Jūs vairs neesat padoti bauslībai
Ivans Plets (Плетт Иван Петрович (1937 – 2017))
“…jūs vairs neesat padoti bauslībai” Galatiešiem 5:18
Kāpēc Dievs deva Izraēla tautai bauslību, kuru vēlāk pats atcēla? Dievs taču zināja, ka ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā (Rom. 3:20).
Lai skaidrāk saprastu šo patiesību, atcerēsimies notikumus Ēdenes dārzā: “Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku - nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom. 5:12). Dievs apgalvoja, ka cilvēks mirs, ja baudīs augļus no laba un ļauna atzīšanas koka, bet sātans pārliecināja: “Jūs nemirsiet vis!” Cilvēks sāka apšaubīt Dieva vārdu patiesumu un noticēja sātanam - tā tika izdarīts pirmais ļaunais darbs. Cilvēks apzināti spēra soli projām no Dieva un pietuvojās sātanam, nomira garīgi un tika izdzīts no paradīzes.
Dievs “ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku” (1. Moz. 3:24).
Taču Dievs nevēlas, lai Viņa radība ietu bojā, un paredzēja to glābt. Ir nepieciešams tikai, lai cilvēks izlabotu savu soli, kas kļuva par krišanas iemeslu, proti, noticētu Dievam. Vienīgi ar ticību cilvēks piedzimst no augšienes un top no jauna garīgi dzīvs.
Dievs piedāvāja Ābrahāmam, lai tas atstāj tēva mājas un dodas uz zemi, kuru Viņš tam rādīs, apsolīja svētīt jaunajā vietā un dot šo zemi mantojumā visiem viņa neskaitāmajiem pēcnācējiem. “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību” (Rom. 4:3). Dievs turēja solījumu: “Tevī tiks svētītas visas tautas” - Ābrahāms kļuva par visu ticīgo tēvu. “Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu” (Gal. 3:8,9). Kā redzam, mūžīgās dzīves apsolījums ir dots tikai ticīgajiem, tāpēc lai saņemtu Dieva dāvāto pestīšanu, ir vajadzīga ticība.
Dievs ir devis cilvēkam brīvu gribu - personīgās izvēles tiesības, kuras neviens tam nevar atņemt. Ēdenes dārzā pirmais cilvēks padevās sātana kārdinājumam un, vēlēdamies kļūt līdzīgs Dievam, izraudzījās patstāvību, tas ir, tiesības rīkoties pēc sava prāta. Bet tieši tas traucē Dievam ienākt cilvēka dzīvē un dāvāt viņam svētību. Cilvēkam pašam ir labprātīgi jāatsakās no izvēlētās neatkarības un jāsaprot, ka viņš nespēj kļūt tik taisns, lai iegūtu tiesības dzīvot kopā ar Dievu šeit uz zemes un mūžībā. Šo patiesību tad arī vajadzēja atklāt bauslībai, kuru Dievs deva caur vareno ticības vīru Mozu.
Neapzinādamies savu patieso stāvokli, cilvēks cerēja ar bauslības palīdzību atgūt Ēdenes dārzā zaudēto tuvību ar Dievu, un tomēr tas nebija iespējams. Bija vajadzīgs Kristus - Dieva Dēls, kas nesa izpirkšanas upuri par grēkiem.
Tātad bauslība rāda cilvēkam viņa nespēju dzīvot svēti un līdzībās atklāj, ka pestīšana ir iespējama tikai Kristū.
Dievs nevarēja runāt ar miesīgo cilvēku, kas atradās pasaules pirmbūtņu kalpībā (Gal. 4:3), savādāk kā vien caur bauslības materiālajām zīmēm, kas norādīja: kur, kā un kādā laikā kalpot Dievam.
Ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā Dievs deva bauslību. Apkārt Sinaja kalnam, uz kura nonāca tas Kungs, bija novilkta robeža, kuru neviens neuzdrošinājās pārkāpt. “Kas pieskarsies kalnam, tas mirdams mirs” (2. Moz. 19:12). Ne cilvēkam, ne dzīvniekam nebija tiesību tuvoties Dievam. Viss liecināja par to, ka cilvēks ir no Dieva šķirts. Dievs nolaidās biezā mākonī, ļaudis Viņu neredzēja. Kalns dega, kūpēja un stipri drebēja. “Un tik briesmīga bija parādība, ka Mozus teica: “Es esmu izbijies un drebu” (Ebr. 12:21). Tādos apstākļos Dievs deva Mozum desmit baušļus, kas ir visas bauslības kodols.
Miesīgam cilvēkam “Dievs ir uguns, kas iznīcina” (Ebr. 12:29). Šajā ziņā bauslība neko nemainīja. Cilvēkam bija aizliegts ieiet svētnīcā, kur mājoja Dievs. Saiešanas telts pirmajā daļā - svētajā vietā - kalpoja tikai priesteri (līdzība par Jaunās Derības kristiešiem -patiesajiem ķēnišķīgajiem priesteriem, - 1.Pēt. 2:9). Vissvētākajā vietā vienreiz gadā, nesot upura asinis, drīkstēja ieiet tikai augstpriesteris (līdzība par Jēzu Kristu, Ebr. 3:1; 9:7).
Kad Kristus nomira Golgātā, tempļa priekškars, kas cilvēku šķīra no Dieva mājvietas, pārplīsa no augšas līdz apakšai, “jo bauslības gals ir Kristus” (Rom. 10:4). “Tā nu mēs droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir Viņa miesu” (Ebr. 10:19,20).
