sestdiena, 2021. gada 7. augusts

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 11.nod. KARŠ PRET TUMSĪBAS VARĀM

Apdraudētais kristietis -

11. nodaļa 

Karš pret tumsības varām 


XI. nodaļa.

KARŠ PRET TUMSĪBAS SPĒKIEM.

(War upon the Powers of Darkness)

 

219

Ceļš brīvībā noved ticīgo pie nepieciešamās atziņas – tumsības spēkiem pieteikt nepielūdzamu karu, jo visi viņa piedzīvojumi tam rādījuši visneticamākā veida sātaniskā ļaunuma dziļumus. Tātad viņš redz, ka tam jācīnās pret paša apsēstību tā pat, kā pret visiem citiem velna darbiem, lai pirmā kārtā viņa līdzcilvēki netiktu pievilti. Viņš arī redz, ka katru dienu uz viņu gaida cīņa pret sātana triecieniem un uzbrukumiem, cīņa pret lietām, kas tam gāžas virsū, pat ja viņš uz to ienaidniekam nav devis iemeslu. Kamēr ticīgais no apslēptām važām izlaužas, viņš iedzimst karā, viņam jācīnās, lai savu brīvību paturētu, tieši tāpat kā bērnam piedzimstot dabīgajā pasaulē jāelpo, lai uzturētu dzīvību, tā arī ir piedzimšana cīņas laukā, ko pavada sāpes un ciešanas sātanisko melu un pievilšanu atklājumos. 

Šī uzbrukuma ienaidniekam periodā kristietis mācās pazīt dēmonisko cīņas spēku sistemātisko darbību. Caur pievilšanas un apsēstības simptomu pazīšanu savā paša dzīvē viņš kļūst spējīgs to pie citiem redzēt un pareizi novērtēt viņu nebrīvību. Redzot viņu bēdas, tās to vada lūgšanās par viņiem un noved pie tādas rīcības, lai tiem palīdzētu.

 

Uzbrūkošā un aizsargājošā cīņa (Agressive and defensive warfare)

Katrā karā mēs sastopam divus operāciju veidus - (1) pasākumu veikšanu uzbrukumam un (2) pasākumu veikšanu aizstāvēšanai, tas tāpat ir pārdabiskā, kā dabīgā novadā, vajag ne tikai aizstāvēties pret ienaidnieku, bet arī viņam uzbrukt.

Kamēr ticīgais atbrīvojas no agrākām apsēstības saitēm, viņš mācās pazīt savas vājās vietas un vingrinās pazīt - atklāt ienaidnieka speciālos, rafinētos un metodiskos paņēmienus viņu tādās vietās satvert, kur tās vāji apsargātas. Ar tādiem piedzīvojumiem padziļinās viņa pārliecība par nerimstošu cīņu. Tagad viņš zina, ka viņam ikdienas jāstājas pretī

 

220

ienaidniekam, lai no jauna netiktu pārsteigts viltībā. Pateicoties savu rūgto mācību piedzīvojumu dēļ, viņš zina, ka no šī laika tam arvien jābūt nomodā, lai nekristu kaut kādiem jauniem uzbrukumiem par upuri vai nu tie būtu tieši, jeb caur “apstākļiem” no saviem līdzcilvēkiem radīti netieši uzbrukumi un pie tam tieši tādi ir tie stiprākie.

Atbrīvošanas no pievilšanas periodā ticīgajam tiek acis atvērtas par sātaniskā kara spēka pārdabiskajām mahinācijām, tā kā Dievu var pie Viņa darbiem pazīt, tāpat var arī tumsības spēku iespaidu pie viņu darbiem pazīt. Kā dievišķie tāpat arī sātaniskie spēki paliek miesīgai acij apslēpti, bet viņu darbības iznākumi tādu skatieniem atklāti, kam dota izšķirt spēja. Arī tāds, kas pats no apsēstības ticis atbrīvots, var pazīt, ka lietas, kuras apzīmēja par ''neizdibināmo Dieva prātu” nebija nekas cits, kā “šīs pasaules kunga” ļaunie darbi. Tāds saprot un zina, ka kristīgās baznīcas apātija un nāves miegs pirmkārt attiecināmi uz sātanu, un ka daudz kas, ko pieraksta “grēkam” un “vecajam cilvēkam”, “vecai dabai”, top vienīgi izraisīti caur ļauno garu darbībām. Tātad no šī brīža ticīgajam jāvēršas arī pret nepareizām viltus mācībām, kuru nolūks ir panākt, ka velna viltus darbi tiek mierīgi uzņemti par “Dieva prātu”. Savu pašu piedzīvojumu dēļ tagad ticīgais redz sevi piespiestu savus agrākos uzskatus kā nepierādītas teorijas par Dievu un sātanu atmest, un to vietā viņš saņem divas dārgas bagātības, proti, šķīstītu “teoloģiju” un patiesu “demonoloģiju”.

 

Daži no rezultātiem pēc atbrīvošanās no pievilšanas

Atbrīvotais ticīgais kļūst arī sevišķi praktisks. Viņam atklājas, ka Dievs un arī velns ir praktiski, un arī, ka cilvēkam ir jābūt tādam, lai varētu vērsties ar vienu pret otru. Viņš nāk pie atziņas, ka lūgšana ir galvenais ierocis, ko Dievs lieto, lai velna darbus izārdītu, un tāpēc tam no šī laika ir jādzīvo lūgšanas dzīvi, lai ar panākumiem varētu kaitēt ienaidniekam.

Savā apskaidrošanās no pievilšanas laikā ticīgais arī ir atklājis kādus līdzekļus tumsības spēki bija lietojuši pret viņa trīsdaļīgo būtni

 

221

-ni, un ka viņam tagad savus atsvabinātos un atjaunotos būtnes spēkus jāvērš pret viņiem, lai pastāvētu un paliktu brīvībā. Caur saviem piedzīvojumiem viņš arvien vairāk mācījies pazīt savu paša garu un apzinājies nepieciešamībā to uzturēt stipru, tīru un uzbrukt priecīgu. Viņam tāpat kļūst arī skaidrs, ka cīņā bez žēlastības, ko ļaunie gari pret viņu ved nepastāv pamiers, ka viņš nekādā laikā, nekādā vietā nevar būt drošs no viņu viltībām un ka viņš tāpēc, kur viņš arī nebūtu, ko viņš arī nedarītu, kādā stāvoklī viņš arī neatrastos, viņš jābūt apbruņotam, gatavam tiem pretī stāties. Ja ticīgais iet caur smagām ciešanām un sāpēm, tad viņš zina, ka tā ir “tumsības varu stunda”, un caur mokām, kuras tā sagādā, viņš mācās pazīt, ka tā ir tikpat nežēlīga kā ļauna, vienmēr ļauna, neko citu nedomājot kā uz ļaunu un ar visiem saviem spēkiem cenšoties cilvēku ievilkt un iepīt ļaunumā, klusi, noteikti, nenogurstoši, pastāvīgi, sīksti, dzīti no viņu mežonīgā, neiznīcināmā ienaida pret cilvēka dzimumu, cilvēka ienaidnieki, pirmā kārtā Dieva bērnu ienaidnieki. Kas viņi bija, tādi viņi ir, un tādi viņi būs, ļauni un tikai ļauni. Tā tad ticīgais atzīst, ka viņam tiem jāpretojas, un ka cīņa par viņa gara uzvaras spēku, brīvību un tīrību ietver visu viņa būtni, stiprinātu caur Dieva visspēcību, Kura nostājās viņa pusē.

