APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 4.nod. PASIVITĀTE - GALVENAIS CĒLONIS APSĒSTĪBAI

Apdraudētais kristietis -

4. nodaļa 

Pasivitāte - galvenais cēlonis apsēstībai   

55

Ka patiesi ticīgie - tam Kungam pilnīgi nodevušies Dieva bērni, tiek pievilti, un skatoties pēc pievilšanas pakāpes, var tikt pilnīgi no ļauniem gariem apsēsti, redzējām iepriekšējās nodaļās. Tagad mums vispirms jātiek pie skaidrības, kas ir šo parādību pirmie cēloņi un pie kādiem noteikumiem var tādā stāvoklī nonākt. Apsēstību, kura seko miesas un citiem grēkiem, kas ļauj dēmoniem kritušā dabā nostiprināties, atstāsim pagaidām neiztirzātu.

Vispirms mums vajag vārda “apsēstība” nozīmi iztirzāt, jo, pieminot šo vārdu, parasti domā tikai par akūtiem un smagiem gadījumiem, kādi tiek evaņģēlijos minēti. Bet šeit netiek ievērots tas, ka arī Raksti piemin dažādas apsēstības pakāpes. Sākot ar sievu, kurai bija tikai “slimības gars” un vīru, kas bija kurlmēms, līdz beidzot ar nelaimīgo, kurā mājoja leģions dēmonu, tā ka tam vajadzēja uzturēties ārpus cilvēku apdzīvotām vietām.

 

Vārda “apsēstība” nozīmes definēšana

Šādus bibliskus gadījumus mēs arī tagad atrodam Eiropā pat pie patiesiem ticīgajiem, tāpat kā pagāniskajā Ķīnā. Bet apsēstība ir daudz vairāk izplatīta, kā tas tiek pieņemts, ja zem šī vārda to saprot, ko tas patiesībā nozīmē, proti - ļauno garu atbalsta punkts cilvēkā visdažādākās pakāpēs, ikkatru vietu vai daļu, ko kāds dēmons var satvert un saturēt, to viņš “paņem savā īpašumā”, kaut tā būtu visniecīgākā daļiņa, un no šīs vietas “okupants” sāk vairāk un vairāk  izplesties, kā zirneklis, kas vispirms nostiprinās, un tad sāk savu tīklu pagatavot.

Kristieši ir tik pat uzņēmīgi apsēstībai, kā citi cilvēki un arī tiek apsēsti, ja viņi izpilda noteikumus, kas ļauj dēmoniem viņos ieiet un kaut arī tas notiktu viņiem pašiem to neapzinoties.

 

56

Neminot grēku kā galveno apsēstības iemeslu, apsēstība notiek: 1. caur savu spēju nelietošanu, pasīvu izturēšanos un 2. caur Dieva darbības sātaniska atdarinājuma pieņemšanu. Abos gadījumos gara darbības likumu nepareizas izpratnes dēļ, kas pārvalda kristieša dzīvi.

Pie šīs lietas izšķirošais moments ir tas, lai ienaidniekam netiktu dota iespēja darboties. Visi ticīgie zina, ka to dara caur apzinātu, jā un pat caur neapzinātu grēku, bet viņi neļaujas sev ieskaidrot, ka cilvēks caur katru domu, kuru ļaunie gari tam iedveš, un kuru tas pieņem, viņš reizē ar to ļauj tiem iesakņoties, un ka katra viņa spēju apspiešana izaicina dēmonus tās izmantot.

Pirmos pievilšanas un apsēstības iemeslus varētu izteikt vienā vārdā un proti: Pasivitāte. Zem minētā termina mēs saprotam paša gribas spēka izslēgšanu pie gara, dvēseles un miesas vai pie viena no šiem trim. Šī lieta nav nekas vairāk, kā  “pilnīgas nodošanās” Dievam izķēmota karikatūra. Ticīgais, kas savas spējas vai locekļus Dievam nodod, bet izbeidz tos saskaņā ar Dieva prātu lietot, kļūst pasīvs. Šeit kāds pasīvās nodošanās piemērs: Kāds ticīgais nodod Dievam savu roku. Tagad viņš to nelieto un gaida, ka Dievs to lietos. Viņam prasa: Kāpēc tu roku

 

57

nelieto? Viņš atbild: Es esmu to Dievam nodevis un tagad es to vairs nedrīkstu lietot, tas ir jādara Dievam. Vai Dievs cilvēka vietā cels roku? Nē, tas ir cilvēkam pašam jādara un viņam ar prātu jāizlemj, kādu darbu šai rokai priekš Dieva būs darīt.

 

Vārds “pasivitāte” apraksta pretēju stāvokli aktivitātei

Pasivitāte ir bīstama caur to, ka tā, kā visi spiritisti to labi zina, izsauc mediālas parādības un tāpēc tumsības spēki caur to gūst panākumus, raugoties no cita viedokļa, viņa būtu tikai bezdarbība - slinkums. Parastā nevainīgā bezdarbības stāvoklī, bez ļauno garu iejaukšanās, cilvēks ir spējīgs katrā laikā piecelties un sapurināties jaunam darbam, bet pasivitāte dod velnišķiem spēkiem iespēju nostiprināties un laupa attiecīgām personām brīvu iespēju savas gribas noteikšanai.

Pasīvais stāvoklis, karu ļaunie gari meklē izlietot, ir tieši pretējs tam, ko savukārt Dievs pie saviem bērniem meklē, lai viņos varētu darboties. Ja jūsu griba ir Dievam nodota, lai Viņa prātu darītu t.i. cik mēs to saprotam, tad mums ar Dievu kopā jādarbojas caur visu mūsu spēju pilnu izmantošanu. Tumsības spēki uz to mērķē, lai no sava upura iztaisītu bezgribas vergu, kas tiem mehāniski paklausa, kamēr Dievs grib jaunatdzimušu spēka pilnu cilvēku, kas ar saprātu Viņa prātu pazīst, izvēlas un dara, pie gara, dvēseles un miesas atbrīvots no visām paverdzinošām saitēm.

Velns grib vienu mašīnu, mēdiju, automātu. Svētuma un mīlestības Dievs grib vienu ķēnišķu, brīvu, atpestītu dēlu pēc savas līdzības. Tāpēc Viņš uz it nevienu cilvēka spēju nesaka: “Paliec bezdarbīgs.”

Sātanam mūs ir jāiztaisa pasīvus, jo tikai tad viņš var caur aicināšanu, dzīšanu un spiešanu mūs pēc sava prāta vadīt. Dieva prasa, lai mūsu miesas ļaunā darbība izbeidzas, tā ir grēcīga un traucē Viņa Garam darboties, Viņam ir vajadzīga mūsu apzināta līdzdarbība, mūsu sapratīgs dievkalpojums (Rom. 12:1-2).

 

58

Pasivitāti nedrīkst ar lēnīgu mierīgu izturēšanos sajaukt, vai ar sirds cilvēku savā klusajā garā - tas ir Dievam dārgs. Dziļš gara miers raksturā, kustībās un balss izteiksmē var iet roku rokā ar enerģisku Dieva prāta pildīšanu. 

 

Ticīgo šķira, kuri ir atvērti pasivitātei

Tie cilvēki, kuriem ir tieksme nonākt ļauniem gariem patīkamā pasivitātes stāvoklī, ir tie, kas Dievam pilnīgi nodevušies, kas caur Gara kristības piedzīvojumu nonākuši tiešā saskarē ar pārdabīgo pasauli. Ir kristieši, kuri vārdu “nodošanās” daudz ar savu muti izrunā, un domā, ka tie Dievam nodevušies, lai Viņa prātu darītu, bet īstenībā tiem ir tikai zināmi labi nodomi, bet domā, rīkojās un dzīvo pēc miesīgiem apsvērumiem. Viņi izklāsta Dievam savus plānus un godīgi tic, ka tie aiz šī iemesla Viņa norādījumus pilda. Bet tās dvēseles, kas patiešām ir nodevušās, dara visu, kas tām pārdabīgā ceļā tiek atklāts, it kā no “Dieva pavēlēts”, lai tas tām maksātu ko maksādams, viņām eksistē tikai “Dieva prāts” un nekādas savas pašu vēlēšanās.

Ticīgie, kuri savu prātu un visu, kas tie ir un kas tiem ir, ir Dievam nodevuši, un tomēr pēc miesas saprāta gaismas staigā, nav no minētās pasivitātes stāvokļa apdraudēti, kaut gan tie ļauniem gariem var dot citādā veidā iespēju pie tiem darboties, un to viņi arī dara. Mēs varam tādus apzīmēt par klasi Nr 1.

 

Trīs šķiras ticīgo starpā

 

Nav pilnīgi nodevies.	Dievam nodevies, bet pievilts un apsēsts.	Dievam nodevies, no pievilšanas un apsēstības atbrīvots - uzvarētājs.
I.	II.	III.
Šie lieto vārdu “nodo­šanās”, bet to īsti ne­izprot un neizdzīvo.	Šie izliekas nesapratīgāki kā I. klase, bet patiesībā ir augstākā gatavības stāvokli.	Visa būtne ir atbrīvota un atjaunota, un visi spēki ir pilnīgi nodarbināti.
Ticīgie šajā pakāpē ir saprātīgāki, kā nākošajās, caur to, ka viņu spējas nenonāca pasivitātē.	Lai viņu rīcību varētu saprast, ti ir jānovērtē no to iekšējā stāvokļa, jo tiem šķiet viss pareizs, ko dara.	Šie ir gaismai un visam dievišķam atvērti, bet uzmanīgi noslēdzas pret visu sātanisko.
Šie ticīgie, sauc nākošās klases ticīgos par “ekstrēmiem”, “pārspīlētiem”,  “uzbudinātiem”, “jūsmotajiem” utt.	Šie ir atvērti dievišķiem un arī sātaniskiem spēkiem. Viņi ir ar tieksmi uz uzpūtību.	Nr 3 var Nr 1 un Nr 2 saprast un cauri redzēt.

 

59

Ticīgie, kas atrodas uz 1. pakāpes grib priekš Dieva dzīvot, bet to nedara tādā nozīmē, ka viņi visu, ko Dievs no viņiem prasa, būtu gatavi darīt. Tāpēc viņi maz ko zina no īstas cīņas un neko no velna, viņi to pazīst, augstākais, kā kārdinātāju un apsūdzētāju. Viņi nevar citus saprast, kuriem jācīnās pret tumsības spēkiem un saka, ka tie nekad no tāda veida cīņas netiek skarti. Bet velns nebūt neuzbrūk arvien, kad tas to varētu darīt. Viņš uzkrāj savus spēkus līdz laikam, kad tas tam šķiet izdevīgākais. Ja kāds cilvēks no velna netiek apgrūtināts, tad tas vēl nav pierādījums tam, ka viņš pret to būtu nodrošināts. Otrās klases ticīgie sastāv no tādiem, kas Dievam tādā mērā nodevušies, ka tie Svētam Garam par katru cenu grib paklausīt, un tad aiz bailēm no “pašu ceļiem” nokļūst pasivitātē, kura ļauniem gariem dod iespēju tos novest maldos. Šīs Dievam pilnīgi nodevušās dvēseles kļūst pēc Svētā Gara kristības saņemšanas pasīvas. Caur to, ka viņu attiecības ar neredzamo pasauli tos ved saskarē ar garu pasauli un varām, kuras viņi visas notur par dievišķām, un kurām viņi visu pakļauj, tie cenšoties izdzīvot savu “nodošanos”. Nepareiza Rakstu izpratne un maldīgas domas par dievišķām lietām, kuras mēs pa daļai pagājušā nodaļā aplūkojām ir šādām parādībām par pamatu. Droši var teikt, ka nezināšana ir pasivitātes galvenais iemesls, kam seko pievilšana un pievilšana beidzas ar apsēstību.

Pasivitāte var iespaidot visu cilvēku - gan garu, dvēseli un miesu, ja tā ir ļoti dziļi iesakņojusies un pastāv jau gadiem ilgi. Pasivitātes attīstība parasti ir ļoti lēna, un ja velns pielieto sevišķu piesardzību, tad arī atbrīvošana prasa ilgu laiku.

 

Gribas pasivitāte

Visradikālākā (pamatīgākā) ir gribas pasivitāte, tādēļ ka griba pielīdzināmā kuģa stūrei. Tā rodas no maldīgas uztveres attiecībā uz pilnīgu nodošanos Dievam. Ticīgais domā,

 

60

ka nodota griba nozīmē - nekāda paša griba un atsakās no izvēles izlemt un patstāvīgi rīkoties. Šī stāvokļa bīstamības sekas viņš nevar atklāt, pateicoties viltus garu pūlēm, jo sākumā panākumi ir ļoti nenozīmīgi un grūti izšķirami. Gluži pretēji, visam ir piedota šķietama sevišķa Dieva pagodināšanas nokrāsa. Cilvēks - “pašprāta darītājs” ir pēkšņi kļāvis mīksts un padevīgs, Viņš domā - tagad Dievs grib manā vietā, caur apkārtējiem apstākļiem un citiem cilvēkiem un kļūst maz pa mazam bezpalīdzīgs un nelietojams. Pēc kāda laika viņš zaudē katru apņemšanos un uzņēmības spēju pat sīkās ikdienišķās lietās. Viņš nekādu iniciatīvu nevar uzņemties, tur kur būtu bijis vajadzīgi, viņš baidās kādu vēlēšanos izteikt un vēl vairāk - par kaut ko izšķirties. Citiem vajag priekš viņa izšķirties, vadīt un rīkoties, kamēr šis kā korķis pa ūdens virsu peld. Vēlāk no tāda “nodevušamies” ticīgā ļaunie gari sāk iesist kapitālu, caur to, ka viņi ap viņu rada visādas nebūšanas un to iepin nepatīkamās lietās. Jo tagad tam vairs nav sava griba, caur kuru tas varētu darboties un pretī stāties. Šis ticīgais pielaiž acīm redzamas netaisnības, kuras tam būtu bijis jānosoda un jāatstāj, bet tās tagad ap viņu zied un zeļ. Tumsības varas pamazam nostiprinās viņā pašā, ap viņu un tieši caur šo viņa gribas pasivitāti, kas radās caur “gribas nodošanu” aklā paklausībā, domādams, ka Dievs gribēs viņa vietā visās lietās.

Rakstu vieta, kuru tādi ticīgie nepareizi izskaidro ir Filip. 2:13: “Jo Dievs ir, kas iekš jums padara ir gribēšanu ir padarīšanu...” Pasīvā persona domā, ka tas nozīmē, ka Dievs gribēs manā vietā, kamēr patiesība ir tā, ka Dievs dvēselē veic patieso un pareizo gribēšanu.

 

Dievs negrib cilvēka vietā

Nevar vien pietiekoši daudz uzsvērt un brīdināt, ka Dievs ne priekš viena cilvēka, ne cilvēka vietā, ne grib, ne arī negrib, vienmēr cilvēks pats ir par savu darbību atbildīgs.

Pēc kāda laika nāksies katram, kas šādā veidā ticis pievilts, grūti sakārtoties, tāds sāk ap sevi pie citiem palīdzību meklēt, tāpēc ka viņš pats pat vismazākās lietās nav spējīgs izšķirties.

