Ņemot vērā dažādas attīstības tendences daudzu valstu vispārējās izglītības sistēmās, viena daļa vecāku saviem bērniem izvēlas alternatīvas izglītības formas. Viena no šīm alternatīvās izglītības formām ir ģimenes skola vai mājskološana. Nejauši nākot saskarē ar šādu izglītības fenomenu vēlējos to vairāk iepazīt un izpētīt tuvāk kāda ir šīs pedagoģiskās idejas vēsture un attīstība, kādi motīvi virza vecākus izvēlēties šo apmācības formu, cik daudz bērnu tiek apmācīti šādā veidā, ar kādām metodēm, kādas ir viņu sekmes un kādas ir šīs izglītības formas pretinieku domas un citus ar to saistītus jautājumus.

TEMATA IZTIRZĀJUMS

1. Mājskološana jeb skola ģimenē

Pirms obligāta skolas apmeklēšanas likuma parādīšanās 19. gadsimtā, vairuma bērnu izglītošana visā pasaulē notika ģimenē vai vietējā sabiedrības kopienā, un tikai neliela daļa iedzīvotāju sūtīja bērnus skolā vai algoja privātskolotājus. Šodien vairākums bērnu tiek skoloti oficiālās valsts skolās, lai gan daudzi vecāki sāk saskatīt bērnu izglītošanas ģimenē priekšrocības un meklē iespējas atgriezties pie šīs sākotnējās metodes.

Mājskološana – dažreiz tiek saukta arī par mājas izglītību vai mājas skolu, arī ģimenes skolu – ir bērnu izglītošana mājās ģimenē, nevis valsts skolā vai privātskolā.

Īpaši angliski runājošajās valstīs, bet ne tikai tur, mājskološana ir laba iespēja tiem vecākiem, kuri vēlas nodrošināt augstas kvalitātes izglītību vai sociālo un morālo vidi, kura pēc viņu uzskatiem nav iegūstama skolās.

Mājskološana var nozīmēt arī apmācību mājās neklātienes skolu vai “jumta” skolu (umbrella school) pārraudzībā. Mājskološanas brīvā mācību plāna un filozofijas dēļ tā var tikt saukta vārdā “neskola” (unschooling), šādu terminu radīja amerikāņu izglītības darbinieks John Holt 1977. gadā savā žurnālā Growing Without Schooling.

Savu bērnu skolotāji ģimenē ir sastopami plašā spektrā no politiski kreisajiem līdz labējiem, no dziļi reliģiozajiem līdz pat agnostiķiem vai ateistiem. Statistiski raksturīgs amerikāņu vecāks, kurš nodarbojas ar bērnu skološanu mājās ir baltādainais, ar koledžas izglītību, precējies, vidēji turīgs, un mājās izglīto savus bērnus galvenokārt aiz reliģiskiem vai morāliem apsvērumiem, viņam ir trīs vai vairāk bērnu, un parasti māte paliek mājās pie bērniem. [7]

2. Vēsture

2.1. Audzināšana un izglītība senajās ebreju kopienās

Sākotnēji daudzas tautas, arī latvieši 18.gs. 30. gados brāļu draudžu kustības laikā, izglītību sāka saistīt ar ideāliem un priekšstatiem, kurus atrada Bībelē. Bībelē aprakstītajos norādījumos par bērnu audzināšanu un izglītošanu visvairāk tiek minētas norādes vecākiem, īpaši tēviem, par viņu atbildību savu bērnu audzināšanā un izglītošanā ģimenē.

“Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie savu namu durvju stabiem un pie saviem vārtiem.” 5. Mozus grāmata 65:6-9 [1, 196] Šie vārdi par bērnu reliģisko un morālo audzināšanu ebrejiem ir datēti apmēram ap 2500 gadu p.m.ē.

Bērnu audzināšana un izglītošana ģimenē bija arī pirmo kristiešu audzināšanas paradums 1. gadsimtā. “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.” Vēstule Efeziešiem 6:4 [1, 1137]

2.2. J. A. Komenskis par izglītību ģimenē

Savā darbā “Lielā didaktika” J.A.Komenskis apraksta mātes skolas nozīmīgumu ar šādiem vārdiem: “Daži bērni jau divu gadu vecumā lieliski runā un visu ātri uztver, bet citi to pašu spēj ar grūtībām tikai piecu gadu vecumā. Tādēļ pirmā izglītošana agrā bērnībā ir jāveic pēc vecāk ieskatiem.” [9, 190] Komenskis vienkāršos vārdos izskaidro, ka ģimenes skolā vecāku vadībā bērniem tiek ielikti visu zināšanu aizsākumi un pamati, un vingrināti ārējie maņu orgāni. Tas nepieciešams, lai bērnu sagatavotu dzimtās valodas skolai un tālākām izglītības pakāpēm.