Kristu paveras iespēja sadraudzībai ar Dievu, “jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (Ef. 2:18). Tātad tagad ir viens Kungs gan Izraēla bērniem, kam bija dota bauslība, gan pagāniem, kas agrāk nepazina dzīvo Dievu.
Miesīgs cilvēks nevar būt sadraudzībā ar Dievu, bet, kad Dieva žēlastībā nonāvējam miesīgo dabu un atbrīvojamies no tās, tad sākas garīga dzīve. Kur ir dzīve garā, tur nav vietas bauslībai, tāpēc ka tā ir dota miesīgam cilvēkam. “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18). “Pret tādām lietām nav bauslības” (Gal. 5:23).
Jau vairākas reizes esmu atkārtojis domu, ka bauslība ir dota miesīgam cilvēkam. Vai šis apgalvojums atrod pamatojumu Dieva Vārdā? Protams. Pirmkārt, par to liecina tikko minētā Rakstu vieta Gal. 5:18. Otrkārt, lasot Pāvila vēstuli, mēs uzzinām, ka Galatijas draudzes ticīgie atkal atgriezās pie bauslības pēc tam, kad bija pieņēmuši Kristus žēlastību. Apustulis Pāvils par to ļoti skuma: “Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal. 3:3). “Bauslība nav dota taisniem, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekiem” (1. Tim. 1:9).
Kā redzam, Mozus likumi ir piemērojami miesīgam cilvēkam, tādēļ ar bauslības darbiem gūtā taisnība ir paštaisnība. Dievs grib, lai katrs Jaunās Derības bērns “atrastos Viņā, negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata” (Fil. 3:9). “Aplam saprazdami Dievišķo taisnību, viņi centušies celt savējo un tādā kārtā Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:3,4).
Bauslība varēja darīt cilvēku taisnu, tāpēc ka deva norādījumus miesai, bet ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs, sūtīdams savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” (Rom. 8:3).
Mozus likumi parādīja, ka cilvēks nespēj sasniegt vajadzīgo svētumu un viņam ir vajadzīgs glābējs - Pestītājs Jēzus Kristus. Tātad bauslība ir līdz Kristum bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti” (Gal. 3:24).
Savdabīga saruna bija Kristum ar Romas pilnvaroto pārvaldnieku Jūdejā:
- Tava tauta un augstie priesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi darījis? - Pilāts prasīja.
Mana Valstība nav no šīs pasaules, - izlaboja Jēzus. - Ja Mana Valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās.
- Tad tu tomēr esi ķēniņš? - Pilāts precizēja.
- Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi (Jāņa ev. 18:35-37).
Pilāta acīs Jēzus, visi jūdi un augstpriesteri bija viena tauta, bet Kristus, kaut arī pēc miesas bija jūds, uzsvēra savu piederību citai tautai - ļaudīm, kas klausa Viņa balsij un ir no patiesības. Jēzus vienmēr norādīja uz gara pārākumu pār miesu, bet garam nav nacionalitātes.
Farizeji neatšķīra garīgo no miesīgā un tādēļ nevarēja atbildēt uz Kristus jautājumu: “Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?” (Mat. ev. 22:42-45). Viņi nespēja saprast, ka Kristus ir Dāvida dēls pēc miesas, bet pēc gara - tā Kunga.
Tātad augstpriesteri un tauta, kas nodeva Jēzu nāvei, bija šīs pasaules ļaudis, bet par visiem, kas ir pieņēmuši Dieva liecību, tas Kungs saka: “Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules” (Jāņa 17:16).
Ticības jautājumos ir jāatbrīvojas no materiālā, miesīgā spiediena, kas neļauj pacelties līdz garīgu principu izpratnei. Kamēr cilvēka domas atrodas materiālo pirmbūtņu kalpībā, viņu interesē mazsvarīgi jautājumi: “Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.” (Jāņa 4:20) Tas Kungs nonāca uz zemes ne jau tādēļ, lai ierādītu vietu, kur cilvēkam Dievu pielūgt! To noteica bauslība, saskaņā ar kuru katram ebrejam bija trīsreiz gadā jāiet uz Dieva norādītu vietu, lai tikai tur uz vienīgā altāra nestu upurus tam Kungam.
Kristus atnāca, lai cilvēku atbrīvotu no bauslības, un sacīja samarietei: “Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē... Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā” (Jāņa ev. 4:20,21,24). Garīgs cilvēks vairs nepiešķir nozīmi telpai un laikam, kas ir materiālās pasaules pazīmes. “Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši,” rakstīja apustulis Pāvils galatiešiem, “kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajām un nabadzīgajām pirmbūtnēm un tām atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis” (Gal. 4:9-11).
Daži spriež: “Tā kā ar darbiem neviens nevar izglābties un cilvēks nav spējīgs ar saviem spēkiem izpildīt visus Dieva baušļus - Kristus var palīdzēt to izdarīt! Dievs aiz žēlastības ir taisnojis mūs bez jebkādiem nopelniem, un tagad vairs nedzīvojam mēs, bet mūsos dzīvo Kristus, kas savas dzīves laikā pildīja bauslību. Tā kā Jēzus ir mūsu paraugs, mums ir jāseko Viņa priekšzīmei un jāpilda visi baušļi.”
Vai pareizs ir tāds spriedums?
“Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal. 4:45). Izraēla tauta bija saistīta ar bauslību. Lai šos ļaudis izglābtu, Kristum vajadzēja izpildīt Mozus likumus un uzņemties sodu, ko ebreji bija pelnījuši: saskaņā ar bauslību viņiem bija jāmirst par izdarītajiem grēkiem un likuma pārkāpumiem. Kristus mira viņu vietā. Ja Jēzus nebūtu izpildījis visus Mozus likumus, Viņš nevarētu izpirkt tos, pār kuriem valdīja bauslība.
