Dzīves vētras
Ivans Antonovs (Иван Яковлевич Антонов (1919-2009))
“Tie, kas ar kuģiem brauca pa jūru un veica lielos ūdeņos savus darījumus, tie redzēja tā Kunga darbus un Viņa brīnumu jūras virsū un dziļumos.” (Psalms 107:23-24)
Bērnībā divas reizes esmu piedzīvojis vētru un atceros, kā toreiz laivā visi lūdza Dievu. Kas ir bijis jūrā negaisa laikā, zina, ko tas nozīmē! Tomēr šoreiz gribu runāt par garīgajām vētrām, ar kurām mēs visi sastopamies dzīvē. Kā personiskajā dzīvē, tā ģimenē, draudzē un sabiedrībā katram no mums ir jāpiedzīvo grūti laiki. Kas ir šīs vētras? Atgādināšu tikai dažas: slimības un mīļo cilvēku ciešanas, vajāšanas un spaidi, mūsu smagās, reizēm pat pārmērīgi grūtās pūles un cīņa ar trūkumu.
No sirds vēlos, lai mēs saprastu: kādēļ Dievs, būdams mīlošs Tēvs, pieļauj šīs vētras un kā mēs varam iziet cauri tām kā uzvarētāji.
Dažkārt mēs tāpat kā Jona piedzīvojam grūtības savas vainas dēļ. Svētie Raksti vēsta, ka pravietis Jona neklausīja to Kungu un tādēļ jūrā sacēlās vētra. Kad lasīju Bībeli pirmoreiz un nonācu līdz šai vietai, ārkārtīgi sašutu par Jonas rīcību. Domāju: “Tu taču esi tā Kunga pravietis, pats Dievs tevi sūta uz Ninivi, un tu negribi iet?!” Laikam ritot, iepazinu labāk sevi un mans sašutums mazinājās - es pats bieži rīkojos kā Jona un neklausīju Dieva pavēlēm. Tad tas Kungs lika celties vētrai manā dzīvē: Viņš mani sodīja, lai apstādinātu. Tagad vairs netiesāju Jonu, bet gan nosodu pats sevi. Uzzinājis, ka vētra sacēlusies viņa vainas dēļ, Jona sacīja: “Ņemiet mani un iemetiet jūrā.” Cik bieži mūsu vainas dēļ rodas grūtības ģimenē un draudzē, bet mēs to neatzīstam un grēkus nenožēlojam. Gluži otrādi - meklējam attaisnojumus savai rīcībai un visādi atrunājamies, lai tikai nebūtu sevi jānosoda. Tā ir lielākā nelaime. Jona sevi bargi tiesāja. Kurš no mums spētu sev izteikt līdzīgu spriedumu? Nezinu, varbūt jūsu vidū atrastos tāds cilvēks, bet es nevarētu tā izdarīt. Iespējams, ka lūgtu piedošanu, taču nolemt sevi nāvei es neuzdrošinātos. Jonam, lūk, pietika drosmes, un visuvarenais Dievs, kuram nav nekā neiespējama, izglāba viņu no drošas nāves.
Ko sacīja tas Kungs Jonam pēc tam, kad visi pārdzīvojumi bija garām? “Ej tagad, kur gribi”? Nē. Dieva pavēle palika nemainīga: “Ej uz Ninivi.” Un Jona gāja, kaut gan joprojām baidījās sludināt patiesību skaitliski lielās pilsētas iedzīvotājiem; ninivieši taču bija pagāni un seni Izraēla ienaidnieki!
Brāļi un māsas, vai mēs būtu gatavi bez iebildumiem klausīt Dievam, ja vajadzētu apliecināt Viņa vārdu cilvēkiem, kas mūs ienīst un vajā, soda un tiesā? Kā mēs rīkotos tad, ja Dievs pieļautu, ka Kristus dēļ kāds no mums tiktu vests valdnieku priekšā, lai liecinātu par patiesību? Vai nenobītos un nebēgtu kā Jona?
Mīļie draugi! Kamēr tas Kungs nebūs sasniedzis savu mērķi un mēs neiemācīsimies paklausīt Dievam, tik ilgi mūsu dzīvē viena vētra sekos otrai.
Dievs ved caur grūtībām arī tādēļ, lai pārbaudītu mūsu ticību. Kādēļ tas Kungs lika sacelties vētrai, kad mācekļi bija jūrā? Vai viņi bija grēkojuši? Nē. Dievs pārbaudīja viņu ticību. Un izrādījās, ka mācekļu sirdīs nebija miera un paļāvības. Baiļu un izmisuma pārņemti viņi pārmeta tam Kungam: “Mācītāj, vai tu nebēdā, ka ejam bojā?” (Marka 4:38).