 

61

Ja viņš tiek uzrunāts, viņš zina, ka nav spējīgs sarunai sekot, ja pēc viņa domām prasa, tad viņš neko nevar atbildēt, ja viņam kaut ko jāatceras, viņš jāt, ka nav uz to spējīgs, un drīzi viņu atbaida katrs uzdevums, kas prasa patstāvīgu rīcību. Tagad ienaidnieka taktika var pastāvēt tādās lietās, lai viņu novestu apstākļos, kas prasa patstāvīgus rīcības slēdzienus, lai viņu caur to mocītu un citu priekšā padarītu smieklīgu.

Šis nožēlojamais maz nojauš no tā, ka šādā stāvoklī esot tam ir tieksme meklēt palīdzību pie ļauniem gariem, kuri viņa pasivitāti tieši šim nolūkam ir radījuši. Neizmantotās spējas atrodas it kā bez dzīvības saistītas viņu skavās, un kad tās pakustas, tad tie ir viņi, kas tās lieto, viņi ir par daudz labprātīgi gribēt, tiklīdz cilvēks vairs negrib. Viņiem ir daudz iespējamības, saviem upuriem dot iedvesmojošas dziņas un zīmes “no augšienes”, pēc kurām tagad tāds gribas pasivitātē iestidzis upuris kāri raugās. It īpaši Rakstu vietas, kas izrautas no savas kopsakarības tiek prātam saprotami izteiktas pārdabīgā veidā un cilvēks, kas ar ilgošanos slāpst Dieva prātu darīt, satver un tura tās ciet, kā slīcējs izmesto virvi. Šķietamā “dievišķā palīdzība” to dara aklu priekš patiesības, ka Dievs tikai kopīgi ar cilvēka gribas enerģiju darbojas un nekad nelemj cilvēka vietā, kur un kad pašam cilvēkam tas jādara.

 

Prāta pasivitāte

Cita bieži sastopama parādība ir prāta pasivitāte, kura rodas caur maldīgu priekšstatu par Dievam nodotas dzīves nozīmi. Zvejnieku izraudzīšana apustuļu amatam tiek uzskatīta par pietiekošu pierādījumu un attaisnojumu, lai atstātu novārtā gara dāvanas. Bet Pāvila izraudzīšana, kurš bija sava laika lielākais gars, pierāda, ka Dievs meklēja vīru, caur kuru tas varēja likt pamatus draudzei un aicināja tādu, kuram bija asāka domāšanas spēja. Jo lielākas domāšanas spējas, jo vairāk Dievs caur tādu cilvēku spēs

darīt, protams ar priekšnoteikumu, lai viss būtu Dievam nodots. Prāta pasivitātes iemesls dažreiz ir tāda iedoma, ka smadzeņu darbība varētu būt traucējoša dievišķās dzīvības attīstībai

 

62

ticīgā cilvēkā. Bet tas ir gluži pretēji, smadzeņu bezdarbība kavē Dievu, arī ļauna smadzeņu darbība dara to pašu, bet Dieva darbam ir nepieciešama normāla un skaidra smadzeņu darbība. Prāta pasivitātes rezultāti ir: bezdarbība tur, kur vajadzētu darboties, pa starpām izlecoša, pārspīlēta, nesavaldīga darbība, it kā stāvošu mašīnu pēkšņi iedarbinātu, kavēšanās un tad atkal pārmērīga steiga, nenoteiktība, neuzmanība, trūkums koncentrācijā, trūkums pareizā spriest spējā, slikta atmiņa utt.

Pasivitāte neizmaina kādas spējas raksturu, bet tikai kavē viņas normālo darbību. Smadzeņu pasivitātes gadījumos attiecīgā persona meklē pēc visdažādākiem palīglīdzekļiem viņas apkārtnē, un kļūst par vergu piezīmju grāmatām un citiem palīglīdzekļiem, kas kritiskā momentā atsakās kalpot. Pilnīgi līdzīga ir iztēles spēju pasivitāte, kura tiek personīgai pārvaldīšanai atņemta un nodota ļauniem gariem, kuri nu iztēlo visu pēc savas labpatikas. Briesmas pastāv iekš tā, ka šīs “vīzijas” uzskata par vienkāršu “fantāzijas” produktu. Ir iespējams arī bez spiritiskiem palīglīdzekļiem nonākt stāvoklī, kas ļauniem gariem dod iespēju savam upurim uzspiest visādu attēlu iztēles.

Ja prāts parastā veidā atrodas bezdarbībā, tad cilvēks pēc savas gribas var ļaut tam atkal strādāt, bet pie apsēstības viņš ir bezspēcīgs un nespēj domāt. Viņam šķiet, ka tā prāts ar dzelzs saitēm ir saistīts, vai caur smagumu jeb spiedienu uz galvu nospiests tiek turēts.

 

Spriestspējas un domāšanas pasivitāte

Spriestspējas pasivitāte nozīmē, ka cilvēks ar visiem argumentiem un jautājumiem par zināmām lietām ir, kā saka “galīgos rēķinus noslēdzis”, visas pūles tādam vairāk skaidrības un gaismas sniegt, tiek uzskatīta par iejaukšanos, un personas, kas tādiem grib palīdzēt, par uzbāzīgiem un nezinātājiem uzskatītas. Ticīgais slīgst arvien dziļāk “nemaldības” stāvoklī, un no tā nekas cits to nevar atbrīvot, kā nemīlīgā pamošanās, kad tam jāatzīst, ka ļaunie gari to ir pievīluši. Cilvēka pašpievilšanu

 

63

šādā stāvoklī vest gaismā, nozīmē gandrīz visus viņa dzīves pamatus pilnīgi atjaunot. Tāpēc arī tik maz tā saucamie “fanātiķi” tiek izglābti no ienaidnieka pievilšanas.

 

Sirdsapziņas pasivitāte

Ja šādi ticīgie, pārdabīgā veidā saņem vārdus, tad tie tos uzskata par Dieva atklāsmi un tiem akli pakļaujas, neļaujot tos iztirzāt. Ja viņi saņem pavēli no “augšas” attiecībā uz kādu lietu, viņi atsakās par to padomāt vai to pārbaudīt un hermētiski noslēdzās pret katru apgaismojumu šajā lietā. Šāds stāvoklis tos pamazam noved pie sirdsapziņas pasivitātes. Sirds apziņa tiek notrulināta, tāpēc ka tā netiek lietota, pie tam ticīgais domā, ka no “augstākas likumības”, no paša Dieva viņš tiek vadīts, kas viņam caur balsīm pavēl šo un to darīt, vai arī caur Bībeles vietām jeb no āra vai iekšas nākošām “dziņām”. Ja ticīgie jau tik tālu nonākuši, tad pie dažiem iezīmējās tikumisks pagrimums, pie citiem stagnācija (pūšana, uz vietas stāvēšana) vai atpakaļ slīdēšana dzīvē un kalpošanā. Lai gan tiem vajadzētu savu spriestspēju un sirdsapziņu par taisnību un netaisnību jautāt, viņi tiek, kā viņi to domā, no Dieva “brīnišķi vadīti” un “Viņa balss” kļūst par noteicošu faktora pie visiem viņu apņēmieniem, drīzi viņi neklausa ne uz savām jūtām, ne uz saprātu, nedz arī citiem, viņi ir ļāvušies no iedomātiem tiešiem Dieva norādījumiem vadīties un viņu jutekļi ir kļuvuši kā aizslēgta un aizzīmogota grāmata zīmējoties uz to lietu.

Ja spriest spējas spēki atstāti atmatā, tad cilvēks kļūst uzņēmīgs visiem vien iedomājamiem ļauno garu priekšlikumiem.

Piemēram, daži attiecībā uz Kristus drīzo atnākšanu iedomājušies, ka viņiem ilgāki vairs nav jāstrādā, pie tam, Kunga Jēzus vārdus tieši par šo lietu viņi nav ņēmuši vērā: “Kurš ir uzticamais un gudrais kalps, ko Kungs iecēlis pār savu saimi, tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa Kungs pārnākdams atradīs to tā darām”. (Mat. 24:45-46)

 

Gara pasivitāte

Gara pasivitāte ir tavu radniecīga ar saprāta pasivitāti, jo starp abām pastāv tuvas attiecības. Par cilvēka

 

64

garu tiek Rakstos bieži minēts, ka viņam ir visdažādākās funkcijas, un viņš var atrasties visdažādākos stāvokļos. Viņš var būt darbīgs un mierīgs, atraisīts vai saistīts, brīvs vai apspiests, viņš var tikt iespaidots no trīs dažādiem avotiem - no Dieva, no velna vai no paša cilvēka. Viņš var būt tīrs vai aptraipīts (2. Kor. 7:1) jeb zināmā mērā sajaukts, tādā nozīmē, ka viņš gan ir tīrīts, bet tomēr izdod no sevis netīrus elementus.

Caur Kristus asins atjaunojošo spēku un Svētā Gara iemājošanu nonāk gars dzīvā savienībā ar Kungu Jēzu Kristu (l.Kor. 6:17) un tam vajadzētu tagad cilvēku brīvi pārvaldīt netraucētā sadarbībā ar Svēto Garu. Bet gara pasivitāte var rasties caur tik daudz iemesliem, ka daudzi ticīgie pavisam nezina, ka tiem ir “gars”. Var arī būt, ka cilvēks pēc Svētā Gara kristības, kas garu ievada prieka, spēka un brīvības sfērā, viņš īsu laiku mācās pazīt gara dzīvi, lai drīzi pēc tam neapzinoties iegrimtu pasivitātē.

Tas nozīmē pilnīgu bezspēcību pret tumsības spēkiem, jo galvenais notikums nav tikai personīga uzvara, bet lai varētu arī Kristus autoritāti pret ļauniem gariem pielietot, ko panāk ar Svētā Gara iemājošanu mūsos t.i. brīva un apzinīga mūsu gara sadarbība ar Dieva Garu (skat. Ap.d. 13:9-10).

 

Gara pasivitātes iemesli

Gara pasivitāte seko ļoti bieži Svētā Gara kristībai, caur saprāta un gribas spēka izslēgšanu, un ticīgais sev prasa, kāpēc viņš starojošo prieku un pirmā svētības laika brīvību pazaudējis? Šādu stāvokli sasniedz:

1.  Caur nezināšanu attiecībā uz gara likumības noteikumiem, lai varētu brīvībā pastāvēt.

2. Caur nepareizu gala slēdzienu taisīšanu un aplamām domām, kā arī fizisko, dvēselīgo un garīgo jūtu sajaukšanu nemākot tās izšķirt. Dažs notur dievišķo par dvēselīgo vai fīzisko un savukārt pieraksta dabīgos un miesīgos impulsus (dziņas) garam.

3. Caur smelšanu no dvēseles dzīves avotiem, gara avotu vietā, tāpēc, ka neprot izšķirt, ko gars grib un kas ir gara prāts. Jo mūsu prātam vajadzētu būt spējīgam tik pat apzināti skaidri izšķirt

 

65

tos iespaidus, kurus gars uzņem, kā to izšķir acis, ausis un visi pārējie miesas jutekļi. Ir izšķirt spēja caur prātu un izšķirt spēja caur garu, tāpēc arī ir gara izjuta, kuru mums vajadzētu. To vajadzētu ievērot, lietot un attīstīt, un ja gars ir nospiests, tad ticīgajam vajadzētu būt par to skaidrībā un jāzina, kā viņš varētu no tā atbrīvoties.

4. Caur nogurumu, kā miesas tā arī visu citu spēku pārpūlēšanas sekām. Jo miesa un dvēsele nedrīkst būt “stingri iespīlēti”, ja grib, lai gars varētu brīvi valdīt (skat. pravieša Elijas piedzīvojumu 1. Ķēn. 19:4,5,8,9).

Rūpes un grūtības par pagātni un nākotni arī nomāc gara darbību, caur to nonāk ārējais cilvēks pie noteicēja lomas un priekšplānā stājas laicīgās lietas, lai gan iekšējam cilvēkam vajadzētu būt gatavam katrā acu mirklī pildīt Dieva prātu.

Caur visām šīm nejaušībām nonāk pie stāvokļa, kurā, tā sakot, gars tiek ieslēgts (saistīts, ieslodzīts) un nevar vairs darboties ne arī pret tumsības varām cīnīties. Viņš kļūst nespēcīgs viņu netiešos uzbrukumus caur dzīves apstākļiem atvairīt, un tiešā cīņā tiem pretī stāties. Tiklīdz ticīgais izbeidzis pretoties, viņa nogrimšanas ātrumu pasivitātē var salīdzināt ar akmeņa grimšanu ūdenī.

 

Ķermeņa pasivitāte

Kad nonāk līdz miesas pasivitātei, tad izbeidzas dažādas apziņas darbības spējas, piemēram, acu, ausu, jūtu un garšas spēki tiek iesaistīti. Vesels cilvēks var kurā katrā laikā savu skatu vērst uz noteiktu priekšmetu, tāpat viņam vajadzētu visus savus pārējos jutekļus, kā gara un prāta kanālus pārvaldīt. Bet ja viens vai vairāki no tiem nonākuši pasīvā stāvoklī, tad viņi kļūst truli un nejūtīgi. Ticīgais par daudz lietām neapzinās, kuras tam būtu jāievēro, bet viņš kļūst savās kustībās par automātu. Ne brīvprātīgi ieradumi, īpatnēji vai atbaidoši nāk dienas gaismā. Šiem cilvēkiem tādas lietas pie citiem vieglāki redzēt nekā pie sevis pašiem, pie tam viņi ir pret visu ārējo

 

66

ļoti jūtīgi, kas attiecās uz viņu pašu personu. Ja no ļauniem gariem izraisītā miesīgā pasivitāte sasniedz savu augstāko pakāpi, tad nonāk pie tādām parādībām, kā stīviem pirkstiem, pie iešanas kustības brīvības traucējumiem, letarģiju, smagumu un saliektu muguru. Rokas spiediens ir bezspēcīgs, acu skats maldās apkārt, nevar tieši uz priekšu raudzīties. Viss tas ir pieaugošas tumsības varas sekas pār visu cilvēku, pēc tam, kad viņš ir izslēdzis savu gribu un prātu un pats izbeidzis sevi pārvaldīt.

 

Visa cilvēka pasivitāte

Nonākot šajā stadijā, ikviena būtnes daļa ir skarta. Cilvēks darbojas, nelietojot, vai pilnā mērā nelietojot  prātu, gribu, domāšanu un izlēmību, šķiet, ka izjūtas snauž. Dažos gadījumos izbeidzas arī ķermeniskās vajadzības vai cilvēks tās apspiež un atturas no barības,miega un visām ērtībām, kā tam viņu pārvaldošie gari pavēl. Viņš pie lieto pret ķermeni stingru režīmu, kam nav nekādas jēgas, jo miesīgums paliek tāpat neuzvarēts (Kol.2:23). Turpretī bieži tiek pamodināta juteklība, un stoiciski (stingri) ieradumi iet roku rokā ar nevaldāmām iekārēm, ķermeņa dzinējmašīna strādā tālāk, neatkarīgi no gribas un prāta kundzības (valdīšanas), jo animālais, (dzīvnieciskais) ir pārsvarā pār dvēseli un garu. Cilvēks var dzīvot - (1) garā, (2) dvēselē un (3) ķermenī. Piemēram, materiālists dzīvo ķermenī vai saskaņā ar ķermeni, zinātnieks prātā un dvēselē, bet gara cilvēks dzīvo “garā”. Spiritisti nav “garīgi”, viņi dzīvo jutekļu laukā un tiem tikai tik daudz ar “garīgumu” ir darīšana, cik viņi ielaidušies izdarībās ar ļauniem gariem, mācoties un izpildot priekš garu darbības to likumus.