Līdz ar Kristus nāvi bauslības tiesības bija izsmeltas - Jēzus bija apmierinājis tās prasību, nomirdams pie koka krusta!
Pestīšana nozīmē to, ka mēs kopā ar Kristu nomirstam miesīgai un augšāmceļamies garīgai dzīvei. “Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4). Mēs esam savienoti ar Kristu, kas ir augšāmcēlies, pār kuru vairs nevalda bauslība, tādēļ arī mēs esam tai pakļauti. “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4). “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal. 2:19).
Pāvils atgādināja, ka bauslība ir bijusi audzinātāja līdz Kristum. Tālāk apustulis rakstīja: “Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:25).
Jāpiebilst, ka Kristus atnāca uz zemes ne jau tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem pildīt Mozus likumus, bet gan lai atbrīvotu no tiem. Kad jūdi spieda kristiešus ievērot bauslību, apustulis Pēteris pārmeta viņiem: Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:10-11).
Lai saprastu, ko nozīmē vārdi “kārdināt Dievu”, atcerēsimies notikumus tuksnesī. Sātans vēlējās, lai Jēzus mestos zemē no tempļa jumta kores cerībā, ka eņģeļi Viņu nesīs uz rokām. Ja Kristus būtu tā rīkojies, Dievam vajadzētu sūtīt kalpotāju garus, lai izglābtu sava Dēla dzīvību, un rezultātā Jēzus būtu kārdinājis Dievu darīt to, kas nesaskan ar Tā gribu. Kristus atbildēja: “Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt.”
Liekot pagāniem pildīt bauslību, jūdi kārdināja Dievu, proti, centās iesaistīt to Kungu tādā lietā, kas nenāca no Viņa. Šī iemesla dēļ apustuļi un draudzes vecākie Jeruzalemē nolēma, ka pagāniem nav jāapgraizās un nav jāpilda Mozus likumi.
Mēs esam savienoti ar augšāmcelto Kristu, bet Viņam bauslība nav dota. Iedziļināsimies vārdos: “Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpuma dēļ - tā ir klātpielikta - līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums - eņģeļu dota, ar starpnieka roku ierakstīta. Kur viens, tur nav starpnieka, bet Dievs ir viens vienīgs” (Gal. 3:19-20).
Pirmkārt, ir teikts, ka bauslība ir dota līdz tam laikam, kad nāks atvase, tas ir, Jēzus Kristus. Tātad ar Kristus atnākšanu Mozus likumi vairs nav spēkā.
Otrkārt, bauslība ir dota ar starpnieka palīdzību, bet starpnieks ir vidutājs starp divām pusēm. Kur ir viens, tur nav starpnieka. Bet Dievs ir viens! Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens Dievs. Vidutājs starp Dievu Tēvu un Dēlu nevar būt. Dievs deva baušļus cilvēkiem, kas bija šķirti no Viņa. Kad Jēzus pieņēma cilvēka veidu, Viņš pakļāvās bauslībai, bet tā nebija Viņam domāta. Ar Kristus nāvi Mozus likumu prasības tika izsmeltas. Savienojoties ar Jēzu Viņa nāvē un augšāmcelšanā, mēs topam viens vesels ar Viņu un kļūstam par Kristus līdzdalībnieku (Ebr. 3:14). Starp mums un Kristu nav vidutāja: Viņš ir galva, bet mēs - locekļi, tāpēc uz mums nevar attiekties bauslība, kas ir dota caur starpnieku un ir domāta cilvēkiem, kuri ir šķirti no Dieva. Mums nav jāpilda bauslība, tādēļ ka Jēzus to ir darījis. Mūsu Kunga dzīvē bija daudzas tādas īpatnības, kādas nekad nebūs mūsu dzīvē, piemēram, upuris par grēkiem. Mums, atšķirībā no Jēzus, nav jāizpērk cilvēce ar savām ciešanām un nāvi. Kristus tika arī apgraizīts (Lūk. 2:21), bet mūs Svētie Raksti stingri brīdina: “Ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs” (Gal. 5:2).
Apgraizīšana ir simbols, kas rāda, ka cilvēks ir padots bauslībai. Ja kāds tika apgraizīts, tad viņam vajadzēja izpildīt visus Mozus likumus (Gal. 5:3), bet to neviens nevar izdarīt.
Apgraizīšana ir operācija, kas nenonāvē miesu. Tas ir raksturīgi bauslībai. Dieva Dēls mira cilvēka miesā, un kristībās mēs savienojamies ar Kristu Viņa nāvē, tas ir, mūsu miesa tiek apglabāta. Kristības aizstāj apgraizīšanu. Mozus likumi miesu tikai savalda, žēlastība - likvidē. Garīgās patiesības bauslībā ir izteiktas līdzībās. Apgraizīšana līdzībā norāda uz miesīgā sākuma nāvi mūsos un atbilst Jaunās Derības kristībām: “Viņā [Kristū] jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vaļā tikuši no savas grēcīgās dabas, kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti...” (Kol. 2:11-12).
Pastāv uzskats - lai gan Mozus likumi ir atcelti, tomēr desmit baušļi paliek spēkā, jo Dievs tos ir devis kā mūžīgu tikumības un morāles likumu, atšķirībā no ceremoniālās bauslības, kas bija domāta līdz Kristum.
Tātad - vai desmit baušļi ir atcelti?
Atšķirsim septīto nodaļu vēstulē Romiešiem. Apustulis Pāvils raksta, ka likums saista sievu ar vīru, kamēr tas ir dzīvs. Tikai nāve sarauj visas saistības.
