Cīņas pirmajās rindās
Dmitrijs Miņakovs (Дмитрий Васильевич Миняков (1921 - 2012))
Jaunajiem draugiem, dziedātājiem un mūziķiem, es vēlos atgādināt pamācošu stāstu no Izraēla tautas vēstures.
Ķēniņa Jošafata valdīšanas laikā Jūdejā iebruka amoniešu un moābiešu karapulki, kas iedvesa neizsakāmas bailes visiem iedzīvotājiem. Tādā brīdī ķēniņš nesāka skaitīt visus karavīrus, bet gan izsludināja valstī gavēni. Visi jūdi, pat mazie bērni lūdza Dievu, meklēdami tā Kunga palīdzību: “Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis!” (2.Laiku 20:12). Ķēniņš Jošafats bija tā Kunga svaidītais un visai dievbijīgs vīrs, tomēr lūgšanas laikā Dieva Gars nāca pār Ievītu Jahaziēlu. Tas neapbēdināja ķēniņu. Jošafats nejutās pazemots. Gluži otrādi - viņš pateicās Dievam par to, ka jaunais Ievīts tā Kunga vārdā mudināja tautu nezaudēt drosmi.
No rīta, kad vajadzēja uzsākt kauju, Jošafats deva rīkojumus kara pulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu...
Kāda pārsteidzoša aina! Vienā pusē milzīgi ienaidnieka karapulki, otrā - Jošafata armija, kuras pirmajās rindās stāv jaunekļi. Kas viņiem ir rokās? Arfas, kokles un taures! Tā vien liekas, moābieši sakapās viņus gabalu gabalos. Jaunajiem ļaudīm taču nav ne šķēpa, ne zobena, ne vairoga! Ko gan iedomājies Jošafats?! Ienaidnieka bultas tūlīt nogalinās levītus, un viņi kļūs par pirmajiem cīņas upuriem. Lai nu kurš atgriezīsies mājās pēc kaujas, bet viņi diez vai...
Un te notika kaut kas negaidīts. Kaujas saucienu vietā gaisu satricināja brīnišķīgas mūzikas skaņas. Orķestra pavadījumā koris dziedāja: “Pateicieties tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Skanīgā dziesma līdzinājās pērkona dārdiem un radīja satraukumu ienaidnieka karaspēkā. Starp sabiedrotajiem sākās domstarpības. Parasti taču ar dziesmām sveica uzvarētājus, kas atgriezās pēc kaujas mājās, bet te viss otrādi! Apjukums un izbailes sagrāba moābiešu kareivjus.
- Acīmredzot mēs esam ielenkti un dzīvi no šejienes neizkļūsim. Tādēļ jūdi tā gavilē, zinādami, ka mūsu dienas ir skaitītas. Kurš gan sāktu priecāties pirms laika?! - viņi sprieda.
- Mēs esam nodoti! - apgalvoja citi.
Ienaidnieka nometnē sākās panika. Kāds aicināja saglabāt mieru un ierosināja nekavējoties doties uzbrukumā.
“Karā ir vajadzīgs padoms un spēks,” bet ja armijā nav vienprātības, tad nav jābūt karavadonim, lai iepriekš paredzētu kaujas iznākumu. Arī šoreiz tā beidzās ar moābiešu sakāvi. Ienaidnieka pulki izjuka iekšējās nesaskaņās. Lai pārvarētu bailes un paniku, moābieši sāka nogalināt mazdūšīgos biedrus. Nometnes iekšienē izcēlās karš: sabiedrotie iznīcināja viens otru. Jūdi viņiem nebija pat prātā! “Kad nu Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad, redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja un nebija neviena, kas būtu varējis izglābties.. Pēc tam visi viri no Jūdas un Jeruzalemes griezās atpakaļ.. un gāja uz Jeruzalemi ar prieku, jo pats tas Kungs bija viņiem sagādājis prieku par viņu ienaidnieku.” (24. un 27.p.)
Mīļie draugi! Es atgādināju šo notikumu, cerot, ka jūsu jaunās, jūtigās sirdis sadzirdēs Dieva aicinājumu, kas izskan šodien. Jūs esat ienākuši draudzē tajos gados, kad brālībā sākās garīgā atmoda. Jūsu acu priekšā jau 17 gadus Dieva bērni smagi cīnās ar pretiniekiem, kas ārda draudzi gan no ārpuses, gan no iekšienes. Ja jūsu tēvi nebūtu izgājuši cīņā krīzes posmā un guvuši uzvaras, tad šodien jūs šeit nestāvētu.
Jūs esat bijuši liecinieki tam, kā brālības labākie ļaudis tika nomocīti un nogalināti, turklāt viņu vienīgā “vaina” bija uzticība atmodai. Arī jūs paši esat pārliecinājušies, ka ceturto un piekto reizi cietumā liek ne jau par mazdūšību... Pretinieki viņus ne tikai iesloga cietumos, bet ikdienas meklē izdevību, lai noindētu vai izprovocētā avārijā nogalinātu tos, kuri drosmīgi seko tā Kunga pavēlēm un apliecina visas pasaules priekšā savu gatavību klausīt vienīgi Dievam.
