Jūs vairs neesat padoti bauslībai - Ivans Plets

Jūs vairs neesat padoti bauslībai

Ivans Plets (Плетт Иван Петрович (1937 – 2017))

“…jūs vairs neesat padoti bauslībai” Galatiešiem 5:18

Kāpēc Dievs deva Izraēla tautai bauslību, kuru vēlāk pats atcēla? Dievs taču zināja, ka ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā (Rom. 3:20).

Lai skaidrāk saprastu šo patiesību, atcerēsimies notikumus Ēdenes dārzā: “Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom. 5:12). Dievs apgalvoja, ka cilvēks mirs, ja baudīs augļus no laba un ļauna atzīšanas koka, bet sātans pārliecināja: “Jūs nemirsiet vis!” Cilvēks sāka apšaubīt Dieva vārdu patiesumu un noticēja sātanam - tā tika izdarīts pirmais ļaunais darbs. Cilvēks apzināti spēra soli projām no Dieva un pietuvojās sātanam, nomira garīgi un tika izdzīts no paradīzes.

Dievs “ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku” (1. Moz. 3:24).

Taču Dievs nevēlas, lai Viņa radība ietu bojā, un paredzēja to glābt. Ir nepieciešams tikai, lai cilvēks izlabotu savu soli, kas kļuva par krišanas iemeslu, proti, noticētu Dievam. Vienīgi ar ticību cilvēks piedzimst no augšienes un top no jauna garīgi dzīvs.

Dievs piedāvāja Ābrahāmam, lai tas atstāj tēva mājas un dodas uz zemi, kuru Viņš tam rādīs, apsolīja svētīt jaunajā vietā un dot šo zemi mantojumā visiem viņa neskaitāmajiem pēcnācējiem. “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Rom. 4:3). Dievs turēja solījumu: “Tevī tiks svētītas visas tautas” - Ābrahāms kļuva par visu ticīgo tēvu. “Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu” (Gal. 3:8,9). Kā redzam, mūžīgās dzīves apsolījums ir dots tikai ticīgajiem, tāpēc lai saņemtu Dieva dāvāto pestīšanu, ir vajadzīga ticība.

Dievs ir devis cilvēkam brīvu gribu - personīgās izvēles tiesības, kuras neviens tam nevar atņemt. Ēdenes dārzā pirmais cilvēks padevās sātana kārdinājumam un, vēlēdamies kļūt līdzīgs Dievam, izraudzījās patstāvību, tas ir, tiesības rīkoties pēc sava prāta. Bet tieši tas traucē Dievam ienākt cilvēka dzīvē un dāvāt viņam svētību. Cilvēkam pašam ir labprātīgi jāatsakās no izvēlētās neatkarības un jāsaprot, ka viņš nespēj kļūt tik taisns, lai iegūtu tiesības dzīvot kopā ar Dievu šeit uz zemes un mūžībā. Šo patiesību tad arī vajadzēja atklāt bauslībai, kuru Dievs deva caur vareno ticības vīru Mozu.

Neapzinādamies savu patieso stāvokli, cilvēks cerēja ar bauslības palīdzību atgūt Ēdenes dārzā zaudēto tuvību ar Dievu, un tomēr tas nebija iespējams. Bija vajadzīgs Kristus - Dieva Dēls, kas nesa izpirkšanas upuri par grēkiem.

Tātad bauslība rāda cilvēkam viņa nespēju dzīvot svēti un līdzībās atklāj, ka pestīšana ir iespējama tikai Kristū. 

Dievs nevarēja runāt ar miesīgo cilvēku, kas atradās pasaules pirmbūtņu kalpībā (Gal. 4:3), savādāk kā vien caur bauslības materiālajām zīmēm, kas norādīja: kur, kā un kādā laikā kalpot Dievam.

Ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā Dievs deva bauslību. Apkārt Sinaja kalnam, uz kura nonāca tas Kungs, bija novilkta robeža, kuru neviens neuzdrošinājās pārkāpt. “Kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs” (2. Moz. 19:12). Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nebija tiesību tuvoties Dievam. Viss liecināja par to, ka cilvēks ir no Dieva šķirts. Dievs nolaidās biezā mākonī, ļaudis Viņu neredzēja. Kalns dega, kūpēja un stipri drebēja. “Un tik briesmīga bija parādība, ka Mozus teica: “Es esmu izbijies un drebu” (Ebr. 12:21). Tādos apstākļos Dievs deva Mozum desmit baušļus, kas ir visas bauslības kodols.

Miesīgam cilvēkam “Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr. 12:29). Šajā ziņā bauslība neko nemainīja. Cilvēkam bija aizliegts ieiet svētnīcā, kur mājoja Dievs. Saiešanas telts pirmajā daļā - svētajā vietā - kalpoja tikai priesteri (līdzība par Jaunās Derības kristiešiem -patiesajiem ķēnišķīgajiem priesteriem, - 1.Pēt. 2:9). Vissvētākajā vietā vienreiz gadā, nesot upura asinis, drīkstēja ieiet tikai augstpriesteris (līdzība par Jēzu Kristu, Ebr. 3:1; 9:7).

Kad Kristus nomira Golgātā, tempļa priekškars, kas cilvēku šķīra no Dieva mājvietas, pārplīsa no augšas līdz apakšai, “jo bauslības gals ir Kristus” (Rom. 10:4). “Tā nu mēs droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir Viņa miesu” (Ebr. 10:19,20).

Kristu paveras iespēja sadraudzībai ar Dievu, “jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (Ef. 2:18). Tātad tagad ir viens Kungs gan Izraēla bērniem, kam bija dota bauslība, gan pagāniem, kas agrāk nepazina dzīvo Dievu.

Miesīgs cilvēks nevar būt sadraudzībā ar Dievu, bet, kad Dieva žēlastībā nonāvējam miesīgo dabu un atbrīvojamies no tās, tad sākas garīga dzīve. Kur ir dzīve garā, tur nav vietas bauslībai, tāpēc ka tā ir dota miesīgam cilvēkam. “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18). “Pret tādām lietām nav bauslības” (Gal. 5:23).

Jau vairākas reizes esmu atkārtojis domu, ka bauslība ir dota miesīgam cilvēkam. Vai šis apgalvojums atrod pamatojumu Dieva Vārdā? Protams. Pirmkārt, par to liecina tikko minētā Rakstu vieta Gal. 5:18. Otrkārt, lasot Pāvila vēstuli, mēs uzzinām, ka Galatijas draudzes ticīgie atkal atgriezās pie bauslības pēc tam, kad bija pieņēmuši Kristus žēlastību. Apustulis Pāvils par to ļoti skuma: “Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal. 3:3). “Bauslība nav dota taisniem, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem” (1. Tim. 1:9).

Kā redzam, Mozus likumi ir piemērojami miesīgam cilvēkam, tādēļ ar bauslības darbiem gūtā taisnība ir paštaisnība. Dievs grib, lai katrs Jaunās Derības bērns “atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil. 3:9). “Aplam saprazdami Dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:3,4). 

Bauslība varēja darīt cilvēku taisnu, tāpēc ka deva norādījumus miesai, bet ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs, sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3).

Mozus likumi parādīja, ka cilvēks nespēj sasniegt vajadzīgo svētumu un viņam ir vajadzīgs glābējs - Pestītājs Jēzus Kristus. Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal. 3:24).

Savdabīga saruna bija Kristum ar Romas pilnvaroto pārvaldnieku Jūdejā:

- Tava tauta un augstie priesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi darījis? - Pilāts prasīja.

Mana Valstība nav no šīs pasaules, - izlaboja Jēzus. - Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās.

-  Tad tu tomēr esi ķēniņš? - Pilāts precizēja.

- Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi (Jāņa ev. 18:35-37).

Pilāta acīs Jēzus, visi jūdi un augstpriesteri bija viena tauta, bet Kristus, kaut arī pēc miesas bija jūds, uzsvēra savu piederību citai tautai - ļaudīm, kas klausa Viņa balsij un ir no patiesības. Jēzus vienmēr norādīja uz gara pārākumu pār miesu, bet garam nav nacionalitātes.

Farizeji neatšķīra garīgo no miesīgā un tādēļ nevarēja atbildēt uz Kristus jautājumu: “Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” (Mat. ev. 22:42-45). Viņi nespēja saprast, ka Kristus ir Dāvida dēls pēc miesas, bet pēc gara - tā Kunga.

Tātad augstpriesteri un tauta, kas nodeva Jēzu nāvei, bija šīs pasaules ļaudis, bet par visiem, kas ir pieņēmuši Dieva liecību, tas Kungs saka: “Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules” (Jāņa 17:16).

Ticības jautājumos ir jāatbrīvojas no materiālā, miesīgā spiediena, kas neļauj pacelties līdz garīgu principu izpratnei. Kamēr cilvēka domas atrodas materiālo pirmbūtņu kalpībā, viņu interesē mazsvarīgi jautājumi: “Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” (Jāņa 4:20) Tas Kungs nonāca uz zemes ne jau tādēļ, lai ierādītu vietu, kur cilvēkam Dievu pielūgt! To noteica bauslība, saskaņā ar kuru katram ebrejam bija trīsreiz gadā jāiet uz Dieva norādītu vietu, lai tikai tur uz vienīgā altāra nestu upurus tam Kungam.

Kristus atnāca, lai cilvēku atbrīvotu no bauslības, un sacīja samarietei: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē... Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:20,21,24). Garīgs cilvēks vairs nepiešķir nozīmi telpai un laikam, kas ir materiālās pasaules pazīmes. “Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši,” rakstīja apustulis Pāvils galatiešiem, “kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal. 4:9-11).

Daži spriež: “Tā kā ar darbiem neviens nevar izglābties un cilvēks nav spējīgs ar saviem spēkiem izpildīt visus Dieva baušļus - Kristus var palīdzēt to izdarīt! Dievs aiz žēlastības ir taisnojis mūs bez jebkādiem nopelniem, un tagad vairs nedzīvojam mēs, bet mūsos dzīvo Kristus, kas savas dzīves laikā pildīja bauslību. Tā kā Jēzus ir mūsu paraugs, mums ir jāseko Viņa priekšzīmei un jāpilda visi baušļi.” 

Vai pareizs ir tāds spriedums?

“Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal. 4:45). Izraēla tauta bija saistīta ar bauslību. Lai šos ļaudis izglābtu, Kristum vajadzēja izpildīt Mozus likumus un uzņemties sodu, ko ebreji bija pelnījuši: saskaņā ar bauslību viņiem bija jāmirst par izdarītajiem grēkiem un likuma pārkāpumiem. Kristus mira viņu vietā. Ja Jēzus nebūtu izpildījis visus Mozus likumus, Viņš nevarētu izpirkt tos, pār kuriem valdīja bauslība.

Līdz ar Kristus nāvi bauslības tiesības bija izsmeltas - Jēzus bija apmierinājis tās prasību, nomirdams pie koka krusta!

Pestīšana nozīmē to, ka mēs kopā ar Kristu nomirstam miesīgai un augšāmceļamies garīgai dzīvei. “Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4). Mēs esam savienoti ar Kristu, kas ir augšāmcēlies, pār kuru vairs nevalda bauslība, tādēļ arī mēs esam tai pakļauti. “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4). “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19).

Pāvils atgādināja, ka bauslība ir bijusi audzinātāja līdz Kristum. Tālāk apustulis rakstīja: “Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:25).

Jāpiebilst, ka Kristus atnāca uz zemes ne jau tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem pildīt Mozus likumus, bet gan lai atbrīvotu no tiem. Kad jūdi spieda kristiešus ievērot bauslību, apustulis Pēteris pārmeta viņiem: Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:10-11).

Lai saprastu, ko nozīmē vārdi “kārdināt Dievu”, atcerēsimies notikumus tuksnesī. Sātans vēlējās, lai Jēzus mestos zemē no tempļa jumta kores cerībā, ka eņģeļi Viņu nesīs uz rokām. Ja Kristus būtu tā rīkojies, Dievam vajadzētu sūtīt kalpotāju garus, lai izglābtu sava Dēla dzīvību, un rezultātā Jēzus būtu kārdinājis Dievu darīt to, kas nesaskan ar Tā gribu. Kristus atbildēja: “Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt.”

Liekot pagāniem pildīt bauslību, jūdi kārdināja Dievu, proti, centās iesaistīt to Kungu tādā lietā, kas nenāca no Viņa. Šī iemesla dēļ apustuļi un draudzes vecākie Jeruzalemē nolēma, ka pagāniem nav jāapgraizās un nav jāpilda Mozus likumi. 

Mēs esam savienoti ar augšāmcelto Kristu, bet Viņam bauslība nav dota. Iedziļināsimies vārdos: “Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpuma dēļ - tā ir klātpielikta - līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums - eņģeļu dota, ar starpnieka roku ierakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs” (Gal. 3:19-20).

Pirmkārt, ir teikts, ka bauslība ir dota līdz tam laikam, kad nāks atvase, tas ir, Jēzus Kristus. Tātad ar Kristus atnākšanu Mozus likumi vairs nav spēkā.

Otrkārt, bauslība ir dota ar starpnieka palīdzību, bet starpnieks ir vidutājs starp divām pusēm. Kur ir viens, tur nav starpnieka. Bet Dievs ir viens! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens Dievs. Vidutājs starp Dievu Tēvu un Dēlu nevar būt. Dievs deva baušļus cilvēkiem, kas bija šķirti no Viņa. Kad Jēzus pieņēma cilvēka veidu, Viņš pakļāvās bauslībai, bet tā nebija Viņam domāta. Ar Kristus nāvi Mozus likumu prasības tika izsmeltas. Savienojoties ar Jēzu Viņa nāvē un augšāmcelšanā, mēs topam viens vesels ar Viņu un kļūstam par Kristus līdzdalībnieku (Ebr. 3:14). Starp mums un Kristu nav vidutāja: Viņš ir galva, bet mēs - locekļi, tāpēc uz mums nevar attiekties bauslība, kas ir dota caur starpnieku un ir domāta cilvēkiem, kuri ir šķirti no Dieva. Mums nav jāpilda bauslība, tādēļ ka Jēzus to ir darījis. Mūsu Kunga dzīvē bija daudzas tādas īpatnības, kādas nekad nebūs mūsu dzīvē, piemēram, upuris par grēkiem. Mums, atšķirībā no Jēzus, nav jāizpērk cilvēce ar savām ciešanām un nāvi. Kristus tika arī apgraizīts (Lūk. 2:21), bet mūs Svētie Raksti stingri brīdina: “Ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs” (Gal. 5:2).

Apgraizīšana ir simbols, kas rāda, ka cilvēks ir padots bauslībai. Ja kāds tika apgraizīts, tad viņam vajadzēja izpildīt visus Mozus likumus (Gal. 5:3), bet to neviens nevar izdarīt.

Apgraizīšana ir operācija, kas nenonāvē miesu. Tas ir raksturīgi bauslībai. Dieva Dēls mira cilvēka miesā, un kristībās mēs savienojamies ar Kristu Viņa nāvē, tas ir, mūsu miesa tiek apglabāta. Kristības aizstāj apgraizīšanu. Mozus likumi miesu tikai savalda, žēlastība - likvidē. Garīgās patiesības bauslībā ir izteiktas līdzībās. Apgraizīšana līdzībā norāda uz miesīgā sākuma nāvi mūsos un atbilst Jaunās Derības kristībām: “Viņā [Kristū] jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti...” (Kol. 2:11-12).

Pastāv uzskats - lai gan Mozus likumi ir atcelti, tomēr desmit baušļi paliek spēkā, jo Dievs tos ir devis kā mūžīgu tikumības un morāles likumu, atšķirībā no ceremoniālās bauslības, kas bija domāta līdz Kristum.

Tātad - vai desmit baušļi ir atcelti?

Atšķirsim septīto nodaļu vēstulē Romiešiem. Apustulis Pāvils raksta, ka likums saista sievu ar vīru, kamēr tas ir dzīvs. Tikai nāve sarauj visas saistības.

Tālāk apustulis turpina: “Tāpat arī jūs, mani bērni, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4). 

Mēs varam piederēt augšāmceltajam Kristum tikai pēc tam, kad esam nomiruši bauslībai, un nedrīkstam būt saistīti ne ar ko citu, jo tādā gadījumā savienība ar Kristu būs laulības pārkāpums (Rom. 7:3). Tas Kungs, kas ir augšāmcēlies, nevar piekrist noteiktai savienībai. “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni; jūs esat žēlastība pazaudējuši” (Gal. 5:4).

Apustulis Pāvils atgādina: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6). Rodas jautājums: vai apustulis runā par visiem Mozus likumiem, ieskaitot arī desmit baušļus, vai tie šeit nav domāti? Atbilde ir atrodama nākošajā pantā: “Es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7). Tātad likums, kuram esmu nomiris un no kā esmu atbrīvots, saka: “Tev nebūs iekārot”, bet tas ir desmitais Dieva bauslis! Ja viens no desmit baušļiem ir pieskaitāms pie bauslības, tad arī pārējie deviņi pieder tai. Tādējādi, ja ir teikts, ka esam brīvi no bauslības, tas nozīmē - arī no desmit baušļiem, kas ir Mozus likumu kodols.

Septītās nodaļas sestajā pantā lasījām: “Varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” Ir iespējams divējādi kalpot. Par to sīkāk apustulis Pāvils runā otrajā vēstulē Korintiešiem trešajā nodaļā. Cilvēks var kalpot Jaunajai vai Vecajai Derībai. Pēc apustuļa vārdiem pirmais ir gara (2.Kor. 3:8.p.) un taisnošanas (2.Kor. 3:9.p.), otrais - nāves (2.Kor. 3:7.p.) un pazudināšanas (2.Kor. 3:9.p.) amats. Lūk, divi kalpošanas veidi. Mēs varam izraudzīties vienu no tiem, bet nekādā ziņā abus reizē.

Kalpot Vecajai Derībai nozīmē dzīvot pēc bauslības. Pāvils raksta: “Nāves amatam ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums” (2.Kor. 3:7.p.). Mēs zinām, ka Izraēla bērni nevarēja uzlūkot Mozus vaigu tā spožuma dēļ. Kad Dieva kalpa seja kļuva spoža? Tad, kad Mozus bija saskarsmē ar Dievu un saņēma no Viņa akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Tomēr šim spožumam, kā liecina Pāvils, bija jāzūd - jābeidzas tad, kad pienāks laiks kalpot garā.

Desmit baušļus apustulis Pāvils saista ar nāves amatu. Bauslība neatbrīvo cilvēku no grēka un nedod spēku ļaunumu uzvarēt, bet dara zināmas Dieva prasības, kuras izpildot cilvēks dzīvotu. Mozus par bauslības taisnību raksta: “Ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Bez šaubām vārds “bauslība” ietver sevī arī desmit baušļus, kurus pirmām kārtām vajadzēja pildīt, lai dzīvotu. Un tomēr Pāvils izteicās kategoriski: “Bauslības gals ir Kristus. Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Tātad Kristus ir gals arī desmit baušļiem.

Ja Vecās Derības kalpošana bija spoža (tāpēc ka taisnīgi nosodīja jebkādu grēku), tad jaunā Derības kalpošana ir nesalīdzināmi spožāka, jo dara grēcinieku taisnu. Šī iemesla dēļ to arī sauc par taisnošanas amatu. Pāvils atgādina: “Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom. 3:28). Tā ir kalpošana garā, nevis pēc vecā burta (Rom. 7:6). “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18).

Vēstulē ebrejiem apustulis Pāvils rakstīja: “Jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms...” (Ebr. 12:18-21), tas ir, pie Sinaja kalna bauslības plāksnēm, “bet jūs esat tuvojušies... dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei” (Ebr. 12:22-24).

Vēl viena svarīga doma, it kā garāmejot, ir skarta vēstulē Galatiešiem: “Sakiet man jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?” (Gal. 4:21). Dievs nevienam nevēlas uzlikt bauslības jūgu, cilvēki paši grib tajā atrasties. Apustulis Pāvils centās pārliecināt galatiešus, lai viņi atsakās no šīs vēlmes, jo Dievs dod tādas tiesības.

Tālāk Pāvils atklāja, ka Ābrahāma dēli - Ismaēls un Īzaks - attēlo divas derības. Viena ir no Sinaja kalna (Gal. 4:24), kur tika doti un iegrebti derības plāksnēs (Ebr. 9:4) desmit baušļi. Tādējādi Sinaja kalna derība pirmām kārtām ir saistība ar desmit baušļiem un visiem Mozus likumiem. “Tā ir Hagare,” kas dzemdē kalpībai (Gal. 4:24). Viņas miesīgi dzimušie bērni nebūs Ābrahāma apsolījumu mantinieki (Gal. 4:30.p.). “Jūs, brāļi, esat kā Īzaks - apsolījuma bērni” (Gal. 4:28.p.). Mēs esam garīgi dzimuši (Gal. 4:29.p.), mūsu māte ir augšējā Jeruzāleme, kas ir brīva (Gal. 4:26.p.), un arī mēs esam brīvi. To pierādījis, apustulis Pāvils iesāk piekto nodaļu ar vārdiem: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” No kā tad apustulis brīdina? “Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Gal. 5:2,4).

Jau iepriekš esam pievērsuši uzmanību tam, ko Jeruzālemē nolēma apustuļi un draudzes vecākie: “Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies jūs labi darīsit.” (Ap.d. 15:28-29).

Ja desmit baušļi paliek spēkā un tie ir jāpilda, kāpēc jāaizrāda pagāniem, lai viņi sargātos no netiklības? Viens no baušļiem taču ir: “Tev nebūs laulību pārkāpt”. Rodas arī pretējs jautājums: ja desmit baušļi ir atcelti, kāpēc apustuļi piemin tikai netiklību. Vai tas nozīmē, ka drīkst zagt? Protams, nē. Viss ir pateikts Kristus vārdos: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mat. 7:12).

Bauslībā līdzās tikumības likumiem bija norādes, kā godāt Dievu ar materiālajiem ienākumiem, ievērot ne tikai iekšējo, bet arī ārējo tīrību un atšķirt šķīsto no nešķīstā. Jaunajā Derībā šie likumi ir atcelti. Svētajam Garam labpatika atgādināt, lai pagāni izvairītos no netiklības un nelietotu uzturā asinis un nožņaugtus dzīvniekus. Dieva Vārds atklāj, ka dzīvnieka materiālā ķermeņa daļa ir savienota ar dvēseli, kas materiāla, tādēļ atgādinājumam neēst asinis un nožņaugtus upurus ir daudz dziļāka jēga par vienkāršu atturību.

Nereti gadās dzirdēt iebildumus: “Desmit baušļi ir atcelti, tātad ir atļauts darīt visu, kas agrāk bija aizliegts.” Līdzīgi spriedumi bija dzirdami jau apustuļa Pāvila laikā, tādēļ viņš rakstīja: “Grēks vairs nebūs jūsu kungs, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne!” (Rom. 6:14-15). 

Tā spriest var tikai tie, kuri nepazīst Dieva žēlastību. Kad cilvēks to saņem, viņš atdzimst jaunai dzīvei. Žēlastība ietērpj Kristus taisnumā, kam svešs ir jebkāds grēks. “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš no Dieva dzimis” (1.Jāņa 3:9). “Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums” (Gal. 6:15).

Likums, kas aizliedz darīt ļaunu, ir vajadzīgs miesīgam cilvēkam, kurš mīl grēku un priecātos, ja Dievs atļautu grēkot un nenosodītu par netaisnību. Kad cilvēks piedzimst no augšienes, tajā brīdi Dievs viņu atbrīvo no bauslības un. dara par Dievišķās dabas (2.Pēt. 1:4), Kristus (Ebr. 3:14) un Svētā Gara (Ebr. 6:4) līdzdalībnieku. Ja esam savienoti ar trīsvienīgo Dievu, grēks mums ir svešs. Jaunajam cilvēkam tuvs ir šķīstums, svētums, patiesība un mīlestība. Dieva spēkā kristietis tā arī dzīvo. Nav nekādas vajadzības avij aizliegt ēst gaļu, viņa tāpat tai nepieskarsies un baudīs tikai zāli.

Zīmīgi, ka bauslība nedara labākus cilvēku tikumus. Mozus, piemēram, atļāva vīram šķirties no sievas, tomēr Kristus norāda, ka tā nebija sākumā, kad cilvēks tika radīts: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis” (Mat. 19:8).

Bauslības (tai skaitā arī 10 baušļu) prasību ierobežotība atklājas Kristus Kalna runā: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku...” (Mat. 5:27-28). Bauslības burts ir vājāks par Kristus mācību, kas atklāj Dieva dabu. Pretnostatījums “vecajiem ir sacīts... bet Es jums saku” rāda, ka Kristus ir tik ļoti padziļinājis un pilnveidojis Vecās Derības baušļus, ka Dieva likumi nereti ir guvuši pavisam citu raksturu. Mūsu Kungs un Pestītājs aizliedza vīram un sievai šķirties, kaut gan bauslība to atļāva darīt (Mat. 5:31-32); Viņš teica, ka cilvēkam nebūs zvērēt kā senāk. (Mat. 5:33-37), un pretēji bauslībai aicināja mīlēt ienaidniekus (Mat. 5:43-44). Dieva daba neizbēgami izpaužas to ļaužu dzīvē, kuri paliek Kristus mācībā: “Jūs topat sava debesu Tēva bērni” (Mat. 5:45).

Kad laiks bija pienācis, Dievs nevis uzlaboja, bet atcēla bauslību, kas tāpat kā apgraizīšana bija par cēloni naidam starp Izraēlu un pagāniem. Kungs Jēzus, “atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā Personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku” (Efez. 2:15), mira pie krusta, tā pakļaujot iznīcībai visu miesīgo. Dieva radītais jaunais cilvēks, kas ir Kristū, vairs nav miesīgs, bet ir garīgs. Viņam bauslība nav vajadzīga - tās vietā ir Kristus mācība.

Kāda ir atšķirība starp bauslību un Jēzus Kristus mācību?

Saskaņā ar Mozus likumiem cilvēkam bija jāpilda baušļi neatkarīgi no tā, kādas bija viņa spējas, zināšanas vai vecums. Likuma pārkāpējus sodīja pat ar nāvi. Kristus mācība ir dota atdzimušam cilvēkam, kas līdzīgi bērnam garīgi aug līdz iegūst īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru (Efez. 4:13-14).

Būdams iecietīgs pret cilvēku vājībām un nepilnībām, Jēzus Kristus pacietīgi māca savus sekotājus, dod padomus un palīdz tiem visā dzīves laikā. 

Bauslība prasīja, lai vienāds morāles līmenis būtu visiem ļaudīm. Žēlastība turpretī sasniedz cilvēku, vienalga, cik zemu tas būtu kritis, izmaina un paceļ viņu vajadzīgajos augstumos.

Garīgais līmenis būtībā ir neierobežots, jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs” (Tit. 2:11-12). Pēc likuma cilvēkam vajadzēja kā vasalim atdot Dievam desmito tiesu no visiem ienākumiem un godāt Dievu septītajā dienā, kad nedrīkstēja strādāt. Starp Dievu un cilvēku nebija tuvu, radniecīgu attiecību. Tikai Jēzus varēja sacīt Debesu Tēvam: “Viss, kas ir Mans, tas ir Tavs un, kas ir Tavs, ir Mans” (Jāņa 17:10). Šodien šie vārdi attiecas uz visiem, kas ir vienoti ar Kristu ticībā un mīlestībā.

Mūsu Kungs prasīja:

- No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?

No svešiniekiem, - Pēteris atbildēja.

- Tātad pašu bērni ir svabadi... - Jēzus sacīja. (Mat. 17:25-26)

Savienojoties ar Kristu, mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un Viņa ģimenes locekļiem.

Vēstulē Kolosiešiem apustulis Pāvils rakstīja, ka Kristus ir bauslību atcēlis, “izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta” (Kol. 2:14). Raksts, proti - bauslība (Efez. 2:15), bija vērsts pret mums, jo parādīja grēku un bez žēlastības prasīja nāvi likuma pārkāpējam. Pestītājs iznīcināja šo nāves rakstu. Golgātā pie krusta pienāca gals mūsu grēkam un bauslībai.

“Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai saskaņā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum” (Kol. 2:16-17). Kolosas ticīgajiem tika pārmests, ka viņi neievēroja Mozus likumu norādes par sabatu, šķīstu un nešķīstu barību un nesvinēja Vecās Derības svētkus. Apustulis Pāvils drošināja kolosiešus un lūdza tos nesamulst, dzirdot līdzīgus apvainojumus.

Bauslībai piemita “nākamo labumu ēra, ne pats lietu veids” (Ebr. 10:1), proti, tās norādījumos ir saskatāma kādas Personas līdzība, un šī Persona ir Jēzus Kristus. Mozus likumi tika doti Izraēla tautai, taču īstajai svētībai vajadzēja nākt nākotnē - Kristū. “Šīs lietas ir nākamo labumu ēna.”

Kungs Jēzus sacīja: “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Mat. 5:39). Kristus ir Svēto Rakstu galvenā Persona. Viņā pirms pasaules radīšanas bija koncentrētas visas garīgās vērtības cilvēkiem. Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Tim. 1:9). Kristus upura vārdā Dievs ir pieņēmis cilvēkus, sākot no Ābela, Enoha, Noas, Ābrahāma un citiem “lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu” (Ebr. 9:15). Šo vīru dzīve bija Dievam patīkama, jo viņi staigāja garā: “miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom. 8:8).

Kādēļ apustulis Pāvils tik uzstājīgi apgalvoja, ka kristieši ir brīvi no bauslības? Kāpēc raizējās par tiem, kas turējās pie Mozus likumu burta? “Es bīstos, ka tik nebūtu velti piejums strādājis” (Gal. 4:11). Vai tā ir peļama un nosodāma rīcība, ja kāds ievēro sabatu vai ēd tikai tādu barību, ko atļauj bauslība?

Bīstamība nav pašos likumu ierobežojumos. Kaut arī apustulis Pāvils neturējās pie bauslības priekšrakstiem, viņš bija ar mieru nemūžam neēst gaļu, lai tikai neapgrēcinātu kādu brāli (1.Kor. 8:13). Galvenais ir tas, kādās attiecībās ar to Kungu cilvēks atrodas. Mozus likumi atklāj prasības, ko Dievs izvirza cilvēkam, kurš ar saviem spēkiem cenšas Viņam izpatikt. Pieņemot bauslību, cilvēks savas cerības saista ar miesu un tādējādi nevar būt savienots ar Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā.

Vēstulē Galatiešiem 2:19 apustulis Pāvils rakstīja: “Es bauslībā bauslībai esmu miris.” Tikai tādā gadījumā ir iespējams dzīvot Dievam. Ja cilvēks atkal nokļūst bauslības jūgā, viņš vēl nav “ar Kristu krustā sists” (Gal. 2:20), un, lai dzīvotu atjaunotā dzīvē, viņam vispirms ir jānomirst sev un grēkam.

Mēs varam nest augļus Dievam tikai pēc tam, kad esam ar miesīgo Kristu nonāvēti bauslībai (Rom. 7:4), “jo kamēr dzīvojam miesā... mēs nesam augļus nāvei” (Rom. 7:5).

Kāds sacīs: “Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks ievēro Dieva Vārdus: “Tev nebūs nokaut”, tādēļ ka bauslis aizliedz otru nogalināt vai tāpēc, ka slepkavība nav savienojama ar Kristus dabu. Iznākums taču ir viens un tas pats! Bez tam Dievs ir devis kā bauslību, tā arī Kristus mācību.” Patiešām Mozus likumu pamatā ir tikumiskie principi, kas satur kopā Visumu un ataino Dieva mūžīgo svētumu. Tādēļ mēs ar prieku pieņemam šos morāles principus, kas atklāj mums Dievu un Viņa gribu attiecībā uz mums, un darām to aiz mīlestības uz Dievu nevis aiz bailēm no bauslības lāsta. Arī apustulis Pāvils uzskatīja Mozus likumus par Dieva atklāsmi (Rom. 13:8-10; 1.Kor. 9:8-10 u.c.), kaut gan viņš neatlaidīgi pārliecināja, kristiešiem jābūt brīviem no bauslības jūga.

Daži uzskata, ka Mozus likumi ir iedalāmi divās daļās: ceremoniālajā un tikumiskajā jeb morālajā bauslībā. Pirmo Kristus esot atcēlis, taču otrā (tajā ietilpst arī desmit baušļi) esot palikusi spēkā.

Dieva Vārdā nav atrodams pamatojums šādam iedalījumam. Jā, bauslībai ir divas puses, pie tam abas nereti atklājas vienā bauslī, piemēram, ir teikts: “Tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet”, proti, lai lops ēd! Teksta morālais princips: katram strādniekam ir jābauda sava darba augļi (1.Kor. 9:8-10). Lūk, ceturtais bauslis. Likuma burts prasīja sabatā atturēties no jebkāda darba un veltīt šo dienu tam Kungam. Bauslis mācīja, ka cilvēkam ir jāatdod laiks garīgai tuvībai ar Dievu. Nav obligāti jānozīmē īpaša diena vai laiks sadraudzībai ar Dievu. “Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu...” (Rom. 14:5-6). Kad dienas un jaunie mēneši tika svētīti saskaņā ar bauslību, Pāvils to sauca par atgriešanos pie nespēcīgām un nabadzīgām pirmbūtnēm (Gal. 4:9-10).

Ja Mozus likumu ceremoniālā un morālā puse ir savstarpēji tik cieši saistītas, kā saprast, ko mums pieņemt un ko atmest? Atbilde ir viena: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara... viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas” (1.Kor. 2:14-15a); “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jāņa 6:63).

Patiešām tā ir! Bet katrs taču uzskata sevi par garīgu cilvēku un domā, ka pareizi visu saprot... Kā uzzināt, kurš ir garīgs, kurš - miesīgs vai dvēselisks cilvēks? Ja Dieva Gars neatklās, veltīgi pārliecināt miesīgu cilvēku, ka viņš maldās. Turpretī garīgam cilvēkam ir liecība sevī (1.Jāņa 5:10).

“Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs” (Mat. 16:17). Kas ir saņēmis atklāsmi no Dieva, tas ir laimīgs; kas nav saņēmis - nevarēs saprast garīgus jautājumus tik ilgi, kamēr Dieva Gars neatklās patiesību.

Kā lai palīdz tādiem cilvēkiem? Ir jāsludina Dieva Vārds, un, ja kāds neuzklausa - tas gulstas uz viņa sirdsapziņas. Jēzus Kristus nesāka pierādīt savu vārdu patiesumu mācekļiem, kas vēlējās Viņu atstāt tikai tādēļ, ka dzirdēto nevarēja pieņemt: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” tie sacīja un aizgāja (Jāņa 6:60,66).

Vēl viens jautājums: ja Kristus atcēla Mozus likumus, tātad to skaitā arī desmit baušļus, kāpēc tad Viņš sacīja jauneklim: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus” (Mat. 19:17), un nosauca dažus no tiem, kas bija Sinaja kalnā izkalti uz akmens plāksnēm. Vai Jēzus gribēja nostiprināt bauslību un atzina, ka cilvēks var izglābties ar saviem darbiem? Protams, nē. Raksti to noliedz: “Ar bauslības darbiem, neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā” (Rom. 9:20; Gal. 3:11).

Jauneklis jautāja Kristum: “Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus atbildēja to pašu, ko Dievs teica Izraēlam no Sinaja kalna: “Turi baušļus!” Mozus par bauslību saka: “Ikviens, kas to būs pildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Patiešām, izpildot likumus, cilvēks dzīvotu. Šī patiesība nav apstrīdama, tomēr neviens netiek taisnots ar darbiem, jo nav tāda cilvēka, kas būtu pilnībā izpildījis visas Dieva pavēles. Jauneklis apliecināja, ka kopš bērnības ir turējis baušļus, bet tas viņam nepalīdzēja. Kad Kungs piedāvāja dzīvē izpildīt bausli: “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, jauneklis ar skumju sirdi aizgāja no Kristus.

“Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (1.Jāņa 2:4). Vai šajā pantā ir runa par nepieciešamību pildīt desmit baušļus? Varbūt par tiem runā arī sekojošā Rakstu vieta: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu” (Atkl. 12:17)?

Ne vienmēr vārds “baušļi” attiecas uz Mozus likumiem. Daži panti Jaunajā Derībā to skaidri parāda: “Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis” (1.Jāņa 3:23); “Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jāņa 4:21). Dieva Vārdā par baušļiem tiek sauktas arī tā Kunga pavēles.

Līdzīgi Bībelē lietots arī vārds “likums”, piemēram, Rom. 8:7. No vairākām Rakstu vietām redzams, ka tas ne vienmēr apzīmē Mozus likumu: “Tad nu šādu likumu es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais” (Rom. 7:21); “Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta. Ar kādu likumu? Ar bauslības darbiem? Nē, bet ar ticības likumiem” (Rom. 3:27); “Jo dzīvības Gara likums Kristu Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma” (Rom. 8:2).

Kā lai saprot Kristus vārdus: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis to atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekams Zeme un debess zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Rakstu galiņš no bauslības, tiekams viss notiek” (Mat. 5:17-18)?

Vispirms pievērsīsim uzmanību vārdiem “tiekams debess un Zeme zudīs, nezudīs ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Raksta galiņš no bauslības”. Tātad visi bauslības apgalvojumi paliks spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs Zeme un debesis, pie tam līdz beigām saglabāsies nevis kāda daļa, bet viss - līdz pat pēdējam burtam. Ja te būtu runa par nepieciešamību pildīt Mozus likumus, tas nozīmētu, ka šodien ir jāveic apgraizīšana un jānes upuri Dievam. Bauslības burtu taču nevar nepildīt! Bet tas, protams, būtu pretrunā ar Jaunās Derības mācību.

Tagad pievērsīsim uzmanību frāzei “tiekams viss notiek”. Ja Kristus mācītu pildīt bauslību, Viņam vajadzētu teikt: “Tiekams viss tiek pildīts” jeb “viss ir jāpilda”. Vārdi “tiekams viss notiek” norāda uz to, ka cilvēces un īpaši Izraēla tautas vēsturē ir jāpiepildās visiem bauslības pravietojumiem. Pestītājs teica, ka Viņš nav nācis tādēļ, lai atmestu bauslību vai praviešus, tas ir, izmainītu un citā gultnē ievirzītu notikumu gaitu, ko pravieši ir paredzējuši. Nē, Dieva Dēls nāca piepildīt visu, kas bauslībā par Viņu bija līdzībās sludināts. Arī pēc tam, kad Kristus ir uzņemts Debesīs, vēstures notikumi attīstīsies tieši tā, kā ir rakstīts bauslības un praviešu grāmatās Bībelē.