Tālāk apustulis turpina: “Tāpat arī jūs, mani bērni, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam - Tam, kas uzmodināts no miroņiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam!” (Rom. 7:4).
Mēs varam piederēt augšāmceltajam Kristum tikai pēc tam, kad esam nomiruši bauslībai, un nedrīkstam būt saistīti ne ar ko citu, jo tādā gadījumā savienība ar Kristu būs laulības pārkāpums (Rom. 7:3). Tas Kungs, kas ir augšāmcēlies, nevar piekrist noteiktai savienībai. “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni; jūs esat žēlastība pazaudējuši” (Gal. 5:4).
Apustulis Pāvils atgādina: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta” (Rom. 7:6). Rodas jautājums: vai apustulis runā par visiem Mozus likumiem, ieskaitot arī desmit baušļus, vai tie šeit nav domāti? Atbilde ir atrodama nākošajā pantā: “Es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7). Tātad likums, kuram esmu nomiris un no kā esmu atbrīvots, saka: “Tev nebūs iekārot”, bet tas ir desmitais Dieva bauslis! Ja viens no desmit baušļiem ir pieskaitāms pie bauslības, tad arī pārējie deviņi pieder tai. Tādējādi, ja ir teikts, ka esam brīvi no bauslības, tas nozīmē - arī no desmit baušļiem, kas ir Mozus likumu kodols.
Septītās nodaļas sestajā pantā lasījām: “Varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” Ir iespējams divējādi kalpot. Par to sīkāk apustulis Pāvils runā otrajā vēstulē Korintiešiem trešajā nodaļā. Cilvēks var kalpot Jaunajai vai Vecajai Derībai. Pēc apustuļa vārdiem pirmais ir gara (2.Kor. 3:8.p.) un taisnošanas (2.Kor. 3:9.p.), otrais - nāves (2.Kor. 3:7.p.) un pazudināšanas (2.Kor. 3:9.p.) amats. Lūk, divi kalpošanas veidi. Mēs varam izraudzīties vienu no tiem, bet nekādā ziņā abus reizē.
Kalpot Vecajai Derībai nozīmē dzīvot pēc bauslības. Pāvils raksta: “Nāves amatam ar saviem akmeņos kaltiem burtiem bijis tāds spožums” (2.Kor. 3:7.p.). Mēs zinām, ka Izraēla bērni nevarēja uzlūkot Mozus vaigu tā spožuma dēļ. Kad Dieva kalpa seja kļuva spoža? Tad, kad Mozus bija saskarsmē ar Dievu un saņēma no Viņa akmens plāksnes ar desmit baušļiem. Tomēr šim spožumam, kā liecina Pāvils, bija jāzūd - jābeidzas tad, kad pienāks laiks kalpot garā.
Desmit baušļus apustulis Pāvils saista ar nāves amatu. Bauslība neatbrīvo cilvēku no grēka un nedod spēku ļaunumu uzvarēt, bet dara zināmas Dieva prasības, kuras izpildot cilvēks dzīvotu. Mozus par bauslības taisnību raksta: “Ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Bez šaubām vārds “bauslība” ietver sevī arī desmit baušļus, kurus pirmām kārtām vajadzēja pildīt, lai dzīvotu. Un tomēr Pāvils izteicās kategoriski: “Bauslības gals ir Kristus. Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Tātad Kristus ir gals arī desmit baušļiem.
Ja Vecās Derības kalpošana bija spoža (tāpēc ka taisnīgi nosodīja jebkādu grēku), tad jaunā Derības kalpošana ir nesalīdzināmi spožāka, jo dara grēcinieku taisnu. Šī iemesla dēļ to arī sauc par taisnošanas amatu. Pāvils atgādina: “Mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom. 3:28). Tā ir kalpošana garā, nevis pēc vecā burta (Rom. 7:6). “Ja gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai” (Gal. 5:18).
Vēstulē ebrejiem apustulis Pāvils rakstīja: “Jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms...” (Ebr. 12:18-21), tas ir, pie Sinaja kalna bauslības plāksnēm, “bet jūs esat tuvojušies... dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei” (Ebr. 12:22-24).
Vēl viena svarīga doma, it kā garāmejot, ir skarta vēstulē Galatiešiem: “Sakiet man jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka?” (Gal. 4:21). Dievs nevienam nevēlas uzlikt bauslības jūgu, cilvēki paši grib tajā atrasties. Apustulis Pāvils centās pārliecināt galatiešus, lai viņi atsakās no šīs vēlmes, jo Dievs dod tādas tiesības.
Tālāk Pāvils atklāja, ka Ābrahāma dēli - Ismaēls un Īzaks - attēlo divas derības. Viena ir no Sinaja kalna (Gal. 4:24), kur tika doti un iegrebti derības plāksnēs (Ebr. 9:4) desmit baušļi. Tādējādi Sinaja kalna derība pirmām kārtām ir saistība ar desmit baušļiem un visiem Mozus likumiem. “Tā ir Hagare,” kas dzemdē kalpībai (Gal. 4:24). Viņas miesīgi dzimušie bērni nebūs Ābrahāma apsolījumu mantinieki (Gal. 4:30.p.). “Jūs, brāļi, esat kā Īzaks - apsolījuma bērni” (Gal. 4:28.p.). Mēs esam garīgi dzimuši (Gal. 4:29.p.), mūsu māte ir augšējā Jeruzāleme, kas ir brīva (Gal. 4:26.p.), un arī mēs esam brīvi. To pierādījis, apustulis Pāvils iesāk piekto nodaļu ar vārdiem: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” No kā tad apustulis brīdina? “Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs pieņemat jūdu derības zīmi, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Gal. 5:2,4).
