Rūdolfs Ebertshoizers 

Harizmātiskā “slavēšana” – sveša uguns Dieva svētnīcā

no krievu valodas tulkojis prof. Enoks Biķis

2022. gada martā, Rīgā.

 

Russisch: Der charismatische „Lobpreis” und die biblische Anbetung 

(Харизматическое „восхваление” – чуждый огонь в Божьей Святыне)

das-wort-der-wahrheit.de/download/russisch-der-charismatische-lobpreis-und-die-biblische-anbetung 

Харизматическое «восхваление» — чуждый огонь в Божьей Святыне 

Рудольф Эбертсхойзер 

Der charismatische „Lobpreis“ und die biblische Anbetung 

von Rudolf Ebertshäuser

Par autoru

Rūdolfs Ebertshoizers (Rudolf Ebertshäuser), dzimis 1953. gadā, daudzus gadus bijis marksists un meklējis dzīves jēgu alternatīvos dzīves stilos un ezotēriskās mācībās. Pēc savas atgriešanās no grēkiem 30 gadu vecumā, viņš kā jauns ticīgais nokļuva harizmātiskajā kustībā, aktīvi darbojoties tajā 4 gadus. 1992. gadā viņš pilnībā pārtrauca attiecības ar šo maldu mācību. 1995. gadā tika izdota viņa pirmā grāmata “Harizmātiskā kustība Bībeles gaismā” (Die Charismatische Bewegung im Licht der Bibel). No 1995. līdz 2003. gadam viņš kopā ar citiem strādāja pie Schlachter Bībeles revīzijas vācu valodā. Pēdējos gados viņš uzstājas ar lekcijām, kurās izgaismo harizmātisko kustību, par Bībeli un citām ar Bībeli saistītām tēmām. Bez tam viņš ir arī Bībelei uzticīgas draudzes loceklis un kalpotājs.

 

Rudolf Ebertshäuser 

das-wort-der-wahrheit.de/author/ebertshaeuser 

de.wikipedia.org/wiki/Rudolf_Ebertshäuser 

Das-Wort-Der-Wahrheit 

das-wort-der-wahrheit.de 

End-time deception in the Church 

end-time-church.net

SATURS 

Par autoru 

IEVADS 

HARIZMĀTISKO “SLAVĒŠANAS DZIESMU” NEPARASTAIS VILINĀJUMS 

A. PIELŪGSMES DRAUDZĒ PAMATOJUMS BĪBELĒ 

1. Pielūgsme draudzē jānotiek garīgi, nevis miesīgi. 

2. Pielūgsmei draudzē jānotiek patiesībā. 

3. Pielūgsmei draudzē vajadzīgas atbilstošas garīgas izpausmes formas. 

4. Pielūgsmei draudzē vajadzīga iekšēja sirds svētbijība. 

B. GARĪGĀS MŪZIKAS NOVĒRTĒJUMA BIBLISKIE KRITĒRIJI 

1. Kāda Vecajā Derībā ir dievbijīga un kāda ir Dievam netīkama mūzika. 

2. Garīgā mūzika Jaunajā Derībā un brīdinājumi sargāties no Bābeles mūzikas. 

3. “Neitrālas” mūzikas nav un tāda nevar būt. 

4. Garīgu mērķu sasniegšanai jāpielieto tikai atbilstoša garīga mūzika. 

5. Dieva slavēšanā nedrīkst neko piejaukt no elkkalpības samaitātās mūzikas. 

6. Garīgajai mūzikai jābūt attīrītai no “Bābeles mūzikas” ietekmes. 

7. Draudzē dziedamo dziesmu izvēles garīgā novērtējuma kritēriji. 

C. VAI HARIZMĀTISKĀS “SLAVĒŠANAS UN PIELŪGSMES” DZIESMAS IR DERĪGAS PATIESAI BIBLISKAI PIELŪGSMEI? 

1. “Slavēšanas” rituāls kā reliģisks atslēgas pārdzīvojums. 

2. Mūzikas hipnotizējošā vara: pop-mūzika kā būtisks elements harizmātiskajā “pielūgsmē “ 

a) Mūsdienu pop-mūzikas iedarbība un tās ‘garīgās’ saknes. 

b) Kā tiek izmantota pop-mūzika harizmātiskajā “slavēšanā “. 

3. Teksti, kas neatbilst Bībeles Patiesībai un mācībai. 

a) pilnīgais Jēzus Kristus samierinājuma upuris un glābšana žēlastībā nav uzmanības centrā 

b) dziesmās izteiktais apgalvojums, it kā jau tagad būtu Kristus Valstība virs zemes, - ved ļaudis maldos 

c) dziesmas satur harizmātiskās kustības mistiskās melu mācības un pieprasa tās 

d) Bībeles vārdi bieži tiek “izretināti” vai pārgrupēti harizmātiskā ‘gaumē’ 

4. Daži harizmātisko dziesmu tekstu paraugi. 

a) Gara izliešanās” uz veselām lielām tautām, masu pamošanās 

b) Maldi caur Vecās Derības analoģijām, kuras nav spēkā Jaunās Derības Baznīcā. 

c) dvēseliskas manipulācijas un mistiski jūtu izplūdumi 

5. Harizmātiskās dziesmas ir daļa no viltus pielūgsmes, kas ieved maldos. 

a) Mūsdienu harizmātiskā ‘pielūgsme’ ir tieši pretēja bibliskai pielūgsmei. 

b) mūsdienu harizmātiskā ‘pielūgsme’ noved pie pielīdzināšanās pasaulei, pie svētā sajaukšanās ar pasaulīgo, pie apkaunojuma Dieva Svētajam Vārdam. 

c) Harizmātiskās dziesmas ir instruments harizmātisko darboņu rokās. 

d) Harizmātiskās dziesmas nāk no ‘sveša gara’ un adresētas ‘citam Jēzum’. 

6. Harizmātisko dziesmu bojātie augļi. 

a) ’apreibuma’ stāvoklis tā vietā, lai gūtu ierosmi ‘nest savu krustu’, sekojot Jēzum 

b) Izjauktā bibliskā sadraudzība ar Kristu un mistiski-sapņainā jūtu orientācija. 

c) Bīstamā nosliece maldu mācību virzienā un maldu garu kārdinājumi. 

d) šķelšanās ticīgo vidū un ‘ekumēniskā ’vienotība ar Kristus pretiniekiem. 

IZDAROT KOPSAVILKUMU 

1. Ļoti stingri jānorobežojas no t.s. ‘kristīgās rok- mūzikas’ un harizmātiskās slavēšanas. 

2. Centīsimies nostiprināt, saglabāt tīru un patiesu ‘garīgo’ pielūgsmi! 

Citas Rūdolfa Ebertshoizera grāmatas 

IEVADS

HARIZMĀTISKO “SLAVĒŠANAS DZIESMU” NEPARASTAIS VILINĀJUMS

 Arvien vairāk un vairāk “evaņģēliskās” draudzēs, mazās grupās un Bībeles studiju pulciņos pa dažādiem kanāliem nonāk, ieviešas un izplatās harizmātiskās “slavēšanas, godināšanas un pielūgsmes” dziesmas. Tās arvien vairāk pārņem jaunatnes aprindas un draudžu kori, tās skan draudžu dievkalpojumos un dažādos pasākumos. Tās pat ieviešas draudzēs, kas darbojas uz bibliskiem pamatiem.

Minētās dziesmas gūst ievērojamu iespaidu un izplatību, atskaņojot tās no kasetēm un kompakt-diskiem, ko var nopirkt kristīgās grāmatnīcas vai saņemt dāvinājumā. To izplatību veicina koncerti, kongresi, jaunatnes konferences un citi pasākumi, kur šīs dziesmas tiek dziedātas. Mūsu dienās ticīgo kristiešu vidū plaši izplatās tāda dziedāšana, un to mēdz uzskatīt par draudžu atjaunotnes pazīmi. Tagadējā laika draudzēs lietotajos dziesmu krājumos lielā vairumā sastopamas šīs harizmātiskās dziesmas, attiecībā uz kuru virsrakstiem it kā nebūtu nekas iebilstams, kā piemēram: “Es gribu Tev pateikties!” “Tu, Kungs!” “Sviniet Jēzu!” Vācijā ir izplatīti līdzīga rakstura īpaši jaunatnei paredzēti harizmātisku dziesmu krājumi. Piemēram krājums ar virsrakstu “Ticības dziesmas” atkārtotā izdevumā jau satur 18 harizmātiskas izcelsmes dziesmas.

Harizmātiskās dziesmas īpaši jaunatnei šķiet pievilcīgas, reizēm pat aizraujošas. Ar savām pievilcīgajām melodijām tās it kā ienes prieku, izraisa iedvesmu un pacilātību, dod spēku un būtiski aizskar jūtu pasauli. Salīdzinot ar minēto, vienkāršās saturīgās garīgās dziesmas, ko dziedāja Bībelei uzticīgie pārliecinātie kristieši savās sanāksmēs, - var izlikties garlaicīgas un bez izteikta iespaida.

Var konstatēt, ka mūsu laikā arvien vairāk ir tādu draudžu, kas dievkalpojumos svētdienās kopdziedāšanā cenšas plašāk izmantot harizmātiskās dziesmas. Jaunatnes aprindās šīs harizmātiskās dziesmas aizņem lielāko dievkalpojuma daļu. Tiek rīkoti pat īpaši “slavēšanas” dievkalpojumi, pielūgsmes dievkalpojumi naktīs – t.s. “Worship – nights” vai pasākumi ar “slavēšanas grupu” uzstāšanos pēc harizmātisko draudžu paraugiem.

Tāda “jauna slavēšana” ar īpašu “slavētāju grupu” dalību sākumā var šķist tīri pieņemama. Ir taču pavēlēts slavēt vienīgo Dievu Tēvu un mūsu Kungu Jēzu Kristu, tam ir būtiski svarīga vieta pielūgsmes un kalpošanas pamatā, tomēr ne visi ticīgie kristieši un vietējās draudzes to ievēro un pareizi izpilda. Tā ir svēta kalpošana, kas par nožēlu daudzviet draudzēs ir pamesta novārtā. Ja svētdienas dievkalpojumā tikai viena no piecām nodziedātām dziesmām ir veltīta Dieva slavai, bet pārējās – lai uzrunātu draudzi, tad netiek izpildīts aicinājums:” Tad nu vienmēr caur Viņu nesīsim Dievam slavas upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina Viņa Vārdu.” (Ebr. 13:15). Pārāk bieži tomēr pielūgsmē un slavā pietrūkst patiesa dziļuma un spēka. Bet vai harizmātisko “slavas un pielūgsmes” dziesmu plūdi varētu būt spējīgi atdzīvināt un patiesi atjaunot biblisko pielūgsmi? Vai ar to, ka šīs harizmātiskās dziesmas tiek izpildītas draudzēs vai no katra personīgi, lai ar slavu nostātos Dieva priekšā, būs pietiekami? Par šo jautājumu tiek daudz diskutēts. Daudzi, it īpaši jaunie ticīgie ir pārliecināti, ka šīs dziesmas ir dāvājis Dievs, lai varētu kļūt iespējama pavisam jauna, patiesa, to dzīves stilam atbilstoša pielūgsmes forma. Diskusiju par “mūsdienīgu” pielūgsmes formu tie uzskata kā vecākās paaudzes neiecietību un aprobežotu izpratni, kam nav nekāda priekšstata, kādai jābūt pielūgsmei mūslaiku kultūras apstākļos. Jaunu un vēl nepārliecinātu kristiešu skatījumā mūzikas un dziesmu izvēle, ar ko mēs slavējam Dievu, ir tikai gaumes jautājums. Tie ir pārliecināti, ka katru mūziku ir radījis Dievs, un Viņš arī katru pieņems, kad to izpilda ar atbilstošu mērķi. Pēc to uzskata konservatīvo kristiešu viedoklis par Dievu ir vienpusīgs un nepareizs, tāpēc tie pretojas jaunās paaudzes atbrīvotībai un atjaunotnei, un līdz ar to noliedz un nepieļauj jaunās formas.

Pārējie, it īpaši vecākās paaudzes ticīgie un tie kas saglabā stingru ticību Bībelei, nepieņem tādu dziedāšanu draudzē, nespēj dziedāt šīs harizmātiskās dziesmas kopā ar citiem, izjūt trūkumu un garīgu diskomfortu. Tie sajūt un saprot, ka te slēpjas kaut kas nopietnāks, ne tikai jaunākās paaudzes savdabīgais stils. Tie bieži neprot formulēt un pamatot savu pozīciju, bet kā ticīgie ar garīgu pieredzi saprot, ka ar šīm dziesmām viss nav kārtībā, un tās nekādā ziņā nav derīgas Dieva slavēšanai.

Šī grāmata varētu dot vērtīgu ieguldījumu nopietnā un svarīgā diskusijā, tā palīdzot panākt garīgu attīrīšanos un izvēlēties piemērotu mūzikālo kalpošanu draudzēs mūsu dienās. Pēc autora domām pareiza izvēle varēs notikt tikai tad, kad būsim atvēruši Bībeli, atraduši tajā atziņas, ko par “slavēšanu un pielūgsmi” māca Svētie Raksti, kas ir vienīgā autoritāte visos mūsu dzīves un ticības jautājumos.

Autors laika gaitā ilgi ir centies noskaidrot šeit skartos jautājumus. Viņš raksta šīs rindiņas kā bijušais harizmātiskās kustības atbalstītājs, kas vairāku gadu laikā ir centies ar pārliecību dziedāt harizmātiskās “slavēšanas dziesmas” un kādu laiku pat ir palīdzējis kādai harizmātiskai draudzei panākt, ka citas atsakās no savas nostājas minētajos jautājumos.

Lai mūsu Kungs dod Savu žēlastību, ka vēl daudzi kristieši, kas dedzīgi meklē īsto patiesās ticības atziņu minētajos svarīgajos jautājumos, varētu nonākt pie skaidrības caur Dieva Vārdu!

 

A. PIELŪGSMES DRAUDZĒ PAMATOJUMS BĪBELĒ

 Pirms pievērsties jautājumam par “slavēšanas un pielūgsmes” harizmātisko mūziku Bībeles skatījumā, svarīgi aplūkot, kā Bībele parāda cilvēka zemošanos Dieva priekšā, ko vispār nozīmē zemošanās un pielūgsme un. kā tai jānotiek uz Svēto Rakstu pamata. Pats pielūgsmes vārds norāda, ka tas ir īpašs lūgšanas veids, atšķirībā no kaut kā izlūgšanās tā ir apžēlota grēcinieka saruna ar savu Dievu, un tās centrā ir vienīgi mūžīgais Dievs, kam ticīgais ar sajūsmu izteic slavu, pateicību un pagodinājumu.

Pie tam pielūgsme nav kaut kāda īpaša ‘tehnoloģija’, kaut kas ‘samākslots’, kāds īpašs rituāls, bet gan Svētā Gara iedvests ticīgā sirds īpašs sirds noskaņojums pateicībā, norimtībā, Dieva svētuma izjūtā un svētās trīsās visžēlīgā Dieva un Viņa Dēla priekšā. Pielūgsmes būtība, kā uz to norāda Bībeles tekstā lietotie attiecīgie ebreju un grieķu valodu vārdi, ir godcienīga, beznosacījumu pakļaušanās majestātiskajam Dievam, izsakot Tam slavu un godu, ar savu ķermeni fiziski zemojoties vai metoties uz ceļiem Viņa priekšā. To izsaka arī grieķu vārds [proskyneo]’pazemošanās’, kas grieķu tulkojumā nozīmēja cilvēka pazemošanos kādas augsti cienījamas Personības priekšā, reizēm pat skūpstot tā kājas vai zemi zem tā kājām. Tāpat arī attiecīgā ebreju vārda, kas nozīmē ‘pazemošanos,’ vai arī ‘pielūgsmi’- tulkojuma nozīme ietver zemošanos, nokrītot uz zemes, kas tēlaini parāda it kā ‘atteikšanos pašam no sevis’, svētbijību, norimtību Tā Kunga priekšā, ko ticīgais ir pieņēmis par savas dzīves Kungu, atzīstot visu to, ko Viņš ir darījis Savā bezgalīgi lielajā mīlestībā.

Ticīgajiem Dieva ļaudīm caur Jēzu Kristu ir dāvāta lielā un brīnišķīgā privilēģija, ka tie var pielūgt Dievu kā savu Debesu Tēvu ‘Garā un Patiesībā’. To apstiprina Kungs Jēzus sarunā ar samariešu sievu pie akas (Jāņ.4:23-24).Tā ir Dieva griba, lai patiesie dievlūdzēji, kas šādu privilēģiju kā jaunpiedzimušie ir saņēmuši caur Jēzu Kristu, varētu pielūgt Dievu ‘Garā un Patiesībā.’ Kristiešu draudzēs Jaunās Derības laikā Dieva pielūgsme sākās “varenā Augstā Priestera” vadībā (Ebr.4:14). Tai bija jānotiek godcienīgi, un tā arī tā notika. “Jūs nākat pie Viņa, pie dzīva akmens, kas cilvēku atmests, bet Dieva izredzēts un dārgs. Arī jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu, lai jūs būtu par svētu priesterību Dievam un pienestu garīgus, Dievam tīkamus upurus caur Jēzu Kristu.. Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīga priesteru saime, svēta tauta, Tā īpašums, kas jūs no tumsas ir aicinājis Savā brīnumainajā gaismā, lai jūs sludinātu Viņa izcilos darbus..” (1.Pēt. 2: 4,5,9)

Ar 4. pantā minētajiem “garīgiem upuriem” pirmkārt jāsaprot pielūgsme, slava un pateicība. “Tad nu vienmēr caur Viņu nesīsim Dievam slavas upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina Viņa vārdu.” (Ebr.13:15) Caur tādā veidā pienestu slavu mēs pasludinām” ..Viņa izcilos darbus, kas mūs no tumsas ir aicinājis Savā brīnumainajā gaismā.” (1.Pēt.2:9) 

1. Pielūgsme draudzē jānotiek garīgi, nevis miesīgi.

Dievs Saviem ļaudīm tā to ir atklājis, ka patiesai pielūgsmei jānotiek garīgi, nevis miesīgi. Kāda tam ir nozīme vietējā draudzē? Pielūgsme garā nozīmē, ka tai ir jānotiek Svētā Gara spēkā un Viņa vadībā, lai tā būtu patīkama Dievam. Apustulis Pāvils par to raksta 1.Vēstules Korintiešiem 2.nodaļā. Dievu iepriecina tikai tāda pielūgsme, kura izplūst Svētā Gara vadībā. “Un to mēs runājam nevis cilvēciskas gudrības, bet Gara mācītos vārdos, garīgo izskaidrodami garīgi.” (1.Kor.2:13.)

Pielūgsmei jānotiek garīgi un Dievam tīkamā veidā. Dievs ir Gars, un tāpēc pielūgsme pie Viņa var nonākt tikai caur Svēto Garu, kas mājo ticīgā cilvēka sirdī. Vienīgi tikai Svētā Gara spēka klātbūtne var radīt svētu atmosfēru draudzē, kas kā patīkama smarža paceļas līdz Dieva tronim. ‘Pielūgsme’ miesas spēkā, kuru galvenokārt nosaka vecā ‘miesīgā’ daba, nav svētīga un nav Dievam patīkama . Miesīgās emocijas, cilvēciskās domas un citas miesīgās izpausmes neko labu nevar dot patiesai pielūgsmei draudzē, tikai var sabojāt pielūgsmes upuri.

Kā miesīgās pielūgsmes piemērs Bībelē ir Kaina upuris Vecās Derības laikā, kad tas pienesa jēra vietā kā upurdāvanu Dievam savu pūļu rezultātā iegūtos zemes augļus (1.Moz.4:3-5) Vecajā Derībā vēl ir ‘miesīgās’ kalpošanas piemēri. Tā bija nepareiza rīcība upura pienešanas laikā un pretošanās Mozus noteikumiem, kuru dēļ Korahu un Ārona dēlus Nadabu un Ābijāhu kā Dieva sods aprija zeme (2.Moz.28:1 un 4.Moz.16:41) Dievs bija noteicis, ka, upuri pienesot, tam jābūt asins upurim, tas jāliek uz uguns altāra ar smaržīgām zālēm, tur nedrīkst būt sveša uguns (3.Moz. 10:1-3 un 4.Moz.16.nod.) Grēcīgais cilvēks domā, ka viņš kā upuri var dot pats sevi un savas lietas, bet patiess ticīgais apzinās, ka pielūgsmi parādīt Dievam tas var tikai Kristū un Svētajā Garā. Tas, ka patiesa pielūgsme ir vienīgi tikai pielūgsme Svētajā Garā, nozīmē arī to, ka tā ir dziļāka, nav saistīta ar ārējām formām, īpašām darbībām un rituāliem. Paša cilvēka izveidotā ’miesīgā’ pielūgsme turpretī vienmēr balstās uz ārējām formām, īpašām redzamām ceremonijām un darbojas uz maņu orgānu un dvēseles izpausmēm. ‘Miesīga pielūgsme’ necenšas, kā labāk patikt Dievam, bet gan tikai sev. Tādēļ tai vajadzīga laba noskaņojuma atmosfēra, būtiskas ‘simboliskas’ ceremonijas, ar klausītājus ‘sagatavojošu’, spārnojošu’ un ‘aizraujošu’ mūziku, kas nereti ir zemas kvalitātes; bildes, tērpi, īpaši populāri vadītāji. Spilgti tas izpaužas katolicismā.

Patiesa garīga pielūgsme ir pielūgsme no sirds. Tā nav saistīta ar konkrētām vietām, īpašiem notikumiem vai rituāliem, bet var notikt dažādos, pat visneparastākajos apstākļos (Apustuļu darbi 16:25 – Pāvils un Sīla cietumā), kā arī pie sevis ārēji nedzirdami, vai: “kopīgi skandēdami psalmus, slavinājuma un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam.” (Efez. 5:19) Ar Gara starpniecību ticīgais var neredzamā veidā ieiet Debesīs Dieva svētumā un pazemoties Dieva klātbūtnē. Tādā brīdi viss nevajadzīgais, uzmanību saistošais, miesīgās un dvēseles lietas - traucē un novirza no pielūgsmes. Garīgā pielūgsme, - gluži otrādi – raksturojas ar vienkāršību un garīgo disciplīnu visā, ieskaitot arī ārējās izpausmes. Katra sajaukšanās ar nesvētām emocijām, katra miesīga darbība traucē sabojā un pat spēj izjaukt pielūgsmi. 