Ne tikai pravieši ir sludinājuši to, kas notiks nākotnē, arī bauslības grāmatās atrodami nākotnes paredzējumi. Bībeles pants liecina: “Visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim” (Mat. 11:13). Mēs zinām, ka Dieva vīri ir sludinājuši par Lielo bēdu laiku un Tūkstošgadu miera valsti, un šie pravietojumi piepildīsies vēl tikai nākotnē.

Vēl īsumā gribu pieskarties jautājumiem par uztura ierobežojumiem un desmitās tiesas nodevu.

Daži ļaudis ievēro bauslības priekšrakstus un atsaucas uz patriarhu piemēru, apgalvojot, ka Dievam uzticīgi vīri esot darījuši tā jau tad, kad bauslība vēl nebija dota. Arī sabats esot ievērots kopš pasaules radīšanas, jo ir rakstīts, ka septītajā dienā Dievs dusēja no saviem darbiem.

Bībelē nav iespējams atrast apstiprinājumu pieņēmumam, ka kāds no patriarhiem būtu ievērojis sabatu. Desmito tiesu Ābrahāms deva Melhisedekam labprātīgi. Šķīsti un nešķīsti dzīvnieki ir pieminēti vienīgi sakarā ar plūdiem, kad tie līdz ar Noasu iegāja šķirstā. 

Jaunajā Derībā nav norādījumu, ka mums būtu jāpilda Vecās Derības baušļi. Ziedojumiem jābūt labprātīgiem (1.Kor. 16:2; 2.Kor. 9:7). Kas cenšas atlicināt Dieva valstības darbam desmito tiesu no saviem ienākumiem, tas negrēko, tomēr šādam solim ir jābūt brīvprātīgam. Ziedot vajag nevis pienākuma vai likuma dēļ, bet no visas sirds vēlētos palīdzēt svētajiem viņu vajadzībās.

Dieva Vārds liecina, ka neviens cilvēks nav varējis izpildīt bauslību (Ap.d. 15:10; Gal. 6:13). Kādēļ tad apustulis Pāvils par sevi rakstīja, ka viņš ir “taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Fil. 3:6)? Acīmredzot runa ir par to relatīvo paštaisnumu, uz ko daudzi paļāvās. “Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vairāk” (Fil. 3:4). Tālāk Pāvils uzskaitīja miesīgās priekšrocības, kam ir vērtība cilvēku acīs nevis Dieva priekšā. Degdams par bauslību, viņš vajāja Dieva draudzi. Tas lieku reizi pierāda, ka paši labākie darbi, ko dara ļaudis, kas pēc miesas pilda bauslību, galarezultātā izrādās ļauni, jo ir vērsti pret Dievu.

Pāreja no miesas dzīves uz dzīvi garā ir iespējama tikai tad, kad cilvēks savienojas ar Kristu, kas ir miris bauslībai. Mēs ieejam Viņa augšāmcelšanās svabadībā, ja rīkojamies saskaņā ar Dieva principiem, tāpēc ka jūtam iekšēju nepieciešamību pēc tā. Prieku un gandarījumu, kādu žēlastība dāvā, bauslība nevar dot. Dievs vēlas mūs redzēt prieka, ticības, cerības un mīlestības pilnus. “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā” (Gal. 5:1).

Ivans Plets, 1989.g.

"Patiesības Vēstnesis" Nr5 

https://iucecb.com 

Cīņas pirmajās rindās - Dmitrijs Miņakovs

Cīņas pirmajās rindās

Dmitrijs Miņakovs (Дмитрий Васильевич Миняков (1921 - 2012))

Jaunajiem draugiem, dziedātājiem un mūziķiem, es vēlos atgādināt pamācošu stāstu no Izraēla tautas vēstures.

Ķēniņa Jošafata valdīšanas laikā Jūdejā iebruka amoniešu un moābiešu karapulki, kas iedvesa neizsakāmas bailes visiem iedzīvotājiem. Tādā brīdī ķēniņš nesāka skaitīt visus karavīrus, bet gan izsludināja valstī gavēni. Visi jūdi, pat mazie bērni lūdza Dievu, meklēdami tā Kunga palīdzību: “Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!” (2.Laiku 20:12). Ķēniņš Jošafats bija tā Kunga svaidītais un visai dievbijīgs vīrs, tomēr lūgšanas laikā Dieva Gars nāca pār Ievītu Jahaziēlu. Tas neapbēdināja ķēniņu. Jošafats nejutās pazemots. Gluži otrādi - viņš pateicās Dievam par to, ka jaunais Ievīts tā Kunga vārdā mudināja tautu nezaudēt drosmi.

No rīta, kad vajadzēja uzsākt kauju, Jošafats deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu... 

Kāda pārsteidzoša aina! Vienā pusē milzīgi ienaidnieka karapulki, otrā - Jošafata armija, kuras pirmajās rindās stāv jaunekļi. Kas viņiem ir rokās? Arfas, kokles un taures! Tā vien liekas, moābieši sakapās viņus gabalu gabalos. Jaunajiem ļaudīm taču nav ne šķēpa, ne zobena, ne vairoga! Ko gan iedomājies Jošafats?! Ienaidnieka bultas tūlīt nogalinās levītus, un viņi kļūs par pirmajiem cīņas upuriem. Lai nu kurš atgriezīsies mājās pēc kaujas, bet viņi diez vai... 

Un te notika kaut kas negaidīts. Kaujas saucienu vietā gaisu satricināja brīnišķīgas mūzikas skaņas. Orķestra pavadījumā koris dziedāja: “Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Skanīgā dziesma līdzinājās pērkona dārdiem un radīja satraukumu ienaidnieka karaspēkā. Starp sabiedrotajiem sākās domstarpības. Parasti taču ar dziesmām sveica uzvarētājus, kas atgriezās pēc kaujas mājās, bet te viss otrādi! Apjukums un izbailes sagrāba moābiešu kareivjus.

- Acīmredzot mēs esam ielenkti un dzīvi no šejienes neizkļūsim. Tādēļ jūdi tā gavilē, zinādami, ka mūsu dienas ir skaitītas. Kurš gan sāktu priecāties pirms laika?! - viņi sprieda.

- Mēs esam nodoti! - apgalvoja citi.

Ienaidnieka nometnē sākās panika. Kāds aicināja saglabāt mieru un ierosināja nekavējoties doties uzbrukumā.

“Karā ir vajadzīgs padoms un spēks,” bet ja armijā nav vienprātības, tad nav jābūt karavadonim, lai iepriekš paredzētu kaujas iznākumu. Arī šoreiz tā beidzās ar moābiešu sakāvi. Ienaidnieka pulki izjuka iekšējās nesaskaņās. Lai pārvarētu bailes un paniku, moābieši sāka nogalināt mazdūšīgos biedrus. Nometnes iekšienē izcēlās karš: sabiedrotie iznīcināja viens otru. Jūdi viņiem nebija pat prātā! “Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.. Pēc tam visi viri no Jūdas un Jeruzalemes griezās atpakaļ.. un gāja uz Jeruzalemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidnieku.” (24. un 27.p.)

Mīļie draugi! Es atgādināju šo notikumu, cerot, ka jūsu jaunās, jūtigās sirdis sadzirdēs Dieva aicinājumu, kas izskan šodien. Jūs esat ienākuši draudzē tajos gados, kad brālībā sākās garīgā atmoda. Jūsu acu priekšā jau 17 gadus Dieva bērni smagi cīnās ar pretiniekiem, kas ārda draudzi gan no ārpuses, gan no iekšienes. Ja jūsu tēvi nebūtu izgājuši cīņā krīzes posmā un guvuši uzvaras, tad šodien jūs šeit nestāvētu.

Jūs esat bijuši liecinieki tam, kā brālības labākie ļaudis tika nomocīti un nogalināti, turklāt viņu vienīgā “vaina” bija uzticība atmodai. Arī jūs paši esat pārliecinājušies, ka ceturto un piekto reizi cietumā liek ne jau par mazdūšību... Pretinieki viņus ne tikai iesloga cietumos, bet ikdienas meklē izdevību, lai noindētu vai izprovocētā avārijā nogalinātu tos, kuri drosmīgi seko tā Kunga pavēlēm un apliecina visas pasaules priekšā savu gatavību klausīt vienīgi Dievam.

Brālības draudzēs ir ļoti daudz jauniešu, kurus velns ar īpašu niknumu cenšas maldināt, lai vēlāk iznīcinātu draudzes jauno maiņu.

Šodien gribu vaicāt jaunajiem brāļiem un māsām: vai jūs vēlaties ar Dieva palīdzību uzticīgi aizstāvēt Evaņģēliju? Vai esat gatavi, sekojot Ievītu piemēram, stāties blakus pagurušajiem kalpotājiem, lai turpinātu cīņu par Kristus draudzes šķīstumu? Vai jūs būsit tikai draudzes ārējā rota - skaisti jaunieši, kas brīnišķīgi dzied, bet nekad neriskē ar savu labklājību un dzīvību? Vai arī jūs drosmīgi iziesiet cīņas priekšējās rindās, lai aizstāvētu Dieva lietu, tiklīdz izskanēs tā Kunga aicinājums?

Atcerieties lielisko muzikantu Dāvidu, kas nolika arfu un ņēma rokās lingu tad, kad milzis Goliāts zaimoja Dieva vārdu, iedvesdams bailes visiem Saula kareivjiem. Ar trāpīgu sitienu viņš uzveica bruņās tērpto lielībnieku un aizstāvēja savu tautu.

Šodien mūs nav ielenkusi ne milicija, ne arī amoniešu karaspēks, tādēļ mēs varam iedrošināt cits citu ar vārdiem: nebīstieties, esiet vīrišķīgi! Bet vai pietiks jums spēka iziet priekšā tad, kad nāks naidnieki un sāks izdzenāt sapulcējušos Dieva bērnus? Lūgsim no Dieva tādu spēku!

Jaunie draugi! Jūs esat draudzes nākotne, un no jums ir atkarīgs, vai draudze saglabās savu neatkarību no pasaules vai vajāšanu priekšā atkāpsies un zaudēs to, ko jūsu tēvi ir izcīnījuši, nesot lielus upurus. Jums ir jācīnās par draudzes garīgo tīrību, turklāt ne jau vienatnē, bet visiem kopā - plecu pie pleca pilnīgā vienprātībā.

Ja gribat izvairīties no ciešanām un vajāšanām Kristus dēļ, tad ziniet, ka esat jau iekļuvuši sātana tīklos, un, paliekot brīvībā, jūs ne vien kaitēsit Dieva darbam, bet arī savu dvēseli pazudināsit. Bailes zaudēt labklājību paralizēs jūsu labākos centienus, un drīz vien jūs bēgsit pat tad, kad neviens pakaļ nedzīsies. 

Šodien daudzi ir atkrituši no tā Kunga un neklausa Viņa pavēlēm. Iemesls tam galvenokārt ir viens: bija laiks, kad šie ļaudis baidījās ciest... Daudzi zināja, kāda ir Dieva griba, zināja, ka Kristus ceļi ved caur Ģetzemāni un Golgātu, un tomēr nesekoja tam Kungam. Viņi pagriezās, lai ietu atpakaļ, un pazaudēja savas dvēseles.

Atcerieties, cik nelokāmi bija trīs jaunekļi, kas atteicās kļūt par nodevējiem arī nāves draudu priekšā: “Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa . . Bet ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus!” (Daniēla 3:17-18).

Ja gribat būt uzvarētāji, esiet apņēmības pilni! Pretējā gadījumā velns jūs uzveiks ja ne šodien, tad rīt. Naidniekam pretī stāvēt var tikai ar stingru ticību un skaidru sirdi. Ja jūsu dzīve nebūs svēta, jūs nespēsit būt vīrišķīgi. Arī levīti, kā zināms, rūpējās par to, lai būtu svēti. Un vai tas nav iemesls, kādēļ viņiem bija drosme iziet cīņas pirmajās rindās, kādēļ Dievs dāvāja brīnišķīgu uzvaru savai tautai?!

Mīļotie! Šodien tas Kungs jūs aicina pieņemt ļoti svarīgu lēmumu - iziet cīņas pirmajās rindās.

Negriezieties pēc padoma pie miesas un asinīm, bet, paļaujoties uz Dievu, izšķirieties nomainīt vajātās brālības vīrišķīgos cīnītājus! Jums ir no kā ņemt piemēru. Daudzi mūsu mīļie brāļi līdz šai dienai smok ieslodzījuma vietās tikai tādēļ, ka uzticīgi mīl to Kungu. Nesāpiniet viņus ar savu vienaldzību un mazdūšību. Dieva bērni priecāsies, kad redzēs jūsu varonīgo ticību. Lai tas nebaida nevienu, ka, ejot pa šo ceļu, kādam nāksies zaudēt brīvību un varbūt - arī dzīvību! Ja Dievs pieļaus tādas ciešanas, Viņš dos arī spēku panest visas grūtības ar prieku. Caur jums, jauniem un spēcīgiem cilvēkiem, Dievs dāvās uzvaru savai tautai.

“Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jums būs stāvēt Viņa priekšā, un lai jūs godam Viņam kalpotu... ” (2.Laiku 29:11).

D. Miņakovs, 1978.g. 

"Patiesības Vēstnesis" Nr4 

https://iucecb.com

Dzīves vētras - Ivans Antonovs

Dzīves vētras

Ivans Antonovs (Иван Яковлевич Антонов (1919-2009))

“Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja tā Kunga darbus un Viņa brīnumu jūras virsū un dziļumos.” (Psalms 107:23-24)

Bērnībā divas reizes esmu piedzīvojis vētru un atceros, kā toreiz laivā visi lūdza Dievu. Kas ir bijis jūrā negaisa laikā, zina, ko tas nozīmē! Tomēr šoreiz gribu runāt par garīgajām vētrām, ar kurām mēs visi sastopamies dzīvē. Kā personiskajā dzīvē, tā ģimenē, draudzē un sabiedrībā katram no mums ir jāpiedzīvo grūti laiki. Kas ir šīs vētras? Atgādināšu tikai dažas: slimības un mīļo cilvēku ciešanas, vajāšanas un spaidi, mūsu smagās, reizēm pat pārmērīgi grūtās pūles un cīņa ar trūkumu.

No sirds vēlos, lai mēs saprastu: kādēļ Dievs, būdams mīlošs Tēvs, pieļauj šīs vētras un kā mēs varam iziet cauri tām kā uzvarētāji.

Dažkārt mēs tāpat kā Jona piedzīvojam grūtības savas vainas dēļ. Svētie Raksti vēsta, ka pravietis Jona neklausīja to Kungu un tādēļ jūrā sacēlās vētra. Kad lasīju Bībeli pirmoreiz un nonācu līdz šai vietai, ārkārtīgi sašutu par Jonas rīcību. Domāju: “Tu taču esi tā Kunga pravietis, pats Dievs tevi sūta uz Ninivi, un tu negribi iet?!” Laikam ritot, iepazinu labāk sevi un mans sašutums mazinājās - es pats bieži rīkojos kā Jona un neklausīju Dieva pavēlēm. Tad tas Kungs lika celties vētrai manā dzīvē: Viņš mani sodīja, lai apstādinātu. Tagad vairs netiesāju Jonu, bet gan nosodu pats sevi. Uzzinājis, ka vētra sacēlusies viņa vainas dēļ, Jona sacīja: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā.” Cik bieži mūsu vainas dēļ rodas grūtības ģimenē un draudzē, bet mēs to neatzīstam un grēkus nenožēlojam. Gluži otrādi - meklējam attaisnojumus savai rīcībai un visādi atrunājamies, lai tikai nebūtu sevi jānosoda. Tā ir lielākā nelaime. Jona sevi bargi tiesāja. Kurš no mums spētu sev izteikt līdzīgu spriedumu? Nezinu, varbūt jūsu vidū atrastos tāds cilvēks, bet es nevarētu tā izdarīt. Iespējams, ka lūgtu piedošanu, taču nolemt sevi nāvei es neuzdrošinātos. Jonam, lūk, pietika drosmes, un visuvarenais Dievs, kuram nav nekā neiespējama, izglāba viņu no drošas nāves.

Ko sacīja tas Kungs Jonam pēc tam, kad visi pārdzīvojumi bija garām? “Ej tagad, kur gribi”? Nē. Dieva pavēle palika nemainīga: “Ej uz Ninivi.” Un Jona gāja, kaut gan joprojām baidījās sludināt patiesību skaitliski lielās pilsētas iedzīvotājiem; ninivieši taču bija pagāni un seni Izraēla ienaidnieki!

Brāļi un māsas, vai mēs būtu gatavi bez iebildumiem klausīt Dievam, ja vajadzētu apliecināt Viņa vārdu cilvēkiem, kas mūs ienīst un vajā, soda un tiesā? Kā mēs rīkotos tad, ja Dievs pieļautu, ka Kristus dēļ kāds no mums tiktu vests valdnieku priekšā, lai liecinātu par patiesību? Vai nenobītos un nebēgtu kā Jona? 

Mīļie draugi! Kamēr tas Kungs nebūs sasniedzis savu mērķi un mēs neiemācīsimies paklausīt Dievam, tik ilgi mūsu dzīvē viena vētra sekos otrai.

Dievs ved caur grūtībām arī tādēļ, lai pārbaudītu mūsu ticību. Kādēļ tas Kungs lika sacelties vētrai, kad mācekļi bija jūrā? Vai viņi bija grēkojuši? Nē. Dievs pārbaudīja viņu ticību. Un izrādījās, ka mācekļu sirdīs nebija miera un paļāvības. Baiļu un izmisuma pārņemti viņi pārmeta tam Kungam: “Mācītāj, vai tu nebēdā, ka ejam bojā?” (Marka 4:38).

Mēs bieži dziedam:

“Dzīvot vien Jēzum, ar viņu mirt - Labākais, kas dzīvē var būt!”

Ar muti mēs varbūt arī esam gatavi visu atdot, bet Dievam vārdi nav vajadzīgi. Tas Kungs vēlas redzēt darbus un tāpēc arī pieļauj grūtības, lai mēs ieraudzītu, vai patiesi mīlam Dievu, cik uzticīgi Viņam kalpojam un kā attiecamies pret saviem ienaidniekiem. Viegli ir runāt, viegli dziedāt, viegli Dievu lūgt, bet teikto izpildīt dzīvē ir grūti.

Reiz mana sieva atzinās:

- Es esmu Dievam atdevusi tevi, atdošu arī mājas, ja atņems, bet ja aiztiks bērnus, neizturēšu… 

Pielūdzām to Kungu, un es teicu:

- Bērnus tagad neviens mums neatņem. Kādēļ tu iepriekš raizējies? Varbūt tāda diena nekad nepienāks, bet ja arī Dievs liks piedzīvot tādu pārbaudījumu, tad Viņš arī dos spēku visu paciest, un bērnu dvēselēm tas, iespējams, nāks par labu.

Paļaujoties uz Dievu, sieva nomierinājās.

Atceros vēl vienu gadījumu. Uz tiesu tika izsaukts mūsu brālis - kalpotājs.

- Ja tevi ieliks cietumā, es to nepārcietīšu! - viņa sieva paziņoja.

Brāli tomēr arestēja. Notika tā, kā ir rakstīts Ījaba grāmatā:

“Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis.” (Ījaba 3:25) Dievs vienmēr liek piedzīvot to, no kā baidāmies, lai tādējādi izrautu mūs no baiļu varas un mēs beidzot iemācītos Viņam pilnībā uzticēties: sak, ja reiz Dievs kaut ko pieļauj, tātad zina, ka tas mums ir nepieciešams. Brālis vēlāk stāstīja, ka, atrodoties cietumā, aizlūdzis par savu sievu, un Dievs dāvāja viņai lielu prieku sirdī par to, ka vīrs izvēlējies iet pa šauro ceļu, un nav kļuvis par nodevēju. Sieviete lūdza kaut ātrāk varētu ieraudzīt vīru un pateikt, ka viņa ir sveika un vesela un pat vēl priecājas Kungā!

Mēs zinām, ka Ābrahāms ziedoja Dievam pašu dārgāko, kas viņam bija. Redzot tik lielu padevību un mīlestību, tas Kungs sacīja: “Nevajag nest šo upuri! Es redzu, ka tu esi paklausīgs un bīsties Dievu.”

Tas Kungs pārbauda mūsu sirdis. Ja neesam pārvarējuši visas bailes, tad, gribēdams stiprināt mūsu ticību, Dievs atklāj caur pārbaudījumiem mūsu nevarību. Ir labi, ja mēs pateicamies Dievam par to, ko Viņš dara mūsu dzīvē. “Es dziedāšu par žēlastību un tiesisku taisnību; Tev Kungs es dziedāšu slavu.” 101 psalmā Dāvids slavēja Dievu par tiesisku taisnību, jo zināja, ka Dieva spriedums vienmēr ir taisnīgs. Vai arī mēs pateicamies tam Kungam par to, ko Viņš dara mūsu dzīvē?

Ar kādu mīlestību un cieņu mēs atceramies pirmos kristiešus, kas ar prieku gāja nāvē - pretī karātavām un plēsīgu zvēru rīklēm! Daži brāļi un māsas mūsu zemē šodien cieš līdzīgas mokas. Lai slavēts ir Dievs, ka mūsdienās ir sastopami ļaudis, kas ir gatavi mirt Kristus dēļ! Kad spītējot briesmām un draudiem, Dieva bērni stingri turas pie tā Kunga un uzticīgi seko Viņa pavēlēm, tā ir labākā liecība pasaulei.

Tūlīt pēc brāļa Hmaras nāves, vajāšanu dēļ nevarēju uzturēties mājās un strādāju Dieva uzticēto darbu brālībā. Toreiz pie manis uz mājām atbrauca VDK darbinieks un rajona Izpildkomitejas sekretārs. Pēdējais, acīmredzot, pirmoreiz saskārās ar kristiešiem un sarunas gaitā izbrīnīts vaicāja manai sievai:

- Vai tiešām jūs esat gatavi iet cietumā ticības dēļ?

Drošības Komitejas darbinieks tad sacīja:

- Tu vēl nepazīsti šos fanātiķus! Ne vien cietumā - nāvē viņi ies sava Dieva dēļ!

Mana sieva ļoti priecājās to dzirdot.

To Kungu visvairāk pagodina kristiešu uzticība bēdās un nāves briesmās. Daniēls bijās Dievu un pēc labākās sirdsapziņas pildīja ministra pienākumus ķēniņa galmā, tomēr viena nakts, ko viņš pavadīja bedrē, pagodināja Dievu vairāk nekā daudzi godīgā darba gadi. Tikai pēc šī notikuma ķēniņš atzina tā Kunga varenību un pavēlēja visiem pielūgt Daniēla Dievu.

Mīļā dvēsele, varbūt ļaudis tevi vajā Kristus dēļ un saka, ka tavs upuris ir veltīgs. Nesamulsti! Ciešanas taisnības dēļ nekad nav veltas - tās vienmēr pagodina Dievu.

Vēl trešo piemēru gribu minēt. Vai atceraties, kāda viesuļvētra sacēlās, kad apustulis Pāvils kopā ar apcietinātajiem tika vests uz Romu? Kāpēc tā notika? Vai Pāvils bija vainīgs? Nē. Tad kādēļ viņam vajadzēja ciest? Pāvils taču bija paredzējis vētras sākumu un centās pārliecināt visus, ka kuģim ir jāpaliek krastā! Caur šo važās slēgto vīru tika pagodināts tas Kungs! Kad pasaule nicina, pazemo un vajā Kristus mācekļus, tā tikai vairo Dieva mūžīgo slavu.

Apustulis Pāvils drosmīgi apliecināja, ka vētrā neviens neaizies bojā. Kad apkārt auro vēji, trako jūra un ļaudis atrodas šausmu, izmisuma un panikas varā, tad citus uzmundrināt ar apgalvojumiem, ka visi paliks dzīvi, var tikai tāds cilvēks, kas saņēmis atklāsmi no paša Dieva. “Šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis.” Ne pie viena cita eņģelis neieradās. Dievs sūtīja savu vēstnesi pie vīra, kas Viņam piederēja un kalpoja, sacīdams: “Nebīsties, Pāvil!”

Droši vien arī Pāvils baiļojās tāpat kā mēs. Un to nevajag slēpt. Mēs neesam varoņi, bet, ja godīgi atzīstam savu vājumu un sakām kā Dāvids: “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi” (Psalms 56:4), tad Dievs mūs izglābj. Ja slēpjam savas bailes un visādi attaisnojamies, Dievs neliek vētrai rimties. Tāpat kā visi cilvēki arī Mozus, Jesaja, Jeremija un apustulis Pāvils pazina bailes, tomēr viņi izbīlī neaizmirsa Dieva uzticēto pienākumu, bet gan lūdza tā Kunga palīdzību, gāja un izpildīja Viņa pavēles. Lūk, tā arī mums ir jāsaka: “Kungs, mēs esam izbijušies, tomēr paļaujamies uz Tevi!”

Mīļie draugi! Vēlos, lai jūs pārbaudītu sevi un saprastu, kādēļ jūsu dzīvē ir bijušas vētras. Ja esat grēkojuši, tad vajag atklāti atzīt savu vainu un lūgt piedošanu Dievam un cilvēkiem, kam pāri nodarīts. Jēzus Kristus vienmēr ir gatavs atbrīvot no grēka, kad mēs to neslēpjam. Ja jums ir jāpiedzīvo vētra, kurā tiek pārbaudīta ticība, lūdziet, lai Dievs dara jūs spējīgus pastāvēt un uzvarēt. “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4).

Bet kā lai uzvar, ja tas Kungs nepieļaus nekādus pārbaudījumus?

Ja vajāšanu viļņos tiek mētāta mūsu laiviņa un nākas ciest par to, ka dzīvojam dievbijīgi - nesamulstiet! Mūsu uzticība pagodinās Dievu, un pēc visa pārdzīvotā mēs iemācīsimies iepriecināt citus ar to atziņu, ko Dievs mums būs devis. Būsim pateicīgi tam Kungam par grūtībām!

Gadās, ka daži cīņā pagurst un sāk skaitīt savas rētas, aizvainojumus un pazemojumus. Tā cilvēks tikai zaudē spēkus un ieslīgst grūtībās. No dzīves vētrām nevajag bēgt. Labāk uzzināt to cēloni un meklēt Dieva palīdzību! Tas Kungs mūs stiprinās un dos spēku ticībā uzvarēt. Mūsu Dievs, kas ir visuvarens, pagodināsies, tāpēc lai visās sirdīs skan dziesma:

“Par vētrām un negaisiem,

Par priekiem un asarām,

Lai Dievam ir gods! Āmen.”

I. Antonovs, 1977.g. 

"Patiesības Vēstnesis" Nr4 

https://iucecb.com

Dievbijīga vēlēšanās - Filips Jakobs Špēners

PIA DESIDERIA

Dr. Philipp Jacob Spener

DIEVBIJĪGA VĒLĒŠANĀS

Dr. Filips Jakobs Špēners

Tulkojusi: Zane Laksberga un Sandra Kaire 

Teksts ņemts no LU Teoloģijas fakultātes izdevuma 

CEĻŠ Nr. 51, 1999.g. 17.-89.lpp. 

https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/31030

de.wikipedia.org/wiki/Philipp_Jacob_Spener

de.wikipedia.org/wiki/Pietismus

en.wikipedia.org/wiki/Philipp_Spener

en.wikipedia.org/wiki/Pietism

Filipa Jakoba Špēnera vārds ir pazīstams galvenokārt teologiem, jo tieši viņš ir iedibinājis luteriskajā tradīcijā pazīstamo piētismu. Latvijā gan viņu pazīst tikai nedaudzi, kaut arī šo izcilo garīgo personību ar Latviju saista daudzi neredzami pavedieni. Latvijas Reformācija vai precīzāk - latviešu iesaistīšanās kristīgajā reformācijā reāli notika pateicoties Brāļu draudžu darbībai, kas savukārt pati bija piētiskās protestantu kristietības tiešs auglis. Daudzi no 18. gs. Latvijas mācītājiem bija studējuši Halles Universitātē Vācijā. Šīs universitātes Teoloģijas fakultāte pārstāvēja piētisma teoloģiju — virzienu, kas bija raksturīgs ar savu dzīvo, pat jūsmīgo ticību. 1736. gada septembrī Latvijā ieradās grāfs Ludvigs fon Cincendorfs. Vācijā tobrīd vajāto sludinātāju un piētisma dižgaru Hallē studējušie mācītāji no Latvijas aicināja teikt sprediķus Rīgas un Valmieras draudzēs. L.fon Cincendorfs ir sludinājis Rīgas Domā, divas reizes Valmieras sv. Sīmaņa baznīcā un trīs reizes Rīgas sv. Jēkaba baznīcā.

F.J.Špēnera darbs "Pia Desideria" vēsturiski kļuva par piētisma programmu. Tai pašā laikā tas nav ne sarežģīts, ne apjomīgs, un savādā kārtā tas līdz šim nav bijis pieejams latviski. Lasītājiem piedāvātais tulkojums ir divu teoloģijas bakalauru — Zanes Laksbergas un Sandras Kaires diplomdarbs Teoloģijas fakultātē, kas veikts vācu valodas speciālista Miervalža Vanaga pārraudzībā. Darbu ir konsultējis arī Dr.Gotfrīds Simanovskis no Tībingenes Universitātes, kurš tulkojuma tapšanas laikā strādāja LU Teoloģijas fakultātē. 

Dr. Filips Jakobs Špēners 

DIEVBIJĪGA VĒLĒŠANĀS

(Dr. Filipa Jakoba Špēnera Priekšvārds Johana Arndta sprediķu grāmatai "Postilla. Auslegung der Sonntagsevangelien") 

Dr. Filipa Jakoba Špēnera, mācītāja un seniora Frankfurtē pie Mainas, 

Sirsnīga vēlēšanās  

pēc Dievam patīkamas patiesās evaņģēliskās baznīcas uzlabošanas līdz ar dažiem no tā izrietošiem kristīgiem ierosinājumiem [...] 2

Frankfurte pie Mainas 

Johana Dāvida Cunnera izdevniecība,

iespiests pie Johana Dīderika Fritgena 

M DC LXXVI (1676.g.)

Es vairāk par jums visiem runāju mēlēs - G. F. Rendals

Es vairāk par jums visiem runāju mēlēs

(Pāvils – 1. Korintiešiem 14:18)

G. F. Rendals 

(Fernand Legrand) 

Tulkojis: F.B. 2024 ©

Tulkojums no angļu valodas teksta.

Dažādi šīs grāmatas izdevumi, kas pieejami: 

Je parle en langue plus que vous tous - G. F. Rendal  de Bérée, 1982 (franču oriģināls)

Ich rede mehr in Zungen als ihr alle (Paulus – 1.Kor.14,18) - Fernand Legrand – Artos Verlag ISBN: 978-3-945119-06-8

https://artos-verlag.de/produkt/ich-rede-mehr-in-zungen-als-ihre-alle-paulus-1-kor-14-18 

Ich rede mehr als ihr alle in Zungen -  Rendal, G.-F. Telos-Bücher (1985) 

...dass ich mehr in Zungen rede als ihr alle - G.-F. Rendal (vācu) 

https://docplayer.org/42861984-Dass-ich-mehr-in-zungen-rede-als-ihr-alle.html 

I Speak in Tongues More Than You All – G.-F. Rendal (1986) (angļu)

https://www.biblebeliever.co.za/Speaking%20in%20tongues.htm 

Я более всех вас говорю языками - Рендал Г. Ф. (krievu)

https://royallib.com/read/rendal_g/ya_bolee_vseh_vas_govoryu_yazikami.html 

"Я более всех вас говорю языками" Рендал Г. Аудиокнига

https://www.youtube.com/watch?v=TJAjDk64ATU  

Аудиокнига раскрывающая тему "говорения на языках" Рекомендуем для тех, кто ещё не разобрался в этом вопросе.

Eu vorbesc în limbi mai mult decît voi toţi - G. F. Rendal (rumāņu) 

https://clv.de/Zungenreden-rumaenisch/255135 

Saturs 

Prologs

1. Vēstījums ļaudīm?

Nav nekādas alternatīvas

Pirmā runāšana mēlēs

Pirmā pārbaude

2. Kam šis sods ir paredzēts?

Rūpes

Sāksim ar pirmajiem jautājumiem

Odze

Krusta gājieni

3. Eņģeļu valodas

Mēles un celibāts

Eņģeļu valoda

4. Divi veidi runāšanai mēlēs

Bērns, kas apdedzinājies, baidās no uguns

Vasarsvētku dienas aktualizācija

Ko tas pierāda?

Noslēpumi

5. Zīme un tās mērķis

Zīmes kam?

Jona

Pat apustuļi

Un Pēteris

Mozus sludināja par to agrāk

Uz cietokšņa pakāpieniem

Atkal Jona

Ikviens?

6. Sūtības mācība

Noslēpums0

Mērķis

7. Jēzus un mēles

Atbilde uz šiem ‘kāpēc?’

Tas ir tik vienkārši

Līdzības

Apgrūtinošā skaidrošana

Aklums

Kāpēc tikai jūdiem?

8. Pieredze

Paskaidrojums

Otrā bruņošanās līnija

Pat okultisms!

Tikai Raksti

Un faraons

Ne cilvēkiem, bet Dievam (1. Kor. 14:2)

Rakstu vietas mocīšana

Filma palēninājumā

Nepieciešams precizējums

Izvēle

Arī pieredze

Lūk, opera!

Neparastais

9. Lielais jautājums: kad?

Lūk, tas ir jautājums!

Svētais Augustīns

Svētā Gara kristība

Vai es pareizi izlasīju?

Neveiksmīga divcīņa

Zināšanas un pravietojumi

Akls aklam ceļu rāda

Kuģis grimst

Akrobātiski lēcieni

Nedaudz vairāk Bībeles zināšanu, lūdzu!

Manna, maize no debesīm

Nobeigums

10. Viņš ‘ceļ pats sevi’

Vadošā ideja

Nosodījums

11. Kur būtu jārunā mēlēs?

Cits pierādījums

‘Neliedziet runāt mēlēs’

Lielais daudzums

Palielināmais stikls

12. Pretruna

Atsakos dejot pēc viņu stabules!

Trīs bīstamības

13. Vara čūska

Relikvija

Negodīgums

Ekstāzes

Viltus sajūsma

Apkaunojoša padošanās

Cits pie vainas

Runāšana mēlēs – ebreju valodā

‘Viltotas banknotes ražo tikai tādēļ, ka pastāv īstās’

14. Tuvojoties nobeigumam

Veids, kā laboties

Visbeidzot, brāļi

Roku cīņas

Kurš šeit kļūdījies?

Tā arī rakstīts

Jautājumi

Dažas grāmatas par šo tēmu:

 

Prologs

Dienā pēc atgriešanās pie Jēzus Kristus, man par lielu izbrīnu, ievēroju, ka daudzi ļaudis, kuri sākumā šķita nopietni, garīgi un (Kristum) nodevušies, kurus Svētais Gars lietoja dvēseļu glābšanā, aizsvilās, kad ar tiem runāja par Gara dāvanām, īpaši – runāšanu mēlēs. Ar skumjām klausījos, kā viņi nomelnoja darbus, ko Dievs darīja ar to rokām, kurus viņi ironiski sauca par ‘kaimiņu ielas trakuļiem’.

Ar smalkjūtību, kas pielīdzināma buldozeram, kas rokas kalnā, viņi nostūma malā jebkādus iebildumus, sakot “Dāvana runāt mēlēs vairs nepastāv” vai arī “tā bija paredzēta tikai apustuļu laikiem”. Šos argumentus uzskatīju par dogmatiskiem un tukšiem. Viņu pārliecība bija iespaidīgāka nekā viņu argumenti, jo, patiesību sakot, viņi nepamatoja savu pārliecību Bībelē. Viņu draudzēs temats par mēlēm bija tikpat nepieņemams kā sekss vai dziedināšana; viņi gluži vienkārši nerunāja par to un viss! Šķita, ka viņi augstprātīgi apgalvoja, “Es to visu zinu no galvas...” (Ironiska, Francijā populāra dziesma, kas joko par “inspektoru”, kurš vēlas pamācīt tos, kuri pārzina tematu labāk nekā viņš)

Es neuzdrošinājos diskutēt ar viņiem par šo tēmu, jo biju jauns, nepieredzējis un ar niecīgām Rakstu zināšanām. Bet lai arī cik elementāras nebūtu manas Dieva Vārda zināšanas, es brīnījos, kā šie cilvēki varēja palaist garām tik daudzus tekstus Jaunajā Derībā, kuri attiecas uz runāšanu mēlēs.

Pat ja es vēlētos ignorēt šos tekstus (ko es nemaz nevēlējos), es to nevarētu. Es biju pārsteigts, ka neliela daļa evaņģēliskās pasaules varēja spēlēt paslēpes ar šīm rakstu vietām. Varbūt tās vēl varētu ignorēt lasot svētrunas, bet būtu neiespējami tās izlaist personīgi lasot un pētot Svētos Rakstus. Man šķita, ka tās bija atrodamas viscaur Jaunajai Derībai.

Man šķita, ka ignorēt šīs Rakstu vietas būtu tikpat bīstami kā ignorēt Apustuli Pēteri evaņģēlijos. Vai tad Jēzus nebija teicis: “Bet tiem, kas tic ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.” (Mk. 16:17-18)?

Protams, ne katram, kurš noticējis glābšanai, ir sava ticība jāpierāda izdzenot ļaunus garus, dzerot indīgus dzērienus vai nesaindējoties, ēdot indīgas sēnes, vai runājot mēlēs, vai dziedinot neveselos. Bet vai mums ir tiesības atņemt tik nozīmīgu gabalu no brīnišķīgā Bībeles pužļa kopainas.

Reiz man kāds teica nopietnā tonī, ka runāšanai mēlēs ir sātaniska izcelsme... Oho! Vēlāk uzzināju, ka šis cilvēks ir mainījis savu viedokli.

Kā gan var ignorēt to, ka tik daudz kristiešu ir runājuši mēlēs un liecina, ka esot saņēmuši lielas svētības? Vai mēs drīkstam noklusēt, vai noslēpt faktu, ka  tieši Vasarsvētku draudzes ir tās, kuras pasaulē visstraujāk attīstās (izņemot islāmu un, iespējams, Jehovas Lieciniekus)? Panākumi darbā starp Eiropas čigāniem ir ievērojami un attiecināmi tieši uz Vasarsvētku kustības aktīvo darbību. Vai tad pats apustulis Pāvils, kas tiek saukts par lielāko pēc Kristus, neteica: “Es vairāk par jums visiem runāju mēlēs” (1. Kor. 14:18)? Šo lielā pagānu apustuļa citātu arī izvēlējos šīs grāmatas nosaukumam.