Jau iepriekš esam pievērsuši uzmanību tam, ko Jeruzālemē nolēma apustuļi un draudzes vecākie: “Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu, kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies jūs labi darīsit.” (Ap.d. 15:28-29).
Ja desmit baušļi paliek spēkā un tie ir jāpilda, kāpēc jāaizrāda pagāniem, lai viņi sargātos no netiklības? Viens no baušļiem taču ir: “Tev nebūs laulību pārkāpt”. Rodas arī pretējs jautājums: ja desmit baušļi ir atcelti, kāpēc apustuļi piemin tikai netiklību. Vai tas nozīmē, ka drīkst zagt? Protams, nē. Viss ir pateikts Kristus vārdos: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mat. 7:12).
Bauslībā līdzās tikumības likumiem bija norādes, kā godāt Dievu ar materiālajiem ienākumiem, ievērot ne tikai iekšējo, bet arī ārējo tīrību un atšķirt šķīsto no nešķīstā. Jaunajā Derībā šie likumi ir atcelti. Svētajam Garam labpatika atgādināt, lai pagāni izvairītos no netiklības un nelietotu uzturā asinis un nožņaugtus dzīvniekus. Dieva Vārds atklāj, ka dzīvnieka materiālā ķermeņa daļa ir savienota ar dvēseli, kas materiāla, tādēļ atgādinājumam neēst asinis un nožņaugtus upurus ir daudz dziļāka jēga par vienkāršu atturību.
Nereti gadās dzirdēt iebildumus: “Desmit baušļi ir atcelti, tātad ir atļauts darīt visu, kas agrāk bija aizliegts.” Līdzīgi spriedumi bija dzirdami jau apustuļa Pāvila laikā, tādēļ viņš rakstīja: “Grēks vairs nebūs jūsu kungs, jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne!” (Rom. 6:14-15).
Tā spriest var tikai tie, kuri nepazīst Dieva žēlastību. Kad cilvēks to saņem, viņš atdzimst jaunai dzīvei. Žēlastība ietērpj Kristus taisnumā, kam svešs ir jebkāds grēks. “Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo viņa dīglis paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš no Dieva dzimis” (1.Jāņa 3:9). “Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums” (Gal. 6:15).
Likums, kas aizliedz darīt ļaunu, ir vajadzīgs miesīgam cilvēkam, kurš mīl grēku un priecātos, ja Dievs atļautu grēkot un nenosodītu par netaisnību. Kad cilvēks piedzimst no augšienes, tajā brīdi Dievs viņu atbrīvo no bauslības un. dara par Dievišķās dabas (2.Pēt. 1:4), Kristus (Ebr. 3:14) un Svētā Gara (Ebr. 6:4) līdzdalībnieku. Ja esam savienoti ar trīsvienīgo Dievu, grēks mums ir svešs. Jaunajam cilvēkam tuvs ir šķīstums, svētums, patiesība un mīlestība. Dieva spēkā kristietis tā arī dzīvo. Nav nekādas vajadzības avij aizliegt ēst gaļu, viņa tāpat tai nepieskarsies un baudīs tikai zāli.
Zīmīgi, ka bauslība nedara labākus cilvēku tikumus. Mozus, piemēram, atļāva vīram šķirties no sievas, tomēr Kristus norāda, ka tā nebija sākumā, kad cilvēks tika radīts: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis” (Mat. 19:8).
Bauslības (tai skaitā arī 10 baušļu) prasību ierobežotība atklājas Kristus Kalna runā: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku...” (Mat. 5:27-28). Bauslības burts ir vājāks par Kristus mācību, kas atklāj Dieva dabu. Pretnostatījums “vecajiem ir sacīts... bet Es jums saku” rāda, ka Kristus ir tik ļoti padziļinājis un pilnveidojis Vecās Derības baušļus, ka Dieva likumi nereti ir guvuši pavisam citu raksturu. Mūsu Kungs un Pestītājs aizliedza vīram un sievai šķirties, kaut gan bauslība to atļāva darīt (Mat. 5:31-32); Viņš teica, ka cilvēkam nebūs zvērēt kā senāk. (Mat. 5:33-37), un pretēji bauslībai aicināja mīlēt ienaidniekus (Mat. 5:43-44). Dieva daba neizbēgami izpaužas to ļaužu dzīvē, kuri paliek Kristus mācībā: “Jūs topat sava debesu Tēva bērni” (Mat. 5:45).
Kad laiks bija pienācis, Dievs nevis uzlaboja, bet atcēla bauslību, kas tāpat kā apgraizīšana bija par cēloni naidam starp Izraēlu un pagāniem. Kungs Jēzus, “atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā Personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku” (Efez. 2:15), mira pie krusta, tā pakļaujot iznīcībai visu miesīgo. Dieva radītais jaunais cilvēks, kas ir Kristū, vairs nav miesīgs, bet ir garīgs. Viņam bauslība nav vajadzīga - tās vietā ir Kristus mācība.
Kāda ir atšķirība starp bauslību un Jēzus Kristus mācību?
Saskaņā ar Mozus likumiem cilvēkam bija jāpilda baušļi neatkarīgi no tā, kādas bija viņa spējas, zināšanas vai vecums. Likuma pārkāpējus sodīja pat ar nāvi. Kristus mācība ir dota atdzimušam cilvēkam, kas līdzīgi bērnam garīgi aug līdz iegūst īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru (Efez. 4:13-14).
