Viljams Fetlers - PĀRRĒĶINĀJUŠIES

PĀRRĒĶINĀJUŠIES

Viljams Fetlers

 „Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.

Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.”

Mateja ev. 7:22-26

 Apskatīsim, kāpēc Jēzus sacīja uz ļaudīm, kas teicās darījuši Viņa vārdā labus darbus, ka Viņš uz tiem reiz sacīs: „Es nekad jūs neesmu pazinis!” Redziet, daudzi tikai tāpēc Jēzum gāja pakaļ, ka viņi bij ēduši no tām maizēm un zivīm, citi atkal, lai dzirdētu Jēzus skaistās runas. Arī dažs no jums nāk baznīcā, lai dzirdētu skaistas runas, lai izkoptu reliģiju, bet ne lai sevī izkoptu Jēzu.

Bet visa Bībeles mācība aizrāda uz to, kā mums jātop līdzīgiem Jēzum.  Ja kāds šķietas  paliekot iekš Jēzus, tam arī tad jādomā tā, kā Jēzus domāja. Tu jaunais cilvēks, ja tu domā nešķīstas domas un dari sliktus darbus, tad tu neesi Jēzus māceklis, bet tu esi pierādījis, ka Jēzus nav iekš tevis. Pateicoties Tā Kunga žēlastībai, es neuztraucos, kad cilvēki par mani runā ļaunu.  Priekš kara par mani tika izplatītas baumas, ka es esot miris. Paldies Dievam, es līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet līdz ar Viņu arī augšāmcēlies. Ja cilvēki, kas saucās par ticīgiem, izplata nepatiesību, kur tad lai ļaudis redz gaismu? Ja ļaudis neredz no tavas izturēšanās dievišķu gaismu, tad visa tava sludināšana veltīga. Jēzus saka: „Ja kas Manim grib nākt pakaļ, un nenes savu krustu, tad tas nevar būt mans māceklis.” Ļaudis bija pārrēķinājušies, viņi nedomāja, ka Jēzum sekojot, ir krustu jānes. Un, ka tāda bija vesela ļaužu šķira, to redzam no šī teksta. „Un Es tiem skaidri sacīšu: „Es jūs nekad neesmu pazinis.” – Jēzus pats apliecina, ka cilvēki sludinās nākamās lietas. Bet arī tādi būs to ļaužu starpā, kuriem Viņš reiz sacīs: „Es jūs neesmu pazinis.” Arī Pāvils reiz aizliedza runāt pareģotājiem – sievas garam, tas pierāda, ka cilvēks gan var kādreiz nākamās lietas sludināt un tomēr Jēzu nepazīt. – Nav no svara, vai tu esi luterānis vai katolis, vai citas ticības šķiras, bet - vai tu pazīsti Jēzu? Kas Jēzu patiesi pazīst, tas nevar vairs aprunāt un melot. - Tā, mani mīļie draugi, mēs redzam, ka te viena šķira ļaužu ir pārrēķinājušies. „Es tad it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis.” – Kāds labs mācītājs nostāsies pastarā tiesā un teiks: „Es esmu studējis, augsti mācīts un krietns,” bet Jēzus atbildēs: „Es tevi nekad neesmu pazinis.” Reiz nāks viena briesmīga tiesas diena. Ne par velti viņa nāks. Vai jūs zināt, mīļie, kāda zīme jums būs  tad piesprausta, jums, kuri esat Jēzus mācekļi? „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā”. Mīlestība, Dieva Mīlestība! Sauls vajāja Dāvidu, viņš bija greizsirdīgs, un greizsirdība ir ļauna lieta. Dievs sacīja: „Ko Es svētīju, to Es svētīju.” Kas lai to nolād, ko Dievs ir svētījis? Un es jums saku, man sirds dreb, kad ļaudis sāk ārdīt, ko Dievs uzcēlis. Ir briesmīga lieta cīnīties ar Dieva kalpiem, ja Dievs stāv aiz viņiem. Dieva dzirnavas maļ lēni, bet smalki. Tāpēc Jēzus sacīja: „Pēc tā atzīs, ka jūs esat Mani mācekļi, kad jums ir mīlestība savā starpā.” Kas iesākts ir bez mīlestības, tam nav nekādas pastāvības. Kāpēc dažās sirdīs nenāk mīlestība? Tāpēc, ka tur ir pašmīlestība. Tik ilgi, kamēr tu meklē sevīm dzīvot, kamēr tu neatsakies no sava „es” mīlestības, Jēzus mīlestība nenāks tavā sirdī. Bet, kad mīlestība tavā sirdī, tad katrs skarbs vārds būs jānožēlo. „Pēc tā pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi…” – Cik reiz ārzemēs pie manis nenāk un nenāca: „Tas un tas cilvēks par jums ir tik daudz ļauna runājis.” Es atbildu: „Es viņu mīlēšu vairāk, nekā agrāk.” Mīļotie, lai jūs topat, kā debesu Tēva bērni. Lai spīd saule pār taisniem un netaisniem! – Jūs, reliģijas ļaudis, es jūs uzaicinu uz šo vienīgo ticību - mīlestības ticību. Būsim gatavi iet, ja mūs dzen vienu versti, arī to otru, ja ir vajadzīgs, bet nekad neatmaksāsim ļaunu ar ļaunu. Kristīgajo starpā ir daudz miroņu. Cilvēks, kurā nav Dieva mīlestības, ir dzīvs mironis. Ja tu sauc sevi par kristīgu cilvēku, un tu neesi kristīgs - tad tava izturēšanās ir smirdoša. Tāpēc, lai piegriežamies Bībeles un mīlestības ticībai.

Otra ļaužu šķira, kura būs „pārrēķinājusies” ir tie, kas sacīs, ka tie velnus izdzinuši. Tie būs ietaisījuši visādas filantropiskas (labdarības) ietaises un daudz citu ko būs darījuši, bet Jēzus sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis!”

Trešām kārtām. Tie sacīs: „Vai mēs neesam Tavā Vārdā pastrādājuši daudz varenus darbus?”

Kāds bīskaps bija uz miršanu slims. Dzīvē Dievs bija viņu lietojis. Viņš bija arī valstī ievērojams vīrs, un nu pie viņa atnāca sūtņi un atnesa tam goda zīmes, ordeņus, lai vēl to pēdējos mirkļos godinātu. Bet viņš tos ar vāju, mierīgu rokas mājienu pastūmis nost un sacījis: „Man nevajag tos ordeņus, mana vienīgā cerība ir Jēzus Kristus. Es allažiņ bīstos no sapulcēm, kur ļaudis runā par to, „ko mēs esam padarījuši”. Ja mēs patiesi esam Dieva bērni, Jēzus mācekļi, tad mums ir Jēzus daba, jo Jēzus saka: „Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”

Vēl ir citas šķiras: „Ikviens, kas šos vārdus dzird un nedara.” Cilvēki dzirdēja Jēzus vārdus, bet nedarīja, ko Jēzus vēlējās. Bet tad piepeši „straumes nāca un vēji pūta” un nams gāja bojā. Viņi nebija uz Jēzu Kristu būvējuši, bet uz sevi pašu, viņi tad arī pārrēķinājās.

Tā būs arī, kad miroņi celsies augšā. Citi sauks: „Kalni, krītat uz mums!” Lieli ierēdņi būs pārrēķinājušies, draudžu locekļi pārrēķinājušies un vēl daudzi, kad viņi redzēs, kā viss, ko tie krājuši, nav vairs nekur lietojams. Vācijā pat uz ielas guļ nauda, bet tā ir nelietojama. Šie ļaudis bij pārrēķinājušies arī tur.

Vēl ir dažas šķiras, kurās varbūt arī tu, draugs, ietilpsti. Redzam vecos laikos Kainu; tas neapmierinājās, kamēr viņa brālis bij nosists. Dievs tad sacīja: „Kain, ko tu esi darījis? Tava brāļa asinis brēc no zemes!” Kādēļ Kains pārrēķinājās? Tādēļ, ka viņš neatnesa pareizo upuri. Viņš bija pārrēķinājies. „Jā,” tu teiksi, „es esmu kā kristīgs cilvēks piedzimis, mani nokristīja un iesvētīja.” Ja tas ir tavs pamats, tad tu esi „pārrēķinājies”. Ir tikai viens, kas tevi var darīt šķīstu - Jēzus Kristus Asinis. Kains pārrēķinājās. Ļaudis pirms ūdens plūdiem pārrēķinājās. Gan notika sapulces zem klajas debess: „vēl tik daudz gadus, tad pasaule tiks iznīcināta,” Noa sacīja, „Dievs to teicis”. Bet kamēr Noa sprediķoja, viņi gāja teātrī un citur, un tad - nāca ūdens plūdi. Noa ar septiņām dvēselēm bija šķirstā, un citi bija „pārrēķinājušies”. Viņi pēc tam gan atminējās Noasa vārdus, bet šķirsts bija aiztaisīts, durvis bija ciet un ļaudis nogrima. Tur nogrima māte, kas mīlēja teātri, ar bērniem uz rokas, un citi. Nebija vairs glābšanas, tie bija „pārrēķinājušies”.

Varbūt tu, klausītāj, esi šeit pirmo reiz. Tad nepārrēķinies! Nežēlīgi, briesmīgi nepārrēķinies!

Jāzepa brāļi pārrēķinājās. Jāzeps nevarēja ciest, ka viņa brāļi pārkāpa laulību un darīja nekrietnus darbus. Tāpēc viņi to ienīda. Savā ļaunajā prātā tie ņēma un pārdeva - nevainīgu, 17 gadus vecu zēnu raibajos svārciņos... „Ņemsim viņu ciet, nokausim to, metīsim bedrē.” Tie pārdeva viņu Potifaram. Tagad Jāzeps ir vergs. „Nu mēs varēsim dzīvot, kā patīk,” viņi sacīja... Bet - tiem nācās iet uz Ēģipti. „Capnea paneach” – maizes devējs bija tur, kad brāļi nāca Ēģiptes zemē... Tie lūdza maizes. Brālis viņus, visus desmit, redz stāvam savā priekšā. Viņu izskats Jāzepam atgādina pāridarījumus. Tas ir Naftalis, tas Zebulons, bet brāļi viņu nepazina. „Tie savējie viņu nepazina...” Brāļi bija „pārrēķinājušies”. Viņi domāja, ka Jāzeps ir viņu ienaidnieks... – Ja tev ir cieta sirds, tad dod Dievam to un tā taps mīksta... Tā bija ar Jāzepa brāļiem, bet Jāzeps bij paturējis nevainību savā sirdī. Kad Potifara sieva viņu uzaicināja uz grēku, Jāzeps tai sacīja: „Kā lai es tādu grēku daru?” -  „Svētīgi tie sirdsšķīstie!”... Jāzepam bija glezna sirds, viņš nesacīja: „Tie ir mani slepkavnieciskie brāļi,” bet viņš gāja savā istabā un raudāja, un – viņa sapnis bija piepildījies. - Tad viņš darās brāļiem zināms. Jā gan, viņš tagad ir varens, bet viņš krita brāļiem ap kaklu un tos skūpstīja. Brāļi neparedzēja, ka Jāzeps tiem maizīti sagādās... Ja tā nebūtu noticis, tie būtu nomiruši badā.

Jaunās Derības laikā tur bija kāds vīrs, kurš sacīja: „Mans šķūnis ir pilns, ēd, dzer un priecājies, dvēsele...” Bet Tā Kunga Vārds atskanēja: „Tu ģeķi, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa! Tava dvēsele tiks atprasīta no tevis šinī naktī.” – Draugs, nepārrēķinies arī tu tā, kā šis vīrs!

Es redzu vīrus pēc izskata kā ebrejus, ar baušļiem uz pierēm, ar lielām piedurknēm. Tos sauc par Kajafu un Annu, un viņu tuvumā ir 70 sinedrija locekļi. Viņu vidū stāv viens cilvēks, 33 gadus vecs... Viņš Ģetzemanes dārzā viens pārcieta nāves sviedrus... Šis moku vīrs tur stāv, un tu saki: „Vai tu nezini, tas ir Jēzus, tas ķeceris, kas negrib ar mums kopā iet un to pašu dziesmu dziedāt...” Vai tā nav ar tevi?

Kad rakstu mācītāji kādu sievieti briesmīgi apsūdzēja, Jēzus sacīja: „Ja kas no jums bez grēka, lai met tai pirmo akmeni.” Un Bībelē sacīts, ka priesteri un tautas vadoņi piecēlās un viens pēc otra aizgāja. Tie arī bija „pārrēķinājušies”. Tad Jēzus pacēla savas acis un sacīja: „Sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tā pagrieza savu salauzto sirdi pret Pestītāju un teica: „Nav neviena.” Klausies, tu, lielais grēciniek, vienalga, vai tu skolotājs, vai mācītājs! Ja tu Jēzus priekšā nometīsies uz ceļiem grēku nožēlošanā, tad Jēzus, savas acis pacēlis, teiks: „Vīrs, sieva, kur ir tavi apsūdzētāji?” Tava apziņa, kura tevi turēja savos dzelzs apkampienos, tevi vairs neapsūdzēs. Tu sacīsi: „Neviena nav.” Ja Jēzus tevi šķīsta Savās Asinīs, tad ļauniem gariem jāaiziet, un tu paliec Svētā Gara sabiedrībā. Tā sieva teica: „Neviena apsūdzētāja nav.”

Tie bija nodevēja sudraba gabali, kuri atradās Jūdas Iskariota maisiņā... Pielūko, ka tu arī nepārdod savu pārliecību. Es negribu tādu cilvēku par biedru, kurš naudas dēļ ar mani biedrojas. Ja es stāvu par debesīm un mūžīgo dzīvi, tad man draugi par naudu nav jāpērk. Ja Dievs man kādu darbu uzticējis, tad nenākat ar saviem grēcīgiem priekšlikumiem, bet esat gatavi kalpot. Lai Dievs mani pasargā no Jūdasa naudas! Daudzi vēl nesaprot, ka Dievs pats grib savas lietas vadīt. Ja mani interesētu nauda, tad Rokfellera miljoni jau 7 gadus atpakaļ un arī tagad būtu manā kabatā. „Es Kristu mīlēju,” tu saki man. „Ar vārdiem teikt, tas diezgan viegli gan, bet kā ar darbiem, kas tur piederoši?” Kā ar darbiem? Ja Jēzus Kristus iekš mums, tad mēs nevaram citādi domāt un rīkoties kā Jēzus Kristus. Mana sirds iedegas, ka Dieva atzīšanā šī tauta ir palikusi tik akla! Te akmeņiem jāsāk brēkt. Lai Dievs pasargā no Jūdas naudas gabaliem! Tas vīrs negodīgo maksu paslēpa zem svārkiem, un priesteri teica: „Mēs esam droši, jo viens no Viņa paša mācekļiem Viņu pārdeva.” Šie nesvētie „svētie” sačukstējās: „Mums vajag to pierādīt, ka viņš Dievu zaimojis. Lai maksā ko maksādams, nost ar Jēzu!” Un es redzu, ka tumšajā naktī, kad Jēzus cīnījās nāves sviedros, klusām nāca kāds ļaužu pulks, un Jūda ar savu naudas maisiņu zem svārkiem arī nāk, sastop To Kungu un saka: „Ko es skūpstīšu, tas ir tas.” Jūdas - kurš arī bija Jēzus Vārdā velnus izdzinis un klausījies Tā Kunga svētās mācības - Jūdas Viņu pārdeva un – naudas dēļ pazaudēja savu dvēseli. Vēl uz Jēzus pieres redzami asins sviedri. Lāpu gaisma drūmi apgaismo apkārtni, un Jūda ar naudas maisiņu zem svārkiem saka: „Rabi, es Tevi sveicinu.” – „Jūdas, vai tu ar skūpstu Mani nodod?” un tikko Jūdas bija Jēzu skūpstījis, pienāca karavīri klāt, sēja Tam rokas un veda projām. Augstā priesteru tiesa nosprieda Viņam nāvi. Hērods pielika arī savu spriedumu. „Nu beidzot mēs būsim tikuši galā ar to Jēzu!” viņi priecājās. Ai, cik briesmīgi bija ienīdēts šis mīlestības pilnais Jēzus! Un priesteri smīnēdami iet Jēzum pakaļ uz Golgātu. Vidū starp diviem slepkavām To pienaglo pie krusta... Viens iedur ar šķēpu... Es dzirdu tai pašā naktī, kā viņi saka: „Paldies Dievam, nu mums būs miers! Nu tie ļaudis nāks mūsu templī, Jēzus vairs mums nemaisīs dievkalpošanas...” Bet augstie priesteri bija „pārrēķinājušies”. Trešā dienā pēkšņi nāk eņģelis un ar varenu roku no kapa veļ akmeni nost. „Kas mums novels to akmeni?” sievas prasa. „Ko jūs meklējat to Dzīvo starp mirušiem, Viņš ir dzīvs!” Patiesība nemirst! Un pēc 40-50 dienām tai augšas istabā, kur bija sapulcējies mazs, nicināts mācekļu pulciņš, Svētā Gara rūkoņa, kā no liela pūsdama vēja, nāca pār tiem. Liela Svētā Gara izliešanās tur notika. Tas Svētais Gars, ko Jēzus Kristus apsolījis, kas pasauli pārliecinās par grēku, nāca pār tiem. Un kas notika? Brīnišķīgs spēks parādījās mācekļos, un tie sāka runāt brīnišķās valodās, praviešu mācībā! Un īsā laikā atgriezās trīs tūkstoši ļaužu. Rakstu mācītāji, sinedrijs un priesteri bija „pārrēķinājušies”.

Tagad jautāju: ”Kā tu esi rēķinājies ar savu dzīvi? Vai tu esi rēķinājies ar Kristus krustu? Vai šo krustu tu saskati savā dzīvē? Tur, kur Kristus krusts dzīvē redzams, nekad nevar notikt pārrēķināšanās.”  Vai tu esi rēķinājies ar mūsu dārgā Pestītāja ciešanām un miršanu, un Viņa asins nopelnu? Vai tu esi rēķinājies, mans draugs, ar Jēzus dzīvošanu un miršanu, lai tavi darbi un domas būtu līdzīgi Jēzum? Jeb tu dzīvo kā grēcinieks? Ja tava dzīve nepierāda tā Gara augli, tad tu esi „pārrēķinājies”. Lai pārlūkojam, vai mēs cīnāmies priekš Jēzus, jeb priekš kādas baznīcas vai konfesijas? Es stāvu un cīnos priekš Jēzus Kristus, Tā Krustā Sistā, lai nāktu reiz pie varenas, pilnīgas, pastāvīgas godības. Uz šo gribu arī jūs paskubināt. Tas Kungs lai uz to mums palīdz!

 

V. Fetlera runa Golgātas namā 1924.gada 6.jūlijā

Uzrakstījusi Irma Fetlere

publicēts "Kristīgs Vēstnesis" 1925. gada 15. septembrī, Nr 17./18. 

Viljams Fetlers - 100% PRIEKŠ KRISTUS

PILNĪGA ATDOŠANĀS DIEVAM

jeb 100% priekš Kristus

Viljams Fetlers

 Svētīšanas mācības viduspunkts atrodas Jāņa evaņģ. 14:12-23. „Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz mani tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus ne kā šos; jo Es eimu pie sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es darīšu. Ja jūs Mani mīlējāt, tad turiet Manus baušļus. Un Es to Tēvu lūgšu, un tas jums dos citu iepriecinātāju, lai tas pie jums paliek mūžīgi, šo patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, jo tā Viņu neredz, nedz viņu pazīst; bet jūs viņu pazīstat, jo tas paliek pie jums un būs iekš jums. Es jūs nepametīšu bāreņus, Es atkal nāku pie jums. Vēl mazs brīdis, tad pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo Es dzīvoju un jums būs dzīvot. Tai dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš sava Tēva, un jūs iekš Manis un Es iekš jums. Kam mani baušļi ir, un kas tos tur, tas Mani mīlē, un kas Mani mīlē, tas taps mīlēts no Mana Tēva; un Es to mīlēšu un tam parādīšos. Jūda (ne tas Iskariots) uz Viņu saka: „Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādīsies un ne pasaulei? Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ja kas Mani mīlē, tas manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim.”

 Iekš kam pastāv dzīva kristīgā ticība

Ir neiespējams šinī īsajā aprakstā uzzīmēt kaut cik sīkumos dziļās mācības, kuras kā dzīva ūdens avots plūst iz šīm rakstu vietām izslāpušajās sirdīs. Bet neaizmirstami paliek šie vārdi: „Es dzīvoju un jums būs dzīvot. Tai dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš tā Tēva un jūs iekš Manis, un Es iekš jums. Kas mani mīlē, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs pie tā nāksim un mājas vietu pie tā darīsim.” Dzīvā kristīgā ticība nepastāv iekš tam, lai ko zinātu par Kristu, un lai pats cilvēks būtu no saviem grēkiem atgriezies un saņēmis piedošanu. Tādi bija lielais vairums Jāņa Kristītāja mācekļi. Jau pirms savas miršanas, sakarā ar Jēzus mācību par Iepriecinātāja, Svētā Gara, nākšanu, Jēzus bija skaidri pasacījis, kā kristīgā ticība nav forma, bet dzīvība, un kā šī dzīvība ir Viņš pats, un ka bez Viņa dzīvība nevar būt. „Es dzīvoju un jums būs dzīvot.” Šai, lielai pārmaiņai cilvēkā jābūt noteiktam notikumam un personīgam piedzīvojumam. Cilvēkam pašam jāpaliek par dzīvā Dieva namu vai iemītnieku, un tikko Svētos Rakstos priekšā rakstītie noteikumi piepildīti, piepeši nākt uz savu namu tas Kungs. (Maleah. 3:1). Dievs grib mājot cilvēkā (2. Kor. 6:16), un kur tas Tēvs nāk mājot, tur nāk arī tas Dēls un Svētais Gars. Šo piedzīvojumu var zināt, ar neizdzēšamiem burtiem tas ir atzīmēts katra patiesa kristīgajā kalendārā. „Tanī dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu iekš sava Tēva, un jūs iekš Manis, un Es iekš jums.” (Jāņa 14:20). Šī diena ir lielāka par dzimšanas un vārda dienu, jo šinī dienā caur Svēto Garu pats Dievs iedzimst cilvēka dvēselē. Kad tas notiekas, tad cilvēks ir pārgājis no nāves dzīvībā, no tumsības pie gaismas. Viņa vārds ir ierakstīts dzīvības grāmatā, tas ir viņš tiek atzīmēts tanī Dieva reģistrā, kurā visi, kas šo Dieva dzīvību ieguvuši, ir ierakstīti. Tāds cilvēks nu ir Dievam rads, viņam ir Dieva daba, viņam vairs sirds nenesās uz grēkošanu, bet uz taisnību, un kā no Gara piedzimis, viņa staigāšana ir garā un viņa dzīvošana ir Debesīs (Filip. 3:20).

 Bet kā cilvēks nāk pie šī piedzīvojuma?

Šo gribēja arī Jūda, ne tas Iskariots, zināt, kad viņš lūdza no Jēzus paskaidrojumu: „Kungs, kas tas ir, ka Tu mums parādījies un ne pasaulei?” (Jāņa 14:22). Un nu nāk tas brīnišķīgākais no visiem Jēzus vārdiem, šī lielā noslēpuma atklājums un saņemšanas noteikums. Kā lai topu patiess kristīgais? Uz šo cilvēku vissvarīgāko jautājumu pats Jēzus dod skaidru un nešaubīgu atbildi: „Ja kas Mani mīlē, tas Manu vārdu turēs, un Mans Tēvs to mīlēs un mēs pie tā naktīm un mājas vietu pie tā darīsim.” (Jāņa 14:23).

Analizēsim, apskatīsim atsevišķi šos brīnumainos vārdus:

Ja kas Mani mīlē,

Tas Manu vārdu turēs.

Un Mans Tēvs to mīlēs,

Un Mēs pie tā nāksim,

Un mājas vietu pie tā darīsim.

Tas Tēvs un Dēls nāks, un arī tas Iepriecinātājs. Ne burts par Dievu, ne dogma, ne teoloģisks jēgums par dievību, bet Dievs pats, Dieva trīsvienīgā persona nāk mājot cilvēkā, kas patiesi mīlē Jēzu. Bet cilvēku, kas patiesi mīlē Jēzu, var pazīt no tam, ka viņš tura Jēzus vārdus, bet ne piespiesti, ne kā vergs, aiz bailēm, bet kā bērns aiz sirsnīgas un patiesas mīlestības.

 Svētās Trīsvienības iemājošana cilvēkā

Kristus, tas Dieva Dēls, nākdams iemājot cilvēkā, ir tas lielais „Kristus noslēpums” (Efez. 3:4), „par ko citos laikos cilvēku bērniem ziņa nebija dota, bet tagadni caur to Garu ir parādīta viņa svētiem apustuļiem un praviešiem.” (Efez. 3:5). Šis noslēpums, kas citos laikos ļaudīm nebija zināms darīts, ir: „Ka Kristus caur ticību mājo jūsu sirdīs un jūs mīlestībā iesakņojaties un iegruntējaties, ka spējat saņemt līdz ar visiem svētiem, un atzīt Kristus mīlestību, kas ir daudz augstāka nekā visa saprašana, ka topat piepildīti ar visu Dieva pilnību.” (Efez. 3:17-19). Šī visa Dieva pilnība nav nekas cits, kā tas, ko Jēzus pats bija atbildējis Jūdasam, ne tam Iskariotam, kad viņš gribēja zināt, kā tas Kungs parādīsies viņiem un ne pasaulei, un proti, ka tajos cilvēkos, kas Jēzu patiesi mīlēs (un neviens nevar patiesi mīlēt Jēzu un tanī pašā laikā arī mīlēt pat mazāko grēku un netaisnību), tad tāds cilvēks ne tikai lāsts un sludinās, bet arī turēs visiem spēkiem visu tā Kunga vārdu, un to viņš darīs ne aiz piedošanas, nedz arī aiz bailēm, bet aiz mīlestības pret savu labāko Draugu un sirds Ķēniņu; un tādu cilvēku tas Tēvs mīlēs, tik ļoti mīlēs, ka Viņš kopā ar savu Dēlu un Svēto Garu Iepriecinātāju nāks un mājas vietu pie tā darīs. (Jāņa 14:23).

Citiem vārdiem runājot, šis noslēpums nozīmē paša trīsvienīgā Dieva savienošanos caur Svēto Garu ar cilvēka garu, jo tas, „kas tam Kungam pieķeras, ir viens gars ar To” (1.Kor.6:17). „Jeb vai nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara dzīvoklis, kas ir iekš jums, ko jūs no Dieva esat dabūjuši, un jūs nepiederat sev pašiem? To jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.” (1.Kor. 6:19-20).

 Staigāšana gaišumā

Šis kontakts jeb savienošanās ar Dievu notiekas tad, kad cilvēks no sirds no visiem grēkiem un uzņem Jēzu Kristu uz sava sirds troņa kā vienīgo valdnieku. Un šī saderība ar Dievu top uzturēta spēkā, ja mēs staigājam gaišumā, it kā Dievs ir gaišumā... un iekš Viņa nav nekādas tumsības (1. Jāņa 1:7, 8). Šis vārds: ja staigājam gaišumā it kā Dievs ir gaišumā, ir ārkārtīgi svarīgs, lai cilvēkam būtu satiksme ar Dievu un lai viņš varētu darboties Dieva Gara spēkā pēc Jēzus apsolīšanas: „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arīdzan tos darbus darīs, ko Es daru, un darīs lielākus nekā šos, jo Es eimu pie sava Tēva. Un ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es gribu darīt, lai tas Tēvs top godāts iekš tā Dēla” (Jāņa 14:12-13). „Ja staigājam gaišumā it kā Viņš ir gaišumā” – ne kā Pēteris, nedz Jānis, nedz Pāvils, nedz manas draudzes mācītājs, jeb draudzes kopējs, bet it kā Viņš, pats Dievs: „Un iekš Viņa nav nekādas tumsības.”

 Nekāda tumsība

Tas ārkārtīgi svarīgais punkts, lai paliktu Dieva spēkā, un lai Svētais Gars iekš mums varētu darboties, ir šis: Nekāda tumsība! Mazākā netaisnība, mazākais grēks, mazākais ļaunums jeb rūgta sakne sirdī, mazākā nesalīdzināšanās ar saviem pretiniekiem, jeb nepiedošanas gars pret tiem, kas mūs apbēdinājuši, ir tumsība un apbēdina Svēto Garu un pārtrauc Viņa spēka pieplūdumu dvēselē. Sirdij ir jābūt pilnīgi skaidrai, jo tikai sirdsšķīstie redzēs Dievu un dzirdēs Viņa balsi (Mat. 5:8). Cilvēkam jādzenas pēc miera ar visiem un jābūt miera bērnam, jo tādi taps saukti Dieva bērni. (Mat. 5:9). Mums ir jābūt gataviem taisnības dēļ tikt vajātiem, jo ja mēs caur to arī zemes valstību pazaudējam, tad tomēr debesu valstība mums piederēs (Mat. 5:10). Ja Jēzus un viņa mācības dēļ mūs lamā un vajā, tad mums nevajaga būt bēdīgiem, bet priecīgiem un līksmiem, jo mūsu alga ir liela debesis (Mat. 5:12).

 Maz rauga saraudzē visu mīklu

Daudzi domā, ka viņi kārtībā gandrīz visās lietās, bet tikai kaut kas drusciņ ir palicis nenokārtots sirdī un dzīvē. Bet tas ir bīstami, ārkārtīgi bīstami, jo maz rauga saraudzē visu mīklu. Mazākā netaisnība nav izsūdzēta un atstāta, Dieva Gars neiedarbojas, elektrība lampā ir pārtraukta, lampa gan vēl ir, bet viņa nespīd. Lampu jāsaved pilnā kārtībā un kontaktā ar straumi, lai viņa atkal spīdētu. Pilnīgai atdošanai Dievam ir jātiek atjaunotai, Simsona matiem ir jāataug, cilvēkam jātop svaidītam ar jaunu eļļu, pirms Dievs viņu atkal var lietot. Tas, kas attiecas uz visu draudzi. Ja draudze grib būt Dieva ierocis, tad visai draudzei jāzemojas Dieva priekšā, jāatzīst savu remdenību un klupšanas, locekļiem jāsalīdzinājas savā starpā un vienam otram jāpiedod. „Šķīstījaties jūs, kas tā Kunga rīkus nesat”, „svētījaties, jo rītā tas Kungs jūsu starpā darīs brīnumus.” (Jozus 3:5). Ahaniem ir no sirds jāatgriežas, ja Dieva draudze grib panākt uzvaras, ja tie neatgriežas, viņiem jātop nošķirtiem no Dieva ļaudīm. „Tāpēc bezdievīgie nepastāv sodā, nedz grēcinieki taisno draudzē” Psalmi 1:5. Atgriežaties un griežaties atpakaļ no visiem saviem pārkāpumiem, ka noziegums jums nepaliek par valgu. Atmetiet nost no sevis visus savus pārkāpumus, ar ko jūs esat pārkāpuši, un darāt sev jaunu sirdi un jaunu garu. Jo tāpēc jūs gribat mirt, jūs no Izraēla nama? Jo man nav palikšanas pie mirēja nāves, saka tas Kungs. Tāpēc atgriežaties un dzīvojat” (Eceh. 18:30-32).

 Šaurais ceļš un šaurie vārti

Šīs pilnīgās atdošanās ceļš ir šaurs, un tie vārti ir šauri, bet pa to sasniedz dzīvību. Šī dzīvība ir Kristus, satiksme jau virs zemes ar svēto Dievu, kas iemājo šķīstā sirdī. Nu cilvēka dzīves uzdevums ir skaidrs, un viņš saprot, ka viņam jāatraujas no visa, kas liekas ļauns. Kā miera bērnu pats tas miera Dievs viņu svētī caur caurim un viņa gars un dvēsele un miesa bezvainīgi top pasargāti uz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu. Uzticīgs ir tas, kas jūs aicina – tas to arī darīs (1. Tes. 5:22-24).

 Šādu pilnīgu atdošanos var nosaukt par

100 procenti priekš Kristus.

 100% nozīmē visu, kur nekas vairs pāri nepaliek. Un tā kā tas Kungs mūs ir             atpircis ar savām dārgām asinīm (1.Kor. 6:20), tad tas, kas ir nopirkts, pieder gluži tam pircējam, un mēs nepiederam sev pašiem (1. Kor. 6:19). Neviens īstens ticīgais nevar citādi, ja viņš grib Jēzum uzticīgs būt kā atdoties tam Kungam gluži jeb 100 procenti. Cik izbrīnētos kāds zemišķīgs brūtgāns, ja viņa brūte viņam sacītu, ka viņa ir gatava piederēt savam vīram tikai 40, jeb 60, jeb 80 procentus. Tas Kungs izspļauj no savas mutes tos, kas ir remdeni, un ticīgā lukturi, kas pazaudējis pirmo mīlestību, Viņš nostumj no savas vietas, ja tāds ticīgais neatgriežas. Bet pirmā mīlestība ir simts procentīga, tā izslēdz ārā visu citu, tās intereses ir pie sava Pestītāja, un ko tā dara, viņa dara aiz karstas sirds pret To, kas viņu atpircis, un kas viņu mīlējis ar mūžīgu mīlestību.

 Pēdējais procents

Kavēklis, kas tūkstošiem ticīgo aizkavē no uzvaras un spēka pilnas kristīgas dzīves, ir ļoti bieži tā sauktā „pēdējais procents”. Visā visumā cilvēks ir jau atgriezies. Rupjos grēkos viņš jau vairs neiet. Vispārīgi, pasaule ir priekš viņa pazaudējusi savu interesi. Viņš ir sācis godīgi dzīvot un cenšas izpildīt savu pienākumu. Un tomēr, kā kāds atgriezts brālis neilgi atpakaļ sacīja, sirdī ir nomanāms tukšums. Svētā Gara lampiņa nespīd, mana, ka kaut kas trūkst, un ja arī drusciņ kaut ko sajūt no dzīvības, bet tad tā, it kā stipri saslimis cilvēks, kas dzīvs gan ir, bet kuram nav nekāda dzīves prieka un kurš nevar liecināt, ka viņam būtu „dzīvība papilnam” (Jāņa 10:10). Iemesls šim stāvoklim ir ļoti daudzos gadījumos – „pēdējais procents”. Vēl ir palicis kaut kas nenodots Dievam. Kā Ananija un Savira varbūt tāds ticīgais ir ko paturējis atpakaļ no tā, kas Dievam solīts (Apust. d. 5:1-3). Varbūt ir kāds mazs netaisnības raugs, ko sātanam ir izdevies iemest sirdī. Varbūt dvēselē ielaista rūgta sakne pret kādu personu, varbūt ir kāds slepens grēks, kas nav izsūdzēts un atstāts, ienaidība, jeb skaudība, jeb aprunāšanas, kāda netaisna lieta veikalā, tabaka vai kaut kas cits, ko ticīgais nedrīkst pārdot, varbūt pielaista tirgošanās svētdienās, kurai jābūt Dieva dusas dienai; varbūt šis pēdējais procents ir lepnība par kaut ko, kur nedrīkstēja lepoties, jo lielīties drīkst tikai ar to Kungu (1.Kor. :29, 31); varbūt šis pēdējais procents ir kāds nepareizs skatiens, kas apgrēcina, kāda netaisna manta labā rokā, kas apgrēcina jeb arī roka un sirds top apgrēcināta ar grēcīgiem līdzekļiem, lai izbēgtu godīgas laulības dzīves likumīgām sekām: varbūt pēdējais procents ir cilvēka kāja, kas aiziet uz pasaulīgu izpriecu un noved biedrībā ar neticīgiem. Varbūt pēdējais procents ir pat likumīgi apsolītais Izaks, bet kurš nav Dievam ar visu sirdi atdots un iesvētīts. Kamēr šis pēdējais procents nav pilnīgi atdots Dievam, var lūgt un gaidīt pēc garīgas atmodas un Svētā Gara spēka līdz pastara dienai, bet nekas nenotiks.

Šī viena procenta dēļ Ādams un Ieva pazaudēja Paradīzi (nepaklausība), Simsans tika akls un kļuva cietumā (draudzība ar pasauli) Dāvidam vajadzēja bēgt no Absaloma (miesas kārība), Salamana dēls pazaudēja desmit ciltis (lepnība), Jūdas Iskarjots palika par lielāko nodevēju (mantas kārība), Ananija un Savira tika sodīti ar piepešu nāvi (melošana Svētam Garam), un viena tautas grēka dēļ nevainīgais Dieva Dēls Jēzus Kristus tika notiesāts uz nāvi (skaudība). Ja visi šie pazaudēja Dieva žēlastību viena pārkāpuma dēļ – kādam briesmīgam tad jābūt stāvoklim daudziem, kas pastāvīgi apbēdina Dieva Garu, nepaklausībā iet paši savus ceļus, kalpo miesas prātam un palikuši remdeni visās savās attiecībās pret Kristu? (Jāņa atkl. 3:16).

Kuģim nav vajadzīgi simts caurumi, viens pats neaiztaisīts caurums pietiek, lai to nogremdētu, viens slimības bacils var ievest kapā. Tāpēc ar nepārprotamu un neapgāžamu loģiku atskan Jēzus pavēle saviem mācekļiem uz visiem laikiem un visas tautas: Esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs! (Mat. 5:48). 

Viljams Fetlers - DAMASKAS STUNDA

DAMASKAS STUNDA

Viljams Fetlers

 Apustuļu darbos 9. nodaļas 6. p. „Un tas (Pāvils) sacīja trīcēdams un iztrūcies: Kungs, ko tu gribi, lai daru? Tas Kungs uz to sacīja: Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.”

Jums visiem būs zināms šis stāsts par Saulu. Viņš bija Kristus krusta ienaidnieks. Viņš sevi turēja par dedzīgu Dieva kalpu, bet tāds viņš nebija; jo viņš nebija no jauna atdzimis. Neviens cilvēks, kurš nav no jauna piedzimis, nevar būt Dieva kalps. Ja tu neesi no jauna atdzimis, tu neesi Dieva kalps. Tā tas ari bija ar Saulu. Viņš ņēma grāmatas no augstiem priesteriem un vecajiem Jeruzālemē un ar pulciņu kareivju ceļoja uz Damasku, lai ticīgos mestu cietumā un tā pierādītu savu dedzību uz Dievu. Viņš pienāk tuvu pie Damaskus. Te pēkšņi liela gaisma viņu apspīd. Sauls nokrīt no zirga un dzird balsi sakam: „Saul, Saul, ko tu mani vajā?” Es neticu, ka šie vārdi tika izrunāti briesmīgā vai bargā balsī, bet gan maigi, mīlīgi.

Varbūt šeit ir kāds, kurš vēl nav ticīgs, kurš nav pilnīgi pie tā Kunga atgriezies un kurš varbūt gadiem ilgi šai pasaulē dzīvojis un grēkojis. Varbūt tu domāji: „Dievs manis nemīl, Dievs ir dusmības Dievs!” Šovakar man ir kāds vārds no lielās Mīlestības priekš tevis. „Saul, Saul, ko tu mani vajā?” Kad Sauls dzirdēja šos vārdus, viņš atbildēja: „Kungs, kas tu esi?” Kā? Vai tas ir Dieva kalps, kurš savu Kungu nepazīst? „Kas tu esi?” Ļaudīm jātop ar Jēzu pazīstamiem. Kad ļaudis nāk pie manis un saka: „Mēs neticam Dievam, mēs nepieņemam Jēzu”, tad es saku: „Jūs viņu nepazīstiet!” Ka ļaudis top par ateistiem un nelūdz Dievu – tas tādēļ, ka tie Viņu nepazīst. Ir neiespējami palikt vienaldzīgam, kas ar dzīvo Jēzu sastapsies. Ak, ja tu šovakar savā sirdī dzirdēji šo jautājienu: „Saul,Saul, ko tu mani vajā?” un tad tu sapratīsi, ka tā ir Dieva mīlestība, kas tā uz tevi runā, tu nevarēji citādi kā atbildēt: „Kungs, es iešu Tevim pakaļ. Es iešu visur, kurp vien Tu mani sūtīsi. Es esmu tagad simts procentus priekš Tevis. Es piederu Tev gluži!”

Bet Sauls sacīja: „Kungs, kas tu esi?” Un tas Kungs, atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā! Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt!” Redziet, Sauls bija pilns ļauniem nodomiem pret Jēzu. Bet kad Jēzus viņu sastapa, tam Kungam nevajadzēja viņam daudz paskaidrot. Tā bija vienkārša sastapšanās; bet Saula dvēselē viss piepeši kļuva citādi. Starp materiālistiem un ateistiem ir ļaudis, kuri visu ar prātu grib aptvert, tie saka: „Es nevaru to ticēt, tādēļ, ka to es nesaprotu!” Es tev saku: šī nesaprašana neatrodas tavā galvā, bet sirdī. Ja tu ar to Kungu sastaptos un ja tu aptvertu, ko Viņš priekš tevis laba darījis, tad tava sirds taptu vesela un viss nesaprotamais pazustu. Kad Jēzus ienāk mūsu sirdīs, tad viss paliek gaišs. Tas Kungs sacīja uz Pāvilu: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā”. Un tas atbildēja trīcēdams un iztrūcies: „Kungs ko tu gribi, lai es daru?”

Šis ir mans šī vakara teksts: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru!”

Šis jautājiens, ja tas nāk no sirds, ir patiesas atgriešanās zīme. Ja tu domā, ka tu esi atgriezies, tomēr tu joprojām grēko, tad tu vēl nesi atgriezies. Un tad tu tāds pie tā Kunga nāksi un sacīsi: „Es esmu kristīgais” tu saņēmi atbildi: „Es jūs nepazīstu, no kurienes jūs esiet”. (Luk.13 : 25). Cik daudzi nav domājuši, ka viņi ir atgriezušies, bet Jēzus par viņiem domāja citādi. Tas nav no svara, par ko tu sevi turi, bet gan, ko Dievs par tevi domā. Mani ateistu un materiālistu kungi būtu labāki, ja jūs savas domas liktu pie malas. Dieva priekšā ne tas ir no svara, ko tu domā par Dievu, bet ko Viņš domā par tevi. Tāpēc es nekad neesmu iedrošinājies Bībeli kritizēt. Neesmu ne liels, ne mazs kritiķis. Man nāk prātā rakstu vieta: „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks nekā abejās pusēs grēcīgs zobiņš ...” (Ebr.4:12) Dieva vārds ir tiesnesis. Dieva vārdam jātiesā mani, bet ne man Dieva vārds jātiesā. Tāpēc, ja kāds nāk pie manis un prasa: „Vai tas patiesi tā ir, kā tur rakstīts?” Es atbildu tādam: „Neaizskariet svēto Dieva grāmatu!”

 

Atgriešanās jautājiens nav tikai prāta jautājiens. Ja es ari nebūtu mācītājs, tas tomēr nebūtu manim visviens, vai es tikai ticu, ka esmu atgriezies, vai es to patiesi zinu. Kad es braucu no Berlīnes uz Hamburgu, man nebij visviens, vai es atrodos iekšā vilcienā, un to es arī zināju. Tūkstoši un miljoni nāk un saka: „Kungs, Kungs!” bet Viņam jāatbild: „Es neesmu jūs nekad pazinis!” Tas nozīmē, ka mums mūsu bilance jāsaved kārtībā. Kā ir ar tevi? Vai tu esi atgriezies, vai nē? Tu vari piederēt pie kādas baznīcas, vai kristīgas jauniešu biedrības, vai pie kādas draudzes, bet kad tu dzīvo bez Jēzus, tu esi miris un Viņam nepiederēsi.Tu esi pasaules bērns, lai gan tu eji pie svētā vakarēdiena un lasi Bībeli; bet tu tomēr neesi Dieva bērns.

Un Sauls sacīja trīcēdams un iztrūcies: „Kungs, ko tu gribi ,lai es daru?” Šis Pāvila jautājiens rāda, ka viņš patiesi atgriezies. Viņš sāka pazīt Jēzu kā savu meistari. Ja tu Jēzu esi padarījis par savu kalpu, kas tevi no grēkiem nomazgājis un dzīvības grāmatā ierakstījis; ja Jēzus priekš tevis tikai kā viena mazgātāja sieva, tavs sekretārs vai tavs lieltirgotājs, kas tevi ar dienišķu maizi apgādā, tad tu neesi nekāds patiesi atgriezies cilvēks. Pirmais vārds pēc Saula patiesās atgriešanās bija: „Kungs!” tas nozīmē „Meistari”. Vēlāk saka Pāvils: „Un neviens nevar Jēzu saukt par Kungu, kā vien caur Svēto Garu” (1. Kor. 12:3) Viņa atgriešanās bija īsta. Svētais Gars viņu pārvarēja. „Kungs, ko tu gribi, lai daru?” „Kungs! Meistari! Jēzu, saki, tu man!” Tas vienmēr sader kopā. Jēzus ir Kristus, Svaidīts, tas Kungs. Mans mīļais draugs, ja tu patiesi esi atgriezies, tad tu pats sevi atdodamies tagad saki: „Kungs, ņemi manas rokas, manu dzīvību, manas spējas, ņemi visu!” Ar daudz cilvēkiem esmu savā dzīvē sarunājies. Bet ja kāds uz mani saka: „Nu ja, es jau visu to zinu, bet es vēlētos to un to”, tad es vienmēr jautāju: „Vai tas brālis, draugs vai māsa ir patiesi atgriezies?”

Bieži man jāšaubās un es nevaru saprast, kā cilvēks, kurš piepildīts ar Svēto Garu, varētu citādi domāt un runāt, nekā: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru?” Līdz šim Sauls darīja, ko viņš gribēja; bet tagad – ko Jēzus grib.

Atvēliet man pastāstīt, kā es sākšu pazīt Jēzu kā savu Kungu un Meistari. Es paņēmu spalvu un papīri un rakstīju: „Kungs, es gribu Tavu prātu darīt, bet man vajaga papriekšu Tevi pazīt!” Es lasīju Dieva vārdā: „Dzenaties pa priekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mat. 6, 33). Sakarā ar šo es vēl lasīju: „Tāpēc jums nebūs zūdīties, nedz sacīt: ko mēs ēdīsim, vai ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas.” Mat.6, 31-32.

Es vēlētos zināt, cik daudz pagānu šinī sapulcē? Cik daudz še ticīgo, kuri rūpējas un zūdas no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, ko ēdīsim un ko dzersim? Ir ļaudis , kuri vienumēr sūdzas. Jēzus sacīja: „Nesūdzaties!” Kad es to lasīju, viena balss runāja uz manis: „Fetler, tas nav pareizi, ko tu dari!” Es rūpējos un zūdījos. Tā debesu valstība nebija priekš manis. Gandrīz katru mēnesi es nonesu pa kādam rublim uz banku. Skaitļi vienmēr palielinājās no 100 uz 200, 300 un tā tālāk. Kad es lasīju Saula jautājienu: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru ?” tad es kritu uz ceļiem un sacīju: „Kungs, tagad gribu ar visu sirdi, ar visu savu dzīvi dzīties pēc debesu valstības, jo tu esi apsolījis visu citu tad piešķirt”. Līdz šim es rūpējos tik par sevi un mazliet arī par saviem radiniekiem un draudzi, bet tagad es solījos: „Kungs, es dzenos pēc Tavas debesu valstības.” Es nezināju, kā lai to daru. „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Lūdzos. Cik daudzi no Jums ir atgriezušies, atdodami Dievam savu gribu? Mana griba nevar pastāvēt līdzās Dieva gribai. Es nevaru kalpot diviem kungiem. Es esmu krustā sists. Es nedzīvoju vairs, mans Jēzus dzīvo iekš manis. Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Tagad es gribu jautāt, cik daudzi no jums tā ir sacījuši savā dzīvē? Es redzu še, starp jums, dažus sidrabotiem matiem. Sakiet man, brāļi un māsas, ko jūs darījāt toreiz, kad jūs bijāt no grēkiem atgriezušies? – Es braucu reiz no Ņujorkas uz Liverpūli, Lielā miljonāra Rokfellera brālis bija līdz ar mani uz kuģa. Tad es domāju: Rokfeller, vai tu kādreiz esi sacījis no sirds: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Jūs vecāki, tēvi un mātes, ja jūs dzenaties pēc tā, lai jūsu bērni varētu ieņemt augstas vietas, būtu izglītoti un bagāti, lai jūsu meitas tiktu labi izprecinātas, tad jūs neesiet labāki par pagāniem. Kāda starpība tad ir starp jums un pagāniem? Man pašam ir ģimene ar bērniem. Es būtu ļoti izbrīnejies, ja mana laulātā draudzene tā domātu. Man ir tikai viena vēlēšanās, ka visi mūsu bērni iemācītos: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?

Sauls sacīja: „Kungs, ko Tu gribi lai es daru?” Un Jēzus viņam atbildēja: „Topi mans liecinieks Jeruzālemē, Samarijā un līdz pasaules galam!” Tādiem jātop visiem ticīgiem. Tas ir nepareizi, ja draudzes locekļi domā, ka viņu mācītājam vien viss jādara. Reiz kad ceļoju pa Angliju un tur stāstīju par Krieviju, mani kāds jautāja: „Sakiet man, lūdzu, cik daudz draudzes locekļu jums ir Petrogradā?” „Apmēram 600”, es teicu. „Ak, bet sakiet man taču, cik jūsu draudzē bija evaņģēlistu un misionāru? Es atkal teicu: „Apmēram 600.” Reiz es mūsu kora mēģinājuma stundā sacīju dziedātājiem: „Uzklausaties, gada beigās es sasaukšu jūs visus kopā un prasīšu: cik daudz ļaudis ir atgriezušies caur jūsu dziedāšanu?” Jums vajaga pašiem sev jautāt kā es to daru - vai ļaudis ir atgriezušies caur manu sludināšanu? Vai ļaudis ir atgriezušies caur dziedāšanu? Ja nava, tad jūs variet iet, kurp jūs gribiet. Man nevajaga skaistu modeļu uz platformas. Man vajaga dziedātājus, draudzes kopējus un vecajus, kuri tāpat strādā, kā es, lai dvēseles pievestu Kristum. Kungs, ko Tu gribi, lai daru? Katru sestdienas vakaru man bija sapulces Evanģēlija namā, Petrogradā, priekš ticīgiem. Es turpināju sacīt: „Mīļie brāļi un māsas, ir pagājusi viena nedēļa; ko jūs esiet priekš tā Kunga darījuši?” Viens brālis piecēlās (tur bija visvairāk vienkārši brāļi un māsas) un sacīja: „Mīļie, pagājušo nedēļu tas Kungs deva žēlastību un izdevību, ka es varēju 25 personām liecināt no Jēzus. 20 atnāca uz sapulcēm un 15 no tiem atgriezās.” Kāda māsa, veļas mazgātāja, neizglītota sieviete, piecēlās un sacīja: „Mīļie brāļi un māsas, pagājušā nedēļā es sarunājos ar 35 dvēselēm, tik un tik daudzi bija atnākuši uz sapulci. Vairāki atgriezās pie tā Kunga. Te viņi.”

„Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Jaunais cilvēks, kas tevim dod tiesības valdīt par savu miesu un dzīvi? Redziet šo pulksteni, es viņu pirku Amerikā par apmēram septiņiem dolāriem. Es nopirku, samaksāju par viņu un tā viņš kļuva mans īpašums. Es esmu tā pulksteņa kungs. Es varu viņu likt pēc patikas vienā kabatā vai otrā. Es varu ar šo pulksteni darīt, ko es gribu, jo es viņu esmu nopircis. Jaunais brāli un jaunā māsa, priekš 1900 gadiem Jēzus tevi atpirka uz Golgātas. Viņš par tevi ir maksājis ar savām dārgām asinīm. Viņš cieta šausmīgas mokas, lai tevi atpirktu. Viņš tā cieta , ka Viņam vajadzēja izsaukties: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!” Ai, kā Viņš cieta! Redzi viņa ērkšķa kroni! Tā viņš tevi atpirka. Tu esi atpirkts par bargu maksu. Ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām dārgām asinīm Jēzus Tevi ir atpircis. Viņš var tagad tevi lietot, kā Viņam patīk. Viss, ko es šajā beidzamā sapulcē gribu prasīt, ir: Vai tu gribi kaut ko darīt? Vai tu gribi pirmo reizi savus ceļus locīt un sacīt: „Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Un tad Viņš saka: „Palieci par misionāru!” tad eji. „Topi par evaņģēlistu!” tad dari to. Tavs laiks nepieder tev. Lieci savu naudu uz altāra dvēseļu pestīšanai un esi tam kungam paklausīgs. Kas būtu noticis, ja es nebūtu dažus gadus atpakaļ tāpat jautājis, kā Sauls. Toreiz es nodarbojos kādā fabrikā, Rīgā. Bez tam es dziedāju korī, mācīju svētdienas skolā. Kādu dienu, kad es sēdēju pie savām grāmatām kādas fabrikas kantorī uz Brīvības (Aleksandra) ielas, un sarēķināju algas izmaksas, piepeši itkā kāds sauciens notika manā sirdī. Es nevarēju vairs strādāt. Es piecēlos, piegāju pie loga un skatījos cilvēkus, nemirstīgās dvēseles, uz ielas garām ejam, un dzirdēju kādu balsi manī sakam: „Fetler, kāpēc tu atrodies šinī kantorī? Lai bagāto neatgriezto fabrikas īpašnieku padarītu vēl bagātāku. Viņš var viegli 24 stundu laikā atrast citu tādu ierēdni. Bet, Fetleri, ja tu neeji uz ielas un šīm dvēselēm nestāsti par pestīšanu, tad to neviens cits tavā vietā nedarīs un neiegūs tavu troni.” – „Nē,” es atbildēju , „to es nevaru darīt. Es jau neesmu nekāds misionārs, ne mācītājs.” Man likās smieklīgi, itkā es nu no visiem ļaudīm būtu tas, kuram jādomā par misiones darbu. Toreiz biju apmēram 19 gadus vecs. Gādāju par savu veco tēvu un māti. Viņi pelna maz. Pēc pāris dienām es atkal nevarēju strādāt. Es sēdēju pie sava galda un rēķināju, bet darbs neveicās. Tā pate aina. Atkal iet ļaudis garām. „Fetler, ja tu neesi uz ielas, tie ļaudis evaņģēliju nedzirdēs, jo cits neviens nevar iet tavā vietā.” Man palika bailes. Es sākšu lūgt: „Ak, Kungs, ko tas nozīmē?” Un jo vairāk es lūdzu, jo vairāk es sajutu: tev jāiet! – miljoniem ļaužu iet pazušanā. Tad es nevarēju vairs citādi, kā paklausīt. Biju dzirdējis par lielo angļu mācītāju Sperdženu. Pratu angliski tikai pāris vārdus. Nopirku angļu vārdnīcu, tur izmeklēju dažus vārdus un rakstīju kartiņu uz Angliju ar lūgumu, lai man atsūta Londonas teoloģiskā semināra mācības plānu un vai varu tikt uzņemts seminārā? Drīz saņēmu atbildi: „Nāc tūlīt!” Nebiju savam tēvam un mātei par to nekā teicis. Mans tēvs bija par sludinātāju kādā mazā draudzītē. Tagad es rakstīju viņiem vēstuli: „Mīļie vecāki, tas Kungs sauc mani. Varbūt man jātop par misionāru priekš tiem četri simti miljoniem cilvēku Ķīnā.” Pēc dažām dienām saņēmu atbildi no savas mīļās māmiņas. Nekad neaizmirsīšu to dienu. Tur bija rokraksts, kuru es tik sen pazīstu. Nevarēju tūlīt lasīt vēstuli. Man bija ieradums pusdienās no 12 līdz 1 noiet uz kapsētu (Kura bija tuvu fabrikai) pusdienas ēst un Dievu lūgt. Mīlēju šo klusumu; lasīju še jaunderību un mācījos dažādus angļu vārdus. Šinī pusdienā man bija divas vēstules. Viena no mīļiem vecākiem, otra no mana debesu Tēva. Ak, kas tā bija par ziņu! Tā bija mana Damaskus stunda, kad atplēsu vēstuli un sāku lasīt: „Mīļais Vili! Vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi no mums aizceļot?” Mans tēvs un mana māte arī bija ticīgi, bet viņi manu aicinājumu skaidri nesaprata. „Mīļais Vili! Vai tu vairs mūs nemīli?” Tas gāja caur manu sirdi kā šķēpa dūriens. Vai tad es biju savu mīļo māti aizmirsis? Atceros, kad biju mazs zēns un sēdēju savas mātes klēpī, kā tad es skūpstīju viņu un skatījos viņas mīlestības pilnajās acīs. „Mīļais Vili, vai tu mūs vairs nemīli, ka tu gribi mūs atstāt?” Kā man tad bija jāraud! Es atvēru otru vēstuli un lasīju: „Kas tēvu un māti vairāk mīlē nekā Mani, tas Manis nava vērts.” Mat.10 : 37

Kas tā bija par ziņu! „Vili, mums vajaga tevis. Kas mūs uzturēs? Palieci šeit, neeji uz Ķīnu! Nebrauc uz ārzemēm!” Man likās, itkā es uz šīs vēstules redzētu asaru pēdas. Māte bija raudājusi un rakstījusi „Mums vajaga tevis. Neeji projām! Palieci pie mums!” Bet es skatījos otrā vēstulē, tur stāvēja kā rakstīts: „Ejta pa visu pasauli un pasludinajiet evanģēlijumu visai radībai!” (Mark. 16 : 15). „Palieci..!” „Eji ..!” „Vai tu mūs nemīli ..?” „Vai tu Mani mīli ..?”

 

Ak, Kungs! Ko Tu gribi, lai es daru? Izlauzos. Kad šī lielā ziņa izcēlās manā sirdī, es rūgti raudāju. Pēdīgi es piecēlos, paņēmu vienu vēstuli vienā un otru otrā rokā, apskatījos visapkārt, vai nav kāds tuvumā. Neviens nelikās tur esam. Es redzēju tikai metāla un marmora krustus un kapu pieminekļus. Nokritu atkal ceļos ar vēstulēm rokās un sacīju: „Kungs, rādi man, ko lai es daru!” Kad es tā biju lūdzis, man likās, itkā roka, kurā bija vēstule no maniem vecākiem, slīdēja zemāk un zemāk. Bet otra roka cēlās uz augšu. „Es gribu Tev sekot, kur Tu gribi; Tu mani vadīsi ik uz soļa!” tā es teicu. Pirmo reizi es dziedāju: „Mans Dievs, Tev tuvāki, Tev tuvāki.” Es piecēlos un rakstīju: „Vecāki, es jūs mīlu! Mīļā māmiņa, es tevi mīlu! Bet tas Kungs mani sauc. „man vajaga iet tālā pasaulē sludināt evaņģēliju.” Un es aizbraucu.

 

Es aizbraukšu klusiņām –

Neviena neredzēts,

Neviena nekavēts,

Pirmajos gaiļos.

 

Kad pilsētā tikko gaismiņa svīdīs,

Kad pirmie fabriku strādnieki celsies

Un klusībā dosies, nakts krēslībā tīti,

Uz darbu,

 

Tad arī es kāpšu pār nama slieksni

(Kas zin - tā būs mana pēdējā reisa),

Ceļa somiņu rokā.

 

Citi gulēs saldo nakts miegu,

Tumšs paliks istabā un kluss;

Lai viņi būs...

 

Kam pavadīt viņiem tēvijas dēla!

Kam lai man dzirdama nopūta žēla!

Kam velti asaras liet!

Tikpat tiem jāpaliek šeit, bet man vajaga iet...

 

Un iešu arī ...

Bez pārmetumiem, bez naida,

Kur citā zemē saule smaida;

Ar katru soli tālāk no mājām

Klusi dziedādams senseno dziesmu:

„Ceļš ir man apakš kājām ...”

 

Dažreiz es domāju, kas būtu noticis, ja es caur Dieva žēlastību nebūtu tā teicis, kā Sauls: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Kāds būtu tad mans dzīves iznākums? Un es redzu bieži šausmīgu skatu savā gara acu priekšā. Tā ir pastara tiesa. Uz lielā baltā troņa sēž Viens, kurš tiesā miljoniem ļaužu. Tā es savā „dienas sapnī” sevi redzu lielā ļaužu pulkā un dzirdu, ka kāds mūs izsauc pa vārdiem. Un visi izsauktie stājas troņa priekšā. Nāk Jānis Huss un saņem savu algu. Nāk Mārtiņš Luters un arī saņem algu. Nāk Sperdžens un Mudijs un arī saņem algu, un Tas, kurš uz baltā troņa sēž priecīgi smaida un saka: „Nāciet visi mana Tēva godībā!”

Piepeši: „Vilhelm Fetler!” Mans vārds tiek izsaukts. Jā, es esmu nomiris kā dedzīgs svētdienas skolas skolotājs, kā draudzes loceklis, kā kora dziedātājs un kā godīgs pilsonis. Tā es eju viegliem soļiem uz priekšu. Es domāju, viss ir labi un skaisti. Bet te – es redzu, ka Tā ģīmis, kas uz troņa sēž un nupat smaidīja, top tumšāks un bargāks. Kad es tur nostājos, Viņš nesaka neviena vārda uz manis, bet Viņa roka liekās rādam uz kreiso pusi no troņa. Tur stāv liels pulks ļaužu. Daži ir kā krievi ģērbušies, daži kā vācieši, daži kā angļi, bet visvairāk ir krievu. Krievu sievietes ar galvas lakatiem, krievu zemnieki ar gariem zābakiem – liels pulks.Es pagriežos un nolūkojos viņos. Piepeši viņi izstiepj savas rokas pret mani, rāda uz mani un sauc skaļā balsī: „Taisnais Tiesnesi, mēs stāvam šodien šajā tiesas dienā kreisā pusē tāpēc, ka šis vīrs, Vilhelms Fetlers, savā dzīvē nesacīja: „Kungs, ko Tu gribi, lai še daru?” Viņš tēvu un māti vairāk mīlēja nekā Tevi, un tāpēc viņš netapa par misionāru. Ja viņš būtu palicis par misionāru, tad mēs būtu dzirdējuši evaņģēlija vēsti un atgriezušies. Tāpēc mums tagad jāiet mūžīgā pazušanā. Bet mūsu asinis mēs prasām no šī vīra rokām.”

Ai, kāds briesmīgs sapnis! Tā tas būtu patiesi noticis, ja es nebūtu sacījis: „Kungs, ko tu gribi, lai es daru?” Es domāju par tiem atpestītiem Maskavā, Pēterpilī, Rīgā un citās vietās. Jūs varbūt nebūtu šeit, ja šis vīrs, kurš šovakar stāv jūsu priekšā, nebūtu prasījis: „Kungs, ko Tu gribi?” Tāpēc neesiet šovakar vienaldzīgi! Dievs runā ar jums! Mani mīļie, jautājiet nopietni: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?”

Āmen!

 29.aprīlī 1923.g. Kristīgā Jaunekļu Savienībā, Hamburgā

Viljams Fetlers - NOMIRŠANA SEVĪM

NOMIRŠANA SEVĪM

jeb cilvēka plāns un Dieva plāns

Viljams Fetlers

 (sastādītāja paskaidrojums: ar nomiršanu sevīm ir domāts sava egoisma, savtīguma un patmīlības nonāvēšana savā raksturā un personībā)

 „Ja kviešu grauds neiekrīt zemē un neapmirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš apmirst, tad tas nes daudz augļu.”

Jāņa ev. 12:24

 Visupirms šai pantiņā Jēzus norāda uz lieliem panākumiem, kuri būtu Viņam pašam un pasaulei: bet nākošos divos pantiņos Viņš šo patiesību attiecina uz katru Viņa žēlotāju:

„Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. Ja kas Manim grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs, un ja kas Man kalpo, to Mans Tēvs cienīs.”

 

Šais rakstu vietās Jēzus norāda uz

nomiršanu paša dzīvei.

Ļoti daudzi no tiem, kuri atzīst sevi par kristīgajiem, saprot šīs nāves lielo svarīgumu. Dzīvot sev pašam nozīmē, ka mēs vedam un pārbaudām mūsu tagadējās dzīves dažādos sīkumus, saskaņā ar mūsu pašu gudrību un spēku, jeb arī ar kādu citu cilvēcisku saprašanu un spējām. Kad cilvēks krita grēkā, viņš kļuva apsēsts ar domu, ka viņa ceļi bijuši labāki ne kā Dieva ceļi un ka viņa paša spēks varējis sasniegt visu, kas nepieciešams pilnīgai laimībai un aizsardzībai visās lietās attiecībā uz šo dzīvi. Katrs Ādama pēcnācējs ir piedzimis ar šo pašu no ļaunā gara iedvesto pārliecību.

 

Šī paša dzīve ir bijusi

iemesls visām bēdām, slimībām un grūtībām,

kādas ir bijušas un jebkad vēl būs visā pasaulē. Tas ir bijis arī iemesls visām sātana darbošanām, un tas ir devis viņam visu varu, kāda viņam jebkad bijusi gāzt postā un kaitēt cilvēcei. Viss Dieva mērķis attiecībā uz cilvēkiem ir, panākt pilnīgu nomiršanu paša dzīvei un dievišķās dzīves uzcelšanu uz troni. Bauslība tika dota, lai parādītu paša dzīves nespēku. Kristus krusts tapa dots, lai paša dzīvi pilnīgi nonāvētu un lai visu dzīvību noliktu zem Dieva mīlestības, gudrības un spēka gara pārbaudes, caur Jēzu Kristu.

 

Ir trīs soļi

līdz pilnīgai nomiršanai paša dzīvei; divi īsi soļi un viens garš.

 

Pirmais solis

Ir atrodams Esajas grām. 55:7

„Lai bezdievīgais atstāj savu ceļu un ļaundarītājs savas domas un atgriežas pie tā Kunga, tad viņš par to apžēlosies un pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas.”

Arī 1. Jāņa grām. 1:9. „Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, kā Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.”

Mūsu ceļu un plānu atzīšana un atstāšana un atgriešanās pie Dieva, pieņemot Viņa ceļus un plānus, ir pirmais solis nomiršanai paša dzīvei.

 

Otrais solis

Ir atrodams Romiešu grām. 12:1

„Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apzēlošanām, kā jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; lai tā ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana.”

Pāvils saka, ka mums vajag sevi pašus nodot Dieva rokās, lai Viņš ar Savu spēku mūs pārvaldītu un lai Viņa prāts notiktu katrā mūsu dzīves sīkumā.

Mateus evanģ. 11:28-30 mēs redzam to pašu noteiktību, kad Jēzus sacīja: „Nāciet šurp pie Manis, visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu un mācaties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglošanu savām dvēselēm.”

Dāv.dz. 37:5-6 tas pats ir dots mums viegli saprotamā valodā: „Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, tad Viņš gan darīs. Viņš liks aust tavai taisnībai kā gaismai un tava: tiesai kā dienas spožumam.”

Pēc tam, kad mēs mūsu grēkus esam izsūdzējuši un atstājuši, mums ir

jātic vienīgi uz Dieva skaidrā Vārda pamata

kā tie mums ir piedoti un šķīstīti. Tāpat arī, kad esam nodevuši mūsu gribas un dzīves Dievam, mums ir jātic, uz Dieva Vārda pamata, ka esam darīti svēti un Viņam pieņemami. Tad mums ir jāieņem stāvoklis, uz ko norāda Pāvils Romiešu grām. 6:11

„Tāpat turaties arī jūs, ka grēkam esat nomiruši, bet dzīvojiet Dievam iekš Kristus Jēzus mūsu Kunga.”

 

Ieņemt un paturēt šo stāvokli ir

vissvarīgākā lieta

pie nomiršanas paša dzīvei. Šo neizdarot nekad paša „es” netaps nogāzts no troņa. Cilvēka paša prātam patikt redzēt un just. Ja mēs šinī lietā padodamies Dieva prātam un esam gatavi staigāt skaidrā ticībā uz Viņa rakstīto Vārdu, ar to ir sperts liels solis uz priekšu nomiršanai sevim.

 

Trešais solis

pie nomiršanas sevim ir iepazīties tagad ar dažādiem dzīves sīkumiem un apstākļiem, kā Dieva Vārds to norāda.

Jaunā derībā mēs atrodam norādījumus praktiski katram dzīves sīkumam. Katrs norādījums, ja tam sekojam tā, kā tas ir dots, tas pats par sevi, izstūmi no dzīves sevi un liek mums pilnīgi paļauties uz Dieva gudrību un spēku. Katra pavēle ir tieši pretēja miesas prāta nodomiem un gudrībai.

Palūkosimies, par piemēru, kāds ir Dieva plāns, ja mums

jāsastopas ar netaisnību.

Cilvēka plāns ir: pašam izlabot savas nepareizības jeb uzticēt to izdarīt kādam citam: viņš aizvainojas, ņem ļaunā un patur sliktas jūtas. Bet Dieva prātu šādā gadījumā mēs atrodam Romiešu grām. 12:19-21.

„Neatriebjaties paši, mīļie, bet dodiet vietu Dieva dusmībai. Jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana! Es atmaksāšu, saka tas Kungs. Tad nu, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, tad ēdini to: ja tas izslāpis, tad dzirdini to, jo to darīdams tu kvēlainas ogles sakrāji uz viņa galvu.”

Ļaunums lai tevi neuzvar,

bet uzvari tu ļaunumu ar labumu.”

Pēc šī Dieva plāna mums nevajaga pielietot pat mazākās pūles meklēt sev taisnību, nedz arī mums top dotas priekšrocības grozīt mūsu attiecības pret tiem, kuri mums nodara kādu netaisnību. Mums no visas sirds nākas piedot ikvienam cilvēkam viņa noziegumus.

„Un tad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus.”

Markus 12:15

Bet mums jāiet vēl solis tālāk un

jāatmaksā ļaunu ar labu.

„Mīļojiet savus ienaidniekus, svētījiet tos, kas jūs nolād, darāt labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs kaitina un vajā.”

Mateus 5:44

Tas ir tieši pretējs tam, ko miesīgs cilvēks un viņa gudrība vēlētos arī darīt. Ja kāds mums noņem mūsu mantas, mums nevajaga prasīt tās atpakaļ. Un ja mums ņem mūsu mēteli, mums nevajaga liegt arī mūsu uzvalku. Mat. 5:40; Lūkas 6:29

 

Miesīgam cilvēkam nekas nav nepatīkamāks

par šādu plānu, jo tas viņam liekas muļķīgs un smieklīgs; bet mums tas ir ļoti vērtīgs plāns, jo tas droši iedzen labi lielu naglu mūsu paša dzīves sārtā un nes arī lielu materiālu atmaksu, jo Jēzus saka:

„Patiesi, es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģēlijuma dēļ, kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, bērnus un tīrumus pēc tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.” Markus 10:29-30

Kad ļaudis vēlas no mums ko aizņemties, tad miesīgais cilvēks aizdos vienīgi uz labu galvojumu un noteiktu drošību, ka viņš savu aizdevumu saņems atpakaļ ar labām procentēm. Dieva plānā ir aizdot un necerēt to dabūt atpakaļ.

„Dodi tam, kas tevi lūdz, un neatraujies no tā, kas ko no tevis grib aizņemt.” Mat. 5:42

„Aizdodiet, nekā atkal par to negaidīdami, un tad:

jūsu alga būs liela:

un jūs būsiet tā Visaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgiem un ļauniem.” Lūk. 6:35

Dabīgam cilvēkam ir pilnīgi neiespējami to izdarīt, bet ikviens, kas ir saņēmis Svēto Garu, un kas staigā gaismā, tā darot, atradīs to par prieku, lai paklausītu Dieva Vārdam un gūtu atsvabināšanu no visbriesmīgākā ienaidnieka – sava paša „es.” Vēl tālāki, viņi būs arī spējīgi prasīt pēc lielas materiālas svētības par to, ko viņi būs pazaudējuši caur paklausīšanu Dievam, jo Viņš saka, jūsu alga būs liela un jūs būsiet tā Visaugstākā bērni; -

neizsakāmi vērtīga atmaksa

par mazas negodīgas peļņas zaudēšanu.

Dieva plāns priekš dvēseļu ganiem ir atrodams Pētera 1. grāmatā; arī tas ir tieši pretējs cilvēka plāniem; un miesīgais cilvēks to ļoti nosoda. Bībeles plāns ir uzticēties vienīgi dzīvam Dievam. Bībele neatļauj mums meklēt pat vismazāko līdzekli, uz kuru likt pat vismazāko paļaušanos pēc palīdzības. Cilvēks ir darījis visu iespējamo, lai rastu dziedināšanas līdzekli, kas būtu spēcīgs aizsargāt un atsvabināt no slimībām. Nemaz nav vajadzīgs minēt, cik ārkārtīgi viņš šai plānā cietis neveiksmi, jo ikviens, pat ar mazāko saprātu, var pats redzēt, ka pasaulē tagad ir daudz vairāk slimības un sērgas; kā jebkad tās bijušas visā viņas vēsturē. Bībele mums atklāj, cik spēcīgs ir Dieva plāns, jo mēs atrodam, ka caur Viņu visas slimības ir tapušas dziedinātas un pilnīga aizsardzība ir dāvāta visiem, kuri uzticas vienīgi dzīvajam Dievam. (Dāv. dz. 91).

 

Dažādi Dieva plāni.

Dieva plāns kalpiem ir atrodams 1. Pētera grām. 2:18–25.

Dieva plāns sievām, kuru vīri vēl nav pestīti, atrodams 1. Pētera grām. 3:1-2

Dieva plānu vīriem atrodam Evezešiem 5:25

Dieva plāns apģērbam atrodams 1. Tim. grām. 2:9, 10 un 1.Pētera grām. 3:3, 4.

Dieva plāns naudas krāšanai un glabāšanai ļaunām dienām atrodams Mateus evang. 6:19 līdz 34; Markus 10:17-31; Malak. 3:10.

Dieva plāns lienēšanai un parādu ietaisīšanai – kas ieslēdz sevī arī pirkšanu uz nomaksu, maksāšanu pa daļām – atrodams Romiešiem 13:8. Kad mēs pieņemam Dieva finansiālo plānu, tad mums ir priekšrocības, smelt no debesu neizsmeļamās bagātības visus līdzekļus, cik mums vajadzīgs priekš mums pašiem un cik to vēlamies dot citiem. (2. Korint, 8:9).

„Un Dievs ir spēcīgs, jums dot papilnam visādu žēlastību, ka no visām lietām jums būtu arvien itin diezgan un papilnam priekš visādiem labiem darbiem.” (2. Korint. 8:9).

Dieva plāns bēdās, zūdīšanās un rūpēs atrodams Vīlip. 4:6, 7 un 1.Pētera grām.5:7.

Dieva plāns dažādām kārdināšanām ir uzrakstīts 1.Pētera grām. 1:6, 7; Jēkaba grām. 1:12; 1. Kor.10:13.

Dieva plāns draudzes ganiem atrodams 1. Pētera grām. 5:1-4, un Dieva plāns avīm – draudzes ganānam pulkam – 1. Pētera grām. 5:5, 7; Ebreju grām.13:7.

Tikai tie, kuri ir

piepildīti ar Svēto Garu

un atrodas zem Viņa uzraudzības, mācības un vadības, varēs sekot visiem šiem norādījumiem un panākt pilnīgu nomiršanu paša dzīvei, lai Jēzus dzīve pilnīgi valdītu uz troņa, un kļūtu Viņā par pieaugušu vīru un arī ieietu pilnīgā svētībā visās lietās. Dievs deva mums savu vislielāko dāvanu, kad mēs vēl bijām mazi un bezdievīgi (Rom.5:6) un Viņš saka, ka Viņš „arī savu paša dēlu nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32).

Tikai paša dzīve ir, kas aizkavē svētību pilnībai nākt mūsu garīgā dzīvē, mūsu miesās, mūsu māju dzīvē, mūsu saimniecīgās darīšanās un mūsu kristīgā darbā: bet tikko mēs esam

nomiruši sevim

Dievs sāk izliet Savas bagātās svētības pār mums visās lietās.

Abrāms to pierādīja, kad viņš pacēla nazi pār savu vienīgo dēlu Izaku. Tā bija

pēdējā pārbaudīšana

viņa svēttapšanā. Arī Mardakajus to apstiprināja, kad viņš atteicās locīties Amana priekšā; Dāvids atteicās atļaut Abisajam nonāvēt Saulu; trīs ebreju jaunekļi labāki gāja degošā ceplī, nekā pielūgt zelta tēlu, un nelieca savas muguras pretēji Dieva gribai.

Mūsu vienīgā cerība nākt debesīs

ir – jau šeit mācīties nomirt sevim.

Šausmīgā maldīšanās, ar kuru sātans ir pievīlis daudzas mūslaiku baznīcas, padara gandrīz neiespējamu nomirt sevīm, jo Dievs ir izslēgts ārā no šīs dzīves, līdz ar mācību par miesas dziedināšanu, saimniecisku lietu vadīšanu un pārvaldīšanu, un visa kristīgā darba panākumu. Svētā Gara vietā ir iededzināta pašu spēku sveša uguns. Top pielietoti miesīgi plāni, miesīgi līdzekļi, kam, protams , seko miesīgi iznākumi, kā šeit laicīgi, tā mūžībā. 

Viljams Fetlers - ATGRIEŠANĀS UN TICĪBA

ATGRIEŠANĀS UN TICĪBA

Viljams Fetlers

 „No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.

Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: „Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.”

Apustuļu darbi 20:17-24

 Šī vakara temats skan: “Atgriešanās un ticība.” Šovakar pārdomāsim par sekojošo jautājumu: Kas ir īsta ticība un kā viņu iegūt?

Mūsu tekstā Pāvils saka uz Efezas vecajiem: „Apliecinādams tiklab jūdiem, tā arī grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu”, un iepriekšējā pantā viņš lieto izteicienu: „Es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu”. Šis ievērības vērtais izteiciens nozīmē, ka Pāvils kā īsts un patiess taisnības sludinātājs pasludināja visiem neviltotu patiesību. Viņa sirdī dega svēta uguns. Daudz tādu evaņģēlija sludinātāju nav, to mēs visi zinām. Dažs sludina tikai dažas Bībeles mācības, citas atmet. Katra cilvēka dzīvē sastopami daži tumši punkti un sāpīgas vietas, pie kurām nedrīkst pieskarties. Tādēļ ir, piemēram, tik maz sludinātāju, kuri uzstājas pret tabaku, jo daudzi viņu draudzes locekļi un nereti arī viņi paši nespēj un negrib no šīs ļaunās saistības atsvabināties. Sevi atvainodami, tie saka: „Daudzi tad piedauzīsies.” Bet tas neko nekait. Tāpēc mēs esam patiesības sludinātāji. Tā klājās Jānim Kristītājam, kurš neko nebēdādams pasludināja ļaudīm Dieva uzdoto vēsti. Zināms, Jānis dabūja lielu algu par savu sludināšanu - viņam nocirta galvu. Mīļie brāļi un māsas, labāk ir galvu pazaudēt un sacīt patiesību, nekā būt ar pilnu kabatu un būt nepatiesam.

Kāds stāvoklis bija tai pilsētā, kad  Pāvils to pirmo reizi apmeklēja? Viņš atrada tur dažus jaunos kristīgos, kuriem bija tāds nosaukums, bet tiešamībā (patiesībā) tie vēl nebija ar Svēto Garu piepildīti. Tā dažs bijās ar saviem brāļiem kādu nopietnu un atklātu vārdu pārrunāt par šiem nopietniem punktiem.

Pāvils nāk nebīdamies: „Bērni, kas jums trūkst? Jūs man izliekaties tādi savādi. Vai jūs Svēto Garu esat dabūjuši, kad tapāt ticīgi? Tā bez līkumošanas viņš gāja taisni uz savu mērķi, un sekas bija - varena garīga pamošanās Efezā.

Tagad esam nonākuši pie mūsu mācības galvenā punkta, ko apustulis Pāvils kā patiess taisnības sludinātājs ļaudīm sludināja. Kas tas bija, ko Pāvils visur, kur vien uzturējās, ļaudīm teica? Pirmais, ko viņš visvairāk uzsvēra, nebija ticība. Mūsu protestantiskā baznīca ir tizla palikusi tādēļ, ka viņa pazaudējusi Dieva kārtību. Viņa ir nostādījusi ticību nepiederīgā vietā, caur ko atnesusi lielu postu. Cilvēku dvēseļu izglābšanai vajadzīgas divas lietas: pa priekšu nāk atgriešanās pie Dieva, un tikai tad nāk ticība, savienota ar ticības darbu.

Tāda ir Dieva kārtība. Šo kārtību apgriezt, ir liela netaisnība, un tas var radīt visļaunākās lietas. Kad es vakarā pāreju mājā un gribu durvis atvērt, bet slēdzenē bāžu otrādi apgrieztu atslēgu, tad varu visu nakti tā velti pūlēties un man neizdosies durvis atvērt. Atslēga jālieto pareizi. Tas ir vienkāršs un ikdienišķs piemērs. Bet, kad Dievs ir noteicis vienu kārtību, tad mums jārīkojas pēc tās. Tādēļ es nevaru pa priekšu uzaicināt: „Ticiet tikai!” Tādai sludināšanai nebūtu nekāda nozīme. Tik pat labi es varētu ellē tiem pazudinātiem un velniem sludināt: „Ticiet Dievam un svētām lietām!” Viņi jau sen tām tic. Velns vēl nekad nav ateists bijis, viņš vienmēr ir bijis Dievam ticētājs.

Neviens nav Bībelīgu ticību ieguvis, kurš papriekš nebūtu Bībelīgi atgriezies. Kas dzīvo grēkos un neatgriežas, tam neiespējams iegūt patieso svētu darošo ticību.

Atceros vecu krievu kundzi. Priekš vairākiem gadiem tā nākusi pie Tā Kunga, bet ne pa pareizu ceļu. „Kā tas nākas”, tā man jautāja šī cienīgā, pie ķeizara galma augstu vietu iemantojušā kundze, „Ka es nemaz nejūtu īstu prieku?” Mans pretjautājums skanēja: „Kā tad jūs nācāt pie ticības?” Viņa pastāstīja, ka ticis apgalvots: „Jums nevajag nekā sevišķa darīt, jums tikai vajag ticēt un pieņemt To Kungu.” Mīļie draugi, gluži tik vienkārša tā lieta nav. Vispirms vajag atgriezties no grēkiem un notikt pilnīgai pārmaiņai mūsu iekšķīgā cilvēkā.

Šī atgriešanās var parādīties divos veidos. Pirmkārt: jāatstājas no grēkiem un no sirds jānožēlo visi ļaunie darbi mūsu iepriekšējā dzīvē. Vienkāršie ļaunie darbi ir zināmi kā: rīšana un plītēšana, zagšana, laulības pārkāpšana, lamāšanās, lādēšanās utt. Citādai jātop tavai privātai, laulības un veikala dzīvei, fabrikā, uz ielas un citur. Ja tu gribi iegūt dzīvu darošo ticību, tad tev vajag vispirms pilnīgi atgriezties no visiem grēkiem.

Otrkārt: atgriezties nozīmē mūsu prāta pārmaiņu, zīmējoties (attiecoties) uz visādiem dzīves gadījumiem, kuri nesaskan ar Svētiem Rakstiem. Mums jāšķiras no visiem ieradumiem un lietām, kas var stāvēt ticības ceļā. Piemēram, labi izglītota, jauna kundze liek lielu svaru uz skaistām drēbēm un greznumiem un tiem pieķeras ar sirdi. Tas ir pret Svētiem Rakstiem. Ja kāda māsa šai ziņā savas paražas negroza, bet grib atgriezties tikai no citām lietām, tad viņa gan iegūs ļoti aprobežotu ticību, tā puslīdz piemērotu viņas nepilnīgai atgriešanai. Bet Svētā Gara kristību viņa nedabūs.

Pazīstamais evaņģēlists Finnejs stāsta uz šo zīmējošos (attiecināmu) piedzīvojumu ar kādu amerikāņu kundzi. Šī kundze apmeklēja dievkalpojumus un gribēja katrā ziņā piedzīvot Svētā Gara piepildīšanu. Šaubīšanās brīžos viņa bieži jautāja savās lūgšanās: „Ak Kungs, kur iemesls, ka es netopu piepildīta ar Svēto Garu un spēku?” Tad Dieva Gars uzrādīja, ka viņas dimanta rota ir tas kavēklis. Ar šo rotu viņa ļoti lepojās un bija tai pieķērusies no visas sirds. Tiklīdz šī kundze nāca pie tās atziņas, viņa izrāva šo rotu no matiem un iesvieda kaktā.

Nost ar visu, kas Svēto Garu varētu aizkavēt! Tikko viņa to bija izdarījusi, tad pār viņu nāca Dieva spēks. Viņa tapa kristīta ar Svēto Garu. Mīļais brāli, tikai no tevis vien atkarīgs tas, ka tu par maz no Dieva saņem, ka tava dzīve sekla. Vaina ir – nepilnīga atgriešanās. Tāpēc arī ir tik maz spēka cilvēku, kuri stāv ar Dievu dzīvā sakarā. Tu esi tik pilns no sevis paša, tev ir tik daudz ko darīties ar tavu mazo personību, tev tik daudz prāts aizņemts, ka tu netiec pie miera.

Tūkstošiem ļaužu Berlīnē tūlīt atgrieztos no grēkiem, ja viņi tikai vienu dienu mierīgi apsēstos un paņemtu Bībeli rokās. Ievērojot sekojošo: rītos, kad jūs pieceļaties un nometaties pie savas gultas ceļos, ar cik maz minūtēm lūgšanās jūs iztieciet priekš tās dienas. Cik nepilnīgi un cik sekli savā iekšējā dzīvē ir lielākā ļaužu daļa, ka viņi apmierinās ar mazāk kā vienu minūti lūgšanās klusībā pie Tā Kunga kājām. Daudz svarīgāk tiem liekas rīta laikraksti, tualetes piederumi, kafija; un tad tie dodas darbā, jo neesot vairāk vaļas. Tā paiet diena pēc dienas. „Pazīsti pats sevi!” tā saka vecais grieķu filozofs Sokrāts. Savādi tas ir, bet tomēr patiesi, ka lielākā ļaužu daļa paši sevi visos dziļumos nepazīst un tāpēc tiem uznāk daži pārsteigumi. Tomēr notiek arī, ka Dievs dažreiz caur Savu Vārdu apgaismo tumšo sirdi un tai top dota izdevība, - sevi kaut cik pazīt un izbeigt veco, nederīgo dzīvi.

Svētā Gara uzdevums pirmā vietā nav mūs nomierināt un stiprināt, bet pārliecināt cilvēci par viņas grēkiem un ļaunumiem. Dažās sapulcēs vienmēr daudz lūdz, gaužas, kliedz un sauc pēc Gara dāvanām. Mani neinteresē tavas dāvanas, bet gan tas, vai tu esi no grēkiem atgriezies?

Mazam bērnam neviens nedod asu nazi, jo tas ir bīstami priekš viņa. Katra Svēta Gara mums piešķirtā dāvana mūsu rokās nozīmē tikpat kā asu abējās pusēs griezīgu zobenu. Dieva Gara zobenu drīkst satvert tikai tāds, kas prot ar viņu pareizi rīkoties. Ka šī vienkāršā lieta kristīgās draudzēs tik daudzkārt netiek saprasta, ir cēlonis daudzām ļaunām un nožēlojami sliktām parādībām.

Mēs visi esam daudz dzirdējuši par atmodām un mēs ik stundas sagaidām viņu arī mūsu vidū. Iekš kam tad īpaši pastāv īsta atmoda? Atmodas, kas senāk bijušas, man jāpiemin tikai pēc vārdiem, kā: Pāvila, Viklifa, Lutera, Gordona un Finneja Amerikā, Blumharda Vācijā utt. Galvenais, kas vērā ņemams bija un vēl tagad ir, ka visas šīs atmodas visos laikos ir gājušas roku rokā ar pilnīgu atgriešanos no grēkiem un pareizi nostādītu grēku atzīšanu.

Dažus gadus atpakaļ, kad es evaņģelizēju kādā Baltijas pilsētā, Dievs dāvināja mums lielu atmodu un tas Vārds bija spēcīgs klausītāju sirdīs. Es lūdzu tos, kuri ar mani vēlējās personīgi runāt, mani apmeklēt otrā rītā. 30 - 40 personas atnāca, daudzi starp tiem bija nobēdājušamies un citi šaubu pilnām sejām. Katram bija kaut kas, ko atzīties un katrs no viņiem nesa kādu nastu savā sirdī. Kāda labi ģērbusies kundze bija tikko ienākusi manā pieņemamā istabā, un visu nepasacījusi, kas bija uz sirds, iesāka skaņi raudāt. Es mēģināju viņu nomierināt, bet piepeši viņa šņukstēdama izteica vārdus: “Mani grēki, mani grēki! Tie man nedod miera, visu nakti neesmu varējusi gulēt. Jau divdesmitais gads, kamēr man tā klājas!” Ļāvu viņai izraudāties. Beidzot viņa zem daudz asarām atzinās: “Priekš divdesmit gadiem es nonāvēju savus trīs bērnus. Neviens to nezināja, visi mani uzskatīja par labu sievu un māti. Es pati gandrīz visu to biju aizmirsusi. Gāju baznīcā un pie vakarēdiena, bet neatradās neviens, kas mani būtu pārliecinājis par maniem grēkiem līdz šim brīdim, kad Dieva Vārds caur jums manu sirdi padarīja nemierīgu. Piepeši manā acu priekšā nostājās noslepkavotie!...” Tā viņa izsaucās savā izmisuma stāvoklī.

Tāpat reiz var arī tev klāties, mīļais brāli un māsa! Visi tavi grēki, kurus tu personīgi jau sen aizmirsis, bet kurus tu vēl neesi izsūdzējis, vēl neesi īsti nožēlojis, viņi nāks tev priekšā, viņi atdzīvosies savā agrākā skaidrībā un svaigumā. Tā klājās senajam romiešu ķeizaram Diokleciānam. Viņš bija visvarens, neviens viņam nedrīkstēja nekā priekšā rakstīt. Viņš bija briesmīgs kristietības ienaidnieks, viņš lika pat savus uzticīgos, lielām tiesībām apbalvotos draugus šausmīgā kārtā nonāvēt. Bet to nakti pēc tam viņš nevarēja gulēt un tam vajadzēja ik pa brīdim iesaukties: “Tur pie loga stāv to cilvēku ēnas, kurus es nonāvēju!”

Varbūt tev var klāties kā kādam jūrniekam. Viņam bija sainis laivā, no kura viņš gribēja tikt vaļā. Ar garu stieni viņš to mēģināja nogrūst jūras dziļumā, bet vienmēr atkal tas uzpeldēja augšā. Viņš nevarēja atsvabināties no šī saiņa savā laivā. Varbūt arī tu atceries dažu grēku, dažu ļaunu darbu, tad tu to paņem un mēģini noslīcināt aizmirstības jūrā. Bet tas tev neizdosies, mīļais draugs, atkal un atkal tavi grēki uzpeldēs pie tava dzīves kuģa malas. “Te mēs esam!” viņi sacīs, “te mēs esam!” Paturēt dažus grēkus neatzītus ir briesmīga lieta, viņi vienmēr atgriežas, viņi vienmēr uzpeld augšā. Ak, un tad nereti pazūd saldais miegs. Vai jūs brīnāties, mīļie brāļi un māsas, saistībā ar šo lietu par Svēto Rakstu vietu, kur runāts par tārpu, kas nemirst?!

Galvenais pamudinājums uz pilnīgu atgriešanos ir, ka mēs paši savas sirdis pārmeklējam ar Dieva Vārda gaismas palīdzību. Apustulis Pāvils turēja ikdienas pamatīgu apskati savā sirdī, viņš eksaminēja pats sevi.

Dažus gadus atpakaļ Anglijā satiku lordu Radstoku, brīnišķīgu un svētītu Dieva vīru, kurš jau kādus 40 gadus atradās sava Meistara dienestā. Toreiz, kad es ar viņu satikos, viņš jau bija sirmgalvis ap 80 gadiem. Kādu rītu, kad mēs pastaigājāmies gar jūrmalu – viņš atradās savas dzīves un darbības vakarā, bet priekš manis viss vēl bija it kā uzlecošas dzīvības saules mirdzumā – es jautāju viņam: “Ko laba jūs darījāt šorīt?” Viņa atbilde skanēja: “Es pamodos pulksten 6 un no pulksten 6 – 8 pārmeklēju savu sirdi un pārdomāju, ko es vakar būtu grēkojis.” Man bija jābrīnās, es tiešām nebiju gaidījis tādu atbildi. Viņš, viens svēts dievlūdzējs vīrs, dievbijīgs sirmgalvis ap 80 gadiem, ko viņš būtu varējis grēkot?! Viņš nesmēķēja, nedejoja, nedzēra, kur tad tie grēki būtu varējuši celties?! Bet tā ir, mīļie brāļi un māsas: uz pilnīgi tīrām, baltām drēbēm var to vismazāko traipu ievērot, turpretī uz melniem svārkiem varētu uzgāzt vai veselu mucu melnas tintes, tomēr neko sevišķu neievērtu. Tā arī viņš savā tīrā dvēselē atrada dažus traipus un traipiņus, kurus kāds svešinieks nebūtu nemaz ievērojis. “Domāju, ka vakar drusku par daudz esmu ēdis,” tik smalki viņš pārmeklēja savu sirdi. Vēl dažus sīkumus viņš nosauca. Tie likās sīkumi pēc mūsu domām, bet viņa dvēseles baltā siena stāvēja tik tuvu saulei un atradās zem tik asa apgaismojuma no augšienes, ka vismazākā kļūda un traips kļuva redzami.

Atgriešanās un ticība visciešāk sader kopā. Dieva draudzē visā pasaulē ir tik maz ticības, vienkārši tā iemesla dēļ, ka maz ir patiesas atgriešanās. Bija kādreiz laiks tavā dzīvē, kad tu spiedi savu asarās noplūdušo seju naktī savā spilvenā, kur neviens tevis neredzēja, tu atgriezies, tu salīdzinājies ar Dievu. Vai tu neatceries, ka toreiz piepeši tavā sirdī ienāca ticība un auga tevī vienmēr stiprāka un spēcīgāka, un saistīja tevi ciešākā sadraudzībā ar Dievu?

Kaut visām kristīgām draudzēm Berlīnē būtu īsta, patiesa ticība – kaut tik liela, kā sinepju graudiņš – visa Berlīne tiktu satverta un piepildīta ar Dieva spēku. Man tagad jābeidz. Bet es gribu jums dot līdzi ceļā vēl šos vārdus. Vai jūs gribat redzēt brīnumus savā draudzē, savā dzīvē? Vai ticības spēku un Svētā Gara darbību gribat piedzīvot? Tad vispirms atgriežaties pilnīgi no visiem grēkiem!

Pārbaudi sevi pamatīgi, pārmeklē savu sirdi, ņem sev laiku šim svarīgam darbam, ļauj Dievam uz tevi runāt, atgriezies no grēkiem un nožēlo visus tos, kurus Dievs tev uzrādīs. Nemēģini sevi aizstāvēt un attaisnoties, un savu vainu uzgrūst citiem. Ļauji Dieva gaismai iespīdēt tavā sirdī, lūdz Viņu: “Ak Kungs, rādi man kā dzīvot, uzrādi manas kļūdas, dari mani uzmanīgu uz visu, kas nesaskan ar Svētiem Rakstiem.”

Krīti ceļos pie Dieva kājām. Skaties uzticības pilns uz krustā Sisto, tavas grēkiem apklātās dzīves dēļ Viņš izstiepis savas rokas pie moku staba, Viņš ļāva ērkšķu kroni likt sev galvā. Papriekš atgriešanās no grēkiem, tad Kristus asinis un tad ticība. Pēc tam dzīvot priekš Dieva un ar Dievu.

Kad tu ej uz mājām, mans draugs, es tevi sirsnīgi lūdzu, tad nemēģini apklāt vai attaisnot kādus savus grēkus. Ja tu kādam esi parādā, tad raksti vēstuli un sūti atpakaļ aizņemto un neatdoto. Ja tu kādu esi sāpinājis, to izlīdzini, ja tev kas nekārtībā ar ģimeni, savedi atkal visu kārtībā, dodiet viens otram roku un esiet atkal mīļi. Ko tu mēģināsi apslēpt, tas atkārtosies, uzpeldēs atkal tavā priekšā un appludinās tevi. Bet ko tu būsi nolicis pie Kristus kājām, tas būs nomazgāts, notīrīts, tas pazudīs pilnīgi, tāpat kā uz tāfeles uzrakstīti burti, kad mitrs sūklis tiem gājis pāri. Tie raksti ir pilnīgi pazuduši. “Kad mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod. Jēzus Kristus asinis mūs šķīsta no visiem grēkiem.” Āmen!

 

Māc. Viljama Fetlera runa turēta Kristīgās Jaunatnes Savienības telpās, Berlīnē, no vācu valodas tulkojis V.Ūbers.

Publicēts "Kristīgs Vēstnesis", 1926. gada jūlija un augusta-septembra numuros, Nr. 7.,8.-9. 

Viljams Fetlers - ATGRIEŽATIES NO GRĒKIEM

ATGRIEŽATIES NO GRĒKIEM

Māc. Viljams Fetlers

 Jēzus iesāka sludināt un sacīt: „Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt nākusi.”
Mateja ev. 4:17
 Visi pravieši, apustuļi un Jēzus pats sludināja atgriešanos no grēkiem, īstenā Jaunās Derības kristīgā draudze tika nodibināta uz atgriešanos no grēkiem pamata. „Atgriežaties no grēkiem un liekaties kristīties ikviens Jēzus Kristus vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu” (Ap. darb. 2:38). No Kristus laika līdz šai pašai dienai visi patiesie Dieva kalpi, mocekļi, reformatori, mācītāji ir neatlaidīgi sludinājuši atgriešanos no grēkiem.
„Man pakaļ visi kristīgie, tā Kristus sauc ar spēku: aizliedziet sevi, pasauli, atstājiet veco grēku.”
 Svētais Kristus Gars, mājodams cilvēkos, ir allaž skubinājis ļaudis uz atgriešanos no grēkiem. Kad lielās vēsturiskās baznīcas pazaudēja savu pirmo mīlestību uz Dievu un svētu dzīvi, un vairs neprasīja no saviem draudzes locekļiem grēcīgās dzīves atstāšanu, tad Dievs nostūma viņu garīgās gaismas lukturus no to vietām (Atkl. gr. 2:5) un meta savu glābšanas uguni citās sirdīs, kas bija gatavas nošķirties no platā pasaules lielceļa un staigāt pa grēku atgriešanās šauro debess ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvību.
 Baptistu ticība Latvijā neiesākās ar ūdens kristību, bet ar atgriešanos no grēkiem gluži tāpat kā Jāņa Kristītāja un kristīgās draudzes sākuma laikos. „Un likās no viņa kristīties Jardanas upē, izsūdzēdami savus grēkus. Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja” (Mat. 3:6; Ap. darb. 2:41). Grēku nožēlai un atstāšanai jāseko jaunai svētai un Dievam patīkamai dzīvei. Tikai tas ir īstens Jaunās Derības ticīgais jeb baptists, kas ir patiesi no visiem grēkiem atstājies un piedzīvojis jaunpiedzimšanu caur Svētā Gara spēku, bez kuras cilvēks nevar redzēt, ne ieiet Dieva valstībā (Jāņa 3:3,5,7). Ūdens kristība ir tikai ārēja zīme jeb pierādījums par cilvēka iekšējo garīgo pārdzīvojumu, atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanas saņemšanu caur ticību uz Dieva Dēlu Jēzu Kristu kā savu personīgu Glābēju un Kungu.
 Kur tāds iekšējs pamatīgs pārdzīvojums nav personīgi piedzīvots, tur ūdens kristībai nav nekādas nozīmes, nedz vērtības: tā ir tad tikai tukša ceremonija, nekas cits kā skanošs varš vai šķindošs zvārgulis, cik svinīgi to ceremoniju arī neizdarītu.
 Uz tāda noteikta atgriešanās pamata iesākās baptistu mācība Latvijā, kurai sekoja patiesa dzīves pārmaiņa, un lai gan baptistus nicināja un izsmēja, īstens ticīgais varēja apliecināt savu Bībeles ticību ne tikai ar vārdiem, bet ar savu dzīvi, droši liecinādams: Esmu baptists! Kas par to, kad jums smaidi veras! Baptists nekliedz, netrako, baptists nepiedzeras…
 Un ticības darbi runā spēcīgāki nekā vārdi. Jēzus saka, ka īstens ticīgais ir kā zemes sāls, un sāls ir tikai tik ilgi derīga, cik ilgi tai paliek spēks sālīt. Citādi tā paliek nevērtīga un nederīga, un kā tāda tā ir ārā metama un no ļaudīm saminama. (Mat. 5:13)
 Vai tā nu ir šāda vai citāda ticības šķira, cik bībeliska arī viņas mācība nebūtu, bet ja viņa pazaudē savu sāli, tas ir grēku atgriešanās un atstāšanas prasību atsevišķiem ticīgajiem un visai draudzei, tur jau iesākas atkrišana no Dieva, un drīz var atskanēt spriedums no draudzes vienīgās un patiesās Galvas, vienīgās un likumīgās autoritātes: „Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Atgriezies un dari pirmos darbus; bet ja ne, tad es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies” (Atkl. gr. 3:1; 2:5).
 Bet kā ļaudis nāks pie grēku atgriešanās, ja nebūs mācītāju un sludinātāju, kuri ar spēku no augšienes pasludinās grēku atgriešanās mācību? „Kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina” (Rom. 10:14,15).
 Bet kā lai priesteris vai mācītājs māca citiem atgriešanos no grēkiem, kas pats nav no visiem saviem grēkiem atgriezies un piedzīvojis jaunpiedzimšanu caur Svēto Garu un šķīstīšanu no saviem grēkiem Jēzus Kristus, Dieva Jēra, svētās asinīs? „Pirms es kā praviet’s varu iziet tautā, man jāmazgājas asins sārtā strautā!”
 Nu var dažs jautāt: Bet no cik daudziem grēkiem man vajaga atgriezties? Kāds savāds jautājums! Kā būtu, ja tu ej pie zābaku spodrinātāja, nosēdies krēslā, un ja viņš tev prasītu: „Cik daudz dubļu jūs vēlētos, lai notīra no jūsu apaviem? Vai pusi jeb trīs ceturtdaļas pietiktu, un pārējo atstāt netīru?”
 Un kā būtu, ja uz to tu atbildētu: „Notīri un nospodrini pusi no maniem apaviem, bet otra puse lai paliek dubļaina”?
 Un tomēr miljoniem cilvēku, kas iet Dieva spodrinātavā, baznīcā, nebaidās un nekaunas apvainot svēto Dievu, nemeklējot pilnīgu grēku piedošanu. Kur ir kāda māte, kas mazgā bērnam vienu roku tīru, un otru roku atstāj netīru? Kā tad tu domā staigāt pa Debess pilsētas zelta ielām ar vienu kāju nomazgātu un otru vēl apklātu grēku dubļiem, tīši aizmirsdams svēto Dieva valstības likumu: „Tur neieies neviens, kas nesvēts un dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā” (Atkl. 21:27).
 „Atgriežaties no grēkiem, jo Debesu valstība nākusi tuvu klāt!”
 
„Dzīvības ceļš”
Latviešu baptistu 100 gadu jubileja, 1860-1960 
320.-322.lpp.