2.3. Mājmācība Latvijā 18. - 19.gs.

18.gs. sākuma daļa Latvijā iezīmējās ar Brāļu draudžu kustību Vidzemē, kas atnesa sev līdzi latviešiem alkas pēc lasīt un rakstīt prasmes.

“Brāļu draudzes visur, kur vien tās nodibinājās, stipri sakustināja ļaužu prātus un ļoti veicināja lasīšanas izplatīšanos. Šī kustība deva labu piemēru un paskubinājumu lutera baznīcas vairāk rūpēties par savu draudzes locekļu izglītību. 1804.g. konsistorija un landtāgs atzina, ka latviešu daļā “māju mācība tiekot uzlūkota par labāku, nekā skolu apmeklēšana, un tiekot patiesi ar apbrīnojamām sekmēm piekopta.”... Bet patiesībā kungi negribēja skolas celt un uzturēt.” [13, 244] Kā var saprast no M. Štāla rakstītā šajā laikā bērni lasīt un rakstīt galvenokārt mācās mājmācībā no vecākiem, vai kāda kas prot to darīt, tomēr paralēli norisinās cīņa par to, lai pagastos ierīkotu skolas, kuru varētu apmeklēt arī latviešu bērni.

2.4. Obligātās izglītības rašanās

Agrīnā obligātā izglītība Amerikā iesākās 17.gs. beigās un 18.gs. sākumā vācu kolonijās Gotha, Calemberg un īpaši Prussia (Kanādā). ASV pirmais štats, kurš pieņēma obligātās izglītības likumu bija Massačūseta štats 1789. gadā, bet pagāja laiks līdz 1852. gadam, kad štatā izveidojās patiesi vispārēja, visa štata, mūsdienīga obligātā skološanas sistēma. Šajā laikā vecāki visā ASV parasti lietoja grāmatas - Fireside Education (Mājas pavarda izglītība), Griswold, 1828, Warren Burton Helps to Education in the Homes of Our Country (Palīgs izglītībai mūsu zemes mājās), 1863, un populārās McGuffey Readers (Lasītāji), kuras bija veltītas bērnu apmācībai, dažreiz viņus atbalstīja vietējie vai ceļojošie skolotāji, kā līdzekļi un iespējas to atļāva. Raymond S. Moore apgalvojis, ka Savienotās Valstis, atrodoties zem šīs neformālās apmācību sistēmas, ir bijušas tautas lasīt un rakstītprasmes pašā zenītā.

Pēc Massačūsetas sistēmas ieviešanas, arī citi štati un pašvaldības sāka padarīt skolu apmeklēšanu obligātu. 1912. gadā A.A. Berle no Tafts Universitātes savā grāmatā The School in Your Home (Skola tavās mājās) atzīmēja, ka iepriekšējos 20 gados masu izglītība ir bijusi neveiksme un ka simtiem vecāku viņam jautā kā viņi varētu mācīt savus bērnus mājās ģimenē. [7]

2.5. Mūsdienu mājskolu kustības sākums: Ray un Dorothy Moore, John Holt

1960-to gabu beigās un 1970-to gadu sākumā izglītības profesionāļi Ray un Dorothy Moore sāka pētījumu par Agrās Bērnības izglītības (Early Childhood Education) strauji augošās kustības akadēmisko pamatotību. Šis pētījums ietvēra arī citu pētnieku neatkarīgas studijas un pārskatu par vairāk kā 8000 studijām par Agrās Bērnības izglītību un bērnu fizisko un mentālo attīstību.

Viņi secināja, ka formālai skološanai pirms 8-12 gadu vecuma ne tikai pietrūkst gaidītā efektivitāte, bet tā ir pat īstenībā kaitīga bērniem, īpaši zēniem (saistībā ar viņu kavēšanos briedumā). Moori sāka publicēt savus atklājumus, ka formālā skološana ir kaitīga maziem bērniem akadēmiski, sociāli, mentāli un pat fizioloģiski. Viņi nodemonstrēja faktus, ka bērnības problēmas, tādās kā nepilngadīgo noziedzība, morāla tuvredzība, pieaugoša skolēnu uzņemšana speciālās izglītības klasēs un uzvedības problēmas ir rezultāts pārāk agrai skolēnu uzņemšanai skolā. Moori atsaucoties uz pētījumiem, parādīja, ka bāreņi, kuriem tiek iedotas mātes aizvietotājas ir konstatējami daudz inteliģentāki, ar noteicošu ilgtermiņa efektu, pat ja viņu mātes bijušas garīgi atpalikušas pusaudzes, un neizglītotas cilts mātes Āfrikā rada bērnus, kuri ir sociāli un emocionāli daudz attīstītāki kā tipiski rietumu bērni, izpētīti pēc Rietumu pētījumu metodēm. (Better Late Than Early, Raymond S. Moore, Dorothy N. Moore, Seventh Printing, 1993)