2. Pielūgsmei draudzē jānotiek patiesībā.

Ko īsti nozīmē ‘pielūgsme patiesībā’ ? Kungs Jēzus Kristus dod mums atbildi Jāņa evaņģēlijā, aizlūdzot par Saviem mācekļiem:” Dari viņus svētus patiesībā – Tavi vārdi ir Patiesība.” (Jāņ.17:17), - salīdz. arī ar 19.psalmu:10.p. un ar 119.psalmu: 142.p., kā arī 2.Sam.7:28. Un tātad, garīgai pielūgsmei draudzē jābūt pamatotai uz Dieva Vārdu, t.i. uz ‘Patiesības Vārdu’ (Ef.1:13),(Kolos.1:5), it sevišķi ievērojot to, ko Kristus mums atklāj Jaunajā Derībā. Katrai Dievam tīkamai pielūgsmei jābūt pamatotai uz Dieva Vārda principiem, ko ievēro Baznīca. Ja pielūgsmē parādās mācības un principi, kuriem nav pamatojuma Rakstos, tad tāda pielūgsme nevar būt tīkama Dievam, tādēļ ka tā nenotiek patiesībā.

Pielūgsmei patiesībā jānāk no dedzīgas sirds, no tādas, kas ‘staigā gaismā’. Neizsūdzēts un neatstāts grēks, netaisnība vai liekulība – tas viss nav savienojams ar patiesu pielūgsmi. (1.Jāņ.1:5-10; 2.Jāņ.2.p.;Psalms 15:1-5).” Tuvs Kungs visiem, kas sauc Viņu, visiem, kuri sauc Viņu patiesi.” (Psalms 145:18). Pie tam patiesa pielūgsme nepieļauj jebkādu, arī formālas – manipulācijas, piespiešanu, iespaidošanu attiecībā uz to, kas pielūdz. KIad Dieva Vārds dod piemēru, kā pielūgt:” Redzi, Tu gribi, lai manī ir patiesība, tad dziļi sirdī man gudrību māci!” (Psalms 51:8) – tad tas nozīmē, ka īstai Dieva pielūgsmei jānāk no atpestītā ticīgā tīrās un atsaucīgās sirds bez jebkādām svešām dvēseliskām vai ārējām ietekmēm ( kā piemēram, t.s.’psiho-mūzika’, vai slavēšanas ‘vadītāja’ uzmācīgie, traucējošie centieni ‘vadīt’ pielūgsmi.

Ja mūsu vēlēšanās ir pielūgt Dievu patiesībā, tad mums jāattīra mūsu sirdis no visa tā, kas varētu nomākt vai traucēt mūsu sarunai ar Dievu. Kad izdosies atbrīvot mūsu sirdis no šķēršļiem, kas traucē pielūgsmi, kad ļausim Jēzum Kristum pilnībā pārvaldīt mūsu sirdis, lai tajās bagātīgi ieplūstu Dieva Vārdi un Viņa mīlestība, lai tā mūsu pielūgsme kā Dieva bērniem kļūtu dziļāka un pilnīgāka. Tad katrs no mums kā Dieva bērns varēs palikt sadraudzībā ar Dievu, ļaujot sevi vadīt Dieva Vārdam un Dieva Garam.” Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc Sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.”(2.Kor.3: 18). 

3. Pielūgsmei draudzē vajadzīgas atbilstošas garīgas izpausmes formas.

Vecās Derības laikā bija atsevišķa priesterības kārta īpašos svētos apģērbos, ārējs Templis ar altāriem, to piederumiem un ar derības šķirstu. Ļaudis slavēja dažādos veidos un dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā lielu svētku reizēs, ar citām ārējām prieka izpausmēm - plaukšķinot rokas, dejojot, baudot ēdienus un dzērienus. Jaunās Derības laikā turpretī tika atzīts, ka visi ticīgie sastāda it kā neredzamu ‘Templi’, ‘garīgu priesterību’, kurai nav īpašs svētnīcas tērps, nav rituālu un ‘liturģijas’. Dievkalpojums ietver ‘garīgu upuru’ pienešanu, pēc būtības tā ir ‘kalpošana garā’ Dievam [ latreuo] – tulkojumā: ‘noturēt dievkalpojumu’. “Īsti apgraizīti esam mēs, kas kalpojam Dieva Garā un dižojamies Kristū Jēzū, nevis paļaujamies uz miesu.” (Filip. 3:3 –j.t.)

Tāpēc nav nekas neparasts, ka apustuļu laika draudžu dievkalpojumu aprakstos nav atrodami nekādi norādījumi uz “slavēšanas grupām” vai “slavēšanas orķestriem”, aplaudēšanu, dejām, teātri, pantomīmu vai “svinīgām sanāksmēm”. Visi minētie elementi jau tajā laikā bija atrodami jūdu un grieķu kultūrās, un tos būtu pārņēmuši, ja tas būtu bijis saskaņā ar Dieva gribu. Pirmo apustuļu laika draudžu dievkalpojumos to lūgšanas un slavēšana tajā laikā notika sirdīs, atpestīto ticīgo garā. Kā saka apustulis Pāvils: “Es lūgšu garā, taču lūgšu arī ar prātu; es dziedāšu garā, taču dziedāšu arī ar prātu.” (1.Kor.14:15) Pie tam prieks nozīmē “prieku Svētajā Garā” (Rom.14:17; 1.Tes.1:6) – tas ir tāds prieks, kam nav vajadzīgi ārēji žesti, (Ap.d.17:25) un kam nav miesīgas iedarbības. Patiesā dievkalpojumā Kristus draudzē, kur valda patiesa dedzība un sirsnība, ir lieka un nav vajadzīga tāda mākslota noskaņas stimulācija kā aplausi, atsevišķu frāžu un vārdu vairākkārtēja atkārtošana dziesmās utt., miesīgas darbības (dejas, balets, procesijas, un tamlīdzīgi, jo viss minētais tikai traucē garīgo pielūgsmi pārvērš to miesīgās izdarībās. Visa tāda cilvēku patvaļīgi izveidota rituālu sistēma un nebibliskas izdarības nevēlamā veidā iejaucas, traucē un pat var izjaukt īstu, patiesu garīgu pielūgsmi. 

4. Pielūgsmei draudzē vajadzīga iekšēja sirds svētbijība.

Tā mums ir brīnišķa priekšrocība un svētas kalpošanas iespēja, ka mēs kā aicināta priesteru saime (2.Pēt. 2:5) varam pielūgsmē pienest svētajam Dievam mūsu slavas upuri. Bet kalpošana arī prasa sirds skaidrību un svētītas dzīves gaitas, lai mēs varētu būt tīkami Dievam. Par nožēlu mēs daudz grēkojam ar savu bezprincipialitāti, izlikšanos un neizvēlību. Vai mēs apdomājam vārdus, ar kādiem nākam Dieva priekšā? Vai esam atbildīgi par vārdiem, kuri tikko izskanējuši mūsu dziesmās, vai esam tos vienkārši mehāniski atkārtojuši, nedomājot, kāds būs to novērtējums no Dieva? Kad mēs pielūgsmē nākam pie svētā Dieva, tad jāatceras, ka “..Dievs Kungs redz sirdi..” (1. Sam. 16:7); , tad dziļi sirdī man gudrību māci! ..Upuris Dievam ir satriekts gars – satriektu, salauztu sirdi Tu, Dievs, nenicināsi!” (Psalms 51: 8,19)

Ja gribam dziļāk saprast, kādu Dievs grib redzēt garīdznieka kalpošanu, mums tuvāk jāizpēta, kā kalpoja pirmie garīdznieki, kā piemēram, Ārons, par kuru tik iespaidīgi aprakstīts 3.Mozus grāmatā. Apģērbs no tīriem liniem, roku mazgāšana katru reizi pirms ieiešanas svētnīcā, garīdzniekam nav pieļaujama nekāda netīrība, stingra upura pienešanas kārtība un asinsizliešana – tas viss, - lai atgādinātu mums ,ar kādu sirds stāvokli jātuvojas Dievam svētajā pielūgsmes kalpošanā.

Vecās Derības laika upuru vidū kvēpināmais upuris īpašā veidā kā pirmtēls attēlo draudzes lūgšanu. “.. Četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecajie nokrita Jēra priekšā, tiem katram rokā bija cītara un zelta trauki ar kvēpināmām smaržzālēm – kas ir svēto lūgšanas.” (Atkl.5:8), (sk. arī Atkl.8:3) “Lai mana lūgšana atzīta Tavā priekšā par kvēpināmo upuri (141.psalms, 2.pants)

Ja aplūkosim, ko Dievs sacīja Mozum par smaržvielu gatavošanu kvēpināšanai, tad labāk sapratīsim, kāda ir patiesa pielūgsme, kādu Dievs grib saņemt.

“Un Kungs teica Mozum: “Ņem smaržvielas – lāsojošus sveķus, smaržīgus gliemežvākus, smaržainus Sīrijas sveķus un tīru vīraku – viss lai ir vienādās daļās. Taisi no tā kvēpināmās smaržzāles, sajauc to, kā mēdz jaukt smaržu jaucējs, - sālītu, tīru, svētu! Saberz to smalki un daļu no tā novieto liecības priekšā Saiešanas teltī – tur Es tev atklāšos, tā jums būs svētumu svētums! Netaisiet sev šāda sajaukuma kvēpināmās smaržzāle, tas lai jums ir svētums Kungam! Ikviens, kas tādu taisīs, lai smaržotos, - lai tiek nošķirts no savas tautas!” (2.Moz.30:34-38)

Pielūgsmes upuris un slava ir kaut kas svēts Dieva priekšā, mēs to atnesam tikai Viņam, un tas nav priekš mums pašiem. Tāpat kā Viņš ir svēts un tīrs tādam tīram un svētam ir jābūt arī mūsu pielūgsmes upurim. Un tā mēs esam noskaidrojuši, ka pielūgsmes upuris var būt Dievam tīkams tikai caur Kristu. Pamata noteikums mums kā Dieva bērniem ir censties mūsu pielūgsmi padarīt tīkamu Dievam. Jaunās Derības laikam raksturīga pielūgsme tikai tad varēs kļūt pilnā mērā tīkama Dievam, kad mēs ar to pratīsim izteikt pienācīgu mūsu siržu slavu Dievam par to, ka Viņš ir sūtījis Savu Dēlu Jēzu Kristu kā izpirkuma upuri par mūsu grēkiem un kā samierinājumu, jo Jēzus Kristus apbrīnojamā un pilnīgā Personība ir vienīgā, kas apmierina mīlošo Tēva sirdi.

Kā bargs brīdinājums ir Bībelē aprakstītais notikums ar Ārona dēliem Nādabu un Abihū, kuri katrs ar savu smaržzāļu kvēpināmo trauku patvaļīgi pienesa uz altāra Kunga priekša svešu uguni, ko Viņš tiem nebija pavēlējis, un tāpēc nāca uguns no Kunga vaiga un tos aprija.(3.Moz. 10:1-11 n- j.t.). Nādaba un Abīhū patvaļīgais upuris ar svešo uguni nebija pamatots uz asinīm, ko katru reizi, pienesot kvēpināmo upuri, vajadzēja darīt, jo tam bija jānorāda uz Jēzus Kristus samierinošo upuri. Ārona dēlu nepareizā pielūgsme bija sveša, patvaļīga un neīsta. Pēc viņu pašu domām tā bija nopietna, tika veikta ar pūlēm, tomēr svētajam Dievam tā bija pretīga, tāpēc Tam bija jāliek krist ugunij no debesīm, kas šos divus Ārona dēlus sadedzināja. Raksti saka, ka to upuris tādēļ bija grēcīgs, ka tie atnesa Kunga priekšā ‘svešu uguni,’ ko Viņš tiem nebija pavēlējis darīt. Tas liek atcerēties savulaik israēliešiem izteikto pavēli:” Lai Ārons ik rītu kvēpina uz [altāra] kvēpināmās smaržzāles..,kad sakārto gaismekli.. un kad.. mijkrēslī aizdedz lukturīšus.. Neupurē uz tā svešas kvēpināmās smaržzāles.. Lai Ārons škīsta [altāra] ragus.. vienreiz gadā.. ar grēka upura asinīm uz jūsu paaudzēm - tas ir svētumu svētums Tam Kungam!” (2.Moz. 30: 7-10) Iespējams, ka Nādabs un Abihū pienesa Kungam paši savu, bet tomēr svešu, nepieļaujamu kvēpināmo, vai arī nepaņēma uguni no vara altāra (3.Moz. 16:12) - izdarīja vienu vai otru no minētā.. Lai arī kā tas būtu bijis, tomēr Kungs ar šo piemēru, skaidri parāda, ka patvaļīga rīcība, kas izdarīta pretēji Bībeles norādījumiem, nav patīkama svētajam Dievam un To sarūgtina.

Tādējādi - tas nav vienalga un mazsvarīgi, ar kādu sirds iekšējo stāvokli mēs nākam pielūgsmē tuvoties Dievam. Mūsu attieksmei attiecībās ar Kristu jābūt svētbijīgai, ar pilnīgu sevis aizliegšanu, svētīšanos un nodošanos Dievam. Tādu sirds stāvokli patiesā pielūgsmē raksturo grieķu vārds, kas apzīmē ‘pazemošanos’ un raksturojas ar goda parādīšanu, pilnu rimtību, sevis aizliegšanu. Tāda sirds stāvokļa piemērus mēs atrodam Atklāsmes grāmatā. Tādas ir atpirkto, atpestīto dvēseles, kas zemojas Dievjēra priekšā.

“Lai gods, godība un vara Tam, kas sēž tronī, un Jēram mūžīgi mūžos!” (Atkl.5:13).

“ Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami: Āmen, cildinājums, slava un gudrība, pateicība, gods, varenība un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!(Atkl.7:11-12)

Un tā patiesā pielūgsme izpaužas vārdos, kurus mēs izrunājam; būtībā tā ir apcere no sirds Dieva priekšā, kas adresēta Dievam, ar sirds dievbijību, rimtību un pakļaušanos Dieva gribai un Viņa likumiem, gatavību ziedoties un šķīstīties, mīlēt un godināt Dievu. Bet par nožēlu ne vienmēr mūsu sirds nodomi saskan ar pielūgsmes vārdiem! Un tad ir tā, kā saka Jēzus, citējot pravieša Jesajas vārdus:” ..šī tauta godā Mani [t.i. Dievu] ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no Manis..” (Mat.5:8)

Ikkatrai pielūgsmei, kas pamatota Bībelē, nepieciešama patiesa dievbijība, jo bez tās pielūgsme nevar būt patiesa. Sālamans Pamācībās saka: “Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums”(Pam.1:7a revid. 1965.g.tulk.) Īstenībā te atklājas tā vajadzība, kas īpaši svarīga ir pēdējā laikā - vispārējas atkāpšanās laikā. Nedrīkst aizmirst, ka Dievs jābijā! Pēdējā laikā arvien biežāk dievbijība ir tikai ārēja. Pietrūkst iekšējā sirds dievbijība. Par tādiem jau apustulis Pāvils ir sacījis:” Tērpušies dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami..” (2.Tim.3:5) Tādēļ arī notiek tā, ka šodien kā visaptverošs ugunsgrēks izplatās vienkāršota un izkropļota veida pielūgsme un slavēšana.

 

B. GARĪGĀS MŪZIKAS NOVĒRTĒJUMA BIBLISKIE KRITĒRIJI

 Svarīgs jautājums mūzikālajā kalpošanā ir, kādam jābūt tās raksturam, lai tā slavēšanā un pielūgsmē būtu tīkama Dievam. Un kā gan var izskatīties mūzika, kura neder Dievam? Un vai Bībelē attiecībā uz to ir atrodami kādi kritēriji. Jautājums ir visai plašs, jo arī virsraksts ‘mūzika’ aptver daudzpusīgu saturu. Attiecībā uz garīgo dziesmu dziedāšanu, kā arī par citiem mūzikas veidiem, Bībelē kā autoritatīvā Dieva Vārdā ir atrodami nozīmīgi piemēri un paraugi un norādījumi, kas bija aktuāli gan Vecās Derības, Israēla un bauslības laikmetā, gan žēlastības laikmetā Jaunajā Derībā – senbaznīcā, gan jaunāko laiku baznīcās un draudzēs. 

1. Kāda Vecajā Derībā ir dievbijīga un kāda ir Dievam netīkama mūzika.

Vecās Derības izteikumos par mūziku ir saskatāmas divas viena otrai pretējas līnijas. Jau no paša Vecās Derības sākuma ir zināms, ka mūzika un mūzikas talants, kas, bez šaubām, tāpat kā intelekts, sarunu valoda, spēja nodarboties ar mākslu bija Dieva dāvanas cilvēkam, tā grēkā krišanas iespaidā tika samaitātas un nonāca mijiedarbībā ar dumpīgo un Dievam pretestīgo kritušo cilvēku dzīvi. Pirmoreiz mūzika pieminēta saistībā ar Dievam naidīgo Kaina līniju. Viens no Kaina mazdēla dēliem - “..Jūbals bija tēvs visiem, kuri spēlē cītaras un stabules (1.Moz. 4:21). Pagāniem, kas bija attālinājušies no Dieva, mūzika kalpoja jūtu uzbudināšanai netikumīgās izpriecās. Tāpēc arī vēlākā laika aprakstos par Tīru izteikts nosodījums. “Es pārtraukšu tavu dziesmu treļļus, tavu liru skaņas vairs nedzirdēs! Es tevi darīšu par kailu klinti, ku žāvēt tīklus, - tevi vairs neuzcels no jauna!..” (Ecehiēl.26:13,14a) Pravietim Jesajam 23.nodaļā arī ir vēstījums par Tīras bojā eju, kur 16.pantā viņš attēlo, kā pa izpostītās pilsētas ielām, skanot instrumentu stīgām, klīst netikla sieviete. Abas šīs Rakstu vietas runā par mūziku, kas pakļauta sodam tādēļ, ka tā kalpojusi grēkam. Tā var notikt un arī notiek šodien ar t.s. ’izklaides mūziku’. Vēl ļaunāk ir ar faktu, ka mūzika tikusi izmantota elkkalpībā, tīši ar to iespaidojot cilvēkus, lai tie pakļautos elku pielūgšanai. Ar mūzikas skaņām cilvēki pat tikuši novesti līdz ekstāzei un psihiskam apdulluma un reibuma stāvoklim, lai tos varētu paverdzināt dēmoniski gari. Kad ķēniņš Nebūkadnecars bija uzslējis zelta tēlu, lielam “slavēšanas orķestrim” bija jāspēlē un, dzirdot mūzikas skaņas, ļaudīm jāzemojas tā priekšā. Vēstītājs sauca: “Tiklīdz dzirdēsiet skanam taures, ragus, liras, cītaras, arfas, bazūnes vai jelkādu citu mūziku, tā metieties zemē un slaviniet zelta tēlu, ko uzslējis ķēniņš Nebūkadnecars!..” (Daniēla 3:5)

Diametrāli pretēja pasaulīgajai un grēka izkropļotajai mūzikai Vecajā Derībā viscaur laika gaitā izsekojama Dievam tīkamas un grēka nesabojātas mūzikas līnija. To pārstāv dievkalpojumos atskaņotā mūzika un dziesmas. Iesākums tam bija izglābtā Israēla slavas dziesma, kad tie, bēgot no ēģiptiešu karaspēka, sausām kājām bija izgājuši caur Sarkano jūru, atstājot zem tās viļņiem savus vajātājus (2.Moz. 15.nod.) Līdzīgu slavas dziesmu, kas slavina Dievu par Tā varenajiem darbiem, mēs atrodam 4.Moz. 21: 17,18 un Deboras un Baraka slavas dziesmā Soģu grāmatas 5.nodaļā.. Kad Dāvids, svinīgi pārnesot derības šķirstu uz Saiešanas telti, ieveda un izkārtoja levitu muzikālo kalpošanu, (1.Laiku 15.nod.) ar to arī iesākās pilnīgi jauns periods Vecās Derības laika mūzikā. Vēlāk mūzikālā kalpošana līdz ar dziedāšanu kļuva par īpaši izraudzītu levitu ģimeņu kalpošanas uzdevumu. Tā tas turpinājās Templī arī Sālamana laikā (1.Laiku 16.n. un 1.Laiku 23:25-32; 1. Laiku 25:2, 2.Laiku 7:6. Uz levitu mūzikālo kalpošanu vairākkārt atsaucas arī psalmists savos psalmos. Bībeles tekstos nepārprotami skaidri pateikts, ka Dievam ir tīkami, ja Viņu ļaudis slavē un Tam parāda godu.

Īpaši psalmos ir atrodami daudzi garīgās pielūgsmes un Dieva slavēšanas elementi. No mūsu kā Jaunās Derības laikmeta redzes viedokļa ļoti svarīgi ir atzīt, ka Kristus draudzei salīdzinājumā ar Vecās Derības laikmetu tagad ir atklājušās daudz bagātīgākas iespējas īsti patiesai Dieva slavēšanai un garīgai pielūgsmei. Vecās Derības laikmetā nereti slavēšana notika ārēji, ar uzsvērtām miesiskām izpausmēm, kuras nevajadzīgi satrauca jūtas, ar neparastu mūzikas instrumentu pielietojumu, roku plaukšķināšanu, dejas prieka izpausmēm, kā to darīja Mirjāma, Ārona māsa ar savām biedrenēm: “.. ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas.” (2.Moz.15:20). Tādi pasākumi notika pateicībā Dievam un priekā par Israēla izglābšanos īpaši nozīmīgos vēstures momentos. Jāņem vērā, ka israēlieši darbojās pārsvarā “miesīgi”, kaut arī nepārkāpjot bauslības likumus, bet pretstatā tam – Jaunās Derības laikmeta ticīgie – vairāk “Garā”. Tomēr nevar noliegt, ka leviti jau tolaik kalpoja svētnīcā ļoti godcienīgi, bez jebkādām dejām un roku plaukšķināšanas. Arī mūzikas instrumentu izvēle bija stingri ierobežota: tikai arfas, liras un cimboles. (1.Laiku 15:16)

Pielūgsmes veids Vecās Derības laikā ir bijis būtiski atkarīgs no ticīgo garīgā stāvokļa un no to Dieva tuvuma izjūtas, tāpēc arī nevar tā vienkārši pārnest uz Jaunās Derības laikmeta kristīgām draudzēm tos slavēšanas un pielūgsmes veidus, kādi tie bija Israēlam Vecās Derības laikmetā. Kad Kungs Jēzus Kristus sacīja: “.. Nāk stunda un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā..” (Jāņ.4:23), tad tas nozīmēja ne tikai norobežošanos no samariešiem ierastās elkkalpošanas, bet arī no israēliešu vidū izplatītās formālās, ārišķīgās, nevajadzīgi sarežģītās dievkalpošanas.

