Vissvarīgākais piedzīvojums - jaunpiedzimšana
Fr. V. Hermanis
Saturs
Vissvarīgākais piedzīvojums
1. Kāda svarīga saruna naktī
2. Mācītājs Izraēlā
3. Kā var Dieva valstībā tikt?
4. Piedzimt no jauna
5. Piedzimt caur ūdeni un Garu
6. “Kā tas var notikt?”
7. Jauns radījums
8. “Jums jāpiedzimst no jauna.”
9. “Kā cilvēks var piedzimt no jauna, vecs būdams?”
Ģeķis
Fr. W. Hermanis
Vissvarīgākais piedzīvojums
Vagona kupejā sēž divi inteliģenti kungi un dzīvi sarunājas. Viņi spriež par mūsu laiku sliktiem apstākļiem un tautas tikumisko pagrimšanu. Cēlonis, pēc viņu domām, meklējams audzināšanā; par maz tiekot jaunatnei aizrādīts uz grēka sekām. Skolas programmai vajadzētu būt tādai, ka skolotājiem būtu iespējams visas ļaunās kaislības jau laicīgi izravēt un cilvēku tad varētu padarīt dievišķīgāku. Šie abi kungi acīmredzot turējās pie tā uzskata, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs; viņš paliek ļauns tikai, pateicoties sliktiem piemēriem, labo atziņu un izglītības trūkumam. Cilvēkam vajag tikai labu stādīt priekšā un viņš pats no sevis jau pēc tā tieksies. Viņi nezināja, ka tam caur Dieva žēlastības brīnumu jāpiedzimst no augšienes. Pēc viņu domām, visu to panāk ar labu audzināšanu un izglītību.
Šī ideja ir ļoti izplatīta, un daudz morāles sprediķu ņem viņu par pamatu. Ļaudis aizmirst, ka cilvēku daba ir caur un caur samaitāta, un ka sirds domas un griba ir Dievam pretestīgas un no ļaunā samaitātas. Ko palīdzētu tādam samaitātam cilvēkam teikt, ka tam jābūt labam un viņa darbībai jāsaskan ar Dieva gribu? Vai viņš to spētu? Kādreiz kāds dzelzceļa strādnieks tika saspiests vagonu starpā. Viņam salauza dažas ribas un pārāk stipri saspieda krūšu kurvi. Ārsti mēģināja cietušo mierināt, ka ievainojums nav tik smags un ka tas drīzi varēšot atstāt gultu. Tomēr slimais atbildēja: “Ārsta kungs, kā lai es spētu atstāt gultu un sākt atkal strādāt, kad es jūtu, ka viss manī ir sadragāts?” Un ja mums, samaitātiem cilvēkiem, kāds dotu padomu: “Atstāj ļaunumu un dari labu!”, tad mums neatliek nekā cita, kā atbildēt: “Kā lai es to varu, ja esmu priekš tā pilnīgi nespējīgs. Kā lai dzērājs, netiklis, skopulis un melkulis spētu atstāt savas kaislības, kuras pilnīgi ir saaugušas ar viņa dabu? Tas viņam nav iespējams ātrāk, pirms Jēzus Kristus tam dod jaunu sirdi – sirdi, no kuras izplūst arī jauna dzīve. Nevis audzināšana un mūsu dabas izdaiļošana te ir galvenais, bet gan piedzimšana no jauna. Jo par kristiešiem mēs nekļūstam caur miesīgo piedzimšanu, ne caur izglītību, audzināšanu vai ko citu, bet caur Dieva lielo mīlestības darbu. Šo patiesību nav neviens gaišāki un pārliecinošāki izteicis, kā mūsu Pestītājs Jēzus pats. “Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa, un kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Nebrīnies, ka es tev esmu sacījis: Jums būs piedzimt no augšienes.” (Jāņa ev. 3:6-7 LG8) Ja kādu jautā: “Vai jūs esat kristietis?” tad parasti atbild: “Nu, protams, ka esmu! Ko tad jūs domājat – es laikam esmu pagāns?” Ja tad nu atkal jautā tālāk: “Vai jūs esat arī piedzimis no augšienes?” tad saņemam sekojošu atbildi: “Es vispār nesaprotu, ko jūs ar to domājat!” Ar to tie pierāda, ka tiem nav ne vismazākās saprašanas par šo nepieciešamo piedzīvojumu. Viņi nezin nemaz, kas tos īsti spēj padarīt par kristiešiem. Tomēr nav dzīvē svarīgāka jautājuma par šo: “Kā es varu kļūt par jaunu cilvēku, kas der šinī dzīvē un kuram mūžībā atvērti dzīvības vārti?”
1. Kāda svarīga saruna naktī
Ir nakts. Pa Jeruzālemes tukšajām ielām steidzas kāds vīrs. No viņa ārienes var spriest, ka tas pieder pie labākām aprindām. Šķiet tā, it kā viņš no kā bēgtu, it kā tas baidītos, ka viņu kāds nepamana. Šķiet, viņam ir ļauna apziņa. Vai viņš baidās par ievērojamāko pilsoņu spriedumu par viņu, ka tie dabūs zināt, ka viņš ir sakaros ar nicināto Jēzu? Vai tāpēc viņš ir gaidījis nakts melnās ēnas, ka tam bail no ļaužu izsmiekla? Viņš apstājas pie tās mājas, kur Jēzus dzīvo un nedroši pieklauvē.
“Sakiet, lūdzu, vai še dzīvo mācītājs no Galilejas?”
– “Jā.”
– “Vai es varētu ar viņu runāt?”
– “Protams!”
Viņš ieiet un pavada visu vakaru sarunās ar Jēzu.
Ko īsti Nikodēms, šis ievērojamais virsnieks meklē pie vienkāršā Jēzus no Nācaretes? Viņš ir redzējis pēdējā brīnumus un nu tas grib viņam teikt, ka tajos viņš ierauga dievišķīgu spēku.
“Meistar,” viņš nedroši iesāk, “mēs zinām, ka tu esi mācītājs, no Dieva sūtīts, jo neviens nevar tās zīmes darīt, ko tu dari!”
Tā taču bija glaimojoša liecība tam Kungam. Tomēr Jēzus, kurš redz sava apmeklētāja karsto ilgošanos pēc skaidrības, pārtrauc viņu un saka:
“Nikodēm, vispirms nav svarīgi, vai es varu darīt brīnumus un vai esmu Dieva sūtīts mācītājs, bet gan tas, ka tu vari piedzimt no jauna. Es neesmu nācis nest jaunu mācību, bet radīt jaunus cilvēkus. Patiesi, patiesi, es tev saku, ikviens, kas nav piedzimis no jauna, tas Dieva valstību nevar redzēt.”
Nikodēms iztrūkstas, sarauc pieri un rausta plecus:
“Rabi, es nesaprotu, ko tu runā! Kā var cilvēks piedzimt no jauna, ja tas jau ir vecs? Vai viņš var atkal ieiet mātas miesās un piedzimt otrreiz?”
Jēzus viņam atbild: “Nē, Nikodēm, tā kaut ko es nemaz nedomāju. Tev jāpiedzimst no ūdens un Gara, ja tu gribi nākt Dieva valstībā. Kas piedzimis no miesas – tas ir miesa. Tas ir tavs tagadējais stāvoklis. Bet, kas piedzimis no Gara, tas ir gars. Un tā tev vēl trūkst. Tāpēc nebrīnies, kad es tev saku, ka tev ir jāpiedzimst no jauna. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un uz kurieni tas iet. Tā arī ir ikviens, kas dzimis no Gara.”
Mācītam vīram Jēzus valoda top arvien mīklaināka un ziņkārīgi tas jautā tālāk:
“Mācītāj, izskaidro man tuvāki, kā tas viss var notikt?”
Jēzum viņa jautājums šķiet mazliet dīvains un viņš saka:
“Tu esi mācītājs Izraēlā, un tu to nezini!”
Tomēr Jēzus rūpīgi ieved šo neprašu ticības lietās, pestīšanas dziļajā noslēpumā. Mēs nezinām, ko visu viņi tajā vakarā runāja, bet mēs zinām tikai to, ka Nikodēms atstāja šo namu citāds, nekā viņš bija atnācis. Jo drīzi mēs viņu redzam Jēzus aizstāvju pulkā (Jāņa ev. 7:50), un redzam arī, ka pie Pestītāja nāves viņš parāda tam vēl pēdējo draudzības zīmi (Jāņa ev. 19:39).
