11. nodaļa
Karš pret tumsības varām
XI. nodaļa.
KARŠ PRET TUMSĪBAS SPĒKIEM.
(War upon the Powers of Darkness)
219
Ceļš brīvībā noved ticīgo pie
nepieciešamās atziņas – tumsības spēkiem pieteikt nepielūdzamu karu, jo visi
viņa piedzīvojumi tam rādījuši visneticamākā veida sātaniskā ļaunuma dziļumus.
Tātad viņš redz, ka tam jācīnās pret paša apsēstību tā pat, kā pret visiem
citiem velna darbiem, lai pirmā kārtā viņa līdzcilvēki netiktu pievilti. Viņš
arī redz, ka katru dienu uz viņu gaida cīņa pret sātana triecieniem un
uzbrukumiem, cīņa pret lietām, kas tam gāžas virsū, pat ja viņš uz to
ienaidniekam nav devis iemeslu. Kamēr ticīgais no apslēptām važām izlaužas,
viņš iedzimst karā, viņam jācīnās, lai savu brīvību paturētu, tieši tāpat kā
bērnam piedzimstot dabīgajā pasaulē jāelpo, lai uzturētu dzīvību, tā arī ir
piedzimšana cīņas laukā, ko pavada sāpes un ciešanas sātanisko melu un
pievilšanu atklājumos.
Šī uzbrukuma ienaidniekam periodā
kristietis mācās pazīt dēmonisko cīņas spēku sistemātisko darbību. Caur
pievilšanas un apsēstības simptomu pazīšanu savā paša dzīvē viņš kļūst spējīgs
to pie citiem redzēt un pareizi novērtēt viņu nebrīvību. Redzot viņu bēdas, tās
to vada lūgšanās par viņiem un noved pie tādas rīcības, lai tiem palīdzētu.
Uzbrūkošā un aizsargājošā cīņa (Agressive and defensive warfare)
Katrā karā mēs sastopam divus
operāciju veidus - (1) pasākumu veikšanu uzbrukumam un (2) pasākumu veikšanu
aizstāvēšanai, tas tāpat ir pārdabiskā, kā dabīgā novadā, vajag ne tikai
aizstāvēties pret ienaidnieku, bet arī viņam uzbrukt.
Kamēr ticīgais atbrīvojas no
agrākām apsēstības saitēm, viņš mācās pazīt savas vājās vietas un vingrinās
pazīt - atklāt ienaidnieka speciālos, rafinētos un metodiskos paņēmienus viņu
tādās vietās satvert, kur tās vāji apsargātas. Ar tādiem piedzīvojumiem
padziļinās viņa pārliecība par nerimstošu cīņu. Tagad viņš zina, ka viņam
ikdienas jāstājas pretī
220
ienaidniekam, lai no jauna
netiktu pārsteigts viltībā. Pateicoties savu rūgto mācību piedzīvojumu dēļ,
viņš zina, ka no šī laika tam arvien jābūt nomodā, lai nekristu kaut kādiem
jauniem uzbrukumiem par upuri vai nu tie būtu tieši, jeb caur “apstākļiem” no
saviem līdzcilvēkiem radīti netieši uzbrukumi un pie tam tieši tādi ir tie
stiprākie.
Atbrīvošanas no pievilšanas
periodā ticīgajam tiek acis atvērtas par sātaniskā kara spēka pārdabiskajām
mahinācijām, tā kā Dievu var pie Viņa darbiem pazīt, tāpat var arī tumsības
spēku iespaidu pie viņu darbiem pazīt. Kā dievišķie tāpat arī sātaniskie spēki
paliek miesīgai acij apslēpti, bet viņu darbības iznākumi tādu skatieniem
atklāti, kam dota izšķirt spēja. Arī tāds, kas pats no apsēstības ticis
atbrīvots, var pazīt, ka lietas, kuras apzīmēja par ''neizdibināmo Dieva prātu”
nebija nekas cits, kā “šīs pasaules kunga” ļaunie darbi. Tāds saprot un zina,
ka kristīgās baznīcas apātija un nāves miegs pirmkārt attiecināmi uz sātanu, un
ka daudz kas, ko pieraksta “grēkam” un “vecajam cilvēkam”, “vecai dabai”, top
vienīgi izraisīti caur ļauno garu darbībām. Tātad no šī brīža ticīgajam
jāvēršas arī pret nepareizām viltus mācībām, kuru nolūks ir panākt, ka velna
viltus darbi tiek mierīgi uzņemti par “Dieva prātu”. Savu pašu piedzīvojumu dēļ
tagad ticīgais redz sevi piespiestu savus agrākos uzskatus kā nepierādītas
teorijas par Dievu un sātanu atmest, un to vietā viņš saņem divas dārgas
bagātības, proti, šķīstītu “teoloģiju” un patiesu “demonoloģiju”.
Daži no rezultātiem pēc atbrīvošanās no pievilšanas
Atbrīvotais ticīgais kļūst arī
sevišķi praktisks. Viņam atklājas, ka Dievs un arī velns ir praktiski, un arī,
ka cilvēkam ir jābūt tādam, lai varētu vērsties ar vienu pret otru. Viņš nāk
pie atziņas, ka lūgšana ir galvenais ierocis, ko Dievs lieto, lai velna darbus
izārdītu, un tāpēc tam no šī laika ir jādzīvo lūgšanas dzīvi, lai ar panākumiem
varētu kaitēt ienaidniekam.
Savā apskaidrošanās no
pievilšanas laikā ticīgais arī ir atklājis kādus līdzekļus tumsības spēki bija
lietojuši pret viņa trīsdaļīgo būtni
221
-ni, un ka viņam tagad savus
atsvabinātos un atjaunotos būtnes spēkus jāvērš pret viņiem, lai pastāvētu un
paliktu brīvībā. Caur saviem piedzīvojumiem viņš arvien vairāk mācījies pazīt
savu paša garu un apzinājies nepieciešamībā to uzturēt stipru, tīru un uzbrukt
priecīgu. Viņam tāpat kļūst arī skaidrs, ka cīņā bez žēlastības, ko ļaunie gari
pret viņu ved nepastāv pamiers, ka viņš nekādā laikā, nekādā vietā nevar būt
drošs no viņu viltībām un ka viņš tāpēc, kur viņš arī nebūtu, ko viņš arī
nedarītu, kādā stāvoklī viņš arī neatrastos, viņš jābūt apbruņotam, gatavam
tiem pretī stāties. Ja ticīgais iet caur smagām ciešanām un sāpēm, tad viņš
zina, ka tā ir “tumsības varu stunda”, un caur mokām, kuras tā sagādā, viņš
mācās pazīt, ka tā ir tikpat nežēlīga kā ļauna, vienmēr ļauna, neko citu
nedomājot kā uz ļaunu un ar visiem saviem spēkiem cenšoties cilvēku ievilkt un
iepīt ļaunumā, klusi, noteikti, nenogurstoši, pastāvīgi, sīksti, dzīti no viņu
mežonīgā, neiznīcināmā ienaida pret cilvēka dzimumu, cilvēka ienaidnieki, pirmā
kārtā Dieva bērnu ienaidnieki. Kas viņi bija, tādi viņi ir, un tādi viņi būs,
ļauni un tikai ļauni. Tā tad ticīgais atzīst, ka viņam tiem jāpretojas, un ka
cīņa par viņa gara uzvaras spēku, brīvību un tīrību ietver visu viņa būtni,
stiprinātu caur Dieva visspēcību, Kura nostājās viņa pusē.