Būdams iecietīgs pret cilvēku vājībām un nepilnībām, Jēzus Kristus pacietīgi māca savus sekotājus, dod padomus un palīdz tiem visā dzīves laikā.
Bauslība prasīja, lai vienāds morāles līmenis būtu visiem ļaudīm. Žēlastība turpretī sasniedz cilvēku, vienalga, cik zemu tas būtu kritis, izmaina un paceļ viņu vajadzīgajos augstumos.
Garīgais līmenis būtībā ir neierobežots, jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs” (Tit. 2:11-12). Pēc likuma cilvēkam vajadzēja kā vasalim atdot Dievam desmito tiesu no visiem ienākumiem un godāt Dievu septītajā dienā, kad nedrīkstēja strādāt. Starp Dievu un cilvēku nebija tuvu, radniecīgu attiecību. Tikai Jēzus varēja sacīt Debesu Tēvam: “Viss, kas ir Mans, tas ir Tavs un, kas ir Tavs, ir Mans” (Jāņa 17:10). Šodien šie vārdi attiecas uz visiem, kas ir vienoti ar Kristu ticībā un mīlestībā.
Mūsu Kungs prasīja:
- No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem dēliem vai no svešiniekiem?
No svešiniekiem, - Pēteris atbildēja.
- Tātad pašu bērni ir svabadi... - Jēzus sacīja. (Mat. 17:25-26)
Savienojoties ar Kristu, mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un Viņa ģimenes locekļiem.
Vēstulē Kolosiešiem apustulis Pāvils rakstīja, ka Kristus ir bauslību atcēlis, “izdzēsis pret mums vērsto rakstu ar visām viņa prasībām un to iznīcinājis, pienaglodams pie krusta” (Kol. 2:14). Raksts, proti - bauslība (Efez. 2:15), bija vērsts pret mums, jo parādīja grēku un bez žēlastības prasīja nāvi likuma pārkāpējam. Pestītājs iznīcināja šo nāves rakstu. Golgātā pie krusta pienāca gals mūsu grēkam un bauslībai.
“Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai saskaņā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Kristum” (Kol. 2:16-17). Kolosas ticīgajiem tika pārmests, ka viņi neievēroja Mozus likumu norādes par sabatu, šķīstu un nešķīstu barību un nesvinēja Vecās Derības svētkus. Apustulis Pāvils drošināja kolosiešus un lūdza tos nesamulst, dzirdot līdzīgus apvainojumus.
Bauslībai piemita “nākamo labumu ēra, ne pats lietu veids” (Ebr. 10:1), proti, tās norādījumos ir saskatāma kādas Personas līdzība, un šī Persona ir Jēzus Kristus. Mozus likumi tika doti Izraēla tautai, taču īstajai svētībai vajadzēja nākt nākotnē - Kristū. “Šīs lietas ir nākamo labumu ēna.”
Kungs Jēzus sacīja: “Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Mat. 5:39). Kristus ir Svēto Rakstu galvenā Persona. Viņā pirms pasaules radīšanas bija koncentrētas visas garīgās vērtības cilvēkiem. Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Tim. 1:9). Kristus upura vārdā Dievs ir pieņēmis cilvēkus, sākot no Ābela, Enoha, Noas, Ābrahāma un citiem “lai, pēc tam kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu” (Ebr. 9:15). Šo vīru dzīve bija Dievam patīkama, jo viņi staigāja garā: “miesas cilvēki nevar patikt Dievam” (Rom. 8:8).
Kādēļ apustulis Pāvils tik uzstājīgi apgalvoja, ka kristieši ir brīvi no bauslības? Kāpēc raizējās par tiem, kas turējās pie Mozus likumu burta? “Es bīstos, ka tik nebūtu velti piejums strādājis” (Gal. 4:11). Vai tā ir peļama un nosodāma rīcība, ja kāds ievēro sabatu vai ēd tikai tādu barību, ko atļauj bauslība?
Bīstamība nav pašos likumu ierobežojumos. Kaut arī apustulis Pāvils neturējās pie bauslības priekšrakstiem, viņš bija ar mieru nemūžam neēst gaļu, lai tikai neapgrēcinātu kādu brāli (1.Kor. 8:13). Galvenais ir tas, kādās attiecībās ar to Kungu cilvēks atrodas. Mozus likumi atklāj prasības, ko Dievs izvirza cilvēkam, kurš ar saviem spēkiem cenšas Viņam izpatikt. Pieņemot bauslību, cilvēks savas cerības saista ar miesu un tādējādi nevar būt savienots ar Kristu Viņa nāvē un augšāmcelšanā.
Vēstulē Galatiešiem 2:19 apustulis Pāvils rakstīja: “Es bauslībā bauslībai esmu miris.” Tikai tādā gadījumā ir iespējams dzīvot Dievam. Ja cilvēks atkal nokļūst bauslības jūgā, viņš vēl nav “ar Kristu krustā sists” (Gal. 2:20), un, lai dzīvotu atjaunotā dzīvē, viņam vispirms ir jānomirst sev un grēkam.
Mēs varam nest augļus Dievam tikai pēc tam, kad esam ar miesīgo Kristu nonāvēti bauslībai (Rom. 7:4), “jo kamēr dzīvojam miesā... mēs nesam augļus nāvei” (Rom. 7:5).