2. Mācītājs Izraēlā
Lielais evaņģēlists Mūdijs (Dvaits Mūdijs) saka: “Es esmu tam Kungam ļoti pateicīgs, ka par jaunpiedzimšanu viņš runā tieši ar Nikodēmu, ar šo mācītāju Izraēlā, un nevis ar samariešu sievu pie Jēkaba akas, vai muitnieku Mateju, vai arī ar Caķeju. Ja viņš būtu ar šiem ļaudīm tā runājis, tad tagad viens otrs varētu teikt: “Taisnība, tai nabaga sieviņai jau atgriešanos vajadzēja; es tomēr esmu godīgs, tikumīgs cilvēks un man tādu lietu nevajag. Tāda jaunpiedzimšana ir vajadzīga varbūt netikliem, visādiem pasaules klaidoņiem un dzērājiem, bet tādi tikumiska rakstura cilvēki, kādi mēs esam, varam gluži labi iztikt bez visa tā. Es ticu, ka Nikodēms bija viens no labākiem cilvēkiem visā Jeruzālemē; vismaz mums par viņu nekas slikts nav zināms.” Kas tad īsti Nikodēms bija?
Viņš bija vīrs, kuru ļaudis cienīja un kuram bija iespaids uz sabiedrību, jo viņš bija jūdu virsnieks. Bet vai tāpēc viņš stāvēja Dieva valstībai tuvāk, kā kāds vienkāršs, neievērots cilvēks? Vai viņa iespaids un stāvoklis to darīja ievērojamu arī Dieva acīs? Vai dzimtas un stāvokļa priekšrocībām ir kāda nozīme arī pie Dieva valstības iemantošanas? Bieži tā domā. Tomēr patiesībā nav tā. Mēs varam būt firsti un hercogi, un, neskatoties uz to, karāties diedziņā pār elles bezdibeni. Ļaudis mūs var saņemt ar godiem un cienīšanu, bet Dieva acīs varam būt bez jebkādas vērtības. Tikai viens ir, kas mūs paceļ pāri pār apkārtējo sabiedrību un padara Dieva priekšā patīkamus: Dieva žēlastības darbs mūsu dvēselēs. Nikodēmam savā nabadzības apziņā jāsteidzas pie Jēzus gluži tāpat, kā kuram katram vienkāršam cilvēkam vai nabagam.
Nikodēms bija arī tikumiski priekšzīmīgs vīrs, jo viņš bija stingrs likumu pildītājs. Viņš taču piederēja pie farizejiem, kuri skaitījās kā sevišķi izlasīta sabiedrības šķira, kā ļaudis, kas pilda bauslību vēl stingrāki kā Mozus to bija pavēlējis. Un tāpēc arī tautas priekšā viņš varēja tikt uzskatīts par tīru, nevainojamu raksturu. Bet vai tas farizejs, kas Dieva namā lūdza Dievu, sacīdams: “Es pateicos Tev, Dievs, ka es neesmu tāds, kā tie citi ļaudis,” atradās Dievam tuvāk kā tas muitnieks, kas sitot pie savām krūtīm sauca: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs”? Vai Nikodēms nebija grēcīgs cilvēks tāpat kā visi – miesa no miesas, kuram vajadzēja citu, labāku taisnību, lai spētu pastāvēt Dieva priekšā? Mūsu tikumība vēl nav nekāda pietiekoša ieejas karte Debesīs. Mēs varam piederēt pie vispriekšzīmīgākajiem tikumības ļaudīm, un tomēr aiziet pazušanā. Jo visa mūsu taisnība Dieva priekšā neder ne nieka.
Nikodēms bija arī dievbijīgs vīrs, kurš noteikti izpildīja vismazāko baznīcas priekšrakstu. Protams, ka viņš vairāk lūdza Dievu nekā citi ļaudis. Bet vai šī dievbijība spēja viņu padarīt par Dieva bērnu? Vai nav iespējams, ka mēs esam reliģiski un tomēr bez Dieva? Es pazinu kādu vīru, kas pastāvīgi apmeklēja dievvārdu sapulces, bet savā privātā dzīvē bija liels spekulants un “cilvēku žņaudzējs”. Kā saka tas Kungs uz dievbijīgo Izraēlu? “Ko palīdz Man jūsu upuru daudzums? Nepienesat Man vairs savus ēdamos upurus velti; Man nepatīk jūsu dūmi!” Arī reliģioziem cilvēkiem jāpiedzimst no jauna. Pat čaklākie baznīcēni neieies pa Debesu valstības vārtiem, ja tie nebūs ieguvuši jaunas sirdis.
Nikodēms bija “cilvēks no farizejiem”, grēcinieks ar mirušu, saltu sirdi. Mazais vārdiņš “cilvēks” apvieno mūs visus vienā klasē – pazudušo grēcinieku reģistrā. “Jo visi ir grēkojuši un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā.” Lielās franču revolūcijas laikā sameta ļaudis cietumos bez kārtu izšķirības – princeses kopā ar ielasmeitām, muižu īpašniekus kopā ar viņu kalpiem, zinātniekus, strādniekus un visādus ielas ļaudis juku jukām. Tomēr liela daļa apcietināto pūlējās savā starpā vēl līdz pēdējam acumirklim turēties savas kārtas ierastajās robežās. Beidzot piebrauca bendes rati un aizveda viņus vienu pēc otra uz šausmīgo soda vietu. Gluži tāpat ir lielajā pasaules cietumā. Un Dievs ar Savu pirkstu raksta visam pāri: “Bet visi tie atkāpušies, visnotaļ smirdoši tapuši, neviena nav, kas labu dara, nav it neviena.” (Psalmi 14:3) Mēs varam likt lielu uzsvaru uz sabiedrisko stāvokli, izglītību utt., varam turēties tālu no mūsu mazajiem brāļiem, bet Dievs saka, ka visi bez izņēmuma esam grēcinieki un visiem mums jāpiedzimst no jauna.
3. Kā var Dieva valstībā tikt?
Nikodēms gribēja katrā ziņā kļūt svēts un tāpēc nopūlējās turēt visus bauslības likumus. Aiz šī paša iemesla viņš arī uzmeklēja Jēzu. Un kurš gan no mums negribētu būt Dieva valstības dalībnieks? Arī Nikodēms gribēja atbildi uz jautājumu: “Kā var nokļūt Debesu valstībā?” un tāpēc beigu beigās uzmeklēja Kungu Jēzu. Šis svarīgais apmeklējums ir pirmais solis uz Dieva valstību.
Kāds vīrs reiz sapnī redzēja sevi plašā, tukšā laukā. Visapkārt trakoja vētras un negaisi. Kaut kur tālumā tas redzēja dažas ēkas. Vīrs steidzās uz turieni, lai tajās atrastu pavēni. “Kas tu esi?” jautāja pirmās mājas īpašnieks. Viņš minēja savu vārdu. “Bet mans vārds ir Taisnība,” teica saimnieks, “bet tu esi netaisns, un tāpēc tu še nevari atrast patvērumu.” Viņš steidzās uz nākošām mājām, bet šo māju saimnieks paziņoja: “Mans vārds ir Patiesība, un es nevaru tevi uzņemt, jo tu patiesību neesi mīlējis.” Vīrs nonāca pie trešām mājām. Šo māju īpašnieks teica: “Es esmu Miers, bet tu neesi nekāds miera bērns, tāpēc, lūdzu, atstāj manu pagalmu!” Nobijies viņš beidzot steidzās uz ceturto māju. Te nama saimnieks tam atvēra durvis un laipni teica: “Nāc iekšā, jo mans vārds ir Žēlastība, un es tevi no sirds sveicu!”
Tā gāja arī Nikodēmam. Neskatoties uz viņa tiklību, dievbijību un citiem tikumiem, viņš vienmēr juta Dieva dusmas pār sevi. Viņš pūlējās slēpties no tām. Viņš slēpās aiz cītīgi pildītiem bauslības darbiem, aiz nevainojamas ārējās dzīves vīģes lapiņas. Tomēr nekas no visa tā neapmierināja viņa dvēseli. Un tā viņš beidzot steidzās pie Jēzus ar savu degošo sirds jautājumu: “Kā es varu nokļūt Dieva valstībā un glābties no Viņa dusmām?” Jēzus redz šo neatbildēto jautājumu viņa sirdī un saka: “Tev jāpiedzimst no jauna; jo kas nav piedzimis no jauna, tas Dieva valstību nevar redzēt!”
“Dieva valstība”. – Kas viņa īsti ir? Iekš kā viņa pastāv? Dieva valstība ir trejāda: mūsos, ap mums un pār mums.
Dieva valstība mūsos ir taisnība un miers, un prieks iekš Svēta Gara (Romiešiem 14:17). Līdz ar Jēzus ienākšanu sirdī, viss mūsos top jauns. Vēl vairāk – tanī brīdī, kad ticībā atdodam savas sirdis Jēzum, mūsos nolaižas debesis. Turpretī tas, kurš nav jaunpiedzimšanu sevī piedzīvojis, nevar šo Dieva valstību sasniegt, tam nav miera un prieka iekš Svēta Gara.
Dieva valstība ap mums ir mums apkārt dzīvojošie ļaudis, kurus tas Kungs Jēzus ir atpestījis no viņu grēkiem un lāsta, un kuri savam Meistaram tad arī no sirds kalpo. Tā ir Jēzum sekotāju sabiedrība. Viņus valda, sargā un vada tas Kungs pats. Kas nav piedzimis no jauna, nevar pie šīs sabiedrības skaitīties par locekli. Tam nav nekādas daļas ar Dieva draudzi.
Dieva valstība pār mums ir mūžīgā dievišķā prieka valsts, ko Dievs sagatavojis tiem, ko Viņš mīl. Bet kas nav piedzimis no augšienes, tas šo Dieva valstību nekad neredzēs.
Bet kāpēc? Tāpēc, ka Dievs tā grib. Vai Viņam nav tiesības noteikt pār Savu valsti? Un Viņa noteikums ir, ka neviens, kas nav piedzimis no jauna, nevar nākt Viņa valstībā.
Bezdievis šinī Debesu godībā arī nevarētu labi justies. Dzērājs, nešķīstībnieks un citu kaislību vergs jau Debesīs negribētu būt, jo tur nav nekā, kas varētu viņa zemās dziņas apmierināt. Cilvēks, kuram grūti pavadīt vienu svētdienu Dieva bērnu sabiedrībā, nevar citādi kā Debesis uzskatīt par pašu elli.
Cilvēkam, kas nav piedzimis no jauna, pilnīgi trūkst vajadzīgo spēju, lai varētu baudīt Dieva valstības godību – viņam trūkst attiecīgā uztveres orgāna. Kāpēc kurlais nedzird mūziku? Tāpēc, ka tam nav dzirdes spēja, nav dzirdīgu ausu. Kāpēc aklais neredz pavasara lieliskumu? – Viņam trūkst attiecīgā orgāna – acu. Un kāpēc no grēkiem neatgriezies cilvēks nevar redzēt Dieva valstību? Viņam trūkst redzes, dzirdes un citu uztveres orgānu. Bet kas tad īsti ir tas redzes orgāns, ar kuru varam Dieva valstību redzēt? Vai tas ir prāts? Tad gudrajiem un prātniekiem viņas noslēpumi atklātos vispirms; bet Jēzus saka, ka taisni šiem tie visvairāk ir slēpti. Tos redz un saprot bērni (Mateja ev. 11:25). – Jeb varbūt zināšana? Tad vispiemērotākie Debesu valstībā būtu zinātnieki. Bet apustulis Pāvils saka, ka tas, kas negudrs pasaulei, to Dievs ir izredzējis, ka viņš tos gudros liktu kaunā (1.Korintiešiem 1:27). Dieva valstību var redzēt vienīgi ar atjaunotu sirdi; jo tie sirdsšķīstie Dievu redzēs. Sirds, kas pilna ar pasauli un tās domām, ir garīgi akla un Dieva valstību nespēj saskatīt. Patmīlīga sirds ir tāda pati kā īsredzīgas acis. Tā redz tikai tos īsos priekus, ko sniedz grēks, bet Dieva godība, kuru mums dāvā tas Kungs caur Savu Dēlu, tai paliek noslēpta. Ir sirdis, kuras tiecas gan pēc pasaules, gan pēc Jēzus; tās ir slimas acis, kas nespēj neko mierīgi aplūkot. Jauna sirds turpretī spēj nepārtraukti baudīt Jēzus mīlestību, viņa var vienmēr priecāties Dievā. Tāpēc arī Jēzus saka: “Ja tu nepiedzimsti no jauna un nesaņem jaunu sirdi, tad Dieva valstību tu nevari redzēt.”
4. Piedzimt no jauna
Ko tas nozīmē? Rakstu mācītājs Nikodēms to nezin. Un daudz mācīto to nezin vēl šodien.
Man bija kādreiz garāka saruna ar kādu liberālu (brīvdomīgu) teologu par šo pašu jaunpiedzimšanas jautājumu. Viņš teica: “Vai jūs zināt, ko es zem tā saprotu? Tas ir sevišķs gara stāvokļa satricinājums. Parasti šo stāvokli izsauc runātāja balss intonācijas pārmaiņa. Iztēlojieties daudz cilvēku baznīcā. Mācītājs runā klusi, bet saistoši. Piepeši tas paceļ balsi un liek kādam nopietnam vārdam vai teikumam atbalsoties sapulces telpās. Klausītāji itkā satrūkstas, viņi ir iztraucēti. Un tā ir viņu jaunpiedzimšana!” Es atbildēju: “Pēc Svētiem Rakstiem jaunpiedzimuši ir piedzimuši pilnīgi no jauna. Šis tad nu būtu ļoti vienkāršs ceļš, kā tos pārradīt. Nākošajā svētdienā mēs savedīsim visus šejienes cietumniekus jūsu baznīcā. Jūs teiksit sprediķi un ar savu balss modulāciju jūs tos pārradīsiet no jauna. Pēc dievvārdiem viņi atstās jūsu baznīcu kā jaunpiedzimuši ļaudis iekš Dieva.” Modernais “Rakstu mācītājs” saprata savu aplamību un pasmaidīja. Arī man bija jāpasmaida.
Cik briesmīga var būt maldība šinī lietā! Vai jaunpiedzimšana nav pamats visai mūsu tālākai staigāšanai ar Dievu? “Ja kādam cilvēkam jaunpiedzimšanas jautājums nav skaidrs,” saka Mūdijs, “tad visa viņa sistēma ir tikai maldu mācība, jo jaunpiedzimšanas jautājums ir visa tālākā pamats. Bet pamatam vajaga būt nešaubīgam. Un ja viņš tāds nav, tad būtu daudz gudrāki uz viņa jauno ēku nemaz necelt.”
Daudzi uzskata kārtīgu baznīcas apmeklēšanu par savu jaunatdzimšanu. Bet patiesībā neviens tik čakli baznīcu neapmeklē, kā velns. Viņš tur ir pirmais un pēdējais, lai uzlasītu katru izsētu sēklas graudiņu. Mēs varam būt priekšzīmīgi dievkalpojumu apmeklētāji, bet bez mazākās pūsmiņas no dievišķas dzīvības. Vai visa mūsu “ticības dzīve” nevar arī būt tikai tukša forma?
Daudzi tura sevi par jaunatdzimušiem, ja tie pieder pie kādas kristīgas baznīcas. Bet kāds sakars jaunpiedzimšanai ar pieskaitīšanos baznīcai? Mēs varam piederēt vissvētāko ļaužu sabiedrībai un būt tomēr ārpus Dieva valstības. Ļoti daudzi no tiem, kas ierakstīti kādas baznīcas ruļļos, nav uzņemti dzīvības grāmatā. Daudz kristīgo draudžu locekļi ir tumši krāpnieki, jo ārējā dzīvē tie cenšas sevi pierādīt par Dieva bērniem, kamēr viņu iekšiene ir salta un bez dzīvības.
Citi uzskata tikumību par jaunpiedzimšanu. Tie iedomājas sevi par Dieva bērniem, tāpēc ka viņu dzīve nav aptraipīta rupjiem noziegumiem, tāpēc ka tie cenšas būt tikumīgi. Tikumība ir kaut kas ārējs, kamēr jaunpiedzimšana ir personīgs dvēseles piedzīvojums. Arī dievliedzējs un Kristus ienaidnieks var būt tikumisks cilvēks. Bagātais jauneklis varēja teikt uz to Kungu: “To visu (t.i. Dieva baušļus) esmu turējis jau no savas jaunības.” (Mateja ev. 19:20) Tomēr, neskatoties uz viņa tikumisko staigāšanu, viņš vēl nebija nekāds Jēzus māceklis.
Daudzi tura savu kristību par jaunpiedzimšanu. Viņi tic, ka tie tapuši par jauniem radījumiem, kad tie baznīcā tā Tēva, tā Dēla un tā Svēta Gara vārdā tikuši apslapināti ar ūdeni. Tomēr Svētie Raksti nekur nesaka, ka kristība kādu atdzemdinātu no jauna. Kristība ir dievišķīgs nolikums un svēta pavēle, bet vai tam, kurš to uzskata par pašu jaunpiedzimšanu! Nevienu nevar Dieva valstībā “iekristīt”. Caur kristību var gan uzņemt cilvēku kādas baznīcas locekļu sarakstos, bet nekad pašā Dieva valstībā.
Jaunpiedzimšana ir Dieva darbs pie mūsu dvēseles. Nekāda zemes vara nespēj mums dot jaunu sirdi. To var darīt vienīgi Dievs pats. Tāpēc viņš arī saka uz Izraēli: “Es gribu tīru ūdeni pār Jums izliet, ka jūs topat tīri. Es gribu jums dot jaunu sirdi.” (Ecehiēla 36:25) Te ir straume, kas plūst savā majestātiskā gaitā uz plašo jūru. Kāda vara viņu spēj apturēt un tās ūdeņus apstādināt? – To var Dievs. Un kas var tos ļaudis, kuru dzīve kā neapturama plūsma steidz uz pazušanu, viņu gaitā apturēt? Kas var tiem dot jaunas sirdis, ka visi viņu dvēseles spēki vērsti uz Debesīm? Tikai Viņš, Visuvarenais, to spēj. Viņš krusto uz leju slīdošā cilvēka ceļu un saka: “Līdz šejienei un ne tālāk!”
Ja tā, tad tu nevari atgriezties, kad tu pats gribi, bet kad Dieva mīlestības spēks strādā pie tevis. Bet toties jo bailīgāki ir atstumt Dieva žēlastību, kad tā rūpējas mūsu labā. Jo kas var galvot par viņas atgriešanos?
Piedzimšana no jauna ir mūsu dvēseles jaunradīšana un nevis tikai vecās dabas aizlāpīšana. Tā nav tikai atsvabināšana no dažiem ļauniem paradumiem, bet viņa dod cilvēkam jaunu sirdi, jaunu garu un vispār viņa padara mūs par jauniem radījumiem. Mūsu domas, griba, dzīve – viss top jauns. Jaunpiedzimšana ir pilnīgākā un pamatīgākā pārmaiņa, kādu vien spējam iztēloties. Jo arī Jēzus nesaka, ka mums jaunpiedzimšanā jāizaug, vai jātop labotiem, bet mums jāpiedzimst pilnīgi no jauna.
Ir kāda veca leģenda. Esot bijušas tādas dzirnavas, kurās večus esot varējuši pārmalt par jauniem vīriem. Ielaiduši dzirnavās nespēcīgu sirmgalvi, maluši kādu laiciņu un – sirmgalvja vietā dzirnavas atstājis dzīves priecīgs un spēka pilns jauneklis. Tam līdzīga ir arī jaunpiedzimšana.
Rudenī, kad pirmās salnas apsaldē lapas, tās top dzeltenas un krīt zemē. Kad Svētais Gars iesāk pie mums savu darbību, tad mūsu pašu taisnība sarūk un pamazām iznīkst. Mūsu (ārišķīgie) tikumi tad ir kā ziedošas puķes pļavā, kad pļāvēja izkapts ir gājusi tai pāri. Arī tas pieder pie Svētā Gara darbības, ka visi mūsu iemīļotie (ārišķīgie) tikumi zaudē mūsu acīs savu agrāko vērtību, kad dvēselē iesākas Viņa dievišķais darbs. Tāpēc saka tas Kungs: “Visa miesa ir zāle un viss viņas labums ir kā puķe laukā. Zāle sakalst un puķe novīst, kad tā Kunga Gars pūš pār to.” (Jesaja 40:6-7)
Piedzimstot no jauna, mēs dabūjam jaunu dabu. Paskaties uz meža ābeli. Viņa var nest tikai sliktus, nelietojamus augļus. Tu vari viņu mēslot, kopt, apgriezt, bet augļi netaps citādi. Bet tad nāk dārznieks un uzpotē uz meža ābeles celma laba koka zaru. Caur to viņa dabū jaunu dabu. Viss, kas tagad izaug no vecā celma, nes veco dabu, bet kas aug no iepotētā zara – ir jauns. Gluži tāpat dara Dievs, kad Viņš dara mūs par jauniem radījumiem. Viņš dod mums jaunu dabu un viss, kas no Viņa nāk, ir jauns – mīlestība, prieks, sadraudzība, piemīlība, šķīstība. Viss cits turpretī, kā – ļaunums, viltība, liekulība, skaudība, aprunāšana (1.Pētera 2:1), laulības pārkāpšana, maucība, ienaidība, bāršanās, nīdēšanās, dusmības, ķildas, šķelšanās, viltīgas mācības, skaudība, slepkavība, plītēšana, rīšana un viss cits tamlīdzīgs (Galatiešiem 5:19) ir vecās dabas atvases, miesas darbi. Kur visu to vēl sastopam, tur par jaunpiedzimšanu nevar būt runas.
Jaunpiedzimšanā mēs mantojam jaunu dzīvību. Pie katras dzimšanas pasaulē nāk jauna dzīvība, kuras te vēl nebija. Gluži tāpat ir, kad mēs garīgi piedzimstam no jauna. Mūsu iekšējā pasaulē rodas jauna dzīvība, kuras mēs tur agrāk nepazinām. Šī dzīvība stāv tālu pār mūsu zemišķo dzīvību, ko nesam mūsu miesās. Tāpat kā nomirušā Lācarā radās dzīvība, kad Jēzus sauca: “Lācar, nāc laukā!” - tāpat arī rodas mūsu mirušā dvēselē jauna dzīvība, kad tur iesākas Dieva žēlastības darbs. Un šī jaunā dzīvība ir Jēzus, kas tagad iemājo mūsu sirdīs. Kad apustulis Pāvils piedzima no jauna, viņš teica: “Es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet iekš manīm dzīvo Kristus.” (Galatiešiem 2:13) Un kur Kristus valda, tur viss top jauns.
Ar jaunpiedzimšanu mēs ieejam jaunā pasaulē. Piedzimstot cilvēks ienāk jaunā, viņam vēl nepazīstamā pasaulē. Viņš elpo jaunu gaisu, ap viņu ir jauna apkārtne, jaunas attiecības. Bērns dzīvo tīri kā muzejā. Ap viņu ir plaša, nebeidzama brīnumu pasaule. Ja arī sākumā viņam vēl maz saprašanas priekš visa, tomēr drīzi vien sākas nebeidzamie jautājumi. Bērns cenšas iespiesties savas apkārtnes noslēpumos. Tā arī jaunpiedzimušais iegājis jaunā pasaulē – Dieva valstībā. Un ja arī sākumā tas vēl maz no visa kā saprot, tad tomēr līdz ar viņa garīgo pieaugšanu lielie noslēpumi viens pēc otra atklājas. Kādreiz kāds atgriezies dzērājs teica: “Vai es esmu cits tapis, vai arī tā pasaule, kurā patreiz dzīvoju. Es redzu tagad visu citādā gaismā. Citāds man tagad ir Dievs, citāda Bībele, mani piedzīvojumi, kristietība, ticīgie un dievkalpojumi – viss, viss.” Pasaule ap viņu bija palikusi tā pati vecā, tikai viņš bija tapis jauns. Viņam tagad bija radusies garīgās pasaules izpratne.
Jaunpiedzimšanā iesākas jaunas piedzīvojums. Katram cilvēkam ar viņa nākšanu pasaulē iesākas jauni piedzīvojumi. Viņš tagad sajūt izsalkumu, slāpes, prieku un daudz citu dažādu lietu, par kurām tas līdz šim vēl nezināja nekā. Tā arī mūsu garīgā dzīvē līdz ar jaunpiedzimšanu sākas visādi jauni piedzīvojumi. Tad rodas sagrauztas sirds un salauzta gara mokas, kad cilvēks ierauga bojā ejas neizbēgamību savas grēcīgās dabas dēļ. Tad rodas mocošas sāpes par visādām kļūdām garīgajā gaitā. Rodas laimes un pateicības jūtas, aplūkojot visu to, ko tas Kungs pie mums laba darījis. Tur ir neizteicamas gaviles par uzvarām, tur ir nopūtas par personīgo neuzticību savam Glābējam. Tie visi ir jauni piedzīvojumi, kurus neatdzimis cilvēks nepazīst.
Jaunpiedzimšanā rodam jaunus spēkus. Katrs bērns drīz pēc pasaulē nākšanas sāk kustēties. Jo visur, kur ir dzīvība, tā izteicas arī uz ārieni. Tikai nedzīvs ķermenis nespēj parādīt dzīvības pazīmes. Ja arī bērna kustības vēl ir samērā nevarīgas, tomēr tajās izteicas spēks. Un ar katru dienu spēks bērnā pieaug, kad top stiprākas viņa mazās kājiņas un rociņas, šis pats spēks var arī spilgtāki izteikties, var tikt lietderīgāki izlietots. – Un ja cilvēks garīgi piedzimst no jauna, viņā ieplūst spēks, kuru tas līdz tam vēl nepazina. Jo lielāks ir atdzimušā cilvēka pieaugums iekš Dieva, jo vairāk viņš arī var šo dievišķīgo spēku izlietot. Jaunpiedzimušajam ir spēks lūgt Dievu, viņam pamazām rodas spēks paciest vajāšanas sava Glābēja dēļ, spēks izteikt liecību par to, kas noticis pie viņa dvēseles, spēks samīt grēku zem kājām, spēks savu Kungu pagodināt ar svētu dzīvi.
5. Piedzimt caur ūdeni un Garu
Es pūlējos noskaidrot jaunpiedzimšanas būtību un pēc iespējas saprotami rādīt, iekš kā viņa īsti pastāv. Bet kādi tad ir tie līdzekļi, ar kuriem Dievs atdzemdina cilvēku no jauna? Jēzus uz to dod savu atbildi: “Patiesi, patiesi, Es tev saku, kas nepiedzimst caur ūdeni un Garu, tas nevar ieiet Dieva valstībā.” (Jāņa ev. 3:5) Ka zem vārda “Gars” mums še jāsaprot Svētais Gars, to laikam neņemsimies neviens apstrīdēt. Bet ko gan tas Kungs saprot zem vārda “ūdens”? “Nu, ko gan citu, kā kristību,” teica man kādreiz kāds teologs. Tad mums vajadzētu lasīt: “…kas nepiedzimst caur kristību un Garu…” Bet mūsu Pestītājs tā nesaka. Caur kristību nav vēl neviens cilvēks no jauna piedzimis. Ja cilvēki varētu tapt par jauniem radījumiem caur kristību, tad pasaules garīgā atjaunošana būtu nieka lieta. Tad nevajadzētu mums vairs nopūlēties ar evaņģēlija sludināšanu – pilnīgi pietiktu ar vienkāršo kristības darbību. Ja šis pārradīšanas darbs būtu iespējams caur kristību, tad visi kristītie arī būtu patiesi jaunatdzimuši Dieva bērni. Piedzīvojumi tomēr rāda pretējo, jo miljoni kristīto dzīvo kaunā un grēkā. Izteiciens: “Tiem ļaudīm vairs žēlastības nava!” nav nekas cits, kā norādījums par jaunpiedzimšanas neiespējamību caur kristību. No Dieva žēlastības nemaz nevar izkrist, jo tā ir nebeidzama. Dievs domā par ikvienu cilvēku, arī pat par visļaunāko. Tāpat arī nevar izkrist no tā sauktās “kristības žēlastības”, jo Svēto Raksti tādas nemaz nepazīst. Tie runā tikai par Dieva žēlastību, kura izteicas Jēzus Kristus personā.
Ar vārdu “ūdens” šinī vietā Jēzus nedomā Jaunās Derības kristību, kādas tanī laikā nemaz vēl neeksistēja, bet gan Savu Svēto Vārdu, kas kā ūdens iespiežas mūsos un mūs šķīsta. To var apstiprināt dažas Bībeles vietas. “Viņš mani vada pie palēna ūdens.” (Psalmi 23:2) “Nu tad visi, kas esat izslāpuši, nākat pie ūdens.” (Jesaja 55:1) “Es gribu liet pār jums tīru ūdeni, ka jūs topat tīri no visas nešķīstības.” (Ecēhiēla 36:25) “Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa ev. 4:14) “Un kam slāpst, tas lai nāk un kam gribas, tas lai nāk un ņem to dzīvības ūdeni bez maksas.” (Jāņa atkl. 22:17) – Visās šajās vietās minētais ūdens nav nekas cits, kā Dieva Vārds, kas cilvēku šķīsta un atspirdzina.
Ja tas tā ir, tad Jēzus grib teikt, ka cilvēks piedzimst no jauna caur Svēto Garu, kurš Dieva Vārdu izlieto kā līdzekli. Šīs domas apstiprina sekojošās Bībeles vietas – Jēkaba 1:18 “Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur to patiesības vārdu, ka mēs būtu viņa radījuma pirmajie.”; 1.Pētera 1:23 “Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, caur to dzīvo un mūžīgi paliekamo Dieva Vārdu; bet tā Kunga Vārds paliek mūžīgi.”; Efeziešiem 5:36 “Ka viņš to svētītu, ko ir šķīstījis caur ūdens mazgāšanu iekš Vārda.”; Jāņa ev. 15:3 “Jūs tagad esat šķīsti tā Vārda dēļ, ko es uz jums esmu runājis.”
Visas Jaunā Derībā aprakstītās atgriešanās ir notikušas caur Dieva Vārda un Svētā Gara darbību. Apustulis Pēteris sludināja Vasarsvētkos to Vārdu, Svētais Gars pārliecināja klausītājus, un trīs tūkstoši tanī pašā dienā piedzima no jauna. Filips sludina evaņģēliju par Jēzu pestīšanu meklējošam kambarjunkuram, viņš kļūst ticīgs un viņu kristī. Apustulis Pāvils sludina Filipos sanākušajām sievietēm evaņģēliju, un tanī pašā laikā Svētais Gars atver Lidijas sirdi, ka tā ņem apustuļa runātos vārdus vērā. Un tā viņa kļuva ticīga. – Apustulis Pēteris sludina Kornēlija namā sapulcētajiem. Un kamēr viņš tur tā runāja, Svētais Gars krita uz visiem, kas tur bija kopā, un tie kļuva ticīgi. No šīm Rakstu vietām ir skaidrs, ka jaunpiedzimšana notiek caur Dieva Vārdu un Svēto Garu.
6. “Kā tas var notikt?”
Tā jautāja Marija, kad eņģelis tai vēstīja pasaules Glābēja piedzimšanu; tā jautāja Nikodēms, kad tas Kungs tam rādīja, ka tam jāpiedzimst caur ūdeni un Garu. Es gribētu piezīmēt, ka jaunpiedzimšana ir trīsvienīgā Dieva darbs. Tas Tēvs deva savu Dēlu un darīja to par pasaules Glābēju. “Tik ļoti Dievs to pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, ka visiem tiem, kas uz Viņu tic, neļaus pazust, bet iemantot mūžīgu dzīvošanu.” (Jāņa ev. 3:16) Tas Dēls gāja no savas puses pie krusta un izgādāja mums visiem pestīšanu. Jo “Tāpat kā Mozus tuksnesī čūsku ir paaugstinājis, tāpat arī tam Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam, ka visiem tiem, kas uz Viņu tic, nebūs pazust, bet iemantot mūžīgu dzīvošanu.” (Jāņa ev. 3:14-15) “Bez asins izliešanas nav piedošanas.” (Ebrejiem 9:22) Tāpēc Dieva Dēls nodeva dzīvību par daudziem. Svētais Gars dara mūs spējīgus ticēt Kristum un piesavināties Viņa lielā nopelna augļus. Viņš pūš kā vējš, uz kurieni gribēdams, un kas Viņa darbībai atdodas, to Viņš vada, līdz tas var izsaukties: “Mans Jēzus ir mans un es esmu Viņa!” Atdzemdinot mūs no jauna, Svētā Gara darbība ir divējāda - viņš noved mūs pie pašatzīšanas un reizē ar to arī liek atzīt mūsu Glābēju, Jēzu Kristu.
Viņš noved mūs pie pilnīgas pašatzīšanas (sevis iepazīšanas). Pie pasaules radīšanas Dievs radīja vispirms gaismu. Tāpat arī atdzemdinot cilvēku garīgi, Viņš tam dod gaismu, ka tas var aplūkot savu stāvokli. Ja Dievs neapgaismo cilvēka garīgo skatu, tad nekādā ziņā viņš nevar iedomāties sevi par grēcīgu un samaitātu. Velns cilvēkam nekad nesaka, ka tas ir grēcinieks, bet gan nostāda viņu paša acīs par taisnu un dievbijīgu cilvēku, kurš var kļūt svēts pilnīgi pats saviem spēkiem vien. Svētais Gars cenšas mūs atsvabināt no šīs briesmīgās maldības. Bet pie tam viņš ņem palīgā Dieva Vārdu. Caur sprediķi viņš modina katra garīgi aizmiguša cilvēka apziņu: “Uzmosties, tu, kas guli, un celies augšām no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos.” (Efeziešiem 5:14) “Tu esi nāves bērns!” “Steidzies un glāb savu dvēseli!” Ja Svētais Gars Dieva Vārdu padara sirdī dzīvu, tad tas neizbēgami noved cilvēku pie jautājuma: “Ko man būs darīt, lai es topu svēts?” (Apustuļu d. 16:30) Tā ir grēku nožēlošana. Šis iekšējais satricinājums tomēr nevar norisināties bez dvēseles sāpēm. Ja cilvēks kādreiz bijis tuvu noslīkšanai un tikai ar lielām pūlēm, pateicoties masāžai un citiem līdzekļiem, ir ticis atpakaļ pie samaņas, tad asinsriņķošanas sākums ir savienots ar ārkārtīgām sāpēm. Gluži tāpat ir, kad Svētais Gars nomirušo grēcinieku pamodina uz jaunu dzīvi. Pamostas apziņa un līdz ar to arī viņas smeldzošās mokas. Šo nemiera pilno dvēseles stāvokli attēlo dziesminieks:
Dievs redz un pazīst man’, kur skriešu?
Kas aizstāvēs priekš Taisnaja?
Kur mieru sirdij atrast iešu,
Man’, netaisnu, kurš mierina?
Kas var no sirds man izdeldēt
To tārpu, kas tur iekšā ēd?
Tālāk Svētais Gars sagatavo pamodināto cilvēku patiesai Pestītāja atzīšanai. Viņš rāda tam to Dieva Jēru, kas miris par viņa grēkiem; vērš viņa acis uz Jēzus krustu un saka: “Tāpat kā Mozus tuksnesī paaugstinājis čūsku, tā arī tam Cilvēka Dēlam ir jātop paaugstinātam, ka visiem tiem, kas uz Viņu tic, nebūs pazust, bet iemantot mūžīgu dzīvošanu.” “Viņš ir tavu noziegumu dēļ ievainots un tavu grēku dēļ sasists, tā sodība guļ uz Viņu, lai tev būtu miers un lai tu taptu dziedināts caur Viņa brūcēm.”
Nāc dvēsele, pie Jēzus,
Viņš ir tavs Pestītājs,
Viņš izstiepj savas rokas
Pēc tevis, bēdīgais.
Nāc šurp ar saviem grēkiem
Un sūdzi Viņam tos,
Tad tiksi tu pie spēkiem,
Jo Viņš tev mieru dos.
Ja pazudušais grēcinieks Dieva Dēlu pieņem par savu personīgo Glābēju, ja viņš Jēzu uzlūko ticībā, tāpat kā ievainotie Izraēļa bērni uzlūkoja paaugstināto čūsku, ja viņš ierauga Jēzus nāvē savas dvēseles pestīšanu – tad viņš top par Dieva bērnu. Un šī Jēzus pieņemšana ir ticība. Kā tad nu skan atbilde uz jautājumu: “Kā tas var notikt?” – Svētais Gars caur Dieva Vārdu ved cilvēku pie grēku nožēlošanas un ticības. Bet kas nožēlo savus grēkus un no sirds tic uz Jēzu Kristu, tas ir piedzimis no jauna.
Še, lūk, ir tas ceļš, pa kuru mēs vēl šodien topam par Dieva bērniem. Kādā baznīcā sludina kāds Dieva vīrs. Patiesā sirsnībā viņš rāda glābšanu caur Jēzu un lūdz savus klausītājus šo Dieva žēlastības darbu pieņemt. Viņš saka: “Dzirdi, tu esi grēcīgs cilvēks; bet pats ļaunākais un bezdievīgākais cilvēks šinī sapulcē var piedzimt no jauna un iemantot jaunu sirdi, ja tas nāk pie Jēzus un lūdz tam pēc Viņa žēlastības.” Klausītāju vidū ir kāds vīrs, kurš ļoti labi pazīst savu bezdievīgo dzīvi. Viņā pamostas kāda iekšēja balss un saka: “Tu esi tas vīrs; tev jānāk pie Dieva, ja tu negribi pazust.” Viņš top nemierīgs, steidzas ārā brīvā vietā, krīt uz vaiga un sauc: “Ak, Dievs, es esmu pazudis cilvēks! Bet es esmu dzirdējis, ka tu mani vēl vari glābt. Glāb mani!” Tā viņš paliek lūgšanā labu laiciņu. Bet tad viņam šķiet, ka tas dzirdētu kādu balsi: “Jēzus asinis tevi šķīsta no visiem grēkiem, tāpēc tici tikai.” Tad acumirklī tam šķiet, itkā tas redzētu mirstošo Pestītāju viņa neaprakstāmajās mokās. Viņš uztic tam savu netīro dvēseli un – ir glābts. Kā šis vīrs piedzima no jauna? Svētais Gars caur evaņģēlija sludināšanu veda to pie grēku nožēlošanas un ticības.
7. Jauns radījums
“Tad nu, ja kas ir iekš Kristus, tas ir jauns radījums. Kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir palicis jauns. Bet viss tas ir no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi pašu caur Jēzu Kristu un mums devis to salīdzināšanas amatu.” (2.Korintiešiem 5:17-18) Kāds atgriezies ķīnietis apraksta šo piedzīvojumu sekojoši: “Agrāk mans sirdsprāts bija pilns dusmu, nu tas ir skaidrs. Agrāk manā iekšienē plosījās trakojoša jūra, tagad tur ir miers. Agrāk es mīlēju tikai sevi, tagad mīlu Jēzu un visus cilvēkus.” Patiesi, nakts pārvēršanās dienā, vai arī pāreja no verdziskās kalpības karaliskā valdīšanā nevar būt lieliskāka par cilvēka pārcelšanos mūsu Kunga Jēzus Kristus valstī!
Tur dzīvo kādā šaurā priekšpilsētas ieliņā pagrimis dzērājs. Ja jūs gribat dabūt elles priekšskatu, tad ieejat viņa dzīvoklī. Vai ir virs zemes vēl kas cits, kas ellei tā līdzinātos, kā tieši šis dzērāja dzīvoklis? Redzi kā te valda trūkums un posts. Bet paklausies! Ārpusē pie durvīm noklaudz soļi, un bērni steidzas kur kurais paslēpties. Vienīgi noraudājusies sieva sagaida savu vīru – nē, savu mocītāju. Bieži vien tā nedēļām ilgi nēsājusi zilumus no sava vīra smagās dūres. Arī tagad viņai būs jādzird tā necilvēcīgie lāsti un jāredz tā lopiskā izturēšanās. Bet tikko viņš sper pirmo soli pār slieksni, tas saka: “Es nāku no dievvārdu sapulces. Tur es dzirdēju, ka varu atgriezties, ja gribu. Es ticu, ka Dievs var mani glābt.” Viņš sāk lūgt Dievu un manto pestīšanu. Ieej pēc nedaudz nedēļām atkal šinī dzīvoklī, - kāda pārmaiņa! Tikko tu tuvojies mazajam namiņam, tu dzirdi dziedāšanu. Bet tā vairs nav palaidnīgā uzdzīves trallināšana, tā ir skaistā dziesma:
Svētā klints, jel atveries,
Ļauj man tevī patverties!
Lai tas ūdens, asinis,
Šķēps, ko sānos uzdūris,
Divkārt mani dziedina,
Glābj un šķīstu balina.
Bērni no sava tēva vairs nebēg, bet mīļi apkampj tā ceļus. Viņa sieva ir arvien pie viņa un viņas seja staro priekā. Vai tā nav skaista jaunpiedzimšanas aina? Es varētu jūs vest daudz tādās laimīgās ģimenēs, kuras par tādām tikušas vienīgi caur Jēzus Kristus pestījošo spēku. Un tāds ir ikviens, kas piedzimis no Gara.
Atļaujiet man tomēr garāmejot atzīmēt dažas jaunpiedzimušā iezīmes.
Jaunatdzimušajam ir Svēta Gara liecība, ka viņš ir Dieva bērns. “Tas Gars pats apliecina kopā ar mūsu garu, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16) Tāpēc arī Jānis varēja teikt: “Mani mīļie, nu mēs esam Dieva bērni!” (1.Jāņa 3:2).
Jaunatdzimušie mīl to Kungu Jēzu. “Jo mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur to Svēto Garu, kas mums ir dots.” (Romiešiem 5:5) Kad Nikodēms bija atdzimis no jauna, viņš ar saviem darbiem pierādīja mīlestību uz Jēzu arī vēl tad, kad tas jau bija izcietis savu mocekļa nāvi. (Jāņa ev. 7:50, 19:39)
Jaunatdzimušie mīl savus brāļus. “Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, tas no Dieva ir dzimis, un ikviens, kas to mīlē, kas viņu dzemdinājis, tas mīlē arī to, kas no Viņa ir dzimis.” (1.Jāņa v. 5:1) “Pie tā visi nomanīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums ir mīlestība savā starpā.” (Jāņa ev. 13:35)
Jaunatdzimušie lūdz Dievu. “Un kad nu jūs esat bērni, tad Dievs sava Dēla Garu ir sūtījis jūsu sirdīs, kas sauc: “Aba Tētīt!”” (Galatiešiem 4:6) Viņos dzīvojošais Dieva Gars arī grib justies saistīts ar Dievu.
Jaunatdzimušie ir čakli sava Kunga labā. “Jo mēs nevaram palikt nerunājuši par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” (Apustuļu d. 4:20) “Jo Kristus mīlestība mūs spiež.” (2.Korintiešiem 5:14)
Jaunpiedzimušie nīst grēku. “Ko nu lai sakām? Vai mums grēkā būs palikt, lai mums žēlastība vairojas? Nemaz nē! Kā mēs, kas grēkam esam miruši, iekš tā vēl gribētu dzīvot?” (Romiešiem 6:1-2) “Kas saka: es Viņu pazīstu, un netur Viņa baušļus, tas ir melkulis un patiesības nav iekš tā.” (1.Jāņa v. 2:4)
Jaunatdzimušiem ir dzīva cerība. “Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc savas lielās apžēlošanas mūs ir atdzemdinājis uz dzīvu cerību caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem uz neiznīcīgu un neapgānītu un nesavīstamu mantību, kas top paturēta Debesīs priekš jums, kas iekš Dieva spēka topat glabāti caur ticību uz pestīšanu, kas ir gatava parādīties pēdējā laikā.” (1.Pētera v. 1:3-5)
Mēs redzam, ka jaunatdzimšana cilvēku atjauno pilnīgi. Bet labs koks var nest tikai labus augļus. “Bet tā Gara auglis ir: mīlestība, līksmība, miers pacietība, laipnība, labprātība, ticība, lēnprātība, sātība.” (Galatiešiem 5:22) Šos dievišķīgos tikumus nevar uzrādīt neviens miesīgs cilvēks. Tie pieder tikai tādiem ļaudīm, kas dzimuši no Dieva Gara.
8. “Jums jāpiedzimst no jauna.”
Liekas, ka Nikodēms ilgi vēl šaubījies, vai šie vārdi attiecināmi arī uz viņu – uz dievbijīgo farizeju.
“Kas piedzimis no miesas, tas ir miesa.” (Jāņa ev. 3:6a) Nikodēms bija viens no parastiem Ādama bērniem un tāpēc arī grēcinieks un pazušanas mantinieks. Te ir kāds cilvēks, kuru moka briesmīga slimība. Viņu var gan dziedināt, bet nekā citādi, kā vienīgi ar ķirurga nazi. Slimniekam nelīdz nekādi veselības kopšanas priekšraksti. Katra apzinīga ārsta uzdevums ir rādīt slimniekam viņa apdraudēto stāvokli un izskaidrot pamatīgas operācijas nepieciešamību. Tikko viņš aptvers savas slimības bīstamību, tas būs ar mieru likties zem operācijas asmeņa. Tāpat arī katram cilvēkam jāsaprot, ka viņa daba nāvīgi saindēta un viņš nevar citādi tikt dziedināts, kā vienīgi, ja Dievs tam dāvā jaunu sirdi. Rovlands Hills (Rowland Hill) saka: “Aukcionāriem vienmēr lielas pūles izsist par savām precēm visaugstākās cenas, bet manas pūles vēl lielākas - man jāpazemina cilvēku vērtības no viņu iedomātās uz patieso.” Tā arī ir. Nekas nav grūtāki, kā pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir miesa no miesas, ka samaitāti un pilni nešķīstības un ka tāpēc tiem vajaga Dieva žēlastības brīnuma, kas tiem spēj dot jaunas nesamaitātas sirdis. Es nezinu, mīļo lasītāj, vai caur šīm rindiņām būs izdevies tevi par to pārliecināt. Protams, tikai tad, ja Dieva Gars šinī brīdī dara pie tevis savu svētīgo modināšanas darbu.
Viens no diviem – vai nu atdzimt no jauna, vai arī mūžīgi pazust. Šo patiesību apstiprina Jēzus pats, sacīdams: “Ikviens, kas nav piedzimis no jauna, tas Dieva valstību nevar redzēt.” Kāds Indijas misionārs uzdeva saviem klausītājiem kādu mīklu. Viņš teica: “Tas, kas dzimis vienreiz, mirst divreiz, bet kas dzimis divas reizes – tas mirst tikai vienreiz.” Kāds no klātesošiem nevarēja sludinātāju saprast un lūdza pēc tuvāka paskaidrojuma. Misionārs teica: “Kas piedzimis tikai miesā, mirst divas reizes – laicīgo un mūžīgo nāvi. Tāpēc katram jāpiedzimst divas reizes – vienreiz šinī pasaulē un otru reizi Dieva valstībā. Tad iznāk mirt tikai vienu reizi – miesīgā nāvē.”
Kā lai spētu kādas ar nešķīstu sirdi rādīties tā Kunga vaiga priekšā? Nē, neatdzimušiem cilvēkiem nav nekas cits gaidāms, kā tikai zaņķis mūžīgās ugunīs un sērā. Melnais posta eņģelis uzmeklēs ikvienu, kam nebūs tā Jēra asinis pie viņa jaunās sirds, un to novilks degošā bezdibenī.
Pa nakti pie Jēzus steidz Nikodēms kļūt
Un vaicā, kā Debesu valsti var gūt.
Par atbildi Jēzus tam sacīja tā:
No jauna jums piedzimt še vajaga.
Kas nava no Dieva šeit piedzimis,
Tas aizies reiz mūžībā pazudis.
Bez jaunpiedzimšanas nav arī mūsu dzīvei nekādas nozīmes. Neatdzimušiem Dieva priekšā nav nekādas vērtības, jo kas nenāk no ticības, tas ir grēks. Es atceros kādu aizgrābjošu acumirkli. Sēdēju pie galda un rakstīju kādu apcerējumu par agras atgriešanās svētību. Pie manis ienāca kāds 76 gadus vecs vīrs un raudāja kā nopērts bērns. Kad es jautāju pēc viņa bēdu cēloņa, viņš teica: “Pēdējā dievvārdu sapulcē es atdevos Jēzum un tikai no šī brīža īstenībā iesākās mana dzīve. Kāda vērtība manam agrākam mūžam? Ko esmu darījis saviem bērniem, radiem, kaimiņiem? Bez nozīmes! Visa mana dzīve bijusi tukša čaula. Es esmu velti aizņēmis zemi un neesmu nesis augļus. Tā vēl Dieva žēlastība, ka, neskatoties uz manu neauglību, esmu vēl nodzīvojis tik garu mūžu.” Un tad viņš lūdza mani zemoties kopā ar viņu lūgšanā, lai Dievs neļautu no viņa sētai nelietības sēklai dīgt un augt viņa ģimenē un kaimiņos. Ai, kas tā bija par lūgšanu! Un kamēr viņš lūdza, tam plūda asaras bez mēra.
Īsta dzīve priekš Dieva iesākas tad, kad noteikti nostājamies Jēzus pusē.
9. “Kā cilvēks var piedzimt no jauna, vecs būdams?”
Miesīgi tas nav iespējams. Protams, arī Nikodēms nebija vairs jauns. Dievs lai ir slavēts, ka viņš spēj atdzemdināt ne tikai mīkstās bērnu sirdis, bet arī apcietinātās un notrulinātās lielo grēcinieku sirdis! Es esmu noskatījies, kā bērni uzņem to Kungu savās sirdīs un slavē tā pestījošo žēlastību. Bet es esmu arī redzējis, kā veci ļaudis baltām galvām slīgst ceļos, sažņaudz savus kaulainos pirkstus un sauc uz Dievu pēc piedošanas. Es esmu vērojis viņu svētās gaviles, kad tie pēc beigtās cīņas sauc: “Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis. Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedina visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no samaitāšanas un pušķo tevi ar žēlastību un apžēlošanu.” (Psalmi 103:2-4) Patiesi, cilvēks vēl var piedzimt no jauna vecs būdams!
Protams, ka vecam cilvēkam Dieva žēlastība grūtāki satverama nekā bērnam. Man gadījās kādreiz būt pie kāda veca vīra slimības gultas, kurš lielās sāpēs svaidījās no vieniem sāniem uz otriem. Es prasīju, kāpēc viņam tik grūti. “Tā nav slimība, kas mani moka,” viņš teica, “bet tas ir pavisam kas cits – tie ir mani grēki. Es jūtu tikai lāstus un sodu pār mani. Elle jau atplētusi savu rijīgo rīkli, lai katrā acumirklī mani norītu.” Es gribēju šim nelaimīgajam izskaidrot, ka arī viņu Dievs vēl mīlē, ka arī viņam vēl piedošana iespējama, jo tam Kungam nav nekāds prieks pie grēcinieku nāves. Bet viņš tikai kliedza savā izmisumā tālāk: “Ai, nē, nē, priekš manis vairs žēlastības nava! Mani noziegumi ir daudz par lieliem, daudz par smagiem, lai tos vēl spētu piedot. Es esmu pazudis grēcinieks, un Dieva taisnai sodībai ir jānāk pār mani!” Es paņēmu Bībeli un uzšķīru Jeremijas grāmatas 29:11-14 un lasīju: “Jo es zinu labi, kādas ir Manas domas par jums, miera un ne sāpju domas … Ja jūs Mani no visas sirds meklēsiet, tad Es gribu ļauties no jums atrasties, saka tas Kungs!” – “Nē, nē, tam visam priekš manis nav nozīmes!” Kad es vienmēr vēl centos viņam apgalvot, ka Dievam ar viņu šinī brīdī ir miera domas, viņš pagrieza savu seju pret sienu, sažņaudza rokas un sauca: “Ak Dievs, vai patiesi tas taisnība!? Vai tad patiesi Tu vēl gribi par mani apžēloties? Es gan ticu, ka Tu esi miris arī manā vietā un es slavēju Tavu svēto vārdu!” Ar to šīs vīrs piedzima no jauna, lai gan miesīgi viņš bija jau vecs.
Ja tas ir tā, tad lai nezaudē cerību neviens – tad es no sirds ieteicu šo glābšanas līdzekli visiem.
Es iztēlojos, ka pie manis atnāk kāds draugs un saka: “Tu slimo ar tuberkulozi, bet es zinu līdzekli, kā tu vari tikt vesels.” Es atbildu: “Ka es ar tuberkulozi slimoju, es zinu ļoti labi, bet es neticu, ka ir kādas zāles, ar kurām šo ļauno slimību varētu dziedināt.” – “Protams, ka ir,” atbild mans draugs. “Es taču biju slims tāpat kā tu, bet kā tu redzi, nu esmu pilnīgi vesels.” Es tomēr vēl palieku pie sava: “Un ja arī tu man vēl daudz tamlīdzīgus pierādījumus pievestu, es tomēr neticu.” Mans draugs pēc tam atved vēl otru, trešo, ceturto un piekto, no kuriem katrs apgalvo: “Jā, es lietoju to līdzekli, un nu esmu vesels.” Es neticu vēl vienmēr un tiepjos tālāk: “Pietiek, es negribu no visa tā neko dzirdēt un arī nekad nelietošu jūsu ieteikto līdzekli!” Ja nu man vēl šīs zāles pienes klāt, es nometu tās zemē un sabradāju ar kājām. Bet kādas tam visam sekas? – Man jāmirst. Kāpēc? – Tāpēc, ka neesmu pieņēmis vajadzīgās zāles.
Ir tikai viens līdzeklis, ar kuru cilvēks kļūst par Debesu svētlaimības mantinieku – jaunpiedzimšana. Kas viņu nepieņem, aiziet pats caur savu vainu bojā. Mēs neaizejam pazušanā Ādama apgrēkošanās dēļ, bet tāpēc, ka nicinām to līdzekli, ar kuru varam tapt par Dieva valstības bērniem un mantiniekiem. Kā lai pēcgalā mēs izbēgam, ja tagad negribam rēķināties ar tādu žēlastību? Vai Dievs tad pie mūsu pazušanas būs vainīgs? Protams, ka nē. Mēs paši to esam izvēlējušies. Kas netic, tas kļūst nolādēts. Paskaties Izraēla tautas nometnē. Kas neuzlūkoja vara čūsku, tas nevarēja kļūt dziedināts. Tam bija jāmirst. – Un tāpat arī, kas ticībā neskatās uz krustā sisto Glābēju Jēzu, tas nevar tikt dziedināts no grēka. Tāpēc uzlūko Viņu un dzīvo!
Kas Jēzu pie krusta še ticībā redz,
Tas tūdaliņ dziedināts kļūst.
Tad raugies uz Viņu – šis upuris svēts,
Šīs asinis tevis dēļ plūst.
Redz, redz, grēc’niek, redz!
Kas Jēzu pie krusta še ticībā redz,
Tas tūdaliņ dziedināts kļūst.
Ģeķis
Kāds lepns kungs sava laika pakavēšanai turējis ģeķi (ākstu), jeb jokotāju, kā tas bija parastas tādiem vīriem senos laikos.
Kad ilgāku laiku ģeķis bija kungam uzcītīgi kalpojis, viņam no kalpošanas šķiroties, šis kungs iedeva viņam zizli un piekodināja to tik ilgi pie sevis glabāt, līdz kamēr viņš sastop lielāku ģeķi, nekā sevi, un ja sastop tādu ģeķi, tad lai zizli nodod viņam tālāk.
Pēc nedaudz gadiem kungs saslima. Ģeķis, dabūjis zināt par sava kunga neveselību, nāca viņu apmeklēt.
“Kurp tu dodies?” jautāja ģeķis.
“Garā ceļojumā,” atteica kungs.
“Un kad tu nāksi atpakaļ? Vai pēc mēneša?”
“Nē,” bija atbilde.
“Vai pēc gada?”
“Nē.”
“Nu, kad tad? Vai nekad?”
“Nekad.”
“Un ko tu esi sagatavojis tādam ceļojumam?”
“It neko.”
“Tu dodies ceļā uz visiem laikiem,” sacīja ģeķis, “un tev nekas nav sagatavots ceļojumam? Še, ņem manu zizli, jo es vēl nekad neesmu izdarījis tādu muļķību kā šī.”
Fr. W. Hermanis
Vācu baptistu draudzes sludinātājs Wilhelmshafenā (Vācijā), brālis F. W. Hermanis, gluži negaidot šķīries no šīs dzīves un aizsaukts pie sava Kunga. Ceļodams misiones darbā uz Getingenu, viņš piepeši ar sirds trieku viegli aizmidzis 1926. gada 9. februārī.
Brālis Hermanis ir labi pazīstams arī mums, latviešu baptistiem. Vecākie draudzes locekļi viņu atcerēsies no tiem laikiem, kad nelaiķa brālis Jūlijs Hermanis bija Rīgas vācu Ciānas draudzes sludinātājs, pie kam arī F. W. Hermanis bija viņam palīdzīgs. Jaunākie draudzes locekļi pazīs aizgājušo no viņa grāmatām, kuras plaši izplatītas, sevišķi viņa rokas grāmata svētdienas skolotājiem: “Hilfs buch für Sonntagsschullehrer und Kinderfreunde” un arī ievads Bībelē – “Handbuch für Sonntagsschullehrer und Bibelfreunde”.
Daži no Fr. W. Hermaņa rakstiem dabūjami arī latviski, piemēram, viņa daudz lasītā grāmata “Viņpus kapa”, arī “Ceļš pie Jēzus” un “Vissvarīgākais piedzīvojums”. Ar brāļa F. W. Hermaņa nāvi daudz zaudējuši nevien Vācijas baptisti, bet arī mūsu draudzes Latvijā.
Kristīgā Balss, Nr.5 (01.03.1926) Mūsu aizgājušie. J.Kr. 23.(119.) lpp.
Fr. W. Hermann
(1860-1935) vācu baptistu mācītājs, rakstnieks, bijis Rīgas vācu Ciānas baptistu draudzes loceklis, absolvējis Hamburgas baptistu semināru 1884. gadā. Pēc semināra absolvēšanas bijis mācītājs Vācijā un Krievijas vācu kolonijās, īsu laiku palīgmācītājs Rīgas vācu Ciānas draudzē. Vairāku kristīgu grāmatu autors, kuras pārtulkotas latviešu valodā:
Ceļš pie Jēzus, Vissvarīgākais piedzīvojums, Viņpus kapa, Laika zīmes, Pēdējās lietas u.c.
Avots: “Latvijas baptistu vēsture” Jānis Tervits, LBDS, R. 1999, 271.lpp
Kristīgā Balss, Nr.5 (01.03.1926) Mūsu aizgājušie. J.Kr. 23.(119.) lpp.
Viņpus kapa. F. W. Hermanis
Kristīgā Balss, Nr.5 (01.03.1924) - Kristīgā Balss, Nr.11 (31.05.1924)
Vissvarīgākais piedzīvojums
F. V. Hermanis
Tulkojis: E. A.
Rīgā
L.B.D. Savienības apgādniecības izdevums
Ed. Lācis, Š. Šulcs un biedri Jelgavā, Zaļā ielā
Pārrakstījis, rediģējis un izdevis: Verners Šteinbergs © 2026 Liepājā
www.vernersss.blogspot.com
www.issuu.com/vernerssteinbergs
