Viljams Fetlers - SIEVA AR SAULI APĢĒRBTA

SIEVA AR SAULI APĢĒRBTA

Viljams Fetlers

 „Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva, saulē tērpta, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags. Tā bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās. Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis, ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi. Viņai piedzima bērns, dēls, kam bija ganīt visas tautas ar dzelzs zizli; un viņas bērns tika aizrauts pie Dieva un pie Viņa troņa. Tad sieva bēga tuksnesī, kur tai bija Dieva sataisīta vieta, lai viņa tur tiktu uzturēta tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.”

Jāņa atklāsmes gr. 12:1-6

 Jāņa parādīšanās grāmata ir dievišķa bilžu grāmata. Katrai viņas bildei ir liela nozīme. Ar tā Kunga palīdzību gribu jums rādīt, kādus noslēpumu atklājumus Dievs šinī nodaļā ielicis.

 „Un liela zīme parādījās debesīs: sieva ar sauli apģērbta...” Sieva nozīmē patiesu Kristus draudzi, kura apģērbta Kristus taisnības baltās drēbēs. Ar vārdu „laulāta sieva” Jāņa parādīšanās grāmatā tiek apzīmēta tā īstā kristīgā draudze, turpretī „mauka”, „Bābele” nozīmē vārda kristīgajos, kuri piekopj sakarus ar pasauli.

Zvērs nozīmē politisku varu. Agrākās Krievijas valsts simbols bija ērglis, Vācijas – ērglis, Anglijas – lauva, Japānas – pūķis. Valstīs, kurās kristīgā ticība pārvērtusies par valsts ticību, kur tā savienojusies ar politisku varu, tur tā neuzticīga savam Kungam tur tā top apzīmēta par mauku.

Kad agrāk Krievijā runāju ar kādu ministri, viņš teica: „Cik daudz tad nu jūs sektantu esiet! Maza saujiņa! Valsts ticība tā tā galvenā.” Kad Konstantīns Lielais padarīja kristīgo baznīcu par valsts politisku varu, viņš to padarīja par laulības pārkāpēju. Bet Dievs saka: „Izeita no viņu vidus un atšķiraties, tad Es jūs gribu pieņemt!” Tā ir itkā Kristus draudze, kas izgājuši un atšķīrušies no pasaules.

„Sieva ar sauli apģērbta.” Saule ir Jēzus Kristus ; mēs – Kristus draudze – ar Sauli apģērbti. „Apvelciet to Kungu Jēzu Kristu.”

„Un mēness apaļš viņas kājām.” Mēness ņem gaismu no saules. Kristus draudze ņem gaismu no Kristus. Tagad vēl – tumša nakts, tagad vēl jāspīd „mēnesim,” kristīgai draudzei. „Jūs esat pasaules gaišums”, stāv rakstīts. Mēs saņemam dzīvību un gaismu no Kristus, kad stāvam sakarā ar Viņu, kad paliekam Bībeles lasīšanā un Dieva lūgšanā. Mēness aptumšojas, kad starp sauli un mēnesi ienāk zeme. Dārgais ticīgais, brāli un māsa, ja starp tevi un Jēzu ienāk sevišķas lietas, tad tu esi aptumšots, tev vairs nav Jēzus gaismas. „Ja staigājam gaišumā, tad mums ir sadraudzība savā starpā, un Jēzus Kristus Viņa dēla asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem” (1. Jāņa 1, 7). Draugs, vai tu esi ar Sauli apģērbts? Vai esi no pasaules atšķīries, no vārda kristīgajiem aizgājis? Katoļu baznīca bija pirmā laulības pārkāpējas. „Izeita no viņu vidus un atšķiraties un neaiztiekat neko, kas nešķīsts” (Kor. 6, 17). Ak, vai ! Pie Dieva galda iet dzērāji, nešķīsti ļaudis. Vai tāda draudze ir „sieva ar Sauli apģērbta?” Nē, nekad, bet gan ar elles tumsību.

Bet daži no jums, kas esat izgājuši no viņu vidus, sākat atkal piekopt ar pasauli draudzību. Tā ir laulības pārkāpšana. Stāv rakstīts: „Pasaules draudzība ir Dieva ienaidība. Pasaule paiet un viņas kārības, bet kas Dieva prātu dara, tas paliek mūžīgi.”

„Izeita no viņu vidus.” Vecos laikos astoņas dvēseles atstāja pasaules ietaises un iegāja Noas šķirstā. Viss gāja bojā, tikai tie, kas šķirstā, palika dzīvi. „Man zināms pestīšanas šķirsts, ko būvējis pats Dievs. Šinī šķirstā vietas gan, vieta tev, vieta man.” Draugs, vai tu piederi pie tiem ļaudīm, kas pasauli atstājuši un iegājuši „šķirstā?” Jeb vai tu vēl esi ar pasauli apģērbts?

„Un viņas galvā kronis no divpadsmit zvaigznēm.” Kristus draudzes kronis – divpadsmit apustuļi. Rakstīts stāv: „Tie mācītāji spīdēs kā debess spožums ... kā zvaigznes mūžīgi mūžam (Dan.12, 3).

„Un grūta būdama tā brēca bērnu sāpēs un dzemdēšanas mokās.” Tas laiks ir atnācis, kad Kristus brūte brēc. Viņai lielas dvēseles sāpes. Atmodas laikā daudzi brēca. Arī es reiz ļoti raudāju. „Es labāk mirtu”, brēcu es uz Dievu, „bet tā vairs, dzīvot nevaru.” Sieva , kura dzemdē, ir it kā viņa mirtu. Ļaudis lūdza stundām ilgi pēc Svētā Gara. Tās bija lielas dvēseles sāpes.

„Un cita zīme parādījās debesīs ... liels pūķis, sarkans kā uguns, ar septiņām galvām un desmit ragiem, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi.” Tas nozīmē politisku varu. Ievērojiet, ap to pašu laiku, kad sieva brēc, parādās pūķis ar 7 galvām, 10 ragiem, 7 ķēniņa kroņiem. Pār 10 valstīm valdīs antikrists; septiņas no tām būs bijušas ķēniņu valstis un 3 republikas. Ja aplūkojam tagadnes Eiropas politisko aploku, mums atklājas sekojoša aina: Īrija sacēlās pret Angliju. Anglijas valdībai bij jāatsakās no Īrijas. Īrijai tagad savs parlaments, sava nauda. Apcerot Bībeles papriekšsludinājumus, mēs nākam pie slēdziena, ka antikrists valdīs pār senās Romas valsti. Tagadējā Lielbritānija bija zem Romas, bet Īrija nē. Vācijai un Austrijai bij jāatsakās no savas teritorijas: kādas daļas no Polijas, Galicijas, Ungārijas un Čehoslovākijas. Kad velkam līniju, atkal redzam senās romiešu valsts robežu. Čehiju vajadzēja dalīt starp Vāciju un Poliju tajā vietā, kur bij agrākā Cēzara valsts robeža.

„Un viņa aste vilka debess zvaigžņu trešo tiesu.” Debess zvaigznes nozīmē ticīgus ļaudis, sevišķi Dieva vārda sludinātājus. Komunisti Krievijā ar visu sparu cenšas iznīcināt ticību uz Dievu un izredzējušies par dievliedzības izplatīšanas objektu – jaunatni. Tur, kā man ziņoja kāds krievu sludinātājs, jau vajāšanas sākušās. Jūs, ticīgie jaunie ļaudis šķīstaties, topiet apģērbti ar Sv. Gara spēku un pasludinājiet Kristus evanģēlijumu, kamēr vēl laiks. Lai esam gatavi mirt tā Kunga vārda labad. Visskaistāki mirt pie Viņa arkla. Strādājiet droši, stāviet ticībā, kamēr mūsu Ķēniņš nāk! Te, mūsu vidū, varbūt atrodas viens un otrs, kam būs jāmirst Kristus liecības dēļ. Draugi, nav ko baidīties!

 

„Viņa aste novilka zvaigžņu trešo tiesu”. Te, varbūt, sēž tādi, kam kauns runāt par Jēzu ar skolotājiem un citiem izglītotiem ļaudīm. Ja mēs no Jēzus neliecināsim, tad būsim tās trešās tiesas skaitā, kuru pūķa aste novilks no debesīm.

 

„Un tas pūķis stājās tās sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, ka viņš, kad tā dzemdētu viņas bērnu aprītu. Un viņa dzemdēja bērnu, dēlu, kam visus pagānus būs ganīt ar dzelzs rīksti”.

 

Šis dēls ir – uzvarētāji kristīgajie, par kuriem sacīts: „Es tiem došu varu pār pagāniem”. (Par. 2. 26.) Šinī laikā kristīgā draudzē dzemdē „dēlu”. Še, Latvijā, atmodas kustībā, tāpat Vācijā, Polijā un citās zemēs jau parādās daži uzvarētāji kristīgajie”. „Kas uzvar, tas ar baltām drēbēm taps apģērbts (3, 5) „Dēls” ir tie kristīgajie, kuri uzvar grēku un pašmīlestību un dzīvo gluži Dievam.

 

Ko jūs teiktu par ļaudīm, kas neglābtu slīkoni? Tos dažās valstīs likums soda kā slepkavas. Vai tu vari vienaldzīgi noskatīties, ka ļaudis noslīkst garīgi un miesīgi grēku dzelmē? Vai tev šis Dieva vārds nav svēts: „Mīlē savu tuvāku kā sevi pašu?”

Kāds pasažieru kuģis gāja uz Ņujorku. Izcēlās uguns. Osta vēl bij labi tālu. Uguns izplatījās ātri. Redzams, nodzēst nebūs iespējams. Kapteinis pats stājās pie stūres, lai, varbūt, kuģi vēl ievadītu ostā. Vējš dzina uguni taisni uz stūres pusi. Viņam pie apaviem jau uguns, kājas jau sāk degt; bet kapteinis Jānis Meinhards vēl savām rokām strādā; jo viņam jānoved kuģis ostā, tur viņam jāglābj daudz cilvēku dzīvības. Tur bērni gaida savus vecākus un vecāki savus bērnus. Arī Jānim Meinhardam ir mīļa laulāta draudzene, arī viņu gaida mājās sirsnīgi mīļoti bērni ... Beidzot visi ir izglābti, izņemot Jāni Meinhardu – viņš tur pie stūres, pa pusei sadedzis ... Viņš nodeva savu dzīvību par saviem līdzcilvēkiem. Vai arī mēs tā mīlam savus tuvākus? „Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zudīs, bet tam , kam manis dēļ dzīvība zūd, tas to atradīs”, saka Jēzus. – Jēzus stāv pie stūres. Pasaules kuģis iet bojā. Kas uzticas Jēzus vadībai, top glābts. Ak, tas cilvēks ir šausmīgi nepateicīgs, kas pats atpestīts, bet neglābj citus!