 

Gara izjūta pazudēta ķermeniskajās sajūtās

Ja kāds ticīgais, ir kaut jeb kādā pakāpē apsēsts no ļauniem gariem, tad tādam ir tieksme dzīvot “miesā”, padodoties jutekļiem, tas nododas fiziskai dzīvei. Pie tādas apsēstības nonāk caur “garīgiem” piedzīvojumiem, kurus ķermenis izjūt, bet īstenībā tie nav garīgi, jo tie nav no gara. “Uguns” izjūta ķermenī, “kvēle”, dzīvības “straumes” un citas saviļņojošas fiziskas izpausmes ir velnu meli un ticīgie, kas šajās lietās dzīvo, paliek jutekļu sfērā un dzīvo

 

67

“miesīgu” dzīvi, kaut arī viņi sevi uzskata un sauc par “garīgiem”. Tā iemesla dēļ ir tiešām neiespējami “norūdīt un kalpināt savu miesu” (1. Kor.9:27), tam kas vissmalkākā un mazākā mērā ir apsēsts. Kārības un iekāres tiek no dēmoniem visdažādākos veidos izraisītas un miesīgas izjūtas cilvēku apziņai uzspiestas. No intensīvas miesas darbības gara tieksme tiek vienkārši apdullināta. Kā vesels cilvēks neapzinās savu elpošanas orgānu darbību, tā ticīgais pie Svētā Gara vadības pārstāj miesas tieksmes izjust, bet tikko dēmoni būs atraduši mazāko pie turas punktu, notiek tieši pretējais, juteklība pamostas, vai tas nu būtu “brīnišķos piedzīvojumos” jeb citās lietās.

Pasivitātes kopšana var tikt atbalstīta caur paļaušanos uz dažādiem palīglīdzekļiem no ārienes, kurus pieņem minētā persona, lai savu stāvokli atvieglinātu, pati sev nevarot par to dot norēķinu. Piemēram, dažādie optiskie atbalsta punkti, lai pasīvai atmiņai būtu izpalīdzīgs, dažādie runas pieturas punkti, lai pasīvā prāta domātspēju ietekmētu un daudz citi “kruķi” tiek pielietoti, kas vienīgi pazīstami attiecīgai personai. Bieži tā ir sevišķi mākslota celtne, kurai vajadzētu būt izpalīdzīgai bēdās, bet noved to tikai dziļākā aklumā par patieso stāvokli.

Šīs pasivitātes kopšana var pie “nodevušos” ticīgā gadiem ilgi tikt turpināta un rosīgi piekopta un tik dziļi tajā iesakņoties, ka tā pat sasniedz neticamu pakāpi. Jūtas pamirst un daba pārakmeņojās. Tad cilvēks zem šo važu spiediena bieži pamostas, apzinoties savā stāvoklī viņš domā, ka vainojamas dabīgas lietas vai ka viņš savu pirmatnējo uztveres spēju priekš Dieva un dievišķām lietām neizprotamā veidā neglābjami pazaudējis. Šo acumirkli ļaunie gari tikai gaidīja, lai savam upurim iečukstētu, ka viņš Dievu par daudz dziļi skumdinājis, lai atkal tiktu pieņemts un nelaimīgais izcieš vārdiem neizsakāmas mokas meklēdams pēc “Dieva klātnības”, kuru viņš pēc viņa domām būtu padzinis un pazaudējis.

 

68

PASIVITĀTE! Cik daudzi tajā iekļuvuši un to nenojauš, jo ne arvien nonāk līdz tādām slimīgām parādībām. Daži dzīves gājumi sastāv no daudz apņēmībām, bet maz iznākumiem, ar daudz iesākumiem, bet maz noslēgumiem. Cik bieži dzirdami vārdi: “Jā, to es varu darīt”, impulsi ir satraukti, bet kad nonāk pie darbības brīža, pasīvā cilvēka interese ir zudusi. Šī ir atrisinājuma atslēga uz tik daudzu kristiešu apraudātās apātijas un vienaldzības priekš patiesām garīgām lietām, turpretī priekš sociālām un laicīgām lietām viņi izrāda vislielāko pretī nākšanu. Pasaules cilvēks var ar visdziļāko līdzjūtību iejusties citu cilvēku ciešanās, bet daudzi Dieva bērni ir nezinot nodevušies kādai pārdabīgai varai, kas viņu domas, simpātijas un jūtas notrulinājusi. Pastāvīgās alkās pēc miera un prieka viņi sevi iemidzinājuši “pasivitātē” - t.i. pasīvā dusas, miera un prieka stāvoklī - un ļauniem gariem viņi caur to devuši iespējamību viņus sevī kā cietumā ieslēgt, caur ko tie kļūst nespēcīgi mirstošās pasaules postu pareizi saprast.

 

Pasivitāte, kas radusies no patiesības par “miršanu” nepareiza izskaidrojuma

Pasīva stāvoklis rodas arī caur nepareizu patiesības izskaidrošanu attiecībā par miršanu ar Kristu pēc Rom. 6.n. un Gal. 2:20, ka to pārspīlē pāri Bībeles mēram. Dieva aicina savus bērnus, sevi uzskatīt, “kā nomirušus grēkam” un ļaunai pašdzīvei, arī ja tā būtu reliģiskā vai “svētā” formā t.i. pirmās radības vecā Ādama dzīves formai (veidam). Bet tas nenozīmē cilvēka personības nāvi, Pāvils saka: “Es dzīvoju”, kaut gan “Kristus dzīvo manī”. Lai dzīvo atpestītais cilvēks Dievam un ne sev pašam, no Dieva Gara iestiprotā un pārvaldītā individualitātē, kuru viņš uztur caur “paškontroli” (atturību) (Gal. 5:22).

Šī izskaidrojuma gaismā pielaisto nepareizo izskaidrojumu dēļ par “miršanu ar Kristu”, kļūst saprotami kāpēc šīs patiesības uzņemšana bieži ir kļuvusi par priekšspēli pārdabīgām tumsības spēku manifestācijām. Ticīgais, kas šīs lietas sagroza, tiešām izpilda vajadzīgos priekšnoteikumus ļauno garu darbībām, noteikumus, kurus pazīst un izpilda visi spiritistu medīji.

 

69

Raugoties uz tādiem gadījumiem var teikt, ka par izejas stāvokli velns izlieto patiesību, lai varēta savus melus izplatīt.

Tiklīdz Rom. 6.n. kļūst par ik brīdi ieņemto stāvokli pret grēku un Galat. 2:20 par tādu pat stāvokli iepretim Dievam un 2. Kor. 4:10-12 un Filip. 3:10 nozīmē Dieva Gara darbību, kas ticīgo visā tiešamībā vada Kristus nāves līdzībā, ar to, ka viņš savu veco cilvēku arvien nodod krastam, līdz ko tumsības varas ir uzvarētas, jo nepārtraukta izvēle palikt šajā stāvoklī prasa tam atbilstošu gribas darbību, apzinātu sadarbību ar augšāmcēlušos Kungu, aktīvu krusta ceļa izvēli. Bet ja šīs patiesības tiek iztaisītas par personības stāvokļa izbeigšanos, gribas spēka un pašsavaldīšanās izslēgšanu un paļaušanos pasīvai pašplūsmai līdz mehāniski automātiskam paklausības stāvoklim, tad Dievs vairs nevar darboties, un ļaunie gari sāk ieplūst. Tāpēc visi “brīnišķie piedzīvojumi”, kas bāzējas uz pasivitāti, nāk no bezdibeņa, lai cik debešķīgi vai dievišķi arī viņi izskatītos.

Šī viltotā “garīgā nāve” var izpausties attiecībā uz miesu, dvēseli un garu. Kādā veidā patiesība par “miršanu līdz ar Kristu” var tikt izkropļota un izķēmota un kļūt par iebrukšanas vārtiem ļauniem gariem, lai mums parāda sekojošie piemēri.

 

Nepareiza izpratne par sevis-aizliegšanu

1. Pasivitāte, kā sekas nepareizai izpratnei par pašaizliedzību. Iztēlojoties sevis nodošanu  Dievam, pašaizliegšanos, pašatteikšanos, pašnoliegšanos tādā nozīmē, kā dažs ticīgais to mērķē uz sevis iznīcināšanu, ar to saprotot savas paša personības neesamību, savu vajadzību, jūtu, vēlmju neapzināšanos un absolūtu vienaldzību pret savu izskatu, savu stāvokli, saviem apstākļiem utt., lai vienīgi sevi “apzinātos Dievā”, Kuram šajā cilvēkā un caur viņu ir jādzīvo, jārīkojas un jāstrādā. Šim nolūkam viņš nodod savu “pašapziņu”, kā viņš domā, “nāvē” un lūdz pēc tā, lai neko vairs pasaulē neizjustu, kā tikai Dieva klātnību. Lai šo pilnīgo nodošanos īstenotu praktiskā dzīvē, tiek katras dabīgās jūtas un personīgās dziņas nospiestas. Tas viss izskatās tik “pašaizliedzīgi” un

 

70

“garīgi”, ka izrādās tieši par to, kas viltus gariem ierāda varu. Ar laiku tā noved pie pilnīgas nomērdēšanas, no kuras rodas arvien lielāka jūtu notrulināšana, tā ka pieviltais vairs nejūt, ka citi cieš vai arī, ka viņš pats tiem sagādā ciešanas. Viņš vairs pats neapzinās savas paša darbības, manieres un ir nespēcīgs viņu ietverošās lietas šinī stāvoklī sajust un izšķirt. Ar to iet roku rokā slimīga pašpaaugstināšanās, kas to padara pašam nezinot pārmērīgi jūtīgu. Viņš rīkojas “neapzināti”, savas darbības neapsverot un prātīgi nedomājot un kļūst par mehānisku automātu. Viņš arī neapzinās, ka ir kļuvis par “kanālu” vārdu, domu un jūtu tālākai novadīšanai, kas to pret viņa paša gribu caurstrāvo un par kura izcelsmes avotu viņš sev nevar dot norēķinu.

 

Pasivitāte caur nepareizu izpratni par pazemību

3. Pasivitāte, kas rodas caur nepareizu izpratni par pazemību un sevis aizliegšanu. Ticīgais izvēlas “nāvi”, lai kļūtu par “neko”, un tas tam vairs nedod vietu pamatotai un patiesai pašcieņai. (salīdzini 2. Kor. 10:12-18) No tā izrietoša ir pašnoliegšana, kura tiek mācīta no ļauniem gariem, rada ap viņu bezcerības un nespēka atmosfēru, un viņš no sevis pārnes uz citiem aptumsuma, grūtsirdības, skumju un bezcerības garu. Viņš ir viegli nomācams, aizvainojams un novedams pie bezdūšības. Viņš to var attiecināt uz “grēku”, par kuru tas neko nezina, vai pat savas bēdas uzskatīt kā “vietniecības bēdas priekš draudzes”, kamēr nenormāla kāpināta tieksme sevi mocīt un apspiest ir viena no apsēstības galvenām parādībām.

Viltojums no patiesas “lepnuma” un visu grēku atstāšanas, kas tam seko, ir sātaniska karikatūra un var tikt atpazīta caur sekojošo, ka ticīgais 1. savu pašpazemošanos parāda visnepiemērotākās reizēs, caur ko līdzcilvēki tiek novesti neērtā stāvoklī, 2. ka viņš bīstas no uzdevumu pildīšanas Dieva valstības darbā un nav spējīgs Kristus lietu pazīt un sargāt, 3. pie dedzīgas piepūles sava “es” izcelšanā, kā vārdos tā darbos, kas to jo vairāk nepa-

 

71

tīkamā veidā izceļ. 4. Pie nolūdzošas, atvainojošas uzvedības, kas tumsības spēkiem rada priekšrocību un dod iespēju šo “ne -es- personu” caur citiem sadragāt un nobīdīt malā un tieši tādā acu mirklī, kur viņas uzstāšanās būtu stratēģiski svarīga priekš Dieva Valstības. Tas viss izriet no ačgārnām pūlēm, lai Dieva radīto personību “izdzēstu”, kuru Viņš lieto kā trauku, lai caur viņu ļautu spīdēt Svētā Gara gaismai. Ticīgais, kurš melu garu parādību dēļ pievilts, savu individualitāti, kura nedrīkst un nevar mirt, nospiedis pasivitātē un caur to atvēris velniem brīvu ceļu, lai tie viņu saņemtu savā varā.

 

Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām.

2. Pasivitāte, kas rodas, nododoties nepareiza veida ciešanām. Ticīgais ir labprātīgs solidarizēties “Kristus ciešanās”, uzņemot uz sevi krustu. Izejot no šī stāvokļa var nonākt pie nodošanās visām ciešanām, vienalga no kāda avota tās arī nāktu, gaidot uz atmaksas augļiem un domādams, ka cieš līdz ar Kristu. Ticīgais nezina, ka ļauni gari var sagādāt ciešanas, un ka ir iespējams tās saņemt no dēmonu rokām, domājot, ka tās nāk no Dieva, tā dodot ļauniem gariem caur to iespēju darboties. Ciešanas, kuras nevar izskaidrot, norāda uz apsēstību, tāpat kā grēks, no kura nevar atbrīvoties. Caur gaismu par apsēstības stāvokli var no tās atbrīvoties un tā kļūst saprotama. Ciešanas ir varens ierocis velnu rokās, lai tie varētu savus upurus zināmos virzienos dzīt, jo caur tām viņi var piespiest lietas darīt, ko citādi tie nedarītu.

Ja ticīgais šo visu nezina, tad viņš neizpratīs pareizi ciešamās ciešanas nozīmi. Daudziem ir maldīgi uzskati par “vietniecības” ciešanām priekš citiem vai priekš draudzes. Viņi uzskata sevi par mocekļiem, bet patiesībā tie ir upuri, kuri nenojauš, ka “ciešanas” pieder pie galvenajiem apsēstības simptomiem. Ļaunie gari izpauž savu naidu pret cilvēkiem, sagādājot tiem tieši ciešanas.

 

72

Ciešanu pazīmes, kuras izraisa ļaunie gari

Ciešanas, kuras izcēlušās sātaniskas darbības dēļ, var pazīt pie to pilnīgas bezauglības attiecībā pret Kristas sadraudzības ciešanām. Tām neseko garīga pieaugšana ne arī uzvara. Tuvāki aplūkojot tās pierāda sava pilnīgu bezjēdzību. Dievs nekad nedara kaut ko bez nolūka vai mērķa. Viņam nav nekāds prieks sāpes darīt, bet velns cilvēkiem sagādā ciešanas savas baudas dēļ. Ļauno garu sagādātām ciešanām trūkst Svētā Gara liecības, ka tās nāk no Dieva rokas, un tām ir sātanisks asums. Pieredzes bagātai acij tās tik pat viegli atšķirt, kā veiklam ārstam dvēseles sāpes no miesīgām sāpēm.

Sātaniskas ciešanas ir (1) garīgas, caur to, ka dēmoni izraisa garā pretīgas un mokošas jūtas. (2) dvēselīgas, caur dziļu tumsu, sajukumu, haosu, bailēm un izbailēm raksturā, griezīgām un mežonīgām sāpēm sirdī vai būtnes iekšējā daļā un (3) fiziskas, jebkurā miesas orgānā.

