BIBLIA HEBRAICA / GREEK NEW TESTAMENT TEKSTA APARĀTA DAĻAS KĀ IESPĒJAMAS PAMATTEKSTA SASTĀVDAĻAS ANALĪZE
Ievads
Svēto Rakstu
teksts ir īpašs teksts, jo skar jautājumu par semītu valodu apgrūtināto tekstu
formalizāciju un analīzi, kā arī "jautājumu par lingvistikas loģiku un
pašu semītu valodu atšķirīgajām studiju metodēm” (Gibson 1981, 18), kas ir svarīgs
avotvalodas pamatfaktors, lai veiktu tālāku analīzi tulkojuma valodā.
Bībeles teksts
ir īpašs arī tādēļ, ka tas ir Dieva Gara inspirēts, nācis no Dieva, tas ir
patiesība un nevar būt saistīts ar nepatiesumu, kļūdām, t. i., ar vēsturiskām
un teoloģiskām kļūdām. „Kad teologi runā par Rakstu nekļūdīgumu, viņi ar to
domā Rakstu oriģinālu - autora parakstīto - pretstatā kopijai vai kopijas
kopijai.” (Makdauels 2005, 102). Tādēļ ir korekti norādīt uz diviem Bībeles
teksta Jaunās Derības grieķu oriģinālteksta vēsturiskajiem virzieniem -
Antiohijas un Aleksandrijas.
Pirmais zināms
ar nosaukumu Textus Receptus
(„pieņemtais teksts”), kuru lietojusi:
1)
Apustuliskā baznīca,
2)
kurā balstīta: Peshitta (150.-250. g.),
2)
izmantojusi Ziemeļitālijas, Dienvidfrancijas,
Ķeltu baznīca un valdensieši, Grieķu ortodoksā baznīca, Gotu versija (4., 5.
gs.),
2)
no kura tulkota Biblia Itala jeb Vetus Latina (Old Latin, Rietumu kristiešiem, kas runāja latīņu
valodā, ap 157. g.),
3)
kura redakcijas (5) (1516-1535) veicis Erasms (Erasmus),
4)
Stefanijs (Stephanus) - (4) (1546-1551),
5)
Teodors Beza (Theodore Beza) - (9) (1565-1604),
6)
Skrivaners (Frederick Henry
Ambroze Scrivaner) — (1881),
7)
kas tad arī bija Grieķu Textus Receptus (1598) un Hebrew Masoretic Text (pēc Jacob ben Hayyim ibn Adonijha, 1525) revidētā galaversija,
8) pēc kuras tulkota Kings James Version (KJV), Lutera tulkojums un Glika
tulkojums (textusreceptus_e.).
Otrais
virziens - grieķu ortodoksie teksti, kuri operē ar:
1)
Codex
Sinaiticus (datēts ar 4. gs., atrasts 1859. g. Sīnaja klosterī),
2)
Codex
Vaticanus (datēts ar 4. gs., atrasts 1481. g. Vatikāna bibliotēkā
Romā),
3)
no kura tulkota Vulgata (Hieronīma tulk., 382—405) (Makdauels 2005, 92)
4)
un kurš kopš pagājušā gadsimta vidus pazīstams
kā The Greek New Testament
(Nestle-Aland) un
Biblia Hebraica
Stuttgartensia revidētais
teksts atkārtotās redakcijās sadarbībā ar United Bible Societies.
Raksta mērķis
ir pārbaudīt, kā procentuālās progresijas vai regresijas (saistībā ar Mazākuma
un Vairākuma tekstiem - sk. tālāk) tulkojumos (atbilstoši oriģināltekstiem)
iespaidojušas tulkojumu būtību: gan valodiskajā, gan pragmatiskajā, gan
teoloģiskajā ziņā un kā šie tulkojumi var vai nevar atbilst kultūrvides
komunikatīvajiem parametriem.
1. Oriģinālteksta nozīmes nozīme
Tā kā pēdējie
divi tulkojumi latviešu valodā balstījušies uz Mazākuma tekstu, nevis Vairākuma
un tas tos ir daudzviet darījis neskaidrākus gan reliģiskajā, gan ārpusbaznīcas
vidē, svarīgi būtu noskaidrot, kādēļ veikta šāda pamattekstu nomaiņa. Tas nav
izdarāms šā raksta robežās, bet, uzrādot tālāk minētos izvēles iemeslus, tikai
pēc vienas analizētās rakstvietas var konstatēt, ka šāda rīcība var radīt
dziļas sekas Svētos Rakstus uztvert kā vienīgo patiesības vārdu, kas nācis no
Dieva.
Tātad
jautājums - runājot par oriģinālteksta nozīmi, kādēļ agrīnā baznīca 2. un 3.
gs. un vēlāk protestantu virziens 15., 16. un 17. gs. izvēlējās Textus Receptus (TR) kā
pamatdokumentu, pēc kā gan tulkot Svētos Rakstus, gan praktizēt savu garīgo
dzīvi? Tādēļ, ka:
1)
TR ir balstīts uz vairāk nekā 5000 grieķu
manuskriptiem; tādēļ tas tiek saukts par Vairākuma tekstu;
2)
tas nav sakropļots ar izņemtiem, pievienotiem un
emandētiem tekstiem kā Mazākuma teksts;
3)
TR atbilst agrīnākajām Bībeles versijām - Peshitta
(150. g.), Vetus Latina (Senā Latīņu) (157. g.) u. c. Šīs Bībeles
versijas tika izmantotas pirms Ēģiptiešu manuskriptiem, kas dominēja Romas
baznīcā;
4)
baznīcas tēvu rakstos 86 000 citātu atbilst TR
Vairākuma tekstam; Džošs Makdauels (Josch McDowell) atsaucas uz sistemātiskās teoloģijas profesora Geislera (Geisler)
atzinumu, ka „pat tad, ja nebūtu saglabājies neviens Jaunās Derības
manuskripts, Jauno Derību varētu restaurēt no šiem baznīcas tēvu rakstiem vien”
(Makdauels 2005, 95);
5)
TR nav ietekmējusi ēģiptiešu filozofiskā skola
un neticība; TR atbalsta kristīgās ticības doktrīnu fundamentalitāti: radīšanas
izcelsmi 1. Mozus grāmatā, Jēzus Kristus, dzimušu no jaunavas, dievišķību, Glābēja
nozīmi, Viņa miesas augšāmcelšanos, atkalatnākšanu un šķīstīšanas spēku Viņa
asinīs;
6)
TR bija un ir pretnis Romas baznīcai (www.semanticscholar.org). Tas saistīts ar reformācijas kustību Eiropā, kas veicināja
„Bībeles plašu izplatīšanos nacionālajās valodās” (Karulis 1989, 3), t. sk.
latviešu, ko veicināja Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa ieceltā superintendanta
H. Samsona sāktā cīņa „divos virzienos: pret latviešu senajām reliģiskajām
tradīcijām un pret katoļu kulta parašām” (Karulis 1989, 6).