Kāds ārsts reiz ieraudzīja uz ielas lielu, skaistu klibu suni. Ārsts iežēlojās par suni, paņēma to līdz uz mājām un pēc ilgākas kopšanas suns bija izārstēts. Piepeši tas nozuda. Visa meklēšana bija velta. Ārsts pie sevis nodomāja: kāds nepateicīgs kustonis! Pēc pāris dienām ārsts izdzird suni rejam pie viņa durvīm. Viņš atver durvis un ierauga izārstēto suni, bet līdz ar to vēl otru suni un – atkal ar klibu kāju ... Tam sunim bij vairāk kristīguma nekā dažam cilvēkam. Ja Jēzus mūs ir pestījis, Viņš ir ārstējis no grēku slimības, no klibošanas uz abējām pusēm, tad mūsu svēts pienākums – citus vest pie Pestītāja. Pāvils saka, ka viņš labāki gribot būt nolādēts, nekā lai viņa līdzcilvēki ietu pazušanā. Mozus lūdz Dievu: „Kungs, labāki izdeldi  manu vārdu no dzīvības grāmatas, nekā Tu ļauji pazust Izraēla tautai!” Abraams lūdza par Sodomu. Vai tu esi lūdzis par Rīgu? Kāpēc Sodoma un Gomora gāja bojā? Tāpēc, ka tur nebija neviena ticīgā. Ja visus ticīgos varētu dabūt prom no Latvijas, tad te gan nāktu pūķis. – Minētam sunim bij mīļš otrs suns. Vai tu mīli savus tuvākus? Ja tāda ir kristīgā mīlestība, kur viens par otru neliekas ne zinis, tad es to negribu. Daži tik domā un rūpējas, ka viņi tik varētu izbēgt briesmām, kā glābt savu dzīvību. Jēzus tā nedarīja, bet nodeva savu dzīvību par grēciniekiem. Arī es negribu savu dzīvību glābt, kaut arī man būtu jāmirst mocekļa nāvē. Ak, brāļi un māsas, vēl ir daudz ļaužu Latvijā un visā pasaulē, jāglābj! Es vēlētos visiem pasludināt šo bargo glābšanas vēsti, bet es to varu darīt tikai vienā vietā. Ticīgie ļaudis, nāciet palīgā pie šī lielā glābšanas darba!

„Un viņas bērns tapa aizrauts pie Dieva.” Katra uzvarētāja - ticīgajā dzīvē ir debesis, visviens, kur miesa atrodas. Jo rakstīts stāv: „Jūsu dzīvošana ir debesīs” (Vilip. 3, 20). Mēs bieži pārprotam Jēzus mīlestību, domādami tikai par sevi. Jēzus mīlestība ir plaša. Viņš pavēl: „Eita pa visu pasauli un pasludinājiet evaņģēliju visai radībai” (Mark. 16, 15). Ja es nesludinātu ļaudīm evaņģēliju, es nebūtu vairs šinī pasaulē. Jēzus saka: „Ikvienu zaru pie manis, kas augļus nenes, to Viņš noņem, un ikvienu, kas augļus nes, to Viņš šķīsta, lai tas jo vairāk augļus nes” (Jāņa 15, 2). Praviets Elija reiz bija pazaudējis dūšu. Viņš izsaucās: „Ak, Dievs, ņem nu manu dvēseli!” Tas vīrs, kurš nebij baidījies iziet viens pats visas tautas priekšā uz Karmeļa un tur nostāties pretī visiem Baala un Aztartes praviešiem, tagad bij izbijies no Isebeles. Tad tas Kungs sacīja: „Svaidi savā vietā par pravieti Eliju.” Dievs Eliju vairs nevarēja še lietot. Laicīgu kareivu  barā viens gļēvulis var padarīt visu rotu par gļēvuļiem. Bet viens drošsirdīgais var iedvest visiem sparu. Tāpat tas ir garīgā kara laukā. Ticībā uz Jēzu gūstam uzvaru par gļēvulību.

„Un tā sieva bēdza uz tuksnesi, kur viņai bija no Dieva sataisīta vieta.” Uzklausaties! Sieva, kura bēdza uz tuksnesi, ir kristīgā draudze, nevis uzvarētāji – kristīgaji. Tā „sieva” nepieder vienai tautai, piem. latviešiem, bet visai pasaulei, kur vien dzīvo patiesi kristīgaji. Visiem šiem kristīgajiem būtu jābēg vienā laikā. Bet neesmu dzirdējis, ka ticīgie jau tagad kaut kur gribētu bēgt.

Ir arī ļaudis, kuri Parādīšanas grāmatas skaitli 144,000 grib zīmēt uz sevi. Bet tas zīmējas uz ebreju 12 ciltīm.

Kā tas kungs visu zemju ticīgos pasargās, to nevaru jums noteikti pasacīt ; varbūt tas būs garīgs tuksnesis, kur izvedīs ; bet viena lieta ir droša: tas Kungs to darīs un noteikti izvedīs savu darbu galā.

Reiz Ziemeļamerikā kādam ticīgam sludinātājam pienāca maldu gars un sacīja, ka viņš, minētais sludinātājs, esot Elija un kā viņam jāpērkot zemes gabals un jātaisot Ciānas pilsēta; kur tad notikšot Kristus otrā atnākšana, un no šīs pilsētas Kristus valdīšot. Jaunajam „Elijam” drīz radās piekritēju. Ļaudis, ticīgi ļaudis, brauca kopā no malu malām, lai celtu jauno „Ciānu...” Pagāja gadi, bet viņu papriekšsludinājumi nepiepildījās. Tagad šī pilsēta ir par apsmieklu visai kristīgai draudzei.

Lai lūdzam vientiesīgi: „Kungs, rādi man Savu ceļu!” Pūķis var kārdināt dažādi. Bet jūs palieciet pazemībā un mīlestībā. Netiesājiet neviena! Aizlūgsim cits par citu! Mīlējiet grēciniekus, it kā Jēzus to darījis, apliecinājiet viņiem Kristu un lūdziet par viņiem, lai tie atgrieztos.

 

Dažas domas no V.Fetlera runas par Jāņa parād. gr. 12:1-6

Golgātas Namā, 30.jūlijā 1923.g.

Uzrakstījis A. Liepiņš.

Viljams Fetlers - PIE BĀBELES UPĒM

PIE BĀBELES UPĒM

jeb Izpostītais Dievnams

Viljams Fetlers

 Klausīsimies vēlreiz šīs dziesmas vārdus: „Pie Bābeles upēm tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles tur pakārām vītolos, jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziedat mums dziesmu no Ciānas. Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?!”

Un nu ievērojiet šo patiesību: „Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta”, un nākošo pantu: „Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.”

2. Ķēniņu gr. 25:1-2 un Dāvida dz. 137:1-6

 Šī ir viena no Dāvida dziesmām. Varbūt viņas sacerētājs nebija pats Dāvids, jo viņš nepiedzīvoja Jeruzālemes izpostīšanu, bet tie aizvestie ķēniņi un citi jūdi sēdēja pie Bābeles upēm un raudāja... Viņi nebija piemirsuši Jeruzālemi, atrazdamies tālumā, svešā zemē; viņu sirdis nebija izgājušas uz kapitāla iegūšanu, uz iedzīvošanos. Noteikti viņi – jeb Svētais Gars caur viņiem – izsakās (jo viņiem bija pravieša gars, tāpat kā apustuļiem), kas lai notiktu, ja viņi aizmirstu Jeruzalemi: – lai labā roka nokalst un lai mēle pielīp pie zoda. Dieva Gars šodien mums liek saprast, kas būs, ja mēs aizmirstam Dieva darbu – Jeruzālemi.

Jeruzāleme ir Dieva pilsēta – Dieva darbs. Pāvils saka: „Lai meklējam to, kas ir augšā.” Šo pilsētu meklēja pravieši un apustuļi; Ābrams caur ticību aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, ... jo viņš gaidīja uz to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs."(Ebrejiem 11, 8 - 10). Arī mums, brāļi un māsas, jādzīvo teltīs šai pasaulē. Esmu pateicīgs, ka Dievs mani mācījis teltīs dzīvot, ka esmu svešinieks un ceļinieks šai pasaulē no tā laika jau, kamēr mani Dieva darba dēļ izsūtīja no Krievijas. Mums jāmācās ne vien dziedāt: „Viesis un svešinieks esmu virs zemes”, bet mums tādiem arī jābūt. Mēs daudz dziedam, ko neizpildām un kas neesam. Dziedātāji, lai mēs to liekam vērā un neliekuļojam!

Aizvestiem jūdiem bija kokles, tomēr tie tās nelietoja, bet pakāra vītolos. Tie bija svešinieki. Tos uzaicināja gan dziedāt, bet tie atsacījās: „Kā mēs varam dziedāt svešā zemē?!" Bābelē tie nebija pastāvīgi iedzīvotāji, tie bija nākuši no citas vietas – no Jeruzālemes.

Jeruzāleme nozīmē: jeru – pilsēta jeb pamats, šalem – miers, – Miera pilsēta. Tie bija nākuši no Miera pilsētas, ne labprātīgi, bet aizvesti ar varu. Kāpēc tie tapa aizvesti? Kāpēc Dieva nams tapa izpostīts? Tāpēc, ka Miera pilsētas iedzīvotāji savā savstarpējā dzīvē un attiecībās pret Dievu vairs neharmonēja, nebija saskaņa, neattaisnoja savas pilsētas nosaukumu. Jeruzaleme, Miera pilsēta ir tā, kur ļaudis 1) ir mierā ar Dievu un 2) ir mierā viens ar otru. Visi Dieva baušļi un nokārtojumi ir tāpēc doti, lai visi dzīvotu mierā un saskaņā. Lai cilvēks būtu ar Dievu mierā, tad nedrīkst tam būt citi dievi. „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis”, saka dzīvais, patiesais Dievs. Kas ir Dievs? Tas, kam cilvēki kalpo, paklausa, kā prātu pilda. Daudziem vecākiem viņu bērni ir viņu dievi jeb elki; priekš tiem tie dzīvo un kalpo un tos lutina, kamēr tie top beidzot par slogu saviem vecākiem. Citu elks ir viņu veikals, bagātība. Par elkiem top uzcelti arī īpašums, nams, lauks u.t.t. Vairāk intereses top parādīts priekš visa kā cita, tikai ne priekš Dieva. Ja mēs gribam atrast savu elkdievu, tad lai apskatāmies, par ko mēs visvairāk interesējamies. Ja kaut kas interesē tevi vairāk nekā Bībele, cērt to nost – tas ir tavs elks! Ķēniņiem, kuri atgriezās pie Dieva, pašiem vajadzēja savus elkus nolauzt, nevis gaidīt, lai nāk kāds eņģelis to izdarīt. Ja tu atgriezies no grēka, tev pašam tad jānostājas pret to un jāiznīcina. Lai mēs tagad uzstājamies pret katru grēku, nomirdinām katru savu elkdievu. Ja tevi interesē pasaulīgas lietas, stāsti, romāni, tad tas ir tavs elks. Dažs var lasīt romānus cauru nakti, kamēr, Bībeli palasot pusstundu, jau nāk miegs. Citu dievs ir tabaka. Braucot un ejot, guļoties un ceļoties – smēķē, bet Bībeles lasīšanai tam nekad nav laika. Ej un liec savā pasē izlabot, ka tev ir „tabakas” un ne „kristīgā” ticība. Ļaudīm ir daudz elku: degvīns, teātris, u.c. Dažam – grib vai negrib – jāiet teātrī, tādu varu tas pār cilvēku ieguvis, jeb atkal jāpiedzeras. Latvijā skaita 5 – 6 ticības šķiras: luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu, u.c. Es domāju, šeit ir daudz vairāk ticības šķiru: tabakas, romānu, teātru, degvīna, veikalu, naudas ticības un citas. Ko tu pielūdz, tā vārdu tu nes.

