APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 5.nod. PIEVILŠANA UN APSĒSTĪBA

Apdraudētais kristietis -

5. nodaļa 

Pievilšana un apsēstība   

77

Ticīgais, kas ir bijis no melu gariem pievilts, var būt palicis no šiem gariem neapsēsts, nāk arī priekšā, ka cilvēki ir apsēsti un tomēr iepriekš nav bijuši pievilti. Piemēram, ja cilvēks, t.i. kristietis, ticis nepareizi vadīts un pievilts no vīzijām un “brīnišķām izjūtām un piedzīvojumiem”, un tomēr maldināšanas nav beigušās ar apsēstību. Turpretī padošanās grēkam, nav svarīgi vai apzināti vai neapzināti, dod ļaunam garam iespēju dvēseli vai miesu paņemt savā īpašumā, pat no kāda ticīgā, arī ja tas iepriekš nebūtu bijis pievilts.

Spējas un orgāni arī var atsevišķi nonākt zem ļauno garu varas, tādēļ, ka cilvēks, neraugoties uz pasivitāti, kuru apcerējām IV. nodaļā, iekrīt grēkā. Ja mēle padodas ļaunām aprunāšanām un tiek nodota nesmuku lamu vārdu lietošanai, līdz ar to tā nododas grēkam un velna varai. Tas pats ir arī ar citiem miesas locekļiem, ar acu kārību skatīties uz nemukām lietām, ar ausīm sliktu uzklausīt, ar to tās atverās sātanisko sūtņu iespaidam t.i., ja kāds tādām lietām piegriež sevišķu vērību un tās labprāt uzklausa. Tā var ļaunie gari zināmus miesas orgānus, kā auss nervus, tādā mērā pārvaldīt, ka persona tās lietas nedzird, kuras tai būtu jādzird, un tomēr pietiekoši viegli visu ačgārni sevī uzņem.

 

Apjoms pamatam, kas nepieciešams ļaunajam garam, lai pārņemtu cilvēku, nav noteicams 

Nav iespējami precīzi pareizi noteikt, cik daudz ļauniem gariem vara jāierāda, lai nonāktu tiešā apsēstībā. Noteikti zināms ir tikai tas, ka (1) ir grēks, kas nav apsēstība, (2) ka daži grēki noved pie apsēstības un (3) ka ir citi grēki, kas ir apsēstības sekas. Ja kāds cilvēks caur grēku dod iespēju ļauniem gariem viņā ieiet, tad to varu, kādu tas viņiem iedod, var kāpināt līdz bezgalībai t. i. tā var pieaugt līdz neiz-

 

78

mērojamam. Velnam atstātā novadā visupirms viņš ieiet, tam seko ielaistā ienaidnieka “izpausmes”, un šo parādību nepareizs izskaidrojums atdod tālākus novadus viņa rokās, tādēļ ka pieviltais tic un pieņem ienaidnieka turpmākos melus.

Nāk priekšā arī tādas lietas, ka notiek pievilšana un apsēstība pašam cilvēkam to neapzinoties un tāpat tā atkal pāriet. Viņš var būt paļāvies grēkam un ielaidis ļauno garu, bet tad atkal ieņēmis nostāju pret grēku pēc Rom. 6:6,11 satvēris uzvaru un atbrīvojies no apsēstības, pēdējo kā tādu pavisam nepazinis.

Ticīgo ļaužu pulki ir lielākā vai mazākā mērā apsēsti, paši to neapzinādamies, viņi sev izskaidro garu parādības un izpausmes par “dabīgām”, par sava “es” tieksmēm, par “grēku” un visu citu tikai tāpēc, ka tiem nav vajadzīgās zināšanas par dēmoniskām apsēstībām.

Ir arī darīšana ar tām apsēstības formām,  kuras tiek izraisītas caur Dieva darbības un dievišķo lietu atdarināšanu. Cik ātri šajā novadā pieviltība pāriet apsēstībā atkarīgs no tās pakāpes, kādā ticīgais atverās šiem atdarinājumiem. Šādu cēloņu pieviltie var tik tālu nonākt, ka viņi (1) paļaujas uz ļauniem gariem, (2) viņiem uzticas, (3) viņiem nododas, (4) ļauj sevi no viņiem vadīt, (5) pie viņiem griežas ar savām lūgšanām, (6) viņus uzklausa, (7) viņiem paklausa, (8) no viņiem saņem vēstījumus, (9) saņem Svēto Rakstu tekstus no viņiem, (10) ir izpalīdzīgi viņu vēlmēm un darbībām, (12) priekš viņiem strādā un pie visa tā domā, ka viņi visu to saņem no Dieva un visu dara priekš Dieva.

Dažos gadījumos ticīgais šīm atdarinātām “dievišķām lietām” ir tik neapvaldīti nodevies, ka no šīs maldīgās ietekmes ļoti drīz nonāca pie visizteiktākās apsēstības, lai gan ļoti izsmalcinātā formā. Nekādu acīmredzamu ļaunuma iezīmi nevar uzreiz ieraudzīt un tomēr pieredzes bagāta acs atpazīst šīs pilnīgi attīstītās “dēmonu apsēstībai” raksturīgās dubultās personības pazīmes,

 

79

kaut arī tā slēpjas aiz brīnišķīgākām “gaismas eņģeļa” parādībām, pievilcīgi starojošas sejas, aiz jaukākās dziedāšanas vai uzstājas ar varenu runu.

 

Dubultā personība dēmonu apsēstajam

Pieminētā dubultā personība mēdz vispārīgi tikai tad kļūt pazīstama, kad tā pieņem atbaidošas darbības izteiksmes, piemēram, atklājās kāda cita individualitāte, kas aptumšo apsēstā rakstura īpašības, caur runāšanu ar pārveidotu vai svešu balsi un izsaka vārdus un domas, ko cilvēks pavisam nav gribējis vai tikai pa daļai gribējis izteikt. Upuris tiek piespiests rīkoties pret savu dabīgo raksturu, miesa tiek no svešas varas pārvaldīta, nervi un muskuļi sagrozīti, saviebti, izraisītas krampju lēkmes, kā tas Bībelē tiek minēts (Lūkas 9:39). Šai dēmona apsēstai divējādai personībai raksturīgi, ka šīs izpausmes parādās periodisku lēkmju veidā, bet šo lēkmju, kuras tiek uzskatītas par “uzbrukumiem”, starplaikos minētie upuri ir samērā normāli un dabīgi, tomēr šīs lēkmes īstenībā ir iebrukušo spēku izpausmju periodi.

 

Dubultā personība ar ļaunu garu apsēstam kristietim

Tagad ir pieejami fakti, kas pierāda, ka šīs pilnīgi attīstījušās dubult personības apsēstības parādījās pie ticīgiem, kuri viņiem dāvātai gaismai nav bijuši nepaklausīgi, nebija arī padevušies apzinātam grēkam, bet tika pievilti tādēļ, ka nodevās pārdabīgiem garīgiem spēkiem, kurus tie turēja par dievišķiem. Ir gadījumi, kas uzrāda visus pavadošo parādību simptomus, par kuriem aprakstīts Evaņģēliju rakstos. Dēmons atbild uz viņam uzdotiem jautājumiem savā paša balss skaņā un izsaka Dievu zaimojošus vārdus caur apsēsto personu, kuras gars tajā pat laikā paliek mierā un sadraudzībā ar Dievu. Tas liecina par to, ka (1) Svētais Gars var atrasties cilvēka garā, un tajā pašā laikā (2) viens vai vairāki velni mājot ķermenī, lietojot mēli un mētājot ķermeni apkārt pēc viņu gribas.

Šī pati “dubultā personība”, PIE PIELNĪGI ATŠĶIRĪGĀM IZPAUSMĒM, ir viegli atpazīstama katram, kuram ir garu atšķiršanas spēja. Dažreiz vide un apstākļi ir vairāk izdevīga garu izpausmēm nekā citās reizēs, un tad viņi var tikt skaidri atpazīti abējādi - gan savā brīnišķīgajā, gan savā apšaubāmajā formā.

 

80

Patiesība, ka sastopami pulkiem apsēstu ticīgu cilvēku iznīcina teoriju, ka tikai pagānu zemēs un rupji grēcinieki var būt no velna apsēsti. Šis nepārbaudītais un nepierādītais daudzo kristiešu “uzskats” velnam ļoti apsveicams un pieņemams un kļūst tam par labu aizsegu, kura ēnā viņš ar panākumiem pūlas Dieva bērnu dvēseles un ķermeņus dabūt savā varā. Bet aust laiks, kad draudzei par šīm lietām jātop acīm atvērtām caur šo piedzīvojumu skarbo skolu nemīlīgi izpurināts pulciņš jau nācis pie atziņas, ka ticīgais, kas kristīts ar Svēto Garu, un kura garā dzīvo Dievs, tik lielā mērā var tikt pievilts, ka viņš ļauniem gariem dod iespēju ieiet savā būtnē, ka viņš kļūst apsēsts. Dievs darbojas iekš un caur cilvēka garu un velni iekš un caur dvēseli vai miesu, vai caur abiem.