Tāpat arī bauslības likumu izskaidrojumos svētuma priekšraksti skāra tikai ārējās izpausmes, ārējo kārtību, kā piemēram, noteikumus par ‘šķīstiem’ un ‘nešķīstiem’ ēdieniem, mazgāšanās un šķīstīšanās noteikumi. Būtiski svarīgo garīgo patiesības atziņu vietā tika liktas ārējās pazīmes, kas raksturīgas vienīgi tikai ‘miesīgam’ cilvēkam. Līdz ar to kā Templis, tā arī Israēla dievkalpojumi tajā kļuva ārišķīgi, ‘zemišķi’. Tādā dievkalpojumā viss bija redzams un vienpusīgs, it kā simboliski norādot uz neredzamām, vēl neatklātām patiesībām. Tādas bija – dzīvnieku upuru pienešana, upuraltāris, kvēpināmo zāļu sastāvs, gaismeklis utt. Saiešanas Telts (Derības Telts) un telpa aiz otrā priekškara ne jau velti tiek nosaukta par “Svētumu Svētumu.” (Ebr.9:2-3). “.. mēs, kamēr vēl nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku paverdzināti.. (Gal.4:3); “Ja jau līdz ar Kristu miruši.. pasaulīgajiem pirmspēkiem, kādēļ tad .. pakļauties pasaules noteikumiem; ..tas viss gan ārēji izskatās gudri.. pašizdomātajā dievkalpošanā..” (Kol. 2:20-23). Bauslības likums atsaucās uz pasaules likumiem, kuri ir bīstami un nederīgi draudzei, kas visa tā vietā ir saņēmusi garīgās patiesības atziņas no Kristus (Gal.4:1-11);(Kol..2:8,16-23). Vēstulē Ebrejiem detalizēti parādīts ka dievkalpošanas ārišķīgos elementus ir atcēlis Kristus.. un ka draudzei ir dota garīga pieeja debesīgai Svētnīcai, kas pēc būtības ( un ne tikai ārējās izpausmēs vien,) ir Pats Kristus.

Mums kā Jaunās Derības laikmeta ticīgajiem ir ļoti svarīgi izprast un atzīt, ka nav jāpārņem Vecās Derības laika pielūgsmes paradumi ar voluntārajām dejām un levitu dziesmām instrumentu pavadībā Tempļa pagalmā, nedz ar upuru pienešanas ceremonijām un smaržzāļu kvēpināšanu (sk.,salīdz. Atkl.8:3-4;), (Psalms 141:2). Visa tā laika kalpošana noritēja tomēr ļoti mierīgi, rimti, bez skaļas mūzikas un dejām, bez ‘miesīgas’ pievilcības ārējiem efektiem, un stingri ievērojot Svēto Rakstu noteikumus. Tādēļ arī garīgai pielūgsmei draudzē nav jālīdzinās izglābtā Israēla slavas dziesmām pārspēto pagānu priekšā Tūkstošgadu Valstībā, kas daudzējādā veidā iztēlota psalmos. Ka Miera Valstībā uz zemes varētu iederēties slavēšana ar tādām ārējām zīmēm, ka roku plaukšķināšana un pārmērīgs mūzikas instrumentu skanējums – to grūti iztēloties un nevar pieņemt.(salīdz.: Psalms 45:2-10;Psalmi 148-150). 

2. Garīgā mūzika Jaunajā Derībā un brīdinājumi sargāties no Bābeles mūzikas.

Jaunajā Derībā nav sevišķi daudz izteikumu par mūziku. Pamatā tiem ir divējāda veida izteikumi par garīgo mūziku un par slavēšanu un pielūgsmi draudzē.

•”Nepiedzerieties vīna, no tā ceļas izlaidība, bet topiet Gara pilni, kopīgi skandēdami psalmus, slavinājuma un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam.” (Ef.5:18-20)

•” Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā, ar pateicību Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, himnas un garīgas dziesmas! Un visu, ko vien ko vien jūs darāt, vārdos vai darbos, visu dariet Kunga Kristus vārdā, caur Viņu pateikdamies Dievam Tēvam.” (Kol.3:16,17)

Abos gadījumos līdzīgais kopējais iezīmīgais ir tas, ka mūsu Kunga slavēšanas dziesmām mūsu sirdīs ir iekšēja garīga izpausme. Netiek minēti ne mūzikas instrumenti, ne dejas, ne plaukstu sišana, nedz kādas citas ārējas formas Dieva slavēšanai, kādas tās bija Vecās Derības laikmeta Israēlam. Par to, ka tolaik psalmus parasti dziedāja bez īpaša mūzikāla pavadījuma, varam uzzināt no Jēkaba padoma, kādu tas dod katram atsevišķam kristietim: “.. Ja kāds ir labā noskaņā, lai dzied slavas dziesmas.” (Jēk. 5:13b) Protams, bez orķestra un vairumā gadījumu arī bez instrumentāla pavadījuma.

Kad draudze slavē Dievu, tā tuvojas Viņam Garā, ieejot Debesu Svētnīcā. Tādai Jaunās Derības laikmeta garīgai un debesīgai pielūgsmei ir sveši dažādie ‘ miesīgie’ rituāli un papildinājumi, kas kalpo miesai un var tikai novērst ticīgos un traucēt garīgai pielūgsmei Garā un patiesībā, kas ir privilēģija, kādu dāvājis Dievs.(Jāņ.4:22-24) Tāpēc arī visai dziesmu dziedāšanai baznīcā jānāk ‘no sirds’ un jānotiek labestībā un žēlsirdībā[en charity,] kā saka apustulis Pāvils: “Lai Kristus vārdi bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu gudrībā, ar pateicību Dievam dziediet savās sirdīs psalmus, himnas un garīgas dziesmas!” (Kolos. 3:16) Tas nozīmē, ka izteiksmes līdzekļi pielūgsmē jāizvēlas tā, lai tie atbilstu šo dziesmu augstajam mērķim un ar svētbijību varētu tikt pienesti Kungam. Visam tam, kas ir neharmonisks, paviršs un ‘miesīgs’, neatbilst svētā Dieva būtībai, nav vietas garīgā pielūgsmē, nedz dziesmu izvēlei draudzē, kad tā gatavojas slavēt Dievu. Pie tam atsevišķa ticīgā jūtas netiek apspiestas, bet tām tiek dotas visas iespējas izpausties un kļūt apgarotām,[ kā Marijai tās ‘slavas dziesmā’] – “.. Mana dvēsele augstu teic Kungu..” (Lūk. 1:46)

Būtiski irtas, ka Jaunās Derības izteikumos par mūziku mums atkal jāsaskaras ar tādu mūziku, kas nav tīkama Dievam, un kuru pielieto sātans. Mēs tādu mūziku ieraugām divos aspektos. Bābeles – lielās netikles krišana (Atkl.17:1) parāda, ka pagāniskā mūzika līdz pat pašam pasaules galam turpinās pievilināt cilvēkus, “piedzirdīs tos ar skurbo netiklības vīnu..” (Atkl.18:3) “Ar sparu zemē tiks notriekta lielā pilsēta Bābele.. Un tevī neskanēs vairs cītaristu, dziedātāju, stabulētāju un taurētāju skaņas, un neviens amata meistars vairs nebūs tevī atrodams..” (Atkl.18:22,23)

Otrs atgādinājums par Dievam netīkamu un naidīgu mūziku būtiski saistīts ar Baznīcu pēdējos laikos. Par to varam lasīt apustuļa Pāvila brīdinājumā Korintiešiem un pavēlē atturēties ( - bēgt) no jebkādas dalības pagāniskos elku pielūgšanas pasākumos. Atgādinot par tiem israēliešiem, kuri gan izgāja no Ēģiptes un arī jūrai cauri sausām kājām, bet tālāk ejot caur tuksnesi, “tīkoja pēc ļauna” un tāpēc tika pazudināti tuksnesī, jo “Dievam nebija uz viņiem labs prāts…” Pāvils tālāk raksta: “Nekļūstiet arī par elku pielūdzējiem..,” kā ir rakstīts: tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties..” (1.Kor.10:7) /tālākā tekstā par to vairāk detalizēti/

Un beidzot- Jaunā Derība mums dod iespēju ieskatīties un ieklausīties Dieva Jēra izglābto slavas vārdos, kuri izskan Debesu svētumā. Atklāsmē Jānis saka:” Es dzirdēju no debesīm tādu kā bangainu ūdeņu balsi un kā lielu pērkona grāvienu , un es dzirdēju skaņu, itin kā cītaristi spēlētu uz savām cītarām. Un viņi dziedāja kādu jaunu dziesmu troņa priekšā un četru dzīvo būtņu un vecajo priekšā, un neviens nevarēja saprast šo dziesmu kā tikai šie simt četrdesmit četri tūkstoši, kas bija atpirkti no zemes..(Atkl.14:2-3). Tālāk Atklāsmē Jānis redz tos, kas uzvarējuši zvēru un tā tēlu, stāvam pie stikla jūras ar Dieva cītarām rokās un dziedam Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu. (Atkl.15:2-4) Darīsim labi, ja dziļāk pārdomāsim par šīm Dieva iedvesmotajām pielūgsmes ainām debesīs, - tad mēs labāk varēsim saskatīt novirzes, nepilnības un izkropļojumus pielūgsmē šeit virs zemes. Jānis ir saņēmis atklāsmi par pielūgsmi debesīs, kurā ir dziļa bijība, padevība, rimtība, debesu harmonija, vēlēšanās Garā godināt un pielūgt Mūžīgo Dievjēru, bet nav nekādas ‘miesīgās’ pašpaaugstināšanās. Ja salīdzināsim šo Jānim Atklāsmē parādīto pielūgsmi debesīs, kurā mēs visi kādreiz tiksim aicināti piedalīties, - ar elektroģitāru skanējumu, sitamajiem instrumentiem, pat dejām un ekstāzes apmiglojumu, ko visu šodien mēdz nosaukt par mūsdienīgu slavēšanu un pielūgsmi, tad kontrasts ir satriecošs, un tam jāatver mūsu acis. Tad mūs būs jāpārņem kaunam un izbailēm, redzot, cik tālu no Dieva patiesības esam atkāpušies. 

3. “Neitrālas” mūzikas nav un tāda nevar būt.

Pamatojoties uz Bībeles liecībām, var apgalvot, ka ir dievkalpošanas mūzika Dieva godam, kuru vada un kuras Avots ir Dieva Svētais Gars. Un ir arī mūzika, kas kalpo sātanam un grēkos kritušajam cilvēkam – to veido šīs laicīgās pasaules ‘gars’. Ir skaidri jāapzinās un jāsaprot, kādai mūzikai skanēt baznīcā un draudzē mēs pieļaujam. Jau Vecās Derības laikā tas bija kaut kas neiedomājams, ka pagānisko elkkalpībai veltīto un tikumiskās izlaidības piesātināto mūziku varētu izmantot Dieva slavēšanai.

Svētie Raksti māca, ka tas, ko radījuši grēcīgie un no Dieva attālinātie cilvēki, pieder grēcīgajai pasaulei, ka tā ir tumsa, nevis gaisma. Tāpat kā šī zemišķā pasaule garīgā ziņā ir nevis gaisma, bet tumsa, un to pārvalda tumsas valdnieks – sātans, tā arī grēcīgo cilvēku ‘kultūra’ (attēli un literārie sacerējumi, lugas teātros un kinofilmas) pa lielākai daļai ir grēka un garīgas tumsas iespaidā (skat. Mat. 12:34-35; 15:18-20; Jāņ.8:34-47; Rom.3:9-18; 1.Kor.2:6-16; Ef.2:1-3; 4:17-19; 1.Jāņ.2:15-17;4:5).

Dievs ir dāvājis cilvēkiem spējas sacerēt un klausīties mūziku. Tās “uzbūves elementus” zināmā mērā var uzskatīt par “neitrāliem”. Un tomēr cilvēka sacerēta mūzika, melodijas ar vārdiem, vai bez tiem – nav tikai cilvēka spēju piepildījums vien, bet ir arī tā garīgās būtības, domāšanas un pasaules uzskata izpausme. Pēdējā laikā plaši izplatīts ir uzskats par to, ka Dieva bērni savām garīgajām dziesmām varot izmantot visdažādāko virzienu mūziku, jo visa tā esot ‘Dieva dāvana’. Tomēr tāds uzskats ir bīstams, jo pieļauj lietot jebkuru mūziku, tai skaitā arī sātana un grēcīgo cilvēku iespaidoto mūziku, tā atverot durvis, ka grēcīgās pasaules iespaids ienāk Dieva draudzē un Baznīcā. 

4. Garīgu mērķu sasniegšanai jāpielieto tikai atbilstoša garīga mūzika.

Jaunajā Derībā izteikti aicinājumi godināt Dievu ar dziesmām kā arī ar mūziku. Runa, protams, ir par garīgām dziesmām (Ef.5:19; Kol.3:16. Garīgas dziesmas un atbilstoša garīga mūzika var noderēt arī ticīgo garīgai pieaugsmei.

Garīgai mūzikai, protams, pēc savas būtības piemīt harmonija, miers, piemīlība, tīrība un skaidrība, godīga pieklājība (Filip. 4:9; 1.Kor.14:33; Kol.1:10; 1.Tes.2:12) Visu to tai caur Svēto Garu ir dāvājis Dievs. Garīgām dziesmām pēc savas mūzikas rakstura un ar sava teksta vārdiem jābūt tādām, lai tās uz klausītājiem iedarbotos svētīgi, celsmīgi un audzinoši. Teksta vārdiem būtiski svarīgi izskanēt atturīgi un ne kliedzoši, lai netraucētu Svētā Gara darbību dziesmu laikā. Teksta vārdiem jāsaskan ar Svētajiem Rakstiem un jāveicina klausītāju garīgā izaugsme.

*pieticība un pašazliedzība-uzpūtīgā ‘es’ vietā (1.Pēt.5:5-6; Gal.2:20;Rom.12:3);

*gatavība pakļauties- dumpīguma un pašapzinīguma vietā (Ef.5:21);

*miers un vienotība-strīdu un šķelšanās vietā (Gal. 5:22; Rom.14:19; Fil.2:2);

*disciplīna un savaldība-ekstāzes un paša ‘es’ uzstājības vietā(Tit.2:11,12);

*apzinīgums, paškontrole un modrība-transa un jūtu uzplūdu vietā (1.Pēt 5:8; Tit.2:2,6); 2.Tim.2:26; 1.Tes.5:6);

* atturēšanās no pasaules un pasaulīgām iekārēm (1.Jāņ.2:15-17; Jēk.1:27,Gal.6:14;Tit.2:12; Rom.12:1,2);

*palikt klusu Dieva priekšā -( Habak.2:2;Zah.2:17; 1.Pēt.3:4);

*skaidrība un vienkāršība (2.Kor.1:12; 2.Kor.2:17. 2.Kor.11:3)

Garīgām dziesmām ar savām melodijām nav jāaizskar, jāmīlina un jākairina miesa.

“ .. Rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm.”(Rom.13:14b) Īpaši stingri jāraugās, lai dziesmas un mūzika neizraisītu dzimumtieksmes uzbudinājumu, kā tas notiek pop- un rok-mūzikas koncertos, pamudinot uz izvirtību(1.Tes.4:3; 1.Kor.6:18; Kol.3:5). Dziesmām nav jāveicina dumpīgums, egoisms, pašizpausmes, izlaidība un kaislības (1.Tim.1:9, 2.Tim.3:2;2:22; 1.Pēt.2:11). Dziesmas nedrīkst negatīvi ietekmēt garīgo apzinīgumu, bet tām jāpalīdz saglabāt možums, skaidrība un paškontrole (1.Pēt.5:8;1.Tes.5:6; Tit.1:8). Tās nedrīkst klausītājus ‘apdullināt’, emocionāli ’uzskrūvēt (Ef.5:18). Tās nedrīkst dziedātājus novirzīt no pārliecības par tekstu, par ko tie dzied. 

5. Dieva slavēšanā nedrīkst neko piejaukt no elkkalpības samaitātās mūzikas.

Mēs jau iepriekš atzīmējām, ka Bībele parāda divas pilnīgi pretējas, nesavienojamas mūzikas līnijas: viena ir netikumiskā, aptraipītā, nesvētā, samaitātā pagāniskā elkkalpības mūzika, bet otrā –svētā, tīrā, svētīgā svēto mūzika, kura kalpo Kungam. Bet Bībelē tāpat ir aprakstīts arī bīstamais gadījums, kad tika sajauktas abas minētās līnijas, un Dieva tautai nācās izmantot neīsto mūziku. Tas bija pirmtēls tam, kas varēja notikt laika gaitā, tālākā nākotnē.

Ar israēla piemēru Dievs mums parāda, ka arī Dieva tauta nomaldījās un ‘iedrošinājās’ svinēt un godināt Svēto Dievu ar netīrām un pretīgām elkkalpības metodēm, pielūdzot zelta teļu, pie pagāniskās mūzikas dziedot un dejojot (2.Moz.32:18-19). Tas viss notika tad, kad tauta nevarēja sagaidīt Mozu atnākam no Sīnaja kalna un pieprasīja no Ārona, lai uztaisa viņiem ‘rokām taustāmu’ “dievu” pēc pagānu parauga - zelta teļa izskatā. “Ārons, to redzēdams, uzcēla tā priekšā altāri, un Ārons sauca: “Rīt Kungam svētki!” un no rīta tie cēlās agri upurēja sadedzināmos upurus un pienesa miera upurus, un tauta sēdās ēst, un viņi dzēra un ņēmās diet. Un Kungs runāja ar Mozu: “Kāp lejā, jo tava tauta, ko Tu izvedi no Ēģiptes zemes, ir sagandējusies! Ātri viņi ir novērsušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju, uztaisījuši sev izlietu teļu, upurējuši tam un sacījuši: Israēl, šis ir tavs dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes! Tad Jozua sadzirdēja tautu bļaujam, un viņš teica Mozum “kara troksnis nometnē!” Bet tas atteica: “Tā nav uzvaras dziesma, tā nav sakāves dziesma – dzīru dziesmu es dzirdu! Kad viņš tuvojās nometnei un ieraudzīja teļu un diešanu, Mozus iedegās dusmās, nometa plāksnes un sadauzīja tās kalna pakājē. Viņš ņēma teļu, ko tie bija taisījuši sadedzināja to ugunī, samala putekļos izkaisīja pa ūdens virsu un lika to izdzert.” (2.Moz. 32:5-8,17,18,19,20).

Notikums ar zelta teļu parāda, ka israēlieši bija sajaukuši kalpošanu Kungam ar pagānisko elkkalpību un gatavojās it kā svinēt svētkus Kungam un tomēr dejojot un dziedot pie sava jaunizveidotā elka – izlietā zelta teļa (2.Moz.32:5,6,7,8). Ar pagānisko mūziku, dziesmām un dejām tie bija pazīstami jau kopš Ēģiptes laikiem. Dieva acīs tā bija negantība. Šāds bibliskā un pagāniskā sajaukums arvien biežāk parādās arī mūsu laikā, sevišķi tas sakāms par neīsto ‘viltus’ kristietību, kura arvien vairāk sāk līdzināties lielajai Bābeles netiklei. Tas ir redzams ‘modernās’ Rietumeiropas katolisko baznīcu izsmējīgos anti-kristīgos rituālos, kā arī kritušās evaņģēliskās Baznīcas “mūsdienīgajos” ‘dievkalpojumos’ un it īpaši to kongresos un sanāksmēs. Minētās ‘Baznīcas’ ar kāri pārņem harizmātiskos “slavēšanas” rituālus un neīstās pielūgsmes veidus, un izmanto savos “dievkalpojumos” .

Mums nav jāļauj sevi apžilbināt no ārējās gaismas un lielā pūļa, kur visi uzbudināti un līksmi sauc un atkārto: “Jēzus, Jēzus!” Dievs jau toreiz Vecās Derības laikā nemeklēja īpašus iespaidīgus rituālus un jūtas pacilājošus pasākumus, bet Viņam bija vajadzīga pielūgsme no tīras sirds. Israēla tautai, kura bija sapinusies elkkalpībā un tomēr gribēja svinēt svētkus Vienīgajam Dievam Kungam, Dievs caur pravieti Amosu nodeva Savu vēstījumu: “Es nīstu un nicinu jūsu svētkus, Man jūsu sapulču smarža riebj! Prom no Manis jūsu dziesmu troksni, un jūsu skaņās Es neklausīšos.” (Amos.5: 21,23)

Un tā, ja sirds nāk pielūgsmē Dieva priekšā, bet tās nodomi ir nepareizi, tad tādu ‘slavētāju’ pielūgsme Dievam nav tīkama. To parāda Nādaba un Abīhū bīstamā rīcība, jo tie nāca kvēpināt ar svešu uguni, ko Dievs nebija pavēlējis (3.Moz.10:1-11)

Mēs nevaram pienest Dieva slavai visu to, kas mums liktos tam noderīgs, bet gan tikai to, kas atbilst priekšrakstiem Dieva Vārdā. Garīgās pielūgsmes laikā vissvarīgāk ir ar pārliecību atbildēt uz jautājumu, ka mēs pielūdzam Garā un Patiesībā (Jāņ.4:23) 

6. Garīgajai mūzikai jābūt attīrītai no “Bābeles mūzikas” ietekmes.

Mums jābūt īpaši uzmanīgiem un piesardzīgiem tad, kad mūsu sirdi, uzskatus, domas un jūtas skar iedarbība no ārienes un dažādas ietekmes. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas viss atstātu negatīvu iespaidu uz mūsu attiecībām ar Kristu un Debesu Tēvu. Visos tādos brīžos mums īpaši jāņem vērā, ka esam glābti grēcinieki, ka esam izpirkti “ar dārgajām Kristus kā bezvainīgā Dievjēra Asinīm” (1.Pēt.1:19) un aicināti svētdzīvei: “..tāpat kā jūsu Aicinātājs ir svēts, topiet arī jūs svēti visās dzīves gaitās; jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts!” (1.Pēt.1:15-16; salīdz. 1.Tes.4:7) ‘Būt svētam’ nozīmē būt tādam ‘visās dzīves gaitās’, un tas attiecas arī uz tām dziesmām, kuras dziedam Kungam.

Tie, kas nopietni un no sirds izsūdzējuši grēkus, tādas mūzikas lietošanu Dieva priekšā atzīs par grēcīgu un nožēlos. Tā tie atzīs to par elkkalpošanu, noliks pie malas savu aizraušanos ar to un pieķeršanos tai, centīsies visu, kas saistīts ar to, kā nederīgu aizvākt no savas sirds un no savas mājas. Apustulis Pāvils atgādina:” Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba – to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:2) Tā rīkojoties, zudīs interese par pasaulīgām lietām, arī par pasaulīgo mūziku. Tā varēs izpildīt apņemšanos sekot apustuļa padomam” :Nemīliet pasauli, nedz to, kas pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņ. 2:15-17) Ticīgais atradīs prieku tajā, kas agrāk tam likās garlaicīgs un pat smieklīgs – īstās garīgās dziesmās, kuras Kungs Pats gadsimtu gaitā ir uzticējis īsteni ticīgiem draudzēs. Šīm dziesmām ir dziļš garīgs saturs un tam atbilstoša forma. Tās apgūstot un dziedot, atklāsies to vērtība, dziļi svētīgās ietekmes spēks un bibliskais stingrais pamats. Lai patiesi pareizi novērtētu šodien tik plaši izplatītās harizmātiskās ‘slavēšanas’ dziesmas, ļoti svarīgi ir spēt ieskatīties sevī un pārbaudīt, vai ir sarautas kādreiz bijušās saites ar negatīvajām pasaulīgajām ietekmēm, un kāda ir paša patiesā attieksme attiecībā uz mūziku un dziesmām, kas skan draudzē. Kopā ar cenšanos pēc patiesas pielūgsmes un nepakļāvību paša iegribām tas var palīdzēt atrisināt domstarpības minētajos jautājumos. 

7. Draudzē dziedamo dziesmu izvēles garīgā novērtējuma kritēriji.

Lai pēc būtības un iespaida novērtētu, vai dziesmas ir derīgas draudzes garīgās dzīves kopšanai, jāizmanto Dieva Vārda kritēriji. Mūsu laikā tam sevišķa nozīme ir attiecībā uz “slavēšanas un pielūgsmes” harizmātisko mūziku, kā arī attiecībā uz tradicionālajām Baznīcas dziesmām.

1.       “Pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva!” 1.Jāņ.4:1). Ne viss, kas parādās draudzēs (īpaši pēdējā laikā,)kas izskatās dievišķīgs un garīgs – patiesi ir tāds. Apustulis Jānis brīdina sargāties no viltus praviešiem, no maldīšanās un apmāna. Sātans pats var pieņemt gaismas eņģeļa izskatu (2.Kor. 11: 14). Līdzīgi tam draudzēs izplatās kustības, kas izskatās kā gaisma, bet nāk no tumsas. Ar skaidru prātu un uzmanīgi jāpārbauda viss tas, kas dēvē sevi par ‘garīgu’ un apgalvo, ka nākot Gara vadībā.

2.       “Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem” (Mat.7:16). Kādus augļus dod dziesmu izvēle? Kā dziesmas uztver un vērtē kristieši? Vai dziesmas veicina svētīšanos un nodošanos Kristum? Vai tādu dziesmu dziedāšana vieno kristiešus un tuvina tos Kungam? Ko harizmātiskās “slavēšanas” izraisa to sirdīs, kur tās iekļūst, un kā tās tiek dziedātas draudzē? Kāds ir to garīgais iespaids uz pašiem tiem, kas dzied, vai tās klausās?

3.       “Tāpat arī viens un tas pats avots nevar dot sāļu un saldu ūdeni”(Jēk.3:12) Ja acīmredzams kaitīgs iespaids nāk no kāda avota, tad jā izdara slēdziens, ka viss šī avota ūdens ir samaitāts, un to nevar lietot. “Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus,.(Mat.7:18). Tātad ja šodien vēl neredz kādas nebūt’ harizmātiskas dziesmas samatāto raksturu, tomēr no tās jāizvairās, ja redzams, ka tā nāk no avota, kurš izdod piesārņotu, nederīgu ūdeni. 

Un tā ir iespējams pārbaudīt un jāpārbauda dziesmas pēc četriem kritērijiem:

1.       No kāda ‘garīgā avota’ ir nākušas šīs dziesmas? Uz kāda garīga pamata un kādā garīgā līmenī ir šo dziesmu sacerētāji? Vai tie ir Kristus sek0tāji, vai pieder pie viltus mācītājiem un viltus kristietībai?

2.       Kādai garīgai ietekmei tie pakļaujas? Vai viņi kalpo Dieva slavai? Kāda ir viņu darbība? Vai viņi pamāca un garīgi audzina ticīgos? Vai viņi stiprina ticīgos skaidrā, saprātīgā un modrā sekošanā Kristum šajā ‘pēdējā laikā’?

3.       Kāds mērķis ir melodijai un mūzikai – vai tās slavē Dievu un vai tās audzina ticīgos? Vai tās uzbudina dvēseli un miesu? Vai tās veicina gara un Dieva Vārda darbību?

4.       Vai teksti atbilst veselīgai mācībai un Dieva Vārdam? Vai tie noder ticīgo pamācībai un audzināšanai un Dieva pielūgsmei? 

Šeit jāatzīmē, ka augšminēto pārbaudi pēc visiem nosauktajiem kritērijiem būtu vietā izdarīt ne tikai pie harizmātiskajām dziesmām. Šodien vispār daudzi no to mūslaiku “sacerētājiem” ir lielākoties pavirši vai arī tikai un vienīgi ‘jūtelīgi’ maldinātāji. Viņu sacerējumu ‘garīgums’ir zem liela jautājuma, samērā bieži tie pat ir kaitīgi un var ievest maldos. Daudzas ne-harizmātiskas mūsdienu Baznīcas dziesmas nonāk arvien lielākā pasaulīgās pop-mūzikas iespaidā, un tādām tām pēc garīgiem apsvērumiem vispār nebūtu vietas Baznīcā.

Tāpat arī jāatzīst un skaidri jāpasaka, ka dažas no tradicionālajām dziesmām satur ne-bibliskus izteicienus un ‘sapņaini-ne-garīgas tendences un arī attiecībā uz tām būtu vietā pārbaudīt saskaņā ar Bībeli un pēc iepriekš aprakstītajiem kritērijiem

Visbeidzot būtu nepieciešams arī novērtēt plaši izplatīto pasaulīgās mūzikas ‘sajaukumu’ ar “kristīgo” mūziku – t.s. “kristīgo” rok- un pop-mūziku un mēģināt noteikt, kuri no šī ‘spektra’ sacerējumiem ir garīgo avotu piesārņojuma rezultāts, un kuri- patiesi (ja tādi tur vispār ir?)- garīgā un mūzikālā ziņā vērtīgi skaņdarbi un dziesmas. 

C. VAI HARIZMĀTISKĀS “SLAVĒŠANAS UN PIELŪGSMES” DZIESMAS IR DERĪGAS PATIESAI BIBLISKAI PIELŪGSMEI?

 Iepriekšējās nodaļās esam centušies apskatīt, ko saka Svētie Raksti par pielūgsmi un garīgo mūziku. Tagad, Bībeles principu skatījumā aplūkosim mūslaiku “harizmātiskās “slavas un pielūgsmes” dziesmas – vai tās ir tīkamas Dievam. Pie tam apskatīsim atsevišķi, kā attiecībā uz katru no dziesmas pamatelementiem var atbildēt šo jautājumu. 

1. “Slavēšanas” rituāls kā reliģisks atslēgas pārdzīvojums.

Šī pētījuma sākumā tiek aprakstīta “slavēšanas un pielūgsmes” praktiskā norise harizmātiskās aprindās. Ļoti svarīgi zināt, kāda ir attieksme pret harizmātiskām dziesmām tiem, kas tās sacer un dzied. To nezina lielākais vairums ne-harizmātisko ticīgo, bet to ir svarīgi zināt, lai varētu dot garīgu novērtējumu šīm harizmātiskajām dziesmām. Šāds apraksts pamatojas uz šī pētījuma autora daudzu gadu pieredzi, jo viņi abi kopā ar dzīvesbiedri ilgu laiku darbojās “slavēšanas grupā” un piederēja tai. Šādu aprakstu var apstiprināt katrs no harizmātiem, kam ir izdevies atbrīvoties no tādiem maldiem.

“Slavēšana un pielūgsme” harizmātiskās draudzēs aizņem centrālo vietu. Laiks, kas tām tiek veltīts, nereti ir lielāks par svētrunas laiku, bet ”slavēšanai un pielūgsmei” harizmātu skatījumā ir daudz lielāka vērtība dievkalpojumā, nekā visam pārējam. Gandrīz visās harizmātu aprindās “slavēšana un pielūgsme” ir rituāls, kas izmaksā visdārgāk un, ko ļoti rūpīgi inscenē, kur vien tas iespējams, “slavēšanas ansamblis” vai “slavēšanas grupa”, pielietojot elektronisko mūziku, dažādus skaņu efektus un citus tehniskus paņēmienus. Vadītājs (reizēm tā ir sieviete) harizmātiskā draudzē ir galvenā figūra, kam ir gandrīz tāda pati nozīme, kā mācītājam vai sludinātājam. Tādam “slavēšanas vadītājam” jābūt muzikāli apdāvinātam, intuitīvi pilnīgi jāvadās no harizmātiskiem maldiem. Pēc kalpošanas organizācijas principiem viņš ir tas, kas atbild par ‘slavēšanas’ scenāriju, izvēlas dziesmas, kuras var dziedāt brīvi un kuras jādzied ‘valodās’

Harizmātiskā slavēšana gandrīz vienmēr notiek pasākuma iesākumā un, raugoties uz apstākļiem, ja ir kādi kulminācijas momenti, atkārtojas vēlreiz. Slavēšana ilgst 20 minūtes līdz pusstundai, un tajā laikā harizmātiskās dziesmas divas trīs reizes atkārtojas. Reizēm dziesmas pārtrauc dziedāšana svešās valodās vai pravietojumi, apgalvojumi, aicinājumi, lūgšanas par sevi vai ar lūgumu pēc roku uzlikšanas.

Slavēšanas laikā vadība ir slavēšanas vadītāja rokās un virzīta uz noteiktu kulminācijas punktu – “izlaušanos”. Tajos vienlaicīgi ritmā sitot plaukstas saucot “Allelujā!”, atkārtojot piedziedājumus un atsevišķus pantus, pielietojot dziesmas ar spilgtiem motīviem un iespaidīgiem vārdiem, ilgstošu dziedāšanu svešās valodās instrumentu pavadībā, tiek panākts dalībnieku pilnīgas pasivitātes stāvoklis tuvs hipnozei, kas veicina maldu garu ienākšanu. Apzināta kritika un paškontrole gandrīz pilnībā tiek izslēgtas. Tiek gaidītas runas un garīga iedarbība.

Tieši šajā brīdī parasti viss nonāk līdz gaidītajam: cilvēki krīt zemē, sāk raudāt, pieiet pie kāda no dalībniekiem un solās par viņu aizlūgt, apsola izdziedināšanu aicina uz garīgu cīņu un kopēju lūgšanu ar harizmātiem svešās valodās. Visu sapulci pārņem garīgi sasprindzināta atmosfēra, ko harizmāti uzskata par “Dieva tuvumu”, ko tie ir centušies sasniegt. Šādā atmosfērā tie sajūt spēka pieplūdumu, kaut kādu prieku un domā, ka tā tie sajūt Dieva tuvumu. Kad nonāk līdz parādībām un iekšējiem iespaidiem, tad tie domā, ka runā Dievs.

Jāuzsver, ka visas iepriekš aprakstītās darbības lielā mērā ir atkarīgas no harizmātisko dziesmu iespaida. Spēcīgas iedarbības slavēšanas pasākumu laikā tikpat kā nemaz (vai nemaz netiek izmantotas agrāko laiku bibliskās ticības dziesmas, jo tām esot negatīva ietekme uz tagadējo slavēšanas dziesmu iedvesmojošo iespaidu. Ja slavēšanas dziesmu laikā nenonāk līdz kulminācijai, - t.s. ”izlaušanās” efektam, tad dievkalpojums tiek uzskatīts par ‘sausu’ un tiem nes vilšanos. Tad iztrūkst ‘garīgais manifests’ , un harizmāti jūtas vīlušies, jo viņiem vajadzīgs jūtu ‘pacēlums’, ko var salīdzināt ar narkomānu ‘kaifu’. Kaut arī ‘slavēšanas’ rituāli daudziem rada eiforiju, tomēr tā nepastāv ilgstoši, visbiežāk pat ne līdz nākamajai dienai. Tāpēc arī turpmākās nedēļas laikā daudzi mājas grupās, pulciņos, lūgšanu grupās, koncertos, vai pie kompakt-disku klausīšanās tiecas sasniegt līdzīgus pārdzīvojumus. Dažas harizmātiskās draudzes saviem piekritējiem ir sagādājušas iespēju vairākas reizes nedēļā noklausīties pilnu slavēšanas programmu. Īpaši populāri ir koncerti un “slavēšanas dievkalpojumi”, kur harizmātiskās dziesmas un mūzika vēl vairāk izvirzās priekšplānā. Tāda pat popularitāte ir konferencēm, kurās tiek izcelti starptautiski atzītu “slavēšanas vadītāju” vārdi un viņu ansambļu nosaukumi , kuri zināmā mērā pat izrādās nozīmīgāki par konferences referentu uzvārdiem

No kurienes rodas harizmātisko dziesmu tik ļoti lielais uzbudinošais efekts? Ar ko tās atšķiras no agrākajām bibliskām slavas dziesmām? Ko nozīmē to aizraujošais raksturs, kas īpaši izpaužas jaunākās paaudzes vidū? 

2. Mūzikas hipnotizējošā vara: pop-mūzika kā būtisks elements harizmātiskajā “pielūgsmē “

Droši vien katrs harizmātisko “pielūgsmes” dziesmu atbalstītājs varēs atbildēt , ka tā uzskatā īpašā to pievilcība slēpjas nevis tekstā bet gan mūzikālajā izpildījumā. Ja mēs mēģinātu apvienot harizmātiski izskaistinātos tekstus ar agrāko laiku Baznīcas dziesmu melodijām, lai nodziedātu bez “slavēšanas grupu” piedalīšanās, tad tas tiešām ciestu neveiksmi un valdzinājums līdz ar to būtu izzudis. Tādā gadījumā teksti kļūtu nederīgi ‘īstai’ harizmātiskai “slavēšanai.”

Un tā “harizmātiskās slavēšanas” noslēpums pamatojas uz to, ka tiek izmantots īpašs mūzikas stils, un proti: - pasaulīgā rok- un pop- mūzika. To vairākkārt patiešām ir apstiprinājuši tie, kas šādas mūzikas izvēlei piekrīt un to atbalsta. Martin Büllmann no Basel Bern kādā savā intervijā tā izsakās: “Lai kā arī neiztēlotu ‘rok’n roll’mūziku par sātanisku, tā tomēr (?!) ir devusi pasaulei mūzikas valodu, kuru visi saprot. Dievs paņems šo mūziku, lai ar to dotu tautām glābšanu (?!) “Slavēšanas vadītājs” Arne Kopferman’s raksta: Ja neņemtu vērā, kādi ir teksti, tad vispār nebūtu iespējams atšķirt slavēšanas mūziku no pasaulīgās.

Harizmātisko dziesmu melodijas un stils gandrīz bez izņēmuma pārņemti no mūslaiku pasaulīgās popmūzikas un tās dažādiem variantiem. Vairumā gadījumu tie pārņemti no “mīkstā, dvēseli mulsinošā” virziena, kas ar savu negatīvo ietekmi ir tikpat bīstams, kā spēcīgās rok-mūzikas skaļās melodijas. Vēl ir vairākas citu stilu harizmātiskās dziesmas, kā piemēram ekumēniskajai “Gnādentāles Jēzus Brālībai” vai “Krusta Brālībai” piederošās, kas drīzāk gan saistītas ar katoliskās Baznīcas pārdomu pilno dziedāšanu, bet visas tās savā īpašā veidā var ievest maldos. 

a)     Mūsdienu pop-mūzikas iedarbība un tās ‘garīgās’ saknes.

Pēdējo gadu laikā kristīgās draudzēs jau vairāki garīgie skolotāji, kas noteikti balstās uz bibliskiem pamatiem, nenovēršami ir nonākuši pie atziņas, ka arvien pieaugošā ‘aizraušanās’ ar rok- un pop-mūziku Kristus Baznīcā ir ļoti bīstama. Tā nebūt’ nav tik ‘nevainīga’ vai “neitrāla” , bet izraisa anti-kristīgu nomaldīšanos un negatīvi iespaido klausītājus. Kādēļ gan šāda veida mūzika tik ļoti iespaido jauniešus?

Lai atbildētu uz minētajiem jautājumiem, jāizpēta, no kādiem avotiem nāk šī mūzika. No mūzikas vēstures viedokļa raugoties, ietekmes ir bijušas dažādas, bet izšķirošā loma, kā to atzīst arī pasaulīgie mūzikas speciālisti un eksperti, kura caur džezu, blūzu un citiem stiliem, tomēr ir bijusi afro- amerikāniskajai mūzikai, kura atkal atgriezusies atpakaļ pie izcelsmes mūzikas ar tās afrikānisko bungu pielietošanas paradumiem. Citi avoti, kā piemēram meditatīvie elementi un dvēseles mūzika, tiek pierakstīti hinduisma un budisma mūzikai, kuru stiprā iespaidā atradās “bītli” un citas pop-grupas.

Bet, no garīgā redzes viedokļa raugoties, tas nozīmē, ka izšķirošie elementi mūsdienu pop-mūzikā cēlušies no dažādām elku pielūgsmes formām un tie spēj novest līdz ekstāzei, transam un pat apsēstībai. Aziātiskā meditatīvā mūzika cēlusies no hinduistu un budistu vidē plaši izplatītās elkkalpības un arī tā spēj novest līdz transam un ekstāzei. Abi minētie mūzikas veidi to izcelsmes zemēs tikuši pielietoti garu izsaukšanai, Pēc būtības tāda mūzika ir maģiska. To iedvesuši dēmoniski gari. Un arī tagad, kā dziedošie tā spēlējošie izjūt šo garu klātbūtni. To atklāti atzinuši vairāki rok-mūziķi. Viņi liecina, ka dēmoniskie gari liek tiem izpildīt konkrētas dziesmas un mūziku, un to izpildījuma laikā aptver izpildītājus (kā arī klausītājus) ar neredzamu dēmonisku spēku.

Tajā ir apslēpts “harizmātiskās mūzikas” stiprās varas noslēpums. Tādēļ tā ‘kristīgajās, progresīvajās un iedvesmotajās’ Rietumzemēs ir spējusi panākt, ka tās garīgā ziņā pagrimst un necienī vairs bibliskās vērtības. Sākot ar XX gadsimta 60-tajiem gadiem “harizmātiskā mūzika” ir devusi iesākumu un pavērusi ceļu ‘seksuālai revolūcijai’, izraisījusi egoismu, neapvaldītu kārību, iegribu apmierināšanu un ar tā visa izpausmēm saistītu ‘kultūras’ paveidu, ‘atbrīvošanos’ no Bībeles likumu ‘jūga’ kā arī nepelnīti naidīgu nostāju pret jaunatni. Nāvīgi bīstamā ‘brīvība’ pieļauj darīt visu, kas izdevīgi, un ved pie ‘brīvām’ dzimumattiecībām, narkotiku lietošanas un pašnāvībām.

Jāzina, ka “harizmātiskā mūzikā” ietilpst zināmas sastāvdaļas, kam ir maģiska un hipnotizējoša iedarbība. Īpaša nozīme ir ritmam. Akcenti un ritms, ko uzdod sitaminstrumenti, bass-ģitāristi un citas darbības, ja tam visam klausītāji ir atvērti, pazemina to modrību un nomāc normālu nomoda stāvokli līdz transam. Līdzīgi darbojas arī citi šīs mūzikas elementi. Rok-mūzikas negatīvā ietekme, kas aptumšo klausītāju samaņu, padara tos vadāmus un atver tos ekstātiskiem pārdzīvojumiem, var tikt pierādīta ar medicīnisku novērojumu rezultātiem, ko apstiprina mūzikas psiholoģija. To atzīst arī vairums pašu pasaulīgo rok-mūziķu un mūzikas eksperti. Viņi visi pilnīgi atklāti par to runā, uzsverot šīs mūzikas “maģisko, burvestīgi ietekmējošo iedarbību”. Turpretī ‘roka’un ‘popa’ aizstāvji no kristiešu vides – to neatzīst un kategoriski noraida.

Pop-mūziķis Džimmijs Hendrikss, piemēram, pilnīgi atklāti paziņo: “Īpašu noskaņojumu un kaut kādu ‘īpašu atmosfēru’ rada mūzika, tādēļ ka tai piemīt tikai tai piederošs spiritisms. Ar mūziku tu vari hipnotizēt cilvēkus, ja tev izdodas pieskarties to vājākai vietai un iedvest tiem zemapziņā, ko tu viņiem gribi pateikt. Timotijs Learijs – viens no pret-kristīgās ‘kultūras’ lektoriem attiecībā uz narkotikām šajā sakarībā pieskaras narkotiku problēmai saistībā ar pop-mūziku un tā izsakās: “Neklausieties vārdos, mūzikai pašai ir sava vēsts!” Viņš saka par sevi: “Es jau vairākkārt esmu bijis šīs mūzikas apdullināts. Mūzika ir tas, kas (par katru cenu) virzīs un dzīs uz priekšu.

Mūziķis Petrs Mihaels Hamels stāsta par to, kā izmainās apziņas stāvoklis monotonu ritmu iespaidā: “Caur šādiem ritmiem pamostas maģiskā apziņa.” Džims Peidžs (Jim Page) no ļoti atklāti apraksta to, kas notiek rok- un pop- mūzikas ietekmē: “Rok-koncerts īstenībā nav nekas cits kā rituāls, kurā atbrīvojas un pārveidojas psihiskie spēki. Rok-grupas “Led Ceppelin”koncertu efektu pamatā ir skaļums, atkārtojumi un ritmi. Tiem ir daudz kas kopējs ar Marokas trans-mūziku, kurai pēc tās izcelsmes un būtības ir maģisks raksturs.”(Citāts no Ādolfa Graula ‘Rok-,pop- un tehnomūzika’ vācu izd. 43,44. lpp.

Tā arī kļūst skaidrs, kāpēc pop-mūzika, kuras izpildījums noved transā, kas vērsts uz garu izsaukšanu un to klātbūtni, darbojas kā narkotika, veidojot atkarību. Daudzi bez šīs mūzikas vairs nespēj pavadīt savu brīvo laiku, tai jāskan visu laiku, kaut vai ‘otrajā plānā’ un ‘fonā’. Mūzika tad atnes pamestības un iespaidojamības noskaņas, kas , tām arvien pieaugot, var novest līdz ekstāzei ar ‘kik’ situāciju, kura veido atkarību, lai panāktu atkārtoti arvien no jauna tās iestāšanos. Tā it kā var kļūt par ‘aizvietotāju’ reliģijai, aizpildot ‘tukšumu’ tās bijušā vietā. Mūzika kā rituāls, kam jārada ekstāze, ir vajadzīga visās pagāniskajās elkkalpības reliģijās. Dalībnieki pakļauj sevi monotonajam ritmam un dziedājumiem, līdz kamēr iestājas transs, un paši tie nokļūst elku dēmonisko garu apsēstībā, uzskatot savu nonākšanu ekstāzē par ‘savienošanos’ ar elka dēmonisko garu. 

b)     Kā tiek izmantota pop-mūzika harizmātiskajā “slavēšanā “.

“Harizmātiskajai slavēšanai” kā reliģiskam rituālam pamatā ir tāda pati iedarbība, kāda tā ir pie pagāniskajiem rituāliem. Dalībnieki, kopīgi dziedot slavināšanas dziesmas, nonāk viegla transa stāvoklī, kurā tiem tiek ‘nodots’ sagrozīts, pagānisks un ekstāzē iegūts ‘dievības’ it kā attēls. Tam nevar tikt izmantoti tradicionālās patiesi garīgās dziesmas, bet tikai “harizmātiskās” slavas un pielūgsmes dziesmas ar savu īpašo mūziku, kura nāk no pagāniskās elkkalpības mūzikas.

“ Harizmātiskās dziesmas”, neatkarīgi no tā, kāds ir to teksts, tikai vienīgi caur tajā esošo maģisko mūziku noved maldībā tos, kas tās dzied. Tas ir pierādāms vēl ar to, ka šodien dažkārt mēdz pielietot t.s. “instrumentālo slavēšanu” ar motīvu it kā lai ‘paceltu garastāvokli’ un veicinātu ‘Gara iedarbību’. Plaši zināmais “slavēšanas vadītājs” Kevins Prošs tā izsakās: “Esmu ievērojis, ka īpaša Svētā Gara darbība iesākas tad, kad es tikai spēlēju kopā ar sitaminstrumentiem, bet nevis dziedu. Tas bieži tiek uztverts un iedarbojas kā pravietojums, kas skar cilvēku sirdis. Mēs Anglijā arvien un arvien no jauna to ievērojam un piedzīvojam, ka momentā, kad sākam spēlēt, daudzi klausītāju vidū skaļi iekliedzas, - mūsuprāt’ tas nozīmē, ka tie atbrīvojas no dēmonu varas. Bet īpašas notis un harmonijas, kā mēs to uzskatām, var parādīt, ka Dieva Gars uzsāk darboties.

Un tā harizmātiskās dziesmas jau tikai ar savām īpašībām vien var veicināt ekstāzes iestāšanos”, kas var izsaukt harizmātisko viltus garu klātbūtni, apziņas neskaidrību un maldīgu orientāciju. Tomēr ārēji šīs dziesmas izskatās pievilcīgas, piesaista uzmanību un ar savām ‘sirēnas skaņām’ spēj novirzīt no Kunga un Viņa Vārda, un no īstenās dievkalpošanas. Tas var notikt pat tad, ja dziesmu teksti satur gandrīz vienīgi tikai Bībelē rakstītos vārdus vien. Ar to “harizmātiskā pielūgsme” var kļūt līdzīga tieši tam elkkalpības veidam, kāds tas bija pie korintiešiem, par ko Pāvils saka: “Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku vilktin vilka pie mēmajiem elkiem.” (1.Korint.12:2) - un tā, it kā arī jūs būtu tikuši pievilināti un vesti.. Viss burvestīgais, vilinošais, kas attiecībā uz cilvēkiem tiek panākts ar dažādām negatīvām ietekmēm, pieder dēmoniskajiem gariem tumsas valstībā Tas raksturo pagānisko elkkalpību, kura ir diametrāli pretēja veselajam saprātam un bibliskai pielūgsmei no tīras sirds

Par nožēlu daudzi kristieši neredz bīstamību un samaitātību, kas nāk līdz rok- un pop-mūzikai, kas ir ‘pārkrāsota’ it kā kristīgā izskatā, tāpēc ka tie kādreiz ir bijuši un varbūt arī tagad ir iepīti un iesaistīti pasaulīgās rok- un pop-mūzikas tīklos un nav to nožēlojuši un no sirds no tā atteikušies. Ja tie turpina šādu mūziku klausīties un neuzskata pasaulīgo rok- un pop-mūziku par grēcīgu, tad tie nespēj arī novērtēt, ka t.s. “kristīgā” pop-mūzika ir samaitātības piemērs. Attiecībā uz mūziku tie ir pazaudējuši ‘garīgo spēju’, ar kuru parasti Dieva Gars ir apdāvinājis Dieva bērnus, ka tie var atšķirt svēto no nesvētā. Tādēļ pastāv nopietnas bažas, ka vispārīgi plaši izplatītās pasaulīgās metodes un formas var izrādīties par iemeslu, ka daudzi kristieši kuri pamatā vēl turas pie Bībeles viedokļa, tomēr vairs neizprot, cik bīstamas garīgā ziņā ir “Harizmātiskās dziesmas” ar to pasaulīgajām un Babiloniskajām pop-melodijām. Tie nesaredz nekāda iemesla, lai nepieņemtu tādas dziesmas, kaut arī šī jūtelīgā-meditatīvā mūzika ieved dvēseli nederīgā un Dievam nepatīkamā stāvoklī (ekstāze, uzbudinājums, ‘pacilāts’ gara stāvoklis, kas viss Dieva priekšā ir ‘negantība’ , kas apslāpē Dieva Garu un atbrīvo vietu ļauniem viltus gariem. 

3. Teksti, kas neatbilst Bībeles Patiesībai un mācībai.

“Harizmātisko dziesmu” teksti, pavirši tos aplūkojot, visbiežāk var izlikties “bibliski.” “Harizmātisko dziesmu” repertuārā ir ne mazums tādu dziesmu, kuru teksti gandrīz pilnībā pārņemti no Bībeles. Un vai tad tur kas nepareizs?

Tāpēc arī šeit nepieciešama precīza pieeja un veselīga garīga izpratne, lai atsegtu iespējamās nomaldīšanās tendences. Kad Kristus tika kārdināts tuksnesī, sātans citēja vārdus no Bībeles, bet to sātans darīja, lai slēptu savus īstos nolūkus un nomaskētu savu mānīgo un patvaļīgo rīcību. Sātans citē 91.Psalma 11.un 12.pantus. Interesanti, ka tas nedaudz saīsina teikumu:”.. sargāt tevi visos tavos ceļos!, kā arī izrauj no konteksta Mateja evaņģēlija 4.nodaļas 5.-7.pantus. Līdzīgi ar Bībeles tekstiem rīkojas arī harizmātisko dziesmu autori mūsdienās! 

a)     pilnīgais Jēzus Kristus samierinājuma upuris un glābšana žēlastībā nav uzmanības centrā

To, kam vajadzētu būt Dieva bērnu patiesas pielūgsmes centrā – Kunga Jēzus Kristus paveikto glābšanas darbu, nomirstot upura nāvē pie krusta Golgātā –” harizmātisko slavas un pielūgsmes dziesmu” tekstos var atrast reti. Dziesmas, kurās par to ir runa, lielā mērā padara mazvērtīgas sapņaini mistiskie jūtu izaicinājumi kopā ar dažiem paviršiem nebibliskiem izteicieniem tajās. Bibliska satura vietā, kas vēstītu par glābšanu no grēkiem caur Kristus asinīm un par Dieva tiesu – minētajās dziesmās bieži dominē psiholoģiski subjektīvi izteicieni.

Vairākumā gadījumu “harizmātisko dziesmu” teksti stāsta, it kā uz zemes jau tagad būtu Jēzus Valstība. Harizmātiskie dziedātāji tā dzied, sajaucot to, ka Dievam tas tā būs Viņa plānā par Tūkstošgadu Miera Valsti – ar tagadējo Baznīcu. Tāds šķietami nevainīgs pieņēmums būtībā ir ļoti aplams! Ja tiek ignorēts Kunga Jēzus Kristus samierinošais upuris, t. i. tas pamats, uz kura dibināta Baznīca, tad ‘kristieši’ , kuri dzied šāda satura dziesmas, izplata kristīgās dzīves principu bīstamu sajaukumu un izkropļojumu.

Pats dziļākais pamats pielūgsmei mums ir nevis Jēzus Kristus vara bet gan Viņa mīlestība un žēlastība, kas izpaužas Viņa Samierinošajā Upurī. Pēc Dieva gudrās apredzības mēs kā ticīgie šodien vēl nevaram pilnībā būt Kristus varā un slavā, mēs to vēl neredzam tagad, bet to ticībā redzēsim nākotnē (1.Korint.13:12). Mums tagad ir dalība Viņa pazemotībā, ciešanās, krusta nāvē un augšāmcelšanās. Baznīcas pasludinātā Žēlastības un glābšanas Evaņģēlija centrā ir krustā sistais Kristus, nevis Kristus Valstība zemes virsū (1.Kor.1; 1.Kor.2) 

b)     dziesmās izteiktais apgalvojums, it kā jau tagad būtu Kristus Valstība virs zemes, - ved ļaudis maldos

Maldīgs un bīstams ir arvien no jauna un aizvien biežāk “harizmātiskās slavēšanas dziesmās” atkārtotais apgalvojums, ka Kristus kā redzamais Miera Valdnieks jau šodien virs zemes izplata Savu varu un slavu un par to vēsta Baznīcai (salīdz. ar 2.Tes.2:2!) Tāda veida “slavēšanas” pamats ir nedrošs: iztēle un ‘redzējumi’, kuri nepiepildās. Šodien pasaulē jau savu varu steidz izplatīt antikrists – pirms īstā Mesijas atnākšanas, kad nostiprināsies Kunga Jēzus Kristus Valstība

Nebibliskais akcents harizmātiskajās slavēšanas un pielūgsmes dziesmās ir saistīts ar maldu mācību, ka Baznīcai jau tagad uz šīs zemes esot jāizplata Dieva Valstība un jāpārņem priekš Kristus visa pasaule pat līdz tās politikai un pilsoniskai sabiedrībai. Ar savu “slavēšanu un pielūgsmi” harizmāti grib tieši maģiskā veidā izplatīt Dieva spēku un aizdzīt tumsas spēkus. Tāda veida darbība ar tādu motivāciju piemīt kustībām “Jēzus Maģija” un “Garīgā cīņa” . Sakarā ar minēto maldu mācību Dieva Valstībai esot jānāk ar brīnumiem, cīņām un ‘Gara izliešanos’ un Baznīcai jāapstiprina Karaļa Jēzus vara. Tāds nebiblisks jēdziens ir vairuma harizmātisko dziesmu pamatā un līdz ar to liecina par šo dziesmu ciešo saistību ar minēto maldu mācību.

Raksti māca gluži pretējo – to, ka Kristus Valstība šodien vēl nav atklājusies. “To, ka viss Viņa varai pakļauts, mēs tagad vēl neredzam” (Ebr. 2:8) Kungs Jēzus Kristus, kas toreiz, izzūdot mācekļu skatam, atgriezās atpakaļ Debesīs, šodien ir Kulngs un Valdnieks visam (Kolos.1:15-17; Efez.1:20-23; 1. Pēt.3:22 utt.), tomēr kā Karalis pilnīgā varā un slavā Viņš atnāks tikai tad, kad nāks atjaunot Savu Valstību uz šīs zemes. Šodien Viņš vada mūs no Debesīm – neticīgo acīm neredzamā veidā.         Bet vēlāk, pēc tam Viņa Valstība atklāsies tieši tā, ka visa radība, eņģeļi un cilvēki zemosies Dieva Svaidītā neatvairāmās varas priekšā. Ja kāds mēģina apgalvot, ka Baznīcai šajā pasaulē esot neierobežota vara, tad tas jāuztver kā reālā stāvokļa nenovērtējums un izsmiekls, tādēļ ka faktiski 90% cilvēku pasaulē dzīvo atklātā ienaidā ar Dievu. Kungam Savas varas nostiprināšanai pasaulē nebūs vajadzīga Baznīcas palīdzība, kurai to it kā vajadzētu darīt ar saviem apliecinājumiem un “harizmātiskajām slavas un pielūgsmes dziesmām”. Dieva Valstība būs visiem redzama un pilnīga.(2.Tes.1:5-10).

Kad Kristus nākamajā atpestīšanas laikmetā kā Karalis valdīs virs zemes un izpaudīsies Viņa visuaptverošā vara, mēs būsim Viņa valdīšanas un slavas līdzdalībnieki. Mēs varēsim piedalīties kā pilnībā izpirkti, pārveidoti un atbrīvoti no savas grēcīgās dabas, kā jauni radījumi, kam Kristus vara nedos nekādu iemeslu augstprātībai un atkrišanai no Dieva. Par to, cik viegli var iekrist tādā augstprātības grēkā, šodien liecina vairāki piemēri no harizmātisko “slavenību un vadītāju” dzīves un darbības. Dievs vien zina, kāpēc šajā pestīšanas laikmeta periodā Viņš ir paredzējis mums samierināties un katram nest savu krustu, sekojot Viņam pazemībā. Mēs nedrīkstam patvaļīgi censties iegūt svētības, kuras Dievs Savā gudrībā vēl nesteidzas mums piešķirt. “Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir Debesīs!” (Efez.1:3). “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība Viņā, kas ir Galva ikvienai valdīšanai un varai.” (Kolos. 2:9-10). 

c)     dziesmas satur harizmātiskās kustības mistiskās melu mācības un pieprasa tās

Arvien no jauna, atkal un atkal harizmātiskajās dziesmās mēs atrodam tipiskas melu mācības, Bībeles tekstu izkropļojumus, kā piemēram lūgumu pēc personīgas “kristības Garā”, “Gara izliešanās” plašās, lielās zemēs, pār konkrētam tautām, aicinājuma Garam izlieties lielā pūlī, pēdējo laiku pasaulē, lai tā ‘glābtu’un ‘dziedinātu’ konkrētas tautas.

Atkal un atkal mēs “harizmātiskajās dziesmās” atrodam to tekstos vietas, kur tiek sajaukti Israēls un Baznīca, un beidzot arī – Bībeles vārdu nepiemērotu pielietojumu, neatbilstošu svētīšanās laikam, kuri pēc Rakstu izpratnes īstenībā vairāk atbilst zemišķajai Izraēlas tautai vai visbiežāk arī Tūkstošgadu Miera Valstībai. Garīgā ziņā tāds izkropļojums ir bīstams! Tādas pašas “saknes” ir attiecīgiem izkropļojumiem pie jehovistiem, adventistiem kā arī katoļiem.

Vēl cita negatīva komponente – tā ir tipiski pagāniska tieksme un slāpes pēc ekstātiskiem stāvokļiem un - to uzskatā - “savienojumiem ar Dievu, Jēzus ‘parādībām’, jūtu uzplūdumiem. Kas dzied tādas dziesmas, tiem vienmēr jābūt gataviem atrasties zem negatīvām ietekmēm, jo daudzu harizmātisko dziesmu teksti noformēti kā lūgšanas un lūgumi Dievam pēc tādām ne-bibliskām ‘svētībām’.

Pie tam – bieži - spilgti izteiktā tieksme vairākkārtīgi atkārtot atsevišķas teikuma daļas vai vārdu sakopojumus atgādina pagāniskās mantras vai buršanas formulas un ar šiem atkārtojumiem tiek izteikts sauciens “pozitīvi” atzīt harizmātijas garu. Ja kāds divpadsmit vai divdesmit reizes dziesmā atkārto “es priecājos”, tad viņš caur to var iekrist eiforijai tuvā stāvoklī – bet tam nav nekāda sakar ar garīgo iepriecinājumu vai vispār ar Svētā Gara darbību. Ne jau veltīgi Kungs Jēzus brīdināja: “Kad jūs Dievu lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti.” (Mat.6:7)  

d)     Bībeles vārdi bieži tiek “izretināti” vai pārgrupēti harizmātiskā ‘gaumē’

Analizējot, kādā veidā harizmātiskajās dziesmās tikuši pārņemti Bībeles teksti, var pamanīt, ka daudzviet tajos izlaistas vai iztrūkst atsevišķas frāzes vai to daļas, kas tādā veidā izmaina kopējo jēgu un noskaņu. Īpaši to var atzīmēt attiecībā uz psalmiem. Kā piemērs tam ir dziesma “Māci mums, Kungs, mūsu dienas tā skaitīt..” no harizmātisko dziesmu krājuma:

Māci mūs, Kungs, skaitīt mūsu dienas,
Lai mēs iemācāmies gudri dzīvot,
Žēlsirdību Tavu lielo cienīt māci,
Līksmot varētu lai visi mēs arvien.
:,: Un Tavu slavu teiktu mēs jebkādos laikos,
Lai Tevis svaidīts būtu mūsu roku veikums, Kungs! :,:

 Pie plašākām izlaistā teksta vietām jāpievieno arī daži teksta ‘papildinājumi’, kas saistīti ar harizmātiskiem ‘melīgiem izdomājumiem’ it kā par mūsu roku darba veikuma “svaidījumu” bibliskā teksta vietā, kur ir runa tikai par lūgumu ‘stiprināt’ un ‘pasteidzināt’, to, ko spējam paveikt.. Tāpat ir arī pievienoti pamata tekstā neesoši ‘papildinājumi’ par “slavu” “jebkādos laikos”, kas būtiski izmaina vēstījuma saturu.

 Pie tam no 90. psalma izlaistas dzejas rindas no 1.līdz 10. pantiem, bet arī blakus esošās pārējās, kas arī būtiski izmaina tekstā esošā vēstījuma saturu.

11. Kas zina Tavu dusmu spēku Un Tavu bardzību, kā Tevi bijāt?

12. Māci mums skaitīt mūsu dienas, Ka dabūjam gudru sirdi!

13. Jel atgriezies, Kungs! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par Saviem kalpiem!

14. Dari mūs sātus ar Savu žēlastību, Tad līksmosim un priecāsimies ik dienas!

15. Tik dienu mūs priecē, cik Tu mūs sāpināji, tik gadu, cik piedzīvojām ļaunu!

16. Lai Tavi kalpi redz Tavus darbus Un Tavu godību – viņu bērni!

17. Lai mana Kunga, mūsu Dieva, Jaukums pār mums!

Liec mūsu roku pūliņiem izdoties, mūsu roku pūliņiem – izdoties!

 Vēl kāds cits piemērs, sakarā ar 104.psalmu - “Slava Dievam, pasaules Radītājam! [pēc daļas no šī psalma teksta – harizmātisko dziesmu krājumā - dziesmā ar ar # 37 “Māci man, Kungs!” tekstā pārņemti divi dzejojumi.

Slava Kungam visos laikos,
Kungs priecājas par Saviem darbiem!
Dziedāšu Kungam visu savu mūžu,
Slavēšu, kamēr vien to varu.

 Šajā vietā, izlaižot iepriekšējās dzejas rindas, tiek izjaukta paredzētā secība, pēc kuras iepriekš iesāktai Radītāja slavas dziesmai jāturpinās: “Tik daudz Tu esi radījis, Kungs! To visu Tu esi radījis gudrībā!..(24.pants)Seko attiecīgi 31.-35.panti no Bībeles:

31. Lai Kunga godība uz mūžiem,

Lai priecājas Kungs par Savu radību!

32. Viņš uzlūko zemi, un tā trīc,

Viņš skar kalnus, un tie kūp!

33. Lai dziedu Kungam, kamēr es dzīvs

Un spēlēju sqavam Dievam par godu, kamēr esmu!

34. Lai tīk Viņam mana lūgšana –

Es priecāšos Kungam!

35. Lai iznīdēti grēcinieki no zemes

Un ļaundaru nav vairs!

Teic , mana dvēsele, Kungu. Allelujā!

 Tikai vienīgi, neņemot vērā ciešo saistību starp radījumiem, tiesu un bijību Kunga priekšā, - ir iespējams ‘pārtaisīt’ svēto Dieva Vārdu Bībelē – par paviršu tekstu dziedājumam. Tādi piemēri ir vairāki. 

4. Daži harizmātisko dziesmu tekstu paraugi.

a)     Gara izliešanās” uz veselām lielām tautām, masu pamošanās

 Jēzu, Tava gaisma piepildīs šo zemi Tēva godam!

Nāc, Svētais Gars, aizdedz sirdis!

Izlejies, Svētības Avots, piepildi šo zemi ar mīlestību!

Piedzied. autors Grehems Kendriks [Graham Kendrick]

 Augšminētajā tekstā atainota nebibliska mācība par pilnībā visas pagāniskas tautas izglābšanas iespēju. Tiek izteikts aicinājums: “Nāc,l Svētais Gars!” , kaut gan Svētais Gars ir jau atnācis Vasarsvētku notikumā. Vēl tāda pat maldīga satura piemēri vairākās dziesmās:

 Ja mēs tikai ticam, un uzticamies Dieva

Un lūdzamies par mūsu zemi,

Svētais Gars nolaidīsies pār visu miesu

Un izglābs mūsu zemi! :,:Vācija izglābsies:,:

 

1. Tu esi Ledlauzis, Tu ej pa priekšu

Salauz šķēršļus, iztaisno ceļu!

Mēs izlaužamies, atveram vārtus!

2. Mēs iekaļam ķēdēs naidnieka spēku

Bet tumsu-dzelzs važās slēdzam to,

Tā pildām spriedumu, kā nolemts tas!

3. Tu apjoz mūs ar dievišķīgo spēku.

Mūsu soļiem jaunu, plašu gaitu ver,

Tavs drošais vairogs sargā mūs, ko Tava labā roka tur.

4. Mēs graujam lepnos mūrus tos,

Un gudro mīklas, melu žogus, ko tie ceļ!

Ikkatra laba doma paliek Jēzus Kristus ziņā!

Piedzied.: Dieva Jēra Asinīs – mums ir uzvara!

Ar liecību pret pārspēku!

Savu dzīvi mēs, Kungs, noliekam Tavā priekšā.

Dari mūs uzticīgus līdz nāvei !

 Dziesma ir sacerēta “garīgai cīņai” , dēmonu saistīšanai un izdzīšanai, tā pilna ar sapņainu augstprātību un aicina uz nebiblisku tādu pilnvaru izpildīšanu, kādas mūsu laika ticīgajiem Kungs nav devis ( netiek ņemta vērā atšķirība, kāda tā ir apustuļu kalpošanai Israēlam no uzdevumiem, ko izvirzīja Jaunās Derības Baznīca). Teksta izejas pozīcija ir nepareiza, tas nāk no nepareizi saprastas un nepareizi pielietotas atziņas, ka Baznīcai šodien būtu jādara tas, ko īstenībā darīs Kristus caur eņģeļiem tikai Savas Otrās Atnākšanas laikā b(salīdz. Atklāsmes gr. 20:1-3).

Jaunu dienu Tu esi radījis mums,

Jaunu dienu Tu esi radījis visai šai zemei

Jaunas durvis no zelta un gaismas atvēris tai,

Mēs cildinām un slavējam Tevi,

Mēs paaugstinām Tevi un zemojamies Tavā priekšā,

Glābšana mums atnāca caur Tevi

Mēs cildinām un slavējam Tevi,

Mēs paaugstinām Tevi un zemojamies Tavā priekšā,

Glābšana mums atnāca caur Tevi,

Tādēļ, ka Tavas Rokas, Tādēļ, ka Tavas Rokas pieskaras mūsu zemei,

Tādēļ, ka Tavas Rokas, Tādēļ, ka Tavas Rokas pieskaras mūsu zemei, mūsu zemei, Tādēļ, ka Tavas Rokas, Tādēļ, ka Tavas Rokas pieskaras mūsu zemei.

 Pamatā šai dziesmai ir parādība, kurā parādījies viltus “ Baznīcas Kristus”. Rakstos nekur nav apsolīts, ka būs kāda jauna “Kristus diena” vai “Kunga diena” un ka Dievs svētīs kopumā visu kādu zemi, piemēram, Vāciju, kura tagad vairs nav kristīga, bet lielā mērā pārvērtusies pa pagānisku. Nekur to Rakstos neatrodam, ka bezdievīgajai Vācijai vai citām Eiropas “pagāniskajām zemēm” varētu tikt atvērtas “zelta un gaismas durvis”. Raksti turpretī runā par Dieva tiesas tuvošanos.

“Tavas Rokas pieskaras mūsu zemei.”- tas ir nebiblisks melu mācības izteiciens. Atkārtoti izsakot to, notiek hipnotiska rakstura iespaidošana.

 Tas ir Kunga spēks, kas nonāk uz mums,

Tā ir Kunga roka, kas nogulst pār mums,

Tā - Visuaugstākā vara, kas apmirdz mūs,

Jo, kur Kunga Gars, tur nav baiļu (atkārtot 2 reizes!)

Jo, kur Kunga Gars, tur ir brīvība.

Šeit ar atsevišķu vārdu atkārtošanu mēģināts panākt hipnotisku efektu. Teksts kļūst saprotams tikai pēc “pozitīvas atzīšanas”, kurai jānoved līdz “Gara piepildījumam”.

 Vēl kāds piemērs, kurā izpaužas mistika un nebibliska mācība par “Gara izliešanos” –

Pasaule kā straume,

Mīlestība, kā lieli kalni.

Gars kā vējš, kas visur pūš.

Pāriplūstošs prieks,

Nāc, Svētais Gars,

Krīti kā uguns! 

b)     Maldi caur Vecās Derības analoģijām, kuras nav spēkā Jaunās Derības Baznīcā.

Es vēlos iet pa vārtiem tiem ar pateicības pilnu sirdi,

Es gribu iet tās pagalmos ar slavu!

Jo zinu, Dievs radījis ir dienu šo,

Es līksmošos, Viņš iepriecē!

Piedzied.: Viņš prieku dod! Viņš prieku dod,!

Es līksmošos, Viņš iepriecē!(2 reizes atkārtot)

 Jaunās Derības Baznīca pēc sava īstā aicinājuma zemojas un pielūdz Debesu Svētnīcā un nevis tās pagalmos. Hēroda laikā Tempļa ārējā pagalmā tika atļauts ieiet pagāniem. Lai dziesma radītu pašiedvesmu, piedziedājumam paredzēts atkārtojums vairākas reizes.

 Allelujā, jo Kungs, mūsu Dievs, Visvarenais valda (2 x)

Prieks lai mums!- Viņam vienīgam atdosim godu (2x)

 Šeit citēti panti no Atklāsmes, kas attiecas uz Tūkstošgadu Miera Valsti: “Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: “Alelujā! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies.”(Atkl. 19: 6,7), bet šī Rakstu vieta maldīgi attiecināta uz mūsdienu Baznīcu. Pastāvīgi atkārtojot atsevišķos, visnotaļ pareizos izteicienus, tie rada eiforiju un maldīgus priekšstatus par attiecīgā Bībeles teksta interpretāciju.

Nāciet un kāpsim mūsu Kunga kalnā! Dieva namam tuvoties !

Nāciet un kāpsim mūsu Kunga kalnā! Dieva namam tuvoties !

Viņš mums mācīs Savu Patiesību, lai mēs ietu Viņa ceļus,

Gudrība nāks no Ciānas

Un mūsu Kunga Vārds no Jeruzālemes.

 Pārņemot dziesmu tekstos Rakstu vietas (Mih.4:2) un (Jes.2:3), dziesmu tekstu autori nepareizi izskaidro pestīšanas plānu. Tas tiem ir tā, kā par to runātu pagāni Tūkstošgadu Miera Valstī nevis Dieva bērni Kristū! Mūs māca Dieva Vārds un Dieva Gars un tāpēc mums nav nekādas vajadzības iet uz Jeruzālemi vai uz kaut kādu Templi ārpusē.

Dziediet mūsu Dievam. Dziediet.

Dziediet mūsu Dievam. Dziediet.

Dziediet mūsu Dievam. Dziediet. Allelujā! (2x)

Jo Kungs ir visas zemes Valdnieks – visas zemes Karalis,

Dziediet mūsu Dievam un dziediet Viņam

Sitiet plaukstas un skaļi sauciet visām tautām,

Jo Viņš ir Liels.

 Teksts pēc 45. psalma. Skaidrs, ka Bībelē šeit ir runa par Mesiju Tūkstošgadu Miera Valstī . Dziesmu tekstu vārdi ir likti pagānu tautu mutē, un tad iznāk, ka arī pašiem dziedātājiem jājūtas it kā pagānu lomā, kam ir pavisam cita attieksme attiecībā uz Mesiju, nekā Kristus ticīgajiem. Biežai vārdu atkārtošanai ir hipnotizējoša iedarbība, un tādā veidā notiek manipulācijas ar jūtām.

Dievs Kungs parādās varā un spēkā,

Liels varenībā Viņš mirdz,

Taisnība un tiesa Viņa Rokā-

Izved Tas cīņā eņģeļus Savus!

Piedzied.: Kungs, mēs pateicību, slavu dodam –

Tava mīlestība paliek mūžam, -

Ak, dodiet pateicību mūsu Kungam, jo Viņa mīlestība paliek mūžam,

Ak, dodiet pateicību mūsu Kungam, jo Viņa mīlestība pastāv mūžu mūžos!

Tā pulki iet un dej’ no prieka,

Līksmībā Viņš pilda mūsu sirdis,

Jo Viņa Valstībai ir uzvara šodien!

[ autors - G. Kendrick]

 

Teksts pēc 136.psalma, kas attiecas uz Tūkstošgadu Miera Valsti . ..Tiek propagandēta nebibliska mācība par dalību “garīgā karā” , kur Dieva Valstība ‘jau šodien uzvar’ un fantāzija:

“Dieva karapulki nāk un dej’ no prieka..

 

Līdzīgā ‘stilā’ veidots arī nākamā dziesma:

Jēzu, Tu – Valdnieks mūsu vidū.

Tu vadi Savu Garu,

Tu esi uzvarējis savus ienaidniekus,

Tagad Tu ieņem vietu Savā Goda Tronī,

Tu – Karalis, visas Mūžības Valdnieks,

Tu – Karalis, no visas sirds pielūdzam Tevi..”

Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek/ Kā debesīs, tā arī virs zemes,

Šodien ir tā diena, šī ir tā stunda,/ pildīties kad visam!

Nāc spēkā, Savā lielā varā nāc!

: ,: Tu – Karalis, Tu – Karalis, Lai nāk Tava Valstība, Kungs!:,: (2x)

[Mike Chance] 

c)     dvēseliskas manipulācijas un mistiski jūtu izplūdumi

 :,: Pateicība Tev, pateicība Tev:,:

Mēs Tevi teicam, jo Tu tuvu mums,

Tavi darbi, Kungs, ir atklājušies,

Pateicība Tev, lai Pateicība Tev, ak, Kungs!/ Jo Tu tuvu mums!

Ar daudziem atkārtojumiem šeit tiek panākts hipnozei līdzīgs stāvoklis.

Atšķirībā no bibliskām pateicības dziesmām, kurās tiek izteikta pateicība Dievam, šeit ir tikai viens iemels pateicībai, un tas ir mistisks.

Mistiskais izteiciens “..Tu tuvu mums!..” uz ‘šķietamu’ it kā Dieva tuvuma atmosfēru, ko harizmātu sanāksmēs var radīt “maldu gari”.

Ar “Taviem darbiem” jāsaprot harizmātu sanāksmēs notiekošie ‘brīnumi’, kuri tomēr nav ’īsti’.

:,:Tu, Visuaugstais, ak, Kungs, - pāri visām zemēm,

Tu pārspēj visus citus dievus ,:

: , : Es paaugstinu Tevi, ak, Kungs : , : (4x)

Tā ir harizmātiskā “klasika” , kuru bieži dzied ar frāzi:

“ Mēs paaugstinām Tevi” ar tekstu no 97. psalma 9.panta:

“Tu, Kungs – Visuaugstais pār visu zemi!

 

Šeit vēl stiprāk notiek ‘hipnotiskā’ iedarbība ar daudziem atkārtojumiem un dievināšanu:

“Es paaugstinu Tevi..”, Es…,Es…,Es…,Es…

Īsta pielūgsme pienākas tikai augstāk pieminētā “Kunga” varai,

Pārējos gadījumos un tālāk līdz beigām runa ir par kādu citu ‘kungu’…

 

O-o-o-o-o-o, debesis pilda manu sirdi,

O-o-o-o-o-o, debesis pilda manu sirdi (Piedziedājums)

Kunga Valstība starp mums

Debesis pilda manu sirdi, Slava Tam, Varenam,

Debesis pilda manu sirdi

Prieks par Viņa klātbūtni

Debesis pilda manu sirdi

Svētums, ko Viņš izstaro”

 

O-o-o-o-o-o, debesis pilda manu sirdi,

O-o-o-o-o-o, debesis pilda manu sirdi (Piedziedājums)

[G. Kendrick]

 

Sapņaini pārspīlējumi un virspusējība; ‘pozitīvi’ atzinumi, “Kunga Valstība starp mums”, Tas viss it kā norāda uz dēmonu izdzīšanu, krišanu gar zemi, ‘dziedināšanu’ Nebibliski, manipulatīvi atzinumi, kā piem.

 “Debesis pilda manu sirdi, kas, vienreiz dziedot,

Atkārtojas 8 reizes, bet vispār ne mazāk, kā 16 reizes (kā pagānu mantra)

 

Ak, Kungs, Tava lēnība atņem visu manu rūgtumu

Tavu mīlestību, Kungs, es pieņemu,

Ak, Kungs, Tava laipnība atņem bezjūtību,

Kungs, pieņemu es Tavu mīlestību [G.Kendrick]

 

Sapņaini - mistiska melu mācība… Tas nav Dieva Vārds! Tā nav grēku nožēla garā, Tā nav dzīve, kāda aprakstīta Romiešiem 6.nodaļā, bet jūtelīga savienošanās ar ‘citu’ Jēzu, kurš it kā ‘apgaismo’ un ‘dziedina’

 Skolotāj, mēs nākam Tevi sastapt,

Skolotāj, mēs steidzamies Tev pretī,

Pie Tevis mēs esam mājās! Gribam tuvu būt pie Tavas sirds,

Tava labā roka sniedz mums Tavu dzīvību,

Kreisā – pilna svētībām,

:,: El Šaddaj, Elohim un Adonaj : ,:

 

Šais dziesmās galvenā ievērība veltīta jūtām un sapņiem. Teksta pamatā ir izplūduši , neskaidri, nebibliski izteicieni. Tādas pat mistiskas un dvēseli mulsinošas ir 2 sekošās:

Tu apņem mani ar Savu mīlestību, Tavs tuvums vajadzīgo sniedz,

Velc pie Sevis, Tēvs, tuvums Tavs man pāri visam dārgs

[Arne Kopfermann]

 

Kaut kas manī to rāda, ka Tu te patiešām esi,

Es ticu, ka Tu dzīvs,- mani zini un mani mīli.

Tu liec man smieties un dari, ka mana sirds dzied.

Tu aizrauj mani dejā, mana dvēsele lidinās.

Es aizturu elpu Tavā tuvumā,

Kungs, tikai Tu vari dāvāt man iekšējo prieku,

Prieku, ko neviens nekad man neatņems,

Kungs, Tu manu dzīvi apgaismo/ Ar mīlestības gaismu Savu.

[Albert Frey- katoļu harizmāts]

 

Es iepazīstu svētumu Tavu,/ Tu šeit,-šajā vietā –

Es paceļu rokas,- skart Tevi, gūt mīlestību Tavu, -

: , : Nāc, Svētais Gars, spēkā Savā! Pildi mani visu,

Krāšņumā Savā ved mani! Nāc, Svētais Gars! : ,: (2x)

 

Sapņaina orientācija uz Gara “jūtīgumu”, aicina nebiblisku ‘Sapņu Garu’ 

5. Harizmātiskās dziesmas ir daļa no viltus pielūgsmes, kas ieved maldos.

Šī nodaļa apkopo harizmātisko dziesmu tekstu analīzes rezultātus, kas liecina, ka harizmātiskās dziesmas nav atdalāmas no harizmātiskās ‘pielūgsmes’, kam tās tikušas rakstītas. Minētās dziesmas nevar uzskatīt par ‘garīgām’ bibliskā nozīmē, tās nav pamācošas, bet ir postoši graujošas, bīstamas, un bibliskās kristīgās draudzēs tām nav vietas. 

a)     Mūsdienu harizmātiskā ‘pielūgsme’ ir tieši pretēja bibliskai pielūgsmei.

Mūslaiku harizmātiskās ‘slavēšanas’ un ’pielūgsmes’ koncepcija satur sevī ne tikai atsevišķus nebibliskus elementus, bet arī atsevišķus “izlēcienus” , ko varētu arī neievērot, tomēr pati koncepcija visumā ir nebibliska, pat pagāniska, tā lieto katoliskai izpratnei raksturīgus jēdzienus par ’pielūgsmi’ Harizmātiskā kustība te spēlē ‘tilta’ lomu uz ekumēnisma kustību “Pielūgsmi” katoliskajā Baznīcā sastāda cilvēku veidoti rituāli un liturģijas, kurās pielietotas pagāniskas metodes – pastāvīgi atkārtojamu lūgšanu veidā, dārgi apģērbi un grezni trauki, mākslas darbi, procesijas, mistiski teātra uzvedumi, pārmērīga greznība, apžilbinošas ceremonijas. Tās tiek dēvētas par estētisku pielūgsmi (Masters)

Cilvēks it kā ar to grib pienest Dievam savus labākos mākslas darbus un sacerējumus, inscenētās ceremonijas. Tā ir “..pašizdomāta dievkalpošana..” (Kolos. 2:23), kas kalpo ’pasaulīgiem pirmspēkiem’, bet ne Dievam.

Reformācijas laika pielūgsme no visa tā bija pilnīgi atšķirīga. Tā pamatojās uz Jēzus Kristus samierinošo upuri un uz Dieva Vārdu. Pielūgsmes centrā bija saprātīgi nolasīti Dieva Vārdi, viss pārējais, iepriekšminētais varēja būt tikai otršķirīgs. Tā bija atgriešanās pie bibliskas pielūgsmes.

Mūsdienu harizmātiskā pielūgsme turpretī ir atgriešanās pie ‘pagāniskās’ pielūgsmes metodēm un katoļu Baznīcas tradīcijām. Tādas ‘pielūgsmes’ autori paši atzīst, ka nozīmīgi ir ne tikai ticīgo vienkāršās sirds lūgšanas vārdi, bet tieši mākslinieciski inscenētie mūzikālie uzvedumi, kam nepieciešami lieli materiālie līdzekļi. Tāpēc ne jau velti daudzi harizmāti ir nonākuši pie maldīgas atziņas ka pielūgsme ir “svētki” , un saista to ar seno Israēlu kas ir aplam, jo tad jau vajadzētu kristīgām draudzēm tagad meklēt ceļu uz Romu… 

b)     mūsdienu harizmātiskā ‘pielūgsme’ noved pie pielīdzināšanās pasaulei, pie svētā sajaukšanās ar pasaulīgo, pie apkaunojuma Dieva Svētajam Vārdam.

Neraugoties uz to, ka harizmātiskās”slavēšanas un pielūgsmes” skolotāji un praktiķi atkal un atkal atsaucas uz Dieva svētumu un “svētošanās” vajadzību, uzmanīgam vērotājam ir skaidrs, ka šāds pielūgsmes veids’ nav svēts, bet ir miesīgs, vēl vairāk: Dievu zaimojošs. Satriecoši, ka ir samērā daudz tādu jaunu kristiešu, kas vēl maz pazīst Bībeli, un to neapzinās.

Pievīlējs maldu gars harizmātiskajā kustībā tās atbalstītājus spēj iegrūst nesaprātīgā uzticībā jebkurai tādai harizmātiskai dziesmai, ja tikai tur pieminēts Svētais Dievs, vai Kungs Jēzus Kristus, kaut arī šī dziesma īstenībā var izrādīties kā nebibliska. Svētbijības un svētuma vietā harizmātiķi pasniedz neīstu miesīgu kaisli un dvēselīgi-mistisku noskaņojumu, kurš it kā visu attaisno un pieļauj, saskaņā ar mūsdienu kristiešu nevietā pārprasto un pavedinošo lozungu:

“Dievs tevi pieņem un mīl tādu, kāds tu esi, tu vari atnākt pie Viņa, atnesot visu, kas tev ir, un palikt tas, kas tu esi.”

Dievs tādā veidā un uzskatā tiek pazemināts līdz līmenim - “pacietīgs Tētis”, bet Jēzus Kristus nosaukts par tādu “Draugu”, kas izpilda visu, kas tādam ‘kristietim’ ienāk prātā.

Pats ‘pievilcīgākais’ tādā ‘jaunā’ pielūgsmes veidā ir pilnīga miesīga brīvība, kuru tā apsola un atnes. Grēcīgs cilvēks var sev ‘atļaut’ ‘pilnu vaļu’ un bez apstājas apzināties sevi esam Dieva priekšā un izpaust sevi, tīksminoties ar ekstātisku mūziku, dejām rok-mūzikas pavadībā un krītot pie zemes transā – un šķiet, ka ‘viss ir atļauts’ un pareizi, kamēr vada kaut kāda it kā neskaidra ‘degsme’ Jēzum. Viss, kas saistīts ar savaldību, disciplīnu, samierināšanos, viss, kas jāievēro bibliskā garā godinot Dievu, nav savienojams ar iepriekš aprakstīto, tāpēc īpaši jā noliek pie malas.

Šodien nereti ir vērojams, ka pazūd godbijība un distance attiecībā uz svēto mūsu Kungu.

Draudžu dziesmās tiek izmantota pop-mūzika ar inscenējumiem un īpašiem efektiem. Tiek dziedātas neapvaldītas ‘mīlas dziesmas’, kas it kā veltītas Dievam. Dziedātāji un dziedātājas dejo tādā pat uzkrītoši erotiskā pašizpausmē, kā viņu pasaulīgie kolēģi diskotēkās un uz skatuves nepiedienīgā apģērbā, ar pasaulīgiem balss un mūzikas efektiem, ar kādiem parasti pasaulīgā pop-mūzika mēdz pavedināt uz izvirtību. Ja mēs, pretēji tam, tomēr apzināmies, cik svēts ir mūsu Kungs un Dievs (sk. Atkl. gr. 1.nod.), tad mums visā nopietnībā jānobīstas pie domas, ka ļaudis iepriekš aprakstītā veidā īstenībā ir nonākuši pie Dieva zaimošanas!

Nav brīnums, ka tāda “atbrīvošana” , ko dod dēmonu gari un to iedvestā “pielūgsme” bieži rada pašas grēcīgākās, pasaulīgās iezīmes, kuras ar savu nekaunīgo augstprātību un bezgodīgo nelietību atļaujas runāt par pašu svētāko. Pie tam t.s, “pielūgsme” neatvairāmi pārvēršas par ‘pagānisku festivālu’ ar bezsaturīgām jūtām un ekstāzi. Pēc būtības tas viss ir un paliek kā drausmīga un atklāta visa svētā nopaļāšana un zaimošana, kaut arī visā lielajā pop- ‘kultūras’ apstulboto klātesošo pūlī par to pat nenojauš…

Pietiek tikai ar dažiem piemēriem, lai to apstiprinātu, tomēr, pa laikam šķiet, ka ir pat nepieklājīgi un pretīgi uz papīra rakstīt un drukāt šādus nevēlamus ‘fragmentus’ Lūk, - daži citāti no harizmātu izdotiem reklāmas prospektiem par “slavēšanas un pielūgsmes” mūziku – ‘Produkcija’ , kuras virsraksts tulkojumā ir: “Ieņem (iekaro) pilsētu!” tiek reklamēta šādi:

“Pielūgsmes festivāls, kas uzmundrina kristiešus iziet ielās un iekarot šo pilsētu priekš Dieva”

Vēl vairāk aplama reklāma – “Rock n’ Roll Worship Circus” ir par Rock n’ Roll pielūgsmes cirku, kurā atrodam sižetu it kā The Beatles un Pink Floyd apprecējušies, tiem dzimis bērns, kuru tie atdevuši T-Rex audzināšanā, un šis bērns ’izsūdzējis grēkus’ ar vārdiem:

“Es dievinu Rock and Roll , un esmu dzimis, lai pielūgtu Dievu. Es īstenībā redzu tikai vienu šo ceļu, kas man savieno ticību Dievam un mūzikas mīlestību”.

Tā Frontman’s Gabriels Vilsons apraksta ansambļa ‘vienīgo ticību’ un mīlestību uz rok-mūziku. Ielūgums ‘Welkome to the Rock n’ Roll Circus’ garantē iegūt dziedamās ‘Worship-Songs’ ar piebildi, ka nepieciešams noklausīties ‘kārtīgu devu’ no šīs mūzikas un visiem kopā vienoties (Dieva) pielūgsmē.

Kompakt-disks ar nosaukumu “Worship with Jesus Burger” tiek reklamēts šādi:

“Lai tikai kāds iedomājas apgalvot, ka Vācijā nav nekādas cerības, ka jaunajai augošajai paaudzei nav un nebūs nekādas savas mūzikas.. Jēzus Burger esamība pierāda pretējo un ar “A Life in Loops” atbalstu izdod ‘izcilu ’pop-albumu. Patiešām īsts “pop” plašākā nozīmē, jo kopā ar citiem efektiem tas var sagādāt pilnīgu iedarbību uz ausīm. Pēc teksta tas ir konsekvents ’Worship’!

Kādā citā reklāmā par kaseti bērniem teikts “Urā, Jēzum!” -1,2,3 – šeit viss ir kustībā. Pielūgsmes vakars bērniem; pirmā muzikālā ‘produkcija vācu valodā’ dažu nedēļu laikā ir kļuvusi par bestselleru. Pietiek tikai noklausīties šīs 16 dziesmas no albuma, kas domāts bērniem, lai rastos pamatots jautājums: Kāpēc tik nekautrīgs, nekaunīgs dziesmu stils, un kāds ‘gars ’aiz tā visa slēpjas? Protams, neviens cits kā pats sātans, kas cenšas visu samaitāt un apgānīt.

‘Melu gara’ ietekmē harizmātiskie ‘līderi’ ir pazaudējuši jebkādas dievbijības un baiļu sajūtas un aizmirsuši, kāds ir Baznīcas svētais garīgais aicinājums. Acīmredzot, tiem pats galvenais ir viņu egoistiskie ‘reliģiskie piedzīvojumi’, kas aizrauj un izsauc satraucošu noskaņojumu, kad vairāki tūkstoši sajūsminātu pielūdzēju traucas sastapt Dievu. Ar jaunām dziesmām tie cer nonākt ‘Dieva tuvumā’. Iespējams, to atspoguļo raksturīgi citāti no “Asaph inside Winter” 2002/2003 un no Visbādenes mūzikas izdevniecības ‘Projection J/ Music House, Wiesbaden 1992-94.” Jūs ar interesi varēsiet sagaidīt, ka no Džona Vimbera (John Wimbers) draudzes ‘vīna-dārzs’ (Vineyard) izplūst nepiespiestība un dabiskums, kuru saknes meklējamas Jēzus ļaužu (Jesus People) kustībā. Izbaudīta brīvība. Katra jauna produkcija - sauciens Tēvam, kas ļauj izjust maigo un atkal no jauna spirdzinošo Dieva klātbūtni.!”

Minētie piemēri rāda, ka “Praise & Worship” sen jau kā ir kļuvuši par ‘komercprecēm’ pēc pasaulīgās pop-mūzikas un pop-industrijas ražojumu precīziem paraugiem, par ko liecina nosaukumi: “Worship-līdzjutēji”; “Worship-hīti”; “Cienītāji: Michael W. Smith” ; “Worship Events” . Tas ir viss tas pats, kas mūzikālās industrijas pasaulē, kas vērsts uz klausītāju apdullināšanu, mūzikāla baudījuma izraisīšanu. Tas viss tiek darīts it kā ar ieganstu, ka notiek zemošanās Dieva priekšā, bet tāda pielūgsme nevar būt patīkama Dievam, ir negantība un īstenībā kalpo tikai tam, lai sagādātu pašmīlīgajiem ‘kristiešiem’ pagāniskām ‘reliģijām’ raksturīgus pārdzīvojumus. Te nav runa par svētu, bet gan par apgānītu ‘pielūgsmi’ , kura ienes Baznīcā pasaulīgumu, bet ne dievišķo Gara izpausmi. Tā ir negantība Dieva acīs. 

c)     Harizmātiskās dziesmas ir instruments harizmātisko darboņu rokās.

Vēlreiz jāatkārto kāds apgalvojums, kas iepriekš jau bija minēts. Harizmātiskās “slavēšanas” dziesmas nevar tikt izolētas no tiem nodomiem, kādos tās tikušas sacerētas. Tās ietilpst tajā viltus mācību un harizmātisko kustību izdarību sistēmā, kam tās kalpo un kas tās izplata tālāk. Tā kā harizmātu mācībai un domāšanai piemīt vairākas okultiska rakstura īpašības, tad to dziesmas (lai gan tomēr ne visas un ne vienmēr) ir okultisma rīks un instruments, kas kalpo pret-biblisku mērķu sasniegšanai. Tās ir izraisījušās garīgas nomaldīšanās rezultātā un tāpēc nes sev līdzi maldu garu ietekmes visur, kur tās tiek dziedātas. Šo dziesmu pamatā vairumā gadījumu ir neapzināti izteikti un izdziedāti okultiska rakstura izteikumi un harizmātu mācības pieņēmumi, ka izteiktam vai izdziedātam vārdam ir spēks atjaunot realitātes pastāvēšanu. Minētie uzskati dažādu variantu veidā plaši izplatīti harizmātu vidē.

“Ticības vārdam” , kuru harizmāti izrunā ticībā, saskaņā ar maģiskiem ‘ticības likumiem’ jākļūst par īstenību.”Izsūdzi grēkus attiecībā uz to, - un tad tu to saņemsi!” . Viltīgais sātans kārdina harizmātu, lai tas tic, ka viņš ar savu izteikto vārdu atjaunos to, kas reāli bija pastāvējis un ‘atbrīvos’ pats priekš sevis ne tikai mašīnas un mājas, bet arī ‘atbrīvos ’cilvēkus, lai tie izsūdz savus nodarījumus, un dažādiem priekšmetiem liks sākt kustēties. Harizmātiskajās dziesmās visa tā rezultātā ir maģiski grēksūdzes vārdi, kuri tur mērķtiecīgi ielikti ar nodomu, lai kaut ko izmainītu neredzamajā pasaulē.

1.       Dziesmām “jāatbrīvo” (?) Dieva klātbūtne (jādod brīvība Kristum) un jānoved cilvēki līdz viltus reliģiskiem pārdzīvojumiem Kādā grāmatā “Maršs Jēzum” tāda veida. zemošanās pielūgsmē atklāti bez aplinkiem nosaukta par maģiskas iedarbības līdzekli, lai tiktu ‘atbrīvoti’ Dieva klātbūtnei, tas ir ‘maršēt Jēzum’ līdzīgi tāpat kā lūgt un slavēt. “Mēs iznesam savu dievkalpošanu ārā uz ielām, lai apzinātos Dieva klātbūtni pie mums, kad Viņš sēd tronī Viņa slavēšanas laikā (22.psalms, 4. pants).

Kad mēs lūdzam, slavējam un soļojam – tā uzskata harizmāti – tad Dievs nonāk pie mums – mūsu vidē.. Momentā, kad mēs visi kopā pieceļamies un mūsu Dieva slavēšana pilda gaisu – tā arī uzskata harizmāti, - tad Svētā Gara klātbūtne mūsu vidē kļūst jūtama, un ļaudis apzinās, ka mūsu vidū ir dzīvais Dievs. Kad mēs maršējam, mēs rīkojamies pravietiski, lai ‘atbrīvotu’ Svēto Garu, lai ļautu ‘iznākt’ Dievam, Kurš dzīvo mūsu slavēšanā..

2.       Dziesmām jābūt tādām, kas ‘atbrīvo’(?) “Dieva Valstību” .

Pēc harizmātu maldu mācības uzskatiem “Slavēšana un pielūgsme zemojoties” jāuzskata vēl arī kā līdzeklis “Dieva Valstības” atnākšanai. Aiz tādiem uzskatiem slēpjas vēl maģiska mācība, ka kristieši spēj iedarbināt to, ko viņi apgalvo. Ja dzied tādas dziesmas, kuras norāda uz harizmātiskās kustības ”citu Jēzu” kā Karali un atkal un atkal atkārto, ka Viņa Valstība ir klāt, tad saskaņā ar harizmātu mācību notiek tā, ka Dieva Valstības spēki vairojas, izpaužas un attīstās, kas parādās kā slimo izdziedināšana un cilvēku krišana gar zemi.

Viens no harizmātu līderiem un harizmātisko dziesmu sacerētājs Džeks Heifords (Jack Hayford) kādā savā grāmatā “Zemojieties Karaļa priekšā!” pilnīgi atklāti izsaka nodomu pielūgsmē pāriet uz ‘garīgo cīņu’ un iekarot cilvēku prātus. Pielūgsme notiek tādēļ, lai visu Dieva Valstības spēku pārvērstu visas Baznīcas kustībā un to realizētu ar pašas Baznīcas spēkiem. Runa ir par tēmu, kādas ir Dieva Valstības pilnvaras. Tās, protams, ir kaut kas vairāk, nekā tikai estētisks skaistums vai dogmātiska precizitāte. Tas viss ir izdomāts, lai ticīgo vidū nostiprinātu Jēzus autoritāti. Pats kodols ir Dieva Valstības autoritāte.

Aiz šādiem izteikumiem un apgalvojumiem slēpjas harizmātu okulti-pagāniskā mācība, ka it kā šodien jau ticīgajiem būtu ‘jāizpilda’ Dieva Valstība ar pavēlēm, apstiprinājumiem, dēmonu izdzīšanu un brīnumiem, lai tie jau tagad tajā paši varētu valdīt.

Pie šādas melīgas interpretācijas pielūgsme kalpo kā līdzeklis minēto mērķu sasniegšanai, bet harizmātiskās dziesmas pildītas ar šīs melu mācības noskaņām un maģiskiem jēdzieniem un priekšstatiem. Dziesmu autors un ‘pielūgsmes vadītājs Greiems Kendriks (Graham Kendrick) savā grāmatā “Maršs Jēzum” pilnīgi atklāti raksta: “Caur mūsu pasludinājumiem tiek atbrīvots garīgais spēks. Tāpēc es vairāk par visu mīlu rakstīt pielūgsmes marša rakstura dziesmas, jo esmu pārliecināts, ka Dieva spēks atklājas caur patiesības pasludinājumiem. 

3. Dziesmām jāapspiež dēmoniskie spēki un jādarbojas uz neredzamo pasauli.

Tas ir būtiski nepareizs harizmātisko dziesmu pielietojums, ja tās izpilda ar mērķi ‘garīgai cīņai’, kur sākumā tās it kā ir veltītas Dievam, bet tad adresētas dēmoniem, lai tos aizdzītu, sagrautu to varu un iekarotu ‘garīgās teritorijas‘. Dažkārt dziesmas , īpaši tās, kas saistītas ar “Maršiem Jēzum” , izskan kā uzsaukumi dēmoniem un sacerētas, lai pielietotu garīgai cīņai ar tiem.

Grāmatas “Maršs Jēzum” autori reklamē nebibliskus ielu gājienus, kuros kā “garīgās cīņas” līdzekļus izmanto harizmātiskās slavas un pielūgsmes dziesmas. Gājieni tiek rīkoti pilsētās un apgabalos, lielos varas iestāžu centros. Kā pamatojums minētas Rakstu vietas: Atkl.12:11, Atkl.1:6, 2.Laiku gr.20:15-22, 147.psalms.

Un tā ir pavisam skaidrs, ka harizmātiskās dziesmas izveidotas, uzrakstītas un tiek pielietotas nebibliskiem mērķiem un to klausītājus un izpildītājus ieved maldos. Tās ir pilnas ar maģiskiem momentiem un izteicieniem, it kā paredzētas iedarbībai uz neredzamo ‘garu pasauli’. Tāpēc tās ir nederīgas īstai, patiesai, bibliskai. Dieva slavēšanai. 

d)     Harizmātiskās dziesmas nāk no ‘sveša gara’ un adresētas ‘citam Jēzum’.

Harizmātisko dziesmu pieglaimīgo un postošo iespaidu pareizi nav iespējams izprast, ja neņem vērā Svēto Rakstu brīdinājumus būt piesardzīgiem un izvairīties no viltus praviešiem un pieglaimīgiem gariem, dēmoniem, kas pieņem eņģeļu izskatu un saviem mērķiem izmanto pat slavēšanas dziesmas un pielūgsmes mūziku.

“Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības un pievērsīsies maldu gariem un dēmonu mācībām..” (1.Tim.4:1).” Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars..” (1.Jāņ.4:1-3). Ir arī brīdinājums nepieņemt tos, kas sludina ‘citādu ’Jēzu.. 2. Kor.11:4. No Korintas draudzes piemēra redzams, ka cilvēku dvēseļu ienaidnieks – sātans bija gribējis tur ieviest citu – svešu garu un ‘citu Jēzu’. “Jo, ja kāds ienācējs pie jums sludina citādu Jēzu, nekā mēs esam sludinājuši, jūs saņemat citādu garu, nekā to, ko esat saņēmuši no mums, un citādu evaņģēliju nekā to, ko esat pieņēmuši – to visu jūs labprāt ņemat pretī.” Tikai Rakstos izteikto brīdinājumu gaismā mēs pareizi novērtēt ienaidnieka stratēģiju pēdējā laika lielajā pievilšanā.

1.       Harizmātiskās dziesmas parasti rada un iedvesmo ‘cits gars’, kas maldina un pieviļ.

“Garā kristītie” tekstu autori un komponisti ir kārdināti vērsties pie ‘maldu gara’, ko viņi paši it kā kādreiz ir saņēmuši, un lūgt no tā kā tekstu tā arī melodiju. Lūgtais bieži tiek saņemts, tajā laikā, kad tie “runā mēlēs” un šim garam pilnīgi ar visu sevi ir atdevušies (kā tas viņiem mācīts harizmātiskajās grupās). Bieži notiek tā, ka ‘hipnozes’ laikā melodija un teksts tūlīt tiek pieņemti un vienkārši mehāniski pierakstīti. Teksti samērā bieži saistīti ar sapņiem un parādībām, kur darbojas ‘cits Jēzus’.

2.       Harizmātiskās dziesmas objektīvi vērstas nevis uz krustā sisto un augšāmcelto Kungu Jēzu Kristu, t.i. uz Bībeles Jēzu, bet uz ‘citu Jēzu’ no harizmātiskām vīzijām un pravietojumiem, kurš tiek slavēts un uzskatīts kā klātesošs.

Maldos ievestie harizmāti to neapzinās, bet viltus iedvesmā radušās dziesmas attēlo ‘citu Jēzu’ no viltus gariem, galu galā antikristu. Tikai ar to visu var izskaidrot, kāpēc šīs it kā Jēzu slavējošās dziesmas izraisa tādas Kungam nepieņemamas norises, kā krišana atmuguriski, letarģija “svēti smiekli” , trīce, iekliegšanās viltus brīnumi un pravietojumi kas nedara godu, bet apkauno Kungu Jēzu Kristu.

ASV “Kristīgo (?) spiritistu biedrība” pasūtījusi ‘personīgai lietošanai’ 800 eksemplārus “Mission Praise” – slavēšanas dziesmu krājumus. Šis fakts atklājās negaidīti, nejauši, kļūdas pēc, jo eksemplāri ar zīmogu “Christian Spiritualist Society” aiz pārskatīšanās nonāca grāmatu pārdošanas tīklā Izraisās pārdomas, kā vispār ‘spirituālisti’ slavēšanā tik daudz var vērsties pie “Jēzus” un pie “Kunga”, bet tomēr ir svarīgi pamanīt, ka bibliskā uzruna: “Kungs Jēzu!” tur ļoti reti sastopama (salīdz. Apd.7:59; 1:21; 11:17; 15:26; 19:13; Rom.1:7 utt , jo ‘melu gars’, kā par to rakstīts 1.Kor.12:3, izvairās no šīs uzrunas.

Gala iznākumā ir skaidrs, ka tādas dziesmas, kuras tik daudz pārņēmis tumsas iespaids, nedrīkst tikt izmantotas draudzēs, kas ir uzticīgas Bībelei. Ja tās to tomēr darītu – tās grēkotu pret savu Kungu un Pestītāju! Ne jau ikkatrā tādā dziesmā uzreiz var pamanīt maldus, ne jau katra no tām tik ļoti pārsātināta ar ‘meditatīviem maldiem’, kā vairums no tām. Bet tā kā uz nelāga koka nevar izaugt labi augļi, tad mums vispār no šādām dziesmām jāizvairās un jāatteicas. Tāpat arī nav jāļaujas iespaidoties no harizmātu skolotājiem, kaut arī izskatītos, ka tie var runāt pavisam pareizi un ‘nekaitīgi’. Ļoti svarīgi paklausīt ieteikumam: “.. no tādiem novērsies!”(1.Tim.6:5; 2.Tim.3:5) – “..Izvairieties no tādiem!” Rom. 16:17). 

6. Harizmātisko dziesmu bojātie augļi.

 Katrs saprātīgs pētnieks spēs pareizi novērtēt un redzēs, ka šādas dziesmas nekādā ziņā nevar nākt no Dieva Gara. Tāpēc tām arī nav vieta kristīgā Baznīcā un draudzēs.” ..vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem.. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” – saka Jēzus (Mat. 7:16b,20). To spēs pamanīt un ievērot tikai ticīgs pētnieks ar skaidru saprātu, jo šo dziesmu lietotāji un atbalstītāji tās saredz kā pozitīvas, celsmīgas ierosmes, kā “ticības pacēlumu,” ‘sajūsmu Jēzum’, jaunatnes aizraušanos un, Dievam tīkams ’stimulāciju labai atdevei’.. Bet kā ir īstenībā, kad šīs dziesmas dzied draudzē, kāds ir ieguvums, ja to apskata Bībeles gaismā un kādi no tā ir augļi? 

a)     ’apreibuma’ stāvoklis tā vietā, lai gūtu ierosmi ‘nest savu krustu’, sekojot Jēzum

Dziesmās ļoti daudz vēstīts par nodošanos Valdniekam Jēzum. Bet šāda nodošanās ir neīsta un nebibliska. tā satur nebibliskas gaidas - šodien jau tagad – pieredzēt Jēzus Kristus uzvaras gājienu šeit virs zemes. Protams, ka Kristus no Debesīm valda kā Galva pār visu, bet Viņa Valstība kļūs redzama visiem tikai Tūkstošgadu Miera Valstībā. Sekot Kungam Jēzum mums šodien nozīmē ņemt savu krustu, ciest kopā ar Viņu, kalpojot Viņam, dzīvot šinī ļaunajā pasaulīgajā laikā saprātīgā apdomībā un liecināt par Kristu ar savu dzīvi. Visbeidzot jāatzīst, ka ļoti bīstama tendence ir, ja cilvēki ir virzīti tikai vienīgi uz ‘uzvarām pilnu nodošanos’ Uzvarētājam Valdniekam Jēzum, uz Viņa varu un diženumu. Tādu Uzvarētāju Valdnieku pieņemt ar prieku būtu bijuši gatavi arī ebreji; bet no visiem atraidīto un krustā sisto Kungu viņi nepieņēma. Mums jāseko Kungam Jēzum arī tagad – šajā laikā, kad mums pasaulē jāpiedzīvo bēdas, kad atzīt krustā sisto Kristu daudzkārt var nozīmēt, ka jāpiedzīvo ciešanas un kauns. Šādi norādīts ceļš mums aprakstīts Vēstulē Ebrejiem 13.nod.12.-15.p.: “Tādēļ iztaisnojiet ļenganās rokas un ļodzīgos ceļus un iestaigājiet savām kājām taisnas takas; lai klibais nenomaldās, bet kļūst vesels. Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs. Raugieties, lai neviens neatkrīt no Dieva žēlastības, lai neuzaug rūgta sakne, radot nesaskaņas, caur kurām daudzi tiktu aptraipīti..” “Tā arī Jēzus, lai ar Savām Paša Asinīm ar Savām Asinīm darītu tautu svētu, ir cietis ārpus vārtiem.” (Ebr.13:12). “Tādēļ iziesim pie Viņa ārpus nometnes, un būsim kopā ar Viņu šajā pazemojumā.. Un mums taču šeit nav paliekama pilsēta, bet mēs meklējam nākamo. Tad nu vienmēr caur Viņu nesīsim Viņam slavas upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina Viņa Vārdu.” (Ebr.13:15).

Lai slavas upuris būtu patiess, un Dievam tīkams, tad noteikums tam ir, lai mēs būtu gatavi nostāties kopā ar tiem, kas cieš nievas un pazemojumus no cilvēkiem Viņa dēļ.

“Harizmātiskā slavēšana” turpretī nenāk no saziņas ar tādiem, kas ir noraidījuši Kristu, un tomēr liek mums izjust kaunu un ienaidu no pasaules, bet egoistiskā formā gatavojas piedalīties paredzamā ‘valdīšanā’, kura tiek pierakstīta harizmātiskajam Pasaules ‘Valdniekam’ šajā pasaulē jau šodien. 

b)     Izjauktā bibliskā sadraudzība ar Kristu un mistiski-sapņainā jūtu orientācija.

Harizmātiskajās dziesmās ļoti daudz un ‘augstos toņos’ tiek dziedāts par dziedātāju mīlestību uz Jēzu, par nodošanos, cienīšanu un pielūgšanu. Bet vairumā gadījumu tiem nodošanās pamatojas uz varu, dižumu, uzvarām, svētībām, kas viss it kā ticis piešķirts harizmātiem. Tikai pavisam nedaudz tiek skarts centrālais bibliskais pamats, kāds tas ir mīlestībai un pielūgsmei, un kādu to saprot un pielieto patiesie ticīgie: Kunga Jēzus nodošanās un mīlestība uz mums, Viņa upuris, nomirstot krustā par mums. Pie tam, vairumā gadījumu tas tiek minēts, it kā piemērojoties Bībelē uzrakstītajam. Dziesmās tiek izteikta neīsta sapņaini-mistiska ‘dievticība’. Bieži runa ir par “vīzijām” un “jūtu pārdzīvojumiem” , par piedzīvoto ‘spēku’ un šķietami brīnumainiem notikumiem, par ‘klātbūtnes sajūtu’, par ‘visaptverošām vēlmēm’ un ekstāzes pārdzīvojumiem.

Šo dziesmu dziedāšana it kā garīgi un ieved mistikā un sapņos, aptraipa dvēseli, nozogot ticīgajam viņa ārkārtīgi vērtīgo bagātību, kas tam jāsarga kā acuraugs: godīga sazināšanās visā savas dvēseles vienkāršībā ar savu Kungu un Glābēju Jēzu Kristu. Mūs dara uzmanīgus attiecībā uz to apustuļa Pāvila vārdi: “.. Bet es.. baidos, ka čūska, kas pievīla Ievu, arī jūsu prātu varētu samaitāt, novēršot to no cēluma un šķīstības Kristū.” (2.Kor.11:3)

Ja ticīgie patiešām īstenībā to ir pieņēmuši, (kas gan, domājams, droši vien vēl nenotiek, jo dziesmu dziedot atsevišķas reizes, vārdi tiek izteikti neapzināti,) – tad ‘mistiski-pavedinošā ’garīgā ‘inde’ paņem prom garīgo tīrību un ticības skaidrību un tas var novest pie nopietniem zaudējumiem viņu ticības dzīvē. 

c)     Bīstamā nosliece maldu mācību virzienā un maldu garu kārdinājumi.

Ja šīs dziesmas tiek dziedātas atkārtoti atkal un atkal no jauna, tās dziedātāju (un arī klausītāju) domāšanā un atmiņā iespiež nebibliskos, pavedinošos harizmātu atziņu vārdus un izteikumus, ar kuriem dziesmas pārpilnas. Tie turpina palikt pie ilūzijas, ka Dieva Valstība ir jau atnākusi, un ka masveida atmoda Gara darbības iespaidā šķietami ir Dieva gribas izpausme. Tie sajauc un ieved maldos ticīgo prātus. Harizmātiskās dziesmas ir kļuvušas par iedarbīgiem līdzekļiem, kas izplata maldīgās harizmātu mācības. Jāatzīst, ka paši harizmāti to ļoti skaidri redz un saprot, ko gan nevar teikt par evaņģēliskiem kristiešiem, kuri atbalsta šīs dziesmas. Kāds no angļu harizmātiem ir izteicies: “Šīs dziesmas ir kļuvušas nozīmīgas un svarīgas kā pavad-faktori apstākļos, kad pieaug garīgo dāvanu – tādu, kā runāšana ‘mēlēs’, pravietošana, dziedināšana – pielietojums draudžu dievkalpojumos visā mūsu plašajā zemē.” Kāds no harizmātisko dziesmu autoriem – Deivids Flinghems [David Fillingham] raksta:” Dievs Savā Baznīcā sāk atjaunot paaudzi, bet atjaunošana vienmēr saistīta ar varenu Svētā Gara izliešanos. Kā viena no pēdējo laiku atmodas pazīmēm jāatzīmē: Dievam ir Sava tauta un Savi ļaudis no visām tautām, kas Viņu slavēs un pielūgs..”

Šīs dziesmas ārda un grauj tieši ar to, ka tās tekstus no Bībeles padara nebibliskus. “Mēs zinām, ka likums ir labs, ja to lieto pareizi..” (1.Tim. 1:8). Nepareiza ‘interpretācija’ ir tad, ja to, kas attiecas uz Tūkstošgadu Miera Valstību, ņem un pārnes uz mūsdienām, tā atverot durvis maldu mācībām un kārdinājumiem, kas rada neskaidrības , modrības zudumu un pieļauj kaut kādu ‘dvēseliski- mistisku’ vienotību.. (?) 

d)     šķelšanās ticīgo vidū un ‘ekumēniskā ’vienotība ar Kristus pretiniekiem.

Patiesi garīgu dziesmu dziedāšana tuvina īstos patiesos kristiešus vienu otram un kopā visus pieved Kungam Jēzum Kristum. Dieva Gars veicina vienotību Garā (Ef. 4:3). Viņš veicina vienprātību un tieksmi pēc galvenā – kopīgi visiem pagodināt Kungu un kalpot Viņam no visas sirds (Fil. 2 : 1-4).

Turpretī harizmātiskās dziesmas visās bibliskās draudzēs, kur tās ir ieviesušās, rada nesaskaņas, pat savstarpēju ienaidu un šķelšanos, kārtības trūkumu Parasti vairāk saprātīgie, pieredzējušie ticīgie saprot, ka to veicina viltus gars un cenšas atraisīties no šo dziesmu dziedāšanas, kamēr jaunākie, mazpieredzējušie kristieši, kam vēl ir palikusi kaut kāda saistība ar pasaulīgo, tam nepiekrīt un cenšas panākt, lai šīs dziesmas turpinātu tikt lietotas.( 1.Pēt.5:5); (Ebr. 13:17).

Vai tiešām tādas, kādas ir šīs dziesmas, var nākt no Dieva Gara?

Vēl jāievēro no otras puses kāda visu šo dziesmu kopēja īpatnība. Tās visas īpaši veicina kristiešu ‘vienotību’ pasaules mērogā, kura skaidri izteiktā veidā ir pretēja Dieva Vārdam. Šīs dziesmas dzied gan katoliskie harizmāti, gan arī brīvajās evaņģēliskajās, neatkarīgajās baptistu draudzēs; tās ‘apvieno’ gan liberālos ‘ekumēnes’ piekritējus, gan arī teologus, kas kritizē Bībeli. Līdzīgi dziesmai “Tēvs, dari mūs visus vienotus!” - ir vēl dažas tādas, kas aicina uz vienotību, kaut vai tikai ‘vārda pēc’, ar motīvu, lai izdziedinātu kādreiz izjaukto Baznīcas ‘vienotību’.

Kāds no harizmātiskajiem vadītājiem, mācītājs Frīdrihs Amoffs savas mācību grāmatas “Tu, Kungs” – priekšvārdā raksta:” Jauno dziesmu iespaidā mūsu zemes kristietībā ir sākusies apvienošanās. To, ko ir iesākusi ‘Jaunatne ar misiju’, grūti pilnībā novērtēt. Kristieši ar dažādiem uzskatiem ir atraduši viens otru un uzsākuši kopīgi dziedāt. Tā ir sperts pirmais solis uz labāku pazīšanos un ‘aizspriedumu’ pārvarēšanu.” Un vēl – kāda Slavēšanas dziesmu krājuma “Mission Praise” autors to nosauc par kristiešu vienotības dokumentu un saka, ka, veidojot to, mērķis ir bijis: “apvienot visu denomināciju kristiešus.”

Harizmātiskajām dziesmām ir sava loma gandrīz nepamanāmajā procesā, kurā tiek postīti Bībeles principi evaņģēlisko kristiešu mācībā, dzīvē un ticībā. Tā tiek virzīta uz priekšu ‘ekumēne’ un gatavota pēdējo laiku lielā atkrišana no ticības, lai notiktu anti-kristīgās ‘baznīcas’ (Bābeles lielā netikle’) veidošanās.

No neīstās (viltus) pielūgsmes jāatturas, bet pie īstās (patiesās) stingri jāturas!  

IZDAROT KOPSAVILKUMU

 Svēto Rakstu gaismā iezīmējas divas ļoti svarīgas lietas.

1.       Jāievēro skaidra, konsekventa robeža starp patiesu, īstu biblisku pielūgsmi un harizmātiskās kustības pievilšanas garu kristīgās draudzēs ienestu neīstu pielūgsmi un slavēšanu caur harizmātiskām dziesmām un mūziku.

2.       Jāveltī nopietna uzmanība patiesai, īstai pielūgsmei un slavas dziesmām, lai tās būtu tīkamas Dievam un par svētību klausītājiem un izpildītājiem.

1. Ļoti stingri jānorobežojas no t.s. ‘kristīgās rok- mūzikas’ un harizmātiskās slavēšanas.

Pēc bibliskiem principiem vērtējot, tās līdzinās ‘negantībai’, kas apgāna svētnīcu, jo satur pagāniskus elkkalpības elementus, kas ienes ‘svešu uguni’ svētnīcā (sk. notikumu ar Ārona dēliem Nādabu un Abīhū 3.Mozus gr. 10.nod.

Šīs dziesmas garīgā ziņā ir bīstamas katram no ticīgajiem un to draudzēm, jo kārdina un apgāna, noved to ‘kristietību’ līdz zemam, formālam līmenim bez patiesas dievbijības. Bībelē atrodam brīdinājumus (1.Kor.5:6-8; Gal.5:7-12), ka jāizmet ārā maldu mācību ‘raugs’, vai jāatdalās no tiem, kas veco raugu negrib izmest: “Prom, prom – aizejiet no turienes, nepieskarieties nešķīstam..” (Jes.52:11a)

Daudzi garīgā ziņā nobrieduši, pieredzējuši un kompetenti Dieva vīri bibliskās draudzēs redz un saprot, cik bīstamas garīgā ziņā ir šīs dziesmas, un tomēr ir kristieši un draudžu kalpotāji, kas to izteiktos brīdinājumus uzskata tikai par pārspīlējumiem un ir gatavi pat izsmiet pēc viņu uzskata ‘konservatīvos’ kristiešus’- tāpēc ka tie esot vai nu ‘aprobežoti’ vai arī nepamatoti satraukti(?!). Bet vai sargs drīkst klusēt, redzot tuvojošās briesmas?

Var uzskatīt, ka šīs ‘harizmātiskās dziesmas’, ko uztur un veicina pievilšanas ‘maldu gars’ ir zināmā mērā kā Trojas zirgs, caur kuru jaunie kristleši atšķeļas no bibliskās draudzes un pāriet uz harizmātiskām grupām. Bīstamība pastāv, ja tikai ‘tā pavisam nejauši’, kā ‘garāmejot’ bibliskā draudzē tiek atskaņota vai iekļūst kāda no harizmātiskām dziesmām. Tā var kalpot kā ‘sākuma narkotika’, kā ‘vieglā’ narkotika , kas meklēt nākošo – ‘stiprāko’ un vēl un vēl.. un tā tālāk – un tad pāriet uz harizmātisko grupu, kur seko ‘kristība garā’. Un tad jau, ja nonāk tik tālu, var jau būt par vēlu, lai spētu izmainīt pieviltā cilvēka apziņu.

Visbiežāk ‘maldu gars’ ieved pievilto kristieti tādās sfērās, kur ir iespējama pilnīga ‘brīvība’ un patvaļa maldīgai mistiskai ‘sapņainībai’, ietverot it kā bailes Dieva priekšā. Tādu ‘sektu’ un maldīgu novirzienu veidošanās, kā arī šķelšanās draudzēs ir likumsakarīgs iznākums no harizmātisko dziesmu izplatības un liecina, ka šīs dziesmas nenāk no Dieva Gara, bet ārda, grauj ‘garīgā ziņā’ ne tikai visu draudzi, bet arī mazās grupas, jauniešu kalpošanu un katru atsevišķi.

Biblisko draudžu mācītājiem, ganiem un šo draudžu kalpotājiem rūpīgi jāseko, lai harizmātiskās slavēšanas un pielūgsmes dziesmas vispār draudzēs netiktu lietotas. Tas jādara sirds skaidrībā u ar nodošanos mūsu Kunga vārdā, kas mūs ir aicinājis un mums uzticējis kalpot. Tas jāizpilda kā uzticēts pienākums vadīt pa pareizo ceļu un apgādāt ar garīgo barību ‘mazā’ ganāmā pulciņa avis. Tam visam nepieciešams pacietīgs izskaidrošanas darbs, jāpārliecina brāļi un māsas, kas varbūt sākumā vispār nesaprot, kāpēc šīs dziesmas nav derīgas un ar ko tās ir kaitīgas.

Dziesmu repertuāra izvēle draudzē un jauniešu kalpošanā ir daudz svarīgāka, nekā par to domā daudzi brāļi un māsas, kam uzticēts sargāt draudzi no maldiem. Draudzēs jābūt skaidrībai, kādus dziesmu krājumus muzikālās kalpošanas vadītāji lieto, un vai tie ir brīvi no harizmātiskajām dziesmām. Vecākiem, ‘garīgiem audzinātājiem’ un muzikālās kalpošanas vadītājiem jāņem vērā, ka jaunatnes ‘salidojumos’ un konferencēs viss ‘modernizējas’, pildās ar harizmātiskām dziesmām, kas iet ‘roku – rokā’ ar tādām nepieņemamām lietām, kā pantomīma, rok-mūzika, diskotēka, klaunādes, teātra izrādes, skeči utt. Ir daži apšaubāmi gadījumi, kas sākumā var izlikties ‘nevainīgi’. Bet, ņemot vērā, ka daudzas mūslaiku dziesmas (ne tikai harizmātiskās ) tiek piemērotas rok-stilam, un vēl citas to iespējamās negatīvās ietekmes, - labāk arī no šīm dziesmām atteikties.

Atklāti jāsaka, ka jautājums par harizmātiskajām dziesmām satur sevī, tēlaini izsakoties, daudz bīstamas ‘sprāgstvielas’. Ap jautājumu, vai virzīt, attīstīt un aizstāvēt šos ārdošos ‘sātana instrumentus, notiek intensīva ‘garīga cīņa’. Lūgšanās jānāk Kunga priekšā, lai tiktu skaidrībā. No otras puses, daudzu draudžu darbība un garīgās kalpošanas efektivitāte lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai spēs pastāvēt pret pēdējo laiku uzbrūkošo harizmātiski-ekumēnisko kārdinājuma vilni; vai draudzes zaudēs savu jaunatni, vai arī tās spēs pasargāt savus jauniešus Dieva žēlastībā uz patiesības ceļa.

2. Centīsimies nostiprināt, saglabāt tīru un patiesu ‘garīgo’ pielūgsmi!

Nepietiek tikai un vienīgi cīnīties no ‘aizsardzības ‘pozīcijām’. Lai liktu lietā un attīstītu īstu, patiesu biblisku slavēšanu un pielūgsmi, mums tas jādara tā, kā Bībele to māca. Jārevidē, vai nav ieviesušās nebibliskas, nepamatotas un nevajadzīgas tradīcijas. Cik ļoti vajadzīga draudzēs un ir dzīva, svētīga, Gara iedvesmota slavēšana pielūgsme ‘no visas sirds’! Lai paliek pie malas ‘garīgās barības’ surogātu meklējumi mūsdienu pop-stilā! Izmetīsim tos!

 Sakarā ar to, ka draudzēs arvien vairāk izplatās un tiek lietotas ‘harizmātiskās dziesmas’ un neīstā, nepatiesā “slavēšana”, tad visiem tiem ticīgajiem, kas ir palikuši uzticīgi, kas nepadodas maldiem un pievilšanai, un kas grib kalpot Dievam ar tīru un īstu pielūgsmi Garā un patiesībā, kādus meklē Tēvs. Šajā pēdējā sajaukuma laikā, kad patiesā īstenība tiek sajaukta ar neīstiem pakaļdarinājumiem, ļoti aktuāli skan Kunga Jēzus vārdi: “Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt Garā un patiesībā.” ( Jāņa 5:23-24.)

Tieši tagad, kad aizvien biežāk un biežāk atskan pagāniski-ekstātiskā neīstā ‘slavēšana’, ir ļoti svarīgi, lai patiesie un uzticīgie kristieši nāktu pie Tēva un Dēla pielūgsmē Garā un patiesībā, ar tīru, bezvainīgu, neviltotu slavas upuri, kas tīkams Kungam . Ja mēs vēlamies būt īstie pielūdzēji Garā un patiesībā, tad mums jāsargā sevi no jebkāda ‘garīga piesārņojuma’ un sajaukuma, kā arī no postošās Bābeles viltus pielūgsmes.

Un tas arī nozīmē, ka mums vispirmām kārtām jāturas pie pārbaudītām garīgām slavas un pateicības dziesmām, kuras sacerējušas iepriekšējās paaudzes, kad pēdējā laika samaitātība un kārdinājumi mūzikas nozarē vēl nebija tik izteikti un izplatīti. Pat tad, ja jauniem ticīgiem kristiešiem patīk jaunās dziesmas, mums, pirms tās dziedāt draudzē, tām jāpieliek Bībeles ‘mēraukla’, lai saredzētu, kas palicis neskaidrs, neizgaismots un tādēļ varbūt nepieņemams. Mūsu pienākums ir sameklēt un atrast dziesmas, pasniegt tās ticības biedriem un jauniem kristiešiem, un iemācīt, saskatīt, saklausīt to biblisko un muzikālo skaistumu un vērtību. Protams, ka mūsu laikā arī var tikt sacerētas jaunas, patiesi garīgas vērtīgas dziesmas. Jālūdz mūsu Debesu Tēvs, lai šajā smagajā laikā Viņš mums dāvātu tās jo vairāk caur Dieva Gara iedvesmotiem patiesiem kristīgiem dzejniekiem un komponistiem.

“Tad nu vienmēr caur Viņu nesīsim Dievam slavas upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina Viņa vārdu.” (Ebr.13:15)

Lai Dievs mums uz to palīdz un dod mums Savu žēlastību līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atkal atnākšanai! 

Citas Rūdolfa Ebertshoizera grāmatas:

 Vācu valodā:

das-wort-der-wahrheit.de/ueber-den-verfasser/buecher-von-rudolf-ebertshaeuser

·        Als Christ in der Welt des Internets

·        Als Frau zur Ehre Gottes leben

·        Als Mann zur Ehre Gottes leben

·        Auf dem Weg zur geistlichen Reife

·        Aufbruch in ein neues Christsein? Emerging Church

·        Baut mit am Haus Gottes!

·        Bewahre das Wort!

·        Biblischer Gemeindebau in der Endzeit

·        Charismatischer „Lobpreis“: Fremdes Feuer im Heiligtum Gottes

·        Christus – unsere Heiligung

·        Der kommende Herr und die Gemeinde. Eine Auslegung des 2. Thessalonicherbriefes

·        Der priesterliche Auftrag der Gemeinde und seine endzeitliche Gefährdung

·        Der Weg der Gemeinde in der Endzeit

·        Der Weg treuer Christusnachfolge und die charismatische Irreführung

·        Die Charismatische Bewegung im Licht der Bibel

·        Die Pfingst- und Charismatische Bewegung

·        Emerging Church / Emergente Bewegung

·        Erwarte den Herrn!

·        Gemeindewachstum oder Gemeindeverführung?

·        Gemeindewachstumsbewegung

·        Gottes Wort oder Menschenwort?

·        Gottesfurcht – Eine lebenswichtige Tugend in der Endzeit

·        Kulturrelevante / Missionale Gemeinden

·        „Leben mit Vision“ und „Willow Creek“-Welle: Gemeindewachstum oder Gemeindeverführung?

·        Paßt euch nicht der Welt an!

·        Pfingstbewegung / Charismatische Bewegung

·        Seid heilig, denn ich bin heilig!

·        Soll die Gemeinde die Welt verändern?

·        Überwinden in Bedrängnissen und Ängsten

·        Von Gott bewahrt vor der Verführung

·        Wie werde ich frei von okkulter Belastung?

·        Zerstörerisches Wachstum

 Angļu valodā:

end-time-church.net/language/english

·       Does God still speak today through Prophets and Miraculous Signs? 

·       The Charismatic “Spirit Baptism” and the biblical Baptism in the Holy Spirit 

·       The Ecumenical Unity of Nominal Christians – A Dangerous Path to the End-times One World Church

·       The Importance of the Spiritual Watchman’s Ministry for the End-Time Church

·       The Pentecostals and Charismatics – End-time Revival or End-time Deception?

 Krievu valodā:

end-time-church.net/language/pусский

·        «Целеустремлённая жизнь» и «Виллов Креек» — волна: здоровый рост церкви или её соблазн?

·        Божье Слово или человеческое слово? Для духовной оценки современных переводов Библии.

·        Достоверный текст Нового Завета. Текстус Рецептус реформации и изменения современной текстологии.

·        Куда ведёт течение «Эмерджентная (проявляющаяся) церковь»? Оценка книги Эрвина Рафаэля Мак Мануса «Неудержимая сила».

·        Путь верного следования за Христом и харизматическое лжеучение.

·        Харизматическое «восхваление» — чуждый огонь в Божьей Святыне.

·        Харизматическое «Крещение Духом» – ключ к полномочию и духовной силе?

·        Харизматическое движение – пробуждение или соблазн последнего времени?