Un, tā kā gan
agrīnā baznīca, gan reformācijas protestanti un divi Bībeles tulkojumi latviešu
valodā, kā arī citās valodās (16., 17. gs.) ir saistīti ar Mazākuma avottekstu,
kas zināms ar nosaukumu „Aleksandrijas teksts” (dažkārt tie atbilst Vairākuma,
dažkārt Mazākuma tekstam, lietots arī agrīnajā baznīcā), uzrādīšu iemeslus tā
izvēlei:
1)
tas bija to neticīgo ēģiptiešu rakstnieku darbs,
kuri neakceptēja Bībeli kā Dieva Vārdu un Jēzu kā Dieva Dēlu;
2)
tas saistīts ar grozījumiem, kurus noteikuši
atšķirīgi rakstnieki daudzu gadsimtu periodā;
3)
tajā trūkst apmēram 200 Svēto Rakstu pantu;
4)
simtiem vietu ir pretrunīgas;
5)
tas ir doktrināli vājš un bīstami nekorekts (textusreceptus-e).
Modernie
tulkojumi lietojuši Mazākuma tekstu, kas izmanto Codex Sinaiticus (Aleph) un Codex Vaticanus (B). Starp
abiem kodeksiem ir ap 3000 nesakritību evaņģēliju tekstos vien (textusreceptus_e).
Runājot par
tulkojumiem latviešu valodā, procentuāli tiek lēsts, ka Glika tulkojumā
(Bihbele 1877) 95% izmantots TR, 5% - Mazākuma teksts, t. s. Londonas izdevumā
(Bībele 1966) un Revidētajā tekstā (Bībele 1997) - 20% - TR, 80% - (BH/GNT-e)
(Mazākuma teksta), 2012. gada tulkojumā - 1% - TR, 99% - (BH/GNT-e).
Uz TR oriģināltekstu ir balstīti visi protestantu tulkojumi kopš Reformācijas
laika visā Rietumeiropā, un no tā Bībele ir tulkota simtiem valodās. Attiecīgi,
runājot par teoloģisko ievirzi, „Antiohijas Svēto Rakstu ekseģēzes metode bija
vēsturiska un literāra, tā centās atklāt tiešo nozīmi, kādu tekstā ietvēris
iedvesmotais autors, lai gan nenoliedza dziļāko, garīgo nozīmi, kuras izpētei
veltījās Aleksandrijas skola” (PREV 2008, 45).
Kā
oriģinālteksta izvēle ir atbalsojusies tulkojumos latviešu valodā, ilustrēšu ar
piemēru no Vēstules galatiešiem (6:15; tulkojumi doti hronoloģiskā secībā): „Jo
iekš Kristus Jēzus nedz apgraizīšana kas ir, nedz priekšāda, bet jauns
radījums.” (Bihbele 1877, 215)[1]
- „Jo nedz jūdisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums.” (Bībele 1966,
1177) - „Jo nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums.”
(Bībele 1997, 1132) - „Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet
vienīgi - jaunais radījums.” (Bībele 2012, 1187) Kontekstuāli visos tulkojumos,
izņemot Glika, ir zudusi saikne ar iepriekšējā panta daļu „es no savas puses
negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu” (Bībele 1997,
1132), kas sniedz ievirzi nākamā panta domas atrisinājumam - jo jauns radījums
var būt tikai Kristū Jēzū. Heinca Fātera (H. Vater) pragmatikas iedalījumā, apskatot jautājumu par runas aktiem, par
„pamattēzi kalpo Ostina (Austin)
secinājums, ka runāšana ir rīcība” (Fāters 2010, 181). Tātad tas ir konstatīvs
izteikums, kam ir rīcības raksturs, ko nosaka runātāja, Pāvila nolūks, un tas
pārveido pasauli. Saskaņā ar de Bogrāna/Dreslera komunikatīvās darbības
izpausmju principiem (Fāters 2010, 266) ir iespējams uzrādīt vairākus
tekstualitātes kritērijus: koherence jeb sakarīgums, kauzalitātes un references
attieksmes, ko sniedzis konkrētais izteikums, un intencionalitāte,
akceptējamība, informatīvums. Tas netiek pateikts pārējos tulkojumos, un var
uzskatīt, ka viss izteikums ‘Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana,
bet vienīgi - jaunais radījums’ - nepasaka tā ‘patieso’ nozīmi, tikai to, ka
‘jaunais radījums’ ir ‘kaut kas’. Kas ir šis ‘kaut kas’, nekļūst skaidrs.
Protams, reliģiskajā jeb kristīgās baznīcas vidē tas tiks teoloģiski
interpretēts un noskaidrots. Bet, ja reliģiskos tekstus lasa kā literāru darbu
ārpus baznīcas loka, tad katrs lasītājs ar savu kultūrvides kontekstu tajā spēs
ielasīt atbilstošu izpratni. Jo „pirmais konteksts ir runātāja prātā, bet
aktuālās situācijas konteksts atrodas ārējā pasaulē kā darbības lauks”
(Sharifian 2017, 145).