 

Divejāda spēka straumes

No šāda veida ticīgā var dažu brīdi no diviem pilnīgi dažādiem spēku avotiem straumes izplūst. Viena nāk no Dieva Gara cilvēkā, otra no ļauna gara viņa ārienē un tie, kas nāk sakarā ar šiem paralēliem strāvojumiem, piedzīvo tiem atbilstošus piedzīvojumus t.i. iznākumus. Svētrunā var attiecīgā persona pasludināt neviltotu patiesību ar Rakstiem saskanīgu tīru un skaidru, jo cilvēka gars no Dieva apskaidrots - bet ļaunie gari, kas darbojas miesā un dvēselē, izlieto minētās patiesības aizsegu, lai savas izdarības ar to sajaucot, pieviltu klausītājus un arī pašu runātāju. Tas nozīmē, ka brīžiem no ticīgā var iziet patiesības straumes, kas balstās uz Rakstiem, nesot uzņēmīgiem gaismu un svētību. Un tad pēkšņi dvēselē vai ķermenī paslēpies svešs gars izlej plūdus caur psihisko vai fizisko cilvēka būtni, kas izraisa atbilstošus iespaidus pie tiem klausītājiem, kas savos dvēseles vai ķermeņa elementos reaģē uz sātanisko ietekmi caur uztrauktām vai nervozām jūtu izpausmēm. Viena vai otra no abām straumēm var laiku pa laikam gūt virsroku un attiecīgajam vīram piešķirt dubultu raksturu, vienam ar otru īsos

 

81

starplaikos periodiski mainoties. “Cik brīnišķi viņš runā! Cik viņš apdomīgs un saprātīgs! Ar kādu mīlestību viņš meklē pazudušos!” To ar pilnām tiesībām var teikt par vienu otru Dieva valstības strādnieku. Un tad piepeši nāk īpatnēja pārmaiņa, pār viņu un visu sapulci. Ir iespiedies svešs elements, varbūt tikai tiem pazīstams, kuriem ir asa garīga izšķirt spēja, bet bieži arī priekš visiem redzami manāma. Varbūt ka runātājs ar mierīgu, klusu, skaidru garu iesācis lūgt, bet pēkšņi viņa balss top pacelta, tā skan dobji vai metāliski, saspīlējums sapulcē pieņemās, kāda pārvaroša visu pārvaldoša “klātnība” uz tiem nolaižas un neviens pat nodomā tai pretī stāties, kas tik redzamā veidā šķiet nākam no Dieva.

 

Sajauktas izpausmes

Klātesošo vairākums varbūt pat nepamana izraisīto sajaukumu. Daži krīt pie zemes, nespēdami ilgāk panest saspīlētās emocijas, citi tiek no kāda pārdabiska spēka apgāzti, pārsviesti uz citu vietu, citi sāk ekstātiski (uzbudināti) kliegt. Runātājs atstāj paaugstinājumu un iet garām kādam jaunam cilvēkam, kas sevi apzinās reibuma sajūtā, kura to ilgi neatstāj. Vairāki smejas svētlaimības pārplūsmē. Daži saņēmuši caur Dieva Vārda izskaidrojumu patiesu palīdzību un garīgu svētību, caur Svētā Gara darbību pirms “kulminācijas” punkta sasniegšanas un šī iemesla dēļ pieņem visas sekojošās parādības “kā no Dieva”. Viņi nevar izšķirt caur vienu un to pašu kanālu nākošas divas dažādas straumes. (Vienu un to pašu kanālu, nesajaukt ar vienu un to pašu avotu. skat. Jēk. 3:11) Viņi baidās apšaubīt iznākumu, jo baidās pret savu iekšējo pārliecību cīnīties, kura tiem saka, ka sākamā darbojās Dieva Gars. Citi gan zina, ka viņu garīgai spriest spējai aprakstītās parādības jānoraida, bet saņemto svētība dēļ viņi apspiež savas pārdomas un saka: “Mēs gan nevaram šīs ‘fiziskās’ parādības saprast, bet mēs nevaram arī cerēt visu saprast, ko Dievs dara. Mēs vienīgi zinām, ka brīnišķā pasludināšana par patiesību un mīlestību, un gaismu bija no Dieva un derēja

 

82

mūsu vajadzībām. Neviens nevar apšaubīt runātāja patiesīgumu un tīros motīvus … tāpēc, lai gan es nespēju saprast un nespēju teikt, ka man ‘patiktu’ šīs fiziskās izpausmes, tomēr - tam visam vajadzētu būt no Dieva...”

 

Patiesais un viltotais tiek pieņemts kopā

Īsumā sakot, šis ir ieskats sajauktajās “izpausmēs”, kuras ir nākušas pār Dieva draudzi kopš Velsas atmodas laika. Jo, gandrīz bez izņēmuma, ikvienā zemē, kur kopš tā laika ir izcēlusies atmoda, pavisam īsā laika posmā šī viltotā straume ir iejaukusies kopā ar patieso. Un gandrīz bez izņēmuma, patiesais ar maldīgo ir ticis pieņemts komplektā, tādēļ ka garīgā darba strādnieki ir bijuši nezinoši par šādu vienlaicīgu straumju pastāvēšanas iespējamību. Vai arī patiesais ar maldīgo ir ticis noraidīts komplektā no tiem, kuri nav varējuši atšķirt vienu no otra, vai arī bijusi pārliecība, ka tur vispār nav bijis “patiesā”, tādēļ, ka ticīgo cilvēku vairums nav spējīgi saprast, ka tur var būt kopa sajaukta darbība (1) no dievišķā un sātaniskā, (2) no dievišķā un cilvēcīgā, (3) no sātaniskā un cilvēcīgā, (4) no dvēseles un gara, (5) no dvēseles un ķermeņa, (6) no ķermeņa un gara. Un pēdējie trīs (gars, dvēsele, ķermenis) izpaužas izjūtu un apzināšanās veidā, bet pirmie trīs (dievišķais, sātaniskais, cilvēcīgais) izpaužas avota un spēka veidā.

Lai radītu sajaukumu nepietiek tikai ar vienu elementu, ir nepieciešami vismaz divi. Velns sajauc savus melus ar patiesību, jo viņam ir nepieciešams izmantot patiesību, lai panāktu savus melus. Tādēļ ticīgajam vajag visas lietas atšķirt un izspriest. Viņam vajadzētu būt spējīgam redzēt cik daudz pie katras parādības ir nešķīstā, un cik daudz ir tīrā, ko viņš drīkst pieņemt. Sātans ir “sajaucējs”. Ja kādā lietā viņš atrod deviņdesmit deviņus procentus tīrā, viņš mēģina iejaukt vienu procentu savas saindētās straumes, un ja tā netiek atklāta, tā pieaug līdz pat stāvoklim, kad procentuālā attiecībā kļūst pretēja. Ja sapulcēs, kur notiek pārdabiskas izpausmes, tiek novērots garīgs sajaukums, un ja kādi ticīgie nav spējīgi to atšķirt, tad viņiem vajadzētu atturēties apmeklēt šos “sajaukumus” līdz brīdim, kad viņi ir spējīgi atšķirt.

 

83

Pieņemot sātana viltojumus, ticīgais domā un tic, ka viņš paklausa dievišķajiem nosacījumiem, lai paceltos uz augstāku garīgās dzīves līmeni. Turpretim viņš tomēr paklausa sātaniskās darbības nosacījumiem savā dzīvē, un šī iemesla dēļ nolaižas pievilšanas un ciešanu dzīlēs, lai gan viņa gars un motīvi ir tīri.

Kā ļaunie gari iegūst pieeju ticīgajam, tas ir nākošais jautājums, kuru mums vajadzētu pārdomāt. Un šeit mēs sniedzam tabulas formā sešus kodolīgus sarakstus par to (1) kā viņi pieviļ, (2) kā tiek dots pamats pievilšanai, (3) kur viņi ielaužas, (4) kādus attaisnojumus ļaunais gars iedveš, lai apslēptu pamatu un paturētu ticīgo neziņā par viņa klātbūtni un par viņa satverto pamatu, (5) par iespaidu uz cilvēku, kurš tādā veidā ir pievilts, un (6) par apsēstības simptomiem.

(skatīt tabulu XXX lappusē)

 

Kolona 1 – Kā ļaunie gari pieviļ

Kad mēs atsevišķas tabulas ailes aplūkosim, mēs redzēsim ar kādu viltību gari iet pie darba, lai papriekš pieviltu un pēc tam atrastu pieeju pie pieviltā miesas vai dvēseles. Dieva un sātana darbībā cilvēka vervēšanā valda viens pamatlikums. Dievs radījis cilvēka būtni ar brīvu gribu, kaut arī Viņš ir visa universuma un eņģeļu pasaules vadītājs, attiecībā pret radījumu sev robežas nospraudis, tā ka Viņš cilvēkam neko nespiež un neuzspiež, arī ne lai Sev to iegūtu. Tikpat maz var sātans vai kāds no viņa ļauniem gariem cilvēkā ieiet vai kādu daļu no viņa būtnes satvert un pārvaldīt bez paša cilvēka piekrišanas. Ja cilvēks grib labo, Dievs ļauj tam izdoties, ja viņš grib ļaunu, tad to velns izdara pie viņa. Abi var viņā tikai tik daudz darboties, cik cilvēks to grib.