 

Ticīgais atklāj, ka viņš atrodas karā ar visu elli

Arvien jauni piedzīvojumi attiecībā uz ienaidnieka naidu un ļaunumu, ar ko tie apkaro ticīgo to noved pie skaidrības, ka tam nav jācīnās tikai pret vienas garīgas būtnes ļaunumu un viltībām, bet pret “varām un valdībām”, kuru rīcībā ir neizsīkstoši avoti, un JA VIŅŠ PRET TIEM UZVARAS SPĒKĀ PASTĀV, VIŅŠ NAV TIKAI VIENU ĻAUNO GARU UZVARĒJIS, BET VISU ELLI. Viņš atklāj, ka tumsības spēki neļaus nevienam Dieva bērnam palikt, kā uzvarētājam stāvam, pirms viņiem visiem kopā (Efez. 6:12) nav izdevies viņu novest pie krišanas. Tādēļ viņu uzbrukumi uz katru, kas nolēmis “uzvarēt” dzīvā savienībā ar uzvarošo KUNGU, kurš tumsības ordas pie krusta Golgātā “atklāti kaunā licis”.

Katrs ticīgais ir aicināts triumfēt pār elles varu, bet lai

 

222

šo mērķi sasniegtu, tam jāapvelk viss Dieva bruņojums, Viņa spēks, stiprums, patiesīgums un taisnīgums, Viņa ticība un miers, bez tam vēl jāsatver tā Vārda un lūgšanas zobens. Šis apbruņojums un tā atsevišķie gabali darīs to spējīgu pretoties visām viltīgām velna uzmākšanām. Ja viņš uzvar, tad to zina visas Debesis, ja viņš krīt, tad to zina visa elle. Ja viņš triumfē, tad sātana ordas nav tikai uzvarētas, bet arī cietušas un vājinātas. Ticīgais, kas tik lielā mākslā vingrinātu, sīkstu un izveicīgu ienaidnieka grib uzvarēt, nekad nedrīkst uzdrošināties savas bruņas un ieročus nolikt vai nodoties kādiem niekiem un bezrūpībai, jo ienaidnieks ir tāpat neatlaidīgi stūrgalvīgs, gribas pilns to pārsteigt un pieveikt, kā viņš pats vēlēšanās pilns palikt uzvarētāja lomā. Katrs, kas šo ienaidnieku, šo cīņu un tās mūžības aptverošās sekas ir pazinis, atrod savas dzīves jēgu - cīnīties pret šo zemes “postītāju” un izjūt prieku kā priekšgaršu nākamajam uzvaras triumfam kopā ar Kungu Jēzu Kristu pār visiem Viņa ienaidniekiem. (Ebr.10:13, 1.Kor. 15:25-26)

Raugoties uz tumsības varām un to pilnīgi samaitāto dabu, ir būtiski nepieciešami tās izstudēt. Priekš tumsības varām briesmīgākās mocības ir pazaudēt kādu atbalsta punktu un kļūt uzvārētām. Kritušā daba pie eņģeļiem tāpat kā pie cilvēkiem saceļas pret zaudējumu atzīšanu. Kunga Jēzus dienās dēmoni tika “pirms laika mocīti”, kad atmaskotiem tiem bija savas slēptuves jāatstāj un jāiziet. Tāpat arī šodien tie tiek caur katru patiesību mocīti, kas tos ceļ dienas gaismā. Patiesība par viņiem un no tās izrietošā cilvēku atbrīvošana no viņu varas tos traucē viņu “mierā”. Tas, kas notika Kunga Jēzus dienās, kad Viņš staigāja zemes virsū, notiks atkal no jauna, kad par Kunga Jēzus mācekļu vispārējo īpašumu būs kļuvusi tiem dotā vara pār ļauniem gariem. Pēc evaņģēlija ziņām sātans un viņa eņģeļi sacēlās pret Kungu Jēzu, kad Viņš staigāja zemes virsū. Viņš gāja apkārt, kā uzvarētājs un ļaunajiem gariem vajadzēja sevi atzīt par uzvarētiem.

 

Kristus autoritātes lietošana pār ienaidnieka varu

Ticīgais, kurš ejot “caur uguni” spējis iepazīt patieso sātana

 

223

dabu, mērķus un plānus, pienācīgi sevi apbruņojis pašaizsardzībai un citu atbrīvošanai, atklāj, ka Kungs Jēzus saviem bērniem devis, kā atpestīšanas daļu no Golgātas, pilnvaru pār sātana varu (Lūk.10:19), ja viņi to tikai grib satvert un sev iegūt. Tiem, kas ar Viņu savienoti, Viņš atļauj tā Vārdu lietot kā uzvaras ieroci, Viņa Vārdā velniem pavēlēt. Tās bija sekas pirmo kristieša laikā, kad viņi tika apģērbti ar “spēku no augšienes”. Kungs Jēzus teica savas nāves priekšvakarā: “Līdz šim jūs neko nelūdzāt Manā Vārdā”. Bet pēc Vasarsvētkiem viņi lietoja TO (Viņa) VĀRDU, un atklāja, ka Svētais Gars uz to apliecinājās un no Viņa spēka liecināja. “Kas man ir, to es tev dodu... Vārdā celies augšā...”, teica Pēteris. “Es tev pavēlu Jēzus Vārdā, izej...”, teica Pāvils uz ļauno garu (Ap.d. 16:18). “Manā Vārdā tie velnus izdzīs...”, teica Kristus par Saviem sekotājiem. “...gari jums paklausa...”, (Lūk. 10:20), būtu vajadzīgs teikt par katru, kas patiešām ir “viens gars” ar To Kungu (1.Kor. 6:17).

Kristus autoritāte tātad var tikt ticībā satverta no visiem Viņa bērniem, kas ar Viņu garā savienoti, pat tad, ja viņi nezināšanas dēļ vēl nav pilnīgi atbrīvoti no pievīlēju garu ietekmes.

 

Kristus autoritāte neatrodas pašā ticīgajā

Tas ir pamatoti tā, jo mums top skaidrs, ka Kristus uzvarētāja autoritāte no Golgātas pār visām sātaniskām ordām (pulkiem) nepamatojas cilvēkā, bet ka viņam šī autoritāte ir Svētā Gara spēkā jāsatver, un uz tādu ticības darbu Svētais Gars atbild. Bet ja kāds kristietis tādā veidā ticībā kādam ļaunam garam pavēl, tad pēdējais katru iedomājamu ieganstu, ko minētajā kristietī atradīs, mēģinās pret to izlietot, ka tas uzdrošinājies Uzvarētāja autoritāti pielietot.

Visu to var izskaidrot ar iepriekš iztirzātām patiesībām, ka ticīgais, kas garā ar Kristu ir savienots, aiz nezināšanas var pieļaut dvēselē un miesā mājot svešiem gariem, kuri ar viltu tur ielavījušies. Svētais Gars no tāda Dieva bērna neatkāpjas, kas Viņu ir uzņēmis, tāpēc ka tāds nelūgts viesis to caur izlikšanos maldinājis pret paša cilvēka patiesiem nodomiem. Velna ieiešana

 

224

cilvēkā, to nepadara par velnu, tāpat kā cilvēkam Dieva Garu uzņemot, tas viņu nepadara par Dievu. Ja ticīgais patiesību zina un visu nenoraida, kas ienaidniekam dod varu pār viņu, tad viņš apzināti ļaujas netaisnībai, caur to tad viņa iekšējā dzīve tiek nopietni apdraudēta, tāpat kā katrs atzīts grēks, ko negrib atstāt kļūst par sienu starp Dievu un cilvēku. Dievs lieto katru tik ilgi, kamēr tas paliek uzticīgs savai atziņai, kaut arī redzamas pretrunas - cilvēkam pašam to neapzinoties - citiem ir par piedauzību.

 

Šī Vārda autoritātes lietošanas rezultātu pakāpes

Atbilstoši ticīgo dažādiem personīgiem uzvaras stāvokļiem - pakāpēm, ir daudz uzvaras pakāpju stāvokļi pār ļauniem gariem, pie tiem, kuri satvēruši pēc savām spējām Kristus autoritāti. Divi Dieva bērni var ticībā Viņa spēku lietot ar pavisam dažādu iznākumu, skatoties pēc viņu atziņas par dēmonu darbības metodēm, un tāpēc arī par viņu izpratni par attiecīgo gadījumu. Piemēram, kristietis atklāj, ka viņš var ļauniem gariem piespiest iziet, bet viņš nezina, ka to pieturas punkti un rīcība upurī jāņem vērā, tātad tam nebūs tik pamatīgi ilgstoši panākumi, kā citam, kas tādu lietu zina un aizliedz dēmoniem katru tālāku darbību, kas to pilnīgi atbrīvos.

Atzīšanas un izšķirt spējas dāvanām ir jāpieaug un jāpadara ticīgo spējīgu zināt, kad viņam Kristus autoritāte pielietojama. Piemēram, pēdējā nekad nedos panākumus, ja darbība grozās ap tādu lietu, kā sastapšanos ar ļauno garu meliem, tad iespaidīgākais ierocis būs patiesība. Dieva patiesība izteikta pārliecībā, ka viņa ir patiesība, dvēseli atbrīvos.

 

Atziņa kā sastāvdaļa autoritātē

Tātad vara pār ļauniem gariem ir atkarīga ne tikai no personīgas uzvaras, bet no ticīgā atziņas, katrs kas alkst citu atbrīvošanai pēc iespējami lielākas autoritātes mēra saņemšanas ir par to jāiestājas, lai velna darbības metodes uz vispamatīgāko izstudētu, kā arī visās viņu pašu skarošās lietās LAI TAS PALIKTU UZVARĒTĀJS VISĀ UN PĀR VISU, CAUR KO VIŅAM JĀIET. Piegriezīsim vērību tam, cik lielu nozīmi Svētie Raksti piešķir atziņai un prātam. “Lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu visā pilnībā izprastu Viņa gribu”, rakstīja Pāvils kolosiešiem (Kol. 1:9). Tas Kungs teica: “Šī ir mūžīgā

 

225

dzīvība, ka viņi atzīst Tevi...” (Jāņa 17:3). “Ja mēs staigājam gaismā... sadraudzība.” Gaismā staigāt nozīmē Dievu pazīt, un jo vairāk mēs Dievu pazīstam, jo vairāk mēs tumsības spēkus sajūtam, jo gaisma izgaismo tumsību (skat. Efez.5:11-13). Pilnīgiem... ir caur ieradumu prāti vingrināti izšķirt labu no ļauna” (Ebr. 5:14).

Ticīgajam jābūt gatavam maksāt cenu par zināšanām un atziņu, ja viņš grib saņemt spēku citu atbrīvošanai. Kā viņš var kādai lietai pretoties, ja neprot izšķirt, vai tā nāk no Dieva vai nenāk? Viņam tas ir jāzina, viņam jāmācās to izzināt, viņa atziņas mērs noteiks tā izšķirt spējas un pilnvaras mēru. Ticīgajam ir jāzina par ļauno garu viltībām, mērķiem, metodēm, apsūdzībām u.t.t., par “nastām” kādas tie var uzlikt, kāda tam nozīme un kā tās rodas, viņam jāprot izšķirt, kad tie traucējumus un kavēkļus izsauc, lai visur paliktu par uzvarētāju.

Xxxxxxxxc

 

Ļaunie gari pakļaujas ticīgajam, kurš ir savienots ar dzīvo Kristu

Atziņai ir liels iespaids uz ticību. Ticīgajam vajag ZINĀT, ka tas ir Dieva prāts, ka ļauni gari, ne tikai potenciāli (apslēpti), bet visā patiesībā man ir padoti kā tādam, kas dzīvo savienībā ar “Dieva Svēto”, kurš kā uzvarētājs pār visām šīm varām staigāja Zemes virsū un saviem mācekļiem deva pilnvaru Savā Vārdā pār tām (sal. Lūk. 10:17-24).

Aplūkojot šajā sakarībā dažas Rakstu vietas, tās mums skaidri pierāda, ka tas ir Dieva prāts un nodoms priekš savas tautas, kā draudzes, tā arī atsevišķā ticīgā, attiecībā pret tumsības varām. Pāvils saka: “Dievs sātanu samīs zem jūsu kājām” (Rom. 16:20), un ka tiem jācīnās pret varām un valdībām (Efez. 6:12), droši vien ne jau tādēļ, lai pēdējās pār kristiešiem triumfētu. Lai viņi velnam pretī stājas stipri ticībā(1.Pēt. 5:8-9), bet ne bezrūpībā no velna izdarībām un darbiem neko nenojaustu - viņa viltīgām uzmākšanām pretotos, bet ne ignorētu. Viņa domas mums nav nezināmās (2.Kor. 2:10-11), tas norāda uz noteiktību modrībā un novērojumos. “Manā Vārdā tie velnus izdzīs” (Mar. 16:17). Tas attiecās uz visiem, kas iziet savienoti ar Uzvarētāju, paļaujoties uz Viņa Vārda autoritāti, lai uzvarētu.

 

226

Atziņa par nostāšanos pret ienaidnieku arī iespaido gribas pielietošanu. Kā lai kāds ticīgais varētu vērsties kādā sapulcē pret ļauniem gariem, ja viņš neko nezinātu par to, ka viņi tur atrodas? Ja uztveres jutekļi ir asi, tad tas palīdz izpratnei. Ja tie caur apsēstību ir apdullināti un notrulināti, tad top vājināta vajadzīgā atziņa tumsības spēku nojaušanai.

ATZIŅA NOSAKA LŪGŠANU. Ābrahāms mēģināja uzzināt, kādi būtu noteikumi, lai Dievs Sodomu saudzētu, kad viņš attiecībā uz nolādēto pilsētu Kungu iztaujāja. Viņš gribēja zināt Dieva noteikumus, pirms lūdza par Sodomu.

 

Atziņa ir nepieciešama auglīgai, efektīvai lūgšanai

Ļoti svarīgi ir pilnīgi visu gaismu par tumsības varām iegūt, lai ar saprašanu un panākumiem varētu lūgt. Pretējā gadījumā tie var ap ticīgo attīstīt visai rosīgu darbību. Ka tā ir patiesība, tas viegli pierādāms ar briesmīgiem velnišķu iespaidu apmēriem Dieva tautas vidū, neraugoties uz tik daudzām lūgšanām. xxxxxxxxxxxxxxxxx Kristieši neprot caur lūgšanām ienaidnieku uzvarēt, kurš vēršas pret viņu darbībām tāpēc, ka viņi to nepazīst un tam cauri neredz.

Lūgšanas ir visiespaidīgākais ierocis cīņai ar tumsības varām, vienādi nozīmīgs uzbrūkot ienaidniekam un tā darbiem, kā arī lai atbrīvotu saistītos no viņu važām un lai atspiestu šīs ļaunās varas hierarhijas, kuras saceļas pret Kristu un Viņa draudzi. Ar lūgšanām ticīgajam vajag uzbrukt ne tikai sevis paša dēļ, bet visas Kristus miesas dēļ un visas pasaules dēļ, kurai jātop atbrīvotai no visām tumsības varas pēdām un iespaidiem.

Ir iespējams vest sistemātisku lūgšanas kara gājienu pret tumsības valsti, kas nozīmē patiesu sadarbošanos ar Dieva Garu draudzes glābšanai un “vecās čūskas saistīšanu”, kas pasteidzinātu tās iegrūšanu bezdibenī (Jāņa atkl. 20:1-3). Ar redzamu ķēdi pārdabiska būtne neļautos saistīties, varēta būt, ka “lielais stiprais eņģelis” ir mistiskā “Kristus” simbols - Galvas un locekļu - “vīrišķīgais Dēls”, kas tiek parauts pie Dieva un Viņa goda krēsla, pēc tam, kad locekļi

 

227

ir pilnīgi tikuši atbrīvoti no katra ienaidnieka iespaida, saņem uzdevumu pievīlēju satvert un “iegrūst bezdibenī”, un tur to saistīt uz 1000 gadiem.

 

Eņģeļu kalpošana karā par svētajiem

Mēs nevaram noteikti konstatēt, cik tālu lūgšanas iespaido gaismas spēkus pret tumsības varām. Rakstos ir daudz vietas, kas uz to norāda, ka tie eņģeļi, kas līdz ar sātanu nekrita, atrodas kalpošanā priekš svētajiem Zemes virsū, ko gan pēdējie tikai sāk nojaust. Vecajā Derībā Debesu pulks parādās kaujas gatavībā ap pravieti Elīsu un Jaunajā Derībā mēs redzam eņģeli Miķeli cīnāmies ar saviem eņģeļu pulkiem pret pūķi un viņa eņģeļiem un draudze Zemes virsū pie šīs cīņas piedalās. Debess pulku cīnītāji un Dieva bērni šeit Zemes virsū acīm redzami savstarpēji saistīti cīņā pret tumsības ordām; draudze cīnās un uzvar caur savu liecības vārdu un Jēra asins spēku un pie tam, kā viena kopa, ne kā atsevišķi locekļi.  Ir teikts: “...viņi uzvarēja...” skatā uz viņu savienību pret kopēju ienaidnieku.

Eņģeļu kalpošanu svēto pusē pret tumsības varām Zemes virsū mums ļoti skaidri tiek atklāta Daniēla 10. nodaļā, kur virseņģelim Miķelim vajadzēja pretoties sātaniskiem Persijas un Grieķijas valdniekiem, lai sasniegtu Daniēlu ar Dieva vēsti. Xxxxxxxxxx Jāņa. Atkl.12.nod. Arī pats Kungs piemin eņģeļu “leģionus'', kurus tas būtu varējis aicināt, lai to sargātu un aizstāvētu (Mat.26:53). Bet Viņš izvēlējās izcīnīt cīņu viens un nepieņēma Debesu palīdzību, kā vien Ģetzemanē, kur eņģelis to stiprināja.

 

Mācīšanās lūgšanu karā

Ja ir iespējama sistemātiska lūgšanas cīņas vešana pret tumsības varām, kas paātrinātu draudzes atbrīvošanu un Kunga nākšanu, tad vajadzētu ticīgajiem šo cīņu tik pat pamatīgi izmācīties, kā kuru katru (jebkuru) citu izkārtojuma nepieciešamību priekš kalpošanas.

Ja salīdzinām šo lūgšanas cīņu ar karu Zemes novados, tad iznāk, ka katram, kas grib kļūt par “vadītāju” jābūt labprātīgam ļaut sevi apmācīt un jāieņem tāda pat vieta, kā jaunkareivim šīs pasaules armijā. Tādam ticīgajam jāmācās, ne tikai saprātīgi lietot lūgšanas

 

228

ieroci, bet bez tam arī jāiegūst pilnīgi noteiktas zināšanas par organizētām ienaidnieka ordām, “caur lietošanu” viņam savi jutekļi jāvingrina, lai tie kļūtu spējīgi redzēt cauri ienaidnieka darbībai garīgā novadā. Viņam jāmācās novērot, lai caur novērošanu varētu pazīt sātaniskās cīņas metodes pret Dieva tautu.

Mūsu laikmetam ir nepieciešami vadītāji, kam visās lietās ir pieredze, kas stāv sakarā ar velna “pasaules karu”, vadītāji, kuri ir spējīgi viņam aizsteigties priekšā un tā Kunga “pulkiem” uzbrukuma cīņā iet pa priekšu, vadītāji, kuri pilnīgi pazīst visu bruņojuma uzkabi un var atklāt, ja tā kādā punktā uzrāda vāju vietu, tādi vadītāji, kuri vispirms mērķtiecīgi apzinīgu, sistemātisku, saprātīgu PRETUZBRUKUMU LŪGŠANĀS SPĒJ VADĪT PRET TĀDĀM PAT SĀTANISKĀS HIERARHIJAS UZBRUKUMU METODĒM, kas vērstas pret draudzi.

Ticīgajam, kurš sātanam pieteic cīņu, ir pamatīgi jāpazīst aizstāvēšanās un uzbrukuma cīņas paņēmienus, jo, ja absolūti droši neprot aizstāvēties, karš pret tik viltīgu ienaidnieku drīzi beigsies ar to, ka vajadzēs viņa spēcīgo uzbrukumu dēļ uz vājām un neapsargātām vietām savā apkārtnē atkāpties, lai vispārīgi varētu vēl savu paša stāvokli glābt. Piemēram, kāds ticīgais cīnās ar velnu un izlaužas ar drošsirdīgu liecību par lūgšanas varu cauri, ar kuras palīdzību tam būtu izdevies tādus un tādus ienaidnieka apcietinājumus nopostīt, bet ļoti drīz viņam pašam vai tā tuvākai apkārtnei seko tik spēcīgi uzbrukumi, ka dedzīgajam lieciniekam atklājās, ka viņš sevi un savējos par maz ar lūgšanām sargājis.

 

Aizsardzības cīņa, kas minēta Efeziešiem 6.nodaļā

Par aizsardzības stāvokļa svarīgumu un “varu” visos uzbrukumos “pastāvēt”, ļoti skaidri rāda Efeziešu 6. nodaļa, kur septiņi panti iztirzā ieroču bruņojumu un aizstāvēšanos, bet tikai vienā pantā iet runa par uzbrukumu.

Lūgšanu cīnītājam nešaubīgi jāpaliek aizstāvēšanās stāvoklī, tam jābūt gatavībā pret visām “uzmākšanām” un visām tumsības ordām stāties pretī, vai tās viņam uzbruktu, kā “varas” vai caur tumsību un pēkšņiem masu uzbrukumiem. Viņas jāmācās stāvēt “ļaunā dienā”, un kad viņš

 

229

izcīnījis uzvaru, tam arī uzvaras stāvoklī jāpaliek, tagad tam cauri jāredz pilnīgi citādām kārdināšanām, kuras pielāgotas tieši triumfa stundai.

Lai varētu aizstāvēšanās stāvoklī pastāvēt, ticīgajam jāzina, kādas lietas ļaunie gari tam caur cilvēkiem var nodarīt, un tāpēc viņu priekšā nepiekāpties, domājot, ka pakļaujas Dieva prātam. Viņam jāzina, ka melu gari viņa dēļ var citus kristiešus “apspiest” un “nomākt”, viņiem vīzijas un nepareizus priekšstatus par viņu sagādāt, un tos var ietekmēt zem tādu “nastu” spiediena citiem par viņu rakstīt, citiem ļaunas domas par viņu iedvest u.t.t., u.t.t. Dēmonu rīcībā ir visneiedomājamākie līdzekļi, lai ticīgo no viņa uzvaras stāvokļa izvilinātu vai caur biedēšanu izdzītu. Jo lielāks bija viņa triumfs, jo nenogurstošāks un rafinētāks būs ienaidnieks, lai uzvarētāju pie viņa vājāki apsargātām vietām satvertu un novestu pie krišanas. Ja tas viņam izdodas, ka cilvēks ļauj sevi caur kādu varas aktu atturēt no uzbrukuma cīņas, ļauj caur savas apkārtnes sabiedrības domu neizprotamību sevi satricināt, vai šīs lietas uzskata par “krustu”, kas tam jānes, tad viņš ienaidnieka īsto viltus taktiku nav pareizi izpratis.

Bet kad ticīgais zina, kādas lietas ļauni gari var viņam nodarīt un ko ierosināt, lai tam kaitētu, tad viņš redzēs cauri viņu darbībām arī savos līdzcilvēkos, un paliks stings savā aizsardzības stāvoklī, pārejot pret velniem lūgšanas uzbrukumā un neļausies viņu izdarībām, pieņemot tās mierīgi par “Dieva prātu”.

 

Lūgšana pret velna darbību

Cīņā pret tumsības varām var lūgšanu mērķtiecīgi un neatlaidīgi vērst pret velna darbiem pat tad, ja atrodas savu dienas pienākumu pildīšanā. Lūgšana var būt īsa un skaidra, bet tomēr iespaidīga. Tādi vārdi, kā: “Kungs, izārdi velna darbus!”, vai “Kungs, atveri šim cilvēkam acis, lai viņš sātana melus redz un atzīst” u.t.t.

Arī aizlūgšanu par citiem var tieši pret ļauniem gariem vērst, bet pie tādas lūgšanas pieder zināšana un atziņa, lai pareizi varētu dēmonu klātnības simptomus novērtēt, izšķirt. Nedrošība šajā virzienā

 

230

iespaido lūgšanas varu. Ja lūdzējam ir šaubas par sava līdzcilvēka īpatnībām, kuras pēdējo pamudina tā rīkoties, it kā tam būtu “dubulta daba”, kas viena otrai ir pretēja un citāda kā viņa īstais raksturs, tad vēl viņš var mierīgi lūgt par katru sevi zināmu darošu ļaunā gara atklāšanu, vispirms par to, lai upuris pats savu stāvokli varētu pazīt. Viņš drīkst arī par savu personīgo apgaismošanu lūgt, lai ar savām lūgšanām kļūtu spējīgs mērķēt uz pareizo vietu.

Ka ļauni gari mājo kādā cilvēkā un to iespaido un, kaut tas būtu vismazākā mērā, ir tā nepatikas un pretīguma izpausme pret patiesību un visām mācībām, kas runā par tumsības varām. Tāda antipātija (nepatika) ir nesaprātīga un var kļūt fanātiska. Jo cilvēks, kas ir brīvs no velnišķu spēku iedarbības, var vaļsirdīgi un mierīgi atvērties gaismai par demonismu, tieši tik pat labi, kā gaismai par dievišķo. Pie tādiem ''aizspriedumu” ticīgiem bieži atrod parādības, kas vēršas pret citiem patiesības virzieniem, piemēram, lietām, kas skar viņu personīgo dzīvi, viņu “garīgos piedzīvojumus” utt. Šo parādību iemesls ir tas, ka ļaunie gari nekādos apstākļos negrib pieļaut viņu apskaidrošanu (izgaismošanu). Viena no drošākām dievišķās dzīvības pazīmēm ir vēlēšanās, tieksme, jā, pat karsta prasība pēc patiesības, arī ja tā būtu pazemojoša un sāpīga. Ticīgie nostājas uz visām augšanas pakāpēm patiesības Dieva pusē, ja viņi saka: “Es gribu atvērties visai patiesībai”, ar to tie dod iespēju Patiesības Garam savu darbu darīt.

Ir svarīgi, ka lūgšanas cīnītājs mācās izšķirt starp ļauno garu iedarbību viņu upuros un pašiem cilvēkiem, lai netiktu aizkavēti no panākumu bagāta uzbrukuma pret īsto ienaidnieku, vainojot cilvēkus par lietām, ko darījis pretinieks.

 

Kā ļaunie gari liek ticīgajiem pašiem pretoties tai patiesībai, kas viņiem vajadzīga

Ja kāds ticīgais grib palīdzēt kādam ļauna gara apsēstam, tad tam uz to jāsagatavojas, ka ļauni gari saistītajam to patiesību, kurai to jāatbrīvo, sagrozīs un viņu pret visiem sakūdīs, kas šo patiesību tam pienesīs. Ir reizes, kad melu gars patiesību lieto, kā kādu rīksti, lai ar to savu gūstekni sistu. Nelaimīgajam tiešām ir sajūta, ka tas tiek ar rīkstēm

 

231

šausta, it kā vārdi, kas tam nes gaismu, būtu sitieni, kas tam krīt uz muguras. Bet ja pieviltais un apsēstais neļauj sevi caur šīm sāpēm maldināt, bet pieķeras patiesībai, un tūdaļ TO PAGRIEŽ LŪGŠANĀ cīņā pret ienaidnieku, tad viņš ir satvēris uzvaras ieroci. Piemēram, ja cilvēkam saka: “ienaidnieks tevi pieviļ”, un viņš atbild: “Es šo pievilšanu negribu pieļaut. Dievs, Kungs, atklāj man visas sātana viltības!” tad uzvara viņam ir rokā.

Katram apgaismojumam un pamācībai par sātana melu gariem vajadzētu izsaukt kā sekas noteiktu ienaidu pret viņiem, bet ne izmisumu un pretošanos patiesībai, vai apgrūtinošas un ilgstošas pārrunas, lai apsēstības simptomus kaut kā citādi izskaidrotu. Katram, kam alkst pēc brīvības, vajadzētu apsveikt visu gaismu, kas atklāj ienaidnieku un prasīt: “Kā lai es šo lāstu pārvēršu svētībā un uzvarā?”

Atbrīvošanas perioda laikā, kuru bieži pavada daudz cīņas, bēdas, grūtības, posts un sajukums, daudz reiz apsēstais, pašam to nezinot, cīnās melu garu pusē pret savu izglābšanos. Viņa griba var būt nostājusies par patiesību, bet kad viņam patiesību pienes, tad viņā dzīvojošie dēmoniskie gari parāda savu klātnību caur sacelšanās jūtām pret patiesības nesošo vēstnesi, kaut gan viņa prāts bija patiesību izvēlējies. Velni pielieto visus viņu rīcībā esošos palīglīdzekļus. Viņi izlej sava upura dvēselē juceklīgas domu straumes, iztēles priekšnesumus, kas visām viņa dabīgām dotībām ir svešas un izsauc mežonīgi trakojošas jūtas visā ķermenī, it ka tas no sāpēm tiktu saraustīts, muguras smadzenes un nervi tiek kairināti spīdzinošās mokās, galva draud vai pārplīst - tas viss notiek bez kāda fiziska iemesla. Sākumā šķiet, ka patiesības vēstneša vārdi ir vairāk kaitējuši, ne kā devuši kādu labumu. Kad vēstnesis patiesību pasniedzis un no juceklīgām sekām neļaujas maldināties, bet trakojošiem gariem mierīgi lūgšanās nostājās pretī, tad agri vai vēlu saistītais ieies brīvībā.

 

232

 

Ļauno garu izdzīšana

Pie citiem lūgšanu pret ļauniem gariem dažreiz jāpavada ar (nedzirdamu) pavēli iziet, vai arī caur tiešu skaļu (dzirdamu) dēmonu izdzīšanu. Ir dažādi noteikumi, kas to (ko viņi?) prasa, tie tad lūgšanās uzmanīgi jāpārbauda, pirms kādu darbību uzsākt. Apsēstai personai (1) vajag par savu stāvokli un tā cēloni saņemt gaismu. Tas prasa daudz zināšanu un apgaismojumu un bieži ilgstošu un grūtību pilnu izrunāšanos ar upuri. (2) visām tiesībām, kādas velnam bija minētā personā, noteikti jātiek atteiktām un jāatņem, citādi “izdzīšana” maz palīdzēs. (3) jālūdz noteikti Dievs, lai Viņš visā tajā lietā atklāj Savu prātu un rāda, ko Svētais Gars minētajā gadījumā prasa darīt. (4) Tam, kas aicināts nodarboties ar apsēsto, it īpaši jāsatver Kristus autoritāti. (5) smagākos gadījumos var būt vajadzīga cīnīšanās lūgšanās, kas pavadīta ar gavēšanu, lai izcīnītu uzvaru.

Gavēšana, kas garīgā novadā daudz ko spēj sasniegt, ir tāda gara cīņa ar ļauno garu, kur izbeidzas katra apzināta miesas (ķermeņa?) vajadzība, līdz uzvara ir panākta.

 

Patiesa gavēšana un atsacīšanās no ēdiena šai cīņā

Tā Kunga cīņa tuksnesī dod mans gaismu par tādiem piedzīvojumiem, jo šķiet, ka Viņš izjuta izsalkumu pēc tam, kad 40 dienu ilgā gara cīņa ar tumsības spēkiem bija pagājusi. Īstai gavēšanai vajadzētu būt mazāk nolūkam (mērķim) atteikties no barības, kā smagu nastu vai gara cīņu sekām, pie tam pēdējam (cilvēkam, ticīgam) jābūt tik pilnīgam, pārvaldot miesu, ka tā neizjūt nekādu vajadzību, kamēr uzvara ir izcīnīta un sasprindzinājums pagājis.

Ir arī tāds pastāvīgi ieturēts stāvoklis nostājā pret miesu (ķermeni), ko varētu nosaukt par “gavēšanu”, un kas pieder pie nepārtrauktas uzvaras pār velnišķām ordām. Pie ļaunu garu izdzīšanas, it īpaši ir vajadzīgs miesu (ķermeni) saturēt savā varā, lai varētu izšķirt starp viņas pamatotām prasībām un kaut kādiem svešas varas atbalsta punktiem aiz tās, jo tādi iespaido uzvaras spēku.

 

Balss stāvoklis pie izdzīšanas

Pie ļaunu garu izdzīšanas balss var būt vāja un stipra, raugoties pēc apstākļu īpatnībām. Ja tā ir vāja tad dažreiz aiz tā slēp-

 

233

jās bailes, nezināšana, nepietiekoši attīstīts gars vai arī ļauniem gariem ir par daudz liela pārsvars. Svētais Gars, kas dod cilvēkam tiesības velnu izdzīšanai, tiek, protams, caur tādiem faktoriem kavēts. Vāji attīstīts gars ir sevišķi liels kavēklis un norāda uz tā nedaudzo (reto, nelielo) lietošanu vispārējā cīņā, jo nepārtraukta un nelokāma pretošanās tumsības spēkiem garu stiprina tāpat, kā pilnīga dvēseles un miesas (ķermeņa) pārvaldīšana. Katrs, “kas... ir visādi atturīgs” (1.Kor. 9:25), iegūst garīgu spēju Svētā Gara spēku sevī uzņemt, ko citādi nevar iegūt.

Īpaša Svētā Gara ieplūšana, kas ticīgo dara spējīgu Viņa spēkā Kristus autoritāti pār ļauniem gariem satvert un lietot, tiks aplūkota nākošajā nodaļā. Svētais Gars ticīgā Dieva bērna garā ir vienīgā vara, kas pie izdzīšanas spēj ko padarīt. Dieva kalpam būtu jābūt sevišķi piesardzīgam bez Viņa vadības kādu agresīvu (uzbrūkošu) soli uzņemties spert. Pāvils panesa apsēstās meitenes uzmācību daudzas (vairākas) dienas, pirms viņš apgriezās un uzrunāja tieši garu (Apustuļu d. 16:18), bet ne meiteni, viņš pirmajam (garam) pavēlēja meiteni atstāt. Ticīgais, kas saprot, “ko gars grib” pazīst šo momentu, kamēr viņš ar Dieva Garu un savu garu sadarbojas, viņš piedzīvo, ka uzvaras spēks Kunga Jēzus vārdā šodien pār velna varām ir tik pat liels, kā apustuļu un pirmo baznīcas tēvu dienās.

Galvenais faktors ļauno garu apdraudēšanā un izdzīšanā ir TICĪBA KUNGA JĒZUS VĀRDA SPĒKAM. Šī ticība pamatojas uz atziņu, ka visiem tumsības spēkiem ir jāpakļaujas Kristus autoritātei, mazākās šaubas šinī ziņā padarīs izdzīšanu neiespējamu.

Izdzīšanai arvien jānotiek ar tiešu ļaunā gara uzrunu Kunga Jēzus vārdā. Ticīgais lai saka:

“Es tev pavēlu Jēzus Vārdā iziet!” (Apustuļu d. 16:18).

 

Vai var notikt ļauno garu pārnese

Ka izdzītais gars varētu ieiet Dieva kalpā, tādas briesmas nepastāv, vai ka viņš citādi uz viņu varētu tikt pārnests, ja viņš uz to tam nedod iemeslu, vai ja ienaidnieks viltus ceļā sev neiegūst tā pie-

 

234

krišanu ieiešanai. Tādiem ticīgajiem, kuriem jānodarbojas ar apsēstiem, arvien savs stāvoklis jāatjauno uz Golgātas uzvaras pamata, kā tas teikts Rom. 6. nodaļā, pirms tas iet cīņā; jo tā ir vienīgā iespēja, kā vecā daba var tikt likvidēta, minēto neņemot vērā, ticīgajam neapzinoties, ienaidnieks var sev gūt labuma.

Pie kāda ļauna gara izdzīšanas var arī notikt tāda lieta, ka gluži tāds pats gars paslēpies pašā izdzinējā, tam pašam to nezinot un nu pēkšņi viņš atklājas. Tad nāk priekšā, ka minētais kristietis, kas nu sevī jūt ienaidnieku, domā, ka gars, kuram viņš nupat uzbruka ir pret viņu pašu vērsies. Tagad viņš pūlas atbrīvoties no šī iedomātā “pārgājēja” un caur to dod ienaidniekam jaunas priekšrocības tāpēc, ka viņš minētās parādības cēloni nemeklē savas pagājušās dzīves laikā, un tā šis cēlonis paliek neatklāts un netiek likvidēts, un līdz ar to rada tumsības varām pastāvīgus pieturas punktus.

Arī roku uzlikšana uz apsēstām personām nepārnes ļaunos garus. Ja tas tā šķietami noticis, tad tas devis iemeslu viņā jau esošam garam sevi parādīt, tā mērķis ir cilvēku novest no īstām pēdām, caur nepareizā virzienā vērstu uzmanību. Neviens ļauns gars nevar cilvēkā ieiet vai tikt uz to pārnests, ja tas pats ļaunajam nedod uz to kādu iemeslu, tātad tāda nelūgta viesa klātbūtne norāda uz kādu vāju punktu pašā cilvēkā, kura atklāšana ir vissvarīgākā nepieciešamība. Ja raksturīgu apsēstības simptomu nosauc neīstā vārdā, piemēram, par “uzbrukumu” vai “pārnesumu” no ārienes vai “slimi nervi”, tad nav iespējams atbrīvoties, līdz īstais cēlonis nāk gaismā.

Pie šī paša gadījuma gribam vēl uzsvērt, ka tas, kas attiecas uz roku uzlikšanas panākumiem, to nekad nedrīkst attiecināt uz fiziskām jūtām vai piedzīvojumiem jutekļu laukā.

 

Garu atšķiršanas dāvana

Lielu daļu vajadzīgo zināšanu par garu izšķiršanu var iegūt rūpīgi studējot iepriekšējo nodaļu, bet pastāv arī “garu izšķiršanas dāvana”, kura tiek minēta 1. Korintiešiem 12. nodaļā, kā daļa no Svētā Gara izpausmes Kristus miesas locekļos. Kā visas garīgās dāvanas

 

235

tā arī šī prasa pilnīgu ticīgā līdzdarbību tās izvērtēšanā, jo caur lietošanu tā arvien vairāk attīstās un kļūst skaidrāka. Tā pati dāvana var tik ļoti “dabīgi” izskatīties, kā apzīmētā cilvēka dabīgā spēja, tā ka tā citu vērībai izzūd t.i. tie neiedomājās, ka tā ir “pārdabiska” un Dieva brīnuma darbs. Tāda dāvana nav arī priekš tam, lai ar to izceltos un to reklamētu, bet lai ar to kalpotu, viņa tikai tad kļūst redzama, kad to lieto un arī tikai garīgiem cilvēkiem.

Spēja garus izšķirt, izriet no ticīgā gara, kas ir Svētā Gara mājoklis un izpaužas caur minētā prātu, kad cilvēks garīgā atziņā un piedzīvojumos pieaug un mācās novērot Dieva darbības veidus un paņēmienus, tāpat arī ļauno garu darbības. “Izšķirt spēja” nav tikai dāvana, bet arī uzticīgas modrības auglis un tā savukārt prasa neatlaidīgu iekšēju labprātību. Tas viss prasa daudz pacietības, izmaņu un izturību, lai nonāktu pie patiesa gatavības stāvokļa garīgā spriest spējā.

Lai Kristus autoritāti pār ļauniem gariem varētu pielietot, vajadzīgo ticību tam nevar iegūt piespiežoties. Ja cilvēkam jāpiespiežas, lai to varētu izdarīt, tad lai tas zina, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā, un lai viņš meklē un pētī, kas tas varētu būt. Ja, piemēram, lūgšanas cīnītājs jūt ticības traucējumus, tam tūdaļ jānoskaidro vai ceļā stāv stipri tumsības spēki, jeb vai minētā gadījumā Svētais Gars atsakās ar to sadarboties.

Ir kaut kas tāds, ko varēta nosaukt par “ļaunu” ticību, proti piespiesta vai uzspiesta ticība, kas tiek izsaukta no ļauniem gariem. Tā ir patiesība, ka velns īstu ticību apkaro, bet tas nepierāda vēl, ka katra ticība ir dievišķa (dievišķas izcelsmes). Protams, velns arvien mēģina katru patiesu ticību apslāpēt, tāpēc par to jācīnās, lai ticību uzturētu dzīvu, bet arī tas jāizšķir kādas dabas ticība mājo savā paša personā. Vai tā ir Dieva Gara radīta, vai iziet no paša prāta (pašiedvesmas?) vai personīgas vēlēšanās? Vai tā nāk no paša cilvēka jeb no Dieva?

 

Lūgšanas cīņas citi aspekti

Lūgšanas cīņai pret tumsības spēkiem ir dažādi virzieni,

 

236

kurus visus vietas trūkuma dēļ šeit nevaram iztirzāt. Par vienu tādu spilgtu piemēru mums var kalpot Mozus, kad viņš kalna galā stāvēja paceltām rokām, tā bija redzama izpausme neredzamai rīcībai. Iznākumu šai garīgai darbībai varēja redzēt kalna pakājē, kad Izraēla bērni uzvarēja. Bet uzvaras cēlonis palika apslēpts. Caur minētā vīra ārējo nostāju kalna galā, neredzamā pasaulē kaut kas tika paveikts, ko  zināja viņš pats un viņa draugi, kuri atbalstīja viņa rokas.

Tumsības varas, kuras Izraēlim caur Amaleku uzbruka, bija tās pašas, kas šodien stājas pretī Kristus draudzei. Mozus viens pats nebūtu bijis spējīgs bez pārtraukuma parādīt Jahvem uzvarošo ticību, un katram tādam pārtraukumam bija savas sekas, to redzam, ka ienaidnieks triumfēja, tikko Mozus nolaida rokas.

Sevišķi karstā cīņā ar tumsības ordām ir brīži, kad gara cīnītājs apzinās, ka ienaidnieks iegūst telpu caur to, ka “liecības vārds” zaudē spēku - tāpat arī Dieva spēki triumfē tik ilgi, kamēr turpina skanēt Dieva lūdzēju (uzvaras) saucieni. Tādos brīžos var pārpūlētam garam un miesai nākt palīgā kāda ārīga fiziska rīcība, kas izpauž uzvaras stāvokli. Paceltas vai izstieptas rokas var cīņā “kalna galā” Dieva draudzes lūgšanas instinktīvi pavadīt.

Nāk priekšā arī tādi brīži, kad tumsības spēku pulki atkāpjas un pats to valdnieks - velns stājās pretī viņu vietā, kā Cah. 3:2. Tad tādiem vārdiem, kā: “Lai tas Kungs tevi norāj, sātan!”, arvien būs panākumi.

Ja kādreiz kļūst vajadzīgs koncentrētu lūgšanu vērst pret ienaidnieka nocietinājumiem, un proti - nenogurstoši, ar izturību, ilgāku laiku, vai arī kad notiek gara cīņa izšķirošas kaujas laikā, kad jānotur kāds atbalsta punkts, kuram pretinieks uzbrūk, tad labi bruņota cīnītāja rīcībā ir daudz ieroči, ja viņš paliek Kristū un stāv pretī ļauniem gariem debess vietās. Nav iespaidīgas tikai Mozus paceltās rokas vien un virseņģeļa Miķeļa vārdi, bet tad drīkst

 

237

arī izteikt Dieva lāstu pār tumsības valdnieku, kas no Dieva tika izteikts Ēdenes dārzā par vareno gara būtni čūskas izskatā. Šis lāsts, kurs nekad vēl nav ticis atcelts, gaida uz savu piepildījumu, to sātans ļoti labi zina, ka tas viņam vēl stāv priekšā, kad tas tiks galīgi pazudināts uguns zaņķī. Atgādinot šo lāstu sātanam, tas bieži izrādās par iespaidīgu ieroci.

 

Lūgšana un darbība

Tādam ticīgajam, kurš uzticīgi un nenogurstoši cīnījies lūgšanās priekš citiem, jābūt arī gatavam iziet darbā, jo Dievs viņu var lietot, kā darba rīku dvēseļu glābšanai. Nav tikai jālūdz, bet ir arī jāstrādā, Dievs meklē cilvēkus, kuri priekš vienas tā arī otrās lietas ir labprātīgi. Xxxxxxxx (Ap.d. 10:7-8) Ananija lūdza par Pāvilu un tika sūtīts, lai ar viņu runātu (Ap.d. 9:11). Mozus lūdza par Izraēla glābšanu, un pats tika sūtīts to atbrīvot - savas lūgšanas piepildīt (2.Moz. 3:10).

Lūgšanu paklausīšanai ir savs laiks (Lūk. 2:26) tāpat, kā tām ir kavēkļi (Dan. 10:13). Kas priekš citu atbrīvošanas lūdz, tam jābūt labprātīgam ilgi un pacietīgi to darīt. Dažiem ir maldīgi uzskati par “lūgšanas garu”, tie uzskata, ka īstai lūgšanai būtu viegli jāplūst. Ja šis iedomātais lūgšanas gars izpaliek, tad tie lūgšanās atslābst. Bet tieši tā lūgšana, kas kaitē ienaidniekam, un kurai tas tāpēc uzbrūk, bieži līdzīga grūtību pilnai kāpņu izciršanai granīta klintī tāpēc, ka tā prasa gara cīņu pret pretinieku. Nedrīkst sagaidīt, ka smagi pieviltu un saistītu jāatbrīvo nedaudzās nedēļas, var būt ka būs vajadzīgi mēneši un pat gadi jāpavada aizlūgšanās. Saskare ar tiem par kuriem aizlūdz bieži paātrina viņu atbrīvošanu tāpēc, ka Dievs nenobriedušiem kristiešiem caur citiem acis vieglāk var atdarīt ne kā tieši. Dažu reizi mēs drīkstam mūsu pašu lūgšanu paklausīšanu piedzīvot, kad ejam pie tiem, par kuriem aizlūdzam un viņiem īsto vārdu sakām.

xxxxxxxxxxxx

 

Lūgšana un sludināšana

Lūgšanu cīnītāji bieži uz to tiek aicināti, lai atklāti patiesību mācītu. Tādā gadījumā minētajam jāpazīst lūgšanas nozīme priekš sava sludināšanas amata. Viņam jāzina, ka tam personīgi citu lūgšanas vajadzīgas, lai varētu runāt ar panākumiem (Efez. 6:19), viņam

 

238

pašam arī tāpat lūgšanās jācīnās, kad viņš patiesību grib sludināt, kas apdraud sātana valsti. Ja viņš ar lūgšanām sapulcē saista tumsības varas, tad var bieži Svētais Gars netraucēti darboties, bet ja ļauniem gariem tiek atstātas “brīvas rokas”, tad runātājam būs stipri jāpiepūlas, uzstājoties ar runu pret viņu pretestību. Tas var skart pat viņa balsi, it kā tā atmosfēras apstākļu dēļ šķistu aizsmakusi, bet kad ienaidnieks atkāpjas, tā skan neapslāpēti skaidri. Ja gars ar tāda veida cīņām tiek nodarbināts, tad tas ietekmē arī ārējo cilvēku. Ļauni gari var runātāju runas laikā ar nerimstošu komentāru straumi apgrūtināt, viņi var to visādi apvainot, kur viņš nav vainīgs, bet ir pašu ļauno garu darbs. Viņi var tam melus par klausītāju stāvokli čukstēt ausīs, viņi var tam jūtās izliet apsūdzības, viņa izrunātos vārdus izsmiet u.t.t. u.t.t. Ja viņš runā par svētu dzīves veidu, kādu Dieva bērnam jādzīvo, tad ļaunie gari tam saka, ka citiem sludinādams viņš pats ticis atmests, un vēl pie tam tie to dara tik nicinoši, izsmejoši un ilgstoši, ka beidzot viņš tiek spiests izteikt pazemojošus vārdus pats par sevi, tos iepinot savā runā, no kuriem izplūst straumes sapulces atmosfērā, kas klāj pāri klausītājiem tumšu mākoni.

 

Lūgšana kā iznīcinošs ierocis

Lūgšana ir kāda likuma  piepildījums, kas dod Dievam iespēju iejaukties un tā rīkoties, kā Viņš grib. Ja tāds likums nebūtu un Dievam savu bērnu lūgšanas nevajadzētu, tad lūgšana būtu tikai laika zaudēšana. Bet patiesībā lūgšana ir varenākais ierocis, kas vispārīgi stāv kristiešu rīcībā. Ar tās palīdzību viņš var Dieva lietas kavēkļus novērst, vai tas būtu grēks vai velna darbi.

Lūgšana ir vienlīdz GRAUJOŠA, kā veidojoša, bet lai tāda tā būtu, tai jābūt radikālai (pamatīgai, neielaižoties nekādos kompromisos), tai jāpieskaras dziļākām, slepenākām cēloņu parādībām. Jāņem vērā atsevišķas lietas, ne tikai vispārēja redzes stāvokļa vilcienos, personīgā dzīves novadā, tā vispārējā tālākā

 

239

apkārtnē un visā pasaulē. Lūdzot vajadzētu ievērot sekojošu kārtību: 1. Personīga lūgšana, par savās vajadzībām. 2. Lūgšana par piederīgiem un viņu vajadzībām. 3. Lūgšana par apkārtnes vajadzībām. 4. Universāla lūgšana par visu Kristus draudzi un visu pasauli (1. Tim. 2:1, Efez. 6:18).

 

Visaptveroša lūgšana

Ja lūgšanu cīnītājs lūdz par vispārējām lietām, pirms būtu nesis Dieva priekšā personīgās un vietējās vajadzības, tad ienaidnieks aizskars šos neaizsargātos novadus, tiem uzbrūkot ar savām varām, kas cīnītāju novedīs tādā stāvoklī, kur viņam nav brīvība, spēja iestāties par visām vajadzībām. Lūgšanai jābūt ilgstošai, ne tikai izsmeļošai. Priekš tam ticīgajam jābūt spēks, tāpat arī zināšana par ko lūgt un gudrība, lai pareizi lūgtu. Lūgšanai ir sekas, par kurām jābūt skaidrībā, lūgt ir darbs, kas prasa tādu pat audzināšanu, kā mācīšana un sludināšana.

Labi vingrinājies lūgšanu cīnītājs pazīst visas puses savam ierocim. Lūguma lūgšana (Jāņa 14:13), aizlūgšana (Rom. 8:26), pavēles lūgšana (Mat. 21:21, Mar. 1:23-25), kādai nastai, kas nogūlusies uz garu vai dvēseli sekojoša lūgšana (Kol. 2:1 un 4:12). Viņš zina, ka dažreiz jālūdz zem šādas nastas noslogojuma, bet viņš nedrīkst domāt, ka visās izlūdzamās lietās tam vajadzētu justies noslogotam, vai arī būtu jāsagaida pārliecinošs “prieks”. Viņš zina, ka redzot grūtības, tas jau ir uzaicinājums lūgšanai, un ka briesmas sevī slēpj gaidīšana uz “jūtām”. Viņš pazīst arī patieso Kristus miesas vienības nozīmi, tā ka viņš uz visām draudzes lūgšanām var teikt “āmen”, cik tālu tās gara iedvesmotas un ir pēc Dieva prāta.

Tas viss skar tikai lūgšanas uzbrukuma pirmos pamatus, kuru varētu vērst pret tumsības varām Dieva tautas atbrīvošanai, kas būtu katras atmodas īstais mērķis. 


© Verners Šteinbergs