vai cilvēka dēls, ka tu viņu uzlūko? Īsu laiku tu viņu esi darījis mazāku par eņģeļiem: ar godu un slavu tu esi viņu vaiņagojis. Visu tu esi licis zem viņa kājām.” Bet pakļaujot viņam visu, tas nekā nav atstājis, viņam nepakļāvis: bet tagad mēs vēl neredzam, ka viss viņam pakļauts.

Ebr. 2:6–8.

Te šoreiz nav runa, par kuru katru cilvēku, bet par Cilvēka Dēlu Jēzu. Dažā ziņā cilvēks ir augstāks par pasauli un tajā valda. Tāds bija Radītāja lēmums iesākumā. Cilvēks šodien valda ar tehniku, ieročiem, mašīnām un aparātiem. Sev pakļauj materiālas lietas. Bet par nožēlu cilvēks samin zem kājām skaisto dabu, piesārņo gaisu un ūdeni. Izmanto savu tuvāko.

Ir tomēr kaut kas ļoti labs. Viss ir likts zem Kristus kājām. To vēl ir grūti ieraudzīt. Cilvēces lielākā daļa Kristu nepazīst un neatzīst. Vairāki biljoni par viņu nezina neko. Pat tā sauktās „kristīgās tautas” viņu īsti nepazīst. Daudzi jautā: Kas tad ir zem Kristus kājām? Atbilde ir: itin viss!

Kristus ir saminis čūskai galvu. Ir noticis tas, ka sātans ir zem Viņa kājām. Kristus ir iznīcinājis grēka varu un sodu. Viņš ir iznīcinājis nāvi un dzīvību vedis gaismā. Kad zemojamies pie Viņa kājām, Viņš mūs paceļ, un saka: „Nebīstieties!” Paldies Dievam, ka viss ir zem mūsu Pestītāja kājām. Paldies Jēzum, ka Viņš mūs paceļ no pīšļiem. Ticībā Viņam iesim mums šodien nosprausto ceļu. Priecīgā ticībā.

25. augustā

Viņš atnāca kalpot

Un ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.

Marka ev. 10:44–45.

Kristus mācekļi nebija nekādi izņēmuma, ideāli cilvēki, bet tādi pat kādi mēs esam. Viņiem bija un mums ir labpatika, būt pagodinātiem un apkalpotiem. Mācekļu vēlēšanās tikt uz augšu nebija dibināta uz tukšu, vai grēcīgu plānu un pamatu. Viņi saprata, ka Kristus būs valdnieks un tā nebija maldība. Ja Kristus valdīs, kas tad gan būs viņa palīgi? Šāds aprēķins nebija ļauns. Mēs jau ar apzināmies to, ka Dievs mūs ir izredzējis un uz šī pamata daudz ko ceram…

Salīdzinot ar citiem ļaudīm, mācekļiem patiesi bija tiesības uz kaut ko augs­tu un lielu. Viņi bija ar mieru gaidīt, ja ir jāgaida. Ja jācieš, tad cietīs. Viņi bija ar mieru goda vietas nopelnīt. Bet Kristus atsakās no tiesībām šīs lietas izspriest. Vienīgi Dievs izredzēs lielos un cienīgos. Bet iespēja tikt uz augšu to­mēr ir. Tāda ir Dieva nolikta un ieteikta. Cilvēks var kļūt par kalpotāju. Tas Dievam patīk. Un Kristus ir visiem par paraugu. Viņš neatnāca lai tiktu apkalpots, bet lai pats kalpotu citiem.

Neder tas, ko citi mums var iedot. Jautājums ir tas, ko mēs varam, prieks citiem darīt. Kalpošana citiem Jēzum arvien sagatavoja nepatikšanas. Mēs nevaram ce­rēt kaut ko citu. Kalpošana ir saistīta ar pazemojumiem un grūtībām. Bet Jēzus ir mūsu paraugs. Kalpošana Jēzu darīja lielu. Tas notika, daudziem nemanot, vienkārši un ikdienišķi. Tāda ir arī mūsu liela izdevība. Kalpot ar prieku, ar mīlestību.

26. augustā

Liels pulks liecinieku

Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinās, un raudzīdamies uz Jēzu ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.

Ebr. 12:1–2.

Iepriekšējā nodaļā ir apraksti par cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši ticībā, darījuši Dievam patīkamus darbus un atstājuši mums priekšzīmi. Viņi mums liecināt par sa­vu ticību, cīņām un uzvaram. Mēs neesam nezināšanā par ticības dzīvi un darbiem.

Rakstītais vārds liek saprast, ka arī mūsu dzīve nav paslēpta, bet atklāta un visu ko runājam dzird daudzas ausis un ko darām, to redz daudz acis. Citi cilvēki ir mūsu dzīves un darbu liecinieki. Mūs novēro arī neticīgi un bezdievīgi ļaudis. Mūsu dzīvei izseko debesis un zeme.

Mūsu tekstā lasām, ka mūsu dzīve norit it kā kāda mums nolikta sacīkste, kurā jānoliek viss smagums un grēks, lai izcīnītu uzvaru. Saprotam, ka tas nozīme tīru un svētbijīgu dzīvi, kaut arī mītam kārdināšanu pilnā pasaulē. Tāda dzīve nav viegla, ko norāda Kunga Jēzus piedzīvojumi. Viņam bija daudz jācieš un jāpanes – gan kauns, gan sāpes un krusts. Bet mēs varam skatīties uz Viņu un no Viņa izlūgt spēku mums noliktai cīņai. Šai sacīkstē neesam vieni, jo visapkārt mums ir tādi pat cīnītāji – mūsu ticības brāļi un māsas. Esam viņu liecinieki un viņi mūsu.

27. augustā

Vadīti patiesībā

Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā, jo viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamas lietas. Tas mani cels godā, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu.

Jāņa ev. 16:13–14.

Vai cilvēks pats no sevis nenojauš, kas ir patiesība un kas nav? Neticīgi ļaudis diezgan labi izšķir patiesību no meliem. Bet tas vairāk attiecas uz laicīgo dzīvi. Un kā mēdz teikt, katram ir sava patiesība. Tāpēc ir nesaskaņas cilvēku un tautu starpā. Katrs saka: mana patiesība. Tā sakņojas patmīlīgu interešu sirds zemē.

Bet Jēzus runā par patiesību, kas nāk no augšienes. Tā miesīgiem cilvēkiem nav necik patīkama. Cilvēks ir grēcinieks, kam tas var patikt? Cilvēkam jāatgriežas un jātop pestītam – tas neglaimo cilvēka lepnumam. Cilvēks ir spējis iekarot gaisa telpu, jūras dziļumus un dabas noslēpumus – ka tad viņš nespētu saprast Dieva patiesību? Bet tā ir. Ir grūti pazemoties, patīk teikt: es jau zinu, es jau varu… Tā bija Jēzus mācekļiem, tā ir mums, kas ticam un tā ir tiem, kas netic.

Bet Dievs ir par mums gādājis. Viņš ir sūtījis Patiesības Garu. Atvēris mūsu sirdis Patiesības Garam. Gars apgaismo un dara dzīvu Dieva vārdu. Gars rāda Cilvēka Dēlā Jēzū iemiesoto patiesību. Kad cilvēkam nebūtu iespējams iztikt bez uzskatāma parauga un ideāla, tagad Patiesības Gars apgaismo Jēzu Kristu un mums rāda Viņu visā patie­sībā un godībā. Visu Dieva pilnību redzam Kristū, raudzīsimies uz Viņu un klausīsim Patiesības Gara vēsti, padodamies Viņa vadībai.

28. augustā

Brīvi no zūdīšanās

Tāpēc es jums saku: Nezūdaties savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?

Mat. 6:24–25.

Rūpju un zūdīšanās iemeslu ir daudz. Tiem, kam dzīvē ir labs stāvoklis, ir rūpes lai to paturētu. „Augsto dzīves standartu.” Jācenšas kāpt vēl augstāk. Nabadzīgiem ir rūpes kā „savilkt galus kopā”. Ir rūpes par veselību, bērniem, skolām, darbu. Ar rūpēm daudzi raugās pasaule, kur ir nemieri, dabas katastrofas utt.

Jēzus nemācīja būt vieglprātīgiem, bet neieteica dzīvot ar rūpēm un zūdīšanos pilnu dvēseli. Rūpes un zūdīšanās iet kopa ar mazticību un neticību. Cilvēks pamazām attālinās no debesu Tēva. Zūdīšanās nozog garīgo spēku, izsūc dvēseli un noslī­cina raizes, kuras nekā nepalīdz, bet samaitā.

Ceļš uz brīvību no raizēm un zūdīšanās ir uzticēšanas Dievam. Ir labi, kad paļaujamies uz debesu Tēvu un meklējam Viņa valstību. Tad iegūstam dvēseles līdzsvaru un stabilitāti. Dod Dieva mieru dvēselei un paļāvību rītdienai.

Mūsu debesu Tēvs zina, kā mums vajaga. Ja Viņš rūpējas par putniem gaisa un puķēm lauka, tad daudz vairāk par mums – to neizgudrojām mēs, bet teica Jēzus. Katrai dienai Viņš dod jaunu žēlastību un jaunu spēku. Vakardiena ir aizgājusi. Rītdienu mēs neesam redzējusi. Šodien par mums gādā tas Kungs. Paļaušanās uz Viņu dara šodienu miera un svētību pilnu.

29. augustā

Patikt tam Kungam

Tāpēc, vai pie tā Kunga mājās būdami, vai vēl svešumā, mēs cenšamies, lai būtu Viņam patīkami.

2.Kor. 5:9.

Cenšanās patikt vērojama visur. Iesākot ar to, ka cilvēks dara iespējamo, lai patiktu pats sev. Ja šī cenšanās ir godīga un ideāla, tad par to nav nekas ko iebilst. Ir cenšanās patikt darba devējiem un priekšniecībai. Ja tā nav saistīta ar darba biedru „iegāšanu”, ir tikai cenšanās savu darbu labi padarīt, to varam, uzteikt.

Bet pāri visam, ir jācenšas patikt tam Kungam. Vecā Derībā lasām, ka Israēls daudzreiz darīja to, kas tam Kungam nepatika. Tautas vēsture noritēja kā saviļņota jūra. Augšup un lejup. Brīžam atgriešanas un labošanas, tad atkal atkrišana un el­ku kalpošana. Labklājība un dzīves drošība bija atkarīga no tā, vai tauta darīja to, kas tam Kungam patika vai nepatika.

Laicīgā dzīve ir velēšanās patikt citiem. Jaunavu greznošanās mērķis ir pa­tikt jaunekļiem. Jaunekļi dara iespējamo, lai patiktu jaunavām, ģimenes laime ir daudz no tā atkarīga, cik vīrs cenšas patikt sievai un sieva vīram. Tāpat starp vecākiem un bērniem. Patikt citiem ne vienmēr ir viegli. Cilvēks mīl patikt pats sev. Sevi aizliegt ir grūti.

Cenšanās patikt Kristum ir iespējama, kad Viņu turam par paraugu visās lietās. Caur šo cenšanos audzinām savu kristīgo personību. Gribam līdzināties Kristum. Kad tas notiek, tad jutāmies laimīgi, kad neizdodas, noskumstam. Tāda ir Kristus mācekļu dzīve. Ja cenšamies Viņam patikt, tad ar laiku, kaut ar lēnam, tuvoja­mies cēlajam mērķim – būt līdzīgiem savam Kungam. Šodien, iedami dienas gaitās, cen­tīsimies, lai būtu Viņam patīkami.

30. augustā

Apgaismota gara acis

Aizlūgšanas, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs viņu labāk izprastu. Apgaismotu gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu gudrības bagātību Viņš savējiem liek iemantot.

Efez. 1:17–18.

Cilvēka prāts un apdāvinātība ir apbrīnojami. Pasaules bērni ir gudri un da­žā ziņā ļoti apgaismoti cilvēki. Bet kad ir runa par Dieva valstību, tad ir citādi. Garīgās patiesības tiem nav iespējams parādīt. Grēku atzīšana, piedošana un mūžības cerība viņiem ir tukša skaņa.

Jēzus laikā reliģisko grupu cilvēki bija bauslības priekšā godīgi un taisni. Bet Jēzu viņi nepazina. Iedīdīta tikumība viņiem nepalīdzēja tapt pestītiem. Cilvēks var Svētos rakstus lasīt un apbrīnot, bet dzīvība, kas tur ir, paliek nepazīta. Ir jālūdz, lai Dievs viņus apgaismo, gara acis kļūst redzīgas un dota jauna sirds.

Bet apustulis lūdz par efeziešiem, kuriem ir daudz garīgu dāvanu, ir Svētais Gars. Ko tad vēl vajag, vai viņi nav redzīgi? Vairāk par iznīcīgām lietām un ieguvumiem ir jāsaskata neiznīcīgais. Tāds ir jau tepat virs zemes. Taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Gara acīm jābūt apgaismotām, lai varam saskatīt iemantoja­mo godības bagātību. Apgaismotam, prātam jāredz iemantojamās godības bagātību. Citādi Dieva apsolījumi un garīgās dāvanas ir kā pērles, kuras tepat mūsu rokā, bet vēl meklējam, nezinādami paši ko. Kungs, apgaismo mūsu acis, lai redzam Tavas dāvanas!

31. augustā

Gods un kauns

Raugiet brāļi, savus aicinātos, nav taču daudz pasaules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzimušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros. Un kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas. Lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā.

1. Kor. 1:26–29.

Pāvils dara uzmanīgus korintiešus uz to, ka nav jākaunas par ticīgo ļaužu zemo izcelsmi. Bija gan pirmkristiešu draudzēs arī daži izglītoti ļaudis un aristokrāti. Bet tādu bija maz un tos pašus sabiedrība par gudriem vairs neturēja. Ļoti reti gadās, ka patiesi dievticīgi ļaudis un pasaules gudrie iet kopā.

Pāvila rāda dažas lietas, ko Kristus savējiem ir devis un kas ir gods. Kristus ir ticīgo ļaužu gudrība. Kad Kristu klausāmies, tad mantojam gudrību šai dzīvei, nāvei un mūžībai. Šī gudrība ir dievišķa goda pilna, brīnišķīga.

Kristus ir mūsu taisnība. Visur, kur apustulis raksta par taisnību, viņš rāda nevis to, kas taisns un taisnība cilvēku izpratnē, bet par to, ko Kristus sagādājis un Dievs dod ticīgiem par labu. Kristus ir dots ticīgiem par dzīves svētumu. Kad kristietis staigā ar Jēzu, tad viņš tiek pasargāts no apgānīšanās. Jo mūsu taisnība un svētums ir Dieva dāvana.

Kristū dvēselei ir dziedināšana. Neviens neiziet cauri dzīvei bez ievainojumiem. Bet tiem, kas cīnās labo cīņu, ir klāt Lielais Ārsts, Jēzus Kristus. Ir gods saņemt no Kristus taisnošanu, gudrību un dziedināšanu. Nav jākaunas piederēt pestīto pulkā.

1. septembrī

Liela ticība

Bet tā nāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, palīdzi man!” Bet viņš atbildēja un sacīja: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: „Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kunga galda.” Tad Jēzus atbildēja un tais sacīja: „Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek kā tu gribi!” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.

Mat. 15:25–28.

Ticība var būt dažāda. Ir ļaudis, kas tic tad, kad redz. Ir tādi, kas neredz, bet tic uz „varbūt”, vai „redzēsim!”. No ticības tomēr ir atkarīga mūsu dzīve un labklājība. Ir jāmeklē un jāizlūdz ticība un jāgādā, lai tā aug liela.

Liela ticība var būt cilvēkiem, kuri par to maz ko zina. Kristus laikā par ticīgiem turēja izraēliešus. Bet Jaunā Derībā lasām par divām personām ar lielu ticību. Viena bija šī sieva un otrs romiešu kapteinis. Pats Kristus viņus apbrīnoja. Privilēģija piederēt Dieva tautai ir augsti vērtējama, bet pie tās var pierast un apcietināties. Garīgās bagātības var padarīt nejūtīgus un laiskus. Viss apnīk, kad cilvēks ir pārpārēm paēdis. Nav ilgu vairs. Bet ir arī izsalkums līdz izmisumam. Un izsalkušie tiek paēdināti, kad ticībā nāk pie Jēzus.

Liela ticība atrod attaisnojumus. Mazticība attaisno neticību. Iemeslus neticēt var viegli sameklēt. Bet liela ticība ir tāda, kas neapstājas nekāda šķēršļa priekšā. Liela ticība neapvainojas. Nebeidz lūgt un dabū, ko lūdz. Meklēsim, lūgsim un audzināsim ticību. Tad var gūt uzvaru visgrūtākos apstākļos.

2. septembrī

Ticīgo eksistence

Pateicoties Viņam, Jūs esat vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Die­va gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu. Lai būtu, kā ir raks­tīts: Kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu.

1. Kor. 1:30–31.

Ticīgie ļaudis Kristū ir brīnums. Pats Dievs viņus ir aicinājis un uztur. Ja Dievs to nedarītu, tad nebūtu ticīgo draudžu un evaņģēlija darba. Bieži notiek tā: jo vairāk pretestību un nicināšanas, jo lielāks Dieva spēks nāk palīgā. Seviš­ķi daudz par to stāsta pirmie gadsimti.

Cilvēku gudrība un zinātnes progress nekad nav spējis aizkavēt un izbeigt ticību Kristum. Neticīgi ļaudis arvien ir teikuši, ka tad, kad cilvēki būs vairāk mācīti un izglītoti, tad ticība Dievam izzudīs. Ir jau tā, ka daudzi mācīti ļau­dis netic Dievam un evaņģēlijam, bet ir arī daudz izglītotu ticīgo. Cilvēku zinā­šanas nekad nevar atvietot ticību un Dieva vārdu.

Stiprs ierocis ir zobgalība un izsmiekls. Ticīgi ļaudis ir izsmieti visos laikos un visādos veidos. Dažreiz ar draudzīgu „līdzjūtību”, citreiz ar rupju un indīgu iekošanu. Nekas tomēr nepalīdz, kad Kristus mācekļi panes izsmieklu.

Vissvarīgākais ir tas, ka neskatoties uz mūsu pašu nespēku, kļūdām un pat pārkāpumiem, vēl esam, pastāvam un darbojamies. Mūsu darbi ne vienmēr ir tik skaisti un labi kā mūsu vārdi un mācība. Mūsu dzīves paraugs nav tik pilnīgs kā mūsu ap­liecinājums. Mūsu liecība ar dzīvi nav tik pievilcīga kā vārdi. Ar to pietiktu, lai mēs no zemes nozustu. Bet mēs te esam, pastāvam un darbojamies. Pat augam skai­tā. Tas nav no mums, bet no Dieva. Esam Dieva brīnums un tas mūs iepriecina. Gods pat to ne mums, bet tam Kungam!

 

3. septembrī

Paļaušanās uz Dievu

Viņš paļāvās tam Kungam, Israēla Dievam, un pēc viņa nebija otra tāda kā viņš starp visiem Jūdas ķēniņiem, ir priekš viņa tāda nebija bijis.

2. Ķēn. 18:5.

Hiskija bija dievbijīgs un taisns ķēniņš kā reti kāds. Tomēr viņam bija grūti pārbaudījumi. Sīriešu kara vadonis viņam uzdeva grūtus jautājumus, kurus Hiskija nevarēja atbildēt. Dievbijīgiem cilvēkiem gadās tā, ka pasaules un dzīves jautājumi ir gaužām grūti. Bet Dievs zina, ko teikt! Hiskijas paļaušanās pamatā uz Die­vu bija viņa taisnā dzīve. Pasaulē ne vienmēr taisnībai ir augsts kurss un cena. Bet dievticīgam cilvēkam ir jāmīl un jādara taisnību, jo pats Dieva Dēls to darīja.

Hiskija bija dievbijīgs un atmeta elkus, ieskaitot Mozus taisīto vara čūsku. Hiskija necienīja to, ko vairākums cienīja, bet augsti cienīja Dievu un tam uzticējās. Paļāvība uz Dievu bija Hiskijas drošība. Pats Dievs pašķira viņa ceļus un svētīja viņa darbus. Dziedināja no grūtas slimības. Tautai tas nozīmēja labklājību un izglābšanu no ienaidniekiem.

Paļāvībai uz Dievu ir arī praktiska svētība. Hiskija cēla dambjus, ūdens krājumus, daudz citas celtnes un saimnieciskais progress bija liels. Dievbijīgais nav vientiesītis, nejēga un sliņķis. Praktiskās lietās ticīgais iet Radītajā pē­das. Paļāvība Dievam dod saprašanu, gudrību un padomu. Dievbijīgais neceļ gaisa pilis, bet solīdus namus uz klints. Ceļ ar labu un dārgu materiālu. Kas paļaujas uz Dievu un svērts svaru kausā, netiek atrasts viegls. Atstāj nākotnes ļaudīm paraugu un cienījamu piemiņu.

4. septembrī

Sekotājas un kalpotājas

Bet tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas Jēzum un viņam kalpojušas, tās skatījās no tālienes.

Mat. 27:55.

Tas notika, kad Jēzus bija piesists krustā. Starp tiem, kas uz krustu skatī­jās no tālienes, bija „daudz sievu”, tā lasām mūsu tekstā. Nākošā pantā dažas ir sauktas vārdā. Bet tādu sievu, kuras bija Jēzum līdzi gājušas no pat Galilejas, ir bijis vairāk. No lasītā saprotam, ka viņas ne tikai klausījās un mācījās to, ko Jēzus mācīja, bet kalpoja Jēzum. Varam domāt, ka viņas kalpoja arī Jēzus mācekļiem.

Mēs varbūt par maz to padomājam, ka Jēzus un viņa mācekļu uzturs vienmēr ne­nāca pa brīnumu ceļu. Iztiku vajadzēja sagādāt tāpat kā tas vienmēr notika parastā veidā. Šīs sievas katrā ziņā bija darījušas daudz, lai jau Galilejā, savās mājās, sagādātu uzturu Jēzum un viņa mācekļiem. Un ceļā no Galilejas uz Jeruzā­lemi viņas kalpoja. Par to neko tuvāk nezinām. Varam droši ticēt, ka viņas gādā­ja par drēbēm un uzturu jau Galilejā. Tādas sekotājas Jēzum bija augsti vērtējamas, kaut gan šodien viņas reti pieminam un nedaudzinām.

Bet atmaksa iesakās pie sievietēm, kaut gan varbūt ne pie visām. Augšāmcelšanās dienā Jēzus parādās vispirms sievietēm. Viņām bija gods un prieks, sveicināt savu Kungu, kurš bija uzvarējis nāvi un izcīnījis pestīšanu. Sievietēm pirmajām bija uzdevums iet un stāstīt mācekļiem prieka vēsti par augšāmcelšanos. Tad viņas vairs nebija tādas, kas „tikai no tālienes” varēja skatīties uz Jēzu, bet satikt viņu, sveicināt un pielūgt. Sekotājām un kalpotājām tika skaisti at­maksāts. Darīsim tā kā viņas darīja visi mēs šodien. Sekosim un kalposim.

5. septembrī

Nācis kalpot

Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps. Tā, ka Cilvē­ka Dēls nav nācis lai viņam kalpotu, bet, ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību par atpirkšanas maksu par daudziem.

Mat. 20:27–28.

Garīgas dzīves paraugu vienmēr nevaram ņemt no cilvēkiem. Reizēm to var, bet ne vienmēr, un pat no garīgiem, brāļiem, ne. Paraugs un ideāls ir Cilvēka Dēls. Mums ir dabiska patika un tieksme tikt apkalpotiem. Garīgā dzīvē lai kalpo draudze un tās darbinieki. Ir ļaudis, kas cenšas dot Dieva darbam tik maz, cik vien iespē­jams, bet svētības dabūt, cik vien var. Un Dievam vajag tādu, kas kalpo, nevis to, kas tikai noskatās kā citi kalpo.

Jēzus norāda uz sevi pašu: „Cilvēka dēls ir nācis lai kalpotu un dotu savu dzīvību.” Kristus nākšanas pasaule motīvs bija kalpošana. Mēs neesam dzirdējuši debesu Tēva sarunu ar Dēlu, pirms viņa nākšanas pasaule. Tāda nav rakstīta Bībele, bet varam domāt, ka bija. Tēvs sacīja Dēlam, lai viņš ietu pasaulē un Dēls atbildēja: „Es iešu!” Atnācis dzīvot virs zemes viņš zināja, kādu godību bija atstājis un kādu kalpa stāvokli pieņēmis. Ja gribam sekot viņa priekšzīmei, tad arī mums ir jāatstāj viss, kas mūs kavē kalpot. Un tas, ko mums jāatstāj, salī­dzinot ar Jēzu, ir ļoti maz.

Tādu, kas kalpo, vajag draudzei un ļaudīm pasaulē. Dievam vajag tādu cilvēku, uz kuriem kā uz labiem kalpiem Viņš var paļauties. Ja ir vēlēšanās būt lielam kalpošanas darbā, tad tā nav grēcīga doma, bet gan svētīga. Lai Dievs mums palīdz kalpot šodien un kalpot mūžu.

6. septembrī

Jēzus palīdzēja

Bet sieva redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekša ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā Vi­ņu bija aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela. Bet Viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!”

Lūk. 8:47–49.

Visi evaņģēliju stāsti ir pilni ar to, ka Jēzus ļaudīm palīdzēja. Lasot šos stāstus, lasītājiem domas saista brīnumi un kādā veidā Jēzus palīdzēja. Bet ir jā­domā arī par to, kāpēc Jēzus palīdzēja. Mēs nezinām, kad mums pašiem var pienākt vajadzība pēc palīdzības. Un kā tad to meklēsim.

Lasītā stāstā neveselā sieviete bija grūtā situācijā. Ja viņa ievērotu baus­lību, tad viņa nemaz nedrīkstētu ieiet ļaužu pulka. Bet viņa to darīja, jo nebija nekādas citas iespējas kļūt veselai. Jēzus bija vienīgā cerība. Un Jēzus ir līdz­jūtīgs. Ja Jēzus sajuta, ka spēks no viņa izgāja, tad tas ir Dieva noslēpums. Tā bija kāda dievišķīga zināšana, kāda mums nav pazīstama. Bet Jēzus zināja, ka kādam ir liela vajadzība un viņš gribēja palīdzēt. Šoreiz tā bija slimā sieva.

Jēzus gribēja sarunu. Dziedināšana nebija galvenais. Bija vajadzīga ticības apliecināšana. Bija vajadzīga garīga saskare – saruna ar Jēzu. Vissvarīgākais ir personīgās attiecības ar Jēzu. Tām ir jāpaliek uz ilgu laiku. Tad, kad izdziedinā­tais ir aizgājis savās mājas un savā dzīvē. Ir svarīgi arī tas, ka citi ir dzirdējuši liecību no neveselā, kas kļuvis vesels. Jēzus grib un var arī mums šodien palīdzēt. Meklēsim Viņu, lūgsim, un Viņš mums palīdzēs.

7. septembrī

Vai Dievs dzird?

Jo tā Kunga acis ir vērstas uz taisnajiem un Viņa ausis atvērtas viņu lūgša­nām, bet tā Kunga vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu.

1. Pēt. 3:12.

Pirms kādiem gadiem, vairāku valstu pastmarkām bija uzraksts: „Lūgsim pēc miera.” To pašu skubināja garīgos kongresos un pat bezdievīgu politisku partiju vīri runā­ja par mieru. Vienprātīgi bija visi, tikai ar to starpību, ka viena daļa skubināja lūgt Dievu. Bet ja nu Dievs būtu teicis: „Labi. Es došu mieru, bet jums atņemšu jūsu elkus: materiālismu, lielo peļņu, netaisnību, izpriecas…” Ko cilvēki teik­tu? Jādomā, ka klusētu, jo tādi Dieva noteikumi cilvēkiem nepatīk.

Vēl vairāk: ja Dievs teiktu: „Es jums došu mieru, bet jūsu bagātniekiem ir kārtīgi jādalās ar nabagiem, likumi jāpielieto vienādi lieliem un maziem. Jāizbeidz nemorālā dzīve…” Ko ļaudis teiktu? Varbūt vēl kādi lūgtu, bet tādu nebūtu daudz.

Domāsim par ticīgiem ļaudīm. Mēs lūdzam un gaidām svētības. Dedzīgu brāļu mīlestību, atspirgšanu, garīgu uzplaukumu, atmodu. Bet ja nu Dievs atkal teiktu: „Labi. Es sūtīšu jaukos laikus un izliešu savu Garu. Bet jauno vīnu es neliešu vecos ādas traukos. Jūsu dzīvē ir jānāk jaunai kartībai, jo, kad lietus līst, tad ērkšķi aug vēl spēcīgāk nekā sausumā.” Vai Dievs runātu nepareizi? Katrā ziņā, Dievs mūsu lūgšanas dzird. Bet Viņš redz mūsu dzīvi. Pēteris aizrāda: jāmeklē mieru, jāpacieš netaisnību, jādzīvo pazemīgi. Kad to darīsim, Dievs visu redzēs un klausīs mūsu lūgšanas.

8. septembrī

Paklausība aicinājumam

Un tas Kungs sacīja Ābrahāmam: „Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva mājam uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu. Es te­vi svētīšu un, darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību.”

1. Moz. 12:1–2.

Ābrahāma pēcnācēji ir lepni uz savu ciltstēvu. Žēl tikai, ka viņiem, pietrūkst Ābrahāma ticības un darbu. Ābrahāms arī mums, kristiešiem ir dots par paraugu.

Ābrahāma ticība bija stipra un viņš bija gatavs doties nepazīstamā ceļā. Atstāt tēviju un iet uz nezināmu zemi. Tāpat neviens nevar būt patiess kristietis, ja nav gatavs paklausīt Dieva aicinājumam. Aicinājumi ir dažādi. Bagātais jauneklis nevarēja būt Ābrahāma dēls, ja negribēja atstāt visu un sekot Jēzum. Varbūt arī mums pašiem dažreiz ir bail klausīt Dieva aicinājumam. Lasām kalna sprediķī, bet ne visai labprāt tam paklausām.

Ābrahāma ticība bija pilnu paklausības. Laicīgā dzīve, mājodams teltīs, viņš vienmēr gaidīja Dieva pavēli. Gaidīja pēcnācēju, mantinieku, un gaidot pagāja daudz gadu. Kad beidzot gaidītais dēls bija jau paaudzis, bija pavēle to upurēt. Ābrahāms bija gatavs to darīt. Bet Dievs atkal deva savu pavēli un upurēt nevaja­dzēja. Šodien visas zemes malas ir viņa pēcnācēji.

Ir daži, kas doma, ka Ābrahāms esot atklāsmē redzējis Jauno Jeruzālemi. Varbūt tāda atklāsme bija, varbūt nebija. Bet Dieva būvētu pilsētu ar stipriem. pamatiem viņš gaidīja. Mums šāda atklāsme ir dota un jautāsim sev, cik un ko mēs esam gatavi sev aizliegt, lai mantotu vietu šai pilsētā. Aicināti esam. Lūgsim Dieva palīdzību, lai spētu sekot augstajam aicinājumam.

9. septembrī

Laimīgs Kristus kalps

Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū. Jo es iedrošinos stāstīt ti­kai par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības pagānu tautas.

Rom. 15:17–18.

No šīs rakstu vietas mācāmies pazīt Pāvilu. Viņš neraksta kā lepns meistars, ne arī kā tāds, kurš redz cilvēkus tikai tādus, kādi viņi ir. Viņš cilvēkus redz arī tādus, kādi viņi caur Kristu var būt. Tēlnieks Mikelandželo esot teicis, ka marmorā paslēptos eņģeļus viņš darīšot redzamus – izkalšot. To dara Kristus caur evaņģēlija vēstnešiem un lielo Dieva spēku.

Pāvils raksta par sevi kā par Jēzus Kristus kalpu. Par tādu kalpu, kādi tais laikos apdziedāja un slavēja savas pilsētas, vai apgabala valdnieka lielo varu un labos darbus. Tādi bija laicīgie apdziedātāji, liturgi, bet Pāvils bija Jēzus Kristus „liturgs”.

Pāvils runa par sevi kā par starpnieku, caur kuru Dieva Gars ir darījis zināmu citām tautām savu nodomu un evaņģēlija bagātību. Tādēļ viņš nav kalps cilvēkiem, bet Dievam un Kristum. Būt par kalpu labam cilvēkam ir patīkami, bet būt par kal­pu Kristum ir laime.

Pāvils priecājās arī par to, ka viņš ir varējis būt darba sācējs daudz vietās. Būt pirmajam iesācējam, ir laime. Varbūt mums šodien vairs nav izdevību būt pir­majiem evaņģēlija darbiniekiem kādā svešā zemē, bet mēs varam būt tādi, kuri kādam cilvēkam, esam teikuši pirmo vārdu par Kristu un pestīšanu. Ja Dievs tādu iz­devību dod, darīsim to. Tad būsim laimīgi Jēzus Kristus kalpi.

10. septembrī

Jāiesakņojas

Tad nu, Jēzu Kristu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā. Sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā, kurā esat mācīti, pārplūzdami savā pateicībā.

Kol. 2:6–7.

Garīgai dzīvei ir iesākums un turpinājums. Iesākums ir: pieņemt Jēzu par savu Pestītāju un Kungu. Turpinājums ir iesakņošanās Viņā. Tas jādara ikvienam pašam un to neviens cits viņa vietā nevar izdarīt. Pāvils lieto līdzību par stādu vai koku, kuru iedēsta un kam jāaug lielam. Koka saknes ir ļoti svarīga daļa pie koka. Dārznieks izmeklēdams jaunu stādiņu sevišķi ievēro saknes. Tām jābūt veselām un kuplām. Saknes ir koka neredzamā daļa, kas ieaug dziļi zemē. Saknes nevar apbrī­not un mākslinieki tās parādīt gleznas. Bet tās koku baro un tur viņa vietā, sargā no gāšanās. Ticīgajam vajag dziļu, garīgo sakņu.

Jauns ticīgais sāk iesakņoties. Garīgi ieaugt Kristū. Kristu var pieņemt vie­nā brīdī, bet iesakņošanās ir visa mūža darbs. Iesakņošanās Kristū ir divējāda. Ir iesakņošanās Kristus mācībā un iesakņošanas Kristus dabā.