 

84 - 85

 

Kā ļaunie gari pieviļ	Iedotais pamats pievilšanai	Kur viņi ienāk
1.	2.	3.
Viņi ar viltu iegūst sev gribas piekrišanu, tādēļ ka tie atdarina Dieva klātnību no ārpuses. Tad atdarina Dieva personu iekšēji. Iečukst mācības un norādījumus caur maldinošu vadību. Caur atdarinājumiem: 1. dievišķu lietu 2. cilvēcīgu lietu 3. sātanisku lietu 4. eņģeļu lietu Caur pārdabiskām vīzijām un balsīm. Caur dzīšanu ekstrēmos pārspīlējumos utt. Viņu pirmais mērķis ir tik tālu novest maldos, lai viņi ar ticīgo var saieties, tad atrast pieeju tā būtnei un viņā uzturēt ticību, ka visa viņu darbība ir dievišķa.	Maldīgas cilvēka domas un uztveres. Visdažādāko daļu pasivitāti cilvēka būtnē, visās attīstības stadijās. Neizlietotas spējas. Pašsavaldīšanās trūkums. Gribas nodarbības trūkums. Darbības, kas izriet no visiem šiem stāvokļiem; šīs darbības dod ļauniem gariem jaunus atbalsta punktus.     Salīdzini VII nodaļu par apsēstības cēloņiem.	Viņi slēpjas dziļi būtnes iekšējā celtnē. Vispirms viņi nostiprinās nervu sistēmā un dvēseles centros.

Piezīme. Šīs lietas ir pasniegtas tabulas formā, lai ticīgais varētu pats atpazīt savu vajadzību pēc atbrīvošanas, vai arī lai palīdzētu citiem.

 

Ļaunā gara klātbūtnes pazīmes cilvēkā	Ļauno garu lietotās atrunas, lai noslēptu pamatu	Darbības sekas pieviltajos ticīgos un caur viņiem
4.	5.	6.
Nemaldīguma stāvoklis. Pretīguma izjūta pret patiesību par ļauniem gariem. Nespēja citus uzklausīt vai apšaubāmas lietas iztirzāt. Pēkšņi domu uzzibsnījumi (arī atmiņā). Ar laiku ļaunie gari saņem varu pār atsevišķiem miesas orgāniem, piemēram: acīm, runas orgāniem, žokļiem, muskuļiem, rokām, kājām. Tas izpaužas neapvaldītās kustībās.     N.B. Visi šie simptomi var izpausties nedaudz vai ļoti spēcīgi, pa vienam atsevišķi un arī visi kopā.	Tas ir “dievišķi” Tas ir “grēks” Tā ir “slimība” Tas ir “fiziski” Tas ir “dabīgi” Tas ir “temperaments” Tas ir “smadzeņu zudums” Tā ir “pārstrādāšanās” Tās ir “iedomas” Tas ir “iedzimts vājums” Tas ir “garīgi” Tā ir “vīzija” (no Dieva) Tas ir “atklāsme” Utt. utt.   Skatīt VII nodaļu par atrunām.     Atrunas nozīmē sevis vai kāda cita vainošanu par to, ko dara ļaunie gari.	Vispārējs vājums. Garīga un fiziska letarģija. Nervu pārkairinājums. Nemierīgums. Izšķirt spējas trūkums. Šķelšanās gars. Nepamatoti aizspriedumi. Nepareizi spriedumi. Pārspīlēta pašnovērtēšanās, gan paaugstinoša, gan iznīcinoša. Morālisko jūtu trulums. Iekšējā līdzsvara trūkums. Nesvēta smiešanās. Slimīga tieksme uz raudāšanu. Depresija un nospiestība, utt., utt.

 

86

Neatdzimuša cilvēka griba tiek no sātana kalpināta, bet kad tas top atjaunots un no grēka varas atpestīts, tad atbrīvotā  griba var pareizo izvēlēties. Pie tiem, kas tādā veidā ar Dievu nonāk savienībā, var sātans tikai ar viltību sev vietu iegūt, jo viņš zina, ka ticīgais nekad ar vaļējām acīm nepieļaus, ka ļauns gars viņā ieņemtu vietu. Tātad viltnieks var vajadzīgo piekrišanu iegūt tikai caur viltību, tādēļ viņš uzdodas par Dievu vai Dieva eņģeli. Viņš arī zina, ka ticīgais apņēmies Dievam par katra cenu paklausīt un vēlās Dieva atzīšanu vairāk un karstāk, kā visas pasaules dārgumus. Tad tur ienaidniekam nekas cits vairs nepaliek pāri,  kā atdarināt pašu Dievu, Viņa klātnību un Viņa darbības. Tad viņš noved pievilto tik tālu, lai viņš viņam sekotu arvien tālāk, līdz rodas iespējamība sasniegt kaut kādu apsēstības pakāpi, kas iedragā iespējamību Dievam lietot cilvēku un kaitē citiem, kas ar to nāk saskarē.

 

Atšķirība starp Dieva personu un Dieva klātbūtni

Pašu Dievu atdarināt, kas iekš un ar ticīgo darbojās, rada kopēju pamata stāvokli priekš katras tālākas ticīgā pievilšanas caur sātanu. Ticīgie sagaida, lai Dievs ar un iekš viņiem būtu. Viņi alkst pēc Dieva tuvuma, Dieva klātnības, un tas viss tiek atdarināts. Viņi t.i. ticīgie sagaida, lai Dievs kā persona viņos dzīvotu un ļauni gari izliekas un uzdodas par Svētās Trīsvienības Personām.

Lai tumsības spēku pievilšanas metodes varētu saprast, mums jāprot izšķirt Tā Kunga Personu no Viņa klātnības. Persona, kas atklājas Tēvā, Dēlā vai Svētā Garā un klātnību, no kuras izplūst ietekme. To var arī saukt par atšķirību starp Dievu, kas ir gaisma, un dievišķo gaismu kādu mēs no Viņa saņemam, Dievu, kas ir mīlestība un dievišķo mīlestību, kuru Viņš mums dod. Viens ir Viņa būtne, otrs - atklāsme vai izstrāvojums no tā, kas Viņš ir.

Nepieciešami Rakstu mācības par Trīsvienīgo Dievu - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Viņu dažādos uzdevumus un īpašības skaidri saprast, lai ienaidnieka viltībām varētu labāk redzēt cauri.

 

87

Pie daudz ticīgiem pastāv uzskats, ka Kristus personīgi viņos dzīvo, bet patiesībā, kā persona Kristus pie ticīgā nedzīvo. Viņš dzīvo savējos caur Savu Garu (Rom. 8:9), caur ko “viņi saņem Kristus Gara palīdzību” (Fil. 1:9, Ap.d. 16:7). Dievs Tēvs, kā persona dzīvo godībā,Viņa klātnība cilvēkos atklājis “kā Gars, kas iziet no Tēva”. Dievs Dēls, kā persona dzīvo godībā , Viņa klātnība cilvēkos izpaužas caur Viņa Garu. Svētais Gars, Tēva Gars un Dēla Gars atrodas virs zemes, draudzē, kas ir Kristus miesa un atklāj ticīgiem Tēvu un Dēlu. Tāpēc Kungs teica: “Es viņos gribu atklāties”, tas, kas Viņu mīl un paklausa un tālāk “Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jāņa 14:36), caur Svēto Garu, kuru vajadzēja saņemt Vasarsvētkos.

 

Dievs kā persona Debesīs, Viņa klātnība virs zemes caur Viņa Garu

Ticīgā maldīgie uzskati, kādā veidā Dievs varētu būt ar viņu un viņā, un nezināšana par ienaidnieka izveicību un spēju atdarināt Dievu un dievišķas lietas, rada apstākļus un pamatu, uz kura viņš sātaniskos iespaidus pieņem, ļaunos garus ielaiž un viņiem ierāda valdīšanu par tā iekšējo būtni.

Ja Dievs, kurš ir Gars, var būt ar un iekš cilvēka, tad to pašu var arī ļaunie gari, tikai ar priekšnoteikumu, ka viņiem tiek dota atļauja. Viņu mērķis ir sasniegt, lai ticīgais pilnīgi bez savas gribas nodotos, t. i. izslēgtu savu personīgo gribēt spēju. Šis izteiciens bieži tiek lietots attiecinot uz Dievu, bet tas nav pēc Bībeles. Dievs grib, lai mēs būtu Viņa īpašums un tad brīvprātīgi Viņa prātu izvēlamies darīt. Viņš prasa mūsu saprātīgu līdzdarbību, nevis verdzisku pakļaušanos. Viņš pār mums negrib valdīt, to mums pašiem jādara ar Svēto Garu. Dievs nevienu “nedzen”, kā mašīnu vai ar dinamiska spēka starpniecību.