 

 

1. Vēstījums ļaudīm?

Reiz manās rokās nonāca kāda brošūra. Biju pārsteigts, ka kāds, kurš vēlas tikt uztverts nopietni, varēja rakstīt, ka “mēlēs runāšana vairs nav nepieciešama, jo mēs varam mācīties valodas skolās!” (Bet kā tad bija ar apustuli Pāvilu? Vai viņš nebija izglītojies labākajās sava laika skolās?) Pāvils saņēma šo brīnišķīgo dāvanu lielākā mērā nekā jebkurš cits, lai daudzie pagāni, kas runāja tik dažādās mēlēs, varētu viņu saprast. Manuprāt, Pāvila piemērs uzreiz norādīja, ka šis arguments ir vājš. Ap šo laiku biju jau sācis iedziļināties Bībelē un labāk to iepazīt. Kā Pāvils varēja pielietot mēļu dāvanu sludināšanai, ja viņš pats mācīja citiem - ‘Kas runā mēlēs, runā sev, nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2)? Ja runāšana mēlēs būtu pielietojama evanģelizācijā, mēs nonāktu tiešā pretrunā ar Svēto Garu, Kurš lika Pāvilam rakstīt šo tekstu (1.Kor. 14:2).

Šis skaidrojums man šķita apbēdinoši nabadzīgs, nepatiess, tik acīmredzamas patiesības gaismā. Šis skaidrojums, kas tā arī neko nepaskaidroja, man iedvesa skepticismu pret katru, kurš nostājās pret runāšanu mēlēs. Galu galā, acīs krīt fakts, ka Bībelē runāšana mēlēs izmantota tikai lai vērstos pie Dieva. Bet pie Dieva vērsties drīkst vienīgi slavēšanā vai lūgšanā. Dievam neko nevar ieteikt, Dievu nevar evaņģelizēt, nevar iedrošināt Dievu, vai pravietot Dievam.

Nav nekādas alternatīvas

Dievs nekad nav vērsies pie cilvēkiem, runādams mēlēs, tikai cilvēki vēršas pie Dieva runādami mēlēs.  Svētais Gars nevar nostāties pretrunā Sev. Uzmanīgi aplūkojot Vasarsvētku dienas notikumus Rakstos, redzams, ka Vasarsvētku dienā mēlēs netika lasīti sprediķi, bet tika teikti ‘Dieva varenie darbi’ (Ap. d. 2:11). Šī Jehovas pagodināšana dažādās pagānu valodās bija labi saprotama jūdiem, kas labi pārvaldīja šo valstu valodas, kuru starpā viņi arī dzīvoja. Noteikti, tas bija liels šoks visiem jūdiem, kuri bija atnākuši uz Izraēlu un ticēja, ka viņu, ebreju valoda, Dieva izredzētās tautas valoda, bija vienīgā, kuru Augstais Dievs varēja saprast. Redziet, Dievs piederēja tikai viņiem un nevienam citam. Dalīt Dievu ar pagāniem? Par to nevarēja būt ne runas! Bet, lūk, viņu Jehova, līdzās ivritam saprata ne tikai arābu, grieķu un 13 citas valodas, bet vēl vairāk, Svētais Gars runāja šajās valodās caur apustuļiem un mācekļiem. Citiem vārdiem sakot, slavēšana, kas nākusi no debesīm un izgājusi cauri pagānu valodu jūrai, atkal atgriezās debesīs. Vai tas varēja nozīmēt, ka Jehova pieņēma pagānus ar viņu barbariskajām valodām kā līdzvērtīgus jūdiem? Un mēlēs runāšana, vai tā varētu to apliecināt?

Pirmā runāšana mēlēs

Pirms dodamies tālāk, man jums jāizstāsta kāds jautrs atgadījums, kurā tika pārbaudītas manas Bībeles zināšanas. Es biju starp brāļiem, kas nodevušies Dievam un ticībā pieredzes bagāti. Katrs no tiem labi pārzināja Bībeli un mūsu sarunas pastāvīgi atgriezās pie teoloģiskiem tematiem. Vecākais no mums uzdeva šādu jautājumu: “Kad Bībelē pirmo reizi pieminēta runāšana mēlēs”? Visi uzreiz kopā atbildējām – “Vasarsvētku dienā!”. Bijām ļoti pārliecināti. Tomēr, nē! Tas notika pie Bābeles torņa (1. Mozus 11:7). Biju vīlies un satraukts. Kā varēju aizmirst par to? Sāku klausīties uzmanīgi.

Nekad neaizmirsīšu skaidrojumu, kas sekoja. Valodu dažādība pie Bābeles torņa bija soda sekas. Hermeneitikā (Bībeles skaidrošanā) darbojas pirmās pieminēšanas princips. Tas nozīmē, kad kāda patiesība tiek pieminēta pirmo reizi, tā saglabā tādu pašu nozīmi līdz beigām. Ar laiku šī patiesība var augt un attīstīties, tās nozīme var tikt papildināta un kļūt bagātāka, bet pirmais uzsvars vienmēr saglabājas. Vai ir iespējams, ka runāšana mēlēs nes sev līdzi soda nozīmi? Katrā gadījumā, teksts to apstiprina. Galvenajā pantā, kurš skar runāšanu mēlēs 1. Kor. 14:21, Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstījis, brīvi citējot Jesajas 28:11, 13: ‘Ar stingrām lūpām un svešu mēli Viņš runās uz šo tautu!... Lai tie staigā un atpakaļ klūp, lai tiek satriekti, notverti, sagrābti!’ Tad es atcerējos, ka Vasarsvētku dienā uguns mēles nolaidās uz klātesošajiem (Ap. d. 2:3). Uguns mēles... Bez šaubām, Rakstos uguns ir soda simbols. Pat ja arī uguns tiek attēlots kā attīrošs, tomēr zemteksts par sodu to pavada.

Kādu mirkli es pieļāvu domu, ka uguns ne vienmēr nozīmē sodu, jo mēs bieži dziedam skaistu dziesmu “Ietērp mūs Tavā spēkā un kristī mūs ar uguni...!”, kura citē Jāņa Kristītāja vārdus: ‘Sekodams man... Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni’ (Mat. 3:11).

Pirmā pārbaude

Lai nomierinātu savu sirdsapziņu, es tuvāk apskatīju Bībeles tekstus, uz kuriem balstīta šī dziesma. Mani ļoti izbrīnīja, ka mūsu dziesmas ne vienmēr ir balstītas pareizā teoloģijā. Bībele palīdzēja man ieraudzīt, ka kristība ar uguni ir pretstatā Svētā Gara kristībai un ir sinonīms sodam. Ir taisnība, ka visos četros evaņģēlijos minēti Jāņa Kristītāja vārdi. Visi četri runā par Svētā Gara kristību, bet tikai divi runā par kristību ar uguni. Uzmanīgi lasot kontekstu, es ievēroju, ka kristība ar uguni pieminēta vien Lūkas un Mateja evanģēlijos un tieši tādēļ, ka Jāņa Kristītāja pretinieki vai farizeji bija klātesoši. Uguns bija paredzēts viņiem. Jāņa un Marka vēstījumā nav runāts par farizejiem un tādēļ arī nav runāts par sodu un kristību ar uguni. Skaidrojums organiski seko nākamajā pantā (Mt. 3:12): ‘Viņš sakrās savus kviešus klētī’ (Svētā Gara kristība), ‘bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni’ (kristība ar uguni).

Svētā Gara kristība saistīta ar debesu klēti; bet uguns kristība – ar neizdzēšamu uguni. Pēc vairākiem gadiem apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstīja to pašu domu citos vārdos: ‘Vieniem tā ir nāves smarža, kas nes nāvi, otriem – dzīvības smarža uz dzīvību’ (2. Kor. 2: 16). Nāktos uzsvērt, ka šī atklāsme tikai vēl vairāk apmulsināja mani. Rodas jauns jautājums. Ja runāšana mēlēs nes sev līdzi ideju par sodu, tad...’

2. Kam šis sods ir paredzēts?

Man nebija atbildes uz šo jautājumu un tas man ilgi nedeva mieru. Līdz šim visi, kas liecināja par runāšanu mēlēs, minēja garīgu bagātināšanos, pagodināšanu, spēka vai evanģelizācijas aspektus, īpaši – liecību par Svētā Gara kristību. Bet, par to, ka runāšana mēlēs varētu nest sev līdzi sodu es nebiju domājis. Apjukums sāka mazināties, kad izlasīju Salamana Pamācībās 16:4, ka Dievs visu dara ar noteiktu nolūku. Es uzdevu sev jautājumu: ‘Kāds bija Dieva nodoms, sūtot dāvanu runāt mēlēs?’.

Tā noteikti bija liela zīme. Bet kāpēc tieši šī zīme? Kāpēc Dievs, piemēram, nedeva spēju kļūt neredzamiem? Vai spēju būt visur vienlaicīgi? Pastāvīgu oreolu ap galvu? Pats sev atbildot, es teicu: ‘Tas būtu nejēdzīgi’. Un arī runāšana mēlēs būtu bez jēgas, ja tai nebūtu kāda īpaša nozīme. Bet kāda varētu šī jēga būt? Šai runai bija kādam kaut kas jāpasaka. Bet kam un kas?

Pēc ilgstošām pārdomām, man nācās atzīt, ka runāšana mēlēs nebija augstāks saziņas veids, un tā arī nepadarīja cilvēka vārdu krājumu izsmalcinātāku. Man teica: ‘Runājot mēlēs, cilvēks pārspēj pats sevi, nokļūst cildenā augstākā stāvoklī līdz vienojas ar eņģeļiem viņu debesu valodā.’ Tas man šķita ļoti iespaidīgi – kad vairs nepietiek vārdu, ar ko pagodināt Dievu, tad Svētais Gars nāk pretī, paceldams mūs tuvāk neaizsniedzamiem augstumiem un dodot mums runu, kas atstātu kaunā pat Voltēru (Franču renesanses rakstnieks). Tomēr manī radās nemiers, kad iedomājos, ka mana runāšana mēlēs varētu skanēt līdzīgi tai, ko dzirdēju runājam sev apkārt.

Rūpes

Izņemot ekstāzi, šajā dāvanā nebija nekā īpaša. Bieži vien mani satrauca fakts, ka runāšana mēlēs, ko biju dzirdējis, nebija līdzīga nevienai sarunvalodai un nekad nebija saprotama. Man, kas biju mācījies vairākas svešvalodas, šīs izdvestās skaņas šķita ļoti dīvainas. Es vērsos pie mācītāja, kurš man teica, ka tas varētu būt kādas iezemiešu cilts dialekts no Dienvidamerikas, Matto Grasso vai Āfrikas vidienes. Bet kā viņš varēja zināt? Mans mērķis nav izrādīt necieņu. Nopietni sev jautāju: ‘Kurp Svētais Gars mūs vada?’. Tas šķita pārāk neticami. Franču valoda ir viena no bagātākajām, plašāk izplatītajām un pilnīgākajām valodām pasaulē. Kā varētu kāda primitīva valoda, kam ir simtreiz ierobežotāks vārdu krājums nekā manai valodai, izteikt to, ko franču valoda nespēj? Šķiet, ka šī acīmredzamā problēma nemaz neuztrauca manu sarunas biedru. Ak, cik vienkārši ‘visu pieņemt ticībā’! Bet es tā nevaru. Man ir pašam jāsaprot lietas. Tas ir nepareizi, vai šajā gadījumā tā ir Dieva dāvana?

Bet, tomēr nevarēju noliegt pārdabisko mēlēs runāšanas aspektu. Mums ir stāstīts, ka daži ļaudis ir spējuši perfekti izteikties pakistāniešu valodā, nezinot ne vārda tajā. Vai, ka citi runāja tik tīrā un tekošā sengrieķu valodā, kas pārsteigtu pat universitātes profesorus. Man nācās atzīt, ka runāšana mēlēs bija pārdabiska parādība, bet es joprojām nesapratu tās svarīgumu vai nozīmi.

Sāksim ar pirmajiem jautājumiem

Es sāku apmeklēt arī citu konfesiju dievkalpojumus, cerībā rast atbildi saviem jautājumiem par šīs zīmes īsto nozīmi. Vēlējos uzzināt iemeslus, kādēļ citas konfesijas nerunāja mēlēs un atteicās iepazīt šo Gara dāvanu. Bet arī tur es neieguvu apmierinošu atbildi saviem jautājumiem. Ikviens bija nožēlojami nezinošs par šo tēmu. Kad es jautāju, kāds mērķis ir runāšanai mēlēs, sastapu līdzīgu bibliskās mācības trūkumu tai, kādu biju sastapis starp tiem, kuri runā mēlēs. Pirmie runāja mēlēs nezinot kādēļ, otrie nevarēja pārliecinoši paskaidrot, kāpēc nerunāja mēlēs. Neviens nevarēja man palīdzēt manos meklējumos. Viņi mani uzņēma brālīgi un draudzīgi, bet mani jautājumi viņus kaitināja līdzīgi uzmācīgai mušai karstā vasaras vakarā.

Odze

Reiz saskāros ar pārsteidzošu sakāvi. Kāds, harizmātisko draudžu aprindās ļoti cienījams mācītājs, teica man, ka pat neskatoties uz viņa vecumu un ‘cīņas nogurumu’ daudz sludinot, viss, kas viņam bija nepieciešams, lai fiziski atjaunotos, bija vien pāris minūtes lūgšanā mēlēs. Viņš jutās pilnīgi atjaunots savā ķermenī un liecināja par to tieši no kanceles. Daudzi bija stāvā sajūsmā, klausīdamies šo mācītāju, un nejautāja sev, vai Bībele pieļauj šādu viņa pieredzes stāstu. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī es, līdzīgi aitai ganāmpulkā, uz mirkli ļāvos emocijām un kopā ar citiem klausītājiem apstiprinoši māju ar galvu, klausoties šos maldus, kurus pasniedza maskētus kā evaņģēlija patiesību. Tomēr drīz attapos. No mums gaidīja vien apstiprinošu blēšanu, ne Vārda izpēti. Visā savā dzīvē es vēl ne reizi nebiju saskāries ar tik pēkšņu triecienu. ‘Nelaimīgais muļķi’, es sev teicu, ‘tu tik viegli visam notici! Tev saka, aizver acis un atver plati muti. Bāž tajā rokas resnuma odzi un tu to norij pat nepārbaudot. Pie tam vēl skaļi sauc – ‘Aleluja!’. Tiešām, šī odze man iestrēga kaklā. Kā vārna fabulā, kaut arī par vēlu, pats sev apsolīju, ka vairāk neļaušu sevi tā piemānīt. “Tad lūk kā,” teicu secinot, “runāšana mēlēs tiek ierindota starp tonizējošiem dzērieniem un enerģijas atjaunošanas metodēm, kādas pielieto lai novērstu vecuma problēmas!” Prātā nāca pants no Bībeles “un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” (2. Tim. 4:4)

Krusta gājieni

Man kļuva žēl šo Dieva tautu. Būdami tik dedzīgi, tie tomēr līdzinājās aitām bez gana. Es atcerējos krusta gājienus un nelaimīgos krustnešus – slimus, mirstošus un nobijušos – ceļā uz Svēto Zemi. Viņu vadītāji centās viņus iedrošināt ar visdažādākajiem neticamiem stāstiem. Kādu reizi viens no viņu mūkiem notēloja, ka atradis šķēpa galu, kas it kā pirms daudz gadsimtiem bija pārdūris Glābēja sānu. Uz pāris dienām atjaunoti, viņi atkal dodas savā uzdevumā... Līdzīgi nelaimīgam ganāmpulkam, kas pieņēmis svešinieka balsi par Labā Gana balsi. Tajā dienā man dārgs kļuva apustuļu darbos rakstītais: ‘Tie bija labvēlīgāki par Tesalonikas jūdiem un vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ik dienas Rakstos, vai tas tā esot.’ (Ap. d. 17:11).

Ja lielā apustuļa Pāvila sprediķis bija tā jāsijā caur Svēto Rakstu sietu, cik daudz vairāk mums ir jāpārbauda gari, salīdzinot to, ko tie saka ar Rakstu mācību.

3. Eņģeļu valodas

Kāds aspekts man vienmēr sagādāja grūtības. Skaidrošana, kas sekoja runāšanai mēlēs, jo pirmajā gadsimtā, katru reizi, kad kāds runāja mēlēs, tās bija jāizskaidro.  Teksts ir kategorisks: ‘Ja nav izskaidrotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē...’ (1. Kor. 14:27-28)

Šī Rakstu vieta izgaismo acīmredzamu, gandrīz universālu nepakļaušanos kārtībai, ko iestādījis tas, kurš vairāk par visiem runāja mēlēs. Viņa mācība tika pielietota vien retos gadījumos. Vai jūs ticat, ka es dažkārt gandrīz vai pat nevēlējos, lai kāds tulkotu mēles. Man bija kauns par šo tulkošanu. To, ko netulkoja un nesaprata, vismaz vēl varētu pieņemt par ko garīgi iedvesmotu. Kad mēlēs runāšana tika izskaidrota, tieši saprastais mani satrauca. Visbiežāk tulkojums bija tik slikts, ka pat muļķim būtu aiz kauna jāsarkst. Gandrīz vienmēr tas bija kaut kas banāls, ļoti prasts. Es sev teicu: ‘Tikpat labi varētu teikt to pašu uzreiz franču valodā’. Godīgi sakot, mācītājs un daži brāļi Kristū prata labāk izteikties franču valodā nekā mēlēs. Ja (mēļu) tulkošana ir Gara dāvana, tad kur pazūd apsolītā celšana, cildenā doma vai transcendentālā patiesība? Tulkošana taisni otrādi atklāja kādas neoriģinālas, banālas un tūkstoškārt dzirdētas idejas. Pāvils, kurš tika pacelts trešajās debesīs, dzirdēja vārdus, kurus nevarēja atkārtot (2. Kor. 12:4). To es nesaprotu. Pie sevis domāju: “tas ir kā paņemt glāzi ūdens un pirms dzeršanas sadalīt to ūdeņradī un skābeklī. Pēc šī sarežģītā procesa atkal tos savienot, lai iegūtu ūdeni, kuru visbeidzot izdzertu. Vai nebūtu vienkāršāk dzert ūdeni tieši no avota?” Dažkārt man likās, ka esmu galīgi nezinošs, tādēļ uzdodu sev tik daudz jautājumu. Pāvils taču teica: ‘Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs’ (1. Kor. 14:5). Ko vairāk man vajadzētu?

Mēles un celibāts

Uzreiz es atcerējos, ka apustulis, kurš teica: ‘Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs’, šajā pašā vēstulē tāpat teica, ‘Es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es’ (1. Kor. 7:7), tas ir – neprecēti (Grieķu valodā teikumi ir vienādi). Tas, kurš sagatavoja man ceļu runāšanai mēlēs, gatavoja mani arī celibātam. Bet es nemaz nevēlējos palikt neprecēts! Pieņemu vienu, bet noliedzu otru. Tas nebija loģiski un es to zināju. Varbūt tas liek tev pasmaidīt, tomēr šo divu teikumu teoloģiskā nozīme ir skaidra un neapgāžama. Abus ieteikumus Pāvils rakstīja korintiešiem vienā un tajā pašā vēstulē. Tiem pašiem korintiešiem viņš saka ‘Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs’, un tiem pašiem korintiešiem – ‘Es gribētu, lai visi cilvēki būtu kā es’ – neprecēti. Es novēroju, cik vienkārši un patvaļīgi izvēlamies Bībeles tekstus, izlaižot traucējošos un pieķeroties tiem, kuri atbilst mūsu mācībai. Mēs esam gatavi pielietot akrobātisku veiklību savos argumentos, lai pierādītu nepierādāmo. Tas ir paradokss, ka tie, kuri apgalvo, ka visiem jārunā mēlēs, neapgalvo vienlīdz dedzīgi, ka visiem ir jāpaliek neprecētiem. Kādi Svēto Rakstu skaidrošanas principi jāpielieto, lai nonāktu pie tik nepatiesiem secinājumiem? Vai nebūtu pareizāk atzīt, ka ne visi korintieši tika aicināti palikt neprecēti un ne visi ir aicināti runāt mēlēs. Pats Pāvils pieņem abas šīs idejas. Tāpat kā visi nav aicināti palikt neprecēti (1. Kor. 7:7) arī ne visiem ir dāvana runāt mēlēs. Viņš atbild pats uz saviem jautājumiem, rakstot - ‘Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs?’ (1. Kor. 12:29-30). Šie ir retoriski jautājumi.

Eņģeļu valoda

Jautāju kādam mācītājam, kā viņš izskaidrotu mēļu nesaprotamību. Viņš man teica, ka tā, iespējams, esot eņģeļu valoda. ‘Nelaimīgie eņģeļi’, es nodomāju pie sevis, ‘vai tiešām viņi neprot izteikties labāk. Vai tiešām tādas vien ir debešķīgās eņģeļu valodas?’ Biju vīlies. Gaidīju ko labāku. Nonācu līdz tam (Dievs lai man piedod), ka secināju, ja eņģeļi neprot izteikties labāk, tad es noteikti runāju labāk nekā viņi. Vēl es domāju: ‘Ja Voltērs būtu debesīs, eņģeļiem smagi klātos runājot ar viņu. Viņš tos visus sūtītu pie mācību soliem!’ Nē un vēlreiz nē, šī sludinātāja skaidrojums mani galīgi neapmierināja. Tas bija negodīgs mēģinājums izvairīties no svarīga jautājuma. Tomēr, tā kā Bībelē ir runāts par eņģeļu mēlēm, man nācās piekrist, ka tā varētu būt. Ticībā man bija jāpieņem, ka varu kļūdīties un jālūdz Dievam piedošana par to, ka uzdrošinājos apšaubīt izteiksmes līdzekļus, kādus Viņš izvēlējās dot Saviem eņģeļiem. Vai tad Dievs neatbild pats par Saviem lēmumiem? (Rom. 11:34-35).

Tā kā šis mācītājs citēja Bībeli, es vēlējos izpētīt ko Raksti saka par šo tēmu. Cerēju, ka šī mācītāja teiktais bija patiesība. Bet atradu tikai vēl vienu vilšanos, kas pievienojās iepriekšējām. Atklāju, ka katru reizi, bez izņēmumiem, kad eņģeļi runāja, viņu runa bija skaidri saprotamā, modernā cilvēku valodā, nevis debesu mēlē. Vienīgā vieta, kur bija minētas eņģeļu mēles bija 1. Kor. 13:1: ‘Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm...’. Jutos piemānīts, aptīts ap pirkstu šādas Bībeles patiesību mocīšanas dēļ. Skaidri redzams, ka Pāvils šeit pielieto tēlainu izteiksmes līdzekli – hiperbolu. Pāvilam nekad nebija zināmi visi noslēpumi. Nedaudz tālāk tekstā lasāms viņa apliecinājums, ka visu redzot mīklaini (1. Kor. 13:12). Pāvils neatdeva savu miesu sadedzināšanai un neatdeva kādam visu savu mantu. Tāpat viņš arī nerunāja visās eņģeļu un cilvēku valodās. Pāvils nevarēja runāt eņģeļu valodās, jo kategoriski paziņo par šīm debesu valodām: ‘dzirdēja neizsakāmus vārdus’ (2. Kor. 12:4). Pāvils izmantoja nosacījuma apstākļus. Pat bērnam šī gramatiskā struktūra būtu skaidra. Kā pieaudzis cilvēks, draudzes mācītājs, varēja apgalvot šādas absurdas muļķības? Es biju apjucis. Atzīstu, ka viņš bija vienīgais, kurš pielietoja šo argumentu sarunā ar mani, bet viņš nebija ierindas kristietis, un, esmu pārliecināts, ka vēl daudzi tā domā. Šādi argumenti ir lāča pakalpojums tiem, kas mēģina aizstāvēt savu pārliecību.

4. Divi veidi runāšanai mēlēs

Pēc visiem šiem nabadzīgajiem cilvēku skaidrojumiem, kādus biju dzirdējis, atradu vismaz vienu labu skaidrojumu, kas balstīts Rakstos. Es varēju pieņemt to, ka mēles nav saprotamas, jo Pāvils apgalvoja –‘kas runā mēlēs... neviens to nesaprot’ (1. Kor. 14:2).

Paldies, brāli Pāvil. Vairs nav nepieciešamības skaldīt matus! Tātad, ja cilvēki tik slikti runā mēlēs, tā nav eņģeļu vaina. Paldies, dārgais apustuli Pāvil, ka savā veidā atgādināji mums, ka ‘Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem’ (5. Moz. 29:29). Šis teksts nāca tieši laikā, lai atvieglotu manu prātu un ļautu man brīvi uzelpot. Protams, problēma nebija atrisināta, tomēr šajā manu patiesības meklējumu etapā, šis iedvesmotais pants, kuru rakstīja tieši tas, kurš runāja mēlēs vairāk nekā visi citi, bija kā oāze manā garīgajā svētceļojumā zem neciešami karstajiem pretējo uzskatu stariem. Tātad, nevajadzēja uztraukties, ja nesapratu. Kas par atvieglojumu. Šis atklājums bija tikpat mierinošs kā mesa latīņu valodā un tam piemita līdzīga noslēpumainības aura, kas bija patīkama. Jāatzīst, ka sāku baidīties no mēlēs runāšanas pretiniekiem. Varbūt, ka nepiekritu harizmātiskās kustības pārstāvjiem par visiem 100%, bet biju par 99% pārliecināts, ka viņiem ir taisnība. Cerēju atgūt 1%, kuru man atņēma ne tik daudz mēlēs runāšanas pretinieki, kā mēlēs runāšanas atbalstītāju vājie argumenti.

Šis Dieva iedvesmotais pants ļāva man un maniem brāļiem no Vasarsvētku draudzēm ticēt, ka pastāv divi mēlēs runāšanas veidi – tā, kura bija Vasarsvētku dienā, kad visi apkārtesošie viņus saprata (Ap. d. 2:8) un tā, par kuru Pāvils stāsta korintiešu draudzei un kuru neviens nesaprot (1. Kor. 14:2). Ar lielu atvieglojumu pamanīju, ka gan mēlēs runāšanas aizstāvju, gan pretinieku uzskati šajā jautājumā sakrita. Runāšana mēlēs, par kuru stāstīja Pāvils, vairs nav tāda, kā Vasarsvētku dienā. Aleluja! Kad satikšu Pāvilu debesīs, noteikti paspiedīšu viņam roku un pateikšos par to, ka uzrakstīja šos vārdus. Pateicoties tiem, varēju būt mierīgs un pārliecināts, ka mana izpratne šajā jautājumā, lai arī miglaina, tomēr bija saskaņā ar Bībeles mācību.

Bērns, kas apdedzinājies, baidās no uguns

Bībeles vārdi, ka ‘neviens nesaprot’, bija īsta dāvana. Var secināt, ka pastāv divi veidi runāšanai mēlēs. Tomēr, biju tik daudz reižu apdedzinājies iepriekš, ka nepieņēmu šo apgalvojumu kā pašsaprotamu. Rīkojos saskaņā ar manu ierasto metodi. Tā kā Bībele ir mūsu autoritāte kristīgajā dzīvē un doktrīnā, vēlējos noskaidrot, ko Svētais Gars par to saka caur Rakstiem. Gribēju pārbaudīt, vai tiešām pastāv divi veidi runāšanai mēlēs, vai arī atšķirība šajos tekstos bija skaidra pretruna. Pagāja ilgs laiks, kamēr saņēmos uzsākt šo pārbaudi. Šī doma man lika nodrebēt. Ir vairākas šķietami skaidri redzamas pretrunas Rakstos, kas tomēr neiztur nopietnu un dziļu tekstu izpēti. Es uzsāku pētīt šo problēmu, izrakstot visus pantus no konkordances, kuri apskatīja runāšanu mēlēs. Atradu ap 30. Tad pievērsos grieķu tekstam. Tur novēroju, ka:

Pirmkārt visi franču tulkojumi lieliski paskaidroja domu, kas bija izteikta oriģinālajā tekstā

Otrkārt – visos tekstos tika izmantots viens un tas pats vārds ‘mēlēm’ un ‘valodām’.

Skaidrs, ja runāšana mēlēs, par ko runāja Pāvils vēstulēs, atšķirtos no tās ‘glossolia’, kas bija Vasarsvētku dienā, tas būtu redzams izmantotajos grieķu terminos. Bet tā nebija. Lūka, Apustuļu Darbu grāmatas autors, izmanto otrajā nodaļā tos pašus vārdus, ko Pāvils pielieto Korintiešu vēstules 12., 13. un 14. nodaļā. Ja tiešām būtu tā, kā es ticēju, ka mēlēs runāšanai ir divi atšķirīgi paveidi, tad Lūka, kurš rakstīja Apustuļu Darbus vēlāk nekā Pāvils rakstīja pirmo vēstuli korintiešiem, būtu parādījis to, vismaz izmantojot citu vārdu. Neviens nešaubās, ka Lūka labi zināja šo Pāvila vēstuli, jo tā ceļoja apkārt pa draudzēm. Vēl vairāk, Lūka bija viens no Pāvila ceļojuma biedriem. Ja runāšana mēlēs, ko minēja Lūka, atšķirtos no tās, par kuru runāja Pāvils, Lūka noteikti to uzsvērtu, lai nejauktu lasītājiem galvas. Bet tā nebija. Viņš izmantoja to pašu vārdu, ko Pāvils, runājot par to pašu Gara dāvanu. Abos gadījumos tas ir vārds ‘glossa’. Grieķu teksts ir skaidrs. Šis atklājums mani neiepriecināja. Atlika vien divi veidi, kā skaidrot šo problēmu:

Pretruna – šo hipotēzi noliegs ikviens kristietis, kurš ir pārliecināts par to, ka Svētais Gars iedvesmoja Rakstus.

Ir tikai viena runāšana mēlēs – šajā gadījumā mums jāizskaidro, kāpēc Lūka šķietami nāk pretrunā ar Pāvilu.

Pāvils runā par tādām pašām plaši zināmām valodām kā Lūka, jo viņš saka: ‘Pasaulē kā zināms ir daudz dažādu valodu’ (1. Kor. 14:10). Skaidrs, ka Pāvils šeit spriež par cilvēku valodām. Ja tās pieder mūsu pasaulei, tad kāpēc korintieši tās nesaprata tā, kā tās saprata Jeruzalemes iedzīvotāji un viesi pirms dažiem gadiem?  Vai tad Dievs nav tas pats vakar un šodien, un mūžīgi? Tā nav vienkārša problēma. Pateicoties lūgšanām, Rakstu pētīšanai un Svētā Gara palīdzībai, migla izklīda. Viss bija tik vienkārši un acīmredzami, ka es pat sāku šaubīties, vai tiešām pareizi sapratu. Es nevienam neko par to nestāstīju, tomēr pēc dažiem mēnešiem, kāds amerikāņu brālis man teica to pašu, ko biju jau pamanījis. Ja kādam, ar mani nesaistītam cilvēkam, nāca tāda pati atklāsme kā man, tad Svētais Gars darbojas šodien tāpat kā agrāk, vadot tos, kuri neapmierinās tikai ar dzirdēto, bet iedziļinās Viņa Vārdā un to dienām un naktīm pārdomā (Ps. 1:2)!

Vasarsvētku dienas aktualizācija

Kas tad īsti notika Jeruzalemē? Visi klātesošie saprata šos vīrus runājam svešās mēlēs, ko tie nebija mācījušies. Svētā Gara nolaišanās brīdī uguns mēles sadalījās un nolaidās uz mācekļiem (Ap. d. 2:3). Katrs māceklis, atsevišķi un skaidri, runāja kādā no šo dažādo ļaužu dzimtajām valodām. 15 tautas un valstis ir pieminētas, tātad arī 15 valodas ir uzskaitītas (Ap. d. 2:9-11). Ikviens saprata savas valsts valodu. Tur nebija nekā sarežģīta. Bija 15 dažādas cilvēku grupas ar 15 dažādām ‘ausīm’ – valodu saprašanām. Runāšana bija pārdabīga, bet saprašana – dabīga.

Iedomāsimies, ka Vasarsvētku dienā tur būtu 15 korintieši, ar kasešu ierakstītājiem un katrs no viņiem atsevišķi ierakstītu to, kas tika teikts un saprasts. Tagad iedomāsimies, ka šie 15 korintieši atgrieztos Korintas draudzē un atskaņotu šīs 15 kasetes kristiešiem, no kuriem katrs saprata labi ja vienu vai divas valodas. Viņi noteikti nonāktu pie tāda paša secinājuma kā Pāvils: “Neviens neko nesaprot”. Protams, tāpēc, ka Korintā nebūtu neviena, kam saprast (1. Kor. 14:2). Un ja šīs 15 kasetes tiktu saglabātas līdz mūsdienām un atskaņotas Ņujorkas, Parīzes vai Madrides draudzēs, rezultāts būtu tieši tāds pats. Šīs 15 valodas, kuras bija labi saprotamas Jeruzalemē, šodien nebūtu saprotamas labāk nekā 1. gadsimta Korintā.

Tagad iedomāsimies, ka visa Korintas draudze Vasarsvētku dienā pārceltos uz Jeruzalemi. No visa, kas tajā dienā tika runāts mēlēs, viņi saprastu vien to, kas pārdabīgā veidā tiktu teikts viņu, tas ir – grieķu – valodā. Viņi neko nesaprastu no tā, kas bija teikts pārējās 14 valodās. Ja grieķu valodas nebūtu tās dienas Svētā Gara programmā, viņi vispār neko nesaprastu. Tieši tas arī notika Korintas draudzē. Gara spēkā tika runāts visdažādākajās valodās, tikai ne grieķu. Neviens nesaprata runāto ne tādēļ, ka tā bija kāda neparasta valoda, bet tādēļ, ka tā nebija grieķu valoda. Tas, kas tika runāts, viņiem bija tikpat nesaprotams kā japāņu valodā runātais telefonsarunā ar cilvēku, kurš runā tikai franciski. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šeit netiek runāts par kādu neparastu ekstātisku valodu, kā man mēģināja iestāstīt. Šī ideja ir vienlīdz sveša gan grieķu tekstam, gan tulkojumiem, ko lietojam ikdienā.

Kad Bileāma ēzeļmāte, Svētā Gara iedvesmota, sāka runāt, tā nesāka skaidroties kādā nesaprotamā ekstātiskā valodā. Viņu bija ļoti viegli saprast, tādēļ, ka viņa runāja vienā valodā ar pravieti (4. Moz. 22:28). Dievs apturēja pravieša neprātīgo rīcību, liekot mēmam jūga lopam runāt cilvēka balsī, saprotamā valodā (2. Pēt. 2:15-16). Dievs, vai nu caur Savu Vārdu, vai eņģeļiem, vai praviešiem, vai pat caur ēzeļmāti, vienmēr, bez izņēmumiem, ir uzrunājis cilvēkus saprotamā veidā.

Kā varēju turpināt uzskatīt, ka Dievs, likdams ēzelim runāt kā cilvēkam, pamudina cilvēku, kuru Viņš ir radījis pēc Sava tēla un līdzības, runāt nesaprotamāk nekā ēzeli?

Ko tas pierāda?

Tas pierāda, ka runāšana mēlēs Korintas draudzē nebija kāda ekstātiska murmināšana vai izsaucieni nesaprotamā eņģeļu valodā, bet gan runāšana atsevišķās nacionālajās valodās, tādās, kādas bija dzirdamas Jeruzalemē Vasarsvētku dienā. Un, ja mēs, kā Pāvils saka, nesaprotam to jēgu, tad tas ir tādēļ, ka mums, nav 15 ausu pāru, ar kurām saprast šīs valodas labāk nekā Pāvilam vai korintiešiem. Tuvāk iedziļinoties, mani pārsteidza fakts, ka korintieši nebija vienīgie, kuri šīs valodas nepārvaldīja. Vasarsvētku dienā, kad Svētā Gara spēkā notika mēlēs runāšanas brīnums 15 tautu valodās, bija daudz jūdu, kuri nesaprata šīs valodas. Apustuļu darbu otrās nodaļas teksts liek mums domāt, ka tajā dienā templī klātesošas bija divas jūdu kategorijas:

jūdi no visām tautām, sava veida svētceļnieki, kuri bija atceļojuši uz Jeruzalemi un kuri runāja dažādās valodās, kas atšķīrās no aramiešu valodas (5. un 14. pants);

vietējie jūdi, kas dzīvoja Jeruzalemē un Jūdejā, kas nerunāja un nesaprata šīs 15 valodas, kurās runāja mācekļi un jūdi, kas bija atnākuši no šīm tautām. Tie bija ‘citi’ no Ap. d. 2:13, ‘bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni!”’

Tātad, Jūdejas jūdi, kuri saprata tikai aramiešu valodu, kuru runāja Jeruzalemē un Jūdejā, nesaprata valodas, kas tika runātas Vasarsvētku dienā. Tāpēc viņi sāka zoboties, sakot, ka mācekļi bija piedzērušies! Šie jūdi varēja arī teikt par mēļu dāvanu Vasarsvētkos, ka neviens neko nesaprot. Tieši to pašu Pāvils sacīja 30 gadus vēlāk korintiešiem.

Apkopojot vēlētos uzsvērt:

Jūdi, kuri apmeklēja Jeruzalemi lai svinētu jūdu Vasarsvētkus saprata savas dzimtās valodas, kurās runāja mācekļi, un bija pārsteigti, nezinādami ko domāt (Ap. d. 2:12). Savukārt tie, kuri saprata tikai aramiešu valodu sauca – “Dzērāji!”.

Pēteris, pēc sarunas ar Dievu mēlēs (1. Kor. 14:2), runādams noslēpumus un Dieva lielos darbus teikdams (Ap. d. 2:11), vērsās svētrunā pie sanākušajiem ļaudīm. Pēteris nerunāja svešās mēlēs, bet gan aramiešu valodā, skaidrodams, kas notika, un pasludinādams viņiem Kristu (Ap. d. 2:14-36).

Noslēpumi

Zem šiem mēlēs izteiktajiem noslēpumiem slēpjas kas vairāk nekā vienkārša valodu nesaprašana. Tekstā tiek runāts par lieliem ticības noslēpumiem - par Dieva gudrību (1. Kor. 2.7). Ikviens, mēlēs runādams, pielūdza Dievu balstoties uz šiem noslēpumiem. Tie ir tie paši noslēpumi, kurus šodien sludina visi kristieši.

Daži no šiem noslēpumiem:

Kol. 2:2. Dieva noslēpums, Kristus – pelnījis neizsakāmu apbrīnu.

1. Tim. 3:16 dievticības noslēpums – noslēpums par to, ka Dievs pameta savu debesu godu un slavu, lai iemiesotos; šajā noslēpumā pat eņģeļi kāro ieskatīties.

1. Kor. 15:51, 52 un Atkl. 22:20 Kristus otrās atnākšanas un draudzes paraušanas noslēpums, kas mūs pamudina saukt: ‘Āmen, nāc Kungs, Jēzu!’

Ef. 3:6 pāri visam, noslēpums, ka pagāni ir kļuvuši par ebreju līdzmantiniekiem, veido vienu miesu ar tiem un ir solījuma līdzdalībnieki Jēzū Kristū.

Turpinot šo domu, Pāvils, izskaidrojis noslēpumu par Izraēla sirds nocietināšanos un pagānu glābšanu (Rom. 11:25), vēsta: ‘Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem (gan jūdiem, gan pagāniem) apžēlotos’ (Rom. 11:31). Pāvils, šī aizraujošā fakta sajūsmināts izsaucas: ‘Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir Viņa tiesas un neizdibināmi Viņa ceļi!’ (Rom. 11:33).

Šis noslēpums ir tik varens, ka 24 vecaji (Atkl. 5:8-10) nokrita Jēra priekšā un pielūdza, dziedot jaunu dziesmu Jēram, kurš ar savām asinīm izpirka Dievam ļaudis no katras cilts un valodas, un tautas, un tautības.

Par šiem noslēpumiem Pēteris un citi mācekļi slavēja Dievu svešās valodās Vasarsvētku dienā, kas bija atklāšanas diena glābšanai, kuru Dievs nu jau piedāvāja visiem cilvēkiem. Tiem, kuri nesaprata, Pēteris tur pat saprotami izskaidroja: ‘saka Dievs, es izliešu Savu Garu pār visu miesu’ (Ap. d. 2:17) ‘... un tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts’ (Ap. d. 2:21).

Tas bija noslēpums par jūdu un pagānu kopīgu mantojumu.

Šie noslēpumi palīdzēja man saprast trīs lietas:

1.       runāšana mēlēs vienmēr saistāma ar dzīvām valodām, kurās tika runāts tajā laikā.

2.       Ja neesam uzmanīgi, frāze ‘neviens neko nesaprot’ var kļūt par lietussargu, zem kā paslēpties tiem, kuri vēlas pārliecināt visus, ka tas, kas mūsdienās notiek kādās draudzēs, ir līdzvērtīgs runāšanai mēlēs apustuļu laikā, jo, līdzīgi kā toreiz, neviens neko nesaprot. Negodīgs šīs frāzes pielietojums izslēdz jebkādas pārbaudes iespējas un noved taisnā ceļā pie viltojumiem.

3.       Pāvils, neskatoties uz tā laika mēlēs runāšanas autentiskumu, neatļauj to praktizēt, ja neseko skaidrojums, norāda, ka ticīgo sanāksmes nav īstā vieta šīs dāvanas praktizēšanai (1. Kor. 14:27) un ka ir labāk ciest klusu vai runāt tikai sev un Dievam, nekā praktizēt mēlēs runāšanu, kas nepakļaujas šiem nosacījumiem (1. Kor. 14:28).

Ar Svētā Gara autoritāti, Pāvils izstrādā noteikumus šīs dāvanas praktizēšanai un nosoda katru nepareizu tās pielietojumu, draudzes vēstures laika posmā, kad šī ‘harizma’ (dāvana) pildīja savu uzdevumu. Iemesls, kāpēc viņš rakstīja ‘Es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs’ (1. Kor. 14:18) ir acīmredzams. Viņa aicinājumu būt par apustuli tautām – ļaudīm ar dažādām valodām – nemitīgi apstrīdēja viņa pretinieki – jūdi. Pāvils viņiem norādīja, ka Dievu ir iespējams slavēt svešvalodās tikpat labi kā dzimtajā valodā. Un lai to pierādītu, šis bijušais farizejs ar savām ebreju lūpām teica lielos jūdu Dieva darbus pagānu valodās. Brīnums vieniem (atgrieztiem jūdiem un pagāniem), soda uguns citiem (jūdiem, kuri neticēja), piepildot viņus ar greizsirdību un liekot trīt zobus. 

5. Zīme un tās mērķis

Laiks atgriezties pie jautājuma, ar kuru saskāros tik daudz reižu un uz kuru vēl nebiju saņēmis atbildi. Nevaram apstrīdēt, ka runāšana mēlēs bija zīme, bet kam paredzēta bija šī zīme? Pirms es uzzināju, kam šī zīme bija paredzēta, es uzzināju, kam viņa nebija paredzēta. Uzmanīgi lasot apustuļa Pāvila vēstuli korintiešiem, es secināju: ‘

zīme..., nevis tiem, kas tic’ (1. Kor. 14:22).

Izberzēju acis. Vai es pareizi izlasīju? Jā, izlasīju pareizi. Šī zīme nebija ticīgajiem! Daudzus gadus biju lasījis šo Rakstu vietu un palaidis šo patiesību garām. Tagad brīnījos, kā varēju to nepamanīt. Neviens nekad nebija vērsis manu uzmanību uz šo Svētā Gara mācības aspektu. Dievkalpojumos mācīja tieši pretējo. Es pastāvīgi dzirdēju, ka tā bija zīme ticīgajiem un ka ticīgajiem jācenšas iegūt šo zīmi, un ka šī zīme ir pirmā, kas apliecina Svētā Gara kristību...

No sākuma ieinteresēti, vēlāk satraukti, es vaicāju vairākiem Dieva kalpiem: ‘Ko gan tas nozīmē?’ Kaunpilna klusēšana un nenoteiktas atbildes pārliecināja mani, ka arī viņi nebija iepriekš šo tekstu pamanījuši un ka viņiem nebija atbildes uz manu jautājumu. Skaidri sapratu, cik šis jautājums ir nopietns. Mana pašpārliecinātība bija satriekta. Tarānu pret manu skaisto celtni sabrucinot trieca ne mēlēs runāšanas pretinieki, bet manis apbrīnotais apustulis Pāvils. Sekoja tāda kā ķēdes reakcija. Viens pēc otra skaidri kļuva arī citi Bībeles panti. Tiešām, ja šī zīme būtu ticīgajiem, Pāvils iedrošinātu to lietot ticīgo sapulcēs. Bet tieši pretēji, viņš aizliedza šo praksi draudzēs (1. Kor. 14:19). Ārpus draudzes viņš runāja mēlēs vairāk nekā visi citi, bet draudzē labāk runāja piecus vārdus saprotamā valodā, nekā desmit tūkstošus nesaprotamās mēlēs (1. Kor. 14: 19). Citiem vārdiem sakot, viņš bija divtūkstoš reižu vairāk pret nekā par runāšanu mēlēs. Neviens man nekad nebija par šīm lietām stāstījis! Reizēm biju dusmīgs uz tiem, kuri noslēpa man šīs patiesības, un dusmīgs uz sevi, ka cenšoties ‘kāst odus, noriju kamieli’ (Mat. 23:23). ‘Vai iespējams, ka tiem, kuri pretojās runāšanai mēlēs bija taisnība? Atkāpies no manis, Sātan!..’ Es stingri nolēmu neatkāpties ne par soli. Jutu, ka mana viedoklis bija šaubīgs un nolēmu ķerties vērsim pie ragiem. Man apnika meklēt patiesību pie starpniekiem (Jņ. 4:42). Sāku apjaust, cik bīstamas ir fragmentāras rakstu zināšanas un paļaušanās uz citu teikto vai ‘pieredzi’, kas, šķietami ir saistīta ar tematu. Pamanīju, ka atkal biju palaidis garām rakstu vietas, kas rakstītas melns uz balta pirms divtūkstoš gadiem.

Zīmes kam?

Pareizajā gultnē mani ievirzīja ne tik daudz frāzes sākums ‘zīme nevis ticīgajiem’, kā tieši beigas ‘bet neticīgajiem’ (1. Kor. 14:22). Atbilde bija tieši man acu priekšā – iepriekšējā pantā, kur Pāvils aicina mūs būt nobriedušiem (pilnīgiem) saprašanā (1. Kor. 14:20), citējot Jesaju, ‘Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām es runāšu uz šo tautu’ (1. Kor. 14:21). Par kādu tautu viņš runāja?  Par jūdiem. Tātad šī bija zīme jūdiem, īpaši – neticīgajiem jūdiem. Zīme bija tiem jūdiem, kuri negribēja ticēt pagānu (cilvēku no citām valodām) glābšanai, un kas ar visiem spēkiem tai pretojās. Pāvils rakstīja par viņiem, ‘Kas mūs kavē sludināt pagānu tautām un tās glābt no pazušanas’ (1. Tes. 2:15-16). Pēc šī panta viss acumirklī kļuva skaidrs. Visa Bībele manā uztverē sāka izstarot spēku un patiesību. Lūk galvenais mērķis šai zīmei. Iztēlē uzpeldēja skats ar jūdiem, kuri pretojās visiem sveštautiešiem.

Jona

Iztēlojos Jonu, kurš tik ļoti neieredz ‘mēles’ (niniviešus), ka pat nepaklausa Dievam (Jonas 1:3). Viņš izvēlas bēgt uz Taršišu tā vietā, lai sludinātu tiem glābšanas vēsti. Viņš strīdas ar Dievu. Viņš labāk redzētu šo milzīgo pilsētu iznīcinātu nekā glābtu. Viņam tas Kungs bija tikai Izraēla Dievs un nevienas citas tautas, pavisam noteikti ne šo pretīgo pagānu Dievs. Viņš bija tik ļoti stūrgalvīgs, ka labprāt mirtu. Ja Ninevei būtu jāpaliek neiznīcinātai, Jona gribēja mirt. Viņš pārmet Dievam tieši par to, kas Dievu pagodina – būt visu cilšu, tautu un valodu Glābējam. Šis pretestības un neticības gars tikai pieauga cauri gadsimtiem. Viņi (jūdi) pieder Jehovam un Jehova pieder viņiem. Aplis ir noslēgts. Visi, kas ir ārpusē, ir nolādēti.  Jebkurš mēģinājums panākt brālīgumu vai iecietību pret citām valodām liek viņiem kvēlot neiedomājamā naidā (1. Tes. 2:16). Nāvi pārējām valodām un visiem, kas tajās runā! Uzdrošināties norādīt, ka ļaudis, kas runā citās valodās arī var mantot Dieva svētības, nozīmēja riskēt ar savu dzīvību (Lk. 4:29, Ap. d. 22:21-22). Viņi pat Kungu Jēzu Kristu aizveda uz kalna virsotni, lai nogrūstu Viņu no tās, kad viņš tiem teica: ‘daudz atraitņu bija Izraēla zemē Elijas dienās... tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts, kā vien pie atraitnes Sareptā – Sidonijā’ (Lk. 4:25-26), un vēl vairāk saniknojot jūdus, Jēzus piebilda: ‘Un daudz spitālīgo bija Izraēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamāns’ (Lk. 4:27). Viņu acīs tas bija pietiekams iemesls, lai nopelnītu nāvi. Pat samarieši, kas bija viņu tuvi radinieki, nevarēja izvairīties no jūdu rasistiskā naida. Reiz par to, ka samarieši nepieņēma Jēzu savā ciemā, Viņa paša mācekļi, uzskatīdami sevi par pravieša Elijas sekotājiem, jautāja Jēzum Kristum: ‘Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina?’ (Lk. 9:54). Jēzum nācās tiem atbildēt: ‘Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?’. Vislielākais aizvainojums jūdam tika nodarīts, ja kāds viņu nosauca par samarieti. Šāds aizvainojums bija līdzvērtīgs spļāvienam sejā.

Vēlāk, kad mācekļi saņēma Svēto Garu, viņi vērsās pie tiem pašiem samariešiem un nelūdza vairs uguni no debesīm, lai tas tos aprītu, bet lai viņi varētu saņemt Svēto Garu. (Ap. d. 8:15).

Pat apustuļi

Šis arhaisms bija jūdos tik ļoti iesakņojies, ka jūdu kristieši nespēja noticēt, ka arī cilvēki no citām valodām varēja tikt glābtas. Pat, kad Svētais Gars sūtīja Pēteri uz Kornēlija namu, un kad visi tur klātesošie atgriezās, ne visi apustuļi šo notikumu uztvēra vienādi. Pēteri norāja par to, ka viņš sludināja Labo Vēsti pagāniem. Viņam bija jāstāsta, ka bija dzirdējis viņus, līdzīgi kā iesākumā mācekļus, runājam citās valodās (Ap. d. 11:15). Kāds pārsteigums! Zīme bija ebrejiem. Viņi uzskatīja, ka viņu Dievs var pieņemt tikai ebreju valodu, bet tagad Viņa Svētais Gars pagodinājās svešās mēlēs caur cilvēkiem, kuri viņiem bija pretīgi. Šīs atklāsmes apmulsināti, viņi pārsteigti teica: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.’ (Ap. d. 11:18). Viņiem nācās grūti pieņemt, ka Izraēla Dievs bija arī pagānu Dievs. Viņiem bija nepieciešama šī zīme – runāšana mēlēs – lai viņi vismaz varētu sākt pieņemt šo patiesību. Bet viņi bija tik ietiepīgi, ka nepārtraukti atgriezās pie savas iepriekšējās izpratnes. Viņi nevarēja paši sevi izmainīt. Ietiepība bija kļuvusi par viņu otro dabu. Pēc nedaudz gadiem, šis bēdīgais garīgais stāvoklis parādījās arī lielajā apustulī Pēterī. Stāsts par to lasāms vēstulē galatiešiem 2:11-14. Bija nepieciešams Pāvila lielais talants, lai ātri noorientētos notiekošajā un aizstāvētu patiesību (Gal. 2:5).

Un Pēteris

Pāvilam nācās smagi norāt Pēteri, viņa liekulīgās rīcības dēļ. Viņam, vairāk nekā citiem bija jāsaprot šī patiesība, jo vairāk nekā citiem, viņam bija parādīta patiesība par evanģelija universālumu (Gal. 2:11-14).

Ja pat jaunatgrieztie jūdi nebija pārliecināti par glābšanu ārpus Izraēlas robežām, cik daudz vairāk tad varam sagaidīt no neatgrieztiem fanātiskiem jūdiem? Tas ilustrēts Antiohijas notikumā. Kad jūdi ieraudzīja, cik daudz pagānu klausījās un pieņēma Dieva Vārdu, viņi kļuva greizsirdīgi. Aprunājot un noliedzot, viņi pretojās tam, ko teica Pāvils, aizvainoja un nomelnoja viņu (Ap. d. 13:45). Tie kļuva par Jonas ideju domubiedriem. Bet, kad tie dzirdēja Pāvilu un Barnabu, sludinām: ‘es tevi esmu licis par gaismu pagāniem, lai tu būtu par pestīšanu līdz zemes galam.’ (Ap. d. 13:47), tad sāka vajāt un izdzina viņus no pilsētas. No Antiohijas apustuļi gāja uz Ikoniju, kur pretošanās bija vēl smagāka. ‘ (Ap. d. 14:5-6).

Mozus sludināja par to agrāk

Tas bija burtisks vārdu, kas bija pravietoti 1500 gadus agrāk, piepildījums: ‘Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts’ (5. Moz. 32:21, Rom. 10:19). Šis mežonīgais naids pret pagāniem bija iesakņojies jūdos jau no seniem laikiem. Viņi tiešām bija Dieva izredzētā tauta, bet viņi nepareizi saprata šī Dievišķā aicinājuma nozīmi. Visas viņu vēstures laikā viņi bija tauta, kas bija īpaša un nošķirta no citām tautām, ciltīm un valodām. Tomēr novēršanās no apkārtējo tautu ļaunajiem darbiem, elku kalpības un briesmīgajiem pārkāpumiem nenozīmēja, ka viņi drīkstēja kļūt naidpilni, nicinoši, augstprātīgi vai lepni. Viņi kļuva katoliskāki par Romas pāvestu, nonākot līdz tam, ka noliedza visu, kas nenāca no viņu vidus, vai nebija paredzēts viņiem. Viņi pat centās noslēpt Dievu, tā vietā, lai darītu Viņu zināmu visām pārējām tautām. Bet kad Dievs atklājās pagāniem, izpildīdams pravietojumu burts burtā, viņi piepildījās ar greizsirdību. Tas atkārtojās Tesalonikā, kur greizsirdīgie jūdi, piesaistīdami nelietīgus vīrus, radīja pilsētā drūzmu un nemieru (Ap. d. 17:5). Kāpēc tas notika? - Tāpēc, ka kādi nejūdi, ļaudis ar citu valodu, uzdrošinājās ticēt viņu personīgajam Dievam citādāk. Tas viņiem nepatika un tāpēc viņi sadumpojās.

Uz cietokšņa pakāpieniem

Situācija kļūst vēl ļaunāka Jeruzalemē, kur atgriezās Pāvils. Ak, cik emocijām bagāts stāsts aprakstīts Apustuļu Darbu 22. nodaļā. Apcietinātais Pāvils stāv uz cietokšņa pakāpieniem, mādams ar roku un prasīdams iespēju runāt. Kad viņš sāk runāt ebreju valodā, pūlī iestājas klusums. Visi aiztur elpu, lai dzirdētu, kas viņam sakāms. Pāvils atstāsta savu satikšanos ar Jēzu uz Damaskas ceļa un tam sekojošo sarunu. Klausītāji ļoti uzmanīgi klausās vārdu, ko viņš runā. Neviens neuzdrošinās viņu pārtraukt. Nepakustēdamies viņi klausās stāstu par Pāvila pagātni, par zināšanām, par darbību un dedzību, ar kādu viņš iestājās jūdu tautas labā. Viņš runā ar tiem par to, kā Jēzus parādījās viņam. Runā par kristībām. Vēl joprojām nav nekādas reakcijas, līdz brīdim, kad viņš saka frāzi: ‘(Tas Kungs) man sacīja: dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs’, viņam neļāva runāt. Viņu klausījās līdz vārdam ‘pagāni’. Bet pēc tam: ‘Pūlis klaigāja, plēsa drēbes un svieda zemi gaisā... nost ar tādu no zemes, tāds nedrīkst palikt dzīvs!’ (Ap. d. 22). Kas lika viņiem šādi eksplodēt? - Ideja, ka Dievs var būt jebkuras tautas un valodas Dievs.

Tagad viegli saprast, kāpēc runāšana mēlēs ir šīs lielās patiesības zīme un kāpēc neuzkrītošā frāze ‘uz šo tautu’ ir tik svarīga, lai saprastu mēļu nozīmi. Viņu nevēlēšanās ticēt, ka glābšana bija atvērta arī pagāniem, pamudināja viņus dot zvērestu neko neēst, kamēr nenogalinās pagānu apustuli (Ap. d. 23:12) to, kurš runāja pagānu mēlēs vairāk par visiem.

Atkal Jona

Jona rīkojās tieši tāpat. Viņš atteicās paklausīt Tam Kungam un devās ārā no pilsētas, lai sēdētu tās austrumos, uzpūtīgi gaidot, kad tā tiks iznīcināta. Tur viņš sēdēja, savu šausminošo cerību pārņemts, vēlēdams nāvi tautai, kuru Dievs gribēja glābt. Pārmezdams Dievam par Ninives glābšanu viņš kļuva par garīgo tēvu apustuļiem – jā – tieši neticīgajiem apustuļiem, kuri pārmeta Pēterim par to, ka viņš sludināja evanģeliju pagāniem (Ap. d. 11:1-3). Neticami! Garīgi runājot, viņi visi bija kūtri dzirdēt. Pat Pēteris bija kūtrs dzirdēt, kaut gan bija piedzīvojis lielos Vasarsvētku dienas notikumus. Kaut arī viņš runāja mēlēs, tomēr viņam bija jāredz liels palags, kas bija piepildīts ar nešķīstiem dzīvniekiem, nolaižamies no debesīm. Trīs reizes Dievam vajadzēja atkārtot: ‘Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!’, pirms Pēteris nolēma sekot vīriem, sakot: ‘Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams , kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo’ (Ap. d. 10:9-16, 34-35).

Ikviens?

Tikai pēc šī notikuma Pēteris teiks zīmīgo ‘ikviens’ kādā atslēgas frāzē, vienā no nozīmīgākajām frāzēm pasaules vēsturē: ‘Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu’ (Ap. d. 10:43).

Vārds ‘visi’ dod man iespēju atzīties 20 gadus ilgos maldos. Biju palaidis garām ļoti svarīgu aspektu tekstam Jāņa 3:16. Šis pants, kuru miljoniem kristiešu zina no galvas, ietver doktrinālu patiesību, kuru es nepavisam neņēmu vērā. Jēzus teica Nikodēmam: ‘Jo tik ļoti Dievs mīlēja pasauli...’. Ko? - Pasauli! Nekad neviens jūds tā nebūtu teicis; ne Jona, ne Pēteris, ne citi. Viņi korī teiktu: ‘Jo tik ļoti Dievs mīlējis Izraēlu!’ Jau šajā agrīnajā savas zemišķās kalpošanas laikā tas Kungs pasludināja Savas mīlestības plašumu – tajā ietilpa visa pasaule, kas sastāv no valodām, ļaudīm, ciltīm un valstīm. Pie krusta viņa spriedums bija rakstīts trīs valodās (Jņ. 19:20) – latīņu (juridiskā), grieķu (komerciālā) un ebreju (reliģiskā) valodā. Paši to nesaprotot, šī uzraksta autori pasludināja Labās Vēsts visaptveramību. Šis uzraksts ietver sevī atbildīgu rīkojumu, kurš izskanēs pēc dažām dienām: ‘Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evanģeliju visai radībai’. Lietām būtu jābūt skaidrām, tomēr, būdams cīnītājs pēc dabas, vēlējos pabeigt savu izmeklēšanu. Vēl man vajadzēja izpētīt...

6. Sūtības mācība

Kad Jānis rakstīja savu pirmo vēstuli, viņš ietvēra frāzi, kas bija tik pašsaprotama, ka man tā šķita lieka: ‘Viņš ir mūsu grēku izlīdzināšana: ne tikai mūsu vien, bet arī visas pasaules’ (1. Jņ. 2:2). Protams, ka visas pasaules! Bet tas nebija nemaz tik skaidrs jūdiem. Jānim, apgraizīto (tas ir jūdu) apustulim, nācās viņiem pastāvīgi atgādināt, ka Dieva piedošana, kas bija nopirkta caur Kristus nāvi pie krusta, bija paredzēta ne tikai jūdiem, bet arī pagāniem visā pasaulē. Visos tekstos, ko Jānis sarakstīja, pat Atklāsmes grāmatā, kas tika uzrakstīta 60 gadus pēc Vasarsvētku dienas, viņš uzcītīgi vairākas reizes atgriežas pie šīs idejas. Vairākas reizes viņš runā par jaunu dziesmu, kura ir kontrastā Mozus dziesmai. Kāda ir dominējošā tēma Mozus dziesmā? - Attiecības starp To Kungu un Viņa izredzēto tautu. Dziesma nepārkāpj šo robežu. Tā ir Vecās Derības dziesma. Ko gan mums stāsta Jaunās Derības dziesma? ‘Kungs, Tu esi cienīgs saņemt grāmatu un noņemt tās zīmogus, jo Tu tiki nonāvēts un mūs no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām atpirki Dievam ar savām asinīm’ (Jņ. atkl. 5:9). Izraēla dziesma tik tālu nenonāca. Viņi izlaida šo pasaules mērogu. Lai to sasniegtu, viņiem bija nepieciešama gan iekšēja Svētā Gara apgaismošana, gan ārēja zīme – runāšana mēlēs.

Noslēpums

Es sāku izzināt, kas Pāvilam, draudzes skolotājam, bija sakāms. Viņš paskaidroja savā vēstulē efesiešiem, ka pagāni un jūdi veido vienu miesu un ir tā paša apsolījuma līdzmantinieki (Ef. 3:6). Mums, kas dzīvojam 20. gadsimtā, tas vairs nešķiet kā noslēpums. Pāvils sauc to par noslēpumu, tāpēc, ka jūdiem līdzdalība ar pagāniem vienā apsolījumā bija pavisam jauna un negaidīta patiesība, kuru viņi nespēja saprast nekā citādāk kā vien caur šo lielo zīmi – runāšanu mēlēs, jo jūdi prasa zīmes (1. Kor. 1:22).

Jūdi, tāpat kā Jona, patiesībā gribēja, lai ļaudis tiktu glābti, bet ne visi, vēl jo vairāk – ne pagāni. Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu atpestīti (1. Tim. 2:4). Pāvils atklāja citos vārdos šo pašu patiesību vēstulē Titam. Viņš atgādināja, ka Dieva žēlastība parādījusies visiem ļaudīm (Tit. 2:11). Neviens no Jaunās Derības Jonām nespēja saprast šo patiesību. Pāvilam bija šī patiesība nemitīgi jāatkārto, lai viņus pārliecinātu. Jūdi bija uzcēluši tādu kā Berlīnes mūri starp sevi un pagāniem. Pāvils sagrāva šo apkaunojošo sienu, kas bija pilna ar teoloģiskiem sargtorņiem, visupirms, runājot Svētā Gara iedvesmā to ļaužu valodās, kas atradās viņpus mūrim, tad mācot viņus, ka ‘Kristus dāvā mieru visiem, kas atrodas abpus mūrim. Viņš skaidro, ka ‘Kristus abus savienoja vienā, un ar savu miesu iznīcināja ienaidnieku, kas kā starpsiena mūs šķīra. Viņš nodibināja mieru, atceldams likumu ar saviem priekšrakstiem un nosacījumiem, pārveidodams Sevī divus vienā jaunā cilvēkā. Viņš caur krustu abus vienā miesā izlīdzināja ar Dievu, nonāvēdams ienaidu pats sevī. Viņš, atnācis, pasludināja mieru jums, kas bijāt tālu (pagāniem), un mieru tiem, kas tuvu (jūdiem). Jo caur Viņu mums abiem dota pieeja pie Tēva vienā Garā’ (Ef. 2:11-17). Aleluja! Pāvils, iepriecināts, izsaucas: ‘Man, no visiem svētajiem vismazākajam, ir dota šī žēlastība pasludināt pagāniem neizdibināmo Kristus bagātību...’ (Ef. 3:8).

Diemžēl, ne visiem bija tāda pārliecība kā Pāvilam, kurš bija Svētā Gara kristīts, lai veidotu vienu miesu ar visiem ļaudīm – jūdiem un pagāniem (1. Kor. 12:13). Viņu niknā pretestība sagatavoja viņus briesmīgajai kristībai ar uguni - ‘Viņi liedz mums sludināt pagāniem pestīšanu; tā viņi allaž piepilda savu grēku mēru, jo Dieva dusmas nākušas pār viņiem līdz galam’ (1. Tes. 2:16). Jā, šīs svešās valodas, lielā evanģelija vēstneši, Jaunās vispasaules Derības zīme, kļuva viņiem par soda uguni. Dieva dusmām nācās sadedzināt viņus kā pelavas, ko sadedzina neizdzēšamā ugunī (Mat. 3:12).

Mērķis

Mērķis runāšanai mēlēs skaidri un saprotami redzams tekstā, ko lasīju un pārlasīju piecdesmit reižu – Vasarsvētku apliecināšana (Ap. d. 2)! Tur viss ir uzrakstīts! Šiem pārsteigtajiem ļaudīm, kuri sev jautāja, ko varētu nozīmēt runāšana mēlēs, Pēteris vienkārši atbildēja no Rakstiem. Viņš citēja pravieti Joēlu: ‘Es izliešu no sava gara pār visu miesu’ (Ap. d. 2:17)‘tad ikviens, kas piesauks Kunga vārdu, tiks izglābts’ (Ap. d. 2:21). Ikviens... visi cilvēki... - lūk, atbilde! Mērķis? - parādīt šiem nepakļāvīgajiem jūdiem, atnākušiem no visām pasaules malām, ka evanģelijs ir paredzēts arī ļaudīm, kas dzīvo visās pasaules malās. Tādā veidā, Pāvils secina, ‘mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem’(1. Kor. 14:22). Pāvils, Svētā Gara vadībā, ar neapšaubāmu precizitāti atklāj šo neticīgo identitāti – jūdi – ‘Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz ŠO tautu’ (1. Kor. 14:21).

Viscaur Jaunajā Derībā runāšana mēlēs tika praktizēta tikai jūdu, kam tā bija paredzēta, klātbūtnē; pat tad, kad pagāni runāja mēlēs, tas kalpoja par zīmi tieši šai tautai – jūdiem. Tie bija jūdi un tikai jūdi. Nav neviena izņēmuma šim likumam. Iedomājos, ka šeit jums varētu rasties jautājums: ‘Ja šī zīme bija tikai jūdiem, tad kāpēc pagāni Kornēlija namā un pats Kornēlijs runāja mēlēs?’ Atbilde seko nākamajos pantos – tas bija nepieciešams, lai Pēteris varētu dot atskaiti brāļiem – jūdiem, kuri vēl neatzina pagānu tiesības tikt glābtiem: ‘Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums’ (Ap. d. 11:15). ‘To dzirdējuši, viņi norimās’ (Ap. d. 11:18). Šis pēdējais teikums norāda, cik ļoti neticīgos jūdus tracināja glābšanas sludināšana tautām. Savukārt runāšana mēlēs šai tautai bija nenoliedzama zīme, ka viņu Dievs pieņēma svešas tautas tikpat labprātīgi kā tīrasiņu Izraēla bērnus. Šis izsauciens norāda mums, ka viņiem nācās sākumā ar pārsteigumu un tad ar apbrīnu secināt, ka ‘Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā’ (Ap. d. 11:18). Kornēlijs bija šīs zīmes nesējs, bet zīme bija paredzēta šai tautai.

Šķiet, mežonīgajos rietumos ir kāds populārs kovbojs (sava veida rietumu Robins Huds), kuru filmā attēloja Stīvs MakVīns. Šis Žozs Rendals, līdz tam bija apšaubāma persona, bet ārkārtas situācijā tika pēkšņi iecelts par šerifu. Kā panākt to, lai novada iedzīvotāji, īpaši – likumpārkāpēji – notic, ka viņš tagad pārstāv likuma autoritāti? Slavenā šerifa zvaigzne, zīme viņa jaunajam amatam un aicinājumam, tika piesprausta pie viņa krūtīm.

Tāpat arī Kornēlijs ar neapstrīdamu zīmi, dievišķīgi piespraustu pie viņa valodas (Ap. d. 10:46), pierādīja neticīgajiem izraēliešiem, ka pagāns, kāds viņš bija, arī varēja gūt debešķīgo aicinājumu tikt izglābtam. Viņš kļuva par pilntiesīgu Dieva bērnu, līdzīgi atgrieztajiem jūdiem, kā rakstīts: ‘Viņš nāca pie savējiem (jūdiem), bet tie viņu neuzņēma. Bet, cik Viņu uzņēma, tiem (Kornēlijs), Viņš deva varu kļūt ar Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam’ (Jņ. 1:11-12).

Gadījums Efezā (Ap. d. 19:1-7), kur divpadsmit mācekļi vienlaicīgi sāka runāt mēlēs, nav izņēmums. Šie ļaudis nebija Kristus mācekļi, bet gan jūdi – Jāņa Kristītāja mācekļi un bija kristīti viņa kristībā, kas bija paredzēta jūdu tautai.

Noticējuši Kristum, pieņēmuši Jēzus un Svētā Gara kristību viņi kļuva par vienu miesu (1. Kor. 12:13) ar atgrieztajiem pagāniem. Šī saplūšana nonāca tik tālu, ka pagānu valodas brīnumainā kārtā pārņēma viņu valodu, lai slavētu Izraēla Dievu, kurš nu arī viņiem kļuva par visu tautu Dievu. Viņiem bija nepieciešama šī mēlēs runāšanas zīme, lai saprastu jauno pasaules kārtību, kādu Dievs noteica glābšanai.

7. Jēzus un mēles

Mani visvairāk izbrīnīja tas, ka mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, mūsu svētais piemērs, nekad nerunāja mēlēs! Viņam, kurš bija sasniedzis Gara pilnību un kuram bija visas Gara dāvanas, šķietami nebija šīs dāvanas, un neizskatās ka Viņam tā būtu bijusi nepieciešama. Viņš nerunāja par šo dāvanu, un šķiet, ka arī to nemeklēja. Ja runāšana mēlēs tiešām būtu tāda, kādu to bieži attēlo, Jēzum tā noteikti būtu bijusi nepieciešama. Viņam, kurš tik daudz lūdza, raudādams, kurš bieži gavēja, kurš sludināja glābšanu cilvēku pūļiem, kurš pagura dziedinādams slimos. Šis nenoliedzamais mēlēs runāšanas piemēru trūkums Jēzus dzīvē lika tik ļoti vilties dažiem mēlēs runāšanas doktrīnas aizstāvjiem, ka tiem nācās pakļaut sevi Rakstu sagrozīšanai pašiem sev par pazušanu (2. Pēt. 3:16).

Daži cenšoties atbildēt citu konfesiju pārstāvjiem teica: “
Ja Jēzus nekad nerunāja mēlēs, tad tas bija tādēļ, ka Viņš bija perfekts. Un tā kā Viņš bija perfekts, viņam nebija nepieciešams iedvesmot un celt sevi, runājot mēlēs.”

Uz šo prasmīgo manevru mēs varam atbildēt ar vienkāršu jautājumu: “Kāpēc tam Kungam, kurš bija perfekts, bija nepieciešams pieņemt Jāņa Kristītāja grēku nožēlas kristību? Viņam taču nebija nepieciešams nožēlot grēkus?”

Viņš to darīja mūsu dēļ, jo mums vajag zināt, kas ir nepieciešams.

Tātad, ja Dieva Dēls nekad nerunāja mēlēs, tas bija tāpēc, ka viņš zināja, ka gandrīz nevienam no Viņa draudzes nekad nebūs nepieciešams runāt mēlēs.

Ja runāšana mēlēs būtu veids, kā Svētais Gars stiprinātu un atjaunotu cilvēku, kā daži apgalvo, tad Jēzum tiešām šī dāvana būtu bijusi nepieciešama vairāk nekā jebkuram citam. Viņš bieži bija fiziski noguris. ‘Kādēļ,’ sev jautāju, ‘Jēzus nekad sevi neatjaunoja runādams mēlēs?’ Ja nepieciešams runāt mēlēs mājās, pašam priekš sevis, vai draugu pulkā, tad kāpēc Viņš nekad to nav darījis? Kāpēc viņš nelūdza mēlēs laikā, kad tik daudz ļaužu nāca pie Viņa, lai tiktu dziedināti? Kāpēc Viņš nepielietoja runāšanu mēlēs, kad izdzina dēmonus, ja mēles ir labākais palīglīdzeklis šajā praksē? Kāpēc Viņš nedziedāja mēlēs, kad kāpa Eļļas kalnā (Mk. 14:26)? Kāpēc līdz ar eņģeļiem nerunāja viņu mēlēs, kad redzēja tos paceļamies un nolaižamies uz sevi (Jņ. 1:51)? Kāpēc, sev jautāju, Viņam nebija šīs dāvanas? Kāpēc Viņš nemēģināja šo zīmi dot saviem mācekļiem, lai Viņa mācība varētu labāk izplatīties?

Lasot 1. vēstules Korintiešiem 12 nodaļu, es atradu deviņas gara dāvanas:

1.       gudrības vārds;

2.       pravietošana;

3.       zināšanu vārds;

4.       ticība;

5.       dziedināšana;

6.       brīnumu darīšana;

7.       garu pazīšana;

8.       dažādas mēles;

9.       mēļu tulkošana.

Mūsu Kungam bija visas šīs dāvanas un Viņš visas tās arī izmantoja, izņemot runāšanu mēlēs un mēļu tulkošanu. Varbūt Dievs liedza Kristum šo vērtīgo dāvanu? Varbūt atņēma Viņam to? Vai šī dāvana bija nepieejama Jēzum? Vai Viņš nebija pietiekami garīgs, lai to saņemtu? Vai Viņš nebija to pietiekami uzcītīgi meklējis? - Visi šie apgalvojumi ir neiedomājami un robežojas ar herēzi. Ir skaidrs, ka Jēzum Kristum bija Svētais Gars bez mēra (Jņ. 3:34). Ja Viņam bija šī dāvana, tad kādēļ neizmantoja to? Vienkārši tāpēc, ka tā nebija nepieciešama... Bet kāpēc?

Vai ir iespējams, ka cilvēkiem, kuri bija pie Jēzus, nebija nepieciešams šo zīmi redzēt, ja visiem pārējiem bija šāda nepieciešamība? Vai Jēzus tiešām varēja būt sasniedzis Gara dāvanu pilnību bez šīs dāvanas? Šie jautājumi radīja lielāku nemieru nekā visi citi man apkārtesošajos cilvēkos. Kļuvu līdzīgs velnēnam, kurš pastāvīgi izvilka no savas tabakas brīnum-dozes pārsteiguma jautājumus, kuri iedvesa šausmas! Mani jautājumi bija tādi, uz kuriem neviens nevēlējās atbildēt. Vēlreiz man nācās vērsties pie Dieva un gaidīt atbildi no Svētā Gara. Atbilde pati uzpeldēja no Svētajiem Rakstiem. Tā iederējās visu četru evaņģēliju kontekstā.

Atbilde uz šiem ‘kāpēc?’

Jēzus ļoti reti pameta Palestīnas robežas. Viņa evanģēlijs izplatījās tikai starp Izraēla zudušajām avīm (Mt. 10:6). Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem: ‘Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās’ (Mt. 10:5). Viņa mācība bija tikai jūdiem un izslēdza cittautiešus, jo tās pasauli aptverošais aspekts joprojām bija apslēpts. Vēl netika runāts par tautām, dzimtām, ciltīm un valodām. Nekas, vai gandrīz nekas no Viņa teiktā nenorādīja uz vispasaules vērienu. Mēļu zīmei vēl nebija jēgas pastāvēt un parādīties. Tajā laikā vēl nekas nevarēja saniknot jūdus un izsaukt viņu greizsirdību pret pagāniem dāvāto žēlsirdību, jo par to vēl netika runāts. Jēzus tikai vienā vietā piemin runāšanu mēlēs. Tieši Savas kalpošanas beigās Viņš saka: ‘runās jaunās mēlēs’ (Mk. 16:17). Īpaši atzīmējams, ka Viņš par to runā tieši pēc frāzes ‘Ejiet pa visu pasauli’. Pazīstamie Jēzus vārdi: ‘visai radībai’ atver ceļu runāšanai mēlēs. Jūdu nacionālisma šaurās robežas draudēja tikt pārrautas. Bet Jēzus zināja, ka šī tauta darīs visu, lai Labā Vēsts netiktu sludināta citām tautām svešās valodās. Tātad, Viņš dos “šai tautai” caur saviem mācekļiem pienācīgu zīmi, kuru Viņš pats, savā gudrībā, nekad nevēlējās izmantot un neuzskatīja par nepieciešamu izmantot. Atbilstoši iepriekš sacītajam, redzam arī pretēju tendenci pagānu pilsētās – Atēnās un Maltā. Viņi neatradās “šīs tautas” – jūdu klātbūtnē, kas nikni pretotos viņu glābšanai. Tur runāšana mēlēs nebija nepieciešama. Līdzīgi arī mūsdienās jūdu tauta vairs nepretojas pasaules glābšanai un tādēļ runāšana mēlēs vairs nav nepieciešama.