Kristus mācekļiem bija labs iesakņošanās iesākums. Viņi sekoja savam Meistaram un vairākus gadus klausījās to, ko Jēzus mācīja. Varam teikt, ka to viņi vēlāk darīja visu mūžu, gan atminēdamies Jēzus vārdus, gan klausīdamies to, ko Svētais Gars viņiem atgādināja. Šodien mēs lasām rakstīto vārdu un atveram sirdis, lai Dieva Gars mūs vada arvien dziļāk Kristus mācībā un glābj no maldiem. Iesakņoša­nās Kristū nozīmē atmest pašu vecās dabas tieksmes un piesavināties mūsu Kunga dievišķīgās īpašības. Tā mums šodien jādara. Jāaug līdzīgiem savam Pestītajam.

11. septembrī

Kristieši un citi

Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar vi­siem cilvēkiem.

Rom. 12:17–18.

Ciešot pārestības vislabākais ko var darīt, ir lūgt Dievu. Ir daudz labāk ciest ļaunumu nekā darīt ļaunu. Lūdzot par vajātajiem kristieši ieguva daudz. Ir rakstīts, lai priecājamies ar tiem, kas priecīgi un raudam ar tiem, kas raud. Kāds vergs raudājis par savas kundzes meitas miršanu. Kad kāds izbrīnījies viņam jautājis vai viņi ir tuvi draugi, vergs atbildējis, ka ne. Bet viņš saprotot, ko citi izjūtot. Par priecāšanos kāds ir teicis, ka cilvēkam vajagot būt garīgi augstā līmenī, ja viņš par citu laimi varot priecāties.

Mums jādzīvo saskanīgi ar citiem. Kādam karavadonim jautājuši, kas esot viņa uzvaru noslēpums. Viņš atbildējis, ka viņa karapulkā no zemākā līdz augstākam visi esot brāļi. Ieroču brāļi. Tādiem vajadzētu būt visiem ticīgiem.

Romas valdības laikā atgriezās kāds aristokrāts. Kad viņš kādā reizē ierodas dievkalpojumā, viņam ieradīja nepatīkamu vietu. Tai blakus sēdēja viņa vergs. Pēc kāda brīža pārdomas, viņš tomēr apsēdās un vergu noskūpstīja. Tā kristīgā draudze uzvarēja pagānisko Romu.

Ir jādomā par to, ko varam labu darīt citiem cilvēkiem. Ja to darām, tad arī neticīgu cilvēku spriedums par tādu rīcību ir atzinīgs. Daudz kas dzīve ir atka­rīgs no mums, kaut arī ne viss. Bet mūsu pūles un lūgšana lai ir – turēt mieru ar visiem un darīt labu visiem. Par citu gādās Dievs.

12. septembrī

Dieva Dēla godība

Tā Jēzus runāja un savas acis uz debesīm pacēlis sacīja: „Tēvs, mana stunda ir nākusi: Apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro tevi. Itin kā tu viņam esi de­vis varu pār visu miesu, lai viņš visiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.”

Jāņa ev. 17:1–2.

Ļaudis runā, prāto un spriež par lielām personībām. Dod godu, cieņu, ņem parau­gu no tiem. Ticīgie ļaudis vairāk domā par Dieva Dēlu un viņa godību. Jēzus savā lūgšanā runā par skaidrību, kura īstenībā ir mūžības apdvesta godība.

Jēzus šai lūgšanā saka, ka viņa stunda ir nākusi. Ar to Viņš domāja savu ciešanu un krusta stundu. Jēzus ciešanās viscaur parādījās Viņa godība. Ir cilvēki, kuri mirstot ir savas dzīves kalngala. Varonīgi karavīri, kas atdod savu dzīvību, lai glābtu savus biedrus un dzimteni. Reiz bija kāds zēns, kurš nesa vēsti kara laukā un viņu nāvīgi ievainoja. Bet mirstot viņš vēl paspēja savam sūtītājam pateikt: „Es uzdoto vēsti nodevu…” Pie krusta Jēzus teica: „Viss piepildīts…” Debesu Tēvs zināja, ka lielais pestīšanas darbs bija padarīts. Tā ir godība.

Jēzus godība parādījās, kad Viņš augšāmcēlās. Dzīvības manifestācija bija varena, un tā ir mūsu cerība šodien. Kristus godība ir Viņa atpestītie ļaudis, kuri kā varena straume plūst uz mūžību. Atklāsme saka, ka tie ir kā smiltis jūrmalā. Starp tiem Dievam ir paticis ieskaitīt arī mūs. Godināsim Jēzu. Viņš ir mūsu vadonis, mūžīgs valdnieks. Tēvs viņu ir cēlis šai godā. Dzīvosim šodien viņa godam!

13. septembrī

Dieva celts ienaids

Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas sadragās tev galvu un tu viņam iekodīsi papēdī. I. Moz. 3:15.

Šos vārdus Dievs teica kārdinātajai čūskai, kas reprezentē Dieva ienaidnieku, sātanu. Ko Dievs ceļ, tas ir celts un pastāv. Cilvēku sirdīs Viņš ir ielicis ie­naidu pret velnu un viņa darbiem. Cilvēks gan kalpo sātanam, bet viņu nīst. Cilvēks sajūt nepatiku pret ļaunumu, samaitāšanu un nāvi. Sevi apreibina, cenšas aiz­mirsties, apklusināt apziņu, izklaidēties, jo jūt, cik slikti ir kalpot sātanam. Cilvēkam ar sātanu nevar būt nekāda droša miera un draudzības līguma, kaut gan savā lielībā to cenšas izrādīt.

Bez Pestītajā, Atsvabinātāja un Izglābēja šis ienaids turpinās līdz mūžībai, ellei, kur katra cerība ir zudusi. Kur Dieva žēlastība nedarbojas, cilvēks ir sa­va ienaidnieka, sātana vara. Kas šķirts no Dieva, ir neglābjami pazudis.

Bet Dievs neatmeta pievilto cilvēku. Nāca Cilvēka Dēls Jēzus, kurš cīnījās cilvēka vietā ar veco čūsku. Šai cīņā Jēzu ievainoja, bet neuzvarēja. Dievs Viņu uzcēla no mirušiem. Jēzus dzīvo, un tie, kas viņam pieder ir izglābti. Izglābtiem var būt daudz grūtību: ciešanas miesā, naids no pasaules, naids no sātana kalpiem. Elles varas ienaids ticīgos pavada visu mūžu, līdz debesu Tēva māju durvīm. Tur sātanam ieeja ir aizliegta. Tur ir mūsu mīlestības Dieva un Pestītajā valstība. Šodien mūsu ienaidnieks ir Dieva ienaidnieks. Bet mūsu Draugs un Glābējs ir šo­dien un būs ar mums vienumer. Ikdienas, līdz laikmetu galam.

 

14. septembrī

Brīvības robeža

Viss ir atļauts, bet neba viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi. Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu.

1. Kor. 10:23–24.

Kristietis ir brīvs no māņticības. Ticīgie ļaudis Korintā saprata, ka turienes elku tempļos kauto dzīvnieku gaļa ir tikai gaļa un nekas vairāk. Derīga barībai tāpat kā citur kauto dzīvnieku gaļa. Tā tiešām bija. Bet bija ļaudis, kas domāja citādi. Atrada, ka ēst elku upuriem gatavoto gaļu ir grēks. Apustulis ieteic, lai liek vērā citu uzskatus un nedod iemeslu piedauzībai un ķildām.

Pāvils aizrāda, ka kristietim ir jārāda laba priekšzīme visiem. Jūdi ir bauslī­bas cienītāji un vecaju likumu ievērotāji. Kristietis saprot, ka dažādie likumi un noteikumi, kurus Dievs nav devis, bet cilvēki, nav saistoši. Kristietis ir brīvs no cilvēku izdomājumiem. Bet ir labi dzīvot tā, lai nav par piedauzību jūdiem. Mū­su laikā ar „jūdu” varam apzīmēt citu ticīgas šķiru piekritējus, kuri tic un dara citādi nekā mēs. Un nav pareizi runāt un uzvesties tā, ka viņus apvainojam.

Nav jābūt par piedauzību „grieķiem”. Ar tiem varam šodien uzskatīt tos, kas par baznīcām un reliģijām nekā negrib zināt. Ir pasaulīgi cilvēki, bet tomēr ar saviem dzīves uzskatiem un ideāliem. Nav dievbijīgi, bet dzīvo godīgi. Varbūt lep­ni, ka ir „labāki” par ticīgiem, Bībeles lasītajiem un lūdzējiem. Ir jāsargājas no katras piedauzības un bezbēdības. Ir jāraugās, lai arī pašu draudzes brāļiem un māsām neesam par apgrēcību. Ir noteikti jāraugās uz to, kas der arī citiem. Mūsu robeža brīvībai ir tā, kur iesākos apgrēcība citiem. Sargāsim šo robežu!

15. septembrī

Miers kā upe

Kaut jel tu ievērotu manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi!

Jes. 48:18.

Divi sludinātāji stāvējuši uz lielas upes tilta. Apbrīnojuši lielo un vareno ūdens straumi. Viens jautājis otram: „Ja tev šeit būtu jāsludina, par kādu tekstu tu sludinātu?” Otrs tūlīt atbildējis: „Tavs miers būtu kā upe!” (Tāds bija šis pants citos tulkojumos.)

Ja miers ir līdzīgs upes straumei, tad tas labi parāda kādu patiesību: straume neplūst pret kalnu, bet uz zemāku līmeni. Patiess miers un dvēseles labklājība nāk no debesīm uz zemi, nevis otrādi. Miers plūst uz pazemīgu un paklausīgu dvēse­li. Uz Dievam padevīgu dzīvi. Īstais miers un garīga labklājība nav mūsu ražojums, tas nāk no augšienes, no gaismas Tēva.

Patiess Dieva miers ir līdzīgs upei, kuras straume neapstājas, bet plūst un plūst. Ūdens nāk arvien klāt, pārtraukuma nav. Aizdambējums nevar upi iznīcināt. Ūdens krājas arvien vairāk un lauž ceļu lejup. Dieva mieru nekas nevar iznīcināt. Miers ir līdzīgs lielai upei. Mēdz teikt, ka lielas upes plūstot rāmi un klusi. Bet arī lielās upēs ir straujas vietas un tās rāda varenību, ar kādu ūdens plūst lejup. Dieva miers tomēr ir vairāk lēnas un klusas plūsmas veidā nekā straujā un trokšņainā. Un tādu kāro katra ticīga dvēsele. Bet ir viens noteikums miera plūsmai: Kaut tu ievērotu manus baušļus! Ja gribam, lai mūsu dzīve plūstu miers un labklājība, tad ievērosim Dieva noteikumus un ieteikumus. Tie ir kā likumi, kuri valda dabā. Ievērosim tos!

16. septembrī

Lūgšana

Bet kad tu Dievu lūdzi, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.

Mat. 6:6.

Laikā, kad Jēzus virs zemes ļaudis mācīja, lūgšana jūdu izpratnē bija ļoti augsta un godājama darbība. Rabīni mācīja, ka lūgšana esot lielāka par lieliem darbiem. Interesanta bija tā laika jūdu lūgšanas dzīve. „Klausies Israēl!”, šie vārdi bija it kā lūgšana, kas bija jāatkārto rītos un vakaros. Rītā agri, pirms var izšķirt baltu no zila. Šos vārdus varēja teikt arī dienā vairākas reizes. Dažs tos teica ar cieņu, cits pavirši.

Citu lūgšanu apzīmēja ar savādu vārdu: „astoņpadsmit”. Tā bija jālūdz trīs reizes dienā. Esot bijusi skaisti sacerēta. Tāpat kā tagad, daudzi to lūdza sirsnīgi, citi kā tukšu formulu. Tā kā tolaik lūgšanu daudzi saistīja ar kādu vietu, sinago­gu, templi un pat ielu stūri, tad Jēzus ieteica „savu kambari ar aizslēgtam durvīm”.

Negatīvas bija garās lūgšanas, bet interesants ir kāds rabīnu padoms, kas ir šāds: „Dievs saka Israēlim: „Pielūdz savas pilsētas sinagogā. Ja nevari, tad lūdz uz lauka. Ja nevari uz lauka, lūdz mājās. Ja nevari mājā, lūdz savā gultā. Domā savā sirdī klusi uz augšu no tās pašas gultas.””

Bet Kristus ieteikumi ir pārāki par visiem. Pirmais būtu: lūgšana lai ir patīkama Dievam, ne cilvēkiem. Lūgšana nav skaisti vardi, bet vienkāršība un īstenī­ba. Otrkārt, lūdzējam jāliek vēra, ka Dievs ir mīlestība. Lūdzējam jāmīl Dievu un tuvāko. Tad Dievs dod vairāk nekā spējam lūgt un ticēt. Debesu Tēvs dod bagātas dāvanas. Lūgsim patiesi, lūgsim ticībā, Tēvs visu atmaksās.

 

17. septembrī

Darbs Dievam, ne cilvēkiem

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā tam Kungam, ne cilvēkiem.

Kol. 3:23.

Cik daudzreiz šai pasaulē ļaudis strādā velti! Dabas katastrofas, satiksmes nelaimes, slimības un netaisnu cilvēku blēdības aprij pūles un sviedrus. Cilvēks apstājas un saka: „Nebija vērts pūlēties!” Bet ir arī tādi, kas kļūst bagāti un tomēr neapmierināti un saka to pašu: nebija vērts!

Darba sākums ir Ēdenē. Tur vajadzēja kopt Dieva dārzu un to sargāt. Varbūt dažam tas šķiet savādi: darbs un paradīze! Bet darbs ir Dieva likums. Un tas, ko Dievs pavēl, ir labs. Cilvēks ir vērtīgs, ja viņš dara darbu, kas viņam uzticēts. Darbs visiem nav vienāds, bet Dieva prasība ir vienāda visiem: ir jāstrādā un nav jāslinko. Ir vīra darbi un ir sievas darbi. Abi ir vajadzīgi un ja vīrs un sieva apzinīgi un čakli dara katrs savu, tad viņu nams ir svētīts. Un vislabāk ir tad, ja arī mājas mazos darbus dara tā kā tam Kungam, un ne cilvēkiem.

Kurs katrs darbs var kļūt garīgs un garīgais kļūt miesīgs. Ja garīgo darbu da­ra tā kā cilvēkiem patīk, tad notiek tā, kā tam Kungam nepatīk. Un ir arī otrādi: ja dara tā kā tam Kungam patīk, varbūt cilvēkiem nepatīk. Bet lai katrs dara ko darīdams, ir labāk darīt tā kā patīk tam Kungam. Vārdi: „It kā tam Kungam” liek saprast, ka nevar arī priekš cilvēkiem darbu darīt kaut kā nebūt – pavirši, slikti. Arī laicīgais darbs jādara apzinīgi un tik labi, cik iespējams. Garīgais tāpat, ikdienā vai draudzē. Kas darbu dara „it kā tam Kungam”, tam ir atmaksa – laba un priecīga apziņa. Tāda patīk Dievam un patīk cilvēkiem.

18. septembrī

Logs

Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū attiecībā uz jums.

1. Tes. 5:18.

Draudzes sludinātājs gāja apmeklēt kādu slimnieci. Tā bija vientuļā nama, kādā jumta istabiņā. Slimniece sēdēja krēslā pie loga ar mazu galdiņu blakus. Viņa šādā stāvoklī pavadīja dienas un naktis. Sludinātajam pastāstīja, ka viņas māsa at­nākot vakaros palīdzēt nolaist zemāk atzveltni un apsegties nakts dusai. No rītiem iekārtojot ērtākai sēdēšanai. Tad pagatavojot pusdienu un noliekot uz galdiņa bla­kus. Pati ejot darbā, pelnīt iztiku. Slimniece vadīja savas dienas viena pati. Slu­dinātājs izteica savu līdzjūtību un jautajā, vai dienas nav pārlieku garas un skumjas. „Ak nē,” slimā atbildēja: „Man ir šis logs!” Pa logu bija arvien kaut kas ko redzēt. Daži parasti skati, bet arvien kaut kas jauns.

Vai mums ir kāds logs? Daudziem tāda nemaz nav. Viņi dzīvo it kā slēgtā istabā, kurai nav neviena loga, neviena iespēja skatīties laukā. Garīgā tumsa ir ieslēgusi viņu dvēseles tik cieši, ka nav neviena mūžības skata, nav cerības, nav dieviš­ķās gaismas. Nav par ko pateikties, nav par ko priecāties, nav uz ko cerēt.

Tekstā lasījām par Dieva gribu attiecībā uz ticīgajiem Tesalonikā. Dieva griba ir, lai kristus būtu mūsu gaišums, logs uz dzīvi un uz mūžību. Caur Kristu varam redzēt tālu un augsti. Caur Kristu redzam pasauli un dzīvi citādu nekā tad, kad to aplūkojam bez Pestītāja. Bet caur Kristu dzīves pārbaudījumi, zaudējumi, slimības, sāpes un vecums, viss ir citādi, jo mums ir gaišs un plašs logs, mūsu Pestī­tājs. Skatīsimies pa to un mums būs pateicības pilna sirds!

 

19. septembrī

Laime un labums

Gan daudzu saka: „Kas mums dos laimi?” Pacel Tu, Kungs, pār mums sava vaiga gaišumu! Tu esi devis lielāku prieku manai sirdij nekā viņiem laikos, kad viņiem labības un vīna papilnam.

Ps. 4:7–8.

Par laimi un labumu priecājas ticīgi un neticīgi ļaudis. Starpība ir tā, ka ti­cīgie ļaudis par labumu un laimi atzīst vairāk to, kas pastāv mūžīgi. Cik labuma un laimes ir šai pasaulē, tas krīt mazāk svara, bet arī par to domājam un pūlamies.

No psalmista vārdiem izriet, ka laimei un labumam ir kāds meistars, kas pie tā var pievest. Laimei un labumam ir kāds kungs, kurš tos piešķir. Par šo kungu un meistaru mēs atzīstam mūsu Dievu. Dievs ir izglābis no briesmām, redzamām un neredzamām. Piedzīvojumi tādi ir. Kurš no mums šodien var teikt, ka mums tādu nav bi­jis? Pietiek tikai padomāt ar atvērtam acīm un goda prātu.

Psalmā ir teikts, ka laime un labums nav tikai pārpilnība. Pie labības un vīna. Labums un laime ir paļaušanās uz Dievu, kura gādība, apsardzība un draudzība ir un paliek pats galvenais labums un laime. Dieva palīdzība ir jānovērtē pareizi. Ja dienas paietu kurnēšanā, nemierā un īgnumā, tad nekādi labumi nenieka nepalī­dzētu. Dzīve virs zemes dažā ziņā ir kā debesu priekšnams. Mūsu iztēle par debe­sīm var būt visbrīnišķīgākā, bet ja sevi virs zemes ieaudzinām neapmierinātībā, tad šī neapmierinātība gribēs mums iet līdzi augšā… Bet ja jau šeit dzīvojam pateicībā un slavā, tad tās ies līdzi debesīs. Par to gādāsim šai dienā un dosim slavu visa laba Devējam.

 

20. septembrī

Nešķirties no Dieva nama

Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Dieva nama, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.

Lūk. 2:37.

Ir rakstīts, ka viņa bija praviete un viņas vārds bija Anna. Liekas, ka vi­ņas dzīvē nav bijuši spīdoši notikumi. Kalpošana dievnamā katrā ziņā bija kalpošana ar vienkāršu darbu. Un viņas, kā pravietes darbs būs bijis pamanīt tos, kam bija mazāk bauslības izpratnes. Mūsu teksts saka zīmīgus vārdus par viņu: tā ne­atstājās no Dieva nama. Ir daudz tādu, kas atstājas dažādu iemeslu dēļ. Arī vi­ņai varbūt tādu netrūka, bet viņa palika uzticīga sava Dieva namam, kur darīja ko spēja arī sirmā vecumā.

Atstāties no Dieva nama viņai varēja būt tādi paši attaisnojumi, kādus šodien atstājēji no draudzēm uzskaita. Priesteri visi nebija nekādi ideāli ļaudis. Farizeju grupa bija īsts odžu dzimums. Dievlūdzēji un upurētāji dievnamā bija pa­visam citādi nekā ikdienas dzīvē. Nepatiesi. Bet nekas pravieti Annu neatbaidīja un viņa palika uzticīga savam darbam dievnamā. Gaidīja svētību no Dieva un sagaidīja. Miesīgās acis aptumšojās, bet gara acis rādija to, ka mazais bērns Jēzus bija atbilde visiem, kas gaidīja uz pestīšanu. Dzīves vakars viņai bija gaišas slavas vakars.

Uzticīgiem, ticīgiem ir uzticīgs Dievs. Dievs pazīst savus uzticīgos kalpus un kalpones. Dažreiz Dieva godība uzticīgajiem kalpiem atklājas tikai pēc ilga laika uzticīgas kalpošanas. Bet tā nekad neizpaliek. Arī tad, ja šai dzīvē viss no­rit kā parasti un vienmuļi, mūžības dienai iestājoties, Dieva lielas dāvanas at­mirdz debesu gaismā. Mēs ikviens varam savu uzticību paradīt neatstājoties no Die­va nama un kalpojot.

21. septembrī

Māte Eunika

Un pieminu tavu neliekuļoto ticību, kas papriekš mita tavā vecajā mātē Loidā un tavā mātē Eunikā, bet es esmu pārliecināts – mīt arī tevī.

2. Tim. 1:5.

Timotejs bija viens no izciliem jauniem darbiniekiem, labs palīgs Pāvilam, tikpat kā dēls. Par Timoteja tēvu zinām maz, par māti lasām mūsu tekstā. Viņas vārds bija Eunika un viņa bija ticīga. Eunika būs ticību mantojusi no savas mātes Loidas. Pāvils raksta, ka šī ticība ir neliekuļota. Meita ir mīlējusi savu māti un sekojusi mātes paraugam neliekuļotā ticībā. Šķiet vienkārši, bet tā nav. Ir ļoti daudz meitu un dēlu, kuri no saviem tēviem un mātēm nepieņem labo mantojumu, neliekuļo­to ticību. Mūsu laika jaunie ļaudis nemēdz turēt par godu pieņemt vecākās paaudzes tikumus un ieradumus. Tomēr arī moderno laiku jaunatnes vidū ir izņēmumi un varam pateikties Dievam, ka ir tādi, kas manto neliekuļoto ticību.

Eunika bija precējusies ar grieķi un tā bija jaukta laulība. Bet viņa paturēja neliekuļotu ticību. Varbūt laulībā viņas ticība tika pārbaudīta un dzīve nebija viegla, bet viņa turēja dārgo mantojumu – ticību.

Savu mantojumu Eunika savukārt varēja dot tālāk savam dēlam Timotejam. Tā ir sevišķa dāvana un Dieva žēlastība, kāda bija Eunikai – spēja atdot garīgu mantojumu dēlam Timotejam. Dievs viņai šajā uzdevumā palīdzēja. Mums nopietni jālūdz, lai katrai ticīgai mātei mūsu laikā būtu spēja un dāvana, atdot ticības mantojumu jaunajai paaudzei. Timotejs kļuva var neliekuļotas ticības un apustuļa Pāvila „īsto dēlu”. Bija palīgs apustulim slimībā, draudžu grūtā situācijā. Mātes Eunikas ticība sniedzās tālu, tālu…

22. septembrī

Dieva ģeķība un nespēks

Jo Dieva ģeķība ir gudrākā nekā cilvēki, un Dieva nespēks ir stiprāks nekā cilvēki.

I Kor. 1:25.

Dievam nav ne ģeķības, nedz nespēka. Tādus cilvēki ir izdomājuši. Apustulis rakstīdams vārdus par Dieva ģeķību un nespēku grib teikt, ka tās ir cilvēku maldī­gās domas. Viss, ko redzam radībā, liecina par Dieva gudrību un spēku. Dievs vada zvaigžņu pulkus. Liek ugunij un vējiem pārstaigāt pasauli. Tautas ir kā nekas Viņa priekša. Ķēniņi un karaspēki nāk un nozūd, visi iznīkst. Kur tad ir Dieva nespēks?

Dievs atsūta savu Dēlu nabadzībā un mazā tautiņā Romas lielvalsts provincē. Jē­zus par saviem mācekļiem izredz nemācītus un zemas kārtas ļaudis. Šai grupā nav prātnieku, teologu, nav augstas kārtas cilvēku. Kas tā būs par valsti ar šādiem pārstāvjiem? No cilvēku puses izskatās ģeķīgi, ka pats Dieva Dēls nomirst krustā, jo ienaidnieki ar viņu dara, ko grib. Bet cilvēku gudrība dzīves realitātes priekšā neatnes pasaulei ne labumu, ne laimi. Vai stiprāks ir lēnprātīgais, vai veiklais un ātrsirdīgais? Vai stiprāks ir vajātais vai vajātājs? Vai stiprāks ir zvērs, vai Dieva Jērs? Vai stiprāks ir tas, kas nokauj, vai Tas, kas uzmodina mirušos?

Dievs savas atbildes uz cilvēku jautājumiem ir devis savā vārdā. Dieva gudrība parādās piedošanā un pestīšanā, kādu ir piedzīvojis Pāvils. Dieva gudrība un spēks parādās tur, kur ienaidnieks kļūst par draugu un uzticīgu kalpu. Bez varas līdzek­ļiem, mīlestībā un labvēlībā. Dieva valstij ir citi pamati, likumi un tiesas. Dieva gudrība un spēks pestī un dod dzīvību. Mums, visiem ticīgiem.

23. septembrī

Lūgšanas zelta traukos

Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā kokles un zelta kausus, pilnus kvēpināmārn zālēm, kas ir svēto lūgšanas.

J. Atkl. 5:8.

Esam ieraduši un daudzreiz vienaldzīgi, dzirdot lūgšanas. Par tām daudz nedomājam. Par daudz vienaldzības un vieglprātības. Lūgšanas daudziem ir apnikušas. Bet Atklāsmes skatā, brīdī, kad cienīgais Dieva Jērs ņem aizzīmogoto grāmatu, augstas debesu būtnes ņem rokā zelta kausus pilnus ar kvēpināmam zālēm. Tās ir svēto lūgšanas. Vai mūsu lūgšanas ir liktas zelta kausos? Nekas tuvāk nav paskaidrots. Bet va­ram ticēt, ka. lūgšanas zelta kausos ir bijušas tādas, kam ir vērts tur atrasties. Kvēpināmās zāles tiek aizdedzinātas un izplata smaržu. Mēs zinām, ka smarža ir at­karīga no dedzinātā materiāla. Tā var būt patīkama un var būt nepanesama. Ir starpība, aizdedzināt izmeklētu koku sveķus vai gumiju. Pie goda krēsla ir smarža.

Ir tiešām nelietojamas lūgšanas, kuras nevar likt zelta traukos. Jēzus par tādām ir runājis, sevišķi farizeju lūgšanām. Tās bija paštaisnas, liekulīgas un citu apsūdzētājas lūgšanas. Citas bija pagāniskas pļāpāšanas pilnas. Tādu nav zelta kausos.

Bet ir lūgšanas, kuras lūgt māca Svētais Gars. Gars nāk palīgā, lai mūsu vājības iznīkst un varam lūgt saskaņā ar Dieva gribu. Ir labi, ka mēs lūdzam vieni paši, bet mūsu lūgšanu Meistars ir Svētais Gars. Viņš ir nācis no Dieva, ar uzdevumu, lai mūs mācītu lūgt. Būsim, uzmanīgi, meklēsim izšķirt, kādas lūgšanas ir Dievam pieņēmīgas, kādas nē. Lai arī mūsu šīs dienas lūgšanas ir tādas, kas tiek liktas debesu zelta kausos.

24. septembrī

Jēzus zina visu par mums

Pēteris saka: „Kungs, kāpēc es tagad nevaru tev sekot? Savu dzīvību es par Te­vi atdošu!” Jēzus atbild: „Savu dzīvību tu par mani atdosi? Patiesi, patiesi, es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīskārt būšu aizliedzis!”

Jāņa ev. 13:37–38.

Varam ticēt, ka Pēteris labi domāja un teica to, ko sajuta un gribēja. Viņa so­lījumā nebija nekā viltota. Tā var notikt ar katru ticīgo. Pēteris sevi nepazina, un jautāsim katrs sev, vai mēs paši sevi pazīstam? Bet Jēzus gan pazīst.

Jēzus pazīst mūsu grūtības un vājības arī tad, kad mēs tās nepazīstam. Pēteris solīja sekot Jēzum, kaut arī būtu jāiet nāvē. Bet tādam ceļam, viņš nebija sagatavots. Solījuma brīdī viņš nebija domājis par baigo un drausmīgo krusta nāvi. Pēc daudz piedzīvojumiem gan viņš to spēja, bet pagaidām vēl nē.

Pētera piedzīvojumi priekš mums ir nopietna mācība. Mums visiem vajag spēka no augšienes, tāpat kā Pēterim to vajadzēja. Pie tam ir jāievēro, ka arī pēc spēka no augšienes saņemšanas vēl vajadzēja daudz un dažādu piedzīvojumu, lai Pēteris būtu nobriedis asinsliecinieka nāvei.

Viena lieta ir skaidra. Jēzus neatstāj arī tad, kad krītam. Viņš par mums lūdz pirms krītam un pēc mūsu krišanas. Viņš domā par mums. Pēteris tika svētīts, jo Jē­zus par viņu rūpējās un ir nomodā arī par mums. Jēzus pazīst mūs un mūsu grūtības. Viņš zina, kādas vēl sastapsim nākotnē. Mēs nezinām, bet Viņš zina. Lūgsim, lai šodien nepaļaujamies uz savu zināšanu, labajiem nodomiem, un apņēmieniem. Izlūgsim spēku katram brīdim šai dienā un to darīsim vienumēr. Jēzus palīdzēs.

25. septembrī

Pielūgt un kalpot

Tad, Jēzus uz to saka: „Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu pielūgt un viņam vien kalpot!”

Mat. 4:10.

Visi cilvēki savā sirdī kaut ko godina, arī tad, kad to atklāti nesaka un ska­ļi nepielūdz. Daudzi kaut ko dievina, cilvēkam ir tieksme pielūgt, jo tas ir cil­vēka dabā. Par daudziem, var teikt, ka tie pielūdz „zelta teļu”. To sava laikā burtiski darīja Israēls tuksnesī. Šodien ar to saprotam kalpošanu materiālām vērtībām. Bagātībai. Tām dod godu, tām kalpo. Ir arī cēlāki dievināšanas objekti: zi­nātne, māksla, tēvija, u. c. Godina un pielūdz simboliski un burtiski. Cilvēki kalpo. 100% brīvība ir ilūzija. Absolūta neatkarība tāpat. Jēzus teica, ka tas, kas dara grēku ir grēka kalps. Verdzībā dažs ir saistīts mazāk, cits vairāk, bet kal­pība grēkam ir realitāte.

Dievs aicina kalpot Viņam. Kas nodod sevi kalpošanā Dievam, tas kļūst brīvs no kalpošanas grēkam un sātanam. „Dieva kalps” nav tikai garīdznieks. Vismazāk ap­dāvināts cilvēks, visvienkāršākā darba darītājs var būt Dieva kalps. Cilvēks ar vismazāko izglītību un pat bez tās var būt Dieva pielūdzējs, godinātājs un kalps. Cilvēks var izvēlēties kalpot Dievam, un kļūt brīvs no elku un sātana kalpības.

Kalpošana ceļ godā. Kāda jaunava strādāja par sekretāri Kara ministrijā, par sekretāri pie viena virsnieka pulkveža dienesta pakāpē. Viņas šefu paaugstināja par ģe­nerāli. Viņa turpināja tam kalpot. Vēlāk viņa saviem paziņam teica: „Man nebija ienācis prātā, ka reizē ar mana šefa paaugstināšanu visā ministrijā man paradīs pavisam citu cieņu.” Tā ir. Kas Dievam kalpo, to Dievs ceļ godā. Pat vismazāko un zemāko savu kalpu. Un Viņš dod izdevību visiem. Arī mums.

26. septembrī

Dzīvais vārds

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zo­benu,  un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un sma­dzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.

Ebr. 4:12.

Ir bezgala liela starpība starp citiem rakstiem, grāmatām un Bībeli. Neviena cita nav piedzīvojusi tik daudz uzbrukumu kā Bībele. Apvainojumi, kļūdu meklēšana, šaubas un zaimi — viss ir lietots pret Bībeli. Bet tik daudz laba kā Bībele, neviena cita grāmata pasaule nav panākusi. Nevienā citā nav tāda Dieva spēka, Dieva līdzda­lības un klātnības. To dara Gars, kas vārdu dara dzīvu, jo Dieva vārds un Gars šai grāmatā iet nešķirami kopā. Dzīve pierāda, ka šī vārda klausītāju un sekotāju dzīve ir bagāta ar svētībām, kas nāk no Dieva.

Ir nenoliedzami, ka šī grāmata iedod enerģiju un spēku, kādu citas grāmatas un cilvēku vārdi nespēj dot. Garīgais spēks un enerģija nāk no citas pasaules, nāk no debesīm, no Dieva un ne no cilvēkiem. Šī neizskaidrojamā enerģija ieiet cilvēku sirdīs, un liek cilvēkam staigāt tādus ceļus, kādus pats cilvēks nav gribējis iet. Pa­darīt darbus, kādus pats nebūtu iecerējis un, spējis veikt. Šis vārds vada uz die­višķu taisnību, kāda cilvēkam nepatiktu, bet kad to iegūst, tad tā dod taisnību, dvēseles mieru un prieku. Līdzību lietojot par zobenu, vārds spiežas dziļi mūsu grēcīgā dabā un izgriež „vēzi”, kas atnes nāvi — grēku. Šim zobenam ir arī dievišķa dziedināšanas vara. Dievs caur savu vārdu izglābj no mūžīgās nāves un iedod jau­nu dzīvības spēku. Par to priecājamies, jo tā ir debesu dāvana.

27. septembrī

Tuvu Dievam

Bet m.an paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu to Kungu, lai paustu visus Tavus darbus.

Ps. 73:28.