 

Atšķirība starp Dievu un dievišķām lietām

Lai ticīgos, kuri neļaujas caur grēku sagūstīties, savā varā dabūtu, tad pa priekšu ļaunie gari atdarina “Dieva klātnību”, lai tad minētās “klātnības” aizsegā iedvestu visādus tēlojumus, kuri nu bez apdomas tiek pieņemti. Šis ir viņu pirmais

 

88 nav šī lapa oriģinālā

 

89

un bieži ar ļoti daudz pūlēm sasniegts darbs. To viņiem sevišķi grūti panākt pie dvēseles, kas pamatojas uz Rakstiem un ir mācījusies ticībā staigāt ar Dievu, ja tai prāts ir ass un izveicīgs, fantāzija labi apsargāta, un pats cilvēks nodarbināts veselīgā veidā.

No atdarinātās klātnības iziet iespaids, kas panāk to, lai atdarinājums tiek pieņemts. Ļauniem gariem kaut kas jādara, lai Dieva klātnību atdarinātu, jo viņu pašu klātnība nav atspulgs no dievišķās klātnības. Maldu aina ir gan viņu darbs, bet neparāda viņu pašu dabu. Viņi dod debešķīgas apmierinājuma sajūtas, kas piemērotas viņu prasībām un pie tas iečukst, ka tas nāk no Dieva.

Kad šāda veida atdarināta “klātnība” ir tikusi pieņemta, tad viņi iet soli tālāki un izliekas par vienu ne Trīsvienības personām un tieši par to, pie kuras pieviltais jūtas vairāk piesaistīts. Tēvu viņi atdarina pie tiem, kas sevišķā veidā jūtas ar Viņu vienoti, Dēlu pie tiem, kuri Viņu iedomājušies kā “līgavaini” un alkst pēc mīlestības, un Svēto Garu pie tiem cilvēkiem, kuri tiecas pēc varas un ietekmes.

Ja dvēsele šo blēdību pieņem, tad velns jau ir ieguvis daudz platības, pamatu uz ko nostiprināties.

Visbīstamākais laiks ir tas, kā jau to minējām 3. nodaļā, kad ticīgais meklē Svētā Gara saņemšanu, un ja viņš no citiem dzirdējis par daudz jūtām un Dieva atklāsmēm, un beidzot par izjūtamu Gara “nonākšanu”. Uz šo izdevību modrie dēmoni ir gaidījuši.

Pievilšanai nav jāsākas tieši Gara kristības laikā, tā var notikt arī “vingrinoties” un “kopjot” “Dieva klātnību” t.i., ja ar to saprotam fizisku “Dieva apzināšanos”.

Kurš ticīgais gan negribētu ilgoties pēc “apzinātas” Dieva klātnības, un kurš gan neatdotu visu, lai tādu saņemtu! Cik tas grūti - staigāt kailā ticībā cauri dzīves tumšajām ielejām! Ja Svētā Gara kristība tiek pavadīta ar pārdabīgām parādībām jutekļos un tai seko tā Kunga “jūtama klātnība”, ka

 

90

Dieva tuvumu patiešām izjustu - kas gan to tad karsti nevēlētos? Vai viss tas nešķiet kā absolūti nepieciešamais bruņojums kalpošanai? Vai tas nav skaidri saprotams no Bībeles stāsta, ka Vasarsvētkos patiešām ticīgiem vajadzēja būt fiziski izjutušiem “apzināto klātnību”?

 

Sātana darbošanās pie sajūtām

Šeit atrodas bīstamības punkts, kas vispirms atver durvis sātanam. Jau kopš seniem laikiem tā bijusi viņa iemīļotā metode - cilvēkus uz visas zemes pievilt caur viņu jutekļu izjūtām uz reliģiskām lietām. Viņš prot katrā vien iedomājamā veidā “apmierināt”, “satvert”, “pacilāt”, “ielīksmot” un šim uzdevumam izlieto visādu bijušu reliģiju formas, dodot cilvēkiem “šķietamu dievišķu svētlaimi”, kurai nav spēks. Starp patiesi svētotiem ticīgiem arvien vēl jutekļi ir viņa iebrukuma vārti. Tā kā dvēsele alkst pēc svētlaimīgām jūtām, pāri plūstoša prieka, un izjūtama spēka un iedomājas, ka tādas parādības vai zīmes ir vajadzīgas, lai Dieva klātnību pierādītu, un ka tās pieder pie Svētā Gara kristības, tad caur to top atvērts ceļš sātaniskiem melu gariem.

 

Kristus patiesā izpausme

Savas nāves priekšvakarā Kungs Jēzus runāja par Mierinātāja sūtīšanu: “Es viņam (ticīgajam) atklāšos” (Jāņa 14:21), bet Viņš neteica, kā Viņš šo apsolījumu piepildīs. Sievai pie akas Viņš teica: “Dievs ir Gars un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā”. Kristus atklāsme kļūst garam par daļu, bet ne jutekļu vai dvēseles sfērai. Tātad tieksme pēc jūtu izpausmēm dod ļauniem gariem vēlamo izdevību atdarināt Kristus patieso klātnību. Lai to sasniegtu viņiem jāiegūst upura griba savā pusē un jānodrošina sev viņa līdzdarbību, un šo piekrišanu ļaunie gari tam izvilina, parādoties “gaismas eņģeļa” izskatā, Dieva sūtņa gaismas mirdzumā, un nevis tumsas, jo gaisma ir pati Dieva būtība un raksturs.

Ļaunie gari atdarina Dievu Viņa svētumā un taisnīgumā. To viņi mēģina panākt, izraisot cilvēkā bailes no Dieva, lai no Viņa izvairās un izjūt riebumu pret visām garīgām lietām. Bailīgos un nedrošos viņi mēģina iebiedēt, tos, kuri alkst pēc spēka,

 

91

stiprināt ar nopietnām sekām saistītu ļaunuma veidu, un tādus, kuri mīlestībai un priekam uzņēmīgi, ievilināt savā iespaidā.

 

Dieva viltota klātbūtne ir iespaids uz ticīgo

Ar noteiktību var teikt, ka Dievu izjust ar jutekļiem ir bīstama lieta. Tādos gadījumos lieta saistās ar puslīdz drošu Dieva klātnības atdarinājumu, viltīgu ienaidnieka lamatu, caur kuru velns grib nokļūt cilvēkā. Šī iemesla dēļ daudzi, kas citiem kristiešiem uzspieduši “jūtamu Dieva klātnību”, paši sev par izbailēm un postu savu “piedzīvojumu” dēļ nogrimuši tumsībā un trulumā. Šie ticīgie nezināja, ka visas caur jutekļiem uzņemtās pārdabiskās atklāsmes beidzās šādā veidā, tas var notikt ļoti drīzi, gan arī tikai pēc gadiem. Tad upuris mēģina sev šo “sabrukumu” vai “aptumsumu” izskaidrot caur pārpūlēšanos, grēku vai ārējiem apstākļiem, bet tikai ne ar to, ka tas viss ir dabīgas sekas viņa agrākiem svētlaimības piedzīvojumiem.

Tā ka nākošā nodaļā dievišķos atdarinājušus sīkāki apcerēsim, tad šeit vēl gribam norādīt uz starpību par ļauno garo aplenkumi un viņu ietekmi un uz patiesa apsēstību. No liela svara ir to turēt acu priekšā un izšķirt. (Šeit iet runa par to apsēstības formu, kas rodas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu).

Abu parādību atšķirošas pazīmes ir sekojošas: (1) Aplenkums ir tuvošanās no ārienes, Dieva klātnības, kā iespaida atdarināšana uz cilvēku, kurai viņš bieži ar miesu un dvēseli atvērās.

(2) Apsēstība - vienas Dieva Personas iekšēja atdarināšana (pēc notikušas ieiešanas) parasti, kā mīlestības izpaudums. Sirds un gribas absolūta nodošana “iemīļotājam”. Neaprakstāmi maigas izjūtas dvēselē un fiziskā novadā, garas paliekot neskārtam. Cilvēks visu to no tura par garīgu, bet īstenībā tas nav nekas cits, kā juteklība garīgā apģērbā.

 

Aplenkums un tā cēloņi

Šo aplenkumu varētu apzīmēt arī par “ielenkumu”, kas nozīmē, ka ļauni gari cilvēku novēro un viņa centienos apstrādā, lai kaut kādā, kaut vismazākā mērā viņa būtnē ievietotos. Jā šādai ietekmei

 

92

padodas, tad no tās izveidojās apsēstība. Ja, piemēram, ļaunais atdarina Dieva tuvumu un no āra cilvēkam uzmācās jūtu veidā, tad to varētu apzīmēt par “ielenkumu”, bet tikko gars iespiežas cilvēkā, tad viņš ir “apsēsts”, aplencošais gars ieguvis sev vietu, pamatu uz ko nostiprināties un to satura tādā mērā, kā tas tam tiek atstāts.

Šis aplenkums tādā nozīmē, ka nepārtrauktā apstrādāšana ilgstošas uzmākšanās veidā no ārpuses, ir visvairāk pielietotā tumsības spēku metode, caur kuriem tie uzbrūk Dieva bērniem, nemaz nerunājot par neatdzimušajiem, kuri saskaņā ar Rakstiem tiek visi no iekšienes pārvaldīti, t.i. “…garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.” (Efez. 2:2).

