APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 2.nod. ĻAUNO GARU SĀTANISKĀ SAVIENĪBA

Apdraudētais kristietis -

2. nodaļa 

Ļauno garu sātaniskā savienība   

 

22

Ja paskatāmies Bībelē, kur aprakstīti un apgaismoti pagājušie laikmeti, tad varam redzēt un mācīties, ka Dieva tautas garīgā augšupeja vai arī garīgais pagrimums arvien bija saistīts ar tautas ieņemto stāvokli attiecībā pret sātaniskiem tumsības spēkiem. Ja Dieva spēks draudzē gan Vecās, gan Jaunās derības laikā spēcīgi darbojās, tad tas bija tāpēc, ka tautas vadoņi pazina un apkaroja neredzamās velna varas, bet pagrimuma laikos tās tika ignorētas un tautā tām ļāva brīvi darboties.

 

Dievs izdod likumus par bīstamībām no ļauniem gariem

Ļauno garu patiesu eksistenci, kuri pilda sava firsta - sātana prātu tad, kad tie iespaido kritušo cilvēku dzimumu, skaidri pierāda tas, ka Jahve degošā kalnā deva Mozum stingrus norādījumus viņu atvairīšanai. Mozus saņēma svinīgu pavēli turēt tīru Izraēla tautas nometni no katras satiksmes ar tumsības spēkiem, pie kam katrs mēģinājums ar viņiem ielaisties, tiem tuvoties un ļaut nostiprināties tautā, bija jāsoda ar stingrāko soda mēru - nāvi. Jau tas, ka Jahve tādu likumu ieveda sakarā ar neredzamās pasaules novadu un soda mēra smagumu, ar ko šāda likuma pārkāpēji tika sodīti, pierāda:

1. ļauno garu esamību, 2. viņu ļaunumu un bīstamību, 3. viņu iespēju ar cilvēkiem saieties un 4. nepieciešamību turēt pret viņiem un viņu darbiem nepārtrauktu ienaidu. Dievs nebūtu devis nekādas pavēles attiecībā uz kaut kādām i e domātām briesmām, un Viņš nebūtu ar  smagu sodu draudējis, ja nebūtu bijusi vajadzība tautu tik smagi sodīt par saskaršanos ar būtnēm no neredzamās pasaules.

Soda mēra stingrība norāda arī uz to, ka tautas vadoņiem bija dota iespēja garus skaidri un noteikti atšķirt, tā lai viņi varētu spriest taisnīgu spriedumu, ja tāds gadījums notika.

Kamēr Mozus un Jozua dzīvoja un no Dieva dotos stingros norādījumus nepielūdzami realizēja dzīvē, lai tautu izsargātu no sātanisko varu iespiešanās, tik ilgi Izraēla tauta palika savam Dievam uzticīga un

 

23

atradās savas vēstures kalngalā. Bet kad šie vadītāji nomira, tauta nogrima no ļauno garu varām radītā tumsā, iepinot cilvēkus grēkā un elkdievībā. Un tā Izraēla stāvoklis vēlākos gados arvien svārstījās starp augšupeju un pagrimumu, skatoties pēc tā, vai viņa pie Dieva turējās jeb elkiem pakaļ skrēja un iekrita visos grēkos kādos nonāk tauta, kura Dieva pielūgšanu apmaina pret sātana pielūgšanu - jo tāda ir elku kalpības būtība.

Pēc jaunā laikmeta iestāšanās ar Kristus nākšanu pasaulē, mēs redzam, ka Diev-Cilvēks sātaniskās varas atzīst un ceļ dienas gaismā ar nepielūdzamu ienaidu pret viņiem. Mozus stāvēja uz Vecās derības - Kristus uz Jaunās derības sliekšņa. Mozus bija vīrs, kas Dievu pazina vaigu vaigā. Kristus bija Dieva vienpiedzimušais Dēls, no Dieva nācis pasaulē. Abi viņi liecina par sātanu un ļauniem gariem. Abi viņi ieņem asākā veida attieksmi pret tiem, kā pret tādiem, kas ieiet cilvēkā un tos pārvalda, un abi iesāk pret viņiem nesaudzīgu cīņu, tādēļ ka šie ļaunie gari apzināti vērsās pret Dievu.

Ja mēs pirmo kristiešu vēsturi aplūkojam, sākot no Kristus laika līdz Apokalipses saņemšanai un apustuļa Jāņa nāvei, mēs redzam, ka arī tad Dieva spēks savā tautā (mainošā mērā) spēcīgi darbojās, un vadītāji ļaunos garus ļoti labi pazina un stingri pret tiem uzstājās. Tas bija laiks, kuru varēja salīdzināt ar Mozus laika periodu.

 

Draudze viduslaikos

Tad pakāpeniski tumsības spēki atkal guva uzvaru - virsroku un ar nedaudz starpgadījumiem un izņēmumiem, Kristus draudze grima līdz sātana viltus varu radītai grēka tumsības stundai viduslaikos, jo tad tas viss bija atkal modē, kā tajā laikā, kad Mozus rakstīja Dieva uzdevumā: “Lai tavā starpā netop atrasts ... neviens zīlnieks, ne burvis, ne pūšļotājs, ne kas putnu kliedzienus ņem vērā, ne kas dienas ievēro, ne riebējs, ne vārdotājs, ne pareģis, ne pesteļu cienītājs, nedz miroņu vaicātājs.” (5.Mozus 18:10-11).

Un tagad, šī laikmeta beigu posmā millenniuma (1000 gadu miera valsts) priekšvakarā, Jēzus Kristus draudze var tikai tad no jauna piecelties un saņemt spēku, kādu Dievs gatavs piešķirt, ja ticīgie ļauno garu eksistenci (esamību) realizē (īsteno) un ieņem pret viņiem to pašu

 

24

nepielūdzamo naida stāvokli un uzņemas to pašu agresīvo (uzbrūkošo) cīņu, kā Mozus Vecajā derībā un Kristus ar saviem apustuļiem Jaunās derības laikā.

 

Draudze divdesmitajā gadsimtā

20. gadsimta draudzes garīgā bezspēcība un pagrimums var būt vienīgi izskaidrojams ar tās nespēku un aklumu cīņā pret pārdabisko ienaidnieku. Pat šodien misionāri bieži uzskata pārliecību par ļauno garu eksistenci, kādu to atrod pie pagāniem, par “māņticību” un “nezināšanu”. Pie tam pats misionārs ir ignorants (nezinātājs) un tiek no sātana uzturēts savā aklumā, lai tikai viņam neuzaustu gaisma ar kādu Svētie Raksti apgaismo ļaunās varas.

Pagānu nezināšana pret šiem gariem pastāv tikai viņu “nostājā”. Viņi meklē ar tiem salīdzināties, tāpēc ka tie vēsti par Glābēju nepazīst, kurš pasludinājis atsvabināšanu cietumniekiem (Lūk. 4:18), un  kad Viņš staigāja virs zemes, Viņš darīja visus veselus, kas no velna bija nomākti (Ap.d. 10:38), un sūtīja savus vēstnešus “Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva” (Ap.d. 26:18).

Ja misionāri ļauno garu eksistenci gribētu saprast un atzīt, ka pagānu zemēs tumsība iziet no tumsības valsts valdnieka, un ja viņi gribētu pasludināt vēsti par viņa upuru atbrīvošanu tāpat kā par grēku piedošanu un uzvaru caur vietniecības upuri Golgātā, kādu izmaiņu tas dotu nedaudzos gados misijas laukos! Jo paši pagāni ļaunos garus pazīst ļoti labi, kā patiesus un briesmīgus ienaidniekus.

Svētais Gars ir pašreiz darbībā atvērt svēto acis un daudz Dieva kalpi draudzē sāk sātanisko varu nozīmi apzināties un meklē par tām pamācības, kā viņas var pazīt un kā viņām Kunga Jēzus spēkā pretī stāties.

 

Ticīgiem ir iespēja saņemt bruņojumu, lai tiktu galā ar sātaniskiem spēkiem

Grūtību stunda arvien atnes attiecīgo Dieva palīdzību. Kunga Jēzus draudzei ir jāapjož apustuļu laika ieročus, lai stātos pretī ļauno garu ieplūšanai viņas locekļos. Pietiekošu Svētā Gara mēru ir iespējams saņemt visiem ticīgiem, lai Kristus autoritāti izceltu pār velna ordām, bez apustuļu darbu rakstiem mēs to vēl zinām no veco

 

25

baznīcas tēvu aprakstiem, kas liecina sekojošo: ka to laiku kristieši 1. ļauno garu eksistenci atzina, 2. ka ļaunie gari cilvēkus iespaidoja, pievīla un saņēma savā varā un 3. ka Kristus caur savu vārdu deva mācekļiem varu pār tiem. Un šo pilnvaru Kunga Jēzus vārdā drīkst lietot ticīgais, kas ar to KUNGU staigā dzīvā sadraudzībā. Svētais Gars to māca dažādā veidā, ka tas priekš Dieva bērniem sasniedzams arī mūsu laikmetā. Dievs dod redzamu pamācību caur iedzimto kristieti Ķīnā - mācītāju Hsī, kurš darbojas vienkāršā ticībā Dieva Vārdam, neļaudamies traucēties caur jautājumiem, kas mūsu rietumu zemēm sagādā pārdomas. Viņš atdzīvina no jauna draudzi, kā Velsas atmodā caur Svētā Gara izliešanos, kas ne tikai Dieva Gara varu 20. gadu simtā kā Vasarsvētku dienās parādīja, bet reizē ar to sātanisko varu realitātes pretestību pret Kungu Jēzu un Viņa tautu skaidri atklāja. Atmoda Velsā mūs ir no jauna mācījusi, ka Gara pildītiem ticīgiem ir vajadzīgi cīņai apbruņojumu saņemt. Dievišķo spēka varas saņemšana augstākā pakāpē pie cilvēkiem ir arvien un neatvairāmi sātanisko spēku iedarbības acumirklis. Tā tas bija, kad Dieva Dēls atgriezās no tuksneša pēc sastapšanās ar velnu un mežonīgā pretestībā pret Viņu sacēlās daudz cilvēkos paslēpušies dēmoni, tā ka no visām Palestīnas malām pulkiem sātanisko upuru plūda pie Viņa, kura priekšā dēmoni bezspēcīgās dusmās drebēja.

Dievs šodien daudzos savos bērnos ir varējis pamodināt apziņu, ka Viņš tos aicina meklēt iespējami stiprāko apbruņojumu, lai Kristus ienaidniekiem Viņa draudze varētu pretī stāties.

Ticīgiem ir Raksti nopietni jāpētī, lai mācītos pazīt melu valdnieka darbību un lai tiktu vingrināti viņa mahinācijām cauri redzēt, lai viņa raksturu iepazītu un zinātu, ka ļauni gari dabū gatavu to, lai ieietu cilvēku miesās, un tās lietotu.

