APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 3.nod. PIEVILŠANA CAUR ĻAUNAJIEM GARIEM MŪSDIENĀS

Apdraudētais kristietis -

3. nodaļa 

Pievilšana caur ļaunajiem gariem mūsdienās   

 

37

Beigu laikā, kad pievīlējs uzsāks lielo uzbrukumu Kunga Jēzus Kristus draudzei caur pievilšanas garu armiju, nepieciešami dažiem, neskatoties uz pārējiem, saņemt gaismu par viņa viltus darbībām. Izsūtīto sātanisko viltus garu pulks izvēlēsies savai mākslai it sevišķi uztveres spējīgus upurus, tādiem ir acis jāatver, lai viņi būtu spējīgi pārbaudes stundā, kas nāks pār visu pasauli, izbēgt no visa tā un pastāvēt (Lūk. 21:34-36 un Jāņa atk. 3:10).

Kristus draudzes locekļu vidū ir dažādas attīstības pakāpes un atbilstoši tām arī no Dieva pielaistas dažādas kārdināšanas pārbaudes pakāpes. Kungs Jēzus savējos pasargās, kas savu pašu nespēku un vājības atzīst un nomodā būdami lūgšanās “raugās, ka viņi nekrīt” (l.Kor. 10:12-13). Viņš ir valdnieks pār visu un sātanam ir nospraustas zināmas robežas pie katra izglābta Dieva bērna (skati Ījaba 1:12 un 2:6, Lūk. 22:31). Dažs ticīgais pielīdzināms nepieaugušam bērnam un daudzi pat nepazīst pirmo Svētā Gara saņemšanu. Tādiem šai grāmatai nav daudz ko teikt. Tie pieder pie vājajiem, kuriem ir vēl piens jāpasniedz un ne stipra barība. Bet ir citi, kurus varētu nosaukt par Kristus baznīcas priekšposteni, kuri ir ar Svēto Garu kristīti vai cenšas šo kristību saņemt, kas ar nedalītu un godīgu sirdi staigā Kungam Jēzum pakaļ, kuri par draudzes pagrimumu un liecības nespēku žēlojās un skumst, kuri ar sāpēm redz, ka spiritisms, kristīgā zinātne un citas sātaniskās mācības tūkstošus iepin maldos un kuriem nav ne jausmas, ka, ja viņi paši garīgā sfērā traucās uz priekšu, viņi tur izliktos valgos var iekrist, kurus pievīlējs tieši viņiem ir pielāgojis, lai padarītu nekaitīgus viņu uzbrukumus sātaniskai kundzībai. Šie ir ticīgie, kuri stāv briesmās sevišķās pievilšanās, gan caur “viltus kristiem”, “viltus praviešiem” un var kļūt par upuriem sevišķiem apžilbinošiem pievilšanas līdzekļiem - “zīmēm”, “brīnumiem” un “ugunīm no debesīm”, kam vajadzētu nākt atbilstoši viņu vēlmei pēc varenām Dieva atklāsmēm pieaugošas tumsības laikmetā virs zemes. Viņi nezina, ka ir iespējamas šāda veida ļauno garu darbības un tāpēc neredz tām cauri.

 

38

Šīs ir dvēseles, kuras Kungam par katru cenu ar pilnīgu nodošanos seko, bet viņas neapzinās savu trūkumu un nevarību sastapties ar pārdabiskās pasaules spēkiem, kuras viņu gājienā uz priekšu garīgā pasaulē stāsies tiem pretī. Tie ir ticīgi ar iepriekš izstrādātiem uzskatiem (aizspriedumiem) ar agrāk pārņemtiem domu novērtējumiem par dievišķam lietām, caur ko viņi to Kungu kavē tos sagatavot, viņu karsti ilgotā ceļa mērķa sasniegšanā. Viņu uzskati un domas arī citus apgrūtina tos ar Rakstu patiesībām apgaismot par garu pasauli, kurā viņi akli un neapturami spiežas iekšā, tiem ir uzskati, kas tos ieaijā nepareizā, maldīgā drošībā un dod tieši iespēju likt pamatu speciāliem ienaidnieka krāpšanas veidiem viltus mērķu sasniegšanai un tā viņi kļūst par ienaidnieka laupījumu.

 

Vai “patiesīgas dvēseles” var tikt pieviltas?

Ir kāda vispārīgi valdoša izpratne, kas ticīgajos dziļi iesakņojusies, kas skan tā: “Dievs nepielaidīs, lai patiesīgie tiktu pievilti.” Kristus baznīcas vēsture divos gadu tūkstošos ir pierādījusi, ka šis teikums ir sātaniski meli, kuriem nezinātājus ir jāpadara arī bezrūpīgus. Neskaitāmas maldu mācības, kas radījušas bēdīgus augļus, sākās pie Dieva bērniem, kuri bija pilnīgi “patiesīgi” un nodevušies Dievam. Daudzi kristīgo mācība virzieni, kas izrādījās maldīgi, no kuriem arī daži būs mūsu paaudzei pazīstami, sākušies pie ļaudīm, kas bija kristīti ar Svēto Garu un pilnīgā pārliecībā, ka nekad nevarēs iekrist sātana izliktajos valgos, zinādami par citiem maldu ceļos staigājošiem. Bet arī viņi tika no tādiem melu gariem pieveikti un pievilti, kuri Dieva darbību atdarināja augstākās dzīves sfērās.

Ticīgo cītīgo vēlēšanos Bībelei burtiski paklausīt ļauni gari izmanto un noved vienpusīgā pārspīlējumā caur ko viņi nonāk nepareizos ieradumos. Daudzi ir cietuši par šiem “bībeliskām pavēlēm” un ticējuši, ka viņi ir Dieva lietas mocekļi. Pasaule šādas personas sauc

 

39

par “pārspīlētiem” un “fanātiskiem'', tomēr viņi pierādījuši pilnīgu nodošanos un mīlestību Kungam. Viņi varētu tikt atbrīvoti, ja gribētu atzīt kāpēc tumsības spēki tos pievīluši un kādā veidā no tiem var atbrīvoties.

Kad varena Dieva dotā atmoda Velsā sāka zaudēt savu spēku, atra­dās pulkiem “patiesīgu dvēseļu”, kuras caur ļauniem pārdabiskiem spēkiem bija savu līdzsvaru zaudējušas, bet to nenojauta un neredzēja patiesību. Dažus gadus vēlāk uznāca citas “kustības”, kas neskaitā­mus “godīgus” Dieva bērnus caur melu garu slīpēto viltus māku pievīla un iepina maldos, dvēseles, kuras neskatoties uz viņu “tīriem nodomiem” krita ienaidnieka varā, kurš viņus noteikti vēl vairāk novedīs apstul­bumā, ja viņi nepamodīsies “un atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīda­mies no velna valga, ar ko tie savaldzināti”. (2.Tim. 2:26)

 

Uzticīgums gaismai nav pietiekoša aizsardzība pret pievilšanu

Dieva bērniem ir jāmācās pazīt, ka patiesīgi motīvi un tīri nodomi vien nav pietiekoši aizsarglīdzekļi pret pievilšanu, nav arī pietiekoši paļauties uz paša godīgumu un uzticību, it kā tas nodroši­nātu pret ienaidnieka viltību, bet visu to lietu vietā jāuzklausa Rakstu brīdinājumi un jābūt uzmanīgiem un modriem lūgšanās.

Visi godīgie, uzticīgie un paklausīgie kristieši var no sātana un viņa melu gariem tapt pievilti sekojošu iemeslu dēļ:

a) Ja cilvēks kļūst caur atjaunojošo Svētā Gara spēku par Dieva bērnu un saņem dzīvību no augšas, paļaujoties uz Kristus atpestīšanas darbu, tad tomēr tajā pašā laikā viņš vēl nesaņem pilnīgu atzīšanu ne par Dievu, ne par sevi pašu, ne par velnu.

b) Jutekļi, kas pēc dabas ir aptumšoti (Efez. 4:18) un kurus sātans apklājis ar aizsegu (2. Kor. 4:4), tiek tikai tik tālu apgai­smoti un atjaunoti, cik tiem patiesības gaisma izlaužas cauri un tas notiek tikai tik lielā mērā cik cilvēks spēj patiesību uztvert.

c) Katrs trūkums atzīšanā dara uzņēmīgu uz meliem. Prāts ir tas, kas maldīgus uzskatus tura par patiesiem, ne jau sirds. Nezi­nātājs tiek pievilts, ne jau nemorā1ais. Tā tad kristietis ir padots pievilšanai arī ja viņš ir skaidrs un patiess tajā novadā, kur viņš ienaidnieka viltību nepazīst (2.Kor.2:11).

 

40

Arī ja viņš būtu uzticīgs viņam atklātai gaismai, bet ja viņš nezin ko velns spēj darīt, tad viņa nezināšana to novedīs postā.

d) Doma, ka Dievs kādu ticīgo no pievilšanas pasargās, ja tik vien viņš šķīsti un uzticīgi Viņa priekšā staigās, ir jau pati par sevi pievilšana, jo tā ieaijā cilvēku neīstā drošībā un ignorē to patiesību, ka ticīgajam ir jāpilda zināmi noteikumi, lai dotu Dievam iespēju rīkoties. Dievs cilvēka vietā neko nedara, bet gan kopā ar cilvēku. Dievs nav uzņēmies pārskatīt savu bērnu nezināšanas, pēc tam kad Viņš pietiekoši daudz viņiem gaismu devis, lai tiem nevajadzētu krist un klupt.

e) Ja nebūtu draudējušas briesmas, Kungs Jēzus nebūtu savus mācekļus brīdinājis: “Sargaties” un “Neļaujaties pievilties”, jeb ja Dievs būtu uzņēmies pienākumu tos pasargāt, ja viņi sevi nesargātu un par briesmām neko dzirdēt negribētu.

Tas, kurš ir par to pārliecināts, ka viņš var tikt pievilts, atvērsies patiesībai, paliks Dieva gaismai uzņēmīgs, un caur to izpildīs svarīgāko priekšnoteikumu, lai kļūtu pasargāts. Bet kas bezbēdīgi šai atziņai noslēdzas, caur to viņš tieši izaicina ienaidnieku, kurš tad arī izmanto pirmo izdevība, lai gūtu sev labumu.

 

Svētā Gara kristība

Ja mēs ļaujam Kristus draudzes vēsturei slīdēt garām savu acu priekšā un piegriežam savu uzmanību tik daudzo ķecerīgo un maldu mācību izcelsmei - kā tās bieži tika nosauktas - un tās sīki izmeklējam, tad varam nākt pie slēdziena, ka katra pievilšana bija saistīta ar kaut kādu lielāku krīzi garīgā pasaulē, ar parādībām, kuras mēs vēlākos gados apzīmējām un saucām par “Svētā Gara kristību”. Tās ir krīzes, kas cilvēku mudina sevi pilnīgi nodot Svētajam Garam un kad viņš to dara, tas atveras neredzamās pasaules pārdabiskiem spēkiem.

Kāpēc šī krīze ir bīstama, izriet no sekojošā. Pirms šī laika cilvēks izlieto savu paša spriest spēju, lai izšķirtu taisnību no netaisnības, viņš principā paklausīja Dieva prātam vai tam, ko viņš par tādu uzskatīja. Bet tagad, nododoties Svētam Garam, viņš sāk kādai neredzamai personai paklausīt, savas spējas un pratu akli pakļaut kādai pārdabiskai klātnībai, kura pēc viņa domām ir Dievs.

 

41

Ko nozīmē, ar Svēto Garu tikt kristītam, iztirzāsim kādā citā nodaļā. Šeit ir tikai nepieciešami norādīt uz to, ka kristieša dzīvē tā ir krīze, kuru tikai tas pilnīgi sapratīs, kas to ir piedzīvojis. Tam seko tas, ka Dieva Gars kristieša dzīvē kļūst par tādu realitāti, ka tam dzīvē ir tikai vēl viens mērķis - nelokāmi stingra paklausība Svētam Garam. Griba tiek Dievam nodota, lai par katru cenu Dieva prātu darītu un visa būtne pakļaujas neredzamās pasaules spēkiem. Protams, ticīgais, pats par sevi saprotams, domā, ka šie ir tikai dievišķi spēki un neapdomā, ka garu pasaulē ir vēl citi spēki, un ka ne viss pārdabiskais nāk no Dieva. Viņš nezin, ka šī pilnīgā visas būtnes nodošana neredzamiem spēkiem, nespēdams tajā pat laika izšķirt dievišķo no sātaniskā, priekš nepiedzīvojušā var atnest visai nopietnas sekas.

Jautājums, vai pilnīga nodošanās, lai “Garam paklausītu”, sakrīt ar Rakstu atklāsmi, būtu tuvāki jāapskata, ņemot vērā tādu stāvokli, ka caur to daudzi uzticīgi Dieva bērni nonākuši maldos. Tas būtu savādi, ja bībeliski pamatots stāvoklis atnestu tik smagas briesmas, jā, pat pilnīgu bojā eju daudziem uzticīgiem kristiešiem.

 

Vai teiciens – „paklausīt Garam” ir Svētajiem Rakstiem atbilstošs?

“Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa” (Ap.d. 5:32), tā skan teikums, kas pirmām kārtām devis ieganstu izteicienam: “paklausiet Garam”. Pēteris to izteica sinedrija priekšā Jeruzalemē, bet šī doma nav nekur citur Rakstos atrodama. Lai nāktu pie pareiza sprieduma ir nepieciešams visu šo Rakstu vietu pārbaudīt. “Ir vajadzīgi Dievam paklausīt” (Ap.d. 5:29), teica Pēteris sinedrija priekšā, un “mēs esam Viņa liecinieki un Svētais Gars, kuru Dievs devis tiem, kas Viņam paklausa”. Vai apustulis domā - “paklausa Garam” vai “paklausa Dievam”, ja to apskatām kopsakarībā? Atšķirība ir ļoti būtiska un tā jāapskata citu Rakstu vietu gaismā, kuras teic, ka ir jāklausa Trīsvienīgais Dievs Debesīs caur Dēlu Svētā Gara spēkā, bet nevis Svētajam Garam jāierāda to vietu, kas pienākas vienīgi Trīsvienīgajam Dievam. Citādi var pastāvēt briesmas, ka kāds ticīgais seko un uzticas vienam (kādam) garam sevī vai apkārtnē, lai gan tam vajadzētu paklausīt vienīgi Dievam godībā uz goda krēsla, kuram Viņa bērniem, savienotiem ar Dēlu, ir jāklausa, kamēr Svētais Gars

 

42

viņos rada īsto paklausību un pareizo pielūgšanu.

 

Svētā Gara patiesa darbība ticīgajā cilvēkā

Svētā Gara kristība ticīgā apziņā Svēto Garu izceļ tik ļoti kā personu, ka viņš šī iemesla dēļ kādu laiku no sava redzes pazaudē pārejās trīsvienības Personas. Svētais Gars kļūst viņa domu un pielūgšanas vidus punkts un iegūst tādu stāvokli uz ko Viņš pavisam nepretendē, ne arī tas ir Debesu Tēva nodoms, lai Viņš tādu ieņemtu. “Viņš nerunās no Sevis paša” (Jāņa 16:13), teica Kungs Jēzus savas miršanas dienas priekšvakarā, kad Viņš Aizstāvja nākšanu Vasaras svētkos apsolīja. Viņš darbosies kā skolotājs, kas māca (Jāņa 14:26), bet Viena cita vārdus ne savus paša. Viņš liecinās par citu (Jāņa 15:26), ne no sevis paša. Viņš cels godā citu (Jāņa 16:14), ne sevi pašu. Viņš tikai to runās, ko dzirdēs no cita (Jāņa 16:13), īsi sakot, Viņa vienīgais darbs ir dvēseles vest savienībā ar Kungu Jēzu Kristu un lai atzītu Debess Tēvu, kamēr Viņš pats aiziet pie malas un no turienes darbojās.

Brīdī, kurā ticīgais caur Svētā Gara nākšanu atveras pārdabiskai pasaulei, rodas diž-melim jauna izdevība savu viltību jaunā veidā pielietot. Ja cilvēks nav bībelisko liecību par trīsvienīgā Dieva darbību pareizi uztvēris un skaidri sapratis, tad būs viņa vienīgā cenšanās “būt Garam paklausīgam”, šo Garu un „Gara vadību” atdarināt ir viltnieka viltības pilnais nodoms. Jo viņš grib kaut kādā veidā pazaudēto kundzību pār šo Dieva kalpu atkal atgūt un to padarītu cīņā pret tumsības spēkiem nevarīgu, viņš cenšas to atkal iesaistīt pasaulīgās lietās vai kaut kādā citā veida novest no ceļa, lai paralizētu viņa kalpošanu Dievam.

 

Gara kristības laika bīstamība

Tieši tagad ticīgā nezināšana par viņam atvērto garu pasauli, par ļauno garu darbību šajā novadā un par dievišķās darbības noteikumiem caur viņu un viņā, dod ienaidniekam vajadzīgo iespēju darboties. Tas ir nopietnāko briesmu laikmets priekš katra, kas nav kā Kunga mācekļi tam pietiekoši labi sagatavots. Šeit briesmas atrodas pārdabiskās vadības virzienā, ja cilvēkam gara dzīves likumi ir nepazīstami un viņš nav spējīgs garus izšķirt. Lai ienaidniekam varētu redzēt cauri ir nepieciešami patiesību atzīt un pazīt.

 

43

Kam būs acis atvērtas par pretinieka darba pūlēm neredzamā pasaulē, tas zinās cik maz ir to cilvēku, kas par sevi ar drošību var teikt, ka viņi Dievam un tikai Dievam paklausa, t.i. tur, kur tas attiecināms uz tiešu pārdabisku vadību. Līdzdarboties tur var daudz un dažādi faktori, cilvēka paša domas, paša temperaments, paša griba, neskatoties uz pievīlēja sātanisko spēku iejaukšanos.

Jau zināmu gaismu no Dieva mēs saņemam no sekām, vai esam bijuši kādā jautājumā paklausīgi, kas attiecās uz noteiktu gadījumu. Noteikta Dieva rakstura pazīšana arī atvieglo izšķiršanu. Dieva pavēlēm arvien ir savs noteikts mērķis. Viņš nekad neprasīs kaut ko, kas nesaskan ar Viņa Vārdu un Viņa raksturu. Citi cēloņi, kas mums dos vairāk gaismu, tiks apskatīti vēlāk.

Līdz ar šo mūs skar vēl viens jautājums. Kāpēc ticīgais tieši Svēta Gara kristības laikā ir sevišķi uzņēmīgs priekš sātaniskām darbībām, jo ienaidniekam tak ir jāatrod vieta, kur tas var nostiprināties, un kā tas ir iespējams, ja Svētais Gars tik redzamā veidā ir satvēris cilvēku un ieguvis to par savu īpašumu, kā tieši tad viņš var atvērties tuvojošām briesmām?

Atbilde būtu sekojoša - Droši vien tāds cilvēks agrākos gados, caur padošanos grēkam, ļāvis sevī kādam ļaunam garam iemājot, un šis gars bija dziļi viņa miesā vai dvēselē paslēpies, kur tas nekad netika atklāts un no kurienes nekad netika izdzīts. Minētā gara darbības izrādījās tik “dabīgas” vai cilvēka raksturam tik ļoti pielāgotas, ka tam līdz ar to bija dota pilnīga rīcības brīvība, kas varēja, piemēram, izpausties kaut kādā savdabīgā rīcībā tā domu pasaulē jeb tikt uzskatīta kā attiecīgā cilvēka īpatnība vai kā miesīgs ieradums no audzināšanas sekām, pie kurām līdzcilvēki pierada un pats cilvēks to uzskatīja par attaisnojamu un maz svarīgu lietu. Ļaunais gars varēja caur slepenu, tikai pašam cilvēkam zināmu grēku nostiprināties un šajā pozīcijā palikt. (Skatīt Pasivitāte 4.nod. un Apsēstība 5.nod.)

Pie Gara kristības, saprotams, grēka darbi tika pārtraukti, t.i. „velna darbi”, bet pats velns, kas tikai zināmās īpatnībās izpaudās, palika neatklāts. Svētā Gara kristība notika, Dieva Gars

 

44

piepildīja cilvēka garu, miesa un dvēsele tika Dievam “nodoti”, bet dziļi apslēpti vienā vai abos mājoja viens vai vairāki dēmoni, kuri pirms daudz gadiem tur bija iesēdušies un tagad pēkšņi iesāka pilnā sparā darboties, pie tam, protams, slepeni, lai paliktu neatklāti Svēto Garu atdarinot, kas ieņēmis savu mājokli cilvēka garā.

Kā sekas tam sirds kādu laiku mīlestībā pāri plūda, gars bija pilns gaismas un prieka, mēle atraisījās un Kungu Jēzu apliecināja, bet drīzi pavisam nemanot iezagās fanātisks gars, vai paslēpts lepnums, jeb tieksme uzpūsties un sevi par svarīgu uzskatīt, tas gāja roku rokā ar īstiem Gara augļiem, kuri nāca no Dieva.

Šīs grāmatas pārejā daļa dos gaismu par to, kādam ir jābūt pamatam priekš pievīlēja mahinācijām, lai sasniegtu mērķi pēc kā viņš tiecās. Tiks vēl paskaidrots, kāpēc tik daudz dvēseles, kas bija pilnīgi nodevušās Dievam, krita par upuri velna viltībām. Fakts, ko gribu šobrīd uzsvērt ir tas, ka “godīgi” un uzticīgi ticīgie var tikt pievilti no ļauniem gariem un pat apsēsti, tā ka viņi uz kādu laiku nomaldās no taisnā ceļa maldu purvā, vai viņi tiek maldināti līdz pat mūža galam, ja tos nesasniedz gaisma, kas nes atbrīvošanu.

 

Vajadzība pārbaudīt teorijas

Raugoties no šī skatu punkta kļūst skaidrs, ka 20. gadsimta visu teoriju, jēdzienu un izteiksmju pamatīga izpētīšana, kas stāv sakarā ar Dieva patiesību ir nepieciešama. Jo pietiekošu drošību var sagādāt tikai Dieva patiesība, ne cilvēku uzskati par patiesību, lai dotu iespēju cīņai ar ļaunām varām debesu sfērās.

Viss, kas kaut kādā veidā izriet no dabīgā cilvēka prāta (1. Kor. 2:14) un tiks pielietots šādā sastapšanās, pierādīsies kā salmi un ne kā ierocis, un ja mēs uz citu ļaužu “pārliecībām” vai uz saviem pašu cilvēcīgiem ieskatiem paļausimies, tad sātans tās pašas lietas izlietos, lai mūs caur tām pieviltu, jā, pat mūs šajās teorijās un jēdzienos tā ieaudīs, lai zem to aizsega savus plānus izvestu.

Nenovērtēsim tik par zemu mūsu dienu nepieciešamību visas lietas pārbaudīt, kuras esam attiecībā uz Dievu un garu pasauli ticējusi un mācījušies, visi ticības apliecinājumi, kurus aizstāvam, visus izteicienus vārdu spēlēs, kurus sakarā ar svētošanas mācību lietojam, arī

 

45

visas “mācības”, kuras caur citiem sevī uzņemam. Jo katra nepareiza patiesības izskaidrošana nesīs bīstamas sekas mums un arī citiem cīņā, kas izlaužas pār draudzi un katru atsevišķi.

 

Garīgs ticīgais tiek mudināts „izdibināt visas lietas”

Ap. Pāvils uzliek atkal un atkal par pienākumu garīgas lietas pārbaudīt, “garīgais cilvēks izdibina visu” (1. Kor. 2:15), grieķu tekstā “izmeklē un izšķir”. Ticīgais, kas ar Garu piepildīts, lai lieto savu spriest spēju, kura, ja viņš patiesi ir “garīgs”, ir atjaunota spēja. Un šai garīgai pārbaudei ir jānotiek tieši zīmējoties uz Dieva Gara lietām. Tas rāda, ka Dievs Pats cilvēka inteliģento personību godā, kuru Tas Kristū ir atdzemdinājis, caur to, ka Viņš viņu uzaicina Viņa paša darbus ar Viņa Garu pārbaudīt. Pat ''garīgas lietas” mēs nedrīkstam akli pieņemt, bet mums tās ir “garīgi jāiztiesā, jāizdibina”. Ja šodien tiek teikts attiecībā uz mūsu laikmeta pārdabiskām un nedabīgām parādībām, ka tas nav nepieciešams vai nav pat pēc Dieva prāta, ja ticīgie visu, ko Dievs dara, saprast un izskaidrot, tad tas ir nesaskaņā ar ap. Pāvila vārdiem: “Garīgs cilvēks izdibina visas lietas”. Un tādēļ viņam vajadzētu noraidīt visas tās lietas, kuras tā garīgā spriest spēja nespēj pieņemt, līdz tam laikam, kad viņš būs spējīgs skaidri izšķirt, kuras no šīm lietām nāk no Dieva.

Ticīgajam vajadzētu ne tikai “garīgas lietas” izpētīt, atšķirt un tiesāt t.i. visu kas uz garīgo dzīvi attiecās, bet arī pašam sevi pārbaudīt. Jo “ja mēs paši sevi tiesātu” (grieķu vārds šeit nozīmē „pamatīgi izmeklēt”), tad tam Kungam mūs nebūtu jāpārmāca, lai mūsos celtu gaismā lietas, kuras mēs paši nespējam vai negribas atzīt un atstāt (l.Kor. 11:31-32).

“Mīļie brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esat bērni ļaunumā, saprašanā topiet pilnīgi” (l.Kor. 14:20), raksta no jauna apustulis korintiešiem, kad viņš tiem to vidū izskaidroja Gara darbību. Ticīgajam ir jābūt spējīgam “visu pārbaudīt” (1.Tesal. 5:21). Viņam jākļūst bagātam piedzīvojumos un visā atziņā, “lai viņš varētu svarīgo pārbaudīt un Kristus dienā būtu tīrs un nevainojams” (Filip. 1:10).