Brālības draudzēs ir ļoti daudz jauniešu, kurus velns ar īpašu niknumu cenšas maldināt, lai vēlāk iznīcinātu draudzes jauno maiņu.
Šodien gribu vaicāt jaunajiem brāļiem un māsām: vai jūs vēlaties ar Dieva palīdzību uzticīgi aizstāvēt Evaņģēliju? Vai esat gatavi, sekojot Ievītu piemēram, stāties blakus pagurušajiem kalpotājiem, lai turpinātu cīņu par Kristus draudzes šķīstumu? Vai jūs būsit tikai draudzes ārējā rota - skaisti jaunieši, kas brīnišķīgi dzied, bet nekad neriskē ar savu labklājību un dzīvību? Vai arī jūs drosmīgi iziesiet cīņas priekšējās rindās, lai aizstāvētu Dieva lietu, tiklīdz izskanēs tā Kunga aicinājums?
Atcerieties lielisko muzikantu Dāvidu, kas nolika arfu un ņēma rokās lingu tad, kad milzis Goliāts zaimoja Dieva vārdu, iedvesdams bailes visiem Saula kareivjiem. Ar trāpīgu sitienu viņš uzveica bruņās tērpto lielībnieku un aizstāvēja savu tautu.
Šodien mūs nav ielenkusi ne milicija, ne arī amoniešu karaspēks, tādēļ mēs varam iedrošināt cits citu ar vārdiem: nebīstieties, esiet vīrišķīgi! Bet vai pietiks jums spēka iziet priekšā tad, kad nāks naidnieki un sāks izdzenāt sapulcējušos Dieva bērnus? Lūgsim no Dieva tādu spēku!
Jaunie draugi! Jūs esat draudzes nākotne, un no jums ir atkarīgs, vai draudze saglabās savu neatkarību no pasaules vai vajāšanu priekšā atkāpsies un zaudēs to, ko jūsu tēvi ir izcīnījuši, nesot lielus upurus. Jums ir jācīnās par draudzes garīgo tīrību, turklāt ne jau vienatnē, bet visiem kopā - plecu pie pleca pilnīgā vienprātībā.
Ja gribat izvairīties no ciešanām un vajāšanām Kristus dēļ, tad ziniet, ka esat jau iekļuvuši sātana tīklos, un, paliekot brīvībā, jūs ne vien kaitēsit Dieva darbam, bet arī savu dvēseli pazudināsit. Bailes zaudēt labklājību paralizēs jūsu labākos centienus, un drīz vien jūs bēgsit pat tad, kad neviens pakaļ nedzīsies.
Šodien daudzi ir atkrituši no tā Kunga un neklausa Viņa pavēlēm. Iemesls tam galvenokārt ir viens: bija laiks, kad šie ļaudis baidījās ciest... Daudzi zināja, kāda ir Dieva griba, zināja, ka Kristus ceļi ved caur Ģetzemāni un Golgātu, un tomēr nesekoja tam Kungam. Viņi pagriezās, lai ietu atpakaļ, un pazaudēja savas dvēseles.
Atcerieties, cik nelokāmi bija trīs jaunekļi, kas atteicās kļūt par nodevējiem arī nāves draudu priekšā: “Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa . . Bet ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus!” (Daniēla 3:17-18).
Ja gribat būt uzvarētāji, esiet apņēmības pilni! Pretējā gadījumā velns jūs uzveiks ja ne šodien, tad rīt. Naidniekam pretī stāvēt var tikai ar stingru ticību un skaidru sirdi. Ja jūsu dzīve nebūs svēta, jūs nespēsit būt vīrišķīgi. Arī levīti, kā zināms, rūpējās par to, lai būtu svēti. Un vai tas nav iemesls, kādēļ viņiem bija drosme iziet cīņas pirmajās rindās, kādēļ Dievs dāvāja brīnišķīgu uzvaru savai tautai?!
Mīļotie! Šodien tas Kungs jūs aicina pieņemt ļoti svarīgu lēmumu - iziet cīņas pirmajās rindās.
Negriezieties pēc padoma pie miesas un asinīm, bet, paļaujoties uz Dievu, izšķirieties nomainīt vajātās brālības vīrišķīgos cīnītājus! Jums ir no kā ņemt piemēru. Daudzi mūsu mīļie brāļi līdz šai dienai smok ieslodzījuma vietās tikai tādēļ, ka uzticīgi mīl to Kungu. Nesāpiniet viņus ar savu vienaldzību un mazdūšību. Dieva bērni priecāsies, kad redzēs jūsu varonīgo ticību. Lai tas nebaida nevienu, ka, ejot pa šo ceļu, kādam nāksies zaudēt brīvību un varbūt - arī dzīvību! Ja Dievs pieļaus tādas ciešanas, Viņš dos arī spēku panest visas grūtības ar prieku. Caur jums, jauniem un spēcīgiem cilvēkiem, Dievs dāvās uzvaru savai tautai.
“Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jums būs stāvēt Viņa priekšā, un lai jūs godam Viņam kalpotu... ” (2.Laiku 29:11).
D. Miņakovs, 1978.g.
"Patiesības Vēstnesis" Nr4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru