Viljams Fetlers - PIE BĀBELES UPĒM

PIE BĀBELES UPĒM

jeb Izpostītais Dievnams

Viljams Fetlers

 Klausīsimies vēlreiz šīs dziesmas vārdus: „Pie Bābeles upēm tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu. Savas kokles tur pakārām vītolos, jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziedat mums dziesmu no Ciānas. Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?!”

Un nu ievērojiet šo patiesību: „Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta”, un nākošo pantu: „Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.”

2. Ķēniņu gr. 25:1-2 un Dāvida dz. 137:1-6

 Šī ir viena no Dāvida dziesmām. Varbūt viņas sacerētājs nebija pats Dāvids, jo viņš nepiedzīvoja Jeruzālemes izpostīšanu, bet tie aizvestie ķēniņi un citi jūdi sēdēja pie Bābeles upēm un raudāja... Viņi nebija piemirsuši Jeruzālemi, atrazdamies tālumā, svešā zemē; viņu sirdis nebija izgājušas uz kapitāla iegūšanu, uz iedzīvošanos. Noteikti viņi – jeb Svētais Gars caur viņiem – izsakās (jo viņiem bija pravieša gars, tāpat kā apustuļiem), kas lai notiktu, ja viņi aizmirstu Jeruzalemi: – lai labā roka nokalst un lai mēle pielīp pie zoda. Dieva Gars šodien mums liek saprast, kas būs, ja mēs aizmirstam Dieva darbu – Jeruzālemi.

Jeruzāleme ir Dieva pilsēta – Dieva darbs. Pāvils saka: „Lai meklējam to, kas ir augšā.” Šo pilsētu meklēja pravieši un apustuļi; Ābrams caur ticību aicināts ir paklausījis un izgājis uz to vietu, ko tam bija mantot, ... jo viņš gaidīja uz to pilsētu, kam stipri pamati un kam cēlējs un uztaisītājs pats Dievs."(Ebrejiem 11, 8 - 10). Arī mums, brāļi un māsas, jādzīvo teltīs šai pasaulē. Esmu pateicīgs, ka Dievs mani mācījis teltīs dzīvot, ka esmu svešinieks un ceļinieks šai pasaulē no tā laika jau, kamēr mani Dieva darba dēļ izsūtīja no Krievijas. Mums jāmācās ne vien dziedāt: „Viesis un svešinieks esmu virs zemes”, bet mums tādiem arī jābūt. Mēs daudz dziedam, ko neizpildām un kas neesam. Dziedātāji, lai mēs to liekam vērā un neliekuļojam!

Aizvestiem jūdiem bija kokles, tomēr tie tās nelietoja, bet pakāra vītolos. Tie bija svešinieki. Tos uzaicināja gan dziedāt, bet tie atsacījās: „Kā mēs varam dziedāt svešā zemē?!" Bābelē tie nebija pastāvīgi iedzīvotāji, tie bija nākuši no citas vietas – no Jeruzālemes.

Jeruzāleme nozīmē: jeru – pilsēta jeb pamats, šalem – miers, – Miera pilsēta. Tie bija nākuši no Miera pilsētas, ne labprātīgi, bet aizvesti ar varu. Kāpēc tie tapa aizvesti? Kāpēc Dieva nams tapa izpostīts? Tāpēc, ka Miera pilsētas iedzīvotāji savā savstarpējā dzīvē un attiecībās pret Dievu vairs neharmonēja, nebija saskaņa, neattaisnoja savas pilsētas nosaukumu. Jeruzaleme, Miera pilsēta ir tā, kur ļaudis 1) ir mierā ar Dievu un 2) ir mierā viens ar otru. Visi Dieva baušļi un nokārtojumi ir tāpēc doti, lai visi dzīvotu mierā un saskaņā. Lai cilvēks būtu ar Dievu mierā, tad nedrīkst tam būt citi dievi. „Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis”, saka dzīvais, patiesais Dievs. Kas ir Dievs? Tas, kam cilvēki kalpo, paklausa, kā prātu pilda. Daudziem vecākiem viņu bērni ir viņu dievi jeb elki; priekš tiem tie dzīvo un kalpo un tos lutina, kamēr tie top beidzot par slogu saviem vecākiem. Citu elks ir viņu veikals, bagātība. Par elkiem top uzcelti arī īpašums, nams, lauks u.t.t. Vairāk intereses top parādīts priekš visa kā cita, tikai ne priekš Dieva. Ja mēs gribam atrast savu elkdievu, tad lai apskatāmies, par ko mēs visvairāk interesējamies. Ja kaut kas interesē tevi vairāk nekā Bībele, cērt to nost – tas ir tavs elks! Ķēniņiem, kuri atgriezās pie Dieva, pašiem vajadzēja savus elkus nolauzt, nevis gaidīt, lai nāk kāds eņģelis to izdarīt. Ja tu atgriezies no grēka, tev pašam tad jānostājas pret to un jāiznīcina. Lai mēs tagad uzstājamies pret katru grēku, nomirdinām katru savu elkdievu. Ja tevi interesē pasaulīgas lietas, stāsti, romāni, tad tas ir tavs elks. Dažs var lasīt romānus cauru nakti, kamēr, Bībeli palasot pusstundu, jau nāk miegs. Citu dievs ir tabaka. Braucot un ejot, guļoties un ceļoties – smēķē, bet Bībeles lasīšanai tam nekad nav laika. Ej un liec savā pasē izlabot, ka tev ir „tabakas” un ne „kristīgā” ticība. Ļaudīm ir daudz elku: degvīns, teātris, u.c. Dažam – grib vai negrib – jāiet teātrī, tādu varu tas pār cilvēku ieguvis, jeb atkal jāpiedzeras. Latvijā skaita 5 – 6 ticības šķiras: luterāņu, katoļu, pareizticīgo, baptistu, u.c. Es domāju, šeit ir daudz vairāk ticības šķiru: tabakas, romānu, teātru, degvīna, veikalu, naudas ticības un citas. Ko tu pielūdz, tā vārdu tu nes.

Jauneklis misionārs pie sarkanādainiem indiāņiem raksta kādreiz savā dienasgrāmatā tā: „Šorīt līdz ar saules uzlēkšanu sāku lūgt Dievu un, kad beidzu savu lūgšanu, tad saule sāka jau rietēt.” Kur neviens cilvēks neredzēja, jaunais Dāvids Brainerds cīnījās lūgšanās dēļ savu sarkano brāļu dvēselēm. Viņa Dievs bija Dievs! – Kur vien mēs esam, mums ir jāpielūdz Dievs un ir jādara Viņa darbi. It īpaši Latvijā mums jāstrādā. „Redzi, Latvija mostas! Vairs nedrīkstam snaust!...”

Dievam ir jābūt tavai pirmajai un galvenajai interesei.„Tev nebūs citus dievus turēt priekš Manis.” Meklējiet papriekš Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums visas lietas taps piemestas.” Vai tu par to šaubies? Kā jauneklis es jau nācu pie šīs pārliecības – meklēt pirmā vietā Dieva valstību, un Dievs turēja vārdu un piemeta visas lietas. Ja mēs rūpējamies par Dieva interesēm, tad Dievs rūpēsies par mūsu interesēm. Anglijas ķēniņiene sūtīja kādu no saviem ļaudīm uz ārzemēm izdarīt priekš viņas kādu svarīgu darbu un apsolījās pa viņa prombūtnes laiku rūpēties par viņa veikalu. Vai jūs domājiet, ka viņš atrada savu veikalu nolaistu un nekārtībā, kamēr ķēniņiene par to rūpējās? Nē, viņa īpašniekam atgriežoties no ķēniņienes uzdevuma izpildīšanas, tas bija uzplaucis vairāk kā jebkad. – Interesējieties par Jeruzālemi! Meklējiet Dieva darba uzplaukšanu. Jēzus aicināja mācekļus, un tie atstāja muitas ar neizmainītu un izmainītu naudu, tīklus, laivu un tūdaļ gāja Viņam pakaļ. Vai tu varētu tūlīt iet pakaļ Jēzum? Vai tu domā, ka mācekļiem nebija veikali, ģimenes, bērni, dažādas sarežģītas lietas? Viņi tos atstāja, un vai viņiem kas pietrūka? „Bērniņi, vai jums kaut kas ir pietrūcis?” – „Nekas mums nav pietrūcis,” un, kad viņi jautā kādreiz: „Redzi, mēs visu esam atstājuši, kas mums būs par to?” Kā skan atbilde? Simtkārtīgi tie atdabūs visu (Mateja 19:27–30). Kas viņi bija tādi? Bez augstskolas izglītības, neprata pat gramatiski runāt, rokas tulznainas. Bet Jēzus sacīja uz viņiem: Jūs sēdēsiet un tiesāsiet tās 12 ciltis. Pēteris dod viņu raksturojumu: Jūs esiet izredzēta tauta, ķēniņu priesterība, svēta cilts, Dieva īpašie ļaudis (1. Pētera 2:9). Šie vienkāršie vīri, caur savu paklausību Kristum, tapa par 12 dārgakmeņiem jaunās Jeruzālemes pamatā (Atklāsmes 21:14,19,20). Jēzus pārvērš cilvēku, viņa vārdu, raksturu, mērķus. Līdzšinējais slepkava uz savu lūgšanu dzird Jēzus atbildi: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Jēzus slepkavu ved paradīzē. Caur satiksmi ar Jēzu notiek pilnīga pārvēršanās cilvēkā. Pasaule guļ letarģijā, tā ir it kā dzīva, bet patiesību nesaprot. Tā domā par Kristus kalpiem: tie ir zemnieciņi, niecīgi ļaudis, nekas, - bet tā nezin, ka tie ir Ķēniņa priesteri, īpaši ļaudis.

Jeruzālemes ļaudīm bija miers tik ilgi savā starpā, kamēr tiem bija saskaņa ar Dievu. Kas atkāpies no Dieva, tas drīz ķildosies arī ar cilvēkiem. Ja Dievs neieņem pirmo vietu mūsu dzīvē, tad arī pie cilvēkiem nebūs labs prāts. Jūs domājat, ka Dievu var piekrāpt? Grēks pret cilvēkiem ir arī grēks pret Dievu. Dažs iet pie Svētā Vakarēdiena, sūdz savus grēkus, un, tad sāk atkal no jauna grēkot. Ko jūs sacītu par bērnu, kuram māte patlaban piedod viņa nerātnības un, kurš saka: „Piedod, šodien iesitu brālītim 5 reizes, rīt sitīšu tikai 3 reizes?” Tā daudzi nāk pie Dieva un it kā saka: rīt grēkošu mazāk, piedod šoreiz. Tie lūdz un grēko. Vai ar Dievu var tā kaulēties? Kas zina labu darīt un nedara, tam tas ir grēks. Kas sēj uz miesu, pļaus samaitāšanu, - nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Latviešiem ir dažādi dievi: Pērkons, Potrimps u.c., bet mūsu lielākais elks ir mūsu „Es”. Tam visvairāk kalpo, to visvairāk pielūdz. Patiesa ticība ir: Es dzīvoju, bet ne vairs es, es ar Kristu esmu krustā sists. Draudzība ar pasauli arī ir ienaids pret Dievu. Grēka sekas – sods: Jeruzalemes izpostīšana. Kur nav miera bērnu, tur Miera pilsēta ir izpostīta. Vai Dievs ir mierā ar tevi? Ar tavu dzīvi? Tad viss, kas Dievu interesē, lai interesē arī tevi. Viņa lielākā interese ir – glābt to, kas pazudis. Ja mēs patiesi gribam darīt Dieva prātu, tad mums ļaužu atpestīšana stāv augstāk par visu. Man arī ir liela ģimene: jāapgādā sieva, 7 bērni u.t.t. Jaunībā esmu trūkumu cietis, bet, kad sāku meklēt pirmā vietā Dieva valstības labumu, tad viss pārvērtās. Jēzus pieskaras pelēkam akmenim, un tas top par zeltu, par dārgakmeni. Ne tikai sevišķi apdāvinātie top no Dieva lietoti, bet visi, kas nākuši saskarē ar Kristus spēku, var iziet Viņa darbā.

Amerikā, pēc verdzības atcelšanas, kādā vietā vergiem par to bija noklusējuši. 10 g. vēlāk viņi tikai dabūja par to zināt un ar asarām izsaucās: Kāpēc neviens mums par to nav stāstījis agrāk? Apmēram 1900 g. Atpakaļ, tur pie krusta Golgātā Dievs izlaida manifestu: Ejiet pasludiniet pilnīgu atraisīšanu! Bet klausieties: 2/3 no visiem cilvēkiem pasaulē, apm. 1200 miljonu nav dzirdējuši vēsti par Jēzus atsvabināšanu. Miljoniem vēl kvēpina elkiem; mātes met savus bērniņus krokodiliem Gangas upē. Tur nav kori, Bībeles klases, Jēzus vārds tur ir svešs. Kā mēs varam apgalvot, ka mēs stādam Dieva darbu pirmā vietā, ja mēs esam saņēmuši Viņa pestīšanu un citiem nekā nesakām? Simtiem gadu pagājuši, kamēr Jēzus piepildīja pestīšanas darbu. Šeit pat Latvijā ir pagasti un ciemi, kuri dzīvo vēsti par to vēl nav dzirdējuši. Mūsu latviešu nēģeri vergo tūkstošiem vēl, bet mēs nosēžam savu laiku sapulcē, ejam mierīgi paēst pusdienas, un nākam svētkus turēt. Kad tikai nenāk pār mums Bābeles liktenis! Ja Golgātas draudze nav misiones draudze, tad ardievu! Stāvošs dīķis smird, straume ir dzīva. Es nevaru viens pats iet un apmierināt visus tos tūkstošus un miljonus, to jādara visiem ticīgajiem. Ziemeļamerikā no visiem krievu ticīgajiem apm. 1/3 iestājās mūsu Bībeles skolā, apm. 100 cilvēku. Tie atstāja visu... Daži pelnīja līdz 100 dol. nedēļā, bet Dieva darbu tie lika pirmā vietā, un tagad tie strādā kā misionāri Bulgārijā, Krievijā, Polijā u.c. Kas vēl ies, ko mēs sūtīsim? Ak, saki tu Dievam: Še es esmu, sūti mani! Dari mūs par vējiem, kuri skrien priekš Tevis, runā par Tevi, liecina par Tavu pestīšanu!

Lai Dievs palīdz mums visiem atdoties pilnīgi Viņa darbiem, kamēr vēl laiks, jo Kristus atnākšana ir tuvu klāt!

Lai lūdzam Dievu!

 

Viljama Feltera sprediķis Rīgā, Golgātas namā 1923.gada 30.septembrī

Publicēts „Kristīgs Vēstnesis” 1923.gada decembrī Nr 2 

Viljams Fetlers - SIRDSŠĶĪSTIE

SIRDSŠĶĪSTIE

Viljams Fetlers

 „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs”

Mateja ev. 5:8

 Ņemsim šodien dažas pamācības no vārdiem, kurus Jēzus reiz runāja. Kalna sprediķis nav domāts priekš pasaules ļaudīm, jo mēs lasām: „Bet kad viņš tos ļaudis redzēja, tad viņš uzkāpa uz kalna un apsēdās un viņa mācekļi pie viņa piestājās, un savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja un sacīja: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

„Viņš apsēdās un Viņa mācekļi pie Viņa piestājās.” Te redzam piepildāmies vārdus, ko ķēniņš Dāvids savā laikā sacīja: „Kungs, kas mājos Tavā dzīvoklī un kas dzīvos uz Tava svētā kalna? Kas bezvainīgi staigā un taisnību dara un patiesību runā no sirds dibena; kas ar savu mēli citu neaprunā, savam tuvākam ļauna nedara un neceļ ļauna valodu pret savu tuvāku” (Dāv.dz. 15 : 1 – 3).

Tas Kungs Jēzus bija uz kalna ar saviem mācekļiem un mācīja, ka viņiem vajaga būt svētiem un svētīgiem. Šoreiz gribu sevišķi pastrīpot Jēzus vārdus: „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Man liekas , šie vārdi ir centrs visam pārējam. Dievs uzlūko cilvēka sirdi. Daudz ļaudis var pieņemt svētu masku un kā svēti izrādīties ļaužu priekšā, bet tādi svētie Dievu neredzēs; jo „svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Jūs varat dzīvot Latvijas valstī un tomēr prezidentu neredzēt; jūs varat no kāda ķēniņa saņemt kādu dāvanu vai manifestu un tomēr pašu ķēniņu neredzēt. Še mūsu priekšā tas augstākais –ķēniņu Ķēniņš; kas gan var skatīt Viņa vaigu? „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kalna sprediķi ir vēl citi apsolījumi, kuri savienoti ar svētīgumu. „Svētīgi tie, kas mieru tur, jo tie taps saukti Dieva bērni.” Man ir pārliecība, ka neviens nevar mieru turēt, ja tas nav Dievu redzējis. Ir daži ticīgie, kuri netur mieru; tie nav Dievu redzējuši un arī neredz, jo tiem nav šķīstas sirdis. Parādi man brāli jeb māsu, kuri mieru netur, un es jums parādīšu cilvēku, kuram nav šķīsta sirds.

Mana personīgā vēlēšanās ir vienumēr iet mierīgi savu ceļu; teikt, kā reiz sacīja Abrahāms uz Latu: „Ja tu gribi pa kreiso roku, tad es gribu pa labo; bet ja tu gribi pa labo roku, tad es iešu pa kreiso.” Dievs ir miera Dievs. Tas vēl nav miera ceļš, kad ļaudis satiekas un šā tā izrunājas. Cilvēks, Dievu redz; tas ir nācis sakarā ar debesu Tēvu, nemaz citādi nevar, kā mieru turēt. Tādu cilvēku starpā nekad nebūs strīdus. Nav strīdum vietas tur, kur Jēzus sēž pie galda un ja Jēzus sēž uz sirds troņa, tad tādā sirdī arī nebūs vietas strīdum un tāda cilvēka dzīve būs bez strīdus un ļaunuma. Nevar būt svētīts garīgs strādnieks, ja sirdī nav miers un ja sirds nav pilnīgi šķīstīta Dieva priekšā. Katrs ir tikai cilvēks un bieži vien tam uzbruks kārdināšanas: gan kā lieli vilki vai plēsīgi tīģeri tuvosies šie nemiera cēlēji, rupjie grēki; bet ar tiem daudzreiz ir vieglāk galā tikt, nekā ar tām mazām lapsām, kuras noposta dvēseles mieru. Brāļiem un māsām daudzreiz nebūs viegli paturēt pilnīgu mieru savā fabrikā, darbnīcā vai ģimenē, kur varbūt jādzird dažādi nepatiesi pārmetumi un apvainojumi. Ja, tas nebūs viegli, bet ne neiespējami, jo „tas miera Dievs satrieks to sātanu.” Viņš ir mūsu miers un uzvara. Ja Viņš, tas miera Ķēniņš, valdīs tavā dzīvē, tad Viņš, ne tu, bet Viņš aizdzīs un uzvarēs visus tavus nemiera cēloņus; un miera atmosfēra būs tavā sirdī un dzīvē. Kas pazaudē mieru, tas arī pazaudē garīgo spēku.

„Tas Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, tas pasargās jūsu sirdis un jūsu domas iekš Kristus Jēzus.”

Filip. 4:7. Tas vārds „pasargās” pamattekstā nozīmē it kā tad garnizons apsargā. Miers pasargās mūsu sirdis un domas, ja iekšā ta paliksim. Ir daudz ļaudis, kuri nekā nezin no Dieva miera un tie ir nelaimīgākie cilvēki pasaulē. Dieva bērni, kuri nav Dievu redzējuši, nevar mieru turēt. Vai tev ir šķīsta sirds? Vai tu zini, kas tas ir – šķīsta sirds? Tu vari būt saņēmis grēku piedošanu, un tomēr tev var būt nešķīsta sirds.

Ja bērns pēc lietus iziet ārā, māte vai tēvs to pamāca: „Dēliņ, ej godīgi, ka nenosmērē savas jaunās baltās drēbes!” Bērniņš atbild: „Labi, papiņ, es neiešu dubļos.” Bērns spēlējas pa lauku, viņam piemirstas tēva brīdinājums, viņš paklūp dubļos, un jaunās drēbes nu ir notašķītas netīras. Tēvs, to redzēdams, dēlu sauc pie sevis, lai pārmācītu. Bērns saka: „Papiņ, es to nekad vairs nedarīšu...” Daži nožēlo grēkus pēc katoļu veida, lai pēc tam grēkotu atkal. Dieva vārds tomēr noteikti saka: „Kas zadzis, tam vairs nebūs zagt u.t.t.” Tikai tā ir pareiza grēku sūdzēšana, ja grēkus izsūdz un tos arī atstāj. Kad tēvs , kā jau minēju, gribēja dēlu pārmācīt un to sauca pie sevis, mazais nāca gaužām asarām raudādams: „Tēvs, es to nekad vairs nedarīšu.” Tēvs redzēdams bērna pazemīgo un sagrauzto sirdi, saka: „Labi, es tev piedodu.”

Ja kāds brālis jeb māsa nevar nožēlot savus grēkus, savu netaisnību, tas ir palicis akls un atkāpies no žēlastības. Šie ļaudis ir uz ļoti bēdīga ceļa. Cilvēks, kas no žēlastības atkāpies, var pazaudēt uz visiem laikiem Dieva žēlastību un aiziet mūžīgā pazušanā. Par tādiem ļaudīm ir sacīts: „Vai tiem, jo tie ir gājuši uz Kalna ceļu un peļņas dēļ iegāzušies Bileāma alošanā un ir nomainīti Korus pretimrunāšanā (Judas 1, 11).

Bēdīgi, ka daudz cilvēki naudas dēļ tiek apstulboti; caur zelta brillēm visas lietas parādās pārvērstā veidā. Cik daudz cilvēki naudas dēļ noiet no patiesības ceļa un tad sākas pretrunāšanas, nav harmonijas; nauda nevar cilvēku laimīgu darīt, bet vienīgi Dieva svētā pateicība, kas ir uzrakstīta Dieva vārdā. Laimes avots ir Dievs, ne zelts.

Tie ari bij ticīgi ļaudis, par kuriem Juda saka: „Šie ir gānekļi pie jūsu mīlestības mielastiem, kopā plītēdami un bez bijāšanas barodamies; padebeši bez ūdens, vai ugunskurs uz papīra uzzīmēts, bez patiesas uguns – tiem vienāda nozīme. Velns visu taisa pakaļ; tam nemaz nav patiesības uguns, bet viņš ņem un uzkrāso uz papīra tādu pašu uguni; starpība tikai tā, ka neīstā uguns nedeg un nesilda. „Divkārt nomiruši” ir tie, kuri atgriezušies, nākuši draudzē un tad no jauna sākuši iet ļaunus ceļus. Ir briesmīgi būt divkārt mirušam. „Tev ir tas vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (Jāņa par. 3, 1).

Tādēļ, brāļi un māsas, cik svarīgas ir svētīšanās sapulces, tur kopīgi savas sirdis pērmeklējam un atsakam visam, kas nestāv sakarā ar Dieva svēto vārdu, noliekam katru grēku un netaisnību un mantojam jaunus spēkus, jaunas svētības no tā Kunga. Ja mēs esam vienprātīgi savā starpā, tad Dievs var mūs svētīt.

Pirms kara ari sasaucām svētīšanās sapulces. Dievs svētīja – ar katru sapulci ūdens cēlās. Pēc divām dienām Dievs deva varenas svētību straumes. Mēs nepielaidām neko, kas varētu mieru traucēt. Cik daudz Dieva svētības nav zaudētas caur nemieru Dieva bērnu vidū. Ļaudis, kas negrib piedot un mieru turēt, ir tie par kuriem rakstīts: „Divkārt nomiruši”. Varbūt šeit jūsu starpā ari ir tādi ļaudis? Divkārt nomiruši: nomiruši vispirms Dieva žēlastībai un otrkārt Svētā Gara svaidīšanas spēkam no augšienes. Vēl tālāk Jūdas grāmatā lasām: „izsakņoti koki”, tas ir tādi koki, kuri ir gan iestādīti, bet tad sākuši nīkt un tapuši izsaiņoti. Ja paliksim iekš Jēzus, ta patiesā viņa koka, ja nepārtraukti Svētā Gara straumes plūdīs iekš mums un dos dzīvību, tad mūsu garīgo koku nekādas vētras nevarēs izsakņot. Dievs nevienu lietu nedara nelaikā; kad vajadzīgs augļiem parādīties, tad tie ari tur būs.

Kā tas notiek, ka topam izsakņoti? Pie tā nemaz daudz nav vajadzīgs. Pietiek, ja tu savā sirdī ielaid rūgtumu, grēku, kaut to vismazāko, tad tavs garīgais koks, kā no tārpa grauzts, sākts pamazam nīkt, līdz beidzot tas no vēja apgāzts, pavisam izsakņojies. Iesākumam pietiek, ka tu sāc aizstāvēt grēku. Nebūs ilgi, ka tu sāksi to mīlēt un tas ienāks sirdī un viņš būs pazaudēts. Apustulis Jānis saka: „Ja kas savu brāli nemīlē, tas ir slepkava”. Ja tu nevari savu brāli mīlēt, tad ari tu esi slepkava. Ja cilvēks ir grēkojis un viņam tas no sirds ir žēl un viņš ar patiesu nožēlošanu var sacīt: „Piedod man”, tad daudzreiz tie lielākie ienaidnieki top par draugiem; viss tiek piedots un aizmirsts. Pavisam cita lieta ir, ja cilvēks dara nepareizi un netaisni un to negrib nožēlot, tāds ari nekādu žēlastību nedabūs: Dieva Gars no tāda cilvēka atstāsies. Sauls bija no Dieva atkāpies; un Dievs vairs viņu nevarēja svētīt, nedz viņa lūgšanas paklausīt, tāpēc, ka Sauls nenāca ar patiesu nožēlošanu Dieva priekšā. Tad notika kas briesmīgs: Dieva Gars no Saula atstājās un ļaunais gars pie viņa piestājās. Turpretī Dāvids mīlēja Dievu no visas sirds un tāpēc Dāvids varēja mīlēt arī savus ienaidniekus. Dieva Gars bija ar Dāvidu. Kad Sauls meklēja Dāvidu nokaut, ko Dāvids darīja? Dāvids no sirds mīlēja savu ienaidnieku. Draugs, vai tu arī tā vari mīlēt, ka no tā var pazīt, ka tu esi Kristus māceklis? Kad Sauls bija miris, ko darīja Dāvids? Dažs varbūt domās, ka tagad gan Dāvids būs laimīgs, kad viņa lielākais ienaidnieks, kurš mīlēja viņa brīvību, ir miris. Kad Dāvids to dabūja zināt, mēs lasām, ka viņš saplēsa savas drēbes un gauži raudāja... Tas ir patiess kristīgajums, tā ir patiesa mīlestība.

Šķīsta sirds nepatur sevī grēku, tā ir katrā brīdī gatava nožēlot katru nepatiesību un piedot.

Minētais zēns bija nožēlojis grēkus, tēvs tam bija piedevis; tomēr viņa svārciņi vēl bija netīri. Tāpat mēs nākam pie Dieva; Viņš piedod; un tomēr sirds var palikt nešķīsta, ja mēs visu savu sirdi gluži neatdodam Jēzum priekš pilnīgas nošķīstīšanas.

Še mana sirds! Tev, Dievs, to atdodu,

Tev, kas to radījis.

„Ne pasaulei, bet Man to dodi tu”! –

Tā tu man sacījis.

Šo upuri, Kungs, mīlestībā

Tev nesu, dodu uzticībā:

Še mana sirds! Še mana sirds!

 

„Mans dēls, mana meita, dod Man tavu sirdi”! saka tas Kungs. Vai visi no jums to saprot, tas ir Jēzum atdot sirdi pilnīgi un gluži? Ja Jēzus gaiši un skaidri saka: „Dod man tavu sirdi!” tad tas tā arī ir jāsaprot; vecā, miesīgā sirds ir jāatdod Jēzum un no Viņa jāsaņem jaunu sirdi.

„Un Es tiem došu vienādu sirdi un Es jums došu jaunu garu, un atņemšu to atmiņā sirdi no viņu miesām un tiem došu miesīgu sirdi” (Eceķiela 11, 19). Neviens nevar izņemt sirdi no krūtīm un palikt dzīvs; ja sirds ir izņemta, tad dzīve izbeidzas. Ja mēs veco sirdi atdodam, tad līdz ar to nomirstam vecai dzīvei. Ja tu neesi miris vecai pasaulīgai dzīvei, tad tu neesi savu sirdi atdevis Jēzum. Dievs nekad nedod atpakaļ to pašu veco sirdi. Apustulis Pāvils sacīja: „Es mirstu ik dienas...” „Mēs arvien tā Kunga Jēzus miršanu visur ņemam līdz savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība mūsu miesās parādās” (2 Korint.4, 10). Tikai mirstot vecai dzīvei varam nākt pie jaunas laimīgas dzīves ar Jēzu Kristu. „Tas mūsu grēkus pats ir nesis savā miesā pie koka, ka mēs, no grēkiem vaļā tikuši, taisnībai dzīvotu; caur Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1 Pēt.2, 24).

Līdz ar Jēzu jātop apraktai vecai sirdij. Un kā Jēzus trešā dienā cēlās augšā, tā mums jāceļas augšā priekš jaunas dzīves. Tava vecā sirds ir aprakta līdz ar Jēzu. Kā pie tā nākt, lai tiktu vaļā no vecās sirds? Ir tikai viens ceļš, un tas ir ticības ceļš. Tu vari zemoties sava debesu Tēva priekšā un sacīt: „Tēvs, es šodien savu veco grēcīgo sirdi atdodu Tevim; es nekad to vairs negribu ņemt atpakaļ. Kungs, siti Tu to krustā, lai tā neceļas augšā un dod man jaunu, šķīstu un laimīgu sirdi!” Ja tu to no sirds vēlies, tas Kungs to dos; saņem to no tā Kunga ticībā. Ja Jēzus tev dos jaunu sirdi, tad Viņš arī rūpēsies un palīdzēs paturēt to svētu un tīru. Dievs var dot spēku tikai priekš svētas dzīves; tev atliek tikai uzticēties Viņa vadīdamai rokai. Kad kartupeļus iestāda zemē, neesmu redzējis, ka pēc kādām dienām kāds ietu tos uzrakt, lai skatītos, vai tie ir auguši vai ne. Ja Dieva daba ir iekšā tavā sirdī, tad arī tīri dabīgi, ka tā augs un parādīsies augļi.

Ja atdodam Jēzum Kristum sirdi, ja līdz ar Viņu mirstam, tad līdz ar viņu arī dzīvosim. Ja tu līdz ar Jēzu esi nāvē gājis, tad tu ari vari lūgt pēc šķīstas sirds un tu to dabūsi. Ja ar Jēzu mirstam , tad līdz ar Viņu ari ceļamies augšam.

Ir ticīgajiem, kuri domā, ka no vecās grēcīgās sirds ir jāatsvabinājas pamazam; to uz reizi jau nevarot pārmainīt. Mans draugs, tu to nevari, bet Dievs var. Ja tabakas smēķētājs saka: „Es pamazam atstāšu smēķēšanu; agrāk es smēķēju 100 papirosus, tagad es smēķēšu tikai 95, pēc tam 80, utt.” – es jums saku: tāds cilvēks nekad netiks vaļā no tabakas varas. Tas tā ir, bet Dievs tā nestrādā. Jauno pilnīgo sirdi jāsaņem uz reizi, nevis pa drusciņai. Dzirdot šādus vārdus, tu vari saukt uz Dievu ticībā un Viņš šinī pašā brīdī tevi atsvabinās no grēka un dos jaunu sirdi, kura vairs negribēs grēkot. Tikai caur ticību mēs ieejam garīgajā Kanaanā, kur piens un medus tek. „Kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa dusēšanā, ja ne tiem, kas bijuši nepaklausīgi? Un mēs redzam, ka tie nav varējuši ieiet neticības dēļ” (Ebr. 3, 19). Pilnīga nodošanās Jēzum nav jūtu, bet apziņas lieta. „Še mana sirds, tev, Dievs, to atdodu...” Kad tu to esi sacījis, tad saki arī, ka tu tici Dieva apsolīšanām un ka tu ticībā pieņem to, ko Dievs dod.

Kad Ķēniņš taisīja kāzas savam dēlam un lika saaicināt visādus kropļus, tizlus un nabagus, tad sanāca liels pulks šo dzīves pabērnu. Tur viņi sastājās pie Ķēniņa pils, pagalmā. Iznāca sulaiņi greznās drēbēs un aicināja viņus nākt iekšā. Daži skatās apkārt un brīnās, vai nu iet, vai ne? Beidzot tomēr tie ieiet. Sulaiņi tiem dod jaunas drēbes, un laipni tos uzaicina pārģērbties. Kāds nabags novilcis vecās skrandas, uzvelk jauno apģērbu, bet kājas tam vēl apautas ar veciem noplīsušiem zābakiem. Kad sulainis grib noaut viņa vecos zābakus, viņš teic: „Tā jau nu gan nevar! Tas par daudz! Jaunas drēbes un vēl jauni zābaki...”Vai šis nabags nav smieklīgs? Kā tas izskatās, ka viņš apvilcis ķēnišķīgas drēbes un kājās vecas saplīsušas tupeles!? Tādi ir daudz ticīgie, kā šis nabags. Kad tie no Dieva saņēmuši vienu lietu, tie sāk atsacīties no pārējām, un nekas nav nožēlojamāks par kristīgo, kurš ar vienu kāju stāv Dieva valstībā un ar otru pasaulē. Tas Kungs saka: „Redzi, visu Es daru jaunu,” no galvas līdz papēžiem. Ja kādam ķēniņam, kas dzīvo zemes virsū, var ticēt, tad mūsu Dievam var vēl vairāk ticēt, jo Viņš ir visu ķēniņu Ķēniņš un visu kungu Kungs. Tāpēc, draugs, nāc pie Jēzus, noliec visas savas skrandas, savu paštaisnību, savu pašizlabošanos. Viņš visu darīs jaunu. Cik tālu tu arī nebūtu nomaldījies, cik netīrs un noskrandis tu arī nebūtu, Jēzus šodien tev grib dot visu jaunu. Nāc pie Viņa, uzticies Viņam! (Dzied: Atmodas dziesmas Nr.98).

Nāc pie Dieva ar savu veco nešķīsto sirdi un saki, kā sacīja pazudušais dēls: „Piedodi, Tēvs, piedodi, Tēvs esmu grēkojis!”... Un tas iznākums būs šis: „Kāda laime, kādi prieki valda tagad tēva namā lepnajā.” „Redzi, Es visu daru jaunu. Šis apsolījums pieder arī tev, mans draugs. Viss jauns, viss jauns, tas ir tas, ko nevar zinātne, māksla, ne citi kādi cilvēcīgi līdzekļi, bet ko var tikai Jēzus. Tikai Jēzus vienīgais varēja un var sacīt vārdus: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.”

Kas ir tā Kunga sauciens Latvijai? Dievs grib sev svētus ļaudis. Dievs grib, lai būtu jaunekļi un jaunavas, vīri un sievas, ar šķīstām sirdīm; ļaudis, kas pazemīgi nāk Dieva priekšā, nožēlo savus grēkus, noliek vecās sirdis un saņem no Dieva jaunas sirdis, šķīstītas Jēzus Kristus asinis. „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Kāpēc tie sirdsšķīstie Dievu redzēs? Tāpēc, ka Dievs būs iekš tiem un ap tiem. Debešķīga gaisma sirdī, debešķīga gaisma dzīvē un Dieva klātnība visās vietās; tas ir brīnišķīgs, jauks stāvoklis. Draugs, atsaki šodien grēkam un vecai samaitātai dabai! Saņem jauno brīnišķīgo sirdi! Esi varonis un drošsirdīgi nostājies pret grēku, un tu būsi viens no laimīgākiem cilvēkiem pasaulē! „Ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību!” „Tas visu iespēj, kas tic.”

Enohs ticēja un viņš staigāja ar Dievu; Jozus ticēja un viņš iegāja Kanaanā; Izraēla bērni ticēja un Jerikas mūri sagruva; Pēteris ticēja un staigāja pa ūdens virsu. Paliec šai stiprā ticībā. Dievs nevar melot, Viņš ir uzticīgs un taisns. „Ja jūs ļauni būdami, zināt saviem bērniem dot labas dāvanas, vai jo vairāk jūsu Tēvs debesīs nedos laba tiem, kas viņu lūdz? (Mat. 7, 11). „Tas visu spēj , kas tic.” „Svētīgi tie sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”

 

Māc. V. Fetlera runa Svētīšanās Saeimā,

Rīgā, Atmodas namā, 1926.gada 13. martā

Saīsināti uzrakstījusi V. Jaunozola 

Viljams Fetlers - SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

SVĒTA GARA CILVĒKA PAZĪŠANAS ZĪMES

un Vasarsvētku uzsaukums latviešu kristiešiem

Viljams Fetlers

1.

Vairākus gadus atpakaļ manās rokās nonāca Čarlza Invuda grāmatiņa: “Svētā Gara piepildīšana” un pēc tam vēl citi raksti par Svētā Gara kristību un spēku. Sapratu, ka, lai gan vēsturiski dzīvoju pēc Vasarsvētku Svētā Gara izliešanas, praktiski biju dzīvojis pirms Vasarsvētkiem. Pie mana garīgā apvāršņa uzausa jauna gaisma, apustuļu un pirmās kristīgās draudzes spožumā. Nu redzēju, ka pēdējo laiku apsolījums nebija tikai priekš pirmās kristīgās draudzes vien, bet ka tie pēdējie laiki vēl stiepjas līdz mūsu dienai, jo ja tās vien bija tās pēdējās dienas, par kurām runā pravietis Joēls, tad kādās dienās mēs dzīvojam? Tāpēc arī nojautu, ka Vasarsvētku apsolījums, tas spēks no augšienes pieder arī man un visiem, kas no sirds atgriežas no saviem grēkiem un tic. “Jo šis apsolījums pieder jums un … visiem, cik tālu Dievs pieaicinās…” (Apustuļu darbi 2:39) Arī Jāņa 7:37-39, Lūkas 11:13, Galatiešiem 3:14 kļuva man svarīgas. Tāpat arī Ebrejiem 12: 14. “Dzenaties pēc miera ar visiem un svētas dzīvošanas, bez kuras neviens to Kungu neredzēs…”

Es slavēju Dievu, manu Kungu un Pestītāju, par to pārmaiņu manā dzīvē un darbā, kas notika caur šī brīnišķīgā Dieva apsolījuma saņemšanas, caur ticību. Un es no sirds nopūšos uz Dievu, lai Viņš šo manu mazo grāmatiņu lietotu par spēcīgu ieroci savā rokā, caur ko daudzi no maniem mīļotiem tautiešiem, kuri līdz šim pazina Svēto Garu tikai vārda pēc, vai arī tikai kā atdzemdinātāju, paši pilnīgi nodotos viņa rīkošanai un taptu apģērbti ar spēku no augšienes.

 

2.

“Un notiks pēdējās dienās…”

Apustuļu darbi 2:7

 

Pa pasauli jauna vēsma iet-

Vai nemaniet?

Pa koku galiem lapas čalo un čukst,

Mirusī sirds no jauna pukst…

Kā pērkona dārdiens, kā rūkdams vējš

Te atkal un atkal grūdiens spējš.

Brikšķ kauli miroņu ielejā,

No nāves pamostas dzīvībā,

No rītiem līdz vakariem zibeņo,

Vai nemaniet to?

 

Un pasaule skatās un nesaprot,

Ko gan šis troksnis nozīmējot.

 

Bet šis ir tas, ko pravietis

Priekš gadu simtiem vēstījis:

“Un notiks pēdējās dienās šis:

No sava Gara Es izliešu

Un dēlus un meitas, un kalpones

Ar spēku no augšienes apģērbšu,

Lai pa pasauli prieka vēsti tie nes!”

 

Ikkatrs, kas snaudis,

Augšā, tādēļ kristīgie ļaudis!

Tā nevar vairs, vairs ilgāk tā nevar iet

Vai nedzirdiet?…

Ar Svētu Garu citi kristīti tiek,

Vai mums, vai mums tukšā būs jāpaliek?

 

3.

Bet šeit man tomēr mūsu lasītājus nopietni ir jābrīdina, lai kāds nesāktu lūgt pēc Svētā Gara uguns kristības vai piepildīšanas savas personīgās slavas vai goda dēļ. Ja kas tāpēc sāks lūgt, lai būtu “kaut kas”, lai kļūtu par ievērojamu sludinātāju, vai strādnieku, tas var krist lielās briesmās un saņemt Svētā Gara vietā maldu garu, kā tas jau ar daudziem ir noticis. Un debesu gaismas vietā viņu prāts ir tapis aptumšots, un tie ir atkāpušies, un daži kā sadragātas laivas, no ticības krastiem nomaldījušies, gājuši bojā.

 

4.

Trīs vai četras galvenās zīmes, kas seko vienai patiesai Svētā Gara piepildīšanai jeb kristībai ir sekojošas: Jēzus Kristus top dvēselei ļoti dārgs. Viņa krusts un asins nopelns iegūst jaunu nozīmi praktiskā kristīgā dzīvē.

 

5.

Grēks parādās savā īstenā gaismā, it īpaši personīgā dzīvē, un ne tik daudz pie citiem, kā pie sevis paša. Tāpēc viņš sāk viņu ienīst un bēgt no katras Svētā Gara apbēdināšanas. Līdz ar to rodas vēlēšanās pēc šķīstas un svētas dzīves. Un ja ticīgā dvēsele padodas Svētā Gara vadīšanai, tad viņa top vesta no uzvaras uz uzvaru, ja arī dažreiz caur sāpīgām dvēseles operācijām un piedzīvojumiem, līdz kamēr viss cilvēks, gars, dvēsele un miesa top nodoti par dzīvu, svētu un patīkamu upuri Dievam (Romiešiem 12:1), caur ko vienīgi var notikt saprātīga kalpošana Dievam. Un no šiem pamatiem neatkāpjoties viss cilvēks, dvēsele, gars un miesa top bezvainīgi pasargāti līdz tā Kunga atnākšanai. Bet lai neviens lasītājs nedomā, ka šis ir viegls ceļš, un lai necer veco Ādamu (veco cilvēku, patmīlību) ar vienu šāvienu nobeigt. Mums nav jāaizmirst, ka ne vecais grēka cilvēks iekš mums nomiris, bet mums, tai jaundzimušai būtnei, ir jānomirst tam vecam Ādamam. Arī nestāv rakstīts, ka caur mūsu ticību uz Jēzu Kristu jeb Svētā Gara spēku tas grēks būtu nomiris tā, ka tas vairs nevar uzbrukt, bet gan apustulis Romiešiem 8:10 saka, ka, ja „Kristus iekš jums mājo, tad gan miesa ir mirusi dēļ grēka, bet gars ir dzīvs taisnības dēļ.” Tāpēc arī nāk šī pasludināšana: “turat sevi nomirušus grēkam, bet dzīvus Dievam.” (Romiešiem 6:11)

 

6.

Trešā nemaldīgā zīme par Svētā Gara spēku cilvēka dzīvē ir - atsacīšanās no savām interesēm, sava labuma meklēšanas, un noteikta cenšanās pagodināt Dievu un darīt Viņa prātu. Tagad personīgi apvainojumi un strīdi, vai lieka goda meklēšana vairs nespēlē nekādu lomu. Cilvēkam priekš sevis vairs nav ko meklēt, jo viņa dzīvošana ir debesīs. Viņš ir tapis Dieva un cilvēku draugs, un tāpēc Dieva valstības celšana un līdzcilvēku svētība ir viņa dzīves mērķis. Un ja viņam vaicā par viņa dzīvošanu, tad viņš var izsaukties līdz ar Pāvilu: “Es esmu ar Kristu krustā sists. Un ne es vairs dzīvoju, bet iekš manis dzīvo Kristus. Bet ko es tagad dzīvoju pēc miesas, to dzīvoju caur ticību uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un pats sevi nodevis.” (Galatiešiem 2:20). Tādam cilvēkam nav vairs par ko lielīties... Manta, gods, slava - viss tas ir kļuvis pārāk pīšļains, lai debesu pilsonis ar tām lielītos. Viņš uz visu ir sācis skatīties debesu acīm, kur zeltu min uz ielām, un kur goda kroņus par kāju pameslu sviež. Bet ja viņš lielas, tad ar tā Kunga Jēzus Kristus krustu, caur ko viņš pasaulei, un pasaule viņam ir krustā sista. (Galatiešiem 6:14); un ar to, ka viņš pazīst to Kungu.(1.Korintiešiem 1:31)

 

7.

Vēl ceturtā zīme - neviltīga mīlestība uz saviem tuvākiem, un ne tikai uz saviem draugiem, bet arī uz ienaidniekiem, jo tie pēdējie viņam ir tuvāki, nekā pirmie. Viņš centīsies lamāts neatlamāt, un pat neļaunoties uz saviem pretiniekiem! Viņš sapratis, ka ja pretinieki būs, tad tie nebūs tik daudz viņa paša, kā Dieva pretinieki. Viņš apzināsies, ka Dievs pats ir spējīgs īstā laikā savus pretiniekus likt sev par kāju pameslu. Tāpēc arī tāds Vasarsvētku cilvēks mīlēs grēcinieku, gribēdams viņu glābt, un aizlūgs par viņu - lai gan ienīdīs grēku, kurā viņš atrodas. Jo viņam būs skaidri saprotams vārds, - kā var kāds mīlēt Dievu, ko tas neredz, ja brāli, ko viņš redz, viņš nemīl (1.Jāņa 4:20)? Un viņš bēgs no brāļa ienīšanas, kā no elles uguns, zinādams, ka katrs, kas savu brāli ienīst ir slepkava, un nenonāks mūžīgā dzīvībā. (1. Jāņa 3:15).

 

8.

Svarīga pazīšanas zīme, ka Dievs tevi ir svaidījis ar savu Garu ir tā, ka Bībele tev būs it kā jauna grāmata. Tev patiks viņu lasīt un tu varēsi viņu daudz vairāk saprast. Nu tev būs skaidrs tas, ka Dieva vārds jālasa ne lai taptu gudrs, bet svēts; un tu lasīsi ne tik daudz lai zinātu, bet lai darītu ko Bībele māca. Tevi iepriecinās Dieva apsolījumi, un Viņa pamācības tevi sargās no grēka. Šeit nu ir vajadzīgs pierast pie ikdienišķas, noteiktas Bībeles studijas. Vislabākais laiks tam ir pirmā rīta stunda pieceļoties. Pieradinies nēsāt sev visur līdzi Jauno Derību. Ceļā un darbā, pa atpūtas brīžiem vienmēr varēsi palasīt. Ja tu esi sludinātājs vai mācītājs, tev Bībeli lasot un savā praktiskā dzīvē piemērojot, nekad netrūks mācības, ko pasniegt saviem klausītājiem. Lai Dieva vārds ir vienmēr tavs kāju spīdeklis un gaišums uz visiem taviem ceļiem (Psalms 119:105). Nesper ne soli, neuzņemies nekādu jaunu taku jeb gaitu, kur Dieva vārds neiet ar savu spožo aizrādījumu pa priekšu. Nemēģini piemērot Dieva vārdu savai kājai, Bet savu kāju Dieva vārdam. Dieva vārds no sava taisnā un šaurā ceļa nenogriezīsies, bet ja tu no viņa nogriezīsies, tu vari acumirklī nomaldīties, un tam sekas var būt daudz maldu gadi tuksnesī un var būt pat apsolītās zemes zaudēšana. (Ebrejiem 3:17) Un “dažs ceļš liekas iesākumā labs, bet savā galā ved nāvē.” Netici tāpēc nekādai mācībai, vai atzīšanai vai parādībai, ja pat to atnestu Dieva eņģelis no debesīm, - ja tā nesakrīt ar Dieva rakstīto vārdu. Jo „tos Rakstus nevar atmest” (Jāņa 10:15), un Dievs pats sev pretī nevar runāt (Jesajas 40:8, Jāņa atklāsmes gr. 3:7; 19:11-13).

 

9.

Mēs neņemamies dogmatiski apgalvot, bet ja mēs pareizi saprotam līdzību par desmit jaunavām, tad gudrās mums šķiet tās, kas piepildītas ar Svēto Garu. Jo Svēto Garu bieži Bībelē apzīmē ar eļļu. Un tā kā starpība starp gudrām un ģeķīgām bija tā, ka pirmo ugunis turpināja degt (kā avota ūdens neizsīkst, bet verd pastāvīgi), turpretim ģeķīgo eļļas sveces sāka izdzist (Mateja 25: 8), (kā ūdens bedrē, kur tas ielijis jeb ieliets, izkalst), - tad arī Kristus tiešs aizrādījums uz Svētā Gara kristību apstiprina mūsu domas par augšminētās līdzības izskaidrojumu: Jāņa 7:37-39. “Kam slāps, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas tic uz Mani, kā rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” To viņš sacīja par Garu, ko tiem bija dabūt, kas tic uz Viņu; jo Svētais Gars vēl nebija tāpēc, ka Jēzus vēl nebija apskaidrots. - Un atkal: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:14) Skaidri redzams, ka te ir runa par avotu, kas būs iekš ticīgā, tas ir, viņiem nevajadzēs meklēt pie citiem. “Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos” (Jāņa 14:17); “Un jums paliek tas svaidījums, ko no Viņa esat saņēmuši, un jums nevajag, ka kāds jūs mācītu; bet kā Viņa svaidījums māca jums visas lietas un ir patiesīgs un nav meli, un kā Viņš jums ir mācījis, tā palieciet Viņā” (1.Jāņa 2:27); “Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis” (Jāņa 6:45).

 

10.

Noteikti ir arī jāuzsver, ka katrs patiesi no saviem grēkiem atgriezies un atdzimis cilvēks ir saņēmis Svēto Garu, jo pati atgriešanās un jaunpiedzimšana, ja tā ir īsta, nevar notikt kā tikai caur Svēto Garu. Bet šī jaunpiedzimšanas Svētā Gara darbošanās un saņemšana vēl nav Vasarsvētku piedzīvojums un Svētā Gara piepildīšana.

 

11.

Var gan notikt, ka dažiem jaunatdzimšana un Svētā Gara kristība notiek tai pašā stundā, kā pie Kornēlija (Apustuļu darbi 10:43-47), un kā tas ir noticies ar Finneju. Bet vispārīgais piedzīvojums ir tas, ka Svētā Gara kristība nāk pēc kāda laika, pat gadus pēc atgriešanās.

 

12.

Tā vaina, zināms, nav pie Dieva, it kā Viņš negribētu dot Svēto Garu katram nopietnam meklētājam. Jo stāv taču rakstīts: “Cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūk. 11:13). Bet tā vaina ir - visbiežāk iekš tā, ka ticīgie paši par šādu Svētā Gara dāvanu jeb kristību nekā nezin, tas viņiem nav mācīts no mācītājiem, kas to paši nav piedzīvojuši. Un mācītājs jeb sludinātājs galvenokārt runās par to, ko viņš piedzīvojis personīgi savā sirdī: “no sirds pilnības mute runā;” tas ir, ja viņš runā no sirds, tad viņš runās par to, ar ko viņa sirds pilna. Un vai kāds no sirds runā, to drīz vien klausītāji arī sapratīs. Ja viņš sprediķo tikai lai amatu izpildītu, tādā gadījumā tā būs sausa, sasalusi prāta valoda. Bet tā kā Svēta Gara pildītu mācītāju ir ļoti maz, tad arī saprotams, kāpēc klausītāju lielākā daļa par pašu Svēto Garu un Viņa spēku tik maz dzird un zina.

 

13.

Un ja piepeši kāds nāk un tādu mācību sāk mācīt, tad bieži vien tas viņiem liekas kā fanātisms, jeb salda vīna pilnums. Tie nevar saprast, kā var gluži atdoties Dievam, jeb vest “simtprocentīgu dzīvi priekš Kristus”. Tas ir tāpēc, ka viņi pie tādas dzīves nav pieraduši, jo gandrīz katrs iet pa savu pašu ceļu, dzenas pakaļ saviem personīgiem mērķiem. Ja nu kāds apgriežas apkārt, un sāk iet uz otru pusi, taisni viņiem pretī, un vairs nemeklē savu labumu, tad tas patiesi var izrādīties tiem ļoti savāda lieta. It kā cilvēkam, kas pieradis uz galvas staigāt, tas ir ar prātu pret zemi, rādīsies pavisam apgriezta būšana, ja kāds sāks iet ar galvu uz augšu, tas ir pret debesīm pagrieztu, ar katru cīpsliņu, kā dzīvs loceklis, tiekdamies un pieķerdamies Kristum, tai Galvai. “Jo Viņš ir tai miesai Galva.” (Kolosiešiem 1:18). Un “ja tad nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, ne uz to, kas virs zemes. Jo jūs esat nomiruši, un jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu iekš Dieva.” (Kolosiešiem 2:1-3).

 

14.

Svētā Gara piepildīšana ved cilvēku pie tik daudz brīnišķīgām pārmaiņām, pārceļ viņu it kā jaunā pasaulē, no zemes debesīs. Līdz tam viņš kā ogļu racējs, dziļi apakš zemes strādādams, reti vien saredzēdams kādu gaismas stariņu un cerēdams kādreiz, savas mūža dienas vakarā, tapt uzvilktam augšā, t.i. debesīs. Un tā tumsā un nezināšanā paiet viņa dzīve. Un viņš domā, ka nekas labāks nevar būt šajā dzīvībā. Tā rīkojas visi pa ogļu lauztuvēm, melnām sejām un noputējuši, bet kad viņam stāsta, ka augšā ir daudz jaukāk, ka tur spīd saule, ka tur priecīgi dzied putni, ka tur puķes zied, kur putekļu un akmeņogļu sodrēju vietā pa pļavām kristālu upes tek, tad viņam negribās ticēt. Bet lielākā daļa pat par tādu dzīvi sapņo tik pēc kapa; un par tādas augšāmcelšanās dzīves iespējamību pirms kapa viņi pat vēl nemaz nav dzirdējuši: “Mēs neesam ne dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.” (Apustuļu darbi 19:2). Bet no tiem, kas arī būtu dzirdējuši, lielākā daļa nav sapratuši, savas nepaklausīgās sirdscietības dēļ. Bet vainu viņi dod mācībai: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties.” (Jāņa 6:60). Bet tie, kas baudījuši Vasarsvētku un šīs augšāmcelšanās mācības dzīvību, šīs debesu mannas saldumu, jo ciešāk pieķeras savam Kungam un izsaucas no sirds dziļumiem: “Kungs, pie kā mēs iesim?! Pie Tevis ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:68).

 

15.

Turam par vajadzību aizrādīt par vienu nesaprašanu, kas dažu labu dedzīgu ticīgo ir vedusi šaubās, vai tik viņš ir patiesi saņēmis Svētā Gara kristību, jeb nē. Ir noteikti jāatšķir Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ar Svēto Garu no pieaugšanas žēlastībā. Svētā Gara kristība jeb piepildīšana ir tā pat kā grēku piedošanas saņemšana, tā sakot, acumirklīgs darbs, tas ir, saprotams, ja zināmie Dieva Vārdā uzrādītie noteikumi ir izpildīti. Turpretim pieaugšana žēlastībā, jeb, ar citiem vārdiem, svētā dzīvē, turpinās kamēr ticīgs cilvēks dzīvo, varbūt pat visu mūžu. Šos divus pārmainot vienu ar otru arī nāk daudz nesaprašanas, kā pie tiem, kas tiecas pēc Svētā Gara kristības, tā arī pie tiem, kas skatās pēc šīs kristības augļiem.

 

16.

Ir jāievēro, ka Svētā Gara kristība nevienu cilvēku nedara bezgrēcīgu vai tik svētu, ka viņš vairs nevarētu grēkot. Bez šaubām apustuļi Pēteris, Jēkabs un Pāvils bija kristīti ar Svēto Garu, bet mēs lasām par viņiem un par viņu pašu pazemīgu apliecināšanu: ”Un kad Pēteris bija nācis uz Antiohiju, tad viņam atklāti nostājos pretī, jo viņš bija kritis vainā. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņa liekulība aizrāva līdz.” (Galatiešiem 2:11,13). Un Jēkabs saka: “Jo mēs visi daudzējādi klūpam…”.(Jēkaba 3:2). Un arī Pāvils: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno. ko negribu, to es daru.” (Romiešiem 7:19). Tas nenorāda, ka viņi bijuši Dievam nepaklausīgi ar nodomu, nedz arī to, ka viņi nav zinājuši, ka caur savu nepaklausību to Kungu apbēdinājuši; bet viņu kristīgās dzīves princips bija noteikti šis; “Ko nu lai sakām? Vai paliksim grēkā, lai vairojas žēlastība? Nekādā ziņā ne! Kā lai mēs, kas grēkam esam miruši, vēl dzīvojam viņā?” (Romiešiem 6:1-2). Šeit ir tā asā starpība starp viņiem un daudziem mūsu laika ticīgiem, kas aizbildina savas klupšanas un mēģina caur to savu vainu darīt mazāku, pat daudzreiz palikdami un tīši dzīvodami zināmā grēkā, par kuru ne reizi vien jau viņiem ar savu sirdsapziņu bijis jācīnās. Šāds stāvoklis ir bez šaubām tam Kungam negantība. “Jo ja mēs tīši grēkojam pēc tam, kad esam dabūjuši patiesības atzīšanu, tad vairs neatliek nekāds upuris par grēkiem, bet briesmīga sodības gaidīšana un uguns karstums, kas grēciniekus aprīs. Ja kāds Mozus bauslību nicinājis, tam bez apžēlošanas caur diviem vai trīs lieciniekiem jāmirst. Cik gan, domājiet, grūtāku sodību būs pelnījis tas, kas Dieva Dēlu min ar kājām, un derības asinis, caur ko viņš svētīts, tur par nesvētām, un kas žēlastības Garu ir nievājis!” (Ebrejiem 10:26-29).

Tāpēc, sargieties no katra grēka, kā no uguns, izsūdzēdami un caur ticību nomazgādami katru paklupšanu no jauna Dieva Jēra asinīs, ar bijāšanu un drebēšanu dzenaties uz to, ka topat svēti. (Filipiešiem 2:12).

 

17.

Ko līdz par kristiešiem mums saukties.

Ko līdz mums Kristus bauslis jauns,

Kad mums vēl tīk ar grēkiem jaukties,

Kad Kristum kalpot mums ir kauns?

Ko līdz ar vārdiem slavu gūt;

Kad nevar Kristus sirdī būt?

 

Ko līdz mums Kristus mokas minēt,

Kad paši ciest mēs baidāmies?

Pēc pūlēm tik var svētkus svinēt,

Pēc cīņas kronis pienāksies.

Bet kam pa vecam dzīvot prieks,

Vai tam gan Kristus kroni sniegs?

 

Ko līdz, ka Kristus nāvē gājis,

Ja grēkiem nomirt negribam?

Ja Viņš mūs mīļi aicinājis

Un mēs Tam pakaļ neejam?

Ja nenomirsti pasaulei,

Tad jāmirst tavai dvēselei.

 

Ko līdz tam Kristus svabadība,

Kad peld vēl pasaul’s straumei līdz?

Ko palīdz tava labā griba,

Ja paliec grēku valgos pīts?

Kā sirdī valdīs miers un prieks,

Ja grēks tavs kungs un pavēlnieks?

 

Ko līdz, ka Kristus augšāmcēlies,

Ja tu vēl garā nomiris?

Ko līdz, ja Dievam kalpot vēlies,

Un neesi to iesācis?

Ko palīdz Gara zobens tev,

Ja cīņu nesāc pats ar sev'?

 

Tad nu ar atjaunotu gribu

Ej dari kas tev sacīts taps,

Un apvelc Kristus nevainību,

Tad cīnītājs tu būsi labs.

Kas Jēzu mīl, tas cīnīsies,

Līdz pilnam svētīts jutīsies.

 

18.

Saprotiet, ka Svētā Gara kristība tiek dota darbam un liecināšanai ne tikai ar muti, bet jo vairāk lai skaisti runā dzīve: “Jūs dabūsiet spēku, kad pār jums būs nācis Svētais Gars, un jūs būsiet Mani liecinieki…līdz pat pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8).

 

19.

Lai gan piepildīšana ar Svēto Garu ir it kā īstas svētīšanas dzīves noteikts iesākums, jeb pareizāk sakot dzīvības pilns turpinājuma sākums, tomēr pieaugšana žēlastībā ir jāsaprot, kā īpaša Svētā Gara darbība iekš ticīgā cilvēka.

Nemēģiniet sajust Svētā Gara kristību vai piepildīšanu ikdienišķā dzīvē, jo tad tam nav īpaša iemesla parādīties, bet gan garīgā darbā jūs manīsiet Viņu darbojamies iekš jums, iegūdami brīvību un spēku liecināt par Jēzu. Bet pieaugšanai žēlastībā jābūt redzamai visā mūsu dzīvē, tāpat kā augļus var redzēt pie kokiem. “Svētīgi garā nabagi, kam bēdas, lēnprātīgie, kas izsalkuši un kam slāpst pēc taisnības, svētīgi sirdsšķīstie, sirdsžēlīgie, svētīgi miera nesēji, kas taisnības dēļ vajāti, svētīgi jūs esat, ja jūs vajā un lamā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja 5:3-11,16). “Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus.” (Mateja 7:17).

 

20.

“Un tā Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22) - īpaši lūdzu ievērot, ka pēdējā pantiņā “auglis” lietots vienskaitlī. Nevis - tā Gara augļi, tā it kā viņu būtu daudz, un katrs kristietis varētu uzaudzēt pa vienam, jeb dažus. Bet tā Gara auglis ir viens, šo dažādu kristīgo īpašību kopsavienojums. Un tas, kam ir patiesa mīlestība, tam būs arī prieks un miers, ticība, un viņš to pierādīs caur pacietību, laipnību un labprātību, lēnprātību un atturību. Bet ja kam nav vienas no šīm īpašībām, tam patiesībā nebūs nevienas, jo Gara auglis satver sevī viņas visas, kā saules stars visas varavīksnes krāsas. Un ja kādam staram nav visas krāsas, tad tas gan var būt no kāda šīs zemes skala jeb sveces, bet nevis saules stars. Gara dāvanas gan ir dažādas un top izdalītas katram, kā tas Gars to grib, bet tā Gara auglis ir viens, jo Svētā Gara kokam nav neviena novītuša zara, nedz neienākušos augļu.

 

21.

Kāda kundze reiz atnāca pie sava mācītāja, un sūdzējās par savu ātro dabu. “Es esmu daudz lūgusi Dievu pēc tā Svētā Gara augļa “lēnprātības”, bet Dievs manu lūgšanu nepaklausa, jo atkal un atkal es topu sakaitināta un dusmīga. Lūdzat par mani, mācītāja kungs, lai Dievs man dotu šo man tik vajadzīgo Gara augli.”

 - “Jā, bet vai jūs lūdzat to Kungu, lai Viņš jums dotu arī mīlestību un pacietību, mieru un laipnību, atturību?” vaicāja mācītājs.

 - “Ak, pēc tiem augļiem es nejūtu īpašu vajadzību,” atbildēja kundze, “mana nelaime ir tikai ar manu ātro dabu.”

Te nu mācītājs viņai izskaidroja, ka Gara auglis ir tikai viens, saturošs iekš sevis visas šīs Dieva bērna īpašības, un nevar pieprasīt no Dieva, lai Viņš izrauj no šī augļa tikai vienu gabaliņu un dotu savam bērnam. Nedz Dievs var arī atbildēt vienu tādu patmīlīgu lūgšanu. Jo tas, kas lūdz tikai vienu jeb dažas no šīm īpašībām, to dara visvairāk tāpēc, ka viņu trūkums dara to nelaimīgu, piespiež izdarīt un izrunāt lietas, kas vēlāk pašu liek negodā. Šādas lūgšanas mērķis ir personisks gods un laimīgs stāvoklis. Bet tas, kas grib pagodināt caur savu kristīgo dzīvi Dievu un redz, ka viņš var uz katra soļa vai katrā darbā, vārdā Dievu nepagodināt, tas ar dziļu pazemību nāk pie tā Kunga un lūdz piepildīt viņu ar Svētā Gara augli, to Dievs arī labprāt dara. Ja arī no sākuma viena vai otra puse šim auglim vēl nav tik labi ienākusies, tomēr tā Kunga žēlastības saules staros atrodoties, “Topam pārvērsti tai pašā līdzībā no spožuma uz spožumu, no tā Kunga Gara.” (2.Korintiešiem 3:18)

Minētā kundze, saņēmusi šādu paskaidrojumu, tūliņ vēlējās lūgt kopā ar mācītāju Dievu pēc visa Gara augļa. Viņa atdevās tam Kungam pilnīgi un ar dziļu pazemošanos lūdza pēc Dieva žēlastības parādīšanas. Kad kādas dienas vēlāk satapa šo kundzi uz ielas, viņas vaigs spīdēja no laimes, tad viņa sacīja: “Man tagad mājās ir jauna dzīve! Dievs ir paklausījis manu lūgšanu. Tagad jāparāda visiem tik daudz laipnības un mīlestības, ka man nemaz vairs neatliek laika dusmoties.”

 

22.

Lasītāj, ej un dari tu tāpat!

 

23.

Vēl ir daudz citu, vairāk vai mazāk nomanāmu zīmju, no kurām var pazīt cilvēku, kas atdevies Dievam un staigā Svētā Gara spēkā. Bet augšminētās ir tās galvenās. Pēc šīm zīmēm spriežot, daudzi sacīs, ka tādu ļaužu ir maz, kas tā dzīvo. Bet, ja kas tā saka, tad viņi ar to pašu apliecina to Dieva vārdu esam patiesīgu. Mateja 7:14,21; Lūkas 13:23-24; Vēstule Filipiešiem 2:20-22; Jāņa atklāsmes gr. 3:4; Ebrejiem 3:19 un 1.Korintiešiem 10:5: “Jo ne pie daudziem Viņam bija labs prāts.” Bet kam ausis dzirdēt, un kam sirds saprot, lai dzird un saprot, ko Gars saka draudzēm: “Iededzies un atgriezies. Un ja nē, tad Es nākšu drīz un nogrūdīšu tavu lukturi no viņa vietas, ja tu neatgriezīsies.”

 

24.

Ja jums liekas grūts šis ceļš, dārgie ticības biedri, tad tomēr neapstājieties. Labi iesākt ir daudz vieglāk, nekā labi turpināt un pabeigt. “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības kroni.” (Jāņa atklāsmes gr. 2:10) Atdod savu sirdi un dzīvi pilnīgi tā Kunga rokās, un Viņš, kas to labo darbu pie tevis iesācis, arī pabeigs (Filipiešiem 1:6). Pat vislielākajās kārdināšanās nedomā, ka cīņa pazaudēta, “jo caur to, ka Kristus pats ir cietis un kārdināts, Viņš tiem, kas top kārdināti, var palīdzēt” (Ebrejiem 2:18). Lai tevi arī šis vārds iestiprina: “jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi, kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; Viņš neļaus jūs vairāk kārdināt, kā spējat, bet kārdināšanai darīs tādu galu, ka varat panest.” (1.Korintiešiem 10:13) Ja tu šo pilnīgas atdošanās Dievam ceļu ejot, paklūpi, celies un ej atkal uz priekšu, zinādams, ka tas ir tas pareizais ceļš. Un lai arī kas gadītos, paturi noteikti savu nošķiršanos, savu gribu, savu sirdi priekš Dieva. “Par visu, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība. Paļaujies uz to Kungu no visas savas sirds un nepaļaujies uz savu gudrību. Visos savos ceļos ņem Viņu vērā, tad viņš darīs līdzenas tavas tekas.”(Salamana pamācības 4:23; 3:5-6) Un lai tas maksā ko maksādams, neatkāpies no tā Kunga ceļa ne pa kreisi, ne pa labi. Labāk ievainotam un sadauzītam brūcēs ieiet Debesu valstībā, nekā ar veseliem locekļiem ellē. Neaizmirsti, ka tas Kungs tevi aicinājis netikvien ieiet pa šauriem vārtiem, bet arī staigāt pa šauro ceļu.

 

25.

Šīs mācības gala vārds ir: “Kas bez pūlēm un pašaizliedzības iegūstams, nav iegūšanas vērts. Labāk ir, ka nav nekāda ticība, nekā ticība, kas ir viegla. Un:

“Kas krusta nesējs negrib būt,

Tam nebūs Manā priekā kļūt.”

Jo Dieva Dēls ir nodibinājis savu valstību uz Ģetzemanes un Golgātas pamatiem. Un Viņa tronis sniedzas pāri galvaspilsētas pērļu vārtiem. Bet tiem, kas pa viņiem grib ieiet, ir jāiesāk ar asins sviedru ieleju un ar negoda pakalnu. (Ebrejiem 13:13-14)

Viņu uzvaras zīme ir ērkšķu kronis, un viņu greznums nonēsāts purpura mētelis. Viņi priecājas ciešanās, un jo vairāk viņus apsūdz, jo lielāks viņu gods. Un nekad tie nekaunas Kristus evaņģēlija dēļ; jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic. (Romiešiem 1:16) Un caur raudu ieleju ejot, to dara par avotainu zemi. Un pat nāves ielejā staigājot, viņi nebīstas ļaunuma, viņi nebaidās ne no viena velna ellē, nedz no jeb kāda cilvēka virs zemes, jo viņi bīstas Dievu, savu mīļo un labo Tēvu, - un bīstas no grēka un Svētā Gara apbēdināšanas. Pat lielākajās bēdās viņi ir laimīgi un vēl laimīgāki nomirstot. Un viņu mūžīgā dziesma ir “Aleluja!”

 

“Un Dievs saka: notiks pēdējās dienās, ka Es izliešu no sava Gara uz visu miesu.” „Un tas Gars un tā līgava saka: “nāc!” Un, kas to dzird, tas lai saka: ”nāc!” Un kam slāpst, tas lai nāk, un kam gribas, tas lai ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.”

Aleluja!

 

 

Tikai dūšu!

 

Turi dūšu - neatkāpies,

Lai ar ienaidnieku daudz!

Vēl līdz šim neviens nav krāpies,

Kuru Dievs uz cīņu sauc,

Kam ar Kristu karot ļauts!

Dūšu! Gan bez Svētā Gara

Mēs ne nieka nespējam,

Bet ar Viņu mums ir vara

Spītēt pašam sātanam;

Dievs iekš mums un - jātrīc tam!

Dūšu! Dieva bērnu priekšā

Visa tumsas vara trīc,

Bēg nakts, migla gaist, aust rīts-

Diezgan vergu takās mīts:

Cietumos spīd saule iekšā.

Dūšu! Tikai tagad tiesu

Jāizkaro dzimtenē,

Ne pret asinīm un miesu,

Bet pret ļauno cilvēcē,

Grēku sirdī, dvēselē.

Dūšu! Taurētāj, lai tāli

Tavas taures sauciens skan,

Neteic: grūti, maz mēs gan,

Apslēpti vēl daudz mums brāļi!

Sagaidījuši līdz rītam

Vai kāds tūliņ dusēt ies!

Dūšu! Citi, ja mēs krītam,

Mūsu vietā cīnīsies.

Dūšu! Priekš mums karo Dievs.

Citi cīnās, nezin kuri

Kara beigās uzvarēs…

Bet mēs zinām - dūšu turi-

Mūsu karam nobeidzoties

Uzvarnieki būsim mēs…

Tādēļ tagad: Cīņā doties!

 

Viljams Fetlers

Svēta Gara cilvēka pazīšanas zīmes

Publicēts 1912. gadā

Viljams Fetlers - PĀRRĒĶINĀJUŠIES

PĀRRĒĶINĀJUŠIES

Viljams Fetlers

 „Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.”

Mateja ev. 7:22-26

 Apskatīsim, kāpēc Jēzus sacīja uz ļaudīm, kas teicās darījuši Viņa vārdā labus darbus, ka Viņš uz tiem reiz sacīs: „Es nekad jūs neesmu pazinis!” Redziet, daudzi tikai tāpēc Jēzum gāja pakaļ, ka viņi bij ēduši no tām maizēm un zivīm, citi atkal, lai dzirdētu Jēzus skaistās runas. Arī dažs no jums nāk baznīcā, lai dzirdētu skaistas runas, lai izkoptu reliģiju, bet ne lai sevī izkoptu Jēzu.

Bet visa Bībeles mācība aizrāda uz to, kā mums jātop līdzīgiem Jēzum.  Ja kāds šķietas  paliekot iekš Jēzus, tam arī tad jādomā tā, kā Jēzus domāja. Tu jaunais cilvēks, ja tu domā nešķīstas domas un dari sliktus darbus, tad tu neesi Jēzus māceklis, bet tu esi pierādījis, ka Jēzus nav iekš tevis. Pateicoties Tā Kunga žēlastībai, es neuztraucos, kad cilvēki par mani runā ļaunu.  Priekš kara par mani tika izplatītas baumas, ka es esot miris. Paldies Dievam, es līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet līdz ar Viņu arī augšāmcēlies. Ja cilvēki, kas saucās par ticīgiem, izplata nepatiesību, kur tad lai ļaudis redz gaismu? Ja ļaudis neredz no tavas izturēšanās dievišķu gaismu, tad visa tava sludināšana veltīga. Jēzus saka: „Ja kas Manim grib nākt pakaļ, un nenes savu krustu, tad tas nevar būt mans māceklis.” Ļaudis bija pārrēķinājušies, viņi nedomāja, ka Jēzum sekojot, ir krustu jānes. Un, ka tāda bija vesela ļaužu šķira, to redzam no šī teksta. „Un Es tiem skaidri sacīšu: „Es jūs nekad neesmu pazinis.” – Jēzus pats apliecina, ka cilvēki sludinās nākamās lietas. Bet arī tādi būs to ļaužu starpā, kuriem Viņš reiz sacīs: „Es jūs neesmu pazinis.” Arī Pāvils reiz aizliedza runāt pareģotājiem – sievas garam, tas pierāda, ka cilvēks gan var kādreiz nākamās lietas sludināt un tomēr Jēzu nepazīt. – Nav no svara, vai tu esi luterānis vai katolis, vai citas ticības šķiras, bet - vai tu pazīsti Jēzu? Kas Jēzu patiesi pazīst, tas nevar vairs aprunāt un melot. - Tā, mani mīļie draugi, mēs redzam, ka te viena šķira ļaužu ir pārrēķinājušies. „Es tad it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis.” – Kāds labs mācītājs nostāsies pastarā tiesā un teiks: „Es esmu studējis, augsti mācīts un krietns,” bet Jēzus atbildēs: „Es tevi nekad neesmu pazinis.” Reiz nāks viena briesmīga tiesas diena. Ne par velti viņa nāks. Vai jūs zināt, mīļie, kāda zīme jums būs  tad piesprausta, jums, kuri esat Jēzus mācekļi? „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā”. Mīlestība, Dieva Mīlestība! Sauls vajāja Dāvidu, viņš bija greizsirdīgs, un greizsirdība ir ļauna lieta. Dievs sacīja: „Ko Es svētīju, to Es svētīju.” Kas lai to nolād, ko Dievs ir svētījis? Un es jums saku, man sirds dreb, kad ļaudis sāk ārdīt, ko Dievs uzcēlis. Ir briesmīga lieta cīnīties ar Dieva kalpiem, ja Dievs stāv aiz viņiem. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet smalki. Tāpēc Jēzus sacīja: „Pēc tā atzīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā.” Kas iesākts ir bez mīlestības, tam nav nekādas pastāvības. Kāpēc dažās sirdīs nenāk mīlestība? Tāpēc, ka tur ir pašmīlestība. Tik ilgi, kamēr tu meklē sevīm dzīvot, kamēr tu neatsakies no sava „es” mīlestības, Jēzus mīlestība nenāks tavā sirdī. Bet, kad mīlestība tavā sirdī, tad katrs skarbs vārds būs jānožēlo. „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi…” – Cik reiz ārzemēs pie manis nenāk un nenāca: „Tas un tas cilvēks par jums ir tik daudz ļauna runājis.” Es atbildu: „Es viņu mīlēšu vairāk, nekā agrāk.” Mīļotie, lai jūs topat, kā debesu Tēva bērni. Lai spīd saule pār taisniem un netaisniem! – Jūs, reliģijas ļaudis, es jūs uzaicinu uz šo vienīgo ticību - mīlestības ticību. Būsim gatavi iet, ja mūs dzen vienu versti, arī to otru, ja ir vajadzīgs, bet nekad neatmaksāsim ļaunu ar ļaunu. Kristīgajo starpā ir daudz miroņu. Cilvēks, kurā nav Dieva mīlestības, ir dzīvs mironis. Ja tu sauc sevi par kristīgu cilvēku, un tu neesi kristīgs - tad tava izturēšanās ir smirdoša. Tāpēc, lai piegriežamies Bībeles un mīlestības ticībai.

Otra ļaužu šķira, kura būs „pārrēķinājusies” ir tie, kas sacīs, ka tie velnus izdzinuši. Tie būs ietaisījuši visādas filantropiskas (labdarības) ietaises un daudz citu ko būs darījuši, bet Jēzus sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis!”

Trešām kārtām. Tie sacīs: „Vai mēs neesam Tavā Vārdā pastrādājuši daudz varenus darbus?”

Kāds bīskaps bija uz miršanu slims. Dzīvē Dievs bija viņu lietojis. Viņš bija arī valstī ievērojams vīrs, un nu pie viņa atnāca sūtņi un atnesa tam goda zīmes, ordeņus, lai vēl to pēdējos mirkļos godinātu. Bet viņš tos ar vāju, mierīgu rokas mājienu pastūmis nost un sacījis: „Man nevajag tos ordeņus, mana vienīgā cerība ir Jēzus Kristus. Es allažiņ bīstos no sapulcēm, kur ļaudis runā par to, „ko mēs esam padarījuši”. Ja mēs patiesi esam Dieva bērni, Jēzus mācekļi, tad mums ir Jēzus daba, jo Jēzus saka: „Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”

Vēl ir citas šķiras: „Ikviens, kas šos vārdus dzird un nedara.” Cilvēki dzirdēja Jēzus vārdus, bet nedarīja, ko Jēzus vēlējās. Bet tad piepeši „straumes nāca un vēji pūta” un nams gāja bojā. Viņi nebija uz Jēzu Kristu būvējuši, bet uz sevi pašu, viņi tad arī pārrēķinājās.

Tā būs arī, kad miroņi celsies augšā. Citi sauks: „Kalni, krītat uz mums!” Lieli ierēdņi būs pārrēķinājušies, draudžu locekļi pārrēķinājušies un vēl daudzi, kad viņi redzēs, kā viss, ko tie krājuši, nav vairs nekur lietojams. Vācijā pat uz ielas guļ nauda, bet tā ir nelietojama. Šie ļaudis bij pārrēķinājušies arī tur.

Vēl ir dažas šķiras, kurās varbūt arī tu, draugs, ietilpsti. Redzam vecos laikos Kainu; tas neapmierinājās, kamēr viņa brālis bij nosists. Dievs tad sacīja: „Kain, ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc no zemes!” Kādēļ Kains pārrēķinājās? Tādēļ, ka viņš neatnesa pareizo upuri. Viņš bija pārrēķinājies. „Jā,” tu teiksi, „es esmu kā kristīgs cilvēks piedzimis, mani nokristīja un iesvētīja.” Ja tas ir tavs pamats, tad tu esi „pārrēķinājies”. Ir tikai viens, kas tevi var darīt šķīstu - Jēzus Kristus Asinis. Kains pārrēķinājās. Ļaudis pirms ūdens plūdiem pārrēķinājās. Gan notika sapulces zem klajas debess: „vēl tik daudz gadus, tad pasaule tiks iznīcināta,” Noa sacīja, „Dievs to teicis”. Bet kamēr Noa sprediķoja, viņi gāja teātrī un citur, un tad - nāca ūdens plūdi. Noa ar septiņām dvēselēm bija šķirstā, un citi bija „pārrēķinājušies”. Viņi pēc tam gan atminējās Noasa vārdus, bet šķirsts bija aiztaisīts, durvis bija ciet un ļaudis nogrima. Tur nogrima māte, kas mīlēja teātri, ar bērniem uz rokas, un citi. Nebija vairs glābšanas, tie bija „pārrēķinājušies”.

Varbūt tu, klausītāj, esi šeit pirmo reiz. Tad nepārrēķinies! Nežēlīgi, briesmīgi nepārrēķinies!

Jāzepa brāļi pārrēķinājās. Jāzeps nevarēja ciest, ka viņa brāļi pārkāpa laulību un darīja nekrietnus darbus. Tāpēc viņi to ienīda. Savā ļaunajā prātā tie ņēma un pārdeva - nevainīgu, 17 gadus vecu zēnu raibajos svārciņos... „Ņemsim viņu ciet, nokausim to, metīsim bedrē.” Tie pārdeva viņu Potifaram. Tagad Jāzeps ir vergs. „Nu mēs varēsim dzīvot, kā patīk,” viņi sacīja... Bet - tiem nācās iet uz Ēģipti. „Capnea paneach” – maizes devējs bija tur, kad brāļi nāca Ēģiptes zemē... Tie lūdza maizes. Brālis viņus, visus desmit, redz stāvam savā priekšā. Viņu izskats Jāzepam atgādina pāridarījumus. Tas ir Naftalis, tas Zebulons, bet brāļi viņu nepazina. „Tie savējie viņu nepazina...” Brāļi bija „pārrēķinājušies”. Viņi domāja, ka Jāzeps ir viņu ienaidnieks... – Ja tev ir cieta sirds, tad dod Dievam to un tā taps mīksta... Tā bija ar Jāzepa brāļiem, bet Jāzeps bij paturējis nevainību savā sirdī. Kad Potifara sieva viņu uzaicināja uz grēku, Jāzeps tai sacīja: „Kā lai es tādu grēku daru?” -  „Svētīgi tie sirdsšķīstie!”... Jāzepam bija glezna sirds, viņš nesacīja: „Tie ir mani slepkavnieciskie brāļi,” bet viņš gāja savā istabā un raudāja, un – viņa sapnis bija piepildījies. - Tad viņš darās brāļiem zināms. Jā gan, viņš tagad ir varens, bet viņš krita brāļiem ap kaklu un tos skūpstīja. Brāļi neparedzēja, ka Jāzeps tiem maizīti sagādās... Ja tā nebūtu noticis, tie būtu nomiruši badā.

Jaunās Derības laikā tur bija kāds vīrs, kurš sacīja: „Mans šķūnis ir pilns, ēd, dzer un priecājies, dvēsele...” Bet Tā Kunga Vārds atskanēja: „Tu ģeķi, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa! Tava dvēsele tiks atprasīta no tevis šinī naktī.” – Draugs, nepārrēķinies arī tu tā, kā šis vīrs!

Es redzu vīrus pēc izskata kā ebrejus, ar baušļiem uz pierēm, ar lielām piedurknēm. Tos sauc par Kajafu un Annu, un viņu tuvumā ir 70 sinedrija locekļi. Viņu vidū stāv viens cilvēks, 33 gadus vecs... Viņš Ģetzemanes dārzā viens pārcieta nāves sviedrus... Šis moku vīrs tur stāv, un tu saki: „Vai tu nezini, tas ir Jēzus, tas ķeceris, kas negrib ar mums kopā iet un to pašu dziesmu dziedāt...” Vai tā nav ar tevi?

Kad rakstu mācītāji kādu sievieti briesmīgi apsūdzēja, Jēzus sacīja: „Ja kas no jums bez grēka, lai met tai pirmo akmeni.” Un Bībelē sacīts, ka priesteri un tautas vadoņi piecēlās un viens pēc otra aizgāja. Tie arī bija „pārrēķinājušies”. Tad Jēzus pacēla savas acis un sacīja: „Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tā pagrieza savu salauzto sirdi pret Pestītāju un teica: „Nav neviena.” Klausies, tu, lielais grēciniek, vienalga, vai tu skolotājs, vai mācītājs! Ja tu Jēzus priekšā nometīsies uz ceļiem grēku nožēlošanā, tad Jēzus, savas acis pacēlis, teiks: „Vīrs, sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tava apziņa, kura tevi turēja savos dzelzs apkampienos, tevi vairs neapsūdzēs. Tu sacīsi: „Neviena nav.” Ja Jēzus tevi šķīsta Savās Asinīs, tad ļauniem gariem jāaiziet, un tu paliec Svētā Gara sabiedrībā. Tā sieva teica: „Neviena apsūdzētāja nav.”

Tie bija nodevēja sudraba gabali, kuri atradās Jūdas Iskariota maisiņā... Pielūko, ka tu arī nepārdod savu pārliecību. Es negribu tādu cilvēku par biedru, kurš naudas dēļ ar mani biedrojas. Ja es stāvu par debesīm un mūžīgo dzīvi, tad man draugi par naudu nav jāpērk. Ja Dievs man kādu darbu uzticējis, tad nenākat ar saviem grēcīgiem priekšlikumiem, bet esat gatavi kalpot. Lai Dievs mani pasargā no Jūdasa naudas! Daudzi vēl nesaprot, ka Dievs pats grib savas lietas vadīt. Ja mani interesētu nauda, tad Rokfellera miljoni jau 7 gadus atpakaļ un arī tagad būtu manā kabatā. „Es Kristu mīlēju,” tu saki man. „Ar vārdiem teikt, tas diezgan viegli gan, bet kā ar darbiem, kas tur piederoši?” Kā ar darbiem? Ja Jēzus Kristus iekš mums, tad mēs nevaram citādi domāt un rīkoties kā Jēzus Kristus. Mana sirds iedegas, ka Dieva atzīšanā šī tauta ir palikusi tik akla! Te akmeņiem jāsāk brēkt. Lai Dievs pasargā no Jūdas naudas gabaliem! Tas vīrs negodīgo maksu paslēpa zem svārkiem, un priesteri teica: „Mēs esam droši, jo viens no Viņa paša mācekļiem Viņu pārdeva.” Šie nesvētie „svētie” sačukstējās: „Mums vajag to pierādīt, ka viņš Dievu zaimojis. Lai maksā ko maksādams, nost ar Jēzu!” Un es redzu, ka tumšajā naktī, kad Jēzus cīnījās nāves sviedros, klusām nāca kāds ļaužu pulks, un Jūda ar savu naudas maisiņu zem svārkiem arī nāk, sastop To Kungu un saka: „Ko es skūpstīšu, tas ir tas.” Jūdas - kurš arī bija Jēzus Vārdā velnus izdzinis un klausījies Tā Kunga svētās mācības - Jūdas Viņu pārdeva un – naudas dēļ pazaudēja savu dvēseli. Vēl uz Jēzus pieres redzami asins sviedri. Lāpu gaisma drūmi apgaismo apkārtni, un Jūda ar naudas maisiņu zem svārkiem saka: „Rabi, es Tevi sveicinu.” – „Jūdas, vai tu ar skūpstu Mani nodod?” un tikko Jūdas bija Jēzu skūpstījis, pienāca karavīri klāt, sēja Tam rokas un veda projām. Augstā priesteru tiesa nosprieda Viņam nāvi. Hērods pielika arī savu spriedumu. „Nu beidzot mēs būsim tikuši galā ar to Jēzu!” viņi priecājās. Ai, cik briesmīgi bija ienīdēts šis mīlestības pilnais Jēzus! Un priesteri smīnēdami iet Jēzum pakaļ uz Golgātu. Vidū starp diviem slepkavām To pienaglo pie krusta... Viens iedur ar šķēpu... Es dzirdu tai pašā naktī, kā viņi saka: „Paldies Dievam, nu mums būs miers! Nu tie ļaudis nāks mūsu templī, Jēzus vairs mums nemaisīs dievkalpošanas...” Bet augstie priesteri bija „pārrēķinājušies”. Trešā dienā pēkšņi nāk eņģelis un ar varenu roku no kapa veļ akmeni nost. „Kas mums novels to akmeni?” sievas prasa. „Ko jūs meklējat to Dzīvo starp mirušiem, Viņš ir dzīvs!” Patiesība nemirst! Un pēc 40-50 dienām tai augšas istabā, kur bija sapulcējies mazs, nicināts mācekļu pulciņš, Svētā Gara rūkoņa, kā no liela pūsdama vēja, nāca pār tiem. Liela Svētā Gara izliešanās tur notika. Tas Svētais Gars, ko Jēzus Kristus apsolījis, kas pasauli pārliecinās par grēku, nāca pār tiem. Un kas notika? Brīnišķīgs spēks parādījās mācekļos, un tie sāka runāt brīnišķās valodās, praviešu mācībā! Un īsā laikā atgriezās trīs tūkstoši ļaužu. Rakstu mācītāji, sinedrijs un priesteri bija „pārrēķinājušies”.

Tagad jautāju: ”Kā tu esi rēķinājies ar savu dzīvi? Vai tu esi rēķinājies ar Kristus krustu? Vai šo krustu tu saskati savā dzīvē? Tur, kur Kristus krusts dzīvē redzams, nekad nevar notikt pārrēķināšanās.”  Vai tu esi rēķinājies ar mūsu dārgā Pestītāja ciešanām un miršanu, un Viņa asins nopelnu? Vai tu esi rēķinājies, mans draugs, ar Jēzus dzīvošanu un miršanu, lai tavi darbi un domas būtu līdzīgi Jēzum? Jeb tu dzīvo kā grēcinieks? Ja tava dzīve nepierāda tā Gara augli, tad tu esi „pārrēķinājies”. Lai pārlūkojam, vai mēs cīnāmies priekš Jēzus, jeb priekš kādas baznīcas vai konfesijas? Es stāvu un cīnos priekš Jēzus Kristus, Tā Krustā Sistā, lai nāktu reiz pie varenas, pilnīgas, pastāvīgas godības. Uz šo gribu arī jūs paskubināt. Tas Kungs lai uz to mums palīdz!

 

V. Fetlera runa Golgātas namā 1924.gada 6.jūlijā

Uzrakstījusi Irma Fetlere

publicēts "Kristīgs Vēstnesis" 1925. gada 15. septembrī, Nr 17./18.