 

Atšķirība starp sātanu un ļaunajiem gariem

Jāzina, ka ir starpība starp sātanu - velnu valdnieku un dēmoniem - ļauniem gariem, lai viņu šodien pielietotās metodes iepazītu un saprastu. Jo ienaidnieks priekš daudziem kristiešiem ir tikai “kārdinātājs”, pie kam viņi pat nespēj iedomāties par viņa kā pievīlēja varu,

 

26

pretinieku, slepkavu, meli (Jāņa 8:44), apsūdzētāju (Atkl.12:10) vai kā viltus gaismas eņģeli. Vairums Dieva bērnu vēl mazāk nojauš par tām ļauno garu ordām, kas viņam pakļautas un bez mitēšanās ielenc viņu ceļus un tikai uz to vien iziet, lai viņus pieviltu, kavētu un uz grēku pavedinātu. Ārkārtīgi varens, ļaunumam padots pulks, tikai uz to vien tiecās, lai nodarītu kādu zaudējumu, lai mocītu (Mar. 5:2-5), lai pavestu, lai iznīcinātu (Mar. 9:20), viņiem ir pieeja pie visām klasēm, kādās vien cilvēki iedalāmi un tos kūda uz vien iespējamām netaisnībām un ir tikai tad apmierināti, kad viņu ļaunie centieni vainagojušies ar panākumiem cilvēku bērnu iznīcināšanā (Mateja 27:3-5).

 

Sātana izaicinājums Kristum tuksnesī

Atšķirība starp sātanu - dēmonu valdnieku (Mateja 9:34) un ļauno garu leģioniem tiek no Kristus skaidri apstiprināta, to var ar Rakstu vietām evaņģēlijos pierādīt (Mat.25:41). Mēs redzam sātanu kā personu, kas Kungu Jēzu tuksnesī izaicina, un Kristus viņam, kā vienai personai atbild vārdu pa vārdam, vienai domai pēc otras, līdz zaudējušais ienaidnieks no Dieva Dēla asā acu skata bija spiests atvilkties atpakaļ (Lūk.4:1-13).

Mēs lasām, ka Kungs Jēzus viņu sauc par “šīs pasaules valdnieku” (Jāņa 14:30), ka Viņš uz viņu pavēlošā balsī saka “atkāpies”, un ka Viņš jūdiem viņa raksturu apraksta: “viņš grēko no iesākuma, viņš ir melis un molu tēvs. “Viņš nepastāvēja patiesībā'' (Jāņa 8,44), kādā viņš kādreiz, kā virs-eņģelis tika radīts. Viņš tiek arī apzīmēts par “nelabo”, “ļauno” (1.Jāņa 3:12) un “vecā čūska” (Atkl.12:9).

Par viņa darbības metodi Kungs Jēzus saka, viņš sēj “nezāles”, - ļaunā bērni, - “kvieši” - valstības bērni (Mat. 13:38-39), un rāda ka ienaidniekam ir meistara māka savus plānus realizēt, kā “šīs pasaules valdniekam, un ka viņš cilvēkus, kurus sauc par “viņa bērniem” noliek tur, kur tas tam ir vajadzīgi.

Mēs arī lasām, ka sātans uzglūn, lai varētu Dieva Vārda sēklu pakampt projām no visiem, kas to dzird, tas atkal norāda uz viņa varu savus padotos rīkot pēc sava prāta uz visas zemes, kurus tas Kungs apraksta kā “putnus gaisā” pats Savā šīs līdzības izskaidrojumā (Mat.13:3-4,13,19, Mar.4:3-4,14-15, Lūk.8:5,11-12);

 

27

skaidri pasakot, ka ar šiem “putniem” Viņš domājis “ļauno” (grieķu “poneros” Mat. 13:19), “sātanu” (grieķu “satana” Mar. 4:15) vai “velnu” (grieķu “diabolus” Lūk. 8:12), kurš, kā Raksti daudz vietās norāda, caur viņam pakļautiem ļauniem gariem dara savu darbu. Jo sātans pats nav visur klāt esošs, bet gan spējīgs zibens ātrumā uz katru savas vispasaules valstības vietu pārvietoties.

 

Tā Kunga attieksme pret sātanu un viņa atpazīšanu

Kungs Jēzus bija arvien gatavs sastapties ar pretinieku, kuru Viņš tuksnesī uzvarēja, jo tas no Viņa atstājās tikai uz īsu laiku (Lūk. 4:13). Pēterī Kungs tūlīt pazina kārdinātāju, īsā teikumā to atmaskoja un nosauca vārdā (Mat. 16:23). Pie jūdiem Viņš norāva apslēptā ienaidnieka masku un teica: “Jūs esat no sava tēva velna” (Jāņa 8:44), un apzīmēja to ar abās pusēs griezīgiem vārdiem, par “slepkavu” un “meli”, kas viņus kūdīja Viņu nonāvēt un apmeloja attiecībā pret Viņu pašu un Tēvu debesīs (Jāņa 8:40-41).

Vētrā uz ezera, no dziļa miega pamodināts, Viņš tūlīt ir gatavībā ienaidniekam pretī stāties. Majestātiskā mierā Viņš apsauc vētru, kuru “valdnieks gaisā” bija sacēlis pret Viņu (Marka 4:38-39).

Īsāk sakot, no uzvaras tuksnesī mēs redzam uz ik soļa, ka Kungs Jēzus sastopas ar tumsības varām un nemitīgi visur agresīvā cīņā tās nospiež zem savas varas. Aiz visdažādākām “dabīgām” parādībām Viņš pazina pārdabisku varu, kurai tam vajadzēja uzbrukt. Viņš “apdraudēja” drudzi pie Pētera sievas mātes, tieši tāpat kā pie citiem, kur viņš redzēja garu darbojamies, turpretī slimus Viņš dziedināja ar vienu vārdu.

Vajadzētu arī piegriezt vērību atšķirībai starp ļauno garu un sātana izturēšanos pret Kungu Jēzu. Valdnieks sātans Viņu kārdina, cenšas kavēt, kūda farizejus Viņam pretoties, slēpjas vienā māceklī, lai caur to Viņu novestu pie krišanas, ieiet citā māceklī, lai tas Viņu nodotu, un beidzot satracina tautu, lai to nonāvētu. Bet ļaunie gari Viņa priekšā krīt zemē, lūdz Viņu tos atstāt mierā un nespiest tiem nobraukt bezdibenī (Lūk.8:31).

 

28

Melu valdnieka darbības lauks ir visupirms gaisa sfērā, jo “debesu vietas” it īpaši ir padotas sātanam un viņa varām. Pāvils viņu apzīmē par “gaisa valsts valdnieku” (Efez.2:2), xxxxxx Vārds “Belcebuls”, dēmonu valdnieks, nozīmē “mušu dievs”, atkal norāda uz gaisu, kā elementu kurā ļauni gari uzturas. Kunga Jēzus līdzība par “putniem zem debess” (Marka 4:4) arī sakrīt ar minēto izskaidrojumu, tāpat arī apust. Jāņa vārdi, ka “visa pasaule nogrimusi ļaunumā” (1.Jāņa 5:19), tātad gaiss ir ļauno garu uzturēšanās vieta, viņi piepilda visu atmosfēru, kurā cilvēku cilts dzīvo un darbojās.

 

Ļaunie gari Evaņģēliju rakstos

Evaņģēliji vēsta gandrīz vai katrā lapas pusē par tumsības spēku darbību, un tie rāda, ka visur, kur Kungs uzstājās, paslēpušies dēmoni sacēla atklātu darbību savu upuru miesās un dvēselēs, un ka Kristus un Viņa apustuļu darbība bija vērsta pret šiem ienaidniekiem. Atkal un atkal teikts: “Viņš gāja viņu skolās... mācīja un izdzina velnus”, “Viņš izdzina daudz velnus un neļāva tiem runāt, jo viņi to pazina” “Nešķīstie gari krita Viņa priekšā zemē, kliedza un teica: “Tu esi Dieva Dēls”“. Kad tika izsūtīti 12 izredzētie apustuļi, tad atkal tika vērā ņemti dēmoni, jo “Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem” (Mar. 6:7). Kad vēlāk Kungs izsūtīja citus septiņdesmit vēstnešus, un kad tie sāka izpildīt savu uzdevumu, tie piedzīvoja, ka Viņa vārdā tiem velni paklausa (Lūk.10:17).

Vai tad Jeruzaleme, Kapernauma, Galileja un visa Sīrija toreiz nebija pārpildīta ar “garā slimiem” un “epileptiķiem”? Vai tā nebija vispārīgi zināma lieta, ka ļaunie gari pārņem cilvēkus savā īpašumā, savā varā? Katrā ziņā no evaņģēliju aprakstiem ir skaidri redzams, ka Dieva Dēls rīkojās pret tumsas spēkiem kā aktīviem, sākotnējiem cēloņiem grēkam un pasaules ciešanām, un ka Viņa un Viņa mācekļu kalpošanas agresīvā daļa bija vērsta pastāvīgi pret tiem. No vienas puses Viņš rīkojās ar visas pasaules pievīlēju un sasēja “stipro” (Lūk. 11:21), pa to laiku no otras puses Viņš mācīja tautai patiesību par Dievu, lai iznīcinātu melus, kurus tumsības princis bija iesējis cilvēku prātos (2.Kor.4:4) par Viņa Tēvu un Viņu.

Mēs lasām, ka Kungs aiz farizeju pretošanās skaidri pazina velnu (Jāņa 8:44), un “tumsības varas stundu” Golgātā, aiz saviem mocītājiem (Lūk.22:53).

 

29

Viņš teica, ka ir nācis cietumniekiem brīvību pasludināt (Lūk.4:18) un par cietuma uzraugu Viņš izsakās skaidri sekojošiem vārdiem: “Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad ir izstumts ārā” (Jāņa 12:31), vēlāk Viņš vēl saka, ka šis “valdnieks” vēl reizi nāks pie Viņa, “bet pār mani gan viņš nenieka nespēj” (Jāņa 14:30).

 

Kristus vienmēr nodarbojās ar neredzamiem ienaidniekiem

Vēl jāievēro tas, ka Kungs nekad nemēģināja farizejus pārliecināt par savu mesiānisko sūtību, ne arī izmantoja vienu no daudzām iespējamībām, lai iegūtu jūdu labvēlība savā labā, kuri tiecās pēc pasaulīga valdnieka. Skaidri ir tas, ka Viņa dzīves mērķis bija viens - šīs pasaules sātanisko valdnieku caur savu nāvi pie krusta (Ebr.2:14) uzvarēt, no viņa varas gūstekņus atbrīvot un iznīcināt neredzamās tumsības varas, kas stāvēja aiz cilvēku darbiem (1.Jāņa 3:8).

Uzdevumi, kurus Viņš saviem divpadsmit un tad tiem septiņdesmit mācekļiem deva, risinājās uz tās pašas plaknes. Viņš tos izsūtīja un deva varu pār nešķīstiem gariem, lai tie tos izdzītu un pasludinātu evaņģēliju (Mat.10:1). Viņš tos mācīja vispirms “stipro” saistīt (Marka 3:27, Lūk.11:21-22) un tad izdalīt laupījumu. Sātaniskām ordām uzbrukt un tad iepriecinājuma mācību pasludināt.

No visa minētā mēs varam mācīties, ka ir viens sātans, viens velns, viens valdnieks pār ļauniem gariem, kurš stāv aiz katras pretošanās Kristum un Viņa mācekļiem, bet ir miriādes netīru garu, arī saukti par dēmoniem, melu gariem, ļauniem gariem, viltus gariem, nešķīstiem gariem, kas visi darbojās cilvēkos. No kurienes tie nāk un kas viņi ir nevar neviens ar noteiktību pateikt, bet tas, ka viņas ir ļaunas garīgas būtnes, ir neapšaubāmi skaidrs. Visi, kas no sātaniskas apsēstības atbrīvojušies, var no pašu piedzīvojumiem viņu esamību un viņu varu apliecināt. Viņi zin kādu ļaunumu šie gari viņiem ir nodarījuši. Un viņi ir atzinuši, ka aiz dēmoniskas apsēstības simptomiem, darbībām un parādībām stāv darbībā cītīgas, mērķtiecīgas, neredzamas personības. Viņi zina no piedzīvojumiem, ka viņi tika kavēti no garīgām būtnēm, kas tiem stāvējušas ceļā. Viņi zina no Svēto Rakstu un savu piedzīvojumu vienotas liecības, ka šie nešķīstie gari ir

 

30

slepkavas, kārdinātāji, meļi, krāpnieki, apsūdzētāji, viltotāji, uzmācas ar dažādām iztēlēm, ienaidnieki un pretinieki tādā ļaunuma pakāpē, kas pārsniedz jebkuru cilvēcisku izdomu.