Ticīgais atklāj, ka viņš atrodas karā ar visu elli
Arvien jauni piedzīvojumi
attiecībā uz ienaidnieka naidu un ļaunumu, ar ko tie apkaro ticīgo to noved pie
skaidrības, ka tam nav jācīnās tikai pret vienas garīgas būtnes ļaunumu un
viltībām, bet pret “varām un valdībām”, kuru rīcībā ir neizsīkstoši avoti, un
JA VIŅŠ PRET TIEM UZVARAS SPĒKĀ PASTĀV, VIŅŠ NAV TIKAI VIENU ĻAUNO GARU
UZVARĒJIS, BET VISU ELLI. Viņš atklāj, ka tumsības spēki neļaus nevienam Dieva
bērnam palikt, kā uzvarētājam stāvam, pirms viņiem visiem kopā (Efez. 6:12) nav
izdevies viņu novest pie krišanas. Tādēļ viņu uzbrukumi uz katru, kas nolēmis “uzvarēt”
dzīvā savienībā ar uzvarošo KUNGU, kurš tumsības ordas pie krusta Golgātā “atklāti
kaunā licis”.
Katrs ticīgais ir aicināts
triumfēt pār elles varu, bet lai
222
šo mērķi sasniegtu, tam jāapvelk
viss Dieva bruņojums, Viņa spēks, stiprums, patiesīgums un taisnīgums, Viņa
ticība un miers, bez tam vēl jāsatver tā Vārda un lūgšanas zobens. Šis
apbruņojums un tā atsevišķie gabali darīs to spējīgu pretoties visām viltīgām
velna uzmākšanām. Ja viņš uzvar, tad to zina visas Debesis, ja viņš krīt, tad
to zina visa elle. Ja viņš triumfē, tad sātana ordas nav tikai uzvarētas, bet
arī cietušas un vājinātas. Ticīgais, kas tik lielā mākslā vingrinātu, sīkstu un
izveicīgu ienaidnieka grib uzvarēt, nekad nedrīkst uzdrošināties savas bruņas
un ieročus nolikt vai nodoties kādiem niekiem un bezrūpībai, jo ienaidnieks ir
tāpat neatlaidīgi stūrgalvīgs, gribas pilns to pārsteigt un pieveikt, kā viņš
pats vēlēšanās pilns palikt uzvarētāja lomā. Katrs, kas šo ienaidnieku, šo cīņu
un tās mūžības aptverošās sekas ir pazinis, atrod savas dzīves jēgu - cīnīties
pret šo zemes “postītāju” un izjūt prieku kā priekšgaršu nākamajam uzvaras
triumfam kopā ar Kungu Jēzu Kristu pār visiem Viņa ienaidniekiem. (Ebr.10:13,
1.Kor. 15:25-26)
Raugoties uz tumsības varām un to
pilnīgi samaitāto dabu, ir būtiski nepieciešami tās izstudēt. Priekš tumsības
varām briesmīgākās mocības ir pazaudēt kādu atbalsta punktu un kļūt uzvārētām.
Kritušā daba pie eņģeļiem tāpat kā pie cilvēkiem saceļas pret zaudējumu
atzīšanu. Kunga Jēzus dienās dēmoni tika “pirms laika mocīti”, kad atmaskotiem
tiem bija savas slēptuves jāatstāj un jāiziet. Tāpat arī šodien tie tiek caur
katru patiesību mocīti, kas tos ceļ dienas gaismā. Patiesība par viņiem un no
tās izrietošā cilvēku atbrīvošana no viņu varas tos traucē viņu “mierā”. Tas,
kas notika Kunga Jēzus dienās, kad Viņš staigāja zemes virsū, notiks atkal no
jauna, kad par Kunga Jēzus mācekļu vispārējo īpašumu būs kļuvusi tiem dotā vara
pār ļauniem gariem. Pēc evaņģēlija ziņām sātans un viņa eņģeļi sacēlās pret
Kungu Jēzu, kad Viņš staigāja zemes virsū. Viņš gāja apkārt, kā uzvarētājs un
ļaunajiem gariem vajadzēja sevi atzīt par uzvarētiem.
Kristus autoritātes lietošana pār ienaidnieka varu
Ticīgais, kurš ejot “caur uguni”
spējis iepazīt patieso sātana
223
dabu, mērķus un plānus, pienācīgi
sevi apbruņojis pašaizsardzībai un citu atbrīvošanai, atklāj, ka Kungs Jēzus
saviem bērniem devis, kā atpestīšanas daļu no Golgātas, pilnvaru pār sātana
varu (Lūk.10:19), ja viņi to tikai grib satvert un sev iegūt. Tiem, kas ar Viņu
savienoti, Viņš atļauj tā Vārdu lietot kā uzvaras ieroci, Viņa Vārdā velniem
pavēlēt. Tās bija sekas pirmo kristieša laikā, kad viņi tika apģērbti ar “spēku
no augšienes”. Kungs Jēzus teica savas nāves priekšvakarā: “Līdz šim jūs neko
nelūdzāt Manā Vārdā”. Bet pēc Vasarsvētkiem viņi lietoja TO (Viņa) VĀRDU, un
atklāja, ka Svētais Gars uz to apliecinājās un no Viņa spēka liecināja. “Kas
man ir, to es tev dodu... Vārdā celies augšā...”, teica Pēteris. “Es tev pavēlu
Jēzus Vārdā, izej...”, teica Pāvils uz ļauno garu (Ap.d. 16:18). “Manā Vārdā
tie velnus izdzīs...”, teica Kristus par Saviem sekotājiem. “...gari jums
paklausa...”, (Lūk. 10:20), būtu vajadzīgs teikt par katru, kas patiešām ir “viens
gars” ar To Kungu (1.Kor. 6:17).
Kristus autoritāte tātad var tikt
ticībā satverta no visiem Viņa bērniem, kas ar Viņu garā savienoti, pat tad, ja
viņi nezināšanas dēļ vēl nav pilnīgi atbrīvoti no pievīlēju garu ietekmes.
Kristus autoritāte neatrodas pašā ticīgajā
Tas ir pamatoti tā, jo mums top
skaidrs, ka Kristus uzvarētāja autoritāte no Golgātas pār visām sātaniskām
ordām (pulkiem) nepamatojas cilvēkā, bet ka viņam šī autoritāte ir Svētā Gara
spēkā jāsatver, un uz tādu ticības darbu Svētais Gars atbild. Bet ja kāds
kristietis tādā veidā ticībā kādam ļaunam garam pavēl, tad pēdējais katru
iedomājamu ieganstu, ko minētajā kristietī atradīs, mēģinās pret to izlietot,
ka tas uzdrošinājies Uzvarētāja autoritāti pielietot.
Visu to var izskaidrot ar
iepriekš iztirzātām patiesībām, ka ticīgais, kas garā ar Kristu ir savienots,
aiz nezināšanas var pieļaut dvēselē un miesā mājot svešiem gariem, kuri ar
viltu tur ielavījušies. Svētais Gars no tāda Dieva bērna neatkāpjas, kas Viņu
ir uzņēmis, tāpēc ka tāds nelūgts viesis to caur izlikšanos maldinājis pret
paša cilvēka patiesiem nodomiem. Velna ieiešana
224
cilvēkā, to nepadara par velnu,
tāpat kā cilvēkam Dieva Garu uzņemot, tas viņu nepadara par Dievu. Ja ticīgais
patiesību zina un visu nenoraida, kas ienaidniekam dod varu pār viņu, tad viņš
apzināti ļaujas netaisnībai, caur to tad viņa iekšējā dzīve tiek nopietni
apdraudēta, tāpat kā katrs atzīts grēks, ko negrib atstāt kļūst par sienu starp
Dievu un cilvēku. Dievs lieto katru tik ilgi, kamēr tas paliek uzticīgs savai
atziņai, kaut arī redzamas pretrunas - cilvēkam pašam to neapzinoties - citiem
ir par piedauzību.
Šī Vārda autoritātes lietošanas rezultātu pakāpes
Atbilstoši ticīgo dažādiem
personīgiem uzvaras stāvokļiem - pakāpēm, ir daudz uzvaras pakāpju stāvokļi pār
ļauniem gariem, pie tiem, kuri satvēruši pēc savām spējām Kristus autoritāti.
Divi Dieva bērni var ticībā Viņa spēku lietot ar pavisam dažādu iznākumu,
skatoties pēc viņu atziņas par dēmonu darbības metodēm, un tāpēc arī par viņu
izpratni par attiecīgo gadījumu. Piemēram, kristietis atklāj, ka viņš var
ļauniem gariem piespiest iziet, bet viņš nezina, ka to pieturas punkti un
rīcība upurī jāņem vērā, tātad tam nebūs tik pamatīgi ilgstoši panākumi, kā
citam, kas tādu lietu zina un aizliedz dēmoniem katru tālāku darbību, kas to
pilnīgi atbrīvos.
Atzīšanas un izšķirt spējas
dāvanām ir jāpieaug un jāpadara ticīgo spējīgu zināt, kad viņam Kristus
autoritāte pielietojama. Piemēram, pēdējā nekad nedos panākumus, ja darbība
grozās ap tādu lietu, kā sastapšanos ar ļauno garu meliem, tad iespaidīgākais
ierocis būs patiesība. Dieva patiesība izteikta pārliecībā, ka viņa ir
patiesība, dvēseli atbrīvos.
Atziņa kā sastāvdaļa autoritātē
Tātad vara pār ļauniem gariem ir
atkarīga ne tikai no personīgas uzvaras, bet no ticīgā atziņas, katrs kas alkst
citu atbrīvošanai pēc iespējami lielākas autoritātes mēra saņemšanas ir par to
jāiestājas, lai velna darbības metodes uz vispamatīgāko izstudētu, kā arī visās
viņu pašu skarošās lietās LAI TAS PALIKTU UZVARĒTĀJS VISĀ UN PĀR VISU, CAUR KO
VIŅAM JĀIET. Piegriezīsim vērību tam, cik lielu nozīmi Svētie Raksti piešķir
atziņai un prātam. “Lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu visā
pilnībā izprastu Viņa gribu”, rakstīja Pāvils kolosiešiem (Kol. 1:9). Tas Kungs
teica: “Šī ir mūžīgā
225
dzīvība, ka viņi atzīst Tevi...”
(Jāņa 17:3). “Ja mēs staigājam gaismā... sadraudzība.” Gaismā staigāt nozīmē Dievu pazīt, un jo
vairāk mēs Dievu pazīstam, jo vairāk mēs tumsības spēkus sajūtam, jo gaisma
izgaismo tumsību (skat. Efez.5:11-13). Pilnīgiem... ir caur ieradumu prāti
vingrināti izšķirt labu no ļauna” (Ebr. 5:14).
Ticīgajam jābūt gatavam maksāt
cenu par zināšanām un atziņu, ja viņš grib saņemt spēku citu atbrīvošanai. Kā
viņš var kādai lietai pretoties, ja neprot izšķirt, vai tā nāk no Dieva vai
nenāk? Viņam tas ir jāzina,
viņam jāmācās to izzināt, viņa atziņas mērs noteiks tā izšķirt spējas un
pilnvaras mēru. Ticīgajam ir jāzina par ļauno garu viltībām, mērķiem, metodēm,
apsūdzībām u.t.t., par “nastām” kādas tie var uzlikt, kāda tam nozīme un kā tās
rodas, viņam jāprot izšķirt, kad tie traucējumus un kavēkļus izsauc, lai visur
paliktu par uzvarētāju.
Xxxxxxxxc
Ļaunie gari pakļaujas ticīgajam, kurš ir savienots ar dzīvo Kristu
Atziņai ir liels iespaids uz
ticību. Ticīgajam vajag ZINĀT, ka tas ir Dieva prāts, ka ļauni gari, ne tikai potenciāli (apslēpti),
bet visā patiesībā man ir padoti kā tādam, kas dzīvo savienībā ar “Dieva Svēto”,
kurš kā uzvarētājs pār visām šīm varām staigāja Zemes virsū un saviem mācekļiem
deva pilnvaru Savā Vārdā pār tām (sal. Lūk. 10:17-24).
Aplūkojot šajā sakarībā dažas
Rakstu vietas, tās mums skaidri pierāda, ka tas ir Dieva prāts un nodoms priekš
savas tautas, kā draudzes, tā arī atsevišķā ticīgā, attiecībā pret tumsības
varām. Pāvils saka: “Dievs sātanu samīs zem jūsu kājām” (Rom. 16:20), un ka
tiem jācīnās pret varām un valdībām (Efez. 6:12), droši vien ne jau tādēļ, lai
pēdējās pār kristiešiem triumfētu. Lai viņi velnam pretī stājas stipri
ticībā(1.Pēt. 5:8-9), bet ne bezrūpībā no velna izdarībām un darbiem neko
nenojaustu - viņa viltīgām uzmākšanām pretotos, bet ne ignorētu. Viņa domas
mums nav nezināmās (2.Kor. 2:10-11), tas norāda uz noteiktību modrībā un
novērojumos. “Manā Vārdā tie velnus izdzīs” (Mar. 16:17). Tas attiecās uz
visiem, kas iziet savienoti ar Uzvarētāju, paļaujoties uz Viņa Vārda
autoritāti, lai uzvarētu.
226
Atziņa par nostāšanos pret
ienaidnieku arī iespaido gribas pielietošanu. Kā lai kāds ticīgais varētu
vērsties kādā sapulcē pret ļauniem gariem, ja viņš neko nezinātu par to, ka
viņi tur atrodas? Ja uztveres jutekļi ir asi, tad tas palīdz izpratnei. Ja tie
caur apsēstību ir apdullināti un notrulināti, tad top vājināta vajadzīgā atziņa
tumsības spēku nojaušanai.
ATZIŅA NOSAKA LŪGŠANU. Ābrahāms
mēģināja uzzināt, kādi būtu noteikumi, lai Dievs Sodomu saudzētu, kad viņš
attiecībā uz nolādēto pilsētu Kungu iztaujāja. Viņš gribēja zināt Dieva
noteikumus, pirms lūdza par Sodomu.
Atziņa ir nepieciešama auglīgai, efektīvai lūgšanai
Ļoti svarīgi ir pilnīgi visu
gaismu par tumsības varām iegūt, lai ar saprašanu un panākumiem varētu lūgt.
Pretējā gadījumā tie var ap ticīgo attīstīt visai rosīgu darbību. Ka tā ir
patiesība, tas viegli pierādāms ar briesmīgiem velnišķu iespaidu apmēriem Dieva
tautas vidū, neraugoties uz tik daudzām lūgšanām. xxxxxxxxxxxxxxxxx Kristieši neprot caur lūgšanām
ienaidnieku uzvarēt, kurš vēršas pret viņu darbībām tāpēc, ka viņi to nepazīst
un tam cauri neredz.
Lūgšanas ir visiespaidīgākais
ierocis cīņai ar tumsības varām, vienādi nozīmīgs uzbrūkot ienaidniekam un tā
darbiem, kā arī lai atbrīvotu saistītos no viņu važām un lai atspiestu šīs
ļaunās varas hierarhijas, kuras saceļas pret Kristu un Viņa draudzi. Ar
lūgšanām ticīgajam vajag uzbrukt ne tikai sevis paša dēļ, bet visas Kristus
miesas dēļ un visas pasaules dēļ, kurai jātop atbrīvotai no visām tumsības
varas pēdām un iespaidiem.
Ir iespējams vest sistemātisku
lūgšanas kara gājienu pret tumsības valsti, kas nozīmē patiesu sadarbošanos ar
Dieva Garu draudzes glābšanai un “vecās čūskas saistīšanu”, kas pasteidzinātu
tās iegrūšanu bezdibenī (Jāņa atkl. 20:1-3). Ar redzamu ķēdi pārdabiska būtne
neļautos saistīties, varēta būt, ka “lielais stiprais eņģelis” ir mistiskā “Kristus”
simbols - Galvas un locekļu - “vīrišķīgais Dēls”, kas tiek parauts pie Dieva un
Viņa goda krēsla, pēc tam, kad locekļi
227
ir pilnīgi tikuši atbrīvoti no
katra ienaidnieka iespaida, saņem uzdevumu pievīlēju satvert un “iegrūst
bezdibenī”, un tur to saistīt uz 1000 gadiem.
Eņģeļu kalpošana karā par svētajiem
Mēs nevaram noteikti konstatēt,
cik tālu lūgšanas iespaido gaismas spēkus pret tumsības varām. Rakstos ir daudz
vietas, kas uz to norāda, ka tie eņģeļi, kas līdz ar sātanu nekrita, atrodas
kalpošanā priekš svētajiem Zemes virsū, ko gan pēdējie tikai sāk nojaust.
Vecajā Derībā Debesu pulks parādās kaujas gatavībā ap pravieti Elīsu un Jaunajā
Derībā mēs redzam eņģeli Miķeli cīnāmies ar saviem eņģeļu pulkiem pret pūķi un
viņa eņģeļiem un draudze Zemes virsū pie šīs cīņas piedalās. Debess pulku
cīnītāji un Dieva bērni šeit Zemes virsū acīm redzami savstarpēji saistīti cīņā
pret tumsības ordām; draudze cīnās un uzvar caur savu liecības vārdu un Jēra
asins spēku un pie tam, kā viena kopa, ne kā atsevišķi locekļi. Ir teikts: “...viņi uzvarēja...” skatā uz
viņu savienību pret kopēju ienaidnieku.
Eņģeļu kalpošanu svēto pusē pret
tumsības varām Zemes virsū mums ļoti skaidri tiek atklāta Daniēla 10. nodaļā,
kur virseņģelim Miķelim vajadzēja pretoties sātaniskiem Persijas un Grieķijas
valdniekiem, lai sasniegtu Daniēlu ar Dieva vēsti. Xxxxxxxxxx Jāņa. Atkl.12.nod. Arī pats
Kungs piemin eņģeļu “leģionus'', kurus tas būtu varējis aicināt, lai to sargātu
un aizstāvētu (Mat.26:53). Bet Viņš izvēlējās izcīnīt cīņu viens un nepieņēma
Debesu palīdzību, kā vien Ģetzemanē, kur eņģelis to stiprināja.
Mācīšanās lūgšanu karā
Ja ir iespējama sistemātiska
lūgšanas cīņas vešana pret tumsības varām, kas paātrinātu draudzes atbrīvošanu
un Kunga nākšanu, tad vajadzētu ticīgajiem šo cīņu tik pat pamatīgi izmācīties,
kā kuru katru (jebkuru) citu izkārtojuma nepieciešamību priekš kalpošanas.
Ja salīdzinām šo lūgšanas cīņu ar
karu Zemes novados, tad iznāk, ka katram, kas grib kļūt par “vadītāju” jābūt
labprātīgam ļaut sevi apmācīt un jāieņem tāda pat vieta, kā jaunkareivim šīs
pasaules armijā. Tādam ticīgajam jāmācās, ne tikai saprātīgi lietot lūgšanas
228
ieroci, bet bez tam arī jāiegūst
pilnīgi noteiktas zināšanas par organizētām ienaidnieka ordām, “caur lietošanu”
viņam savi jutekļi jāvingrina, lai tie kļūtu spējīgi redzēt cauri ienaidnieka
darbībai garīgā novadā. Viņam jāmācās novērot, lai caur novērošanu varētu pazīt
sātaniskās cīņas metodes pret Dieva tautu.
Mūsu laikmetam ir nepieciešami
vadītāji, kam visās lietās ir pieredze, kas stāv sakarā ar velna “pasaules karu”,
vadītāji, kuri ir spējīgi viņam aizsteigties priekšā un tā Kunga “pulkiem”
uzbrukuma cīņā iet pa priekšu, vadītāji, kuri pilnīgi pazīst visu bruņojuma uzkabi un var atklāt, ja
tā kādā punktā uzrāda vāju vietu, tādi vadītāji, kuri vispirms mērķtiecīgi
apzinīgu, sistemātisku, saprātīgu PRETUZBRUKUMU LŪGŠANĀS SPĒJ VADĪT PRET TĀDĀM
PAT SĀTANISKĀS HIERARHIJAS UZBRUKUMU METODĒM, kas vērstas pret draudzi.
Ticīgajam, kurš sātanam pieteic
cīņu, ir pamatīgi jāpazīst aizstāvēšanās un uzbrukuma cīņas paņēmienus, jo, ja
absolūti droši neprot aizstāvēties, karš pret tik viltīgu ienaidnieku drīzi
beigsies ar to, ka vajadzēs viņa spēcīgo uzbrukumu dēļ uz vājām un neapsargātām
vietām savā apkārtnē atkāpties, lai vispārīgi varētu vēl savu paša stāvokli
glābt. Piemēram, kāds ticīgais cīnās ar velnu un izlaužas ar drošsirdīgu
liecību par lūgšanas varu cauri, ar kuras palīdzību tam būtu izdevies tādus un
tādus ienaidnieka apcietinājumus nopostīt, bet ļoti drīz viņam pašam vai tā
tuvākai apkārtnei seko tik spēcīgi uzbrukumi, ka dedzīgajam lieciniekam
atklājās, ka viņš sevi un savējos par maz ar lūgšanām sargājis.
Aizsardzības cīņa, kas minēta Efeziešiem 6.nodaļā
Par aizsardzības stāvokļa
svarīgumu un “varu” visos uzbrukumos “pastāvēt”, ļoti skaidri rāda Efeziešu 6.
nodaļa, kur septiņi panti iztirzā ieroču bruņojumu un aizstāvēšanos, bet tikai
vienā pantā iet runa par uzbrukumu.
Lūgšanu cīnītājam nešaubīgi
jāpaliek aizstāvēšanās stāvoklī, tam jābūt gatavībā pret visām “uzmākšanām” un
visām tumsības ordām
stāties pretī, vai tās viņam uzbruktu, kā “varas” vai caur tumsību un pēkšņiem
masu uzbrukumiem. Viņas jāmācās stāvēt “ļaunā dienā”, un kad viņš
229
izcīnījis uzvaru, tam arī uzvaras
stāvoklī jāpaliek, tagad tam cauri jāredz pilnīgi citādām kārdināšanām, kuras
pielāgotas tieši triumfa stundai.
Lai varētu aizstāvēšanās stāvoklī
pastāvēt, ticīgajam jāzina, kādas lietas ļaunie gari tam caur cilvēkiem var
nodarīt, un tāpēc viņu priekšā nepiekāpties, domājot, ka pakļaujas Dieva
prātam. Viņam jāzina, ka melu gari viņa dēļ var citus kristiešus “apspiest” un “nomākt”,
viņiem vīzijas un nepareizus priekšstatus par viņu sagādāt, un tos var ietekmēt
zem tādu “nastu” spiediena citiem par viņu rakstīt, citiem ļaunas domas par
viņu iedvest u.t.t., u.t.t. Dēmonu rīcībā ir visneiedomājamākie līdzekļi, lai
ticīgo no viņa uzvaras stāvokļa izvilinātu vai caur biedēšanu izdzītu. Jo
lielāks bija viņa triumfs, jo nenogurstošāks un rafinētāks būs ienaidnieks, lai
uzvarētāju pie viņa vājāki apsargātām vietām satvertu un novestu pie krišanas.
Ja tas viņam izdodas, ka cilvēks ļauj sevi caur kādu varas aktu atturēt no
uzbrukuma cīņas, ļauj caur savas apkārtnes sabiedrības domu neizprotamību sevi
satricināt, vai šīs lietas uzskata par “krustu”, kas tam jānes, tad viņš
ienaidnieka īsto viltus taktiku nav pareizi izpratis.
Bet kad ticīgais zina, kādas
lietas ļauni gari var viņam nodarīt un ko ierosināt, lai tam kaitētu, tad viņš
redzēs cauri viņu darbībām arī savos līdzcilvēkos, un paliks stings savā
aizsardzības stāvoklī, pārejot pret velniem lūgšanas uzbrukumā un neļausies
viņu izdarībām, pieņemot tās mierīgi par “Dieva prātu”.
Lūgšana pret velna darbību
Cīņā pret tumsības varām var
lūgšanu mērķtiecīgi un neatlaidīgi vērst pret velna darbiem pat tad, ja atrodas
savu dienas pienākumu pildīšanā. Lūgšana var būt īsa un skaidra, bet tomēr
iespaidīga. Tādi vārdi, kā: “Kungs, izārdi velna darbus!”, vai “Kungs, atveri
šim cilvēkam acis, lai viņš sātana melus redz un atzīst” u.t.t.
Arī aizlūgšanu par citiem var
tieši pret ļauniem gariem vērst, bet pie tādas lūgšanas pieder zināšana un
atziņa, lai pareizi varētu dēmonu klātnības simptomus novērtēt, izšķirt.
Nedrošība šajā virzienā
230
iespaido lūgšanas varu. Ja
lūdzējam ir šaubas par sava līdzcilvēka īpatnībām, kuras pēdējo pamudina tā
rīkoties, it kā tam būtu “dubulta daba”, kas viena otrai ir pretēja un citāda
kā viņa īstais raksturs, tad vēl viņš var mierīgi lūgt par katru sevi zināmu darošu
ļaunā gara atklāšanu, vispirms par to, lai upuris pats savu stāvokli varētu
pazīt. Viņš drīkst arī par savu personīgo apgaismošanu lūgt, lai ar savām
lūgšanām kļūtu spējīgs mērķēt uz pareizo vietu.
Ka ļauni gari mājo kādā cilvēkā un to iespaido un,
kaut tas būtu vismazākā mērā,
ir tā nepatikas un pretīguma izpausme pret patiesību un visām mācībām,
kas runā par tumsības varām. Tāda antipātija (nepatika) ir nesaprātīga un var
kļūt fanātiska. Jo cilvēks, kas ir brīvs no velnišķu spēku iedarbības, var vaļsirdīgi
un mierīgi atvērties gaismai par demonismu, tieši tik pat labi, kā gaismai par
dievišķo. Pie tādiem ''aizspriedumu” ticīgiem bieži atrod parādības, kas vēršas
pret citiem patiesības virzieniem, piemēram, lietām, kas skar viņu personīgo
dzīvi, viņu “garīgos piedzīvojumus” utt. Šo parādību iemesls ir tas, ka ļaunie
gari nekādos apstākļos negrib pieļaut viņu apskaidrošanu (izgaismošanu). Viena
no drošākām dievišķās dzīvības pazīmēm ir vēlēšanās, tieksme, jā, pat karsta
prasība pēc patiesības, arī ja tā būtu pazemojoša un sāpīga. Ticīgie nostājas
uz visām augšanas pakāpēm patiesības Dieva pusē, ja viņi saka: “Es gribu
atvērties visai patiesībai”, ar to tie dod iespēju Patiesības Garam savu darbu
darīt.
Ir svarīgi, ka lūgšanas cīnītājs
mācās izšķirt starp ļauno garu iedarbību viņu upuros un pašiem cilvēkiem, lai
netiktu aizkavēti no panākumu bagāta uzbrukuma pret īsto ienaidnieku, vainojot
cilvēkus par lietām, ko darījis pretinieks.
Kā ļaunie gari liek ticīgajiem pašiem pretoties tai patiesībai, kas viņiem
vajadzīga
Ja kāds ticīgais grib palīdzēt
kādam ļauna gara apsēstam, tad tam uz to jāsagatavojas, ka ļauni gari
saistītajam to patiesību, kurai to jāatbrīvo, sagrozīs un viņu pret visiem
sakūdīs, kas šo patiesību tam pienesīs. Ir reizes, kad melu gars patiesību
lieto, kā kādu rīksti, lai ar to savu gūstekni sistu. Nelaimīgajam tiešām ir
sajūta, ka tas tiek ar rīkstēm
231
šausta, it kā vārdi, kas tam nes
gaismu, būtu sitieni, kas tam krīt uz muguras. Bet ja pieviltais un apsēstais
neļauj sevi caur šīm sāpēm maldināt, bet pieķeras patiesībai, un tūdaļ TO
PAGRIEŽ LŪGŠANĀ cīņā pret ienaidnieku, tad viņš ir satvēris uzvaras ieroci.
Piemēram, ja cilvēkam saka: “ienaidnieks tevi pieviļ”, un viņš atbild: “Es šo
pievilšanu negribu pieļaut. Dievs, Kungs, atklāj man visas sātana viltības!”
tad uzvara viņam ir rokā.
Katram apgaismojumam un pamācībai
par sātana melu gariem vajadzētu izsaukt kā sekas noteiktu ienaidu pret viņiem,
bet ne izmisumu un pretošanos patiesībai, vai apgrūtinošas un ilgstošas
pārrunas, lai apsēstības simptomus kaut kā citādi izskaidrotu. Katram, kam
alkst pēc brīvības, vajadzētu apsveikt visu gaismu, kas atklāj ienaidnieku un
prasīt: “Kā lai es šo lāstu pārvēršu svētībā un uzvarā?”
Atbrīvošanas perioda laikā, kuru
bieži pavada daudz cīņas, bēdas, grūtības, posts un sajukums, daudz reiz
apsēstais, pašam to nezinot, cīnās melu garu pusē pret savu izglābšanos. Viņa griba
var būt nostājusies par patiesību, bet kad viņam patiesību pienes, tad viņā
dzīvojošie dēmoniskie gari parāda savu klātnību caur sacelšanās jūtām pret
patiesības nesošo vēstnesi, kaut gan viņa prāts bija patiesību izvēlējies.
Velni pielieto visus viņu rīcībā esošos palīglīdzekļus. Viņi izlej sava upura
dvēselē juceklīgas domu straumes, iztēles priekšnesumus, kas visām viņa dabīgām
dotībām ir svešas un izsauc mežonīgi trakojošas jūtas visā ķermenī, it ka tas
no sāpēm tiktu saraustīts, muguras smadzenes un nervi tiek kairināti
spīdzinošās mokās, galva draud vai pārplīst - tas viss notiek bez kāda fiziska
iemesla. Sākumā šķiet, ka patiesības vēstneša vārdi ir vairāk kaitējuši, ne kā
devuši kādu labumu. Kad vēstnesis patiesību pasniedzis un no juceklīgām sekām
neļaujas maldināties, bet trakojošiem gariem mierīgi lūgšanās nostājās pretī,
tad agri vai vēlu saistītais ieies brīvībā.
232
Ļauno garu izdzīšana
Pie citiem lūgšanu pret ļauniem
gariem dažreiz jāpavada ar (nedzirdamu) pavēli iziet, vai arī caur tiešu skaļu
(dzirdamu) dēmonu izdzīšanu. Ir dažādi noteikumi, kas to (ko viņi?) prasa, tie tad lūgšanās uzmanīgi
jāpārbauda, pirms kādu darbību uzsākt. Apsēstai personai (1) vajag par savu
stāvokli un tā cēloni saņemt gaismu. Tas prasa daudz zināšanu un apgaismojumu
un bieži ilgstošu un grūtību pilnu izrunāšanos ar upuri. (2) visām tiesībām,
kādas velnam bija minētā personā, noteikti jātiek atteiktām un jāatņem, citādi “izdzīšana”
maz palīdzēs. (3) jālūdz noteikti Dievs, lai Viņš visā tajā lietā atklāj Savu prātu
un rāda, ko Svētais Gars minētajā gadījumā prasa darīt. (4) Tam, kas aicināts
nodarboties ar apsēsto, it īpaši jāsatver Kristus autoritāti. (5) smagākos
gadījumos var būt vajadzīga cīnīšanās lūgšanās, kas pavadīta ar gavēšanu, lai
izcīnītu uzvaru.
Gavēšana, kas garīgā novadā daudz
ko spēj sasniegt, ir tāda gara cīņa ar ļauno garu, kur izbeidzas katra apzināta
miesas (ķermeņa?) vajadzība, līdz uzvara ir panākta.
Patiesa gavēšana un atsacīšanās no ēdiena šai cīņā
Tā Kunga cīņa tuksnesī dod mans
gaismu par tādiem piedzīvojumiem, jo šķiet, ka Viņš izjuta izsalkumu pēc tam,
kad 40 dienu ilgā gara cīņa ar tumsības spēkiem bija pagājusi. Īstai gavēšanai
vajadzētu būt mazāk nolūkam (mērķim) atteikties no barības, kā smagu nastu vai
gara cīņu sekām, pie tam pēdējam (cilvēkam, ticīgam) jābūt tik pilnīgam,
pārvaldot miesu, ka tā neizjūt nekādu vajadzību, kamēr uzvara ir izcīnīta un
sasprindzinājums pagājis.
Ir arī tāds pastāvīgi ieturēts
stāvoklis nostājā pret miesu (ķermeni), ko varētu nosaukt par “gavēšanu”, un
kas pieder pie nepārtrauktas uzvaras pār velnišķām ordām. Pie ļaunu garu
izdzīšanas, it īpaši ir vajadzīgs miesu (ķermeni) saturēt savā varā, lai varētu
izšķirt starp viņas pamatotām prasībām un kaut kādiem svešas varas atbalsta
punktiem aiz tās, jo tādi iespaido uzvaras spēku.
Balss stāvoklis pie izdzīšanas
Pie ļaunu garu izdzīšanas balss
var būt vāja un stipra, raugoties pēc apstākļu īpatnībām. Ja tā ir vāja tad
dažreiz aiz tā slēp-
233
jās bailes, nezināšana,
nepietiekoši attīstīts gars vai arī ļauniem gariem ir par daudz liela pārsvars.
Svētais Gars, kas dod cilvēkam tiesības velnu izdzīšanai, tiek, protams, caur
tādiem faktoriem kavēts. Vāji attīstīts gars ir sevišķi liels kavēklis un norāda
uz tā nedaudzo (reto,
nelielo) lietošanu vispārējā cīņā, jo nepārtraukta un nelokāma
pretošanās tumsības spēkiem garu stiprina tāpat, kā pilnīga dvēseles un miesas
(ķermeņa) pārvaldīšana. Katrs, “kas... ir visādi atturīgs” (1.Kor. 9:25),
iegūst garīgu spēju Svētā Gara spēku sevī uzņemt, ko citādi nevar iegūt.
Īpaša Svētā Gara ieplūšana, kas
ticīgo dara spējīgu Viņa spēkā Kristus autoritāti pār ļauniem gariem satvert un
lietot, tiks aplūkota nākošajā nodaļā. Svētais
Gars ticīgā Dieva bērna garā ir vienīgā vara, kas pie izdzīšanas spēj ko
padarīt. Dieva kalpam būtu jābūt sevišķi piesardzīgam bez Viņa vadības kādu
agresīvu (uzbrūkošu) soli uzņemties spert. Pāvils panesa apsēstās meitenes
uzmācību daudzas (vairākas) dienas, pirms viņš apgriezās un uzrunāja tieši garu
(Apustuļu d. 16:18), bet ne meiteni, viņš pirmajam (garam) pavēlēja meiteni
atstāt. Ticīgais, kas saprot, “ko gars grib” pazīst šo momentu, kamēr viņš ar
Dieva Garu un savu garu sadarbojas, viņš piedzīvo, ka uzvaras spēks Kunga Jēzus
vārdā šodien pār velna varām ir tik pat liels, kā apustuļu un pirmo baznīcas
tēvu dienās.
Galvenais faktors ļauno garu
apdraudēšanā un izdzīšanā ir TICĪBA KUNGA JĒZUS VĀRDA SPĒKAM. Šī ticība
pamatojas uz atziņu, ka visiem
tumsības spēkiem ir jāpakļaujas Kristus autoritātei, mazākās šaubas šinī ziņā
padarīs izdzīšanu neiespējamu.
Izdzīšanai arvien jānotiek ar
tiešu ļaunā gara uzrunu Kunga Jēzus vārdā. Ticīgais lai saka:
“Es tev pavēlu Jēzus Vārdā iziet!” (Apustuļu d. 16:18).
Vai var notikt ļauno garu pārnese
Ka izdzītais gars varētu ieiet
Dieva kalpā, tādas briesmas nepastāv, vai ka viņš citādi uz viņu varētu tikt
pārnests, ja viņš uz to tam nedod iemeslu, vai ja ienaidnieks viltus ceļā sev
neiegūst tā pie-
234
krišanu ieiešanai. Tādiem
ticīgajiem, kuriem jānodarbojas ar apsēstiem, arvien savs stāvoklis jāatjauno
uz Golgātas uzvaras pamata, kā tas teikts Rom. 6. nodaļā, pirms tas iet cīņā;
jo tā ir vienīgā iespēja, kā vecā daba var tikt likvidēta, minēto neņemot vērā,
ticīgajam neapzinoties, ienaidnieks var sev gūt labuma.
Pie kāda ļauna gara izdzīšanas
var arī notikt tāda lieta, ka gluži tāds pats gars paslēpies pašā izdzinējā,
tam pašam to nezinot un nu pēkšņi viņš atklājas. Tad nāk priekšā, ka minētais
kristietis, kas nu sevī jūt ienaidnieku, domā, ka gars, kuram viņš nupat
uzbruka ir pret viņu pašu vērsies. Tagad viņš pūlas atbrīvoties no šī iedomātā “pārgājēja”
un caur to dod ienaidniekam jaunas priekšrocības tāpēc, ka viņš minētās
parādības cēloni nemeklē savas pagājušās dzīves laikā, un tā šis cēlonis paliek
neatklāts un netiek likvidēts, un līdz ar to rada tumsības varām pastāvīgus
pieturas punktus.
Arī roku uzlikšana uz apsēstām
personām nepārnes ļaunos garus. Ja tas tā šķietami noticis, tad tas devis iemeslu
viņā jau esošam garam sevi parādīt, tā mērķis ir cilvēku novest no īstām pēdām,
caur nepareizā virzienā vērstu uzmanību. Neviens ļauns gars nevar cilvēkā ieiet
vai tikt uz to pārnests, ja tas pats ļaunajam nedod uz to kādu iemeslu, tātad
tāda nelūgta viesa klātbūtne norāda uz kādu vāju punktu pašā cilvēkā, kura
atklāšana ir vissvarīgākā nepieciešamība. Ja raksturīgu apsēstības simptomu
nosauc neīstā vārdā, piemēram, par “uzbrukumu” vai “pārnesumu” no ārienes vai “slimi
nervi”, tad nav iespējams atbrīvoties, līdz īstais cēlonis nāk gaismā.
Pie šī paša gadījuma gribam vēl
uzsvērt, ka tas, kas attiecas uz roku uzlikšanas panākumiem, to nekad nedrīkst
attiecināt uz fiziskām jūtām vai piedzīvojumiem jutekļu laukā.
Garu atšķiršanas dāvana
Lielu daļu vajadzīgo zināšanu par
garu izšķiršanu var iegūt rūpīgi studējot iepriekšējo nodaļu, bet pastāv arī “garu
izšķiršanas dāvana”, kura tiek minēta 1. Korintiešiem 12. nodaļā, kā daļa no
Svētā Gara izpausmes Kristus miesas locekļos. Kā visas garīgās dāvanas
235
tā arī šī prasa pilnīgu ticīgā
līdzdarbību tās izvērtēšanā, jo caur lietošanu tā arvien vairāk attīstās un
kļūst skaidrāka. Tā pati dāvana var tik ļoti “dabīgi” izskatīties, kā apzīmētā
cilvēka dabīgā spēja, tā ka tā citu vērībai izzūd t.i. tie neiedomājās, ka tā
ir “pārdabiska” un Dieva brīnuma darbs. Tāda dāvana nav arī priekš tam, lai ar
to izceltos un to reklamētu, bet lai ar to kalpotu, viņa tikai tad kļūst
redzama, kad to lieto un arī tikai garīgiem cilvēkiem.
Spēja garus izšķirt, izriet no
ticīgā gara, kas ir Svētā Gara mājoklis un izpaužas caur minētā prātu, kad
cilvēks garīgā atziņā un piedzīvojumos pieaug un mācās novērot Dieva darbības
veidus un paņēmienus, tāpat arī ļauno garu darbības. “Izšķirt spēja” nav tikai
dāvana, bet arī uzticīgas modrības auglis un tā savukārt prasa neatlaidīgu
iekšēju labprātību. Tas viss prasa daudz pacietības, izmaņu un izturību, lai
nonāktu pie patiesa gatavības stāvokļa garīgā spriest spējā.
Lai Kristus autoritāti pār
ļauniem gariem varētu pielietot, vajadzīgo ticību tam nevar iegūt
piespiežoties. Ja cilvēkam jāpiespiežas, lai to varētu izdarīt, tad lai tas
zina, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā, un lai viņš meklē un pētī, kas tas
varētu būt. Ja, piemēram, lūgšanas cīnītājs jūt ticības traucējumus, tam tūdaļ
jānoskaidro vai ceļā stāv stipri tumsības spēki, jeb vai minētā gadījumā
Svētais Gars atsakās ar to sadarboties.
Ir kaut kas tāds, ko varēta
nosaukt par “ļaunu”
ticību, proti piespiesta vai uzspiesta ticība, kas tiek izsaukta no
ļauniem gariem. Tā ir patiesība, ka velns īstu ticību apkaro, bet tas nepierāda
vēl, ka katra ticība ir dievišķa (dievišķas izcelsmes). Protams, velns arvien
mēģina katru patiesu ticību apslāpēt, tāpēc par to jācīnās, lai ticību uzturētu
dzīvu, bet arī tas jāizšķir kādas dabas ticība mājo savā paša personā. Vai tā
ir Dieva Gara radīta, vai iziet no paša prāta (pašiedvesmas?) vai personīgas
vēlēšanās? Vai tā nāk no paša cilvēka jeb
no Dieva?
Lūgšanas cīņas citi aspekti
Lūgšanas cīņai pret tumsības
spēkiem ir dažādi virzieni,
236
kurus visus vietas trūkuma dēļ
šeit nevaram iztirzāt. Par vienu tādu spilgtu piemēru mums var kalpot Mozus,
kad viņš kalna galā stāvēja paceltām rokām, tā bija redzama izpausme neredzamai
rīcībai. Iznākumu šai garīgai darbībai varēja redzēt kalna pakājē, kad Izraēla
bērni uzvarēja. Bet uzvaras cēlonis palika apslēpts. Caur minētā vīra ārējo
nostāju kalna galā, neredzamā pasaulē kaut kas tika paveikts, ko zināja viņš pats un viņa draugi, kuri atbalstīja
viņa rokas.
Tumsības varas, kuras Izraēlim
caur Amaleku uzbruka, bija tās pašas, kas šodien stājas pretī Kristus draudzei.
Mozus viens pats nebūtu bijis spējīgs bez pārtraukuma parādīt Jahvem uzvarošo
ticību, un katram tādam pārtraukumam bija savas sekas, to redzam, ka
ienaidnieks triumfēja, tikko Mozus nolaida rokas.
Sevišķi karstā cīņā ar tumsības
ordām ir brīži, kad gara cīnītājs apzinās, ka ienaidnieks iegūst telpu caur to,
ka “liecības vārds” zaudē spēku - tāpat arī Dieva spēki triumfē tik ilgi, kamēr
turpina skanēt Dieva lūdzēju (uzvaras) saucieni. Tādos brīžos var pārpūlētam
garam un miesai nākt palīgā kāda ārīga fiziska rīcība, kas izpauž uzvaras
stāvokli. Paceltas vai izstieptas rokas var cīņā “kalna galā” Dieva draudzes
lūgšanas instinktīvi pavadīt.
Nāk priekšā arī tādi brīži, kad
tumsības spēku pulki atkāpjas un pats to valdnieks - velns stājās pretī viņu
vietā, kā Cah. 3:2. Tad tādiem vārdiem, kā: “Lai tas Kungs tevi norāj, sātan!”,
arvien būs panākumi.
Ja kādreiz kļūst vajadzīgs koncentrētu
lūgšanu vērst pret ienaidnieka nocietinājumiem, un proti - nenogurstoši, ar
izturību, ilgāku laiku, vai arī kad notiek gara cīņa izšķirošas kaujas laikā,
kad jānotur kāds atbalsta punkts, kuram pretinieks uzbrūk, tad labi bruņota
cīnītāja rīcībā ir daudz ieroči, ja viņš paliek Kristū un stāv pretī ļauniem
gariem debess vietās. Nav iespaidīgas tikai Mozus paceltās rokas vien un
virseņģeļa Miķeļa vārdi, bet tad drīkst
237
arī izteikt Dieva lāstu pār
tumsības valdnieku, kas no Dieva tika izteikts Ēdenes dārzā par vareno gara
būtni čūskas izskatā. Šis lāsts, kurs nekad vēl nav ticis atcelts, gaida uz
savu piepildījumu, to sātans ļoti labi zina, ka tas viņam vēl stāv priekšā, kad
tas tiks galīgi pazudināts uguns zaņķī. Atgādinot šo lāstu sātanam, tas bieži
izrādās par iespaidīgu ieroci.
Lūgšana un darbība
Tādam ticīgajam, kurš uzticīgi un
nenogurstoši cīnījies lūgšanās priekš citiem, jābūt arī gatavam iziet darbā, jo
Dievs viņu var lietot, kā darba rīku dvēseļu glābšanai. Nav tikai jālūdz, bet
ir arī jāstrādā, Dievs meklē cilvēkus, kuri priekš vienas tā arī otrās lietas
ir labprātīgi. Xxxxxxxx
(Ap.d. 10:7-8) Ananija lūdza par Pāvilu un tika sūtīts, lai ar viņu runātu
(Ap.d. 9:11). Mozus lūdza par Izraēla glābšanu, un pats tika sūtīts to atbrīvot
- savas lūgšanas piepildīt (2.Moz. 3:10).
Lūgšanu paklausīšanai ir savs
laiks (Lūk. 2:26) tāpat, kā tām ir kavēkļi (Dan. 10:13). Kas priekš citu
atbrīvošanas lūdz, tam jābūt labprātīgam ilgi un pacietīgi to darīt. Dažiem ir
maldīgi uzskati par “lūgšanas garu”, tie uzskata, ka īstai lūgšanai būtu viegli
jāplūst. Ja šis iedomātais lūgšanas gars izpaliek, tad tie lūgšanās atslābst.
Bet tieši tā lūgšana, kas kaitē ienaidniekam, un kurai tas tāpēc uzbrūk, bieži
līdzīga grūtību pilnai kāpņu izciršanai granīta klintī tāpēc, ka tā prasa gara
cīņu pret pretinieku. Nedrīkst sagaidīt, ka smagi pieviltu un saistītu
jāatbrīvo nedaudzās nedēļas, var būt ka būs vajadzīgi mēneši un pat gadi
jāpavada aizlūgšanās. Saskare ar tiem par kuriem aizlūdz bieži paātrina viņu
atbrīvošanu tāpēc, ka Dievs nenobriedušiem kristiešiem caur citiem acis vieglāk
var atdarīt ne kā tieši. Dažu reizi mēs drīkstam mūsu pašu lūgšanu paklausīšanu
piedzīvot, kad ejam pie tiem, par kuriem aizlūdzam un viņiem īsto vārdu sakām.
xxxxxxxxxxxx
Lūgšana un sludināšana
Lūgšanu cīnītāji bieži uz to tiek
aicināti, lai atklāti patiesību mācītu. Tādā gadījumā minētajam jāpazīst
lūgšanas nozīme priekš sava sludināšanas amata. Viņam jāzina, ka tam personīgi
citu lūgšanas vajadzīgas, lai varētu runāt ar panākumiem (Efez. 6:19), viņam
238
pašam arī tāpat lūgšanās jācīnās,
kad viņš patiesību grib sludināt, kas apdraud sātana valsti. Ja viņš ar
lūgšanām sapulcē saista tumsības varas, tad var bieži Svētais Gars netraucēti
darboties, bet ja ļauniem gariem tiek atstātas “brīvas rokas”, tad runātājam
būs stipri jāpiepūlas, uzstājoties ar runu pret viņu pretestību. Tas var skart
pat viņa balsi, it kā tā atmosfēras apstākļu dēļ šķistu aizsmakusi, bet kad
ienaidnieks atkāpjas, tā skan neapslāpēti skaidri. Ja gars ar tāda veida cīņām
tiek nodarbināts, tad tas ietekmē arī ārējo cilvēku. Ļauni gari var runātāju
runas laikā ar nerimstošu komentāru straumi apgrūtināt, viņi var to visādi
apvainot, kur viņš nav vainīgs, bet ir pašu ļauno garu darbs. Viņi var tam
melus par klausītāju stāvokli čukstēt ausīs, viņi var tam jūtās izliet apsūdzības,
viņa izrunātos vārdus izsmiet u.t.t. u.t.t. Ja viņš runā par svētu dzīves
veidu, kādu Dieva bērnam jādzīvo, tad ļaunie gari tam saka, ka citiem
sludinādams viņš pats ticis atmests, un vēl pie tam tie to dara tik nicinoši,
izsmejoši un ilgstoši, ka beidzot viņš tiek spiests izteikt pazemojošus vārdus
pats par sevi, tos iepinot savā runā, no kuriem izplūst straumes sapulces
atmosfērā, kas klāj pāri klausītājiem tumšu mākoni.
Lūgšana kā iznīcinošs ierocis
Lūgšana ir kāda likuma piepildījums, kas dod Dievam iespēju
iejaukties un tā rīkoties, kā Viņš grib. Ja tāds likums nebūtu un Dievam savu
bērnu lūgšanas nevajadzētu, tad lūgšana būtu tikai laika zaudēšana. Bet
patiesībā lūgšana ir varenākais ierocis, kas vispārīgi stāv kristiešu rīcībā.
Ar tās palīdzību viņš var Dieva lietas kavēkļus novērst, vai tas būtu grēks vai
velna darbi.
Lūgšana ir vienlīdz GRAUJOŠA, kā
veidojoša, bet lai tāda tā būtu, tai jābūt radikālai (pamatīgai, neielaižoties
nekādos kompromisos), tai jāpieskaras dziļākām, slepenākām cēloņu parādībām.
Jāņem vērā atsevišķas lietas, ne tikai vispārēja redzes stāvokļa vilcienos,
personīgā dzīves novadā, tā vispārējā tālākā
239
apkārtnē un visā pasaulē. Lūdzot
vajadzētu ievērot sekojošu kārtību: 1. Personīga lūgšana, par savās vajadzībām.
2. Lūgšana par piederīgiem un viņu vajadzībām. 3. Lūgšana par apkārtnes
vajadzībām. 4. Universāla lūgšana par visu Kristus draudzi un visu pasauli (1.
Tim. 2:1, Efez. 6:18).
Visaptveroša lūgšana
Ja lūgšanu cīnītājs lūdz par
vispārējām lietām, pirms būtu nesis Dieva priekšā personīgās un vietējās
vajadzības, tad ienaidnieks aizskars šos neaizsargātos novadus, tiem uzbrūkot
ar savām varām, kas cīnītāju novedīs tādā stāvoklī, kur viņam nav brīvība,
spēja iestāties par visām vajadzībām. Lūgšanai jābūt ilgstošai, ne tikai
izsmeļošai. Priekš tam ticīgajam jābūt spēks, tāpat arī zināšana par ko lūgt un
gudrība, lai pareizi lūgtu. Lūgšanai ir sekas, par kurām jābūt skaidrībā, lūgt
ir darbs, kas prasa tādu pat audzināšanu, kā mācīšana un sludināšana.
Labi vingrinājies lūgšanu
cīnītājs pazīst visas puses savam ierocim. Lūguma lūgšana (Jāņa 14:13),
aizlūgšana (Rom. 8:26), pavēles lūgšana (Mat. 21:21, Mar. 1:23-25), kādai
nastai, kas nogūlusies uz garu vai dvēseli sekojoša lūgšana (Kol. 2:1 un 4:12).
Viņš zina, ka dažreiz jālūdz zem šādas nastas noslogojuma, bet viņš nedrīkst
domāt, ka visās izlūdzamās lietās tam vajadzētu justies noslogotam, vai arī
būtu jāsagaida pārliecinošs “prieks”. Viņš zina, ka redzot grūtības, tas jau ir
uzaicinājums lūgšanai, un ka briesmas sevī slēpj gaidīšana uz “jūtām”. Viņš
pazīst arī patieso Kristus miesas vienības nozīmi, tā ka viņš uz visām draudzes
lūgšanām var teikt “āmen”, cik tālu tās gara iedvesmotas un ir pēc Dieva prāta.
Tas viss skar tikai lūgšanas
uzbrukuma pirmos pamatus, kuru varētu vērst pret tumsības varām Dieva tautas
atbrīvošanai, kas būtu katras atmodas īstais mērķis.
© Verners Šteinbergs