Viņu galvenais apgalvojums bija, ka ciešās attiecības un emocionālā attīstība, kura veidojas mājās ar vecākiem šo gadu laikā (pirms 8-12 gadu vecuma) rada būtiskus ilgtermiņa rezultātus, kuri tiek iznīcināti bērnus uzņemot skolās, un kurus nekas nevar aizvietot, ne arī vēlāk izlabot kādā oficiāli organizētā vidē. (Better Late Than Early, Raymond S. Moore, Dorothy N. Moore, Seventh Printing, 1993) Atzīstot nepieciešamību pēc agrās bērnības ārpus-mājas aprūpes dažiem bērniem, - bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem pilnīgā nabadzībā, kā arī bērniem no ārkārtēji nelabvēlīgām ģimenēm, tomēr viņi apgalvoja, ka vairākumam bērnu ir daudz labāk tos izvietot mājās, pat labāk ar viduvējiem vecākiem, nekā ar visapdāvinātākajiem un motivētākajiem skolotājiem skolas vidē (pieņemot, ka bērnam ir apdāvināts un motivēts skolotājs). Viņi aprakstīja šo atšķirību sekojoši: “Tas ir līdzīgi kā, ja tu vari palīdzēt kādam bērnam pieņemot viņu no aukstas ielas izmitināt siltā teltī, tad siltas teltis vajadzētu nodrošināt visiem bērniem – kad acīmredzami vairākumam bērnu jau ir pat vēl drošāki un labāki mājokļi.”

Līdzīgi kā John Holt, arī Moori pieņēma un popularizēja mājskološanu pēc sava pirmā darba publicēšanas Better Late Than Early, 1975 (Labāk vēlāk nekā agrāk), un turpināja kļūt nozīmīgi mājskološanas aizstāvji un konsultanti publicējot tādas savas grāmatas kā Home Grown Kids, 1981, (Mājās auguši bērni) Home School Burnout (Vilšanās mājas skolā) un citas. [7]

3. Mājskološanas situācija dažādās valstīs

Austrālija. Austrālijā tautas skaitīšana nepierakstīja mājskolojošas ģimenes, bet Philip Strange no Home Education Association, Inc. (Mājas izglītības asociācija) aptuveni novērtē tās skaitā apmēram 15 000. 1995. gadā Roland Meighan mo Nottingham School of Education novērtē, ka Austrālijā ir kādas 20 000 mājskolojošas ģimenes.

Kanāda. Roland Meighan 1995. gadā novērtēja, ka kopējais mājskolnieku skaits oficiāli ir 10 000, bet neoficiāli tas varētu būt 20 000.

Jaunzēlande. Philip Strange no Australian Home Education Association Inc. citē Jaunzēlandes Izglītības ministriju – “5274 reģistrēti mājās izglītoti skolēni 3001 ģimenēs”.

Ķīnas Tautas republika. Nav precīza statistika par mājskolām Ķīnā. Tomēr pieaugošais ziņojumu skaits par mājskološanu masu mēdijos liek domāt, ka to skaits pieaug. Obligātās izglītības likums nosaka, ka sabiedrībai, skolai un ģimenei ir jānodrošina tiesības uz obligāto izglītību skolas vecuma bērniem un pusaudžiem, un obligātā izglītība tiek definēta kā skolas apmeklēšana, tādēļ mājskološana ir nelegāla. Tas ir lielu pretrunu un ķildu avots. [7]

Īrijas republika. No 2004 līdz 2006. gadam 225 bērni tikuši oficiāli reģistrēti Īrijas Valsts Izglītības Labklājības departamentā, kurš novērtē, ka iespējam varētu būt vēl vairāk kā 1500 – 2000 nereģistrētu bērnu. Īrijas konstitūcija garantē tiesības uz izglītību ģimenē.

Apvienotā Karaliste. Pēc Roland Meighan novērtējuma 1995. gadā bija gandrīz 10 000 bērnu mājas izglītībā un 1996. gadā London Evening Standard paziņoja, ka 15 000 ģimenes mājizglīto savus bērnus Lielbritānijā, kas bijis 50% pieaugums no iepriekšējā gada.