Vai ir labi būt tuvu Dievam? Daudzi no viņa bēg. Bet psalmists liecina, ka Dieva tuvums viņu aplaimo. Un patiess ticīgais liecina to pašu: ir labi būt tuvu Dievam. Kad tuvojamies Dievam, tad attālināmies no savtīgām iegribām, no patmīlības un sevis pašdievināšanas. Tad meklējam to, kas ir augstāks un lielāks, un tas ir Dievs. Kad tuvojamies Dievam, tad attālināmies no sava laikmeta ieradumiem, el­kiem, izpriecām un pārkāpumiem. Attālināmies no pasaules tīkliem un slazdiem. Laik­meta kārdinājumi nemīl Dieva tuvumu. Dieva tuvumā kļūstam brīvi no tiem.

Kad tuvojamies Dievam, tad iegūstam grēku piedošanas un svēto draudzības prieku. To piedzīvoja pazudušais dēls, kad tuvojās tēvam. Viņš atguva mājas un visu papilnam. Kad tuvojamies Dievam, tad tuvojamies arī kristīgo cilvēku biedrībai. Dieva ļaužu sadraudzība ir brīnišķīga, jo tā iet pāri tautu un valodu robežām. Kas nāk tuvu Dievam, ir tuvu brāļiem ticībā, biedriem krusta nešanā un Dieva darba darīta­jiem virs zemes. To un vēl daudz ko citu dod Dieva tuvums.

Kad tuvojamies Dievam, tad Viņu labāk pazīstam. Pravietis Daniēls aprakstot pastara laiku saka: „Bet tās aprindas tautā, kas pazīst savu Dievu, paliks stip­ras, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības.” Dan. II:32. Neviens tos nevarēs aizraut pazušanā. Būt tuvu Dievam ir prieks, jo cerība uz Viņu nepamet kaunā.

 

28. septembrī

Īzāka akas

Un Īzāks apmetās un no jauna atraka akas, kas viņa tēva Ābrahāma dienās bija izraktas un kuras filistieši pēc Ābrahāma nāves bija aizbēruši, un nosauca tās tādos pat vārdos, kā viņa tēvs tās bija saucis.

I Moz. 26:18.

Īzāks bija bagāts. Pagātnes svētību, kāda bija Ābrahāmarn, Dievs bija devis vi­ņa dēlam Īzākam. Akām bija liela nozīme un vērtība, jo lopkopjiem ir divi bagātības pamati: ganības un ūdens. Īzāka ienaidnieki un skauģi bija tie paši, kas vi­ņa tēvam bija. Tiem visvieglāk bija Īzākam kaitēt, aizberot akas. Bet akas atkal var atrakt un Īzāks to neatlaidīgi darīja.

Pēc tam, kad Īzāks bija tēva laika akas atracis, viņš tas nosauca tais pašos vārdos, kādos tēvs tas bija saucis. Labs piemērs tam, lai jauno paaudžu ļaudis cie­nītu tēvu darbus un paraugus. Tas sevišķi jāliek vērā garīgo principu un ticības mantojumā. Netrūkst „filistiešu”, kas tos nonicina un netrūkst garīgu cilvēku, kam tē­vu tikumi un garīgais mantojums ir kā aizbērta aka.

Rokot citu aku notiek, ka tad, kad tā ir izrakta, atkal nāk citi, to paņem, un izmanto. Ar naidu un skaudību ir jāsastopas arī mūsu dienās. Paņemt kaut ko gata­vu arī šodien daudziem patīk. Vienkārši pasaka: „Tas ir mans!” Bet Īzāks turpinā­ja rakt arī jaunas akas. Paraugs, kam ir vērts sekot. Kristietis var sākt vienmēr par jaunu atgūt zaudēto. Bez naida, bez pretošanās. Kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli – teica Jēzus. Jauna akā būs ūdens bagā­tība. Jauni svārki būs siltāki un skaistāki par veciem. Būs viegla sirds. Dievs atmaksā un dara bagātu. Dievs ir ar miera nesēju.

 

29. septembrī

Jabeca lūgšana

Un Jabecs piesauca Israēla Dievu palīgā, sacīdams: „Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manus robežu apgabalus, un kaut Tava roka būtu allaž ar mani un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” Un Dievs lika tam notikt, ko viņš bija lūdzis.

I. Laiku gr. 4:10.

Jabeca vārds nozīme „sāpes”, jo viņa māte to dzemdējot daudz cietusi. Jabeca lūgšana šķiet miesīga, jo viņš ir lūdzis plašus īpašumus un miesīgu veselību, bet lūgšana tika paklausīta. Laicīgas svētības var būt bīstamas. Laba veselība tam, kas nepazīst sāpes, var darīt cilvēku cietsirdīgu. Manta un nauda var cilvēku darīt ne­jūtīgu pret nabagu un cietēju vajadzībām. Bagātība dod slavu, kas padara lepnu un iedomīgu. Bet Jabecs tika godāts un nav sacīts, ka nebūtu Dievam paticis.

Ir svētības, kuras ir grūti par tādam atzīt. Vajā veselība un miesīgas ciešanas. Bet tikai Dievs var izšķirt, kas kuram nāk par labu. Dievs zina arī to, kam laicīga labklājība nāk par svētību un kam ne. Dieva rīcība dažreiz ir grūti sapro­tama, bet tā ir vienmēr pareiza. Varam ticēt, ka Jabecs savā dzīvē ar savu labklā­jību godināja Dievu. Ja Dievs mums tādu dod, tad lai esam Viņam pateicīgi. Lai sa­vu veselību un mantu lietojam tā, kā Dievam patīk. Dieva svētība jau nav tikai sāpes un nabadzība vien. Tā var būt arī veselība un labklājība. Pateicies par to, ko tev Dievs ir devis un lieto ar prieku.

 

30. septembrī

Dieva dāvana

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

2. Tim. 1:7.

Savam jaunajam darba biedram apustulis Pāvils raksta iedrošinājuma vārdus. Visiem ticīgiem pienāk brīži, kad liekas tā: visur, kur vien ej, ir kaut kas slikts.

Sirds gaida kaut ko labu un iepriecinošu, bet nekā tāda nav. Uzmācas nemiers un maz­dūšība. Bet Dievs dod spēka garu. Ar to varam sastapt katru pretestību. Pārdzīvot baiļu un nespēka brīžus. Ja mūsu cilvēciskie spēki ir par vājiem, Dieva spēka gars, lai cik lēns un kluss, ved uz uzvaru.

Dievs dod mīlestības garu. Ir labi, ja neskatāmies uz to, kādi ir dzīves apstāk­ļi. Nedz kādi ir mūsu ticības biedri un cik varens laika gars. Dieva mīlestības gars gaiši parāda Dieva bagātīgo godību un laipnību, ar kuru Viņš savējos uztur un apdāvina. Mīlestības gars liek mīlēt brāļus un draudzi. Mīlestības gars liek palī­dzēt tuvākam. Mīlestības gars saista pie Dieva darba virs zemes.

Dievs dod savaldības garu. Notikumi dzīvē dažreiz „izsit no sliedēm”. Pietrūkst pacietības un orientācijas. Ir jāsavaldās, lai nenoskrietu no ceļa un nenotiktu ka­tastrofa. Tad palīdz Dieva savaldības gars. Savaldība ir vajadzīga arī sajūsmas brīžos. Vajadzīga tad, kad ir prieka pārpilnība. Savaldība ir vajadzīga bēdās, cīņās un ciešanās. Jēzus bija savaldīgs visās situācijās. Mums tas ir grūti, bet raudzī­simies uz Viņu un pateiksimies Dievam, ka Viņš labprāt dod spēka, mīlestības un savaldības garu. Arī šodien, kad nezinām, ko piedzīvosim.

1. oktobrī

Gudra aizlūgšana

Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesau­cam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem, un pieaug­sit Dieva atziņā. Bet Viņš savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.

Kol. 1:9–11.

Pāvils bija sapratis, ka kolosiešu pirmā, lielā vajadzība bija, lai viņi varē­tu ar visu atziņu skaidri izprast un zināt Dieva gribu. Un kā ir ar mums? Kaut arī mēs Dieva gribu zinātu visā skaidrībā! Dažreiz domājam, ka to zinām, ļoti labi un kādu daļu patiesi zinām. Bet kad pienāk grūti brīži, tad ir tikpat grūti izšķirt un izprast tāpat kā bija taisnajam Ījabam. Vienā ziņā mūsu lūgšana lai ir klausīšanās, ko Dievs teiks. Mēs sakām, lai notiek Viņa prāts. Bet kas attiecīgā situācijā ir Viņa prāts? Ir uzmanīgi jāklausās, ko Dievs saka. Klausīsimies, Viņš runās!

No Pāvila lūgšanas varam spriest, ka ticīgiem dažreiz nav jāzina nākotne, bet lielas patiesības, kādas kristietim jāliek vērā. Svētie dzīves principi ir visaug­stākie un tie ir jāliek pirmā vietā. Tad nākam pie skaidrības un varam pareizi pil­dīt Dieva gribu. Lūdzējam jābūt praktiskam, jo dzīve nav sapnis. Dievs grib, lai esam reāli ļaudis savās domās, vārdos un darbos. Lūgšana un dzīve lai iet roku rokā. Dievs ir tas, kas tad mums dod gan iegribēšanu, gan padarīšanu pēc sava labā prāta. Nodosim sevi Viņa kalpībā, Viņa rokā.

 

2. oktobrī

Kristus ir mūsu Kungs

Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam, savam Kungam, un ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad vai dzīvojam, vai mirstam — mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs par mirušiem un dzīviem.

Rom. 14:7–9.

Cilvēku dzīvē ir daudz kungu. Bet vai katrs kungs ir labs? Kāds cilvēks atstāja smēķi. Kad draugi viņam jautajā, kāpēc to darījis, viņš teica, ka esot par lepnu, lai tāds smirdošs krāmis viņam būtu par kungu. Ir jau gan tādi kungi, kurus varētu respektēt: sabiedrība, labi biedri, darbs. Bet ticīgam tie nav kungi. Ir jaunas re­liģijas — elkdievīgas, dēmoniskas. Reliģija nokāva Jēzu.

Mūsu Kungs ir Jēzus Kristus, tā ticam un apliecinām. Viņš ir Dieva izredzēts un iecelts. Mēs darām pareizi, ja atzīstam par savu augstāko Kungu nevis kādu cil­vēku, bet Dieva iecelto. Kristum ir tiesības būt par mūsu Kungu, jo Viņš ir miris par mums. Neviens cits no nav darījis. Ne sabiedrība, ne darba biedri, neviens nav miris par mūsu dvēseli. Ir reliģijas, kas sadarbojas ar eņģeļiem un dēmoniem. Bet tie nav par mums miruši un augšāmcēlušies. Viņiem nav Visaugstākā pilnvaras.

Kristus ir Kungs tāpēc, ka ir uzvarējis nāvi. Viņa vara ir dzīvības vara. Citi kungi mirst, bet vairs neuzceļas. Un Kristus tiesās viņus visus. Mēs varam ar prie­ku Jēzum teikt: Mans Kungs un mans Dievs! Tas ir vislabākais, ko varam apliecināt un kam varam kalpot. Kalposim dzīvam, visspēcīgam un mīļam Kungam!

 

3. oktobrī

Ticības varenība

Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to kas, cerams, pārliecība par neredzamām lietām, jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā; ka no neredzamā ir cēlies redzamais.

Ebr. 2:I–3.

Visa šīs vēstules 2. nodaļa stāsta par ticības varenību. Tā ir bijusi varena senatnē un ir tāda šodien. Ticības spēks ticīgo vada un nes Dieva noliktā ceļā. Šeit lasām par Ābrahāmu un Sāru. Dabā ir likums, kas nosaka gadus un vecumu, kad ģimenē var rasties pēcnācēji. Bet ticība ir pārāka par dabas likumiem. Kad Dievs ir devis solījumu, tad Viņš liek 100 gadu vecai, nespēcīgai sievai dzimt mantiniekam. Dievs liek gaidīt, bet pilda solījumu. Dotu solījumu tiem, kas tic.

Ticība ir pārāka par cilvēku piedzīvojumiem. Par to stāsta Noas dzīve. Sim­tiem gadu cilvēki dzīvoja un paļāvos uz to, ka pasaule bija pastāvējusi neapdrau­dēta. Bet nekādi senču piedzīvojumi nenovērsa ūdensplūdus. Dievs stāv klusu gadu simtiem, ilgi, bet ja Viņš runā, tad dzīvību paglabā tikai tie, kas Viņam tic.

Ticība ir pārāka par brīnumiem, dzīves privilēģijām un reliģiskiem ticējumiem. Nenotiek nekas, ko Dievs nav atļāvis vai pavēlējis. Bet kad Dievs ko saka, tad tas notiek. Ticība dara Dievam patīkamus. Cīnīsimies turēt ticību. Paļausities Die­va nodomiem un Viņa vadībai. Lūgsim, lai Viņš mūs uztur ticībā savam mūžīgam vār­dam. Tad piedzīvosim, ka Viņa spēks mūs uzturēs, vadīs un darīs par uzvarētajiem.

4. oktobrī

Redzēt Tēvu

Filips viņam saka: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: „Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?”

Jāņa ev. 14:8–9.

Ir ļaudis kam, ir vēlēšanās redzēt Dievu. Un šī vēlēšanās nav tikai viegla ziņkārība. Tā ir vēlēšanās tuvoties Dievam kā Tēvam, pie kā var nākt un saņemt to, ko pasaule nespēj dot. Mantot mūžīgo dzīvību un spējas dzīvot augstāku, tīrāku un, skaistāku dzīvi nekā zemisko. Tāda bija Filipam, un ir arī mums.

Jēzus dod uzskatāmu un saprotamu atbildi. Viņš norāda uz sevi un paskaidro, ka tas, kas redz Viņu, redz arī Tēvu. Tēvs ir tāds pat kā Viņa Dēls Jēzus, mīlestības pilns, labdarīgs, līdzcietīgs un taisns. Jēzus dzīve bija katram redzama un tā rādīja nepazīto, neredzamo Dievu, kurš sevi darīja redzamu un pazīstamu caur savu Dē­lu Jēzus Kristu.

Kas redzēja Jēzu, tas redzēja, ka Tēvs ir mīlestība. Kas redzēja Jēzu, tas re­dzēja piedevīgu Dievu. Kas redzēja Jēzu, tas redzēja visspēcīgu Dievu, kas dara dzīvus mirušos. Un mēs vēl šodien varam redzēt Jēzu, jo Viņš ir pie mums caur savu vār­du un Garu. Iedami dienas gaitās, piedzīvodami priekus un bēdas, raudzīsimies uz Jē­zu. Tad piedzīvosim, ka visas mūsu vajadzības tiks piepildītas, jo debesu Tēvs no savas bagātības mums visu sniedz caur savu Dēlu Jēzu Kristu.

5. oktobrī

Ciešanu sadraudzība

Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību, tā es pielīdzinos Viņa nāvei.

Fil. 3:10.

Netālu no mūsu pilsētas notika briesmīga katastrofa. Divi autobusi brauca aiz lielas petrolejas transporta mašīnas. Tā negaidīti sagriezās šķērsām ceļam, apgā­zās un aizdegās. Aizdegās abi autobusi, jo visapkārt izplūda degviela. Tikai nedau­dzi izglābās no liesmu jūras. Visi braucēji bija no tālas pilsētas. Padomāsim ta­gad! Tad vēlāk tie, kuri izglabās, dzīvē satiksies, viņiem visiem būs viena doma un saruna: „Ak vai! Kā toreiz mums gāja...” Un viņi jutīsies tuvi un sadraudzīgi.

Ir kāda sadraudzība, par kuru stāsta evaņģēliji. Uz Golgātas ir trīs krusti ar trim piesistiem. Vidū ir Jēzus. Viņam blakus viens bezdievīgs zaimotājs. Otrā pusē atgriezīgs ļaundaris, uz kura grēku sūdzi un lūgumu Jēzus apsola: „Šodien tu būsi ar mani paradīzē!” Mēs varam ticēt, ka Jēzum šis atgriezīgais grēcinieks, krusta biedrs, bija mīļš ciešanu draugs, ieejot paradīzē. Uz mūžību. Tāpat tāds bija atgriezīgajam ļaundarim viņa Pestītājs. Ciešanu biedri paradīzē…

Tādu Jēzus ciešanu biedru ir neskaitāms pulks. Tie, kas caur Viņa ciešanām ir izglābti, ir Jēzus draugi. Viņiem šai zemes dzīvē ir daudzkārt jācieš sava Glābēja vārda dēļ. Bet šais ciešanās ir sadraudzība. Tā dod augšāmcelšanās spēku. Ar to patiess kristietis dzīvo uzvaras dzīvi. Jo Jēzus ir mūsu augšāmcelšanās un dzīvība. Jau virs zemes, pēc tās mūžīga sadraudzība ar savu Glābēju. Domāsim par to šodien!

6. oktobrī

Dārgumu novērtēšana

Bet Viņš teica: „Tiešām, es jums saku, nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus. Kas to daudzkārtīgi neatda­būs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi.

Lūk. 18:29–30.

Cilvēku patika un vērtējumi nav vienādi. Garīgi noskaņots cilvēks nemaina garīgus dārgumus pret laicīgiem labumiem. Materiālistam Bībeles patiesības, lūgšana un dievbijība šķiet mazvērtīga. Bet tam, kas seko Jēzum, tie ir dārgumi.

Ir jau vērtības, kas katram normālam cilvēkam ir jāciena. Vecāku mājas. Tās dažreiz pareizi novērtējam tikai tad, kad esam tās zaudējuši. Godīga draudzība ir augsti vērtējama. Godīgs darbs, lai cik grūts, prātīgam cilvēkam ir laime. Šādas vēr­tības nav ienaidā ar Dievu. Bet var notikt, ka tās kavē kalpot Dievam, un nekas ne­drīkst būt tik augsts un dārgs, kas cilvēku atturētu meklēt Dieva valstību. Un da­rīt Dieva darbu.

Ieiet Jēzus mācekļu pulkā nozīmē daudziem palikt tuvākiem par ienaidnieku un pazaudēt savējo labvēlību. Bet Jēzus savos vārdos neatzīst nekādu kompromisu un daudzreiz cilvēkam ieteic, lai sarausta visas saites, kas kavē sekošanu Viņam. Se­kot Jēzum un Viņa padomam klausīt, nozīmē to novērtēt augstāk par visu citu un izvēlēties augstākos dārgumus. Visiem Viņš neprasa pamest savas mājas un radus, bet garīgā nozīmē tas daudziem ir jādara. Ja to ir jādara tev, tad neskumsti! Dievs vi­su atdos simtkārtīgi un daudzreiz jau šinī dzīvē. Novērtē un izvēlies visdārgāko!

7. oktobrī

Apgāde

Un viņi ēda un visi paēda, un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpad­smit kurvjus.

Lūk. 9:17.

Ar šiem vārdiem nobeidzas stāsts par pieci tūkstoši vīru paēdināšanu. Jēzus tā­pat kā Viņa Tēvs un Dievs gādā par cilvēku vajadzībām. Bez Dieva gādības mēs aiz­ietu bojā. Jēzus gādāja par garīgām un arī laicīgām vajadzībām. Viņš zināja, ko nozīme būt izsalkušam. Varbūt Viņam bērnībā nebija pārpilnības un Viņam bija laba ēstgriba. No Viņa mācāmies, ka ēšana nav tikai kaut kas miesīgs vien. Tā mūs saista ar debesu Tēvu, kurš dod dienišķo maizi un veselību.

Maize ir brīnums. Brīnums arī mūsu ikdienā. Zemnieks ir gājis uz tīrumu, to apstrādājis un iesējis sēklu. Tad notiek tā kā ir rakstīts. Cilvēks guļ un ceļas un nenomana kā sēkla aug. Kad pienāk rudens, tad raža ir bagāta. Kā rodas šī pilnība? Izauga? Kāpēc izauga? Kāpēc viss tā notika? Tā ir Dieva apgāde, Dieva brīnumdarbs.

Visur ir Dieva kārtība. Varbūt lasīdami notikumu tuksnesī to vismazāk ievēro­jam. Kristus ieved kārtību un pavēl ļaudīm apsēsties grupās pa piecdesmit. Tur bi­ja simts grupas. Padomājiet par to! Izsalkuši ļaudis mēdz lauzties pie ēdiena „kā vilki”. Pat tādi, kas nemaz nav īsti badā. Katrs grib būt pirmais. Kristus to neat­ļauj. Turies savā grupā, un gaidi mierīgi. Neskrien citiem priekšā. Nekavē kalpotā­jus. Dievs ir kārtības Dievs. Šis notikums māca daudz, bet šoreiz ievērosim, ko tas māca par Dieva brīnišķo apgādi un kartību. Būsim Dieva dāvanu cienītāji un kārtības ievērotāji. Šī diena būs brīnišķīga.

8. oktobrī

Īslaicīga laime

Ticības spēkā Mozus, liels izaudzis, liedzās saukties par faraona meitas dē­lu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu, nekā īsu laiku baudīt grēcīgu laimi.

 Ebr. 2. 24–25.

Lasot šos vārdus ieraugam kādu negaidītu patiesību Svētajos tekstos. Tā ir iz­teikta  vārdos: grēcīga laime. Vai tāda ir? Ticīgiem ļaudīm arvien gribas pilnīgi atmest domu, ka grēkā būtu kaut kas no laimes. Tāda var gan būt, jo pasaules ļau­dis dzīvo smieklos un jautrībā. Bet Dieva vārds saka, ka tā ir īsu laiku. Pēc šī īsā laika nāk sāpes, rūgtums, nemiers, izmisuma un nāve. Tad mūžīga nelaime...

Dieva vīrs Mozus bija gudrs vīrs. Viņš bija salīdzinājis no mātes mantotās Dieva tautas patiesības ar Ēģiptes elku māņiem un izlaidību. Ticības spēkā, redzē­dams Dieva tautu verdzībā, atrada, ka ir labāk būt kopā ar to un ciest ļaunumu. Dieva ļaudīm arī mūsu dienās arvien ir kādas ciešanas, kuras pasaules ļaudis ne­pazīst. Krusts, ko brīvprātīgi nes patiesie Kristus mācekļi un sekotāji. Tāda izvēle, saistīties ar Dieva ļaudīm, dažu labu atbaida un, tādi izvēlas grēcīgas lai­mes dzīvi. Bet tā ir īsu laiku, saka Dieva vārds.

Ciest ļaunumu kopā ar Dieva ļaudīm, panest izsmieklu un nicināšanu, nav vieg­li. Lai to darītu, vajag daudz gribasspēka. To dod Dieva dāvinātā ticība, pie kuras visi varam būt dalībnieki. Katru dienu sākdami, lūgsim no Dieva ticības spēku. Dievs to dos šodien un ar to iesim kopā ar Dieva ļaudīm, kuriem Dievs ir no­lēmis dot mūžīgas un nebeidzamas dzīvības laimi. To baudām jau šinī dzīve.

9. oktobrī

Jādzīvo gudri

Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojiet; nevis kā negudri, bet kā gudri.

Efez. 5:15.

Rakstot savas vēstules draudzēm apustulis arvien piemin cilvēku neprātu, ar ko daudzi dzīvo negudru dzīvi. Aiziet postā, ciešanās un pazušanā. Dievs aicina cilvēkus gudrai dzīvei virs zemes un laimīgai mūžībā. Uz negudru dzīvi cilvēki tiek kārdināti tik ļoti, ka apustulis atzīmē to ar vārdiem: dienas ir ļaunas. Un mūsu laikā tās nav labākas.

Jautāsim sev: vai mēs apzināmies un liekam vēro to, kas notiek mūsu dienās? Par pasauli nav daudz ko runāt, jo daudzi dzīvo neprātīgi, sevi saindēdami ar sal­do grēka indi. Ir nopietni jālūdz no Dieva gudrība, lai izbēgtu no posta, kurā grimst neprātīgi ļaudis. Dievs labprāt dod gudrību, nevienam nepārmezdams, jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam.

Nevar teikt, ka mūsu garīgie darbinieki neko nedarītu, lai ļaunajās dienās ticīgiem palīdzētu. Ir visādi plāni, organizācijas un studijas. Ar tām var kaut ko palīdzēt, bet iedot vajadzīgo gudrību neparedzētās dzīves situācijās, tomēr tie nespēj. Lielākā atbildība ir katram par sevi pašu. Apustulis saka, lai raugās nopietni. Lūgsim, lai Dievs dod atvērtas, apgaismotas gara acis, ieraudzīt ienaid­nieka viltību. Lai dod spēku ik dienas un brīdi sacīt nē savām iekārēm un ienaid­nieka viltum. Ļaunajās dienās Dievs dod vajadzīgo gudrību un palīdz dzīvot gudru dzīvi.

10. oktobrī

Žēlastība ir jāattaisno

Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņē­muši.

2. Kor. 6:1.

Būtu viegli, lasīt šos vārdus un domāt – nu, tas ir teikts korintiešiem! Bet kā mēs darām, kad klausāmies sludināto vārdu dievnamā un ņemam dalību pie Svē­tā Vakarēdiena? Ir daudz garīgu labumu, ko saņemam, gan tieši no debesīm neredza­mā veidā, gan to, ko Dieva skubināti cilvēki mums ir devuši! Aicinājums ir, lai nebūtu velti saņēmuši Dieva dāvanas. Lai attaisnotu dāvanu saņemšanu.

Daudz ticīgiem ļaudīm ir bijusi liela Dieva žēlastība piedzimt no ticīgiem vecākiem. Viņi varēja jau agrā bērnībā pielūgt debesu Tēvu kopā ar tēvu un māti. Labā sēkla iekrita mīkstā, padevīgā sirdī, tika sargāta dievbijīga namā un iesakņojās uz visu mūžu. Dieva griba bija, lai dzīve būtu tīra, labiem darbiem bagāta. Liela atbildība ir ar tādu augstu privilēģiju apbalvotiem cilvēkiem.

Dieva žēlastību daudzi ir saņēmuši tad, kad tika izrauti no pasaules un grēku dumbrāja. Dieva žēlastība veda uz gaišu dzīvības ceļu. Varbūt draugi, ģimenes lo­cekļi palika pazušanas ceļā, ar nicināšanu novērsās no jauna Dieva bērna un turpināja iet pazušanas ceļu. Izturi, pieķeries jo cieši savam Glābējam un attaisno tev iedoto žēlastību!

Varbūt Dievs tevi ir aicinājis savā darbā draudzē un ticības brāļi tev ir uzticējuši cienījamu amatu. Esi uzticīgs un kalpo ar skaidru sirdi! Visiem, visiem mums Dievs ir dāvinājis daudz žēlastības. Centīsimies to attaisnot šodien!

11. oktobrī

Kur ir izslāpušie?

Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!

Jes. 55:1.

Dievs aicina pie dvēseles barības un atspirdzinājuma. Dāvina svētības un spēku bez maksas. Tā bija sendienās un ir vēl šodien. Kā cilvēki atsaucās uz šo aicinājumu? Nav daudz to, kas izsalkuši un izslāpuši steidzas pie Lielā Devēja, lai apmierinātu savu dvēseli. Varam jautāt: kur ir izsalkušie un izslāpušie? Misiones sanāksmēs gan dzirdam par nabaga izsalkušiem ļaudīm, un arī pārmetumu ticīgiem, ka tie būtu cietsirdīgi patmīļi, kas nebēdā par izslāpušiem pēc pestīšanas. Bet reālā dzīve rāda, ka tādu izsalkušu un izslāpušu ir maz. Daudziem Dieva svētības neinteresē. Interese ir pie pasaules lietām un miesīgas dzīves labumiem.

Bet pasaules lietas neapmierina dvēseli. Ļaudis maksā naudu par to, kas nav maize un atdod darba sviedrus par to, kas neder uzturam. Liksim vērā Jēzus vārdus par svētīgiem ļaudīm. Tiem, kas ir izsalkuši un izslāpuši pēc taisnības. Noskumuši, lēnprātīgi, gara nabagi. Visas šādas ilgas, slāpes un izsalkumu Dievs mums šo­dien piedāvā caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Mēs varam izvēlēties būt par svētīgiem ļaudīm. Kaut ar kā tādi, „kam nav naudas”, iesim pie debesu Tēva pazemīgā lūgšanā, tad no Viņa saņemsim bagātas svētības. Mūsu Tēvs debesīs ir labs. Svētīts lai ir Viņa vārds!

12. oktobrī

Noraidīts piedāvājums

Atkal velns to ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda viņam visas pasau­les valstis un viņu godību. Un uz to saka: „To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Un Jēzus uz to saka: „Atkāpies sātan! Jo stāv rakstīts: Tev būs Dievu, savu Kungu pielūgt un Viņam vien kalpot.”

Mat. 4:8–10.

Sātana piedāvājums bija pārgalvīgs un nekaunīgs. Viņš labi zināja, ka Jēzus bija tas, caur ko pasaule bija radīta. Radītajam piedāvāt kaut ko tādu, kas patiesībā jau bija viņa īpašums universā, un ka Tēva nodoms ir dot visu viņa rokā. To pašu sātans dara ar cilvēkiem, piedāvājot to, kas viņam nepieder.

Sātans kārdina cilvēkus ar pasaules godību, izpriecām, slavu un varu. Ticīgie ļaudis to piedzīvo katru dienu. Neviens neesam pasargāti no kārdinājumiem, ar to, ko pasaulē var sasniegt mantu un „laimīgu dzīvi”. Ticīgam cilvēkam, katru rītu ir jāiziet dienas gaitā, apbruņotam ar apziņu, ka vienīgi Dievam ir jādod gods, To jā­pielūdz un jādara Viņa prāts.

Jēzus teica saviem mācekļiem, ka Tēva labais prāts ir dot Viņa ganāmam pulci­ņam mūžīgo valstību. Šo Tēva labo prātu neviens nevar grozīt un padarīt neesošu. Lai cik vāji esam, lai cik nabadzīgi, salīdzinot ar pasaules bagātību un godību, mēs dzīvojam ticībā debesu Tēva nodomam mums dot mūžīgo valstību. Tā būs neiznī­cīga, neatņemama un ar neizteicami lielāku godību nekā visas pasaules valstis. Mums nevajag cita kunga kā To, kuru esam izvēlējušies un kuru pielūdzam un kam kalpojam. To darīdami panāksim, ka kārdinātājs atstāsies.

13. oktobrī

Tikai cilvēks

Celies, Kungs, lai cilvēks nedabū virsroku, lai tautas saņem savu tiesu Tava vaiga priekšā! Iztrūcini tās, ak Kungs! Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki!

Ps. 9:20–21.

Kāds mācītājs bija aizgājis uz psihiatrisko slimnīcu apmeklēt savu paziņu. Tur viņš sastapa kādu cilvēku, kas viņam pienācis klāt teica: „Vai tu zini, kas es esmu? Es esmu dievs!” Mēs saprotam, ka to teica cilvēks, kas pats nezināja, ko runāja. Bet daudz normālu cilvēku domā, runā un dzīvo it kā viņi būtu visu zinātāji, visa spējīgi un vareni. Lielo un vareno Dievu tie nicina un ja atklāti to nesaka, tad dzīvo tā it kā Dievs būtu nevajadzīgs un atmetams.

Cilvēki, kas atmet Dievu, kļūst bīstami. Ne velti paši cilvēki ir dažreiz spiesti teikt, ka cilvēks ir cilvēka vilks. Bet cits sakāmvārds teic, ka lieliem kungiem ir garas rokas, bet tās neaizsniedz debesis. Ķēniņš Dāvids to visu savā laikā bija novērojis un saprata briesmas, kādas rada cilvēki ar šādu dzīves ziņu.

Tādēļ viņš lūdz, lai Dievs tādus iztrūcina. Un Dievs to dara. Saimnieciski, politiski – visādā veidā Dievs runā un it kā ar savu pirkstu rāda, lai iet laukā no savas iedomības un lielības. Cilvēks nevar aizbildināties, ka Dievs nekā nesaka. Un lepnums vienmēr ved uz krišanu. Bet mēs atzīstam, ka esam tikai cilvēki. Cilvēki, kam vajag Dieva padoma, Dieva sargāšanas un vadības. To meklējam šodien. Dievs lai apgaismo mūsu ceļu uz Viņa valstību. Tur kalposim labāk nekā spējam šodien.

14. oktobrī

Mozus dziesma

Mans spēks un mana dziesma ir tas Kungs. Viņš ir tas, no kā man nāk glābšana! Viņā ir mans Dievs – es Viņu slavēšu. Viņš ir mana tēva Dievs – es Viņu paaugsti­nāšu! Tas Kungs ir varens karavīrs – Kungs ir Viņa vārds!

2. Moz. 15:2–3.

Bībeles pēdējā grāmatā apustulis Jānis raksta par savu ieskatīšanos mūžībā un izglābto pulku, kas dziedās Dieva kalpa Mozus un Jēra dziesmu. Abas dziesmas ir par Visvareno Dievu, kurš ir izglābis no nāves savus ļaudis. Mozus dziesma ir par laicīgu izglābšanu, Jēra dziesma par mūžīgo pestīšanu un dzīvību.

Šodien ikviens ticīgs un atpestīts cilvēks var izjusti lasīt un saprast arī Mozus Dziesmu. Mozus slavē Dievu, kurš ir varens un nepārspējams karavīrs. Viņš izglābj no ienaidnieka karaspēka un liek tam iet bojā jūras dzelmē. Nespēcīga bēgļu tauta, visi, ieskaitot sievas un bērnus, piedzīvo brīnišķīgu atbrīvošanu no ver­dzības. Par laicīgu brīvību jādod godu visvarenam Dievam.

Mēs visi grēkodami bijām kļuvuši par gūstekņiem un pazušanai lemtiem ļaudīm. Mūsu Atbrīvotājs ir Dieva Jērs, kurš ir varens atpestīt no grēka, no nāves, no pazušanas. Ir sagādāta mūžīga brīvība visiem, kas pieder Dieva Jēram. Varam prie­cāties par varenu pestīšanu un negribam, nekad to aizmirst. Israēla gadījumā var­būt daudzi, kuri pie Sarkanās jūras dziedāja Mozus dziesmu, to vēlāk tuksnesī aiz­mirsa un kurnēdami tuksnesī nomira. Izglābtie caur Kristu, Dieva Jēru, lai ikdienas un ik brīdi godinām Dievu un savu Glābēju, tam sekodami un kalpodami. Tad varam pievienoties abām — Mozus un Dieva Jēra dziesmām.