Kāds sacīs: “Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks ievēro Dieva Vārdus: “Tev nebūs nokaut”, tādēļ ka bauslis aizliedz otru nogalināt vai tāpēc, ka slepkavība nav savienojama ar Kristus dabu. Iznākums taču ir viens un tas pats! Bez tam Dievs ir devis kā bauslību, tā arī Kristus mācību.” Patiešām Mozus likumu pamatā ir tikumiskie principi, kas satur kopā Visumu un ataino Dieva mūžīgo svētumu. Tādēļ mēs ar prieku pieņemam šos morāles principus, kas atklāj mums Dievu un Viņa gribu attiecībā uz mums, un darām to aiz mīlestības uz Dievu nevis aiz bailēm no bauslības lāsta. Arī apustulis Pāvils uzskatīja Mozus likumus par Dieva atklāsmi (Rom. 13:8-10; 1.Kor. 9:8-10 u.c.), kaut gan viņš neatlaidīgi pārliecināja, kristiešiem jābūt brīviem no bauslības jūga.
Daži uzskata, ka Mozus likumi ir iedalāmi divās daļās: ceremoniālajā un tikumiskajā jeb morālajā bauslībā. Pirmo Kristus esot atcēlis, taču otrā (tajā ietilpst arī desmit baušļi) esot palikusi spēkā.
Dieva Vārdā nav atrodams pamatojums šādam iedalījumam. Jā, bauslībai ir divas puses, pie tam abas nereti atklājas vienā bauslī, piemēram, ir teikts: “Tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet”, proti, lai lops ēd! Teksta morālais princips: katram strādniekam ir jābauda sava darba augļi (1.Kor. 9:8-10). Lūk, ceturtais bauslis. Likuma burts prasīja sabatā atturēties no jebkāda darba un veltīt šo dienu tam Kungam. Bauslis mācīja, ka cilvēkam ir jāatdod laiks garīgai tuvībai ar Dievu. Nav obligāti jānozīmē īpaša diena vai laiks sadraudzībai ar Dievu. “Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu...” (Rom. 14:5-6). Kad dienas un jaunie mēneši tika svētīti saskaņā ar bauslību, Pāvils to sauca par atgriešanos pie nespēcīgām un nabadzīgām pirmbūtnēm (Gal. 4:9-10).
Ja Mozus likumu ceremoniālā un morālā puse ir savstarpēji tik cieši saistītas, kā saprast, ko mums pieņemt un ko atmest? Atbilde ir viena: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara... viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. Garīgais cilvēks izdibina visas lietas” (1.Kor. 2:14-15a); “Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jāņa 6:63).
Patiešām tā ir! Bet katrs taču uzskata sevi par garīgu cilvēku un domā, ka pareizi visu saprot... Kā uzzināt, kurš ir garīgs, kurš - miesīgs vai dvēselisks cilvēks? Ja Dieva Gars neatklās, veltīgi pārliecināt miesīgu cilvēku, ka viņš maldās. Turpretī garīgam cilvēkam ir liecība sevī (1.Jāņa 5:10).
“Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir Debesīs” (Mat. 16:17). Kas ir saņēmis atklāsmi no Dieva, tas ir laimīgs; kas nav saņēmis - nevarēs saprast garīgus jautājumus tik ilgi, kamēr Dieva Gars neatklās patiesību.
Kā lai palīdz tādiem cilvēkiem? Ir jāsludina Dieva Vārds, un, ja kāds neuzklausa - tas gulstas uz viņa sirdsapziņas. Jēzus Kristus nesāka pierādīt savu vārdu patiesumu mācekļiem, kas vēlējās Viņu atstāt tikai tādēļ, ka dzirdēto nevarēja pieņemt: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” tie sacīja un aizgāja (Jāņa 6:60,66).
Vēl viens jautājums: ja Kristus atcēla Mozus likumus, tātad to skaitā arī desmit baušļus, kāpēc tad Viņš sacīja jauneklim: “Ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus” (Mat. 19:17), un nosauca dažus no tiem, kas bija Sinaja kalnā izkalti uz akmens plāksnēm. Vai Jēzus gribēja nostiprināt bauslību un atzina, ka cilvēks var izglābties ar saviem darbiem? Protams, nē. Raksti to noliedz: “Ar bauslības darbiem, neviens cilvēks nevar kļūt taisns Viņa priekšā” (Rom. 9:20; Gal. 3:11).
Jauneklis jautāja Kristum: “Ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus atbildēja to pašu, ko Dievs teica Izraēlam no Sinaja kalna: “Turi baušļus!” Mozus par bauslību saka: “Ikviens, kas to būs pildījis, ar to iegūs dzīvību” (Rom. 10:5). Patiešām, izpildot likumus, cilvēks dzīvotu. Šī patiesība nav apstrīdama, tomēr neviens netiek taisnots ar darbiem, jo nav tāda cilvēka, kas būtu pilnībā izpildījis visas Dieva pavēles. Jauneklis apliecināja, ka kopš bērnības ir turējis baušļus, bet tas viņam nepalīdzēja. Kad Kungs piedāvāja dzīvē izpildīt bausli: “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, jauneklis ar skumju sirdi aizgāja no Kristus.
“Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (1.Jāņa 2:4). Vai šajā pantā ir runa par nepieciešamību pildīt desmit baušļus? Varbūt par tiem runā arī sekojošā Rakstu vieta: “Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu” (Atkl. 12:17)?
Ne vienmēr vārds “baušļi” attiecas uz Mozus likumiem. Daži panti Jaunajā Derībā to skaidri parāda: “Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis” (1.Jāņa 3:23); “Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jāņa 4:21). Dieva Vārdā par baušļiem tiek sauktas arī tā Kunga pavēles.
