Svētā Gara darbības viltojumi mūsdienās
Valērijs BaltpurviņšSaturs
Ievads
Mūsu dzīves laiks ir normēts. Jēzus sacīja: “Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” (Mt 6:27) Šodien pie tāda slēdziena nonākusi arī zinātne. Tā stāsta, ka katrā cilvēkā esot uzvilkts bioloģiskais pulkstenis, kurš iet stingri noteiktu laika sprīdi. Šo laika sprīdi gan neviens nenodzīvojot, jo jādzīvo nelabvēlīgos apstākļos un tiek pieļautas daudzas kļūdas organisma kopšanā un uzturēšanā.
90. psalmā lasām, ka minimālais mūža ilgums ir septiņdesmit gadi. Esmu Dievam pateicīgs, ka Viņš deva iespēju šo normu sasniegt un tagad pat pārsniegt. Šai pateicībai ir sevišķs pamats. Piecdesmit deviņu gadu vecumā mani ievietoja slimnīcā ar strauji progresējošu sirdskaiti. Medicīna izrādījās bezspēcīga, un stāvoklis pasliktinājās līdz plaušu tūskai un urēmijai. Tad sapratu, ka izdziest bioloģiskā dzīvība un uztveres spējas. Un tomēr apziņas dziļumos saglabājās dziļš miers Kristū.
Ja paliku pie dzīvības un desmit gadus sirds izturēja to slodzi, ko spēja locekļi, tad tas nav medicīnas nopelns, jo netiku lietojis nevienu no mediķu ieteiktajiem līdzekļiem. Dievs radībā ir ielicis visu, kas vajadzīgs cilvēka organisma uzturēšanai un dziedināšanai. Lai to izmantotu, vajadzīgas attiecīgas zināšanas.
Bez bioloģiskās dzīvības, ko saņemam no vecākiem, Dievs dod arī garīgo dzīvību. To mēs nesaņemam no vecākiem, bet no Dieva. Jēzus mācīja Nikodēmam: “Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jņ 3:6-7) Pieņemot ticībā Jēzu Kristu par savu Pestītāju un Kungu, mēs kļūstam par Dieva bērniem. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” (Jņ 1:12) “Jūs jau visi, ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.” (Gal 3:26) Un kāda ir Dieva bērna būtība? “Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs.” (Gal 4:6) Tāpēc: “Ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam” (Rom 8:9), “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība” (1. Jņ 5:12).
1) kā dzīvības maizi, kas nākusi no debesīm (Jņ 6:51);
3) kā durvis pie avīm (Jņ 10:7) (t.i., pie saviem sekotājiem, pie draudzes);
4) kā labais Gans, kas ved pie mērķa (Jņ 10:10);
5) kā augšāmcelšanās un dzīvība (Jņ 11:25);
6) kā īstais vīna koks, jūs tie zari (Jņ 15:5);
7) kā ceļš, patiesība un dzīvība, kas ved pie Tēva (Jņ 14:6).
Ko nozīmē šie septiņi piedāvājumi? Dzīvības maize uztur garīgo dzīvību, dodot tai spēku. Pasaules gaisma ir Dieva gudrība, kas nonesta līdz cilvēka saprātam. Durvis ved draudzē. Labais Gans kā priekšzīme un ideāls ved pie Jēra godības. Lielai dzīvei vienmēr pa priekšu iet liels ideāls. Augšāmcelšanās un dzīvība izgādā jaunu stāvokli Dieva priekšā. Cilvēks Ādamā ir no pīšļiem, Kristū – no debesīm. Vīna koks simbolizē dalību pie dievišķas dabas un rīcības. Ceļš, patiesība un dzīvība, kas ved pie Tēva, nozīmē mūžīgu progresu, līdz viss būs pakļauts mūžīgajam Tēvam.
Patiesība – apgaismotu ceļu,
Dzīvība – spēku iet pa šo ceļu.
Šo visu Dieva bērnā realizē Svētais Gars. Bet Svētais Gars darbojas caur Dieva Vārdu. Dieva vārdi atklāj patiesību, un Svētais Gars atklātai patiesībai, ja tai paklausa, dod dzīvības spēku. Bībelē atrodam norādījumu – “Notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu” (Ap d 2:17), “Un šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals” (Mt 24:14). Vai tas nenotiek mūsdienās?
Bet Bībelē atrodam norādījumus, ka tajā pat laikā būs vispasaules mēroga pievilšanas, kas notiks ar visu (sātana) viltus varu, zīmēm un brīnumiem, kas ir sātana darbs (2. Tes 2:4), ka “uzstāsies viltus kristi (sātana svaidītie) un viltus pravieši (sātana inspirēti cilvēki) un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos.” (Mt 24:24) Vai arī tas nenotiek mūsdienās?
Ja tas tā, tad spēkā ir Jēzus pavēle – “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ” (Mt 24:4) vai arī “Es to jums jau iepriekš esmu sacījis”. Kā šo Jēzus pavēli izpildīsim? Kā izsargāties no pievilšanas? Tikai caur patiesības vārdu, kas ir Bībele. Nezināšana ir apstāklis, kas dod iespēju pievilt. Ādama un Ievas bezvainības stāvoklis bija vājas bruņas pret pievilšanu, jo trūka zināšanu. Dievs Savā Vārdā ir devis visu, kas vajadzīgs garīgas veselības uzturēšanai un garīgai pieaugšanai. Arī pieredze ir uzkrājusies. Raksturīgi ir tas, ka tie, kuri ir jau iespaidoti no maldu mācībām un maldu gariem, sargā savus piedzīvojumus, neļaujot tos pārbaudīt Dieva Vārda un ticīgo pieredzes gaismā. Viņi ir zem varas, kas kavē skatīties patiesībai acīs, jo patiesība atsvabina no tumsas varas. Šī raksta nolūks ir dalīties pieredzē un Svēto Rakstu liecībās par pievilšanām mūsdienās. Dievs par šīm problēmām deva ierosinājumu jau pirmajos manas ticības dzīves soļos. Vai drīkstu noklusēt, ko četrdesmit gadus esmu vērojis un Dieva Vārda gaismā pārdomājis?
I. daļa - NEREDZAMĀS TUMSĪBAS VALSTS VARAS
1. Sadursmes
“Jo mums nav jācīnās pret miesu un asinīm, bet pret nezemišķām valdībām un varām, pret pasaules valdniekiem šajā tumsības valstībā, pret ļauno garu armiju neredzamā pasaulē.” (Efeziešiem 6:12, Menges tulk.)
Trīs vasaras – no 1934. līdz 1937. gadam pavadīju pie brālēna laukos, kur palīdzēju viņa jaunsaimniecībā pie siena sagatavošanas, labības novākšanas un jaunas dzīvojamās ēkas celšanas.
Dievs izmantoja to apstākli, ka prāts bija norimis no pilsētas kņadas, kad fiziski biju atspirdzis.
Vārdu sakot, kad biju pie lieliskas veselības un skaidras galvas.
Un tā jau pirmās vasaras nogalē, 1934. gadā Dievs šķērsoja manu dzīves ceļu. Kādā vakarā pēc dienas darbiem apsēdos uz celmu kaudzes un vēroju, kā saule apspīd egļu galotnes. Šādos brīžos norimst vējš un dabā iestājas klusums. Tas ienes mieru un klusumu arī dvēselē. Rokā turēju reliģisku žurnālu, kurā lasīju zviedru profesora rakstu “Vai Kristus patiesi augšāmcēlies?”. Raksts interesi nemodināja, jo par šo jautājumu man bija pašam savas domas.
Uzskatīju, ka augšām cēlās Kristus mācība, bet Jēzus pats mira traģiskā nāvē un palika kapā.
Manu uzmanību piesaistīja vārdi: “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk nekā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” (1.Kor15:3-8)
1) Jēzus Kristus patiesi augšāmcēlies;
2) Bībele ir Dieva atklāsme;
3) es esmu pazudis, no Dieva šķirts, jo mana dzīve ir bijusi bez Kristus.
No šī mirkļa izmanīju Realitāti, kas nepārtraukti koriģēja manas domas par garīgiem jautājumiem un veda pie piedzīvojumiem, pēc kuriem kļuva saprotama attiecīgā Svēto Rakstu vieta.
Vispirms kļūdījos par laiku un vietu, kur man jāsalīdzinās ar Dievu. Domāju, ka tas varēs notikt baznīcā, kad atgriezīšos Rīgā. Bet jau nākamajā dienā, lasot garīgu žurnālu, sevišķu uzmanību piesaistīja pants – “Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena”. (2. Kor 6:2) Esmu kļūdījies, nodomāju, vakarā lūgšanā mēģināšu salīdzināties ar Dievu.
Gulēju siena šķūnī viens pats, un tur tiešām bija vislabākie apstākļi, lai tuvotos Dievam.
Bet es kļūdījos arī attiecībā uz atgriešanās veidu. Mēģināju sevi padarīt pieņēmīgu, piemērotu salīdzināšanai ar Dievu. To centos panākt gan ar grēku nožēlas lūgšanām, gan solījumiem, gan reliģisku noskaņu vingrinājumiem. Visas šīs pūles tikai padziļināja pazušanas apziņu. Manas domas izsīka. No savas puses es neko vairāk nevarēju darīt. Manas reliģiskās pūles aizsniegt Dievu bija nesekmīgas.
Kādu dienu, pusdienas laikā aizgāju mežā uz zināmu vietu – pie akmens. Tur, atbalstījis elkoņus uz akmens, biju iesācis dienvidos lūgt Dievu. Šoreiz lūgšanā es Dievam atzinos, ka ar savu padomu, savu gudrību un spēku esmu galā. Savu pagātni, tagadni un nākotni ielieku Viņa rokās. Ja Viņš glābj, tad esmu glābts, ja nē, tad pazudis, jo uz sevi vairs neceru. Ejot mājās, sajutu savādu mieru. Pazušanas apziņa bija zudusi. Lasot garīgu rakstu, pēkšņi atkal tā savādā uzmanības pievēršanās un lasītais Dieva Vārds kļuva dzīvs, neaizmirstams piedzīvojums. Tas bija šis vārds: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jņ 6:37,47)
Acumirklī man noskaidrojās vairākas patiesības, Jēzus bija man jau tuvojies bērnībā. Lasot Bībeles stāstus, biju sācis Viņam uzticēties. Šo ticību pazaudēju, pieņemot pasaules uzskatu, ka Jēzus ir bijis tikai cilvēks, lielas reliģijas dibinātājs. Tālāk sapratu, ka Jēzus bija mani pieņēmis pirmajā reizē, kad lūgšanā meklēju Dieva salīdzināšanu. Bet Viņš nevarēja dot Savu taisnošanu, jo es paļāvos uz to, ko varēju darīt pats. Vajadzēja nākt tādam, kāds esmu, un uzticēties tam, ko Viņš jau padarījis manis dēļ pirms vairāk nekā 1900 gadiem. Sapratu, ka salīdzināšana Golgātā bija tik pilnīga, ka tai nekas nav jāpieliek no cilvēka paša. Pestīšana ir Dieva mīlestības dāvana un to saņem bez jebkāda mūsu nopelna.
Sapratu, ka Jēzus ir ne vien mans, bet arī visas cilvēces Pestītājs. Izjutu Viņa meklējošās sirds siltumu un cilvēku neatsaucību. Šī traģiskā stāvokļa apgaismojums bija tik spilgts, ka radīja manī neizsakāmas skumjas. Biju lasījis, ka pestīšanas piedzīvojums dodot lielu prieku. Tas tā ir, kad pazūd pazušanas apziņa. Bet Dievs ļāva man mirkli paskatīties uz pasauli ar Jēzus acīm, un prieka vietā neizteicamas skumjas ielija sirdī.
Atgriezies pilsētā, kristījos un pievienojos draudzei. Man bija dedzīga interese par Svētā Gara jautājumu. Izlasīju visu pieejamo literatūru par to. Atradu, ka par šo jautājumu ir trīs atziņas.
1. Jaunpiedzimšana un Svētā Gara kristība ir viens piedzīvojums, t.i., viens notikums ar diviem nosaukumiem.
2. Pie jaunpiedzimšanas cilvēks kļūst par Dieva bērnu. Piedzimstot no Gara, ticīgajiem jau ir Svētais Gars, ko Bībele apzīmē par Kristus Garu (Rom 8:9) vai par Dēla Garu (Gal 4:6). Tomēr ticīgajam jāsaņem arī otra Dieva dāvana – Svētais Gars, to saņemot ticībā, kā ticībā tiek pieņemts Jēzu Kristus. Kalpojot Svētais Gars ticīgo apģērbj ar spēku no augšienes.
3. Trešā atziņa mācīja, ka vajadzīgs piedzīvojums. Tāds piedzīvojums, kāds bija mācekļiem Vasarsvētkos. Šāds piedzīvojums tad saucās par Svētā Gara kristību ar zīmi. Ja ticīgais nav runājis “mēlēs”, tad viņam Svētā Gara neesot. Vadījos pēc otrās atziņas un gaidīju, ko šis ticības solis atnesīs manā dzīvē. Nebija ilgi jāgaida, kad kādā klusā vienatnes lūgšanas brīdī samanīju sirdī jautājumu – “Vai varu paļauties, ka izšķirsies darīt to, ko prasīšu?”. Acumirklī apgaismojās apziņā, ka līdz šim daļēji esmu bijis pats sev kungs. Izrādījās, ka apsolīt paklausību, nezinot prasību, nebija viegli. Tikai pēc vairāku dienu svārstīšanās varēju teikt “jā”.
Pēc dažām dienām klusā lūgšanas brīdī no manis prasīja apsolīto paklausību. Dievs atgādināja gadījumu no pagātnes, kur mani iejauca tiesas procesā starp manas mātes māsas vīru un parādu piedzinēju. Manam onkulim bija neliela stikla fabrika, kura nonāca finansiālās grūtībās. Lai parādu piedzinēji neaprakstītu smago automašīnu, tad to noformēja it kā pārdotu. Sastādīju pirkšanas – pārdošanas līgumu, ko abas puses parakstīja. Tiesā mani uzdeva par liecinieku, kas var apliecināt, ka mašīna ir pārdota. Es arī to apliecināju, jo pats sastādīju līgumu. Būtībā tā bija nepatiesa liecība, jo darījums notika tikai uz papīra.
Dievs prasīja šo lietu vest gaismā. Vai tas bija vajadzīgs? Tas taču notika pirms atgriešanās, un man pagātne bija šķīstīta Jēzus asinīs. Lūdzu Dieva norādījumu Viņa Vārdā. Saņēmu šādu atbildi – “visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma” (Ef 5:13). Līdz ar šiem vārdiem sirds pārplūda Dieva slavēšanā, bet, kad sāku domāt par sekām, tad dūša saplaka. Par nepatiesu liecību draudēja līdz pieci gadi cietuma. Lūdzu Dievu pēc vēl skaidrāka norādījuma.
Šajā laikā Rīgā viesojās sirms sludinātājs no Anglijas. Viņš stāstīja, ka dzīvē varot būt gadījumi, par kuriem Bībelē nav pilnīgi precīzu norādījumu. Tad Dievs to atklājot mūsu garam, un tai brīdī, kad šis atklājums notiekot, mūsu sirds pārplūstot Dieva slavēšanā. Apzinājos tad, ka pagātnes lieta nokārtojama, un sirds atkal pārplūda ar slavu. Tālāk viņš stāstīja, ka mūsu klupšanas pirms atgriešanās Dievs ticības gaitā padara par svētību vārtiem, kā ir rakstīts: “un Ahoras ieleja kļūs par cerību durvīm”. (Hoz.2:17)
Tagad šaubu vairs nebija. Lūdzu Dievu, lai vada šīs lietas kārtošanu un, ja tas var būt, lai atklāj, kas ar mani notiks. Atbildi saņēmu tūlīt. Sirdī ielija dziļš miers, un es zināju, ka cietums nedraud.
Mani pieņēma pirmo. “Vai jūs savu liecību lasījāt?” bija pirmais jautājums.
“Nē, prokurors to nevarēja parādīt, jo lieta atradās arhīvā.”
“Nu tad klausieties uzmanīgi un sakiet, kas tur nepatiess.”
Liecības teksts bija īss un saturēja faktu, ka esmu sastādījis pirkšanas – pārdošanas līgumu, ko manā klātbūtnē parakstīja.
“Kas tur nepatiess?” man jautāja.
“Tas, kas protokolēts, tiešām tā bija, bet es zināju, ka darījums ir fiktīvs.”
“Mans uzdevums nav noskaidrot, ko jūs šai lietā zinājāt, bet vai tas, par ko jūs savā liecībā parakstījāties, atbilst īstenībai.”
“Tas tā notika gan.”
“Tad šeit nav notikusi likuma pārkāpšana, un jūs varat iet mājās,” mani atlaida izmeklētājs.
Pēc šī gadījuma visus tumšos darījumus turēja no manis pēc iespējas tālāk.