Mēs bieži dziedam:
“Dzīvot vien Jēzum, ar viņu mirt - Labākais, kas dzīvē var būt!”
Ar muti mēs varbūt arī esam gatavi visu atdot, bet Dievam vārdi nav vajadzīgi. Tas Kungs vēlas redzēt darbus un tāpēc arī pieļauj grūtības, lai mēs ieraudzītu, vai patiesi mīlam Dievu, cik uzticīgi Viņam kalpojam un kā attiecamies pret saviem ienaidniekiem. Viegli ir runāt, viegli dziedāt, viegli Dievu lūgt, bet teikto izpildīt dzīvē ir grūti.
Reiz mana sieva atzinās:
- Es esmu Dievam atdevusi tevi, atdošu arī mājas, ja atņems, bet ja aiztiks bērnus, neizturēšu…
Pielūdzām to Kungu, un es teicu:
- Bērnus tagad neviens mums neatņem. Kādēļ tu iepriekš raizējies? Varbūt tāda diena nekad nepienāks, bet ja arī Dievs liks piedzīvot tādu pārbaudījumu, tad Viņš arī dos spēku visu paciest, un bērnu dvēselēm tas, iespējams, nāks par labu.
Paļaujoties uz Dievu, sieva nomierinājās.
Atceros vēl vienu gadījumu. Uz tiesu tika izsaukts mūsu brālis - kalpotājs.
- Ja tevi ieliks cietumā, es to nepārcietīšu! - viņa sieva paziņoja.
Brāli tomēr arestēja. Notika tā, kā ir rakstīts Ījaba grāmatā:
“Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis.” (Ījaba 3:25) Dievs vienmēr liek piedzīvot to, no kā baidāmies, lai tādējādi izrautu mūs no baiļu varas un mēs beidzot iemācītos Viņam pilnībā uzticēties: sak, ja reiz Dievs kaut ko pieļauj, tātad zina, ka tas mums ir nepieciešams. Brālis vēlāk stāstīja, ka, atrodoties cietumā, aizlūdzis par savu sievu, un Dievs dāvāja viņai lielu prieku sirdī par to, ka vīrs izvēlējies iet pa šauro ceļu, un nav kļuvis par nodevēju. Sieviete lūdza kaut ātrāk varētu ieraudzīt vīru un pateikt, ka viņa ir sveika un vesela un pat vēl priecājas Kungā!
Mēs zinām, ka Ābrahāms ziedoja Dievam pašu dārgāko, kas viņam bija. Redzot tik lielu padevību un mīlestību, tas Kungs sacīja: “Nevajag nest šo upuri! Es redzu, ka tu esi paklausīgs un bīsties Dievu.”
Tas Kungs pārbauda mūsu sirdis. Ja neesam pārvarējuši visas bailes, tad, gribēdams stiprināt mūsu ticību, Dievs atklāj caur pārbaudījumiem mūsu nevarību. Ir labi, ja mēs pateicamies Dievam par to, ko Viņš dara mūsu dzīvē. “Es dziedāšu par žēlastību un tiesisku taisnību; Tev Kungs es dziedāšu slavu.” 101 psalmā Dāvids slavēja Dievu par tiesisku taisnību, jo zināja, ka Dieva spriedums vienmēr ir taisnīgs. Vai arī mēs pateicamies tam Kungam par to, ko Viņš dara mūsu dzīvē?
Ar kādu mīlestību un cieņu mēs atceramies pirmos kristiešus, kas ar prieku gāja nāvē - pretī karātavām un plēsīgu zvēru rīklēm! Daži brāļi un māsas mūsu zemē šodien cieš līdzīgas mokas. Lai slavēts ir Dievs, ka mūsdienās ir sastopami ļaudis, kas ir gatavi mirt Kristus dēļ! Kad spītējot briesmām un draudiem, Dieva bērni stingri turas pie tā Kunga un uzticīgi seko Viņa pavēlēm, tā ir labākā liecība pasaulei.
Tūlīt pēc brāļa Hmaras nāves, vajāšanu dēļ nevarēju uzturēties mājās un strādāju Dieva uzticēto darbu brālībā. Toreiz pie manis uz mājām atbrauca VDK darbinieks un rajona Izpildkomitejas sekretārs. Pēdējais, acīmredzot, pirmoreiz saskārās ar kristiešiem un sarunas gaitā izbrīnīts vaicāja manai sievai:
- Vai tiešām jūs esat gatavi iet cietumā ticības dēļ?
Drošības Komitejas darbinieks tad sacīja:
- Tu vēl nepazīsti šos fanātiķus! Ne vien cietumā - nāvē viņi ies sava Dieva dēļ!
Mana sieva ļoti priecājās to dzirdot.