Kāds mājas izglītības aizstāvis novērtējis, ka apmēram 50 000 bērnu tiek izglītoti mājās 2005. gadā. [7]

Amerikas Savienotās Valstis. Saskaņā ar Savienoto Valstu Izglītības Departamenta atskaiti NCES 2003-42, “Mājskološana Savienotajās Valstīs: 2003”, ir novērots mājskoloto skolēnu skaita pieaugums ASV no 850 000 skolēniem 1999. gadā (1,7% no kopējā skolēnu skaita) līdz 1,1 miljonam skolēnu 2003. gadā. (2,2% no kopējā skolēnu skaita).

Sākot no 2001. gada saskaņā ar Kanādiešu Fraser Institūtu, musulmaņu amerikāņi ir bijuši visātrāk augošā apakšgrupa Amerikas mājskolu kustībā, un tiek paredzēts, ka viņu skaits katru gadu dubultosies turpmākos astoņus gadus. [7]

Latvija. Latvijas Izglītības likuma 8. pants paredz kā vienu no izglītības apguves formām – izglītību ģimenē. [8]

Latvijā ar likumu atļauts no 1. līdz 4. klasei mājās mācīt veselus bērnus. Šie bērni ir iekļauti skolas sarakstā un gada beigās skolā kārto pārbaudījumus un skola lemj, vai bērnu pārcelt nākamajā klasē. Mājās pašlaik mācās 13 veselie bērni, no tiem trīs - Cēsu rajonā, pa divi - Saldus un Ludzas rajonā un vēl pa vienam citos rajonos.

Ja ārsts tā noteicis, tiesības mācīties mājās ir slimiem bērniem no 1. līdz 12. klasei. Ik pēc pusgada ārsts vērtē, vai pagarināma atļauja mācīties mājās. Šādi valstī izglītojas 1534 bērni, no tiem 475 vecumā no 1. līdz 4. klasei, 901 - no 5. līdz 9. klasei un 158 bērni - no 10. līdz 12. klasei. [2]

4. Motivācija mājskološanai

Saskaņā ar Census 2003. gada pētījumu ASV, 33% no mājās skolojošām ģimenēm minēja savu reliģiju kā viņu izvēles galveno faktoru. Šis pats pētījums atklāja, ka 30% ģimenēs uzskata, ka skola ir slikta mācību vide, 14% iebilda pret to ko skola māca, 11% uzskata, ka viņu bērni nesaņem pietiekošu izaicinājumu skolā un 9% minēja zemo morāles stāvokli skolā kā faktoru savai izvēlei. [7]

Valsts izglītības statistikas centra (ASV) (National Center for Education Statistics (NCES)) 1999. gada pētījums par iemesliem mājskološanai atklāja sekojošu ainu:

Iemesls mājskološanai	Mājskološanā apmācīto skaits	Procentos
Vecāki var sniegt labāku izglītību mājās	415 000	48,9
Reliģiski iemesli	327 000	38,4
Slikta mācību vide skolā	218 000	25,6
Ģimenes iemesli	143 000	16,8
Lai attīstītu raksturu un morāli (tikumību)	128 000	15,1
Iebilst pret dažām lietām, ko skola māca	103 000	12,1
Skola neizaicina bērnu	98 000	11,6
Dažādas problēmas ar pieejamajām skolām	76 000	9,0
Bērnam ir īpašas vajadzības	69 000	8,2
Transports / ērtības	23 000	2,7
Uzskata, ka bērns vēl nav pietiekoši nobriedis, lai ietu skolā	15 000	1,8
Vēlas sūtīt bērnu privātskolā, bet nevar to atļauties	15 000	1,7
Vecāku karjera	12 000	1,5
Nevar iekļūt tajā skolā, kurā gribētu	12 000	1,5
Citi iemesli	189 000	22,2

Saskaņā ar DOE pētījumu ASV “Homeschooling in the United States: 2003” (Mājskološana Savienotajās Valstīs: 2003) 85% mājās skolojošie vecāki kā svarīgu iemeslu kāpēc viņi mājās skolo savus bērnus, atzīmēja “citu veidu skološanas sociālā vide” (tajā skaitā drošība, narkotikas, huligānisms, kaušanās, lamāšanās un negatīvo vienaudžu spiediens). 72% minēja kā svarīgu iemeslu “lai nodrošinātu izglītību reliģiskās un morāles vērtībās”, un 68% minēja “neapmierinātību ar akadēmisko apmācību citās skolās”. 9% minēja “Citi iemesli” (tajā skaitā “bērna izvēle”, “dod iespēju vecākiem vairāk kontrolēt mācību procesu” un “elastīgumu”).