 

Apsēstībai raksturīgās ārējās izpausmes

Ļaunie gari uzmācās vai aplenc visdažādākos veidos. Viņi uzspiež fantāzijai kaut kādu dominējošu tēlojumu, kas nolaupa mieru un aptumšo dzīvi. Viņi var atdarināt kādu garīgu piedzīvojumu, kurš šķietami nāk no Dieva un kuru ticīgais nepārbaudījis pieņem. Šī ir visbīstamākā tumsības spēku uzbrukumu forma mūsu dienās. Piemēram, kāda pārdabīga “klātnība” piepilda istabu, kuru uztver jutekļi, bet ne gars, “spēka viļņi” izlējās pāri fiziskai būtnei vai vējš jeb gaisa strāva skar ārējo cilvēku, it kā no dievišķa avota. Var teikt, ka visām ārējām pārdabīgām parādībām, kas uzmācās miesai ir ielenkuma rakstura pazīmes un nozīmē ļauno garu mēģinājumu ielauzties cilvēkā.

Caur lietas stāvokļa apgaismojumu var tikt atbrīvots.

1. Pieviltos jāmāca izšķirt dievišķo no sātaniskā, pie tam viņiem jāizskaidro priekšnoteikumus un likumību kādā darbojās Svētais Gars un kādā ļaunie gari.

2. Viņi jābrīdina kaut ko no āra pieņemt, lai tie būtu tēlojumi dvēselē, jeb iespaidi, kas skar miesu, jo Dievs Svētais Gars darbojās iekšēji cilvēka garā, to atjaunojot un apgaismojot un neved miesu zem cilvēka pašpārvaldīšanas.

3. Ļauno garu apgrūtinātiem un nomāktiem jāmāca palikt Kristū, un Viņa spēkā stāties pretī visiem tumsības spēku uzbrukumiem un uzmākšanām.

 

93

Lai atbrīvotu dvēseles pie kurām aplenkums beidzies ar apsēstību, ir nepieciešamas daudz zināšanas par Dievu un garīgām lietām. Vispārībā tiek pieņemts, ka vienīgais, ko var darīt ir velna izdzīšana, bet tā kā viņu ieiešanas iemeslus nevar izdzīt, tad ir skaidrs, ka tas nav pietiekoši, un ka jābūt vēl kādai citai palīdzībai.

 

Daži ceļi atbrīvošanai no apsēstības

Daudz kas ir atkarīgs no apsēstības cēloņa un iemesla. Pie pagāniem Ķīnā daudz velni tiek izdzīti uzreiz caur vienkāršu ticīgo lūgšanu. No Vācijas ziņo kāds piedzīvojis evaņģēlists par cilvēkiem, kuri pēc vienas vienīgas lūgšanas, no dēmoniskas apsēstības ir tikuši atbrīvoti, turpretī pie citiem tas ilga “nedēļas, mēnešus un gadus, pirms tie kļuva brīvi” un prasīja daudz nopietnu ticības cīņu no nopietniem ticības vīriem.

Bet pie ticīgajiem, kuri nokļuvuši apsēstībā caur pievilšanu, tur pirmā prasība ir pēc patiesības, kas ved pie atbrīvošanas. Kas ļauniem gariem grib pavēlēt iziet, kuri iegājuši caur izlikšanos, vēršas pret sekām, cēloņa vietā. Ja vispārīgi iespējams, viņš arī tikai saņems īslaicīgu palīdzību, jo dēmoni ļoti ātri atkal atgriezīsies savās “mājās” caur tām pašām durvīm, caur kurām tos agrāk ielaida.

Tikko ticīgais atklāj, ka viņš apsēsts kļuvis caur pievilšanu, viņam vajadzētu visu iespējamo gaismu meklēt sasniegt par visām iespējamībām kādas viņš devis ļauniem gariem, lai tās tiem atkal varētu atņemt. Ar to, ka viņiem ierāda un dod vietu, viņus ielaiž, un ar to, ka viņiem liedz un atņem vietu, tos izdzen. Tāpēc šī grāmata liek tik lielu uzsvaru uz patiesības atzīšanu, daudz lielāku, kā uz velnu izdzīšanu, jo pirmā kārtā tā rakstīta ticīgiem, kas caur dievišķu lietu atdarinājumu pieņemšanu tikuši pievilti un apsēsti.

Pieviltiem un apsēstiem ticīgiem vajadzētu mācīt pamatpatiesību par cilvēka gribas nostāju attiecībā uz Dievu un velnu.

Raksti dod pārpilnībā gaismu par šo novadu. “Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs...” (Jāņa 7:17) “...kas grib, tas lai ņem...”  (Jāņa atkl. 22:17)

 

94

Vēlreiz sevišķi jāuzsver: ļauniem gariem jāsaņem gribas piekrišana, pirms viņi var ieiet cilvēkā un to viņi panāk caur viltību pieviļot. To viņi vienīgi var panākt, ka uzdodas par Dievu, lai ticīgais viņiem atvērtos. Visi ielenkumi un apsēstības pie ticīgiem pamatojās uz pievilšanu, jo tikai tad, kad cilvēks pilnīgi zem sātana varas, viņš tam nododas apzināti ar savu gribu.

Tātad, pie patiesas atbrīvošanas pieder visas gribas enerģiska sakoncentrēšana, kas neskatoties uz visām kārdināšanām, cīņām un ciešanām paļaudamies uz Dieva spēku ar noteiktību griežas pret tumsības spēkiem un visas agrākās piekrišanas viņu darbībām atsauc. Izsmeļoši šī cīņa tiks iztirzāta 8. nodaļā.

 

Fiziskām sajūtām nevajadzētu sajust Dieva klātbūtni

Bet lai šo cīņu ar panākumiem varētu uzņemties, tad kā tas jau bieži ticis minēts, ticīgajam jāzina likumi par Dieva un sātana darbībām, viņam jāzina kāpēc viņš vienu lietu attiecina uz Dievu un otro uz tumsības valdnieku. Fundamentālā starpība starp Bībelē minētām dievišķām atklāsmēm un mūsu dienu pārdabīgām parādībām ir tikai tādiem redzami saprotami, kuri abu parādību noteikumus un parādības ir skaidri uztvēruši un sev piesavinājuši, proti ka pirmie arvien notiek cilvēkā pie normāla saprāta un gribas darbības un pēdējie prasa pasivitāti - paškontroles izbeigšanu (mediālu stāvokli).

Mēs varam kā piemēru minēt tā saukto “gaišredzību” - “clairvoyance” un “clairaudience” - spējas pārdabīgas lietas redzēt un dzirdēt. Ir patiesas un nepatiesas šādu lietu redzēšanas un dzirdēšanas, vai nu tā ir Dieva dāvana (Atkl. 1:10-12) jeb ļauns pasīvs stāvoklis, kas dod iespēju pievilšanai.

 

Gaišredzība un gaiš-dzirdēšana un to cēloņi 

Tiek apgalvots, ka clairvoyance un clairaudience esot dabīgas dāvanas, bet patiesībā tās ir radušās, kā sekas caur nodošanos ļauniem gariem, kuri savu varu un klātnību var atklāt. Spiritistu praktizētā, tā saucamā, skatīšanās kristālā, nav nekas cits, kā šī stāvokļa mākslīga radīšana, kas caur visādiem palīglīdzekļiem var tikt novesta

 

95

līdz neticamai attīstībai, kā mēs to varam redzēt sevišķi austrumos un citur. Princips visur ir viens un tas pats. Pie cilvēkiem sātanisko iespējamību izpausmes atslēga ir DOMĀŠANAS DARBĪBAS APSPIEŠANA, turpretī visās dievišķajās atklāsmēs domāšanas garīgās spējas un spēki ir neaizkavētas un pilnā darbībā.

Ļaužu pulks Sinaja kalna pakājē “skatīja Dievu”, tomēr viņi nebija “pasīvi”.  Vīzija (skatīšana) – vai nu mentāla vai fiziska, ir īstenībā aktīva un nevis pasīva, tas ir – atdalīta no cilvēka gribas un cilvēka aktivitātes, un “vīzijas” var būt vai nu fiziskas, vai mentālas, vai garīgas.

 

Tikai ļaunas vīzijas ir pasīvas, tās prasa gribas un saprāta izslēgšanu.

Pāvils, kas piedzīvoja gara aizrautību (Apustuļu d. 22:17) bija ar skaidru prātu un garu, runādams saprātīgi pārdomātus vārdus. It īpaši tas parādās pie Jāņa uz Patmos salas. Viņš gan nokrita pie zemes, jo nespēcīgais dabīgais cilvēks nevarēja neaizsegto godības pilno Kunga klātnību panest, bet pēc Meistara atdzīvinošā pieskāriena bija viņa saprāts atkal atvirts, viņa domas strādāja skaidri un asi, viņš varēja visu uzmanīgi uztvēri un paturēt, kas tam tika parādīts.