Tas ir tik vienkārši

Bībeles skaidrojums, ka zīme runāt mēlēs bija paredzēta tikai jūdiem, satrauca dažus no maniem labākajiem draugiem. ‘Kāpēc,’ viņi man jautāja, ‘šī zīme nevarēja būt arī paredzēta neticīgajiem pagāniem?’ Atbilde ir vienkārša. Jaunajā Derībā aprakstīti divi vienlīdz nozīmīgi notikumi: Pētera parādība (Ap. d. 10:9-16), kura pilnvaroja viņu doties pie pagāna Kornēlija, un dāvana runāt mēlēs.

Ko nozīmēja šis lielais palags, kurš nolaidās no debesīm, pilns ar nešķīstiem dzīvniekiem? Ko simbolizēja šie nešķīstie dzīvnieki, kurus Pēteris nekad nebūtu aizticis, jo ievēroja Mozus likumu (4. Moz. 11)? Mēs visi to zinām. Viņi simbolizēja visus nejūdus, tātad, tautas ar svešām valodām. Grūti iedomāties, ka šī parādība varētu būt paredzēta kādam, kas nav jūds, jo tieši jūdiem bija jāiemācās neuzskatīt par nešķīstiem tos, kurus Dievs ir noteicis par šķīstiem. Pēteris šo parādību saprata tik labi, ka vēlāk varēja arī citiem to mācīt.

Runāšanai mēlēs ir tieši tāda pati nozīme. Pēterim bija nepieciešama šāda parādība tāpēc, ka viņš bija jūds un viņam piemita iedzimta neticība pagānu glābšanai. Tāpat arī citiem jūdiem, kas pretojās pagānu tautu glābšanai, bija nepieciešama tāda zīme, kā runāšana mēlēs. Šī zīme, tāpat kā trīskāršā parādība, ko redzēja Pēteris, mācīja viņiem, ka tagad viņu Dieva glābšana bija paredzēta ‘jebkuram’ un ‘ikvienam’ un ikkatrai radībai, un visām mēlēm (tas ir visiem pagāniem – Ap. d. 2:17,21).

Kādi no maniem draugiem, kuri līdz šim uzskatīja, ka runāšana mēlēs bija par zīmi arī pagāniem,  satraucās, kad tiem teicu: “Iedomāsimies, ka angliski runājošs cilvēks brīnumainā kārtā, Svētā Gara iedvesmots sāktu runāt franču valodā. Vai tas pierādītu jums, ka evaņģēliju beidzot drīkstat sludināt otrpus Atlantijas okeānam, vai vismaz ārpus angļu ietekmes zonas? Protams, ka nē! Visi to zina jau sen. Zīme jums būtu galīgi bezjēdzīga.’ Nē, Svētais Gars necīnās kā gaisu sizdams (1. Kor. 9:26). Parādība, ko redzēja Pēteris netika nepārtraukti atkārtota. Trīs reizes pēc kārtas viņa atkārtojās, pēc tam: ‘trauks tūlīt tika pacelts debesīs’ (Ap. d. 10:16). Tas pats notika arī ar mēlēm. Svētais Augustīns nepārprotami apgalvo, ‘...šī zīme tika dota, ar mērķi paziņot, (ka evaņģēlijam jātop sludinātam visām tautām), pēc tam - izzuda.’ (skat. Sv. Augustīns 9. nodaļa). Vai Svētajam Garam šodien ir nepieciešams runāt eskimosu valodā, lai mēs zinātu, ka Dievam viņi nav nešķīsti? Hadsonam Teiloram, tāpat, kā visiem citiem misionāriem, tas nebija nepieciešams, lai tie apustuliskā izbrīnā (Ap. d. 11:18) secinātu, ka Dievs mīl arī ķīniešus un pieņem gan viņus, gan viņu valodu. Kristiešiem mūsdienu pasaulē nav nepieciešama ne Pētera parādība, ne runāšana mēlēs, ne arī kāda cita līdzīga zīme, lai viņus pārliecinātu par šo lielo patiesību. To vairs neviens neapšauba.

Līdzības

Iepriekš minēju, ka Pētera parādība ir ļoti līdzīga runāšanai mēlēs. Mums jāsaprot, ka saturs ir vienāds, atšķiras tikai veids kādā tas tiek pasniegts. Ņemot vērā šo atšķirību, mēs pamanām ka šīm divām zīmēm piemīt vairākas ievērojamas kopīgas īpašības, kuras neparādās pie citām Gara dāvanām.

Parādība tika rādīta ticīgajam, tomēr norādīja uz viņa neticību. Līdzīgi arī runāšanu mēlēs praktizēja ticīgie, bet tā norādīja uz viņu neticību.

Parādība bija zīme apustuļiem, kuri neticēja to cilvēku glābšanai, kuri nerunāja viņu valodā. Pētera parādība un Kornēlija runāšana mēlēs pamudināja apustuļus teikt: ‘Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā’ (Ap. d. 11:18).

Parādība atkārtojās noteiktu daudzumu reižu, bet viņas nozīmi mēs atceramies katru reizi, kad lasām Apustuļu Darbu 10. un 11. nodaļu. Līdzīgi arī runāšana mēlēs bija Svētā Gara ierobežota (1. Kor. 13:8), bet tās nozīme mums tiek atgādināta katru reizi, kad lasām Svētos Rakstus.

Parādība attiecās personīgi tikai uz šo (jūdu) tautu. Tāpat arī runāšana mēlēs bija paredzēta šai tautai (1. Kor. 14:21).

Parādība apstiprināja jūdiem, ka glābšana darbojas arī ārpus Izraēla tautas un ka evaņģēlijs attiecas uz visiem cilvēkiem. Tāpat arī runāšana mēlēs apliecināja jūdiem, ka glābšanai jāizplatās visā pasaulē un ka Dievs izlies savu Garu pār visu miesu (Ap. d. 2:17).

Parādība paskaidro Jaunās Derības vispasaules un visu valodu mērogu. Tāpat arī runāšana mēlēs atklāj Izraēla tautai, ka evaņģēlijs izplatījās ne tikai starp Izraēla atbalstītājiem, bet starp it visiem cilvēkiem (Ap. d. 2:21).

Parādībā redzētais neturpinājās, bet tika uzvilkts atpakaļ debesīs. Tāpat arī runāšana mēlēs neturpinājās, bet tika paņemta (1. Kor. 13:8).

Parādība kļuva pilnīgi skaidra tikai Kornēlijam atgriežoties pie Dieva. Līdzīgi arī runāšana mēlēs kļūst skaidra tikai tad, kad cilvēki, kas runā barbariskās un svešās valodās, citiem vārdiem sakot – pagāni - sāka atgriezties.

Parādība būtu nevietā draudzē, kurā visiem zināms žēlastības vispasaules mērogs. Tāpat arī runāšana mēlēs nebija zīme ticīgajiem (1. Kor. 14:22) un tātad ir nevietā starp viņiem.

Pēteris tika personīgi ‘celts’ caur parādību. Kādā veidā? Tikai caur tiešo šīs parādības nozīmi. To citādāk nevar saprast. Tāpat arī tos, kuri runāja mēlēs, acīmredzami ‘cēla’ nozīme, kas izpaudās caur šo zīmi. Tādā veidā viņiem tika atklāta šī jaunā ideja, ka Gars tika izliets pār visu miesu  un visām mēlēm, un, ‘ak, noslēpums’, ka ‘pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem’ (Ef. 3:6).

Parādība Pēterim atkārtojās trīs reizes. Būtu neiedomājami, ka reiz saprasta, tā būtu jāatkārto visu viņa kalpošanas laiku. Runāšana mēlēs apustuļu un jūdu kristiešu draudzēm parādās trīs reizes – Apustuļu darbu 2., 10. un 19. nodaļā, līdz tās nozīme tika kārtīgi izprasta, un tad vairs neturpinājās.

Sekojošais arguments, kā redzams, noved pie absurdiem secinājumiem:

Ja runāšana mēlēs ir joprojām aktuāla arī mūsdienās, tad aktuāla ir arī Pētera parādība. Ja viena zīme mums ir jāmeklē, tad kāpēc ne otra? Kuram mūsdienu draudzē, kas sastāv no visām tautām, ciltīm un valodām, nepieciešams, lai tiktu rādīta zīme, kas apliecina, ka Kristus miesa sastāv no visām tautām, ciltīm un valodām?

Tātad, secinām, ka parādība ar nešķīstiem dzīvniekiem Pēterim mācīja to pašu, ko jūdiem (kuri negribēja ticēt, ka glābšanas ceļš, kas ved pie Izraēla Dieva ir atvērts arī pagāniem) mācīja runāšana mēlēs, kas brīnumainā kārtā izpaudās ar Svētā Gara palīdzību.

Balstoties uz nemainīgo Svēto Rakstu klinti, līdz ar Apustuli Pāvilu apliecinu, ka runāšana mēlēs, tāpat kā Pētera parādība bija ‘šai tautai’ (1. Kor. 14:21). Šie jūdi ne tikai nicināja citas valodas un atteicās ticēt viņu glābšanai, bet arī piepildīja savu grēku mēru, kavējot ikvienu, kurš vēlējās sludināt glābšanu pagāniem (1. Tes. 2:16).

Apgrūtinošā skaidrošana

Pirmajā vēstulē Korintiešiem 14:22 Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, māca mūs, ka zīme runāt mēlēs nav ticīgajiem, bet neticīgajiem. Tad, nākamajā pantā, viņš raksta tieši pretējo. Virspusēji skatoties šķiet, ka Svētais Gars nonāk sev pretrunā, teikdams: Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?’ (1. Kor. 14:23). Neviens vēl nav spējis man izskaidrot šo neatrisināmo paradoksu. Tiešām, ja neticīgie gan 22., gan 23., gan 24. pantā sastāv nešķirojot no jūdiem un pagāniem, pretruna nav atrisināma. Problēma izzūd, ja pieņemam, ka Pāvils domāja par diviem neticīgo veidiem.

22. panta neticīgie tiek identificēti 21. pantā, ‘Svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu un tomēr tā Man neklausīs.’ Tie ir jūdi. Zīme bija viņiem.

Pārējie neticīgie, 23. panta klausītāji – nemācīti ļaudis, kuri nesaprata – tie bija vienkāršie ļaudis un nevis šī tauta. Citiem vārdiem sakot, viņi bija Korintas pagāni. Mēlēs runāšanas zīme nebija paredzēta viņiem. Tieši to Svētais Gars šeit saka.

Šāds skaidrojums novērš pretrunu un apstiprina, ka runāšana mēlēs, ko pagāni, protams, nesaprata, nebija paredzēta viņiem, bet gan šai tautai – jūdiem. Zīmei vajadzēja viņus vest pie ticības, ka tagad ļaudis ar dažādām valodām var tikt iekļauti Kristus Miesā, tas ir draudzē. Noslēdzot, gribu norādīt uz pravietošanu, par ko runā 24. un 25. pants. Lai arī tā bija paredzēta ticīgajiem, tomēr to vienlīdz labi saprata arī neticīgie, jo pravietots tika viņu pašu valodā. Pravietošana tik ļoti ietekmēja neticīgos, ka tie lūdza piedošanu par saviem grēkiem, piedzīvoja dziļu grēka apziņu un pat krita pie zemes, liecinot, ka starp viņiem ir Dievs.

Aklums

Ar izbrīnu vēroju, cik lielā mērā ienaidnieks spēj aptumšot dažu kristiešu garīgās acis šajā tik vienkārši aptveramajā mācības jautājumā. Nesen uzdevu dažus jautājumus kādiem jaunatgrieztiem ticīgajiem, kuriem vēl nebija dziļu zināšanu Rakstos. Pēc tam uzdevu tos pašus jautājumus trim, astoņus, deviņus gadus veciem, bērniem. Ļoti lēnām nolasīju viņiem liecību par Pētera parādību no Apustuļu darbu 10. nodaļas. Jautāju viņiem, ko tie sapratuši no lasītā. Pēc neilgas, bet saprotamas vilcināšanās, viņi sniedza man pareizas atbildes, kuras varētu apvienot vienā teikumā: parādība palīdzēja Pēterim saprast, ka viņš drīkstēja iet pie pagāniem un sludināt tiem glābšanu.

Ja tiem, kuri nav mācīti Rakstos, un pat bērniem bez īpašām zināšanām ir skaidra Pētera parādības nozīme, kāpēc vecāki kristieši, kuri apgalvo, ka ir Svētā Gara vadīti, Kurš ‘vada mūs visā patiesībā’, nespēj aptvert tik ļoti līdzīgās zīmes – runāt mēlēs – nozīmi?

Jāpiemin, ka frāzē ‘runāt mēlēs’, parādās vārds ‘mēles’, kurš visu izskaidro. Pētera parādības atstāstā, kam ir tieši tāda pati nozīme, vārds ‘mēles’ neparādās. Manuprāt, tikai akluma gars var noslēpt viņiem to, kas ir pašsaprotams.

Kāpēc ir tik daudz Dievam sekojošu cilvēku, kas nespēj saprast Svētā Gara skaidrojumu, kurš, piemēram, saka:

1.       ‘Kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2).

2.       ‘Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem’ (1. Kor. 14:22).

3.       Šī zīme bija paredzēta jūdu tautas neticīgajiem (1. Kor. 14:21,22).

Šos tekstus saprast ir vieglāk, nekā Jāņa 3:16 vai Rom. 3:23, un tomēr viņi nesaprot.

Vai var uzdrošināties teikt, ka viņi negrib to saprast, lai ‘neatgrieztos un netiktu dziedināti’ no šiem maldiem.

Kāpēc tikai jūdiem?

Atsaucoties uz manu nešaubīgo, Pāvilam līdzīgo ticību, ka runāšana mēlēs tāpat kā Pētera parādība attiecās tikai uz ‘šo tautu’, kāds varētu man satraukti jautāt: ‘Kāpēc tikai jūdiem?’ - Tāpēc, ka Svētais Gars mūs māca (Rom. 9:4-5), ka izraēliešiem pieder dēla tiesības, godība, derības un bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi.

Glābējs pirmkārt nāca tieši pie viņiem un lai glābtu viņus. Apustuļi bija jūdi. Patiesībā, arī pirmā draudze sastāvēja no jūdiem. Viss bija izraēliešu rokās. Tādēļ paši dedzīgākie no viņiem, ar Pēteri priekšgalā, izvairījās dalīt Labo Vēsti ar pagāniem, kuru valodas viņi uzskatīja par barbariskām. Runāšana tieši šajās nīstajās svešajās mēlēs un Pētera parādība bija divas zīmes, caur kurām Dievs vēlējās pārliecināt šo tautu (jūdus), ka evaņģēlijs paredzēts visai pasaulei. Tādā veidā Viņš gribēja vest viņus pie ticības šim lielajam noslēpumam, ka caur Jēzu Kristu, pagāni (valodas) un jūdi kļūst par vienu Miesu (Ef. 3:6). Šīm divām zīmēm bija jāizsaka tikai tas, un nekas cits. 

8. Pieredze

Tātad, pats Pāvils, ar savu nesatricināmo, Svētā Gara iedvesto loģiku, sagādāja man grūtības. Tomēr, šajā jautājumā man palika vēl divas aizsardzības līnijas: liels bunkurs un neliels nocietinājums. Mans bunkurs bija frāze no Rakstiem, kas deva man cerību, ka Pāvila nešaubīgo apgalvojumu ‘tas nerunā cilvēkiem’ varētu nedaudz mīkstināt viņa paša citāts no Vecās Derības: ‘Es runāšu ar šo tautu...’ (1. Kor. 14:21). Savās pārdomās pieņēmu, ka, tā kā Dievs ar mēlēs runāšanas zīmi uzrunā neticīgos, tad vēstījums, kas teikts runājot mēlēs, tiek adresēts cilvēkiem. Manu cerību mūžs bija īss – mans bunkurs bija mīnēts un uzsprāga pats no sevis. Protams, ka ar šo zīmi Dievs uzrunāja jūdus. Tomēr, kaut arī pati zīme uzrunāja jūdus, mēlēs runātie vārdi bija adresēti tikai un vienīgi Dievam.

Reiz kāds armijas ģenerālis uzaicināja mani viesoties viņa ofisā un liecināt viņam par savu ticību. Kad es atnācu, uzgaidāmajā telpā jau gaidīja vairāki cilvēki. Es tiku aicināts ieiet pirmais. Sarunājos es tikai ar ģenerāli, bet mana ārpus rindas ieiešana kabinetā pie viņa bija zīme visiem, ka man tiek izrādīts īpašs pagodinājums. Tāpat arī bija ar runāšanu mēlēs. Pagānu mēles, saņēma privilēģiju viesoties Kungu Kunga privātajās telpās. Šīs mēles bija adresētas tikai un vienīgi Dievam, tomēr kalpoja par svarīgu zīmi arī citiem.

Paskaidrojums

Laikā, kad mana Bībeles izpratne vēl bija bērnišķīga, kad biju apmierināts ar netiešiem uzskatiem, svešu ideju vēju mētāts, atkarīgs no citu ietekmes, neapgrūtināju sevi, pētot Bībelē, vai tas, ko man saka, tiešām atbilst patiesībai (Ap. d. 17:11).

Balstoties uz Rakstu vietu par Vasarsvētkiem, es neizvērtējot pieņēmu mācību, ka mēles bija dotas kā tiešs saziņas līdzeklis ar cilvēkiem. Šajā gadījumā ārvalstniekiem bija tik dažādas valodas, ka lingvistisks brīnums bija nepieciešams, lai tie varētu saprast, ko Dievs vēlējās teikt. Man teica, ka ar vienu valodu nepietiktu, tāpēc mēlēs runāšanas brīnums bija nepieciešams. Tomēr, kad atvēru Bībeli, biju ļoti pārsteigts, atklājot, ka visi šie ārvalstnieki nebija vis pagāni, kas atnākuši uz Vasarsvētku dienas svinībām Jeruzalemē, bet gan jūdi no citām tautām, kuri runāja aramiešu valodā tikpat labi kā savā dzimtajā (Ap. d. 2:5, 14, 23)!

Kāpēc bija nepieciešamas tik daudz mēles (15. pants), ja šī notikuma mērķis bija sludināt ļaudīm. Vēl jo vairāk – no sekojošajiem pantiem noprotam, ka ar vienu valodu būtu pieticis. Ja vēlamies atrast vēstījumu cilvēkiem, mums tas jāmeklē Pētera uzrunā, nevis runāšanā mēlēs. Rakstu vieta skaidri parāda, ka visi saprata, ko Pēteris teica, runādams vienā valodā, nevis mēlēs. Tā kā visi saprata šo valodu, būtu bijis lieki tulkot šo runu 15 citās valodās. Pilnībā pietika ar vienu. Kāds tad bija iemesls šīm 15 svešajām mēlēm?

Atbildi, kas ļāva man apvienot visas iepriekšminētās idejas, sniedza apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmā rakstīdams tekstu: ‘Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2). Atsaucoties uz Lūkas liecību no Apustuļu darbu 2. nodaļas, šie cilvēki runāja ar Dievu piecpadsmit mēlēs, lai tas kalpotu par zīmi jūdiem (1. Kor. 14:21), īpaši, tiem jūdiem, kas bija nākuši no piecpadsmit valstīm, kas minētas šajā Rakstu vietā. Šī zīme viņiem liecināja, ka viņi vairs nekontrolēja piekļuvi pie Dieva un ka Dievs vairs neuzskatīja ebreju valodu par pārāku, un ka ebrejiem turpmāk nebija ļauts uzskatīt par nešķīstu to, ko Dievs šķīstījis (Ap. d. 10:15).

Otrā bruņošanās līnija

Sāku mēģināt aizstāvēt savu nelielo nocietinājumu. Saucu to par ‘nelielu’, jo tas bija ārpus Bībeles. Tas bija pieredzes forts, par kuru, kā zināms, mūsdienās runā pat vairāk nekā par Dieva Vārdu. Tomēr nav nekā tāda, pret ko būtu jāizturas ar lielāku piesardzību un uzmanīgāk, nekā pret pieredzi. Tieši tāpēc nevēlējos izmantot pieredzi kā argumentu šajā grāmatā. Tā ir pārāk līdzīga plūstošajām smiltīm.

Uz mana rakstāmgalda atrodamas divu veidu grāmatas. Pirmās ar dažādiem liecību stāstiem apkopo pierādījumus tam, ka mēlēs runātais vēstījums patiešām ir vērsts uz cilvēkiem. Otrās ar daudz pretēja rakstura liecībām atmasko šo praksi. Šajā pieredzes un negatīvās pieredzes lauciņā spēki ir vienādi. Tāpēc es vēlos turēties pie principa ‘Sola Scriptura’ (tikai Raksti).

Esmu ticis pieminēts vairākos pravietojumos mēlēs. Protams, neesmu vienīgais, kam ir bijusi šāda pieredze. Daži var pat liecināt par kaut ko, kas viņiem bijis teikts un ir precīzi piepildījies. Šādas pieredzes ir nenoliedzamas. Kāds no maniem draugiem man teica: “Es dzirdēju pravietojumu mēlēs, kurš attiecās uz mani, un tas piepildījās!” Mēs visi esam dzirdējuši par šādām “patiesībām”. Tā kā pravietojums piepildījās, mēs uzskatām, ka runāja debesis. Bet vai varam par to būt pārliecināti? Debesis runā arī caur Rakstiem un Raksti ir pretrunā šādai pieredzei. Pieredze apgalvo, ka debesis runā mēlēs uz cilvēkiem, Bībele saka, ka tieši cilvēks uzrunā debesis (1. Kor. 14:2). Kuram taisnība, Dievam vai pieredzei? Šķiet, Ījabs saskārās ar līdzīgu dilemmu, kad teica ‘augstāk par sevi turēju Viņa mutes vārdus’ (Īj. 23:12 JT). Pieredze! Tā ir vienmēr klātesoša mūsu dzīvē, tomēr tā maz ko pierāda.

Pat okultisms!

Kādreiz pat horoskopi piepildās! Miljoniem ļaužu ir gatavi par to liecināt. Tā ir pieredze. Notre Dame de la Garde katedrāles sienas Marseļā apkārtas ar daudzām plāksnītēm, uz kurām rakstītas pateicības, par brīnišķīgām atbildēm uz lūgšanām. Tā ir pieredze. Džīna Diksona (Jeane Dixon) pareģoja dažus apbrīnojami patiesus notikumus, piemēram, Džona E. Kenedija slepkavību. Vai tad kruķi, kas uzkārti Lurdas pilsētas grotā, apstiprina doktrīnu par Marijas iestāšanos par ticīgajiem? Tā taču arī ir pieredze. Zīlējot var atrast pazaudētu priekšmetu, kas atrodas simtiem jūdžu no zīlnieka, kurš zīlē, vienkārši šūpojot svārstu virs kartes. Tā ir pieredze. Un kad zīlnieks diagnosticē slimību nemaz neveicot izmeklējumus, vai tas nepierāda šādas pieredzes autentiskumu? Tūkstošiem cilvēku tic šādām lietām un tās praktizē, tāpēc, ka viņu pieredzes šķiet tik reālas, ka traucē ieraudzīt, ka patiesībā tā ir zīlēšana un okulta prakse.

Tikai Raksti

Tomēr, kādu laiku turpināju sev atgādināt, ka mūsu patiesības meklējumi sakņojās gan garīgajā pieredzē, gan Rakstos! Pastāvīgi nāca prātā Rakstu vieta: ‘Tavi vārdi ir patiesība’ (Jņ. 17:17). Ārpus Dieva Vārda, velns var mums pievest veselu pieredzes vezumu un var pat izlikties par gaismas eņģeli (2. Kor. 11:14), lai pasludinātu mums dažāda veida viltus ‘patiesības’. Ja ticam, ka visur, kur vien atrodams kāds mazums patiesības, runā Svētais Gars, kā mums būtu jāuztver Apustuļu Darbu 16. nodaļa? Tur, pilsētā Filipos, kāda jauna meitene, kurai bija īpaša pravietošanas dāvana, sāka sekot diviem vīriem, kurus viņa agrāk nekad nebija sastapusi. Viņa sauca skaļā balsī ikvienam, kurš bija gatavs klausīties, ka šie vīri bija dzīvā Dieva kalpi, kas sludināja glābšanas ceļu (Ap. d. 16:17). Arī tā ir pieredze. Tomēr tas bija dēmons, kurš runāja un Pāvilam nācās to izdzīt. Visu to laiku, kamēr sieviete varēja sludināt šīs patiesības, viņa bija maldu gara saistīta. Tikai tad, kad viņa vairs neko nevarēja pareģot, viņa nokļuva patiesības Garā!

Un faraons

Pieredze! Faraonam tās bija tik, cik vien varēja vēlēties! Viņa burvji pārvērta ūdeni asinīs, pavairoja vardes un pārvērta zižļus čūskās (2. Moz. 7). Tā bija autentiska patiesība. Tāpat arī patiesa bija sievu pieredze un liecība, kas aprakstīta Jeremijas 44:17, 18: ‘Mēs labāk darīsim to, kas mums pašiem tīk, – kvēpināsim debesu ķēniņienei un laistīsim viņai lejamos upurus, kā esam darījuši, mēs un mūsu tēvi, mūsu ķēniņi un mūsu augstmaņi Jūdas pilsētās un Jeruzalemes ielās, tad mēs būsim sāti maizes, mums būs labi un ļauna mēs neredzēsim!’. Kas to var noliegt? Kas nosaka, kur ir patiesība un kur ir maldi, mūsu personīgā liecība vai Dieva Vārds? Kad Dievs paziņo, ka mēlēs runājošie nevēršas pie cilvēkiem, tad ko mums vajadzētu atzīt par patiesību  - šo Vārdu, vai liecību, kas ir tam pretrunā?

Man nācās veikt izvēli starp pieredzi un Vārdu. Šī izvēle nebija viegla, tomēr visbeidzot nostājos Rakstu pusē – pret visām šīm pseido-liecībām! Arī tev, lasītāj, nāksies veikt savu personīgo izvēli.

Ne cilvēkiem, bet Dievam (1. Kor. 14:2)

Pēc šīs izvēles, viegls bija ceļš no doktrīnas līdz pārbaudei. Iespēja radās ātri, pateicoties manai vēlmei visu pārbaudīt pēc Rakstiem. Par ‘izmēģinājuma trusīti’ kļuva kāds no maniem labākajiem draugiem – dedzīgs mācītājs, kurš aicināja mani teikt vairākas svētrunas savā draudzē. Viņš man pastāstīja par kādu sievieti draudzē, kura bija runājusi mēlēs personīgā sarunā ar viņu. ‘Viņas teiktajā’, šis mācītājs man teica, ‘es atpazinu vēstījumu, kas attiecās tieši uz mani’. 

Šī bija ideāla iespēja. Jautāju viņam: ‘Vai vari pamatot ideju, ka šī vēsts bija paredzēta tev, ja Bībele apgalvo: ‘Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2)? Tu taču neesi Dievs’. Tas viņam bija kā sitiens ar vāli. Viņš nespēja man atbildēt. Vai nu viņš nekad nebija lasījis šo tekstu, vai arī nekad nebija domājis, kā tas saprotams. Jutos apkaunots viņa vietā un man kļuva viņa žēl. Es viņam neteicu, ka runāšanai mēlēs, kas adresēta cilvēkiem, ir elles smarža. Tāpat arī neteicu, ka tā ir ilūzija, vai māņi. Es ļāvu viņam pašam secināt to, ka viņš bija saskāries ar acīmredzamu viltojumu. Katrs taču zin, ka likums nosoda pakaļdarinājumus. Vai tad viltojumi garīgajā sfērā ir mazāk nozīmīgi?

Kā attiekties pret visām šīm ‘runāšanām mēlēs’, kas izteic pravietojumus, aicinājumus, vai atklāsmes, tas ir, vēstījumu cilvēkiem? Tas ir tiešā pretrunā Svētā Gara mācībai. Kā var nepamanīt, ka tas ir viltojums?

Cits mans draugs, kādas Vasarsvētku draudzes mācītājs, sapratis šo patiesību, pieprasīja tās pielietošanu savā draudzē. Viņš un viņa draudze tika atšķirti no konfesijas, pie kuras agrāk piederēja. Kad izstāstīju šo notikumu kādam citam savam draugam, mācītājam, viņš nemaz neizskatījās pārsteigts par to. Viņš zināja par šo problēmu un teica man: ‘Kad šie Pāvila vārdi sāka izplatīties mūsu aprindās, tiem bija sprāgstošas bumbas efekts. Mēs nevarējām to pieņemt, jo nāktos atzīt, ka viss, kas notika mūsu dievkalpojumos līdz šim, bija nepareizs’. Citiem vārdiem sakot, ja vēlamies lai kļūda izskatītos kā patiesība, mums nekādā ziņā nav ļauts to labot! Tradīcija daudzkārt ņem virsroku pār Dieva vārdu... Diemžēl, draudzes vēsture cauri  gadsimtiem to parāda apkaunojošā un sāpīgā veidā.

Rakstu vietas mocīšana

Pat mūsu civilizētajā sabiedrībā pastāv apkaunojošā spīdzināšanas prakse. Tā tiek izmantota arī pret Rakstu vietām. Mocītāji pielieto jebkādus līdzekļus, lai izkropļotu vai sadalītu gabalos kādu tekstu piešķirot tam nozīmi, kas pretēja sākotnējai.

Atļaušos nelielu atkāpi, kas mums būs ļoti noderīga. Nav skaidrākas un grūtāk atspēkojamas mācības par to, kuru Pāvils atklāj, sakot: ‘Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus’ (1. Tim. 2:5). Pāvils vēlas pateikt, ka tā kā ir tikai viens Dievs, ir arī tikai viens starpnieks, Jēzus, un neviens cits. Romas Katoļu draudze pilnībā pārveido šo patiesību, parādot to caur citas Rakstu vietas, kas runā par kāzām Kānā Galilejā, prizmu (Jņ. 2:1-10). Tā kā Marija norāda savam Dēlam, ka viesiem ir beidzies vīns, gods par sekojošo brīnumu tiek piedēvēts Marijai, padarot viņu par starpnieci visām svētībām. Tādā veidā šī apustuļa mācība tiek apieta un atcelta.

Ar šādām metodēm var panākt, ka Bībeles teksti apliecina jebko, un drīz vien mēs radīsim leģionus ar lieliem un maziem starpniekiem. Ar nožēlu jāatzīst, ka arī tie, no kuriem gaidīju nopietnāku un stingrāku pieeju Rakstu skaidrošanai, pielietoja līdzīgas metodes. Tomēr, jāuzteic manus vasarsvētku brāļus par to, ka neviens no viņiem nemēģināja noliegt, ka runāšana mēlēs Apustuļu Darbu 2. nodaļā bija vērsta uz Dievu un ne uz cilvēkiem. Tomēr tiešo un kategorisko Pāvila norādījumu: ‘Kas runā mēlēs, runā nevis cilvēkiem, bet Dievam’ (1. Kor. 14:2) apslāpē balsis, kas cenšas pierādīt pretējo. Līdzīgi kā katoļi izmanto Rakstu vietu par kāzām Kānā, lai izmainītu, atceltu vai vājinātu Jēzu Kristu kā vienīgo starpnieku, Apustuļu Darbu 2. nodaļas fragments tiek izmantots, lai nepareizi skaidrotu Pāvila doktrīnu. Būtu jārīkojas tieši otrādi.

Filma palēninājumā

Vēlētos skatīties filmu ‘Trīs manipulācijas ar Apustuļu Darbiem’ palēninājumā.

Pirmā manipulācija : Ja mēlēs runāšanas fenomens tiešām būtu vērsts tikai uz Dievu, tad noteikti būtu ticis pielietots tieši Augšistabā (slepenajā kambarī).

Pirmā atbilde: Ikvienā sanāksmē, vai tas būtu toreiz Vasarsvētku dienā, vai mūsdienās, lūgšanas Dievam nav piesaistītas kādai slepenai vietai. Lūgšanas, slavēšana un pateicība ir vērstas uz Dievu tikpat publiski un redzami, kā mūsu sludināšana ir vērsta uz cilvēkiem.

Otrā manipulācija : tā kā cilvēki toreiz saprata teikto mēlēs, apustuļu vēstījums noteikti bija vērsts uz cilvēkiem.

Otrā atbilde : Sapulcēs, gan apustuļu laikā, gan mūsdienās, katram saprotams, kas tiek teikts lūgšanās, tomēr ir skaidrs, ka lūgšanas ir vērstas uz Dievu.

Trešā manipulācija : Viņi runāja skaidri un skaļā balsī, nevis čukstot.

Trešā atbilde : Tā notiek ikreiz, kad publiski lūdzam Dievu, vai tas būtu radio, televīzijā vai vienkārši brīvā dabā. Lūgšanas ir tikpat labi dzirdamas, kā mūsu sludināšana. Fakts, ka mūsu lūgšanas ir vērstas uz Dievu neattur mūs no tehnoloģiskas skaņas pastiprināšanas ar mikrofoniem un skaļruņiem, lai tās varētu saprast arī tie, pie kuriem nevēršamies ar šīm lūgšanām.

Nepieciešams precizējums

Pretēji tam, ko daži apgalvo, runāšana mēlēs Vasarsvētku dienā nevienu neveda pie grēku nožēlas. Savā nozīmē, līdzīgi mūsdienu slavas un pateicības lūgšanām, runāšana mēlēs vienkārši bija Dieva lielo darbu teikšana (Ap. d. 2:11) un Dieva noslēpumu paušana (1. Kor. 14:2). Protams, tas pievērsa pūļa uzmanību sekojošai Pētera svētrunai. Pie grēku nožēlas un ticības pūli veda tieši Pētera vēstījums, kas nebija runāts mēlēs. Ja runāšana mēlēs būtu vērsta uz cilvēkiem, tad kāpēc Pēterim vajadzēja pēc tās vēl sludināt? Vai pūlis nejautāja: ‘Ko tas nozīmē’ (Ap. d. 2:12)? Tas parādīja, ka viņi nesaprata mēlēs runāšanas nozīmi. Tieši vēstījums, kas sekoja, atklāja viņiem šīs zīmes nozīmi: ‘Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu’ (Ap. d. 2:17). Pār visu miesu vai, citiem vārdiem sakot, pār ikvienu valodu, visām ciltīm un visiem cilvēkiem. Tātad, redzam, ka mēlēs runāšanas dāvana izraisīja neatbildētus jautājumus, kamēr Pētera vēstījums deva atbildes un nomierināja pūli. ‘Šie vārdi sāpīgi iedzēla viņu sirdīs’ (Ap. d. 2:37) un noveda viņus pie grēku nožēlas, kā lasāms sekojošajos pantos.

Šie tūkstoši jūdu, kas tika izglābti caur Pētera svētrunu, varēja tagad atgriezties valstīs, no kurām bija nākuši, un liecināt par glābšanu Jēzū Kristū. Tāpat viņi varēja arī liecināt saviem ciltsbrāļiem, jūdiem, ka arī ļaudis no citām valodām var tikt glābti, un ka viņiem tagad ir vienlīdzīga pieeja pie jūdu Jehovas un tādā veidā viņi kļūst par brāļiem. Protams, viņiem vēl nebija skaidrs šī lielā noslēpuma apjoms, bet runāšana mēlēs sagatavoja viņus pieņemt evaņģēlija izplešanos pagānu pasaulē un nepretoties tai, kā to darīja citi jūdi.

Šie pirmie jaunatgrieztie, kuri noteikti būtu bijuši pret pagānu glābšanu, vairs nevarēja aizmirst šo stundu, kurā Svētais Gars runāja barbaru valodās pirmo reizi. Zīme bija acīmredzama. Dievs tik ļoti pieņēma pagānus, ka pat runāja viņu valodā. Turpmāk jūdiem bija jāsamierinās ar šo faktu. Neskatoties uz to vai viņiem tas patika, vai nē, Dievs savā suverenitātē nolēma visus – jūdus un cilvēkus ar svešām mēlēm – savienot vienā Miesā, caur Svētā Gara Kristību (1. Kor. 12:13). Mēlēs runāšana bija vienīgā tam atbilstošā zīme.

Izvēle

Atmiņā glabāju kādu sāpīgu notikumu. Kādu dienu mans kaimiņš, pieredzējis harizmātiskās kustības ‘Assembly of God’ mācītājs, aicināja mani piedalīties diskusijā par runāšanu mēlēs. Viņa pretinieks bija pilna laika kalpotājs darbistu (brāļu) draudzēs. Abiem diskusijas dalībniekiem priekšā uz galda stāvēja atvērta Bībele. Domāju, ka mans draugs – mācītājs – labi pārzināja savu paša doktrīnu, bet izrādījās, ka viņam pietrūka zināšanu. Ikviens arguments tika aizslaucīts it kā tam pāri būtu pārgājis virpuļviesulis.  Viņa pretinieks apbrīnojami labi pārzināja Bībeli. Jutos kā Stefana klātbūtnē, kura pretinieki ‘nespēja turēties pretī gudrībai un Garam, ar kādu viņš runāja’ (Ap. d. 6:10). Neatceros argumentus, kuri atbruņoja manu draugu un iespieda viņu stūrī, jo biju pārāk nepieredzējis, lai toreiz tos pilnīgi uztvertu. Bet tad, notika kaut kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Aizvēris Bībeli un nostūmis to malā, mans draugs teica: “Pēc Rakstiem jums ir taisnība, bet es nevaru noliegt savu pieredzi!” Šī aina mani vajāja ilgu laiku. Viņa rīcība izteica tik daudz – Bībele nolikta malā un pieredze izvirzīta priekšplānā. Mans draugs bija uzveikts pats savā cīņas laukā, un viņam nācās to atzīt. Viņam nācās izvēlēties starp pieredzi un Rakstiem – noliegt vienu un paturēt otru. Bībele tika upurēta pieredzei. Šis subjektīvisms, kurš izplatās tālu un ir iespiedies visos kristietības slāņos – subjektīvisms, kurš atbrīvojas no visa, kas tam traucē, pat ja tas ir Dieva Vārds. Subjektīvisms, kurš uzliek jauku biblisku etiķeti savai pieredzei. Tas viss tiek darīts ļoti profesionāli. Jaunatgrieztie un tie, kam nav Bībeles zināšanu tiek ātri piemānīti.