Citi iemesli ietver sevī lielāku elastīgumu apmācībā bērniem ar mācīšanās traucējumiem vai slimībām, vai arī misionāru bērniem, militārā dienesta ģimenēm, vai citu iemeslu dēļ ceļojošiem vecākiem. Mājskološana dažreiz tiek izvēlēta kā iespēja, kad bērnam ir nozīmīgs karjeras hobijs – tāds kā aktiera lomas, cirkus priekšnesumi, dejošana vai vijoles spēle, vai arī ģimenes, kurās vēlas atturēties no obligātās potēšanas.

5. Mājskološanas metodika

Angļu valodā ir pieejama plaša metožu un materiālu dažādība mājskološanai. Latviešu valodā, diemžēl, mājskološanai nav pieejamas speciālas mājskološanas metodes un materiāli, bet tās ir viegli adaptējamas no skolās latviski pieejamā materiāla un paņēmieniem, bet radošākām personībām iespējams tās izstrādāt pašām vai tulkot. Ģimenes var pielietot kādu konkrētu izglītības filozofiju, piemēram:

· Šarlotes Mason pieeja (Charlotte Mason)

· Montessori metode

· Klasiskā izglītība (ieskaitot klasiskos Trivium un Kvadrivium)

· Daudzkārtējās inteliģences teorija

· Neskola (“unschooling”, tas nozīmē, ka bērns tiek izglītots ne ar skolas standarta metodēm, bet izglītojot caur bērna dzīves pieredzi, brīvi sekojot bērna intereses virzībai atbilstoši viņa attīstībai un vecumposmam)

· Valdorfpedagoģija

· u.c. [7]

5.1. Šarlotes Mason pieeja

Šarlote Mason (Charlotte Mason) bija britu skolotāja, kura veltīja savu dzīvi, lai uzlabotu bērnu izglītības kvalitāti. Viņas metodes ir vienas no galvenajām, kuras parasti lieto mājmācībā. Īpaši viegla un elastīga šī pieeja ir darbā ar maziem bērniem. Emblsaidā (Ambleside), Anglijā 1891. gadā viņa noorganizēja apmācības iestādi guvernantēm un citiem cilvēkiem, kuri strādāja ar bērniem. Savas dzīves laikā viņa sarakstījusi vairākas grāmatas, kurās apraksta savu skatījumu par izglītību: Home Education (Mājas izglītība), Parents and Children (Vecāki un bērni), School Education (Skolas izglītība), Ourselves (Mēs paši), Formation of Character (Rakstura veidošanās) un A Philosophy of Education (Izglītības filozofija). Š. Mason izglītības filozofiju raksturo sekojoši viņas izvirzīti principi – “Izglītība ir gaisotne”, “Izglītība ir disciplīna”, “Izglītība ir dzīve”, un “Izglītība ir attiecību zinātne” u.c.. Savukārt bērniem viņa izvirzīja šādu devīzi: “Es esmu, es varu, man vajag, es darīšu”. Š. Mason uzskatīja, ka bērni ir jāmāca izmantojot plašu mācību plānu, izmantojot dažādas īstas, “dzīvās” grāmatas. Nedaudz par viņas metodēm.

Dzīvās grāmatas. Dzīvās grāmatas ir īstas grāmatas, kuras uztur bērna interesi. Š. Mason rekomendēja bērnus mācīt no šādām īstām grāmatām, nevis no sausām, nogurdinošām mācību grāmatām. Šādas grāmatas parasti ir sarakstījuši cilvēki, kuri paši ir bijuši ļoti ieinteresēti tās saturā, un parasti tās ir uzrakstītas saistoši stāstošā vai atstāstošā stilā. Šādas dzīvās grāmatas viņa ierosina izmantot pēc iespējas daudzos mācību priekšmetos.

Atstāstījums. No bērna sagaida, lai viņš atstāstītu to, ko viņš ir izlasījis. Tas var notikt mutiski vai arī rakstiskā veidā, un atstāstīšanai ir jānotiek uzreiz pēc vienas materiāla izlasīšanas reizes. Šī metode prasa no bērna pārdomāt un sintezēt savos vārdos to, ko viņš ir lasījis, sakārtot to savā prātā un nolemt kādā veidā to vislabāk pasniegt ar saviem vārdiem, tādā veidā atklājot savu viedokli un personību.