15. oktobrī

Dienas skaitot…

Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam.

Ps. 90:12.

Dievu lūdzot Mozus piemin cilvēka mūža gadu skaitu, kuru rēķina ap 70 vai 80 gadiem. Salīdzinot ar mūžību, cilvēka mūžs ir niecīgs. Bet Mozus neapstājas pie gadiem. Viņš atrod, ka arī mūža dienas ir ļoti vērā liekamas, jo, dienas dzīvodami, varam iegūt gudru sirdi, vai palikt negudri, attiecība uz Dievu un mūžību.

Dienu nav daudz. Tas aizsteidzas ātri. Rītdiena ir nedroša, jo tiekam aizrauti kā plūdos. Tieši tāpēc, ka dienas ātri aizsteidzas, mums tās ir rūpīgi jāskaita. Dienas skaitīdami un sevi vērodami, lai arvien meklējam mantot dievišķo gudrību. Gudrību, kas nāk no augšienes, kas vada un palīdz piepildīt Dieva gribu un nodomu mūsu dzīvē, liekot vēra arī aicinājumu mūžībai.

Mūsu paraugs ir Jēzus. Viņš savu Cilvēka Dēla dienu skaitīšanu ir skaidri iz­teicis ar vārdiem: „Man nākas strādāt Tā darbus, kas mani sūtījis, kamēr ir diena, nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” Jāņa ev. 9:4. Dieva prātu darīdami, dienas pareizi lietodami, esam īsti Jēzus brāļi un masas.

Nav atkārtoti jāatgādina, ka dzīve virs zemes ir dota tikai vienu reizi. To visi zinām. Bet dzīve ir ieguldījuma laiks nākošai, mūžīgai dzīvei. Ātri aizejo­šas dienas varam izmantot krādami vērtības nākošai dzīvei. Mūžība atklās, cik gud­ri esam bijuši virs zemes. Īslaicīgās dienas virs zemes skaitīdami. Uz to Dievs aicina, māca un dod spēku, un gudrību šodien.

16. oktobrī

Aizbildināšanās

Un tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties.

Lūk. 14:18.

Šie vārdi ir no Jēzus līdzības par cilvēkiem, kuri bija ielūgti lielā mielas­tā. Līdzību Jēzus stāstīja kā atbildi uz kāda cilvēka spriedumu, kurš teica, ka ir svētīgs tas, kas ēdīs maizi Dieva valstībā. (15. p.) Ar šo līdzību Jēzus grib sacīt, ko nepietiek pareizi domāt un runāt, bet gan pareizi izvēlēties un tad pareizi darīt. Runāt pareizi runā daudzi, un sevišķi tad, kad spriež par citiem, bet cik ir to kas dara pareizi?

Garīgā dzīvē ir daudz atvainošanas un aizbildināšanas. Sevišķi tad, kad tiek ielūgti iet dievnamā, piedalīties draudzes un garīgā darbā. Dievnams ir tālu. Laiks ir slikts. Dievkalpojums pārlieku garš. Draudzē ir šis un tas nepareizs. Es nevaru izdarīt citiem pa prātam. Maniem mājas ļaudīm nepatīk, ka es šodien eju. Es esmu visu nedēļu grūti strādājis. Pats Dievs ir iedevis atpūtas dienu.

Aizbildināšanās turpinās. Draudze ir arī liekuļi. Tie samaitā labsajūtu. Un draudžu ir daudz visu visādu. Nevar droši zināt, kura ir īstā. Galvenais jau tas, ka es pats nespēju nodzīvot tik svētu dzīvi, kādu no manis gaida. Dievs visu zina.

Bet Dievs neatzīst un nepieņem nevienu aizbildināšanos. „Jo es jums saku, ne­viens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu,” deklarē Jēzus. (24. p.). Pie­tiek, ka daudzreiz domājam tikai par grūtajiem šķēršļiem. Ir labāk un svētīgāk, ka domājam par labo, skaisto un svētīgo, ko mantojam piedaloties Dieva draudzē un darbā. Jo labumu ir daudz vairāk nekā domājam un spējam saskaitīt.

17. oktobrī

Aizmirsts jautājums

Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priek­šā. Un izvedis tos ārā sacīja: „Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?” Vi­ņi atbildēja: „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.”

 Ap. d. 16:29–31.

Šai notikumā ir cietuma sarga jautājums par to, kas jādara, lai tiktu pestīts. Par šādu jautājumu apustuļi varēja priecāties, jo viņi redzēja, ka tur bija kāds, kas gribēja klausīties pestīšanas vēsti un padomu. Žēl, ka šodien mēdz būt citādi. Kāds zobgalis reiz teica: „Jūs, evaņģēlisti un sludinātāji nāciet pie mums ar atbildēm, tam, ko mēs nemaz neesam, jautājuši.” Ar citiem vārdiem: ko jūs uzbāžaties? Ļaužu jautājumi šodien ir par laiku, par jaunākiem, notikumiem, politiku, modi, no­dokļiem un peļņu. Bet par pestīšanu? Kam tad tā tāda interese?

Dieva kalpiem un lieciniekiem šodien ir jārunā par lietām, kas tikai reti kā­diem interesē. Tāds jautājums, kāds bija cietuma sargam, ir retums. Pat noziedznieki sevi neatzīst par pazudušiem. Mūsu štata galvas pilsētā pirms vairāk kā 30 gadiem bija laupītājs, kuru iesauca par „Sarkano gaismu”. Viņš nakšu uzbrukumos lietoja sarkanas gaismas spuldzi. Kad viņu apcietināja, viņš teica: „Par mani raksta visos laikrakstos.” Lepojās ar to. Viņš pavadīja 30 gadus cietumā, bet izlaists gaidīja, ka būs slavens. Draudēja radiem un pazīstamiem. Viņu kāds nošāva.

Farizejs lūdza Dievu un sacīja: „Es tev pateicu, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki…” Tādi ir radikāļi, kas atklāti saka, ka viņiem pestīšanas nevajag. Ir daudzi cietsirži, kuri nesaka nekā. Nejūtīgi. Ja esam piedzīvojuši žēlastību, ka Dievs mūsu sirdis ir salauzis, tad dzīvosim pazemībā un pazemīgi liecināsim tiem, kas labprāt grib tapt pestīti. Par to debesis priecāsies.

18. oktobrī

Apsargāts īpašums

Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā. Bet kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas pa­ļāvās un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar mani, tas ir pret mani un kas ar mani nesakrāj, tas izkaisa.

Lūk. 11:21–23.

Cilvēks, kura dvēsele ir neapsargāta, ir nožēlojama stāvoklī. Reizēm gadās re­dzēt TV raidījumos gandrīz jau gatavas, uzceltas skolas vai citas ēkas, bet kādu laiku pamestas neapsargātas. Kurām ir bijuši logi, tie ir izsisti; durvis izlauztas un sienas ar akmeņiem apmētātas. Neviens šīs ēkas nav sargājis. Pamestas ēkas labi ataino pamestas, neapsargātas dvēseles. Cilvēks nav sargājis savu dvēseli.

Jēzus runā par pili, kas pieder stipram īpašniekam, kas viņu apsargā. Īpašnieks zina, ko dara. Viņam tur ir sakrātas dārgas mantas. Tās nav tur noliktas, lai zagļi tās aiznestu. Īpašnieks sargā savu pili un viss paliek mierā.

Ticīgam cilvēkam ir jāsargā sava dvēsele. Dievs ir palīdzējis sakrāt dārgas mantas. Skaidrību, mieru, godu. Ienaidnieks tās grib nolaupīt, tādēļ par visu kas jāsarga, sargā savu sirdi!

Stiprais ienaidnieks ir apbruņojies. Modernos laikos stiprāk nekā senāk. Bet pāri visam Dieva bruņas ir stiprākas. Un ar ticīgo cilvēku ir biedros Visstiprākais. Jēzus teica, ka tas, kas ar viņu nesakrāj, tas izkaisa. Tas nozīme to, ka ticīgais kas ir ar Jēzu, sakrāj un sakrāto nosargā. Jēzus ir pie mums katru dienu. Jākopj draudzība un sadarbība ar Viņu. Tad sakrājas garīgas un paliekošas mantas. Tas tiek pasargātas un mūsu ticības pils paliek mierā. Šodien un vienmēr.

19. oktobrī

Jēzus autoritāte

Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir piešķīris Dēlam, lai visi godātu Dēlu tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas viņu sūtījis.

Jāņa ev. 5:22–23.

Jānis apraksta kāda ilggadīga slimnieka dziedināšanu. Tas notiek Jeruzālemē, svētku laikā. Slimniekam, kurš trīsdesmit astoņus gadus ir gulējis nevesels, Jēzus pavēl ņemt savu gultu un iet. Slimais to dara, jo ir kļuvis vesels. Viss būtu no­ritējis mierīgi, ja nebūtu bijis sabats. Jūdi ir saniknoti un plāno Jēzu nokaut.

Jēzus dara zināmu savu autoritāti. Dievs Viņam ir devis varu. Cilvēks ir tāds radījums, kurš grib būt neatkarīgs, bet tomēr nevar iztikt bez autoritātes, kas valda. Cilvēku autoritātes ir dažādas. Ir laicīga valdība. Ir tautas ieradumi. Ir laicīga zinātne un garīgā dzīve – tēvu reliģija, baznīca.

Jēzus autoritāte sanāca konfliktā ar jūdu reliģijas autoritāti. Iemesls bija sabats. Jēzus deklarē, ka viņam ir vara. Viņam ir tiesības atbrīvot cilvēku no ieradumiem un likumiem. Viņš ir Kungs par sabatu un, cilvēks ir vairāk vērts nekā sabats. Viņš var atsvabināt no grēku soda, jo Dievs ir viņam devis tiesas varu. Viņš var attaisnot, var piedot tiem, kas pie Viņa nāk. Viņam ir vara uzmodināt minušos. Citām autoritātēm ir vara tikai nokaut, ne uzmodināt mirušos. Viņa vara ir pilnīga. Mēs atzīstam Jēzus autoritāti. Klausīsim Viņam, dosim Viņam godu, jo Viņš mūs at­pestī no nāves un vada uz dzīvību. Godāsim augstāko autoritāti!

20. oktobrī

Laiks meklēt to Kungu

Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību, uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt to Kungu, lai Viņš beidzot nāktu un liktu nolīt pār jums savai taisnīgai žēlastībai.

Hoz. 10:12.

Šis ir ļoti skaists un satura pilns pravieša aicinājums. Daudzi to nesaprot un atrod, ka ir paši savi kungi. Kāpēc vēl jāmeklē Kungu Dievu? Bet cilvēks nav nekāds Kungs. Cilvēks ir vājš radījums. Pietiek kāda vājība, tāpat kā kāds mazs vājuma punkts lielai ēkai vai tiltam un notiek katastrofa. Ar cilvēku ir tāpat.

Laiks ir īss. Cilvēka izdevīgie brīži viņa mūžā vēl īsāki. Izdevīgākais laiks ir jaunības un spēka gadu laiks. Bet tas aizlido kā izbiedēts putns. Laiks ir no­pietns. Katra vieglprātība ir bīstama. Ja tas ir līdzīgs saules dienai, tad nav labi gaidīt tumsu un negaisu. Nav labi nokavēt ne sējas, ne pļaujas laiku. Nāk rudens un ziema. Dzīves pavasaris vairs neatnāk nekad.

Mūsu tekstā ir aicinājums sēt taisnību. Taisnību varam sēt, kad dzīvojam sadraudzībā ar Dievu. Arvien jaunu un plašāku taisnības līdumu varam uzplēst, kad Dievs mums māca savu taisnību. Cilvēku taisnība nedod mīlestības augļus, jo mūsu daba ir patmīlīga un tādu mīlestības upuru, kādus Dievs gaida, no sevis nespējam nest. Meklēsim mīlestības Dieva klātnību un augsim. Viņā Dievs savā žēlastībā pa nes mūsu kļūdas un klupšanas. Pravietis saka, ka Dieva žēlastība būšot kā lietus. Meklēdami to Kungu atradīsim taisnību, žēlastību un dievišķo mīlestību. Tā būs bagāta dzīve, pilna Dieva svētību.

21. oktobrī

Mums novēlētā valstība

Un Viņš sacīja: „Tāpat ir ar Dieva valstību, ka kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē. Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā kā viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļau­jamais laiks ir klāt.

Marka ev. 4:26–29.

Dieva valstība nozīme Dieva valdīšanu. Dievs ir noteicējs un Kungs pār visu cilvēka dzīvē. Dieva valstība sevī ietver universu, laiku un mūžību. Bet tā ir arī atsevišķa cilvēka sirdī un dzīves laikā.

Cilvēks ir rnazspēcīgs. Zemnieks var apstrādāt zemi un sēt sēklu. Bet sēklu viņš nevar iztaisīt. Sēklā ir dzīvība, neredzama, noslēpumaina, bet spēcīga. Sēk­las dzīvība ir Valstības Kunga īpašums. Tāpat arī Dieva valstība ir garīga un, šīs valstības sēkla ir Dieva vārds. Vārdā ir dzīvība, neredzama, neizskaidrojama, bet darbīga. Dvēselē iesēta, tā rada atgriešanos un liek dzimt ne jauna.

Augšana ir noslēpums. Kā stāds var paņemt no zemes vajadzīgās vielas, izmeklēt tās, kas vajadzīgas stiebram, vārpai un graudiem? Un kad ir diezgan un vairs neva­jag? Dvēseles dzīvē Dieva vārds un Gars darbojas neredzami, bet neatlaidīgi. Kad cilvēks ļauj Dieva vārdam un spēkam sevī darboties, tad viņš iesakņojas Dieva val­stībā, aug un nes augļus. Dieva darbu mūsos varbūt neizprotam, bet Dievs to labi izdarīs. Nāks rudens. Būs pļaujas laiks. Vissvarīgākais ir tas, ka Dievs mūs ir izredzējis un novēlējis valstību. Dzīvē ir bēdas, klupšanas un neizdevības, bet Dievs ir uzticams. Viņš mums ir novēlējis valstību un to neviens neatņems.

22. oktobrī

Dzīve divās valstībās

Un Viņš sacīja tiem: „Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: „Ķeizara!” Tad Viņš tiem teica: „Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Die­vam pieder!”

Mat. 22:20–21.

Ir divas valstības: laicīgā un garīgā. Ir divi valdnieki: Dievs un ķeizars. Šodien ķeizaru reprezentē dažādu valsts iekārtu galvas. Cilvēks ir divu valstiņu pavalstnieks. Ticīgais to izjūt skaidrāk nekā neticīgais. Bet ticīgam no debesu valstības iespīd gaisma laicīgā pasaulē. Tā aplaimo, dod spēku. Bet pastāv prob­lēma: kā lai izturamies pret abām valstībām?

Cilvēku vairums dzīvo tikai laicīgai pasaulei un mazākā daļa garīgai. Bet nav pareizi, dzīvot tikai vienai vien, arī garīgai. Var būt neīsts garīgums, ka tas jau bija Jēzus laikā.

Jēzu kārdināja viņa ienaidnieki. Ja Jēzus sacītu par labu tikai vienai valstī­bai, tad būtu slikti. Bet Jēzus atmaskoja vienpusību. Kas patiktu farizejiem, ne­patiktu Hērodam, un otrādi. Nemaksāt nodokļus ir mantkārība. Maksāt un pielabināties laicīgam valdniekam, nav Dieva cilvēka cienīgi. Dieva intereses nav zemiskas, bet Viņš ir noteicis kārtību pasaulē. Pasaule nav jāliek augstākā vietā, bet nav jānicina. Jēzus dzīvoja pasaulē, maksāja nodokļus un ievēroja kārtību. Nelūdza, lai viņa draugi tiktu atņemti no pasaules. Cilvēks ir Dieva attēls un lai viņš se­vi dod Dievam. Nauda jādod ķeizaram, bet sirds un dzīve Dievam. Dzīvojot godīgu dzīvi pasaulē, darām tā kā Jēzus darīja. Dodot sevi Dievam, dzīvojam nākamai un mūžīgai Dieva Valstij. Būsim apzinīgi Dieva nokārtojuma pildītāji!

23. oktobrī

Jēzus ir Kungs un Kristus

Tad lai viss Israēla nams zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.

Ap. d. 2:36.

Apustuļa. Pētera Vasarsvētku runā šie vārdi bija pārsteigums daudziem. Svētā Gara spēka apustulis rāda Jēzu kā Kungu un Kristu – Mesiju, Dieva Svaidīto. Jūdu ļaudīm šādu vēsti nebija viegli klausīties, saprast un pieņemt. Bet tā bija Dieva vēsts. Jēzus nav mazs bērniņš, kas dus mātes klēpī, kā to šodien redzam gleznās. Viņš nav Nācaretes namdaris, nedz apkārtstaigātājs sludinātājs un brīnumdaris. Vairs nav krustā sistais un mirušais, un nav pat tikai kāds no mirušiem uzmodinātais. Ir Kungs un Kristus.

Viņš ir Kungs, kuru Dievs ir paaugstinājis tāpēc, ka ir izcietis krusta nāvi, lai atpestītu grēciniekus. Pestīšanas darbam nevarēja būt neviens cits kā Viņš. Tēvs debesīs ir atzinis Viņu un iecēlis par pestīšanas un dzīvības Kungu. Krustā sitējiem tas bija jādzird un jāatgriežas. Saņemt pestīšanu vajag šai dzīvē virs zemes. To nevar vairs pēc nāves. Pestīšana notika šinī pasaulē un šīs pasaules dzī­vē ikvienam grēciniekam ir jātic evaņģēlijam un jākalpo Kungam un Kristum.

Dievs ir Jēzu paaugstinājis. Jo Bībele stāsta, ka Viņš ir pie Dieva labās rokas, tad tas nozīmē, ka viņš ir pilnvarots valdnieks. Viņš ir tāds, kas pazīst manu un tavu dzīvi pasaulē, mūsu kārdināšanas, krišanas un cīņas. Viņš ir līdzjūtīgs Kungs, kas gādā par mums. Aizlūdz pie Tēva un gādā, lai mūsu ceļojums uz Tēva mājām labi izdodas. Viņš mūs redz šodien – uzticēsimies Viņam ik brīdi.

24. oktobrī

Zaudējumi un peļņa

Un kas atstājis mājas vai brāļus un māsas, vai tēvu un māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mū­žīgu dzīvību.

Mat. 19:29.

Tāpat kā laicīgā, arī garīgā dzīvē ir zaudējumi un ieguvumi. Nav jābrīnās, ka ieguvumi patīk labāk, tā ir visiem. Kalpojot Kristum ir kādi zaudējumi, bet ir arī ieguvumi. Materiāli izdevumi un zaudējumi ir īslaicīgi, bet garīgie iegu­vumi paliekoši un mūžīgi. Tie nekad neizpaliek.

Jēzus šai sakarībā runāja par Jauno Pasauli, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz valdnieka troņa. Nākotne, kaut nepazīstama un neredzama vēl, nav nekāds tukšs sapnis. Nākotnes valsts ir reāla un īsta. Tā būs godības pilna, kad tagadējā pasaules go­dība būs aizgājusi un zudusi. Jaunajā Pasaulē būs jauna kartība un jaunas vērtī­bas. Tās radīsies lielajās pārmaiņās, kad visiem būs savi ieguvumi vai zaudēju­mi.

Jēzus deklarācija lasām, ka nākotnes zaudējumi vai ieguvumi būs atkarīgi no sekošanas Jēzum tagad, šodien. Sekojot Jēzum, šodienas zaudējumi ir tikai šķitums, šodienas zaudējumi ir sēkla nākotnei, kad būs pļauja un raža būs un neizpaliks. Vislielākā peļņa ir dzīvības mantojums. Tas ir visvērtīgākais. Pie tā nāk klāt bagāts ieguvums, vērtības, kas der jaunajā dzīvē. Nebaidīsimies no zaudējumiem šo­dien. Ticībā skatīsimies uz ieguvumiem nākotnē. Tādi ir jau tagad un Jēzus mūs aicina uz tiem, kas būs nākotnē.

25. oktobrī

Dieva tauta mācās bauslību

Un viņi lasīja no tās grāmatas, Dieva bauslības, skaidrā valodā; un viņi deva paskaidrojumus tā, ka lasīto visi varēja saprast.

Nechem. 8:8.

Pēc ilga gūstniecības laika Persijas valdnieks Kīrs bija atļāvis vienai daļai no Israēla atgriezties dzimtenē. Starp tiem bija Ezra, bauslības mācītāju, rabīnu priekštecis. Viņu un vēlāk Nechemiju interesēja kopīga, svarīga lieta: darīt tau­tai zināmus Dieva likumus, bauslību. Bauslība bija ilgus gadus aizmirsta, un ja Is­raēls bija Dieva tauta, tad bauslības zināšana bija nepieciešama.

Bauslībā nebija tikai desmit baušļi, doti Sinaja kalnā. Pie bauslības piederē­ja teoloģijas, ekonomijas, tieslietu un citi noteikumi, kā to atrodam Mozus grā­matās, Vecajā Derībā. Bet bauslības grāmata bija ilgus gadus stāvējusi nelasīta un nepazīta.

Ezras un Neohemijas vadībā tika organizēta bauslības grāmatas lasīšana un skaidrošana. Tā bija iespaidīga. Tauta sapulcējās Jeruzālemē vienā laukumā, kur Ezra lasīja bauslības grāmatu visiem saprotamā valodā un lasīto izskaidroja. Vadoņu – Ezras un Neohemijas nolūks to darot bija: 1. Darīt tautai zināmu Dieva gribu. 2. Darīt zināmus pārkāpumus un modināt apziņu. 3. Vest pie atgriešanās un sākt pildīt Dieva gribu. 4. Rezultātā bija liela līksmība un svētki.

Šodien Dieva vārda nolūks ir tas pats. Dieva ļaudīm ir labi jāpazīst Dieva griba. Jādara Viņa prāts, jo tad dzimst līksmība un prieks. Katram Dieva cilvēkam atsevišķi un kopīgi draudzē jāklausa Dieva vārdam. Mums šodien katram ir Bībele. Lasīsim to šodien un ik dienas. Dieva Gars mūs mācīs, dos spēku pakausīt un iznākumā būs patiess prieks. Tāds, kādu baudām svētkos.

26. oktobrī

Kas ir sirdī?

Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.

Mat. 15:19.

Kad ļaudis šos Jēzus vārdus dzirdēja, ko viņi domāja? Ko domājam mēs? Vai tiešām arī mūsu sirdīs šādas bīstamas lietas ir? Kas mums jādara? Vislabākais, ko varam darīt, ir lūgt, lai Dievs dara mūsu sirdi šķīstu. Dažreiz noziedznieki at­zīdamies saka, ka nezina, kas ar viņiem notika un kāpēc viņi tādu ļaunu lietu iz­darīja. Cilvēks nav zinājis, ka tāds ļaunums ir viņa sirdī bijis.

Sirds var būt līdzīga bīstamu lietu noliktavai. Kas savu sirdi nesargā, tur ļaunais iemet savu sēklu. Tā var mierīgi un klusi tur palikt ilgu laiku. Tad pēkšņi un negaidot tā atmostas un izlaužās vārdos un darbos. Sirds ir viltīga.

Mūsu laikā visbīstamākie ieroči ir atomieroči. Par šo ieroču glabāšanu valdībām ir lielas rūpes. Glabāšanas noslēpumus mēs nezinām, bet tiem ir jābūt labi organizētiem un padotiem sapratīgām un uzticamām personām. Citādi kāda vieglprā­tīga rīcība var izraisīt neaprakstāmu traģēdiju. Visa pasaule būtu panikā.

No kārdināšanām nevaram izbēgt. Dzīvē tās nāk negribētas un negaidītas. Bet sargājoties no „mazākām”, uzvaram lielākās. Kārdināti tiekam visi. Pat Jēzus tika kārdināts. Bet Viņš uzvarēja un uzvar arī viņa sekotāji. Tie ir visi, kas meklē sirdsskaidrību, dzīvojot ar skaidru sirdi, topam izglābti no samaitāšanas. Lūgsim, lai Jēzus mājo mūsu sirdīs, tad ļaunumam tur nebūs vietas. Jēzus to izmetīs ārā. Izdarīs to, ko paši nespējam. Vienmēr, ikdienas, pastāvīgi lūgsim: Kungs, nāc un iemājo manā sirdī!

27. oktobrī

Droša dzīve

Tāpēc ikviens, kas manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

Mat. 7:24.

Ir labi, ja cilvēks ir gatavs klausīties, ko Kristus runā. Bet tas vēl nav vislabākais, ko var darīt. Vislabākais ir, kad cilvēks, Kristus vārdus dzirdējis, tos pārdomā, glabā atmiņā un dara to, ko Kristus ir teicis. Kristus vārdiem ir jākļūst par īstenību un jāizteicas klausītāja vārdos un darbos.

Ikkatram jāzina kā viņš dzīvo. Var dzīvot kā sagadās — no gadījuma uz gadīju­mu. Un var dzīvot ar noteiktu dzīves veidu un mērķi. Viena dzīve ir vieglprātīga, otra gudra, apzinīga, pastāvīga un droša.

Ir kāda teika par vienu jaunekli, kurš saticis sātanu. Jauneklis bija dzirdējis, ka ar sātanu varot noslēgt līgumu, tam pārdot dvēseli un par to iegūt visus labu­mus šai dzīvē, kādus vien vēlētos. Jauneklis par to runājis ar sātanu. Sātans teicis, ka viņš papriekš gribot novērot jaunekļa dzīvi un tad noslēgt līgumu. Pēc kāda laika abi satikušies. Jauneklis jautājis, vai sātans tagad gribot ar viņu līgu­mu slēgt. Sātans atteicis, ka līguma nekāda nevajagot, jo jauneklis jau tā dzīvojot, ka viņš jaunekļa dvēseli dabūšot bez kāda līguma, par velti.

Dzirdēt Kristus vārdus ir liela privilēģija, bet arī liela atbildība. Kas grib dzīvot droši, tam ir jāpilda Jēzus vārdi visos dzīves brīžos un apstākļos. Mēs viņa vārdus esam dzirdējuši un Dieva Gars tos atgādina. Liksim tos vērā ar visu nopietnību, neatlaidīgi darīdami to, ko Viņš ir teicis. Tad dzīve būs droša.

28. oktobrī

Salāpīta vai jauna reliģija?

Neviens nešuj jaunas vadmalas ielāpu uz vecām drēbēm, citādi ielāps no tām noplīst, jaunais no vecām drēbēm un plīsums top lielāks.

Mark. 2:21.

Jēzus mācēja parādīt garīgas patiesības ar laicīgas dzīves piemēriem. Viņš at­nāca ar jaunu vēsti, Dieva mīlestības un pestīšanas jaunu derību. Ļaudis mīl tu­rēties pie vecām un ierastām lietām, bet interesējas arī par jaunām. Bet ir tā, ka abas – vecās un jaunās vienmēr neiet kopā.

Lai paradītu starpību, Jēzus lieto līdzību par jaunas vadmalas ielāpu uz vecām un izdilušām drēbēm. Jau nogriezt no jaunas vadmalas ielāpu, ir zaudējums. Ir labāk to paglabāt priekš jaunām drēbēm. Uzšūt uz vecu drēbju cauruma jau var, bet tas nav vērts, jo vecas ir izdilušas. Ir pazaudēts gabals jaunas, labas drēbes un vecās tik un tā paliek vēl sliktākas.

Jēzus atnesa jaunu vēsti par Dievu. Dievs nav tikai bargs soģis, bet ir mīlošs Tēvs. To ir grūti, pat neiespējami redzēt caur vecās reliģijas bargiem noteikumiem un bauslības darbiem. Dievs neliek nopelnīt mūžīgo dzīvību, Viņš to dāvina. Dievs ir sūtījis savu Dēlu, kas izdara pestīšanas darbu, ko neviens cilvēks nespēj. Ir jāatgriežas un jātic evaņģēlijam, labai, prieka vēstij.

Dievs nepieņem salāpītu dvēseles apģērbu. Viņš dāvina jaunu. Savus bērnus Viņš grib ietērpt Kristus taisnībā. Cilvēkam ir jāpiedzimst no jauna un jāietērpjas jau­nās drēbēs. Jāatstāj vecā dzīve, tās ieradumi un darbi. Ir Jauna Derība, jauns dzī­ves veids. Viss jauns. Dzīvosim jaunu dzīvi pēc Dieva prāta. Ikkatru dienu!

29. oktobrī

Kur tu esi?

Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: „Kur tu esi?”

I. Moz. 3:9.

Brazīlijas baptistu nedēļas laikraksta bija aicinājums lasītājiem uzrakstīt bēdīgākos pantus no Bībeles. Daudzi kā pirmo bija uzrakstījusi tieši šo. Jautājums ir patiesi bēdīgs. Dievs meklē un sauc bēgli. Un varam teikt, ka, kaut gan Dieva jautājums ir bēdīgs, tam klāt ir kāda cerība.

Ar šo jautājumu Dievs dod izdevību iesākt sarunu. Jautājums dod Ādamam izdevību dot paskaidrojumu. Dievs nerunā kā tāds soģis, kurš nepielaiž ne mazāko paskaid­rojumu. Bet Dievs liek saprast pārkāpuma smagumu un tā sekas. Dievs negrib, lai pārkāpums, grēks, būtu kāda niecīga lietiņa, spēļu lieta. Cilvēks nedrīkst būt bezbēdīgs. Apziņu nedrīkst iemidzināt. Liela daļa nelaimju šodien ir tāpēc, ka apzi­ņa ir vieglprātīga un iemidzināta.

Sātans dara citādi. Viņš iestāsta, ka nekas slikts pārkāpējam nedraud. Viņš sagā­dā dažādus viltus gudrības iemeslus, lai pārkāptu Dieva likumus. Bet no Dieva iz­bēgt nav iespējams. Dievs grib runāt ar katru pārkāpēju. Gudri dara tas, kurš ir gatavs runāt ar Dievu. „Kurp lai es aizeju no Tava Gara un kurp lai es bēgu no Ta­va vaiga?” Ps. 139:7. Nebēgt, bet lūgt, lai Dievs vada uz dzīvības ceļu.

Galvenais ir tas, ka Dievs savā mīlestībā ir gatavs piedot un atjaunot draudzību. Šī žēlastība šodien ir dota ar Jēzus Kristus starpniecību. Tādas Ādamam nebija, bet mums šodien ir. Meklēsim Dieva draudzību, sastopoties ar Viņu lūgšanā.

30. oktobrī

Dieva tiesas

Un Viņam, no Dieva nama izejot, kāds no viņa mācekļiem uz to saka: „Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas!” Un Jēzus tam sacīja: „Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaps nopostīts!”

Mark. 13:1–2.

Dievs ir taisns tiesnesis. Tiesa ir vajadzīga un top tiesāti cilvēki individuāli, tiesātas tautas un reliģijas. Dievs ir tiesājis Jeruzālemi un templi. Dievs tiesā jau tagad un tiesās laikmetu galā. Mācekļi apbrīnoja templi un bija lepni uz to. Viņiem bija iemesls un tiesības to darīt. Templis bija lielisks. Senie ap­raksti stāsta par kaltajiem akmeņiem 10 metru garumā, 6 platumā un 4 augstumā. Mū­ri vietām greznoti ar metāla, pat zelta rotājumiem. Mūri saulē žilbināja acis, rak­sta vēsturnieks Josefs. Un Jēzus saka, ka visu nopostīs. Ir palikusi viena nožē­lojama atlieka – raudu mūris.

Bet Dieva tiesa nav nobeigta. Tā būs universāla un individuāla. Mēs visi dzī­vojam mūžības un tiesas ēnā. Kad klausāmies cilvēku spriedumus, no vienkāršas tautas, žurnālistiem un citiem, dzirdam kurnēšanu par to, ka ne laicīgās tiesas, ne Dievs nesodot ļaundarus. Bet Dieva tiesai ir savs, Viņa nodomāts laiks. Un nav neviena tāda, kuru pašu negaida tiesa. Tiesās ticīgos un neticīgos. Ticīgo cerība ir Kristus sagādāta taisnība un caur Viņa krustu un asinīm ir cerība tiesas dienā. Kāds ticīgs rakstnieks vienai savai grāmatai ir licis tituli: „Ceļojums uz Tiesu”. Visi, arī mēs, ceļojam uz Tiesu. Bet mums ir Aizstāvis, Pestītājs. Cerībā uz Viņu turpinām ceļojumu un zinām, ka Viņš mums ir sagādājis taisnošanu un dzīvību.

 

31. oktobrī

Šaurie vārti un ceļš

Ieejta pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Mat. 7:13–14.

Laicīga dzīvē visi atzīstam platu vārtu un ceļu labumus. Platums dara ceļoju­mu ērtāku un vieglāku. Dieva valstība ir plaša un tur ir lietas, kuras cilvēku acis nav redzējušas un ausis dzirdējušas. Bet ceļš uz turieni ir šaurs.

Plašuma kārdinājums ir liels. Pasaule piedāvā tādu ceļu, kas grēcīgai dabai ir ērts un patīkams. Deri, ko gribi, dzīvo kā patīk. Atbildība Dievam par to kā dzīvo ir bailīgu cilvēku izgudrojums. Dieva likumi nav nopietni jāievēro. Izglī­totu un modernu cilvēku nav jābaida ar Dievu, to varēja darīt ar nemācītu, primi­tīvu cilvēciņu. Skaisti un patīkami, vārti uz visu patīkamo ir plati un ceļš plats. Dievs neaizliedz pa to iet — ja gribi, ej, bet tas aizved uz pazušanu.

Ieejot pa šaurajiem vārtiem ir sevi jāaizliedz un daudz kas jāatstāj. Jāaiz­liedz savas iekāres, vecus un mīļus ieradumus. Savu paša taisnību, nopelnus un plā­nus. Jāmācas no Kristus pazemību, lēnprātību un sevis aizliegšanu. Starp farizejismu un patiesu svētumu, liekulību un īstenību, ceļš ir šaurs. Reliģisks fanātisms vienā pusē un otrā „viss ir brīv!”, abi ir tuvu kopā. Visur atbilde ir Kristus dzī­ve virs zemes un Viņa paraugs. Kas uzmanīgi raugās uz Viņu, tas saskata šaurā ce­ļa nosprausto un ejamo taku. Viņa pēdas ir redzamas visiem, kas savu sirdi, domas un prātu pakļauj tam. Darīsim to un iesim bez novirzīšanās pa labi un kreisi.