 

46

Izteicieni, uzskati, doktrīnas (mācības) ir jāpārbauda 

Sakarā ar šiem Dieva Vārda norādījumiem un raugoties uz kritisko laiku, kas pār Kristus draudzi nācis, būtu uzmanīgi jāaplūko katra liecība, ko dzirdam no citu piedzīvojumiem, kas varētu gaismu nest mūsu ceļā. Katru kritiku taisnīgu vai netaisnu ir pazemīgi jāpieņem, un tās cēlonis jāizmeklē, vai mēs to pelnīti vai nepelnīti saņemam. Kristīgās draudzes piedzīvojumi par garīgām lietām būtu no malu malām jāsameklē un jāpārbauda, bez izšķirības vai tie mums sāpīgi vai patīkami, lai no tiem mācītos un kļūtu derīgi kalpošanai Dieva darbam. Jo patiesības atzīšana ir pirmais priekšnoteikums priekš uzvarošas cīņas pret melu gariem, patiesība ir jāmeklē ar patiesu vēlēšanos tai skatīties sejā un būt gatavam tai Dieva gaismā paklausīt. Patiesību par mums pašiem caur neuzpērkamu mūsu pašu stāvokļa patiesu izvērtēšanu, Rakstu patiesību, bez jeb kādas nokrāsas, ierobežojama, sakropļojuma vai novājināšanas, patiesību priekš visu Kristus miesas locekļu pareizas novērtēšanas un ne tikai daļējas.

 

Patiesības vieta glābšanā un atbrīvošanā  

Patiesības atbrīvojošam spēkam neko citu nevar pielīdzināt, caur ko varētu sātaniskās pievilšanas važas saraut tā, kā caur patiesību. Kas meliem ir ticējis tam var vienīgi palīdzēt ticība patiesībai. “Jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs atbrīvos” (Jāņa 8:32), šos vārdus var uz katru patiesības veidu attiecināt, ne tikai uz sevišķo, par kuru Kungs Jēzus domāja, kad šos svarīgos vārdus izrunāja.

Kristīgās dzīves pašā sākumā grēciniekam vajag evaņģēlija patiesību uztvert, ja viņš grib tikt izglābts. Kristus ir Glābējs, bet Viņš neglābj neatkarīgi no darba rīkiem un līdzekļiem. Ja cilvēks alkst pēc brīvības, viņam pēc tās ir Dieva Dēlu jālūdz. Kādā veidā Dēls atbrīvo? Caur Svēto Garu un Svētais Gars to dara caur patiesības pielietošanu. Brīvība ir Dēla dāvana, darba rīka ir Svētais Gars un līdzeklis ir patiesība.

Ir trīs pakāpes patiesības satveršanai:

1. Patiesības uztveršana caur saprašanu.

2. Patiesības uztveršana lietošanai un personīgam pielietojumam.

3. Patiesības uztveršana citu mācīšanai un nodošanai tālāk.

 

47

Patiesības, kuras šķietami netiek pilnīgi atzītas, var dvēseles dziļumā dusēt un pēkšņi bēdu stundā tapt dzīvē pielietotas un tad prātam atklāties. Bet tikai caur pastāvīgu patiesības lietošanu un izmantošanu tā kļūst garam pietiekoši dzīva, lai citus par patiesību pārliecinātu.

Tas, kas visiem cilvēkiem ir vajadzīgi, ir progresējoša atziņa uz atbrīvošanos no progresējošiem sātana meliem. Kur patiesības klausītāji patiesībai stājās pretī vai pret patiesību saceļas, tur vajadzētu to atstāt Svētā Gara sargāšanā. Jo pat pretošanās gadījumā var patiesība, kad tā prātu būs sasniegusi, vēlāk pamosties un savu darbu darīt.

 

Nogaidošas, neitrālas attieksmes drošība attiecībā uz visām pārdabiskām izpausmēm

Kad ticīgie pirmo reizi dzird par Dieva un dievišķo lietu atdarināšanu, gandrīz vienmēr tad tiek jautāts: “Kā mēs lai zinām, kas ir viens un kas otrs?” Iesākumam pietiek, ka zin, ka tādas lietas ir un notiek, nobriestot un Dievu pēc gaismas lūdzot, cilvēks mācās pats izšķirt tādā veidā, kā to neviens cits cilvēks nespēj viņam izskaidrot. “Tie visi būs Dieva mācīti.” (Jāņa 6:45)

“Bet,” izbaiļu pilni izsaucās cilvēki, “mēs nezinām un no kurienes lai mēs to uzzinātu?” Vispirms viņiem vajadzētu pret visām pārdabiskām parādību izpausmēm izturēties nogaidoši, ieņemt neitrālu  stāvokli līdz tie zin. Daudzi nepareizā centībā liek sevi pamācīt, domādami, ka zināšana tos pasargās. Viņi ir domās, ka tiem tūdaļ par kādu lietu “par” vai “pret” jāizšķiras. Viņi prasa nemaldīgu noteiktību vai tā lieta būtu dievišķa jeb sātaniska, lai varētu ieņemt noteiktu stāvokli. Ticīgie drīkst ieņemt attieksmi “par” vai “pret” kādu lietu, arī tad, ja tiem par tās izcelšanos nav skaidri norādījumi, viņi drīkst droši un gudri nogaidīt ar neitrālu attieksmi, līdz tie kaut kādā veidā, ko grūti šeit detalizēti izskaidrot, pašiem kļūst saprotams, ko tie gribēja saprast.

Pārmērīgai zinātkārei bieži seko drudžainas bailes un nervoza nepacietība, kas attiecīgām personām atņem viņu normālo spēku un brīvību. Nevajadzētu dzīties pēc kādas svētības un tajā pašā laikā pazaudēt to svētību, kas jau ir iegūta. Cenšoties saņemt garīgas atziņas, kristietis nekad nedrīkst pazaudēt kluso, mierīgo ticības paļāvību. Lai viņš varētu nomodā būdams nedot ienaidniekam izdevību, to novilkt

 

48

zemē, tajā pat laikā, kad viņš nopūlas saņemt gaismu, kā pār šo pretinieku varētu triumfēt.

Lai prastu rīkoties tālākā gājumā, mums jāaplūko kādā ceļā melu gari var ticīgajos ievietoties. Aplūkosim īsumā dažus nepareizus uzskatus, kas mūsu laikmeta tumšajās dienās tumsības varām dod iespēju cilvēkos iemājot.

 

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”

Kļūdains priekšstats par “asins aizsardzību”, ko pār kādu sapulci izlūdz, lai caur to no tumsības iespaida sapulci pilnīgi pasargātu. Bībelisko patiesības mēru attiecībā uz asins spēku var sekojošos vārdos izteikt: 1. Jēzus Kristus asinis šķīsta no grēkiem “ja mēs gaismā staigājam” un “ja mēs savus grēkus atzīstam”. (1. Jāņa 1:7,9) 2. Caur Kunga Jēzus asinīm var sātanu uzvarēt (Atkl. 12:11), tādēļ ka Golgātā viņš (sātans) tika uzvarēts. Bet mēs nelasām, ka kādu var nolikt zem sargājošām asinīm neņemot vērā tā gribu un viņa stāvokli Dieva priekšā. Ja “sargājošo asins spēku” izlūdz pār kādu sapulci un viens klātesošais dod sātanam vietu, tad asins spēks velnu neatturēs viņam tur darboties, kur šis cilvēks ierādījis velnam vietu, caur ko tam arī uz to ir tiesības.

Sapulcēs, kur atrodas ļaudis ar dažādām garīgām attīstības pakāpēm, var, augstākais, piesaukt asins spēku atmosfēras tīrīšanai, kurā ļaunie gari uzturas. Tādā gadījumā Svētais Gars atbildēs ar tūlītēju tīrīšanas reakciju (skat. Atkl. 12:11, tur aprakstītā cīņa notiek Debesīs, pret garīgu ienaidnieku, kurš uzstājās kā apsūdzētājs).

Tātad maldīgs uzskats par šķīstījošo asins spēku ir bīstams, jo sapulcē, kur darbojas Dievs un sātans, tās dalībnieki var iedomāties, ka viņi ir drošībā no sātana, neskatoties uz viņu personīgām attiecībām ar Dievu. Sātans izmantos katru iespēju, lai gūtu sev kādu labumu.

 

Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Garu”

(2) Kļūdains priekšstats par “gaidīšanu uz Gara” nonākšanu. Šeit mēs atkal esam nonākuši pie teorijām un vārdu spēlēm, kas sātaniskiem maldiem atver durvis. “Ja mēs gribam

 

49

Vasarsvētku Svētā Gara izliešanos, tad mums ir jāgaida, kā mācekļiem Jeruzalemes augšistabiņā”. Tā mēs viena otram teicām, mēs uztvērām vārdus Lūk. 24:49 un Ap.d. 1:4 un devām tos tālāk.

“Jā, mums ir jāgaida,” tika teikts un mēs to darījām, līdz radās sātanisko spēku pārsvars tādās sapulcēs, kas mūs piespieda sākt Rakstus no jauna pētīt. Tad atklājām, ka mēs Vecās Derības Psalmos bieži lietotos vārdus “gaidi uz to Kungu” bijām par daudz augstu pacēluši pāri Jaunās Derības “gaidīšanai uz Svēto Garu” pirms Vasaras svētkiem, kas tālu pārsniedz 10 dienu gaidīšanu, kļūstot par mēnešiem un bieži pat par gadiem un beidzās pie daudziem ar melu garu ieplūšanu. Caur to daža “gaidoša” dvēsele tika ne visai maigi izbiedēta. Bībelisko patiesību uz “Svētā Gara gaidīšanu” var izteikt sekojošos vārdos:

1. Mācekļi gan gaidīja desmit dienas, bet mēs nelasām, ka viņi to būtu darījuši pasīvā stāvoklī, bet gan ticīgā lūgšanā līdz pienāca laiks, kad piepildījās Tēva apsolījums.

2. Kunga Jēzus pavēle uz gaidīšanu (Ap.d. 1:4), nezīmējas vairs uz to laiku, kas sekoja pēc pirmās Svētā Gara nonākšanas, jo nevienā gadījumā ne Apustuļu darbos ne vēstulēs vairs netiek norādīts uz gaidīšanu, bet arvien uz ticīgu ņemšanu (Ap.d. 19:2).

Ir taisnība, ka šodien draudze savos piedzīvojumos visumā dzīvo pirms vasarsvētku laika. Bet ar to nav teikts, ka katrs ticīgais, kas Dievu lūdz pēc Svētā Gara, atrastos tādā stāvoklī, kā mācekļi pirms Aizstāvja nākšanas laika. Augšāmcēlušais Kungs pēc Vasarsvētku dienas, atkal un atkal ir izlējis Gara straumes, bet katru reizi bez iepriekšējas gaidīšanas, tas tika prasīts tikai tajā vienā gadījumā (Ap.d. 4:31). Svētais Gars, kurš no Tēva iziet caur Dēlu, ir tagad starp savu tautu un Viņš gaida uz to, lai sevi dotu katru acumirkli, kas grib un ir gatavs to saņemt (Jāņa 15:46, Ap.d. 2:33,38-39). Tātad “gaidīšana uz Garu” nav Rakstu mācība. Apustuļu darbos un mācekļu vēstulēs izteiktā patiesība aicina jo vairāk ticīgos satvert un ņemt, ne tikai meklēt ar Kristu kļūt līdzīgiem Viņa nāvē un savienošanos ar Viņu augšāmcelšanās, 

 

50

bet meklēs arī spēku liecībai, kas Vasarsvētku dienā tika dots mācekļiem.

Ir gan viena “gaidīšana uz Dievu”, kad Svētais Gars ticīgo, kas šo dāvanu vēlas, sagatavo un šķīsta, līdz viņš nonāk pareizā stāvoklī tā saņemšanai, bet tas ir pavisam kaut kas cits, kā gaidīšana uz Garu,” kas tik bieži paver durvis sātaniskām darbībām no neredzamās pasaules. Mūsu Kungs katru ņem pie vārda, kas izlūdzās līdzdalību pie Vasaras svētku dāvanas, bet pierādījums Viņa esamībai un Gara darbībai - var pavisam citādi izpausties, kā to meklētājs ir domājis.

 

Kādēļ gaidīšanas sanāksmes dod iespēju ļaunajiem gariem  

Tāda “gaidīšana uz Garu, līdz Viņš kaut kādā jūtamā veidā nonāk” var no melu gariem tikt izmantota, tāpēc, ka katra ne bībeliska uztvere tiem uz to dod tiesību. Raksti nemāca, lai pie Svētā Gara vērstos ar lūgšanu, vai Viņu lūgtu, lai Viņš nāktu, tāpēc ka Viņš ir Kādas citas personas dāvana (Lūk. 11:13 un Jāņa 14:16). Raksti nemāca, lai uz Svēto Garu gaidītu, bet lai to ņemtu, vai no Augšāmcēlušā Kunga rokas saņemtu (Jāņa 20:22, Efez. 5:18), par kuru stāv rakstīts: “Viņš jūs ar Svēto Garu un uguni kristīs”. Un tāpēc, ka lūgšana pie vai uz Svēto Garu, paļaušanās Svētam Garam un gaidīšana uz Svēto Garu, paklausība Svētajam Garam nav pēc Dieva Vārda, tad var no visa tā paļaušanās uz un paklausība  ļauniem gariem iznākt, kad tie atdarinot Dievu nonāk zemē, to mēs vēl vēlāki aplūkosim.

Nepareizas un sagrozītas Rakstu uztveres par garīgām lietām ir devušas ieganstu sekojošiem apgalvojumiem: “Dievs var visu, un kad es Viņam uzticos, Viņam mani jāpasargā”. Šeit netiek ņemts vērā, ka Dievs tikai pēc noteiktiem likumiem un zināmiem nosacījumiem rīkojas, un ka katram, kas Viņam uzticas, šie likumi būtu jāizmācās un tos jāzina. Tiek arī teikts: “Ja es būtu maldos, tad Dievs mani nelietotu.” Bet ja kāds cilvēks ir ar godīgu gribu, tad Dievs tādu, par cik tas iespējams, arī lieto. Tomēr “tapt lietotam” vēl nav garantija tam, ka cilvēkam visās lietās, ko tas saka un dara būtu taisnība

 

51

“Es negrēkoju vairs”, vai “grēks ir pilnīgi manī iznīcināts”, saka citi, pie tam viņi nezin, cik dziļi grēka ādamiskā daba savas saknes dzen un ka iedoma būt no grēka esamības atbrīvotam, dod ienaidniekam iespēju kopt dabīgo dzīvi, kura ar vienu ir krusta jāsit. “Dievs, kas ir mīlestība, nepielaidīs, ka es tieku pievilt.” Šis vārds jau pats par sevi ir pievilšana, kas radies no absolūtas nezināšanas par gara likumiem un par krišanas dziļumu, kurus Dievs savā darbībā ņem vērā. “Es neticu, ka kristietis var tapt pievilts.” Tā runāt nozīmē acis aizslēgt pret neskaitāmām ap mums esošām patiesībām. “Man ir pārāk daudz personīgu piedzīvojumu, lai vajadzētu vēl kādas pamācības,” vai “Tikai vienīgi Dievs var mani mācīt, jo stāv           rakstīts: “jums nav vajadzīgs, lai kāds jūs mācītu”. Šosvārdus izskaidro tā, ka vajag katru garīgu padomu noraidīt, bet to ka šie apustuļa vārdi neizslēdz gara svaidītu ticīgo pamācīšanu, mēs redzam no vārdiem “gani un mācītāji”, kas tiek minēti zem “Miesas locekļiem”, kuriem savstarpēji jākalpo. (Efez. 4:11-16) Jo bieži Dievs var Savus bērnus labāk netieši t.i. caur citiem pamācīt, ne kā tieši, tāpēc ka mums grūti tiešus Dieva Gara norādījumus saprast.

Ir vēl daudz citas līdzīgas maldu uztveres, kas tiek mācītas mūsdienu kristiešiem, kas ienaidniekam dod priekšrocības, jo tās pamudina ticīgos noslēgties pret Svēto Rakstu izteicieniem, dzīves patiesībām un citu palīdzības.

 

Bīstamība no daudznozīmīgām frāzēm, kas izteic garīgas patiesības

Vēl citas briesmas raugās aiz zināmiem izteicieniem, kādi tiek lietoti no nopietnākiem Dieva bērniem, pie tādiem, kas apmeklē konferences un izsaka vārdos īpašus garīgus piedzīvojumus, kā “nodošanos”, “nodoties”, “tapt dzītiem”, “atraisīties”, un vēl daudzus citus, kuriem visiem ir sava nozīme un sava patiesība. Bet daudzi ticīgie tos uztver tādā nozīmē, kādu ļaunie gari tieši gaida.

 

52

kas tiem atkal savukārt dod iespēju “dzīt” un “paņemt savā varā”.

Un tas tieši notiek caur “sevis nodošanu” un “atlaišanos” attiecībā uz varām garu pasaulē, nevarēdami izšķirt, kuri ir dievišķi un kuri ir sātaniski spēki.

Dažādi iepriekš izstrādāti spriedumi par veidu, kā Dievs darbojas, dod arī labu iespēju viltus garu darbībai, piem., ja pieņem, ka kāds ticīgais tiek dzīts darboties “no augšienes” un tāpēc stāv zem Dieva vadības, vai atkal, ka Svētais Gars ir cēlonis visām “nastām”, kas nospiež dvēseli.

Šeit sekos daži no parastiem maldos vedošiem spriedumiem, kas parasti noved pasīvā stāvoklī un dod ļauniem gariem vajadzīgo iespēju darboties.

 

1.  Kristus dzīvo manī... - tātad es vairs pavisam nedzīvoju.

2.  Kristus dzīvo manī... - tātad es esmu savu personību pazaudējis, jo tagad Kristus atrodas personīgi manī (salīdzini Galat. 2:20).

3. Dievs darbojas manī... - tātad man pašam nekas nav jādara, kā vien nodoties un paklausīt. (salīdzini Filip. 2:13)

4. Dievs grib mana vietā... - tātad man sava griba pilnīgi jāizslēdz.

5. Dievs vienīgi var pareizi spriest... - tātad es savu spriest spēju nedrīkstu vairs lietot.

6. Man ir Kristus prāts... - tādēļ man vairs nedrīkst būt pašam nekādu savu domu, balstoties uz 1.Kor. 2:16

7. Dievs ar mani runā... - tātad es vairs nedrīkstu pārdomāt un pārbaudīt, man akli viss jādara, ko Viņš liek.

8. Es gaidu uz Dievu... - tātad es vairs nedrīkstu rosīties, kamēr Viņš mani “dzen”.

9. Dievs brīnišķā kārtā atklāj man savu prātu... - tātad man nav vairs sava sirdsapziņa jāprasa.

10. Es esmu ar Kristu krustā sists... - tādēļ es esmu miris un tas man praktiski jārealizē, caur jūtu un saprāta pasivitāti utt.

 

53

Lai visus šos priekšstatus ticīgais izdzīvotu, viņš nospiež katru personīgu prāta, sprieduma, gribas, sirdsapziņas un enerģijas darbību, lai “dievišķā dzīvība to caurstrāvotu”, kaut gan Dievs prasa visu cilvēka spēju atbrīvošanu, kā arī darba spējīgu un apzinātu gribas līdzdarbību, lai visas šīs patiesības cilvēkā izveidotu.

Vēl citi nepareizi patiesības izskaidrojumi, kuriem ir vajadzīgi pareizi paskaidrojumi ir sekojošie:

 

	Patiesība	Pareizs izskaidrojums	Nepareizs izskaidrojums
1.	Jēzus asinis šķīsta.	Tās šķīsta aizvien no jauna.	Tās dara cilvēku bezgrēcīgu.
2.	Jūs tie neesat, kas runā.	Vārdu avots nav iekš mums.	Cilvēks drīkst ti­kai to runāt, kas tam “no augšienes” tiek dots.
3.	Lūdziet, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet saskaņā ar Dieva gribu, un tad jūs saņemsiet.	Lūdziet jebko un jūs saņem­siet.
4.	Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.	Dievs dod cilvēkam spēku pareizi gribēt un pareizi rīkoties.	Dievs grib un dar­bojās cilvēka vie­tā.
5.	Viņš jūs vadīs visā patiesībā...	Dieva Gars vadīs, bet man ir jāizprot kā un kad...	Dievs mani vienmēr ir vadījis patiesībā...
6.	Īpašuma tauta.	Mēs esam Dieva īpa­šums.	Dievs manī, mani pārvaldīs un vadīs, kā automātu, kam nevar būt nekāda personīgā griba.
7.	Trauki nama Kunga lietošanā.	Dieva Gars cilvēka garā to apgaismo un dara to spējīgu uz saprātīgu sa­darbību ar Dievu.	Dievs mani grib kā nedzīvu darba rīku lietot.

 

Visi šie nepareizie izskaidrojumi noved pie pasivitātes, vai dod iemeslu neprātīgām, no tīra gadījuma rakstura atkarīgām lūgšanām, nemēģinot izdibināt Dieva prātu. Tas bieži noved pie ļauna nemaldīguma stāvokļa pieņemšanas, ar ko katra brīva attīstība tiek kavēta, kas nopietni traucē pieaugšanu. Tāpēc ir tik nepieciešami vajadzīgi pilnu Dieva patiesību pazīt un atzīt, un atjaunotās spējas mācīties lietot pēc Dieva prāta, Svētā Gara spēkā.

 

54

Turpmākās lapās tiks mēģināts, ne tikai par šiem jautājumiem gaismu sniegt, bet arī par noteikumiem un iespējamībām, kas ļauniem gariem dara pievilšanas iespējamas. Lai mēs kļūtu veikli viņiem atņemt katru pieturas punktu un tiem nedota nekādu, ne to vismazāko iespējamību darboties. 

© Verners Šteinbergs

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 4.nod. PASIVITĀTE - GALVENAIS CĒLONIS APSĒSTĪBAI

Apdraudētais kristietis -

4. nodaļa 

Pasivitāte - galvenais cēlonis apsēstībai   

55

Ka patiesi ticīgie - tam Kungam pilnīgi nodevušies Dieva bērni, tiek pievilti, un skatoties pēc pievilšanas pakāpes, var tikt pilnīgi no ļauniem gariem apsēsti, redzējām iepriekšējās nodaļās. Tagad mums vispirms jātiek pie skaidrības, kas ir šo parādību pirmie cēloņi un pie kādiem noteikumiem var tādā stāvoklī nonākt. Apsēstību, kura seko miesas un citiem grēkiem, kas ļauj dēmoniem kritušā dabā nostiprināties, atstāsim pagaidām neiztirzātu.

Vispirms mums vajag vārda “apsēstība” nozīmi iztirzāt, jo, pieminot šo vārdu, parasti domā tikai par akūtiem un smagiem gadījumiem, kādi tiek evaņģēlijos minēti. Bet šeit netiek ievērots tas, ka arī Raksti piemin dažādas apsēstības pakāpes. Sākot ar sievu, kurai bija tikai “slimības gars” un vīru, kas bija kurlmēms, līdz beidzot ar nelaimīgo, kurā mājoja leģions dēmonu, tā ka tam vajadzēja uzturēties ārpus cilvēku apdzīvotām vietām.

 

Vārda “apsēstība” nozīmes definēšana

Šādus bibliskus gadījumus mēs arī tagad atrodam Eiropā pat pie patiesiem ticīgajiem, tāpat kā pagāniskajā Ķīnā. Bet apsēstība ir daudz vairāk izplatīta, kā tas tiek pieņemts, ja zem šī vārda to saprot, ko tas patiesībā nozīmē, proti - ļauno garu atbalsta punkts cilvēkā visdažādākās pakāpēs, ikkatru vietu vai daļu, ko kāds dēmons var satvert un saturēt, to viņš “paņem savā īpašumā”, kaut tā būtu visniecīgākā daļiņa, un no šīs vietas “okupants” sāk vairāk un vairāk  izplesties, kā zirneklis, kas vispirms nostiprinās, un tad sāk savu tīklu pagatavot.

Kristieši ir tik pat uzņēmīgi apsēstībai, kā citi cilvēki un arī tiek apsēsti, ja viņi izpilda noteikumus, kas ļauj dēmoniem viņos ieiet un kaut arī tas notiktu viņiem pašiem to neapzinoties.

 

56

Neminot grēku kā galveno apsēstības iemeslu, apsēstība notiek: 1. caur savu spēju nelietošanu, pasīvu izturēšanos un 2. caur Dieva darbības sātaniska atdarinājuma pieņemšanu. Abos gadījumos gara darbības likumu nepareizas izpratnes dēļ, kas pārvalda kristieša dzīvi.

Pie šīs lietas izšķirošais moments ir tas, lai ienaidniekam netiktu dota iespēja darboties. Visi ticīgie zina, ka to dara caur apzinātu, jā un pat caur neapzinātu grēku, bet viņi neļaujas sev ieskaidrot, ka cilvēks caur katru domu, kuru ļaunie gari tam iedveš, un kuru tas pieņem, viņš reizē ar to ļauj tiem iesakņoties, un ka katra viņa spēju apspiešana izaicina dēmonus tās izmantot.

Pirmos pievilšanas un apsēstības iemeslus varētu izteikt vienā vārdā un proti: Pasivitāte. Zem minētā termina mēs saprotam paša gribas spēka izslēgšanu pie gara, dvēseles un miesas vai pie viena no šiem trim. Šī lieta nav nekas vairāk, kā  “pilnīgas nodošanās” Dievam izķēmota karikatūra. Ticīgais, kas savas spējas vai locekļus Dievam nodod, bet izbeidz tos saskaņā ar Dieva prātu lietot, kļūst pasīvs. Šeit kāds pasīvās nodošanās piemērs: Kāds ticīgais nodod Dievam savu roku. Tagad viņš to nelieto un gaida, ka Dievs to lietos. Viņam prasa: Kāpēc tu roku

 

57

nelieto? Viņš atbild: Es esmu to Dievam nodevis un tagad es to vairs nedrīkstu lietot, tas ir jādara Dievam. Vai Dievs cilvēka vietā cels roku? Nē, tas ir cilvēkam pašam jādara un viņam ar prātu jāizlemj, kādu darbu šai rokai priekš Dieva būs darīt.

 

Vārds “pasivitāte” apraksta pretēju stāvokli aktivitātei

Pasivitāte ir bīstama caur to, ka tā, kā visi spiritisti to labi zina, izsauc mediālas parādības un tāpēc tumsības spēki caur to gūst panākumus, raugoties no cita viedokļa, viņa būtu tikai bezdarbība - slinkums. Parastā nevainīgā bezdarbības stāvoklī, bez ļauno garu iejaukšanās, cilvēks ir spējīgs katrā laikā piecelties un sapurināties jaunam darbam, bet pasivitāte dod velnišķiem spēkiem iespēju nostiprināties un laupa attiecīgām personām brīvu iespēju savas gribas noteikšanai.

Pasīvais stāvoklis, karu ļaunie gari meklē izlietot, ir tieši pretējs tam, ko savukārt Dievs pie saviem bērniem meklē, lai viņos varētu darboties. Ja jūsu griba ir Dievam nodota, lai Viņa prātu darītu t.i. cik mēs to saprotam, tad mums ar Dievu kopā jādarbojas caur visu mūsu spēju pilnu izmantošanu. Tumsības spēki uz to mērķē, lai no sava upura iztaisītu bezgribas vergu, kas tiem mehāniski paklausa, kamēr Dievs grib jaunatdzimušu spēka pilnu cilvēku, kas ar saprātu Viņa prātu pazīst, izvēlas un dara, pie gara, dvēseles un miesas atbrīvots no visām paverdzinošām saitēm.

Velns grib vienu mašīnu, mēdiju, automātu. Svētuma un mīlestības Dievs grib vienu ķēnišķu, brīvu, atpestītu dēlu pēc savas līdzības. Tāpēc Viņš uz it nevienu cilvēka spēju nesaka: “Paliec bezdarbīgs.”

Sātanam mūs ir jāiztaisa pasīvus, jo tikai tad viņš var caur aicināšanu, dzīšanu un spiešanu mūs pēc sava prāta vadīt. Dieva prasa, lai mūsu miesas ļaunā darbība izbeidzas, tā ir grēcīga un traucē Viņa Garam darboties, Viņam ir vajadzīga mūsu apzināta līdzdarbība, mūsu sapratīgs dievkalpojums (Rom. 12:1-2).

 

58

Pasivitāti nedrīkst ar lēnīgu mierīgu izturēšanos sajaukt, vai ar sirds cilvēku savā klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. Dziļš gara miers raksturā, kustībās un balss izteiksmē var iet roku rokā ar enerģisku Dieva prāta pildīšanu. 

 

Ticīgo šķira, kuri ir atvērti pasivitātei

Tie cilvēki, kuriem ir tieksme nonākt ļauniem gariem patīkamā pasivitātes stāvoklī, ir tie, kas Dievam pilnīgi nodevušies, kas caur Gara kristības piedzīvojumu nonākuši tiešā saskarē ar pārdabīgo pasauli. Ir kristieši, kuri vārdu “nodošanās” daudz ar savu muti izrunā, un domā, ka tie Dievam nodevušies, lai Viņa prātu darītu, bet īstenībā tiem ir tikai zināmi labi nodomi, bet domā, rīkojās un dzīvo pēc miesīgiem apsvērumiem. Viņi izklāsta Dievam savus plānus un godīgi tic, ka tie aiz šī iemesla Viņa norādījumus pilda. Bet tās dvēseles, kas patiešām ir nodevušās, dara visu, kas tām pārdabīgā ceļā tiek atklāts, it kā no “Dieva pavēlēts”, lai tas tām maksātu ko maksādams, viņām eksistē tikai “Dieva prāts” un nekādas savas pašu vēlēšanās.

Ticīgie, kuri savu prātu un visu, kas tie ir un kas tiem ir, ir Dievam nodevuši, un tomēr pēc miesas saprāta gaismas staigā, nav no minētās pasivitātes stāvokļa apdraudēti, kaut gan tie ļauniem gariem var dot citādā veidā iespēju pie tiem darboties, un to viņi arī dara. Mēs varam tādus apzīmēt par klasi Nr 1.

 

Trīs šķiras ticīgo starpā

 

Nav pilnīgi nodevies.	Dievam nodevies, bet pievilts un apsēsts.	Dievam nodevies, no pievilšanas un apsēstības atbrīvots - uzvarētājs.
I.	II.	III.
Šie lieto vārdu “nodo­šanās”, bet to īsti ne­izprot un neizdzīvo.	Šie izliekas nesapratīgāki kā I. klase, bet patiesībā ir augstākā gatavības stāvokli.	Visa būtne ir atbrīvota un atjaunota, un visi spēki ir pilnīgi nodarbināti.
Ticīgie šajā pakāpē ir saprātīgāki, kā nākošajās, caur to, ka viņu spējas nenonāca pasivitātē.	Lai viņu rīcību varētu saprast, ti ir jānovērtē no to iekšējā stāvokļa, jo tiem šķiet viss pareizs, ko dara.	Šie ir gaismai un visam dievišķam atvērti, bet uzmanīgi noslēdzas pret visu sātanisko.
Šie ticīgie, sauc nākošās klases ticīgos par “ekstrēmiem”, “pārspīlētiem”,  “uzbudinātiem”, “jūsmotajiem” utt.	Šie ir atvērti dievišķiem un arī sātaniskiem spēkiem. Viņi ir ar tieksmi uz uzpūtību.	Nr 3 var Nr 1 un Nr 2 saprast un cauri redzēt.

 

59

Ticīgie, kas atrodas uz 1. pakāpes grib priekš Dieva dzīvot, bet to nedara tādā nozīmē, ka viņi visu, ko Dievs no viņiem prasa, būtu gatavi darīt. Tāpēc viņi maz ko zina no īstas cīņas un neko no velna, viņi to pazīst, augstākais, kā kārdinātāju un apsūdzētāju. Viņi nevar citus saprast, kuriem jācīnās pret tumsības spēkiem un saka, ka tie nekad no tāda veida cīņas netiek skarti. Bet velns nebūt neuzbrūk arvien, kad tas to varētu darīt. Viņš uzkrāj savus spēkus līdz laikam, kad tas tam šķiet izdevīgākais. Ja kāds cilvēks no velna netiek apgrūtināts, tad tas vēl nav pierādījums tam, ka viņš pret to būtu nodrošināts. Otrās klases ticīgie sastāv no tādiem, kas Dievam tādā mērā nodevušies, ka tie Svētam Garam par katru cenu grib paklausīt, un tad aiz bailēm no “pašu ceļiem” nokļūst pasivitātē, kura ļauniem gariem dod iespēju tos novest maldos. Šīs Dievam pilnīgi nodevušās dvēseles kļūst pēc Svētā Gara kristības saņemšanas pasīvas. Caur to, ka viņu attiecības ar neredzamo pasauli tos ved saskarē ar garu pasauli un varām, kuras viņi visas notur par dievišķām, un kurām viņi visu pakļauj, tie cenšoties izdzīvot savu “nodošanos”. Nepareiza Rakstu izpratne un maldīgas domas par dievišķām lietām, kuras mēs pa daļai pagājušā nodaļā aplūkojām ir šādām parādībām par pamatu. Droši var teikt, ka nezināšana ir pasivitātes galvenais iemesls, kam seko pievilšana un pievilšana beidzas ar apsēstību.

Pasivitāte var iespaidot visu cilvēku - gan garu, dvēseli un miesu, ja tā ir ļoti dziļi iesakņojusies un pastāv jau gadiem ilgi. Pasivitātes attīstība parasti ir ļoti lēna, un ja velns pielieto sevišķu piesardzību, tad arī atbrīvošana prasa ilgu laiku.

 

Gribas pasivitāte

Visradikālākā (pamatīgākā) ir gribas pasivitāte, tādēļ ka griba pielīdzināmā kuģa stūrei. Tā rodas no maldīgas uztveres attiecībā uz pilnīgu nodošanos Dievam. Ticīgais domā,

 

60

ka nodota griba nozīmē - nekāda paša griba un atsakās no izvēles izlemt un patstāvīgi rīkoties. Šī stāvokļa bīstamības sekas viņš nevar atklāt, pateicoties viltus garu pūlēm, jo sākumā panākumi ir ļoti nenozīmīgi un grūti izšķirami. Gluži pretēji, visam ir piedota šķietama sevišķa Dieva pagodināšanas nokrāsa. Cilvēks - “pašprāta darītājs” ir pēkšņi kļāvis mīksts un padevīgs, Viņš domā - tagad Dievs grib manā vietā, caur apkārtējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem un kļūst maz pa mazam bezpalīdzīgs un nelietojams. Pēc kāda laika viņš zaudē katru apņemšanos un uzņēmības spēju pat sīkās ikdienišķās lietās. Viņš nekādu iniciatīvu nevar uzņemties, tur kur būtu bijis vajadzīgi, viņš baidās kādu vēlēšanos izteikt un vēl vairāk - par kaut ko izšķirties. Citiem vajag priekš viņa izšķirties, vadīt un rīkoties, kamēr šis kā korķis pa ūdens virsu peld. Vēlāk no tāda “nodevušamies” ticīgā ļaunie gari sāk iesist kapitālu, caur to, ka viņi ap viņu rada visādas nebūšanas un to iepin nepatīkamās lietās. Jo tagad tam vairs nav sava griba, caur kuru tas varētu darboties un pretī stāties. Šis ticīgais pielaiž acīm redzamas netaisnības, kuras tam būtu bijis jānosoda un jāatstāj, bet tās tagad ap viņu zied un zeļ. Tumsības varas pamazam nostiprinās viņā pašā, ap viņu un tieši caur šo viņa gribas pasivitāti, kas radās caur “gribas nodošanu” aklā paklausībā, domādams, ka Dievs gribēs viņa vietā visās lietās.

Rakstu vieta, kuru tādi ticīgie nepareizi izskaidro ir Filip. 2:13: “Jo Dievs ir, kas iekš jums padara ir gribēšanu ir padarīšanu...” Pasīvā persona domā, ka tas nozīmē, ka Dievs gribēs manā vietā, kamēr patiesība ir tā, ka Dievs dvēselē veic patieso un pareizo gribēšanu.

 

Dievs negrib cilvēka vietā

Nevar vien pietiekoši daudz uzsvērt un brīdināt, ka Dievs ne priekš viena cilvēka, ne cilvēka vietā, ne grib, ne arī negrib, vienmēr cilvēks pats ir par savu darbību atbildīgs.

Pēc kāda laika nāksies katram, kas šādā veidā ticis pievilts, grūti sakārtoties, tāds sāk ap sevi pie citiem palīdzību meklēt, tāpēc ka viņš pats pat vismazākās lietās nav spējīgs izšķirties.

 

61

Ja viņš tiek uzrunāts, viņš zina, ka nav spējīgs sarunai sekot, ja pēc viņa domām prasa, tad viņš neko nevar atbildēt, ja viņam kaut ko jāatceras, viņš jāt, ka nav uz to spējīgs, un drīzi viņu atbaida katrs uzdevums, kas prasa patstāvīgu rīcību. Tagad ienaidnieka taktika var pastāvēt tādās lietās, lai viņu novestu apstākļos, kas prasa patstāvīgus rīcības slēdzienus, lai viņu caur to mocītu un citu priekšā padarītu smieklīgu.

Šis nožēlojamais maz nojauš no tā, ka šādā stāvoklī esot tam ir tieksme meklēt palīdzību pie ļauniem gariem, kuri viņa pasivitāti tieši šim nolūkam ir radījuši. Neizmantotās spējas atrodas it kā bez dzīvības saistītas viņu skavās, un kad tās pakustas, tad tie ir viņi, kas tās lieto, viņi ir par daudz labprātīgi gribēt, tiklīdz cilvēks vairs negrib. Viņiem ir daudz iespējamības, saviem upuriem dot iedvesmojošas dziņas un zīmes “no augšienes”, pēc kurām tagad tāds gribas pasivitātē iestidzis upuris kāri raugās. It īpaši Rakstu vietas, kas izrautas no savas kopsakarības tiek prātam saprotami izteiktas pārdabīgā veidā un cilvēks, kas ar ilgošanos slāpst Dieva prātu darīt, satver un tura tās ciet, kā slīcējs izmesto virvi. Šķietamā “dievišķā palīdzība” to dara aklu priekš patiesības, ka Dievs tikai kopīgi ar cilvēka gribas enerģiju darbojas un nekad nelemj cilvēka vietā, kur un kad pašam cilvēkam tas jādara.

 

Prāta pasivitāte

Cita bieži sastopama parādība ir prāta pasivitāte, kura rodas caur maldīgu priekšstatu par Dievam nodotas dzīves nozīmi. Zvejnieku izraudzīšana apustuļu amatam tiek uzskatīta par pietiekošu pierādījumu un attaisnojumu, lai atstātu novārtā gara dāvanas. Bet Pāvila izraudzīšana, kurš bija sava laika lielākais gars, pierāda, ka Dievs meklēja vīru, caur kuru tas varēja likt pamatus draudzei un aicināja tādu, kuram bija asāka domāšanas spēja. Jo lielākas domāšanas spējas, jo vairāk Dievs caur tādu cilvēku spēs

darīt, protams ar priekšnoteikumu, lai viss būtu Dievam nodots. Prāta pasivitātes iemesls dažreiz ir tāda iedoma, ka smadzeņu darbība varētu būt traucējoša dievišķās dzīvības attīstībai

 

62

ticīgā cilvēkā. Bet tas ir gluži pretēji, smadzeņu bezdarbība kavē Dievu, arī ļauna smadzeņu darbība dara to pašu, bet Dieva darbam ir nepieciešama normāla un skaidra smadzeņu darbība. Prāta pasivitātes rezultāti ir: bezdarbība tur, kur vajadzētu darboties, pa starpām izlecoša, pārspīlēta, nesavaldīga darbība, it kā stāvošu mašīnu pēkšņi iedarbinātu, kavēšanās un tad atkal pārmērīga steiga, nenoteiktība, neuzmanība, trūkums koncentrācijā, trūkums pareizā spriest spējā, slikta atmiņa utt.

Pasivitāte neizmaina kādas spējas raksturu, bet tikai kavē viņas normālo darbību. Smadzeņu pasivitātes gadījumos attiecīgā persona meklē pēc visdažādākiem palīglīdzekļiem viņas apkārtnē, un kļūst par vergu piezīmju grāmatām un citiem palīglīdzekļiem, kas kritiskā momentā atsakās kalpot. Pilnīgi līdzīga ir iztēles spēju pasivitāte, kura tiek personīgai pārvaldīšanai atņemta un nodota ļauniem gariem, kuri nu iztēlo visu pēc savas labpatikas. Briesmas pastāv iekš tā, ka šīs “vīzijas” uzskata par vienkāršu “fantāzijas” produktu. Ir iespējams arī bez spiritiskiem palīglīdzekļiem nonākt stāvoklī, kas ļauniem gariem dod iespēju savam upurim uzspiest visādu attēlu iztēles.

Ja prāts parastā veidā atrodas bezdarbībā, tad cilvēks pēc savas gribas var ļaut tam atkal strādāt, bet pie apsēstības viņš ir bezspēcīgs un nespēj domāt. Viņam šķiet, ka tā prāts ar dzelzs saitēm ir saistīts, vai caur smagumu jeb spiedienu uz galvu nospiests tiek turēts.

 

Spriestspējas un domāšanas pasivitāte

Spriestspējas pasivitāte nozīmē, ka cilvēks ar visiem argumentiem un jautājumiem par zināmām lietām ir, kā saka “galīgos rēķinus noslēdzis”, visas pūles tādam vairāk skaidrības un gaismas sniegt, tiek uzskatīta par iejaukšanos, un personas, kas tādiem grib palīdzēt, par uzbāzīgiem un nezinātājiem uzskatītas. Ticīgais slīgst arvien dziļāk “nemaldības” stāvoklī, un no tā nekas cits to nevar atbrīvot, kā nemīlīgā pamošanās, kad tam jāatzīst, ka ļaunie gari to ir pievīluši. Cilvēka pašpievilšanu

 

63

šādā stāvoklī vest gaismā, nozīmē gandrīz visus viņa dzīves pamatus pilnīgi atjaunot. Tāpēc arī tik maz tā saucamie “fanātiķi” tiek izglābti no ienaidnieka pievilšanas.

 

Sirdsapziņas pasivitāte

Ja šādi ticīgie, pārdabīgā veidā saņem vārdus, tad tie tos uzskata par Dieva atklāsmi un tiem akli pakļaujas, neļaujot tos iztirzāt. Ja viņi saņem pavēli no “augšas” attiecībā uz kādu lietu, viņi atsakās par to padomāt vai to pārbaudīt un hermētiski noslēdzās pret katru apgaismojumu šajā lietā. Šāds stāvoklis tos pamazam noved pie sirdsapziņas pasivitātes. Sirds apziņa tiek notrulināta, tāpēc ka tā netiek lietota, pie tam ticīgais domā, ka no “augstākas likumības”, no paša Dieva viņš tiek vadīts, kas viņam caur balsīm pavēl šo un to darīt, vai arī caur Bībeles vietām jeb no āra vai iekšas nākošām “dziņām”. Ja ticīgie jau tik tālu nonākuši, tad pie dažiem iezīmējās tikumisks pagrimums, pie citiem stagnācija (pūšana, uz vietas stāvēšana) vai atpakaļ slīdēšana dzīvē un kalpošanā. Lai gan tiem vajadzētu savu spriestspēju un sirdsapziņu par taisnību un netaisnību jautāt, viņi tiek, kā viņi to domā, no Dieva “brīnišķi vadīti” un “Viņa balss” kļūst par noteicošu faktora pie visiem viņu apņēmieniem, drīzi viņi neklausa ne uz savām jūtām, ne uz saprātu, nedz arī citiem, viņi ir ļāvušies no iedomātiem tiešiem Dieva norādījumiem vadīties un viņu jutekļi ir kļuvuši kā aizslēgta un aizzīmogota grāmata zīmējoties uz to lietu.

Ja spriest spējas spēki atstāti atmatā, tad cilvēks kļūst uzņēmīgs visiem vien iedomājamiem ļauno garu priekšlikumiem.

Piemēram, daži attiecībā uz Kristus drīzo atnākšanu iedomājušies, ka viņiem ilgāki vairs nav jāstrādā, pie tam, Kunga Jēzus vārdus tieši par šo lietu viņi nav ņēmuši vērā: “Kurš ir uzticamais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis pār savu saimi, tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa Kungs pārnākdams atradīs to tā darām”. (Mat. 24:45-46)

 

Gara pasivitāte

Gara pasivitāte ir tavu radniecīga ar saprāta pasivitāti, jo starp abām pastāv tuvas attiecības. Par cilvēka

 

64

garu tiek Rakstos bieži minēts, ka viņam ir visdažādākās funkcijas, un viņš var atrasties visdažādākos stāvokļos. Viņš var būt darbīgs un mierīgs, atraisīts vai saistīts, brīvs vai apspiests, viņš var tikt iespaidots no trīs dažādiem avotiem - no Dieva, no velna vai no paša cilvēka. Viņš var būt tīrs vai aptraipīts (2. Kor. 7:1) jeb zināmā mērā sajaukts, tādā nozīmē, ka viņš gan ir tīrīts, bet tomēr izdod no sevis netīrus elementus.

Caur Kristus asins atjaunojošo spēku un Svētā Gara iemājošanu nonāk gars dzīvā savienībā ar Kungu Jēzu Kristu (l.Kor. 6:17) un tam vajadzētu tagad cilvēku brīvi pārvaldīt netraucētā sadarbībā ar Svēto Garu. Bet gara pasivitāte var rasties caur tik daudz iemesliem, ka daudzi ticīgie pavisam nezina, ka tiem ir “gars”. Var arī būt, ka cilvēks pēc Svētā Gara kristības, kas garu ievada prieka, spēka un brīvības sfērā, viņš īsu laiku mācās pazīt gara dzīvi, lai drīzi pēc tam neapzinoties iegrimtu pasivitātē.

Tas nozīmē pilnīgu bezspēcību pret tumsības spēkiem, jo galvenais notikums nav tikai personīga uzvara, bet lai varētu arī Kristus autoritāti pret ļauniem gariem pielietot, ko panāk ar Svētā Gara iemājošanu mūsos t.i. brīva un apzinīga mūsu gara sadarbība ar Dieva Garu (skat. Ap.d. 13:9-10).

 

Gara pasivitātes iemesli

Gara pasivitāte seko ļoti bieži Svētā Gara kristībai, caur saprāta un gribas spēka izslēgšanu, un ticīgais sev prasa, kāpēc viņš starojošo prieku un pirmā svētības laika brīvību pazaudējis? Šādu stāvokli sasniedz:

1.  Caur nezināšanu attiecībā uz gara likumības noteikumiem, lai varētu brīvībā pastāvēt.

2. Caur nepareizu gala slēdzienu taisīšanu un aplamām domām, kā arī fizisko, dvēselīgo un garīgo jūtu sajaukšanu nemākot tās izšķirt. Dažs notur dievišķo par dvēselīgo vai fīzisko un savukārt pieraksta dabīgos un miesīgos impulsus (dziņas) garam.

3. Caur smelšanu no dvēseles dzīves avotiem, gara avotu vietā, tāpēc, ka neprot izšķirt, ko gars grib un kas ir gara prāts. Jo mūsu prātam vajadzētu būt spējīgam tik pat apzināti skaidri izšķirt

 

65

tos iespaidus, kurus gars uzņem, kā to izšķir acis, ausis un visi pārējie miesas jutekļi. Ir izšķirt spēja caur prātu un izšķirt spēja caur garu, tāpēc arī ir gara izjuta, kuru mums vajadzētu. To vajadzētu ievērot, lietot un attīstīt, un ja gars ir nospiests, tad ticīgajam vajadzētu būt par to skaidrībā un jāzina, kā viņš varētu no tā atbrīvoties.

4. Caur nogurumu, kā miesas tā arī visu citu spēku pārpūlēšanas sekām. Jo miesa un dvēsele nedrīkst būt “stingri iespīlēti”, ja grib, lai gars varētu brīvi valdīt (skat. pravieša Elijas piedzīvojumu 1. Ķēn. 19:4,5,8,9).

Rūpes un grūtības par pagātni un nākotni arī nomāc gara darbību, caur to nonāk ārējais cilvēks pie noteicēja lomas un priekšplānā stājas laicīgās lietas, lai gan iekšējam cilvēkam vajadzētu būt gatavam katrā acu mirklī pildīt Dieva prātu.

Caur visām šīm nejaušībām nonāk pie stāvokļa, kurā, tā sakot, gars tiek ieslēgts (saistīts, ieslodzīts) un nevar vairs darboties ne arī pret tumsības varām cīnīties. Viņš kļūst nespēcīgs viņu netiešos uzbrukumus caur dzīves apstākļiem atvairīt, un tiešā cīņā tiem pretī stāties. Tiklīdz ticīgais izbeidzis pretoties, viņa nogrimšanas ātrumu pasivitātē var salīdzināt ar akmeņa grimšanu ūdenī.

 

Ķermeņa pasivitāte

Kad nonāk līdz miesas pasivitātei, tad izbeidzas dažādas apziņas darbības spējas, piemēram, acu, ausu, jūtu un garšas spēki tiek iesaistīti. Vesels cilvēks var kurā katrā laikā savu skatu vērst uz noteiktu priekšmetu, tāpat viņam vajadzētu visus savus pārējos jutekļus, kā gara un prāta kanālus pārvaldīt. Bet ja viens vai vairāki no tiem nonākuši pasīvā stāvoklī, tad viņi kļūst truli un nejūtīgi. Ticīgais par daudz lietām neapzinās, kuras tam būtu jāievēro, bet viņš kļūst savās kustībās par automātu. Ne brīvprātīgi ieradumi, īpatnēji vai atbaidoši nāk dienas gaismā. Šiem cilvēkiem tādas lietas pie citiem vieglāki redzēt nekā pie sevis pašiem, pie tam viņi ir pret visu ārējo

 

66

ļoti jūtīgi, kas attiecās uz viņu pašu personu. Ja no ļauniem gariem izraisītā miesīgā pasivitāte sasniedz savu augstāko pakāpi, tad nonāk pie tādām parādībām, kā stīviem pirkstiem, pie iešanas kustības brīvības traucējumiem, letarģiju, smagumu un saliektu muguru. Rokas spiediens ir bezspēcīgs, acu skats maldās apkārt, nevar tieši uz priekšu raudzīties. Viss tas ir pieaugošas tumsības varas sekas pār visu cilvēku, pēc tam, kad viņš ir izslēdzis savu gribu un prātu un pats izbeidzis sevi pārvaldīt.

 

Visa cilvēka pasivitāte

Nonākot šajā stadijā, ikviena būtnes daļa ir skarta. Cilvēks darbojas, nelietojot, vai pilnā mērā nelietojot  prātu, gribu, domāšanu un izlēmību, šķiet, ka izjūtas snauž. Dažos gadījumos izbeidzas arī ķermeniskās vajadzības vai cilvēks tās apspiež un atturas no barības,miega un visām ērtībām, kā tam viņu pārvaldošie gari pavēl. Viņš pie lieto pret ķermeni stingru režīmu, kam nav nekādas jēgas, jo miesīgums paliek tāpat neuzvarēts (Kol.2:23). Turpretī bieži tiek pamodināta juteklība, un stoiciski (stingri) ieradumi iet roku rokā ar nevaldāmām iekārēm, ķermeņa dzinējmašīna strādā tālāk, neatkarīgi no gribas un prāta kundzības (valdīšanas), jo animālais, (dzīvnieciskais) ir pārsvarā pār dvēseli un garu. Cilvēks var dzīvot - (1) garā, (2) dvēselē un (3) ķermenī. Piemēram, materiālists dzīvo ķermenī vai saskaņā ar ķermeni, zinātnieks prātā un dvēselē, bet gara cilvēks dzīvo “garā”. Spiritisti nav “garīgi”, viņi dzīvo jutekļu laukā un tiem tikai tik daudz ar “garīgumu” ir darīšana, cik viņi ielaidušies izdarībās ar ļauniem gariem, mācoties un izpildot priekš garu darbības to likumus.

 

Gara izjūta pazudēta ķermeniskajās sajūtās

Ja kāds ticīgais, ir kaut jeb kādā pakāpē apsēsts no ļauniem gariem, tad tādam ir tieksme dzīvot “miesā”, padodoties jutekļiem, tas nododas fiziskai dzīvei. Pie tādas apsēstības nonāk caur “garīgiem” piedzīvojumiem, kurus ķermenis izjūt, bet īstenībā tie nav garīgi, jo tie nav no gara. “Uguns” izjūta ķermenī, “kvēle”, dzīvības “straumes” un citas saviļņojošas fiziskas izpausmes ir velnu meli un ticīgie, kas šajās lietās dzīvo, paliek jutekļu sfērā un dzīvo

 

67

“miesīgu” dzīvi, kaut arī viņi sevi uzskata un sauc par “garīgiem”. Tā iemesla dēļ ir tiešām neiespējami “norūdīt un kalpināt savu miesu” (1. Kor.9:27), tam kas vissmalkākā un mazākā mērā ir apsēsts. Kārības un iekāres tiek no dēmoniem visdažādākos veidos izraisītas un miesīgas izjūtas cilvēku apziņai uzspiestas. No intensīvas miesas darbības gara tieksme tiek vienkārši apdullināta. Kā vesels cilvēks neapzinās savu elpošanas orgānu darbību, tā ticīgais pie Svētā Gara vadības pārstāj miesas tieksmes izjust, bet tikko dēmoni būs atraduši mazāko pie turas punktu, notiek tieši pretējais, juteklība pamostas, vai tas nu būtu “brīnišķos piedzīvojumos” jeb citās lietās.

Pasivitātes kopšana var tikt atbalstīta caur paļaušanos uz dažādiem palīglīdzekļiem no ārienes, kurus pieņem minētā persona, lai savu stāvokli atvieglinātu, pati sev nevarot par to dot norēķinu. Piemēram, dažādie optiskie atbalsta punkti, lai pasīvai atmiņai būtu izpalīdzīgs, dažādie runas pieturas punkti, lai pasīvā prāta domātspēju ietekmētu un daudz citi “kruķi” tiek pielietoti, kas vienīgi pazīstami attiecīgai personai. Bieži tā ir sevišķi mākslota celtne, kurai vajadzētu būt izpalīdzīgai bēdās, bet noved to tikai dziļākā aklumā par patieso stāvokli.

Šīs pasivitātes kopšana var pie “nodevušos” ticīgā gadiem ilgi tikt turpināta un rosīgi piekopta un tik dziļi tajā iesakņoties, ka tā pat sasniedz neticamu pakāpi. Jūtas pamirst un daba pārakmeņojās. Tad cilvēks zem šo važu spiediena bieži pamostas, apzinoties savā stāvoklī viņš domā, ka vainojamas dabīgas lietas vai ka viņš savu pirmatnējo uztveres spēju priekš Dieva un dievišķām lietām neizprotamā veidā neglābjami pazaudējis. Šo acumirkli ļaunie gari tikai gaidīja, lai savam upurim iečukstētu, ka viņš Dievu par daudz dziļi skumdinājis, lai atkal tiktu pieņemts un nelaimīgais izcieš vārdiem neizsakāmas mokas meklēdams pēc “Dieva klātnības”, kuru viņš pēc viņa domām būtu padzinis un pazaudējis.

 

68

PASIVITĀTE! Cik daudzi tajā iekļuvuši un to nenojauš, jo ne arvien nonāk līdz tādām slimīgām parādībām. Daži dzīves gājumi sastāv no daudz apņēmībām, bet maz iznākumiem, ar daudz iesākumiem, bet maz noslēgumiem. Cik bieži dzirdami vārdi: “Jā, to es varu darīt”, impulsi ir satraukti, bet kad nonāk pie darbības brīža, pasīvā cilvēka interese ir zudusi. Šī ir atrisinājuma atslēga uz tik daudzu kristiešu apraudātās apātijas un vienaldzības priekš patiesām garīgām lietām, turpretī priekš sociālām un laicīgām lietām viņi izrāda vislielāko pretī nākšanu. Pasaules cilvēks var ar visdziļāko līdzjūtību iejusties citu cilvēku ciešanās, bet daudzi Dieva bērni ir nezinot nodevušies kādai pārdabīgai varai, kas viņu domas, simpātijas un jūtas notrulinājusi. Pastāvīgās alkās pēc miera un prieka viņi sevi iemidzinājuši “pasivitātē” - t.i. pasīvā dusas, miera un prieka stāvoklī - un ļauniem gariem viņi caur to devuši iespējamību viņus sevī kā cietumā ieslēgt, caur ko tie kļūst nespēcīgi mirstošās pasaules postu pareizi saprast.

 

Pasivitāte, kas radusies no patiesības par “miršanu” nepareiza izskaidrojuma

Pasīva stāvoklis rodas arī caur nepareizu patiesības izskaidrošanu attiecībā par miršanu ar Kristu pēc Rom. 6.n. un Gal. 2:20, ka to pārspīlē pāri Bībeles mēram. Dieva aicina savus bērnus, sevi uzskatīt, “kā nomirušus grēkam” un ļaunai pašdzīvei, arī ja tā būtu reliģiskā vai “svētā” formā t.i. pirmās radības vecā Ādama dzīves formai (veidam). Bet tas nenozīmē cilvēka personības nāvi, Pāvils saka: “Es dzīvoju”, kaut gan “Kristus dzīvo manī”. Lai dzīvo atpestītais cilvēks Dievam un ne sev pašam, no Dieva Gara iestiprotā un pārvaldītā individualitātē, kuru viņš uztur caur “paškontroli” (atturību) (Gal. 5:22).

Šī izskaidrojuma gaismā pielaisto nepareizo izskaidrojumu dēļ par “miršanu ar Kristu”, kļūst saprotami kāpēc šīs patiesības uzņemšana bieži ir kļuvusi par priekšspēli pārdabīgām tumsības spēku manifestācijām. Ticīgais, kas šīs lietas sagroza, tiešām izpilda vajadzīgos priekšnoteikumus ļauno garu darbībām, noteikumus, kurus pazīst un izpilda visi spiritistu medīji.

 

69

Raugoties uz tādiem gadījumiem var teikt, ka par izejas stāvokli velns izlieto patiesību, lai varēta savus melus izplatīt.

Tiklīdz Rom. 6.n. kļūst par ik brīdi ieņemto stāvokli pret grēku un Galat. 2:20 par tādu pat stāvokli iepretim Dievam un 2. Kor. 4:10-12 un Filip. 3:10 nozīmē Dieva Gara darbību, kas ticīgo visā tiešamībā vada Kristus nāves līdzībā, ar to, ka viņš savu veco cilvēku arvien nodod krastam, līdz ko tumsības varas ir uzvarētas, jo nepārtraukta izvēle palikt šajā stāvoklī prasa tam atbilstošu gribas darbību, apzinātu sadarbību ar augšāmcēlušos Kungu, aktīvu krusta ceļa izvēli. Bet ja šīs patiesības tiek iztaisītas par personības stāvokļa izbeigšanos, gribas spēka un pašsavaldīšanās izslēgšanu un paļaušanos pasīvai pašplūsmai līdz mehāniski automātiskam paklausības stāvoklim, tad Dievs vairs nevar darboties, un ļaunie gari sāk ieplūst. Tāpēc visi “brīnišķie piedzīvojumi”, kas bāzējas uz pasivitāti, nāk no bezdibeņa, lai cik debešķīgi vai dievišķi arī viņi izskatītos.

Šī viltotā “garīgā nāve” var izpausties attiecībā uz miesu, dvēseli un garu. Kādā veidā patiesība par “miršanu līdz ar Kristu” var tikt izkropļota un izķēmota un kļūt par iebrukšanas vārtiem ļauniem gariem, lai mums parāda sekojošie piemēri.

 

Nepareiza izpratne par sevis-aizliegšanu

1. Pasivitāte, kā sekas nepareizai izpratnei par pašaizliedzību. Iztēlojoties sevis nodošanu  Dievam, pašaizliegšanos, pašatteikšanos, pašnoliegšanos tādā nozīmē, kā dažs ticīgais to mērķē uz sevis iznīcināšanu, ar to saprotot savas paša personības neesamību, savu vajadzību, jūtu, vēlmju neapzināšanos un absolūtu vienaldzību pret savu izskatu, savu stāvokli, saviem apstākļiem utt., lai vienīgi sevi “apzinātos Dievā”, Kuram šajā cilvēkā un caur viņu ir jādzīvo, jārīkojas un jāstrādā. Šim nolūkam viņš nodod savu “pašapziņu”, kā viņš domā, “nāvē” un lūdz pēc tā, lai neko vairs pasaulē neizjustu, kā tikai Dieva klātnību. Lai šo pilnīgo nodošanos īstenotu praktiskā dzīvē, tiek katras dabīgās jūtas un personīgās dziņas nospiestas. Tas viss izskatās tik “pašaizliedzīgi” un

 

70

“garīgi”, ka izrādās tieši par to, kas viltus gariem ierāda varu. Ar laiku tā noved pie pilnīgas nomērdēšanas, no kuras rodas arvien lielāka jūtu notrulināšana, tā ka pieviltais vairs nejūt, ka citi cieš vai arī, ka viņš pats tiem sagādā ciešanas. Viņš vairs pats neapzinās savas paša darbības, manieres un ir nespēcīgs viņu ietverošās lietas šinī stāvoklī sajust un izšķirt. Ar to iet roku rokā slimīga pašpaaugstināšanās, kas to padara pašam nezinot pārmērīgi jūtīgu. Viņš rīkojas “neapzināti”, savas darbības neapsverot un prātīgi nedomājot un kļūst par mehānisku automātu. Viņš arī neapzinās, ka ir kļuvis par “kanālu” vārdu, domu un jūtu tālākai novadīšanai, kas to pret viņa paša gribu caurstrāvo un par kura izcelsmes avotu viņš sev nevar dot norēķinu.

 

Pasivitāte caur nepareizu izpratni par pazemību

3. Pasivitāte, kas rodas caur nepareizu izpratni par pazemību un sevis aizliegšanu. Ticīgais izvēlas “nāvi”, lai kļūtu par “neko”, un tas tam vairs nedod vietu pamatotai un patiesai pašcieņai. (salīdzini 2. Kor. 10:12-18) No tā izrietoša ir pašnoliegšana, kura tiek mācīta no ļauniem gariem, rada ap viņu bezcerības un nespēka atmosfēru, un viņš no sevis pārnes uz citiem aptumsuma, grūtsirdības, skumju un bezcerības garu. Viņš ir viegli nomācams, aizvainojams un novedams pie bezdūšības. Viņš to var attiecināt uz “grēku”, par kuru tas neko nezina, vai pat savas bēdas uzskatīt kā “vietniecības bēdas priekš draudzes”, kamēr nenormāla kāpināta tieksme sevi mocīt un apspiest ir viena no apsēstības galvenām parādībām.

Viltojums no patiesas “lepnuma” un visu grēku atstāšanas, kas tam seko, ir sātaniska karikatūra un var tikt atpazīta caur sekojošo, ka ticīgais 1. savu pašpazemošanos parāda visnepiemērotākās reizēs, caur ko līdzcilvēki tiek novesti neērtā stāvoklī, 2. ka viņš bīstas no uzdevumu pildīšanas Dieva valstības darbā un nav spējīgs Kristus lietu pazīt un sargāt, 3. pie dedzīgas piepūles sava “es” izcelšanā, kā vārdos tā darbos, kas to jo vairāk nepa-

 

71

tīkamā veidā izceļ. 4. Pie nolūdzošas, atvainojošas uzvedības, kas tumsības spēkiem rada priekšrocību un dod iespēju šo “ne -es- personu” caur citiem sadragāt un nobīdīt malā un tieši tādā acu mirklī, kur viņas uzstāšanās būtu stratēģiski svarīga priekš Dieva Valstības. Tas viss izriet no ačgārnām pūlēm, lai Dieva radīto personību “izdzēstu”, kuru Viņš lieto kā trauku, lai caur viņu ļautu spīdēt Svētā Gara gaismai. Ticīgais, kurš melu garu parādību dēļ pievilts, savu individualitāti, kura nedrīkst un nevar mirt, nospiedis pasivitātē un caur to atvēris velniem brīvu ceļu, lai tie viņu saņemtu savā varā.

 

Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām.

2. Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām. Ticīgais ir labprātīgs solidarizēties “Kristus ciešanās”, uzņemot uz sevi krustu. Izejot no šī stāvokļa var nonākt pie nodošanās visām ciešanām, vienalga no kāda avota tās arī nāktu, gaidot uz atmaksas augļiem un domādams, ka cieš līdz ar Kristu. Ticīgais nezina, ka ļauni gari var sagādāt ciešanas, un ka ir iespējams tās saņemt no dēmonu rokām, domājot, ka tās nāk no Dieva, tā dodot ļauniem gariem caur to iespēju darboties. Ciešanas, kuras nevar izskaidrot, norāda uz apsēstību, tāpat kā grēks, no kura nevar atbrīvoties. Caur gaismu par apsēstības stāvokli var no tās atbrīvoties un tā kļūst saprotama. Ciešanas ir varens ierocis velnu rokās, lai tie varētu savus upurus zināmos virzienos dzīt, jo caur tām viņi var piespiest lietas darīt, ko citādi tie nedarītu.

Ja ticīgais šo visu nezina, tad viņš neizpratīs pareizi ciešamās ciešanas nozīmi. Daudziem ir maldīgi uzskati par “vietniecības” ciešanām priekš citiem vai priekš draudzes. Viņi uzskata sevi par mocekļiem, bet patiesībā tie ir upuri, kuri nenojauš, ka “ciešanas” pieder pie galvenajiem apsēstības simptomiem. Ļaunie gari izpauž savu naidu pret cilvēkiem, sagādājot tiem tieši ciešanas.

 

72

Ciešanu pazīmes, kuras izraisa ļaunie gari

Ciešanas, kuras izcēlušās sātaniskas darbības dēļ, var pazīt pie to pilnīgas bezauglības attiecībā pret Kristas sadraudzības ciešanām. Tām neseko garīga pieaugšana ne arī uzvara. Tuvāki aplūkojot tās pierāda sava pilnīgu bezjēdzību. Dievs nekad nedara kaut ko bez nolūka vai mērķa. Viņam nav nekāds prieks sāpes darīt, bet velns cilvēkiem sagādā ciešanas savas baudas dēļ. Ļauno garu sagādātām ciešanām trūkst Svētā Gara liecības, ka tās nāk no Dieva rokas, un tām ir sātanisks asums. Pieredzes bagātai acij tās tik pat viegli atšķirt, kā veiklam ārstam dvēseles sāpes no miesīgām sāpēm.

Sātaniskas ciešanas ir (1) garīgas, caur to, ka dēmoni izraisa garā pretīgas un mokošas jūtas. (2) dvēselīgas, caur dziļu tumsu, sajukumu, haosu, bailēm un izbailēm raksturā, griezīgām un mežonīgām sāpēm sirdī vai būtnes iekšējā daļā un (3) fiziskas, jebkurā miesas orgānā.

Uz jautājumu, kā ir iespējams ļauniem gariem ierādīt tik lielu varu, ka tie var sagādāt tik varenā mērā mocības, mēs atradīsim atbildi tikai pilnā gaismā par pasivitātes bīstamību un dēmonu melīgām viltībām. Viņi iečukst cilvēkam, kas Dievam nodevies, lai saņemtu ciešanas no Viņa rokas, ka kaut kādas sāpes , kuras tie tam sagādā ir “Dieva prāts”, un caur viņu melu pieņemšanu un paļaušanos sāpēm, tumsības spēki iegūst pieeju un vietu, kas arvien vairāk paplašinās un beidzot kļūst par nepārtrauktu “nodošanos ciešanām”, kuras ir neizprotamas, nenozīmīgas un neauglīgas. Tā tiek Dieva bērnu acīs Dieva patiesais raksturs sagrozīts un velni dara visa iespējamo, lai izraisītu pret Dievu pārmetumus un zaimojošas domas, kuras tie paši rada.

 

Pasivitāte, kuru izraisa aplamas domas par nespēku

4. Pasivitāte, kas seko nepareizām domām par nespēku. Ticīgais samierinās ar ilgstoša nespēka - nevarības stāvokli, domādams ka tas ir dievišķs priekšnoteikums spēka atklāsmei. Tāds balstās lielāko tiesu uz apustuļa Pāvila vārdiem: “Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”, izlaižot no redzes loka, ka apustulis atsaucās uz vienkāršu patiesību, ka Dieva spēks viņam arvien pietiekošs,

 

73

lai darīta to, ko Dievs no viņa prasa, arī nespēka brīžos, bet tas nav uzsaukums Dieva bērniem, lai tie gribētu apzināti būt nespēcīgi caur ko tie kļūtu nederīgi kalpošanai. Bet viņiem gan arvien būtu jāsaka: “Es varu visu caur to, kas mani dara spēcīgu, proti Kristus”. Tāda apņemšanās “būt nespēcīgam”, lai caur to iegūtu tiesības uz Kristus spēku ir, kā daudzi piemēri no dzīves to pierādījuši, bīstama lieta, un dažs labs caur šo pasīvo nodošanos “nespēkam” kļuvis par nastu citiem, bet ne Dieva godības liecinieks. Griba būt nespēcīgam kavē Dievu, un caur šo ienaidnieka viltību aiziet zudumā priekš tā Kunga daudz spēka.

 

Pasivitāte kopā ar sātanisku aktivitāti

Pilnīgi attīstīta pasivitāte nav vienmēr pielīdzināma bezdarbībai. Uz to jau tika vairākkārt norādīts, ka tumsības varas par daudz labprāt gatavas atmatā atstātas spējas izlietot un tā nonāk no sākumā bijušā vispārēja truluma pie īsti izteiktas sātaniskas darbības, t.i. pie nekontrolētas domu darbības, fiziska nemiera un neaprēķināmas, nesavaldīgas rīcības visdažādākās nokrāsās un stadijās. Parasti trūkst izturība un pastāvība, tā persona pārsteidzas un tad ir atkal gausa un nevarīga. Bieži viņa nevar strādāt, lai arī nezin cik daudz būtu ko darīt, un tā viņa nonāk drudžainā nemierā, tāpēc ka nevar izvest agresīvu darbību t.i. uzbrukt. Kamēr pastāvēja truluma stāvoklis, cilvēks šķita apmierināts, bet tikko iestājās sātaniska darbība, tas kļuva nemierīgs un sanaidojās ar visu ap sevi. Patīkami apstākļi nerada nekādu atvieglojumu, jo kaut kas (pareizāk, kāds) tam dara neiespējamu harmonijā ar savu apkārtni sadzīvot, neraugoties uz pretim nākošo laipnību. Viņš pats apzinās savu bezmiera stāvokli, un aktivitāti kas var sasniegt drudžainu karstumu, vai arī viņš apzinās pasivitāti un smaguma sajūtu, vai arī darbu strādājot un tomēr neko nesasniedzot. Tā rodas sātana sabeigtas dabas izstrādāta aina.

 

74

Atbrīvošana no pasivitātes

Šīs patiesības par ļauno garu darbības metodēm Dieva bērnu vidū ir tik maz pazīstamas un viņu klātnības cēloņi un simptomi tik maz cauri redzēti, ka pulkiem smok viņu važās, to paši nezinādami. Apsēstības pazīmes, it īpaši sākuma stadijās tiek uzskatītas par vājībām vai īpatnībām ar kurām vienkārši samierinājās, caur ko ienaidnieks neatmaskots sasniedz savus mērķus. Jo caur visām šīm lietām Dieva darbs tiek atstāts novārtā, kavēts un nepareizās sliedēs ievadīts, vai pilnīgi nobīdīts pie malas, dažs labs ticīgais arvien ir “noguris” vai arī viņam nav “dāvanu”, lai ko darītu. Viņš ir “nervozs”, “bikls”, “nevar runāt”, “nav domas”, tikko lieta grozās ap garīgām lietām, bet laicīgās lietās visi šie trūkumi tiek aizmirsti un “biklie” atrodas starp pirmajiem. Viņiem nenāk ne prātā sev jautāt, kāpēc viņi tikai Dieva darbam ir tik nevarīgi. Sātana apslēptās mahinācijas vēršas tieši pret šo novadu.

Pa lielākai daļai dziļi satricinošs ir tas acu mirklis, kad ticīgajam kļūst skaidrs, ka arī viņš ir pievilts un apsēsts, jo nekad viņš to nebija uzskatījis un turējis par iespējamu. Bet kad beidzot patiesība tiek atzīta un cilvēks nonāk pie stāvokļa, lai gribētu izlauzties un izcīnīt pilnīgu atbrīvošanu, tad lielāks ir prieks kā varētu to vārdiem aprakstīt. Gaisma plūst uz daudz gadu neatrisinātām problēmām, kā uz viņa personīgiem piedzīvojumiem, tā arī uz viņu aptverošiem apstākļiem un tāpat attiecībā uz draudzi un pasauli. Tā dēļ, ka viņš Dievu lūdz, lai saņemtu atzīšanu patiesībā, viņam tiek viltus garu slepenie ceļi atklāti, caur kuriem tie viņa dzīvē iespiedās un viņu neskaitāmie meli un viltības atklājas tā acīm. Patiesības staru metējs sniedzas dziļi pagātnē un atklāj cēloņus tik daudzām neizprastām lietām un piedzīvojumiem, kurus viņš bija uzskatījis par “Dieva neizdibināmo lēmumu”.

Ticīgajam, kurš alkst pēc atbrīvošanas no pasivitātes važām, visupirms jāmēģina pazīt, kāds ir viņa normālais un pareizais stāvoklis un šī stāvokļa gaismā jāizmeklējas, lai pārbau-

 

75

dītu vai līdzi nedarbojas ļauni gari. Lai to varētu, jāmēģina atsaukt atmiņā laiku, kuru tas varētu apzīmēt par “labāko” savā dzīvē pie miesas, dvēseles un gara, un šādu stāvokli tad arī par savu normālo uzskatīt un pie tā pieturēties. Kā pasivitāte pakāpeniski attīstījās, tā viņa var arī pakāpeniski pamazām izzust tādā mērā, kā tā tiek atpazīta un apkarota. Pie atbrīvošanas ir nepieciešama pilnīga cilvēka līdzdarbība, caur to arī izskaidrojama vajadzība pēc ilgāka laika. No pievilšanas un apsēstības var tikai tik daudz atbrīvoties, cik daudz cilvēks atņem ļauniem gariem iespēju darboties. Šī iemesla dēļ, apsēstības gadījumos caur pasivitāti velna “izdzīšanai” nav panākumi, jo iemesls, kas dēmoniem deva iespēju ieiet, ir sevišķi svarīgs faktors, kas pie katra saistītā atbrīvošanas ir līdzi noteicošs.

Cīņas laikā pēc pilnīgas atbrīvošanas, nepieciešami vajadzīgi pastāvīgi palikt savā normālā stāvoklī un tikko, kā zem šī līmeņa paliek stāvam, tam tūdaļ iemeslu atklāt un novērst. Visas spējas vai rakstura daļas, kas pasivitātei bija pakļautas jāprasa atpakaļ un atkal jānodod cilvēka personīgā pārvaldīšanā. Jāatklāj cēloņi, kuru dēļ katrs atsevišķs novads nonāca ienaidnieka varā, lai tad ļauniem gariem nelokāmā apņēmībā pretotos. Jābūt skaidram, ka tumsības varas par katru novadu, kas tiem tiek mēģināts atraut, karsti cīnīsies, tieši tāpat kā katra laicīga vara cīnās, lai savu zemi un savus pavalstniekus sargātu. Bet “Stiprākais” pār stipro ir uzvarētājs. Viņš apbruņo ticīgo priekš cīņas, lai visu ienaidnieka  laupījumu atgūtu atpakaļ. Par šo cīņu, kuru ticīgajam savienībā ar Uzvarētāju no Golgātas uz sevi jāuzņemas, tuvāki aplūkosim un iztirzāsim vēlāki. Šeit ļausim sekot skicei, kas tuvāki apgaismo dažādās pievilšanas un atbrīvošanas pakāpes.

 

76

Dabīgais stāvoklis.	Iespaidots caur ļauniem gariem.	Cīņa pēc brīvības.	Atbrīvošanās.
1.	2.	3.	4.
Visas cilvēka spējas strādā normālā veidā, pirms viņš caur sakariem ar pārdabīgām garīgām būtnēm pēc Svētā Gara kristības piedzīvojuma ļāvās sevi pievilt un nonāca pasivitātes stāvoklī.	Tumsības spēki pamudināja uz gribas spēju pārvaldīšanas  izslēgšanu.	Mēģinājumi savu spēju lietošanu atkal atgūt. Asa cīņa ar tumsības spēkiem.	Visas spējas atkal atjaunotas.
	Ļauni gari izmanto cilvēka spējas viņa vietā, vai ar viņu kopīgi.	Ticīgajam šķiet, ka viņš ļaunākā stāvoklī, kā jeb kad. Gaisma, dzīvība, prieks, mīlestība, miers, uzvara, Dieva klātnība, viss ir prom.	Gaisma, dzīvība, prieks, miers, brīvība atkal atgūti, pie tam ar daudz skaidrāku skatu, vērtīgi piedzīvojumi un precīzas visu noteikumu zināšanas pastāvīgai uzvarai.
	Nav cīņas, vai ja tādas notiek, ticīgais domā, ka viņš turas pretī Dieva prātam. Tās izbeidzas arvien vairāk un vairāk, tādēļ ka cilvēks ļaujas pasivitātei un peld līdzi straumei.	Ļauni gari saka cilvēkam, ka viņš ir gājis atpakaļ, bet īstenībā viņš iet uz priekšu, viņš ir izbeidzis ļaut straumei sevi dzīt un meklē atbrīvošanu no sava pasīvā stāvokļa. Labāk bez miera nekā ar viltus mieru.

 

© Verners Šteinbergs