 

Pārdabiska rakstīšana un runāšana

Pie pārdabiskas dziņas rakstīt un runāt, tiek tie paši pamatnoteikumi pildīti. Piemēram, no ļauniem gariem pieviltā

(1) persona uzraksta to, kas viņai “no augšas” tiek diktēts, vai

(2) kas viņas fantāzijā pārdabīgā veidā tiek iztēlots, dažkārt pat neatvairāmi uzspiests.

(3) Vai viņa raksta automātiski, kā roka top vadīta, bez domu darbības jeb gribas nodarbības.

Tā rakstot notiek, ka vārdi garam tik skaidri rēgojās priekšā, it kā tie tiktu ar miesīgu aci redzēti, pat mirdzošos ugunīgos burtos. Tāda pat parādība nāk priekšā noturot atklātu runu, runātājs vienkārši ietērpj vārdos to, kas viņa iekšējai redzei tiek priekšā tēlots, pie tam gars atrodas pilnīgā bezdarbībā. Tādu lietu viņš uzskata par “Svētā Gara apgaismojumu”.

Pie dažiem cilvēkiem šī parādība parādās tik izsmalcinātā veidā, ka viņi to uzskata par “spīdošu daiļrunības dāvanu”, “lielu attēlošanas dāvanu” vai par “maigu poētisku iztēlot spēju”, pie tam no visa nekas neiziet no viņu pašu gara. Tas nebūt nav viņu

 

96

pašu domu produkts, bet veikli priekšā spoguļoto parādību skatu uztvere. Šeit augļiem jākalpo par pazīšanas zīmēm. Šādas “dāvanas”, kas nav no Dieva, nenes ilgstošus svētības iespaidus, bet dažreiz nes pierādāmus ļaunumus, kamēr Bībeles patiesības tiek sajauktas ar veikli izdomātiem skaistiem vārdiem, bet aiz skaistiem vārdiem nav garīga spēka neatgriezto glābšanai un ticīgo stiprināšanai.

 

Sludināšana no dvēseliskiem priekšstatiem

Iespējami, ka tādas parādības ir bijušas par cēloni daudziem ātri pārejošiem panākumiem pie liela vēriena evaņģelizācijām, kuras sākumā izskatījās cerību pilnas, bet dažās nedēļās pazuda kā rīta rasa saulītē. Sludinātāji gan pasniedza Bībeles patiesību, bet viņi attēloja priekšstatus no savām dvēselēm, bet nesmēla no Svētā Gara apgaismotā gara avota. Tumsības spēki nebīstas no vārdiem, pat no Evaņģēlija patiesību vārdiem, ja tajos nav auglīgumu dodošā dzīvība no Dieva Gara avota. Un, ka ļauni gari pieļauj liela mēroga neīstas “atgriešanās”, un pat vēl tādas izraisa, par to tagad nav nekādu šaubu. Viņiem pietiekoši viegli savus gūstekņus šķietamā veidā atbrīvot, ja to prasa viņu intereses, kas pastāv Dieva bērnu maldināšanā, jo reliģiskās kustībās mūsu dienās ir daudz elementu, kas kristiešu spēkus nodarbina it kā Dieva valstības celšanai, bet viltnieka valstību atstāj neskārtu.

Xxxxx Automātiskajā rakstīšanā xxxx pg 115

Nenojaušot ļauno garu eksistenci un viņu nerimstošo piepūli censties katru Dieva bērnu pievilt, un tāpat neko nenojaušot attiecībā uz viņu darbību, daudz ticīgo nesaprot, ka viņi ikdienas dzīves lietās var atvērties glūnošo radījumu viltībām, kuri tikai uz to raugās, lai pie pirmās labākās izdevības novestu kādu Dieva kalpu maldos. Ja, piemēram, kāds sludinātājs grib būt atkarīgs no “pārdabiskas palīdzības” un savas smadzenes nevingrina skaidrā garīgā domāšanā, tas tiešām ļauj sevi novest pasivitātē, kuru ienaidnieks sevišķi pamatīgi mēģina izlietot saviem mērķiem. Šādā veidā viņš gūst ietekmi uz tā cilvēka dzīvi,

 

97

kas izpaužas visāda veida neizprotamos satraukumos, kuriem, kā pieviltais domā, viņš nav iemeslu devis.

To pašu var teikt arī par rakstniekiem, kuri kaut kādā veidā kļuvuši pasīvi, jeb labāk teiksim atklāti, kļuvuši mediāli un atvērās pārdabīgo ļauno garu darbībām, kuru iespaidi tiek norakstīti fantāzijā, tā dēļ pieviltie sevi uzskata, kā “no Dieva apgaismotus”.

 

Patiesa rakstīšana zem Dieva rokas

Lai rakstītu dievišķā vadībā, vajadzīgas trīs lietas:

1. No Dieva Gara pamudināts un piepildīts gars (skat. 2.Pēt.1:21).

2. Domāšanā vingrināts skaidrs un atjaunots prāts, garīga atziņa un izšķirt spēja (skat. 1.Kor.14:20).

3. No cilvēka gribas un gara pilnīgi pārvaldīta miesa (skat. 1.Kor.9:27).

Zem ļauno garu ietekmes cilvēkam runājot un rakstot, nekas vārda patiesā nozīmē nav garīgs, jo viņa gars ir nenodarbināts. Tas, kas tur izskatās garīgs, ir ļauno garu darbs, kuri savu gara darbību ļauj uz un caur cilvēku iedarboties.

Bet pie rakstīšanas Dieva vadībā, kas nav pielīdzināma automātiski radītam diktātam,         bet notiek uz  Svētā Gara skubinājumu cilvēka garā, ticīgajam visā patiesībā ir jābūt garīgam, jo avots atrodas garā, ne dvēselē, kā tas ir pie cilvēku pašu domu uzrakstīšanas. Svētie Raksti uzrāda tādas izcelsmes pazīmes.

“Dieva cilvēki” ir runājuši “Svētā Gara” spēkā, bet kā cilvēki viņi uzņēma sevī viņu garam dāvāto patiesību un deva to tālāk caur viņu atbrīvotām un no Dieva apgaismotām spējām.

Pāvila raksti pierāda, ka visi minētie trīs noteikumi pie viņa bija piepildījušies. Svētā Gara darbības uzņemšanai viņa gars bija atvērts, prāts bija nodarbināts visā pilnībā un miesa pakļauta gara vadībai, kā paklausīgs darba rīks. Šie raksti dod arī tāpat liecību par atdzimušā prāta spējām, lai izprastu “Dieva dziļumus”.

 

Pāvila garīgās atšķiršanas spēja

Pie Pāvila mēs atrodam arī aso izšķirt spēju, kāda ir garīgam cilvēkam. Tāds var atšķirt, vai Dievs viņa garam

 

98

kaut ko atklājis, jeb viņš sniedz tālāk savu pašu domu svētotos iznākumus.

Gandrīz visas mūsu laiku “pārdabīgās atklāsmes” neuzrāda vajadzīgos priekšnoteikumus patiesām Dieva atklāsmēm un tāpēc apzīmējamas ar okultas izcelšanās zīmogu t.i. norāda uz saņēmēja mediālu stāvokli. Tāpat būtu jāpiegriež vērība triviālām, seklām un nenozīmīgām, jā, pat muļķīgām, tā sauktām, “Dieva vārdu atklāsmēm” un bezmērķīgām “vīzijām”.

Ja priekš sātaniskas darbības cilvēkā vajadzīgie noteikumi izpildīti, tad viņu nekāds agrāk piedzīvots piedzīvojums, cieņa, stāvoklis, kultūra vai izglītība un nekāda atziņa no dēmoniskām maldu ainām nepasargās. Tāpēc velns darīs visu iespējamo, lai Dieva bērnus novestu pasivitātē, vienalga kādā formā - vai garā, dvēselē jeb miesā, jo viņš zina, ka tādā veidā sagatavoto novadu agrāk vai vēlāk viņš saņems savā varā. Var teikt pilnīgi noteikti, ka ļauni gari tur, kur var darboties, arī darbosies un pat Dieva izredzētos pievils.

 

Kādēļ ļaunie gari vēlas ķermeni

Varētu jautāt: Kāpēc ļaunie gari tik neatlaidīgi cīnās, lai dabūtu iespēju ieiet miesā?

 (1) Tādēļ, ka miesā viņi atrod mieru (Mat. 12:43) un šķietamu atvieglinājumu savā stāvoklī. Bet vēl jo vairāk:

(2) Tādēļ, ka miesa ir gara un dvēseles orgāns, un ja viņi ārējo cilvēku pārvalda, tad caur to viņi var iespaidot iekšējo cilvēku un to kavēt sagādāt dievišķo dzīvību citiem, kaut arī ne vienmēr viņiem izdodas viņa attiecības ar Dievu sadragāt. 

Ticīgā cilvēka gadījumā, viņi neiznīcina dzīvību, kas atrodas centrā, bet viņi var to ieslodzīt, tā ka iekšējais cilvēks, kurā Dieva Gars mājo, kļūst nespējīgs tumsības garu valstij uzbrukt un tās darbus iznīcināt. Kad ļaunie gari iegūst varu pār ticīgā cilvēka ķermeni un prātu jebkādā pakāpē, tad visa iepriekšējā garīgā izaugsme ir kļuvusi praktiski bezvērtīga priekš kalpošanas. Ticīgo pulkiem, kas ar Svēto Garu kristīti, nepieciešami saņemt gaismu par savu  perifēriju (apkārtējā loka) atbrīvošanu. To garīgā attīstība tiek kavēta un aizturēta, caur viņu spēju apspiešanu, caur nepareizu jēdzienu balastu, caur dvēseles maldiem, caur vājībām un kaitēm

 

99

pie miesas, un šo kavēkļu dēļ cilvēka garā dzīvojošais Svētais Gars nevar izpausties, un Kunga Jēzus dzīvība viņā nevar atklāties. Tā tad, ja cilvēks tiek atbrīvots no apsēstības, nerodas jauna iekšēja dzīvība, bet tā tiek no apspiestības saitēm atbrīvota. Šī darbība var notikt dažādos veidos un pakāpēs, jo ne visi cilvēki smok vienādos apstākļos. Tā kā ir garīga pieauguma dažādas pakāpes cilvēka dzīvē, tāpat arī ir dievišķo un sātanisko elementu visdažādākie sajaukumi viena ticīgā cilvēka dzīvē.

Tikko ļaunie gari kādā ticīgā atraduši mazāko pieturas punktu  un spējuši iespiesties, viņi tūlīt pūlas tā personīgās spējas paralizēt. Viņu mērķis ir sava upura personīgo dzīvi pārvaldīt un pār tā pasīvo individualitāti ar laiku arvien vairāk izplesties. Tikko viņi var tā būtnes iekšējā celtnē iespiesties, tiem rodas iespēja to pārvaldīt un priekš saviem mērķiem lietot, un pieviltais domā, ka viņa spēks aizvietots ar Dieva spēku, ka Dievs rīkojas un darbojas viņa vietā, tātad viņš būtu no “Dieva apsēsts”.

Ticīgie, pie kuriem apsēstība tādā veidā attīstījusies, pārvalda tad pār pārdabiskiem spēkiem un var pārdabiskā veidā no gariem saņemt brīnumu pilnas atklāsmes un tās izteikt citiem, un tās ir sekojošas:

·       Saņemt un izteikt atklāsmes.

·       Saņemt un izteikt pravietiskus vēstījumus.

·       Saņemt skaidrojumus.

·       Saņemt vīzijas.

·       Saņemt un izteikt (pārdabiskus) iespaidus.

·       Saņemt sevišķu pārdabisku vadību.

·       Pareģošanas dāvanu.

·       Gaišredzības dāvanu.

·       Automātiskas rakstīšanas dāvanu.

 

Tāds apsēsts ticīgais var būt arī ar šādām spējām:

·       Dzirdēt garīgas būtnes.

·       Pārdabiskā veidā lietas uzzināt.

 

100

·       Uzturēt pārdabiskā veidā sadraudzību vai nodibināt sakarus.

·       Tulkot, kritizēt, labot, tiesāt.

·       Tēlojumus sevī uzņemt un sniegt tālāki.

·       Pārdabiskā veidā kavēkļus novērst.

·       Sevišķā veidā izskaidrot iedomas un patiesības.

·       Dabīgām parādībām dot pārdabisku nozīmi un otrādi.

·       Tikt automātiski vadītam un pārvaldītam.

 

Daudzi no šiem spēkiem izpaudās, kā pašam cilvēkam piemītošas spējas, bet kuras pildīt tas pēc dabas nav spējīgs, viņam, piemēram, nav dāvanas tulkot un kritizēt, bet gari var priekš tam spēku dot un caur to attēlot maldinošu personību. Citi domā, ka apzīmētai personai ir visas šīs spējas un ir vīlušies, ja tas tās negrib izlietot. Viņi nezina, ka pieviltais viņam pierakstītās “dāvanas” var lietot tikai pēc savu pārvaldītāju gribas. Un kad upuris beidzot atklāj, ka tās bija tikai pavadparādības viņa apsēstībai un atsakās turpmāk būt par vergu sātaniskiem viltus gariem, tad visas šādas “dāvanas” beidz eksistēt. Šo gadījumu izmanto atriebības kārie dēmoni, novedot citus pie tādas pārliecības, ka lūk “šis virs ir savu spēku zaudējis” vai “iekšēji slīdējis atpakaļ”, bet īstenībā tas ticis no viņu pašu mahinācijām atbrīvots.

 

Ļaunie gari aizvieto Dievu

Sekojošie piemēri lai paskaidro, kā ļaunie gari sevi un savus darbus var iejaukt savu upuru individuālās dzīves izpausmēs caur to ačgārnām uztverēm par garīgām patiesībām.

 

1. Runāšanas aizvietošana. Bībeles tekstu: “Jūs neesat tie, kas runā” (Mateja 10:20), daži ticīgie izskaidro tā, it kā tas nozīmējot dievišķu (automātisku) aizvietošanu cilvēka runai. Ticīgais cilvēks domā, ka Dievs pats caur viņu runās, un nodod Viņam savu muti, lai kļūtu par Viņa “orgānu”. Caur to rodas runājamās ierīces pasivitāte, kura minētos orgānus noved zem pārdabiskas (šķietami dievišķas) varas.

Tā rezultātā: (a) cilvēks pats vairs nerunā, (b) Dievs arī nerunā, jo Viņš nevienu cilvēku nepadara par automātu, (c) bet ļaunie gari runā, jo pasivitātes nosacījums ir izpildīts, lai viņi tā darītu.

 

101

ļauni gari gan runā, tiklīdz iestājies pietiekoši stiprs gribu nospiedošs stāvoklis, kas to varētu pieļaut. Tas sevišķi notiek pārdabisku “vēstījumu” veidā, tie savukārt prasa tālāku pasīvu paklausību, kas pamazam noved pie izteikti mediāliem ieradumiem.

 

2. Atmiņas aizvietošana. “Tas atgādinās jums visu, ko es esmu jums mācījis...” (Jāņa 14:26). Daži domā, ka viņiem vaira nav vajadzīgs savu atmiņu lietot un ka Dievs viņam visu atgādinās. No tā izriet, ka cilvēks vairs nepūlas atcerēties lietas, kuras tam pašreizējā stāvoklī būtu jāzina un Dievs viņam neko neatgādina, jo Viņš to dara tikai tad, ja Viņa bērni kopā ar Viņu darbojas, bet ļaunie gari gan tūlīt ieņem vietu uz skatuves, kur cilvēks savu orgānu izslēdzis.

 

3. Sirdsapziņas aizvietošana. Rakstu vietā: “Un tavas ausis dzirdēs aiz tevis šo vārdu: Šis ir tas ceļš...” (Jesaja 30:21) minētie vārdi tiek no dažiem ticīgiem tā uztverti, ka “pārdabiska vadība” tiek uzskatīta par augstāku garīgās dzīves pakāpi par sirdsapziņas apskaidrotību. Viņi nonākuši tādās domās, ka nekas vairs nav jāpārbauda, bet atliek vienīgi tikai “paklausīt”. Tam kā sekas ir, ka viņi vairs nepiegriež vērību, ko Raksti saka par taisnību un netaisnību, Dievs to arī nedara, kā kāda mašīna, lai tā pildītu savu uzdevumu, un šo izdevību izmanto ļauni gari, lai ar pārdabiskām dziņām un vārdiem iejauktos. Tā rodas sātaniska “gara vadība”. No šī brīža pieviltais ne ar ko neļauj sevi vairs iespaidot, ko citi tos par patiesību saka, viņš ne caur kādām patiesībām neļauj sevi aizkavēt, kuras tam būtu jāredz un jādzird. Viņš noslēdzas visiem argumentiem un negrib nekādus jautājumus iztirzāt. Paša spriest spējas aizvietošana caur ļauniem gariem izskaidro pie daudz ticīgiem cilvēkiem novēroto morālisko izjūtu notrulinājumu, kuri dzīvo “brīnišķos piedzīvojumos”. Viņiem pašiem nav jausmas par to, ka viņi savu tikumisko līmeni gremdē, viņu sirdsapziņas balss ir nocietinājusies caur tās nepārtrauktu igno-

 

102

rēšana. Viņi klausījuši viltas garu norādījumiem, tādās lietās, kurās vajadzētu vienīgi izšķirt no Dieva apgaismotai sirdsapziņai vai tā laba vai ļauna - taisna vai netaisna.

 

4. Izlēmības aizvietošana. Ir teikts: “Dievs ir tas, kas jūsos veic... gribēšanu...” Ticīgais, kas domā, ka Dievs viņa vietā gribēs un pats vairs nekā neuzņemsies, atvieglo ļauniem gariem viņa pasīvo gribas spēju pārņemt. Pēdējie te noved paralizētā stāvoklī vai padara cietu, stipru un tirānisku. Tā kā Dievs pie neviena nepielieto vardarbību, tad izrādās, ka “dievišķais aizvietotājs” cilvēka gribai ir velns un caur to dēmoni saņem cilvēka dzīvības centrā atbalsta punktu. Tagad viņi no tā ar saviem meliem padara vāju un nevarīgu upuri, vai viņi attīsta cilvēkā valdītkāru stipru gribu, arī pār citiem, un tas aiz sevis nes ļaunas un postošas sekas.