Uz jautājumu, kā ir iespējams ļauniem gariem ierādīt tik lielu varu, ka tie var sagādāt tik varenā mērā mocības, mēs atradīsim atbildi tikai pilnā gaismā par pasivitātes bīstamību un dēmonu melīgām viltībām. Viņi iečukst cilvēkam, kas Dievam nodevies, lai saņemtu ciešanas no Viņa rokas, ka kaut kādas sāpes , kuras tie tam sagādā ir “Dieva prāts”, un caur viņu melu pieņemšanu un paļaušanos sāpēm, tumsības spēki iegūst pieeju un vietu, kas arvien vairāk paplašinās un beidzot kļūst par nepārtrauktu “nodošanos ciešanām”, kuras ir neizprotamas, nenozīmīgas un neauglīgas. Tā tiek Dieva bērnu acīs Dieva patiesais raksturs sagrozīts un velni dara visa iespējamo, lai izraisītu pret Dievu pārmetumus un zaimojošas domas, kuras tie paši rada.

 

Pasivitāte, kuru izraisa aplamas domas par nespēku

4. Pasivitāte, kas seko nepareizām domām par nespēku. Ticīgais samierinās ar ilgstoša nespēka - nevarības stāvokli, domādams ka tas ir dievišķs priekšnoteikums spēka atklāsmei. Tāds balstās lielāko tiesu uz apustuļa Pāvila vārdiem: “Jo kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs”, izlaižot no redzes loka, ka apustulis atsaucās uz vienkāršu patiesību, ka Dieva spēks viņam arvien pietiekošs,

 

73

lai darīta to, ko Dievs no viņa prasa, arī nespēka brīžos, bet tas nav uzsaukums Dieva bērniem, lai tie gribētu apzināti būt nespēcīgi caur ko tie kļūtu nederīgi kalpošanai. Bet viņiem gan arvien būtu jāsaka: “Es varu visu caur to, kas mani dara spēcīgu, proti Kristus”. Tāda apņemšanās “būt nespēcīgam”, lai caur to iegūtu tiesības uz Kristus spēku ir, kā daudzi piemēri no dzīves to pierādījuši, bīstama lieta, un dažs labs caur šo pasīvo nodošanos “nespēkam” kļuvis par nastu citiem, bet ne Dieva godības liecinieks. Griba būt nespēcīgam kavē Dievu, un caur šo ienaidnieka viltību aiziet zudumā priekš tā Kunga daudz spēka.

 

Pasivitāte kopā ar sātanisku aktivitāti

Pilnīgi attīstīta pasivitāte nav vienmēr pielīdzināma bezdarbībai. Uz to jau tika vairākkārt norādīts, ka tumsības varas par daudz labprāt gatavas atmatā atstātas spējas izlietot un tā nonāk no sākumā bijušā vispārēja truluma pie īsti izteiktas sātaniskas darbības, t.i. pie nekontrolētas domu darbības, fiziska nemiera un neaprēķināmas, nesavaldīgas rīcības visdažādākās nokrāsās un stadijās. Parasti trūkst izturība un pastāvība, tā persona pārsteidzas un tad ir atkal gausa un nevarīga. Bieži viņa nevar strādāt, lai arī nezin cik daudz būtu ko darīt, un tā viņa nonāk drudžainā nemierā, tāpēc ka nevar izvest agresīvu darbību t.i. uzbrukt. Kamēr pastāvēja truluma stāvoklis, cilvēks šķita apmierināts, bet tikko iestājās sātaniska darbība, tas kļuva nemierīgs un sanaidojās ar visu ap sevi. Patīkami apstākļi nerada nekādu atvieglojumu, jo kaut kas (pareizāk, kāds) tam dara neiespējamu harmonijā ar savu apkārtni sadzīvot, neraugoties uz pretim nākošo laipnību. Viņš pats apzinās savu bezmiera stāvokli, un aktivitāti kas var sasniegt drudžainu karstumu, vai arī viņš apzinās pasivitāti un smaguma sajūtu, vai arī darbu strādājot un tomēr neko nesasniedzot. Tā rodas sātana sabeigtas dabas izstrādāta aina.

 

74

Atbrīvošana no pasivitātes

Šīs patiesības par ļauno garu darbības metodēm Dieva bērnu vidū ir tik maz pazīstamas un viņu klātnības cēloņi un simptomi tik maz cauri redzēti, ka pulkiem smok viņu važās, to paši nezinādami. Apsēstības pazīmes, it īpaši sākuma stadijās tiek uzskatītas par vājībām vai īpatnībām ar kurām vienkārši samierinājās, caur ko ienaidnieks neatmaskots sasniedz savus mērķus. Jo caur visām šīm lietām Dieva darbs tiek atstāts novārtā, kavēts un nepareizās sliedēs ievadīts, vai pilnīgi nobīdīts pie malas, dažs labs ticīgais arvien ir “noguris” vai arī viņam nav “dāvanu”, lai ko darītu. Viņš ir “nervozs”, “bikls”, “nevar runāt”, “nav domas”, tikko lieta grozās ap garīgām lietām, bet laicīgās lietās visi šie trūkumi tiek aizmirsti un “biklie” atrodas starp pirmajiem. Viņiem nenāk ne prātā sev jautāt, kāpēc viņi tikai Dieva darbam ir tik nevarīgi. Sātana apslēptās mahinācijas vēršas tieši pret šo novadu.

Pa lielākai daļai dziļi satricinošs ir tas acu mirklis, kad ticīgajam kļūst skaidrs, ka arī viņš ir pievilts un apsēsts, jo nekad viņš to nebija uzskatījis un turējis par iespējamu. Bet kad beidzot patiesība tiek atzīta un cilvēks nonāk pie stāvokļa, lai gribētu izlauzties un izcīnīt pilnīgu atbrīvošanu, tad lielāks ir prieks kā varētu to vārdiem aprakstīt. Gaisma plūst uz daudz gadu neatrisinātām problēmām, kā uz viņa personīgiem piedzīvojumiem, tā arī uz viņu aptverošiem apstākļiem un tāpat attiecībā uz draudzi un pasauli. Tā dēļ, ka viņš Dievu lūdz, lai saņemtu atzīšanu patiesībā, viņam tiek viltus garu slepenie ceļi atklāti, caur kuriem tie viņa dzīvē iespiedās un viņu neskaitāmie meli un viltības atklājas tā acīm. Patiesības staru metējs sniedzas dziļi pagātnē un atklāj cēloņus tik daudzām neizprastām lietām un piedzīvojumiem, kurus viņš bija uzskatījis par “Dieva neizdibināmo lēmumu”.

Ticīgajam, kurš alkst pēc atbrīvošanas no pasivitātes važām, visupirms jāmēģina pazīt, kāds ir viņa normālais un pareizais stāvoklis un šī stāvokļa gaismā jāizmeklējas, lai pārbau-

 

75

dītu vai līdzi nedarbojas ļauni gari. Lai to varētu, jāmēģina atsaukt atmiņā laiku, kuru tas varētu apzīmēt par “labāko” savā dzīvē pie miesas, dvēseles un gara, un šādu stāvokli tad arī par savu normālo uzskatīt un pie tā pieturēties. Kā pasivitāte pakāpeniski attīstījās, tā viņa var arī pakāpeniski pamazām izzust tādā mērā, kā tā tiek atpazīta un apkarota. Pie atbrīvošanas ir nepieciešama pilnīga cilvēka līdzdarbība, caur to arī izskaidrojama vajadzība pēc ilgāka laika. No pievilšanas un apsēstības var tikai tik daudz atbrīvoties, cik daudz cilvēks atņem ļauniem gariem iespēju darboties. Šī iemesla dēļ, apsēstības gadījumos caur pasivitāti velna “izdzīšanai” nav panākumi, jo iemesls, kas dēmoniem deva iespēju ieiet, ir sevišķi svarīgs faktors, kas pie katra saistītā atbrīvošanas ir līdzi noteicošs.

Cīņas laikā pēc pilnīgas atbrīvošanas, nepieciešami vajadzīgi pastāvīgi palikt savā normālā stāvoklī un tikko, kā zem šī līmeņa paliek stāvam, tam tūdaļ iemeslu atklāt un novērst. Visas spējas vai rakstura daļas, kas pasivitātei bija pakļautas jāprasa atpakaļ un atkal jānodod cilvēka personīgā pārvaldīšanā. Jāatklāj cēloņi, kuru dēļ katrs atsevišķs novads nonāca ienaidnieka varā, lai tad ļauniem gariem nelokāmā apņēmībā pretotos. Jābūt skaidram, ka tumsības varas par katru novadu, kas tiem tiek mēģināts atraut, karsti cīnīsies, tieši tāpat kā katra laicīga vara cīnās, lai savu zemi un savus pavalstniekus sargātu. Bet “Stiprākais” pār stipro ir uzvarētājs. Viņš apbruņo ticīgo priekš cīņas, lai visu ienaidnieka  laupījumu atgūtu atpakaļ. Par šo cīņu, kuru ticīgajam savienībā ar Uzvarētāju no Golgātas uz sevi jāuzņemas, tuvāki aplūkosim un iztirzāsim vēlāki. Šeit ļausim sekot skicei, kas tuvāki apgaismo dažādās pievilšanas un atbrīvošanas pakāpes.

 

76

Dabīgais stāvoklis.	Iespaidots caur ļauniem gariem.	Cīņa pēc brīvības.	Atbrīvošanās.
1.	2.	3.	4.
Visas cilvēka spējas strādā normālā veidā, pirms viņš caur sakariem ar pārdabīgām garīgām būtnēm pēc Svētā Gara kristības piedzīvojuma ļāvās sevi pievilt un nonāca pasivitātes stāvoklī.	Tumsības spēki pamudināja uz gribas spēju pārvaldīšanas  izslēgšanu.	Mēģinājumi savu spēju lietošanu atkal atgūt. Asa cīņa ar tumsības spēkiem.	Visas spējas atkal atjaunotas.
	Ļauni gari izmanto cilvēka spējas viņa vietā, vai ar viņu kopīgi.	Ticīgajam šķiet, ka viņš ļaunākā stāvoklī, kā jeb kad. Gaisma, dzīvība, prieks, mīlestība, miers, uzvara, Dieva klātnība, viss ir prom.	Gaisma, dzīvība, prieks, miers, brīvība atkal atgūti, pie tam ar daudz skaidrāku skatu, vērtīgi piedzīvojumi un precīzas visu noteikumu zināšanas pastāvīgai uzvarai.
	Nav cīņas, vai ja tādas notiek, ticīgais domā, ka viņš turas pretī Dieva prātam. Tās izbeidzas arvien vairāk un vairāk, tādēļ ka cilvēks ļaujas pasivitātei un peld līdzi straumei.	Ļauni gari saka cilvēkam, ka viņš ir gājis atpakaļ, bet īstenībā viņš iet uz priekšu, viņš ir izbeidzis ļaut straumei sevi dzīt un meklē atbrīvošanu no sava pasīvā stāvokļa. Labāk bez miera nekā ar viltus mieru.

 

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 5.nod. PIEVILŠANA UN APSĒSTĪBA

Apdraudētais kristietis -

5. nodaļa 

Pievilšana un apsēstība   

77

Ticīgais, kas ir bijis no melu gariem pievilts, var būt palicis no šiem gariem neapsēsts, nāk arī priekšā, ka cilvēki ir apsēsti un tomēr iepriekš nav bijuši pievilti. Piemēram, ja cilvēks, t.i. kristietis, ticis nepareizi vadīts un pievilts no vīzijām un “brīnišķām izjūtām un piedzīvojumiem”, un tomēr maldināšanas nav beigušās ar apsēstību. Turpretī padošanās grēkam, nav svarīgi vai apzināti vai neapzināti, dod ļaunam garam iespēju dvēseli vai miesu paņemt savā īpašumā, pat no kāda ticīgā, arī ja tas iepriekš nebūtu bijis pievilts.

Spējas un orgāni arī var atsevišķi nonākt zem ļauno garu varas, tādēļ, ka cilvēks, neraugoties uz pasivitāti, kuru apcerējām IV. nodaļā, iekrīt grēkā. Ja mēle padodas ļaunām aprunāšanām un tiek nodota nesmuku lamu vārdu lietošanai, līdz ar to tā nododas grēkam un velna varai. Tas pats ir arī ar citiem miesas locekļiem, ar acu kārību skatīties uz nemukām lietām, ar ausīm sliktu uzklausīt, ar to tās atverās sātanisko sūtņu iespaidam t.i., ja kāds tādām lietām piegriež sevišķu vērību un tās labprāt uzklausa. Tā var ļaunie gari zināmus miesas orgānus, kā auss nervus, tādā mērā pārvaldīt, ka persona tās lietas nedzird, kuras tai būtu jādzird, un tomēr pietiekoši viegli visu ačgārni sevī uzņem.

 

Apjoms pamatam, kas nepieciešams ļaunajam garam, lai pārņemtu cilvēku, nav noteicams 

Nav iespējami precīzi pareizi noteikt, cik daudz ļauniem gariem vara jāierāda, lai nonāktu tiešā apsēstībā. Noteikti zināms ir tikai tas, ka (1) ir grēks, kas nav apsēstība, (2) ka daži grēki noved pie apsēstības un (3) ka ir citi grēki, kas ir apsēstības sekas. Ja kāds cilvēks caur grēku dod iespēju ļauniem gariem viņā ieiet, tad to varu, kādu tas viņiem iedod, var kāpināt līdz bezgalībai t. i. tā var pieaugt līdz neiz-

 

78

mērojamam. Velnam atstātā novadā visupirms viņš ieiet, tam seko ielaistā ienaidnieka “izpausmes”, un šo parādību nepareizs izskaidrojums atdod tālākus novadus viņa rokās, tādēļ ka pieviltais tic un pieņem ienaidnieka turpmākos melus.

Nāk priekšā arī tādas lietas, ka notiek pievilšana un apsēstība pašam cilvēkam to neapzinoties un tāpat tā atkal pāriet. Viņš var būt paļāvies grēkam un ielaidis ļauno garu, bet tad atkal ieņēmis nostāju pret grēku pēc Rom. 6:6,11 satvēris uzvaru un atbrīvojies no apsēstības, pēdējo kā tādu pavisam nepazinis.

Ticīgo ļaužu pulki ir lielākā vai mazākā mērā apsēsti, paši to neapzinādamies, viņi sev izskaidro garu parādības un izpausmes par “dabīgām”, par sava “es” tieksmēm, par “grēku” un visu citu tikai tāpēc, ka tiem nav vajadzīgās zināšanas par dēmoniskām apsēstībām.

Ir arī darīšana ar tām apsēstības formām,  kuras tiek izraisītas caur Dieva darbības un dievišķo lietu atdarināšanu. Cik ātri šajā novadā pieviltība pāriet apsēstībā atkarīgs no tās pakāpes, kādā ticīgais atverās šiem atdarinājumiem. Šādu cēloņu pieviltie var tik tālu nonākt, ka viņi (1) paļaujas uz ļauniem gariem, (2) viņiem uzticas, (3) viņiem nododas, (4) ļauj sevi no viņiem vadīt, (5) pie viņiem griežas ar savām lūgšanām, (6) viņus uzklausa, (7) viņiem paklausa, (8) no viņiem saņem vēstījumus, (9) saņem Svēto Rakstu tekstus no viņiem, (10) ir izpalīdzīgi viņu vēlmēm un darbībām, (12) priekš viņiem strādā un pie visa tā domā, ka viņi visu to saņem no Dieva un visu dara priekš Dieva.

Dažos gadījumos ticīgais šīm atdarinātām “dievišķām lietām” ir tik neapvaldīti nodevies, ka no šīs maldīgās ietekmes ļoti drīz nonāca pie visizteiktākās apsēstības, lai gan ļoti izsmalcinātā formā. Nekādu acīmredzamu ļaunuma iezīmi nevar uzreiz ieraudzīt un tomēr pieredzes bagāta acs atpazīst šīs pilnīgi attīstītās “dēmonu apsēstībai” raksturīgās dubultās personības pazīmes,

 

79

kaut arī tā slēpjas aiz brīnišķīgākām “gaismas eņģeļa” parādībām, pievilcīgi starojošas sejas, aiz jaukākās dziedāšanas vai uzstājas ar varenu runu.

 

Dubultā personība dēmonu apsēstajam

Pieminētā dubultā personība mēdz vispārīgi tikai tad kļūt pazīstama, kad tā pieņem atbaidošas darbības izteiksmes, piemēram, atklājās kāda cita individualitāte, kas aptumšo apsēstā rakstura īpašības, caur runāšanu ar pārveidotu vai svešu balsi un izsaka vārdus un domas, ko cilvēks pavisam nav gribējis vai tikai pa daļai gribējis izteikt. Upuris tiek piespiests rīkoties pret savu dabīgo raksturu, miesa tiek no svešas varas pārvaldīta, nervi un muskuļi sagrozīti, saviebti, izraisītas krampju lēkmes, kā tas Bībelē tiek minēts (Lūkas 9:39). Šai dēmona apsēstai divējādai personībai raksturīgi, ka šīs izpausmes parādās periodisku lēkmju veidā, bet šo lēkmju, kuras tiek uzskatītas par “uzbrukumiem”, starplaikos minētie upuri ir samērā normāli un dabīgi, tomēr šīs lēkmes īstenībā ir iebrukušo spēku izpausmju periodi.

 

Dubultā personība ar ļaunu garu apsēstam kristietim

Tagad ir pieejami fakti, kas pierāda, ka šīs pilnīgi attīstījušās dubult personības apsēstības parādījās pie ticīgiem, kuri viņiem dāvātai gaismai nav bijuši nepaklausīgi, nebija arī padevušies apzinātam grēkam, bet tika pievilti tādēļ, ka nodevās pārdabīgiem garīgiem spēkiem, kurus tie turēja par dievišķiem. Ir gadījumi, kas uzrāda visus pavadošo parādību simptomus, par kuriem aprakstīts Evaņģēliju rakstos. Dēmons atbild uz viņam uzdotiem jautājumiem savā paša balss skaņā un izsaka Dievu zaimojošus vārdus caur apsēsto personu, kuras gars tajā pat laikā paliek mierā un sadraudzībā ar Dievu. Tas liecina par to, ka (1) Svētais Gars var atrasties cilvēka garā, un tajā pašā laikā (2) viens vai vairāki velni mājot ķermenī, lietojot mēli un mētājot ķermeni apkārt pēc viņu gribas.

Šī pati “dubultā personība”, PIE PIELNĪGI ATŠĶIRĪGĀM IZPAUSMĒM, ir viegli atpazīstama katram, kuram ir garu atšķiršanas spēja. Dažreiz vide un apstākļi ir vairāk izdevīga garu izpausmēm nekā citās reizēs, un tad viņi var tikt skaidri atpazīti abējādi - gan savā brīnišķīgajā, gan savā apšaubāmajā formā.

 

80

Patiesība, ka sastopami pulkiem apsēstu ticīgu cilvēku iznīcina teoriju, ka tikai pagānu zemēs un rupji grēcinieki var būt no velna apsēsti. Šis nepārbaudītais un nepierādītais daudzo kristiešu “uzskats” velnam ļoti apsveicams un pieņemams un kļūst tam par labu aizsegu, kura ēnā viņš ar panākumiem pūlas Dieva bērnu dvēseles un ķermeņus dabūt savā varā. Bet aust laiks, kad draudzei par šīm lietām jātop acīm atvērtām caur šo piedzīvojumu skarbo skolu nemīlīgi izpurināts pulciņš jau nācis pie atziņas, ka ticīgais, kas kristīts ar Svēto Garu, un kura garā dzīvo Dievs, tik lielā mērā var tikt pievilts, ka viņš ļauniem gariem dod iespēju ieiet savā būtnē, ka viņš kļūst apsēsts. Dievs darbojas iekš un caur cilvēka garu un velni iekš un caur dvēseli vai miesu, vai caur abiem.

 

Divejāda spēka straumes

No šāda veida ticīgā var dažu brīdi no diviem pilnīgi dažādiem spēku avotiem straumes izplūst. Viena nāk no Dieva Gara cilvēkā, otra no ļauna gara viņa ārienē un tie, kas nāk sakarā ar šiem paralēliem strāvojumiem, piedzīvo tiem atbilstošus piedzīvojumus t.i. iznākumus. Svētrunā var attiecīgā persona pasludināt neviltotu patiesību ar Rakstiem saskanīgu tīru un skaidru, jo cilvēka gars no Dieva apskaidrots - bet ļaunie gari, kas darbojas miesā un dvēselē, izlieto minētās patiesības aizsegu, lai savas izdarības ar to sajaucot, pieviltu klausītājus un arī pašu runātāju. Tas nozīmē, ka brīžiem no ticīgā var iziet patiesības straumes, kas balstās uz Rakstiem, nesot uzņēmīgiem gaismu un svētību. Un tad pēkšņi dvēselē vai ķermenī paslēpies svešs gars izlej plūdus caur psihisko vai fizisko cilvēka būtni, kas izraisa atbilstošus iespaidus pie tiem klausītājiem, kas savos dvēseles vai ķermeņa elementos reaģē uz sātanisko ietekmi caur uztrauktām vai nervozām jūtu izpausmēm. Viena vai otra no abām straumēm var laiku pa laikam gūt virsroku un attiecīgajam vīram piešķirt dubultu raksturu, vienam ar otru īsos

 

81

starplaikos periodiski mainoties. “Cik brīnišķi viņš runā! Cik viņš apdomīgs un saprātīgs! Ar kādu mīlestību viņš meklē pazudušos!” To ar pilnām tiesībām var teikt par vienu otru Dieva valstības strādnieku. Un tad piepeši nāk īpatnēja pārmaiņa, pār viņu un visu sapulci. Ir iespiedies svešs elements, varbūt tikai tiem pazīstams, kuriem ir asa garīga izšķirt spēja, bet bieži arī priekš visiem redzami manāma. Varbūt ka runātājs ar mierīgu, klusu, skaidru garu iesācis lūgt, bet pēkšņi viņa balss top pacelta, tā skan dobji vai metāliski, saspīlējums sapulcē pieņemās, kāda pārvaroša visu pārvaldoša “klātnība” uz tiem nolaižas un neviens pat nodomā tai pretī stāties, kas tik redzamā veidā šķiet nākam no Dieva.

 

Sajauktas izpausmes

Klātesošo vairākums varbūt pat nepamana izraisīto sajaukumu. Daži krīt pie zemes, nespēdami ilgāk panest saspīlētās emocijas, citi tiek no kāda pārdabiska spēka apgāzti, pārsviesti uz citu vietu, citi sāk ekstātiski (uzbudināti) kliegt. Runātājs atstāj paaugstinājumu un iet garām kādam jaunam cilvēkam, kas sevi apzinās reibuma sajūtā, kura to ilgi neatstāj. Vairāki smejas svētlaimības pārplūsmē. Daži saņēmuši caur Dieva Vārda izskaidrojumu patiesu palīdzību un garīgu svētību, caur Svētā Gara darbību pirms “kulminācijas” punkta sasniegšanas un šī iemesla dēļ pieņem visas sekojošās parādības “kā no Dieva”. Viņi nevar izšķirt caur vienu un to pašu kanālu nākošas divas dažādas straumes. (Vienu un to pašu kanālu, nesajaukt ar vienu un to pašu avotu. skat. Jēk. 3:11) Viņi baidās apšaubīt iznākumu, jo baidās pret savu iekšējo pārliecību cīnīties, kura tiem saka, ka sākamā darbojās Dieva Gars. Citi gan zina, ka viņu garīgai spriest spējai aprakstītās parādības jānoraida, bet saņemto svētība dēļ viņi apspiež savas pārdomas un saka: “Mēs gan nevaram šīs ‘fiziskās’ parādības saprast, bet mēs nevaram arī cerēt visu saprast, ko Dievs dara. Mēs vienīgi zinām, ka brīnišķā pasludināšana par patiesību un mīlestību, un gaismu bija no Dieva un derēja

 

82

mūsu vajadzībām. Neviens nevar apšaubīt runātāja patiesīgumu un tīros motīvus … tāpēc, lai gan es nespēju saprast un nespēju teikt, ka man ‘patiktu’ šīs fiziskās izpausmes, tomēr - tam visam vajadzētu būt no Dieva...”

 

Patiesais un viltotais tiek pieņemts kopā

Īsumā sakot, šis ir ieskats sajauktajās “izpausmēs”, kuras ir nākušas pār Dieva draudzi kopš Velsas atmodas laika. Jo, gandrīz bez izņēmuma, ikvienā zemē, kur kopš tā laika ir izcēlusies atmoda, pavisam īsā laika posmā šī viltotā straume ir iejaukusies kopā ar patieso. Un gandrīz bez izņēmuma, patiesais ar maldīgo ir ticis pieņemts komplektā, tādēļ ka garīgā darba strādnieki ir bijuši nezinoši par šādu vienlaicīgu straumju pastāvēšanas iespējamību. Vai arī patiesais ar maldīgo ir ticis noraidīts komplektā no tiem, kuri nav varējuši atšķirt vienu no otra, vai arī bijusi pārliecība, ka tur vispār nav bijis “patiesā”, tādēļ, ka ticīgo cilvēku vairums nav spējīgi saprast, ka tur var būt kopa sajaukta darbība (1) no dievišķā un sātaniskā, (2) no dievišķā un cilvēcīgā, (3) no sātaniskā un cilvēcīgā, (4) no dvēseles un gara, (5) no dvēseles un ķermeņa, (6) no ķermeņa un gara. Un pēdējie trīs (gars, dvēsele, ķermenis) izpaužas izjūtu un apzināšanās veidā, bet pirmie trīs (dievišķais, sātaniskais, cilvēcīgais) izpaužas avota un spēka veidā.

Lai radītu sajaukumu nepietiek tikai ar vienu elementu, ir nepieciešami vismaz divi. Velns sajauc savus melus ar patiesību, jo viņam ir nepieciešams izmantot patiesību, lai panāktu savus melus. Tādēļ ticīgajam vajag visas lietas atšķirt un izspriest. Viņam vajadzētu būt spējīgam redzēt cik daudz pie katras parādības ir nešķīstā, un cik daudz ir tīrā, ko viņš drīkst pieņemt. Sātans ir “sajaucējs”. Ja kādā lietā viņš atrod deviņdesmit deviņus procentus tīrā, viņš mēģina iejaukt vienu procentu savas saindētās straumes, un ja tā netiek atklāta, tā pieaug līdz pat stāvoklim, kad procentuālā attiecībā kļūst pretēja. Ja sapulcēs, kur notiek pārdabiskas izpausmes, tiek novērots garīgs sajaukums, un ja kādi ticīgie nav spējīgi to atšķirt, tad viņiem vajadzētu atturēties apmeklēt šos “sajaukumus” līdz brīdim, kad viņi ir spējīgi atšķirt.

 

83

Pieņemot sātana viltojumus, ticīgais domā un tic, ka viņš paklausa dievišķajiem nosacījumiem, lai paceltos uz augstāku garīgās dzīves līmeni. Turpretim viņš tomēr paklausa sātaniskās darbības nosacījumiem savā dzīvē, un šī iemesla dēļ nolaižas pievilšanas un ciešanu dzīlēs, lai gan viņa gars un motīvi ir tīri.

Kā ļaunie gari iegūst pieeju ticīgajam, tas ir nākošais jautājums, kuru mums vajadzētu pārdomāt. Un šeit mēs sniedzam tabulas formā sešus kodolīgus sarakstus par to (1) kā viņi pieviļ, (2) kā tiek dots pamats pievilšanai, (3) kur viņi ielaužas, (4) kādus attaisnojumus ļaunais gars iedveš, lai apslēptu pamatu un paturētu ticīgo neziņā par viņa klātbūtni un par viņa satverto pamatu, (5) par iespaidu uz cilvēku, kurš tādā veidā ir pievilts, un (6) par apsēstības simptomiem.

(skatīt tabulu XXX lappusē)

 

Kolona 1 – Kā ļaunie gari pieviļ

Kad mēs atsevišķas tabulas ailes aplūkosim, mēs redzēsim ar kādu viltību gari iet pie darba, lai papriekš pieviltu un pēc tam atrastu pieeju pie pieviltā miesas vai dvēseles. Dieva un sātana darbībā cilvēka vervēšanā valda viens pamatlikums. Dievs radījis cilvēka būtni ar brīvu gribu, kaut arī Viņš ir visa universuma un eņģeļu pasaules vadītājs, attiecībā pret radījumu sev robežas nospraudis, tā ka Viņš cilvēkam neko nespiež un neuzspiež, arī ne lai Sev to iegūtu. Tikpat maz var sātans vai kāds no viņa ļauniem gariem cilvēkā ieiet vai kādu daļu no viņa būtnes satvert un pārvaldīt bez paša cilvēka piekrišanas. Ja cilvēks grib labo, Dievs ļauj tam izdoties, ja viņš grib ļaunu, tad to velns izdara pie viņa. Abi var viņā tikai tik daudz darboties, cik cilvēks to grib.

 

84 - 85

 

Kā ļaunie gari pieviļ	Iedotais pamats pievilšanai	Kur viņi ienāk
1.	2.	3.
Viņi ar viltu iegūst sev gribas piekrišanu, tādēļ ka tie atdarina Dieva klātnību no ārpuses. Tad atdarina Dieva personu iekšēji. Iečukst mācības un norādījumus caur maldinošu vadību. Caur atdarinājumiem: 1. dievišķu lietu 2. cilvēcīgu lietu 3. sātanisku lietu 4. eņģeļu lietu Caur pārdabiskām vīzijām un balsīm. Caur dzīšanu ekstrēmos pārspīlējumos utt. Viņu pirmais mērķis ir tik tālu novest maldos, lai viņi ar ticīgo var saieties, tad atrast pieeju tā būtnei un viņā uzturēt ticību, ka visa viņu darbība ir dievišķa.	Maldīgas cilvēka domas un uztveres. Visdažādāko daļu pasivitāti cilvēka būtnē, visās attīstības stadijās. Neizlietotas spējas. Pašsavaldīšanās trūkums. Gribas nodarbības trūkums. Darbības, kas izriet no visiem šiem stāvokļiem; šīs darbības dod ļauniem gariem jaunus atbalsta punktus.     Salīdzini VII nodaļu par apsēstības cēloņiem.	Viņi slēpjas dziļi būtnes iekšējā celtnē. Vispirms viņi nostiprinās nervu sistēmā un dvēseles centros.

Piezīme. Šīs lietas ir pasniegtas tabulas formā, lai ticīgais varētu pats atpazīt savu vajadzību pēc atbrīvošanas, vai arī lai palīdzētu citiem.

 

Ļaunā gara klātbūtnes pazīmes cilvēkā	Ļauno garu lietotās atrunas, lai noslēptu pamatu	Darbības sekas pieviltajos ticīgos un caur viņiem
4.	5.	6.
Nemaldīguma stāvoklis. Pretīguma izjūta pret patiesību par ļauniem gariem. Nespēja citus uzklausīt vai apšaubāmas lietas iztirzāt. Pēkšņi domu uzzibsnījumi (arī atmiņā). Ar laiku ļaunie gari saņem varu pār atsevišķiem miesas orgāniem, piemēram: acīm, runas orgāniem, žokļiem, muskuļiem, rokām, kājām. Tas izpaužas neapvaldītās kustībās.     N.B. Visi šie simptomi var izpausties nedaudz vai ļoti spēcīgi, pa vienam atsevišķi un arī visi kopā.	Tas ir “dievišķi” Tas ir “grēks” Tā ir “slimība” Tas ir “fiziski” Tas ir “dabīgi” Tas ir “temperaments” Tas ir “smadzeņu zudums” Tā ir “pārstrādāšanās” Tās ir “iedomas” Tas ir “iedzimts vājums” Tas ir “garīgi” Tā ir “vīzija” (no Dieva) Tas ir “atklāsme” Utt. utt.   Skatīt VII nodaļu par atrunām.     Atrunas nozīmē sevis vai kāda cita vainošanu par to, ko dara ļaunie gari.	Vispārējs vājums. Garīga un fiziska letarģija. Nervu pārkairinājums. Nemierīgums. Izšķirt spējas trūkums. Šķelšanās gars. Nepamatoti aizspriedumi. Nepareizi spriedumi. Pārspīlēta pašnovērtēšanās, gan paaugstinoša, gan iznīcinoša. Morālisko jūtu trulums. Iekšējā līdzsvara trūkums. Nesvēta smiešanās. Slimīga tieksme uz raudāšanu. Depresija un nospiestība, utt., utt.

 

86

Neatdzimuša cilvēka griba tiek no sātana kalpināta, bet kad tas top atjaunots un no grēka varas atpestīts, tad atbrīvotā  griba var pareizo izvēlēties. Pie tiem, kas tādā veidā ar Dievu nonāk savienībā, var sātans tikai ar viltību sev vietu iegūt, jo viņš zina, ka ticīgais nekad ar vaļējām acīm nepieļaus, ka ļauns gars viņā ieņemtu vietu. Tātad viltnieks var vajadzīgo piekrišanu iegūt tikai caur viltību, tādēļ viņš uzdodas par Dievu vai Dieva eņģeli. Viņš arī zina, ka ticīgais apņēmies Dievam par katra cenu paklausīt un vēlās Dieva atzīšanu vairāk un karstāk, kā visas pasaules dārgumus. Tad tur ienaidniekam nekas cits vairs nepaliek pāri,  kā atdarināt pašu Dievu, Viņa klātnību un Viņa darbības. Tad viņš noved pievilto tik tālu, lai viņš viņam sekotu arvien tālāk, līdz rodas iespējamība sasniegt kaut kādu apsēstības pakāpi, kas iedragā iespējamību Dievam lietot cilvēku un kaitē citiem, kas ar to nāk saskarē.

 

Atšķirība starp Dieva personu un Dieva klātbūtni

Pašu Dievu atdarināt, kas iekš un ar ticīgo darbojās, rada kopēju pamata stāvokli priekš katras tālākas ticīgā pievilšanas caur sātanu. Ticīgie sagaida, lai Dievs ar un iekš viņiem būtu. Viņi alkst pēc Dieva tuvuma, Dieva klātnības, un tas viss tiek atdarināts. Viņi t.i. ticīgie sagaida, lai Dievs kā persona viņos dzīvotu un ļauni gari izliekas un uzdodas par Svētās Trīsvienības Personām.

Lai tumsības spēku pievilšanas metodes varētu saprast, mums jāprot izšķirt Tā Kunga Personu no Viņa klātnības. Persona, kas atklājas Tēvā, Dēlā vai Svētā Garā un klātnību, no kuras izplūst ietekme. To var arī saukt par atšķirību starp Dievu, kas ir gaisma, un dievišķo gaismu kādu mēs no Viņa saņemam, Dievu, kas ir mīlestība un dievišķo mīlestību, kuru Viņš mums dod. Viens ir Viņa būtne, otrs - atklāsme vai izstrāvojums no tā, kas Viņš ir.

Nepieciešami Rakstu mācības par Trīsvienīgo Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Viņu dažādos uzdevumus un īpašības skaidri saprast, lai ienaidnieka viltībām varētu labāk redzēt cauri.

 

87

Pie daudz ticīgiem pastāv uzskats, ka Kristus personīgi viņos dzīvo, bet patiesībā, kā persona Kristus pie ticīgā nedzīvo. Viņš dzīvo savējos caur Savu Garu (Rom. 8:9), caur ko “viņi saņem Kristus Gara palīdzību” (Fil. 1:9, Ap.d. 16:7). Dievs Tēvs, kā persona dzīvo godībā,Viņa klātnība cilvēkos atklājis “kā Gars, kas iziet no Tēva”. Dievs Dēls, kā persona dzīvo godībā , Viņa klātnība cilvēkos izpaužas caur Viņa Garu. Svētais Gars, Tēva Gars un Dēla Gars atrodas virs zemes, draudzē, kas ir Kristus miesa un atklāj ticīgiem Tēvu un Dēlu. Tāpēc Kungs teica: “Es viņos gribu atklāties”, tas, kas Viņu mīl un paklausa un tālāk “Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jāņa 14:36), caur Svēto Garu, kuru vajadzēja saņemt Vasarsvētkos.

 

Dievs kā persona Debesīs, Viņa klātnība virs zemes caur Viņa Garu

Ticīgā maldīgie uzskati, kādā veidā Dievs varētu būt ar viņu un viņā, un nezināšana par ienaidnieka izveicību un spēju atdarināt Dievu un dievišķas lietas, rada apstākļus un pamatu, uz kura viņš sātaniskos iespaidus pieņem, ļaunos garus ielaiž un viņiem ierāda valdīšanu par tā iekšējo būtni.

Ja Dievs, kurš ir Gars, var būt ar un iekš cilvēka, tad to pašu var arī ļaunie gari, tikai ar priekšnoteikumu, ka viņiem tiek dota atļauja. Viņu mērķis ir sasniegt, lai ticīgais pilnīgi bez savas gribas nodotos, t. i. izslēgtu savu personīgo gribēt spēju. Šis izteiciens bieži tiek lietots attiecinot uz Dievu, bet tas nav pēc Bībeles. Dievs grib, lai mēs būtu Viņa īpašums un tad brīvprātīgi Viņa prātu izvēlamies darīt. Viņš prasa mūsu saprātīgu līdzdarbību, nevis verdzisku pakļaušanos. Viņš pār mums negrib valdīt, to mums pašiem jādara ar Svēto Garu. Dievs nevienu “nedzen”, kā mašīnu vai ar dinamiska spēka starpniecību.

 

Atšķirība starp Dievu un dievišķām lietām

Lai ticīgos, kuri neļaujas caur grēku sagūstīties, savā varā dabūtu, tad pa priekšu ļaunie gari atdarina “Dieva klātnību”, lai tad minētās “klātnības” aizsegā iedvestu visādus tēlojumus, kuri nu bez apdomas tiek pieņemti. Šis ir viņu pirmais

 

88 nav šī lapa oriģinālā

 

89

un bieži ar ļoti daudz pūlēm sasniegts darbs. To viņiem sevišķi grūti panākt pie dvēseles, kas pamatojas uz Rakstiem un ir mācījusies ticībā staigāt ar Dievu, ja tai prāts ir ass un izveicīgs, fantāzija labi apsargāta, un pats cilvēks nodarbināts veselīgā veidā.

No atdarinātās klātnības iziet iespaids, kas panāk to, lai atdarinājums tiek pieņemts. Ļauniem gariem kaut kas jādara, lai Dieva klātnību atdarinātu, jo viņu pašu klātnība nav atspulgs no dievišķās klātnības. Maldu aina ir gan viņu darbs, bet neparāda viņu pašu dabu. Viņi dod debešķīgas apmierinājuma sajūtas, kas piemērotas viņu prasībām un pie tas iečukst, ka tas nāk no Dieva.

Kad šāda veida atdarināta “klātnība” ir tikusi pieņemta, tad viņi iet soli tālāki un izliekas par vienu ne Trīsvienības personām un tieši par to, pie kuras pieviltais jūtas vairāk piesaistīts. Tēvu viņi atdarina pie tiem, kas sevišķā veidā jūtas ar Viņu vienoti, Dēlu pie tiem, kuri Viņu iedomājušies kā “līgavaini” un alkst pēc mīlestības, un Svēto Garu pie tiem cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas un ietekmes.

Ja dvēsele šo blēdību pieņem, tad velns jau ir ieguvis daudz platības, pamatu uz ko nostiprināties.

Visbīstamākais laiks ir tas, kā jau to minējām 3. nodaļā, kad ticīgais meklē Svētā Gara saņemšanu, un ja viņš no citiem dzirdējis par daudz jūtām un Dieva atklāsmēm, un beidzot par izjūtamu Gara “nonākšanu”. Uz šo izdevību modrie dēmoni ir gaidījuši.

Pievilšanai nav jāsākas tieši Gara kristības laikā, tā var notikt arī “vingrinoties” un “kopjot” “Dieva klātnību” t.i., ja ar to saprotam fizisku “Dieva apzināšanos”.

Kurš ticīgais gan negribētu ilgoties pēc “apzinātas” Dieva klātnības, un kurš gan neatdotu visu, lai tādu saņemtu! Cik tas grūti - staigāt kailā ticībā cauri dzīves tumšajām ielejām! Ja Svētā Gara kristība tiek pavadīta ar pārdabīgām parādībām jutekļos un tai seko tā Kunga “jūtama klātnība”, ka

 

90

Dieva tuvumu patiešām izjustu - kas gan to tad karsti nevēlētos? Vai viss tas nešķiet kā absolūti nepieciešamais bruņojums kalpošanai? Vai tas nav skaidri saprotams no Bībeles stāsta, ka Vasarsvētkos patiešām ticīgiem vajadzēja būt fiziski izjutušiem “apzināto klātnību”?

 

Sātana darbošanās pie sajūtām

Šeit atrodas bīstamības punkts, kas vispirms atver durvis sātanam. Jau kopš seniem laikiem tā bijusi viņa iemīļotā metode - cilvēkus uz visas zemes pievilt caur viņu jutekļu izjūtām uz reliģiskām lietām. Viņš prot katrā vien iedomājamā veidā “apmierināt”, “satvert”, “pacilāt”, “ielīksmot” un šim uzdevumam izlieto visādu bijušu reliģiju formas, dodot cilvēkiem “šķietamu dievišķu svētlaimi”, kurai nav spēks. Starp patiesi svētotiem ticīgiem arvien vēl jutekļi ir viņa iebrukuma vārti. Tā kā dvēsele alkst pēc svētlaimīgām jūtām, pāri plūstoša prieka, un izjūtama spēka un iedomājas, ka tādas parādības vai zīmes ir vajadzīgas, lai Dieva klātnību pierādītu, un ka tās pieder pie Svētā Gara kristības, tad caur to top atvērts ceļš sātaniskiem melu gariem.

 

Kristus patiesā izpausme

Savas nāves priekšvakarā Kungs Jēzus runāja par Mierinātāja sūtīšanu: “Es viņam (ticīgajam) atklāšos” (Jāņa 14:21), bet Viņš neteica, kā Viņš šo apsolījumu piepildīs. Sievai pie akas Viņš teica: “Dievs ir Gars un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā”. Kristus atklāsme kļūst garam par daļu, bet ne jutekļu vai dvēseles sfērai. Tātad tieksme pēc jūtu izpausmēm dod ļauniem gariem vēlamo izdevību atdarināt Kristus patieso klātnību. Lai to sasniegtu viņiem jāiegūst upura griba savā pusē un jānodrošina sev viņa līdzdarbību, un šo piekrišanu ļaunie gari tam izvilina, parādoties “gaismas eņģeļa” izskatā, Dieva sūtņa gaismas mirdzumā, un nevis tumsas, jo gaisma ir pati Dieva būtība un raksturs.

Ļaunie gari atdarina Dievu Viņa svētumā un taisnīgumā. To viņi mēģina panākt, izraisot cilvēkā bailes no Dieva, lai no Viņa izvairās un izjūt riebumu pret visām garīgām lietām. Bailīgos un nedrošos viņi mēģina iebiedēt, tos, kuri alkst pēc spēka,

 

91

stiprināt ar nopietnām sekām saistītu ļaunuma veidu, un tādus, kuri mīlestībai un priekam uzņēmīgi, ievilināt savā iespaidā.

 

Dieva viltota klātbūtne ir iespaids uz ticīgo

Ar noteiktību var teikt, ka Dievu izjust ar jutekļiem ir bīstama lieta. Tādos gadījumos lieta saistās ar puslīdz drošu Dieva klātnības atdarinājumu, viltīgu ienaidnieka lamatu, caur kuru velns grib nokļūt cilvēkā. Šī iemesla dēļ daudzi, kas citiem kristiešiem uzspieduši “jūtamu Dieva klātnību”, paši sev par izbailēm un postu savu “piedzīvojumu” dēļ nogrimuši tumsībā un trulumā. Šie ticīgie nezināja, ka visas caur jutekļiem uzņemtās pārdabiskās atklāsmes beidzās šādā veidā, tas var notikt ļoti drīzi, gan arī tikai pēc gadiem. Tad upuris mēģina sev šo “sabrukumu” vai “aptumsumu” izskaidrot caur pārpūlēšanos, grēku vai ārējiem apstākļiem, bet tikai ne ar to, ka tas viss ir dabīgas sekas viņa agrākiem svētlaimības piedzīvojumiem.

Tā ka nākošā nodaļā dievišķos atdarinājušus sīkāki apcerēsim, tad šeit vēl gribam norādīt uz starpību par ļauno garo aplenkumi un viņu ietekmi un uz patiesa apsēstību. No liela svara ir to turēt acu priekšā un izšķirt. (Šeit iet runa par to apsēstības formu, kas rodas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu).

Abu parādību atšķirošas pazīmes ir sekojošas: (1) Aplenkums ir tuvošanās no ārienes, Dieva klātnības, kā iespaida atdarināšana uz cilvēku, kurai viņš bieži ar miesu un dvēseli atvērās.

(2) Apsēstība - vienas Dieva Personas iekšēja atdarināšana (pēc notikušas ieiešanas) parasti, kā mīlestības izpaudums. Sirds un gribas absolūta nodošana “iemīļotājam”. Neaprakstāmi maigas izjūtas dvēselē un fiziskā novadā, garas paliekot neskārtam. Cilvēks visu to no tura par garīgu, bet īstenībā tas nav nekas cits, kā juteklība garīgā apģērbā.

 

Aplenkums un tā cēloņi

Šo aplenkumu varētu apzīmēt arī par “ielenkumu”, kas nozīmē, ka ļauni gari cilvēku novēro un viņa centienos apstrādā, lai kaut kādā, kaut vismazākā mērā viņa būtnē ievietotos. Jā šādai ietekmei

 

92

padodas, tad no tās izveidojās apsēstība. Ja, piemēram, ļaunais atdarina Dieva tuvumu un no āra cilvēkam uzmācās jūtu veidā, tad to varētu apzīmēt par “ielenkumu”, bet tikko gars iespiežas cilvēkā, tad viņš ir “apsēsts”, aplencošais gars ieguvis sev vietu, pamatu uz ko nostiprināties un to satura tādā mērā, kā tas tam tiek atstāts.