Līdzīgi Bībelē lietots arī vārds “likums”, piemēram, Rom. 8:7. No vairākām Rakstu vietām redzams, ka tas ne vienmēr apzīmē Mozus likumu: “Tad nu šādu likumu es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais” (Rom. 7:21); “Kur nu paliek mūsu dižošanās? Tā ir izslēgta. Ar kādu likumu? Ar bauslības darbiem? Nē, bet ar ticības likumiem” (Rom. 3:27); “Jo dzīvības Gara likums Kristu Jēzū tevi atsvabinājis no grēka un nāves likuma” (Rom. 8:2).
Kā lai saprot Kristus vārdus: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis to atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekams Zeme un debess zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Rakstu galiņš no bauslības, tiekams viss notiek” (Mat. 5:17-18)?
Vispirms pievērsīsim uzmanību vārdiem “tiekams debess un Zeme zudīs, nezudīs ne vismazākā Rakstu zīmīte, ne Raksta galiņš no bauslības”. Tātad visi bauslības apgalvojumi paliks spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs Zeme un debesis, pie tam līdz beigām saglabāsies nevis kāda daļa, bet viss - līdz pat pēdējam burtam. Ja te būtu runa par nepieciešamību pildīt Mozus likumus, tas nozīmētu, ka šodien ir jāveic apgraizīšana un jānes upuri Dievam. Bauslības burtu taču nevar nepildīt! Bet tas, protams, būtu pretrunā ar Jaunās Derības mācību.
Tagad pievērsīsim uzmanību frāzei “tiekams viss notiek”. Ja Kristus mācītu pildīt bauslību, Viņam vajadzētu teikt: “Tiekams viss tiek pildīts” jeb “viss ir jāpilda”. Vārdi “tiekams viss notiek” norāda uz to, ka cilvēces un īpaši Izraēla tautas vēsturē ir jāpiepildās visiem bauslības pravietojumiem. Pestītājs teica, ka Viņš nav nācis tādēļ, lai atmestu bauslību vai praviešus, tas ir, izmainītu un citā gultnē ievirzītu notikumu gaitu, ko pravieši ir paredzējuši. Nē, Dieva Dēls nāca piepildīt visu, kas bauslībā par Viņu bija līdzībās sludināts. Arī pēc tam, kad Kristus ir uzņemts Debesīs, vēstures notikumi attīstīsies tieši tā, kā ir rakstīts bauslības un praviešu grāmatās Bībelē.
Ne tikai pravieši ir sludinājuši to, kas notiks nākotnē, arī bauslības grāmatās atrodami nākotnes paredzējumi. Bībeles pants liecina: “Visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim” (Mat. 11:13). Mēs zinām, ka Dieva vīri ir sludinājuši par Lielo bēdu laiku un Tūkstošgadu miera valsti, un šie pravietojumi piepildīsies vēl tikai nākotnē.
Vēl īsumā gribu pieskarties jautājumiem par uztura ierobežojumiem un desmitās tiesas nodevu.
Daži ļaudis ievēro bauslības priekšrakstus un atsaucas uz patriarhu piemēru, apgalvojot, ka Dievam uzticīgi vīri esot darījuši tā jau tad, kad bauslība vēl nebija dota. Arī sabats esot ievērots kopš pasaules radīšanas, jo ir rakstīts, ka septītajā dienā Dievs dusēja no saviem darbiem.
Bībelē nav iespējams atrast apstiprinājumu pieņēmumam, ka kāds no patriarhiem būtu ievērojis sabatu. Desmito tiesu Ābrahāms deva Melhisedekam labprātīgi. Šķīsti un nešķīsti dzīvnieki ir pieminēti vienīgi sakarā ar plūdiem, kad tie līdz ar Noasu iegāja šķirstā.
Jaunajā Derībā nav norādījumu, ka mums būtu jāpilda Vecās Derības baušļi. Ziedojumiem jābūt labprātīgiem (1.Kor. 16:2; 2.Kor. 9:7). Kas cenšas atlicināt Dieva valstības darbam desmito tiesu no saviem ienākumiem, tas negrēko, tomēr šādam solim ir jābūt brīvprātīgam. Ziedot vajag nevis pienākuma vai likuma dēļ, bet no visas sirds vēlētos palīdzēt svētajiem viņu vajadzībās.
Dieva Vārds liecina, ka neviens cilvēks nav varējis izpildīt bauslību (Ap.d. 15:10; Gal. 6:13). Kādēļ tad apustulis Pāvils par sevi rakstīja, ka viņš ir “taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Fil. 3:6)? Acīmredzot runa ir par to relatīvo paštaisnumu, uz ko daudzi paļāvās. “Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vairāk” (Fil. 3:4). Tālāk Pāvils uzskaitīja miesīgās priekšrocības, kam ir vērtība cilvēku acīs nevis Dieva priekšā. Degdams par bauslību, viņš vajāja Dieva draudzi. Tas lieku reizi pierāda, ka paši labākie darbi, ko dara ļaudis, kas pēc miesas pilda bauslību, galarezultātā izrādās ļauni, jo ir vērsti pret Dievu.
Pāreja no miesas dzīves uz dzīvi garā ir iespējama tikai tad, kad cilvēks savienojas ar Kristu, kas ir miris bauslībai. Mēs ieejam Viņa augšāmcelšanās svabadībā, ja rīkojamies saskaņā ar Dieva principiem, tāpēc ka jūtam iekšēju nepieciešamību pēc tā. Prieku un gandarījumu, kādu žēlastība dāvā, bauslība nevar dot. Dievs vēlas mūs redzēt prieka, ticības, cerības un mīlestības pilnus. “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā” (Gal. 5:1).
Ivans Plets, 1989.g.
"Patiesības Vēstnesis" Nr5