Jauneklis misionārs pie sarkanādainiem indiāņiem raksta kādreiz savā dienasgrāmatā tā: „Šorīt līdz ar saules uzlēkšanu sāku lūgt Dievu un, kad beidzu savu lūgšanu, tad saule sāka jau rietēt.” Kur neviens cilvēks neredzēja, jaunais Dāvids Brainerds cīnījās lūgšanās dēļ savu sarkano brāļu dvēselēm. Viņa Dievs bija Dievs! – Kur vien mēs esam, mums ir jāpielūdz Dievs un ir jādara Viņa darbi. It īpaši Latvijā mums jāstrādā. „Redzi, Latvija mostas! Vairs nedrīkstam snaust!...”

Dievam ir jābūt tavai pirmajai un galvenajai interesei.„Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis.” Meklējiet papriekš Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums visas lietas taps piemestas.” Vai tu par to šaubies? Kā jauneklis es jau nācu pie šīs pārliecības – meklēt pirmā vietā Dieva valstību, un Dievs turēja vārdu un piemeta visas lietas. Ja mēs rūpējamies par Dieva interesēm, tad Dievs rūpēsies par mūsu interesēm. Anglijas ķēniņiene sūtīja kādu no saviem ļaudīm uz ārzemēm izdarīt priekš viņas kādu svarīgu darbu un apsolījās pa viņa prombūtnes laiku rūpēties par viņa veikalu. Vai jūs domājiet, ka viņš atrada savu veikalu nolaistu un nekārtībā, kamēr ķēniņiene par to rūpējās? Nē, viņa īpašniekam atgriežoties no ķēniņienes uzdevuma izpildīšanas, tas bija uzplaucis vairāk kā jebkad. – Interesējieties par Jeruzālemi! Meklējiet Dieva darba uzplaukšanu. Jēzus aicināja mācekļus, un tie atstāja muitas ar neizmainītu un izmainītu naudu, tīklus, laivu un tūdaļ gāja Viņam pakaļ. Vai tu varētu tūlīt iet pakaļ Jēzum? Vai tu domā, ka mācekļiem nebija veikali, ģimenes, bērni, dažādas sarežģītas lietas? Viņi tos atstāja, un vai viņiem kas pietrūka? „Bērniņi, vai jums kaut kas ir pietrūcis?” – „Nekas mums nav pietrūcis,” un, kad viņi jautā kādreiz: „Redzi, mēs visu esam atstājuši, kas mums būs par to?” Kā skan atbilde? Simtkārtīgi tie atdabūs visu (Mateja 19:27–30). Kas viņi bija tādi? Bez augstskolas izglītības, neprata pat gramatiski runāt, rokas tulznainas. Bet Jēzus sacīja uz viņiem: Jūs sēdēsiet un tiesāsiet tās 12 ciltis. Pēteris dod viņu raksturojumu: Jūs esiet izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpašie ļaudis (1. Pētera 2:9). Šie vienkāršie vīri, caur savu paklausību Kristum, tapa par 12 dārgakmeņiem jaunās Jeruzālemes pamatā (Atklāsmes 21:14,19,20). Jēzus pārvērš cilvēku, viņa vārdu, raksturu, mērķus. Līdzšinējais slepkava uz savu lūgšanu dzird Jēzus atbildi: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Jēzus slepkavu ved paradīzē. Caur satiksmi ar Jēzu notiek pilnīga pārvēršanās cilvēkā. Pasaule guļ letarģijā, tā ir it kā dzīva, bet patiesību nesaprot. Tā domā par Kristus kalpiem: tie ir zemnieciņi, niecīgi ļaudis, nekas, - bet tā nezin, ka tie ir Ķēniņa priesteri, īpaši ļaudis.

Jeruzālemes ļaudīm bija miers tik ilgi savā starpā, kamēr tiem bija saskaņa ar Dievu. Kas atkāpies no Dieva, tas drīz ķildosies arī ar cilvēkiem. Ja Dievs neieņem pirmo vietu mūsu dzīvē, tad arī pie cilvēkiem nebūs labs prāts. Jūs domājat, ka Dievu var piekrāpt? Grēks pret cilvēkiem ir arī grēks pret Dievu. Dažs iet pie Svētā Vakarēdiena, sūdz savus grēkus, un, tad sāk atkal no jauna grēkot. Ko jūs sacītu par bērnu, kuram māte patlaban piedod viņa nerātnības un, kurš saka: „Piedod, šodien iesitu brālītim 5 reizes, rīt sitīšu tikai 3 reizes?” Tā daudzi nāk pie Dieva un it kā saka: rīt grēkošu mazāk, piedod šoreiz. Tie lūdz un grēko. Vai ar Dievu var tā kaulēties? Kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir grēks. Kas sēj uz miesu, pļaus samaitāšanu, - nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Latviešiem ir dažādi dievi: Pērkons, Potrimps u.c., bet mūsu lielākais elks ir mūsu „Es”. Tam visvairāk kalpo, to visvairāk pielūdz. Patiesa ticība ir: Es dzīvoju, bet ne vairs es, es ar Kristu esmu krustā sists. Draudzība ar pasauli arī ir ienaids pret Dievu. Grēka sekas – sods: Jeruzalemes izpostīšana. Kur nav miera bērnu, tur Miera pilsēta ir izpostīta. Vai Dievs ir mierā ar tevi? Ar tavu dzīvi? Tad viss, kas Dievu interesē, lai interesē arī tevi. Viņa lielākā interese ir – glābt to, kas pazudis. Ja mēs patiesi gribam darīt Dieva prātu, tad mums ļaužu atpestīšana stāv augstāk par visu. Man arī ir liela ģimene: jāapgādā sieva, 7 bērni u.t.t. Jaunībā esmu trūkumu cietis, bet, kad sāku meklēt pirmā vietā Dieva valstības labumu, tad viss pārvērtās. Jēzus pieskaras pelēkam akmenim, un tas top par zeltu, par dārgakmeni. Ne tikai sevišķi apdāvinātie top no Dieva lietoti, bet visi, kas nākuši saskarē ar Kristus spēku, var iziet Viņa darbā.

Amerikā, pēc verdzības atcelšanas, kādā vietā vergiem par to bija noklusējuši. 10 g. vēlāk viņi tikai dabūja par to zināt un ar asarām izsaucās: Kāpēc neviens mums par to nav stāstījis agrāk? Apmēram 1900 g. Atpakaļ, tur pie krusta Golgātā Dievs izlaida manifestu: Ejiet pasludiniet pilnīgu atraisīšanu! Bet klausieties: 2/3 no visiem cilvēkiem pasaulē, apm. 1200 miljonu nav dzirdējuši vēsti par Jēzus atsvabināšanu. Miljoniem vēl kvēpina elkiem; mātes met savus bērniņus krokodiliem Gangas upē. Tur nav kori, Bībeles klases, Jēzus vārds tur ir svešs. Kā mēs varam apgalvot, ka mēs stādam Dieva darbu pirmā vietā, ja mēs esam saņēmuši Viņa pestīšanu un citiem nekā nesakām? Simtiem gadu pagājuši, kamēr Jēzus piepildīja pestīšanas darbu. Šeit pat Latvijā ir pagasti un ciemi, kuri dzīvo vēsti par to vēl nav dzirdējuši. Mūsu latviešu nēģeri vergo tūkstošiem vēl, bet mēs nosēžam savu laiku sapulcē, ejam mierīgi paēst pusdienas, un nākam svētkus turēt. Kad tikai nenāk pār mums Bābeles liktenis! Ja Golgātas draudze nav misiones draudze, tad ardievu! Stāvošs dīķis smird, straume ir dzīva. Es nevaru viens pats iet un apmierināt visus tos tūkstošus un miljonus, to jādara visiem ticīgajiem. Ziemeļamerikā no visiem krievu ticīgajiem apm. 1/3 iestājās mūsu Bībeles skolā, apm. 100 cilvēku. Tie atstāja visu... Daži pelnīja līdz 100 dol. nedēļā, bet Dieva darbu tie lika pirmā vietā, un tagad tie strādā kā misionāri Bulgārijā, Krievijā, Polijā u.c. Kas vēl ies, ko mēs sūtīsim? Ak, saki tu Dievam: Še es esmu, sūti mani! Dari mūs par vējiem, kuri skrien priekš Tevis, runā par Tevi, liecina par Tavu pestīšanu!

Lai Dievs palīdz mums visiem atdoties pilnīgi Viņa darbiem, kamēr vēl laiks, jo Kristus atnākšana ir tuvu klāt!

Lai lūdzam Dievu!

 

Viljama Feltera sprediķis Rīgā, Golgātas namā 1923.gada 30.septembrī

Publicēts „Kristīgs Vēstnesis” 1923.gada decembrī Nr 2 

Viljams Fetlers - SIRDSŠĶĪSTIE

SIRDSŠĶĪSTIE

Viljams Fetlers

 „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”

Mateja ev. 5:8

 Ņemsim šodien dažas pamācības no vārdiem, kurus Jēzus reiz runāja. Kalna sprediķis nav domāts priekš pasaules ļaudīm, jo mēs lasām: „Bet kad viņš tos ļaudis redzēja, tad viņš uzkāpa uz kalna un apsēdās un viņa mācekļi pie viņa piestājās, un savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

„Viņš apsēdās un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.” Te redzam piepildāmies vārdus, ko ķēniņš Dāvids savā laikā sacīja: „Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dibena; kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara un neceļ ļauna valodu pret savu tuvāku” (Dāv.dz. 15 : 1 – 3).