Šis aplenkums tādā nozīmē, ka nepārtrauktā apstrādāšana ilgstošas uzmākšanās veidā no ārpuses, ir visvairāk pielietotā tumsības spēku metode, caur kuriem tie uzbrūk Dieva bērniem, nemaz nerunājot par neatdzimušajiem, kuri saskaņā ar Rakstiem tiek visi no iekšienes pārvaldīti, t.i. “…garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.” (Efez. 2:2).

 

Apsēstībai raksturīgās ārējās izpausmes

Ļaunie gari uzmācās vai aplenc visdažādākos veidos. Viņi uzspiež fantāzijai kaut kādu dominējošu tēlojumu, kas nolaupa mieru un aptumšo dzīvi. Viņi var atdarināt kādu garīgu piedzīvojumu, kurš šķietami nāk no Dieva un kuru ticīgais nepārbaudījis pieņem. Šī ir visbīstamākā tumsības spēku uzbrukumu forma mūsu dienās. Piemēram, kāda pārdabīga “klātnība” piepilda istabu, kuru uztver jutekļi, bet ne gars, “spēka viļņi” izlējās pāri fiziskai būtnei vai vējš jeb gaisa strāva skar ārējo cilvēku, it kā no dievišķa avota. Var teikt, ka visām ārējām pārdabīgām parādībām, kas uzmācās miesai ir ielenkuma rakstura pazīmes un nozīmē ļauno garu mēģinājumu ielauzties cilvēkā.

Caur lietas stāvokļa apgaismojumu var tikt atbrīvots.

1. Pieviltos jāmāca izšķirt dievišķo no sātaniskā, pie tam viņiem jāizskaidro priekšnoteikumus un likumību kādā darbojās Svētais Gars un kādā ļaunie gari.

2. Viņi jābrīdina kaut ko no āra pieņemt, lai tie būtu tēlojumi dvēselē, jeb iespaidi, kas skar miesu, jo Dievs Svētais Gars darbojās iekšēji cilvēka garā, to atjaunojot un apgaismojot un neved miesu zem cilvēka pašpārvaldīšanas.

3. Ļauno garu apgrūtinātiem un nomāktiem jāmāca palikt Kristū, un Viņa spēkā stāties pretī visiem tumsības spēku uzbrukumiem un uzmākšanām.

 

93

Lai atbrīvotu dvēseles pie kurām aplenkums beidzies ar apsēstību, ir nepieciešamas daudz zināšanas par Dievu un garīgām lietām. Vispārībā tiek pieņemts, ka vienīgais, ko var darīt ir velna izdzīšana, bet tā kā viņu ieiešanas iemeslus nevar izdzīt, tad ir skaidrs, ka tas nav pietiekoši, un ka jābūt vēl kādai citai palīdzībai.

 

Daži ceļi atbrīvošanai no apsēstības

Daudz kas ir atkarīgs no apsēstības cēloņa un iemesla. Pie pagāniem Ķīnā daudz velni tiek izdzīti uzreiz caur vienkāršu ticīgo lūgšanu. No Vācijas ziņo kāds piedzīvojis evaņģēlists par cilvēkiem, kuri pēc vienas vienīgas lūgšanas, no dēmoniskas apsēstības ir tikuši atbrīvoti, turpretī pie citiem tas ilga “nedēļas, mēnešus un gadus, pirms tie kļuva brīvi” un prasīja daudz nopietnu ticības cīņu no nopietniem ticības vīriem.

Bet pie ticīgajiem, kuri nokļuvuši apsēstībā caur pievilšanu, tur pirmā prasība ir pēc patiesības, kas ved pie atbrīvošanas. Kas ļauniem gariem grib pavēlēt iziet, kuri iegājuši caur izlikšanos, vēršas pret sekām, cēloņa vietā. Ja vispārīgi iespējams, viņš arī tikai saņems īslaicīgu palīdzību, jo dēmoni ļoti ātri atkal atgriezīsies savās “mājās” caur tām pašām durvīm, caur kurām tos agrāk ielaida.

Tikko ticīgais atklāj, ka viņš apsēsts kļuvis caur pievilšanu, viņam vajadzētu visu iespējamo gaismu meklēt sasniegt par visām iespējamībām kādas viņš devis ļauniem gariem, lai tās tiem atkal varētu atņemt. Ar to, ka viņiem ierāda un dod vietu, viņus ielaiž, un ar to, ka viņiem liedz un atņem vietu, tos izdzen. Tāpēc šī grāmata liek tik lielu uzsvaru uz patiesības atzīšanu, daudz lielāku, kā uz velnu izdzīšanu, jo pirmā kārtā tā rakstīta ticīgiem, kas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu tikuši pievilti un apsēsti.

Pieviltiem un apsēstiem ticīgiem vajadzētu mācīt pamatpatiesību par cilvēka gribas nostāju attiecībā uz Dievu un velnu.

Raksti dod pārpilnībā gaismu par šo novadu. “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs...” (Jāņa 7:17) “...kas grib, tas lai ņem...”  (Jāņa atkl. 22:17)

 

94

Vēlreiz sevišķi jāuzsver: ļauniem gariem jāsaņem gribas piekrišana, pirms viņi var ieiet cilvēkā un to viņi panāk caur viltību pieviļot. To viņi vienīgi var panākt, ka uzdodas par Dievu, lai ticīgais viņiem atvērtos. Visi ielenkumi un apsēstības pie ticīgiem pamatojās uz pievilšanu, jo tikai tad, kad cilvēks pilnīgi zem sātana varas, viņš tam nododas apzināti ar savu gribu.

Tātad, pie patiesas atbrīvošanas pieder visas gribas enerģiska sakoncentrēšana, kas neskatoties uz visām kārdināšanām, cīņām un ciešanām paļaudamies uz Dieva spēku ar noteiktību griežas pret tumsības spēkiem un visas agrākās piekrišanas viņu darbībām atsauc. Izsmeļoši šī cīņa tiks iztirzāta 8. nodaļā.

 

Fiziskām sajūtām nevajadzētu sajust Dieva klātbūtni

Bet lai šo cīņu ar panākumiem varētu uzņemties, tad kā tas jau bieži ticis minēts, ticīgajam jāzina likumi par Dieva un sātana darbībām, viņam jāzina kāpēc viņš vienu lietu attiecina uz Dievu un otro uz tumsības valdnieku. Fundamentālā starpība starp Bībelē minētām dievišķām atklāsmēm un mūsu dienu pārdabīgām parādībām ir tikai tādiem redzami saprotami, kuri abu parādību noteikumus un parādības ir skaidri uztvēruši un sev piesavinājuši, proti ka pirmie arvien notiek cilvēkā pie normāla saprāta un gribas darbības un pēdējie prasa pasivitāti - paškontroles izbeigšanu (mediālu stāvokli).

Mēs varam kā piemēru minēt tā saukto “gaišredzību” - “clairvoyance” un “clairaudience” - spējas pārdabīgas lietas redzēt un dzirdēt. Ir patiesas un nepatiesas šādu lietu redzēšanas un dzirdēšanas, vai nu tā ir Dieva dāvana (Atkl. 1:10-12) jeb ļauns pasīvs stāvoklis, kas dod iespēju pievilšanai.

 

Gaišredzība un gaiš-dzirdēšana un to cēloņi 

Tiek apgalvots, ka clairvoyance un clairaudience esot dabīgas dāvanas, bet patiesībā tās ir radušās, kā sekas caur nodošanos ļauniem gariem, kuri savu varu un klātnību var atklāt. Spiritistu praktizētā, tā saucamā, skatīšanās kristālā, nav nekas cits, kā šī stāvokļa mākslīga radīšana, kas caur visādiem palīglīdzekļiem var tikt novesta

 

95

līdz neticamai attīstībai, kā mēs to varam redzēt sevišķi austrumos un citur. Princips visur ir viens un tas pats. Pie cilvēkiem sātanisko iespējamību izpausmes atslēga ir DOMĀŠANAS DARBĪBAS APSPIEŠANA, turpretī visās dievišķajās atklāsmēs domāšanas garīgās spējas un spēki ir neaizkavētas un pilnā darbībā.

Ļaužu pulks Sinaja kalna pakājē “skatīja Dievu”, tomēr viņi nebija “pasīvi”.  Vīzija (skatīšana) – vai nu mentāla vai fiziska, ir īstenībā aktīva un nevis pasīva, tas ir – atdalīta no cilvēka gribas un cilvēka aktivitātes, un “vīzijas” var būt vai nu fiziskas, vai mentālas, vai garīgas.

 

Tikai ļaunas vīzijas ir pasīvas, tās prasa gribas un saprāta izslēgšanu.

Pāvils, kas piedzīvoja gara aizrautību (Apustuļu d. 22:17) bija ar skaidru prātu un garu, runādams saprātīgi pārdomātus vārdus. It īpaši tas parādās pie Jāņa uz Patmos salas. Viņš gan nokrita pie zemes, jo nespēcīgais dabīgais cilvēks nevarēja neaizsegto godības pilno Kunga klātnību panest, bet pēc Meistara atdzīvinošā pieskāriena bija viņa saprāts atkal atvirts, viņa domas strādāja skaidri un asi, viņš varēja visu uzmanīgi uztvēri un paturēt, kas tam tika parādīts.

 

Pārdabiska rakstīšana un runāšana

Pie pārdabiskas dziņas rakstīt un runāt, tiek tie paši pamatnoteikumi pildīti. Piemēram, no ļauniem gariem pieviltā

(1) persona uzraksta to, kas viņai “no augšas” tiek diktēts, vai

(2) kas viņas fantāzijā pārdabīgā veidā tiek iztēlots, dažkārt pat neatvairāmi uzspiests.

(3) Vai viņa raksta automātiski, kā roka top vadīta, bez domu darbības jeb gribas nodarbības.

Tā rakstot notiek, ka vārdi garam tik skaidri rēgojās priekšā, it kā tie tiktu ar miesīgu aci redzēti, pat mirdzošos ugunīgos burtos. Tāda pat parādība nāk priekšā noturot atklātu runu, runātājs vienkārši ietērpj vārdos to, kas viņa iekšējai redzei tiek priekšā tēlots, pie tam gars atrodas pilnīgā bezdarbībā. Tādu lietu viņš uzskata par “Svētā Gara apgaismojumu”.

Pie dažiem cilvēkiem šī parādība parādās tik izsmalcinātā veidā, ka viņi to uzskata par “spīdošu daiļrunības dāvanu”, “lielu attēlošanas dāvanu” vai par “maigu poētisku iztēlot spēju”, pie tam no visa nekas neiziet no viņu pašu gara. Tas nebūt nav viņu

 

96

pašu domu produkts, bet veikli priekšā spoguļoto parādību skatu uztvere. Šeit augļiem jākalpo par pazīšanas zīmēm. Šādas “dāvanas”, kas nav no Dieva, nenes ilgstošus svētības iespaidus, bet dažreiz nes pierādāmus ļaunumus, kamēr Bībeles patiesības tiek sajauktas ar veikli izdomātiem skaistiem vārdiem, bet aiz skaistiem vārdiem nav garīga spēka neatgriezto glābšanai un ticīgo stiprināšanai.

 

Sludināšana no dvēseliskiem priekšstatiem

Iespējami, ka tādas parādības ir bijušas par cēloni daudziem ātri pārejošiem panākumiem pie liela vēriena evaņģelizācijām, kuras sākumā izskatījās cerību pilnas, bet dažās nedēļās pazuda kā rīta rasa saulītē. Sludinātāji gan pasniedza Bībeles patiesību, bet viņi attēloja priekšstatus no savām dvēselēm, bet nesmēla no Svētā Gara apgaismotā gara avota. Tumsības spēki nebīstas no vārdiem, pat no Evaņģēlija patiesību vārdiem, ja tajos nav auglīgumu dodošā dzīvība no Dieva Gara avota. Un, ka ļauni gari pieļauj liela mēroga neīstas “atgriešanās”, un pat vēl tādas izraisa, par to tagad nav nekādu šaubu. Viņiem pietiekoši viegli savus gūstekņus šķietamā veidā atbrīvot, ja to prasa viņu intereses, kas pastāv Dieva bērnu maldināšanā, jo reliģiskās kustībās mūsu dienās ir daudz elementu, kas kristiešu spēkus nodarbina it kā Dieva valstības celšanai, bet viltnieka valstību atstāj neskārtu.

Xxxxx Automātiskajā rakstīšanā xxxx pg 115

Nenojaušot ļauno garu eksistenci un viņu nerimstošo piepūli censties katru Dieva bērnu pievilt, un tāpat neko nenojaušot attiecībā uz viņu darbību, daudz ticīgo nesaprot, ka viņi ikdienas dzīves lietās var atvērties glūnošo radījumu viltībām, kuri tikai uz to raugās, lai pie pirmās labākās izdevības novestu kādu Dieva kalpu maldos. Ja, piemēram, kāds sludinātājs grib būt atkarīgs no “pārdabiskas palīdzības” un savas smadzenes nevingrina skaidrā garīgā domāšanā, tas tiešām ļauj sevi novest pasivitātē, kuru ienaidnieks sevišķi pamatīgi mēģina izlietot saviem mērķiem. Šādā veidā viņš gūst ietekmi uz tā cilvēka dzīvi,

 

97

kas izpaužas visāda veida neizprotamos satraukumos, kuriem, kā pieviltais domā, viņš nav iemeslu devis.

To pašu var teikt arī par rakstniekiem, kuri kaut kādā veidā kļuvuši pasīvi, jeb labāk teiksim atklāti, kļuvuši mediāli un atvērās pārdabīgo ļauno garu darbībām, kuru iespaidi tiek norakstīti fantāzijā, tā dēļ pieviltie sevi uzskata, kā “no Dieva apgaismotus”.

 

Patiesa rakstīšana zem Dieva rokas

Lai rakstītu dievišķā vadībā, vajadzīgas trīs lietas:

1. No Dieva Gara pamudināts un piepildīts gars (skat. 2.Pēt.1:21).

2. Domāšanā vingrināts skaidrs un atjaunots prāts, garīga atziņa un izšķirt spēja (skat. 1.Kor.14:20).

3. No cilvēka gribas un gara pilnīgi pārvaldīta miesa (skat. 1.Kor.9:27).

Zem ļauno garu ietekmes cilvēkam runājot un rakstot, nekas vārda patiesā nozīmē nav garīgs, jo viņa gars ir nenodarbināts. Tas, kas tur izskatās garīgs, ir ļauno garu darbs, kuri savu gara darbību ļauj uz un caur cilvēku iedarboties.

Bet pie rakstīšanas Dieva vadībā, kas nav pielīdzināma automātiski radītam diktātam,         bet notiek uz  Svētā Gara skubinājumu cilvēka garā, ticīgajam visā patiesībā ir jābūt garīgam, jo avots atrodas garā, ne dvēselē, kā tas ir pie cilvēku pašu domu uzrakstīšanas. Svētie Raksti uzrāda tādas izcelsmes pazīmes.

“Dieva cilvēki” ir runājuši “Svētā Gara” spēkā, bet kā cilvēki viņi uzņēma sevī viņu garam dāvāto patiesību un deva to tālāk caur viņu atbrīvotām un no Dieva apgaismotām spējām.

Pāvila raksti pierāda, ka visi minētie trīs noteikumi pie viņa bija piepildījušies. Svētā Gara darbības uzņemšanai viņa gars bija atvērts, prāts bija nodarbināts visā pilnībā un miesa pakļauta gara vadībai, kā paklausīgs darba rīks. Šie raksti dod arī tāpat liecību par atdzimušā prāta spējām, lai izprastu “Dieva dziļumus”.

 

Pāvila garīgās atšķiršanas spēja

Pie Pāvila mēs atrodam arī aso izšķirt spēju, kāda ir garīgam cilvēkam. Tāds var atšķirt, vai Dievs viņa garam

 

98

kaut ko atklājis, jeb viņš sniedz tālāk savu pašu domu svētotos iznākumus.

Gandrīz visas mūsu laiku “pārdabīgās atklāsmes” neuzrāda vajadzīgos priekšnoteikumus patiesām Dieva atklāsmēm un tāpēc apzīmējamas ar okultas izcelšanās zīmogu t.i. norāda uz saņēmēja mediālu stāvokli. Tāpat būtu jāpiegriež vērība triviālām, seklām un nenozīmīgām, jā, pat muļķīgām, tā sauktām, “Dieva vārdu atklāsmēm” un bezmērķīgām “vīzijām”.

Ja priekš sātaniskas darbības cilvēkā vajadzīgie noteikumi izpildīti, tad viņu nekāds agrāk piedzīvots piedzīvojums, cieņa, stāvoklis, kultūra vai izglītība un nekāda atziņa no dēmoniskām maldu ainām nepasargās. Tāpēc velns darīs visu iespējamo, lai Dieva bērnus novestu pasivitātē, vienalga kādā formā - vai garā, dvēselē jeb miesā, jo viņš zina, ka tādā veidā sagatavoto novadu agrāk vai vēlāk viņš saņems savā varā. Var teikt pilnīgi noteikti, ka ļauni gari tur, kur var darboties, arī darbosies un pat Dieva izredzētos pievils.

 

Kādēļ ļaunie gari vēlas ķermeni

Varētu jautāt: Kāpēc ļaunie gari tik neatlaidīgi cīnās, lai dabūtu iespēju ieiet miesā?

 (1) Tādēļ, ka miesā viņi atrod mieru (Mat. 12:43) un šķietamu atvieglinājumu savā stāvoklī. Bet vēl jo vairāk:

(2) Tādēļ, ka miesa ir gara un dvēseles orgāns, un ja viņi ārējo cilvēku pārvalda, tad caur to viņi var iespaidot iekšējo cilvēku un to kavēt sagādāt dievišķo dzīvību citiem, kaut arī ne vienmēr viņiem izdodas viņa attiecības ar Dievu sadragāt. 

Ticīgā cilvēka gadījumā, viņi neiznīcina dzīvību, kas atrodas centrā, bet viņi var to ieslodzīt, tā ka iekšējais cilvēks, kurā Dieva Gars mājo, kļūst nespējīgs tumsības garu valstij uzbrukt un tās darbus iznīcināt. Kad ļaunie gari iegūst varu pār ticīgā cilvēka ķermeni un prātu jebkādā pakāpē, tad visa iepriekšējā garīgā izaugsme ir kļuvusi praktiski bezvērtīga priekš kalpošanas. Ticīgo pulkiem, kas ar Svēto Garu kristīti, nepieciešami saņemt gaismu par savu  perifēriju (apkārtējā loka) atbrīvošanu. To garīgā attīstība tiek kavēta un aizturēta, caur viņu spēju apspiešanu, caur nepareizu jēdzienu balastu, caur dvēseles maldiem, caur vājībām un kaitēm

 

99

pie miesas, un šo kavēkļu dēļ cilvēka garā dzīvojošais Svētais Gars nevar izpausties, un Kunga Jēzus dzīvība viņā nevar atklāties. Tā tad, ja cilvēks tiek atbrīvots no apsēstības, nerodas jauna iekšēja dzīvība, bet tā tiek no apspiestības saitēm atbrīvota. Šī darbība var notikt dažādos veidos un pakāpēs, jo ne visi cilvēki smok vienādos apstākļos. Tā kā ir garīga pieauguma dažādas pakāpes cilvēka dzīvē, tāpat arī ir dievišķo un sātanisko elementu visdažādākie sajaukumi viena ticīgā cilvēka dzīvē.

Tikko ļaunie gari kādā ticīgā atraduši mazāko pieturas punktu  un spējuši iespiesties, viņi tūlīt pūlas tā personīgās spējas paralizēt. Viņu mērķis ir sava upura personīgo dzīvi pārvaldīt un pār tā pasīvo individualitāti ar laiku arvien vairāk izplesties. Tikko viņi var tā būtnes iekšējā celtnē iespiesties, tiem rodas iespēja to pārvaldīt un priekš saviem mērķiem lietot, un pieviltais domā, ka viņa spēks aizvietots ar Dieva spēku, ka Dievs rīkojas un darbojas viņa vietā, tātad viņš būtu no “Dieva apsēsts”.

Ticīgie, pie kuriem apsēstība tādā veidā attīstījusies, pārvalda tad pār pārdabiskiem spēkiem un var pārdabiskā veidā no gariem saņemt brīnumu pilnas atklāsmes un tās izteikt citiem, un tās ir sekojošas:

·       Saņemt un izteikt atklāsmes.

·       Saņemt un izteikt pravietiskus vēstījumus.

·       Saņemt skaidrojumus.

·       Saņemt vīzijas.

·       Saņemt un izteikt (pārdabiskus) iespaidus.

·       Saņemt sevišķu pārdabisku vadību.

·       Pareģošanas dāvanu.

·       Gaišredzības dāvanu.

·       Automātiskas rakstīšanas dāvanu.

 

Tāds apsēsts ticīgais var būt arī ar šādām spējām:

·       Dzirdēt garīgas būtnes.

·       Pārdabiskā veidā lietas uzzināt.

 

100

·       Uzturēt pārdabiskā veidā sadraudzību vai nodibināt sakarus.

·       Tulkot, kritizēt, labot, tiesāt.

·       Tēlojumus sevī uzņemt un sniegt tālāki.

·       Pārdabiskā veidā kavēkļus novērst.

·       Sevišķā veidā izskaidrot iedomas un patiesības.

·       Dabīgām parādībām dot pārdabisku nozīmi un otrādi.

·       Tikt automātiski vadītam un pārvaldītam.

 

Daudzi no šiem spēkiem izpaudās, kā pašam cilvēkam piemītošas spējas, bet kuras pildīt tas pēc dabas nav spējīgs, viņam, piemēram, nav dāvanas tulkot un kritizēt, bet gari var priekš tam spēku dot un caur to attēlot maldinošu personību. Citi domā, ka apzīmētai personai ir visas šīs spējas un ir vīlušies, ja tas tās negrib izlietot. Viņi nezina, ka pieviltais viņam pierakstītās “dāvanas” var lietot tikai pēc savu pārvaldītāju gribas. Un kad upuris beidzot atklāj, ka tās bija tikai pavadparādības viņa apsēstībai un atsakās turpmāk būt par vergu sātaniskiem viltus gariem, tad visas šādas “dāvanas” beidz eksistēt. Šo gadījumu izmanto atriebības kārie dēmoni, novedot citus pie tādas pārliecības, ka lūk “šis virs ir savu spēku zaudējis” vai “iekšēji slīdējis atpakaļ”, bet īstenībā tas ticis no viņu pašu mahinācijām atbrīvots.

 

Ļaunie gari aizvieto Dievu

Sekojošie piemēri lai paskaidro, kā ļaunie gari sevi un savus darbus var iejaukt savu upuru individuālās dzīves izpausmēs caur to ačgārnām uztverēm par garīgām patiesībām.

 

1. Runāšanas aizvietošana. Bībeles tekstu: “Jūs neesat tie, kas runā” (Mateja 10:20), daži ticīgie izskaidro tā, it kā tas nozīmējot dievišķu (automātisku) aizvietošanu cilvēka runai. Ticīgais cilvēks domā, ka Dievs pats caur viņu runās, un nodod Viņam savu muti, lai kļūtu par Viņa “orgānu”. Caur to rodas runājamās ierīces pasivitāte, kura minētos orgānus noved zem pārdabiskas (šķietami dievišķas) varas.

Tā rezultātā: (a) cilvēks pats vairs nerunā, (b) Dievs arī nerunā, jo Viņš nevienu cilvēku nepadara par automātu, (c) bet ļaunie gari runā, jo pasivitātes nosacījums ir izpildīts, lai viņi tā darītu.

 

101

ļauni gari gan runā, tiklīdz iestājies pietiekoši stiprs gribu nospiedošs stāvoklis, kas to varētu pieļaut. Tas sevišķi notiek pārdabisku “vēstījumu” veidā, tie savukārt prasa tālāku pasīvu paklausību, kas pamazam noved pie izteikti mediāliem ieradumiem.

 

2. Atmiņas aizvietošana. “Tas atgādinās jums visu, ko es esmu jums mācījis...” (Jāņa 14:26). Daži domā, ka viņiem vaira nav vajadzīgs savu atmiņu lietot un ka Dievs viņam visu atgādinās. No tā izriet, ka cilvēks vairs nepūlas atcerēties lietas, kuras tam pašreizējā stāvoklī būtu jāzina un Dievs viņam neko neatgādina, jo Viņš to dara tikai tad, ja Viņa bērni kopā ar Viņu darbojas, bet ļaunie gari gan tūlīt ieņem vietu uz skatuves, kur cilvēks savu orgānu izslēdzis.

 

3. Sirdsapziņas aizvietošana. Rakstu vietā: “Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: Šis ir tas ceļš...” (Jesaja 30:21) minētie vārdi tiek no dažiem ticīgiem tā uztverti, ka “pārdabiska vadība” tiek uzskatīta par augstāku garīgās dzīves pakāpi par sirdsapziņas apskaidrotību. Viņi nonākuši tādās domās, ka nekas vairs nav jāpārbauda, bet atliek vienīgi tikai “paklausīt”. Tam kā sekas ir, ka viņi vairs nepiegriež vērību, ko Raksti saka par taisnību un netaisnību, Dievs to arī nedara, kā kāda mašīna, lai tā pildītu savu uzdevumu, un šo izdevību izmanto ļauni gari, lai ar pārdabiskām dziņām un vārdiem iejauktos. Tā rodas sātaniska “gara vadība”. No šī brīža pieviltais ne ar ko neļauj sevi vairs iespaidot, ko citi tos par patiesību saka, viņš ne caur kādām patiesībām neļauj sevi aizkavēt, kuras tam būtu jāredz un jādzird. Viņš noslēdzas visiem argumentiem un negrib nekādus jautājumus iztirzāt. Paša spriest spējas aizvietošana caur ļauniem gariem izskaidro pie daudz ticīgiem cilvēkiem novēroto morālisko izjūtu notrulinājumu, kuri dzīvo “brīnišķos piedzīvojumos”. Viņiem pašiem nav jausmas par to, ka viņi savu tikumisko līmeni gremdē, viņu sirdsapziņas balss ir nocietinājusies caur tās nepārtrauktu igno-

 

102

rēšana. Viņi klausījuši viltas garu norādījumiem, tādās lietās, kurās vajadzētu vienīgi izšķirt no Dieva apgaismotai sirdsapziņai vai tā laba vai ļauna - taisna vai netaisna.

 

4. Izlēmības aizvietošana. Ir teikts: “Dievs ir tas, kas jūsos veic... gribēšanu...” Ticīgais, kas domā, ka Dievs viņa vietā gribēs un pats vairs nekā neuzņemsies, atvieglo ļauniem gariem viņa pasīvo gribas spēju pārņemt. Pēdējie te noved paralizētā stāvoklī vai padara cietu, stipru un tirānisku. Tā kā Dievs pie neviena nepielieto vardarbību, tad izrādās, ka “dievišķais aizvietotājs” cilvēka gribai ir velns un caur to dēmoni saņem cilvēka dzīvības centrā atbalsta punktu. Tagad viņi no tā ar saviem meliem padara vāju un nevarīgu upuri, vai viņi attīsta cilvēkā valdītkāru stipru gribu, arī pār citiem, un tas aiz sevis nes ļaunas un postošas sekas.

 

Ļaunie gari aizvieto sevi

Līdzīgā veidā dievišķu iespaidu vietā ļaunie guri mēģina sava upura dzīvē ne tikai savas mahinācijas iespiest, bet viņi pūlas aizvietot visu paša cilvēka darbību ar savām darbībām, paša prātu, atmiņu, fantāziju, spriest spēju utt. Tā ir cilvēka būtnes aizvietojoša atdarināšana. Pieviltajam visu laiku liekās, ka viņš pats dara, domā, spriež un atzīst.

Šī paša ticīgā būtnes atdarināšana caur ļauniem gariem pamatojās uz pasīvu nodošanos, kurā katrā ārējā vai iekšējā novadā ir dziļas apsēstības un pievilšanas bāze pie sevišķi daudziem nopietniem Dieva bērniem. Pievilšana vispirms pieņem garīga izskata veidu, piemēram, cilvēkam no sevis paša ir pārspīlēta doma par savu svarīgumu Dieva valstībās darbā, savu “pasaules aptverošu uzdevumu” un “augstā iespaidīgā stāvokļa” par kuru viņš ir pateicīgs “savam dievišķam aicinājumam”. Viņš sauļojas savā “garīgā gatavības godībā”, savos “nesalīdzināmos piedzīvojamos” viņš vispārībā jūtas par citiem cilvēkiem daudz dižāks un augstāks. Bet tādu cilvēku sagaida neizbēgams briesmīgs kritiens. Viņš, no ienaidnieka dzīts, kāpj augstāk un augstāk, bez iespējamības atturēt sava kri-

 

103

tienu, kuram jānāk tikko tas atzīst, ka ir pievilta. Sabrukums ir neizpaliekošas sekas, kas satricina visas lietas, kas ir satricināmas. Tad viņam kļūst par daļu baismīga tumsa, visu dēmonisko apsēstību gala iznākums. Apmātības un apstulbuma kalngala augstumiem arvien seko tumsa, nekas cits, kā tumsa, tumsa ārā, tumsa iekšā, tumsa attiecībā uz pagātni, tumsa to apņem attiecībā uz nākotni - tumsa starp dvēseli un Dievu.

Tad daži nogrimst pašpārmetumu bezdibenī, viņi domā, ka grēkojuši pret Svēto Garu. Citos aust apziņa, ka viņu rūgtie piedzīvojumi var tikt pārvērsti gaismā priekš draudzes un var būt palīdzīgi cīņā pret grēku un sātanu. Un tā kā tie, kuri bijuši ienaidnieka nometnē, pazīst visas viņa viltus mahinācijas, ar savu izlaušanos brīvībā, kļūst ļaunām varām par briesmīgu un bīstamu biedēkli.

 

 

8. nodaļas diagramma mums rāda ceļu lejup un cīņu par atbrīvošana pēc tam, kad ticīgais pieņēmis atdarināto Dieva klātnību, viņa gribas, prāta un miesas spēju nogrimšanu sātaniskās saitēs un tad lēna, pakāpeniska, bieži mainīga augšupeja atpakaļ savā normālā stāvoklī.

© Verners Šteinbergs