1. novembrī

Svētie

Visiem, Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā, žēlastība un miers jums no Dieva, mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus.

Rom. 1:7.

Ir baznīcas, kuru piederīgie šo dienu svin un sauc par Visu svēto dienu. Par svētajiem ir dažādas domas un uzskati. Par svētajiem sauc tos, kas kanonizēti. Tic, ka viņi ir darījuši brīnumus. Ir dažādi nopelni, kas padara par svēto. Bet vai svē­tie vispār pasaule ir? Un vai tik vien ir, cik par tādiem ir deklarēti? Jēzus runāja par svētīgiem ļaudīm. (Mat. 5.) Apustulis Pāvils rakstīdams savas vēs­tules tā laika ticīgos vairākās draudzēs nosauc par svētajiem. Tie bija tā laika draudžu locekļi. Mēs saprotam, ka visi, kas caur Kristu ir pestīti, Viņam klausa un dzīvo, ir svētie. Ir nepareizi, ka ar vārdu „svētie” grib teikt, ka tie būtu iz­cili, ideāli un bezgrēcīgi cilvēki. Pasaules ļaudis ticīgos pazīdami un zinādami viņu vainas, var tos pazobot un to arī dara. Bet svētie šodien tomēr ir.

Lasījām, ka apustulis Pāvils rakstot ticīgajiem Romā, tos nosauc par svētajiem. To pasu viņš atkārto arī citur. Ticam, ka svētie tai laika pasaule bija un arī šodien ir. Visi, kas ir paklausījuši evaņģēlijam, atgriezdamies no grēkiem un cīnīdamies tos uzvarēt, ir svētie. Visi, kuriem Dievs ir dāvinājis pestīšanas apziņu un mūžīgas dzīves apsolījumu, ir svētie. Visi, kas cīnās pret grēku, ir svētie. Pilnīgs nav neviens, bet kas savus grēkus izsūdz, tos Dieva Dēla asinis šķīsta no visas netaisnības. Mēs ticam Dieva apsolījumiem, ka aizsniegsim pilnību un šodien ar bijāšanu darām, visu, ko Dievs savā vārdā prasa, lai topam svēti.

2. novembrī

Pateicība mirušo piemiņas dienā

Zinādami, ka tas, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, uzmodinās arī mūs ar Jēzu un nostatīs savā priekšā kopā ar jums. Jo viss tas notiek jūsu dēļ, lai žēlastība vairodamās, pieaugot ticīgo skaitam, vairotu arī pateicību Dievam par godu.

2. Kor. 4:14–15.

Mēs izjūtam mūžības tuvumu šai dienā. Mums ir daudz mīļu atmiņu no mūžībā aizgājušiem, sirdij tuvu stāvošiem ļaudīm. Šīs atmiņas lai izraisa pateicību Dievam par to, ko viņi mums ir atstājuši. Ir svētības, kuras neiznīcina ne nāve, ne aizgājušie laiki un gadi.

Mēs pieminam Vecās un Jaunās Derības Dieva kalpus un kalpones. Viņi ir mums atstājuši svētības ar savu dievbijībā pavadīto mūžu, paklausību un uzticību, ko neiznīcīgie Dieva raksti mums vēsta un atgādina no jau gadu tūkstošu sirmās senat­nes. Mēs pateicamies Dievam par viņu mocībām un dzīves paraugu.

Mēs pieminām ticības cīnītājus, kuri paši atzinuši evaņģēlisko patiesību un mantojuši pestīšanu, par to liecināja un cieta, bet pastāvēja un mums atstāja ticības mantojumu. Par viņiem šai dienā pateicamies Dievam. Mēs pieminām mūsu tuvi­niekus, kuri mums atstāja laicīgās dzīves ziņu. Pateicamies par to, ko viņi atstāja kā garīgo mantojumu. Varbūt dažam, kaut ar sāpīgu sirdi, ir jāpateicas par bērnu vai mazbērnu, kurš jau aizsteidzies labākā dzīvē. To visu darām, mēs, kas ne­ņemam vērā to, kas redzams un laicīgs, bet mūžīgo. To darām ticības garā, kas dara bagātu mūsu dzīvi. Un pateicamies Dievam par visu.

3. novembrī

Dievs atmaksā

Bet bez ticības nevar patikt. Jo tiem, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir, un ka Viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā.

Ebr. 11:6.

Ir daudz dzirdēts par Dieva klusēšanu. Ir uzskati un padomi, ka dievticībai esot virs zemes jāsagādā laba dzīve un dzīves apstākļi. Kad nu kristiānisms to ne­esot izdarījis, tad vajagot vai nu labāku reliģiju, vai nevienu. Cilvēki senos laikos cienīja un pielūdza to pašu, ko tagad. Dabas spēkus, kas der miesai: sauli, gaismu, lietu, auglību. Jaunās reliģijas ciena to pašu un nav nekā jauna zem saules.

Mēs ejam pie Dieva. Ko mēs pie viņa meklējam? Katrā ziņā visu, ko miesai un dvēselei vajaga. Bet pāri visam esam iekārojuši nākamo dzīvi un valstību. Liekas drusku savādi, ka mūsu tekstā pirmais no lūgšanas noteikumiem ir tas, ka mums jā­tic, ka Dievs ir. Vai tad tie, kas Dievu lūdz netic, ka Viņš ir? Kad nopietni pār­baudām sevi, tad jāsaka, ka necik Dievu nepazīstam. Ar Viņu runājam kā ar aizmirstīgu cilvēku. Viņam atgādinām savus noteikumus un pamācības. Bet Dievu ir augstāk jāciena. Viņš ir liels un Viņa gudrība neizteicama.

Visiem, kas šai nodaļa pieminēti, Dievs lika viņu ticības ceļam labi izdoties. Dievs neliek tikai sapņot un cerēt, bet liek piedzīvot. Dievs skatās uz mums kā saviem līdzstrādniekiem, un dara brīnumus. Viņš atmaksā visiem, kas Viņu meklē. Dažreiz Viņš atmaksā pamazām. Citreiz bagātīgi. Viņš liek arī gaidīt un atmaksās nākama dzīvē. Neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks tukšā. Šodien Viņš piepildīs mūsu vajadzības. Ticēsim un piedzīvosim to!

4. novembrī

Mūsu maldu ceļi

Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.

Jes. 53:6.

Ir patīkami, labi domāt par sevi un cilvēci vispār. Bet cilvēku cilts un, mēs katrs par sevi, Dieva priekšā esam mazi un vāji. Pravietis runā par maldīšanos, ir ļoti daudz iespēju maldīties. Dieva priekšā neviens maldu virziens nav labs. Mēs, cilvēki, tos klasificējam, dažus maldus attaisnojam, citus nosodām. Dievs tā nedara. Esam līdzīgi avīm, jo ļaujam, lai dabiskie instinkti un tieksmes mūs vada. Bet visas tieksmes nav dzīvības tieksmes. Visas nav Dieva kalpība. Maldīgus ceļus var iet tad, kad visi ceļi ir vaļā un brīvība liela. Bet tā var atnest postu. Grēks ir brīvības korupcija un tā ir — samaitāta brīvība. (Raksta Nieburs.)

Mūsu maldīšanos visvieglāk ierauga citi. Mēs redzam pasaules ļaužu maldīšanos un viņi redz mūsu. Bet arī Dievs tos redz un Viņa spriedums ir nemaldīgs. Maldoties vainojam citus. Savus priekštečus, vecākus, skolotājus, garīdzniekus. Bet ar to nevaram, attaisnot mūsu noklīšanu no Dieva ceļiem. Un vienīgi Dievs var visu griezt par labu, un to ir darījis.

Dievs atļāva savam Dēlam nest mūsu maldu ceļu sāpes un traģēdiju, sodu. Prasīja atbildību no viņa, kaut mēs bijām vainīgi. Jēzus nesa mūsu sodu un tagad esam brīvi no tā. Viņš ir mūsu draugs un vadonis. Ejot ar Viņu, nemaldīsimies. Slava Viņam!

5. novembrī

Dieva vārds

Jo kā lietus un sniegs nāk no debesīm un turp neatgriežos, pirms tas nav vel­dzējis zemi, to apaugļojis un tērpis zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam. Tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāpiepilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.

Jes. 55:10–11.

Dieva vārds pagātnē ir gājis nevien pa pretestību un vajāšanu, bet arī pa sla­vas ceļu. Šodien daudzas vērtības pārvērtē, dažas vecas atmet, bet nezina ko likt vietā. Trūkst godbijības. Pat ticīgo draudzes gluži visu neņem par pilnu.

Kā būs nākotnē? Varenais Dievs nemainīsies. Izglītība, kultūra, reliģiskas autoritātes un zvaigznes Dievu neatvietos, Ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs joprojām paliks liels, majestātisks un suverēns. Viņš izdarīs visu, ko teicis savā vārdā.

Dievs savu vārdu nepārlabo. Viņa vārds visus labotājus pārdzīvo. Pavēle šo vārdu sludinot pastāvēs. Pavēle klausīt vārdam ir spēkā. Kas vārdam neklausīs, ne­redzēs dzīvību. Vajadzība pēc Dieva vārda pastāv tāpat kā vajadzība pēc lietus no debesīm. Cilvēka dvēseli var apmierināt tikai Dieva mūžīgais vārds.

Dieva vārds dara, ka neticīgais sāk ticēt. Vārds dara, ka vājā ticība top stipra. Slikts cilvēks top labs. Nogurušās rokas un ceļi top spēcīgi. Lepni un lielīgi ļaudis top pazemīgi. Mantrauši top devīgi. Pārmaiņu ir tik daudz, ka tās neviens nespēj aprakstīt. Dieva vārds ir Dieva lietus, ko kāro dvēseles. Lūgsim un atvēr­sim sevi Dieva vārdam. Tad mūsu dzīve zaļos un būs pilna labu augļu.

6. novembrī

Bībele

Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani.

Jāņa ev. 5:39.

Mums ir Bībele, svētie raksti, un tie ir tādēļ, ka bija cilvēki, kuri paklau­sīja Dieva pavēlei: „Raksti!” Bībele ir brīnišķīga grāmata, kaut gan daudziem šķiet, ka tā nav. Dievs runāja caur praviešiem un varētu jautāt: kādēļ tad vēl ir jāraks­ta? Runāts ir tikai runāts, bet rakstīts ir rakstīts. Runāto ir dzirdējuši nedau­dzi, rakstīto var lasīt visā pasaulē. Runāto var atstāstīt un stāstot kaut ko sagro­zīt, aizmirst, pielikt vai atņemt. Ar rakstīto ir citādi, kaut gan arī rakstot var kļūdīties. Bet par Bībeli Dievs ir gādājis, lai to uzrakstītu pareizi. Bībelē pa­saku un nepatiesību nav.

Pats Dievs reiz rakstīja. Akmens plāksnēs. 2. Moz. 31:18. Tie ir neatvietojami likum. Dieva ieteikumi cilvēku bērniem. Un rakstīšanas māksla ir Dieva dāvana. Dievs pavēlēja rakstīt noteikumus, pārmetumus, aizrādījumus un aicinājumus atgriez­ties. Viņš pavēlēja rakstīt par tiesu un sodu. Rakstīt par piedošanu un izglābšanu tiem, kas atgriezās.

Dievs ir licis rakstīt par sava Dēla, Pestītāja nākšanu pasaulē. Par sava Dēla ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Par svētdzīvi un kalpošanu Dievam. Ir pavēlējis rakstīt par Kristus atnākšanu un tiesu. Ir pavēlējis rakstīt savus apsolījumus mūžīgai dzīvei. Bībele nav grāmata, kuru var palasīt, paraustīt plecus un piekrist vai nepiekrist. Bībele ir Dieva dokuments, kas mums dota par dzīvības iemantoša­nu. Slavēsim Dievu par Bībeli, lasīsim un klausīsim Dieva vēstij.

7. novembrī

It kā tam Kungam

Pildiet Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami. Bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara tam Kungam un ne cilvēkiem.

Efez. 6:6–7.

Ir kāda spilgta mūsu laika zīme, kuru dažkārt piemirstam, un kas apdraud garī­go un arī laicīgo dzīvi. Pagājušā svētdienā mūsu ērģelniece jutās nelaimīga. Viena stabule neapstājās skanēt. Vai tā bija instrumenta vaina? Jā, bet nedzīvs instruments nav vainīgs. Ir tehniska nolaidība, paviršība, steiga, kas raksturo daudz darba darītājus. Dr. Alberts Šveicars, kurš bija mācītāja dēls, trīskārtīgs dok­tors — teoloģijā, filosofijā un medicīnā. Viņš bija slavens ar ērģeļu spēli un dar­bu pie slimniekiem Āfrikā. Viņš sniedza ērģeļu koncertus Eiropā un naudu izlietoja Āfrikā. Kā pazinējs viņš teica, ka vecas ērģeles esot labākas kā jaunas. Varētu jautāt, kā ir ar citiem instrumentiem, gleznām, tempļu un māju būvēm? Seno katedrā­ļu būvētāji, kuriem jautāja, kāpēc ar tādu rūpību izstrādājot izgreznojumus lielā augstumā, kur neviens neredzot, atbildēja, ka cilvēki neredzot, bet Dievs redzot.

Kad cilvēki aizmirst mūžības domu, atbildību Dievam, tad viņu darbiem ir zema kvalitāte. Dievticība ir kā viegls krāsojums uz dzīvokļa sienam. Tāds nobrūk, sa­plaisā, ir tikai plankumi un traipi. Izskats paliek sliktāks kā pirms krāsošanas. Dievs Salamānam bija devis saprašanu, celt templi no cirstiem akmeņiem, tā kā ne­vajadzēja ne kaltu, ne āmuru pie uzcelšanas. Darbs bija lielisks. Mūsu dzīve ir pilna ar dažādiem uzdevumiem un darbiem. Lai Dievs mums dod pacietību un centību, ka visu ko darām, darām it kā tām  Kungam. Pirmklasīgu darbu.

8. novembrī

Jāņa liecība

Tad tie viņam sacīja: „Kas tu esi? Mums jādod atbilde tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu saki par sevi?” Viņš teica: „Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: Sa­taisait Kunga ceļu, kā pravietis ir sacījis.”

Jāņa ev. 1:22–23.

Dieva vēstnesis nav apslēpts un ļaudis viņu izjautā var tā personu, vēsti un darbu. Vēstnesis ir padots izjautāšanai un cilvēku spriedumiem. Pirmais jautājums bija: Jāni, kas tu esi? Kristus? Elija? Kāds pravietis? Jānis atbild, ka viņš ir vēstneša balss tuksnesī, kas aicina, lai visi atgriežas un ir gatavi sagaidīt Kunga atnākšanu. Šodien izjautāšana ir padoti ticīgi ļaudis. Tu esi ticīgais? Tu sa­ki, ka esi atpestīts? Tu saki, ka esi piedzimis no jauna? Kas tas par notikumu ir? Un kāda pārmaiņa tavā dzīvē? Ko tu gaidi nākotnē? Kāpēc tu dari citādi, nekā ir pasaulē parasts? Ticīgais, kas tu esi?

Otrais jautājums bija: Jāni, kāpēc tu kristī? (25. p.) Jānis atbild, ka viņš kris­tī — gremdē ūdenī. Tā ir sagatavošana sagaidīt To, kas gremdēs Garā. Dieva ļaužu dzīvē ir jāiet neierasts ceļš, salīdzinot ar visiem ceļiem, ierastiem, un tradicio­nāliem. Kādā gadījumā Jēzus jautajā reliģijas pārstāvjiem: Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai cilvēkiem? Atbildes nebija…

Jāni, ko tu gaidi? Jānis var atbildēt, ka viņš gaida Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku. Nāk Dieva Svētais, kas izpildīs Dieva sūtību. Ja mums šodien jautā, ko mēs gaidām, tad varam atbildēt, ka gaidām Jēzus atnākšanu. Gaidām Jaunas Debesis un Jaunu zemi, kur taisnība mājo. Un mūsu gaidīšana nebūs veltīga.

9. novembrī

Pie kā mēs iesim?

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet? Sīmanis Pēte­ris viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir milzīgas dzīvības vārdi. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”

Jāņa ev. 6:67–69.

Mēs, cilvēki, esam tādi radījumi, kas vienmēr ir kādā kustībā. Uz vietas neva­ram palikt. Dzīve ir ceļš un pa to ejam. Kustībā, sekodami Jēzum bija daudzi. Bet kādā dienā viņi no Jēzus aizgāja. Uz kurieni? To nezinām, bet to gan zinām, ka atkāpšanās no Jēzus un aiziešana citur, nav laba un svētīga. Bet daudzi to dara.

Kad atrodamies kustībā, mums jāzina, kam sekojam. Kad bijām bērni, ar savam vajadzībām gājām pie mātes un tēva. Vēlāk pie skolotāja un darba meistara. Kad at­zinām sevi par grēciniekiem, tad gājām pie Jēzus un Viņš kļuva par mūsu Pestītāju.

Neviens tā nespēj atvieglināt nastas kā Tas, kurš aicina: Nāciet šurp pie manis vi­si, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Esam piedzīvojuši, ka Viņš atvieglina.

Pie kā cita lai ejam ar savam problēmām, rūpēm un vājībām? Neviena tāda nav, kas visus saprot un visiem līdzi jūt kā Jēzus. Kam gan varam pateikties par tik daudz labām lietām mūsu dzīvē, ko ikdienas saņemam? Cilvēks ir pārāks par dzīvnie­ku, un ja pat dzīvnieki ir pateicīgi savam kopējam, vai tad mēs neesam augstāki radījumi? Kam kalposim ar savām garīgām, un laicīgām dāvanām, ja ne Jēzum? Ko da­rām labu vienam, no vismazākiem, to darām savam Kungam. Kam citam kalposim? Mūsu Kunga druvā darba nekad netrūkst. Tāds būs arī šodien. Kalposim Jēzum.

10. novembrī

Tur ir milži

Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem tā sacīdami: „Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir vīri milzīgā augumā. Un tur mēs arī esam redzējusi milžus, Anaka dēlus no milžu cilts, mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.”

4. Moz. 13:32–33.

Israēla tautas ceļojumā uz Dieva apsolīto zemi, viegli varam saskatīt līdzību ar mūsu ceļu uz debesu Tēviju. Izņemot to, ka Kanaānu apdzīvoja elku pielūdzēji un kalpotāji, kādu debesīs nav. Bet tuksneša ceļš un ieeja Kanaānā ir kāda līdzība ceļam uz mūžību. Israēla izlūki Kanaānā atrada daudz laba, bet lielākai daļai iz­lūku nebija ticības iespējai iekarot šo zemi. Tie bija neticīgi un bailīgi. Viņi nemeloja, teikdami, ka tur ir stipri, milzu ļaudis. Tādi bija. Bet lielāks par mil­žiem bija Dieva apsolījums, kam viņi neticēja. Mūsu ceļš uz Dieva valstību iesākas ar grēka atziņu un atgriešanos. Atgriezties un sākt jaunu dzīvi daudziem šķiet it kā karš pret milžiem. Milzis ir vecā daba, milzis ir pasaulīgā sabiedrība. „Ko par mani citi teiks?”

Pret milžiem cīnīties ir grūti un bīstami. Bet tas ir iespējams, kad Dievs ir ar mums. Ja Dievs ir ar mums, ja Viņš mūs vada un māca cīnīties, tad nav milžu, kas spētu aizliegt ieiet Dieva valstībā. Dievs ar cilvēku, pat visvājāko, tā ir stiprākā kara biedrība, kāda vien var būt. Šī biedrība uzvar visus pasaules un elles milžus. Mūsu uzdevums ir iznīcināt milžu kultūru un tās vietā būt vienotiem ar debesu valsti un kultūru. Uz to Dievs mūs ir aicinājis un turp iesim Viņa vārdā.

11. novembrī

Pateicīga pastāvība

Un atkal kāds cits teica: „Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla, un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībā.”

Lūk. 9:61–62.

Sajūsma ir laba lieta. Tā var aizraut cilvēku labā ceļā un darbā. Tā ir Dieva dāvana, kura pareizi lietota var vest augšup. Bet tā var būt īslaicīga, neapdomāta un nederīga. Ar sajūsmu var uzcelt namu, ja ar vēsu pratu aprēķina, cik tas maksās un cik līdzekļu cēlējam ir. Sajūsmai arvien līdzi iet prieks un patika, bet labs iznākums ir tikai tad, kad galvenie noteicēji ir pacietība un pastāvība pie iesāk­ta darba un turpinājuma līdz galam.

Tam, kas solījās iet Jēzum līdzi, bija sajūsma, bet nebija pacietības un pastā­vības. Varbūt Jēzus negāja uz viņa māju pusi. Tad varētu „ieskriet” un pateikt sa­vējiem: „Es eju Jēzum līdz”. Bet tā laika atvadīšanās ceremonijas un ieradumi no­zīmēja pavadīt labu laiku pie savējiem. Šim cilvēkam nebija drosmes un cerības, ka palicēji viņu nenosodīs un nebija pastāvības pildīt savu labo nodomu.

Jēzus lieto līdzību par arāju. Ir jāskatās uz vēl neartas vagas virzienu. Ska­toties atpakaļ un neuzmanot arkla vilcēju dzīvnieku, tas sāk iet nevēlamu ceļu. Skatīties atpakaļ un priecāties par taisno vagu, nozīme to sabojāt tālāk. Taisna vaga prasa pacietīgu pastāvību. Dieva valstība ir prasīga valstība. Tā necieš pa­viršību un nepastāvību. Dieva valstība ir kārtības un labi padarīta darba valstī­ba. Tai kalpojot vajag uzmanības, pacietības un pastāvības. Izlūgsimies, lai Dievs mums visiem dāvina šīs īpašības visam mūžam.

 

12. novembrī

Aizlūgšana ar prieku

Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros. Vienmēr, katrā savā lūgšanā par jums visiem, ar prieku aizlūgdams.

Fil. 1:3–4.

Pāvils zināja, ka viņam un filipiešiem ir kopīga dalība pie evaņģēlija darba. Viņi nav svešnieki, bet viņiem ir kopīga manta, evaņģēlijs, kopīgs uzdevums. Tādēļ ir jābūt patiesiem draugiem. Viņu darbs nav tikai cilvēku, bet gan Dieva darbs. Dar­ba sācējs nav apustulis un nav neviens cits cilvēks, bet Dievs. Dievs savu darbu nepamet nepabeigtu. Pasaulē ir daudz kas iesākts un nepabeigts, bet Dievam tā nav. Dieva spējas nemazinās un, kad to pareizi saskatām, tad rodas prieks un spēks to turpināt.

Apustulis zināja, ka Kristus mīl savus mācekļus un lūdz Tēvu par viņiem. Viņš mīl filipiešus un mīl arī citus. Jēzus šodien lūdz par mums. Kā tad lai mēs nelū­dzam cits par citu? Ja pasaules ļaudis nekā nebēdā par Dieva draudzi un darbu, tad zinām, ka viņi nav mums par paraugu. Viņiem ir vienalga, kas notiek ar Dieva vals­tību, bet mums ne. Mums ir rūpes par brāļiem un masām, ko Kristus ir pestījis.

Ir jālūdz mīlestībā. Dažreiz mēs lūdzam vienaldzīgi, varbūt reizēm, juzdami kā­du nepatiku, nervozi, uztraukti. Bet mīlestība ir dievišķa gaisma, kurā visu redzam citādi, gaišāki, spožāki. Tiekam piepildīti ar prieku, zinādami, ka nevis mūsu rūpes un gādība par Dieva ļaudīm ir laba iznākuma garantija, bet gan paša Dieva nodoms, ko Viņš piepildīs. Lūgsim ar prieku par savējiem, par savu draudzi un par tiem, kuriem jātop pestītiem. Tāds ir Dieva labais prāts.

 

13. novembrī

Brīdinājumi

Tā Sodoma, Gomora un apkārtējās pilsētas, kuras šim līdzīgi padevās netiklībai un nomaldījās pretdabīgās miesas kārībās, ir noliktas par atbaidošu piemēru, mūžīgā uguns soda izciešanai. Tāpat arī šie apgāna, sekodami saviem sapņiem, miesu, nici­na augstu valdnieku, zaimo debesu varas.

Jūdas v. 7–8.

Sodomas un Gomoras izpostīšana ir baigi piemēri, kurus ticīgie ļaudis nedrīkst aizmirst. Jau Vecās Derības laikā pravieši brīdināja Israēli ar šiem piemēriem. Un, Jaunās Derības laikam sākoties, pats Jēzus saviem mācekļiem tos atgādināja, ru­nājot par pēdējiem laikiem. Salīdzinot ar citām dabas katastrofām, šo pilsētu iz­postīšana ir tiešām baiga. Un tas notika negantas izlaidības dēļ.

Apustulis Jūda savādā kārtā raksta un nostāda blakus Sodomas un Gomoras ļau­dīm sapņotājus. Ir sapņi no Dieva, ir dabiski, neapzināti nakts sapņi, bet arī ap­zināti, kas nāk no samaitātas sirds. Jau bauslībā Dievs brīdināja no tiem, kaut arī izsapņotie brīnumi notiktu. 5. Moz. 13:2–4. Arī šodien ļaudis piegriež iz­cilu vērību sapņiem, ieskaitot „pravietojumus”, kas nav no Dieva. Uzmanīsimies! Ne visi sapņi nāk no Dieva!

Ir ļaudis, kas nicina augstās debesu varas. Liksim vērā, ka augsto debesu va­ru zaimošanai nemaz nevajag nekā cita kā nonicināt Dieva vēstnešu un Kristus mācek­ļu liecību. „Kas jūs dzird, tas Mani dzird, kas jūs nicina, tas Mani nicina”, saka Jēzus. Kādu lielāku nicināšanu vēl vajag? Kas nicina Dieva kalpus, tie nicina pašu Visaugstāko Valdnieku. Baigie piemēri ir doti visiem laikiem, arī mūsējiem.

 

14. novembrī

Ticīgs virsnieks

Bet Jēzus to dzirdējis par viņu brīnījās, un pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: Tādu ticību es pie Israēla ļaudīm neesmu atradis.”

Lūk. 7:9. (Viss stāsts 7. nod. 2–10.)

Bībele stāsta par daudziem izņēmuma cilvēkiem. Romiešu virsniekam būtu bijis jābūt lepnam, bet viņš bija pazemīgs. Viņš varēja būt cietsirdīgs, bet bija savam slimajam kalpam līdzjūtīgs un to mīlēja. Okupācijas varas pārstāvis varēja būt iz­mantotājs un ierāvējs, bet šis uzbūvēja sinagogu.

No evaņģēlija stāsta varam saprast, ka sinagogas būve nebija politiska. Varam spriest, ka šis virsnieks domāja par Israēla Dieva godu un tādēļ to darīja. Paši jūdi dievnamu nebūvēja, tomēr bija šim virsniekam pateicīgi. Un mēs varam ticēt, ka šim virsniekam viņa alga nezudīs, bet viņam būs vieta pie galda Dieva valstībā.

Jau virs zemes viņam bija atmaksa. Kapernaumas jūdi viņam bija draudzīgi un pat varam domāt, ka viņi šo virsnieku mīlēja. Tā citur nenotika. Patiesa ticība jau virs zemes atver durvis gan pie cilvēkiem, gan pie Dieva.

Virsniekam bija atmaksa viņa kalpa dziedināšana, bet vēl pāri par to, Jēzus atzinība. Par ticības vērtību Jēzus spriež no tā, cik cilvēks ir pazemīgs. Un spriež par ticības vērtību no tā, cik cilvēks mīl Dieva ļaudis. Tiešām, lielu iespaidu un labu priekšzīmi šis virsnieks arī mums ir atstājis. Lai Dievs liek augt mūsu ticībai šodien, ka paturam draudzību ar Jēzu un staigājam Viņa vadībā.

 

15. novembrī

Lielas lietas

Jo citu pamatu nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai saiņus, katra darbs tiks redzams: tiesas dienā to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un kāds, kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.

1. Kor. 3:10–15.

Mums bieži šķiet, ka mūsu dzīvē viss ir ļoti mazs un niecīgs. Mazi mēs paši, mazas mūsu iespējas, mazi mūsu darbi un panākumi. Mazs mūsu pulks. Vai nebūs niecīga arī mūsu nākotne? Pret šo kārdinājumu un izjūtu ir jāsaka: nekas nav mazs!

Mūsu dzīvei ir likts liels pamats. Pamatā nav smiltis, bet klints. Daudziem šī stiprā pamata nav. Pamati grīļojas un sabrūk. Bet Dievs mums ir devis lielu un sti­pru pamatu. Vienīgais stiprais un nesatricināmais pamats ir Kristus.

Dievs mums ir devis lielu materiālu izvēli, ko varam lietot savai garīgai celtnei. Ikviens ceļam visa mūža darba ēku. To darām personīgā un kopīgā dzīvē ar citiem ticīgiem, draudzē un evaņģelizācijā. Mums ir daudz izdevību, daudz ko krāt un arī varam, daudz ko pazaudēt. Krāt mantu virs zemes un krāt debesīs. Izdevības ir lielas un zaudējumi var būt lieli. No Jēzus mācības tiekam pārsteigti, kā Viņš ir cilvē­ku darbus vērtējis. Glāzi auksta ūdens. Mīlestībā teiktu vārdu. Nedomāsim šodien par mazām lietām. Domāsim par tām, kuras mūsu Kungs ir radījis un priekšzīmi atstā­jis. Lielas lietas varam darīt un dot „vismazākam brālim”.

 

16. novembrī

Nesajūsminies!

Tādēļ kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt!

1. Kor. 10:12.

Dažreiz brīnāmies, kāpēc kāds bagātnieks pēkšņi „izput”. No malas vērojot šķita, ka viņš ir daudz sasniedzis, mantas ir papilnam un kas par to, ka dzīvo lepni, to viņš var! Pēkšņi manta šķīst uz visām pusēm, parādu piedzinēji nāk viens pēc otra un visiem vairs neiznāk ko paņemt. Tā notiek ar laicīgu bagātību. Noskatāmies ar nožēlu un dažs labs arī ar skaudīgu prieku.

Bet laicīgā dzīve ir tikai ēna no garīgās. Garīgā dzīvē arī ir tādi, kas saņem „bagātas svētības”, un uz kuriem norāda kā uz paraugiem. Bet pienāk laiks un negai­dot, visiem par pārsteigumu, redzam garīgu bagātnieku noskumušu, lūgšanu, liecību un darba prieku zaudējušu. Arī garīgā bagātībā ir jāpastāv. Pat draudzēm neder sajūsmināties ar klātesošu, augstu garīgu stāvokli un panākumiem. Jāpielūko, ka ne­krīt. Dieva vārds brīdina ar piemēru vecaja Israēlī, kad daudzi savas vieglprātības un iekāru dēļ krita tuksnesī.

Nesajūsmināties, kad „gari klausa”. Nesajūsmināsimies, kad 5 000 ēd maizi tuksnesī. Nesajūsmināsimies, kad simti sauc: „Osianna!” Kad vienu apustuli ļaudis sauc par Jupiteru un otru Merkuru. (Zevu un Hermeju.) Mūs netur stiprus uz kājām brīnumi, bet Kristus krusts. Vērā likdami sevis aizliegšanu un pazemīgu dzīvi Dieva un cilvēku priekšā, paliksim izturīgi un pastāvīgi svētajā aicinājumā un Kristus bagātībā. Vieglas sajūsmas vietā valdīs dziļš miers un spēks pastāvēt.

 

17. novembrī

Radītāja mīlestība

Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida svētību debesis. Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā.

Efez. 1:3–4.

No Svētiem Rakstiem zinām, ka visspēcīgais Dievs ir visu radījis ar savu pavēli: „Lai top!” Radīšana ir neizskaidrojams brīnums. Bet ir labi, ka par to domājam, kaut gan maz ko saprotam. Radīšana! Viss lielais kosmoss kopš radīšanas nepārtrauk­ti kustas sava noliktā ceļā. Noteikta kartība valda vēl šodien. Tas viss rāda, ka Radītājs savā mīlestībā uztur itin visu, ko radījis.

Apustulis Pāvils, rakstīdams efeziešiem, stāsta par kādu citu, brīnišķīgu Radītā­ja nodomu debesīs, jau tad, kad pasaule vel nebija radīta. Radītā­jam jau tad bija nodoms darīt, ka virs zemes būs cilvēki. Viņa bērni, kas dzīvos svēti un nevaino­jami Viņa priekšā. Un tam būs jānotiek uz vienas mazas planētas, ko tagad saucam par zemi. Dievs skatās uz zemi un nolemj, ka no „neiztaisītas un tukšas” zemes Viņš izveidos skaistu, auglīgu un brīnišķīgu pasauli. Un tas notiek un piepildās.

Šī skaistā zeme ir domāta cilvēkiem, starp kuriem būs Dieva bērni. Tie dzirdēs Dieva vēsti, atgriezīsies un klausīdami debesu Tēvam sekos Viņa Dēlam Jēzum. Tas ir piepildījies. Dievs savā mīlestībā atpestītiem dāvina visu, kas vajadzīgs ticī­bai un svētai dzīvei. Ko lielāku, skaistāku un varenāku gan varētu iedomāties par šo vareno Radītāja nodomu un mīlestību? Mums atliek to apbrīnot, pateikties un dzī­vot sava mīļā Radītāja godam.

 

18. novembrī

Tautu laiki un robežas

Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.

Ap. d. 17:26.

Ir aizritējusi gadu tūkstoši, kopš latviešu tautai Dievs ir licis dzīvot Dzintarjūras krastā. Laiki ir nākuši un aizgājuši ar cīņām, darbu, ciešanām un priekiem par Dieva ierādītām robežām. Tās ir bijušas vienmēr apdraudētas, bet nekad nav iz­nīcinātas. To var izskaidrot tikai ar Dieva negrozāmu lēmumu.

Ir mainījušies laiki. Brīvības laiki un verdzības laiki. Sveši kungi ir ielauzušies un valdījuši. Bet tiem ir bijis Dieva nolikts laiks, kad no Latvijas robe­žām bija jāaiziet.To var izskaidrot tikai ar negrozāmu Dieva lēmumu un pavēli.

Jaunākā laikā, šī gadsimta sākumā, 1918. gada 18. novembra vakarā, neliels pulks tautas patriotu proklamēja neatkarīgu, suverēnu Latvijas valsti. Tas bija kā sapnis, kas tomēr Pirmā pasaules kara beigās kļuva par īstenību. Kaut gan īsu lai­ku, tomēr vēsturē ir ierakstīts spoža uzplaukuma un laimīgu gadu laiks latviešu tautai. Tā bija liela un brīnišķīga Dieva dāvana.

Pienāca citi laiki un gadi. Tauta zaudēja neatkarību. Viena daļa izklīda trim­dā. Citi izsūtījumā. Bet atkal ir bijis Dieva lēmums, ka pēc daudz gadiem latvie­šiem atkal ir sava brīva valsts. Mūsu tekstā ir vārdi par Dieva nodomu, kas attie­cas uz visām tautām. Tas ir: „lai tie meklētu, Dievu”. Kaut mūsu tauta to darītu! Tā būtu cieša saite ar Visaugstāko. Un dzīvot Visaugstākā ēnā ir patiesa laime.

 

19. novembrī

Aicināti pacietībai

Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu Viņa pēdām.

1. Pēt. 2:21.

Mūsu nepilnības, klupšanas un pārkāpumi mums sagādā nepatikšanas, neslavu un ciešanas. To varam kaut cik saprast, kad pasaule par mums smejas, jo vaina ir mūsu. Bet ir grūtāk saprast un panest, kad esam spējuši darīt labu un par to saņemam iz­smieklu. Jā, mūsu dzīve nav tik viegla kā pasaules ļaudīm. Bet Dievs mums ir licis iet grūtāku ceļu, lai audzinātu mūžībai.

Dievs atļauj labu darot piedzīvot ciešanas. Tā bija Jēzus dzīvē. Kādēļ lai mūsu audzināšanā būtu citādi? Jēzum tas nebūtu bijis vajadzīgs, bet mums gan. Jēzus ir mums atstājis priekšzīmi. Par to varam pateikties Dievam, jo citādi mēs labu darot un par to ciešot nekā nesaprastu.

Pēc cilvēku domam Jēzus krusta ciešanas un krusta nāve ir vislielākā netaisnība un zaudējums. Bet tikai pie krusta Jēzus teica, ka „Viss ir piepildīts”. Ir darīts visla­bākais un tas nav darīts patmīlībā un egoismā. Ir darīts par labu citiem un glābšanu.

Mūsu garīgā dzīve gan personīgi, gan draudzē vajag lielu spēku. Bieži ejam cauri tuksnešainam laikam mūsu garīgā dzīvē. Nav lietus straumju, nav ziedošu ieleju un bagātu ražu pilnu tīrumi. Bet vienmēr kāda debesu rasa tomēr ir. Un ar to varbūt vēl kādu laiku ir jāiztur, lai sagaidītu svētību straumes. Pacietīgi gaidot un strādājot sagaidīsim, ka nāks uzvara un iemantosim visas lietas. Dievs neatstās.

 

20. novembrī

Kad vakars metas…

Un viņi to gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam.” Un Viņš iegāja pie tiem palikt.

Lūk. 24:29.

Ar vārdu „vakars” saprotam kāda laika posma nobeigumu. Dienas vakars, gada vakars, mūža vakars. Kad vakarā domājam par to, ko dienā esam piedzīvojuši, tad jūtam gan prieku, gan skumjas. Sevišķi tad, kad domājam par to, cik patīkami savam Kungam esam bijuši. Zinām arī, ka pasaules spriedums par mums nav necik iepriecinošs, un dažreiz ar mūsu Kunga spriedumu ir tāpat... Mācekļiem ceļā uz Emmau sirdis bija pilnas skumju, un kad nepazītais Kristus viņiem ceļā rakstus izskaidroja, tad viņu sirdis dedza. Pie tam tas Kungs viņu nesaprašanu un sirds kūtrību norāja. Tuvojās vakars, drūms un nepatīkams.

Mums, vecākiem brāļiem un māsām, tuvojas dzīves vakars. Un varbūt dažam gados jaunam jau tas ir klāt. Dzīves vakars ir jāsagaida ar bijību. To nevar paredzēt tā kā dienas vakaru. Cik augstu vēl saule pie debesīm un cik rada pulkstenis. Cik ir jau mūsu mūža dienai, to neviens nezinām.

Vislabākais, ko varam darīt ir tieši tas, ko darīja noskumušie mācekļi – ielūgt Jēzu, lai Viņš ienāk un paliek pie mums. Jēzus ienāk. Jēzus ir pie vakara maltītes. Jēzus svētī un lauž maizi. Jēzus atdara mācekļu acis. Jēzus apgaismo sa­prašanu. Jēzus atver jaunu skatu nākotnei. Jēzus dara, ka mācekļi vairs neiet uz Emmau, bet atpakaļ uz Jeruzālemi. Kad ielūdzam Jēzu, domādami par vakaru, reizē ar to mantojam jaunu skatu rītdienai. Rītdienai virs zemes un Mūžīgam Rītam.

 

21. novembrī

Dieva vēsts gūstekņiem

Tiešām, tā saka tas Kungs: Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu at­pakaļ šinī vietā.

Jer. 29:10.

586. gadā pirms Kristus, Bābeles karaspēks okupēja Jeruzālemi un jūdus aizveda gūstā. Bija viltus pravieši, kas tautu mierināja, ka gūsta laiks būšot īss. Dieva pravietis teica, ka laiks būs 70 gadi, un ieteica, lai gūsta ļaudis uzceļ namus, dēsta dārzus un vairojas. Ieteica, lai meklē tās pilsētas labklājību, kurā dzīvos, un tad, kad būs noliktais laiks, septiņdesmit gadi aiztecējuši, Dievs viņus atve­dīs atpakaļ dzimtenē.

Latviešu tautai gūsta, izsūtījuma un trimdas ceļi nav sveši. Tie ir bijuši ilgāki un garāki vai īsāki. Daudzi ir palikusi svešā zemē pavisam. Katram Dievs ir nospraudis savu laiku. Bet ir arī tā, ka gūstā cilvēkus saista dažādi citi apstāk­ļi. Cilvēks dzīvo savā dzimtenē un jūtas kā gūstā. Zaudē dzīves un darba prieku. Bet Dievs visos apstākļos dod savu padomu.

Dievs grib, lai cilvēks zina un tic, ka Dievs viņu mīl. Nav tādu apstākļu, pat Dieva pielaistu grūtumu, kuros Dievs savus ļaudis vairs nemīlētu un atstātu. Viņš ir tas pats mīlošais Tēvs, kas ir labos dzīves apstākļos un dzimtenē. Dieva bērnam ir jāzina, ka Dievs priekš viņa ir visu izplānojis. Viņš grib, lai ticīgais cilvēks ir gatavs darīt Viņa prātu arī grūtos apstākļos. Kad to visu liekam vērā, tad zinām, ka nāk laiks un nāk pestīšana. Tā ir bijis pagātnē, ir šodien un būs nākotnē. Visu kārto, valda un vada Dieva visvarenā roka.

 

22. novembrī

Dieva vīra padomi

Pāveli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau tad Viņš darīs.

Ps. 37:5.

Labam padomam paklausīdami, daudzreiz esam laimīgi izkļuvuši no grūtībām. Ir gadījies arī tā, ka bez kļūdīšanās, pūles ir bijušas veltīgas. Šai psalma ir daudz labu padomu. Padomāsim par dažiem, ko te atrodam. Viens būtu šis: „Cerē uz Viņu!” (5. p.). Cilvēki pieviļas cerēdami uz iznīcīgām lietām un maldīgiem cilvēkiem. Pie Dieva nav maldu un pievilšanās. Ja Viņš dod padomu, tad tas ir labs. Ja Viņš nāk palīgā, tad visvājākais top stiprs. Cerība uz dzīvo Dievu nekad nepamet kaunā.

Labs padoms ir, iet pa tā Kunga rādīto ceļu. Visi zinām, ka dažs ceļš iesākumā liekas labs, bet tomēr aizved postā. Dzīvē ir tik daudz un dažādu ceļa radītā­ju, kuri nekalpo Dievam un taisnībai. Pie tam arvien šie ceļi iesākumā rādās labi un patikāmi. Tā Kunga ceļš ir šaurs un grūti staigājams. Bet jo tālāk pa to ejam, jo gaišāks un priecīgāks top gars. Tā Kunga ceļš ir dzīvības ceļš.

Labs padoms ir, lai meklējam prieku pie tā Kunga. Nav tā, kā pasaulē daudzkārt dzirdam, ka dievbijīgo ceļš ir tikai asaru un nopūtu pilns. To gan netrūkst, bet patiess  prieks nāk sirdī un mājo tikai tam, kas ar labu apziņu var sastapties ar savu Dievu Tēvu, un no Viņa saņemt padomu un jaunu spēku. Pie tā Kunga ir atdusa, klusums un miers, ķēniņš Dāvids šos padomus atstāja citiem, jo tos bija atradis grūtos piedzīvojumos un pat vajāšanās. Centīsimies atminēt šos padomus šodien!

 

23. novembrī

Ēna

Tā kā arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai Pēterim garām, ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.

Ap. d. 5:15.

Svētos Rakstos ir stāstīts par dažādiem brīnumiem, kādus Dievs ir darījis caur saviem kalpiem. Šeit lasām par vienu brīnumu veidu – ēnu, kura pavadīja Pēteri un bija labdarīga slimajiem. Tieši teikts tas nav, bet varam domāt, ka gluži no tukšā ļaudis nebūtu novietojuši savus slimniekus tur, kur Pēteris mēdza iet. Dievam ir iespēja darīt visādus brīnumus.

Ja slimie tika dziedināti, tad tas varēja notikt Pēterim zinot un arī nezinot. Tā ir ar ticīgiem ļaudīm šodien. Ticīgais var būt par svētību tuvākam to zinādams un arī nezinādams. Ne jau miesas dziedināšanai. Bet ēna ir visiem un visi atstājam kādu iespaidu uz līdzcilvēkiem. Dzīvē ir tā, ka ļauni biedri, neticīgi skolotāji un kaimiņi iespaido citus ļaudis. Viņi pavedina jaunus cilvēkus grēkot, kalpot sātanam un dzīvot samaitātu dzīvi. Neizbēgami katram ir sava ēna, taisnam un ne­taisnam. Dieva cilvēkam un bezdievīgam.

Par savu ēnu esam atbildīgi. Dievs savus ļaudis aicina būt par svētību savā dzīves laikā. Par Kristus valstību sludinot pravietis Jesaja saka: „Ikviens būs patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.” Jes. 32:2. Laba ēna rodas tad, kad mūs apspīd pasaules Gaišums. Staigāsim viņa gaismā, tad arī mūsu ēna būs labdarīga un svētīga. Lai Dievs mums palīdz staigāt Kristus gaismā, tad novārguši un nelaimīgi ļaudis atradīs atvieglinājumu mūsu ēnā.

 

24. novembrī

Jēzus paēdina

Tad Jēzus ņēma maizes un teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies, tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.

Jāņa ev. 6:11.

Notiek, ka ļaudis piedzīvo grūtus brīžus. Tas notiek visdažādākā veida, arī maizes ziņā. Visi evaņģēliji stāsta par notikumu tuksnesi un vairāku tūkstoš cil­vēku paēdināšanu. Daudziem ir grūti to ticēt, jo cilvēkiem tādu brīnumu darīt nav iespējams. Bet Jēzus to spēja un darīja.

Grūtību iemesls daudzreiz ir neapdomība. Šai gadījumā ļaudis bija aizgājuši uz tuksnesi bez maizes. Viens zēns tomēr to bija paņēmis un ne jau bez Dieva ziņas. Pat Jēzus mācekļi bija ar tukšām rokām. Mācekļiem padoma nebija, kaut gan viņi bija izjautājuši sanākušos ļaudis. Izteica nožēlu par to, ko bija uzzinājuši. Filips atzina, ka viņiem ir maz naudas. Andrejs teica, ka zēnam ir maz maizes. Ir labi atzīt savu nabadzību. Bet Jēzum ir viss. Viņam ir padoms un dievišķā vara. Viņam ir iespējams viss, ko cilvēki nespēj. Un savu varu Viņš lieto izsalkušiem par labu.

Šodien mums ir pienākums Dievam pateikties par uzturu. Dažam maizes rieciens ir plānāks kā citiem. Tomēr maize ir. Un ir labvēlīgi paziņas, kas izpalīdz grūtā brīdī. Bet pāri visam Jēzus mums piedāvā savu palīdzību. Viņa klātiene iepriecina dvēseli un arī dienišķā barība ir svētīta ar mīlestības pilnā Pestītāja labvēlību. Viņa labvēlība dod pie dienišķās maizes klāt arī svētību no debesīm.

 

25. novembrī

Laiks un pasaule

Un uz ļaudīm Viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: Būs lietus – un tā arī notiek. Un kad no dienvidiem, pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums – un tā notiek. Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu? Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?”

Lūk. 12:54–57.

Var teikt, ka visur un visi vēro laiku; par to domā un ar to rēķinās. Ir pulksteņi, barometri, meteoroloģiskās iestādes. Visi cenšas dzīvot saskaņā ar laiku, ģērbjas, ēd, strādā un atpūšas. Laiks var palīdzēt mierīgi paēst un būt par iemeslu trūkumam. Cilvēks grib zināt laiku un par to ir iemācījies daudz ko. Laiku cilvēki grib kalpināt sev par labu.

Garīgā ziņā cilvēks ir palicis liels nezinātājs. Kad dzird par Dievu, pestīša­nu, mūžību, tiesu un pazušanu, cilvēks atmet ar roku. Neviens jau tādas lietas ne­varot zināt. Bet Dievs ir devis laiku zīmes. Tās ir debesu un mūžības zīmes. Pasaules apvāršņi ir ar šīm zīmēm apklāti.

Gaišākā laiku zīme ir Kristus. Cilvēki ne par ko negribēja Viņu pazīt. Savā laikā ļaužu vidū Viņš dzīvoja nepazīts. Šodien Viņš ir Lielais Nepazītais. Lielākajai ļaužu daļai svešs. Pasaulei tuvojas negaisi. Tie iznīcinās nebēdniekus. Bet ir arī daudzi, kas mācās taisnību. Kāds nopelniem bagāts ģenerālis teica: „Es esmu daudz ko cerējis un panācis. Piedzīvojumu mācīts esmu pasaules sapņus atmetis. Tagad mēs abi ar mazmeitiņu ejam svētdienas skolā un dievnamā.” Darīsim tā, kā šie gudrie dara!

 

26. novembrī

Domu pasaule

Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt jeb vai mums būs citu gaidīt?

Lūk. 7:19.

Dievs ir cilvēkiem dāvinājis spējas domāt brīvi un nekavēti visādos apstākļos. Jānis bija cietumā, bet domāja par nākamo Mesiju un savās domās pārdzīvoja prieku, šaubas un neziņu. Lai grūto jautājumu noskaidrotu viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem pie Jēzus. Šaubās un neziņā viņš darīja labi, meklējot skaidrību pie Jēzus.

Jānis bija liels pie Dieva. Un tomēr tikai cilvēks, līdzīgs mums, kam daudz kas šķiet neskaidrs un tādēļ pietrūkst prieka, drosmes un garīgā spēka. Grūtas bija Jāņa dienas cietumā. Viņš bija bijis brīvs tuksnesī un darbības laikā. Zināja, ka Dievs viņu bija sūtījis darbā. Tagad tas viņam bija liegts. Viņš bija sludinā­jis, ka pelavas tiks sadedzinātas. Vai bezdievīgais Hērods nav pelava? Kas notiks, vai ilgi būs jāgaida, kad nederīgo koku nocirtīs? Un tas, kuru viņš pagremdēja Jardānes ūdeņos un dzirdēja balsi no debesīm: „Šis ir mans mīļais Dēls!” Vai viņš pats, Jānis, nebija teicis, ka Tas ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku? Kāpēc ne­kas nenotiek?

Līdzīgi Jānim, mēs savā domu pasaulē pārdzīvojam šaubas un nemieru, redzot bēdas, kādas piemeklē ticīgus ļaudis un grūtības draudzē un Dieva darbā. Bet domu pasaulē ir liels plašums. Domas var virzīt turp, kur mirdz cerības zvaigzne, Rīta Zvaigzne. Darīsim to ticībā un mūsu domu pasaule šodien būs gaiša.

 

27. novembrī

Ticam un nebīstamies

Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu.

Ps. 46:2–3 .

Dievs ir neredzams. Viņu par savu patvērumu un stiprumu varam turēt tikai ticībā. Ja raugāmies tikai uz redzamo, iekrītam šaubās un nemierā. Dienu gaitai, dar­bam, pienākumiem, visam meklējam drošību. Ticīgie ļaudis to iegūstam ticībā, ka Dieva roka mūs sargā un darbojas līdzi mūsu pūliņiem. Kopš senlaikiem mūsu tautā bija tik ļoti skaistais ieradums, garāmejot kādam strādniekam, uzsaukt: „Dievs pa­līdz!” Un ne mazāk skaista bija atbilde: „Paldies!” Ieejot kādā namā, kur ļaudis sēdēja pie galda un ēda, sveiciens bija: „Dievs svētī!” Un atkal visu atbilde: „Paldies!” Vai tas neliecināja par stipriem un veseliem ļaudīm un tautu? Kas pa­līdz un kas svētī šodien? Un kas tam tic un par to liecina?

Stāvēt ticībā, ka visi satricinājumi pasaulē, tautu dzīvē un visvairāk pie ti­cīgiem ļaudīm, galu galā nekalpos nevienam citam kā Dieva godam. Kaunā kļūs visi, kas paļaujas uz cilvēkiem un redzamām lietām. Stāvot ticība un paļaujoties uz ne­redzamām, bet Dieva apsolītām lietām piedzīvosim to, kā visas grūtības, zaudējumi un ciešanas nāks tikai par labu. Topam sagatavoti mūžīgai dzīvei, Dieva godam un slavai. Tas viss atklāsies tad, kad pāriesim no ticības skatīšanā. Dienas un dar­bus sākot un beidzot lai lūdzam: „Kungs, palīdzi mums ticēt un nebīties!”

 

28. novembrī

Darīt labāko

Šī ir darījusi, ko spējusi, tā jau iepriekš manu miesu ir svaidījusi bērēm. Patiesi es jums saku: Kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.

Mark. 14:8–9.

Dzīvē ir tā, ka par to, ko darām, citi spriež pozitīvi vai negatīvi. Mēs darām to pašu attiecībā uz citu darbiem. Bet ir jāmācas spriest taisni un godīgi. Arī tad vēl varam kļūdīties. Par to, ka sieva svaidīja Jēzu ar dārgu eļļu, ļaudis sprieda šķietami prātīgi, bet tomēr nepareizi. Ir izņēmumi, kurus dažreiz nesapro­tam.

Te mācamies vienu lietu: ir jādara vislabākais ko spējam. Dažreiz paši par sevi spriežam nepareizi, sacīdami: citi jau var darīt daudz, es tik ļoti maz. Varbūt pat raudam par to. Bet Dievs zina, cik Viņš katram ir devis. Viņš pirmais atzīst mūsu labo gribu, nodomu un spējas. Bērns raud par to, ka nespēj to, ko tēvs. Un tēvs pasmaida un saka: „Neraudi, tavs laiks vēl nāks!” Šodien darīsim to, ko šo­dien spējam un vislabāko.

Stāstā pieminētā sieviete nebija starp draugiem. Par viņu sprieda ne tik daudz nabagus mīlēdami, bet nemīlot un necienot ne Jēzu, ne svaidītāju sievu. Jēzus bija starp nelabvēļiem tāpat kā sieva. Varbūt arī par mums dažreiz ļaudis spriež noso­dīdami mūsu upurus draudzei vai misionei. Tā daudziem šķiet ģeķība. Bet Jēzus sprie­dums bija, ir un būs visur pareizais un izšķirošais. Tikai mūžībā atklāsies parei­zais spriedums par mūsu darbiem un upuriem Dieva valstībai. Darīsim labāko!

 

29. novembrī

Sabiedriskā dzīve

Ja iespējams, cik tas atkarājas no jums, turiet mieru ar visiem cilvēkiem.

Rom. 12:18.

Visi zinām Jēzus vārdus par svētīgiem cilvēkiem, miera nesējiem. Jēzus seko­tājiem ir jābūt miera nesējiem nemierīgā un pretestību pilnā pasaulē. Jēzus tāds bija un mums, kas esam Viņa mācekļi, ir jāseko Meistara priekšzīmei.

Vispirms mums jātur miers ar ticības brāļiem. Esam vienas, Dieva ģimenes locekļi. Varbūt dažu labu reizi mūsu ticības brāļi tik ideāli neizturas un nedara kā vajadzētu. Bet atcerēsimies savu bērnību. Ar miesīgiem brāļiem un māsām esam ķildojušies un dusmojušies, bet pēc īsa brīža atkal draudzīgi rotaļājušies. Labsa­jūta bija tikai tad, kad turējām mieru. Par visu vairāk šodien jātur piemiņā Jēzus Kristus paraugs. Domāsim par to kā Viņš izturējās pret saviem mācekļiem. Viņu ko­pīgā dzīve un ceļš vienmēr nebija līdzens, bet visus nelīdzenumus nolīdzināja Jē­zus. Darīsim mēs tāpat.

Jātur miers ar ienaidniekiem. Tādi dažreiz gadās, pat bez kāda saprotama iemesla. Dievs to pieļauj. Viņš vēro, ko mēs darīsim. Tā ir pārbaude, kurā tiekam svēr­ti un mērīti, cik liels ir mūsu garīgais augums un kāda tam vērtība. Visur pareizais mērs un svars ir Jēzus persona un Viņa priekšzīme.

Miers ar tādiem, kas nav ne draugi, ne ienaidnieki. Tādi ir lielais vairums, ar kuriem sastopamies un kopā dzīvojam. No tiem varam iegūt labus draugus, vai Dievs pasargi, nelabvēļus. Lūgsim gudrību no Dieva un mīlestību uz visiem cilvē­kiem. Pastāvīgi būsim nomodā, meklējot turēt mieru ar visiem cilvēkiem.

 

30. novembrī

Noslēpums un pielūgšana

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tie­sas un cik neizdibināmi Viņa ceļi! Kas gan ir izpratis Dieva prātu un kas ir bijis Viņa padoma devējs? Jeb kas Viņam, ko papriekšu devis, par ko nāktos atmaksa? No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas. Viņam lai gods mūžīgi!

Rom. 11:33–36.

Šī ir apbrīnošanas un pielūgšanas dziesma. Noslēpumaina un neizskaidrojama ir Dieva izredzēšana. Evaņģēliju dzird daudzi. Daži to pieņem, citi ne. Ir starpība ģimenē starp brāļiem. Viens ir dziļi ticīgs un Dieva kalps. Otrs spaidu darbu no­metnes komandants. Misiones laukos ir notikumi, kurus neviens nevar izskaidrot. Dievs ir bagāts, gudrs, un neviens Viņam nevar dot padomu.

Noslēpumaina ir izredzēšana tautu dzīvē. Israēls ir brīnums. Dieva darbi lat­viešu tautā ir apbrīnojami. Mūsu tevi lasīja Bībeli un atrada pestīšanu. Bija na­badzīgi un nemācīti ļaudis. Viņi pulcējās slepeni un pagremdes notika slepeni. Bet Dievs audzināja un uzturēja šo ticīgo saimi. Viņiem nevarēja ienākt prātā, ka nā­košās ticīgo paaudzēs būs ļaudis, kas sludinās evaņģēliju otrā pasaules malā, mū­ža mežos. Ja kāds viņiem to būtu stāstījis, viņiem būtu bijis grūti tam ticēt...

Daži teiks: tā bija pagātne. Bet Dieva gudrība ir un būs tā pati arī nākotnē un mūsu dzīvē. Mēs neesam Viņam padomdevēji, bet darām prātīgi, apbrīnodami Viņa darbus. Apbrīnošana mums daudz palīdz, jo tā vada uz pielūgšanu un slavu. Dieva prieks piepildīs mūsu dvēseles katru dienu. Un dievišķā priekā ir liels spēks.

 

1. decembrī

Dieva apsolījumi

Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zeme, atspīdēs gaisma. Tu vairosi tautu, Tu tai dosi lielu prieku, tā priecāsies tavā priekšā kā pļaujamā laikā, kā priecājas laupījumu dalot.

Jes. 9:1–2.

Dievs lika pravieša mutē lielus apsolījuma vārdus, kurus Viņš pēc daudz gadiem piepildīja. Sūtīja pasaulē savu Dēlu. Lasot pravieša vēsti, mēs šodien domājam par Jēzus piedzimšanu Betlēmē. Dievs deva pasaulei lielu dāvanu, kura laikam ejot kļūst arvien lielāka, jo visā pasaulē vairojas ļaudis, kam atspīd Kristus gaisma un top arvien lielāks to ļaužu skaits, kam sirdis piepilda pestīšanas prieks.

Pravietis runā par divām Dieva dāvanām, kas cilvēkiem top dotas reizē ar Viņa Dēla dzimšanu. Šīs dāvanas ir gaisma un prieks. Tās ieplūst ticīgās sirdīs, sākot ar ganiem Betlēmē un tagad pie augstiem un zemiem, visā pasaulē. Vispirms gaisma. Tumsība un nāves ēnas zeme ir tur, kur dvēseles nepazīst Dieva draudzību un mīles­tību. Dzīve aizrit meklējumos un ilgās pēc laimes un labākas nākotnes. Tādu nedod ne laicīgā labklājība, nedz daudz zināšanas par laicīgām lietām. Dieva apgaismota dvēsele ierauga grēka postu un glābšanu no tā. Jēzus ir pasaules gaisums. Cilvēks, kuru Viņš apgaismo, tam Kristus gaisma rāda gaišu mūža ceļu un dzīves vakaru.

Prieks. Kad Dieva cilvēku piemeklē grūti brīži, tad viņam ir kāds neizskaid­rojošs, bet patiess prieks par Dieva mīlestību, kas viņam dota caur Kristu. Viņa tuvums dod drošu cerību par gaišu un laimes pilnu dzīvi mūžībā. Ir gaisma un prieks.

 

2. decembrī

Iztukšošanās

Bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs un cilvēka kārta būdams Viņš pazemojās, būdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.

Fil. 2:7–8.

Apustulis Pāvils aprakstīdams Kristus mīlestību uz mums, atrod izteiksmīgu vārdu „iztukšošanās”. To varam saprast kā dievišķās godības un majestātes atstāšanu. Šis vārds nozīmē lielo starpību starp neizteicamo godību un pazemojumu. Starpību starp troni un krustu. Šādai maiņai mūsu labā vajag aizkustināt mūsu sirdis, lai mēs Viņa godam darītu tā, ka Viņš darīja priekš mums.

Viņam bija Dieva veids, izskats, varenība. To Viņš atstāja un mūsu labad pazemīgi stāvēja Pilāta priekšā, kas Viņam lepni jautāja: „Vai tu nezini, ka man ir v­ara tevi atlaist un tevi krustā sist?” Pilātam līdzīgus jautājumus par cilvēku varu, gudrību un spēku vēl šodien daudzi jautā. Jēzu pazīstam kā iztukšotu, pazemīgu un lēnprātīgu Dieva sūtīto. Tāds Viņš bija zemes dzīves dienās un tāds Viņš nāk pie mums šodien. Bet nav neviena tik bagāta, tik varena Pestītāja kā Viņš.

Viņš iztukšojās darbā. Palīdzēja nabagiem un nicinātiem. Nedarīja brīnumus, meklēdams slavu. No Kunga debesīs bija tapis par kalpu virs zemes. Pāvila atgādinājumu lasīdami jautāsim katrs sev: vai es sekoju Viņa priekšzīmei, vai es atsakos no savām privilēģijām, lai kalpotu citiem? Vai ticīgie Kristus draudzēs protam iz­tukšoties citu labad? Kur to darām, tur ir Dieva svētību papilnam. Tās visas nāk pa iztukšošanās ceļu. Sevi aizliedzot sekojam sava Kunga priekšzīmei. Lai Dievs mums dāvina tādu prātu, kāds bija Viņa Dēlam, mūsu Kungam un Pestītājam.

 

3. decembrī

Kad Jēzus runā

Beidzamā, lielajā svētku dienā Jēzus uzstājās un sauca: „Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer. Kas man tic, kā rakstos sacīts: No viņa miesas plūdis dzī­va ūdens straumes.

Jāņa ev. 7:17–18.

Kad Jēzus runā, tad vienmēr kaut kas notiek. Tā bija pagātnē, ir šodien un būs vienumēr. Mēdz notikt, ka liela daļa klausītāju mazāk domā par to, ko no Jēzus dzird, bet gudro un spriež par pašu Jēzu. Kas Viņš tāds ir? Vai no Galilejas var nākt kas labs? Un tikai pēc tam, kad ar saviem mēriem Jēzu ir mērījuši un svēruši, sāk spriest par Viņa vēsti. Tad to noraida. Notiek arī šķelšanās starp klausītājiem. Dažiem kaut kas patīk, un tie saka: „Kungs, Kungs!” Nav daudz to, kas vēs­ti dzird un tai piekrīt. Un vēl mazāk ir to, kas vēstij klausa.

Ir tā, ka uzņemt Jēzus vārdus, nozīmē remdināt dvēseles slāpes. Mūsu tekstā aprakstītā notikumā bija kāda grupa, kura sprieda, ka Jēzus ir pravietis. Cita grupa teica, ka Viņš ir Kristus. Un augsto priesteru sūtītie sulaiņi liecināja, ka ne­viens cilvēks tā nav runājis kā Jēzus. Jautāsim sev: kura grupa mēs šodien esam? Sacīsim savai dvēselei: Dzer, mana dvēsele tā Kunga vārdus un atspirgsti! Tev ne­slāps vairs, jo tu esi pie dzīvības avota!

Šīs nodaļas pēdējā, 53. pantā ir zīmīgi vardi: Un tie aizgāja katrs sava namā. Daži sadusmoti, daži neapmierināti un varam domāt, ka daži iepriecināti. Kad tu, lasītāj, ej dievnamā, tu dzirdēsi Jēzus vārdus. Pēc dievkalpojuma tu iesi uz savu māju. Uzmanies, ka tu aizej mājā atspirdzināts!

 

4. decembrī

Uzticīgi namturi

Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem, un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, lai tie būtu uzticami.

1. Kor. 4:1–2.

To, ko Pāvils saka par darbiniekiem kā namturiem, varam attiecināt uz ikvienu kristieti. Mēs atzīstam, ka viss materiālais un garīgais mums ir dots no augšienes. Neviens nevar lielīties, ka nebūtu ko dabūjis. Mēs saprotam, ka viss pieder Dievam, un mums ir jābūt uzticīgiem lietot to, kas mums ir uzticēts.

Uzticība ir viena no ticīga cilvēka skaistākam un vērtākam īpašībām. Uzticība ir pamatā katrai īstai draudzībai un krietnam darbam. Ir tikai žēl, ka uzticību vienmēr pienācīgi nenovērtējam. Atzīsim, ka no Kristus atstātās uzticības parauga mums dažureiz kaut kas pietrūkst. Raugoties pasaule redzam, ka uzticīgu cilvēku nav daudz. Ir neuzticīgi laulātam draugam, uzticētai mantai un Dievam. Bet Dieva cilvēkam ir jābūt uzticīgam. Pie Dieva cilvēka visi meklē Gara augli – uzticību.

Mūsu piederība Dieva draudzei prasa uzticību. Dalība pie Dieva darba prasa uzticību. Mūsu priekšzīme ir Kristus, jo ir rakstīts: ja mēs esam neuzticīgi, Viņš ir uzticīgs. (2. Tim. 2:13.) Nav jāskatās uz citiem ticīgiem, jo viņi paklūp tāpat kā mēs. Skatīsimies uz Jēzu, tad neklupsim. Uzticība dod darba prieku un labu sirds­apziņu. Būsim uzticīgi vismazākās lietās. Dievs dos vajadzīgo spēku būt uzticīgiem.

 

5. decembrī

Pie kā mēs iesim?

Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim.? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.”

Jāņa ev. 6:68–69.

Šos vārdus Pēteris sacīja mācekļu klīšanas laikā. Tas bija izšķiršanās laiks. Varbūt ne tik krasi kā tai brīdī, bet arī mūsu laikā un draudžu gaitā notiek aiziešana kaut kur citur. Bet degošais jautājums daudziem ir: uz kurieni, pie kā iesim?

Visiem cilvēkiem pienāk vajadzība pie kāda iet. Katrai dvēselei vajag kāda kam uzticēties. Dažreiz bagāts cilvēks ir spiests iet pie nabadzīga un mācīts pie ne­mācīta. Visiem vajag kāda, kas saprot, mierina un dod padomu. Ir brīži, kad vajag kāda cita tuvuma, jo mūsu dvēseles nav radītas vientulībai. Pie kā mēs iesim?

Gribam vai negribam, visiem pienāk grūts brīdis. Kas var iepriecināt, kas var noņemt smagumu no dvēseles, atraisīt saites un piedot pārkāpumu? Nav cita Pestītā­ja, ir tikai viens un tas ir Jēzus. Pēteris sacīja, ka Jēzum ir mūžīgās dzīvības vārdi. Ar to varam saprast, ka dvēseles nemieru, rūpes un bailes var aizdzīt Dieva Svētā un sūtītā Kristus vārdi. Viņa vārdos ir dzīvība un spēks. Pārbaudījumi un kārdinājumi nāk pie mums ikkatru dienu. Reti kad varam paši sev palīdzēt. Bet mūžīgās dzīvības vārdos no mūsu Kunga mutes ir spēks, kāda nekur citur nav. Pie kā mēs iesim? Bērnībā gājām pie tēva un mātes. Jaunībā dažreiz palīdzēja piedzīvojuši ticības biedri. Bet vienmēr un vislabākais ir, iet pie Jēzus. Paliksim pie Viņa.

 

6. decembrī

Bagāts cilvēks

Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā, esmu ir skatījies visādos likte­ņos, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.

Fil. 4:12–13.

Ko mēs varētu saukt par bagātu? Ko Kristus un Bībele par tādu atzītu? Vai tas, ko cilvēki domā un spriež, nav tikai iedomas un fantāzija? No tā, ko Pāvils par sevi raksta, saprotam, ka viņš ir apmierināts cietumā, ķēdēs un vājš un nosirmojis. Bet viņam Dievs ir devis garīgas bagātības.

Pāvils bija bagāts tāpēc, ko viņa grēki bija piedoti. Kam grēki nav piedoti, tas ir nabags un parādnieks. Kam grēki ir piedoti, tam ir miers ar Dievu un zinām, ka dvēseles miers ir liela bagātība. Kam grēki ir piedoti, tas ir pagodināts cil­vēks, jo Dievs viņu ir ievērojis un atzinis.

Pāvils bija bagāts, jo viņam bija dots un uzticēts liels uzdevums un darbs. Dieva darbs ir visvērtīgākais un vissvarīgākais. Dieva darbs ir vienīgais, kas ne­kad neiznīkst un kura augļi pastāv mūžīgi. Dieva darbs visvairāk atmaksājas.

Pāvils bija bagāts tāpēc, ka viņam bija droša apziņa par pastāvīgu Dieva klātnību. Cilvēks var būt visādi nabags un nespēcīgs, bet ja Dievs dod liecību, ka par viņu gādā, tad tā ir vislielākā drošība un ieprieca. Viņš bija bagāts tāpēc, ka viņš zināja par novēlēto mantu, kuru pats tas Kungs ir spēcīgs pasargāt līdz mūžības dienai. Ja kādam šodien ir šī apziņa visās augšminētas lietas, tad tas ir patiesi bagāts. Apdomāsim labi visu to!

 

7. decembrī

Pazaudēta izdevība

Kad viņš runāja par taisnību, atturību un nākamo tiesu, tad Fēliks pārbijies sacīja: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.”

Ap. d. 24–25.

Pāvilam bija izdevība, apcietinājuma laika Cesarejā, liecināt par taisnību un nākamo tiesu zemes pārvaldītajam Fēlikam. Fēliks, varam spriest, nebija ļauns cilvēks. Tomēr viņš bija sava laika netikumu piekopējs. Pāvilu viņš uzklausīja un re­dzēja, ka Pāvils nebija valdībai bīstams cilvēks. Kad jūdi viņu apsūdzēja par svētnīcas sagānīšanu, viņš varbūt pasmējās. Bija tak daudz tempļu un dievu. Visādi sludinātāji parādījās un stāstīja katrs savu. Lai katrs runā, kas viņam patīk! Viņam bija citas, valstij svarīgākas lietas ko kārtot. Viena sekte vairāk vai mazāk, kas tur liels?

Bet Fēlikam interesēja kaut kas cits, un tā bija nauda. Pāvila sludinātais evaņģēlijs viņam neinteresēja, bet nauda gan. Tāpēc viņš bieži sūtīja pēc Pāvila un ar viņu sarunājās. Bet laipnība pamazām zuda, kad naudu nedabūja. Tā ir arī šo­dien. Garīgās vērtības ļaudīm neinteresē. Kad peļņa neiznāk, zūd simpātija, ardievu laipnība un interese par evaņģēliju.

Fēliks pazaudēja labu izdevību atgriezties. Aizbildinādamies ar nevaļu viņš pārtrauca sarunas ar apustuli. Sekas bija tādas, ka viņš turpināja izmantot izdevības iedzīvoties mantā, bet pienāca laiks, kad viņš savu amatu pazaudēja. Ne vien to, bet arī savu dvēseli. Fēliks nav vienīgais, kas pazaudēja lielu izdevību. Tādu ir daudz, kas saka: tagad man nav vaļas. Bet Dievs lai palīdz mums, ka nezaudējam nevienu izdevību, ko Viņš mums dod. Krāt mantas, ko kodes un rūsa nemaitā.

 

8. decembrī

Aicinājums

Tad kungs sacīja savem, kalpam: Ej uz lielceļiem un sētmalām un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.

Lūk. 14:22–23.

Līdzību par mielastu Jēzus stāstīja ļaudīm, kas bija dzirdējuši Viņa sludināšanu. Tie gan dzirdēja, ko Jēzus mācīja, bet visu attiecināja uz citiem. Daži sevi turēja par pietiekoši labiem un cienīgiem debesu valstībai. Tiem šķita, ka viņi jau visu zina un vairāk nekā nevajag. Paklausīt kādai atgriešanās aicinājuma vēstij nav vajadzīgs. Viss ir kārtībā.

Šodien pestīšana, ko Kristus caur savu krusta nāvi ir sagādājis, daudziem nepatīk. Cilvēks saka: Es neesmu tik slikts, ka kādam citam, par mani vajadzētu mirt! Cits atrod, ka tas esot pazemojoši un necienīgi, ka atļautu kādam citam par savām vainām ciest un mirt. „Es pats varu par visu atbildēt, un tā man ir goda lieta…” Bet Dieva noteiktā kārtība ir cita un nevienam nav izvelēs, vai nu paklausi Dieva aicinājumam un noteikumiem, vai paliec ārpusē…

Bet Dievs aicina nabagus. Garā nabagus. Tādus, kas apzinās savu necienību un visā pazemībā paklausa Dieva aicinājumam, saņemt pestīšanas dāvanu. Atstāj savu ceļmalu un iet uz mielasta namu. Iepriekš aicinātie „cienīgie” šai reizē varēja iz­tikt bez sataisīta mielasta. Bet apvainotais nama kungs gan varbūt viņus vairs ne­kad neaicināja. Pienāk laiks, kad Tievs vairs neaicina. Tad izdevība ir uz visiem laikiem pazaudēta. Šo patiesību atgādināsim saviem paziņām un klausītājiem. Ieteik­sim visiem, lai klausa aicinājumam iet uz debesu mielastu.

 

9. decembrī

Mīlīgas mājas

Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs, Cebaot! Mana dvēsele ilgojos un tvīkst pēc tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam.

Ps. 84:2–3 .

Mēs ticam, ka ticīga cilvēka sirdij ir jābūt mīlīgai mājvietai savam Dievam. Bet mūsu teksts šoreiz nerunā par cilvēka sirdi, bet rokām celtu dievnamu, baznīcu, templi. Dāvida laikā tā Kunga mājvieta bija telts. Templi uzcēla vēlāk. Bet abi, telts un templis, bija skaisti. Mūsu laikā ir daudz tempļu un baznīcu, kas ir skaisti un daudzos ir mākslas darbi. Bet ir arī vienkāršas mājas, piemērotas dievkalpojumiem. Ko draudzes spēj, tādas ir dievkalpojumu vietas. Gadās gan, ka dažas ir nolaistas. Viens Dieva kalps, runājot par kādas draudzes nolaistu diev­namu teica: „Vai tu domā, ka tas ir svētuma dēļ? Tas ir skopuma dēļ!” Un viņam bija taisnība.

Tomēr nav ārējais dievnams vien, kam ir jābūt koptam un mīlīgam. Galvenais mīlīguma elements ir tā Kunga mājvietu cilvēki. Tie, kas runā kancelē, kas sēž pie klavierēm vai ērģelēm. Tie, kas dzied korī, kas stāv pie durvīm, kārtībnieki. Un visi, kas sēž solos. Vairums klusē, bet visi, pat svešinieki var sajust, vai atmosfēra dievnamā ir mīlīga vai nav. Tā Kunga Cebaot mājvieta būs mīlīga debesīs. Ir ticīgie, kuri jau virs zemes ir priecīgi dievnamā. Visi, kas gatavojamies mū­žībai, mīlam savus dievnamus jau šeit virs zemes. Reiz būsim līksmi augšā, tā Kun­ga mājvietā, uz kurieni tiecas mūsu sirds. Bet esam līksmi jau šeit, draudzē.

 

10. decembrī

Savā laikā

Jo Dāvids savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prata aizmidzis, noguldīts pie saviem tēviem, un redzējis iznīcību. Bet Tas, ko Dievs uzmodinājis, nav redzē­jis iznīcību.

Ap. d. 13:56–57.

Apustulis Pāvils, liecinādams par Kristu Antiochijā, piemin ķēniņu Dāvidu, kurš savā dzīves laikā ir kalpojis Dievam un savai paaudzei. Tāpat ir darījis Jēzus savā zemes dzīves laikā. Dievs zina, kam Viņš liek dusēt un kad. Jēzus bija izņēmums, jo tika no mirušiem uzmodināts. Katram ir jākalpo savas dzīves laikā.

Dāvids nevarēja kalpot tad, kad Israēls izgāja no Ēģiptes. Nevarēja palīdzēt iekarot apsolīto zemi. Viņš bija saistīts ar savu paaudzi dzīvodams, kalpodams un nomirdams. Tāpat ir ar mums. Mums jācīnās un jāuzvar grēks katram savas dzīves lai­kā. Ir jāpalīdz tuvākajam savas paaudzes laikā. Mums jābūt uzticīgiem savam aicinājumam, un jālieto savi talanti tad, kad Dievs mums ir licis dzīvot virs zemes. Un tad, kad Dievs katram atmaksās pēc viņa darbiem, to Viņš darīs arī mums, jo Viņš liek vērā mūsu laiku un mūsu paaudzi.

Mums mūsu laikā ir uzdevums savai paaudzei rādīt un apliecināt, ka mēs kalpo­jam savam Dievam. Rādīt, ka mīlam savu Kungu, savu tuvāku, sava laika cilvēkus, savu draudzi. Visi Dieva cilvēki tā ir darījuši un tā ir darījis mūsu Kungs Jēzus. Dievs mūs ir izredzējis par saviem kalpiem, un reprezentantiem. Cīnīsimies un darī­sim visu iespējamo, lai kalpotu Dievam katrs savā dzīves laikā.

 

11. decembrī

Patmīlība

Bet zini to, ka pastarajās dienās iestāsies grūti laiki. Jo cilvēki būs pat­mīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, vecākiem nepaklausīgi, nepateicīgi, neganti.

2. Tim. 3:1–2.

Par grūto laiku pirmo iemeslu apustulis iezīme patmīlību. Varbūt dažam, to lasot ir grūti ticēt, ka pats pirmais pēdējo laiku briesmu iemesls ir patmīlība. Bet ja Svētie raksti to saka, tad tā ir, jo no šķietami maza un nevainīga cēloņa rodas visļaunākās sekas. Ir jau grūti ieraudzīt, kur iesakās ļauna patmīlība. Dievs ir cilvēkiem devis veselīgu pašaizsardzības instinktu. Cilvēkam ir pienākums un tiesības par sevi gādāt, aizstāvēties. Bet visur ir kādas kārdināšanas, kas katru var ievilt ienaidnieka kalpībā. Patmīlība var savienoties ar iekāri.

Kur ir zeme, tur ir labākais gabals. Kur ir bļoda, tur ir garšīgākais kumoss. Kur var ģērbties, tur ir lepnākais apģērbs. Kur ir draugi, tur ir bagātākais. Un ir tik viegli, iekarot labāko sev. Tāpat slavu un godu.

Patmīlība un tuvākais neiet labi kopā. Zūd patiesa draudzība. No patmīļa mēdz novērsties. Izaug ienaids. Tā ir pie radiem, kaimiņiem, pat draudzes cilvēkiem. Visur ir iespēja rasties grūtībām, grēkam. Bet pret patmīlību ir iedarbīgi līdzekļi. Viens ir aizliegt pašam sevi. Jēzus pirmā prasība tiem, kas grib viņam sekot ir: Tam būs sevi aizliegt. Jēzus pats to darīja, savu dzīvību atdodams par atpirkšanas maksu daudziem. Ja esam Viņa mācekļi, tad darīsim tāpat. Otrs ieteikums pret patmīlību ir, meklēt to, kas der un patīk citiem. Mīlēt tuvāku kā sevi pašu. To varam, un tas iespējams arī pastarajos laikos.

 

12. decembrī

Uzticēšanās

Tāpēc nebīstieties no tiem. Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. Ko es jums saku tumsā, to runājiet gaismā, un kas jums ausī sacīts, to sludiniet uz jumtiem.

Mat. 10:26–27.

Mēs daudz ko nepanākam un pazaudējam, kad neuzticamies Dievam. Neuzticēšanās dara ticīgu cilvēku bailīgu. Rodas bailes no cilvēkiem, no pasaules, no sātana. Mēs visi labi zinām, ka varam uzticēties Dievam un Viņa vārdam, bet izšķirošā brī­dī pietrūkst drosmes uzticēties. Jēzus iedrošina savus mācekļus un saka, ka ienaidnieka nodomi un darbi nepaliek apslēpti, tie visi nāk gaismā.

Pienāk brīži, kad rodas bažas un nedrošība par ticīgo ļaužu un Dieva darba nākotni. Ienaidnieki ir viltīgi un vareni. Bet Kristus vēsts un viņa ļaudis nav iznīcināmi. Nekas nevar izpostīt Dievu bērnu nākotni. Dieva vārds un pestīšana iet no paaudzes uz paaudzi. Valstis iet bojā, bet Dieva darbs pastāv. Dieva ļaudīm ir nākotne, kaut gan ir bijuši laiki un gadi, kad Viņa vārdu ticīgie ir varējuši tikai klusām kādam čukstēt ausī. Bet pienāk laiks, kad to sludina atklāti. Dieva no­liktā laikā to sludina „uz jumtiem”.

Domājot par mūžību var dažubrīd rasties šaubas un nedrošība. Bet tā, kā pēc nakts nāk diena, tā nāk un atveras gaišā un spožā mūžība. Kā ziemai seko pavasars, tā zemes valstīm zūdot, nāk debesu Valsts. Uzticēsimies Dieva mīlestībai uz mums!

 

13. decembrī

Atnācēji

Zaglis nāk vienīgi lai zagtu, nokautu un samaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.

Jāņa ev. 10:10.

Ir gaidīti un negaidīti nācēji. Tā ir dienišķā un garīgā dzīve. Ir tādi, kas ienāk cilvēka dzīvē un paliek visu mūžu. Jēzus runā par ļauniem nācējiem, ko nosauc par zagļiem, un sevi pašu – Labo Ganu.

Ļaunos atnācējus Jēzus nosauc par zagļiem. Zagļu virsaitis ir sātans. Zagļi ir dažādi un viņi dara lielu postu cilvēku dzīvē. Jēzus teica, ka zagļu nolūks ir zagt, nokaut un samaitāt. Kāds pusmūža vīrs starp ticīgiem ļaudīm, teica: „Man nav jaunības.” To viņam bija nolaupījis alkohols. Nolaupīts viņam bija cīņas un pretestības gars un pastāvīgs raksturs. Zaglis viņam nozaga arī labas vecuma dienas. Jaunatni šodien zaglis samaitā ar reibinātājām, narkotiskām vielām. Samaitā un nokauj. Ir vilšanās, nervu sabrukums un pāragra nāve. Visos gadījumos lielākais zaudējums ir dvēseles pazušana. Aiziešana no dzīvības Devēja, no debesīm.

Bet slava Dievam, ka ir Atnācējs no debesīm. Jēzus, Dieva Dēls. Viņš par sevi liecina, ka atnes dzīvību un pārpilnību. Iešana caur dzīvi Jēzus vadībā nav līdzī­ga platajiem, modernajiem autoceļiem. Dzīvības ceļš arī šodien ir šaurs un ērkšķains. Bet visu dara patīkamu un iespējamu Labais Gans. Grūtie brīži top panesami, kad dzirdam labā Gana balsi. Viņš stāsta par dzīvību, cerības un drosmes pārpilnību. Sirdi piepilda jauns spēks un ar Jēzu nekad nav vilšanās.

 

14. decembrī

Kristus ir dārgs

Jo ir rakstīts: Redzi, Es lieku Ciāna izredzētu, dārgu stūra akmeni, un kas tic uz viņu nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, akmens ko nama cēlāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni, un ir akmens, pār kuru krīt un klints, pie kuras piedauzās.

1. Pēt. 2:6–7.

Attiecībā uz Kristu neviens cilvēks nevar palikt neitrāls. Kristus ir vai nu dārgs, vai lēts. Ja kāds aizbildinās un saka, ka viņš nav Kristus ienaidnieks, vai atzīst, ka par Viņu neinteresējas un neko nedomā, tad tādi vārdi ir tikai liecība: „Es bez Viņa varu iztikt.” Viņš nav vajadzīgs. Tik viegli savu dzīves ēku ceļot nama cēlēji Viņu atmet. Un tādu nama cēlēju ir lielais vairums pasaulē.

Dzīves ēku ceļam tikai vienu reizi. Šī ēka ir katra cilvēka personība. Ēka esam mēs ikviens. Katra ēka ir citāda. Izskats, ēkas stiprums, derīgums. Visu to Dievs novērtē ar mūžības mēru. Ēka ir vērta, ja tā nav celta uz smiltīm, bet uz akmens, uz klints. Ikkatru ēku pārbaudīs. Par derīgu atradīs tikai celto uz Kristus.

Visas pūles, ko pieliekam visu mūžu, ir vērtas tikai tad, kad mūsu ticības un dzīves ēkai ir šis dārgais pamats. Kad, dzīves ēku celdami, nogurstam, pietiek uzskatīt dārgo pamatakmeni, Kristu, Tad rodam jaunu cerību un enerģiju, kas dod prieku turpināt celt ēku. To darām zinādami, ka mūsu darba vērotājs un labvēlis ir pats Dievs. Viņš redz mūsu ēkas dārgo pamatakmeni. Un svētī mūsu pūles.

 

15. decembrī

Nācis pie grēciniekiem

Bet jūs eita un mācieties, ko tas nozīmē: man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.

Mat. 9–13.

Jēzus skaidri saka, ka Viņš nav nācis aicinot taisnos, lai tie atgrieztos. Bet kas ir tie taisnie, kam atgriešanās nevajag? Patiesībā atgriešanās tak ir vajadzīgo visiem, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst teikšanas pie Dieva. Bībele saka, ka nav neviena taisna. Kas tad ir tie taisnie, par kuriem Jēzus runā?

Atbildi ir diezgan skaidri devis apustulis Pāvils, rakstot vēstuli romiešiem. Šai vēstulē 10:3, viņš par šiem „taisnajiem” raksta tā, ka viņi aplam saprazdami dievišķo taisnību ir centušies celt savējo un tāpēc Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Šie vārdi izskaidro to, ka ir cilvēku izgudrota un iecelta taisnība, bet ir arī dievišķā taisnība. Tāpēc cilvēks var būt taisns savā prātā un cilvēku sabied­rības atzītā taisnībā. Bet patiesi taisns cilvēks var būt tikai saskaņā ar Dieva iecelto taisnību.

Jēzus piedāvāja dievišķo taisnošanu tiem, kuri sevi atzina par grēciniekiem un meklēja Dieva taisnošanu. Jēzus atnāca pasaule lai palīdzētu grēciniekiem kļūt taisniem Dieva priekšā. Jēzus sastapa ļaudis, kuri sevi atzina par grēciniekiem un meklēja kļūt taisnoti pie Dieva. Par šiem grēciniekiem, Jēzus teica, ka debesīs priecājas vairāk par vienu grēcinieku, kurš atgriežas no grēkiem, nekā par 99 „taisniem”, kuriem atgriešanās nevajag. Cilvēku taisnību Jēzus neatzina. Svētīgi ir tie, kuri meklē un iegūst Dieva taisnību. Būsim šie svētīgie!

 

16. decembrī

Bagātnieki

Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.

Efez. 3:8.

Kad lasām apustuļu vēstules, tad redzam, cik daudz viņiem bija jāpūlas, lai parādītu un iestāstītu lasītajiem to, cik Kristus atpestītie ir bagāti. Mēs aplieci­nām, ka esam ticīgi, bet jautāsim sev, vai esam pārliecināti par mums sagādāto ba­gātību? Mēs daudzreiz izteicam un izradām savu neapmierinātību, gaidīdami visādas svētības no draudzes, no darbiniekiem, no citiem ticīgiem. Vai tā ir pareizi?

Mēs esam bagāti, jo dzīvojam Kristus lielās laipnības, žēlastības un pestīša­nas atmosfērā. Kristus sadraudzība ir neizdibināma bagātība. Tā ir kā jūras dzelm­ju bagātība. Jūras dzelmju bagātību neviens nav izvērtējis un saskaitījis. Cilvēki no jūras ir izvilkuši samērā nedaudz zivju un naftas. Nākamās pasaules spēki Kristū mūs apklāj kā jūras ūdeņi. Ja tādu nebūtu, tad neviens ticībā nepastāvētu.

Visa mūsu dvēseles dzīve ir mūžīgās mīlestības bagātību apklāta. Varbūt esam pie tās pieraduši, maz par to domājam un vairs neapbrīnojam. Bet tā nav pareizi. Jo vairāk vērosim Kristus neizdibināmo un bagāto mīlestību uz mums, jo vairāk skaitīsim saņemtās svētības, jo spēcīgāk mums sirdī dzims pateicība debesu Tēvam, un mūsu Glābējam Jēzum. Ja pasaules mantu bagātnieki jūsmo par savu materiālo un iznīcīgo bagātību, tad Dieva ļaudīm ir daudz vairāk iemesla jūsmot gar mūžam neiznīcīgam un bagātām mantām Kristū. Un dzīvot pateicības pilnu dzīvi.

 

17. decembrī

Uzvaras akmens

Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no turienes akmeni, un viņš to laida ar lingu un ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē un tas no­krita ar muti pie zemes.

1. Sam. 17:49.

Bībelē ir stāsti par varoņiem. Stāstu par Dāvida un Goliāta cīņu zina katrs zēns svētdienas skola, šis stāsts nekad nenovecosies. Kristietim ir cīņa ikdienas. Dvēseles ienaidnieku nevaram tā uzvarēt, kā Dāvids uzvarēja un nogalināja Goliātu. Bet mēs tomēr varam ienaidniekam trāpīt ar akmeni „pašā pierē”.

Kad lasām Dāvida cīņos stāstu, tad tas mums māca daudz. Vispirms to, ka Dāvids „iekarsās” par Dieva tautas cīņu. Šodien to daudzi atstāj citiem. Dāvids riskēja brīvprātīgi, kad citiem bija bailes. Viņš bija gatavs lietot to, ko bija mācījies –lietot lingu un akmeni. Viņš rūpīgi sagatavojās cīņai. No upes izlasīja piecus akmeņus. Dažs jautās, kādēļ piecus, ja vajadzīgs ir tikai viens. Bet ja ar pirmo netrāpa? Rūpīgi sagatavoties labai cīņai ir katra kristieša pienākums.

Tad var iet cīņā. Nevis savā, bet lielā Dieva vārdā. Dievs visu nokārto. Cīņā ar Goliātu pirmais akmens trapa. Sitiena spēks ir varens. Milzis krīt. Ka tā viss notiks, neviens nebija domājis. Bet milža piere neiztur Dieva vārda mesto akmens sitienu. Kristietim ir cīņa ikdienas. Līdzībā runājot, mūsu uzvaras akmens ir Kris­tus un Viņa teiktais vārds. No tā krīt ienaidnieki. Mūsu pienākums ir cīnīties par Dieva valstību, būt sagatavotiem lietot Viņa vārdu un ar to uzvarēt. Darīsim visu, lai katra diena ir uzvaras diena.

 

18. decembrī

Vai tu mani mīli?

Trešo reizi Viņš tam saka: „Sīmani, Jonos dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi sacīja: „Vai tu mani mīli?” Un sacīja Viņam: „Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus saka: „Gani manas avis!”

Jāņa ev. 21:17.

Ir ļaudis, kas saka, ka esot mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Varbūt. Bet nepārbaudīti un viegli uzskati par mīlestību ir nepastāvīgi. Jēzus pēc triju gadu pazīšanās jautā Pēterim trīs reizes: Vai tu mani mīli?

Pēterim nebija viegli atbildēt. Viņš gan trīs gadus bija Jēzum sekojis un nebi­ja Viņu atstājis, kad. citi to darīja. Tomēr tagad Pēterim, bija sāpīgi Jēzum atbildēt, jo pirms nedaudz dienām, netālā pagātnē, rēgojās drūmā aizliegšanas nakts. Un kā gan  mums kuram katram būtu, ja Jēzus trīs reizes neatlaidīgi jautātu, ikvie­nu vārdā nosaucot: „Vai tu mani mīli?”

Lai cik labi Pēteris par sekošanu un mīlestību uz Jēzu bija domājis, viņš dzi­ļi juta, ka nekas tā nebija izdevies kā bija gribēts un cerēts. Tāpat būtu arī mums. Kāds ir teicis, ka Jēzus skolā visgrūtākais esot mīlestības eksāmens...

Bet mūsu Kunga valstība ir mīlestības valstība un Viņš mūs mīl tāpat kā Pēteri un daudzus citus. Lai cik vāja ir mūsu mīlestība, Jēzus mūs mīl ar savu dievišķo, nepārspējamo mīlestību. Viņam priekš mums ir kāds uzdevums. Viņš neatmet nevienu, kas savā sirdī glabā mīlestību uz Viņu. Viņš piedod klupšanas un paceļ. Viņš cer visu labāko no saviem draugiem, arī no mums šodien.

 

19. decembrī

Jonas zīme

 Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „Nikna un laulību pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme. Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpi.

Mat. 12:39–40.

Pravietis Jona bija liels evaņģēlists. Uz viņa sludināšanu atgriezās visi ļau­dis, lieli un mazi, Ninives pilsētā. Viņš gāja caur pilsētu un teica vienu vēsti – jāatgriežas no grēkiem. Un ninivieši atgriezās.

Kad šodien runā par Jonu, tad ļaudīm interesē vairāk lielā zivs nekā Jona un viņa vēsts. Tam stāstam nevarot ticēt. Neticības iemesls ir negribēšana atgriez­ties un nekas cits. Mums pietiek ar to, ko Jēzus teica par Jonu un lielo zivi, Jē­zus zina vairāk un labāk nekā mēs. Un ja Viņš ko saka, tad ir sacīts. Viņš runā par sevi. Viņš dusēs „zemes klēpī”. Tas bija klintī izcirsts kaps. No tā Viņš iznāca dzīvs un atstāja to pašu vēsti, ko Jona – lai visi atgriežas. Ir jāsāk jauna, Dievam patīkama dzīve. Jo cita evaņģēlija nav un nebūs.

Ko varam domāt šodien? Vispirms to, ka ļaudīm nav nekāda attaisnojuma, palikt ar apcietinātām sirdīm grēka dzīvē. Šodien nav tikai viens pats, bet neskaitāms pulks evaņģēlistu. Otrkārt, šodien nesludina tikai sodību, bet pestīšanu un mūžīgu dzīvi. Šodien ir labāka vēsts. Tomēr ir maz, kas to klausa. Ticīgiem ļaudīm, ir jāturpina teikt savu liecību. Nav jānoskumst, ja sekmju ir maz. Pašam Jēzum sekm­ju nebija daudz. Būsim uzticīgi Viņa liecinieki ļaudīm par izglābšanu!

 

20. decembrī

Dzīve ir dārga dāvana

Jo neviens mūsu starpa nedzīvo sev pašam un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam, savem Kungam, un ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam – mēs piederam savam Kungam.

Rom. 14:7–8.

Ir savādi, ka daudzi cilvēki savu dzīvi maz novērtē un tā paliek novārtā. Ir tak liela un brīnišķīga izdevība piedzimt un dzīvot šai pasaulē. Visiem ir kādas labas dotības un spējas. Ir tikai jautājums, ko darām ar Dieva dotām spējām un kā pildām savu uzdevumu šai dzīvē. Mūsu teksta vārdi grib teikt, ka mēs visi esam ielik­ti kādā sevišķā Dieva nodomā un plānā. No tā, kā dzīvojam un ko darām, mēs savu ap­kārtni padarām citādu, jo mums ir kāds iespaids uz mūsu apkārtni.

Ap mums ir cilvēki, kuri no mums tiek ierosināti uz labu, vai sliktu. Lieli noziedznieki ir pieņēmuši no kādiem citiem ļaundariem kādu iespaidu un paraugu. Viņiem ir savi „varoņi”, kam sekot. Bet Dieva ļaudīm ir savi, kas aicina un velk uz augšu un pie tiem mēs esam aicināti piederēt.

Mums jāliek vērā katra laba iespēja, ko Dievs dod, lai to lietojam Radītājam par godu. Neizdzēsīsim sevī to apziņu, ka varam būt par svētību citiem. Mūsu Kungs to vienmēr ieteica sāviem mācekļiem. Ikviens Dieva cilvēks, kas to dara, pēc savas dzīves citiem atstāj lielu bagātību. Bērnu dziesmu grāmatiņā bija dziesmu ar virsrakstu: „Vecais zemnieks savam dēlam”. Tajā bija daudz ieteikumu dēla dzīvei. Un bi­ja nobeiguma vārdi: Tavs kaps tad bērnu bērniem vēl būs dārga piemiņa. Tev savas dzīves nebūs žēl ne šeit, ne mūžībā. Tam Kungam dzīvota dzīve tāda ir.

21. decembrī

Dievs ar mums

Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa vārdu sauks Immanuēls, tas ir tulkots: Dievs ar mums.

Mat. 1:21.

Šo vēsti tā Kunga eņģelis atnesa Jāzepam, jaunavas Marijas vīram. Jāzeps bija neziņā, ko darīt, jo viņa un Marijas laulības dzīve vēl nebija iesākta. Bet Jāzepam pietika ar Dieva vēstneša izskaidrojumu un viņš klausīja Dieva pavēlei. Inte­resanti atzīmēt, ka Imanuēls vārds nav kļuvis populārs un to lieto ļoti reti. Bet šī vārda nozīme ir spēkā. Dievs ir ar mums.

Caur Jēzu, Imanuēlu, Dievs ir nācis tuvu pie cilvēkiem. Distance starp cilvēku un Dievu bija liela. Cilvēkam nebija iespējams nākt tuvu Dievam, bet Dievs nāca tuvu cilvēkam. Dievs gan jau iepriekš bija tuvojies cilvēkam, bet nekad tik tuvu kā sava Dēla personā.

Mēs nekad Dievu neaizsniegtu, ja Viņš nenāktu pie mums. Bet Viņš ir nācis jau tad, kad mēs bijām tālu no Viņa. Jēzus Kristus ir nācis meklēt un svētus darīt pazudušos. Un mēs tādi bijām. Jēzus ir mūsu Imanuēls, jo Viņš ir tas, kas mūs ved un tuvina Dievam. Iepazīstina ar Dievu un salīdzina ar Dievu. Cilvēkam, tomēr ir atstāts kāds ceļš, kas ikkatram jāiet, un tas ir ticības ceļš. Jēzus ir vadonis šai ceļā. Neviens nevar nākt pie Dieva citādi, ka tikai caur Jēzu. Jēzus mūs sadraudzina ar Dievu. Ar Jēzu iesākas cilvēka pestīšana un svētu darīšana. To daudzi no mums esam reāli piedzīvojuši un priecīgi apliecinām, ka Dievs tiešām ir ar mums. Slava Viņam! 

22. decembrī

Miera Lielskungs

Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnišķīgais padoma devējs, Varenais Dievs, mūžīgais Tēvs un Miera Lielskungs.

Jes. 9:5.

Kristus dzimšanas atceres svētku priekšvakarā atvērsim ausis un sirdis pravieša vārdiem un tam, ko ir sacījis pats Miera Lielskungs. Viņa vārdi ir: „To, kas cilvē­kiem neiespējams, Dievam ir iespējams.” Miera Lielskungs ir Jēzus Kristus. Viņam ir viss, pēc kā cilvēce ilgojas. Bet Viņš ir arī tas, kuru cilvēces vairums ir noraidījis. Un tomēr, Viņa dzimšanas svētkus pieminēs visa pasaule.

Miera Lielskungs bija Bērns, kas piedzima lopu kūtī un viņa šūpulis bija sile, varbūt akmens sile. Viņu pielūdza gani, pielūdz daudz cilvēku visā pasaulē, un pat Dieva eņģeļi. Neviens valdnieka rīkojums to nevarētu panākt, neviena politiskā vara. Bet Dievam ir iespējams, ka Viņa rīkojumam klausa ļaudis visā pasaulē. Ir cilvēk, kuri pielūdz Jēzu godprātīgi, priecīgi un cienīgi.

Miera Lielskungs nomira pienaglots krustā. Bet ja cilvēku sirdīs valda naids, tad Dievs caur Viņu dara to, ka Jēzus vārdā starp ienaidniekiem dzimst miers, kas ir augstāks par cilvēku saprašanu. Ienaids tiek pienaglots pie Miera Lielkunga kru­sta un Viņa vārdā un spēkā iestājas miers. Miera Princis, Miera Lielskungs reiz iz­nīcinās nāvi, ļaunumu un visu sātana varu. Viss universs Viņu kronēs par Valdnieku. Lūgsim, lai Viņa miers jau šodien valda mūsu sirdīs, dzīvē, un Viņš to darīs.

 

23. decembrī

Kristus ir atnācis

Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma. Bet cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.

Jāņa ev. 1:9–12.

Jēzus nāca pie savējiem, Dieva izredzētās tautas ļaudīm. Viņš nāca pie tiem, kas zināja Dieva praviešu sludināto vēsti. Pravieši bija centušies darīt zināmu Dieva nodomu, sūtīt savu Dēlu pasaulē. Praviešu vārdiem bija jāsataisa ceļš Viņa atnākšanai, bet ļaužu sirdis bija cietas, un kad Viņš atnāca, tie Viņu neuzņēma. Tomēr bija kādi, kas Viņu uzņēma un tiem tika dota vara kļūt par Dieva bērniem. Tā ir vēl šodien.

Kristus nāca cilvēka miesā. Bija Cilvēka Dēls. Dieva Dēla iemiesošanas ir noslēpums. Bet tā bija reāla. Kristus uzņēmās visas cilvēka vājības, grūtības un sā­pes. Nāca tuvu cilvēkiem un mājoja viņu vidū. Vairs nebija attāluma starp Dievu un cilvēkiem. Jēzus bija Dieva sūtītais Pestītājs un Viņā mājoja Dievs spēks un godība.

Viņš atnāca mūs darīt par Dieva bērniem. Pēc mūsu miesīgās dabas tādi neesam, bet Dieva nodoms ir mūs darīt par tiem. Mēs, cilvēki, par tādiem paši nevarējām kļūt. Miesīgiem cilvēkiem nav varas pārspēt neticību un šaubas. Nav varas ticībā pieķerties Dieva apsolījumiem. Jēzus piedzima un nāca lai palīdzētu un dotu varu piedzimt no jauna un kļūt par tādiem, kam ir vara uzvarēt savu mazticību, un kļūt par Dieva bērniem. Esam to piedzīvojuši un mūsu prieks par to ir liels un brīnišķīgs.

 

24. decembrī

Nāk Ziemsvētki

Un viņai piedzima pirmdzimtais dēls un viņa to ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija telpas tai mājvietā.

Lūk. 2:7.

Nav nevienu citu svētku, kurus tā gaidītu, kā Ziemsvētkus. Nav nevieni citi svētki, kuros dod un saņem tik daudz dāvanu. Kad tās saņem bērni, tad redzam, cik ļoti viņi priecājas, un pieaugušie, kuri jau pie tā pieradusi, vēl tāpat priecājas.

Bet šie svētki ir Kristus dzimšanas piemiņas svētki. Dievs sagādāja pārsteigumu ganiem Betlēmē un varbūt vēl kādiem šīs pilsētiņas tuvumā. Neparasta bija Bērna piedzimšana vecākiem, Marijai un Jāzepam. Neparasta ganiem laukā, brīnišķīga vēsts par Bērna nākotni. Viņš nebūs namdaris, bet Mesija un Pestītājs. Israēlieši zināja praviešu vēsti par Mesijas dzimšanu, bet kad tas notika, bija pārsteigti. Dažreiz Dievs pārsteidz visus.

Dievs iet garām tiem, kas ir lieli savā sirdsprātā. Dievs nogāž no troņiem augsti cienītos. Viņš atstāj bagātos tukšā. Viņš paaugstina zemos. Piepilda izsalkušos ar labumiem. Dievs dara žēlastību uz radu radiem.

Debesu dziesma skanēja ganiem. Pestīšana neatnāca ar reliģiskām ceremonijām. Tā atnāca caur vientiesīgu ticību. Dievs dažreiz arī mūs pārsteidz ar savām brīnišķīgām dāvanām. Un tās ir augstvērtīgas. Tās saņem gara nabagi un izsalkuši. Atvērsim sirdis šīm dāvanām šais svētkos un lūkosimies uz bagāto debesu Tēvu. Sirdī ieplūdīs Viņa mīlestības dāvana caur Jēzu Kristu un mums būs bagāti un brīnišķīgi svētki. Svētki ar debesu dāvanām.

 

25. decembrī

Bērns Betlēmē

Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo reizi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs. Un to ņematies par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ie­tītu un silē gulošu.”

Lūk. 2:10–12.

Daudz bēru ir dzimuši pasaulē, bet Jēzus ir ievērojamākais. Dieva kārtība ir tāda, ka visam kas liels, ir mazs iesākums. Visas lielas un ievērojamas personas reiz bija mazi bērni. Dievs savam Dēlam lika iet to pašu ceļu. Kā no mazā iesākuma var izveidoties kas liels, tas ir Dieva noslēpums. Bet vienmēr ir tā, ka no maza iesākuma rodas lieli notikumi un varenas lietas. Daudzas no tām maina cilvēku lik­teņus un vēstures notikumus.

Bērns Jēzus ir neizteicama un brīnišķīga Dieva dāvana. Bērni atnes pasaulē to, kas ir labs un arī to, kas ļauns. Jēzus atnesa prieku, kas vēl šodien pilda sirdis miljoniem atpestītiem. Dievs cilvēkiem deva vislabāko dāvanu ar Viņa Dēla dzimšanu. Vairums cilvēku to neapzinās un neatzīst, bet Jēzus dzimšanas svētki ir ar tādu iespaidu, ko izjūt visa pasaule. Eņģelis teica, ka prieks notiks visiem ļaudīm.

Betlēmes Bērnā bija lielas Valsts noslēpums. Ar Viņu tika likti pamati tādai Valstij, kam nebūs gala. Šī Valsts aug augumā un tās pilsoņi caur Kristu dzimst visā pasaulē. Šī Valsts ir neuzvarama, jo tai pieder viss Dieva neizteicamais spēks un varenība. Šī Valsts kļūst arvien bagātāka. Bet šīs Valsts iesākums ir Bērns si­lītē, Betlēmē. Viņš ir mūsu dzīvība un laime, par ko liela prieka slavējam Dievu.

 

26. decembrī

Apbrīnot un priecāties

Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!

Rom. 11:33.

Kāds politiķis reiz izteica šādu domu: „Tai dienā, kad mums vairs nespīdēs apbrīnošanas un sajūsmas spēja, mēs mirsim.” Kad ticīgi ļaudis sāk dzīvot neapmierinātībā un kurnēšanā, tad tas nozīme lēnu, garīgu miršanu. Ir jātop kā bērnam, lai īsti dzīvotu. Kādā dziesmā par bērnību ir vārdi: „Košāki toreiz spīdēja saule, krāš­ņāki plauka magones zieds…” Ja mēs netopam kā bērni, tad nevaram ieiet debesu val­stībā. Jautāsim katrs sev: kad es biju pēdējo reizi sajūsmināts? Atceries to?

Bībele stāsta par brīnuma lietam, kuras Dievs ir darījis un radījis. Tās Viņš arī šodien dara. Kamēr cilvēki tās apbrīno, viņi stāv tuvu Dievam. Kad cilvēkiem Dieva dāvanas apnīk, tad ir slikti. Israēls tuksnesī ēda Dieva doto mannu, bet to nosauca par blēņu maizi. Un nomira.

Kāds mācīts vīrs atcerējās savus studenta gadus un rakstīja: '”Biju nabadzīgs. Ēdu vienreiz dienā. Piena glāze bija vislabākais draugs. Šķēle gaļas bija svētki. Maiznīcā sakaltusi baltmaize pienā izmērcēta, bija mielasts…” Jēzus teica, ka izsalkušie ir svētīgi. Daudzi paši sev par ļaunu ir pazaudējuši cerīgo apetīti. Kas vairs neko neapbrīno un ne par ko nepriecājas, tas arvien aiziet atpakaļ pasau­lē. Bet tur lieta ir sliktāka, jo aizved galējā tumsībā. Pāvils apbrīno Dieva gudrības atziņas un bagātības dziļumu. Jūsmo par to. Piedalīsimies viņam apbrīnošanā un jūsmošanā, dodami par visu Dievam godu!

 

27. decembrī

Avantūristi I

Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs, un, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to iemantos.”

Mat. 16:24–25.

Vārds „avantūrists” var būt labs un arī slikts vārds. Avantūrists ir cilvēks, kas staigā neparastus ceļus vai dara riskantus darbus. Tie var būt labi un var būt slikti. Avantūrists riskē, nicina bailes, briesmas, un nebēdā par to, ko citi par viņu spriež. Daudzi dabū nožēlojamu paļu, neko nepanāk un aiziet bojā. Zaudē visu, arī dzīvību. Bet ir arī tādi avantūristi, kas ir cilvēkus un pasauli darījuši bagā­tākus. Izgudrotāji, atradēji, zinātnieki, jaunu zemju atradēji.

Līdzīgi labiem avantūristiem ir tie patiesie kristieši, kuri atstāj pasaulē ierastos ceļus, aizliedz sevi, ņem krustu un seko Jāzum. Šo avantūristu ceļš ir ar mūžības nozīmi. Kristietis ir mūžības avantūrists. Kristus laikā jūdiem bija diez­gan viegli apmierināties ar veco reliģiju. Neriskēt neko. Viņu reliģijai bija dievišķīgs avots, slavena pagātne un vecas tradīcijas.

Bet ja Kristus aicinātie bālu palikuši ērtajā reliģiskajā dzīvē, tad šodien nebūtu krusta nesēju, dzīvības zaudētāju un ieguvēju, sludinātāju, misionāru un vienkāršo ikdienas kristiešu. Bet tagad ir. Ievērosim, ka paša Dieva Dēla Jēzus Kristus nākšana, pasaulē, ciešanas, krusta nāve, bija dievišķa avantūra. Viņš nepa­lika debesīs, savā godībā, bet Viņš riskēja ar kaunu, ar krustu, ar visu, un iegu­va vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem. Viņa vārdā locīsim ceļus, godināsim Viņu un kā labi avantūristi aizliegsim sevi, ņemsim krustu un sekosim Viņam.

 

28. decembrī

Avantūristi II

Un Viņš uz tiem saka: „Nāciet man līdzi. Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Un tie tūdaļ atstāja savus tīklus un sekoja Viņam.

Mat. 4:19–20.

Var domāt ko grib, bet pirmie Kristus mācekļi un vēlāk apustuļi bija īsti avantūristi labā nozīmē. Varbūt šodien dažs teiks: „Nūjā, viņu dzīve bija nabadzīga, tādu bija viegli atstāt.” Tā nu nav, jo daudzreiz nabadzīgie pie savas nabadzības ir vairāk pieķērušies nekā dažs bagātais pie bagātības. Izņēmumi ir visur. Lai bū­tu kā, atstāt visu un sekot vēl necik un varbūt gluži nepazīstamam cilvēkam, Jēzum, bija avantūra.

Mēs šodien pateicamies Dievam par tā laika sekotajiem Jēzum. No viņiem esam mācījušies un ņēmuši paraugu. Ir jāatstāj vecie ieradumi, jāved cīņa ar savu veco da­bu, daudziem jāatstāj savu ģimenes locekļu un sabiedrības draudzību. Ir jāsarauj mīļas saites un jāseko Jēzum. Ir tādi iecienīti ļaudis, kuri riskē būt par brāļiem vienkāršiem, nemācītiem un sabiedrībā neievērotiem cilvēkiem. Strādāt draudzē, kur nav tikai ideāli svētie vien, bet arī tādi, kuri klūp un uz kuriem pasaule rāda ar pirkstiem...

Nē, Dieva cilvēka un arī garīga darbinieka dzīvā ir daudz kā tāda, kas līdzi­nās avantūrista ceļam. Dieva kalpi zaudē izdevības labi pelnīt un iegūt pasaules ļaužu cieņu. Piepildās Jēzus vārdi, ka tie, kam dzīvība zūd Viņa dēļ, tie to iemantos. Zaudēt dzīvību ir risks. Bet mūžības avantūristiem cita ceļa nav. Pāri visam ir Dieva labvēlība, vadība un svētība. Sekosim Jēzum!

 

29. decembrī

Lilija ērkšķos

Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļos mana draudzene starp tautas meitām.

Augsto dz. 2:2.

Kad lasām Dieva vārdu, tad par ērkšķiem neko labu neatrodam. Arvien Svētie Raksti ērkšķiem pielīdzina neticīgus un neatgriezīgus cilvēkus. Nav arī nekur teikts, ka mežonīgie ērkšķi nestu labus augļus. Ērkšķi nomāc labo sēklu, un ērkšķiem nolemtais gals ir sadedzināšana.

Kad šo Augstās Dziesmas tekstu lasām, tad nāk prātā Kristus domas par ļaudīm, kas Viņa vēstij klausa, atgrieāās un top par sirdsskaidriem izredzētiem. Jāņa At­klāsmes grāmata stāsta par atpestīto draudzes šķīsto, balto godību. Tā ir līdzīga lilijai un tai pieder Kristus mīlestība. Liliju ir maz, ērkšķu daudz. Pasaule ir kā tuksnesis, pieaudzis ērkšķiem. Tur balto, sirdsšķīsto ticīgo liliju nav daudz. Un tām pašām vēl jāaug un jāzied starp ērkšķiem. Bet Bībele māca, ka vienmēr tā ne­būs un nepaliks. Nāks pārmaiņa.

Augstā Dziesmā šai nodaļā vēl ir kaut kas sacīts par auglīgu koku, ābeli. Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kāro­tajā pavēnī un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei. (3. pants.) Ticīgā Kristus draudze redz sava lielā Drauga brīnišķīgo svētību — ēnu un augļus. Tos bau­da svešniecības ceļa atpūtas brīžos. Kristus ēnā un Kristus atspirdzinājumā. Citi koki to nedod. Šis koks aug pie šaurā ceļa, debesu ceļa. Un Kristus savukārt redz savas draudzes skaistumu, ko citi neredz. Domāsim par šo savstarpējo draudzību, pie kuras arī mums ir daļa. Lilijas un auglīgā ābeles koka. Skaisti!

 

30. decembrī

Gara zobens

Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu, tas ir Dieva vārds.

Efez. 6:17.

Laicīgā dzīvē cilvēki ir cīnījušies ar dažādiem ieročiem. Primitīviem cilvēkiem viņu ierocis bija runga. Moderniem ir atombumba. Dievticīgiem ļaudīm paliek uz visiem laikiem Dieva ieroči, starp tiem gara zobens, kas ir Dieva vārds. Cilvēki gau­ži maldās domādami, ka Dieva vārds ir līdzīgs cilvēku vārdiem. Tiem var ticēt un var neticēt. Bet Dieva vārdos ir Radītāja spēks un ir arī iznicināšanas spēks. Pa­vēle, kas tiek izpildīta visā pilnībā.

Pirms Dieva ļaudis var lietot šo ieroci, viņiem pašiem ir jātop no šī ieroča skartiem. Visu, kas ir Dievam nepatīkams un mums pašiem nederīgs un kaitīgs, abas puses griezīgais zobens šķir nost. Paliek tas, kas ir derīgs šai dzīvei un nākamai. Tā tam vajag būt ar mums.

Bet Dieva cilvēkam ir cīņa katru dienu. Ar šo zobenu cīnāmies un izcīnām savu garīgo brīvību. Ienaidnieks tīko katru cilvēku saistīt grēka verdzībā. Bet visas saites pārgriež gara zobens. Ar to karojam par savas dvēseles brīvību. Ar gara zobenu aizstāvam Dieva valstības robežas. Ar to aizstāvam Dieva draudzi. Gara zobens nes nāvi grēkam, bet dzīvība un brīvību Dieva cilvēkam. Zobena cīņa ir liela māks­la un tajā ir nepārtraukti jāvingrinās. Lietosim šo zobenu!

 

31. decembrī

Laika robeža

Un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam: kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu kas uz zemes; jūru un visu kas jūrā: laika vairs nebūs, bet septītā eņģeļa vēstījuma dienās, kad tas sāks bazūni pūst, ir piepildīts Dieva noslēpums, ka Viņš to ir pasludinājis saviem kalpiem praviešiem.

J. Atkl. 10:7–8.

Mūsu pasaule ir pasaule, kurā ir robežas. Viss ir iekļauts robežās. Jūra un zeme. Ziema un vasara. Cilvēka dzīves laiks un likteņi. Tekstā lasījām, ka eņģelis pasludināja laika robežu. Aiz tās 1aika vairs nebūs.

Lasot Svētos Rakstus, ieraugam, ka grēka laikam ir noteiktas robežas. Pie tām apstājas Noas laiks, Sodomas un Gomoras pilsētu ļaudis. Vieniem robežu iezīmēja ūdens, citiem uguns. Šīs robežas neviens nespēju atcelt. Tāpat mūsu laika grēcīgai pasaulei ir noliktas robežas. Kad to nezinām. Bet atpestītiem ļaudīm ir atvērta dzīve mūžībā.

Žēlastības laika robežas daudziem pienāk jau tagad. Pagātnā pie tām pienāca Sauls, Jūdass un daudz citi. Savā dzīvē viņi bija žēlastības laika robežu aizsnieguši. Katru dienu ir kādi ļaudis, kas to aizsniedz. Ir darba un izdevību laika robežas. Ir jāstrādā, kamēr ir diena. Visizdevīgākais darba laiks ir rīta cēliens. Pēcpusdiena un novakars vairs nav tik izdevīgi. Spēki ir izlietoti un locekļi nodiluši. Bet Dieva ļaudis ir mūžības ļaudis. Laiks, kas izlietots kalpojot Dievam, ir bijis svētīgs laiks. Aiz šīs dzīves laika robežas ir Jaunas Debesis un Jauna Zeme. Ir jauna dzīve, kurai nav laika robežu. Ir tikai bezgalīga mūžība.

 

 

*

 

Tēva valstība

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību.

Lūk. 12:31–32.

Viens no vispievilcīgākajiem literatūras tematiem ir apslēptas mantas meklēšana un atrašana. Aprakti dārgumi, noslēpumaini plāni, zemes bagātības, ir visas pievil­cīgas lietas jauniem un veciem. Bet mantas kāro arī čakli strādnieki, krājēji. Tikai nekas sakrāts, atrasts vai mantots nav drošs. Tāpēc, ka nav droša zemes valstība.

Bībele stāsta par Dieva valstību. Šī valsts ir bagāta un droša. Pasaules valstis ir nedrošas un tām sabrūkot ļaudis zaudē iemantoto un sakrāto. Drošība ir ti­kai Dieva valstībai un mantai tajā. Ir ļaudis, kas Dieva valstībai netic un to ne­meklē. Ir citi, kas to meklē, par to cieš un atdod dzīvību. Evaņģēliju stāsti ir Dieva valstības meklētāju stāsti. Zvejnieki atstāja savus tīklus un meklēja Dieva valstību. Citi atstāja mājas un piederīgos. Tā notiek līdz šai dienai. Bet valstī­bas meklētāji ir līdzīgi mazam  ganāmam pulciņam. Par tiem gādā debesu Tēvs.

Debesu Tēva nodoms ir visdrošākais. Viņa valstību nevar iznicināt cilvēki, dēmoni, elles varas. Tēva valstība nav tukša. Apustulis Pēteris raksta, ka esam atdzemdināti neiznīcīgam, neaptraipītam, un nevīstošam mantojumam. Vislabākais mantojums ir Tēva valstība. Pēc tās ir labi dzīties. Ja to esam izvēlējušies, tad esam laimīgi. Jo tur, kur ir mūsu manta, tur ir arī mūsu sirds.

*

 

Dievs dod barību

Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: „Man hú?” – Kas tas ir?

Jo tie nezināja, kas tas bija. Tad Mozus viņiem sacīja: „Tā ir tā maize, ko tas Kungs jums par barību ir devis!”

2. Moz. 16: 15.

Stāstu par Dieva gādību Israēlim tuksnesī mēs jau zinām. Grūtāk ir izskaidrot, kas īsti šī maize bija. Nosaukums: „manna”, ir no israēliešu jautājuma: „Man hú?” – Kas tas ir?

Esot kādi krūmi, kuru lapās insekti izveidojot sacietējušu masu, bagātu ar cukuru. To varot ēst vārītu vai svaigu. Dievs to bija devis lielā daudzumā droši vien brīnišķīgā veidā. Tā bija toreiz. Bet vai kura katra maize, kurš auglis un ēdiens nav Dieva brīnums?

Ievērosim, ka Dievs spēj gādāt par visu vajadzīgo. Nav tādas situācijas, kurā Viņš nespētu palīdzēt. Varbūt visas grūtības, ar kurām šai dzīvē sastopamies, mēs nezinām izskaidrot. Bet vienu lietu gan droši varam teikt: nav tādu apstākļu, nav tāda laika, kad mēs būtu neatkarīgi no Dieva. Mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas nāk no Dieva mutes. Barību dzīvei dod Dievs.

Dievs tomēr neatnes un neiedod rokā. Cilvēkam pašam ir daudz ko darīt, lai uz galda būtu barība. Israēliešiem vajadzēja ikdienas salasīt mannu, jo tā bija izkaisīta pa zemi tuksnesī. Bija jāceļas agri katru rītu un jāsalasa. Karstā saulē manna izkusa. Dievs strādā pats un slinkus cilvēkus Viņš neciena. Kāds ir teicis, ka cilvēks esot kā putns – Dievs gan putnus barojot, bet viņiem ligzdā neieliekot. Barība viņiem esot jāsameklē un jāsalasa pašiem.

Israēla tautai barība bija jāsalasa, jāēd, jāceļo un jācīnās pret ienaidniekiem. Kaut gan manna bija gādāta ar Dieva brīnumu, viņi to ēda, bet nedzīvoja mūžīgi. Mums ir tāpat: ar Dieva svētību un savām pūlēm mēs maizi gādājam un ēdam, bet nedzīvojam mūžīgi. Nāca Jēzus un teica, ka Viņš ir dzīvā maize no debesīm. Bet mums šī maize ir katram jāsameklē. Citi to priekš mums nevar sagādāt. Dievs ir piedāvājis gara barību, mūžīgu barību. Ņemsim ikdienas, ņemsim šodien un tad varēsim šīs debesu maizes spēkā veikt visu to, ko Dievs no mums sagaida. Tad diena būs bagāta un spēka pilna. Uzvaru pilna.

 

Dzīve mīlestībā

Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni. Un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.

Efez. 5:1–2.

Nav lielākas starpības par to, vai dzīvojam saticībā un mīlestībā, jeb vai dzīvojam nesaticībā un naidā. Viens dzīves veids nozīmē laimi, otrais nelaimi un pat briesmas. Vislielāko mīlestību ir parādījis Kristus. Ja kāds ir dzīvojis mīlestībā, tad tas ir bijis Viņš. Tāpēc par paraugu ņemsim Viņu. Kā būtu, ja mēs varētu izvēlēties sev brāļus un māsas? Vai mums viņi ilgi patiktu un mēs viņiem? Bet dzīve tāda ir, ka izvēles nav. Dievs savus ļaudis ir izaicinājis no pasaules. Un tagad ar viņiem esam brāļi un māsas. Mūsu izvēle un patika neko nemaina. Atliek dzīvot mīlestībā vai nelabvēlīgā prātā. Tagad jājautā, kurš būsim pirmais mīlestībā un kas mīlestību sēs ticīgo vidū? Vai tas būšu es, vai gaidīšu lai tas būtu kāds cits? Mūsu Kungs nejautāja, cik citi Viņu mīl. Viņš mīlēja pirmais.

Kristus tuvākie brāļi bija Viņa mācekļi. Visi nebija vienādi. Dažs bija piemīlīgāks, cits nebija. Bet Kristus panesa un mīlēja visus. Mīlēja pat savu nodevēju, kuru nodošanas brīdī uzrunāja par draugu. Ar visiem Viņš staigāja kopā, kopīgi priecājās un bēdājās. Nav jādomā, ka Viņš nemīlēja farizejus, kaut gan tos daudzreiz rāja. Arī tiem Viņš vēlēja labāko un par visiem deva savu dzīvību. Vēstules rakstītājs efeziešiem bija viens no farizejiem un no visniknākiem – Sauls, apustulis Pāvils.

Mēs nezinām, ko Dievs darīs ar mums un mūsu brāļiem. Kādas pārmaiņas būs mūsu un citu dzīvē. Vai tas, ko es šodien domāju par saviem brāļiem un tuvākiem nebūs nākotnē pavisam kas cits? Zinu, ka Kristus mīl mani, bet Viņš mīl manus brāļus ar. Un Viņa mīlestība ir visvērtākā un svarīgākā. Tas ir galvenais un noteicošais. Lai Viņš ir mūsu paraugs attiecībā ar brāļiem un tuvākiem.

Kristus ir mūsu paraugs, kad domājam par pārmaiņām, kādas būtu vajadzīgas mūsu attiecības ar citiem. Viņš darīja visu, lai dotu padomu piedot un mīlēt. Viņš dēstīja un audzināja mīlestības stādu starp mācekļiem. Viņš nesa upuri, kādu neviens cits nav nesis. Viņš nomira par draugiem un ienaidniekiem. Par tiem, kas Viņu sita krustā, Viņš aizlūdza. Mūžīgo dzīvību pirka par visiem bez izņēmuma. Dzīvosim mīlestībā, tā kā Viņš dzīvoja. Tā sekosim Viņam.

 

Uguns

Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, lai tā jau degtu!

Lūk. 12:49.

Jēzus bija nācis uguni mest uz zemi – tas ir – cilvēku sirdīs. Uguns nav tikai soda un iznīcināšanas simbols, bet Jēzus mestā uguns ir gara uguns, kas rada garīgu progresu. Kristīga persona nevar veidoties un veikt spēka darbu bez gara uguns. To simboliski liecina Vasarsvētkos Svētais Gars, kurš parādījās kā uguns mēles.

Gara uguns apgaismo to, ko dabiska uguns nekad nespēj. Dabiskā uguns apgaismo materiālas lietas un pasauli. Par šo gaismu priecājamies. Kas gan būtu dzīve bez uguns gaismas? Bet Gara uguns atklāj un rāda to, ko nekas cits nespēj apgaismot, kad gribam redzēt garīgas un mūžīgas lietas. Staigāt gaismā nozīmē staigāt Gara vadībā.

Uguns kausē. Cietas, grēkā mirušas sirdis un apziņu nekas cits nespēj mīkstināt un pārveidot kā tikai Dieva uguns Gars. Sadarbībā ar Dieva vārdu un Svētiem Rakstiem uguns Gars pārliecina, pārkausē, lai cilvēks var kļūt par jaunu radījumu. Īsts kristietis ir Gara uguns pārkausēta personība.

Uguns savieno. Cietus, citādi nesavienojamus metāla gabalus uguns spēj savienot. Dieva uguns pat ienaidniekus dara par brāļiem un draugiem. Tie, kas ir bijuši ienaidnieki, top par mīļiem brāļiem Kristū. Tas piepildījās pirmkristiešu dzīvē, kad vergi un kungi, jūdi un pagāni, tautību un valodu, ieradumu un ticējumu šķirti ļaudis kļuva par vienu Dieva saimi. Gara uguns ir visus vienotāja uguns.

Uguns silda. Grēka samaitātā dzīvē valda auksta vienaldzība pret Dievu un tuvāku. No Gara uguns dzimst laipnība un labvēlība. Šī uguns sadedzina skaudību un ienaidu. Dvēseles tīrumu silda Gara saule un liek dīgt Dieva vārda sēklai, kad plaukst laipnības un labestības stādi. Dieva sēklai ir izdevīga vieta cilvēku sirdī un tur aug un briest Gara augļi.

Kristus meta uz zemi labu uguni. Šī uguns deg Viņa mācekļu un sekotāju sirdīs arī šodien. Kam tā deg sirdī, tas nekad nepaliks tumsā, aukstumā un izmisumā. Ja tā deg tavā sirdī, lasītāj, tad tā tevi sagatavo mūžīgai dzīvei. Rūpējies par šo uguni, lai tā deg un Kristus vēlēšanās piepildās tavā dzīvē.

 

Pateicība

Esiet priecīgi vienumēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.

1. Tes. 5:16–18.

Ir iespējams, ka par lūgšanu domādami parasti saprotam tā: mēs pie Dieva ejam ar tukšām rokām, un Viņš tās piepilda ar dāvanām. Tā gan ir, bet tas nav viss. Lūgšanu saturā vienmēr neatņemama daļa ir pateicība.

Mūsu laiks ir neapmierinātu ļaužu laiks. Tiešām, daudziem dzīve ir grūta, sāpju un trūkuma pilna. Darbs jāpadara ar sāpēm, algu saņem ar rūpēm un daudzreiz pietrūkst līdzekļu visnepieciešamākām vajadzībām. Šos apstākļus izmanto kūdītāji un rīdītāji, kam mērķis ir provocēt sacelšanos un kārtības sagraušanu, lai tad paši varētu uzkundzēties. Nekas nav labs – ne Dievs, ne valdība, ne citi cilvēki. Mūsu laiks ir nervu bojāšanas laiks, naida laiks.

Ļoti daudzi vaino Radītāju. Viņi jautā: ja ir tāds Dievs, kāpēc tad Viņš to visu atļauj? Bet mēs varam jautāt: ja ir tāds cilvēks, un cilvēcība, tad kāpēc cilvēki nedara nekā, lai būtu labāk? Un ja ir tāds velns, tad kāpēc cilvēki viņam klausa?

Bet pateicības spēks ir liels.

Nepateicības gars ir ļauns. Bībele gan saka, ka Dievs ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem. Ar to ir teikts, ka nepateicīgie un ļaunie ir vienādi. (Lūk. 6. 35.) Cīnīsimies pret nepateicības garu, lai tā vietā mūs piepilda pateicības gars. Tāds bija Kristum, un ja gribam sekot Viņam, tad lūgsim, lai Dievs mūsu sirdis pilda ar pateicību vienumēr.

Ja mūsu dzīvē sirds ir pilna pateicības, tad šāds stāvoklis dod gan fizisku, gan garīgu veselību. Pateicībai seko prieks. Dievu lūdzot, stāstīsim Viņam savas vajadzības, bet to nedarīsim rūgtumā un kurnēšanā. To darīsim pateicībā, atzīdami, ka visas labās dāvanas saņemam no debesu Tēva rokas. To darot kā atbildi no debesīm saņemsim bagātu prieka dāvanu.

 

Starpnieks

Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā.

1. Tim:2, 5–6.

Grēks ir šķīris cilvēku no Dieva. Attālinājis no dzīvības devēja un svētlaimes avota. Cilvēka spēks, gudrība un griba ir par maziem, lai mēs atkal būtu draudzībā ar Dievu. Ir nepieciešama kāda persona, kas pazīst cilvēku un Dievu, kam ir draudzīgs sakars ar Visaugstāko. Tāds ir viens vienīgs – Kristus Jēzus. Nav cita starpnieka, nav eņģeļu, nav debespulku svētā, nav cita vārda, kas spētu sagādāt sadraudzību ar debesu Dievu.

Mēs esam nabadzīgi. Visi mūsu nopelni, labie darbi un godīgā dzīve ir par maz, lai mēs spētu sastapties ar Dievu. Svētie Raksti liecina, ka paša Dieva vienīgais Dēls nevarēja mūs citādi salīdzināt ar Dievu kā nododams pats sevi par upuri mūsu pestīšanai. Viņa krusta nāve un asins upuris bija vienīgā maksa, ar ko Viņš atpirka mūsu, grēka vergu lielo parādu. Vienīgi Jēzus var nokārtot mūsu attiecības ar Dievu, nav neviena cita starpnieka.

Jēzus Kristus ir Dieva atzītais starpnieks un pilnvarnieks, kas var iet pie Viņa, par mums aizlūgt un gādāt Dieva labvēlību. Jēzus Kristus dzīvoja virs zemes un Viņš pazīst visas cilvēciskās vājības, kārdināšanas un grūtības. Eņģeļi debesīs nav piedzīvojuši un izbaudījuši ciešanas, kādas Jēzus izcieta. Viņi nav cienīgi būt par starpniekiem starp mums un Dievu. Jēzus ir vienīgais tāds, kas visu pats ir izbaudījis un uzvarējis.

Nāk laiks, kad visi ļaudis stāvēs mūžīgā Tiesneša priekšā. Neviena netrūks, neviens nevarēs izvairīties no tiesas sprieduma. Visi darbi un nedarbi nāks gaismā un kļūs zināmi. Neviens nevarēs aizstāvēt pats sevi. Bet Jēzus ir cietis un miris, lai kļūtu par mūsu Aizstāvi. Viņš grib mūs aizstāvēt. Viņš grib liecināt par tevi un mani, ka tu un es, mēs esam izvēlējušies Viņu par savu Glābēju, Viņu lūguši un pieņēmuši. Viņš liecinās, ka mums ir sadraudzība ar Viņu, un saskaņā ar Dieva lēmumu un taisnību caur Viņu esam glābti. Jau tagad, šodien, mūs iepriecina un iedrošina Jēzus starpniecība. Esam ietverti Viņa mīlestībā, par kuru gribam būt Viņam mūžam pateicīgi.

 

Kas man jādara?

Bet domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.

Sal. Pa. 3:6.

Domē, mana dvēsele, par Dieva labvēlību un gādību. Domā, mana dvēsele, par Viņa labo nodomu ar manu dzīvi. Domā par Dieva visspēcību, kas visgrūtākos brīžos atrod atrisinājumu visām problēmām. Nav jādomā tik daudz par savu gudrību, kaut gan tā ir laba un derīga. Bet pāri par to lai stāv Dieva ziņa, kura ir augstāka par manu un visu cilvēku dzīves ziņu.

Domā, mana dvēsele, par citiem ar labvēlību un lai manas domas neieslīd citu tiesāšanā, nosodīšanā, un lai nenovēlu neko ļaunu pat saviem nelabvēļiem, ja tādi būtu. Domā par to, cik un kā varu saviem tuvākiem palīdzēt un lai man ir labs prāts, darīt viņiem labāko, ko spēju. Zinu, ka vienīgi tā varu līdzināties debesu Tēvam, kurš liek savai saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, un lietum līt pār taisniem un netaisniem. Zinu, ka tad manā dzīvē spīdēs Dieva saule un līs Viņa svētītais lietus.

Meklē, mana dvēsele, Dieva gribu un lai visā dienas gaitā skaidri saskatu Viņa taisno ceļu, lai nepalieku tikai skaistā atziņā vien, bet lai Dieva griba ir arī mana griba un lai starp mani un Viņu valda saskaņa. Tad zinu, ka Viņš man rādīs vislabāko ceļu, pa kuru ejot iešu arvien tuvāk īstajām mājām.

Nebīsties, mana dvēsele, no grūta vai nepatīkama darba. Ja Dievs to rāda un skubina, lai daru, tad Viņš palīdzēs to darīt. Neļauj šaubām, laiskumam un negribēšanai valdīt šīs dienas gājumā. Var notikt, ka tieši negribētais un nepatīkamais darbs dos vislielāko apmierinājumu un sirds prieku. Dievs, palīdzi, lai nebaidos no grūtībām un dodi par tām uzvaru.

Palīdzi, Dievs, lai varu saskatīt ne tikai vecas un iemīlētas lietas, tādas, kuras jau sen ierastas un patīkamas. Ļauj man redzēt arī kaut ko jaunu, vēl nepazītu, kas Tavā bezgalīgā bagātībā ir atrodama. Palīdzi meklēt Tavā vārdā, domāt par Tavām prasībām un Taviem apsolījumiem. Lai mana gara dzīves neierūs un neiekrītu vienaldzībā un garīgā miegā. Sargi no maldīgām domām, ka jau esmu visu redzējis, visu sapratis un visu darījis. Palīdzi doties uz priekšu un uz augšu, tuvāk Tavai pilnībai.