Vasarā atkal aizbraucu uz laukiem un vēl viena lieta uzpeldēja no pagātnes. Arī tā bija saistīta ar radinieka fabriku, kur biju strādājis par grāmatvedi. Tā nebija saistīta ar krimināllikuma paragrāfiem, un, kad aizrakstīju attiecīgajai iestādei, tā nokārtojās pati bez manis. Sekas bija tādas, ka man uzteica fabrikas dzīvokli, jo pēc piederīgo nāves dzīvoju pie mātes māsas, kuras vīram bija fabrika. Atgriežoties Rīgā, biju bez pajumtes, bez darba, neziņā par nākotni.
Bet tieši tad manu sirdi piepildīja pārdabīgs Dieva miers tādā mērā, kādu pēc tam vairs neesmu piedzīvojis. Dievs bija ņēmis Savās rokās mani pašu un manas dzīves kārtošanu, un Viņš nokārtoja manu dzīvi tā, kā to nespētu nekāda cilvēcīga gudrība.
Kad trešajā vasarā aizbraucu uz laukiem, tad atrados tik spēcīgā Dieva klātnības apziņā, ka likās, ap mani visa daba ir pilna Dieva godības. Vasaras nogalē nolēmu apmeklēt savas tantes Gostiņos. Viņas bija daudz lūgušas Dievu par manu atpestīšanu.
Gulēdams kā parasti siena šķūnī, nesu šo nodomu Dieva priekšā. Negaidot piedzīvoju tādu Dieva atklāšanos, kādu līdz šim nepazinu. Līdz šim biju piedzīvojis Kristus klātnības sajūtu, bet tagad tas bija Visvarenais debesu un zemes Radītājs, kam pieder visa vara. No piedzīvojumiem zināju, ka Dievs tuvojas ārkārtējā veidā tikai speciālas vajadzības gadījumā. Sirds sažņaudzās baigā nojautā, jo sapratu, ka piedzīvošu kaut ko ārkārtēju. Bet ko? To es nezināju.
Pirmdienas rītā sēdos uz velosipēda, lai brauktu uz 40 km attālajiem Gostiņiem. Uzbraucis uz grantētā braucamā ceļa, pēc kādiem 50 metriem pēkšņi kritu. Iespaids bija tāds, it kā mani no sāniem tik spēcīgi pagrūstu, ka uz vietas apgāzos. Ceļš bija līdzens, un braukšanas ātrums inerces dēļ nepieļāva momentānu kritienu uz sāniem. Dabīgu izskaidrojumu nevarēju atrast. Kritiens bija smags, un stipri sasitu labos sānus un kājas stilbu. Neviļus paskatījos uz mājām, kas bija tikai kādus 300 soļus tālu, un prātā man iešāvās domas – ar sāpošu kāju 40 km nenobraukšu, jāgriežas atpakaļ.
Jau gribēju velosipēdu griezt uz mājas pusi, kad iedomājos, ko vakarā sacīšu Dievam. Es biju lūdzis par šo braucienu un saņēmis vairāk nekā piekrišanu vien. Tādēļ sēdos uz velosipēda un braucu tālāk. Pirmie kilometri sagādāja stipras sāpes, bet vēlāk tās pierima.
Aizbraucis Gostiņos, vakarā gāju gulēt siena šķūnī. Noguris tūlīt aizmigu. Nezinu, cik ilgi biju aizmidzis. Mani uzmodināja baismīgs sapnis, bet īstenība izrādījās vēl baigāka. Jutu pārdabīgu tumsības varas klātbūtni. Gaiss likās svelmaini karsts, un bija grūti elpot. Šķūnī valdīja melna tumsa, un pa sauso sienu lēca un spiedza žurkas. Kaut kas nemateriāls lēca man virsū un izgāja caur ķermeni kā elektriskie sitieni. Mēģināju tikt uz ceļiem, lai lūgtu Dievu, bet neizdevās. Sāni un kāja bija stīvi un sāpīgi.
Neraugoties uz drausmīgās klātbūtnes sajūtu un manu neapskaužamo stāvokli, sirdī bija neizteicams miers, domāšana skaidra. Nebija ne uztraukuma, ne baiļu. Tagad es sapratu iepriekšējā vakara neparastās Dieva atklāšanās nolūku. Šinī mirklī tas bija mans stiprums. Neapzināti sāku pateikties un slavēt Dievu un slavēju, kamēr nogurumā biju aizmidzis.
Nākamās dienās pusdienās ēdu tikai tik daudz, lai nebūtu uzkrītoši, bet no vakariņām atteicos. Biju uzņēmies cīņu tikai ar vienu ieroci – Dieva teikšanu un slavēšanu. Un par ko tad lai es būtu lūdzis, ja apzinājos sevi Dieva nodoma robežās? Es varēju tikai pateikties un slavēt, un to es darīju ik vakarus. Ar katru vakaru tumsības varas demonstrācija šķūnī palika vājāka, bet toties aktīvāka dienā. Visu dienu uzmācās neatlaidīgas domas – kāpēc neguli istabā? Tu esi atbraucis atpūsties, bet kas tā par atpūtu? Gavēdams un neizgulējies tu paliksi par asaku. Arī manas tantes sāka mani pierunāt, lai taču nākot gulēt istabā, naktis vairs neesot siltas.
Bet es apzinājos, ja atkāpšos no cīņas, tad aizliegšu Dievu visas neredzamās pasaules priekšā. Šādā cīņā nav atkāpšanās iespējas. Cīņā ar tumsības varām apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem par paraugu liek romiešu kareivi. Tie nekad neatkāpās un nepadevās. Viņi pārnāca no cīņas ar vairogu vai arī tos atnesa uz vairoga. Kad atraka vulkāna pelnu apbērto Pompeju, tad atrada postenī stāvošu kareivi ar vairogu un šķēpu rokā.
Piektdien atbrauca no Jēkabpils ticīga ģimene – tēvs, māte un divas meitas. Viena no jaunietēm atstāja uz mani stipru iespaidu. Likās, ka esam sen pazīstami, un sirdī radās sirsnīga tuvības sajūta. Cik nomanīju, šī sajūta bija abpusēja. Vakarā lūdzu Dievu atklāt, vai šīs gleznās sirds attiecības ir no Viņa. Kad lūdz pēc Dieva atklāsmes, tad sirdi vajag noskaņot tā, ka pilnīgi padosies atklātai Dieva gribai, ja arī tas būtu sāpīgi un pretēji paša vēlmei. Atbildi saņēmu tūlīt. Šīs jūtas nebija no Dieva. Kad lūdzu, lai atsvabina no tām, šī valdzinošā burvība momentāni izgaisa un sirdī palika tikai ticības biedriskuma jūtas.
Pienāca sestdienas vakars un uzvaras brīdis. Tai mirklī, kad lūgšanā pateicu “āmen”, noskrapstēja atlikušo žurku nagi, kuras bija skraidījušas pa šķūņa sienu un tagad ar būkšķi nolēca zemē šķūņa ārpusē. Pēkšņi likās, ka atveras Debesis ar garīgās pasaules īstenības sajūtu. Likās, ka telpa piepildījās ar svaigu gaisu, un es iemigu dziļā, atspirdzinošā miegā.
Kad no rīta iegāju istabā, mani pie sevis pasauca veca ticīga māmiņa, kura dzīvoja pie tantēm. Uztrauktā balsī viņa man stāstīja šī rīta piedzīvojumu. Pamodusies viņa redzējusi ienākam tumšu stāvu un it kā paņemam mēteli. Izejot tas teicis: “Man no šejienes ir jāaiziet, bet es nākšu atpakaļ, jo man te ir tiesības.” Viņa esot sabijusies, jo skaidri nopratusi, ka tas ir tumsības valdnieks. Paliku šeit vēl kādu nedēļu. Kādu vakaru pirms iemigšanas domas sāka klejot un pāriet svētā robežas. Tūlīt dzirdēju, ka žurkas ielec šķūņa sienā un rāpjas augšā. Steidzos lūgšanā pie Dieva pēc piedošanas par neapvaldītām domām. Žurkas tūlīt ārpusē nolēca zemē. Tagad es sapratu, ka neredzamās pasaules būtnes spēj tikpat reāli redzēt mūsu domas, jūtu un gribas pasauli, kā mēs redzam materiālo pasauli. Kā Dievs vada mūs ar Savām acīm (Ps 32:8), tā ļaunie gari glūn un vēro katru mūsu domu, vēlēšanos. Vai nav tā, ja šie gari pieviļot spēj iemiesoties kādā cilvēkā, pat ticīgajā, tad šim cilvēkam ir redzēšanas dāvana jeb gaišredzība? Tādu cilvēku apkalpo neredzamās pasaules tumsības valsts būtnes.
Pēc šiem piedzīvojumiem zināju, ka šo garu iedvesmas mūsu domās var būt tik līdzīgas mūsu pašu prāta slēdzieniem, ka nepamanām domu autoru ārpus mums. Nezinu, vai cīņas metode, kas pastāvēja Dieva slavēšanā un pateikšanā, ir efeziešiem minētās “ticības bruņas”. Zinu tikai to, ka tas nenāca no manas gudrības.
Pēc šī piedzīvojuma redzēju, cik reāla ir garīgā tumsas valsts. Mājiniekiem es nestāstīju par šo cīņu, jo tas viņus satrauktu. Viņiem taču būs šeit jādzīvo. Apjautājies uzzināju, ka šajā mājā iepriekšējie īpašnieki ir nodarbojušies ar buršanu. Vispār visā apkārtnē iedzīvotāji bija saistīti dažādos veidos ar buršanas un zīlēšanas grēkiem. Te tumsības varas bija ieguvušas sevišķu varu. Tagad es sapratu, kāpēc, braucot uz šejieni, es tik neizprotamā veidā smagi kritu. Bet kāpēc šī sadursme notika tagad? Arī iepriekšējā vasarā es šeit ciemojos un gulēju šķūnī, bet tad neko tādu nemanīju. Varbūt vienīgi to, ka bija murgains miegs un jutos neizgulējies. Jautāju savai radiniecei, nopietnai ticīgajai, vai viņa ir nakšņojusi šajā šķūnī. Viņa atbildēja piekrītoši un teica, ka tur laikam slikts gaiss, jo nav atspirdzinoša miega.
Pēc šī piedzīvojuma uz daudziem notikumiem, kuri minēti Bībelē, skatījos ar “citām acīm”. Piemēram, Marka evaņģēlijā 4:35–5:13 ir aprakstīts gadījums, kad mācekļi ar Jēzu pārcēlās ar laivu pāri Ģenaceretes ezeram uz Geraziešu apgabalu. Mēs lasām, ka “cēlās liela vētra, un viļņi gāzās laivā tā, ka ūdens jau piepildīja laivu”. Mācekļi, kas agrāk ik dienas zvejoja šinī ezerā un bija pieraduši pie šī ezera kaprīzēm, šoreiz pat nemēģināja smelt ūdeni no laivas. Viņus paralizēja bailes, un tie modināja guļošo Jēzu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”
Kas bija aiz šīs stihijas, kas šoreiz no cilvēcīgā viedokļa būtu zvejniekus pazudinājusi? Vai Dievs? Vai “daba”, kura otrā krasta reljefa dēļ pieļāva šad tad pēkšņas vēja pūsmas pāri ezeram? Nē, to izsauca tie leģioni nešķīsto garu, kuri lūdza Jēzu, lai tos neizdzītu no šī apgabala. Cik lielu varu šai apgabalā bija ieguvusi tumsības valsts, noprotam arī no tā, ka šī apgabala ļaudis “sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot” (Mk 5:17). Jēzus pazina stihijas iemeslu un pavēlēja: “Klusu! Mierā!”, un mācekļiem par pārsteigumu vējš un viļņi momentāni norima.
Labi, tas nu būtu par īpašiem apgabaliem, kur tumsības varas ir nostiprinājušās. Tāpēc domāju, ka tik asai sadursmei ar tumsības varām, kā tas bija Gostiņos, bija gadījuma raksturs. Bet es kļūdījos. Ar šīm tumsības varām nācās sadurties ticīgo pulciņos, kuri mēdza tikties pa mājām. Kādā reizē brālis, kurš ņēma mani līdzi, apmeklējot slimos un vientuļos, uzaicināja mani uz lūgšanas sapulci kādā dzīvoklī. Bija sapulcējušās pulciņš vecāku māsu. Nācām lūgšanās. Māsai, kuru labi pazinu kā pilnīgi svētījušos Dieva bērnu, tika dots “garā dziedāt”. Tad lūdza kāda māsa. Pēc viņas sāka murmināt veca māmiņa. Laikam šai murmināšanai vajadzēja nozīmēt “mēļu runāšanu” jeb, kā vēl saka, “runāt valodās”. Līdzko viņa sāka murmināt, telpu piepildīja pārdabīgu tumsības spēku klātnība. Tā bija tāda pat tumsības vara, kādu sastapu Gostiņos. Šāds spēks iedarbojas paralizējoši uz miesu un sajūtām. Noliku sevi zem Kristus sargājošām asinīm un lūdzu Dieva iejaukšanos. Murmināšana izbeidzās, un visi piecēlāmies. Iestājās klusums un apmulsums.
Neapzinīgi paspruka jautājums: “Māmiņ, vai jūs uz kapsētu arī ejat?” Kā atdzīvojās viņas seja: “Jā, es tur eju katru dienu. Man pretī nāk gari, es ar tiem sarunājos, nesu tiem puķes.”
Māsas satrūkās. “Bet tas taču briesmīgs grēks!” viena iesaucās.
“Man ‘tas gars’ saka, ka tas nav grēks. Mani visur vada ‘tas gars’. Vakar redzēju uz ietves stāvam jaunekli un smēķējam. Es piegāju pie viņa un teicu – “Man ‘tas gars’ saka, lai tu nesmēķē.” Šis jauneklis paskatījās uz mani un steidzīgi aizgāja. Man ‘tas gars’ saka, ka tas nav grēks.”
“Ja tu to par grēku neatzīsti, tad tu vairs nevari nākt mūsu pulkā,” sacīja kāda māsa. Tā bija Bībeliska nostāja evaņģēlija gaismā. Burvis tapa nosodīts un no ticīgo sabiedrības izraidīts.
Ejot mājās, piebiedrojās māsa ar “valodas dāvanu”, kura dziedāja garā. Es viņai jautāju: “Vai tad jūs nemanījāt, kas notika, kad šī māmiņa sāka lūgt?”
“Pirmo reizi, kad viņa bija mūsu pulkā, es jutu tumsības spēku, bet lūgšanā tiku tam pāri un pēc tam vairs nejutu.”
Šādā veidā ticīgie pieļauj liktenīgu kļūdu. Patiess Dieva bērns vienmēr zināmā mērā izjūt tumsības spēka darbību un, ja neieņem pret to aktīvu stāvokli, tad izšķiršanas spēju zaudē. Domāju, ka sapulcējušās māsas bija Dieva bērni, bet spēju atšķirt to, kas nāk no augšienes un kas nāk no bezdibeņa, viņas bija zaudējušas. Kā tas varēja notikt? Ļoti vienkārši. Viņas solidarizējās ar tumsības varas demonstrāciju, sakot “āmen” un “aleluja”, līdz ar to piebiedrojoties velna darbiem. Tam mēdz būt tālejošas sekas. Cik esmu pieredzējis, šādus ticīgos velns ar laiku iepin savos tīklos. Ļoti iespējams, ka tā ir velna taktika, ticīgo pulciņos iesūtīt savus praviešus, t.i., cilvēkus, kuri saņem inspirāciju no maldu gariem, jo ticīgie ir iebaidīti ar grēku pret Svēto Garu un neizpilda Dieva pavēli: “Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus!” (1. Jāņa v. 4:1)
Citā gadījumā šis brālis uzaicināja pie jauniešiem, kuri pulcējoties kādā dzīvoklī uz lūgšanām. Braucot turp, sajutu brīdinājumu. “Kungs, es taču braucu pie jauniešiem, kas meklē Tev svētīties, kāpēc šis brīdinājums? Ja tur draud briesmas, lūdzu, pasargā mani,” lūdzu savā sirdī.
Iegājis dzīvoklī, redzēju prāvu pulciņu jauniešu. Nevienu nepazinu. Izņemot mājastēvu, neviena brāļa vairāk nebija. Mājas tēvs pēc sasveicināšanās ar mums paskaidroja, ka šeit visi esot jau saņēmuši Svētā Gara kristību un tagad cīnoties pēc uguns kristības.
Šie vārdi mani pārsteidza. Es sapratu, ka uguns kristība būs tā, kas sadedzinās darbus, kuriem salmu vērtība, par ko apustulis Pāvils rakstīja korintiešiem. Bībelē ir pravietojumi, kur viena daļa no šī pravietojuma piepildās tūlīt, bet daļa nākotnē.
Nācaretes sinagogā Jēzus lasīja: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.” (Lk 4:21) Bet šim pravietojumam ir turpinājums, un to Jēzus nelasīja. Tas skan tā: “.. un mūsu Dieva atmaksas dienu” (Jes 61:2).
Tāpat no Jāņa Kristītāja pravietojuma Jēzus apstiprināja tikai pirmo pusi: “Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.” (Ap d 1:5) Jāņa Kristītāja pravietojums beidzās ar vārdiem “.. un ar uguni” (Mt 3:11). Bet Jēzus šo pravietojuma daļu neapstiprināja, ka tā notiks draudzes laikmetā, tāpat kā neapstiprināja šai laikā “Dieva atmaksas dienu”.