Dodoties mājās, biju noskumis par savu draugu un vēlējos viņu mierināt, ja es to varētu. Bet viņš nemaz neizskatījās satraukts. Viņš bija priecīgs un mierīgs. Galu galā, viņam bija pieredze un ar to viņam pietika. Viņš man atgādināja kādu katoļu priesteri, kurš reiz man teica: “Ja arī Bībele nerunā par šķīstītavu, tas nemaz mani neuztrauc. Mūsu draudze tai tic, un ar to man pietiek.” Līdzīgi kā draudze ieņem dievišķās autoritātes vietu šī priestera mācībā, arī pieredze manam draugam, mācītājam, bija svarīgāka nekā Svētie Raksti. Vienam draudze ir garīgā autoritāte, kamēr otram garīgā autoritāte ir viņa pieredze.

Arī pieredze

Runājot par pieredzes lauciņu, man patika stāsts, kurā vairākus cilvēkus pie atgriešanās veda mēlēs runātā skaidrojums, kas bija vērsts tieši uz viņiem. Es domāju, ka maldi nevar pievērst cilvēkus patiesībai. Tā kā viņu pieredze veda viņus pie Dieva, tai varēja būt tikai Dievišķa izcelsme. Tas šķita ļoti loģiski, tomēr šis skaidrojums mani neapmierināja. Pamanīju, ka jaunā verdzene, kura neapšaubāmi bija dēmonu apsēsta, varēja vest ļaudis Filipos, Grieķijā, pie atgriešanās, kad viņa teica par Pāvilu un Sīlu: ‘Šie cilvēki ir visaugstā Dieva kalpi! Viņi sludina jums pestīšanas ceļu.’ (Ap. d. 16:17). Šī sieviete, būdama Sātana pakļautībā, sludināja arī tīru patiesību. Bija nepieciešama visa Pāvila garīgā izšķirtspēja, lai atmaskotu šo sajaukumu. Bet vai šī patiesība, kas nākusi no pašiem elles dziļumiem, varēja attaisnot okultismu? Esmu saticis kristiešus, kuri man stāstīja, ka Jehovas liecinieki viņus pieveduši pie Bībeles. Tomēr viņu glābšana, kuru iesāka Jehovas Liecinieki, nekādā veidā nevar attaisnot šīs maldu sektas nepatiesās doktrīnas.

Apustulis Pāvils mums stāsta, ka daži sludināja evaņģēliju aiz dusmām, lai padarītu viņa saites smagākas. Šī sludināšana droši vien pienesa augļus, jo Pāvils teica: ‘Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts... es priecāšos’ (Fil. 1:15-18). Vai tad mērķis attaisno paņēmienus? Vai var attaisnot sludināšanu skaudības un sāncensības dēļ, to rezultātu vārdā, kādus šī sludināšana rada?

Lūk, opera!

Es pazinu kādu Dieva kalpu, kurš atgriezās pie Dieva teātrī. Viņš dzirdēja tur citātu no Bībeles, un turpat, Svētā Gara pārņemts, atdeva sevi Dievam. Ne tikai viņš vairāk nekad neatgriezās teātrī, bet arī nevienu nesūtīja tur rast glābšanu. Vai tad mērķis attaisno līdzekļus? Ļoti baidos, ka tieši tas ir šīs pasaules gars, kurš valda dažos kristiešos.

Džīns Bosts (Jean Antoine Bost) ‘Aziles de la Forces’ dibinātājs Beržerakā Francijā, bija mācītāja dēls. Reiz viņš apmeklēja operu ‘Melnais domino’. Izrādes laikā viņam pieskārās Dieva Gars, viņš nekavējoties izgāja un steidzās uz savu istabu, lai mestos uz ceļiem un atdotu sevi Dievam. Ja opera var dāvāt šādus skaistus augļus, kāpēc gan iesvētīšana nenotiek uz teātra skatuves? - Zaimošana! Bet vai tad šis nav tieši tas pats princips, ko vēlējos aizstāvēt, attaisnojot runāšanu mēlēs, pamatojoties uz kādiem retiem pozitīviem rezultātiem?

Kādu dienu mans draugs, pulkvedis Pestīšanas Armijā, atgriezās no Āfrikas un apmeklēja mūsu slavēšanas dievkalpojumu. Tajā viņš pagodināja to Kungu lingala valodā, rietumāfrikas dialektā. Sekojošajam skaidrojumam nebija nekā kopīga ar to, kas bija teikts viņa lūgšanā. Šī pseidoskaidrošana bija vienlīdz evaņģēliska verdzenes teiktajam no Apustuļu darbu 16. nodaļas.

Kāds no klausītājiem varētu tikpat labi šo skaidrojumu pielietot savā dzīvē. Tomēr neviens, Svētā Gara vadīts cilvēks, nevarētu attaisnot šādu viltojumu. Būtu nepieciešama sveša gara vadība.

Neparastais

Laikā, kad šis jautājums man vēl nebija skaidrs, es jau pamanīju, ka daži cilvēki kļuva nekontrolējami, runājot mēlēs. Viņi pievērsās praksēm, kādas apustulis Pāvils noteikti būtu stingri nosodījis. Reiz kāds brālis, kurš domāja, ka viņam ir dziedināšanas dāvana, vai vēlējās to par katru cenu iegūt, teica man, ka apvienojot roku uzlikšanu neveselajiem ar runāšanu mēlēs. Dīvaini. Es brīnījos, kā viņš varēja atrast piemēru Bībelē, kas attaisnotu šādu praksi? Kāds cits piedēvēja mēlēs runāšanai īpašu nozīmi, kad aizlūdza par apsēstiem cilvēkiem. Viņaprāt, garu izdzīšana kļuva daudz efektīvāka, ja to pavadīja runāšana mēlēs. Ļoti dīvaini. Vēl citi, kas šaubījās par savu glābšanu (saku to, bez nosodījuma), varēja būt pārliecināti par to, ka viņu grēki ir piedoti un viņi ir glābti tikai tāpēc, ka runāja mēlēs.

Ievēroju, ka veidi, kādos pielietoja runāšanu mēlēs bija daudzveidīgi un inovatīvi, tomēr tiem visiem trūka Dieva Vārda pamata. Vai tiešām apustulis Pāvils, kurš ārpus iepriekš minētā konteksta (neticīgie jūdi un tulkošana) noliedza runāšanu mēlēs ticīgo sapulcēs (1. Kor. 14:19) nebūtu sašutis, redzot šādu kropļojumu? Vai viņš nebūtu atkārtojis to, ko teica korintiešiem: ‘netopiet bērni saprašanā... saprašanā topiet pieauguši... mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem’ (1. Kor. 14:20,22)?

9. Lielais jautājums: kad?

Atgriezīsimies pie jau agrāk aplūkotās domas, ka runāšana mēlēs bija, kā Pāvils saka, zīme neticīgajiem jūdiem, ne pagāniem, jo Svētais Gars saka: ‘runāšu ar šo tautu’ (1. Kor. 14:21). Tā kā biju jau šo domu izklāstījis, nevēlējos vēlreiz sākt visu no sākuma, bet gan turpināt to attīstīt. Pakāpeniski nonācu pie satraucoša secinājuma. Jo labāk centos izprast savus uzskatus, jo, šķietami, vairāk tajos sapinos. Pie sevis domāju: “Tagad, kad draudze pārsvarā sastāv no pagāniem, neviens vairs nešaubās par tās universālumu. Kāds tad ir pielietojums šai zīmei mūsdienās un kam tā tiek dāvāta? Ir pagājuši gadu simteņi, kopš kādam ir bijusi nepieciešama šī zīme, lai pārliecinātu viņu, ka glābšana ir pieejama cilvēkiem no dažādām valodām – franču, šveiciešu, angļu, ķīniešu, zulu un citām. Neviens nav apšaubījis šo patiesību jau gadu simtiem. Tātad...!?”

Šī stingrā loģika mani veda tai virzienā, kurā nevēlējos iet. Kā cilpā noķerts zaķis, cenšoties izmukt, es to tikai savilku ciešāk. Katrs, kurš pazīst Svēto Garu, zina, ka Tas neatkāpjas, kamēr cilvēks pilnīgi padodas. Jeremija to pieredzēja. Viņš pretojās Dievam, bet beidzot teica: ‘Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani!’ (Jer. 20:7)

Apustulim Pāvilam, bibliskās loģikas meistaram, kurš runāja mēlēs vairāk nekā visi citi, kurš izgaismoja mēļu doktrīnu un tās robežas, nācās paziņot par nobeigumu runāšanai mēlēs. Visām labajām lietām reiz pienāk gals, vismaz šeit uz šīs pasaules. Tas ir tikpat loģiski, kā nojaukt zemākas nozīmes dzelzceļa sliedes, kad tiek atcelti attiecīgie vilcienu reisi. Tātad, Pāvils bija Svētā Gara iedvesmots, kad rakstīja: ‘valodas apklusīs’ (1. Kor. 13:8). Saglabāt zīmi, kura vairs nevienam neko nenozīmē, būtu tāpat kā atstāt apbraukšanas zīmes uz ceļa, kur remontdarbi sen jau pabeigti.

Atradu Jaunajā Derībā pakāpeniski regresējošu kārtību, kas bija gan nozīmīga, gan apgrūtinoša:

1.       Apustuļu Darbu 2. nodaļa – visi runā mēlēs,

2.       1. vēstules korintiešiem 12. nodaļa – ne visi runā mēlēs,

3.       1. vēstules korintiešiem 13. nodaļa – mēles norims.

Lūk, tas ir jautājums!

Jā, mēles norims, bet kad? Lūk, tas ir jautājums! Līdz šim biju jau zaudējis kādas pāris cīņas, precīzāk – trīs. Pamatojoties uz Bībeles mācību, es pieņēmu, ka:

·         runāšana mēlēs nekādā gadījumā nevarēja būt vērsta uz cilvēkiem, un ja to šādi praktizē, tas ir viltojums,

·         šī zīme, kas norādīja, ka glābšana bija pieejama visiem cilvēkiem, bija dota tikai un vienīgi neticīgajiem jūdiem,

·         tā bija zīme neticīgajiem izraēliešiem, zīme par glābšanas universalitāti, un ka šī zīme bija paredzēta tikai viņiem,

·         pastāv tikai viens runāšanas mēlēs veids, ne divi, kā Rakstu virspusēja skaidrošana to apgalvo.

Jāatzīst, ka lai arī šīs cīņas bija zaudētas, es tās uzskatīju par uzvarām. Neuzskatīju šīs patiesības par sava veida Trojas zirgiem. Patiesība nepaverdzina, tā atbrīvo. Neskatoties uz to, mani atklājumi Rakstos biedēja dažus no maniem draugiem un viņi sāka atsvešināties no manis. Tomēr, man bija ļoti daudz kā kopīga ar maniem brāļiem. Pat ja man būtu pieejams īsts Trojas Zirgs, es to būtu sūtījis atpakaļ – turp, no kurienes tas nācis. Es biju nolēmis cīnīties līdz galam, izmantojot visu munīciju, kas man bija pieejama.

Svētais Augustīns

Sāku pievērsties vēsturei, kaut arī ne vienmēr uzticos līdzekļiem ar kādiem tā sarakstīta. Tas, ko biju cerējis atrast agrīno draudzes tēvu rakstos, nebija atrodams. Jānis Zeltamute un svētais Augustīns (354-430) savos Rakstu komentāros saka, ka šī dāvana beigusies jau viņu laikā. Lūk, kā izteicies Augustīns savā darbā ‘Mācības no Pirmās Jāņa vēstules’:

‘tās bija zīmes, kas bija piemērotas tam laikam. Tās bija paredzētas lai liecinātu par Svētā Gara nolaišanos uz cilvēkiem ar dažādām valodām, norādot, ka Dieva evaņģēlijam jātiek sludinātam visās zemes valodās. Šī zīme tika dota, lai kaut ko pateiktu, pēc tam pazuda’.

Tātad, to, kas man bija tik ilgstoši un grūti jāapgūst, sv. Augustīns uzrakstīja jau pirms kādiem 1700 gadiem! Viņa mācība, kā pats par to pārliecinājos, bija pašsaprotama. Agrīnās draudzes sastāvā, jau pat apustuļu laikā, jūdu īpatsvars sāka aizvien vairāk mazināties  un palielināties sāka to skaits, kas runāja citās valodās. Tātad draudze kļuva aizvien vairāk pārliecināta par glābšanas universālumu. Kad tas tika pilnībā pieņemts, nebija vairs palicis neviens, kurš būtu jāpārliecina, ka Dievs tik ļoti mīlēja ‘pasauli’, ka Jehova nebija tikai Izraēla, bet bija arī citu tautu Dievs. Tātad, ne šai ‘harizmai’ (dāvanai), kas bija šīs patiesības zīme, ne tās praktizēšanai, nebija vairs iemesla pastāvēt. Tāpēc Dievs viņu paņēma. Tāpat Viņš darīja arī ar Svētā Gara iedvesmotajiem Dieva Vārda rakstniekiem. Vairāk nekā deviņpadsmit gadsimti ir pagājuši, kopš Jānis pabeidza rakstīt Atklāsmes Grāmatu, un nevienam nav tikusi piešķirta ‘harizma’ kaut ko pielikt Rakstiem. Dievs paņēma šo dāvanu. Ir, protams, daži ietiepīgie, piemēram, Džozefs Smits, autors, kurš vēlējās pievienot Rakstiem savu ‘Mormoņu’ grāmatu. Jaunās Derības rakstīšana arī bija Gara Dāvana. Tomēr šai dāvanai nebija turpinājuma. Visi tam piekrīt, izņemot dažus ‘apgaismotos’. Visi, to starpā arī mani brāļi no Vasarsvētku kustības.

Svētā Gara kristība

Mācība, ka runāšana mēlēs ir neapstrīdama Svētā Gara kristības zīme tika satricināta tās pamatos. Mēlēs runāšanas zīme apstiprina vienīgi to, ka Svētā Gara kristība patiešām iekļauj jūdus un ne-jūdus vienā Kristus Miesā. Lūk, ko Pāvils saka: ‘Arī mēs esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi’ (1. Kor. 12:13).

Kāpēc? Šis jautājums man nedeva mieru. Atbilde bija tieši man priekšā: ‘Vienā garā kristīti’ (1. Kor. 12:13). Tos, kuri neticēja vai pretojās grieķu pievienošanai Kristus miesai, pārliecināja mēlēs runāšanas zīme. Biju ļoti pārsteigts, kad pamanīju, ka kristība ar Svēto Garu ne pavisam nebija tas, ko biju iedomājies. Es tiku mācīts, un man to bez gala atkārtoja, ka caur šo kristību tika atvērta piekļuve Svētā Gara dāvanām. Tomēr, lūk, vienīgais pants Bībelē, kas runā par Svētā Gara kristības mērķi, paziņo man, ka šī kristība bija tādēļ, lai veidotu vienu miesu, kas sastāv no jūdiem un grieķiem!

Vai es pareizi izlasīju?

Man nācās lasīt šo pantu vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka biju to izlasījis pareizi. Tas bija īstais mērķis: ‘kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi’ (1. Kor. 12:13), tātad, lai veidotu vienu miesu no jūdiem un grieķiem. Beidzot sapratu, ka caur šo kristību Svētais Gars izdzēsa naidu starp šiem cilvēkiem, nojauca sienu, kas viņus dalīja un lika viņiem nošķirties vienam no otra. Viņš sapludināja tos vienā tautā, vienā ķermenī – Kristus draudzē.

Līdzīgi tam, kā dažādas vīnogas no dažādiem vīnogulājiem tiek vienotas vienā vakarēdiena svētību kausā, tāpat arī Svētā Gara vīna spiede vieno cilvēkus no dažādām valodām vienā unikālā cerībā (Ef. 4:4-6). Cik svētīgi bija piedalīties lielās sapulcēs, kur cilvēki no dažādām rasēm, ar dažādām ādas krāsām un dažādām kultūrām kopīgi dzied slavu Tam Kungam. Tieši to Pāvils sauc par Svētā Gara kristību: ‘... vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi...’ (1. Kor. 12:13). Gribētu paturpināt, gan franči, gan angļi, gan spāņi, gan afrikāņi... Aleluja! Mēs paši esam kā zīme, kā pierādījums mēļu pievienošanai Dieva starptautiskajai draudzei.

Neveiksmīga divcīņa

Kā varat redzēt, man piemīt paukotāja daba. Man patīk gūt punktus. Tomēr, duelī ar mani, Pāvils bija guvis vairāk punktus, nekā es. Nomanīju, ka lai sevi galīgi neapkaunotu, man vajadzēja uzlabot savu aizsardzību, kā arī gūt kādus punktus savā labā. Šajā mirklī Pāvils un mēlēs runāšanas pretinieki bija iespiedušies dziļi manā teritorijā. Bija pienācis laiks pretuzbrukumam ar pārsteiguma paņēmieniem, kādus biju pataupījis tieši šādiem gadījumiem. Biju savā piedurknē noslēpis kādu triku un manam lokam bija vairākas stiegras. Piekrītu, ka Bībele saka, ka mēlēs runāšana beigsies, bet kad? Šajā pašā Rakstu vietā Pāvils saka, ka arī praviešu dāvanas un atziņa izbeigsies (1. Kor. 13:8). Punkts! Ja pirmās divas nav beigušās, kāpēc lai trešā pazustu? Punkts! Vai jums nešķiet, ka būtu dīvaini paturēt divas un vienu izbeigt? Punkts! Es krustoju zobenus ar mēlēs runāšanas pretinieku un biju pārliecināts, ka nolikšu viņu uz lāpstiņām. Tomēr man nepaveicās. Viņš bija īsts musketieris. Paņēmiens, kam bija jānogāž mans pretinieks bija neveiksmīgs un pavisam drīz sajutos kā cālis uz iesma. Viņš mani apcepa.

Zināšanas un pravietojumi

Ļoti ātri sapratu, ka laikā, kad Jaunā derība vēl nebija sarakstīta, kad pravietojumi un zināšanas vēl nebija iemūžināti Svētajos Rakstos, agrīno draudžu sapulcēs tika spontāni pravietots un sludināti gudrības un atziņu vārdi (1. Kor. 12:8). Pāvils atsaucas uz to, sakot: ‘Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums... To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni’ (Ef. 3:3-4). Bet, kad šīs atziņas un pravietojumi tika apkopoti Jaunajā Derībā, šīs divas dāvanas beidzās. Kopš tā laika “atziņas” un “pravietojumi” guva citu raksturu. Tie nav nekas cits, kā pirmo pravietojumu un atklāsmju skaidrojumi un interpretācijas, kas nekad neko jaunu nepieliek tam, kas jau uzrakstīts. Ja Svētā Gara iedvesma netšķirtos no tās, kas bija apustuļu laikā, šos ‘pravietojumus’ vajadzētu pievienot Bībelei. Tā mormoņi rīkojās ar Džozefa Smita ‘Jaunās pasaules plāksnēm’. Un, ņemiet vērā, tās pat ir no zelta! Tikai mormoņi redz tām nozīmi. Citiem ir savi iedvesmoti pravieši, vai mācītāji, kuri ‘nekad nekļūdās’ un tā ir viena pazīme, kas ir raksturīga visām sektām. Šie raksti tiek pielīdzināti Bībelei un, visbeidzot, pat aptumšo Tās autoritāti un mācību.

Ir arī tādi pravieši, kā Agabs, kurš paredzēja lielu badu (Ap. d. 11:28). Bet tie nemaz nelīdzinās praviešiem, par kuriem Pāvils saka: ‘Nams uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus.’ (Ef. 2:20). Atziņas un pravietojumi ir pamats, kam neviens neko nevar pievienot. Ikviens kristietis var piebalsot Pāvilam, ka atziņas un pravietojumi izbeigsies. Un tie arī beidzās, kopā ar pēdējām rindiņām, ko uzrakstīja Atklāsmes grāmatas autors. Dr. Skofīlds to apkopo šādi: “Jaunās Derības pravietis bija Svētā Gara iedvesmots sludinātājs, caur kuru, kamēr vēl nebija uzrakstīta Jaunā Derība, tika sludinātas jaunas atklāsmes par šo jauno glābšanas laikmetu.” (Skofīlda Bībeles komentāri par 1. Kor. 14:1) Lūk, ko nozīmē: ‘...kad nāks pilnība...’ (1. Kor. 13:10). Dieva Vārds pilnīgs un pabeigts, ir galējais pilnības punkts. Kā rakstīts: ‘Es redzēju, ka pat visām pilnīgām lietām ir gals, bet Tavi baušļi ne ar ko nav ierobežoti.’ (Ps. 119:96).

Akls aklam ceļu rāda

Līdzīgi daudziem citiem biju pārliecināts, ka mēlēs runāšanas beigas saistāmas ar ‘pilnības iestāšanos’. Man to teica un atkārtoja tik daudz reižu, ka es tam noticēju pats to nepārbaudīdams. Ja reiz tā ir uzrakstīts, tad tai jābūt patiesība. Tas šķita tik acīmredzami. Tomēr mani sāka pārņemt aizdomas, nolēmu pats izlasīt, ko Svētais Gars saka par šo tēmu. Kāds šoks! Izšķirošais sitiens nāca no paša Pāvila, nevis no mana ‘musketiera’. Sašutis secināju, ka kārtējo reizi esmu ticis pievilts.

Patiesībā, Svētais Gars nekur Bībelē neapgalvo, ka mēles izbeigsies līdz ar pilnības iestāšanos. Atklāju šo viltojumu pavisam vienkārši – uzmanīgi un bez steigas lasot Dieva Vārdu. Viss bija skaidri uzrakstīts šajos pantos, kurus bieži nepareizi citē un pielieto negodīgi. Kad vēlreiz izlasīju 1. Kor. 13:8-10, pamanīju... Labāk lasīsim visi kopā. Sāksim ar 8. pantu. ‘...praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.’ Tas ir ļoti skaidri uzrakstīts. Nākamie divi panti mums stāsta par to, kas tieši izbeigsies, kad iestāsies pilnība.  Uzmanīgi izlasīsim 9. pantu: ‘Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība (praviešu dāvanas)...’. Kur ir mēles? Tās nav minētas šajā pantā. Mēs, izrādās, esam tie, kuri tās pieliekam, lai liktu sev noticēt, ka tās turpināsies, vismaz, tik ilgi, kamēr iestāsies pilnība. Tātad, mēlēs runāšanas dāvana nav saistīta, kā pārējās divas, ar pilnības iestāšanos. Pāvils to nekad nav teicis. Tieši pretēji, viņš saka, kā esam vairākkārt redzējuši, ka mēļu dāvana beigas saistāmas ar kaut ko galīgi citu – mērķa sasniegšanu, kura dēļ Dievs deva šo dāvanu. Šis mērķis tika pilnā mērā sasniegts, kad visi atzina, ka arī pagānu tautas var iemantot Jehovas glābšanu tikpat labi kā ‘šī tauta’. Kad šim faktam noticēja visa pasaule un neviens vairs to neapšaubīja, mēļu dāvana vairs nebija nepieciešama. Un tieši tas, kurš dzīvoja laikā, kad mēļu dāvanas pastāvēšana bija pilnīgi pamatota un kurš izmantoja šo dāvanu vairāk un labāk nekā visi citi, tieši viņš ir tas, kurš, Svētā Gara vadībā, mums saka: ‘Mēles norims’, citā tulkojumā: ‘Vairs neturpināsies’.

Šīs ‘ugunīgās mēles’ nodzisa nevis tādēļ, ka iestājās pilnība, bet gan tādēļ, ka aptrūkās viņu vienīgās degvielas – šīs tautas klātbūtnes, un īpaši viņu neticībai, kas lika viņiem pretoties citu tautu glābšanai. Zvaigznes, kā visiem zināms, ir redzamas un noderīgas vienīgi naktī. Tās pazūd, kad uzlec Saule. Tāpat notika arī ar runāšanu mēlēs. Šī zīme bija noderīga tikai tik ilgi, kamēr neizzuda Izraēla neticības tumsonība, kas pretojās tautu glābšanai. Dāvana sāka izdzist, gluži vienkārši, tad, kad izgaismojās pagānu aicinājums. Tā pienāca gals manai pretestībai.

Līdzīgi daudziem citiem, mēģināju skaidrot 10. pantu: ‘...kad iestāsies pilnība...’, šādā iespējamā variantā: ‘kad nāks pilnīgais’. Savukārt ‘pilnīgais’ manā uztverē bija Tas Kungs. Uz mirkli pieņemsim šo uzskatu. Tad, lūk, 8. pants cenšas mums pateikt, ka pravietošana, atziņas un runāšana mēlēs apstāsies tikai ar Jēzus Kristus atkal atnākšanu. Kāpēc tad 13. pantā teikts: ‘Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība...’? Šīs dāvanas pretnostatītas tām trim, kuras ir pārejošas. Šīs trīs paliek, bet cik ilgi? Ir taču skaidrs, ka Kristum atnākot zudīs arī ticība un cerība (mīlestība, šķiet, ir izņēmums, jo tā ir mūžīga). Tātad, ja pravietošana, atziņa un mēles izzudīs ar Kristus atnākšanu, tad ticībai un cerībai arī būtu jāizzūd līdz ar tām. Pēc šīs loģikas tekstam būtu jāsaka: “Sešas lietas paliek, līdz atnāks Pilnīgais: pravietošana, atziņas, mēles, ticība, cerība un mīlestība!”

Bet Svētais Gars skaidro un precizē, ka tieši otrādāk, no šīm sešām tikai ticība, cerība un mīlestība paliek ilgāk un nezūd līdz ar atlikušajām trim. Tās trīs, tātad beidzās pirms izzuda ticība un cerība, pirms Kristus atnākšanas. Kad tad tieši tās izzuda?Lūk, secība:

Atziņas un pravietojumi izbeidzas ar pilnības iestāšanos, tas ir Dieva Vārda pilnīgu apkopošanu. Mēles apklusīs, kad tiks sasniegts to mērķis, tas ir kad pilnīgi tiks izgaismota patiesība par pagānu glābšanu un kad spriedums, ko tās nes sev līdzi, kritīs uz neticīgo Izraēlu.

Ticība un cerība nebeidzas, bet paliek līdz Kristus atnākšanai.

Mīlestība, kas ir lielākā dāvana, turpinās arī pēc Kristus atnākšanas, paliekot mūžīgi.

Kuģis grimst

Beidzot apzinājos, ka nav godīgi no manas puses strīdēties par mācībās niansēm, it kā es būtu šīs doktrīnas oficiālais aizstāvis. Mana doktrīna vairāk līdzinājās caurumainam kuģim, kurš gandrīz gatavs noslīkt. Līdz šim mans kuģis bija peldējis pa jūru, bet nu jūra bija iekļuvusi kuģī. Es centos aizlāpīt kādus mazus caurumus, kamēr viss borts bija sācis atdalīties. Zināju, ka man vajadzēja pēc iespējas drīzāk evakuēties no kuģa, bet biju pieķēries šai vecajai laivai. Tāda ir cilvēka sirds. Viņa pretojas Dievam un visiem pierādījumiem. Es biju drīzāk gatavs lūzt, nekā liekties. Tomēr, kāda nozīme varēja būt manai sakāvei, ja uzvar Dieva patiesība? Joprojām vēlējos ticēt, ka 1. Kor. 13. nodaļas noslēgums dāvā nelielu cerību, ka runāšana mēlēs varēja patiešām turpināties, tomēr vairs to neuzdrošinājos. Biju noguris strīdēties un skaldīt matus par to, ko Svētais Gars skaidri paziņo!

Zināju, ka arī frāzes: ‘kas bija nepilnīgs’ (1. Kor. 13:10), ‘kad kļuvu vīrs’ (13:11) un ‘bet tad – vaigu vaigā’ (13:12) nevarēs atjaunot mana kuģa peldētspēju. Raksti un to līdzības bija kļuvuši man tuvi. Es bez grūtībām sapratu, ka Pāvils, sakot: ‘tagad visu redzam mīklaini’, pāriet no nepilnīgas tagadnes uz tālu un izcilu nākotni: ‘bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts’. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka Pāvils to visu apvieno vienā teikumā. Ikviens centīgs Bībeles lasītājs būs pie tā jau pieradis. Kad Kungs Jēzus iegāja Nacaretes sinagogā, Viņš lasīja sekojošo tekstu no Jesajas: ‘Kunga Gars ir uz manis jo viņš mani ir svaidījis... pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu’ (Lk. 4:18-19). Viņš beidza savu lasījumu teikuma vidū. Viņš apstājās ar nolūku, jo starp pēdējo Viņa izlasīto vārdu un nākamo vārdu tajā pašā frāzē, ir vismaz 1950 gadu pārtraukums. Teikuma daļa, kuru Viņš izlasīja, attiecās uz Viņa pirmo atnākšanu, atlikusī teikuma daļa – uz Viņa otro atnākšanu godībā. Vai varam teikt, ka Viņa pirmā atnākšana notiks 20. gadsimtā tikai tāpēc, ka šie divi notikumi aprakstīti vienā frāzē? Tieši tā ar runāšanu mēlēs rīkojas tie, kuri saka, ka tā turpināsies līdz ieraudzīsim To Kungu vaigu vaigā, tikai tādēļ, ka šajā pašā nodaļā ir arī frāze, kas saka: ‘tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts’ . Negribu, lai mana Bībeles skaidrošana būtu tik ‘caurumaina’. Šādi argumenti ir Jehovas liecinieku cienīgi. Atstāšu tos tiem, kam patīk pielietot akrobātiskus paņēmienus Bībeles skaidrošanā.

Akrobātiski lēcieni

Lūk, tipisks piemērs. Kāds mans tuvs draugs, kurš pieņēma harizmātisko mācību, vēlējās par visu varu aizstāvēt runāšanu mēlēs. Viņš man teica: “Ja mūsdienās runāšana mēlēs ir tikai viltojums, tad tā nepastāvēja arī pirmajā gadsimtā un bija tikpat viltota, kā šodien, jo, ” viņš piebilda, “Dievs ir tas pats vakar un šodien, un mūžīgi.” Šeit mēs sastopamies ar lielisku piemēru tā sauktajam sofismam. Tikpat labi viņš varēja arī pateikt: “Ja vairs nav apustuļu, kuri raksta Bībeli šodien, tad viņu nekad nav bijis!”

Kā viņš, pielietojot šādu spriešanu var paskaidrot, ka Dievs, kurš nenožēlo savas dāvanas un paliek nemainīgs vakar, šodien un mūžīgi, vēl apustuļu laikā atcēla dažas zīmes un parādības? Atcerēsimies, ka Vasarsvētku dienā Svētā Gara nolaišanos pavadīja trīs zīmes:

1.       Liela šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma.

2.       Redzamas uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz visiem.

3.       Runāšana mēlēs (Ap. d. 2:2-4).

Skaidrs, ka pirmās divas zīmes vairs neturpinājās, kaut arī Dievs nekad neteica, ka tās izbeigsies. Vai būtu pareizi, atsaucoties uz Dieva nemainību, apgalvot, ka pirmās divas zīmes nekad neparādījās, jo tās mūsdienās vairs neeksistē? Tomēr, šķietami, atsaucoties uz šo pārsteidzošo skaidrošanas varoņdarbu, mums nāktos noliegt trešās zīmes izzušanu, par kuru vienīgo Dievs teica, ka tā pazudīs!

Nedaudz vairāk Bībeles zināšanu, lūdzu!

Daudziem visgrūtāk ir atzīt, ka dažas Gara dāvanas, kuras savulaik bija noderīgas draudzei varētu vairs nepastāvēt, kaut arī draudze turpina pastāvēt. Viņi saka: ‘Ja agrīnajai draudzei tās bija nepieciešamas, tad vēl jo vairāk tās ir nepieciešamas pēdējo laiku draudzei’. Šī loģika, kaut arī var izskatīties gudra, noliedz jebkādu domāšanu un Vārda zināšanas.

Diskusijā par šo jautājumu, kāds mans ļoti tuvs draugs citēja šos divus tik bieži dzirdētos pantus: ‘Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi’ (Ebr. 13:8) un ‘neatceļami ir Dieva žēlastības lēmumi un viņa aicinājums’ (Rom. 11:29).

Viņaprāt tas nozīmē, ‘Viss, ko Dievs saka Savā Vārdā, ir vienmēr aktuāls’.

Tad es jautāju, kāpēc viņš nav apgraizījis savus dēlus, nepienes upurus, ko Dievs ir noteicis Bībelē un neievēro neraudzētās maizes dienu?

Apdomājies, viņš bija spiests atzīt, ka runājis neapdomīgi. Kaut arī Dieva vārds ir mūžīgs, ir noteikti priekšraksti, kas mūsdienās vairs nav spēkā.

Tad viņš man teica: ‘Protams, ka dažas no Vecās Derības rakstu vietām vairs neattiecas uz mums, bet tas tā nav ar Jauno Derību. Tā taču rakstīta mums. Mums jāpieņem viss, ko Tā saka un visupirms jau Jēzus Kristus vārdi’.

Es atvēru Jauno Derību un lūdzu viņam paskaidrot Jēzus vārdus Mateja 10:5-6, kur Viņš sūtīja divpadsmit apustuļus un pavēlēja tiem: ‘Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm’. Šie vārdi mums māca, ka evanģelijs jāsludina tikai Izraēlam, bet ne pagāniem. ‘Vai tu šodien izpildi šos Jēzus vārdus?’, es viņam jautāju.

Kādu mirkli klusējis, viņš man atbildēja: ‘Par to es nekad nebiju domājis’.

Tā kā mēs abi ticējām, ka Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti, un ka pravietojot cilvēks, Svētā Gara iedvesmots, runāja vārdus, kurus Dievs viņam lika teikt, un nerunāja pats pēc savas gribas (2. Pēt. 1:21), es viņam jautāju, vai dāvana rakstīt Bībeles lapās gudrības vārdus un iedvesmotus pravietojumus, kas būtu tik noderīgi draudzes celšanai, joprojām pastāv? Bez vilcināšanās viņš atbildēja: “Nē!”

“Tātad,” es vaicāju, “tu tici, ka Dievs šo dāvanu ir paņēmis?”

“Jā,” bija viņa atbilde.

“Vai, tavuprāt, Bībelē runāts par to, ka šī dāvana ir beigusies?”

“Nē.”

“Un tomēr tu tici, ka tā ir beigusies.”

“Jā.”

“Tātad, tu tici, ka šī dāvana ir beigusies, kaut arī Bībelē nekur nav teikts, ka tā beigsies. Saki man, kāpēc tad netici, ka runāšana mēlēs ir beigusies, ja Bībele saka, ka mēles apklusīs?” (1. Kor. 13:8).

PIEZĪME: Daži cilvēki kļūdaini citē Jāņa Atklāsmes Grāmatas 22. nodaļas 18. pantu, cenšoties pierādīt, ka Svētā Gara iedvesma rakstīt Bībeli ir beigusies līdz ar Jāņa Atklāsmes Grāmatu. Šis pants runā tikai par “šīs grāmatas pravietojuma vārdiem”. Iemesls atklāsmju izsīkumam ir meklējams citur, bet tas neatbilst šīs grāmatas tēmai.

Manna, maize no debesīm

Ilgu laiku cīnījos ar domu, ka Dievs varētu noņemt Draudzei vienu vai vairākas Gara dāvanas. Bet man nācās pieņemt patiesību, ka vienīgi Dievs paliek nemainīgs, un ne viņa dāvanas. Dievs deva Jonam dāvanu – rīcina koku, dzīvu saulessargu, bet vēlāk viņš to atņēma, kaut arī Jonam šķita, ka viņam tas vēl bija nepieciešams (Jonas 4:7,8). Tomēr, zaudēdams augu, Jona nezaudēja savu Dievu. Dievs var noņemt kādu no Savām dāvanām, tomēr Viņš neatņem Savu klātbūtni.

Kā līdzība, bet ne kā absolūts pierādījums man noderēja stāsts no Izraēla vēstures. Kamēr Izraēla tauta klaiņoja tuksnesī, sešas dienas nedēļā viņi saņēma debesu dāvanu – mannu – maizi, kas nonāca no debesīm uz zemi. Ēģiptē viņiem nebija šīs dāvanas, kaut arī Dievs bija tur ar viņiem. Tuksnesī šī dāvana viņiem bija par zīmi, kas norādīja, ka Kānaānā viņus sagaida bagātas ražas. Šī zīme turpinājās 40 gadus. Tomēr, sākot ar mirkli, kad viņi iegāja apsolītajā zemē, manna vairs netika dota (Joz. 5:12). Dievs vairs nesūtīja maizi no debesīm. Kāpēc? - Tāpēc, ka viņi jau guva ražu no apsolītās zemes. Šī dāvana, kas bija kā zīme un nākošo svētību ēna, tika pārtraukta, kad apsolītais kļuva par realitāti. Apkopošu šo līdzību trīs punktos:

1.       Manna netika dota Ēģiptē tieši tāpat, kā runāšana mēlēs netika dota Kungam Jēzum Kristum viņa zemišķās kalpošanas laikā.

2.       Manna, nākdama no debesīm 40 gadu garumā tuksnesī, bija Kānaānas ražu vēstnesis, tāpat kā runāšana mēlēs pavēstīja jūdu tautai par pagānu glābšanu (Ap. d. 2:17-21).

3.       Manna neturpinājās, kad izraēlieši iegāja Kanaānā. Tāpat arī, saskaņā ar Pāvila teikto, runāšana mēlēs neturpinās, kopš acīmredzamā pagānu glābšana vairs netiek noliegta vai apstrīdēta.

Nobeigums

Pametot apšaubāmo salīdzināšanas lauciņu, mēs esam spiesti nonākt pie atziņas, kam piemīt gan doktrināls, gan absolūts raksturs.

Spriedums, kuru runāšana mēlēs (Jes. 28:11-13) pasludināja neticīgajam Izraēlam, dramatiski piepildījās sākot ar 70. gadu, romiešiem ieņemot Jeruzalemi un izkaisot jūdus pa visu pasauli.

Runāšana mēlēs pasludināja arī pagānu masveida pievienošanos draudzei, kas notika paralēli Izraēla nostumšanai un sodīšanai.  Zīme tika pilnīgi piepildīta tikpat pilnīgi kā mūsu glābšana tika piepildīta pie krusta. Saucot: ‘ir piepildīts!’ Jēzus izslēdza jebkādu šīs upura atkārtošanas iespēju. Tāpat arī Svētā Gara pravietojums ‘valodas apklusīs’ noliedz šīs dāvanas turpināšanos. 

10. Viņš ‘ceļ pats sevi’

Man atkal nākas atgriezties, pie tūkstoškārt citētās frāzes: ‘Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi’ (1. Kor. 14:4). Šis apgalvojums nav pretrunā ar iepriekš sīki apskatīto tēmu par valodu norimšanu. Ja runājam par šo tēmu vēlreiz, tad tikai lai ievietotu to vēsturiskajā kontekstā. Lielā mērā tas pats notiek, kad runājam par Svētā Gara iedvesmu Rakstu tapšanā – sakot, ka tā ir Dieva iedvesmota, mēs nepieļaujam, ka jaunas lappuses var tikt pievienotas jau uzrakstītajām.