Paradumu mācīšana. Bērniem ir jāiemācās sevi vadīt. Š. Mason rosināja bērniem mācīt uzmanības koncentrēšanas paradumus, perfektu izpildīšanu, paklausību, patiesīgumu, nosvērtu raksturu, akurātību, laipnību, kārtību, cieņu, atcerēšanos, precizitāti, lēnprātību, tīrīgumu un citas lietas.

Īsas stundas. Š. Mason aizstāvēja īsas stundas jaunākiem bērniem, kuras kļuva arvien garākas bērnam nobriestot. Sākumskolas vecuma bērniem stundai nevajadzētu būt garākai par 15 – 20 minūtēm vienai tēmai, pirms pārejas pie cita priekšmeta vai tēmas. Šādā veidā tiek veicināts bērna pilnas uzmanības paradums un viņš saņem plašu izglītību, kura ir piesātināta ar dažādiem priekšmetiem un tēmām.

Diktāti. Š. Mason lietoja sagatavotus diktātus, lai mācītu burtošanu un stiprinātu gramatikas un sacerēšanas prasmes. Bērnam tiek dots teikums vai teksta fragments, kuru viņš pēta līdz kamēr viņš ir drošs, ka viņš zina visu vārdu pareizrakstību, lielo burtu lietojumus un pieturzīmju lietojumus. Tad skolotājs viņam diktē šo pašu teksta fragmentu frāzi pa frāzei, rūpīgi sekojot skolēna rakstītajam un tūlīt izlabojot viņa kļūdas. Šādā veidā pareizrakstība tiek mācīta kopsakarībā ar lieliskām idejām un bagātīgu valodu.

Pārrakstīšana. Teksta pārrakstīšanai tiek dota frāze, teikums vai rindkopa, lai pilnveidotu savu rokrakstu. Teksts tiek izvēlēts kopsakarībā ar tēmām, kuras tajā dienā tiek apskatītas.

Mākslas novērtēšana. Mākslas pasaule ir pilna ar dzīvām idejām. Gleznu pētījumos bērnu iepazīstina ar lielisku gleznotāju darbiem un ļauj viņam tos netraucēti aplūkot, un tad lūdz bērnam atstāstīt ko viņš ir novērojis šajos darbos. Mūzikas novērtēšana notiek līdzīgi, klausoties izcilu komponistu darbus.

Dabas pastaigas un studijas. Neskatoties uz Anglijas lietaino laiku vismaz viena pēcpusdiena nedēļā tiek veltīta pastaigām dabā un tās netraucētā novērošanā. Dabas studijās skolēni paņem līdzi blociņu un zīmuli un uzzīmē vai ieskicē dažādus dabas aspektus, kurus viņi novēro. Šādas regulāras pastaigas dabā ieliek labus pamatus izpratnei dabaszinātņu stundās.

Matemātika. Š. Mason uzsver bērna matemātikas priekšstatu izpratnes svarīgumu pirms viņš ir spējīgs veikt darbus ar papīru un rakstāmo. Bērnus jāveicina lietot dažādus rokām aptaustāmus uzskates līdzekļus un pārdomāt dažādas vārdos izteiktas problēmas – kāpēc un kādā veidā, lai viņi saprastu kā matemātika tiek pielietota dažādās dzīves situācijās.

Poēzija. Dzeja bija Š. Mason skolas neatņemama sastāvdaļa. Dzeja netika analizēta, kritizēta vai netika teikts priekšā, kas ar to jāsaprot. Tā tika lasīta kopā, bērns tika iepazīstināts ar cilvēku pagātnes idejām, un viņš veidoja savas personīgās attiecības ar dzejnieka domām pats.

Gramatika. Par cik gramatika ir vārdu studijas nevis lietu studijas, bērniem tās ir grūti aptvert, tāpēc Š. Mason ieteica gramatikas mācīšanos atlikt līdz 10 gadu vecumam. Toties pastāvīga atstāstījumu, diktātu un pārrakstīšanas darbu rakstīšana ieliek ļoti labus pamatus formālajai gramatikai.

Bībele. Bībeles mācīšanā Š. Mason pieeja bija vienkārša – lasīt to katru dienu. Viņa uzskatīja, ka bērni ir spējīgi saprast uzrakstītos tekstus tieši no Bībeles. Viņa katru gadu uzdeva iemācīties no galvas un deklamēt vairākas lielas teksta daļas no Bībeles.

Vēsture. Gadsimtu grāmata. Viņa uzskatīja, ka vēsturi vispiemērotāk bērniem ir mācīties no dzīvajām grāmatām, biogrāfijām, autobiogrāfijām un atstāstījumiem. Š. Mason skolēniem bija ieviesta Gadsimtu grāmata, kura bija līdzīga kā personīgās piezīmju grāmatiņas laika organizators. Šajā grāmatā skolēni atzīmēja cilvēku vārdus un notikumus, kad viņi mācījās par tiem.

Ģeogrāfija. Arī ģeogrāfiju vislabāk ir mācīties no dzīvajām grāmatām saistībā ar cilvēkiem, par kuriem iet runa grāmatā. To var papildināt ar īsiem karšu vingrinājumiem.

Svešvaloda. Saskaņā ar Š. Mason izglītības filozofiju, valodu vislabāk ir mācīties dzīvā vidē, kurā šī valoda tiek lietota. Par cik Š. Mason dzīvoja Anglijā, tad viņas skolēni mācījās kaimiņu zemes - franču valodu.

Personīgās dienasgrāmatas rakstīšana. Ir liela vērtība personīgās dienasgrāmatas rakstīšanā. Š. Mason rosināja bērnus pierakstīt dienas aktivitātes, domas, jūtas, labākos izteicienus un dzejas, kuras rosināja pārdomas, refleksijas un aprakstošu rakstīšanu.

Sakautu un gaidu nometnes. Š. Mason ļoti labi uztvēra skautu un gaidu nometņu izglītojošo nozīmi bērniem. Viņa organizēja šīs nometnes visā valstī.

Rokdarbi brīvajā laikā. Š. Mason uzskatīja, ka visas dienas akadēmiskā izglītošanās ir jāpabeidzas līdz pusdienām, pēcpusdienas stundas atstājot brīvas rokdarbiem, hobijiem un personīgas intereses aktivitātēm. [3], [4], [12, 222-225]

6. Mājskološanas kritika

Opozīcija mājskološanai nāk no dažādiem avotiem, tai skaitā no skolotāju organizācijām un rajonu skolu pārvaldēm. Valsts Izglītības Asociācija (National Education Association) – skolotāju apvienība, kura ir lielākā strādājošo apvienība Savienotajās Valstīs, presē atklāti pretojas mājskološanai, lai gan pēdējos gados viņi nav vairs tik atklāti uzstājušies.

Oponentu satraukums iedalās galvenokārt šādās kategorijās: akadēmiskā kvalitāte un pilnīgums, valsts naudas samazināšanās valsts skolām, socializācijas trūkums ar vienaudžiem no dažādām etniskām un reliģiskām grupām, bailes no reliģiska un sociāla ekstrēmisma, bailes, ka no mājas skolu stundu saraksta tiek izņemti svarīgi priekšmeti, ka vecāki aizsargā savus bērnus vai liedz tiem iespējas, kas ir viņu tiesības, vai arī sagādā saviem bērniem netaisnīgas priekšrocības attiecībā pret tiem skolēniem, kuru vecākiem trūkst laika vai naudas, lai izglītotu mājās.

Daži izvirza argumentus, ka lai gan mājskolotie skolēni vispārēji standarta pārbaudījumus nokārto ļoti labi, šie skolēni ir īpaša grupa, kuru vecāki stipri rūpējas par viņu izglītību un viņu sekmes varētu būt labas arī parastajā skolā.

Iedzīvotāju socioloģiskā aptauja, ko veica Gelapa (Gallup) sabiedriskās domas institūts ASV ir norādījis uz būtisku attieksmes maiņu sabiedrībā pēdējos 20 gados, no 73% oponentu izglītībai ģimenē 1985. gadā, uz 54% oponentu mājskološanai 2001. gadā. Šie rezultāti norāda uz to, ka daudz vairāk cilvēku sabiedrībā ir sākuši saprast mājskološanas nozīmi izglītības sistēmā un to akceptējuši kā sekmīgu alternatīvas izglītības formu. [7]

7. Pētījumu rezultāti

7.1. Akadēmiskie pētījumu rezultāti

Pētījums Home School Achievement (Mājas skolas sasniegumi), kuru veica Valsts Mājas Izglītības Izpētes Institūts ASV (National Home Education Research Institute (NHERI)) atklāj mājskoloto bērnu akadēmisko zināšanu veselumu. Vidējais mājskolotais skolēns pārspēj savu vienaudzi no valsts skolām par 30 līdz 37 procentiem visos priekšmetos. Šis pētījums arī atklāj, ka valsts skolās novērotās nesaskaņas starp minoritātēm un dzimumiem praktiski neeksistē starp mājās izglītotajiem bērniem.

7.2. Sociālie pētījumu rezultāti

Valsts Mājas Izglītības Izpētes Institūts (National Home Education Research Institute (NHERI)) 2003. gadā veica pētījumu par 7300 ASV pieaugušajiem, kuri mācījušies mājās. Pētījuma atklājumi bija sekojoši:

· Mājskolu beigušie ir aktīvi un iesaistīti sabiedriskajā dzīvē. 71% piedalās ilgstošā aktīvā sabiedriskajā darbā, piemēram, kā treneri sporta komandā, brīvprātīgie skolā, darbā draudzē vai sabiedriskās apvienībās, salīdzinot ar 37% līdzīga vecuma pieaugušajiem, kuri saņēmuši tradicionālu izglītību valsts skolā.

· Mājskolu beidzēji ir vairāk iesaistīti sabiedriskos notikumos un ir aktīvāki balsotāji vēlēšanās nekā viņu vienaudži. 76% pētījuma dalībnieki vecumā no 18-24 gadiem, balsojuši pēdējo 5 gadu laikā, salīdzinot ar 29% atbilstoša vecuma ASV pilsoņiem. Cipari ir vēl lielāki vecākām vecuma grupām, ar 95% līmeni balsotājiem kuri beiguši mājskolas, salīdzinot ar 53% atbilstoša vecuma ASV pilsoņiem.

· 58,9% no mājmācībā izglītotajiem ir “ļoti apmierināti” ar dzīvi salīdzinot ar 27,6% atbilstoša vecuma ASV pilsoņiem un 73,2% uzskata, ka dzīve ir “aizraujoša”, salīdzinot ar 47,3% atbilstoša vecuma ASV pilsoņiem. [7]

SECINĀJUMI

Mājskološanas pedagoģiskā ideja Latvijā ir labi aizmirsts un šodien maz praktizēts paņēmiens bērnu izglītošanā, lai gan tā varētu sniegt labu atbalstu bērnu izglītošanai ģimenēs, kurās kāds no vecākiem nestrādā vai arī vecākiem ir vēlēšanās mājskolot savus bērnus. Arī Latvijas likumdošana nav visai elastīga un pretimnākoša izglītošanai ģimenēs, tas norāda uz to, ka mūsu valsts nav īpaši ieinteresēta mājskološanā, lai gan Izglītības likums paredz tādu iespēju. No apskatītajiem avotiem ir redzams, ka mājskološanas kustība visā pasaulē ir pieaugoša un pozitīva tendence, kura sniedz lielu ieguldījumu gan veselīgā bērnu audzināšanā, gan ģimenes saliedēšanā, gan morālo un garīgo vērtību audzināšanā, kā arī sociāli nobriedušu un atbildīgu, radošu, aktīvu pilsoņu veidošanā. Ļoti nozīmīga var būt mājskološana bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem ir Uzmanības Deficīta un Hiperaktivitātes sindroms, kā arī Indigo bērniem. Jādomā, ka arī Latvijā būs drosmīgas ģimenes, kuras skološanu ģimenē izvēlēsies kā alternatīvu izglītības paņēmienu savu bērnu audzināšanā un izglītošanā.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI

1. Bībele 1965. gada revidētais teksts. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 1998. 1203 lpp.

2. Briede Zenta. Vecāku atšķirīgā izvēle – mācīt savus bērnus mājās, „Latvijas Avīzes” ielikums Ziņnesis, 2005. Nr. 408

3. Charlotte Mason. Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Charlotte_Mason

4. Gardner Penny. Introduction to the Charlotte Mason Approach. Pieejams: http://www.pennygardner.com/intro.html

5. Home Education UK. Pieejams: www.home-education.org.uk

6. Homeschool World. Pieejams: www.home-school.com

7. HomeSchooling. Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/Homeschooling

8. Izglītības likums. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759

9. Komenskis J.A. Lielā didaktika. Rīga: Zvaigzne, 1992. 132 lpp.

10. Morgan Melisa L., Allee Judith Waite. HomeSchooling on a Shoestring. Colorado Springs: Waterbrook Press, 1999. 376 p.

11. National Home Education Research Institute. Pieejams: www.nheri.org

12. Sampson Robin, The Heart of Wisdom Teaching Approach, Heart of Wisdom Publishing, 2005.

13. Štāls M. Audzināšana un mācīšana agrā bērnībā. Rīga: Valtera un Rapas akc.sab., 1927. 353 lpp.

Verners Šteinbergs

trešdiena, 2020. gada 22. jūlijs

Mājskološanas un ģimenes skolas ideja pedagoģijā

IEVADS