Tas Kungs Jēzus bija uz kalna ar saviem mācekļiem un mācīja, ka viņiem vajaga būt svētiem un svētīgiem. Šoreiz gribu sevišķi pastrīpot Jēzus vārdus: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Man liekas , šie vārdi ir centrs visam pārējam. Dievs uzlūko cilvēka sirdi. Daudz ļaudis var pieņemt svētu masku un kā svēti izrādīties ļaužu priekšā, bet tādi svētie Dievu neredzēs; jo „svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Jūs varat dzīvot Latvijas valstī un tomēr prezidentu neredzēt; jūs varat no kāda ķēniņa saņemt kādu dāvanu vai manifestu un tomēr pašu ķēniņu neredzēt. Še mūsu priekšā tas augstākais –ķēniņu Ķēniņš; kas gan var skatīt Viņa vaigu? „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kalna sprediķi ir vēl citi apsolījumi, kuri savienoti ar svētīgumu. „Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.” Man ir pārliecība, ka neviens nevar mieru turēt, ja tas nav Dievu redzējis. Ir daži ticīgie, kuri netur mieru; tie nav Dievu redzējuši un arī neredz, jo tiem nav šķīstas sirdis. Parādi man brāli jeb māsu, kuri mieru netur, un es jums parādīšu cilvēku, kuram nav šķīsta sirds.

Mana personīgā vēlēšanās ir vienumēr iet mierīgi savu ceļu; teikt, kā reiz sacīja Abrahāms uz Latu: „Ja tu gribi pa kreiso roku, tad es gribu pa labo; bet ja tu gribi pa labo roku, tad es iešu pa kreiso.” Dievs ir miera Dievs. Tas vēl nav miera ceļš, kad ļaudis satiekas un šā tā izrunājas. Cilvēks, Dievu redz; tas ir nācis sakarā ar debesu Tēvu, nemaz citādi nevar, kā mieru turēt. Tādu cilvēku starpā nekad nebūs strīdus. Nav strīdum vietas tur, kur Jēzus sēž pie galda un ja Jēzus sēž uz sirds troņa, tad tādā sirdī arī nebūs vietas strīdum un tāda cilvēka dzīve būs bez strīdus un ļaunuma. Nevar būt svētīts garīgs strādnieks, ja sirdī nav miers un ja sirds nav pilnīgi šķīstīta Dieva priekšā. Katrs ir tikai cilvēks un bieži vien tam uzbruks kārdināšanas: gan kā lieli vilki vai plēsīgi tīģeri tuvosies šie nemiera cēlēji, rupjie grēki; bet ar tiem daudzreiz ir vieglāk galā tikt, nekā ar tām mazām lapsām, kuras noposta dvēseles mieru. Brāļiem un māsām daudzreiz nebūs viegli paturēt pilnīgu mieru savā fabrikā, darbnīcā vai ģimenē, kur varbūt jādzird dažādi nepatiesi pārmetumi un apvainojumi. Ja, tas nebūs viegli, bet ne neiespējami, jo „tas miera Dievs satrieks to sātanu.” Viņš ir mūsu miers un uzvara. Ja Viņš, tas miera Ķēniņš, valdīs tavā dzīvē, tad Viņš, ne tu, bet Viņš aizdzīs un uzvarēs visus tavus nemiera cēloņus; un miera atmosfēra būs tavā sirdī un dzīvē. Kas pazaudē mieru, tas arī pazaudē garīgo spēku.

„Tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus.”

Filip. 4:7. Tas vārds „pasargās” pamattekstā nozīmē it kā tad garnizons apsargā. Miers pasargās mūsu sirdis un domas, ja iekšā ta paliksim. Ir daudz ļaudis, kuri nekā nezin no Dieva miera un tie ir nelaimīgākie cilvēki pasaulē. Dieva bērni, kuri nav Dievu redzējuši, nevar mieru turēt. Vai tev ir šķīsta sirds? Vai tu zini, kas tas ir – šķīsta sirds? Tu vari būt saņēmis grēku piedošanu, un tomēr tev var būt nešķīsta sirds.

Ja bērns pēc lietus iziet ārā, māte vai tēvs to pamāca: „Dēliņ, ej godīgi, ka nenosmērē savas jaunās baltās drēbes!” Bērniņš atbild: „Labi, papiņ, es neiešu dubļos.” Bērns spēlējas pa lauku, viņam piemirstas tēva brīdinājums, viņš paklūp dubļos, un jaunās drēbes nu ir notašķītas netīras. Tēvs, to redzēdams, dēlu sauc pie sevis, lai pārmācītu. Bērns saka: „Papiņ, es to nekad vairs nedarīšu...” Daži nožēlo grēkus pēc katoļu veida, lai pēc tam grēkotu atkal. Dieva vārds tomēr noteikti saka: „Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt u.t.t.” Tikai tā ir pareiza grēku sūdzēšana, ja grēkus izsūdz un tos arī atstāj. Kad tēvs , kā jau minēju, gribēja dēlu pārmācīt un to sauca pie sevis, mazais nāca gaužām asarām raudādams: „Tēvs, es to nekad vairs nedarīšu.” Tēvs redzēdams bērna pazemīgo un sagrauzto sirdi, saka: „Labi, es tev piedodu.”

Ja kāds brālis jeb māsa nevar nožēlot savus grēkus, savu netaisnību, tas ir palicis akls un atkāpies no žēlastības. Šie ļaudis ir uz ļoti bēdīga ceļa. Cilvēks, kas no žēlastības atkāpies, var pazaudēt uz visiem laikiem Dieva žēlastību un aiziet mūžīgā pazušanā. Par tādiem ļaudīm ir sacīts: „Vai tiem, jo tie ir gājuši uz Kalna ceļu un peļņas dēļ iegāzušies Bileāma alošanā un ir nomainīti Korus pretimrunāšanā (Judas 1, 11).

Bēdīgi, ka daudz cilvēki naudas dēļ tiek apstulboti; caur zelta brillēm visas lietas parādās pārvērstā veidā. Cik daudz cilvēki naudas dēļ noiet no patiesības ceļa un tad sākas pretrunāšanas, nav harmonijas; nauda nevar cilvēku laimīgu darīt, bet vienīgi Dieva svētā pateicība, kas ir uzrakstīta Dieva vārdā. Laimes avots ir Dievs, ne zelts.

Tie ari bij ticīgi ļaudis, par kuriem Juda saka: „Šie ir gānekļi pie jūsu mīlestības mielastiem, kopā plītēdami un bez bijāšanas barodamies; padebeši bez ūdens, vai ugunskurs uz papīra uzzīmēts, bez patiesas uguns – tiem vienāda nozīme. Velns visu taisa pakaļ; tam nemaz nav patiesības uguns, bet viņš ņem un uzkrāso uz papīra tādu pašu uguni; starpība tikai tā, ka neīstā uguns nedeg un nesilda. „Divkārt nomiruši” ir tie, kuri atgriezušies, nākuši draudzē un tad no jauna sākuši iet ļaunus ceļus. Ir briesmīgi būt divkārt mirušam. „Tev ir tas vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (Jāņa par. 3, 1).

Tādēļ, brāļi un māsas, cik svarīgas ir svētīšanās sapulces, tur kopīgi savas sirdis pērmeklējam un atsakam visam, kas nestāv sakarā ar Dieva svēto vārdu, noliekam katru grēku un netaisnību un mantojam jaunus spēkus, jaunas svētības no tā Kunga. Ja mēs esam vienprātīgi savā starpā, tad Dievs var mūs svētīt.

Pirms kara ari sasaucām svētīšanās sapulces. Dievs svētīja – ar katru sapulci ūdens cēlās. Pēc divām dienām Dievs deva varenas svētību straumes. Mēs nepielaidām neko, kas varētu mieru traucēt. Cik daudz Dieva svētības nav zaudētas caur nemieru Dieva bērnu vidū. Ļaudis, kas negrib piedot un mieru turēt, ir tie par kuriem rakstīts: „Divkārt nomiruši”. Varbūt šeit jūsu starpā ari ir tādi ļaudis? Divkārt nomiruši: nomiruši vispirms Dieva žēlastībai un otrkārt Svētā Gara svaidīšanas spēkam no augšienes. Vēl tālāk Jūdas grāmatā lasām: „izsakņoti koki”, tas ir tādi koki, kuri ir gan iestādīti, bet tad sākuši nīkt un tapuši izsaiņoti. Ja paliksim iekš Jēzus, ta patiesā viņa koka, ja nepārtraukti Svētā Gara straumes plūdīs iekš mums un dos dzīvību, tad mūsu garīgo koku nekādas vētras nevarēs izsakņot. Dievs nevienu lietu nedara nelaikā; kad vajadzīgs augļiem parādīties, tad tie ari tur būs.

Kā tas notiek, ka topam izsakņoti? Pie tā nemaz daudz nav vajadzīgs. Pietiek, ja tu savā sirdī ielaid rūgtumu, grēku, kaut to vismazāko, tad tavs garīgais koks, kā no tārpa grauzts, sākts pamazam nīkt, līdz beidzot tas no vēja apgāzts, pavisam izsakņojies. Iesākumam pietiek, ka tu sāc aizstāvēt grēku. Nebūs ilgi, ka tu sāksi to mīlēt un tas ienāks sirdī un viņš būs pazaudēts. Apustulis Jānis saka: „Ja kas savu brāli nemīlē, tas ir slepkava”. Ja tu nevari savu brāli mīlēt, tad ari tu esi slepkava. Ja cilvēks ir grēkojis un viņam tas no sirds ir žēl un viņš ar patiesu nožēlošanu var sacīt: „Piedod man”, tad daudzreiz tie lielākie ienaidnieki top par draugiem; viss tiek piedots un aizmirsts. Pavisam cita lieta ir, ja cilvēks dara nepareizi un netaisni un to negrib nožēlot, tāds ari nekādu žēlastību nedabūs: Dieva Gars no tāda cilvēka atstāsies. Sauls bija no Dieva atkāpies; un Dievs vairs viņu nevarēja svētīt, nedz viņa lūgšanas paklausīt, tāpēc, ka Sauls nenāca ar patiesu nožēlošanu Dieva priekšā. Tad notika kas briesmīgs: Dieva Gars no Saula atstājās un ļaunais gars pie viņa piestājās. Turpretī Dāvids mīlēja Dievu no visas sirds un tāpēc Dāvids varēja mīlēt arī savus ienaidniekus. Dieva Gars bija ar Dāvidu. Kad Sauls meklēja Dāvidu nokaut, ko Dāvids darīja? Dāvids no sirds mīlēja savu ienaidnieku. Draugs, vai tu arī tā vari mīlēt, ka no tā var pazīt, ka tu esi Kristus māceklis? Kad Sauls bija miris, ko darīja Dāvids? Dažs varbūt domās, ka tagad gan Dāvids būs laimīgs, kad viņa lielākais ienaidnieks, kurš mīlēja viņa brīvību, ir miris. Kad Dāvids to dabūja zināt, mēs lasām, ka viņš saplēsa savas drēbes un gauži raudāja... Tas ir patiess kristīgajums, tā ir patiesa mīlestība.

Šķīsta sirds nepatur sevī grēku, tā ir katrā brīdī gatava nožēlot katru nepatiesību un piedot.

Minētais zēns bija nožēlojis grēkus, tēvs tam bija piedevis; tomēr viņa svārciņi vēl bija netīri. Tāpat mēs nākam pie Dieva; Viņš piedod; un tomēr sirds var palikt nešķīsta, ja mēs visu savu sirdi gluži neatdodam Jēzum priekš pilnīgas nošķīstīšanas.

Še mana sirds! Tev, Dievs, to atdodu,

Tev, kas to radījis.

„Ne pasaulei, bet Man to dodi tu”! –

Tā tu man sacījis.

Šo upuri, Kungs, mīlestībā

Tev nesu, dodu uzticībā:

Še mana sirds! Še mana sirds!

 

„Mans dēls, mana meita, dod Man tavu sirdi”! saka tas Kungs. Vai visi no jums to saprot, tas ir Jēzum atdot sirdi pilnīgi un gluži? Ja Jēzus gaiši un skaidri saka: „Dod man tavu sirdi!” tad tas tā arī ir jāsaprot; vecā, miesīgā sirds ir jāatdod Jēzum un no Viņa jāsaņem jaunu sirdi.

„Un Es tiem došu vienādu sirdi un Es jums došu jaunu garu, un atņemšu to atmiņā sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi” (Eceķiela 11, 19). Neviens nevar izņemt sirdi no krūtīm un palikt dzīvs; ja sirds ir izņemta, tad dzīve izbeidzas. Ja mēs veco sirdi atdodam, tad līdz ar to nomirstam vecai dzīvei. Ja tu neesi miris vecai pasaulīgai dzīvei, tad tu neesi savu sirdi atdevis Jēzum. Dievs nekad nedod atpakaļ to pašu veco sirdi. Apustulis Pāvils sacīja: „Es mirstu ik dienas...” „Mēs arvien tā Kunga Jēzus miršanu visur ņemam līdz savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās” (2 Korint.4, 10). Tikai mirstot vecai dzīvei varam nākt pie jaunas laimīgas dzīves ar Jēzu Kristu. „Tas mūsu grēkus pats ir nesis savā miesā pie koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1 Pēt.2, 24).

Līdz ar Jēzu jātop apraktai vecai sirdij. Un kā Jēzus trešā dienā cēlās augšā, tā mums jāceļas augšā priekš jaunas dzīves. Tava vecā sirds ir aprakta līdz ar Jēzu. Kā pie tā nākt, lai tiktu vaļā no vecās sirds? Ir tikai viens ceļš, un tas ir ticības ceļš. Tu vari zemoties sava debesu Tēva priekšā un sacīt: „Tēvs, es šodien savu veco grēcīgo sirdi atdodu Tevim; es nekad to vairs negribu ņemt atpakaļ. Kungs, siti Tu to krustā, lai tā neceļas augšā un dod man jaunu, šķīstu un laimīgu sirdi!” Ja tu to no sirds vēlies, tas Kungs to dos; saņem to no tā Kunga ticībā. Ja Jēzus tev dos jaunu sirdi, tad Viņš arī rūpēsies un palīdzēs paturēt to svētu un tīru. Dievs var dot spēku tikai priekš svētas dzīves; tev atliek tikai uzticēties Viņa vadīdamai rokai. Kad kartupeļus iestāda zemē, neesmu redzējis, ka pēc kādām dienām kāds ietu tos uzrakt, lai skatītos, vai tie ir auguši vai ne. Ja Dieva daba ir iekšā tavā sirdī, tad arī tīri dabīgi, ka tā augs un parādīsies augļi.

Ja atdodam Jēzum Kristum sirdi, ja līdz ar Viņu mirstam, tad līdz ar viņu arī dzīvosim. Ja tu līdz ar Jēzu esi nāvē gājis, tad tu ari vari lūgt pēc šķīstas sirds un tu to dabūsi. Ja ar Jēzu mirstam , tad līdz ar Viņu ari ceļamies augšam.

Ir ticīgajiem, kuri domā, ka no vecās grēcīgās sirds ir jāatsvabinājas pamazam; to uz reizi jau nevarot pārmainīt. Mans draugs, tu to nevari, bet Dievs var. Ja tabakas smēķētājs saka: „Es pamazam atstāšu smēķēšanu; agrāk es smēķēju 100 papirosus, tagad es smēķēšu tikai 95, pēc tam 80, utt.” – es jums saku: tāds cilvēks nekad netiks vaļā no tabakas varas. Tas tā ir, bet Dievs tā nestrādā. Jauno pilnīgo sirdi jāsaņem uz reizi, nevis pa drusciņai. Dzirdot šādus vārdus, tu vari saukt uz Dievu ticībā un Viņš šinī pašā brīdī tevi atsvabinās no grēka un dos jaunu sirdi, kura vairs negribēs grēkot. Tikai caur ticību mēs ieejam garīgajā Kanaanā, kur piens un medus tek. „Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi? Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ” (Ebr. 3, 19). Pilnīga nodošanās Jēzum nav jūtu, bet apziņas lieta. „Še mana sirds, tev, Dievs, to atdodu...” Kad tu to esi sacījis, tad saki arī, ka tu tici Dieva apsolīšanām un ka tu ticībā pieņem to, ko Dievs dod.

Kad Ķēniņš taisīja kāzas savam dēlam un lika saaicināt visādus kropļus, tizlus un nabagus, tad sanāca liels pulks šo dzīves pabērnu. Tur viņi sastājās pie Ķēniņa pils, pagalmā. Iznāca sulaiņi greznās drēbēs un aicināja viņus nākt iekšā. Daži skatās apkārt un brīnās, vai nu iet, vai ne? Beidzot tomēr tie ieiet. Sulaiņi tiem dod jaunas drēbes, un laipni tos uzaicina pārģērbties. Kāds nabags novilcis vecās skrandas, uzvelk jauno apģērbu, bet kājas tam vēl apautas ar veciem noplīsušiem zābakiem. Kad sulainis grib noaut viņa vecos zābakus, viņš teic: „Tā jau nu gan nevar! Tas par daudz! Jaunas drēbes un vēl jauni zābaki...”Vai šis nabags nav smieklīgs? Kā tas izskatās, ka viņš apvilcis ķēnišķīgas drēbes un kājās vecas saplīsušas tupeles!? Tādi ir daudz ticīgie, kā šis nabags. Kad tie no Dieva saņēmuši vienu lietu, tie sāk atsacīties no pārējām, un nekas nav nožēlojamāks par kristīgo, kurš ar vienu kāju stāv Dieva valstībā un ar otru pasaulē. Tas Kungs saka: „Redzi, visu Es daru jaunu,” no galvas līdz papēžiem. Ja kādam ķēniņam, kas dzīvo zemes virsū, var ticēt, tad mūsu Dievam var vēl vairāk ticēt, jo Viņš ir visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs. Tāpēc, draugs, nāc pie Jēzus, noliec visas savas skrandas, savu paštaisnību, savu pašizlabošanos. Viņš visu darīs jaunu. Cik tālu tu arī nebūtu nomaldījies, cik netīrs un noskrandis tu arī nebūtu, Jēzus šodien tev grib dot visu jaunu. Nāc pie Viņa, uzticies Viņam! (Dzied: Atmodas dziesmas Nr.98).

Nāc pie Dieva ar savu veco nešķīsto sirdi un saki, kā sacīja pazudušais dēls: „Piedodi, Tēvs, piedodi, Tēvs esmu grēkojis!”... Un tas iznākums būs šis: „Kāda laime, kādi prieki valda tagad tēva namā lepnajā.” „Redzi, Es visu daru jaunu. Šis apsolījums pieder arī tev, mans draugs. Viss jauns, viss jauns, tas ir tas, ko nevar zinātne, māksla, ne citi kādi cilvēcīgi līdzekļi, bet ko var tikai Jēzus. Tikai Jēzus vienīgais varēja un var sacīt vārdus: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”

Kas ir tā Kunga sauciens Latvijai? Dievs grib sev svētus ļaudis. Dievs grib, lai būtu jaunekļi un jaunavas, vīri un sievas, ar šķīstām sirdīm; ļaudis, kas pazemīgi nāk Dieva priekšā, nožēlo savus grēkus, noliek vecās sirdis un saņem no Dieva jaunas sirdis, šķīstītas Jēzus Kristus asinis. „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kāpēc tie sirdsšķīstie Dievu redzēs? Tāpēc, ka Dievs būs iekš tiem un ap tiem. Debešķīga gaisma sirdī, debešķīga gaisma dzīvē un Dieva klātnība visās vietās; tas ir brīnišķīgs, jauks stāvoklis. Draugs, atsaki šodien grēkam un vecai samaitātai dabai! Saņem jauno brīnišķīgo sirdi! Esi varonis un drošsirdīgi nostājies pret grēku, un tu būsi viens no laimīgākiem cilvēkiem pasaulē! „Ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību!” „Tas visu iespēj, kas tic.”

Enohs ticēja un viņš staigāja ar Dievu; Jozus ticēja un viņš iegāja Kanaanā; Izraēla bērni ticēja un Jerikas mūri sagruva; Pēteris ticēja un staigāja pa ūdens virsu. Paliec šai stiprā ticībā. Dievs nevar melot, Viņš ir uzticīgs un taisns. „Ja jūs ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas viņu lūdz? (Mat. 7, 11). „Tas visu spēj , kas tic.” „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

 

Māc. V. Fetlera runa Svētīšanās Saeimā,

Rīgā, Atmodas namā, 1926.gada 13. martā

Saīsināti uzrakstījusi V. Jaunozola 

Viljams Fetlers - SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

un Vasarsvētku uzsaukums latviešu kristiešiem

Viljams Fetlers

1.

Vairākus gadus atpakaļ manās rokās nonāca Čarlza Invuda grāmatiņa: “Svētā Gara piepildīšana” un pēc tam vēl citi raksti par Svētā Gara kristību un spēku. Sapratu, ka, lai gan vēsturiski dzīvoju pēc Vasarsvētku Svētā Gara izliešanas, praktiski biju dzīvojis pirms Vasarsvētkiem. Pie mana garīgā apvāršņa uzausa jauna gaisma, apustuļu un pirmās kristīgās draudzes spožumā. Nu redzēju, ka pēdējo laiku apsolījums nebija tikai priekš pirmās kristīgās draudzes vien, bet ka tie pēdējie laiki vēl stiepjas līdz mūsu dienai, jo ja tās vien bija tās pēdējās dienas, par kurām runā pravietis Joēls, tad kādās dienās mēs dzīvojam? Tāpēc arī nojautu, ka Vasarsvētku apsolījums, tas spēks no augšienes pieder arī man un visiem, kas no sirds atgriežas no saviem grēkiem un tic. “Jo šis apsolījums pieder jums un … visiem, cik tālu Dievs pieaicinās…” (Apustuļu darbi 2:39) Arī Jāņa 7:37-39, Lūkas 11:13, Galatiešiem 3:14 kļuva man svarīgas. Tāpat arī Ebrejiem 12: 14. “Dzenaties pēc miera ar visiem un svētas dzīvošanas, bez kuras neviens to Kungu neredzēs…”

Es slavēju Dievu, manu Kungu un Pestītāju, par to pārmaiņu manā dzīvē un darbā, kas notika caur šī brīnišķīgā Dieva apsolījuma saņemšanas, caur ticību. Un es no sirds nopūšos uz Dievu, lai Viņš šo manu mazo grāmatiņu lietotu par spēcīgu ieroci savā rokā, caur ko daudzi no maniem mīļotiem tautiešiem, kuri līdz šim pazina Svēto Garu tikai vārda pēc, vai arī tikai kā atdzemdinātāju, paši pilnīgi nodotos viņa rīkošanai un taptu apģērbti ar spēku no augšienes.

 

2.

“Un notiks pēdējās dienās…”

Apustuļu darbi 2:7

 

Pa pasauli jauna vēsma iet-

Vai nemaniet?

Pa koku galiem lapas čalo un čukst,

Mirusī sirds no jauna pukst…

Kā pērkona dārdiens, kā rūkdams vējš

Te atkal un atkal grūdiens spējš.

Brikšķ kauli miroņu ielejā,

No nāves pamostas dzīvībā,

No rītiem līdz vakariem zibeņo,

Vai nemaniet to?

 

Un pasaule skatās un nesaprot,

Ko gan šis troksnis nozīmējot.

 

Bet šis ir tas, ko pravietis

Priekš gadu simtiem vēstījis:

“Un notiks pēdējās dienās šis:

No sava Gara Es izliešu

Un dēlus un meitas, un kalpones

Ar spēku no augšienes apģērbšu,

Lai pa pasauli prieka vēsti tie nes!”

 

Ikkatrs, kas snaudis,

Augšā, tādēļ kristīgie ļaudis!

Tā nevar vairs, vairs ilgāk tā nevar iet

Vai nedzirdiet?…

Ar Svētu Garu citi kristīti tiek,

Vai mums, vai mums tukšā būs jāpaliek?

 

3.

Bet šeit man tomēr mūsu lasītājus nopietni ir jābrīdina, lai kāds nesāktu lūgt pēc Svētā Gara uguns kristības vai piepildīšanas savas personīgās slavas vai goda dēļ. Ja kas tāpēc sāks lūgt, lai būtu “kaut kas”, lai kļūtu par ievērojamu sludinātāju, vai strādnieku, tas var krist lielās briesmās un saņemt Svētā Gara vietā maldu garu, kā tas jau ar daudziem ir noticis. Un debesu gaismas vietā viņu prāts ir tapis aptumšots, un tie ir atkāpušies, un daži kā sadragātas laivas, no ticības krastiem nomaldījušies, gājuši bojā.

 

4.

Trīs vai četras galvenās zīmes, kas seko vienai patiesai Svētā Gara piepildīšanai jeb kristībai ir sekojošas: Jēzus Kristus top dvēselei ļoti dārgs. Viņa krusts un asins nopelns iegūst jaunu nozīmi praktiskā kristīgā dzīvē.

 

5.

Grēks parādās savā īstenā gaismā, it īpaši personīgā dzīvē, un ne tik daudz pie citiem, kā pie sevis paša. Tāpēc viņš sāk viņu ienīst un bēgt no katras Svētā Gara apbēdināšanas. Līdz ar to rodas vēlēšanās pēc šķīstas un svētas dzīves. Un ja ticīgā dvēsele padodas Svētā Gara vadīšanai, tad viņa top vesta no uzvaras uz uzvaru, ja arī dažreiz caur sāpīgām dvēseles operācijām un piedzīvojumiem, līdz kamēr viss cilvēks, gars, dvēsele un miesa top nodoti par dzīvu, svētu un patīkamu upuri Dievam (Romiešiem 12:1), caur ko vienīgi var notikt saprātīga kalpošana Dievam. Un no šiem pamatiem neatkāpjoties viss cilvēks, dvēsele, gars un miesa top bezvainīgi pasargāti līdz tā Kunga atnākšanai. Bet lai neviens lasītājs nedomā, ka šis ir viegls ceļš, un lai necer veco Ādamu (veco cilvēku, patmīlību) ar vienu šāvienu nobeigt. Mums nav jāaizmirst, ka ne vecais grēka cilvēks iekš mums nomiris, bet mums, tai jaundzimušai būtnei, ir jānomirst tam vecam Ādamam. Arī nestāv rakstīts, ka caur mūsu ticību uz Jēzu Kristu jeb Svētā Gara spēku tas grēks būtu nomiris tā, ka tas vairs nevar uzbrukt, bet gan apustulis Romiešiem 8:10 saka, ka, ja „Kristus iekš jums mājo, tad gan miesa ir mirusi dēļ grēka, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ.” Tāpēc arī nāk šī pasludināšana: “turat sevi nomirušus grēkam, bet dzīvus Dievam.” (Romiešiem 6:11)

 

6.

Trešā nemaldīgā zīme par Svētā Gara spēku cilvēka dzīvē ir - atsacīšanās no savām interesēm, sava labuma meklēšanas, un noteikta cenšanās pagodināt Dievu un darīt Viņa prātu. Tagad personīgi apvainojumi un strīdi, vai lieka goda meklēšana vairs nespēlē nekādu lomu. Cilvēkam priekš sevis vairs nav ko meklēt, jo viņa dzīvošana ir debesīs. Viņš ir tapis Dieva un cilvēku draugs, un tāpēc Dieva valstības celšana un līdzcilvēku svētība ir viņa dzīves mērķis. Un ja viņam vaicā par viņa dzīvošanu, tad viņš var izsaukties līdz ar Pāvilu: “Es esmu ar Kristu krustā sists. Un ne es vairs dzīvoju, bet iekš manis dzīvo Kristus. Bet ko es tagad dzīvoju pēc miesas, to dzīvoju caur ticību uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un pats sevi nodevis.” (Galatiešiem 2:20). Tādam cilvēkam nav vairs par ko lielīties... Manta, gods, slava - viss tas ir kļuvis pārāk pīšļains, lai debesu pilsonis ar tām lielītos. Viņš uz visu ir sācis skatīties debesu acīm, kur zeltu min uz ielām, un kur goda kroņus par kāju pameslu sviež. Bet ja viņš lielas, tad ar tā Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko viņš pasaulei, un pasaule viņam ir krustā sista. (Galatiešiem 6:14); un ar to, ka viņš pazīst to Kungu.(1.Korintiešiem 1:31)

 

7.

Vēl ceturtā zīme - neviltīga mīlestība uz saviem tuvākiem, un ne tikai uz saviem draugiem, bet arī uz ienaidniekiem, jo tie pēdējie viņam ir tuvāki, nekā pirmie. Viņš centīsies lamāts neatlamāt, un pat neļaunoties uz saviem pretiniekiem! Viņš sapratis, ka ja pretinieki būs, tad tie nebūs tik daudz viņa paša, kā Dieva pretinieki. Viņš apzināsies, ka Dievs pats ir spējīgs īstā laikā savus pretiniekus likt sev par kāju pameslu. Tāpēc arī tāds Vasarsvētku cilvēks mīlēs grēcinieku, gribēdams viņu glābt, un aizlūgs par viņu - lai gan ienīdīs grēku, kurā viņš atrodas. Jo viņam būs skaidri saprotams vārds, - kā var kāds mīlēt Dievu, ko tas neredz, ja brāli, ko viņš redz, viņš nemīl (1.Jāņa 4:20)? Un viņš bēgs no brāļa ienīšanas, kā no elles uguns, zinādams, ka katrs, kas savu brāli ienīst ir slepkava, un nenonāks mūžīgā dzīvībā. (1. Jāņa 3:15).

 

8.

Svarīga pazīšanas zīme, ka Dievs tevi ir svaidījis ar savu Garu ir tā, ka Bībele tev būs it kā jauna grāmata. Tev patiks viņu lasīt un tu varēsi viņu daudz vairāk saprast. Nu tev būs skaidrs tas, ka Dieva vārds jālasa ne lai taptu gudrs, bet svēts; un tu lasīsi ne tik daudz lai zinātu, bet lai darītu ko Bībele māca. Tevi iepriecinās Dieva apsolījumi, un Viņa pamācības tevi sargās no grēka. Šeit nu ir vajadzīgs pierast pie ikdienišķas, noteiktas Bībeles studijas. Vislabākais laiks tam ir pirmā rīta stunda pieceļoties. Pieradinies nēsāt sev visur līdzi Jauno Derību. Ceļā un darbā, pa atpūtas brīžiem vienmēr varēsi palasīt. Ja tu esi sludinātājs vai mācītājs, tev Bībeli lasot un savā praktiskā dzīvē piemērojot, nekad netrūks mācības, ko pasniegt saviem klausītājiem. Lai Dieva vārds ir vienmēr tavs kāju spīdeklis un gaišums uz visiem taviem ceļiem (Psalms 119:105). Nesper ne soli, neuzņemies nekādu jaunu taku jeb gaitu, kur Dieva vārds neiet ar savu spožo aizrādījumu pa priekšu. Nemēģini piemērot Dieva vārdu savai kājai, Bet savu kāju Dieva vārdam. Dieva vārds no sava taisnā un šaurā ceļa nenogriezīsies, bet ja tu no viņa nogriezīsies, tu vari acumirklī nomaldīties, un tam sekas var būt daudz maldu gadi tuksnesī un var būt pat apsolītās zemes zaudēšana. (Ebrejiem 3:17) Un “dažs ceļš liekas iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.” Netici tāpēc nekādai mācībai, vai atzīšanai vai parādībai, ja pat to atnestu Dieva eņģelis no debesīm, - ja tā nesakrīt ar Dieva rakstīto vārdu. Jo „tos Rakstus nevar atmest” (Jāņa 10:15), un Dievs pats sev pretī nevar runāt (Jesajas 40:8, Jāņa atklāsmes gr. 3:7; 19:11-13).

 

9.

Mēs neņemamies dogmatiski apgalvot, bet ja mēs pareizi saprotam līdzību par desmit jaunavām, tad gudrās mums šķiet tās, kas piepildītas ar Svēto Garu. Jo Svēto Garu bieži Bībelē apzīmē ar eļļu. Un tā kā starpība starp gudrām un ģeķīgām bija tā, ka pirmo ugunis turpināja degt (kā avota ūdens neizsīkst, bet verd pastāvīgi), turpretim ģeķīgo eļļas sveces sāka izdzist (Mateja 25: 8), (kā ūdens bedrē, kur tas ielijis jeb ieliets, izkalst), - tad arī Kristus tiešs aizrādījums uz Svētā Gara kristību apstiprina mūsu domas par augšminētās līdzības izskaidrojumu: Jāņa 7:37-39. “Kam slāps, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas tic uz Mani, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz Viņu; jo Svētais Gars vēl nebija tāpēc, ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. - Un atkal: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Skaidri redzams, ka te ir runa par avotu, kas būs iekš ticīgā, tas ir, viņiem nevajadzēs meklēt pie citiem. “Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos” (Jāņa 14:17); “Un jums paliek tas svaidījums, ko no Viņa esat saņēmuši, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu; bet kā Viņa svaidījums māca jums visas lietas un ir patiesīgs un nav meli, un kā Viņš jums ir mācījis, tā palieciet Viņā” (1.Jāņa 2:27); “Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis” (Jāņa 6:45).