 

Ļauno garu raksturojumi

Parasti viņus uzskata par “iespaidiem” un nevis kā patstāvīgas būtnes. Bet Bībelē mēs atrodam daudz pierādījumus, ka viņas ir noteiktas personības ar noteiktiem raksturiem. Kungs Jēzus pret viņiem vērsās ar pavēlēm (Mar. 1:25, 5:8, 3:11-12 un 9:25), viņi var runāt (Mar.3:11), viņi atbild ar saprātīgiem vārdiem (Mat. 8:29), viņi izjūt bailes (Lūk. 8:31), viņi izsaka noteiktas vēlēšanās (Mat. 8:31), viņi prasa atdusas vietas (Mat.12:43), viņi realizē labi pārdomātus lēmumus (Mat. 12:44), viņi var ar citiem gariem sazināties, viņu ļaunuma pakāpe ir dažāda (Mat. 12:45),  viņi nonāk dusmās (Mat. 8:28), viņi ir ļoti spēcīgi (Mar. 5:4), viņi var ieiet cilvēku miesā, pa vienam (Mar. 1:26) vai tūkstošiem (Mar. 5:9), viņi lieto cilvēkus - starpniekus (medijus), lai nākotni pareģotu (Ap.d. 16:16) vai arī lai lielus brīnumus darītu caur viņu spēku (Ap.d. 8:11).

 

Ļauno garu dusmas un ļaunprātība

Ja ļauni gari darbojas dusmās, tad viņi atstāj tādu iespaidu it kā savienojušās visārprātīgākās un ļaunākās personas kādas vien varētu iedomāties, un tomēr, tie dara visu ļaunumu ar apsvērtu nodomu. Viņi labi zina, ko tie dara, viņi zina, ka tas ir ļauni, bet tomēr tie to dara. Viņi to dara ar dzenošu spēku, trakojot kvēlošā ienaidā. Viņi trako ar zvērisku mežonību, kā sadusmots bullis, it kā tiem nebūtu saprāta un tomēr tie realizē savu darbu plānveidīgi ar apdomu, un tas vēl vairāk pierāda viņu ļaunuma dziļumu. Viņu rīcība izriet no galīgi samaitātas būtības un tiek ar dēmonisku spēku un nelokāmu izturību turpināti. Viņi ir nepārspējami izturībā un viltībā, ar spēku uzbāžas cilvēcei, it īpaši Draudzei un vēl jo vairāk garīgiem cilvēkiem.

 

Ļauno garu daudzveidīgās izpausmes caur cilvēkiem 

Ļauno garu darbība parādās cilvēkos, kuros tie ir varējuši nostiprināties. Šī darbība ir ļoti dažāda un atkarīga no pakāpes un mēra t.i. kāda veida, kādā mērā un kādā vietā tie varējuši novietoties cilvēkā. Bībele mums ziņo par gadījumu, kur vienīgās dēmonu apsēstības sekas bija mēmums (Mat. 9:32), var uzskatīt, ka dēmons mājoja runas orgānos. Kāda cita no velna apsēsta persona bija kurlmēma (Mar. 9:25), kam pievienojās vēl zobu griešana un putošana - tātad, arī šeit bija galva skārta – bet

 

31a

ļaunums bija jau kopš tik ilga laika, ka gars savu upuri varēja mest zemē un visam ķermenim likt raustīties krampjos (Mar. 9:20-22).

Kādu citu reizi mēs atrodam cilvēku sinagogā tikai ar vienu nešķīstu garu, tas varbūt bija tik ļoti paslēpies, ka neviens viņu par apsēstu neuzskatīja, bet kad viņš Kungu Jēzu redzēja, tad pilns izbaiļu kliedza: “Vai tu esi nācis mūs nomaitāt?” (Mar. 1:24). Vai atkal kādai sievai bija viens “neveselības gars” (Lūk. 13:11), par kuru varētu teikt, ka tai jātop no miesīga vājuma dziedinātai, vai arī viņa ir vienmēr nogurusi, viņai ir vajadzīga atpūta.

Tad vēl mēs atrodam gadījumu, kurš bija ļoti smags, tas bija gadījums, kur cilvēkā mājoja leģions nešķīsto garu, pie viņa apsēstība bija sasniegusi tik augstu pakāpi, ka tas likās būt vājprātīgs. Viņa paša persona bija tik ļoti no ļauniem gariem nokalpināta, ka tam pilnīgi bija zudusi katra pašsavaldīšanās un kauna sajūta (Lūk. 8:27). Ļauno garu vienprātība tieksmē viņu valdnieka prātu pildīt šeit parādās sevišķi krasi, kad viņi vienbalsīgi lūdz atļauju ieiet cūku barā, lai pēc tam visu ganāmo pulku iedzītu jūrā.

 

33b

(Šis gabals līdz 33lpp beigām un 2 rindkopas no 34lpp sākumā ir teksts, kuram vajadzētu būt 31 lpp)

Ļauno garu dažādie veidi

Ka pastāv dažādas garu klases, var arī ar Rakstiem pierādīt. Kādai meitenei Filipos ir zīlētājas gars, burvis Sīmanis saņem no velna varu lielus brīnumus darīt, tā ka apstulbotā ļaužu masa to par “Dieva spēku” sauc (Ap.d. 8:10).

Šodien spiritisti ir par tik daudz pievilti, par cik viņi domā uzturam ar mirušo gariem satiksmi. Ļauniem gariem nav grūti jeb kuru katru mirušo atdarināt, pat svētākos un dievbijīgākos kristiešus. Jo tie viņus dzīvē ilgi ir novērojuši (Ap.d. 19:15), un viņi viegli var atdarināt viņu balss skaņu un par viņu zemes dzīvi pēc patikas stāstīt.

 

Ļaunie gari pareģo caur starpniekiem (mēdijiem)

Līdzīgā veidā kāršu licēji un roku zīlētāji tiek no viltus gariem iespaidoti. Tā ka dēmoni cilvēkus studē un tos labi pazīst, viņi nevar šiem medijiem teikt - to ko tie par nākotni zina, jo nākotne ir vienīgi Dievam zināma - bet tikai to, ko viņi paši nodomājuši darīt. Un ja tiem tas izdodas, tad tās personas, kam viņi to zināmu darījuši, sev pakļauj tā, ka tie ar viņu kopā darbojas, tad arī bieži paredzētais notikums piepildās. Piemēram, kāds mēdijs saka - tas un tas notiks, attiecīgā persona tam tic, pieņem šo pareģojumu, atveras ļaunam garam un dod caur to izdevību pareģoto pašai izdarīt, vai dod brīvu iespēju citām jau apsēstām personām realizēt šo lietu. Ne vienmēr gariem izdodas savu iecerēto nodomu realizēt, tāpēc mēdiji savos pareģojumos bieži maldās, jo daudz lietas var traucēt ļauno garu darbību, it īpaši kristīgu draugu lūgšanas kristiešu draudzē.

Sātaniski dziļumi (Jāņa atkl. 2:24), kurus Kungs Jēzus piemin savā vēstījumā Tiatiras draudzei, attiecas, iespējams, uz daudz smalkākām, rafinētākām viltus darbības metodēm starp tā laika kristiešiem kā tas viss, ko agrāk apustuļi bija piedzīvojuši un par ko vēsta evaņģēlijos pierakstītie gadījumi.

 

34a

“Jo netaisnības noslēpumainais spēks jau ir darbā,” raksta Pāvils (2. Tes. 2:7), atklājot, ka pravietotās dziļi iesakņotas shēmas lielām pievilšanām caur “mācībām” (1.Tim.4:1), kas laikmeta beigās sasniegs savu augstāko pakāpi, bija darbībā jau toreiz Dieva draudzē.

Ļaunie gari darbojas arī šodien, kā draudzē tā arī ārpus tās. Un “spiritisms” savā nozīmē kā satiksmes veids ar šiem ļaunajiem gariem, var tikt atrasts draudzē un starp visgarīgākiem ticīgajiem. Kristīgie cilvēki domā, ka viņi ir brīvi no spiritisma, tāpēc ka nekad nav apmeklējuši spiritistu seansus, bet viņi neapzinās, ka gari uzbrūk katrai cilvēciskai būtnei un pieviļ, neierobežojot savu darbību tikai ar pasauli vai draudzi, bet gan ieperinās un atklāj savu spēku visur, kur vien viņi var atrast izpildītus vajadzīgos priekšnoteikumus.

 

31b

Ļauno garu spēks pār cilvēku ķermeņiem

No Evaņģēliju rakstiem mēs skaidri redzam, ka gari valda pār apsēstu miesu. Tas cilvēks ar dēmonu leģionu bija tik pat maz kungs pār savu miesu, kā par savu garu. Dēmoni to “mocīja” un “dzina” (Lūk. 8:29), lika tam sevi ar akmeņiem griezt (Mar. 5:5), deva spēku visas ķēdes saraut (4.p.) skaļi kliegt un citiem uzbrukt (Mat. 8:28), zēns ar mēmu garu tika mests zemē (Lūk. 9:24) un raustījās krampjos, gars viņu spieda kliegt un to plosīja, tā, ka ķermenis tika savainots un kļuva sāpīgs. Zobi, mele, runājamie orgāni, ausis, acis, nervi, muskuļi, elpojamie orgāni, viss tiek caur apsēstību iespaidots. Dēmoni izraisa kā spēku, tā nespēku, dēmoni uzbrūk visiem vienlīdzīgi – gan vīriem (Mar. 1:23), gan sievām (Lūk. 8:2), zēniem (Mar. 9:17) un meitenēm (Mar. 7:25).

Jūdiem apsēstības parādības caur ļaunajiem gariem bija labi pazīstamas. To pierāda viņu pašu vārdi, redzot Kungu Jēzu izdzenam kurlmēmu garu (Mat. 12:22-24). Viņu starpā bija ļaudis, kas ar tādām lietām nodarbojās (27.p.). “Caur ko tad jūsu bērni tos izdzen?” vaicāja Kungs Jēzus.

 

32

Ka ar tādu dēmonu izdzīšanu neko lielu nevarēja panākt, redzam no dažādiem apstākļiem, kas uz to norāda, varbūt vienīgi zināmus atvieglinājumus bija iespējams sasniegt. Piemēram, notikumā par Saulu, Dāvidam vajadzēja izmocīto Saulu ar kokles skaņām nomierināt. Un Skevas dēli, kas bija profesionāli velnu izdzinēji, kaut gan atzina varenu spēku Kunga Jēzus vārdā, bet pašiem viņiem tas nebija. Abos minētos gadījumos redzam bīstamību un briesmas, kur noved tādi atvieglinājumu mēģinājumi, kā arī ļauno garu spēku un varu, iepretī viņu absolūtai nevarībai un bezspēcībai attiecībā pret Kunga Jēzus un Viņa apustuļu autoritāti. Dāvidam, kas Saula priekšā spēlēja, vajadzēja pēkšņi izvairīties no šķēpa dūriena, kuru viņam svieda Sauls, kuram viņš gribēja atvieglot ciešanas, un Skevas dēli tika no dēmona piekauti un pārvarēti, kad tie Kunga Jēzus vārdu lietoja, Dieva spēku nepazīdami, kuru var saņemt vienīgi caur personīgu ticību Viņam. Arī pagāni, kuri ļauno garu klātbūtni pārāk bieži piedzīvo, mēģina ar tiem izlīdzināties, to dusmas remdināt caur upuriem un paklausību, tas ir vienīgais, ko tie spēj darīt.

 

Ļauno garu izdzīšana pretstatā Kristus vārda spēkam

Kāds uzkrītošs pārākuma kontrasts pret visu šo ir Dieva Dēla majestātiskā nostāja, kam nav vajadzīgas garas formulas un gara sagatavošanās, lai vienu apsēsto atbrīvotu. “Viņš izdzen garus ar vienu vārdu.” “Kā pilnvarots Viņš pavēl ļauniem gariem - un viņi Tam paklausa.” Tāda bija izbrīnā šausminātās tautas masas liecība par Viņu, arī Viņa mācekļu liecība, kad viņi izgāja, lai Viņa vārdā darbotos un piedzīvoja, ka gari viņiem pakļāvās, tāpat kā viņu Kungam (Lūk. 10:17-20).

“Tie Viņam paklausa,” teica ļaudis. “Tie” - ļaunie gari, kurus tie pazina, kā reālas, noteiktas personības, vadītus no Belcebula, viņu valdnieka (Mat. 17:24-27). Kunga Jēzus pilnīga vara pār velniem pamudināja farizejus atrast kādu izskaidrojumu par to, un caur viltīgu, pēkšņu sātana iedvesmu - kādu to labi pazīst katrs, kam bijusi iespēja ieskatīties viņa metodēs - tie izsaka apgalvojumu, ka Kristus vara pār velniem nāk caur velnu virsnieku un valdnieku.

 

33a

Kungs Jēzus nepretojās viņu izteicieniem par sātana valstību, Viņš vienkārši tikai patiesību nostāda pretī sātana meliem, teikdams, ka Viņš velnus izdzen caur Dieva pirksta, un ka ļaunā valstība drīzi sabruktu, ja sātans būtu ienaidā pats ar sevi. Kā lai sātans izdzītu dēmonus, kuri slēpjas cilvēku miesās, kur viņi savu lielāko varu var attīstīt un lielāko postu radīt? Tas, ka sātans dažreiz šķietami sevi apkaro ir taisnība, bet ja viņš to dara, tad viņš slēpj kādu citu, vēl lielāku nodomu savas valstības attīstīšanas labā.

 

34b

Apustuļu autoritāte pār ļauniem gariem pēc vasarsvētkiem

Mēs no Rakstiem Apustuļu darbos skaidri redzam, ka apustuļi savu cīņu pret neredzamām varām pēc Vasarsvētkiem tikpat stingri un nenogurstoši turpināja, un to vajadzētu attiecībā uz nupat teikto sevišķi ņemt vērā. Mācekļi bija pie Svētā Gara nākšanas uz Vasarsvētkiem pietiekoši sagatavoti uz neredzamās pasaules atklāšanos. Trīs gadus pats Kungs tos bija audzinājis un uz to sagatavojis. Viņi bija redzējuši, kā Viņš ar sātana ļauniem gariem rīkojās un bija mācījušies to pašu darīt. Tāpēc tad, kad Svētais Gars tapa dots, priekš šiem vīriem tas vairs nenozīmēja briesmas, jo viņi ienaidnieka darbību jau pazina. Mēs redzam cik ātri apustulis Pēteris velna darbus Ananijā nomanīja (Ap.d. 5:3), un kā nešķīsti gari viņa klātbūtnē izgāja, tāpat kā pie Kunga (Ap.d. 5:16). Arī Filips to piedzīvoja, ka viņa liecības vārda priekšā tumsības spēki atkāpās (Ap.d. 8:7), kad viņš tautai Kristu sludināja. Arī Pāvils labi pazina Augšāmceltā Kunga Vārda varu (Ap.d. 19:11) cīņā ar ļauniem gariem.

Dieva spēka izpausme un uzvaras gājiens pret ļaunajiem gariem viens no otra nav šķirami, tas ir skaidri redzams, pamatojoties uz Bībeles vēsturi. Dieva spēka izpausme Vasarsvētkos un caur apustuļiem izraisīja jaunu uzbrukumu pret tumsas spēkiem, un tātad Kristus draudzes augšanai un nobriešanai laiku beigās sekos tāda pat attieksme pret sātaniskās valsts valdnieka pulkiem. Tad Svētais Gars kā pirmo kristiešu laikā varēs par Kunga Jēzus vārda spēku liecināt, Kristus draudze nonāks savas attīstības augstākā pakāpē, kad tā būs mācījusies “stipri apbruņoto” lūgšanās saistīt,

 

35

saistīt, ļauniem gariem Kunga Jēzus vārdā pavēlēt un vīrus un sievas

no dēmonu varas atbrīvot.

 

Kristus draudzei divdesmitajā gadsimtā ir jāatpazīst tumsības varas

Lai mērķi sasniegtu, tad draudzei jāatmostas, jānāk pie atziņas un apziņas, ka viltīgo, melīgo garu eksistence šodien 20. gadu simtā ir tik pat reāla, kā Kristus laikā, un ka viņu attieksme pret cilvēku dzimumu nav mainījusies. Tiem ir tas pats nenogurstošs mērķis - katru cilvēcisku būtni pievilt. Katru dienu un nakti viņi prāto uz ļaunām lietām un izlej visā pasaulē cītīgi un mērķtiecīgi savu viltus straumi, un viņi kļūst apmierināti tikai tad, kad viņi gūst panākumus savu ļauno plānu realizācijā, lai pieviltu un samaitātu cilvēkus.

Un neskatoties uz to, Dieva kalpi ir galvenokārt nodarbojušies, lai apkarotu tikai viņu darbus, lai nodarbotos ar grēku. Viņi nav atzinuši nepieciešamību  JĒZUS vārdā pretendēt (celt priekšā savas tiesības) un ar ticību un lūgšanu šai nerimstošai sātaniskai iespaidu straumei pretī stāties, kas pārplūdina cilvēci, caur to velnam izdevies vīrus un sievas, vecus un jaunus, neticīgus un pat ticīgus pievilt, viņos ieperināties balstoties uz vispārēju nezināšanu par viņa ļaunprātību.

Lai šo viltus garu nostāju padarītu redzamu, sniedzam sekojošu pārskatu:

 

I Viņi izliekas un uzdodas:	II Bet viņi negrib:	III Viņu patiesais mērķis ir:
Ka ir laipni Ka grib palīdzēt Ka grib mīlēt Ka grib labu darīt Ka ir svēti Uzdodas par Dievu Ka ir taisnīgi Ka runā patiesību Ka grib pamācīt Ka grib dot gaismu Ka grib dot atziņu	negrib būt laipni negrib palīdzēt negrib mīlēt negrib labu darīt negrib svēti būt ……. negrib būt taisnīgi negrib runāt patiesību negrib pamācīt negrib dot gaismu negrib dot atziņu	ienaids kavēt nīst ļaunu darīt ļauni būt būt par Dievu būt netaisniem melot novest maldos aptumšot uzturēt maldos

 

36

Šīs pārdabiskās sātaniskās varas ir patiesais atmodas kavēklis. Dieva spēks, kas Velsā tik vareni izlauzās, darbojoties ar visām pirmās Svētā Gara izliešanas zīmēm, bet tika nomākts un nevarēja izpausties līdz Dieva gribētam pilnīgam mērķim. Par iemeslu tam bija to pašu ļauno garu ieplūšana, kas stājās pretī tam Kungam virs zemes, apustuļiem un pirmajai draudzei, tikai ar to atšķirību, ka divdesmitā gadsimta ticīgos dēmoni sastapa nesagatavotus, lai tos atpazītu un apkarotu. Ļauno garu apsēstība sekoja katrai līdzīgai atmodai visos gadu simteņos pēc Vasarsvētkiem, un izraisīja tās nobeigumu. Tātad vajag ļauno garu apsēstību saprast un tai cauri redzēt, ja gribam, lai draudze sasniegtu nobrieduma stāvokli. Ir jāpazīst ne tikai apsēstības formas, kuras ir līdzīgas evaņģēlijā pierakstītajiem piemēriem, bet vispirms tās īpatnējās parādības, kas ir mūsu laikmetam pielāgotas: SVĒTĀ GARA DARBĪBAS ATDARINĀJUMI. Neskatoties uz slēpšanos zem “garīguma” aizsega, arī šiem atdarinājumiem ir raksturīgas pazīmes ķermeņa simptomos, līdzīgi kā Evaņģēlijos aprakstītajiem, kad visi, kuri redzēja šīs izpausmes, zināja, ka tās bija sātana gara darbība. 

© Verners Šteinbergs

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 3.nod. PIEVILŠANA CAUR ĻAUNAJIEM GARIEM MŪSDIENĀS

Apdraudētais kristietis -

3. nodaļa 

Pievilšana caur ļaunajiem gariem mūsdienās   

 

37

Beigu laikā, kad pievīlējs uzsāks lielo uzbrukumu Kunga Jēzus Kristus draudzei caur pievilšanas garu armiju, nepieciešami dažiem, neskatoties uz pārējiem, saņemt gaismu par viņa viltus darbībām. Izsūtīto sātanisko viltus garu pulks izvēlēsies savai mākslai it sevišķi uztveres spējīgus upurus, tādiem ir acis jāatver, lai viņi būtu spējīgi pārbaudes stundā, kas nāks pār visu pasauli, izbēgt no visa tā un pastāvēt (Lūk. 21:34-36 un Jāņa atk. 3:10).

Kristus draudzes locekļu vidū ir dažādas attīstības pakāpes un atbilstoši tām arī no Dieva pielaistas dažādas kārdināšanas pārbaudes pakāpes. Kungs Jēzus savējos pasargās, kas savu pašu nespēku un vājības atzīst un nomodā būdami lūgšanās “raugās, ka viņi nekrīt” (l.Kor. 10:12-13). Viņš ir valdnieks pār visu un sātanam ir nospraustas zināmas robežas pie katra izglābta Dieva bērna (skati Ījaba 1:12 un 2:6, Lūk. 22:31). Dažs ticīgais pielīdzināms nepieaugušam bērnam un daudzi pat nepazīst pirmo Svētā Gara saņemšanu. Tādiem šai grāmatai nav daudz ko teikt. Tie pieder pie vājajiem, kuriem ir vēl piens jāpasniedz un ne stipra barība. Bet ir citi, kurus varētu nosaukt par Kristus baznīcas priekšposteni, kuri ir ar Svēto Garu kristīti vai cenšas šo kristību saņemt, kas ar nedalītu un godīgu sirdi staigā Kungam Jēzum pakaļ, kuri par draudzes pagrimumu un liecības nespēku žēlojās un skumst, kuri ar sāpēm redz, ka spiritisms, kristīgā zinātne un citas sātaniskās mācības tūkstošus iepin maldos un kuriem nav ne jausmas, ka, ja viņi paši garīgā sfērā traucās uz priekšu, viņi tur izliktos valgos var iekrist, kurus pievīlējs tieši viņiem ir pielāgojis, lai padarītu nekaitīgus viņu uzbrukumus sātaniskai kundzībai. Šie ir ticīgie, kuri stāv briesmās sevišķās pievilšanās, gan caur “viltus kristiem”, “viltus praviešiem” un var kļūt par upuriem sevišķiem apžilbinošiem pievilšanas līdzekļiem - “zīmēm”, “brīnumiem” un “ugunīm no debesīm”, kam vajadzētu nākt atbilstoši viņu vēlmei pēc varenām Dieva atklāsmēm pieaugošas tumsības laikmetā virs zemes. Viņi nezina, ka ir iespējamas šāda veida ļauno garu darbības un tāpēc neredz tām cauri.

 

38

Šīs ir dvēseles, kuras Kungam par katru cenu ar pilnīgu nodošanos seko, bet viņas neapzinās savu trūkumu un nevarību sastapties ar pārdabiskās pasaules spēkiem, kuras viņu gājienā uz priekšu garīgā pasaulē stāsies tiem pretī. Tie ir ticīgi ar iepriekš izstrādātiem uzskatiem (aizspriedumiem) ar agrāk pārņemtiem domu novērtējumiem par dievišķam lietām, caur ko viņi to Kungu kavē tos sagatavot, viņu karsti ilgotā ceļa mērķa sasniegšanā. Viņu uzskati un domas arī citus apgrūtina tos ar Rakstu patiesībām apgaismot par garu pasauli, kurā viņi akli un neapturami spiežas iekšā, tiem ir uzskati, kas tos ieaijā nepareizā, maldīgā drošībā un dod tieši iespēju likt pamatu speciāliem ienaidnieka krāpšanas veidiem viltus mērķu sasniegšanai un tā viņi kļūst par ienaidnieka laupījumu.

 

Vai “patiesīgas dvēseles” var tikt pieviltas?

Ir kāda vispārīgi valdoša izpratne, kas ticīgajos dziļi iesakņojusies, kas skan tā: “Dievs nepielaidīs, lai patiesīgie tiktu pievilti.” Kristus baznīcas vēsture divos gadu tūkstošos ir pierādījusi, ka šis teikums ir sātaniski meli, kuriem nezinātājus ir jāpadara arī bezrūpīgus. Neskaitāmas maldu mācības, kas radījušas bēdīgus augļus, sākās pie Dieva bērniem, kuri bija pilnīgi “patiesīgi” un nodevušies Dievam. Daudzi kristīgo mācība virzieni, kas izrādījās maldīgi, no kuriem arī daži būs mūsu paaudzei pazīstami, sākušies pie ļaudīm, kas bija kristīti ar Svēto Garu un pilnīgā pārliecībā, ka nekad nevarēs iekrist sātana izliktajos valgos, zinādami par citiem maldu ceļos staigājošiem. Bet arī viņi tika no tādiem melu gariem pieveikti un pievilti, kuri Dieva darbību atdarināja augstākās dzīves sfērās.

Ticīgo cītīgo vēlēšanos Bībelei burtiski paklausīt ļauni gari izmanto un noved vienpusīgā pārspīlējumā caur ko viņi nonāk nepareizos ieradumos. Daudzi ir cietuši par šiem “bībeliskām pavēlēm” un ticējuši, ka viņi ir Dieva lietas mocekļi. Pasaule šādas personas sauc

 

39

par “pārspīlētiem” un “fanātiskiem'', tomēr viņi pierādījuši pilnīgu nodošanos un mīlestību Kungam. Viņi varētu tikt atbrīvoti, ja gribētu atzīt kāpēc tumsības spēki tos pievīluši un kādā veidā no tiem var atbrīvoties.

Kad varena Dieva dotā atmoda Velsā sāka zaudēt savu spēku, atra­dās pulkiem “patiesīgu dvēseļu”, kuras caur ļauniem pārdabiskiem spēkiem bija savu līdzsvaru zaudējušas, bet to nenojauta un neredzēja patiesību. Dažus gadus vēlāk uznāca citas “kustības”, kas neskaitā­mus “godīgus” Dieva bērnus caur melu garu slīpēto viltus māku pievīla un iepina maldos, dvēseles, kuras neskatoties uz viņu “tīriem nodomiem” krita ienaidnieka varā, kurš viņus noteikti vēl vairāk novedīs apstul­bumā, ja viņi nepamodīsies “un atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīda­mies no velna valga, ar ko tie savaldzināti”. (2.Tim. 2:26)

 

Uzticīgums gaismai nav pietiekoša aizsardzība pret pievilšanu

Dieva bērniem ir jāmācās pazīt, ka patiesīgi motīvi un tīri nodomi vien nav pietiekoši aizsarglīdzekļi pret pievilšanu, nav arī pietiekoši paļauties uz paša godīgumu un uzticību, it kā tas nodroši­nātu pret ienaidnieka viltību, bet visu to lietu vietā jāuzklausa Rakstu brīdinājumi un jābūt uzmanīgiem un modriem lūgšanās.

Visi godīgie, uzticīgie un paklausīgie kristieši var no sātana un viņa melu gariem tapt pievilti sekojošu iemeslu dēļ:

a) Ja cilvēks kļūst caur atjaunojošo Svētā Gara spēku par Dieva bērnu un saņem dzīvību no augšas, paļaujoties uz Kristus atpestīšanas darbu, tad tomēr tajā pašā laikā viņš vēl nesaņem pilnīgu atzīšanu ne par Dievu, ne par sevi pašu, ne par velnu.

b) Jutekļi, kas pēc dabas ir aptumšoti (Efez. 4:18) un kurus sātans apklājis ar aizsegu (2. Kor. 4:4), tiek tikai tik tālu apgai­smoti un atjaunoti, cik tiem patiesības gaisma izlaužas cauri un tas notiek tikai tik lielā mērā cik cilvēks spēj patiesību uztvert.

c) Katrs trūkums atzīšanā dara uzņēmīgu uz meliem. Prāts ir tas, kas maldīgus uzskatus tura par patiesiem, ne jau sirds. Nezi­nātājs tiek pievilts, ne jau nemorā1ais. Tā tad kristietis ir padots pievilšanai arī ja viņš ir skaidrs un patiess tajā novadā, kur viņš ienaidnieka viltību nepazīst (2.Kor.2:11).

 

40

Arī ja viņš būtu uzticīgs viņam atklātai gaismai, bet ja viņš nezin ko velns spēj darīt, tad viņa nezināšana to novedīs postā.

d) Doma, ka Dievs kādu ticīgo no pievilšanas pasargās, ja tik vien viņš šķīsti un uzticīgi Viņa priekšā staigās, ir jau pati par sevi pievilšana, jo tā ieaijā cilvēku neīstā drošībā un ignorē to patiesību, ka ticīgajam ir jāpilda zināmi noteikumi, lai dotu Dievam iespēju rīkoties. Dievs cilvēka vietā neko nedara, bet gan kopā ar cilvēku. Dievs nav uzņēmies pārskatīt savu bērnu nezināšanas, pēc tam kad Viņš pietiekoši daudz viņiem gaismu devis, lai tiem nevajadzētu krist un klupt.

e) Ja nebūtu draudējušas briesmas, Kungs Jēzus nebūtu savus mācekļus brīdinājis: “Sargaties” un “Neļaujaties pievilties”, jeb ja Dievs būtu uzņēmies pienākumu tos pasargāt, ja viņi sevi nesargātu un par briesmām neko dzirdēt negribētu.

Tas, kurš ir par to pārliecināts, ka viņš var tikt pievilts, atvērsies patiesībai, paliks Dieva gaismai uzņēmīgs, un caur to izpildīs svarīgāko priekšnoteikumu, lai kļūtu pasargāts. Bet kas bezbēdīgi šai atziņai noslēdzas, caur to viņš tieši izaicina ienaidnieku, kurš tad arī izmanto pirmo izdevība, lai gūtu sev labumu.

 

Svētā Gara kristība

Ja mēs ļaujam Kristus draudzes vēsturei slīdēt garām savu acu priekšā un piegriežam savu uzmanību tik daudzo ķecerīgo un maldu mācību izcelsmei - kā tās bieži tika nosauktas - un tās sīki izmeklējam, tad varam nākt pie slēdziena, ka katra pievilšana bija saistīta ar kaut kādu lielāku krīzi garīgā pasaulē, ar parādībām, kuras mēs vēlākos gados apzīmējām un saucām par “Svētā Gara kristību”. Tās ir krīzes, kas cilvēku mudina sevi pilnīgi nodot Svētajam Garam un kad viņš to dara, tas atveras neredzamās pasaules pārdabiskiem spēkiem.

Kāpēc šī krīze ir bīstama, izriet no sekojošā. Pirms šī laika cilvēks izlieto savu paša spriest spēju, lai izšķirtu taisnību no netaisnības, viņš principā paklausīja Dieva prātam vai tam, ko viņš par tādu uzskatīja. Bet tagad, nododoties Svētam Garam, viņš sāk kādai neredzamai personai paklausīt, savas spējas un pratu akli pakļaut kādai pārdabiskai klātnībai, kura pēc viņa domām ir Dievs.

 

41

Ko nozīmē, ar Svēto Garu tikt kristītam, iztirzāsim kādā citā nodaļā. Šeit ir tikai nepieciešami norādīt uz to, ka kristieša dzīvē tā ir krīze, kuru tikai tas pilnīgi sapratīs, kas to ir piedzīvojis. Tam seko tas, ka Dieva Gars kristieša dzīvē kļūst par tādu realitāti, ka tam dzīvē ir tikai vēl viens mērķis - nelokāmi stingra paklausība Svētam Garam. Griba tiek Dievam nodota, lai par katru cenu Dieva prātu darītu un visa būtne pakļaujas neredzamās pasaules spēkiem. Protams, ticīgais, pats par sevi saprotams, domā, ka šie ir tikai dievišķi spēki un neapdomā, ka garu pasaulē ir vēl citi spēki, un ka ne viss pārdabiskais nāk no Dieva. Viņš nezin, ka šī pilnīgā visas būtnes nodošana neredzamiem spēkiem, nespēdams tajā pat laika izšķirt dievišķo no sātaniskā, priekš nepiedzīvojušā var atnest visai nopietnas sekas.

Jautājums, vai pilnīga nodošanās, lai “Garam paklausītu”, sakrīt ar Rakstu atklāsmi, būtu tuvāki jāapskata, ņemot vērā tādu stāvokli, ka caur to daudzi uzticīgi Dieva bērni nonākuši maldos. Tas būtu savādi, ja bībeliski pamatots stāvoklis atnestu tik smagas briesmas, jā, pat pilnīgu bojā eju daudziem uzticīgiem kristiešiem.

 

Vai teiciens – „paklausīt Garam” ir Svētajiem Rakstiem atbilstošs?

“Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa” (Ap.d. 5:32), tā skan teikums, kas pirmām kārtām devis ieganstu izteicienam: “paklausiet Garam”. Pēteris to izteica sinedrija priekšā Jeruzalemē, bet šī doma nav nekur citur Rakstos atrodama. Lai nāktu pie pareiza sprieduma ir nepieciešams visu šo Rakstu vietu pārbaudīt. “Ir vajadzīgi Dievam paklausīt” (Ap.d. 5:29), teica Pēteris sinedrija priekšā, un “mēs esam Viņa liecinieki un Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa”. Vai apustulis domā - “paklausa Garam” vai “paklausa Dievam”, ja to apskatām kopsakarībā? Atšķirība ir ļoti būtiska un tā jāapskata citu Rakstu vietu gaismā, kuras teic, ka ir jāklausa Trīsvienīgais Dievs Debesīs caur Dēlu Svētā Gara spēkā, bet nevis Svētajam Garam jāierāda to vietu, kas pienākas vienīgi Trīsvienīgajam Dievam. Citādi var pastāvēt briesmas, ka kāds ticīgais seko un uzticas vienam (kādam) garam sevī vai apkārtnē, lai gan tam vajadzētu paklausīt vienīgi Dievam godībā uz goda krēsla, kuram Viņa bērniem, savienotiem ar Dēlu, ir jāklausa, kamēr Svētais Gars

 

42

viņos rada īsto paklausību un pareizo pielūgšanu.

 

Svētā Gara patiesa darbība ticīgajā cilvēkā

Svētā Gara kristība ticīgā apziņā Svēto Garu izceļ tik ļoti kā personu, ka viņš šī iemesla dēļ kādu laiku no sava redzes pazaudē pārejās trīsvienības Personas. Svētais Gars kļūst viņa domu un pielūgšanas vidus punkts un iegūst tādu stāvokli uz ko Viņš pavisam nepretendē, ne arī tas ir Debesu Tēva nodoms, lai Viņš tādu ieņemtu. “Viņš nerunās no Sevis paša” (Jāņa 16:13), teica Kungs Jēzus savas miršanas dienas priekšvakarā, kad Viņš Aizstāvja nākšanu Vasaras svētkos apsolīja. Viņš darbosies kā skolotājs, kas māca (Jāņa 14:26), bet Viena cita vārdus ne savus paša. Viņš liecinās par citu (Jāņa 15:26), ne no sevis paša. Viņš cels godā citu (Jāņa 16:14), ne sevi pašu. Viņš tikai to runās, ko dzirdēs no cita (Jāņa 16:13), īsi sakot, Viņa vienīgais darbs ir dvēseles vest savienībā ar Kungu Jēzu Kristu un lai atzītu Debess Tēvu, kamēr Viņš pats aiziet pie malas un no turienes darbojās.

Brīdī, kurā ticīgais caur Svētā Gara nākšanu atveras pārdabiskai pasaulei, rodas diž-melim jauna izdevība savu viltību jaunā veidā pielietot. Ja cilvēks nav bībelisko liecību par trīsvienīgā Dieva darbību pareizi uztvēris un skaidri sapratis, tad būs viņa vienīgā cenšanās “būt Garam paklausīgam”, šo Garu un „Gara vadību” atdarināt ir viltnieka viltības pilnais nodoms. Jo viņš grib kaut kādā veidā pazaudēto kundzību pār šo Dieva kalpu atkal atgūt un to padarītu cīņā pret tumsības spēkiem nevarīgu, viņš cenšas to atkal iesaistīt pasaulīgās lietās vai kaut kādā citā veida novest no ceļa, lai paralizētu viņa kalpošanu Dievam.

 

Gara kristības laika bīstamība

Tieši tagad ticīgā nezināšana par viņam atvērto garu pasauli, par ļauno garu darbību šajā novadā un par dievišķās darbības noteikumiem caur viņu un viņā, dod ienaidniekam vajadzīgo iespēju darboties. Tas ir nopietnāko briesmu laikmets priekš katra, kas nav kā Kunga mācekļi tam pietiekoši labi sagatavots. Šeit briesmas atrodas pārdabiskās vadības virzienā, ja cilvēkam gara dzīves likumi ir nepazīstami un viņš nav spējīgs garus izšķirt. Lai ienaidniekam varētu redzēt cauri ir nepieciešami patiesību atzīt un pazīt.

 

43

Kam būs acis atvērtas par pretinieka darba pūlēm neredzamā pasaulē, tas zinās cik maz ir to cilvēku, kas par sevi ar drošību var teikt, ka viņi Dievam un tikai Dievam paklausa, t.i. tur, kur tas attiecināms uz tiešu pārdabisku vadību. Līdzdarboties tur var daudz un dažādi faktori, cilvēka paša domas, paša temperaments, paša griba, neskatoties uz pievīlēja sātanisko spēku iejaukšanos.

Jau zināmu gaismu no Dieva mēs saņemam no sekām, vai esam bijuši kādā jautājumā paklausīgi, kas attiecās uz noteiktu gadījumu. Noteikta Dieva rakstura pazīšana arī atvieglo izšķiršanu. Dieva pavēlēm arvien ir savs noteikts mērķis. Viņš nekad neprasīs kaut ko, kas nesaskan ar Viņa Vārdu un Viņa raksturu. Citi cēloņi, kas mums dos vairāk gaismu, tiks apskatīti vēlāk.

Līdz ar šo mūs skar vēl viens jautājums. Kāpēc ticīgais tieši Svēta Gara kristības laikā ir sevišķi uzņēmīgs priekš sātaniskām darbībām, jo ienaidniekam tak ir jāatrod vieta, kur tas var nostiprināties, un kā tas ir iespējams, ja Svētais Gars tik redzamā veidā ir satvēris cilvēku un ieguvis to par savu īpašumu, kā tieši tad viņš var atvērties tuvojošām briesmām?

Atbilde būtu sekojoša - Droši vien tāds cilvēks agrākos gados, caur padošanos grēkam, ļāvis sevī kādam ļaunam garam iemājot, un šis gars bija dziļi viņa miesā vai dvēselē paslēpies, kur tas nekad netika atklāts un no kurienes nekad netika izdzīts. Minētā gara darbības izrādījās tik “dabīgas” vai cilvēka raksturam tik ļoti pielāgotas, ka tam līdz ar to bija dota pilnīga rīcības brīvība, kas varēja, piemēram, izpausties kaut kādā savdabīgā rīcībā tā domu pasaulē jeb tikt uzskatīta kā attiecīgā cilvēka īpatnība vai kā miesīgs ieradums no audzināšanas sekām, pie kurām līdzcilvēki pierada un pats cilvēks to uzskatīja par attaisnojamu un maz svarīgu lietu. Ļaunais gars varēja caur slepenu, tikai pašam cilvēkam zināmu grēku nostiprināties un šajā pozīcijā palikt. (Skatīt Pasivitāte 4.nod. un Apsēstība 5.nod.)

Pie Gara kristības, saprotams, grēka darbi tika pārtraukti, t.i. „velna darbi”, bet pats velns, kas tikai zināmās īpatnībās izpaudās, palika neatklāts. Svētā Gara kristība notika, Dieva Gars

 

44

piepildīja cilvēka garu, miesa un dvēsele tika Dievam “nodoti”, bet dziļi apslēpti vienā vai abos mājoja viens vai vairāki dēmoni, kuri pirms daudz gadiem tur bija iesēdušies un tagad pēkšņi iesāka pilnā sparā darboties, pie tam, protams, slepeni, lai paliktu neatklāti Svēto Garu atdarinot, kas ieņēmis savu mājokli cilvēka garā.

Kā sekas tam sirds kādu laiku mīlestībā pāri plūda, gars bija pilns gaismas un prieka, mēle atraisījās un Kungu Jēzu apliecināja, bet drīzi pavisam nemanot iezagās fanātisks gars, vai paslēpts lepnums, jeb tieksme uzpūsties un sevi par svarīgu uzskatīt, tas gāja roku rokā ar īstiem Gara augļiem, kuri nāca no Dieva.

Šīs grāmatas pārejā daļa dos gaismu par to, kādam ir jābūt pamatam priekš pievīlēja mahinācijām, lai sasniegtu mērķi pēc kā viņš tiecās. Tiks vēl paskaidrots, kāpēc tik daudz dvēseles, kas bija pilnīgi nodevušās Dievam, krita par upuri velna viltībām. Fakts, ko gribu šobrīd uzsvērt ir tas, ka “godīgi” un uzticīgi ticīgie var tikt pievilti no ļauniem gariem un pat apsēsti, tā ka viņi uz kādu laiku nomaldās no taisnā ceļa maldu purvā, vai viņi tiek maldināti līdz pat mūža galam, ja tos nesasniedz gaisma, kas nes atbrīvošanu.

 

Vajadzība pārbaudīt teorijas

Raugoties no šī skatu punkta kļūst skaidrs, ka 20. gadsimta visu teoriju, jēdzienu un izteiksmju pamatīga izpētīšana, kas stāv sakarā ar Dieva patiesību ir nepieciešama. Jo pietiekošu drošību var sagādāt tikai Dieva patiesība, ne cilvēku uzskati par patiesību, lai dotu iespēju cīņai ar ļaunām varām debesu sfērās.

Viss, kas kaut kādā veidā izriet no dabīgā cilvēka prāta (1. Kor. 2:14) un tiks pielietots šādā sastapšanās, pierādīsies kā salmi un ne kā ierocis, un ja mēs uz citu ļaužu “pārliecībām” vai uz saviem pašu cilvēcīgiem ieskatiem paļausimies, tad sātans tās pašas lietas izlietos, lai mūs caur tām pieviltu, jā, pat mūs šajās teorijās un jēdzienos tā ieaudīs, lai zem to aizsega savus plānus izvestu.

Nenovērtēsim tik par zemu mūsu dienu nepieciešamību visas lietas pārbaudīt, kuras esam attiecībā uz Dievu un garu pasauli ticējusi un mācījušies, visi ticības apliecinājumi, kurus aizstāvam, visus izteicienus vārdu spēlēs, kurus sakarā ar svētošanas mācību lietojam, arī

 

45

visas “mācības”, kuras caur citiem sevī uzņemam. Jo katra nepareiza patiesības izskaidrošana nesīs bīstamas sekas mums un arī citiem cīņā, kas izlaužas pār draudzi un katru atsevišķi.

 

Garīgs ticīgais tiek mudināts „izdibināt visas lietas”

Ap. Pāvils uzliek atkal un atkal par pienākumu garīgas lietas pārbaudīt, “garīgais cilvēks izdibina visu” (1. Kor. 2:15), grieķu tekstā “izmeklē un izšķir”. Ticīgais, kas ar Garu piepildīts, lai lieto savu spriest spēju, kura, ja viņš patiesi ir “garīgs”, ir atjaunota spēja. Un šai garīgai pārbaudei ir jānotiek tieši zīmējoties uz Dieva Gara lietām. Tas rāda, ka Dievs Pats cilvēka inteliģento personību godā, kuru Tas Kristū ir atdzemdinājis, caur to, ka Viņš viņu uzaicina Viņa paša darbus ar Viņa Garu pārbaudīt. Pat ''garīgas lietas” mēs nedrīkstam akli pieņemt, bet mums tās ir “garīgi jāiztiesā, jāizdibina”. Ja šodien tiek teikts attiecībā uz mūsu laikmeta pārdabiskām un nedabīgām parādībām, ka tas nav nepieciešams vai nav pat pēc Dieva prāta, ja ticīgie visu, ko Dievs dara, saprast un izskaidrot, tad tas ir nesaskaņā ar ap. Pāvila vārdiem: “Garīgs cilvēks izdibina visas lietas”. Un tādēļ viņam vajadzētu noraidīt visas tās lietas, kuras tā garīgā spriest spēja nespēj pieņemt, līdz tam laikam, kad viņš būs spējīgs skaidri izšķirt, kuras no šīm lietām nāk no Dieva.

Ticīgajam vajadzētu ne tikai “garīgas lietas” izpētīt, atšķirt un tiesāt t.i. visu kas uz garīgo dzīvi attiecās, bet arī pašam sevi pārbaudīt. Jo “ja mēs paši sevi tiesātu” (grieķu vārds šeit nozīmē „pamatīgi izmeklēt”), tad tam Kungam mūs nebūtu jāpārmāca, lai mūsos celtu gaismā lietas, kuras mēs paši nespējam vai negribas atzīt un atstāt (l.Kor. 11:31-32).

“Mīļie brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esat bērni ļaunumā, saprašanā topiet pilnīgi” (l.Kor. 14:20), raksta no jauna apustulis korintiešiem, kad viņš tiem to vidū izskaidroja Gara darbību. Ticīgajam ir jābūt spējīgam “visu pārbaudīt” (1.Tesal. 5:21). Viņam jākļūst bagātam piedzīvojumos un visā atziņā, “lai viņš varētu svarīgo pārbaudīt un Kristus dienā būtu tīrs un nevainojams” (Filip. 1:10).

 

46

Izteicieni, uzskati, doktrīnas (mācības) ir jāpārbauda 

Sakarā ar šiem Dieva Vārda norādījumiem un raugoties uz kritisko laiku, kas pār Kristus draudzi nācis, būtu uzmanīgi jāaplūko katra liecība, ko dzirdam no citu piedzīvojumiem, kas varētu gaismu nest mūsu ceļā. Katru kritiku taisnīgu vai netaisnu ir pazemīgi jāpieņem, un tās cēlonis jāizmeklē, vai mēs to pelnīti vai nepelnīti saņemam. Kristīgās draudzes piedzīvojumi par garīgām lietām būtu no malu malām jāsameklē un jāpārbauda, bez izšķirības vai tie mums sāpīgi vai patīkami, lai no tiem mācītos un kļūtu derīgi kalpošanai Dieva darbam. Jo patiesības atzīšana ir pirmais priekšnoteikums priekš uzvarošas cīņas pret melu gariem, patiesība ir jāmeklē ar patiesu vēlēšanos tai skatīties sejā un būt gatavam tai Dieva gaismā paklausīt. Patiesību par mums pašiem caur neuzpērkamu mūsu pašu stāvokļa patiesu izvērtēšanu, Rakstu patiesību, bez jeb kādas nokrāsas, ierobežojama, sakropļojuma vai novājināšanas, patiesību priekš visu Kristus miesas locekļu pareizas novērtēšanas un ne tikai daļējas.

 

Patiesības vieta glābšanā un atbrīvošanā  

Patiesības atbrīvojošam spēkam neko citu nevar pielīdzināt, caur ko varētu sātaniskās pievilšanas važas saraut tā, kā caur patiesību. Kas meliem ir ticējis tam var vienīgi palīdzēt ticība patiesībai. “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs atbrīvos” (Jāņa 8:32), šos vārdus var uz katru patiesības veidu attiecināt, ne tikai uz sevišķo, par kuru Kungs Jēzus domāja, kad šos svarīgos vārdus izrunāja.

Kristīgās dzīves pašā sākumā grēciniekam vajag evaņģēlija patiesību uztvert, ja viņš grib tikt izglābts. Kristus ir Glābējs, bet Viņš neglābj neatkarīgi no darba rīkiem un līdzekļiem. Ja cilvēks alkst pēc brīvības, viņam pēc tās ir Dieva Dēlu jālūdz. Kādā veidā Dēls atbrīvo? Caur Svēto Garu un Svētais Gars to dara caur patiesības pielietošanu. Brīvība ir Dēla dāvana, darba rīka ir Svētais Gars un līdzeklis ir patiesība.

Ir trīs pakāpes patiesības satveršanai:

1. Patiesības uztveršana caur saprašanu.

2. Patiesības uztveršana lietošanai un personīgam pielietojumam.

3. Patiesības uztveršana citu mācīšanai un nodošanai tālāk.

 

47

Patiesības, kuras šķietami netiek pilnīgi atzītas, var dvēseles dziļumā dusēt un pēkšņi bēdu stundā tapt dzīvē pielietotas un tad prātam atklāties. Bet tikai caur pastāvīgu patiesības lietošanu un izmantošanu tā kļūst garam pietiekoši dzīva, lai citus par patiesību pārliecinātu.

Tas, kas visiem cilvēkiem ir vajadzīgi, ir progresējoša atziņa uz atbrīvošanos no progresējošiem sātana meliem. Kur patiesības klausītāji patiesībai stājās pretī vai pret patiesību saceļas, tur vajadzētu to atstāt Svētā Gara sargāšanā. Jo pat pretošanās gadījumā var patiesība, kad tā prātu būs sasniegusi, vēlāk pamosties un savu darbu darīt.

 

Nogaidošas, neitrālas attieksmes drošība attiecībā uz visām pārdabiskām izpausmēm

Kad ticīgie pirmo reizi dzird par Dieva un dievišķo lietu atdarināšanu, gandrīz vienmēr tad tiek jautāts: “Kā mēs lai zinām, kas ir viens un kas otrs?” Iesākumam pietiek, ka zin, ka tādas lietas ir un notiek, nobriestot un Dievu pēc gaismas lūdzot, cilvēks mācās pats izšķirt tādā veidā, kā to neviens cits cilvēks nespēj viņam izskaidrot. “Tie visi būs Dieva mācīti.” (Jāņa 6:45)

“Bet,” izbaiļu pilni izsaucās cilvēki, “mēs nezinām un no kurienes lai mēs to uzzinātu?” Vispirms viņiem vajadzētu pret visām pārdabiskām parādību izpausmēm izturēties nogaidoši, ieņemt neitrālu  stāvokli līdz tie zin. Daudzi nepareizā centībā liek sevi pamācīt, domādami, ka zināšana tos pasargās. Viņi ir domās, ka tiem tūdaļ par kādu lietu “par” vai “pret” jāizšķiras. Viņi prasa nemaldīgu noteiktību vai tā lieta būtu dievišķa jeb sātaniska, lai varētu ieņemt noteiktu stāvokli. Ticīgie drīkst ieņemt attieksmi “par” vai “pret” kādu lietu, arī tad, ja tiem par tās izcelšanos nav skaidri norādījumi, viņi drīkst droši un gudri nogaidīt ar neitrālu attieksmi, līdz tie kaut kādā veidā, ko grūti šeit detalizēti izskaidrot, pašiem kļūst saprotams, ko tie gribēja saprast.

Pārmērīgai zinātkārei bieži seko drudžainas bailes un nervoza nepacietība, kas attiecīgām personām atņem viņu normālo spēku un brīvību. Nevajadzētu dzīties pēc kādas svētības un tajā pašā laikā pazaudēt to svētību, kas jau ir iegūta. Cenšoties saņemt garīgas atziņas, kristietis nekad nedrīkst pazaudēt kluso, mierīgo ticības paļāvību. Lai viņš varētu nomodā būdams nedot ienaidniekam izdevību, to novilkt

 

48

zemē, tajā pat laikā, kad viņš nopūlas saņemt gaismu, kā pār šo pretinieku varētu triumfēt.

Lai prastu rīkoties tālākā gājumā, mums jāaplūko kādā ceļā melu gari var ticīgajos ievietoties. Aplūkosim īsumā dažus nepareizus uzskatus, kas mūsu laikmeta tumšajās dienās tumsības varām dod iespēju cilvēkos iemājot.

 

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”, ko pār kādu sapulci izlūdz, lai caur to no tumsības iespaida sapulci pilnīgi pasargātu. Bībelisko patiesības mēru attiecībā uz asins spēku var sekojošos vārdos izteikt: 1. Jēzus Kristus asinis šķīsta no grēkiem “ja mēs gaismā staigājam” un “ja mēs savus grēkus atzīstam”. (1. Jāņa 1:7,9) 2. Caur Kunga Jēzus asinīm var sātanu uzvarēt (Atkl. 12:11), tādēļ ka Golgātā viņš (sātans) tika uzvarēts. Bet mēs nelasām, ka kādu var nolikt zem sargājošām asinīm neņemot vērā tā gribu un viņa stāvokli Dieva priekšā. Ja “sargājošo asins spēku” izlūdz pār kādu sapulci un viens klātesošais dod sātanam vietu, tad asins spēks velnu neatturēs viņam tur darboties, kur šis cilvēks ierādījis velnam vietu, caur ko tam arī uz to ir tiesības.

Sapulcēs, kur atrodas ļaudis ar dažādām garīgām attīstības pakāpēm, var, augstākais, piesaukt asins spēku atmosfēras tīrīšanai, kurā ļaunie gari uzturas. Tādā gadījumā Svētais Gars atbildēs ar tūlītēju tīrīšanas reakciju (skat. Atkl. 12:11, tur aprakstītā cīņa notiek Debesīs, pret garīgu ienaidnieku, kurš uzstājās kā apsūdzētājs).

Tātad maldīgs uzskats par šķīstījošo asins spēku ir bīstams, jo sapulcē, kur darbojas Dievs un sātans, tās dalībnieki var iedomāties, ka viņi ir drošībā no sātana, neskatoties uz viņu personīgām attiecībām ar Dievu. Sātans izmantos katru iespēju, lai gūtu sev kādu labumu.

 

Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Garu”

(2) Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Gara” nonākšanu. Šeit mēs atkal esam nonākuši pie teorijām un vārdu spēlēm, kas sātaniskiem maldiem atver durvis. “Ja mēs gribam

 

49

Vasarsvētku Svētā Gara izliešanos, tad mums ir jāgaida, kā mācekļiem Jeruzalemes augšistabiņā”. Tā mēs viena otram teicām, mēs uztvērām vārdus Lūk. 24:49 un Ap.d. 1:4 un devām tos tālāk.

“Jā, mums ir jāgaida,” tika teikts un mēs to darījām, līdz radās sātanisko spēku pārsvars tādās sapulcēs, kas mūs piespieda sākt Rakstus no jauna pētīt. Tad atklājām, ka mēs Vecās Derības Psalmos bieži lietotos vārdus “gaidi uz to Kungu” bijām par daudz augstu pacēluši pāri Jaunās Derības “gaidīšanai uz Svēto Garu” pirms Vasaras svētkiem, kas tālu pārsniedz 10 dienu gaidīšanu, kļūstot par mēnešiem un bieži pat par gadiem un beidzās pie daudziem ar melu garu ieplūšanu. Caur to daža “gaidoša” dvēsele tika ne visai maigi izbiedēta. Bībelisko patiesību uz “Svētā Gara gaidīšanu” var izteikt sekojošos vārdos:

1. Mācekļi gan gaidīja desmit dienas, bet mēs nelasām, ka viņi to būtu darījuši pasīvā stāvoklī, bet gan ticīgā lūgšanā līdz pienāca laiks, kad piepildījās Tēva apsolījums.

2. Kunga Jēzus pavēle uz gaidīšanu (Ap.d. 1:4), nezīmējas vairs uz to laiku, kas sekoja pēc pirmās Svētā Gara nonākšanas, jo nevienā gadījumā ne Apustuļu darbos ne vēstulēs vairs netiek norādīts uz gaidīšanu, bet arvien uz ticīgu ņemšanu (Ap.d. 19:2).

Ir taisnība, ka šodien draudze savos piedzīvojumos visumā dzīvo pirms vasarsvētku laika. Bet ar to nav teikts, ka katrs ticīgais, kas Dievu lūdz pēc Svētā Gara, atrastos tādā stāvoklī, kā mācekļi pirms Aizstāvja nākšanas laika. Augšāmcēlušais Kungs pēc Vasarsvētku dienas, atkal un atkal ir izlējis Gara straumes, bet katru reizi bez iepriekšējas gaidīšanas, tas tika prasīts tikai tajā vienā gadījumā (Ap.d. 4:31). Svētais Gars, kurš no Tēva iziet caur Dēlu, ir tagad starp savu tautu un Viņš gaida uz to, lai sevi dotu katru acumirkli, kas grib un ir gatavs to saņemt (Jāņa 15:46, Ap.d. 2:33,38-39). Tātad “gaidīšana uz Garu” nav Rakstu mācība. Apustuļu darbos un mācekļu vēstulēs izteiktā patiesība aicina jo vairāk ticīgos satvert un ņemt, ne tikai meklēt ar Kristu kļūt līdzīgiem Viņa nāvē un savienošanos ar Viņu augšāmcelšanās, 

 

50

bet meklēs arī spēku liecībai, kas Vasarsvētku dienā tika dots mācekļiem.

Ir gan viena “gaidīšana uz Dievu”, kad Svētais Gars ticīgo, kas šo dāvanu vēlas, sagatavo un šķīsta, līdz viņš nonāk pareizā stāvoklī tā saņemšanai, bet tas ir pavisam kaut kas cits, kā gaidīšana uz Garu,” kas tik bieži paver durvis sātaniskām darbībām no neredzamās pasaules. Mūsu Kungs katru ņem pie vārda, kas izlūdzās līdzdalību pie Vasaras svētku dāvanas, bet pierādījums Viņa esamībai un Gara darbībai - var pavisam citādi izpausties, kā to meklētājs ir domājis.

 

Kādēļ gaidīšanas sanāksmes dod iespēju ļaunajiem gariem  

Tāda “gaidīšana uz Garu, līdz Viņš kaut kādā jūtamā veidā nonāk” var no melu gariem tikt izmantota, tāpēc, ka katra ne bībeliska uztvere tiem uz to dod tiesību. Raksti nemāca, lai pie Svētā Gara vērstos ar lūgšanu, vai Viņu lūgtu, lai Viņš nāktu, tāpēc ka Viņš ir Kādas citas personas dāvana (Lūk. 11:13 un Jāņa 14:16). Raksti nemāca, lai uz Svēto Garu gaidītu, bet lai to ņemtu, vai no Augšāmcēlušā Kunga rokas saņemtu (Jāņa 20:22, Efez. 5:18), par kuru stāv rakstīts: “Viņš jūs ar Svēto Garu un uguni kristīs”. Un tāpēc, ka lūgšana pie vai uz Svēto Garu, paļaušanās Svētam Garam un gaidīšana uz Svēto Garu, paklausība Svētajam Garam nav pēc Dieva Vārda, tad var no visa tā paļaušanās uz un paklausība  ļauniem gariem iznākt, kad tie atdarinot Dievu nonāk zemē, to mēs vēl vēlāki aplūkosim.

Nepareizas un sagrozītas Rakstu uztveres par garīgām lietām ir devušas ieganstu sekojošiem apgalvojumiem: “Dievs var visu, un kad es Viņam uzticos, Viņam mani jāpasargā”. Šeit netiek ņemts vērā, ka Dievs tikai pēc noteiktiem likumiem un zināmiem nosacījumiem rīkojas, un ka katram, kas Viņam uzticas, šie likumi būtu jāizmācās un tos jāzina. Tiek arī teikts: “Ja es būtu maldos, tad Dievs mani nelietotu.” Bet ja kāds cilvēks ir ar godīgu gribu, tad Dievs tādu, par cik tas iespējams, arī lieto. Tomēr “tapt lietotam” vēl nav garantija tam, ka cilvēkam visās lietās, ko tas saka un dara būtu taisnība

 

51

“Es negrēkoju vairs”, vai “grēks ir pilnīgi manī iznīcināts”, saka citi, pie tam viņi nezin, cik dziļi grēka ādamiskā daba savas saknes dzen un ka iedoma būt no grēka esamības atbrīvotam, dod ienaidniekam iespēju kopt dabīgo dzīvi, kura ar vienu ir krusta jāsit. “Dievs, kas ir mīlestība, nepielaidīs, ka es tieku pievilt.” Šis vārds jau pats par sevi ir pievilšana, kas radies no absolūtas nezināšanas par gara likumiem un par krišanas dziļumu, kurus Dievs savā darbībā ņem vērā. “Es neticu, ka kristietis var tapt pievilts.” Tā runāt nozīmē acis aizslēgt pret neskaitāmām ap mums esošām patiesībām. “Man ir pārāk daudz personīgu piedzīvojumu, lai vajadzētu vēl kādas pamācības,” vai “Tikai vienīgi Dievs var mani mācīt, jo stāv           rakstīts: “jums nav vajadzīgs, lai kāds jūs mācītu”. Šosvārdus izskaidro tā, ka vajag katru garīgu padomu noraidīt, bet to ka šie apustuļa vārdi neizslēdz gara svaidītu ticīgo pamācīšanu, mēs redzam no vārdiem “gani un mācītāji”, kas tiek minēti zem “Miesas locekļiem”, kuriem savstarpēji jākalpo. (Efez. 4:11-16) Jo bieži Dievs var Savus bērnus labāk netieši t.i. caur citiem pamācīt, ne kā tieši, tāpēc ka mums grūti tiešus Dieva Gara norādījumus saprast.

Ir vēl daudz citas līdzīgas maldu uztveres, kas tiek mācītas mūsdienu kristiešiem, kas ienaidniekam dod priekšrocības, jo tās pamudina ticīgos noslēgties pret Svēto Rakstu izteicieniem, dzīves patiesībām un citu palīdzības.

 

Bīstamība no daudznozīmīgām frāzēm, kas izteic garīgas patiesības

Vēl citas briesmas raugās aiz zināmiem izteicieniem, kādi tiek lietoti no nopietnākiem Dieva bērniem, pie tādiem, kas apmeklē konferences un izsaka vārdos īpašus garīgus piedzīvojumus, kā “nodošanos”, “nodoties”, “tapt dzītiem”, “atraisīties”, un vēl daudzus citus, kuriem visiem ir sava nozīme un sava patiesība. Bet daudzi ticīgie tos uztver tādā nozīmē, kādu ļaunie gari tieši gaida.

 

52

kas tiem atkal savukārt dod iespēju “dzīt” un “paņemt savā varā”.

Un tas tieši notiek caur “sevis nodošanu” un “atlaišanos” attiecībā uz varām garu pasaulē, nevarēdami izšķirt, kuri ir dievišķi un kuri ir sātaniski spēki.

Dažādi iepriekš izstrādāti spriedumi par veidu, kā Dievs darbojas, dod arī labu iespēju viltus garu darbībai, piem., ja pieņem, ka kāds ticīgais tiek dzīts darboties “no augšienes” un tāpēc stāv zem Dieva vadības, vai atkal, ka Svētais Gars ir cēlonis visām “nastām”, kas nospiež dvēseli.

Šeit sekos daži no parastiem maldos vedošiem spriedumiem, kas parasti noved pasīvā stāvoklī un dod ļauniem gariem vajadzīgo iespēju darboties.

 

1.  Kristus dzīvo manī... - tātad es vairs pavisam nedzīvoju.

2.  Kristus dzīvo manī... - tātad es esmu savu personību pazaudējis, jo tagad Kristus atrodas personīgi manī (salīdzini Galat. 2:20).

3. Dievs darbojas manī... - tātad man pašam nekas nav jādara, kā vien nodoties un paklausīt. (salīdzini Filip. 2:13)

4. Dievs grib mana vietā... - tātad man sava griba pilnīgi jāizslēdz.

5. Dievs vienīgi var pareizi spriest... - tātad es savu spriest spēju nedrīkstu vairs lietot.

6. Man ir Kristus prāts... - tādēļ man vairs nedrīkst būt pašam nekādu savu domu, balstoties uz 1.Kor. 2:16

7. Dievs ar mani runā... - tātad es vairs nedrīkstu pārdomāt un pārbaudīt, man akli viss jādara, ko Viņš liek.

8. Es gaidu uz Dievu... - tātad es vairs nedrīkstu rosīties, kamēr Viņš mani “dzen”.

9. Dievs brīnišķā kārtā atklāj man savu prātu... - tātad man nav vairs sava sirdsapziņa jāprasa.

10. Es esmu ar Kristu krustā sists... - tādēļ es esmu miris un tas man praktiski jārealizē, caur jūtu un saprāta pasivitāti utt.

 

53

Lai visus šos priekšstatus ticīgais izdzīvotu, viņš nospiež katru personīgu prāta, sprieduma, gribas, sirdsapziņas un enerģijas darbību, lai “dievišķā dzīvība to caurstrāvotu”, kaut gan Dievs prasa visu cilvēka spēju atbrīvošanu, kā arī darba spējīgu un apzinātu gribas līdzdarbību, lai visas šīs patiesības cilvēkā izveidotu.

Vēl citi nepareizi patiesības izskaidrojumi, kuriem ir vajadzīgi pareizi paskaidrojumi ir sekojošie:

 

	Patiesība	Pareizs izskaidrojums	Nepareizs izskaidrojums
1.	Jēzus asinis šķīsta.	Tās šķīsta aizvien no jauna.	Tās dara cilvēku bezgrēcīgu.
2.	Jūs tie neesat, kas runā.	Vārdu avots nav iekš mums.	Cilvēks drīkst ti­kai to runāt, kas tam “no augšienes” tiek dots.
3.	Lūdziet, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet saskaņā ar Dieva gribu, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet jebko un jūs saņem­siet.
4.	Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.	Dievs dod cilvēkam spēku pareizi gribēt un pareizi rīkoties.	Dievs grib un dar­bojās cilvēka vie­tā.
5.	Viņš jūs vadīs visā patiesībā...	Dieva Gars vadīs, bet man ir jāizprot kā un kad...	Dievs mani vienmēr ir vadījis patiesībā...
6.	Īpašuma tauta.	Mēs esam Dieva īpa­šums.	Dievs manī, mani pārvaldīs un vadīs, kā automātu, kam nevar būt nekāda personīgā griba.
7.	Trauki nama Kunga lietošanā.	Dieva Gars cilvēka garā to apgaismo un dara to spējīgu uz saprātīgu sa­darbību ar Dievu.	Dievs mani grib kā nedzīvu darba rīku lietot.

 

Visi šie nepareizie izskaidrojumi noved pie pasivitātes, vai dod iemeslu neprātīgām, no tīra gadījuma rakstura atkarīgām lūgšanām, nemēģinot izdibināt Dieva prātu. Tas bieži noved pie ļauna nemaldīguma stāvokļa pieņemšanas, ar ko katra brīva attīstība tiek kavēta, kas nopietni traucē pieaugšanu. Tāpēc ir tik nepieciešami vajadzīgi pilnu Dieva patiesību pazīt un atzīt, un atjaunotās spējas mācīties lietot pēc Dieva prāta, Svētā Gara spēkā.

 

54

Turpmākās lapās tiks mēģināts, ne tikai par šiem jautājumiem gaismu sniegt, bet arī par noteikumiem un iespējamībām, kas ļauniem gariem dara pievilšanas iespējamas. Lai mēs kļūtu veikli viņiem atņemt katru pieturas punktu un tiem nedota nekādu, ne to vismazāko iespējamību darboties. 

© Verners Šteinbergs