Tad nama tēvs novilka žaketi un ar plašu žestu uzmeta to uz krēsla. Visi sākām lūgt. Izcēlās liels troksnis, jo visi lūdza skaļā balsī un ikvienam bija savi lūgšanas vārdi. Domāju, ka tas nebūtu nekas aplams, jo Dievs dzird katru atsevišķi, bet te tomēr notika kaut kas drausmīgs. Šeit tumsības spēks bija daudz varenāks nekā iepriekšējā gadījumā. Tagad sapratu, kāpēc saņēmu brīdinājumu. Lūdzu pēc sargāšanas un Dieva iejaukšanās. Tiešām lūgšanas troksnis pierima, un mēs visi piecēlāmies. Redzot šos jauniešus, sirdī radās tik spēcīga līdzjūtība un žēlums, ka vajadzēja sasprindzināt visu gribasspēku, lai neraudātu skaļā balsī.
Apņēmos nekad vairs neiet uz nepazīstamām vietām lūgt Dievu, lai vēl kādu reizi nevajadzētu sastapties ar tādu pievilšanos un nebūtu jāpiedzīvo tādas sāpes sirdī. Šo apņemšanos esmu turējis. Gāju tikai tur, kur vairums lūdzēju bija pazīstami. Bet arī šajos pulciņos gadījās, ka lūgšanas laikā kādu inspirēja tumsas vara. Katru reizi sirdī nostājos pret šo inspirāciju, un lūdzējs tūlīt sāka lūgt normālā balsī. Tāds lūdzējs nomana pretī turēšanos un mēdz teikt, “lai neturas ‘tam garam’ pretī”, vai pēc lūgšanas atzīstas, ka ‘tas gars’ esot aizgājis.
Domāju, ka velti ir gaidīt uz garīgu atmodu, ja tumsu nešķir no gaismas. Parasti tad notiek pretējais. Pats bēdīgākais ir fakts, ka pieviļ pašus dedzīgākos ticīgos.
Piecdesmitajos gados kādu dienu mani apmeklēja viens no nopietnākajiem draudzes jauniešiem. Par apmeklējumu biju pārsteigts, jo mēs viens otru pazinām tikai tik, ka abi esam no vienas draudzes. Domāju, ka viņš atnācis mani garīgi stiprināt, jo man tajā laikā bija ļoti liela laicīgā darba slodze. Sarunu laikā piedzīvoju, ka Debesu valstības patiesības un garīgā ticības dzīve palika spilgti reālas. Man vajadzēja viņam daudz stāstīt par garīgās dzīves norisēm dvēselē. Pēc dažām dienām viņš atkal atnāca. Atkārtojās tas pats, kas iepriekšējo reizi. Tad sapratu, ka Dievs viņu sūtījis nevis manas ticības stiprināšanai, bet, ka viņam ir vajadzība, kur es varētu būt Dievam derīgs. Samanīju, ka viņam draud briesmas tikt pieviltam, tāpēc iedevu viņam savu tulkojumu “Svētajo cīņa”, kur atklātas ticīgo pievilšanas ar Svētā Gara darbības viltojumiem 1905. gadā Velsas atmodā.
Pēc kāda laika šo rakstu man atnesa cits brālis. Viņam šis raksts iedots, lai to nodotu man. Jautāju šim brālim, vai viņš apjautājies, kādu iespaidu šis raksts atstājis. Jā, to viņš esot darījis un saņēmis atbildi, ka šo rakstu neesot lasījis, jo ‘tas gars’ neļaujot lasīt tāda satura rakstus. Tad es sapratu, kāpēc viņš pats personīgi neatnesa rakstu.
Kur tagad ir šis brālis? Viņš sen vairs nav draudzē. Viņš nav vairs sava tēva mājā. Kaut kur provincē viņš atradis ‘tēvmājas’ un draudzi pie kādas pravietes. Un tas bija visnopietnākais, visdedzīgākais jaunietis draudzē.
Kad Dievam bija izdevies mani ievirzīt Sava nodoma virzienā, arī velns sūtīja vēstījumu ar savu vēstnesi. Tā bija paveca draudzes māsa, kurai bija okultistiem labi pazīstamais automātiskais raksts. Tas izpaužas tā, ka mēdijs transa stāvoklī saņem ziņojumu no garu pasaules rakstveidā. Roka automātiski raksta, un nereti uzrakstīto var lasīt tikai tad, ja to lasa spogulī. Arī šai māsai, kad tā juta inspirāciju, roka automātiski rakstīja. Viņa domāja, ka tas ir no Dieva. Tā kādā dienā saņēmu ‘vēstījumu’, ko licis rakstīt ‘tas gars’, vadot roku automātiski.
No šī vēstījuma atceros tikai to, ka es savā uzdevumā un spēkā esmu līdzīgs Elijam un man uzticēts izvest šķīstīšanas darbu draudzē. Protams, šo vēstījumu iemetu ugunī. Šī māsa, kura domāja, ka caur viņu runā Dievs, neilgi pēc tam nošķīrās no draudzes kaut kādā mazā pulciņā ar īpatnēju dievkalpojuma veidu.
Parasti šajos pulciņos kopj tā saucamo runāšanu valodās, kur viss notiekošais tiek pieņemts par “tīru zeltu.”
Kas nostāsies pretī šīm tumsības varām? Šīm briesmīgajām pievilšanām? Kad Modersons (Ernst Modersohn) savā grāmatā “Velna valgos” (“Im Banne des Teufels”) publicēja materiālus par saistībām, kādās iepinas cilvēki ar vārdošanu, zīlēšanu, spiritismu utt., tad grāmatas ievadā viņš rakstīja, lai ticīgie aizlūdz par viņu. Jo, kad viņš sācis sludināt un rakstīt par šo tematu, viņš piedzīvojis uzbrukumus no tumsības varām, ko agrāk neesot pazinis.
To pašu apliecina arī Kornēlija ten Boom (Cornelia ten Boom) savā grāmatā “Uzvarētie ienaidnieki” (“Defeated Enemies”): “Kad šo vēsti sludināju, es tik ļoti noguru, ka varēju tikai aiziet līdz savai gultai. Mana sirds sita neregulāri, un es jutos slima.”
Jā, tā nav pastaiga pa “zāļainām ganībām” un atspirdzināšanās pie “skaidra ūdens”, bet cīņa. Jo vairāk kāds ir Patiesības Gara rīcībā, jo šai cīņai būs asāks raksturs.
2. Tumsības valsts realitāte
Efeziešu vēstules 6. nodaļas 12. pantā pasvītrota tumsības valsts realitāte. Apustulis parāda patieso cēloni cilvēces nostājai, negatīvajai attieksmei pret Dievu, ticību, ticīgajiem. Mums nav jācīnās pret miesu un asinīm, t.i., pret cilvēkiem, raksta apustulis, bet pret ļauno garu armiju neredzamā pasaulē.
Tumsības valsts ir ieguvusi lielu varu pār cilvēci. Jēzus galvenā sūtība bija atbrīvot cilvēci no šīs varas. Tādu sūtību Jēzus deva Saviem mācekļiem. Tādu uzdevumu saņēma arī apustulis Pāvils: “Atvērt viņu (pagānu) acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva.” (Ap d 26:18) Ieskatīsimies Svētajos Rakstos, ko Tie atklāj par šo valsti.
Tumsības valsts organizācija
Šīs valsts vara koncentrēta vienā personā. Tas ir kritušais eņģelis, kas kādreiz bija vismajestātiskākais eņģeļu virsnieks. Par viņu lasām Ecēhiēla grāmatas 28. nodaļā. Tur gan ir minēts Tiras ķēniņš, bet pēc dotā raksturojuma, tas nevar attiekties uz cilvēcīgu būtni. Mēs tur lasām: “Tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu, tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, ... tu biji svaidīts ķerubs.”
Pravietis Jesaja 14. nodaļā apraksta viņa krišanas iemeslu: “Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!”
Es, es, es – paaugstināšanās visaugstākajā pakāpē un tad kritiens. Viņš nekrita viens, bet aizrāva sev līdzi daudz eņģeļu un nodibināja tumsības valsti. Tagad viņš vairs nav svaidīts ķerubs, kas sargā, bet pūķis, kas cenšas visu iznīcināt. Pēc Ef 6:12 noprotam, ka šinī valstī ir valdnieki, kuriem savukārt ir padotie. Domājams, ka šie virsnieki ir augstākas kārtas kritušie eņģeļi, kuriem padoti dēmonu pulki.
Tumsības valsts mērķi
Tumsības valsts realizē sātana mērķus. Kāds tad ir viņa galvenais mērķis? No Bībeles liecībām noprotam, ka sātana mērķis ir līdzināties Dievam un panākt cilvēces paklausību un pielūgšanu.
Kādreiz uz šīs planētas bija viņa valstība. Kad Dievs radīja eņģeļu valstību (Debesis) un Zemi, tad Viņš nodeva Zemi Luciferam (gaismas nesējam) pārvaldīšanā (Jes. 14:12). Bet šis eņģelis krita. Viņa spožums palika par tumsību, kosmoss par haosu un Zeme tukša. Sešos radīšanas periodos Zemi atjaunoja, un tagad atjaunotā Zeme ir uzticēta cilvēkam. “Debesu debesis pieder Tam Kungam, bet Zemi Viņš deva cilvēku bērniem.” (Ps. 115:16)
Bet sātans nav atsacījies no sākotnējā nodoma – pacelties pāri visiem Dieva radījumiem un līdzināties Visaugstākajam. Bet sātans ir radījums un viņam nav Dieva – Radītāja oriģinalitātes. Viņš visu atdarina no tā, ko Dievs dara. Arī savas esamības un būtības atklāšanos cilvēcei viņš pakaļdarina Dievam. Dievs atklājies cilvēcei Trīsvienībā kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Laikmeta beigās arī sātans atklāsies trīsvienībā, kā pūķis, zvērs un viltus pravietis. Tēvs nodod visu varu Dēlam, un arī pūķis nodod savu varu zvēram. Svētais Gars garīgi atdzemdina cilvēkus un tos dara par Jēzus mācekļiem. Viltus pravietis pieviļ cilvēkus ar tām zīmēm, ko darīt zvēra priekšā viņam ir dots (Atkl 13:14). Svētais Gars izdala draudzei Savas Gara dāvanas. Vai to nedara arī sātans? Vai viņš nevilto īstās Gara dāvanas? Tāpēc Svētie Raksti brīdina no pievilšanām, bez pārbaudīšanas uzticoties zīmēm un brīnumiem. Jā, bet tad varot izdarīt grēku pret Svēto Garu, dzird brīdinājumus. Nē, ar paklausību Dieva Vārdam to nevar izdarīt, jo ir rakstīts: “neticiet ikkatram garam” un “pārbaudiet garus” (1. Jņ. 4:1). Briesmīgu zaimošanas grēku dara tie, kas velna darbus pieraksta Svētajam Garam un uz viņa manifestāciju sauc: “Āmen, aleluja.”
Svaidīti Dieva kalpi brīdina no tādu sanāksmju apmeklēšanas, kur ir tumsības varas demonstrācija. Rīgas ticīgos no tā brīdināja trīsdesmito gadu (1930-to) sākumā mācītājs Freds Klarks (Fred Clarke), viens no vadošajiem Velsas atmodas mācītājiem. Kopā ar evaņģēlistu Džordžu Bellu (George Bell) viņiem Rīgā bija evaņģelizācijas sapulces. Tajās teiktos sprediķus sakopoja grāmatā “Mūžības noslēpumi”. Šajā sakopojumā ievietots sprediķis (“Kristus krīze” 132.lpp.), kurā Bells brīdināja ticīgos no Svētā Gara darbības viltojumiem. Šajā sprediķī Bells sacīja:
“Vai esat dzirdējuši par Arturu Komandvelu, jaunu ticīgu cilvēku, kurš nodevās spiritismam? Komandvels liecina, ka viņš līdz ar diviem citiem noturējis gaidīšanas sapulci kādā augšistabā Glāzgovā. Kad viņi kādu laiku gaidījuši, piepeši notikusi rūkoņa, vējš un troksnis un it kā dalītas liesmu mēles nolaidušās uz katru no viņiem. Un viņi visi runājuši citās valodās, kā ‘tas gars’ tiem devis izrunāt. Spiritisms ir dēmonu pielūgšana, un velns deva viltotu Svētā Gara kristību tiem, kas to gaidīja Glāzgovas augšistabā. Es to saku mīlestībā uz jums. Jo arī velns var dot svešas valodas.
Kā jau teicu, spiritisti ir dēmonu pielūdzēji, viņiem ir viltotas Svētā Gara dāvanas, un viņi runā valodās. Viņi runā arī par Kristu. Viņi notur miesas dziedināšanas sapulces. Šajās sapulcēs spiritisti aizlūdz par slimajiem un dēmoni darbojas pie slimajiem. Es jūs brīdinu – neejiet šādās sapulcēs, jo tur ļaudis nepagodina Dievu, bet sātanu. Pārbaudiet tos pēc viņu augļiem un Dieva Vārda.”
Tumsības valsts metodes tās mērķu sasniegšanai
Dievs zaudēja cilvēku, kad tas ieklausījās sātana viltīgajā runā. Vai tad Dievs ir sacījis? Vai tad Bībele ir Dieva atklāsme? Apustulis Pēteris gan raksta, ka praviešu mācība nekad nav notikusi pēc cilvēku gribas, bet svētie, Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā (2. Pēt. 2:21) un ka “Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2. Pēt. 2:16).
“Vai tad Dievs ir sacījis?” Ja Dievs nav runājis, tad Bībele ir tikai vēsturisku notikumu un aprakstu krājums un jūdu tautas literārs piemineklis. Tas ir cilvēcīgs produkts un kā tāds pilns ar kļūdām, neprecizitātēm un pretrunām, sarakstītāju fantāzijām un viņu uztveri. Protams, ja Bībelē nav Dieva atklāsmes, tad nav arī atklāsmju Autora, tas ir – nav Dieva.
Velnam vajadzēja izšaut uz cilvēku tikai divas ugunīgas bultas, lai izdedzinātu ticību Dieva Vārdam un paļāvību Dieva rīcības labajam nodomam. Pirmais cilvēks pirmo bultu nodzēsa, bet otrā savu mērķi sasniedza. Cilvēks sāka šaubīties par Dieva rīcības labo nodomu. Sekas ir tādas, ka viņš sāka izvēlēties to, kas pašam likās labs. Velns pasteidzās iedvest savas tieksmes – jūs būsiet kā Dievs, un cilvēks rīkojās pēc tieksmēm. Bet šīs tieksmes nebija no Dieva, tās nebija arī no pirmā cilvēka paša. Vēlākās paaudzēs šī neuzticēšanās bija jau iedzimta, un ar katru paaudzi neuzticēšanās Dievam pastiprinās.
Šī neuzticēšanās Dievam ir tā iesakņojusies cilvēkos, ka lielākajai daļai cilvēces pat evaņģēlija vēsts nespēj izkliedēt neticības biezos mākoņus. Visā pasaulē tagad sludina, ka: “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ 3:16). Bet cik ir to, kas tam tic?
3. Jēzus brīdinājumi
“Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.” (Mt 24:4)
Jēzus ne vien aicina sekot Viņam, bet arī brīdina no svešiem aicinājumiem, no “svešinieka balss” (Jņ 10:5), no neīstiem praviešiem, “kas pie jums nāk avju drēbēs” (Mt 7:15). Ar tādiem būs jāsastopas. Tādi ir bijuši visos laikmetos un jo daudz būs šī laikmeta beigās, t.i., mūsdienās. Jēzus vērš uzmanību uz viņu zīmēm un brīnumiem, kuri būs tik līdzīgi Svētā Gara darbībai, ka pat izredzētiem draud pievilšana. (Mt 24:24)
Jēzus saka: “Sargieties.” Tas nav tikai padoms, bet pavēle. Tāpēc šis jautājums ir nopietns. Kad ir gripas epidēmija, tad veselības aizsardzības iestādes dod norādījumus, kā izsargāties no saslimšanas. Ja šos norādījumus neņem vērā, saslimšanas iespēja ir ļoti liela.
Jēzus un apustuļi deva norādījumus, kā sargāties no pievilšanas. Ja tos neņem vērā, mūs samulsinās – pievilšanas, lielās zīmes un brīnumi, maldu garu inspirācijas.
Jēzus sevišķi brīdina no neīstiem praviešiem. Tie ir visbīstamākie. Protams, vēl ir visāda veida viltus mācītāji, bet tiem nav pārdabīgas inspirācijas kā neīstiem praviešiem un tie nespēj rādīt zīmes un brīnumus. Apustulis Pēteris raksta, ka “Mantkārībā viņi izmantos jūs ar izdomātiem vārdiem” (2. Pēt 2:3). Šie mācītāji mēdz sludināt cilvēcīgu gudrību, atstājot novārtā Dieva Vārda bagātos mantas kambarus. Viņi rāda debesis tik zemu, ka tur varot ieiet ar grēkiem. Apustulis Pēteris raksta, ka “salds prieks tiem šķiet baudu dzīve dienā, viņi ir kauna traipi, savā viltībā mielodamies kopā ar jums” (2. Pēt 2:13).
Tiem, kuri grib patiesi svētīties Tam Kungam, šie mācītāji nav bīstami. Tiem ir bīstami neīstie pravieši, kuri aicina uz sevišķu svētīšanos. Tādi bija Korintas draudzē. Tiem pat Pāvila sludināšana bija uz pārāk zemas pakāpes. Viņu dēļ apustulis Pāvilam vajadzēja rakstīt ticīgajiem Korintā: “Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū. Bet, ja kāds nāk un sludina citu Jēzu, ne to, ko mēs esam sludinājuši, jeb, ja jūs dabūjat citu garu, ne to, ko jūs esat saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne to, ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.” (2. Kor 11:3-4)
Apustulis Pāvils nelaipo, bet šķiro tumsu no gaismas. “Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem.” (2. Kor 11:13) Viņš atgādina korintiešiem par čūsku Ēdenes dārzā, kura pievīla ar augstiem garīgiem piedzīvojumiem. “Jūs būsiet kā Dievs,” sacīja čūska Ievai.
Tāpēc jāpieiet ar vislielāko nopietnību tai pievilšanai, kura nāk no inspirētiem cilvēkiem jeb praviešiem. Pravietis ir cilvēks, kas inspirēts no Dieva, lai runātu Dieva uzdevumā. Viņam ir pilnvara vajadzības gadījumā darīt zīmes un brīnumus. Bet arī neīstie pravieši uzstājas kā Dieva sūtņi, un arī viņi spēj darīt zīmes un brīnumus. Arī viņi ir zem inspirācijas, un viņiem ir ‘spēks’. Tas ir daudz nopietnāk, nekā mēs domājam.
I. Īsto praviešu raksturojums.
II. Neīsto praviešu raksturojums.
III. Neīsto praviešu darbības rezultāts.
IV. Kā atšķirt īstos praviešus no neīstiem praviešiem.
Īsto praviešu raksturojums
Svētos Rakstos vārdam “pravietis” ir divas nozīmes. Vecās Derības laikā pravietis galvenokārt pasludināja nākotni. Šis uzdevums ir noslēdzies ar apustuļa Jāņa atklāsmi. Ar šo grāmatu noslēdzas praviešu grāmatas, un šādam mērķim Dievs cilvēkus vairs nelieto.
Jaunās Derības laikā Dievs inspirē cilvēkus, lai tie nestu vēsti Dieva draudzei un pasaulei. Šī vēsts sakņojas un saskan ar Svētajiem Rakstiem. Pašas raksturīgākās īsto praviešu pazīmes ir šīs:
1) viņu darbības motīvs ir Dieva gods. “Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam” (1. Ķēn 19:10);
2) Dieva griba tiem ir dārgāka par paša dzīvību. Darīt Dieva gribu ir viņu apslēptais ēdiens un dzēriens;
3) tiem ir karsta mīlestība pret dvēselēm. No savas puses viņi dara visu iespējamo, lai jo vairāk dvēseļu taptu glābtas. “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.” (1. Kor 9:19)
Neīsto praviešu raksturojums
1) tie nāk pie jums avju drēbēs;
2) tie Jēzu uzrunā: “Kungs! Kungs!”;
3) tie Jēzus vārdā pravieto;
4) tie Jēzus vārdā izdzen velnus;
5) tie Jēzus vārdā dara daudz varenu darbu.
Vai nav pārsteidzoša fotogrāfija? Ja kāds brālis vai māsa šādu personu nosauktu par neīstu pravieti, ka viņa inspirācija ir no maldu gariem, tad tādam pārdrošniekam pierakstītu nepiedodamo grēku, proti, Svētā Gara zaimošanu. Bet šī ir neīstā pravieša fotogrāfija, un to ir uzņēmis Dievs, nevis cilvēks. Ko rāda šī fotogrāfija?
1. Tie nāk pie jums “avju drēbēs”. Viņu galvenais darbības lauks nav pasaule un dvēseļu glābšana no pazušanas, bet gan Jēzus sekotāji. “Tie nāk pie jums.” Protams, sevišķu dedzību viņi izrāda pret jauniem, nenostiprinātiem ticīgajiem.
Rodas jautājums: “No kurienes viņi nāk?”
Visi trīs draudzes pīlāri: Pēteris, Jānis un Pāvils dod līdzīgu atbildi, proti, jūsu vidū būs viltīgi mācītāji, “kas paslepus ienesīs aplamas posta mācības”. (2. Pēt 2:1; 1. Jņ 2:19; Ap d 20:30)
Kādi viņi būs, pie mums nākot? Viņi būs tērpušies “avju drēbēs”. Ar savu valodu, izturēšanos tie rādīsies kā Jēzus sekotāji. Bet ar kādu nolūku tie nāk pie mums? To ir grūti atšifrēt, jo nolūks slēpjas sirdī, nevis uz mēles. Bet Dievs redz sirdi. Jēzus saka – viņi no iekšpuses ir plēsīgi vilki. To mēs viņu fotogrāfijā neredzam. Mēs redzam tikai “avju drēbes”. Vajadzīga modrība un uzmanība, jo, kas sirdī, tas zināmos apstākļos izlaužas uz āru.
Kāds zēns vērojis mācītāju, kad tas labojis sētu. “Ko tu, dēls, tā vēro?” mācītājs jautājis. “Es gribu dzirdēt, ko mācītājs saka, ja nejauši ar āmuru uzsit sev pa pirkstu.”
Sv. Rakstos ir atklāta neīsto praviešu vilku dabas izpausme. To pasaka apustulis Pāvils: “No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” ( Ap d 20:30) Īstie pravieši darbojas, lai uzturētu un vairotu Dieva godu, pievēršot cilvēkus Dievam, neīstie vairo savu godu un aicina ticīgos sekot sev.
2. Vēl viens raksturīgs vaibsts neīsto praviešu garīgajā sejā ir reliģiska pārākuma apziņa. Pat apustulim Pāvilam bija jāpiedzīvo, ka šie neīstie pravieši viņu nocenoja: “Jo tie saka: viņa vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga.” (2. Kor 10:10)
Cik var noprast, tad šie neīstie pravieši sevišķi izcēlās ar parādību redzēšanu. Vai gan cita iemesla dēļ apustulis Pāvils stāstīja par savu piedzīvojumu, kur ticis parauts trešajās debesīs? Viņš par to bija klusējis četrpadsmit gadus.
Šie neīstie pravieši, apsegušies ar reliģiska pārākuma mēteli, mūžīgās tiesas dienā nostāsies Jēzus priekšā un sacīs: “Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam pravietojuši? Vai mēs Tavā vārdā neesam daudz varenu darbu darījuši?” Bet Jēzus atbildēs: “Es nekad jūs neesmu pazinis, ejat nost no Manis jūs ļauna darītāji.” Cik briesmīga pievilšanās!
Neīsto praviešu darbības rezultāti
Stāvēdams ar mācekļiem Eļļas kalnā, Jēzus stāstīja par beidzamajiem laikiem. Mt 24:10-12 lasām: “Un tad daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdīs. Un daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.”
1. Daudzi apgrēcināsies (nonāks maldos). Šie vārdi sasaucas ar apustuļa Pāvila vēstuli Timotejam: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1.Tim 4:1) Mūsdienās tas jau aiziet tik tālu, ka pravieša garā dod norādījumu ticīgam vīram šķirties no ticīgas sievas un apprecēt citu sievieti, un apmātais brālis to arī izdara.
2. Sašķeļ ticīgos. Pašlaik pasaulē esot ap 2500 dažādu kristīgo novirzienu. Domāju, ka šis skaitlis vēl neizteic patieso stāvokli. Cik gan katrā ticības šķirā nav mazu pulciņu ar savām īpatnībām... Un katrs sevi ceļ un otru peļ. Vai nav laiks ņemt vērā Jēzus brīdinājumu: “Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neejiet ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet.” (Mt 24:26)
3. Ļaujot draudzē darboties neīstiem praviešiem, tiek apslāpēta Svētā Gara darbība un līdz ar to tiek atvērtas durvis grēkam, netaisnībai. Tad mīlestība sāk izdzist pat īstiem Dieva bērniem. Zūd arī padoms, kā apturēt šo grimšanu. Šādos apstākļos tiem, kuri spēj vēl atšķirt tumsu no gaismas un mēģina to darīt, ir jārēķinās ar sevišķi spēcīgiem pretsitieniem no neredzamās pasaules.
Kā iespējams atšķirt īstos praviešus no neīstajiem
Dieva bērnam ir patiesības izpratne. Par to raksta apustulis Jānis: “To es esmu jums rakstījis par tiem, kas jūs maldina. Arī jūs svaidījumu saņēmāt no Viņa, un tas paliek jūsos, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu; bet, kā Viņa svaidījums māca jums visas lietas un ir patiesīgs, un nav meli un kā Viņš jūs ir mācījis, tā palieciet Viņā.” (1. Jņ 2:26-27)
Šī iekšējā izpratne var būt dažādās pakāpēs. Bieži tā ir tikai neskaidra nojauta. Ja rodas šāda neskaidrības sajūta, šaubas par dievišķo izcelsmi, tad jāieņem nogaidošs stāvoklis. Modrība pret inspirācijas avotu nav no velna, bet no Dieva, jo ir rakstīts: “Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1. Jņ 4:1) Ja ir noprotams, ka inspirācijas avots nav no Dieva, tad jāsargās paraduma vai pieklājības pēc, teikt “āmen” (piebalsot, piekrist) tam, kas notiek.
Otra pārbaude šaubu gadījumā ir lūgšana pēc skaidrības un Dieva Vārda. Izšķirošā pārbaude ir darbības iznākums. “Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.” Augļi nenogatavojas vienā dienā. Vajadzēs gaidīt. Kad augļi nobrieduši, tad redzams, vai tie ir labi vai slikti. Vai draudze tiek celta un stiprināta, vai arī sašķelta un vājināta. Vai grēcinieki tiek glābti, vai pat tie, kas atgriezušies un pievienojušies draudzei, ir atkrituši, sašķēlušies pa pulciņiem un kopējam darbam nederīgi. Velns tos izsijājis savā sietā. Bet ir vēl rūgtāki augļi. Pievilšana mēdz atstāt evaņģēlija vēstij izdedzinātu zemi. Cilvēki vairs neuzticas vēstij.
4. Nepareizas mācības
“Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1. Tim 4:1)
“No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap d 20:30)
Ticīgie tiek brīdināti no divējādas pievilšanas avotiem. Viens avots – neredzamā garu pasaule. Otrs – cilvēku blēdība un viltība. (Ef 4:14)
Vārds “pievilšana” ir atvasināts no vārda “viltojums”. Viltojumi mēdz notikt vērtību pasaulē.
Sevišķi tas notiek finanšu jomā. Viltojums ir īstās vērtības atdarinājums.
Arī Debesu valstībā ir vērtības. Tās dara ticīgos garīgi bagātus. Bet arī šeit notiek viltojumi. No tiem brīdina Dieva Vārds. Gribu aplūkot Svēto Rakstu gaismā vienu no lielākajām vērtībām Dieva valstībā un tās iespējamo viltojumu. Kā jau liecināju šīs grāmatas sākumā, Dievs jau ticības dzīves pirmajos soļos atklāja Svētā Gara kristības un Gara dāvanu viltojumus. Tāpēc redzētā pārbaude Dieva Vārda gaismā nav vienas dienas, mēneša vai gada, bet gan daudzu desmitu gadu darbs. Domājot par pievilto pulkiem, daudzās naktīs ir bēdzis miegs. Esmu domājis, cik labi būtu, ja es būtu maldījies šajos jautājumos, bet Svētie Raksti un pieredze liek atzīt rūgto patiesību, ka ticīgie tiek pievilti Svētā Gara jautājumos gan no neredzamās garu pasaules, gan no cilvēkiem. Tāpēc gribu apskatīt dažus jautājumus, kas saistīti ar šo problēmu.
Svētā Gara kristība ar “valodas” zīmi
Divdesmitā gadsimta sākumā kristīgo konfesijas saviļņoja jauna mācība par Svētā Gara kristību. Šīs kustības piekritēji saucās par Vasarsvētku jeb Pentakostu draudzi. Šīs mācības kodols ir Svētā Gara kristības piedzīvojums, līdzīgs tam piedzīvojumam, ko saņēma mācekļi Vasarsvētkos, kad tie “sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt”. (Ap d 2:4) Runāšana mēlēs esot pierādījums, ka ticīgais piedzīvo Svētā Gara kristību. Vēlāk ticības dzīvē runāšana mēlēs varot arī nebūt, bet pie Svētā Gara kristības tā esot obligāta.
Atvērsim savas Bībeles un pārbaudīsim, ko saka par šādu zīmi Mk 16:17–18: “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, ... Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Pēc turpmākā panta: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un Vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm” (Mk 16:20) redzam, ka šeit valodas zīmi līdz ar citām zīmēm lietoja evaņģelizācijas darbā. Mēs lasām par notikumiem Samarijā. “Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus un skatīja zīmes, ko viņš darīja. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, stiprā balsī brēkdami; un daudz paralizētu un tizlu tika dziedināti.” (Ap d 8:5-7) Kā Bībele ar šo liecina, tad “valodas zīme” ir attiecināma uz kalpošanas darbu, nevis uz kristībām ar Svēto Garu.
Runājot ar mācekļiem par Svētā Gara kristību, Jēzus norāda uz trim zīmēm.
2. “Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit.” (Jņ 16:23)
3. “Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā.” (Jņ 16:26)
Kas tas ir “tanī dienā”? Tā ir diena, kad Jēzus sūtītais Vietnieks – Svētais Gars nonāca uz mācekļiem. Tanī dienā jūs atzīsiet. Par jaunpiedzimšanu Jēzus mācīja, ka “Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara”. (Jņ 3:8) Pēc piepildīšanas ar Svēto Garu ir skaidrība par notikušo. “Tanī dienā jūs zināsiet.” Kā nekad agrāk apzināsimies, ka mūsu garīgās dzīves dzīvība ir Kristus. Mums būs Viņa tuvuma apziņa un atklāsme par Viņa godību. Tad tikai īsti sapratīsim, ka mūsu sērdzīgā daba ir dziedināta Jēzus Kristus vātīs un nevis ar mūsu lūgšanos vai mērdēšanos. Mēs ieraudzīsim, ka ne mēs Viņu turam, bet Viņš mūs tur. Mēs mazāk vērtēsim savu mīlestību uz Dievu, bet gan Dieva mīlestību uz mums. Mēs mazāk paļausimies uz savu ticību, bet vairāk uz Viņa uzticību. Mūsu dzīvība ar Kristu būs apslēpta Dievā.
“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit.” Kad piedzīvota Svētā Gara piepildīšana, tad notiek tas, par ko Jānis rakstīja: “Jūs svaidījumu saņēmāt no Viņa, un tas paliek jūsos, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu.” (1. Jņ 2:27) Mūsu prāts mums uzdod daudzus jautājumus, bet tas nespēj saņemt to, kas ir no Dieva. Bet, kad Gars svēto sirdi, tad apgaismojas arī prāts. Tā ir patiesības izpratne, jo Svētais Gars ir patiesības Gars. Viņš vada visā patiesībā un padara par Dieva noslēpumu nama turētājiem. Viņš atgādina visu, ko Jēzus ir mācījis.
“Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā.” Aizlūgšanas būs saskaņotas ar Kristus dabu un Viņa vēlēšanos. Sevišķu kāpinājumu lūgšanas sasniegs, lūdzot par tiem, kas iet pazušanā.
Atvadoties no mācekļiem Debesbraukšanas kalnā, Jēzus it kā apvieno šīs trīs zīmes, sacīdams:
“Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet Mani liecinieki.” (Ap d 1:8)
Kas īstenībā bija “valodas” vasarsvētkos?
Grieķu valodā, kurā sarakstīts Jaunās Derības ir oriģināls, ar Svēto Garu saistītais vārds “valodas” ir lietots ar divām pilnīgi atšķirīgām vārdu nozīmēm. Pareizi tulkojot šos vārdus, Vasarsvētku notikumā mēs lasītu tā – “runāja svešvalodās”. Tās bija literāras valodas, ko cilvēki saprata. Mūsu Bībele ir tulkota no angļu valodas, un tur lietots vārds “tongue”, kam ir divas līdzvērtīgas nozīmes – mēle un valoda, tāpat kā krievu valodā vārdam – “язык”. Jaunajā, Filipa angļu tulkojumā Vasarsvētku aprakstā lietots vārds “language”, kuram ir tikai viena nozīme – valoda.
Notikušais Kornēlija namā, Efezā, Korintas draudzē, kā arī apsolītā zīme ticīgiem ir jātulko “runāt mēlēs”. Tātad “valodas”, ko saņēma mācekļi Vasarsvētkos pilnīgi atšķiras no “valodām”, ko ticīgie saņēma pēc Vasarsvētkiem un, jācer, arī mūsdienās. Bet tā nav nekāda zīme, bet Svētā Gara dāvana – runāt mēlēs. Cik aplams ir lozungs – “Svētā Gara kristība pēc Vasarsvētku parauga”. Pēc Vasarsvētkiem ne pirmie kristieši, ne mūsdienu ticīgie nepiedzīvo svešvalodas, ne arī uguns mēles.
Bet tagad noskaidrosim, kas īsti bija svešās valodas Vasarsvētkos. Kāds bija to saturs. Mēs lasām – tie pauda Dieva lielos darbus (Ap d 2:11). Tā bija runāšana praviešu garā. Tā runāja arī Vecās Derības laikā, kad Svētais Gars nāca pār vīriem un sievām. Praviešu garā runāja Caharija, kad tapa Svētā Gara pilns. Par to lasām Lūkas ev. 1:67–79. Arī Marija Svētā Gara spēkā slavēja Dievu un runāja praviešu garā (Lk 1:46–55).
Dieva slavēšana un Dieva darbu teikšana inspirācijā jūdiem nebija jauna un neparasta parādība. Ar to viņus nevarēja pārsteigt. Izbrīnu radīja tas apstāklis, ka runātāji bija galilieši, bet viņi runāja tajās svešvalodās, kuras bija dzimtās valodas sapulcētajiem. “Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu?” Tas bija brīnums, kas vairs neatkārtojās, tāpat kā “uguns mēles”.
Kad uz sapulcētajiem Kornēlija namā nonāca Svētais Gars, tie runāja mēlēs un slavēja Dievu (Ap d 10:46). Kā apustulis Pēteris zināja, ka tie slavēja Dievu? Runāšanu mēlēs taču neviens nesaprot. Tātad Dieva slavēšana notika literārā valodā. Cik no klātesošiem runāja mēlēs un cik slavēja Dievu, par to ziņu nav. Efezā mācekļi runāja mēlēs un pravietoja (Ap d 19:6). Runāšana praviešu garā vienmēr notika literārā, saprotamā valodā. No šiem ziņojumiem redzams, ka arī pēc Vasarsvētkiem nav nekādas “valodas zīmes”. Ticīgie saņēma Gara dāvanas, runāšanu mēlēs, runāšanu praviešu spēkā un citas, kuras ārēji nav redzamas, bet, ka viņi to sapratuši, liecina fakts, ka no pārpilnas sirds tie slavēja Dievu. Tātad runāšana mēlēs pie Svētā Gara nonākšanas nav zīme, bet Gara dāvana.
Kāpēc “runāšanu mēlēs” nav saņēmuši Dieva vīri, kurus Dievs varēja vareni lietot Savā darbā?
Lavsons savā grāmatā “Svēto dziļākie piedzīvojumi” (“Deeper Experiences of Famous Christians” by James Gilchrist Lawson) apraksta Dieva vīru garīgos piedzīvojumus, sākot ar Savonarolu (Girolamo Savonarola) no 15. gs. un beidzot ar Pestīšanas Armijas dibinātāju Būtu (William Booth). Tie visi bija Svētā Gara pilni cilvēki, bet neviens no tiem nerunāja mēlēs. Domā, ka Finnejs (Charles Grandison Finney) bijis spējīgākais evaņģēlists pēc Pāvila. Viņš piedzīvoja varenu Svētā Gara kristību, bet nesaņēma Gara dāvanu – “runāšanu mēlēs”. Bet viņš saņēma tādu spēku, ka pat daži vārdi noveda grēciniekus pie nošķiršanās Kristum. Pieredze un Sv. Raksti rāda, ka, sludinot evaņģēliju, runāšana mēlēs nav vajadzīga. Vēstulē Romiešiem 10:17 lasām, ka ticība nāk no sludināšanas, bet sludināšana ir Kristus pavēle.
To apstiprina Vasarsvētku notikums, kas pārliecināja sapulcējušos par grēku. Vai tas, ka mācekļi runāja svešvalodās? Nē, tas izsauca gan izbrīnu, gan dažiem izsmieklu. Bet, kad Pēteris Sv. Gara spēkā liecināja par Kristus augšāmcelšanos un ka Jēzus ir Mesija, tad tiem, kas to dzirdēja, sirds salūza un tie jautāja: “Brāļi, ko lai mēs darām?” (Ap d 2:37) Tagad apkoposim, ko par “valodas zīmi” māca Bībele:
2) šī Gara dāvana netiek dota visiem (1. Kor 12:10, 30);
3) Vasarsvētkos pie Svētā Gara nonākšanas mācekļi runāja praviešu garā, literārā valodā slavēdami Dieva lielos darbus. Vai kāds runāja mēlēs, par to ziņu nav;
4) arī turpmākajos Svētā Gara kristības gadījumos – Kornēlija namā, Efezā – ne visi saņēma Gara dāvanu runāt mēlēs. Bībele ziņo, ka notika arī Dieva slavēšana un runāšana praviešu garā. Cik ticīgo runāja mēlēs, cik slavēja Dievu saprotamā valodā un cik runāja praviešu garā, par to Bībele mums neziņo.
Secinājums. Mācība par Svētā Gara kristības piedzīvojumu pēc Vasarsvētku parauga vai obligāti ar “valodas zīmi” ir nebībelīga. Tā nav Patiesības Gara inspirēta. Tas dod pamatu domāt, ka ticīgais, pēc šāda piedzīvojuma tiekdamies, var saņemt Dieva dāvanas viltojumu. Šī doma kļūst par pārliecību, ja ticīgais pirms piedzīvojuma bija pazemīgs un vientiesīgs, pēc piedzīvojuma pēkšņi paliek augstprātīgs un nepamācāms, ietinies reliģiska pārākuma mētelī. Arī Gara vienība ar ticīgiem, kuriem nav šāds piedzīvojums, ir zudusi. Bībele māca, ka esam kristīti caur vienu Garu par vienu miesu (1. Kor 12:13). Kad šī vienība ir zudusi, sākas šķelšanās.
Brazīliešu variants mācībā par Svētā Gara kristības piedzīvojumu ar valodas zīmi
Mācībai par Svētā Gara kristības piedzīvojumu ir daudz variantu. Arī starp Latvijas baptistiem cirkulē īpatnējs variants, kuru šeit nosaucu pa brazīliešu variantu. Nosaukumu dodu, pamatojoties uz rakstu, kas publicēts 1934. g. janvāra numurā Brazīlijas baptistu žurnālā “Kristīgais draugs” (Kristīgs Draugs (Brazīlijas latviešu ģimenes mēnešraksts), Nr.1 (01.01.1934), “Lūgt pēc Svēta Gara” 3.-8.lpp).
Starp citu, mēs tur lasām: “Mūsu Pestītājs kā priekštecis visiem Jaunās Derības saņēmējiem bija uz Svētā Gara saņemšanu klusībā gatavots no savas bērnības līdz 30. dzīves gadam.” (Lk 3:23) Tālāk mēs lasām šādu slēdzienu: “Mums šķiet, ka mums tagad it kā vieniem un atstātiem (bez apustuļu roku uzlikšanas iespējas) vajag pašiem uz savu roku lūgt, saukt, tiekties pēc Svētā Gara un šādu cīņu tik tālu turpināt, kamēr piedzīvojam miesā sajūtamus pieskārienus, līdz nepazīstams spēks nogulda lūdzēju gar zemi vai satver viņa lūpas, mēli un balss orgānus un liek tam automātiski izrunāt svešas, pašam nesaprotamas vārdu skaņas. Tikko tas ir noticis, tad negribam vairs šaubīties, ka tas, kuram tā ir noticis, ir saņēmis Svēto Garu.”
Šis raksts rokrakstā cirkulē vēl šodien Latvijas baptistu aprindās. Daudzi vadās no šīs mācības un cenšas jaunos, nestipros ticīgos mācīt un vest pie minētā piedzīvojuma. Šī mācība nesaskan ar baptistu atziņu par piepildīšanu ar Svēto Garu, kas publicēta Riharda Iņķa grāmatā “Kam mēs ticam”. Šī mācība nesaskan arī ar pentakostu mācību par Svētā Gara kristības piedzīvojumu, kādu māca pentakostu galvenais teorētiķis Donalds Džī (Donald Gee). Bet varbūt tā saskan ar Svētajiem Rakstiem? Pārbaudīsim.
1. Jēzum līdz trīsdesmit gadu vecumam nav bijis Svētā Gara. “Jēzus klusībā trīsdesmit gadus tika sagatavots uz Svētā Gara saņemšanu,” apgalvo autors. Cik šāda doma aplama, norāda jau tas, ka par Jāni Kristītāju teikts: “Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.” (Lk 1:15) Un, kad Jēzus nāca pie Jāņa, lai taptu pagremdēts, Jānis teica: “Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis.” (Mt 3:14)
Autoram vajadzēja šo maldu, lai pārliecinātu, ka jaunpiedzimušajam Dieva bērnam vēl nav Svētā Gara un tāpēc jāklausa autora ieteikumam. Bet kas tad notika ar Jēzu pie Jordānas? Jēzus nostājās līdzās kritušajai cilvēcei un nokāpa Jordānā, lai Jānis Viņu kristītu kā visus atgrieztos grēciniekus. Un kā mēs lasām par Svēto Garu? “Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās.” (Lk 3:22) Par piepildīšanu nav minēts ne vārda. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus piedzima no Svētā Gara un vienmēr bija ar To piepildīts. Par šo Jēzus liecina: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lk 4:18)
Jēzus nostājās uz visas cilvēces atpirkšanas ceļa, un Dieva balss atskanēja: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.” (Lk 3:22) Jēzus to saprata: “Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dzīvību.” (Jņ 10:17)
2. “Jālūdz, jāsauc, jātiecas pēc Svētā Gara un šī cīņa jāturpina līdz...” tā ieteic mums autors. Pieiesim šim jautājumam, skatoties no Dieva redzes viedokļa. Vai Svētais Gars nav daudz ar mums nopūlējies? Ir bijusi tikai viena Persona, kur Viņš varēja dusēt. Tas bija mūsu Kungs Jēzus Kristus. Ar mums Svētajam Garam ir bijis un ir vēl tagad daudz darba. Mēs esam rupjš, nepadevīgs materiāls Viņa veidotāja rokās.
Tomēr, pateicoties Viņa pašaizliedzīgajai mīlestībai un pūlēm, mēs atzinām, ka, neticot Jēzum Kristum, mēs esam miruši pārkāpumos un grēkos, bez Dieva dzīvības, bez cerībām mūžībā. Viņam daudz bija jānopūlas, līdz mēs uzticējāmies Jēzum Kristum kā savam Pestītājam. Kad to darījām, Viņam bija iespēja mūsu sirdis šķīstīt no nedzīviem darbiem. Mēs savu pestīšanu pamatojām uz Jēzus Kristus salīdzinošo upuri, nevis uz to, ko mēs no savas puses varējām darīt.
Bet Viņam vajag mūs daudz vairāk. Viņš zina, cik ļoti Tēvs mīl cilvēkus. Viņš zina, ko Jēzum maksāja cilvēces glābšana. Viņš izjūt, kā neviens cits visā Universā, cik tas ir pret Dieva gribu, cik tas laupa Dievam godu, ja cilvēks aiziet mūžīgā pazušanā, jo Dievs radījis cilvēku godībai, mūžīgai dzīvībai. Cilvēks taču ir vienīgais radījums pēc Dieva līdzības.
Lai glābtu cilvēkus no pazušanas, Sv. Garam ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir pilnīgi Viņa rīcībā.
Tie ir cilvēki, kuri piedzimuši no augšienes un kurus Svētais Gars ir varējis apģērbt ar spēku no augšienes. Tie ir cilvēki, kuri sadarbojas ar Svēto Garu pie cilvēces glābšanas.
Tāpēc Svētā Gara vēlēšanās ienākt mūsu sirdī un dzīvē ir neaptverami lielāka nekā mūsu vēlēšanās pēc Viņa. Par mūsu sirds cietību, iedomību un nesaprašanu Viņš ir dziļi apbēdināts. Ja mums pamostas interese par Viņu, ja ilgojamies pēc Viņa padoma, vadības un spēka darbā Kristum, tad tas nav no mūsu samaitātās dabas. Šīs vēlēšanās Svētajam Garam ir izdevies mūsu sirdīs pamodināt.
Problēma par Svētā Gara saņemšanu nepastāv tajā, kā lai mēs Viņu saņemam, bet gan, kā lai Svētais Gars praktiski iemanto mūs. Šis ir problēmas smaguma punkts. Daudzreiz Viņš nevar ar mums sadarboties, un līdz ar to nepiedzīvojam Viņa svaidījumu un spēku. Lai varētu ar mums sadarboties, bieži vien vajadzīgs ilgs laiks. Daudzu kristīgo dzīvē šī sadarbība neizdodas. Dieva Vārds šādus kristīgos sauc par miesīgiem kristīgiem un arī par bērniņiem, jo garīgā dzīvē viņi nepieaug. Šādi miesīgi kristieši bija Korintas draudzē, neraugoties uz Gara dāvanu lietošanu.
Dievs taču mūs mīl tik ļoti, ka mūsu glābšanai netaupīja pat Savu Dēlu. “Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom 8:32) “Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lk 11:13) Tāpēc Jēzus Svētā Gara apsolījumu sauc par Tēva apsolījumu.
Iedomāsimies, ka kāds evaņģēlists uz ielas piedāvā pretimnācējiem traktātu par Dieva pestīšanu. Iedomāsimies, ka kāds no pretimnācējiem tā vietā, lai paņemtu piedāvāto traktātu, krīt ceļos un lūdz bez apstājas: “Man vajag pestīšanu. Lūdzu, dod man šo traktātu.” Ko domās cilvēki, redzot šādu skatu? Vai viņi nedomās un neteiks: “Cik cietsirdīgs šis evaņģēlists, viņam žēl pat iedot traktātu!”
Pirms dažiem gadiem dzirdēju sludinātāju no perifērijas. Sprediķī viņš pieminēja, ka viņa draudzē kāds brālis lūdzot pēc Svētā Gara jau trīsdesmit gadus un vēl neesot to saņēmis. Sapulce bija pietiekoši liela, lai tur būtu arī kāds ateists. Vai viņš domās neteiks: “Tas pieviltais var lūgt vēl trīsdesmit gadus veltīgi, jo Dieva taču nav.” Un kāds priekšstats radīsies ticīgajiem par Dieva raksturu?
Finnejs atstāsta gadījumu kādā draudzē. Tur lūguši pēc Svētā Gara, pievienojot lūgšanai iebildumu piebildi: “Ja tas ir pēc Tava prāta.” Kāda jauna ticīgā neapzinīgi jutusi, ka šāda lūgšana apkauno Dievu, it kā Dievs negribētu dot Svēto Garu. Viņa par to runāja ar draudzes mācītāju. Tas centies pārliecināt, ka viņa kļūdās. Nespēdama atspēkot mācītāja argumentus, tā raudādama aizgāja.
Tomēr mācītājs sāka domāt par šo jautājumu un meklēja skaidrību Bībelē. Tad arī viņam atklājies, ka Dievs lūgšanu tūlīt paklausa un ka pie skaidriem, nepārprotamiem apsolījumiem teikt, ja tas ir Tavs prāts, ir Dieva noniecināšana. Nākošajā sprediķī viņš to pateica draudzei. Draudze nožēloja savu neticību, un izcēlās garīga atmoda. Dievs ir labvēlīgāks dot pestīšanu un Svēto Garu, nekā mēs to ņemt. Tāpēc “lūgt, brēkt, tiekties” pēc Svētā Gara ir Dieva mīlestības diskreditēšana un Dieva labprātības nicināšana.
3. Nepazīstamais spēks. Autors raksta: “... cīņu tik tālu turpināt, kamēr piedzīvojam miesā sajūtamus pieskārienus, tiekams nepazīstams spēks nogulda lūdzēju gar zemi vai satver viņa lūpas, mēli un balss orgānus un liek tam automātiski izrunāt svešas, pašam nesaprotamas vārdu skaņas.”
Nav šaubu, ka šāds apraksts atspoguļo dzīvē redzēto. Divdesmito gadu baptistu žurnālā ir MakPierson (Aimee Semple McPherson) liecība par viņas piedzīvojumiem. Šī gadsimta sākumā šī elegantā, izglītotā sieviete bija ļoti populāra sludinātāja pentakostu kustībā Amerikā. Minēto piedzīvojumu viņa apraksts šādi: “Es viļājos pa grīdu un murkšķēju kā mērkaķis.” Cik esmu dzirdējis, tā notiekot arī mūsdienās.
Rodas jautājums, vai šādus piedzīvojumus drīkstam bez pārbaudes pierakstīt Svētā Gara darbībai, kā to dara raksta autors. Paraudzīsimies uz šādu piedzīvojumu Svēto Rakstu gaismā. Mēs lasījām, ka šis nepazīstamais spēks tuvojas lūdzējam ar miesīgi jūtamiem pieskārieniem. Ja tam ļaujas, tad tas sagrābj savā varā visu ķermeni un arī dvēseles emocionālo sfēru. Zināma veida laimes sajūta var būt tik stipra, ka zūd kautrības un cilvēciskas cieņas sajūtas. Tepat pie mums bija gadījums, kad jaunava sāka izģērbties kaila, tikai vecākās māsas to nepieļāva.
Vai tā darbojas Svētais Gars pie cilvēkiem? Vai tā ko līdzīgu lasām Apustuļu darbu grāmatā, kur aprakstīti Svētā Gara kristību gadījumi? Bībele māca, ka Svētā Gara nonākšana notiek uz cilvēka garu, nevis uz miesu. Svētā Gara kristība noved gara vienībā ar Kristu, un “vienā Garā kristīti par vienu miesu” ar visiem mistiskās Kristus miesas locekļiem. (1. Kor 12. nodaļa)
Spēku, kurš cenšas iegūt varu pār lūdzēja ķermeni, lūdzējs izjūt kā nepazīstamu spēku. Šis fakts ir pilnīgā pretrunā ar Bībeles liecību par Svēto Garu. Svētais Gars ticīgajam nav nepazīstams spēks! Saviem mācekļiem jau pirms Svētā Gara kristības Jēzus mācīja: “Jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” (Jņ 14:17) Jēzus apsolīja Svētā Gara iemājošanu. Tas notika Vasarsvētkos. Mācekļi kļuva ar Svēto Garu piepildīti. Pēc Vasarsvētkiem Svētais Gars iemājo ikvienā jaunpiedzimušajā, garā savienodams mācekli ar augšāmcēlušos Kristu.
Tiklīdz grēcinieks pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju, viņš piedzimst no augšienes un ienākušais Svētais Gars atbrīvo viņu no grēka varas. Viņa vēlēšanās iegūst pavisam citu virzienu. Pie viņa piepildās Dieva Vārds: “Dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.” (Rom 8:2) Svēto Garu ticīgais sāk pazīt kā savas garīgās dzīvības spēku. Bet tai pašā laikā šāds cilvēks ierauga sava miesas prāta Dievam naidīgās tieksmes. Ja līdz šim viņš sevi redzēja kā grēcinieku, Dieva likumu pārkāpēju, tad tagad viņš redz savas dabas pilnīgu samaitātību. Tagad jāizšķiras, vai dzīvot pēc savas miesas tieksmēm. Bībelē šī izšķiršanās formulēta šādi: “Ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosiet. Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rom 8:13-14) Svētais Gars vadīs vispirms uzvaras dzīvē pār grēku. “Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsiet.” (Gal 5:16) “Kas no Dieva dzimis, negrēko.” (1. Jņ 5:18)
Cilvēku mēs iepazīstam, dzīvojot kopā ar viņu. Staigāšana garā ved pie Svētā Gara iepazīšanas, un šī pazīšana virza mūs uz Svētā Gara sadraudzību, kā apustulis Pāvils novēlēja Korintas ticīgajiem: “... un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2. Kor 13:13) Šeit lietotais vārds “sadraudzība” grieķu valodā ir “komunie”, t.i., ko mēs saprotam zem vārda “komūna” – stāvokli, kad viss ir kopējs. Kopēji mērķi, kopējas domas, kopēja rīcība. Pāvils raksta – “lai ir ar jums”. Tas vēl nav, bet uz to jācenšas kā uz ideālu.
Bet pats galvenais, kas ved Svētā Gara pazīšanā, ir tas, ka Svētais Gars liecina par Kristu. Tāpēc Pāvils to sauc par Kristus Garu un raksta: “Ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” (Rom 8:9) Ejot dziļākā sadarbībā ar Svēto Garu, padziļinās arī Kristus atklāšanās dvēselei. Ja Svētais Gars būtu Dieva bērnam nepazīstams spēks, vai tad klupšanas gadījumā viņš izsauktos lielās izbailēs: “Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu!” (Ps 51:13)
Slēdziens. Brazīlijas baptistu garīgajā žurnālā ievietotais raksts par Sv. Gara saņemšanu ir maldīgs.
2. Maldīgs ir apgalvojums, ka ticīgajam, kas piedzimis no Svētā Gara, nav vēl Svētā Gara.
3. Maldīga ir mācība, ka ticīgajam ir jālūdz, jācīnās pēc Svētā Gara kristības piedzīvojuma, jo Dievs ir labprātīgāks dot, nekā mēs ņemt. Brēkt un neņemt to, ko Dievs piedāvā, ir Dieva mīlestības nicināšana.
4. Maldīga ir mācība, ka piepildīšana ar Svēto Garu tiek apliecināta ar “valodas zīmi”.
5. Maldīgs ir uzskats, ka Svētais Gars pārņem Savā rīcībā cilvēka locekļus. Svētais Gars iemājo cilvēka garā, to svētījot un atjaunojot. Ar šo atjaunoto garu cilvēks valda pār grēku un ir atbildīgs par savu locekļu rīcību.
6. Maldīgs ir apgalvojums, ka Svētais Gars ticīgiem ir nepazīstams spēks.
7. Ja viss “Brazīliešu variants” par Svētā Gara saņemšanu ir no sākuma līdz beigām maldīgs, tad mācīt un paskubināt jaunatgrieztos pēc “šādas svētības” ir noziegums.
Četrdesmit piecus gadus šī mācība atrod dzirdīgas ausis Latvijas baptistu draudzēs, un daudzi ir vadījušies un vēl tagad vadās no šīs mācības, meklējot dziļākus garīgus piedzīvojumus.
Protams, ir vēl daudz citu maldīgu mācību atsevišķiem ticības biedriem, bet tām sekotāju maz.
Šis malds ir visaktuālākais un visizplatītākais.
Kā patiesībai ir savi augļi, tā arī maldiem. To, cik rūgti augļi ir nepareizai mācībai par Svētā Gara kristību, ir piedzīvojušas Latvijas baptistu draudzes.
II. daļa - “RUNĀŠANA MĒLĒS” KORINTAS DRAUDZĒ UN MŪSDIENĀS
Bībelē nav norādījuma, ka Gara dāvanas šodien vairs neizdala, nedz arī nenobriedina ticīgajos Gara augļus. Par Gara augļiem ir mācīts visos laikmetos, bet Gara dāvanām sāka pievērst vērību tikai šajā gadsimtā, un tad arī tikai zināma ticības šķira.
1) kas ir Gara dāvanas un kāda ir to izcelsme;
2) kādam nolūkam dod Gara dāvanas;
3) kad tās dod;
4) kā tās darbojas;
5) kā uzzināt uzticēto dāvanu;
1. Kas ir Gara dāvanas?
Vispirms, kas nav Gara dāvanas? Tās nav mūsu iedzimtie talanti, kā dzejnieka, rakstnieka, komponista, gleznotāja u.c. talanti. Šādus talantus saņemam no vecākiem iedzimtības rezultātā.
1) runāt no gudrības – daļa no Dieva gudrības;
2) runāt no atzīšanas – daļa no Dieva zināšanām;
3) ticība Garā – daļa no Dieva ticības;
4) dāvana dziedināt – daļa no Dieva dzīvu darošā spēka;
5) spēks brīnumus darīt – daļa no Dieva varenības;
6) garīga runa – daļa no Dieva padoma;
7) garu pārbaudīšana – daļa no Dieva modrības;
8) runāšana mēlēs – daļa no Dieva pacilātības;
9) mēļu tulkošana – daļa no Dieva iejūtības.
2. Kādam nolūkam dod Gara dāvanas?
Kad apustulis Pāvils uzskaita Gara dāvanas, viņš šīs dāvanas saista ar uzticēto amatu draudzē. “Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.” (1. Kor 12:28) Tātad dāvanas dod gan kalpošanai draudzē, gan arī nesot evaņģēlija vēsti. Draudzē tās dotas kopējām vajadzībām. (1. Kor 12. nodaļa)
3. Kad ticīgajiem tās tiek dotas?
Vai tās tiek dotas pie jaunpiedzimšanas vai pie Svētā Gara piepildīšanas? Domāju, ka pareizā atbilde ir šāda – Svētā Gara dāvanas tiek dotas kalpošanai. Kā jau iepriekš lasījām, dāvanas ir saistītas ar amatu draudzē. Ja Dievs uztic kādu kalpošanas darbu, Viņš dos arī vajadzīgās spējas. Pāvils atgādina Timotejam: “Nenicini dāvanu, kas ir tevī, kas tev tika dota ar praviešu vārdiem toreiz, kad presbiteri uzlika tev rokas.” (1.Tim 4:14) Nav šaubu, ka apustulim Pāvilam bija visas Gara dāvanas. Pie uzticīgas kalpošanas un speciālas vajadzības Dievs dāvanu skaitu palielina. Uz to norāda Jēzus līdzība Mateja evaņģēlija 25. nodaļā par talantiem. Tur vienam uzticēja 5 talantus, otram 2 un trešajam kalpam tikai 1 talantu. Viņiem vajadzēja uzticētos talantus vairot. Kad Kungs atnāca, uzticīgais kalps teica: “Kungs, tu man esi devis 5 talantus, redzi, pie tiem esmu piepelnījis vēl citus piecus talantus.”
4. Kā darbojas Gara dāvanas?
Pieminētā līdzībā Jēzus teica: “Katram pēc viņa spējām.” No tā var saprast, ka Gara dāvanas sadarbojas kopā ar mūsu spējām. Mūsu spējas top paceltas uz augstākas pakāpes. Filozofi no libertīnu, kirēniešu un aleksandriešu skolas bija nespējīgi pret to gudrību, kāda bija Jeruzālemes draudzes diakonam Stepiņam. Šo gudrību viņam deva Gara dāvana.
5. Kā uzzināt, kāda dāvana uzticēta?
Kā atklāj cilvēkā dabīgas dāvanas, talantus? Kā atklājas dzejnieka, gleznotāja, mūziķa un citi talanti? Mēs tos pamanām jau bērnībā. Bērnam ir interese talanta virzienā. Šī pastiprinātā interese uzkrāj informāciju un attīsta iemaņas darbībā, kurā izpaužas talants. Jo lielāks talants, jo lielāka interese un straujāka talanta atklāšanās. Tāpat ir ar Gara dāvanām, ja mums tās dotas, tad tās meklē izteikties, tās ierosina, inspirē.
6. Kā Gara dāvanas jākopj?
Apustulis Pāvils rakstīja: “Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi.” (1. Kor 14:12) Vispirms kā uz dabīgām spējām, tā uz Gara dāvanām attiecas dzīvības likums. Visu, ko nelietojam, to zaudējam. Mūsu dabīgās spējas tiek uzturētas un attīstītas, tikai pastāvīgi tās lietojot. Tāpat ir ar Gara dāvanām. Jēzus līdzībā par kalpiem norāda, kā trešais kalps, saņemdams tikai vienu dāvanu, talantu, to nelietoja, un tas izrādījās drošākais ceļš, kā zaudēt uzticēto talantu.
Apustulis Pāvils, mācīdams par Gara dāvanām un to lietošanu, centrā liek himnu mīlestībai (1. Kor 13. nod.). “Ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” (1. Kor 13:2) Gara dāvanām un Gara augļiem jāaug saskaņoti.
7. Gara dāvana “runāt mēlēs” un tulkot
Gara dāvana runāt mēlēs un tulkot, liekas, ir vienota dāvana. Tās abas var būt vienā personā.
“Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.” (1. Kor 14:13)
Gara dāvanu sarakstā tā ieņem pēdējo vietu. Raugoties no dāvanu lietošanas derīguma – kalpot tuvākam, tai ir vismazākā nozīme. To apliecina apustulis Pāvils. “Jo tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta.” (1. Kor 14:5)
Mūsdienu mēļu runātāji gan ir pretējās domās. Par sludinātājiem, kuri nav runājuši mēlēs, tie mēdz teikt, ka viņiem nav Svētā Gara, bet runāšana mēlēs liecinot, ka runātājam esot ‘tas gars’.
Kāda nozīme ir mēļu runāšanai?
Apustulis atbild: “Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi.” (1. Kor 14:4)
Runāšanas mēlēs būtība
Runāšana mēlēs notiek zināmā aizgrābtības pakāpē, kurā prāta darbība izbeidzas. “Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs.” (1.Kor14:14)
Žurnālists Džons Šerils ir sarakstījis nelielu grāmatu “Un tie visi runāja mēlēs”, kurā apraksta savus novērojumus un piedzīvojumus, saskaroties ar mēļu runātājiem. Kad 1960. gada decembrī Atlantas pilsētā ļaudis pulcējās uz “Pilna evaņģēlija” sanāksmi, uzaicināja arī Šerilu. Šinī sanāksmē, kad visi bija iegrimuši lūgšanās un dziedāšanā Garā, kāda balss iesaucās: “Es ticu, ka Džons vēlas Svētā Gara kristību.”
Šerils raksta: “Es jutu, ka kādi pieci cilvēki izveidoja ap mani apli. Likās, ka viņi ar saviem ķermeņiem izveidoja kā piltuvi, caur kuru varēja plūst Svētais Gars, kas pulsēja telpā. Tas jau plūda manī, kad es tur nosēdos un klausījos skaņās no dziedāšanas Garā, bet tagad šīs skaņas sakāpa līdz kreščendo, un es arī atvēru muti, lai pievienotos, bet nekas nenotika. Es jutu, ka manas lūpas sastingst un rīkle krampjaini saraujas.
Pēkšņi, gribas uzplūdumā, es izmetu rokas gaisā, pavērsu seju augšup un kliedzu visā spēkā: “Slavēts lai Tas Kungs!” “Dambis bija pārrauts,” viņš raksta, “no dziļumiem nāca skaņu straumes. Tās nebija tik skaistas kā “valodas” ap mani. Man likās, ka tās bija pat neglītas. Tās bija eksplozīvas un ņurdošas. Bet es nebēdāju. Tā bija dziedināšana, piedošana, tā bija mīlestība, dziļāka par vārdiem, kas izlauzās kā bezvārdu skaņas. Nebija vajadzīga apzinīga piepūle, ne balss izvēle, lai izteiktu manu prieku. Tās visas bija jau gatavas manai lietošanai.
Tas nenozīmē, ka būtu zudusi kontrole pār stāvokli. Es varēju valodas momentāni pārtraukt, bet kurš to grib? Es gribētu, lai tās nekad neapstātos. Un tā es lūdzu, smējos, kamēr rietošā saule iespīdēja pa logu un kāds stars krita uz mani.”
Runāšanas mēlēs Korintas draudzē
Zīmīgi ir apstāklis, ka šai vismazākajai Gara dāvanai apustulis savā vēstulē ticīgajiem Korintā veltījis veselu nodaļu. Meklēsim tam iemeslu. Pasaulē kā Dieva radībā visas lietas ir labas. Tas, ko saucam par sliktu, ir labu lietu neprātīga lietošana. Tā tas bija noticis ar ticīgajiem Korintas draudzē. Viņi bija aizrāvušies ar runāšanu mēlēs, neievērojot galveno dāvanu lietošanas mērķi – kalpot draudzes kopējām vajadzībām. Kāpēc Korintas ticīgie tiecās tieši pēc šīs dāvanas? Domāju, ka atbilde meklējama tieši tai apstāklī, ka tas, “Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi”. Šī dāvana dod jūtu pacilātību. Ticīgie Korintā bija vairākumā miesīgi ticīgie. Miesīgam ticīgajam viss vairāk vai mazāk ir ap savu “Es”. Viena no “Es” prasībām ir prasība pēc baudījuma, pēc uztaisīšanās.
1) “Ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam.” (1. Kor 14:28);
2) “Ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko.” (1. Kor 14:27)
Apustulis brīdina, ka nereglamentēta un netulkota mēļu runāšana var radīt piedauzību neticīgajos. “Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?” (1. Kor 14:23)
Mēļu runāšana mūsdienās
Sakarā ar nepareizo mācību par Sv. Gara kristības piedzīvojumu, daudzi jo daudzi ticīgie dzenas pēc “valodas zīmes”, t.i., runāšanu mēlēs. Un kad tādu “zīmi” saņem, ir liela neskaidrība, vai tā bija piepildīšana ar Sv. Garu.
a) “Tanī dienā jūs atzīsit, ka Es esmu Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos.” (Jņ 14:20),
b) “Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit.” (Jņ 16:23),
c) “Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā” (Jņ 16:26).
Otrkārt, tai nav samanāms Kristus Gars, t.i., sevi upurējošais spēks grēcinieku glābšanai. Visi lielie vīri, Dieva kalpi, piedzīvojuši Svēta Gara piepildījumu, ir sevi pilnīgi nodevuši grēcinieku glābšanai.
Treškārt, tai trūkst uzvaroša spēka pār grēku, pār miesīgumu, kurš nonāk “uztaisīšanās kārē”, līdzīgi narkomānijai. Oral Roberts savā jaunajā grāmatā “Ikdienas vadība pie brīnumiem” (1975) par mēļu runāšanu ir izteicis savus novērojumus.
“Jautājums (uzdots Oral Robertam). Vai runāšana valodās ir pierādījums, ka mums ir Svētais Gars?
Atbilde. Tā jautā ļoti daudzi. Viņi to dara godīgā nolūkā. Viņiem ir tiesības tā jautāt, bet es domāju, ka tā jautāt ir nepareizi. Kad jūs jautājat, vai runāšana valodās ir pierādījums par Svētā Gara kristību, tad jūs ar to ierobežojat Svēto Garu un bieži gadās, ka, saņemot tikai valodas, tās neko lielu nedod. Tad tā ir nelaime. Šī apstākļa dēļ cilvēki no tā novēršas, ieskaitot arī mani.
Jautājums. Vai Svētajos Rakstos ir apstiprinājums tam, ko jūs teicāt?
Atbilde. Nekur Svētajos Rakstos nav apstiprinājuma, ka valodas ir pierādījums. “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums.” Šis piedzīvojums ieliek jūs Svētā Gara kalpošanas, spēka un dāvanu zonā. Tur ir pastāvīga pieeja pie tām.
Izolēt valodas un uzcelt visu tikai ap valodām ir līdzīgi tam, ka jūs paņemat mazu gabaliņu no sava tērpa un mēģināt iegalvot, ka šis tērpa gabaliņš ir pierādījums tam, ka ar to esat apģērbušies.”
No Šerila grāmatas izraksta redzējām, ka “Pilnīgā evaņģēlija” ļaudis dara tās pašas kļūdas, uz kurām norādīja apustulis Pāvils Korintas ticīgajiem. Tie visi vienlaicīgi runāja mēlēs un dziedāja Garā.
Vai ar to var kādu grēcinieku pievest Kristum? Apustulis saka, ka nevar. Vasarsvētku piedzīvojums to apstiprina. Kas Vasarsvētkos noveda 3000 dvēseļu padošanos Kristum kā savam Pestītājam un Kungam? Vai tas, ka tie dzirdēja runājam dažādās valodās, kuras bija klausītāju dzimtās valodas, un viņi dzirdēja savā valodā mācekļus sludinām Dieva lielos darbus? Mēs lasām, ka tie satrūkās no tā fakta, ka galilieši spēja runāt ikviena klausītāja dzimtajā valodā (Ap d 2:8). Bet bija arī tādi, kas teica, ka tie ir salda vīna pilni.
Bet, kad apustulis Pēteris liecināja par Jēzu, kuru Dievs uzmodinājis no miroņiem un iecēlis Izraēla namam par Kungu un Mesiju, tad klātesošie nāca zem grēka pārliecības un 3000 dvēseles atgriezās. Grēcinieki tiek pārliecināti par grēku, dzirdot Dieva Vārda sludināšanu, t.i., caur patiesību, ko Svētais Gars dara dzīvu un iespaidīgu klausītāju sirdīs, nevis caur mēļu runāšanu. To apustulis uzsver korintiešiem. “Ja visi pravieto un ienāk iekšā neticīgs vai svešinieks, visi viņu ved pie atzīšanas, visi spriež pār viņu. Un viņa apslēptās sirds domas nāk zināmas, un tā viņš kritīs uz sava vaiga un apliecinās, ka tiešām Dievs ir jūsu vidū.” (1.Kor.14:24-25)
Okultisma pazīmes mēļu runāšanas sapulcēs mūsdienās
Pieredze 1905. gada Velsas atmodā, ko Penn – Levis (Jessie Penn-Lewis) sakopojusi grāmatā “Svētajo cīņa” (“War on the Saints”), rāda, ka mūsdienās kā nekad agrāk ielaužas draudzēs maldu mācības un maldu gari. No tā jau brīdināja apustulis Pāvils: “Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām.” (1. Tim 4:1) Un, kas pats ļaunākais, visas ačgārnības, ko iedveš maldu gari, tiek pierakstītas Svētajam Garam. Vai tā nav Svētā Gara zaimošana? Vai tad nav gadījumi mūsu pašu zemē, kad mēļu runātājs pašam nesaprotamā literārā valodā ir izrunājis lāstus pret Dievu? Un visas šīs mazās un lielās nelaimes rodas no dzīšanās gūt piedzīvojumu pēc Vasarsvētku parauga. Bet velns spēj to atdarināt.
Pagājušā gadu simtenī mācītājs Blumhards (Johann Christoph Blumhardt) Metlingenā (Möttlingen, Vācija) lūdza par apsēstu jaunavu Gotlību. Citēju izvilkumu no viņa liecības: “Lielākā daļa dēmonu, kuri parādījās pēc 1842. gada augusta līdz 1843. gada februārim un vēlāk, piederēja pie tiem, kuri ļoti ilgojās tikt vaļā no sātana varas. Šinī laikā bija dzirdamas arī dažādas valodas un izteiksmes veidi. Lielākā daļa no šīm valodām nebija eiropiešu, bet gluži svešas. Kāda bija līdzīga itāļu valodai. Runāja arī franču valodā, kuru es sapratu. Jocīgi izklausījās, kad daži dēmoni, kuri vāciski labi neprata, mēģināja nezināmus vārdus aprakstīt citiem vārdiem.” (Kristīgs Vēstnesis Nr. II. 1924. g.)
Mūsdienu mēļu runātāju sapulcēs, īpaši mazās māju sapulcēs, daudzas darbības līdzīgas spiritistu seansiem.
a) No aprakstiem zinām, ka spiritisti savos seansos sēd aplī, lai būtu noslēgts kontakts vienam ar otru. Tas ir okultais aplis. Kā norit lūgšanas sapulces pa mājām, kur lūdzēji tikmēr cīnās lūgšanās, līdz parādās mēļu runāšana vai parādīšanas? Parasti, ja nav daudz lūdzēju, tad veido apli. Kāpēc? Lai “tas gars” varētu pāriet no viena uz otru vai lai Kristus varētu nostāties viņu vidū.
b) Pie spiritistiem mēdijs (cilvēks, kam spējas nākt sakarā ar garu pasauli) saņem ziņojumus no garu pasaules un to paziņo seansa dalībniekiem. Un kā notiek zināmo ticīgo lūgšanas sapulcēs? Vai nav tā, ka pēc katras lūgšanas viens, kas mēdz būt kā vadītājs, tūlīt runā mēlēs un tulko to saprotamā valodā, ar to liekot saprast, ka tā ir Dieva atbilde lūdzējiem?
Visiem zīlniekiem ir vairāk vai mazāk izteikts “redzēšanas gars” jeb gaišredzība. Kāda mana radiniece reiz aizgāja meklēt padomu pie kādreizējā populārā gaišreģa Finka (Eižens Finks). Viņa atnāca mājās saniknota. “Ko viņš iedomājas,” viņa saniknota stāstīja, “tikko atvēru viņa fotodarbnīcas durvis (oficiāli Finks bija fotogrāfs), viņš iesaucās – tūlīt ejiet ārā, man jūsu 5 lati nav vajadzīgi. Paturiet tos un ejiet, kur esat nākusi.” Tā viņš esot izraidījis, neko nepasakot. “Protams, man bija žēl dot piecus latus, bet kāda viņam par to daļa, ka man žēl,” nogaudās radiniece. Finks bija pieskāries visjūtīgākajai vietai. Viņai izdot pat 50 latus nebija liela nauda, bet lieta bija tā, ka skopulības spēks bija tikpat liels, cik viņas turība, un Finks ar savu rīcību to cēla gaismā.
Līdzīga gaišredzība parādās arī to ticīgo pulciņos, kuri tiecas pēc “runāšanas mēlēs”. Tur cilvēkam redzot cauri kā rentgenā un visu pasakot sapulces priekšā. Neaizmirsīsim, ka sātans ir brāļu apsūdzētājs. Cakarijas 3:1-5 mums rāda Dieva kalpu, kuram vajadzēja noņemt netīrās drānas un ietērpties šķīstā tērpā, lai varētu kalpot Dievam. Pa labi viņam stāvēja sātans, lai viņu apsūdzētu. Kāpēc sātans to varēja? Tāpēc, ka Dieva kalpam bija netīras drānas. Raksturīgs ir fakts, ka visu Dieva vīru dzīvē, kuriem bija vara pār sātanu un viņa eņģeļiem, kā arī pār slimības varām, bija kopīga pazīme. Viņi visus savus grēkus, ko pirms atgriešanās bija darījuši, tika veduši gaismā, atzīdamies cilvēkiem.
Emīls Meijers savā grāmatā “Atbrīvošanās no velna valgiem” piemin, ka atmodas kustībās Vācijā bija šādi gadījumi. Evaņģēlistiem, kuri nebija saveduši kārtībā pagātni, t.i., veduši gaismā pirms atgriešanās darītos grēkus, sastopoties savās sapulcēs ar pareģošanas tumšajām varām, caur apsēstiem cilvēkiem tika atklāti viņu pagātnes grēki visu klausītāju priekšā. Tādā veidā tumsības varas strādāja pretī viņu nestajai vēstij. Tas turpinājās tik ilgi, līdz kādam brālim caur atzīšanos tos uzticēja.
Pieredze ir mācījusi, ka šāds “rentgens” nāk no tumsības valsts. Jēzus visu zināja, bet Viņš neteica, ka Jūda ir zaglis un būs nodevējs.
Gaišredzības spēja nav cilvēka dabīgā spēja. Tās avots ir neredzamā pasaule. Jautājums ir tikai, vai to dod Svētais Gars vai brāļu un māsu apsūdzētājs. Tāpēc lūkosim, ko par šo jautājumu saka Raksti.
Vecās Derības laikā tauta sauca praviešus par “redzētājiem”. Bet viņu redzējums atšķiras no mūsdienu “redzētāju” skatījuma. “Dievs Tas Kungs neko nedara, neatklājis Savu noslēpumu praviešiem, Saviem kalpiem.” (Amosa 3:7)
Praviešiem rādīja Tā Kunga noslēpumus, bet mūsdienu “redzētāji” redz brāļu un māsu noslēpumus. Te nu daudzi iebildīs, kā tad bija ar apustuli Pēteri? Viņš taču redzēja Ananijas un Sapfiras apslēpto nodomu. Mēs lasām: “Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas? Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” (Ap d 5:3-4)
Ievērosim šī teksta uzsvaru – “kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi...”. Pēteris redz bīstamo pretinieku – sātanu, tāpat kā Jēzus savā laikā redzēja aiz Pētera tik cilvēciskām rūpēm par savu Meistaru bīstamo pretinieku un teica: “Atkāpies sātan!” Ananija un Sapfira bija uzņēmuši inspirāciju no tumsības valsts. Tā vairs nav grēku uzrādīšana vien, bet jau garu pārbaude. Un tas ir tas, kā mūsdienu garīgo piedzīvojumu haosā tik liktenīgi trūkst.
Tumsības valsts spēki cenšas ticīgos sagūstīt ar maldu garu inspirācijām un mācībām, bet šinī gadījumā, izmantojot modrības trūkumu, savaldzināja veco dabu, miesas prātu. Tāpēc arī apustuļa pārmetums: “Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī?” Sātanam izdevās ienest Ananijas un Sapfiras sirdī kaut ko no tumsības valsts.
Pieredze māca, ka pie tiem ticīgiem, kur velnam tas neizdodas, viņš pielieto sevišķi rafinētu viltību. Viņš iedveš kārdināšanas, ļaunas domas, un, kaut arī ticīgais tās nav realizējis darbībā, velns mēģina pārliecināt par grēku un spiež šo “grēku” nožēlot. Piemēram, redzot kādu greznuma lietu, velns iedveš kārdinājumu to iegūt. Ja arī ticīgais to nenopērk un sirdi pie tās nepiesien, “rentgens” tūlīt apsūdz pasaules mīlestībā, greznošanās kārē, dzīves lepnībā. Tas samulsina ticīgo, un, ja velnam izdodas viņu ievirzīt savu tieksmju analīzē un pastāvīgā sevis šaustīšanā, tad tas galu galā ticīgo novedīs tumsā.
Svētā Gara apgaismojumā mēs sevi redzam ne vien kā grēciniekus, bet kā pilnīgi samaitātus. Tas ir izejas stāvoklis, lai saprastu, ka glābšana ir tajā, ka esam ar Kristu līdzi krustā sisti. Tas ir noticis tajā brīdī, kad Jēzu pienagloja pie krusta. Tāpēc mums ir iespēja būt mirušiem grēkam, un tas realizēsies, ja izpildīsim šādus noteikumus – vispirms ticība šim faktam. Tad rīcība saskaņā ar šo ticību, proti, dzīvojot Dievam un nododot Viņam savus locekļus par taisnības ieročiem.
Augšāmcēlušais Kristus Jēzus sniedz uzvaru pār grēku, pasauli un velnu. Pieredze ir mācījusi, ka daudzi nespēj nostāties uz šīs uzvaras pamata. Nelīdz ne svētīšanās sapulces, ne lūgšanas. Šādai neveiksmei ir cēlonis, un tas ir jāatrod. Evaņģēlisti un dvēseļu kopēji šādos gadījumos var palīdzēt atrast cēloni.
Paraudzīsimies savās Bībelēs, kādā virzienā vajadzēs cēloni meklēt. 2. Samuēla grāmatas 21. nodaļā lasām par šādu gadījumu: “Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: Uz Saulu un viņa namu guļ asinsgrēks, tāpēc, ka viņš nogalināja gibeoniešus.”
Apmēram pirms 300 gadiem gibeoniešiem izdevās ar viltu noslēgt ar Jozuu un Izraēla virsniekiem līgumu, ka viņu dzīvības tiks saudzētas. Viltība gan atklājās, bet zvēresta dēļ gibeoniešus atstāja dzīvus, un viņi dzīvoja starp Izraēla bērniem kā malkas cirtēji un ūdens nesēji. Sauls šo 300 gadus veco zvērestu neņēma vērā, un Dāvids bija nesaprašanā par to, kāpēc tauta ir zem Dieva sodības. Dievs parādīja Dāvidam sodības cēloni, un Dāvids nekavējoši salīdzinājās ar gibeoniešiem.
Šis gadījums māca, ka Dievs neatceļ pagātnes saistības ar cilvēkiem un tumsības spēkiem. Šīs saistības ir jāved gaismā, un tās jānokārto cilvēkam pašam. Nepietiek tikai ar nožēlošanu Dieva priekšā. Bauslībā rakstīts: “Paziņo Israēla bērniem: ja kāds vīrs vai kāda sieva izdara kaut vienu no cilvēciskajiem grēkiem, kļūdami uzticības lauzēji Tā Kunga priekšā un uzkraudami uz sevi vainu, tad tiem būs izsūdzēt savus grēkus, ko tie darījuši, un vainīgajam jāatlīdzina viņa nodarītais zaudējums pilnā vērtībā un vēl jāpievieno viena piektdaļa, un jāatdod tam, kā priekšā viņš noziedzies.” (4.Moz 5:6-7) Jēzus šo taisnības normu uztur spēkā, norādot, ka vispirms jāsalīdzinās ar brāli, kam ir iemesls pret tevi, un tikai tad upurē dāvanu Dievam (Mt 5:23-24).
Ir bagātīga pieredze par to, ka grēcinieki, kuri vēlas atgriezties, nespēj saņemt pestīšanas drošību. Kāpēc? Ir pagātnes saistības ar cilvēkiem, kuras jānokārto. Visbiežāk ir saistības ar sātanu caur zīlēšanu, vārdošanu, garu izsaukšanu utt. Arī šajā gadījumā grēku nožēla vien nedos svabadību. Cilvēks ir nodibinājis attiecības ar sātanu, un cilvēkam pašam šīs saistības jāizbeidz un sātanam jāatteic. Dievs cilvēka vietā to nedarīs, un velns no savām tiesībām neatteiksies. Tāpēc jāsarauj visi tumsības valsts valgi, kā to darīja atgrieztie grēcinieki Efezā: “Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoši sudraba gabalu.” (Ap d 19:19) Pagātnes saistības ticīgiem aiztur dzīvā ūdens veldzi, un īstam dvēseļu kopējam jāpalīdz atrast garīgā bada cēloni.
III. daļa - PATIESĪBAS GARS
“Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jāņa ev. 17:17)
“Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jāņa ev. 16:13)
Dieva Vārds un Svētais Gars darbojas kopīgi un saskaņoti. Dieva Vārds dara zināmu patiesību, un Svētais Gars šo patiesību realizē cilvēka dzīvē, kad cilvēks grib darīt Dieva prātu.
Mēdz teikt, ka Bībelē ir Dieva Vārds. Ar to uzsverot, ka par Dieva Vārdu var uzskatīt tikai daļu Bībeles. Tā spriež cilvēcīgais prāts un rada Bībeles kritiku. Bet tā ir kļūda. Svētā Gara apgaismojumā Bībele no vāka līdz vākam ir Dieva Vārds. Tā ir vairāk nekā manuskriptu kolekcija. Bībele ir savstarpēji saistīts, svarīgs Vārds, caur kuru Dievs runā uz cilvēku. Visa Bībele tās kopumā sastāda Dzīvības Grāmatu. Svētais Gars iztulko tās nozīmi pēc katra atsevišķa mācekļa vajadzības un ir mācekļu garīgais ēdiens un dzēriens, kas uztur garīgo dzīvību. Tāpēc, lasot Svētos Rakstus, ir jālūdz pēc Svētā Gara klātnības un kalpošanas.