 

10.

Noteikti ir arī jāuzsver, ka katrs patiesi no saviem grēkiem atgriezies un atdzimis cilvēks ir saņēmis Svēto Garu, jo pati atgriešanās un jaunpiedzimšana, ja tā ir īsta, nevar notikt kā tikai caur Svēto Garu. Bet šī jaunpiedzimšanas Svētā Gara darbošanās un saņemšana vēl nav Vasarsvētku piedzīvojums un Svētā Gara piepildīšana.

 

11.

Var gan notikt, ka dažiem jaunatdzimšana un Svētā Gara kristība notiek tai pašā stundā, kā pie Kornēlija (Apustuļu darbi 10:43-47), un kā tas ir noticies ar Finneju. Bet vispārīgais piedzīvojums ir tas, ka Svētā Gara kristība nāk pēc kāda laika, pat gadus pēc atgriešanās.

 

12.

Tā vaina, zināms, nav pie Dieva, it kā Viņš negribētu dot Svēto Garu katram nopietnam meklētājam. Jo stāv taču rakstīts: “Cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūk. 11:13). Bet tā vaina ir - visbiežāk iekš tā, ka ticīgie paši par šādu Svētā Gara dāvanu jeb kristību nekā nezin, tas viņiem nav mācīts no mācītājiem, kas to paši nav piedzīvojuši. Un mācītājs jeb sludinātājs galvenokārt runās par to, ko viņš piedzīvojis personīgi savā sirdī: “no sirds pilnības mute runā;” tas ir, ja viņš runā no sirds, tad viņš runās par to, ar ko viņa sirds pilna. Un vai kāds no sirds runā, to drīz vien klausītāji arī sapratīs. Ja viņš sprediķo tikai lai amatu izpildītu, tādā gadījumā tā būs sausa, sasalusi prāta valoda. Bet tā kā Svēta Gara pildītu mācītāju ir ļoti maz, tad arī saprotams, kāpēc klausītāju lielākā daļa par pašu Svēto Garu un Viņa spēku tik maz dzird un zina.

 

13.

Un ja piepeši kāds nāk un tādu mācību sāk mācīt, tad bieži vien tas viņiem liekas kā fanātisms, jeb salda vīna pilnums. Tie nevar saprast, kā var gluži atdoties Dievam, jeb vest “simtprocentīgu dzīvi priekš Kristus”. Tas ir tāpēc, ka viņi pie tādas dzīves nav pieraduši, jo gandrīz katrs iet pa savu pašu ceļu, dzenas pakaļ saviem personīgiem mērķiem. Ja nu kāds apgriežas apkārt, un sāk iet uz otru pusi, taisni viņiem pretī, un vairs nemeklē savu labumu, tad tas patiesi var izrādīties tiem ļoti savāda lieta. It kā cilvēkam, kas pieradis uz galvas staigāt, tas ir ar prātu pret zemi, rādīsies pavisam apgriezta būšana, ja kāds sāks iet ar galvu uz augšu, tas ir pret debesīm pagrieztu, ar katru cīpsliņu, kā dzīvs loceklis, tiekdamies un pieķerdamies Kristum, tai Galvai. “Jo Viņš ir tai miesai Galva.” (Kolosiešiem 1:18). Un “ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva.” (Kolosiešiem 2:1-3).

 

14.

Svētā Gara piepildīšana ved cilvēku pie tik daudz brīnišķīgām pārmaiņām, pārceļ viņu it kā jaunā pasaulē, no zemes debesīs. Līdz tam viņš kā ogļu racējs, dziļi apakš zemes strādādams, reti vien saredzēdams kādu gaismas stariņu un cerēdams kādreiz, savas mūža dienas vakarā, tapt uzvilktam augšā, t.i. debesīs. Un tā tumsā un nezināšanā paiet viņa dzīve. Un viņš domā, ka nekas labāks nevar būt šajā dzīvībā. Tā rīkojas visi pa ogļu lauztuvēm, melnām sejām un noputējuši, bet kad viņam stāsta, ka augšā ir daudz jaukāk, ka tur spīd saule, ka tur priecīgi dzied putni, ka tur puķes zied, kur putekļu un akmeņogļu sodrēju vietā pa pļavām kristālu upes tek, tad viņam negribās ticēt. Bet lielākā daļa pat par tādu dzīvi sapņo tik pēc kapa; un par tādas augšāmcelšanās dzīves iespējamību pirms kapa viņi pat vēl nemaz nav dzirdējuši: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” (Apustuļu darbi 19:2). Bet no tiem, kas arī būtu dzirdējuši, lielākā daļa nav sapratuši, savas nepaklausīgās sirdscietības dēļ. Bet vainu viņi dod mācībai: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties.” (Jāņa 6:60). Bet tie, kas baudījuši Vasarsvētku un šīs augšāmcelšanās mācības dzīvību, šīs debesu mannas saldumu, jo ciešāk pieķeras savam Kungam un izsaucas no sirds dziļumiem: “Kungs, pie kā mēs iesim?! Pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:68).

 

15.

Turam par vajadzību aizrādīt par vienu nesaprašanu, kas dažu labu dedzīgu ticīgo ir vedusi šaubās, vai tik viņš ir patiesi saņēmis Svētā Gara kristību, jeb nē. Ir noteikti jāatšķir Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ar Svēto Garu no pieaugšanas žēlastībā. Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ir tā pat kā grēku piedošanas saņemšana, tā sakot, acumirklīgs darbs, tas ir, saprotams, ja zināmie Dieva Vārdā uzrādītie noteikumi ir izpildīti. Turpretim pieaugšana žēlastībā, jeb, ar citiem vārdiem, svētā dzīvē, turpinās kamēr ticīgs cilvēks dzīvo, varbūt pat visu mūžu. Šos divus pārmainot vienu ar otru arī nāk daudz nesaprašanas, kā pie tiem, kas tiecas pēc Svētā Gara kristības, tā arī pie tiem, kas skatās pēc šīs kristības augļiem.

 

16.

Ir jāievēro, ka Svētā Gara kristība nevienu cilvēku nedara bezgrēcīgu vai tik svētu, ka viņš vairs nevarētu grēkot. Bez šaubām apustuļi Pēteris, Jēkabs un Pāvils bija kristīti ar Svēto Garu, bet mēs lasām par viņiem un par viņu pašu pazemīgu apliecināšanu: ”Un kad Pēteris bija nācis uz Antiohiju, tad viņam atklāti nostājos pretī, jo viņš bija kritis vainā. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņa liekulība aizrāva līdz.” (Galatiešiem 2:11,13). Un Jēkabs saka: “Jo mēs visi daudzējādi klūpam…”.(Jēkaba 3:2). Un arī Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno. ko negribu, to es daru.” (Romiešiem 7:19). Tas nenorāda, ka viņi bijuši Dievam nepaklausīgi ar nodomu, nedz arī to, ka viņi nav zinājuši, ka caur savu nepaklausību to Kungu apbēdinājuši; bet viņu kristīgās dzīves princips bija noteikti šis; “Ko nu lai sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā?” (Romiešiem 6:1-2). Šeit ir tā asā starpība starp viņiem un daudziem mūsu laika ticīgiem, kas aizbildina savas klupšanas un mēģina caur to savu vainu darīt mazāku, pat daudzreiz palikdami un tīši dzīvodami zināmā grēkā, par kuru ne reizi vien jau viņiem ar savu sirdsapziņu bijis jācīnās. Šāds stāvoklis ir bez šaubām tam Kungam negantība. “Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliek nekāds upuris par grēkiem, bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas grēciniekus aprīs. Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trīs lieciniekiem jāmirst. Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām, un derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas žēlastības Garu ir nievājis!” (Ebrejiem 10:26-29).

Tāpēc, sargieties no katra grēka, kā no uguns, izsūdzēdami un caur ticību nomazgādami katru paklupšanu no jauna Dieva Jēra asinīs, ar bijāšanu un drebēšanu dzenaties uz to, ka topat svēti. (Filipiešiem 2:12).

 

17.

Ko līdz par kristiešiem mums saukties.

Ko līdz mums Kristus bauslis jauns,

Kad mums vēl tīk ar grēkiem jaukties,

Kad Kristum kalpot mums ir kauns?

Ko līdz ar vārdiem slavu gūt;

Kad nevar Kristus sirdī būt?

 

Ko līdz mums Kristus mokas minēt,

Kad paši ciest mēs baidāmies?

Pēc pūlēm tik var svētkus svinēt,

Pēc cīņas kronis pienāksies.

Bet kam pa vecam dzīvot prieks,

Vai tam gan Kristus kroni sniegs?

 

Ko līdz, ka Kristus nāvē gājis,

Ja grēkiem nomirt negribam?

Ja Viņš mūs mīļi aicinājis

Un mēs Tam pakaļ neejam?

Ja nenomirsti pasaulei,

Tad jāmirst tavai dvēselei.

 

Ko līdz tam Kristus svabadība,

Kad peld vēl pasaul’s straumei līdz?

Ko palīdz tava labā griba,

Ja paliec grēku valgos pīts?

Kā sirdī valdīs miers un prieks,

Ja grēks tavs kungs un pavēlnieks?

 

Ko līdz, ka Kristus augšāmcēlies,

Ja tu vēl garā nomiris?

Ko līdz, ja Dievam kalpot vēlies,

Un neesi to iesācis?

Ko palīdz Gara zobens tev,

Ja cīņu nesāc pats ar sev'?

 

Tad nu ar atjaunotu gribu

Ej dari kas tev sacīts taps,

Un apvelc Kristus nevainību,

Tad cīnītājs tu būsi labs.

Kas Jēzu mīl, tas cīnīsies,

Līdz pilnam svētīts jutīsies.

 

18.

Saprotiet, ka Svētā Gara kristība tiek dota darbam un liecināšanai ne tikai ar muti, bet jo vairāk lai skaisti runā dzīve: “Jūs dabūsiet spēku, kad pār jums būs nācis Svētais Gars, un jūs būsiet Mani liecinieki…līdz pat pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8).

 

19.

Lai gan piepildīšana ar Svēto Garu ir it kā īstas svētīšanas dzīves noteikts iesākums, jeb pareizāk sakot dzīvības pilns turpinājuma sākums, tomēr pieaugšana žēlastībā ir jāsaprot, kā īpaša Svētā Gara darbība iekš ticīgā cilvēka.

Nemēģiniet sajust Svētā Gara kristību vai piepildīšanu ikdienišķā dzīvē, jo tad tam nav īpaša iemesla parādīties, bet gan garīgā darbā jūs manīsiet Viņu darbojamies iekš jums, iegūdami brīvību un spēku liecināt par Jēzu. Bet pieaugšanai žēlastībā jābūt redzamai visā mūsu dzīvē, tāpat kā augļus var redzēt pie kokiem. “Svētīgi garā nabagi, kam bēdas, lēnprātīgie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, svētīgi sirdsšķīstie, sirdsžēlīgie, svētīgi miera nesēji, kas taisnības dēļ vajāti, svētīgi jūs esat, ja jūs vajā un lamā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:3-11,16). “Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:17).

 

20.

“Un tā Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22) - īpaši lūdzu ievērot, ka pēdējā pantiņā “auglis” lietots vienskaitlī. Nevis - tā Gara augļi, tā it kā viņu būtu daudz, un katrs kristietis varētu uzaudzēt pa vienam, jeb dažus. Bet tā Gara auglis ir viens, šo dažādu kristīgo īpašību kopsavienojums. Un tas, kam ir patiesa mīlestība, tam būs arī prieks un miers, ticība, un viņš to pierādīs caur pacietību, laipnību un labprātību, lēnprātību un atturību. Bet ja kam nav vienas no šīm īpašībām, tam patiesībā nebūs nevienas, jo Gara auglis satver sevī viņas visas, kā saules stars visas varavīksnes krāsas. Un ja kādam staram nav visas krāsas, tad tas gan var būt no kāda šīs zemes skala jeb sveces, bet nevis saules stars. Gara dāvanas gan ir dažādas un top izdalītas katram, kā tas Gars to grib, bet tā Gara auglis ir viens, jo Svētā Gara kokam nav neviena novītuša zara, nedz neienākušos augļu.

 

21.

Kāda kundze reiz atnāca pie sava mācītāja, un sūdzējās par savu ātro dabu. “Es esmu daudz lūgusi Dievu pēc tā Svētā Gara augļa “lēnprātības”, bet Dievs manu lūgšanu nepaklausa, jo atkal un atkal es topu sakaitināta un dusmīga. Lūdzat par mani, mācītāja kungs, lai Dievs man dotu šo man tik vajadzīgo Gara augli.”

 - “Jā, bet vai jūs lūdzat to Kungu, lai Viņš jums dotu arī mīlestību un pacietību, mieru un laipnību, atturību?” vaicāja mācītājs.

 - “Ak, pēc tiem augļiem es nejūtu īpašu vajadzību,” atbildēja kundze, “mana nelaime ir tikai ar manu ātro dabu.”

Te nu mācītājs viņai izskaidroja, ka Gara auglis ir tikai viens, saturošs iekš sevis visas šīs Dieva bērna īpašības, un nevar pieprasīt no Dieva, lai Viņš izrauj no šī augļa tikai vienu gabaliņu un dotu savam bērnam. Nedz Dievs var arī atbildēt vienu tādu patmīlīgu lūgšanu. Jo tas, kas lūdz tikai vienu jeb dažas no šīm īpašībām, to dara visvairāk tāpēc, ka viņu trūkums dara to nelaimīgu, piespiež izdarīt un izrunāt lietas, kas vēlāk pašu liek negodā. Šādas lūgšanas mērķis ir personisks gods un laimīgs stāvoklis. Bet tas, kas grib pagodināt caur savu kristīgo dzīvi Dievu un redz, ka viņš var uz katra soļa vai katrā darbā, vārdā Dievu nepagodināt, tas ar dziļu pazemību nāk pie tā Kunga un lūdz piepildīt viņu ar Svētā Gara augli, to Dievs arī labprāt dara. Ja arī no sākuma viena vai otra puse šim auglim vēl nav tik labi ienākusies, tomēr tā Kunga žēlastības saules staros atrodoties, “Topam pārvērsti tai pašā līdzībā no spožuma uz spožumu, no tā Kunga Gara.” (2.Korintiešiem 3:18)

Minētā kundze, saņēmusi šādu paskaidrojumu, tūliņ vēlējās lūgt kopā ar mācītāju Dievu pēc visa Gara augļa. Viņa atdevās tam Kungam pilnīgi un ar dziļu pazemošanos lūdza pēc Dieva žēlastības parādīšanas. Kad kādas dienas vēlāk satapa šo kundzi uz ielas, viņas vaigs spīdēja no laimes, tad viņa sacīja: “Man tagad mājās ir jauna dzīve! Dievs ir paklausījis manu lūgšanu. Tagad jāparāda visiem tik daudz laipnības un mīlestības, ka man nemaz vairs neatliek laika dusmoties.”

 

22.

Lasītāj, ej un dari tu tāpat!

 

23.

Vēl ir daudz citu, vairāk vai mazāk nomanāmu zīmju, no kurām var pazīt cilvēku, kas atdevies Dievam un staigā Svētā Gara spēkā. Bet augšminētās ir tās galvenās. Pēc šīm zīmēm spriežot, daudzi sacīs, ka tādu ļaužu ir maz, kas tā dzīvo. Bet, ja kas tā saka, tad viņi ar to pašu apliecina to Dieva vārdu esam patiesīgu. Mateja 7:14,21; Lūkas 13:23-24; Vēstule Filipiešiem 2:20-22; Jāņa atklāsmes gr. 3:4; Ebrejiem 3:19 un 1.Korintiešiem 10:5: “Jo ne pie daudziem Viņam bija labs prāts.” Bet kam ausis dzirdēt, un kam sirds saprot, lai dzird un saprot, ko Gars saka draudzēm: “Iededzies un atgriezies. Un ja nē, tad Es nākšu drīz un nogrūdīšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.”

 

24.

Ja jums liekas grūts šis ceļš, dārgie ticības biedri, tad tomēr neapstājieties. Labi iesākt ir daudz vieglāk, nekā labi turpināt un pabeigt. “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.” (Jāņa atklāsmes gr. 2:10) Atdod savu sirdi un dzīvi pilnīgi tā Kunga rokās, un Viņš, kas to labo darbu pie tevis iesācis, arī pabeigs (Filipiešiem 1:6). Pat vislielākajās kārdināšanās nedomā, ka cīņa pazaudēta, “jo caur to, ka Kristus pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt” (Ebrejiem 2:18). Lai tevi arī šis vārds iestiprina: “jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi, kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt, kā spējat, bet kārdināšanai darīs tādu galu, ka varat panest.” (1.Korintiešiem 10:13) Ja tu šo pilnīgas atdošanās Dievam ceļu ejot, paklūpi, celies un ej atkal uz priekšu, zinādams, ka tas ir tas pareizais ceļš. Un lai arī kas gadītos, paturi noteikti savu nošķiršanos, savu gribu, savu sirdi priekš Dieva. “Par visu, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība. Paļaujies uz to Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad viņš darīs līdzenas tavas tekas.”(Salamana pamācības 4:23; 3:5-6) Un lai tas maksā ko maksādams, neatkāpies no tā Kunga ceļa ne pa kreisi, ne pa labi. Labāk ievainotam un sadauzītam brūcēs ieiet Debesu valstībā, nekā ar veseliem locekļiem ellē. Neaizmirsti, ka tas Kungs tevi aicinājis netikvien ieiet pa šauriem vārtiem, bet arī staigāt pa šauro ceļu.

 

25.

Šīs mācības gala vārds ir: “Kas bez pūlēm un pašaizliedzības iegūstams, nav iegūšanas vērts. Labāk ir, ka nav nekāda ticība, nekā ticība, kas ir viegla. Un:

“Kas krusta nesējs negrib būt,

Tam nebūs Manā priekā kļūt.”

Jo Dieva Dēls ir nodibinājis savu valstību uz Ģetzemanes un Golgātas pamatiem. Un Viņa tronis sniedzas pāri galvaspilsētas pērļu vārtiem. Bet tiem, kas pa viņiem grib ieiet, ir jāiesāk ar asins sviedru ieleju un ar negoda pakalnu. (Ebrejiem 13:13-14)

Viņu uzvaras zīme ir ērkšķu kronis, un viņu greznums nonēsāts purpura mētelis. Viņi priecājas ciešanās, un jo vairāk viņus apsūdz, jo lielāks viņu gods. Un nekad tie nekaunas Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. (Romiešiem 1:16) Un caur raudu ieleju ejot, to dara par avotainu zemi. Un pat nāves ielejā staigājot, viņi nebīstas ļaunuma, viņi nebaidās ne no viena velna ellē, nedz no jeb kāda cilvēka virs zemes, jo viņi bīstas Dievu, savu mīļo un labo Tēvu, - un bīstas no grēka un Svētā Gara apbēdināšanas. Pat lielākajās bēdās viņi ir laimīgi un vēl laimīgāki nomirstot. Un viņu mūžīgā dziesma ir “Aleluja!”

 

“Un Dievs saka: notiks pēdējās dienās, ka Es izliešu no sava Gara uz visu miesu.” „Un tas Gars un tā līgava saka: “nāc!” Un, kas to dzird, tas lai saka: ”nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kam gribas, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.”

Aleluja!

 

 

Tikai dūšu!

 

Turi dūšu - neatkāpies,

Lai ar ienaidnieku daudz!

Vēl līdz šim neviens nav krāpies,

Kuru Dievs uz cīņu sauc,

Kam ar Kristu karot ļauts!

Dūšu! Gan bez Svētā Gara

Mēs ne nieka nespējam,

Bet ar Viņu mums ir vara

Spītēt pašam sātanam;

Dievs iekš mums un - jātrīc tam!

Dūšu! Dieva bērnu priekšā

Visa tumsas vara trīc,

Bēg nakts, migla gaist, aust rīts-

Diezgan vergu takās mīts:

Cietumos spīd saule iekšā.

Dūšu! Tikai tagad tiesu

Jāizkaro dzimtenē,

Ne pret asinīm un miesu,

Bet pret ļauno cilvēcē,

Grēku sirdī, dvēselē.

Dūšu! Taurētāj, lai tāli

Tavas taures sauciens skan,

Neteic: grūti, maz mēs gan,

Apslēpti vēl daudz mums brāļi!

Sagaidījuši līdz rītam

Vai kāds tūliņ dusēt ies!

Dūšu! Citi, ja mēs krītam,

Mūsu vietā cīnīsies.

Dūšu! Priekš mums karo Dievs.

Citi cīnās, nezin kuri

Kara beigās uzvarēs…

Bet mēs zinām - dūšu turi-

Mūsu karam nobeidzoties

Uzvarnieki būsim mēs…

Tādēļ tagad: Cīņā doties!

 

Viljams Fetlers

Svēta Gara cilvēka pazīšanas zīmes

Publicēts 1912. gadā