To Kungu visvairāk pagodina kristiešu uzticība bēdās un nāves briesmās. Daniēls bijās Dievu un pēc labākās sirdsapziņas pildīja ministra pienākumus ķēniņa galmā, tomēr viena nakts, ko viņš pavadīja bedrē, pagodināja Dievu vairāk nekā daudzi godīgā darba gadi. Tikai pēc šī notikuma ķēniņš atzina tā Kunga varenību un pavēlēja visiem pielūgt Daniēla Dievu.
Mīļā dvēsele, varbūt ļaudis tevi vajā Kristus dēļ un saka, ka tavs upuris ir veltīgs. Nesamulsti! Ciešanas taisnības dēļ nekad nav veltas - tās vienmēr pagodina Dievu.
Vēl trešo piemēru gribu minēt. Vai atceraties, kāda viesuļvētra sacēlās, kad apustulis Pāvils kopā ar apcietinātajiem tika vests uz Romu? Kāpēc tā notika? Vai Pāvils bija vainīgs? Nē. Tad kādēļ viņam vajadzēja ciest? Pāvils taču bija paredzējis vētras sākumu un centās pārliecināt visus, ka kuģim ir jāpaliek krastā! Caur šo važās slēgto vīru tika pagodināts tas Kungs! Kad pasaule nicina, pazemo un vajā Kristus mācekļus, tā tikai vairo Dieva mūžīgo slavu.
Apustulis Pāvils drosmīgi apliecināja, ka vētrā neviens neaizies bojā. Kad apkārt auro vēji, trako jūra un ļaudis atrodas šausmu, izmisuma un panikas varā, tad citus uzmundrināt ar apgalvojumiem, ka visi paliks dzīvi, var tikai tāds cilvēks, kas saņēmis atklāsmi no paša Dieva. “Šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis.” Ne pie viena cita eņģelis neieradās. Dievs sūtīja savu vēstnesi pie vīra, kas Viņam piederēja un kalpoja, sacīdams: “Nebīsties, Pāvil!”
Droši vien arī Pāvils baiļojās tāpat kā mēs. Un to nevajag slēpt. Mēs neesam varoņi, bet, ja godīgi atzīstam savu vājumu un sakām kā Dāvids: “Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi” (Psalms 56:4), tad Dievs mūs izglābj. Ja slēpjam savas bailes un visādi attaisnojamies, Dievs neliek vētrai rimties. Tāpat kā visi cilvēki arī Mozus, Jesaja, Jeremija un apustulis Pāvils pazina bailes, tomēr viņi izbīlī neaizmirsa Dieva uzticēto pienākumu, bet gan lūdza tā Kunga palīdzību, gāja un izpildīja Viņa pavēles. Lūk, tā arī mums ir jāsaka: “Kungs, mēs esam izbijušies, tomēr paļaujamies uz Tevi!”
Mīļie draugi! Vēlos, lai jūs pārbaudītu sevi un saprastu, kādēļ jūsu dzīvē ir bijušas vētras. Ja esat grēkojuši, tad vajag atklāti atzīt savu vainu un lūgt piedošanu Dievam un cilvēkiem, kam pāri nodarīts. Jēzus Kristus vienmēr ir gatavs atbrīvot no grēka, kad mēs to neslēpjam. Ja jums ir jāpiedzīvo vētra, kurā tiek pārbaudīta ticība, lūdziet, lai Dievs dara jūs spējīgus pastāvēt un uzvarēt. “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli - mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4).
Bet kā lai uzvar, ja tas Kungs nepieļaus nekādus pārbaudījumus?
Ja vajāšanu viļņos tiek mētāta mūsu laiviņa un nākas ciest par to, ka dzīvojam dievbijīgi - nesamulstiet! Mūsu uzticība pagodinās Dievu, un pēc visa pārdzīvotā mēs iemācīsimies iepriecināt citus ar to atziņu, ko Dievs mums būs devis. Būsim pateicīgi tam Kungam par grūtībām!
Gadās, ka daži cīņā pagurst un sāk skaitīt savas rētas, aizvainojumus un pazemojumus. Tā cilvēks tikai zaudē spēkus un ieslīgst grūtībās. No dzīves vētrām nevajag bēgt. Labāk uzzināt to cēloni un meklēt Dieva palīdzību! Tas Kungs mūs stiprinās un dos spēku ticībā uzvarēt. Mūsu Dievs, kas ir visuvarens, pagodināsies, tāpēc lai visās sirdīs skan dziesma:
“Par vētrām un negaisiem,
Par priekiem un asarām,
Lai Dievam ir gods! Āmen.”
I. Antonovs, 1977.g.
"Patiesības Vēstnesis" Nr4
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru