PĀRDOMAS PAR ATMODU
Vārds "atmoda" ir daudz dzirdēts, daudz lietots, tomēr maz pārdomāts. Ko mēs ar vārdu "atmoda" saprotam? Bībelē šī vārda nav, bet tomēr tas ir garīgas dzīves vārds, kam ir bagāts saturs. Šis vārds, tā šķiet, ir daudziem par krišanu un daudziem par celšanos, atkarībā no katra pret to ieņemtās nostājās. Un tās ir visai dažādas. Kādas nostājas mēs varam noverot, pazīt?
Ir daļa ticīgo, kas par to vien domā, runā un sapņo. Aizrautībā par to ir gatavi pamest pie malas daudzas citas, jo svarīgas patiesības un darbus. Pieķeras katrai jaunai ziņai par to. Un katram, kas par to zina kaut ko pastāstīt, vai to sludina, uzreiz ir vislabākais draugs. Atmoda viņiem ir, kā saka, "viens un viss".
Ir arī gluži pretēja stāja. Ir pretinieki katrai domai un runai par to. Tādiem jau tūlīt pie pirmā vārda šķiet, ka tas viss ir fanātisms un muļķības. Tādus, kas par atmodas lietām veselīgi spriež, nemēdz uzklausīt, bet tūlīt nosauc par pentekostiem. Itkā tie būtu vienīgie, pazīstamie atmodas pārstāvji, kam monopols uz to.
Ir vienaldzīgie. Tiem vispār ir ļoti maz garīgu interešu. Varbūt viņi dus vienaldzības miegā. Iespējams, ka dažam aiz garīgas kūtrības neienāk prātā painteresēties par šo vareno Dieva darba veidu.
Ir klusi, bet neatlaidīgi gaidītāji. Pēdējā laikā esmu pārliecinājies, ka viņu skaits ir lielāks nekā domājam. Viņi gan par atmodu skaļi nespriedelē un nejūsmo, bet to noteikti grib un gaida. Tādus esmu sastapis pat pie daudziem, it kā "vēsiem" ticīgiem. Tikai viņi katru troksni un kustību tūlīt neatzīst un neizbazūnē par atmodu. Viņi ir skaidrībā par Svētā Gara darbu, to negaida no cilvēkiem, bet paliek lūgšanā un gaidīšanā no sava Dieva.
Ir tādi, kuri paši sevi reprezentē par atmodas nesējiem un devējiem. Arvien notiek, ka daudzi viņu vēstij sekojot pieviļas. Uz tādiem, kas viņiem līdzi neskrien, ir dusmīgi un domā, ka Dievs tāpat dusmojas kā viņi.
Tādas ir grupas un galējības. Protams, ka ir ļoti daudz arī tādu, kas stāv kaut kur vidū, ar dalītām tieksmēm un domām. Bet katra ziņā ikvienam ticīgam ir labi vispirms sevi pašu pārbaudīt un ieņemt veselīgu, nostāju. Nav ļaunāka stāvokļa par vienaldzību. Runājot par vienaldzību vai dedzību atmodas jautājumā, krīt svarā mūsu izpratne, ko mēs ar vārdu "atmoda" saprotam un domājam. Te ir jāatzīst, ka gluži vienādu domu visiem nav. Varbūt tā teorētiski un atklāti daudzmaz nogludinātas atziņas dzirdam, bet tuvāk novērojot šo draugu tieksmes jāsaka, ka diezgan daudziem atmodas izpratne ir neapzināta, neskaidra un pat savāda.
Varam pieminēt pāris atmodas izpratnes, kādas esam novērojusi. Viena daļa ticīgo saprot to kā īpašu svētību laiku. Tādā laikā evaņģelizācijas darbs ir svētīts ar lielu atgriezīgo un pestīto skaitu. Sabiedrībā ir modusies intereses par mūžības lietām. Pat Dieva pretiniekus satver svētbijība, tie dzird Dieva aicinājumu, un daudzi tam paklausa. Tas ir bagātu lomu laiks dvēseļu zvejā. Ticīgo sirdīs ir dzīva drosme un prieks apliecināt Kristu. Siltas mīlestības pilnām sirdīm tie sevi ziedo Dieva valstības darbam. Svētais Gars dažādā veidā ticīgos ļaudis ievada dziļākā garīgās dzīves izpratnē, gudrībā no augšienes. Atmoda dod ieguvumus Dieva valstībai.
Citiem šie notikumi šķiet par maz. Viņi atmodu saprot kā garīga prieka un līksmības laiku. Svētlaimes ilgas gan visos laikos un apstākļos mīt ikviena dvēselē. Bet šī grupa tās kāro visvairāk. Atmodas laiks viņiem būtu kā garīgu saldumu laiks. Šādi noskaņotiem ļaudīm Jēzus pārmeta seklu vēlēšanos priecāties Jāņa Kristītājā gaismā. Un tagad tas pats var notikt ar atmodas gaismu.
Daudzus kārdina ziņkārība. Atmodas laiks ir interesantu piedzīvojumu laiks. Tad nav garlaicīgi, jo arvien ir kādas interesantas atklāsmes, jauni notikumi. Ka šādas tieksmes ļaudīm ir ļoti dzīvas, par to zina pastāstīt atmodas piedzīvojuši ticīgie. Ja notikušās sapulcēs nav bijušas parādīšanas, pravietojumi, vai kas tamlīdzīgs, tad ir "garīgi" spriedēji, kuri saka, ka tādās sapulcēs Dieva Gars neesot darbojies. Garīgu izpriecu laiks šķiet pat vērtīgāks par kādas personas atgriešanos.
Kāds lai nu ir mūsu atmodas ideāls, par ko lai lūdzam Dievu un atmodu gaidām? Mums nav ko noliegt, vai noslēpt to, ka par nožēlu seklākie ideāli ir kļuvusi par skaļākiem un iekārotākiem. Pārgalvīgi ļaudis ar skaļu valodu par to daudzina savus skaistos saukļus, kamēr sirdī dziļi dievbijīgi un godīgi ļaudis klusē. Tomēr tā vienmēr nākotnē nevar iet, un jācer, ka neies.
Mūsu atmodas ideālos lai neietilpst cerības, ka ar atmodas nākšanu ļaudīm būs vieglāk atgriezties. Šaurie vārti atmodas laikā nekļūst platāki. Ieeja Debesu valstībā nav kolektīva, nav pūļa kustība. Debesu ceļš ir grūtas cīņas ceļš arī atmodas laikos. Ir jau diezgan daudz vieglu ienācēju arī citos, ne tikai atmodas laikos, bet tie ir viegli līdzskrējēji, kuri prieku nesagādā, jo drīzi nozūd. Dzīvību izglābt pa kādu vieglu, kaut vai atmodas ceļu, nozīme to pazaudēt. Nav arī ko cerēt, ka ar lielu, atgriezīgu cilvēku skaitu kā tautas kustību, iegūsim respektu pasaulē, ka mūsu kustība kļūs tik liela, ka pret to neviens neko nespēs darīt. Dieva ļaudis tādu stāvokli nekad neaizsniegs, kamēr savu nolikto laiku virs zemes valdīs "šīs pasaules kungs"... Ja mēs uzvaram pasauli, tad to uzvaram caur ticību, kas mūs pavada visos laikos, un dod uzvaru visos laikos, ne tikai atmodas laikā vien. Uz dzīvību neviena viegla ceļa nav. Tādēļ mūsu cerībām un lūgšanām pēc atmodas ir jābūt bez maldīgām ilūzijām.
Tomēr jāsaka, ka atmoda ir tik vērta, ka pēc tās jāmeklē. Tas jādara tādēļ, ka tā ir palīgs jo gaiši rādīt ceļu pazudušiem uz dzīvību. Tā var mums, ticīgiem, gaismot staigājamo ceļu, pielikt klāt savu audzinošo daļu un gatavot mūžībai. Atmoda ir Dieva dots palīgs. Prātīgi ļaudis visā pasaule to meklē. Mūsu grūtie jautājumi par jaunatni, darbinieku trūkumu, evaņģelizācijas grūtībām un draudžu problēmām var rast atbildes, ja mūsu grūtajā ceļā nāk klāt Dieva žēlastība, Debesu lietus, atmoda. Bet kā lai dabūjam atmodu?
Pie šī jautājuma esam pagātnē diezgan daudz mācījušies, un ne bez Dieva ziņas. Zinām, ka meklēt atmodu pa nepareiziem ceļiem, ir veltīgas pūles. Piedzīvojam, ka cilvēku gudrība, plāni un receptes atmodu neiedod. To nevar ievest no ārzemēm. To nevar pagatavot pašu darbnīcās kā jaunu mēbeli pēc veciem modeļiem. Var izmēģināt, cerībā ko skaistu panākt, bet neizdodas.
Reklāma to neatnes. Nepalīdz bārt un rāt draudzes. Nepalīdz tiesāt un sodīt darbiniekus. Ja visi vainīgie savu tiesu dabūtu, atmoda neatnāktu. Izklāstīt garīgā darba kļūdas, neveiksmes un nepilnības, visas vainas, tas neiedod atmodu. Nepalīdz slavēt un runāt par darbiniekiem, kas pašu zemē vai citās zemēs ir darījuši varenus darbus. Tādā veidā atmoda neatnāk. Nekur tālu netiekam, ja šaubāmies par savu brāļu dievbijību un garīgumu. Ar to neviens vēl nav atnesis atmodu. Var samainīt mācītājus, bet atmodas nav. Ir izmēģināts dibināt jaunas, vienprātīgākās un garīgākas draudzes, bet arī šīs pūles ir veltīgas.
Atmodas nāk un iet, sekodamas augstākiem likumiem. Tas ir labi. Nebūtu labi, ja atmodu varētu radīt patmīlīgas, partejiskas lūgšanas. Tad varētu domāt, ka Dievs ir partejisks. Ja cilvēku trokšņi varētu atsaukt lietu, kam tad vēl vajadzētu klausīties, ko Dievs runā? Un ja atmodas varētu vadīt pēc baznīcu un savienību, vai mazu un slepenu grupiņu plāniem, kur tad paliktu Dieva valdīšana? No pagātnes mācāmies, ka Dievs neliek vēra mūsu dārziņus un to žogus. Viņš liek savai saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, lietum līt pār taisniem un netaisniem. Mums jāsaprot, ka Viņa audzināšanas un rīcības princips pie cilvēku bērniem ir žēlastība. Viņa vējš pūš kur gribēdams. Mēs nezinām, no kurienes tas nāk un kurp iet. Ir pazemīgi jāatzīstas, ka Dieva plāni nav mūsu rokā. Bet tas mums nedod tiesības palikt bezdarbībā. Un mums ir kādas nojautas, kā tikt atmodai tuvāk.
Mēs esam dzirdējuši par tukšam telpām izplatījuma. Daba cenšas tās piepildīt un vēji dodoties šo tukšumu virziena. Varam ticēt, ka Dieva Gars dara tāpat. Nav jau velti rakstīti vārdi par piepildījumu garā nabagiem, par palīdzību tiem, kas ir izsalkuši un izslāpuši. Lai apsolījumi piepildītos, mums jākļūst garā nabagiem un jāatmet katra doma sevi augstu novērtēt. Bet vai nav tā: redz, kā mēs protam runāt, dziedat, sludināt, lūgt un panākt slimo dziedināšanu, mums ir garīgi spēki. Neatpestītie svešinieki lai pabrīnās par mums. Bet tikai uzarta, irdināta un tīri izstrādāta siržu zeme nes simtkārtīgus augļus. Tāda nav ērkšķu un dadžu pieaugusi un vaļā palaista atmata. Var līt lietus un spīdēt saule, tādā nekas labs neizaugs.
Mums nav svešs Jēzus teiktais likums par kviešu graudu, kas zināmos apstākļos paliek viens pats, un tikai zemē iekritis un apmiris nes daudz augļu. Atmodas laiks ir auglības laiks. Bet kuram no mums ir drosme piekrist Dieva rīkojumam par iekrišanu zemē un miršanu? Dažs jautās: ko tas nozīmē? Tas var nozīmēt to, ka Dievam priekš tevis ir kāds plāns, kas nepavisam nesaskan ar tavējo. Un ka Dievs var būt tev paredzējis vietu tai melnajā zemē, kura tev nepatīk. Ka tev ir kāds uzdevums būt derīgam tavā paša draudzē, vai evaņģelizācijā, pārplēst savu izolācijas sēnalu un laist saknes zemē, lai tava vieta tīrumā nepaliek tukša. Apmiršana nozīme, ka tu noliktā vietā iesakņosies un augsi, vienalga, vai pār tevi gaudos ziemas vēji, vai pavasara un rudens aukas. Ka tavas saknes turēsies sasalušā zemē tikpat stipri kā siltajā. Ka tu ar savu zaļumu, ko tu, lēnām augdams, un no melnās zemes sūkdams, mantojis, iepriecināsi Dievu un cilvēkus. Ir jāmirst un jāatjaunojas. Tas ir grūti un sāpīgi, aizliegt savas iekāres un tieksmes, lai padotos Dieva nodomam. Bet tādā veidā nes daudz augļu. Un ja nav tādu stādu, kas kā sēkla ir apmiruši un iesakņojušies Dieva tīrumā, tad, arī atmodas lietum līstot, aug tikai nezāles vien...
Lūdziet, tad jums taps dots! Šis ir drošs padoms. Bet kādēļ tad lūdz un nedabū? Vai tur kādi citi ir vainīgi? Nē! Jēkabs par šiem piedzīvojumiem raksta tā: "Jūs lūdzat un nedabūjat." Tieši tā kā mēs! Kādēļ? "Jūs lūdzat, lai kārībās aprītu." Jēk. 4:2-3. Ak, kauns! Lūgšana tātad nav vis tāds līdzeklis, ar ko panākt visu, kas vien ienāk prātā. Lūdzējam ir jābūt Dievam patīkamam. Bez ilūzijām: var lūgt cik grib pēc atmodas un nedabūt. Lūdzējam ir jātop pārveidotam. Kā tas var notikt, Jēkabs turpat pasaka: Dievs lepniem turas pretī, bet pazemīgiem dod žēlastību. Ir skaidri pateikts tas, ka atmodu var dabūt pazemīgie. Patiesi pazemīgie, nevis tādi kas tikai izliekas...
Nu varam jautāt: vīri, brāļi, ko lai darām? Mums jau skaidri un gaiši jāatzīstas, ka mūsu stāvoklis nav spožs un priekšzīmīgs. Mēs to par teicamu nesaucam. Mēs meklējam dziļāku, patiesāku, svētāku dzīvi. Bet to meklēdami, nedomājam, ka klausīsim katram gudriniekam, kas māca bez Svēto Rakstu pamata. To, kas neīsts, nekad par īstu nesauksim. Visi pielabināšanas mēģinājumi būs veltīgi. Mēs turam prātā atmodu un lūdzam pēc tās. Bet pirms to darām, mēs gribam izcīnīt uzvaru pār visu to mazisko, patmīlīgo, šauri sektantisko partijas garu, kas pagātnē un vēl tagad mūs visai apstāj. Mēs zinām, ka ja arī mēs nepiedzīvotu plašāku atmodu, mēs Dievam nebūsim mazvērtīgāki. Tas nebūs šķērslis ieiešanai Kristus mūžīgā valstībā. Dievs pēdējos - tos, kas nāk no svētību nepiemeklētiem zemes galiem, zina Savā valstībā nosēdināt blakus Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam. Viņš pazīst mūsu apstākļus un mūsu sirdis. Lai tās ir šķīstas!
Atmodas nāk un iet, bet ticīgo draudzes paliek. Draudze ir Kristus nams, ko Viņš pats ceļ un uztur. Šai izpratnē atmodām paliek otrās šķiras loma. Draudze ir augstāka par atmodām. Bet atmoda var nest svētību draudzei. Tādēļ lai gaidām atmodu draudzes labā un nepametam draudzi atmodas labā.
Lai mums ir īsta un godīga atmodas interese. Mūsu zemei tādas vajag. Ceram, ka Dievs to sūtīs. Un lai mums, latviešiem, arī krīt kaut druskas no šī galda. Bet tās satvers tikai tie, kuri ies gara nabadzības, apmiršanas un svētuma ceļu.
Andrejs Ceruks, rakstu krājums “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā”, 39-42.lpp,
Nr 21. Pārdomas par atmodu
Skenēja un sagatavoja: Verners Šteinbergs 2023-05