Runājot par
oriģinālteksta nozīmes nozīmi, var veikt vairākus secinājumus:
1)
ka Dieva Gara inspirētā autora teksta nomaiņa
vai revidēšana to ir padarījusi neskaidrāku visos līmeņos. Tas ir, mazākais,
nekorekti tekstuālajā līmenī, lielākais, necienīgi garīgajā. Vecajā Derībā
lasāms, ka Dievs ir tāds, kas runā (Gen 22:16: „Es esmu zvērējis, saka Tas
Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis ..” (Bībele 1997, 24); 1.Sam 3:21: „..jo
Tas Kungs tur atklājās Samuēlam caur Savu vārdu.” (Bībele 1997, 1132)), tāpat
kā runājuši cilvēki, kuriem Viņš devis valodu. Viņa īpašie aģenti, kuri runā
Viņa vārdā, ir pravieši, vispirms Mozus, kuram Tas Kungs saka: „Un tu runā uz
viņu un liec vārdus viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un
mācīšu jums..” (Ex 4:15) (Bībele 1997, 64);
2)
protestantu baznīcas spārnam, zinot milzīgo
pirmā Bībeles tulkojuma radīto ieguldījumu, ir pamats atgriezties pie tā, jo
„citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus”
(1 Kor 3:11; Bībele 1997, 1107).
2. Svēto Rakstu nozīme kultūras relatīvismā
Tā kā vairāk
nekā jebkad agrāk Svētie Raksti ir pieejami gan baznīcas, gan sekulārajai
auditorijai un postmodernās literārās teorijas iespaidā cilvēki zaudē uzticību
jebkādiem tekstiem, vēlos uzrādīt M. Lutera Rakstu ignorēšanas iemeslus, kas ir
saskatāmi abās mērķauditorijās:
1)
nevēlēšanās sevi veltīt Svēto Rakstu studijām,
pārlasīt, līdz to nozīme kļūst skaidra;
2)
vairāk uzmanības tiek veltīts cilvēku
skaidrojumiem, baznīcas teologiem, tradīcijām, konciliem, nevis Rakstiem.
Tādējādi Raksti tiek izvērtēti, pamatojoties uz šiem skaidrojumiem, nevis
otrādi;
3)
privāto atklāsmju izmantošana, lai izvērtētu
Rakstus. Bet Svētais Gars iedveš mūsu sirdīs un prātos Rakstu vārdus, nevis
māca kaut ko, kas nav ietverts šajos vārdos (pretējā gadījumā ekseģēzes vietā
tiek veikta eiseģēze. - M. K.)[2];
4)
domu un definīciju pārņemšana no filozofijas,
nevis rūpīgas Rakstu lasīšanas, lai ieraudzītu, kā ir izmantoti jēdzieni un
idejas;
5)
gramatikas un konteksta ignorēšana, vārdus
padarot neskaidrus. Atsevišķa Rakstu daļa ir jālasa visu Rakstu gaismā, nevis
selektīvi;
6)
izvairīšanās no vārda pamatnozīmes, to
aizvietojot ar alegorijām vai izmantojot tādus valodas līdzekļus, ko Rakstu
konteksts neprasa. Dievs vēlas, lai mēs Viņu saprotam, tādēļ runā skaidri (ar
praviešu vārdiem. - M. K.). Tādēļ nav pieļaujama apslēpta vai ezoteriska Rakstu
skaidrošana, izvēloties vienkāršāko iespējamo teksta skaidrojumu. (Lokvuds
2018, 185, 186)
Gan Glika
Bībeles tulkojuma, gan t. s. Londonas izdevuma mērķauditorija ir baznīcas cilvēki,
par 2012. gada tulkojumu to vairs viennozīmīgi nevar apgalvot, kaut gan
tulkojums tiek prezentēts kā ekumenisks. Pēc tulkojuma veida šis tulkojums ir
vairāk poētisks, nevis ceremoniāls. Turklāt ar lielu Vecās Derības un Jaunās
Derības tulkošanas pieejas atšķirību - pirmajai pretendējot uz brīvo, domas
atspoguļojošu tulkojuma tendenci, otrajai - uz ceremoniālo. Tas ir radījis
sajukumu arī mērķauditorijas jautājumā. Ja tas tiek lasīts kā literārs darbs,
tad atbildes uz dažādiem jautājumiem būs grūti atrodamas tieši šajā tulkojumā,
bet būs nepieciešams blakus vai nu cits tulkojums, vai oriģinālteksts, vai
skaidrojošā palīgliteratūra. Viens no juku cēloņiem - sekulāru tulkotāju
pieaicināšana reliģiska teksta tulkošanā, kas ir saistīts ar Gara inspirācijas jautājumu
- gan attiecībā uz pašu tekstu, gan tulkotāju[3],
un otrs - neskaidras teoloģiskās nostādnes ekumeniskās ievirzes dēļ (kad
potenciālais draudzes lasītājs mēģinās noskaidrot vienu vai otru jautājumu).
Tas tikai atklāj, ka viens tulkojums nevar tikt adresēts vairākām
mērķauditorijām. Patiesībā, tā kā Svēto Rakstu teksts primāri ir teksts
draudzei vai baznīcai, tas arī par tādu ir uzlūkojams, turklāt - gan sapulcei
senajā Israēlā, gan draudzei pirmajos kristietības gadsimtos, gan mūsdienās -
vajāšanu laikos tas ir bijis kā ticības uzturētājs, Dieva darba liecinieks
vēsturē, pravietojumu atklājējs visos laikos. Un, tikai saprotot Svēto Rakstu
nozīmību kā tādu, tos ir iespējams atbilstoši tulkot, lai tie patiesi nezaudētu
savu ‘patieso’ nozīmi - svēta Dieva Vārda nozīmi. Tas ir pamatpostulāts attieksmē
pret šo tekstu. Lai tas vispār varētu kļūt nozīmīgs citiem jeb citi
uztvertu/saņemtu tā ‘patieso’ nozīmi.
Tādēļ minēšu
piemēru par leksēmas ‘svēts’ lietojumu saistībā ar leksiskām un kontekstuālām
nozīmēm, intertekstuālajām saitēm un citvalodas ietekmi tulkotajā tekstā.
Ebreju tekstā tas lietots septiņās rakstvietās ar nozīmi ‘citu reliģiju
auglības ritu piekopēji’ (SDBH), kas bija stingri noliegts Mozus bauslībā (5Moz
23:18 - Bībele 2012, 223), un sešās (5Moz 23:18; 1Ķēn 14:24; 15:12; 22:47; 2Ķēn
23:7; Īj 36:14 - Bībele 2012, attiecīgi - 387, 388, 400, 430, 564, 896) no tām
ir sastopams vīriešu dzimtes substantīvs, divās (5Moz 23:18; Hoz 4:14 - Bībele
2012, attiecīgi - 223, 896) sieviešu dzimtes; vēl divās rakstvietās tas
atrodams ebreju tekstā stāstā par Jūdu un Tamāru (1Moz 38:21, 22 - Bībele 2012,
50), bet jaunajā tulkojumā latviešu valodā lietotas citas leksēmas. Šajā
tulkojumā lietots latīņu valodas cilmes internacionālisms ‘prostitūta’
(‘prostituta’ - lat. val., Svešvārdu vārdnīca latv. val. sniedz divas nozīmes -
1. nozīme - ‘sieviete, kas nodarbojas ar prostitūciju’, 2. nozīme - ‘cilvēks,
kas pašlabuma dēļ maina uzskatus, kļūst nodevējs’ - SV, 636). Pēc semantiskā
skaidrojuma leksikas izmantošanā internacionālismi parasti nosauc kādu
vispārīgu jēdzienu, tie ir viennozīmīgi, ar precīzu, nedalītu nozīmes
struktūru, un tiem nav ekspresīvas nokrāsas. Tā kā internacionālismi rada
nozīmes neizpratni un to valodas praksē ir pārdaudzums, tad tie, cik iespējams,
būtu skaužami, sevišķi šajā tekstā. Vārdu kopa ‘tempļa prostitūtas’, lai arī ar
norādi ‘kopdzimtes vārds’ (Bībele 2012, 387), šajos gadījumos lietots kā
vispārīgs jēdziens, kas neuzrāda precīzu, nedalītu nozīmi attieksmē pret dzimti
katrā konkrētajā vietā. Precīzu nozīmi sniedz Glika tulkojumā lietotā vienkāršrunas
leksēma ‘maucinieki’ (Bihbele 1877, 366, 367, 378, 407, 537), kas izmantota
visās minētajās rakstvietās. Šā vārda lietojums parādās 17. gs. vārdnīcās
(Manceļa reliģiskajos tekstos) (Karulis 1992, 606), un tam mūsdienās piemīt
rupja ekspresija. Katrā vēsturiskajā laikā aktuāla bijusi šā ebreju vārda
atveide, izmantojot tādas literāras leksēmas, kā, piemēram, ‘netikle’,
‘netiklis’, ‘netikļi’, kuras, iespējams, 1965. gada kancelejiskās valodas stila
iespaida dēļ šķita samākslotas un tādēļ neatbilstošas, un ‘ielasmeita’,
‘priekameita’, ‘priekazēni’ (LVSV 2002, 242), izņemot pēdējo, tulkojumā (Bībele
2012) lietotas, atveidojot citus ebreju valodas substantīvus. Vai un ko
mūsdienu lasītājs/klausītājs saprot bez komentāriem ar semēmu ‘tempļa
prostitūtas’, ir tikpat grūti iedomāties kā domāt par tās saprotamu atveidi
latviešu valodā (bet, tā kā jautājuma būtība ir saistīta ar ebreju rituālo,
reliģiskā kulta, darbību, tad kā jaundarinājums tas var būt izteikts ar leksēmu
‘citritnieki’, ‘citkultnieki’ u. tml.). Protams, kādus ieviesušos
internacionālismus, tāpat kā jebkuru biblisko terminu, palīdz atklāt konteksts,
bet ne vienmēr pilnībā. Taču par tulkotāju meistarību liecina spēja iztikt bez
tiem. Lingviste Anna Vežbicka (Vezhbicka 1997, 334), runājot par
etnopsiholoģijas lomu tulkošanā, atsaucas uz valodnieces K. Lucas (C. Lutz)
teikto par pašu un citu cilvēku sapratnes konceptiem: “Ja mēs nepiedomājam pie
mūsu aprakstītajiem jēdzieniem, mēs riskējam novest citu cilvēku emocionālo
pieredzi pie tāda kopsaucēja, kas riskē uzspiest viņiem savu domu.”
No Jaunās
Derības teksta sniegšu divus piemērus:
1)
Apustuļa Pāvila vēstule efeziešiem 3:8-10 ir
pausts par viņam doto uzdevumu „pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un
rādīt, kā ir piepildījies lielais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts
visu lietu radītājā Dievā (Bībele 1997, 1134), kur tekstā trūkst turpinājuma δια ιησού χριστού (TR/ BMT-e): „..caur Jēzu Kristu.” Šī būtiskā frāze ir KJV-e: “who created all things by Jesus
Christ”, sinodālajā protestantu un ortodoksālajā versijā krievu valodā: “создавшем все Иисусом Христом” (SPR-e,
1994; SOV-e,
1994). Trūkstošā frāze ir kā saturiska, valodiska saikne ar nākamo teksta daļu
- “lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā
gudrība kļūtu zināma.” (Ef 3:8-10) Tādējādi ir zaudēta vārdu kopas ‘caur Jēzu
Kristu’ gan valodiskā semantiskā nozīme, kas izsaka ‘lielā noslēpuma’ būtību,
gan teoloģiskā nozīme, ka Jēzus Kristus kā draudzes veidotājs virs zemes ir arī
tās apliecinātājs debesīs. Lai korekti to atspoguļotu, ir jābūt abpusējai
ieinteresētībai un pārliecībai par vēsts svarīgumu - tulkam tāpat kā Vārda
Inspirētajam. Pēc Sērla (Searla) runas aktu klasifikācijas (Fāters 2010,
175) izteikums pieder pie reprezentatīvā runas akta, un pēc akta tipa mērķa
(TM) runātājs, Pāvils, ir nolēmis izklāstīt kaut ko kā faktu (atspoguļot, ka p
ir patiess). Vārdi ir pielāgoti pasaulei, psiholoģiskais stāvoklis -
pārliecība, ka tie ir p / patiesi.
Neskaidro
teksta daļu piedāvāju tulkot šādi: „..
kas no laiku laikiem bija apslēpts Dievā, kas visu radījis caur Jēzu
Kristu.” Vārdu kopa ‘Jēzus Kristus’ kā leksiska vienība V1 pret vienību ‘visu’
V2 - ir hiponīms, jo caur viņu ‘viss’ ir radīts, bet distinktīvās pazīmes ļauj
viņu atšķirt no kāda cita cilvēka un elkdieva.
2)
nākamajā rakstvietā (Mt 5:43-48), ko sniegšu kā
piemēru, runājot filozofa Žaka Maritēna vārdiem, ir vērojama „milzīga
nenoteiktība” (Maritēns 1994, 135). Mateja evaņģēlija 5:44 visos tulkojumos
latviešu valodā, izņemot Glika (un Jāņa Reitera), ir zudušas divas nozīmīgas
panta daļas, kuras Nestle- Aland izdevumā (BH/GNT-e) atrodas
teksta aparātā ar norādi uz to sastopamību baznīcas tēvu rakstos[4].
Bet tās ir atrodamas TR-e kā pamatteksta daļa, tāpat arī Glika
tulkojumā: „Bet es jums saku: mīļojiet savus ienaidniekus, vēlējiet labu tiem,
kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs
kaitina un vajā.” (Bihbele 1887, 6) Un Reitera: „Bet es saku jums/ mīļojiet
savus ienaidniekus/ svētāt tos, kas jūs lād/ darait labu tiem kas jūs ienīd/ un lūdzat priekš tiem kas jūs
nicina un nopulgo.” (Reiters 1975,
13) Nepilns teksts atrodams t. s. Londonas izdevumā: „Bet es jums saku: Mīliet
savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 1966,
983) Šā tulkojuma Revidētajā tekstā: “Bet Es jums saku: mīliet savus
ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 1997, 941) Un
2012. gada tulkojumā: „Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet
par tiem, kas jūs vajā ..” (Bībele 2012, 960) Kontekstuāli ar iepriekšējo pantu
(43): „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu
ienaidnieku ienīst.” - TR-e teksts sniedz pilnīgu atbildi uz šīm
pavēlēm jeb imperatīvu: „.. mīļojiet
savus ienaidniekus, vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas
jūs ienīst - sniedzot gan substantīvam ‘ienaidnieku’, gan verbam ‘ienīst’
jēdzienisko saturu. Pēc de Bogrāna/Dreslera komunikatīvās darbības izpausmju
kritērijiem, starp 43. un 44. pantu ir zudusi koherence jeb sakarīgums,
kauzalitātes un references attieksmes. Izteikuma ‘tev būs .. savu ienaidnieku
ienīst’ kauzalitāte ar biblisko konvenciju ‘bet es jums saku’ iegūst pretēju
nozīmi - verbs ‘ienīst’ - ‘mīliet savus ienaidniekus’ un nozīmes papildinājumu
‘.. vēlējiet labu tiem, kas jūs nolād, darait labu tiem, kas jūs ienīst ..’.
Bez šī nozīmes papildinājuma zūd visas rindkopas (43.-48. pants) teksta
reference „esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (48. pants). Vārdu
kopas ‘kas jūs kaitina’ zudums norāda uz vēlmi gan mazināt vajāšanu
intensitāti, gan tajās palikt saiknē ar Debesu Tēvu, kas sniedz spēku izturēt
ļauno (to, kas ir pretēji labajiem) uzbrukumus. Kā arī verba ‘kaitina’ zudums
mazina izteikuma referenci ‘garīgās algas’ (46. pants) jeb ciešanu svētības jautājumā.
Bet kohēzija starp četriem verbiem ‘mīļojiet’ (αγαπατε - gr. val.), ‘vēlējiet labu’ (ευλογείτε -
gr. val.), ‘darait labu’ (ποιείτε
καλώς - gr. val.)
un ‘lūdziet’ (προσευχεσθε - gr. val.) ir noreducēts uz
diviem komponentiem ‘mīliet’ un ‘lūdziet’, tādējādi pazaudējot verba ‘mīliet’
dinamisko jeb darbības jomu ‘vēlējiet labu’ (arī ‘svētiet’- Reitera tulk.) un
‘darait labu’ kā mīlestības, agapes (άγαπατε - gr. val., ‘mīlestība darbībā’) nozīmi, denotāciju, kas
ir leksēmas ‘mīliet’ (άγαπατε)
references potenciāls. Bet verbs ‘lūdziet’ attiecas ne tikai uz tiem, kas vajā,
bet arī uz tiem, kas ‘lieto nožēlojami nepatiesus apvainojumus’[5].
Tādējādi teksta intencionalitāte sasniedz mērķi - Αγαπήσεις / ‘mīliet’ vai ‘tev būs mīlēt’ - no pat
‘tuvākā’ (43. pants) līdz ‘netaisniem’ (45. pants) gan teksta virsējā
struktūrā, gan dziļajā, pavēstot par paša Pavēlētāja darbu un Tā iekšējo
būtību. Tādējādi gan baznīcas teksta uztvērējs/lasītājs/klausītājs to akceptēs
kā svarīgu un Jēzū īstenojamu (kā teksta galveno tēmu, kas ir ārpusvalodiska),
gan, iespējams, sekulārais - kā tādu, kas pavēsta kādas jaunas un nozīmīgas
zināšanas un nodrošina informāciju par nezināmo (kā teksta galveno tēmu, kas
tekstā ir ieguvusi valodisku formu) un pēc Šērnera (Scherner) „tekstveides
nosacījumiem” būs spējīgs aizvest pie „šā procesa priekšnoteikumiem ārpus
teksta” (Fāters 2010, 271).
Kā
intertekstualitātes faktors tas teksta izmantošanu dara atkarīgu no zināšanām
par vienu vai vairākiem agrāk iepazītiem tekstiem - gan avottekstiem
(vēsturiskajā griezumā), gan mērķtekstiem jeb tulkojumiem mūsdienu gana
neaizsargātajā komunikatīvajā vidē. Tā kā tulkojumi (Bībele 1966, 1997, 2012)
nenodrošina pilnīgas zināšanas teksta eksplicītajā līmenī, tad arī tā
implicītais līmenis nevar tikt atklāts kā tāds, kas aizved pie ārpusvalodiskā
uztveres. Runājot par avottekstiem, kurus pārzina zinātnieki, valodnieki,
teologi, mācītāji, to uzdevums būtu attiecīgi katrai mērķauditorijai skaidrot
šo nesakritību iemeslus un to iespējamās sekas.
Pēc runas aktu
semantiskās pazīmes (Fāters 2010, 175; pēc Ostina (Austin)) Jēzus
izteikumi ir performatīvi, kuriem ir rīcības raksturs, runātāja nolūks ir savus
klausītājus/lasītājus aicināt uz pilnību, lai tādējādi pārveidotu pasauli, bet
pretēji pasaules veiksmes nosacījumiem. Jo pats Runātājs nav no šīs pasaules,
bet no ‘Debesu Tēva’, kas ir pilnīgs (48. pants). Tādējādi propozīcija jeb
jēdzieniskais saturs ir saistīts ar ‘Debesu Tēva’ un pasaules komunikatīvo
nolūku.
Bet attiecībā
uz situatīvumu tekstā trūkstošās daļas dēļ tiek liegta informācija, kas ir jau
zināma no Vecās Derības tekstiem, jo Jēzus klausītāju auditorijā bija un arī
šodien ir cilvēki, kas bija/ir uzauguši ar šīm Rakstu zināšanām (gluži kā
ikvienas reliģijas praktizētājs, pārzinot tās rakstus). Saskaņā ar britu
funkcionālo lingvistiku (M. A. K. Halideja (Halliday) un R. Hasana (Hasan))
valodas lietojumu nosaka apstākļu kopums - lingvistiskais konteksts, zināšanu
konteksts, situatīvais konteksts (Nītiņa, Iļjinska, Platonova 2008, 65), kas
prasa pareizu un iedarbīga vārda izvēli, lai tas īstenotos konkrētā
komunikatīvajā situācijā; zināšanu konteksts ir: „Ja redzi ēzeli, kas pieder
tam, kas tevi nīst, guļam pakritušu zem jūga - nepamet to, atbrīvo viņu!” (Ex
23:5) (Bībele 2012, 91) - „Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar
maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi
kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.” (Sak 25:21-22)
(Bībele 1997, 668) Jāpiebilst, ka 2012. gada tulkojums skan šādi: „Ja tavs
naidnieks izsalcis, paēdini viņu, un, ja tam slāpst, padzirdi viņu..” Ir
pazuduši tulkojumā substantīvi ‘maize’ (lehem - ebr. val.) un ‘ūdens’ (majim
- ebr. val.) (BH/GNT-e), kuru nozīme ir saprotama ikvienas kultūras
klausītājam/lasītājam. Tamlīdzīgi ir tulkojuši mūsdienu tulkojumi, kas
izmantojuši parafrāzes tulkošanas metodi, angļu un vācu valodā (GNT 1994-e;
GNB 1997-e), sniedzot nepilnīgu, oriģināltekstam[6]
neatbilstošu šīs rakstvietas jēdzienisko saturu. Pēc diskursa konteksta jaunā
informācija ir šāda - neļauj sevi uzvarēt ļaunajam, bet uzvari to ar labu, ko
apustulis Pāvils, varens Rakstu pārzinātājs, atgādina arī pirmdraudzei Romā tās
vajāšanu situācijā. Nevienā no tulkojumiem latviešu valodā, izņemot Glika
tulkojumu, kuru mūsdienās izmanto pētniecības darbam un draudzēs lasa Bībeles
padziļinātu studiju nolūkos, nav dotas pat norādes uz šīm rakstvietām, kas
ļautu vieglāk nonākt līdz jaunai informācijai pašu Rakstu kontekstā kā
makrostruktūras vienībām, kas sniedz priekšstatu par vispārīgā teksta nozīmi tā
ietvaros. Pēc M. Lutera sniegtajiem Rakstu ignorēšanas kritērijiem šajā
gadījumā un arī citos tos ir ignorējuši paši tulkotāji. Saskaņā ar valodnieku
Fāteru (Fāters 2010, 275; pēc Brinkmana (Brinkmann)) teksta sapratnes
jomas jautājumā, teksta uztvērēja valodas īpašums, kas tiem potenciāli ir
pieejams, „redzesloks”, kad “valoda izpaužas kā savstarpēja apmaiņa ar
redzeslokiem”, tiek sašaurināts, bet, atsaucoties uz Šernera (Scherner)
(Fāters 2010, 275) ceturto teksta sapratnes aspektu (teksta radītāja un
uztvērēja „redzesloks”), tas būtu paplašināms pat noteiktai individuālai,
specifiskai reliģiskai grupai ar tās valodiskajiem līdzekļiem. Runājot par
valodas uztveri kā aktīvu procesu, kurā klausītājam/lasītājam būtiskas ir ne
tikai valodas zināšanas, bet arī zināšanas par pasauli, un zināšanas, kas
tikušas uzkrātas ilglaicīgā atmiņā, šajā gadījumā: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir
sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.” (Mt 5:43) - kad
Jēzus citē bauslību (3Moz 19:18), tad verba ‘ienīst’ konotācijai, kas ir
spēcīga leksēma gan vēsturiskajā nozīmē, gan komunikatīvajā, tiek pretstatīti
nevis divi verbi ‘mīliet’ un ‘lūdziet’, bet četri - ‘mīļojiet’, ‘vēlējiet
labu’, ‘dariet labu’ un ‘lūdziet’ -, kuriem ilglaicīgās atmiņas pieredzei ir
jātiek mainītai gan tūlītējā komunikācijā, gan nākamajā. BH/GNT-e
teksta veidotāji, verbus ευλογείτε, ar nozīmi ‘svētiet’ (Reiters 1975, 13) (‘vēlējiet
labu’) un ποιείτε, ar nozīmi ‘dariet’ (‘dariet labu’)
ievietodami teksta aparātā kā mazāk svarīgus, ir pašu tekstu padarījuši
vispārīgāku un abstraktāku, bez konkretizēta adresāta ‘lādētājus’ un ‘nīdējus’
jeb ‘tiem, kas nolād’ un ‘tiem, kas ienīst’. Saskaņā ar pieņēmumu par
mijiedarbības (jeb interaktīviem) modeļiem (Fāters 2010, 227; pēc Forstera (Forster)), ir zaudēta to ‘patiesā’
nozīme - sintaktiskā stratēģija ir darbojusies neatkarīgi no semantiskās un
pragmatiskās informācijas, kaut gan gramatiski abi teikumi ir pareizi.
Jāpiebilst, ka
plašāk zināmie pagājušā gadsimta tulkojumi citās valodās (GNT 1994-e,
GNB 1997-e, JNR 2003-e; bet NIV US 1984-e, BLR
1984-e teksts atrodas teksta aparātā), par tulkojuma oriģinālversiju
izmantodami HB/GNT-e tekstu, ir devušies šajā pašā virzienā, izņemot
jaunākos tulkojumus krievu valodā (SOV 1994-e, SPR 1994-e).
Aplūkotie
piemēri liecina par to, ka Svēto Rakstu nozīme postmodernajā laikā joprojām
(cauri gadsimtiem) ir nepārvērtējama gan kā teksts, kuru lieto baznīca, gan kā
kultūrteksts - pirmajai tas ir dzīvais Dieva Vārds, kuram tā tic un kuru tā
cenšas īstenot dzīvē, bet ārpus baznīcas tas ir kā liecinieks, kurš liecina
pats par sevi un kurš tiek apliecināts. Mijiedarbe notiek vienmēr, tikai
dinamika mainās - vai nu Bībeles teksts veic ietekmi uz ārpusi - piemēram, kā
Glika tulkojums reliģiskajā, valodnieciskajā, izglītošanas, sociālajā jomā, vai
arī ir mēģinājumi to ietekmēt no ārpuses, to piemērojot kultūrparametriem.
Secinājumi
Pēc šo piemēru
analīzes var izdarīt galveno secinājumu, proti, Svēto Rakstu teksts kā tāds ir
zaudējis savu nozīmību pašu modernā laika atsevišķu tulkotāju skatījumā uz to
kā ‘svētu’, kā virstekstu jebkuram tekstam, kā vienīgo Vārdu (λόγος - gr. val.), caur kuru viss ir
radies (Jņ 1:3). Oriģinālteksta izvēle ir radījusi Vārda ‘patiesās’ nozīmes
zaudējumu, ‘‘savstarpējo apmaiņu ar redzeslokiem”, apstākļu kopumu, kas nosaka
valodas lietojumu. Šī izvēle ir izraisījusi nepārtrauktu konfrontāciju vienam
ar otru (tulkotājam un Vārdam), kam ir ārpusvalodiska izcelsme. Un ekumeniskā
“neskaidrība” katrā ziņā nav ienesusi skaidrību kultūras relatīvismā.
Iespējams, arī tāds bijis sākotnējais nodoms, ievērot “t. s. Neitrālā teksta,
ko izveidoja divi Kembridžas profesori B. F. Vestkots (B.F. Westcott) un F. Dž. A. Horts (F.J.A. Hort), kuru
darba rezultātā tapis zināmais The New Testamenti in the Original Greek (1881)” (www.bibleodyssey.org), tas nenozīmē, ka Vairākuma
teksts neliecinātu pats par sevi un nesniegtu skaidrību gan Svēto Rakstu
kontekstā, gan atklāsmē.
Runājot par
starpkultūrvides komunikatīvajiem parametriem, un bibliskais teksts par tādu
neapšaubāmi tiek uzskatīts, ar Mazākuma tekstu tiek sašaurināts valodiskais
„redzesloks” gan vēsturiskajā, gan mūsdienu komunikatīvajā nozīmē. Šī
konstatācija mūsdienās aktualizē M. Lutera saucienu: “Ad fontes!”/ „Pie
Rakstiem!” - gluži kā viņa, vēsturiskajā, laikā.
Avoti
Drukātie Bībeles teksti
Bihbele 1877 - Bihbele, tas irr: Deewa Svehtee Wahrdi. Ķelne, 1877.
Bībele 1966 - Bībele, Vecās un Jaunās Derības
Svētie Raksti. The British
and Foregn Bible
Society, London : Printed in Great Britain, 1966.
Bībele 1997 -
Bībele, 1965. gada
izdevuma revidētais teksts. Rīga : Latvijas Bībeles biedrība, 1997.
Bībele 2012 - Bībele. Rīga : Latvijas Bībeles
biedrība, 2012.
Digitālais Bībeles tekstu korpuss
BLR 1984-e- Die Bibel (Luther Revised), 1984, pēc Paratext 7,5.
GNB 1997-e - Gute Nachtricht Bibel,
1997, pēc Paratext 7,5.
GNT 1994-e - Good News Translation, 1994, pēc Paratext 7,5.
BH/GNT-e - Biblia Hebraica (PT7/UBS)/Greek New Testament (PT 7), pēc
Paratext 8.
JNR 2003-e - Joyful News in Russian, 2003, pēc Paratext 7,5.
KJV-e
- King James Version
with ABS additions,
pēc Paratext 8.
NIV US 1984-e - New International Version US, 1984, pēc Paratext 7,5.
SPO 1994-e - Synodal Orthodox Version, 1994, pēc Paratext 7,5.
SPR 1994-e - Synodal Protestant (Revised), 1994, pēc Paratext 7,5.
TR/BMT-e - Textus Receptus/ Byzantine Majority Text. [skatīts 26.03.2019.] Pieejams: https://www.textusreceptusbibles.com
TR-e
- Textus
Receptus. [skatīts 2.04.2019.]
Pieejams: https://www.textusreceptusbibles.com/Interlinear
Izmantotā literatūra
Fāters 2010 - Fāters,
Heines. Ievads
valodniecībā. Rīga : Zinātne, 2010.
Gibson 1981
- Gibson, Arthur. Biblical Semantic Logic. A
Preliminary analysis.
Oxford : Basil Blackwell, 1981.
Karulis 1989 - Karulis,
Konstantīns. Bībeles pirmais izdevums latviešu valodā, 1685 - 1694.
Rīga: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs, 1989.
Karulis 1992 - Karulis, Konstantīns. Latviešu
etimoloģijas vārdnīca. Divos sējumos. 1. sēj. Rīga: Avots, 1992.
Lokvuds 2018 - Lokvuds, Maikls, A. Nesvētā
trīsvienība. Mārtiņš Luters pret elku ES, PATS, MAN. Rīga : Luterisma
mantojuma fonds, 2018.
LVSV 2002 - Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca,
Rīga : Avots, 2002.
Makdauels 2005 - Makdauels, Džošs. Jauns
pierādījums, kas prasa spriedumu. 1. grāmata. Bībeles lieta. Atbildes uz
jautājumiem, kas izaicina 21. gadsimta kristiešus. Rīga : Izdevniecība
“Atklāsme”, 2005.
Maritēns 1994 - Maritēns, Žaks. Mākslinieka
atbildība. Rīga : Minerva,
1994.
Nītiņa, Iļjinska, Platonova 2008 - Nltiņa, D., Iļjinska, I., Platonova, M. Nozīme
valodā: lingvistiskie un ekstralingvistiskie aspekti. Mācību grāmata. Rīga
: RTU Izdevniecība, 2008.
Pasaules reliģiju enciklopēdiskā vārdnīca (PREV) - Pasaules
reliģiju enciklopēdiskā vārdnīca. Kristietība. 1. sējums. A-Č. Rīga : LU
Akadēmiskais apgāds. 2008.
Reiters 1975
- Reiters, Jānis.
Tulkojuma paraugs. 1675. gadā Rīgā iznākušo latviešu Bībeles tekstu
faksimiliespiedums. Ar B. Jēgera apceri. Daugava. 1975.
SDBH - Semantic Dictionary of Biblical Hebrew. Source Language Toools 2.1.
Sharifian
2017 - Sharifian, Farzad. Cultural Linguistics. Monash University : John Benjamins Publishing Company. 2017.
Skrābāns 2000 - Skrābāns, Raimonds. Svēto Rakstu tulkošana Latvijā.
Bakalaura darbs. Rīga : Latvijas Universitāte, Teoloģijas fakultāte, 2000.
SV - Svešvārdu vārdnīca, Rīga : Jumava, 1999.
Vezhbicka 1997 - Vezhbicka, Anna. Yazik. Kul’tura.
Poznanie, Moskva :
Russkie Slovari, 1997.
Interneta resursi
E-baznīca. Pieejams: https://www.e-baznica.lv
AleksandrsBite, Svētā grāmata sapurināšanai [skatīts 19.12.2020.]
https://www.ebaznica.lv/sveta-gramata-sapurinasanai-6853
Semantic Scholar. Pieejams: www.semanticscholar.org [skatīts 10.01.2019.]
THE TEXT
BIBLIA HEBRAICA / UBS GREEK NEW TESTAMENT PART OF THE TEXT APPARATUS ANALYSIS AS A
POSSIBLE PART OF THE GENERAL BODY TEXT
Summary
This analysis includes two aspects: firstly - the originaltext meaning of meaning what refer to question of the originaltext historical viewpoint - of the Antiochian or Byzantine text-type and Alexandrian text-type. The diferences between the two texts are many and important. Secondly - meaning of the Holy Scripture in the cultural relativism what connect with the target audience.
Milda Klampe (Latvijas Universitāte) savā rakstā pārbauda, kā procentuālās progresijas vai regresijas (saistībā ar Mazākuma un Vairākuma tekstiem) tulkojumos (atbilstoši oriģināltekstiem) ietekmējušas Svēto Rakstu tulkojumu būtību: gan valodiskajā, gan pragmatiskajā, gan teoloģiskajā ziņā un cik lielā mērā šie tulkojumi atbilst kultūrvides komunikatīvajiem parametriem.
Milda Klampe (Latvijas Universitāte)
“Biblia Hebraica / Greek New
Testament teksta aparāta daļas kā iespējamas pamatteksta sastāvdaļas analīze”
VIA
SCIENTIARUM: starptautiskās jauno lingvistu konferences rakstu krājums. 5.
laidiens. Ventspils, Liepāja : Ventspils Augstskola, Liepājas Universitāte, 2023.
150 lpp., 99.-110. lpp
[1] Vārdu
kopa ‘εν γαρ χριστω ιησου, kas ir Textus Receptus (Textus Receptus/ Byzantine
Majority Text. Pēc www.textusreceptusbibles.com) un Nestle-Aland teksta
aparātā, “jo iekš Kristus Jēzus” lietota arī Lutera tulkojumā (“Denn in
Christus Jesus”) un King James Version - with ABS additions (“for in Christ
Jesus”).
[2] Šo domu
var papildināt ar Raimonda Skrābāna uzskatu: “Tulkošana nav šķirama no
ekseģēzes. [..] Bet tulkošana būtu pavisam skaidri jānošķir no hermeneitikas
vai pat homilētikas, kas pēta to, vai Dievs ar šiem vārdiem mums šodien saka
kaut ko citu.” (Skrābāns 2000, 10)
[3] Piemēram,
Jaunās Derības tulkotājs mācītājs Aleksandrs Bite, jautāts par to, vai
tulkotājam ir jābūt ticīgam cilvēkam, atbild: “Protams, jā! Tas ir Svētā Gara
darbs caur cilvēkiem. Ticība ir absolūti nepieciešama lieta, citādi tulkotājs
visu laiku strīdēsies ar pamattekstu.” (Aleksandrs Bite. Svētā grāmata
sapurināšanai).
[4] Tekstā
trūkstošās daļas: 1) ύμών, ευλογείτε
τούς καταρωμένους ύμας, καλώς ποιείτε τοΐς μισοΰσιν ύμάς; 2) των έπηρεαζόντων
ύμας καί.
[5] Verba επηρεάζω semantiskais skaidrojums no TR-e
[6] Abi substantīvi atrodami gan TR, gan BH/GNT oriģināltekstā.