Ievērosim, ka, mācot par jaunpiedzimšanu, Svētajos Rakstos ir minēts gan Dieva Vārds, gan Svētais Gars. Tikai abi kopā darbodamies paveic to darbu, ko sauc par jaunpiedzimšanu. “Jūs, kas esat atdzimuši ... no dzīvā un paliekamā Dieva Vārda. (1. Pēt 1:23). “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” (Tit 3:5)
Pēc piedzimšanas no Svētā Gara seko staigāšana Garā. Tā ir iespējama, jo Dievs ir apsolījis: “Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsiet Manos likumos un sargāsiet un pildīsiet Manas tiesas.” (Ec 36:27) (Vecākā tulkojumā: .. Manus noteikumus. – Red.) “Staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsiet.” (Gal 5:16)
Kad nu Svētajam Garam tik izšķiroša nozīme kristiešu dzīvē, tad gribu apskatīt divus jautājumus par Svēto Garu. Viens jautājums ir teorētisks, otrs praktisks.
1. Kristība, svaidīšana, piepildīšana ar Svēto Garu
Vecās Derības laikā praviešus, priesterus un ķēniņus svaidīja ar eļļu. Eļļa nesajaucās ar pīšļiem un simbolizēja Svētā Gara dzīvību un Gara dāvanas, kuras šiem no Dieva ieceltiem vīriem tika dotas, lai tie varētu mācīt un vadīt tautu. Vai kāds no izredzētiem cīnījās lūgšanās un izstiepās pēc šīs svaidīšanas? Nē, tā viņiem tika dota negaidot, līdz ar iecelšanu izredzētajā amatā.
Caur pravieti Joēlu (3:1-2) Dievs apsolīja laikmeta galā izliet Savu Garu pār visiem Izraēla bērniem. Kad Vasarsvētkos nonāca Svētais Gars uz mācekļiem, tad sapulcētajiem jūdiem Pēteris pasludināja, ka tas ir Joēla grāmatā minētais apsolījums, kuru saņēmis augšāmcēlušais
Jēzus un izlējis pār Saviem mācekļiem. (Ap d 2:16-18, 33)
Jaunajā Derībā šis Joēla apsolījums nosaukts par kristību ar Svēto Garu. Jānis Kristītājs pasludināja: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.” (Mt 3:11) Vecās Derības laikā pie svaidīšanas eļļu uzlēja uz galvas un tā notecēja pa visu ķermeni. Kristība ar ūdeni notika, pagremdējot ūdenī visu ķermeni.
Kāpēc Jānis Kristītājs Vecās Derības vārda vietā “svaidīšana” lietoja jaunu vārdu “kristība”?
Vai lai saskanētu ar pantiņa pirmo pusi – “Es jūs kristīju ar ūdeni”? Abi vārdi – kā “svaidīšana”, tā arī “kristība” taču attiecas uz vienu un to pašu apsolījumu. To apliecina Pats Jēzus: “Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ... Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. (Ap d 1:4-5)
Tā “kristība” ir Jaunās Derības apzīmējums Vecās Derības “svaidīšanai”. Tomēr kristībai ir plašāks uzdevums nekā svaidīšanai, tāpat kā ārējais akts pie kristības ir lielāks nekā pie svaidīšanas. Kristībā pagremdē visu ķermeni, nevis tikai uzlej.
Dievs ir progresīvs savās attieksmēs un rīcībā ar cilvēkiem. Ar katru laikmetu Viņš uzņemas pret cilvēci pieaugošas saistības. Vecajā Derībā svaidīšana attiecās tikai uz trim ļaužu grupām, bet kristība attiecas uz visiem cilvēkiem.
Kristība atšķiras no Vecās Derības svaidīšanas arī ar Svētā Gara attieksmi pret ticīgo. Vecās Derības laikā Svētais Gars iedarbojās uz cilvēku, bet Jaunās Derības laikā – cilvēkā iekšā.
“Patiesības Garu, ... jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.” (Jņ 14:17)
Tomēr apustuļi savās vēstulēs nelieto vārdu “kristība”, bet gan “svaidīšana”. Vasarsvētku notikumu Pēteris raksturo šādi: “Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu.” Vēlāk apustulis Pēteris raksta savā vēstulē: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri” (1. Pēt 2:9), ar to likdams saprast, ka ticīgie ir svaidīti, tāpat kā izredzētie vīri Vecajā Derībā. Apustulis Jānis pasaka pavisam skaidri: “Jums ir svaidījums no Svētā, un jūs zināt visu.” (1. Jņ 2:20) Par Sevi Jēzus liecina: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lk 4:18)
Svaidīšana ietver sevī trīs lietas. Vispirms tā norāda uz uzdevumu, otrkārt, uz pilnvaru, treškārt, uz dievišķas dabas radīšanu cilvēkā. To pasaka apustulis Pēteris: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt 2:9)
Svaidīšana piešķir kristiešiem ķēnišķīgu priesterību. Tas nozīmē pilnvaru Dieva un cilvēku priekšā. Šīs pilnvaras spēkā jāpasludina evaņģēlijs, ka caur Jēzu Kristu grēcinieks ir salīdzināts ar Dievu un, nākot pie Dieva, iegūst Dieva bērna tiesības. Šī pilnvara dod priestera sirdi un nevis priestera talāru vien. Tā pilnvaro apliecināt, ka Jēzus ir Ķēniņš, kurš dod pilnīgu piedošanu un atbrīvo no grēka saitēm un tumsas varas gūsta.
Svaidīšana dod uzdevumu un pilnvaru un iedarbojas uz cilvēka būtību. Tā ir garīgs spēks, kura darbības iespaidu izjūt kā maigu, mīlīgu, vienkāršu, atdzīvinošu dievišķas dzīvības siltumu, kas spiežas cauri dvēselei, to svētojot un dievišķi noskaņojot. Tad vairs nav krasas svārstības – šodien karsts, rīt auksts, šodien kā debesīs, rīt kā no Dieva atmests. Nepastāvīga gara šūpolēs mūs iešūpot cenšas velns. Par svaidīšanu Jānis raksta: “Tā paliek iekš jums ilgstoši.”
Šis Gara svaidījums ir iekšējā gaisma, Vadītāja roka, kas paklausīgo bērnu pasargā no maldu ceļiem un patur uz patiesības ceļa. Ja caur iekšķīgu atkrišanu no mūžīgās dzīvības Avota svaidījums tiek pārtraukts, tad tūlīt rodas iekšējs aptumsums, nedrošība, taustīšanās, smeldzošs nemiers. Ja nav svaidījuma, tad cilvēks atrodas pastāvīgā apjukumā, pienākuma neizpratnē. Svaidīšana ir tā augsne, kurā ticības koks dod Gara augļus. Tā ir debesu apliecinājuma zīmogs patiesai grēku piedošanai, padarot ticīgos par “svētu cilti”, “Dieva īpašiem ļaudīm”, kas pasludina Dieva valstības tikumus.
Piepildīšana ar Svēto Garu. Svaidīšana jeb kristība ar Svēto Garu ir vienreizējs akts, vienreizējs notikums. Piepildīšanai ar Svēto Garu vajag būt vairākkārtējai. Vīriem un sievām, kam Dieva darbā sekmējies, šī piepildīšana ir bijusi vairākkārtēja, pareizāk sakot, – pastāvīga.
Kā svaidīšana, tā piepildīšana ar Svēto Garu ir atrodama jau Vecās Derības laikā. Piepildīšana notika katru reizi, kad bija sevišķs uzdevums vai apstākļi, kur bija vajadzīga Dieva spēka manifestācija. Tā tas ir arī Jaunās Derības laikā. Ja svaidīšana ir saistīta ar tūlītēju speciālu uzdevumu, tad svaidīšana un piepildīšana ir vienlaicīga.
Pēc kristības jeb svaidīšanas nav speciāli jālūdz, jo to dod Dievs pēc pilnīgas atgriešanās un nodošanās. Kā jau redzējām Vecā Derībā, neviens no izredzētiem Dieva “rīkiem” pēc tās nelūdza, jo tieši ar svaidīšanu Dievs uzticēja uzdevumu. Par to atbild, ja tā var teikt, Dievs viens pats. Citādi ir ar piepildīšanu. Mēs esam atbildīgi, kas mūs piepilda un ar ko mūs piepilda. Ananija un Sapfira ļāva sātanam piepildīt sirdi ar meliem. Un viņi taču arī bija Dieva bērni. Un viņiem vajadzēja meklēt piepildīšanu ar taisnību, mieru un prieku Svētajā Garā.
Pētot apustuļa Pāvila darbību, atrodam, ka viņš katru kalpošanas darbu cenšas izpildīt Svētā Gara spēkā, lai klausītāju ticība būtu Dieva spēkā. (1. Kor 2:1-5) No tā var secināt, ka pirms katra kalpošanas darba ir jālūdz Svētā Gara vadība un spēks.
To apstiprina arī Finneja novērojumi garīgo atmodu laikā. Izrādās, ka arī atmodas apstākļos, kad visapkārt ir garīgs pacēlums, atmodas darbiniekiem jau dažu nedēļu laikā sāka izdzist garīgās dzīvības svaigums, ja tie neņēma laiku un nepielika pūles, lai atjaunotos caur svaigu Svētā Gara piepildījumu.
Tā ir liktenīga kļūda, ja paļaujamies uz kādreiz piedzīvoto svētību. Sperdžena mācītājs Diksons atstāstīja gadījumu ar kādu brāli no viņa bijušās draudzes Amerikā. Šis brālis mēdzis lūgšanas sapulcēs liecināt par Svētā Gara kristību, kuru viņš nosaucis par otro svētību. Ar laiku viņa lūgšana un liecība palika sausāka un sausāka un nonāca tik tālu, ka, klausoties viņā, nebija iespējams atvairīt ainu par sakaltušu kaulu grabēšanu, kādu apraksta pravietis Ecēhiēls.
Ja Dievs nespēj mums dot vairāk un vairāk no Sava Gara, tad mēs neatrodamies pilnīgi Viņa plānā. Tad jāpārbaudās, jāatgriežas un jālūdz pēc Svētā Gara piepildīšanas. “Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” (Ef 5:18)
2. Svētā Gara kristība vasarsvētkos un mūsdienās
Katram ticīgam ir savs, īpašs pestīšanas piedzīvojums, kā Dievs viņu vadījis pie grēku atzīšanas, nožēlas un atgriešanās un kā viņš beidzot uzticējies Jēzum. Katram atšķirīgs ir Dieva darbs cilvēkā, kuru Jēzus apzīmēja par piedzimšanu no augšienes. Bet visiem jaunpiedzimšanas piedzīvojumiem pamatā ir viens kopīgs noteikums, kas jāizpilda cilvēkam, lai Dievs varētu darīt Savu darbu.
Atmodas lekcijās Finnejs brīdina no kļūdas, kuru bieži pieļauj ticīgie, vadot grēciniekus pie Jēzus. Viņi mēdz teikt: “Bet es to piedzīvoju tā un tā” un tad stāsta savu atgriešanās piedzīvojumu. Ar to meklētāju novērš no Dieva pestīšanas ceļa uz cilvēcīgu piedzīvojumu meklēšanu.
Tāpat ticīgiem, meklējot Svētā Gara piepildīšanu jeb apģērbšanu ar spēku no augšienes, ir katram savdabīgs piedzīvojums, bet visiem ir viens pamatnoteikums, lai Dievam būtu iespējams piepildīt ticīgo ar Svēto Garu.
Mans nolūks ir atrast Vasarsvētku notikumā to principu jeb noteikumu, kuru izpildot Dievs varēja gaidītājus piepildīt ar Svēto Garu. Tad pārbaudīt, vai šis noteikums ir spēkā arī šodien.
Tātad, kādus noteikumus Jēzus uzlika mācekļiem? Mēs lasām: “Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lk 24:49) Atrodu vēl vienu noteikumu. To var attiecināt uz visiem Jēzus mācekļiem visos laikos: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu.” (Jņ 14:15-17)
No Apustuļu darbu grāmatas zinām, ka pirmais noteikums attiecas tikai uz Vasarsvētku notikumu. Ne Samarijas ticīgajiem, ne mācekļiem Efezā nevajadzēja iet uz Jeruzālemi saņemt Svētā Gara piepildījumu. Uz Vasarsvētku notikumu attiecās tikai pirmais noteikums: “Palieciet Jeruzālemē.”
1. Viņi paklausīja un palika Jeruzālemē.
2. Viņi gaidīja apsolīto svētību.
3. Viņi pastāvēja lūgšanās.
4. Viņi nokārtoja tās lietas, kuras varēja pašreizējā brīdī darīt.
Ko nozīmē šīs četras rīcības? Vai paklausība nav mūsu gribas nodošana Jēzum? Vai gaidīšana nav mūsu domu pasaules nodošana Jēzum? Vai lūgšana nav mūsu sirds nodošana Jēzum? Un beidzot, vai dienišķo lietu kārtošana saskaņā ar Dieva Vārdu nav mūsu locekļu nodošana Jēzum? Vārdu sakot, vai tas viss kopā nav pilnīga nodošanās Jēzum?
Pilnīga nodošanās dod iespēju Svētajam Garam mūs piepildīt, veidot Kristus līdzībā un apģērbt ar spēku no augšienes kalpošanai. Billijs Grehems savā grāmatā “Miers ar Dievu” raksta: “Kā var zināt, ka esi piepildīts ar Svēto Garu, un kā var tapt piepildīts? Vai jāpiedzīvo sevišķas uztraucošas jūtas? Nē. Kad jūs esat pilnīgi šķīsti nodevušies Kristum, tad varat būt pārliecināti, ka esat piepildīti ar Svēto Garu. Svētošanās būtība ir nodošanās, pilnīga, neapšaubāma, negrozāma nodošanās.”
Vai tiešām noteikums par piepildīšanu ar Svēto Garu ir tik vienkāršs? Jā. Lielākās patiesības vienmēr ir vienkāršas, tik vienkāršas, ka pat lielākais nepraša neapmulst. Tik vienkārša ir arī patiesība par piepildīšana ar Svēto Garu. Cilvēka daļa ir atgriešanās un nodošanās. Dieva daļa ir atjaunot un piepildīt ar Svēto Garu. Cilvēks mēdz vilcināties pie tā, kas viņam jādara, bet Dievs nekad nevilcinās. Atcerēsimies līdzību par pazudušo dēlu. Kad dēls nāca atpakaļ mājup, tad lasām: “Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.” (Lūkas 15:20) Dievs ir labvēlīgāks dot Svētā Gara pilnumu, nekā mēs to ņemt. Vai vēl ļaunāk... Mēs lūdzam dot Svēto Garu, un Dievs To katru reizi dod, bet izrādās, ka Viņam nav ne vietas, ne rīcības brīvības mūsu sirdī un dzīvē.
Kad runā par piepildīšanu ar Svēto Garu, vairums ticīgo šo piepildīšanu iedomājas kā varenu, pārplūstošu piedzīvojumu. Pentakosti pat māca, ka bez šāda piedzīvojuma nav piepildīšanas ar Svēto Garu.
Gadu simteņiem uzkrātā pieredze ir rādījusi, ka garīgās atmodas laikā ticīgie piedzīvo šādu varenu piedzīvojumu.
Mēs lasām, ka tad, kad Samuēls Saulu svaidīja par ķēniņu, viņš pirmajā brīdī neko nemanīja no šī svaidījuma. Bet, tiklīdz viņš sastapa praviešu skolas audzēkņus, kuri pašreiz atradās zem spēcīgas Svētā Gara ietekmes, arī par Saulu nāca inspirācija, un viņš runāja praviešu garā. Ikviens jaunpiedzimušais grēcinieks ir Dieva bērns un saņēmis Gara ķīlas zīmogu, viņš ir svaidīts un, nonākot apstākļos, kur spēcīgi darbojas Svētais Gars, arī viņš piedzīvo zināmu piepildīšanu ar Svēto Garu.
Bet ir ticīgie, kuri nevar apliecināt izteiktu piedzīvojumu, un tomēr viņu dzīve liecina par Gara pilnumu viņos. Viņi apzinās Svētā Gara klātbūtni, un staigā Tā Kunga vaiga gaišumā, pazemībā un pašaizliedzīgā mīlestībā.
Andrejs Marrejs (Andrew Murray) savā grāmatā “Jēzus Kristus Gars” (“The Spirit of Christ”) šo divējādo piedzīvojumu raksturo ar šādu piemēru: “Manā dzimtenē, Dienvidāfrikā bieži jācieš no sausuma. Tāpēc iedzīvotāji ierīkojuši ūdens uzkrāšanas ierīces. Ir akas, bet tajās ūdens ir par maz, lai aplaistītu laukus. Tāpēc pie šīm akām ierīko ūdenskrātuves, kurās dienu un nakti ietek ūdens no akām. Ir vietas, kur šādu aku nav. Tad iedzīvotāji ierīko ūdenskrātuvi kādā gultnē vai alā. Stipra lietus laikā šāda krātuve ar varenu troksni dažu stundu laikā piepildās. Tomēr lēna ūdens uzkrāšana no akas ir drošāka, jo tā ir pastāvīga, kaut arī lēna, bet lielā ūdenskrātuve, kuru piepilda lietusgāze, dažreiz mēnešiem stāv tukša.
Kurš tad ir pareizais ceļš uz Gara pilnumu? Mūsu atbilde: “Abi.”