Mēs esam apskatījuši, ka mēlēs runāšanas mērķis bija būt par zīmi neticīgajiem izraēliešiem, kuri pretojās pagānu izredzētībai. Tomēr toreiz man šī patiesība bija vien daļēji skaidra un sāku pārdomāt, vai tas bija vienīgais mērķis. Ja tas tā ir, tad būtībā gals runāšanai mēlēs... Bet, līdzīgi daudziem citiem, uzskatīju, ka runāšana mēlēs galvenokārt ir paredzēta, lai garīgi celtu tos, kuri to praktizē. Man to teica un atkārtoja tik daudz reižu, ka biju šo ‘piedziedājumu’ iemācījies no galvas. Šai stadijā, kad mana izpratne vēl nebija nobriedusi, uzskatīju, ka ar šo vienu tekstu būtu jāpietiek, lai apklusinātu tos, kuri noliedza mēlēs runāšanas dāvanas turpināšanos mūsdienās. Tā bija Gara dāvana, kas paredzēta sevis paša garīgajai celšanai. Pielietoju šo pantu ar triumfālu paaugstināšanos. Šis pants man šķita vienlīdz neapgāžams pantam: ‘tu esi Pēteris, un uz šās klints es gribu celt Savu draudzi’ (Mt. 16:18). Man kā katolim kopš dzimšanas, nācās mainīt savu viedokli par šo pantu. Šis ierocis, kuru savā eiforiskajā nezināšanā reiz uzskatīju par neapstrīdamu, izrādījās līdzīgs izmirkušai petardei – tikpat izmircis kā pants par kāzām Kānā, kurš arī vēstīja ko pilnīgi citu pretstatā Romas katoļu mācībai. Būdams jau iepriekš apdedzinājies ar līdzīgām kļūdām, nolēmu, ka būtu vērts pārbaudīt šī panta kontekstu, tas ir 12., 13. un 14. nodaļu 1. vēstulē korintiešiem. Tā es vēlreiz ļoti uzmanīgi sāku lasīt šīs trīs nodaļas no sākuma. Jutos tā, it kā spridzeklis būtu uzsprādzis man tieši rokās.

Vadošā ideja

Kas gan ir vadošā ideja, ko Pāvils cenšas pateikt šajās trīs nodaļās? - ‘citi ļaudis’ un ‘kopējais labums’. Vienmēr, katru brīdi apskatīts tiek CITU labums, CITU garīgā celšana, vadmotīvs vienmēr skan: ‘cits, citi’, dažādās variācijās un vārdos.

‘Ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam (citu) labumam...’ (12:7)

‘bet visi locekļi vienādi rūpētos cits par citu’ (12:25)

‘Bet, kas pravieto, tas runā cilvēkiem, lai viņus celtu, mudinātu un mierinātu’. (14:3)

‘...tas ceļ draudzi...’ (14:4)

‘...tā ka draudze tiktu celta...’ (14:5)

‘...kādu gan labumu es jums dotu...’ (14:6)

‘...kā tad būtu saprotama...’ (14:7)

‘...kas tad celsies...’ (14:8)

‘...kā tad lai saprot...’ (14:9)

‘...kas ceļ draudzi...’ (14:12)

‘...kā gan... zinās teikt: āmen!...’ (14:16)

‘...jo viņš nesapratīs, ko tu saki...’ (14:16)

‘...cits no tā netiek celts...’ (14:17)

‘...lai arī citus pamācītu...’ (14:19)

‘...viss lai notiek draudzes (citu) celšanai...’ (14:26)

‘...lai visi varētu mācīties...’ (14:31)

‘...lai visi varētu... saņemt uzmundrinājumu...’ (14:31)

Visā 13. nodaļā tiek runāts par mīlestību, kas galvenokārt ir auglis citiem, jo neviens augļu koks nenes augļus pats sev.

Bet tieši pa vidu šim universālajam altruismam, kas ir katras Svētā Gara dāvanas mērķis, parādās visspilgtākais egocentrisma piemērs, kādu esmu redzējis, ‘Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats SEVI’ (1. Kor. 14:4). Kāds zemiskums! Pielietot sev dāvanu, kuru Dievs dāvāja lai mēs varētu kalpot citiem! Cik egoistisks cilvēks var būt! Apustulis Pāvils noteikti runā nosodoši (Ebr. 8:8), kad viņš saka: ‘tas stiprina ticībā pats sevi’.Nost ar Gara Dāvanu laupītājiem. Kauns šiem Simsoniem, kuri vairāk sajūsminās par Garu, nekā piepildās ar To. Kā bērni, kam nav mēra sajūtas un veselā saprāta, viņi visu savāc sev!

Nosodījums

Ņemiet par piemēru praviešus, saka Pāvils. Lūk, piemērs, kam mums vajadzētu sekot. Protams, viņu dāvana garīgi pacēla arī viņus, tomēr viņi cēla ticībā arī citus; Viņi pravietoja citiem, ne sev. Kad acs skatās, caur aci redz visa miesa, ne tikai pati acs. Tā nepiesavinās gaismu, ko saņem, bet ļauj visai miesai to pielietot. Kāja neiet tikai pati sev, bet pārvieto visu ķermeni. Tātad, laikā, kad pēc dāvanas runāt mēlēs bija nenoliedzama nepieciešamība, tas, kurš visvairāk pārvaldīja šo dāvanu, aizliedza to pielietot ārpus tās pielietojuma mērķa (neticīgo jūdu klātbūtnes). Viņš nosodīja tos, kuri nepareizi izmantoja šo dāvanu, vai pielietoja to sevis celšanai. Mācītājs garīgi paceļ sevi, bet paceļ arī citus. Tāpat skolotājs, pasniedzot mācību materiālu, māca sevi, bet māca arī citus. Evanģelists, pielietojot savu talantu, ceļ ticībā pats sevi, bet tieši neatgrieztiem cilvēkiem ir no tā lielākais labums. Pāvils kā reiz pravietošanu pretstata runāšanai mēlēs (1. Kor. 14:4). Viena ceļ draudzi, kamēr otra ceļ vien sevi pašu. Turklāt, vienkāršam klausītājam runāšana mēlēs šķita barbariska (1. Kor. 14:11). Tātad, tas, kurš pravietoja, sasniedza savu mērķi; tas kurš runāja mēlēs, mērķi nesasniedza. Šī ‘sevis celšana’ nav nekas cits kā slikts garīgās dāvanas pielietojums, ko Pāvils nosoda. Un šī lielā teologa pārmetumam, kurš runāja mēlēs vairāk un labāk par visiem citiem, vajadzēja šokēt šos pļāpīgos korintiešus, kurus citā vietā viņš nosauc par ‘maziem bērniem’ (1. Kor. 3:1; 14:20).

Jutos ļoti vientuļš šajā atklāsmē. Man par priecīgu pārsteigumu, lasīdams Džona Stota grāmatu ‘Svētā Gara kristība un pilnība’, atklāju, ka viņa mācība bija līdzīga tai, ko esmu aprakstījis šajā nodaļā. Uzsvēris, ka sevis celšana neatbilst Jaunās Derības mācībai par garīgo pacelšanu, Stots turpina: “vai mums nenāktos atzīt, ka šī ir ļaunprātīga šīs dāvanas izmantošana? Ko gan mēs teiktu par profesoru, kurš tikai pasniegtu privātas lekcijas pats sev? Ko mēs domātu par cilvēku, kam ir dziedināšanas dāvana, bet kurš dziedina tikai pats sevi? Ir grūti attaisnot dāvanas pielietošanu savtīgos nolūkos, kas dota lai kalpotu citiem.”

11. Kur būtu jārunā mēlēs?

Šis jautājums lika man pārskatīt ļoti populāru ideju, ka mēlēs ir jārunā galvenokārt mājās. Šī ideja tiek piedēvēta Pāvilam, kurš it kā esot to teicis korintiešiem. Nolēmu apskatīt, ko Pāvils par to saka. Atkal mani piemānīja! Nevienā no Bībeles tulkojumiem šo pantu neatradu. Jutos kā mēģinot noķert vēju. Vienīgais, ko varēju atrast bija: ‘ja nav izskaidrotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam’ (1. Kor. 14:28). Tas, gluži vienkārši, bija pats elegantākais un kristīgākais veids, kā pateikt: ‘Aizveries!’ Bet nekur nav rakstīts par tādu runāšanu mēlēs, kuru drīkstētu praktizēt mājās sev pašam! Kur tad vajadzēja pielietot runāšanu mēlēs? Tā kā šī zīme bija paredzēta neticīgajiem jūdiem, varam loģiski secināt, ka tā būtu jāpielieto viņu klātbūtnē. Tur, kur šo zīmi varēja saprast, nevis tur kur neviens to nesaprata. Vislabākais piemērs atrodams Apustuļu darbu 2. nodaļā. Zīme tika rādīta jūdu vidū, kas bija atnākuši no 15 dažādām tautām, lai parādītu viņiem, ka Dieva izredzētība pieder visiem un izplatās pār visu radību. Tieši TUR – publiski – šī zīme tika dota, nevis draudzē, vai pie kāda mājās. Draudzē Pāvils labāk izvēlējās teikt piecus vārdus saprotamā valodā, nekā desmit tūkstošus citās valodās, kuras neviens nesaprata! Pāvils pēc aicinājuma bija pagānu apustulis. Tāpēc viņam, vairāk nekā citiem. bija iespēju runāt mēlēs veidā, kas patīkams Dievam. Sludinādams pagāniem, viņš regulāri nonāca konflikta situācijās ar neticīgajiem jūdiem un pat ar saviem ebreju ticības brāļiem, kas nepiekrita viņam šajā doktrīnas jautājumā.

Kad Pāvils saka: ‘Es runāju mēlēs vairāk par jums visiem’, viņš nerunā par teikto vārdu daudzumu. Viņš nesacenšas ar korintiešiem, jo tie krietni pārspēja Pāvilu tukšā pļāpīgumā. Prātīgi (1. Kor. 14:20) viņš runāja vairāk, nekā viņi, un ne tikai sev, bet neticīgu šīs tautas (kam zīme bija paredzēta) ausu un acu klātbūtnē (1. Kor. 14:22).

Visi zin, ka luksofori ir paredzēti tiem, kas pārvietojas pa ielām. Bet ko varētu padomāt par atbildīgajiem pār ceļu satiksmi, ja viņi savāktu visus luksoforus kādā rātsnama zālē, lai liktu tiem strādāt tikai savā labā? Ārpus krustojumiem un gājēju pārejām, luksoforu pielietojums būtu absurds. Tāpat, kam var kalpot mēlēs runāšanas zaļā gaisma mājās, starp četrām sienām, tālu no šīs tautas? Tās mērķis ir vēstīt: ‘Luksoforā deg zaļā gaisma. Visām pagānu tautām ļauts pievienoties Jēzus Kristus izpirkto saimei!’

Cits pierādījums

Kāds varētu man teikt: “Kad Pāvils saņēma Svēto Garu, kaut arī viņš bija jūds, tomēr nesāka runāt mēlēs. Tas viņam, kā arī Ananijam – citam jūdam, kurš atnāca viņam uzlikt rokas, būtu ļoti noderējis”. Bet tieši viņu gadījumā zīmei nebūtu jēgas, jo gan vienu, gan otru bija apgaismojis pats Kungs Jēzus, ka Viņa un Jehovas vārds pāriet pie ļaudīm no citām valodām, caur sekojošiem vārdiem: ‘Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Izraēla bērnu priekšā’ (Ap. d. 9:15) un: ‘Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no Viņa mutes, lai tu kļūtu Viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis’ (Ap. d. 22:14-15). Pāvils to zināja. Ananija arī to zināja. Šī zīme nebija nepieciešama, tāpat kā tā nav nepieciešama arī mūsdienās to priekšā, kuri zina, ka evanģelijs paredzēts visiem ļaudīm no dažādām tautām un dzimtām un ciltīm.  Ne Pāvils, ne Ananija kā arī neviens no mums vairāk neapšauba šo patiesību. Zīmei nebūtu jēgas.

‘Neliedziet runāt mēlēs’

Kāds brālis, kuram es visas šīs lietas biju izklāstījis, reiz man jautāja: ‘Kāpēc tad Pāvils teicis: ‘neliedziet arī runāšanu mēlēs!’ (1. Kor. 14:39)? - Tāpēc, ka neskatoties uz to, ka korintieši pārmērīgi un nevietā lietoja šo dāvanu, tā tomēr bija Gara dāvana, kuru Pāvils nevēlējās apspiest, bet gan kopt. Kamēr šī dāvana bija aktuāla, Pāvils nevarēja pilnībā aizliegt tās pielietošanu pie jebkādiem apstākļiem, vien tur, kur tā tika izmantota nepareizi.

Dievs nenožēlo dāvanas, kuras dod, kā redzams Simsona piemērā. Viņa milzīgais spēks arī bija Gara dāvana. Sava garīgā brieduma trūkuma dēļ, viņš ļaunprātīgi un nevietā pielietoja šo dāvanu. Tieši tāpat arī korintieši rīkojās ar runāšanu mēlēs. Gan lielais spēks Simsonam, gan mēles korintiešiem bija jāpielieto labākiem mērķiem, līdz Svētais Gars pārstātu dot šīs dāvanas. Pāvils neliedza Lūkam rakstīt Lūkas evaņģēliju un Apustuļu Darbus. Pāvils rakstīja vairāk Svētā Gara iedvesmotus Jaunās Derības Rakstus nekā jebkurš cits. Viņš var par Jauno Derību teikt: “Neliedziet To rakstīt”, tāpat, kā viņš teica “neliedziet” par runāšanu mēlēs. Turpināt rakstīt Svētos Rakstus, vai runāt mēlēs, ja Dievs pats ir teicis, ka šīs dāvanas izbeigsies, ir bīstami. Tas noved pie maldu mācībām.

Tiem, kas uzstāj, ka nedrīkst traucēt runāšanai mēlēs, neskatoties uz lielo pretpierādījumu daudzumu, es vēlos atbildēt ar kādu līdzību. Mēlēs runāšanu varam salīdzināt ar evaņģēlija sludināšanu. Nepietiek ar to, ka sludinām it visur, kur tas šķiet pieņemami un vērtīgi. Svētais Gars caur Pāvilu mūs māca, ka evaņģēlijs ir glābjošs tikai tad, ja ir patiesi un skaidri izstāstīts. 1. vēstulē Korintiešiem 15:1-4 šis skaidrojums ir ļoti precīzs:

‘Brāļi, es jums atgādinu evanģeliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis – citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem, un ka Viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem.’

Evaņģēlijs ir glābjošs tilts, kas ļauj mums šķērsot grēku upi. Tas balstās uz pieciem pīlāriem. Ja kāds no šiem pieciem pīlāriem tiek noņemts, glābšana nav iespējama, jo Svētais Gars mums māca, ka tas ir pats minimums, citādāk mūsu ticība ir veltīga. Patiesam evaņģēlijam, tātad, ir jāietver:

1.       Vēsti par Kristus nāvi par mūsu grēkiem (3. pants)

2.       Vēsti par Kristus augšāmcelšanos mūsu taisnošanai (4. pants)

3.       Labās Vēsts pasludināšanu (1. pants)

4.       Labās Vēsts uzņemšanu (1. pants)

5.       Nepārtrauktu dzīvošanu pēc Labās Vēsts principiem (1. pants).

Tikai tilts, kas stingri balstās uz šiem pieciem pīlāriem dāvā glābšanas garantiju (2. pants). Tieši tādēļ Svētais Gars piebilst: ‘...Ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludinājis – citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi.’ Citiem vārdiem sakot, otrais krasts (jeb ‘glābšanas krasts’) ir sasniedzams tikai tad, ja visi pieci pīlāri ir savā vietā. Ja trūkst kāda no šiem pīlāriem, tiltu nevar šķērsot.

Ja kāds tic, ka Kristus nomira, bet netic, ka Viņš augšāmcēlās no mirušiem (1. Kor. 15:12), veltīga ir viņa ticība, saka Pāvils, un tilts nav šķērsojams.

Ja kāds ticētu šiem pirmajiem diviem neatceļami svarīgajiem punktiem, bet nesludinātu tos (vai pasludinātu tos privāti, lai celtu tikai pats sevi), neviens netiktu glābts, jo Dievs saka ‘...kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?’ (Rom. 10:14).

Un visbeidzot, ja visi četri priekšnosacījumi tiek izpildīti, bet Labā Vēsts netiek neizdzēšami ierakstīta ikdienas dzīvē, neatlaidīgi sekojot Rakstu mācībām, tad Bībele saka, ka ticēts ir velti. Ja pieņemam tikai 4/5 no Evaņģēlija mācības, tas ir tikpat bezjēdzīgi, kā bēdīgi slavenais tilts ‘Pont d’Avignon’ kurš apstājas Ronas upes vidū. Šāds evaņģēlijs nevienu nevar aizvest līdz glābšanas krastam: tā vairs nav Labā Vēsts, bet gan viltus vēsts.

Tieši tāpat ir arī ar runāšanu mēlēs. To var pielīdzināt tiltam ar septiņiem pīlāriem. Šo tiltu varētu saukt par lielo Jeruzalemes Vasarsvētku tiltu. Ir nepieciešami vismaz šie septiņi pīlāri, lai runāšana mēlēs būtu Rakstiem atbilstoša. Jāatceras, ka arī prece, kas ir tikai 2/7 vai 4/7, vai pat 6/7 autentiska ir saucama par viltojumu. Lūk šie septiņi pīlāri:

1.       Tai ir jābūt reālai valodai (1. Kor. 14:10, Ap. d. 2:8)

2.       Tā nedrīkst būt vērsta uz cilvēkiem (1. Kor. 14:2)

3.       Tai jābūt vērstai tikai uz Dievu (1. Kor. 14:2)

4.       Tā nedrīkst būt par zīmi ticīgajiem (1. Kor. 14:22)

5.       Tā ir par zīmi neticīgajiem jūdiem, ka evaņģēlijs ir glābšanas vēsts visiem cilvēkiem (1. Kor. 14:21)

6.       Tā ir zīme, kas apliecina sodu neticīgajiem jūdiem (Jes. 28:11-13, 1. Kor. 14:21)

7.       To nedrīkst praktizēt privāti, bet tā ir jāpraktizē publiski, neticīgo jūdu klātbūtnē, kam tā ir paredzēta. (Ap. d. 2:5, 1. Kor. 14:22)

Ja mēs mūsdienās redzētu runāšanu mēlēs, kura atbilst augstākminētajiem noteikumiem, arī es teiktu līdz ar apustuli Pāvilu ‘neliedziet arī runāšanu mēlēs’. Tomēr, divdesmitajā gadsimtā šie nosacījumi nav atrodami nevienā draudzē vai dievkalpojumā.

Runāšana mēlēs, kādu mēs to redzam šodien, nav pat imitācija tai, kāda aprakstīta Bībelē, tā ir lēts viltojums. Es par to nekad neteiktu: ‘neliedziet viņiem runāt mēlēs!’ Uz manas nācijas naudaszīmēm ir drukāts uzraksts: “viltotāji tiks sodīti ar smagu darbu”. Cik daudz smagāk sodīti tiks tie, kuri vilto Svētā Gara dāvanas!

Lielais daudzums

Lielais mēlēs runātāju skaits mūsdienās mierina vienus un satrauc citus. Agrāk arī man tas dāvāja drošības sajūtu. Domāju pie sevis, īpaši pašapmierināts: ‘Skaidrs, ka visi tie, kas runā mēlēs noteikti nav meļi’. Bet mana vēlme visu kārtīgi pārdomāt, kuru biju mantojis no Dekarta, neļāva man palikt pie šī pieņēmuma! (Vēlāk sapratu, ka pat analīze un kritiskā domāšana nāk no Dieva, jo Viņš pavēl mūs mīlēt Viņu ar visu savu prātu.) Kā vētras mākonis, kas aptumšo debesis, manas pastāvīgās pārdomas satrauca mani, kad domāju, cik stipri ir mani argumenti. Liels atbalstītāju pulks nepierāda, ka man ir taisnība. Tieši vairākums kliedza: ‘Nost ar šo! Atlaid mums Barabu!’ (Lk. 23:18). 700 miljoni musulmaņu, kas tic Muhameda mācībai vēl neapstiprina tās patiesību. Ir vairāk ļaužu, kuri tic Lurdas brīnumiem nekā to, kuri runā mēlēs. Vai mums būtu jāpieņem mācība par jaunavu Mariju, tikai tāpēc, ka daudz ļaužu tai tic? Jēzum bieži vien nebija atbalstītāju. Tāpat arī Jeremijam un Pāvilam. Tas nemaina faktu, ka viņiem bija taisnība.

Tomēr stiprs arguments, ar ko bieži sastapos, bija vairāki slaveni un ietekmīgi līderi evaņģēliskajā pasaulē, kuri liecināja par runāšanu mēlēs. Lai arī citi paļaujas uz šiem cilvēkiem, šis arguments mani vairāk nepārliecina, jo tāpat ir arī daudz lielu, pasaulslavenu Dieva vīru, kuri stingri nostājas pret moderno runāšanu mēlēs.

Palielināmais stikls

Man bija tas gods pirms pāris gadiem satikt vienu no vislabāk pazīstamajiem līderiem, mēlēs runāšanas kustībā. Viņš ar mani dalījās kādās atklāsmēs, kas neietilpst mūsu apspriežamajā tēmā. Divas no šīm atklāsmēm bija rupjas doktrīnas kļūdas. Viņa slava izrādījās maldinoša. Man joprojām patīk klausīties viņa svētrunas, bet vairs ne ar aklu apbrīnu, kādu agrāk manī izsauca viņa reputācija. Tuvāk nepētot varētu domāt, ka viņam ir cienījams garīgais stāvoklis, bet noteikti ne augstāks, kā vienkāršam kristietim. Viņa mācība nebija labāka kā tā, ko sludina Romas pāvests, kurš atbalsta indulģences un priesteru celibātu. Bet šo jautājumu neapskatīsim tuvāk. Tā ir problēma, ar ko viņiem pašiem jātiek galā. Mans uzdevums ir līdzīgi Ījabam pazemoties rakstu priekšā (Īj. 23:12). Ir tikai divi varianti, vai nu mēs uzticamies suverēnam, transcendentālam Dieva Vārdam, vai arī mēs paļaujamies uz  pieredzēm, atklāsmēm, un citiem cilvēkiem, kas ieņem augstas pozīcijas. Man bija jāatzīst, kaut arī to negribēju, ka šīs apšaubāmās ‘pieredzes’ nebija pietiekami pārliecinošas, nemaz nerunājot par to, ka tās tika praktizētas ārpus Dieva noteiktā laika.

12. Pretruna

Nesen es dzirdēju dziedāšanu mēlēs, kuras skaidrojums bija divdesmit reižu garāks par īsajiem pašas dziesmas vārdiem. Neviens neizskatījās pārsteigts par to. Neskatoties uz to, ka šai draudzei bija vārds, ka tā izkāš pat odus, visi aprija šo kamieli pat acis nepamirkšķinot. Ko varētu teikt par runāšanu mēlēs, kuru dzirdēju pirms pāris nedēļām? Toreiz vārdu savienojums ‘spiriti santi’ tika izteikts vismaz trīs reizes, tomēr tulkojumā neparādījās ne reizi. Turklāt, šī pseido-runāšana mēlēs nemaz nebija itāļu valodā. Itāliski atskanēja vien bēdīgi slavenais vārdu savienojums – ‘spiriti santi’, kurš ir ‘Spirito Santo’ (Svētais Gars) daudzskaitļa forma. Lietojot daudzskaitļa formu šim ‘vienam Garam’ (Ef. 4:4-6) šis cilvēks zaimoja Svēto Garu, pats to nemaz neapzinoties. Viņš noteikti to nekad nebūtu darījis apzināti. Kas raustīja šī vīra mēli šajā pielūgsmes dievkalpojumā? Draudze, kurā šis šausmīgais notikums atgadījās, tiek uzskatīta par prātīgu un mērenu. Visvairāk mani pārsteidza un satrauca tas, ka šīs pretrunas nemaz nebiedēja tos, kuri tās dzirdēja. Kad uzdevu jautājumus par šīm anomālijām, atbildes bija nenoteiktas un izvairīgas.  Daudzi uzskatīja, ka viņu dāvanu runāt mēlēs nesaprata ne paši runātāji, ne klausītāji un pat ne tulkotāji. Viņuprāt, mēļu skaidrošana bija jūsmīga, drīzāk sirds sapratne, nekā precīzs tulkojums. Citi pieļāva, ka vienai runāšanai mēlēs varētu būt dažādi skaidrojumi. Tātad, ja pareizi sapratu, tad iesējot kviešus, var nopļaut kukurūzu, auzas, rīsus vai miežus, un zemnieks par to nemaz nebūtu pārsteigts? Vai mēs sagaidām, ka kaķis var piedzemdēt vienlaicīgi kaķēnus, kucēnus, lapsēnus un cālēnus? Tomēr neviens nav sašutis, ja garīgajā pasaulē mums liek noticēt, ka vienai runāšanai mēlēs var būt dažādas interpretācijas? Vai tad pastāv evanģēliskais darvinisms? Vai esam liecinieki kādai sugu mutācijai? Vai man tiešām jāklusē un nav jāatmasko šāds viltojums?

Kāds man rakstīja, ka uzskata, ka tas esot normāli, ja tulkojums ir divas vai divpadsmit reizes garāks par oriģinālo runu. Viņaprāt, mēļu skaidrošana nav burtisks tulkojums, bet Dieva atbilde tam, ko cilvēks teicis. Tas mani ļoti satrieca. Pat ja visā pasaulē es būtu vienīgais, kurš nepiekrīt šim skaidrojumam, es tomēr pret to protestētu. Nedrīkst tā manipulēt ar rakstiem. Raksti skaidri pieprasa tulkošanu. Tā ir obligāta, jo Pāvils raksta: ‘Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu Āmen? – jo viņš taču nesaprot, ko tu runā.’ (1. Kor. 14:16). Secinām, ka bija nepieciešams zināt, kas mēlēs teikts, lai varētu piebalsot: ‘Āmen’ (lai notiek tā). Un kā to varēja zināt? - Caur skaidrošanu (1. Kor. 14:28).  Un šī skaidrošana nebija nekas cits, kā tiešs tulkojums tam, kas caur Gara iedvesmotām mēlēm tika teikts Dievam. Tikai tie, kuri izkropļo Rakstu jēgu, paši sev par pazudināšanu, uzdrošināsies apgalvot pretējo (2. Pēt. 3:16).

Atsakos dejot pēc viņu stabules!

Es varētu pievest veselu vagonu ar līdzīgiem bēdīgas pieredzes piemēriem, kuriem patvaļīgi tiek pielīmētas maģiskās ‘Svētā Gara darbības’ etiķetes. Patiesībā tam ir fantāzijas, oportūnisma un subjektīvisma pazīmes un dažas šādas pieredzes pat smaržo pēc sēra. Es varētu vēl ilgi turpināt šādā garā, avots ir neizsmeļams. Bet es nevēlos palikt pie šiem skumjajiem, diemžēl patiesajiem stāstiem. Es atsakos pielietot to cilvēku metodes, kuri cenšas diskreditēt apustuļus Jūdas nodevības, vai Pētera noliegšanas dēļ. Ne vienmēr var par lietām spriest pēc šīs lietas aizstāvju uzvedības. Man stāstīja, ka Vasarsvētku draudzēs valda tāds pats morāles trūkums, kā starp katoļu garīdzniekiem, tikai citu iemeslu dēļ.

Tas tiek skaidrots ar milzīgu uzsvaru uz sajūtām garīgajā dzīvē, sava gara pakļaušanu nezināmām garīgajām varām un pārlieku lielo dzīšanos pēc panākumiem. Nepateiksiet man nekā jauna, sakot, ka viņi bieži maina draudzes, ka viņi vienmēr ir gatavi strīdēties un ka viņu vārdos un grāmatās patiesībai netiek izrādīta pietiekama cieņa. Es atsakos sistemātiski pievērsties šiem trūkumiem, īpaši jau tādēļ, ka arī citas evaņģēliskās draudzes ne vienmēr rāda labu piemēru šajā jomā. Tam būtu jākalpo mums par mācību. Luksoforā deg sarkanā gaisma visiem tiem, kuri noliek Bībeli malā un tikai izliekas, ka seko vienīgi tai.

Trīs bīstamības

Pastāv trīs bīstamības saistībā ar moderno runāšanu mēlēs. Lai varētu šīs bīstamības pareizi saprast un izgaismot situācijas nopietnību, mums jāpatur prātā, ka Svētais Gars šo dāvanu (harizmu) ir atcēlis, iepriekš apskatīto iemeslu dēļ.

Pirmā bīstamība – Pāvils mums saka, ka runājot mēlēs, prāts paliek neauglīgs, (1. Kor. 14:14). Tas ir neitrālajā ātrumā. Svētais Gars pārņem cilvēku. Psalmā rakstīts: ‘Mana sirds izplūst košos vārdos, - es dziedāšu dziesmu ķēniņam.’ (Ps. 45:2). Ja Svētais Gars uzņemas komponista lomu, komponists vairāk neko nesacer. Mūsu iesaistīšanās trūkums noliek mūs uz ērta slinkuma spilvena.

Otrā bīstamība – Mēlēs runāšana viegli kļūst par pārākuma diplomu, kurš atver visas slūžas. Daudziem dāvana runāt mēlēs ir augstākais svēttapšanas pierādījums. Tas kļūst par maršala zizli. Citi ir tikai otršķirīgie karavīri, vai, labākajā gadījumā – seržanti. Gadās pat daži, kas uzskata tos, kam šīs dāvanas nav, par neatdzimušiem.

Trešā bīstamība - Šī dāvana aizvieto sevis pārbaudīšanu un tiesāšanu Dieva Vārda gaismā. Kad kristieša dzīvē parādās grēks, kristietim būtu pašam sevi jāpārbauda (1. Kor. 11:28-31). Izmantojot runāšanu mēlēs kā garīguma kritēriju, pārbaude notiek ļoti ātri. Ikviens var pārbaudīt, vai viņš joprojām spēj runāt mēlēs. Šis eksperiments vienmēr būs veiksmīgs, jo Svētajam Garam, kaut arī tas ir apbēdināts, nav nekāda sakara ar šo runāšanu mēlēs. Cilvēks, kurš sevi pārbauda šādā veidā, ātri vien var atviegloti nopūsties un teikt: “Tā kā Gars joprojām runā caur mani tik pārdabīgā veidā, Viņš atzīst mani par labu, vai nu vismaz nenoraida mani tik tālu, lai atņemtu man šo dāvanu”. Secinājums, kas tiek balstīts nevis Dieva Vārdā, bet mēļu dāvanā, ir izkropļots. ‘Labi tam, kas nešaubās lietās, kurās tam sava pārliecība’ (Rom. 14:22). Daudzi no mūsu brāļiem – harizmātiem ir sastapušies ar šo bīstamību. Viņi ir attapušies vienā nometnē ar katoļu priesteriem un nepatieso mācību, ko tie sludina. Viņi vairs nedrīkst šo mācību noliegt, jo, ja priesteris runā mēlēs, tas nozīmē, ka viņš ir tikpat tīkams Svētajam Garam kā jebkurš jaunatdzimis evaņģēliskais kristietis. Un tā, šī dilemma un nepareiza spriešana noved tieši pie visiem iespējamiem kompromisiem doktrīnā.

13. Vara čūska

Paklausot Dieva pavēlei, Mozus izgatavoja vara čūsku, kas glāba tūkstošiem ļaužu (4. Moz. 21:9). Tā bija dāvana no debesīm. Dievs savā varenībā glāba tos, kuri ticēja Viņa Vārdam. Kungs Jēzus Kristus sarunā ar Nikodēmu pieminēja šo čūsku. Viņš pat vilka paralēles starp Savu kalpošanu un vara čūsku: ‘Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam.’(Jņ. 3:14). Izraēlieši saglabāja šo vara čūsku vairākus gadsimtus, bet lasot 2. Ķēn. 18:4, mēs redzam, ko ķēniņš Hiskija izdarīja ar šo čūsku: ‘Viņš (Hiskija) nopostīja augstieņu svētnīcas, un viņš salauza elku stabus, nocirta elku kokus un sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši...’ Šī čūska bija kļuvusi par piedauzības akmeni Izraēla tautai. Tomēr tā bija tā pati Mozus laika čūska. Tā nebija ne īstās čūskas replika, ne imitācija. Tā bija patiesā un īstā čūska. Iesākumā čūska bija tikai jāuzlūko, bet laika gaitā tika pievienotas papildus darbības.  Ķēniņa Hiskijas laikā izraēlieši tai pat kvēpināja. Kvēpināšana bija paredzēta tikai Tam Kungam. Maskējoties zem Dieva pielūgsmes maskas, šī čūska kļuva par elku, kas nu jau ieņēma paša Dieva vietu. Varam būt pārliecināti, ka apkārtējie cilvēki vienbalsīgi neatbalstīja to, kurš atcēla šo novecojušo un nosodāmo praksi – skatīties uz čūsku. Vara čūskas atbalstītāji būtu varējuši aizstāvēt savu ticību, pamatojoties uz vēsturiskiem un bibliskiem piemēriem, nemaz nerunājot par personīgo pieredzi. Viņi varētu apgalvot, ka Dievs, Kurš pavēlēja izraēliešiem skatīties uz čūsku, nebija izmainījies, ka Viņš bija tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebr. 13:8), ka tuksnesī pieredzētais varētu tik pat labi atkārtoties arī viņu dienās, ka Dieva varenība nebija izmainījusies un, vēl jo vairāk, ka ne vārda nebija teikts par to, ka čūskas pielietojumam un efektivitātei jābeidzas.

Relikvija

Patiesībā, Tas Kungs uzskatīja garīgās prakses, kuru centrā bija šī relikvija, par negantību. Daudziem runāšana mēlēs arī ir kā relikvija, kuru viņi uztur un aizstāv savās sirdīs. Viņi to lolo, visu laiku par to runā un pieķeras tai bez gala, jo šo dāvanu viņiem ir devis Dievs... bet Dievs deva arī vara čūsku ar kādu konkrētu nolūku un konkrētā laika posmā. Šim laika posmam beidzoties, čūska kļuva novecojusi, līdzīgi zālēm, kuras kļūst bīstamas, kad beidzas to derīguma termiņš. Dziedinošais efekts pārvēršas indē. Tieši tas notika arī ar vara čūsku. Izraēliešu garīgā dzīve bija tikusi saindēta. Kad Hiskija sadauzīja vara čūsku, daudzi domāja, ka viņu garīgā dzīve sašķīdīs gabalos. Viņiem nebija nekā stabila, pie kā turēties. Es varu iedomāties, ka daži cilvēki neprātīgi pieķeras dāvanai runāt mēlēs. Tas ir tāpēc, ka viņu garīgā dzīve ir tik vāja, ka, zaudējot šo dāvanu, viņiem vairs nekā cita nepaliek. Viņu iekšējā dzīve ir gandrīz vai pilnībā balstīta šajā ārējā parādībā. Ja šo parādību noņemtu, viņu garīgā dzīve sabruktu. Viņi nevar bez tās iztikt. Viņi zaudētu jebkādu spēju orientēties. Bez dāvanas runāt mēlēs, viņi būtu kā narkomāni, kuriem nav pieejamas narkotiskās vielas un kuri cieš šausmīgas paģiras.

Negodīgums

Esmu saticis šādus cilvēkus. Kādu dienu satiku kādu mācītāju ar ekstrēmiem uzskatiem, kurš centās mani pārliecināt, ka katram cilvēkam būtu jābauda šī pieredze. Viņa ‘vara čūska’ bija paredzēta ikvienam un visos laikos. Kopā ar viņu atvērām Bībeli un es viņam lūdzu lasīt 29. un 30. pantu no 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļas.

‘Vai tad visi ir apustuļi?’ - ‘protams, ka nē’, viņš man atbildēja.

‘Vai visi ir pravieši?’ - ‘Nē’.

‘Vai visi ir mācītāji?’  - ‘Nē’.

Kad nonācām līdz nākamajam pantam, viņš atteicās atbildēt un atteicās turpināt lasīt. Viņš ļoti labi saprata, pie kā šis teksts viņu novestu. Ja es uzdotu jautājumu: “Vai visi runā mēlēs?” atbildei noteikti būtu jābūt: “Nē”. Es centos kopā ar viņu atgriezties pie šī panta trīs reizes, tomēr viņš atteicās to lasīt līdz galam. Aizkaitināts viņš pameta mūsu sarunu un devās prom. Kopš tā laika viņš mani uzskatīja par ‘persona non grata’. Noārdot augstieņu svētnīcas, kā Gideons to darīja, mums jārēķinās ar vētrainu reakciju un jābūt gataviem zaudēt draugus.

Ekstāzes

Tagad mums būtu jāatmasko kādas konkrētas prakses un pieredzes, kuras neapzināti novirza daudzus cilvēkus no Rakstiem.

Lūk, liecība, ko par kādu jaunu, patiesi jaunatdzimušu kristieti deva viņa vecāki. Viņi pamanīja izmaiņas savā dēlā, kad viņš savā istabā tuvojās Dievam, pielūgdams mēlēs. Pēc iznākšanas no istabas un nokāpšanas pa trepēm, līdzīgi Mozum, pēc nokāpšanas no Apskaidrošanas kalna, Dieva klātbūtne bija viņu pilnīgi pārveidojusi. Kā jums šķiet, neatspēkojami un ļoti pārliecinoši? Tā noteikti izskatās. Tomēr, būtu jāignorē viss, ko esam teikuši par mēlēm, lai nonāktu pie šāda secinājuma. Malā jāliek fakti, ka mēles nebija zīme ticīgajiem, ka šī dāvana netika dota ikvienam, ka nekur nav rakstīts, ka tā būtu jāpraktizē privāti, nemaz nerunājot par vienkāršo faktu, ka šī dāvana vairs nav nepieciešama. Lūk, vismaz trīs Svēto Rakstu pārkāpumi, neieskaitot visus pārējos, kurus nevaru vēlreiz uzskaitīt, neatkārtojot visu, kas iepriekš teikts. Visi, kurus pārliecina šādas pieredzes, neapzinās, ka viņi pārkāpj Svētos Rakstus. Šādi uzskati ir galīgi subjektīvi.

Austrumu reliģijas piedāvā to pašu, ja ne vēl vairāk. Tiem, kuriem bijusi privilēģija lasīt grāmatu ‘Fifty Years in the Church of Rome’ (Piecdesmit Gadu Romas Draudzē), iesaku to pārlasīt. Šī grāmata ir tēva Chiniquy autobiogrāfija, kurš atgriezās pēc piecdesmit gadus ilgas kalpošanas, būdams priesteris Romas katoļu baznīcā Kanādā. Šajā grāmatā viņš stāsta, ka būdams priesteris, viņš pavadījis savus svētīgākos un pacilājošākos mirkļus pielūgsmē dievmaizes priekšā. Tieši tur viņš sasniedza garīgā cildenuma kalngalus. Viņš jutās šīs pieredzes aizkustināts, pacelts un pārveidots. Pēc atgriešanās, viņš saprata, ka šī cildenā pieredze, kas saistāma ar transubstanciācijas doktrīnu, ir liela negantība. Un tomēr, kāds dvēseles pacēlums, kāda sajūsma, kāda liecība!

Viltus sajūsma

Es atceros, kā reiz, būdams jauns kristietis, es piedalījos kādā nometnē Francijā. Kādā pēcpusdienā, es, kopā ar kādu no saviem draugiem, devāmies uz kaimiņu ciematu ar patiesu vēlmi sirdī – sludināt evaņģēliju. Mēs nelūdzām atļauju nometnes vadītājiem. Jēzus Kristus vārdā mēs izmukām neskarti. Domājām, ka esam izdarījuši ko lielisku. Atpakaļ nākot bijām tik starojoši un laimīgi, it kā staigātu pa mākoņiem. Nometnes vadītājs, nobriedis kristietis, to nemaz nesaprata. Savā svētlaimē mēs uzskatījām, ka mūsu rīcība bija attaisnota. Tā bija īsta dzīves pieredze. Mēs bijām pārliecināti par sevi un savu rīcību, tomēr garīgais pacēlums nebija ilgs. Tagad to redzu citādāk. Šī pieredze bija nevis ekstāze, atklāsme, vai kāds cits gara augstums, tas bija vienkārši impulss. Patiesība ir nemainīga, ka Dievam labāk patīk paklausība, nekā upuris (1. Sam 15:22), un ka praviešu gari praviešiem klausa (1. Kor. 14:32). Pieredzes, kas garīgi paceļ dvēseli, man neko daudz nepasaka, pat tad, kad tās ir Bībeles vara čūskas izraisītas. Kopš kura laika reliģiskās sajūtas un emocijas ir patiesības un garīguma rādītājs?

Ecehiēla 8:14 atrodam sievas, sēdošas pie Jeruzalemes svētnīcas vārtu ailes, kas bija tik ļoti iegrimušas pielūgsmē, ka pat raudāja. Bet tas bija pretīgs elks – Tammūzs – kurš izraisīja šo emocionālo stāvokli. Noteikti šīs sievas jutās darām ko labu, sajuta iekšēju brīvību. Tomēr neapšaubāms arī ir fakts, ka Dievs šo pieredzi sauc par lielu negantību. Arī šodien, kad tik dažādi garīgie piedzīvojumi aizstāj vienkāršu ticību Dieva Vārdam, vajadzētu kopā ar sendienu praviešiem izsaukties: ‘Jāturas pie bauslības un liecības!’ (Jes. 8:20).

Es pieļauju, ka varētu pastāvēt zināms reibuma stāvoklis Svētajā Garā. Svētā Gara piepildījums man nav svešs. Esmu piedzīvojis šādus mirkļus un nekad tos nenoliegtu. Bet es, visu pārbaudījis, paturēju labo. No visa pārējā atsacījos. Tas man nācās ļoti grūti, jo īpaši tādēļ, ka es līdzīgi apustulim Pēterim varēju atsaukties uz savu personīgo Vasarsvētku dienu.

Apkaunojoša padošanās

Viss, kam biju ticējis, viss, par ko biju cīnījies un pie kā turējies, sāka grimt un draudēja paraut zem ūdens arī mani. Tas bija sāpīgi. Bet vēl sāpīgāk bija atzīties, ka kādam citam bija taisnība. Patiesībā, mans egoisms un mana augstprātība bija tā, kas tika sāpīgi sasista. Gadiem ticēju, ka biju saņēmis vairāk nekā citi. Tas dāvāja patīkamu pārākuma sajūtu. Nebija viegli atzīt, ka tie, uz kuriem biju skatījies no augšas, zināja vairāk par šo tematu un bija uz stabilāka pamata nekā es. Līdzīgi zirgam, kas tiek iejāts, es domāju, ka varu nosviest kovboju no savas muguras. Tomēr kovboju nosviest neizdevās un tiku iejāts. Šajā rodeo man bija maz izredžu uzvarēt. Bībeles panti, kurus agrāk tik bezrūpīgi pielietoju, tagad dūrās man rīklē kā asakas. Vēl ļaunāk, kad saucu pēc palīdzības, tad tiem, kuri bija manā pusē nebija nekāda teoloģiskā pamata, uz kā balstīties, aizstāvoties. Viss bija celts uz pieredzes. Negatīvā pieredze, kas nebija tālu no krāpšanas un zaimošanas, tika noklusēta.

Cits pie vainas

Kad centos viņiem uzmanīgi norādīt uz šīm nepilnībām, man kategoriski teica, ka citi esot tie, kas maldina. Zem šiem ‘citiem’ slēpās citas konfesijas, citas Vasarsvētku kustības draudzes, bet, nekad viņu pašu draudze. Vienmēr tā bija kaimiņu draudze. Zviedrijas brālības draudzes apgalvoja, ka čigāni visu sabojā,  ‘Dieva asembleja’ uzskatīja, ka harizmāti smaržo pēc sēra, vai ‘branhamisti’, grupējums ‘Four Square’, ‘Pilnais Evaņģēlijs’, ‘Holly Rollers’, ‘Atmodas’ kustība, un citi. Kaut arī visi šie grupējumi cēlās no viena garīgā atzara, viņi nevarēja garantēt kāda cita autentiskumu, tikai savu. Un ne visi bija pārliecināti pat par savu autentiskumu, jo daži man atzinās, ka bija satraukti, ka okultisti labi jutās viņu draudzē, kamēr izvairījās no citām. Ja zinām, ka okultistiem mēlēs runāšanas parādība nav sveša, tad uztraukumam tiešām ir pamats. Okults, vai ne okults, tomēr visur priekšroka tiek dota pieredzei.

Dalai Lamas pēdējās vizītes Francijā laikā, avīzēs rakstīja sekojošo: ‘Viņa apgarotība atceras par kādu īpašu savas bērnības dāvanu. Bez jebkādas mācīšanās Dalai Lama sāka piepeši runāt dialektā, kādā runāja galvaspilsētā Lasā, lai gan arī pats dzīvoja citā, izolētā provincē.’ Šī runāšana mēlēs bija reāla, kontrolējama un atbilda vienai no modernajām valodām. Nevienam nerastos šaubas par tās patiesumu. Tomēr, kāda gara vadībā Dalai Lama ‘patiesi’ runā mēlēs? Ļaušu saviem lasītājiem pašiem atbildēt uz šo jautājumu.

Es personīgi dzirdēju, kā Francijas okultistu grupējuma prezidents teica: ‘Savās aprindās mēs runājam mēlēs un tās ir mūsdienu valodas’.  Pēc tam viņš, man par šausmām, piebilda: ‘Pie mums nenotiek tā, kā Vasarsvētku draudzēs’. Lūk tā šis slavenais okultists lepojās ar to, ka viņam bija autentiska dāvana runāt mēlēs, kamēr Vasarsvētku kustība nevar šādu autentiskumu uzrādīt.

Ko gan var teikt par šādiem autentiskuma piemēriem, kurus pieved mums melu tēvs, un kuri maskējas zem evaņģēliskuma maskas līdzīgi neparastajiem zīlnieces vārdiem no Apustuļu darbu 16. nodaļas, par ko runājām agrāk? Varam teikt vienīgi, ka pati elle slēpjas aiz šīs šķietami pareizās ticības. Ienaidnieks lieliski zina, kā manipulēt ar mūsu dzīves dzelzceļa pārmijām. Viņš vienmēr cenšas iedzīt Dieva cilvēkus strupceļā. Viņš ir lielisks kamuflāžas eksperts, kurš, izmantojot dažus no konteksta izrautus Bībeles pantus un tā saucamās garīgās pieredzes, spēj likt šīm sliedēm izskatīties patiesām un svarīgām.

Runāšana mēlēs – ebreju valodā

No šiem daudzajiem viltus ceļiem vēlos uzsvērt vienu, kurš visskaidrāk parāda cik izsmalcināti viltīgs ir tas, kurš pieņem gaismas eņģeļa izskatu (2. Kor. 11:13-14). Kādā laikrakstā, kas rakstīja par ‘garīgajām pieredzēm’, bija iekļauts stāsts par kādu franču mācītāju, kurš ne vārda nezinādams ivritā, pēkšņi sāka tajā runāt, caur Svēto Garu, un viņa kolēģis viņu saprata. Cik daudzi applaudēja šīs dāvanas bibliskajai atbilstībai! 

Šis fenomens kā tāds mani neizbrīnīja. Tas man likās tikpat patiess kā Lurdas brīnumi un tik pat evaņģēlisks kā ‘bibliskie’ zīlnieces vārdi no apustuļu darbu 16. nodaļas. Mani izbrīnīja laikraksta komentāri, kurus šeit citēšu: ‘Šim gadījumam, šķiet, ir bibliskā autentiskuma garantija’.

Šis komentārs mani pārsteidza īpaši jau tāpēc, ka šajā piemērā viltojums ir šūts ar tik bieziem, baltiem diegiem, ka ir ļoti viegli pamanīt krāpniecību.

Pirmkārt, zīme tika rādīta ticīgajam, kurš bija pārliecināts par pestīšanas universālumu. Zīme, tātad, viņam neko jaunu neiemācīja. Pietam, tā nonāca pretrunā ar Svēto Garu,  kurš skaidri saka, ka šī zīme ir neticīgajiem (1. Kor. 14:22).

Otrkārt, mēļu dāvana, kādu to pielietoja un mācīja Jaunajā Derībā, varēja izpausties jebkurā valodā, tikai ne ebreju. Tieši tāpēc, mēles, kurās runāja Gars tiek sauktas par svešām vai pat barbariskām  mēlēm (1. Kor. 14:21). Tātad, kas bija šie svešinieki? Ir tikai viena iespējama atbilde: noteikti ne jūdi. Mēles, bez izņēmuma ir kontrastā ebreju mēlei.

Nevienu pagānu nevajadzētu pārliecināt, ka jūdiem ir pieeja Dievam, tāpēc, ka tieši šie jūdi atnesa viņiem glābšanu. Mēlēs runāšanas zīme bija dota jūdiem, lai viņi varētu saprast, ka glābšana kļuva pieejama arī pagāniem, ne otrādi.

Apgalvot, ka pagāns sācis runāt ivritā nozīmētu apgriezt Bībeles kārtību par 180 grādiem, piemēram, Pētera vietā parādīt pagānam Kornēlijam parādību ar palagu. Kornēlijs, kurš saņēma glābšanu pateicoties Pēterim, nebija jāpārliecina, ka jūds Pēteris arī varēja tikt glābts. Tas būtu klajš absurds. Vai mēs varētu kaut uz mirkli iedomāties, ka būtu nepieciešams lingvistisks brīnums, kā rezultātā franči sāktu runāt kādā vecfranču dialektā, lai pārliecinātu angļus, ka franči var mantot franču pilsonību.

Un tomēr, iepriekš minētais raksts nopietni apskata šo neparasto gadījumu, kurš kādam franču kristietim caur runāšanu ivritā atklāj, ka ebrejiem, tāpat kā viņam ir pieeja pie viņu Dieva.

Šādi naivi komentāri palīdz pēc ienaidnieka vēlēšanās sēt nesaskaņas. Viņam vairs nav jānopūlas, lai sasniegtu savu mērķi – radītu apjukumu Dieva tautā un sagatavotu ceļu lielajai Bābelei, kuras vārda nozīme arī ir apjukums.

‘Viltotas banknotes ražo tikai tādēļ, ka pastāv īstās’

Kāds no maniem tuvākajiem draugiem ir mācītājs vienā Atmodas draudzē. Gribu īpaši uzsvērt viņa morālās un garīgās vērtības. Līdzīgi daudziem citiem, atsaucoties uz runāšanu mēlēs, viņš vienmēr apgalvoja, ka neviens nedrukātu viltotas banknotes, ja nepastāvētu īsta nauda. Viņš atzina, ka pastāv pietiekami daudz šīs dāvanas viltojumu, bet uzskatīja, ka viņa draudzē tiek ražota ‘īstā nauda’. Viņš nenojauta, ka pat savā draudzē tiek galīgi apkrāpts. Pieredze, ko viņš centīgi mēģina atkārtot, lai arī viņam tas ne vienmēr sanāk, ir vien sauja ar novecojušām banknotēm, kurām vairs nav vērtības. Tās izņemtas no aprites pirms gadsimtiem. Viņš izliekas, ka atkārto to, kas tika darīts pirmapustuļu draudzē, tomēr šī prakse ir tālu no bibliskās. Lasītājs pats var par to pārliecināties:

Pirmkārt, viņa draudzē 99% mēlēs runājošo vēršas pie cilvēkiem. Tas nozīmē, ka jau vismaz 99% ir viltoti, jo Svētais Gars liecina, ka mēlēs runājošie vēršas pie Dieva, ne cilvēkiem (1. Kor. 14:2).

Otrkārt, atlikušie 1% runā tikai ticīgo klātbūtnē, kas ir tiešā pretrunā Svētā Gara sacītajam (1. Kor. 14:22).

Visbeidzot, mērķis netiek sasniegts, jo neticīgie jūdi, kam šī zīme bija paredzēta, netiek pārliecināti (1. Kor. 14:21).

Neskatoties uz to, bruņojies ar magnetafonu, es devos apciemot kādu no viņa draudzes locekļiem. Mācītājs bija teicis, ka šim draudzes loceklim ir dāvana skaidrot mēles, un ka viņš pilnīgi uzticas šai dāvanai. Iepriekš biju ierakstījis runāšanu mēlēs šajā draudzē. Nu šo ierakstu atskaņoju un lūdzu viņam to vēlreiz skaidrot. Tomēr, lūk, šis otrais skaidrojums tik ļoti atšķīrās no pirmā, cik ļoti atšķiras Ronas upe no Rinas. Tās tek pretējos virzienos. Pretrunas šajos skaidrojumos bija acīmredzamas. Es turpināju savu izpēti. Kāds brālis no Skotijas ierakstīja man tēvreizi savā dzimtajā dialektā. Sekojošais tulkojums nemaz neatbilda mūsu Kunga lūgšanai.

Viņa drukas šablons bija tik nekvalitatīvs, ka jebkurš naudas viltotājs būtu no tā atteicies. Tomēr, viņam bija dārgas viņa viltotās banknotes. Viņš tās nevienam neatdos, jo uzskata, ka tās ir autentiskas. Vienīgās īstās banknotes starp tik daudz viltojumiem. Tas liek skumji pasmaidīt. Tomēr, neskatoties uz skumjo smaidu un viltotiem drukas šabloniem, man pret šo brāli ir siltas un draudzīgas jūtas, kuras viņš, starp citu, ir pilnībā pelnījis.

Bībele mūs aicina būt modriem un nepaļauties uz brīnumiem, parādībām, zīmēm un pārdzīvojumiem. Tie, kas ies pa šo bīstamo ceļu, ātri kļūs par Antikrista upuriem, kad tas nāks pilnā spēkā ar melu zīmēm un viltus brīnumiem (2. Tes. 2:9-10). Sātaniskais gars darbojas jau šodien un viņa ceļš uz to sirdīm, kuri tikai vārda pēc ir kristieši, bet ar darbiem sliecas Antikrista virzienā, šķiet ir labi sagatavots. Kad auglis ir nobriedis, tas nokrīt pats no sevis. Ienaidniekam atliek to vien savākt, bez īpašām pūlēm un pretošanās.

14. Tuvojoties nobeigumam

Šī pirmspēdējā nodaļa ir tev, mans Vasarsvētku brāli, kurš līdz šim patiesi ticēji šim doktrīnas punktam. Šī mācība tev tagad šķiet tikpat izkropļota un novecojusi kā vara čūska Hiskijas laikā. Tev būtu jāpietiek ar Svēto Rakstu mācību, tomēr, tu dzīvo starp tiem, kuri pret tavu gribu, cenšas par labu, vai par ļaunu, bet biežāk jau par ļaunu, pievienot kādas personīgās pieredzes Bībelei.

Ja pēc šī traktāta (kurš precīzi apskata mēļu dāvanu) izlasīšanas, tev joprojām ir kaut mazākās šaubas, ļauj man piedāvāt tev pārbaudi tavā iecienītajā pieredzes lauciņā. Tomēr man bail, ka tu nebūsi godīgs pret sevi un Dievu.

Pārbaudi pats personīgi šo pieredzi, bet dari to godīgi. Kad lūgsi vienatnē, ieraksti, ko tu mēlēs saki Dievam. Tu tici, ka šī dāvana nav beigusies, un ka tev tā ir pareizā formā. Tās ir tavas tiesības. Tomēr tad tev jātic, ka arī tavu brāļu skaidrošanas dāvana ir vienlīdz autentiska. Izvēlies vairākus garīgus kristiešus, kurus tu pazīsti un kuriem pilnīgi uzticies. Lūdz katram no tiem individuāli skaidrot tavu runāšanu mēlēs. Kad būsi visus šos skaidrojumus ierakstījis, pats tos salīdzini, ja uzdrošinies. Izņemot dažas nianses un atšķirīgus vārdus, šiem tulkojumiem būtu jāsakrīt. Tad tu varēsi man pateikt, vai es pārspīlēju, sakot, ka tas ir viltojums. Varu iztēloties, ko tu jūti, lasot šīs rindiņas. Tu esi satraukts. Varbūt tu baidies ieraudzīt patiesību. Un jau tagad tu centies izvairīties. Tu zini, ka droši vien nekad šo testu neveiksi. Lai izlocītos no šīs pārbaudes, tu jau būsi atradis aizbildinājumu, kurš spēj pārliecināt tikai tevi: ‘Vai tad tā nebūs zaimošana, ja es šo Gara dāvanu pakļaušu elektroniskai pārbaudei’. Tu atsakies tik zemu nolaisties. Vai esi pārliecināts, ka tas ir labs iemesls? Vai citos apstākļos vilcinies ierakstīt sprediķus, lai tos klausītos vēlreiz, vai pat lai dotu citiem tos klausīties? Varbūt tomēr tās ir bailes no patiesības par tavu stāvokli, kas liek tev vilcināties? Šis ir viens no veidiem, kā var pārbaudīt garus, un tev tas ir pieejams. Pietam, elektronika ir tieša zinātne. Tā ir neitrāla. Varbūt tu vēlies palikt piemānīts? Varbūt tu esi uz mani dusmīgs. Es to saprotu. Tu dusmojies uz mani, jo es piedāvāju veidu kā sevi nekļūdīgi pārbaudīt. Ērtā atruna ‘neviens nesaprot’ tagad tev nevar palīdzēt. Paslēpes beigušās. Tu esi atrasts. Man nācās ilgi meklēt, tomēr beidzot ieraudzīju gaismu.

Iespējams, tu nemaz īsti negribi saprast un redzēt skaidri, kā kāds ietiepīgs vīrs, kurš, uzzinādams, ka svētais, kuru viņš bieži mēdza pielūgt, nekad nav eksistējis, teica: “Bijis viņš vai nebijis, vienalga es turpināšu viņu pielūgt! Tā, lūk!” Patiešām, tā ir augstākā cilvēka sirds stūrgalvības forma: ‘Es gribu savu vara čūsku... tā, lūk!’ Manis pēc, turpini sevi iepriecināt ar savu dāvanu. Izbaudi to. Ar šādu sirds attieksmi, tava rotaļlieta var kļūt par elku. Ja atsakies to gāzt no savas sirds troņa un izmest no savas dzīves, piesargies, ka Dievs nenodod tevi tavām paša kārībām un garīgai bojāejai, kas tam seko.

Veids, kā laboties

Daudzi kristieši, kuriem nebija šīs dāvanas, un kuri gadiem ilgi to bija patiesi meklējuši, ir dalījušies ar mani savā izmisumā. Viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs būt atstumtiem no Dieva. Viņiem bija teikts, ka nav glābšanas bez runāšanas mēlēs. Ja viņi uzstājīgi apgalvoja, ka ir glābti, viņus uzskatīja par zemākas kārtas pilsoņiem un ne par tīrasiņu pilsoņiem ar pilnām tiesībām. Tos, kurus māc šīs mokošās šaubas, gribu iedrošināt, pieņemt ticībā, ka katrs Dieva bērns ir pilnīgs Viņā (Kol. 2:10), Kristū, Kuram tāpat, kā viņiem, nebija dota dāvana runāt mēlēs, neskatoties uz to, ka Viņš bija Dieva Dēls!

Daži nāca pie manis meklēt palīdzību, un liecināja, ka šīs dāvanas praktizēšana viņiem bija vienīgais aizsegs, aiz kā slēpt savu garīgo un morālo bankrotu. Viņiem mēlēs runāšana bija kā kāda kompensācija dzīvē, kas pilna neveiksmēm. Viņi ilgstoši palika sekli, lai arī no malas izskatījās kā garīgus dziļumus sasnieguši. Šī dāvana viņiem bija nepieciešama, lai varētu pārliecināt sevi un citus, ka viņi ir cienījami. Tie, kuri vairāk praktizēja šo dāvanu, bieži bija ļoti nestabili, tomēr baidījās par to runāt, vai izzināt, kāpēc tā notiek. Viņi nepārtraukti ‘palielināja devu’, lai pārliecinātos par savu garīgumu un saglabātu savu reputāciju. Viņi riņķoja ap savu pieredzi, it kā būtu ieslodzīti krātiņā.

Psihiskās pieredzes plūstošās smiltis, sauksim tās tieši tā, noveda viņus pie dzīves, kas sastāv no emociju kalniem un lejām, vienu mirkli viņi bija ekstāzē, nākamajā mirklī mirka asarās. Viņu dzīves diagramma bija līdzīga zāģa zobiem. Viņi bija laimīgi no rīta un bēdīgi vakarā, vienā mēnesī viņi slavināja mācītāju, nākamajā bija gatavi viņu sacirst gabalos. Viņi mainīja draudzes kā kreklus.

Lūk, ceļš, kas ved uz brīvību: vispirms, pārliecinies, ka tev ir glābjošā ticība Kungam Jēzum Kristum. Pēc tam rīkojies, kā dievbijīgais ķēniņš Hiskija, kurš sadauzīja gabalos Mozus darināto vara čūsku. Tas nozīmē – pilnībā atzīties Dievam šajā pretbibliskajā kļūdā. Visbeidzot atsakies no šīs prakses un noliedz to, paļaujoties uz Jēzus Kristus asinīm, kuras mūs tīra no visiem grēkiem (1. Jņ. 1:7-9). Kad izraēlieši pameta savu ‘biblisko’ elku, viņu grēks tika piedots. Dievs piedos arī tev. Ticībā tev jāpieņem pilnīga Dieva piedošana un pilnīga atbrīvošana no šiem garīgajiem spēkiem, kuri valda pār tevi un no kuru graujošās ietekmes tu, pretēji savai gribai, esi atkarīgs. Pie Jēzus kājām, Leģions, visnestabilākais cilvēks, kādu vien varētu satikt,  kurš nesakarīgi kliedza, kura dzīve bija kā lifts, kas iesprūdis pagrabstāvā (Mk. 5:5), atrada mieru, atpūtu, pareizu izpratni un spēku, lai beidzot varētu parādīt savu dzīvi kā personīgu liecību visiem apkārtējiem. Karsti lūdzu par to, lai šīs rindiņas varētu tevi pamudināt noliekties Viņa priekšā, Kurš atbrīvo no visa svešā, tai skaitā arī no tā, ko rada dedzība uz Dievu, bez izpratnes (Rom. 10:2).

Visbeidzot, brāļi

Šī nodaļa ir tev, mans brāli, kas neesi no Vasarsvētku kustības. Mana grāmata rada tevī pašapmierinātību, beidzot tev taisnība. Mans garīgais ceļojums ir līdzīgs tavam. Varbūt tu vēlētos, lai es noeju līdz loģiskam secinājumam, ka mūsdienu runāšana mēlēs ir ārpus Bībeles mācības un pat pret to, un ka tai var būt tikai dēmoniska izcelsme. Es to tik tiešām neesmu teicis, jo nevaru ar tīru sirdsapziņu apgalvot to, ko pats neesmu atzinis par patiesu vai nepatiesu. Tik tiešām, es atzīstu, ka šeit manāma melu tēva darbība. Daži apgalvo, ka pēc Rakstu pavēles (1. Jņ. 4:1-3) ir pārbaudījuši garus, kuri ierosina runāšanu mēlēs un tie bijuši ļaunie gari. Tik tālu es neesmu nonācis. Man nav citas garu pazīšanas dāvanas kā vien caur uzmanīgu Rakstu pētīšanu.

Vienkāršs kasešu ierakstītāja pielietojums apstiprināja manu Rakstu izpēti un atklāja, ka maldu gars vada mūsdienu runāšanu mēlēs. Svētais Gars noteikti nevar būt maldu gars.

Varbūt tu vēlies man teikt, ka atšķirība starp ļauno garu un maldu garu ir tikai nosaukumā. Ja tu uzstāj, tad varu ieteikt tev  Dr. Gerald E. McGraw darbus, kuri patiesībā ir kā turpinājums manai grāmatai.

Vēlos šeit iekļaut dažus citātus no viņa raksta: ‘Tongues should be tested’ (Mēles būtu jāpārbauda).

‘... Pēc dažiem lūgšanas mirkļiem, mēs lūdzam cilvēkam, kurš atnācis uz konsultāciju ar mums, runāt mēlēs... Lielākā daļa no šiem cilvēkiem jau ir runājuši mēlēs savā personīgajā pielūgsmē. Pēc tam grupas vadītājs uzdod jautājumus jau vairs ne cilvēkam, bet garam, kurš izsauc mēlēs runāšanu. Daudzi šaubījās par šīs savas dāvanas patiesumu, bet citi bija pārliecināti, ka pārbaudot sevi apliecinās tās dievišķo izcelsmi. Šokējošs fakts – vairāk, nekā 90% nācās atzīt dēmonisku izcelsmi savai mēļu dāvanai. Daudzi vasarsvētku kustības pārstāvji atzīst, ka pastāv arī dēmoniskas mēles. Tomēr viņi bija pārliecināti, ka dāvana runāt mēlēs ir patiesa.

Kāda jauna meitene vēlējās, lai viņas dāvana tiek pārbaudīta, jo sajuta, ka viņas dzīvē bija kāda ļauna ietekme. Viņa bija pārliecināta, ka viņas dāvanai ir dievišķa izcelsme. Kāda māsa viņas draudzē, kurai bija garu pazīšanas dāvana viņai bija teikusi, ka viņas runāšana mēlēs nākot no Svētā Gara. Kad mēs sanācām kopā ar mērķi lūgt par šīs māsas atbrīvošanu, šis gars mums teica, ka neieredzot Kungu Jēzu Kristu. Kad uzdevām tam jautājumus, dēmons mums atzina, ka šīs meitenes dāvana runāt mēlēs bija viņa izraisīta... Pat nopietnos kristiešos var mājot dēmoni, kas runā mēlēs.

Ir liecības, ka daži misionāri, būdami atvaļinājumā, dzirdēja dievkalpojumos zaimojam Dievu viņu misijas tautu valodās...

Kāda priekšzīmīga, apdāvināta, līdzsvarota kristiete, uz kuru varēja paļauties un kas mantoja Dievam dvēseles reiz vēlējās ar mani satikties... Es nevarēju pat iedomāties, ka šī svētīgā kristiete varētu būt mēļu dēmona ietekmē... Drīz sekoja runāšana mēlēs, kas izteica rūgtumu pret Kristu, sevi un mums. Bija skaidrs, ka viņas mēles bija dēmoniskas.

Citi šķiet dziļi patiesi un garīgi. Viņu dzīve apliecina īstas slāpes pēc garīgās pieaugšanas. Es neticu, ka dēmons, kurš runā mēlēs var kādu atšķirt no Kristus. Tomēr mūsu pieredze šī jautājuma izpētē noved mūs pie secinājuma, ka ļoti daudzi cītīgi kristieši domā, ka viņi runā mēlēs, tomēr tikai paši sevi piemāna.’

Ļaušu Dr. McGraw atbildēt par saviem secinājumiem. Neapstiprināšu un nenoliegšu tos. Arī citi Eiropā ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem. Kad Džordžs Bērčs (George Burch) pārbaudīja mēļu dāvanu 147 cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs, tikai trīs gadījumi bija apšaubāmi, pārējie 144 bija dēmoniskās apsēstības rezultāti. Šim izpētes veidam, tomēr, man vēl nav piekļuves. Nevaru ne apstiprināt, ne noliegt to, ka 90% mēļu, kā Dr. McGraw saka, ir dēmoniska izcelsme. Tomēr, ar Bībeli rokās varu apgalvot, ka šī dāvana pavisam noteikti ir viltota.

Roku cīņas

Tagad, mans brāli, vēlos ar tevi sarīkot roku cīņu. Tu vēlies, lai es teiktu to, ko nevēlos teikt?  Tu vēlies nospiest manu roku ar trim neapgāžamiem punktiem:

Tā kā mēles nenāk no Dieva, tad tām ir jānāk no sātana.

Tu pievieno svaru no Jēkaba 3:11 attiecinot to uz runāšanu mēlēs: ‘Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu?’

Ar neapgāžamu loģiku tu vēlies nonākt pie vienīgā iespējamā secinājuma: tie, caur kuriem runā Sātans nevar piederēt Kristum; Kristus un Beliars (2. Kor. 6:15) nav apvienojami vienā cilvēkā. Mūžība virzīta 1000 grādos pēc Celsija skalas!

Esi uzmanīgs! Ar šādu spriešanu, tu pats stipri riskē atrasties uz nosodīto sola. Jo arī tu slavē to pašu Kungu, kurš tevi glāba no pazušanas, upurējot pats Sevi. Tās pašas lūpas, kuras ir salda ūdens avots pielūgsmes dievkalpojumā svētdienā kļūst par rūgtu avotu ārpus draudzes, kad tu aprunā savu brāli, savu darba biedru darbā, ko Dievs tam uzticējis. Tu saki, ka tas ir dēmons, kurš runā caur tava Vasarsvētku brāļa lūpām? Varbūt tev ir taisnība, bet kas piepilda tavu paša muti, kad tu izkliedz nepatīkamas pavēles savam padotajam, ietiepīgi klusē sarunā ar savu dzīvesbiedru, vai cērt viņam ar patiesības nūju, sizdams viņam pa ausīm, tā vietā, lai mazgātu viņam kājas? Dažkārt klausoties kādus kristiešus darbdienās var tikai brīnīties: ‘Kā viņi var dziedāt svētdienas dievkalpojumā ko citu, kā vien ‘Seviljas bārdzdiņa apmelojumus?’ Atzīsti, ka arī tavs avots ir dažkārt salds, bet citkārt rūgts un šis rūgtums nevar būt no Dieva.

Kurš šeit kļūdījies?

Tu vēl neesi sapratis, cik ļoti pats esi saucams pie atbildības par tiem, kuri tavā klātbūtnē meklē tā saucamās ‘Gara izpausmes’? Reiz es iegāju pie kāda kurpnieka, lai nopirktu sev kurpju pāri. Paskatījies uz kurpēm, kuras biju apāvis, viņš teica ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu: ‘Tās izskatās ļoti nogurušas un novalkātas’. Vai nevar šādus pašus vārdus teikt par tavas draudzes dievkalpojumiem?  - Tie ir ļoti noguruši un novalkāti. Nogurusi dziedāšana, nogurušas lūgšanas, sprediķi noguruši. Protams, tie joprojām ir pareizi, bet kāds nogurums! Svaigums un dažādība starp brāļiem jau sen ar garu sirmu bārdu. Pat brālīgā mīlestība nogurusi. Nekad neaizmirsti, ka cilvēkiem labāk patīk karsta kļūda, nekā auksta patiesība.

Cik bieži mūsu patiesība nav nekas cits, kā auksta taisnība. Dvēseles nevar sasildīties pie aisbergiem vai saldētavā. Veca, dūmojoša malkas plīts dos vairāk siltuma un prieka, nekā jaunākā modeļa kamīns, kurš nestrādā ne uz ceturtdaļu savas jaudas. Darbs Tā Kunga vārdā nav savienojams ar remdenību. Dvēseles tā netiek uzrunātas. Kristīgo dzīvi var dzīvot tikai pamatīgi. Svētais Gars mums dots bagātīgi, lai mēs dzīvotu, ne tikai nožēlojami eksistētu. Kur šī dzīvība plūst bagātīgi, kā dzīvā ūdens upes, kristiešiem nav jāmeklē riskantas, mānošas pieredzes, kas tiek pasniegtas kā brīnumlīdzeklis pret visiem draudzes trūkumiem un slimībām.

Tā arī rakstīts

Palēnām esam nokļuvuši līdz šīs grāmatas beigām. Tā pirmām kārtām tika rakstīta tev, mans brāli kas neesi harizmāts, ne tiem citiem. Viņi neļaus sevi pārliecināt tāpat, kā Jehovas liecinieki nepieņems, ka Jēzus Kristus ir Dievs, pat ja to viņiem pierādīs Bībelē. Vairāk nekā jebkad esmu tavā pusē. Esmu atzinis tavas mācības patiesumu un doktrīnas tīrību. Iesaki šo grāmatu tiem, kurus valdzina harizmātisko sirēnu dziedāšana. Arī mani reiz saistīja viņu melodijas. Pateicoties Dieva žēlastībai, Svētā Gara palīdzībai un Dieva Vārda gaismai, es spēju izbēgt no šīs lielās bīstamības.

Tu esi pabeidzis lasīt šo grāmatu. Sāc lasīt vēlreiz un sistemātiski pēti patiesības, kuras šeit attēlotas un maldus, kas atmaskoti. Jautājumi šīs grāmatas beigās palīdzēs tev atbildēt tiem, kuri prasa paskaidrojumu tavai cerībai (1. Pēt. 3:15).

Labi bruņojies katram labam darbam tu kļūsi par Dieva cilvēku, kas pareizi māca patiesības vārdu (2. Tim. 2:15). Nepārtrauc vest pie Rakstiem tos, kuri novērsušies no tiem, lai nodotos dažādām tikai nosaukuma pēc garīgām pieredzēm. Atgādini viņiem, ka kārdināšanas dienā tuksnesī, sātans trīs reizes piedāvāja mūsu Kungam šādas garīgas pieredzes un trīs reizes Viņš atbildēja: ‘Ir rakstīts’ (Mt. 4:7). Kad ienaidnieks, lai labāk mūs apmānītu, teiks: ‘Ir rakstīts’, mums jāatbild: ‘Bet ir arī rakstīts’. Sekojot Jēzus piemēram, mums jārod drosme teikt tiem, kas tiek mētāti un aizrauti līdzi katram mācības vējam,tas, ko Jēzus teica samarietei: ‘Jūs pielūdzat, ko nezināt’ (Jņ. 4:22).

Dažkārt mums jāstāv tiem pretī. Tieksimies neatlaidīgi pēc ticības, kas nodota svētajiem (Jūdas 3), un, sekojot Jēzus piemēram, teiksim viņiem mīlestībā un patiesībā: ‘Jūs alojaties, nesaprazdami Rakstus...’ (Mt. 22:29).

 

Jautājumi

Runāšana mēlēs ir vēršanās pie Dieva vai cilvēkiem?

Kad pirmo reizi tika runāts mēlēs?

Vai mēlēs runāšana ir kā tiesas spriedums?

Ko nozīmē kristība ar uguni?

Vai drīkst runāt mēlēs bez tulkošanas?

Vai runāšana mēlēs un celibāts tiek stipri ieteikts?

Vai runāšana mēlēs bija runāšana eņģeļu valodā?

Vai ir divi veidi runāšanai mēlēs?

Vai runāšana mēlēs bija par zīmi ticīgajiem?

Kam par zīmi bija runāšana mēlēs?

Kāds bija mērķis runāšanai mēlēs?

Kas mums jādomā, ja mums tiek pravietots mēlēs?

Kā mums attiekties pret viltotām runāšanām mēlēs?

Vai un kad mēles ir apklusušas?

Kā saprast pantu ‘kad iestāsies pilnība’?

Vai mēlēs runāšana ceļ?

Kur jāpraktizē runāšana mēlēs?

Kāpēc Pāvils teicis – ‘Neliedziet runāt mēlēs’?

Vai mūsdienu runāšana mēlēs pierāda mēļu patiesumu?

Vai citas dāvanas ir beigušās?

Vai mums mājās ir jārunā mēlēs?

Vai varam mūsdienās pārbaudīt runāšanu mēlēs?

Vai Jēzus Kristus runāja mēlēs?

Vai runājošais mēlēs saprot šīs valodas?

Lūgšu ar prātu, lai saprastu?

Vai pravietis kontrolē Gara izpausmes?

Vai ‘bezvārdu nopūtas’ saistītas ar runāšanu mēlēs?

Vai runāšana mēlēs ir līdzvērtīga pravietošanai? Kāpēc?

Cik cilvēki drīkst runāt mēlēs dievkalpojumā?

 

Dažas grāmatas par šo tēmu:

 Zungenreden aus biblischer Sicht – von Missionar Ralph Shallis

Sprachenreden oder Zungenreden – Dr. Roger Liebi

Gemeinde Jesu – endzeitlich unterwandert? – Evangelist Alexander Seibel

Die Zungenbewegung – Pfr. Dr. Kurt E. Koch

Speaking in Tongues? – Pfr. Dr. Kurt E. Koch

Die okkulte Welle – Dr. Peter Beyerhaus

Geisterfüllung und Geisterunterscheidung – Dr. Peter Beyerhaus

Charismatische Praktiken – Dr. Helge Stadelmann

Prüfet die Geister – Pfr. Fritz Eichin

Kräftige Irrtümer – Evangelist Richard Ising

Die Geistesgaben – Pfr. Dr. Kurt E. Koch

Charismatic Gifts – Pfr. Dr. Kurt E. Koch

Die sanfte Verführung – Evangelist Alexander Seibel

Wunderheilungen heute – Pfr. Dr. Kurt E. Koch

Hinter den Kulissen – Werner Bartl

Die Dritte Welle – Wolfgang Bühne

Charismatischer Okkultismus – Dave Hunt

Is The Present “Tongues” Movement Of God? - Reuben A. Torrey

Ist die gegenwärtige Zungenbewegung von Gott? - Reuben A. Torrey