 

Ļaunie gari aizvieto sevi

Līdzīgā veidā dievišķu iespaidu vietā ļaunie guri mēģina sava upura dzīvē ne tikai savas mahinācijas iespiest, bet viņi pūlas aizvietot visu paša cilvēka darbību ar savām darbībām, paša prātu, atmiņu, fantāziju, spriest spēju utt. Tā ir cilvēka būtnes aizvietojoša atdarināšana. Pieviltajam visu laiku liekās, ka viņš pats dara, domā, spriež un atzīst.

Šī paša ticīgā būtnes atdarināšana caur ļauniem gariem pamatojās uz pasīvu nodošanos, kurā katrā ārējā vai iekšējā novadā ir dziļas apsēstības un pievilšanas bāze pie sevišķi daudziem nopietniem Dieva bērniem. Pievilšana vispirms pieņem garīga izskata veidu, piemēram, cilvēkam no sevis paša ir pārspīlēta doma par savu svarīgumu Dieva valstībās darbā, savu “pasaules aptverošu uzdevumu” un “augstā iespaidīgā stāvokļa” par kuru viņš ir pateicīgs “savam dievišķam aicinājumam”. Viņš sauļojas savā “garīgā gatavības godībā”, savos “nesalīdzināmos piedzīvojamos” viņš vispārībā jūtas par citiem cilvēkiem daudz dižāks un augstāks. Bet tādu cilvēku sagaida neizbēgams briesmīgs kritiens. Viņš, no ienaidnieka dzīts, kāpj augstāk un augstāk, bez iespējamības atturēt sava kri-

 

103

tienu, kuram jānāk tikko tas atzīst, ka ir pievilta. Sabrukums ir neizpaliekošas sekas, kas satricina visas lietas, kas ir satricināmas. Tad viņam kļūst par daļu baismīga tumsa, visu dēmonisko apsēstību gala iznākums. Apmātības un apstulbuma kalngala augstumiem arvien seko tumsa, nekas cits, kā tumsa, tumsa ārā, tumsa iekšā, tumsa attiecībā uz pagātni, tumsa to apņem attiecībā uz nākotni - tumsa starp dvēseli un Dievu.

Tad daži nogrimst pašpārmetumu bezdibenī, viņi domā, ka grēkojuši pret Svēto Garu. Citos aust apziņa, ka viņu rūgtie piedzīvojumi var tikt pārvērsti gaismā priekš draudzes un var būt palīdzīgi cīņā pret grēku un sātanu. Un tā kā tie, kuri bijuši ienaidnieka nometnē, pazīst visas viņa viltus mahinācijas, ar savu izlaušanos brīvībā, kļūst ļaunām varām par briesmīgu un bīstamu biedēkli.

 

 

8. nodaļas diagramma mums rāda ceļu lejup un cīņu par atbrīvošana pēc tam, kad ticīgais pieņēmis atdarināto Dieva klātnību, viņa gribas, prāta un miesas spēju nogrimšanu sātaniskās saitēs un tad lēna, pakāpeniska, bieži mainīga augšupeja atpakaļ savā normālā stāvoklī.

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 6.nod. DIEVIŠĶU LIETU VILTOŠANA

Apdraudētais kristietis -

6. nodaļa 

Dievišķu lietu viltošana   

104

VI. nodaļa.

DIEVIŠĶU LIETU ATDARINĀŠANA

 

Ja ļaunie gari izdara mēģinājumu kādu ticīgo dabūt savā varā, tad viņi ticīgajam, ko ir pievīluši, mēģina iedvest vārdus un vadību, tādā veidā it kā tā nāktu “no Dieva”, to mēs jau redzējām iepriekšējā nodaļā. Mums šeit vēl tuvāk jāaplūko, kā viņi atdarina “dievišķu klātnību”, lai zem tās aizsega tie savus upurus varēta pēc patikas maldināt un vadīt. Vārdu “atdarinājums” mēs šeit saprotam kā patiesības aizvietojumu ar viltojumu.

Iemesls šo viltojumu pamatam, caur kuru ticīgais dod iespēju melu gariem darboties, ir viņa nepareizie uzskati par Dieva uzturēšanās vietu. Viņš Dievu ievieto savā iekšienē (sajūtami) vai savā apkārtnē (sajūtami). Viņš lieto savu iedomu spēju un meklē “Dieva klātnību” sajust.

 

Dieva atrašanās vietas izpratne pie ticīgajiem 

Šis ieradums parasti sākas Svētā Gara kristības laikā, jo līdz šīs krīzes stundai ticīgais kārtoja savu dzīvi un vadījās pēc Rakstu mācības, tā kā to dabīgais cilvēks var uztvert. Bet pēc Svētā Gara saņemšanas,  Dievs tam kļūst par dzīvu realitāti (īstenību) un tad dažs sāk Viņu meklēt “sevī”, “ap sevi” vai “uz sevi”. Kad viņš lūdz, tad tas lūdz “iekša mājojošo Kungu” jeb Dievu telpā vai atmosfērā, kura to apņem, caur to ar laiku nonāk pie ļaunu garu pielūgšanas, tikko tie ar viltību dabūjuši viņa būtnē ieeju.

Neprāts, kāds caur lūgšanu pie “iekšā mājojošā Kunga” var rasties, loģiski padomājot ir skaidrs. Ja jau dvēsele drīkst Dievu pielūgt sevī, kāpēc tad ne kādā citā personā!? Kas Dievu ievieto sevī, tas atveras visa veida briesmām, kas slēpjas aiz tādas nepareizas patiesības izpratnes.

Daži ticīgie tā dzīvo uz iekšu vērstā “sadraudzībā”, “pielūgšanā” un “atklāsmēs”, ka viņi šķiet it kā sevī ieslēgušies, tā viņu redzes loks paliek šaurs un aprobežots, caur to nīkst arī viņu garīgās spējas un prāta spēki. Citi kļūst par “iekšējās

 

105

balss” vergiem un tās pastāvīgā uzklausīšana tos saista pie sevis un ar laiku tas noved pie tādas atkarības no šīm varām, ka katra uz āru vērsta darbība izbeidzas.

Patiesībā visa uz iekšu vēršanās ir pie tāda dieva, kas no turienes materiāli, fiziski jūtamā veidā runā, mūs aplami vada un ir visnopietnāko briesmu cēlonis. Uz šiem tēlojumiem, kurus tumsības varas cītīgi uztur, ir radušās ļauno garu ļaunākās un smagām sekām bagātākās pievilšanas.

 

Kļūdainas Dieva atrašanās vietas izpratnes galējais rezultāts

Šī pati maldīšanās, Dieva klātnības novietošana iekšēji, kuru dēmoni izmantojuši, lai savos upurus apstiprinātu šajā neprātā caur zīmēm un atklāsmēm, bijis par cēloni agrākos gados un mūsu dienās, ka daudzi nonākot uz maldu ceļa sevi uzdevuši par “Kristu”. No tā paša avota izcelsies beigu laikā visplašākās pievilšanas, ko mūsu Kungs Mateja ev. 24. nodaļā iepriekš pasludinājis par viltus kristiem un viltus praviešiem un dažu labu pieviltu grupu vadoņi “es esmu Kristus”, nerunājot par tiem tūkstošiem, kas atradās vājprātīgo namos un tomēr nebija garīgi slimi. Velna visauglīgākais ražas laiks ir dievišķā atdarinājumi un, pašiem to negribot, daudz nopietnu un uzticīgu “svētošanās mācītāji” viņam ir palīdzējuši ar to, ka viņi lietoja izteicienus, kas materiālus jēdzienus no garīgām lietām izraisīja, kas no dabīgā prāta dedzīgi tika uztverti.

Kas personīgi sevī ievieto Dievu, tas tiešām sevi padara par vienu “dievišķu” būtni. Dievs pats nemājo nevienā cilvēkā. Viņš mājo iekš tiem caur savu Garu, kas Viņu uzņem, kas tiem top dots. “Dievs ir Gars” un dvēselei un miesai nevar būt sadraudzība ar Garu. Miesīgas jūtas vai apzināta fiziska svētlaimības izjūta kā sekas šķietamai dievišķai klātnībai nav garīga sadraudzība, kādu Tēvs pie tiem meklē, kas Viņu pielūdz.

Dievs ir Debesīs. Pagodinātais cilvēka Dēls - Kristos ir Debesīs. Skaidrībai par Dieva uzturēšanās vietu ir vislielākā nozīme. Ja mēs domājam, ka Dievs ir iekš un ap mums, lai mēs Viņu tur pielūgtu vai pat varētu izjust, tad mēs atveramies ļauniem

 

106

gariem durvis mūs aptverošā atmosfērā, mums turpretī vajadzētu spiesties caur zemākām debesīm (skat. Ebr. 4:14; 9:24 un 10:19-20) pie Dieva troņa, kas ir augstākās debesīs, “augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā” (Efez. 1:21).

 

Dieva patiesa atrašanās vieta

Dieva Vārds ļoti skaidri runā par šo lietu, un mums tikai jāaplūko Rakstu vietas Ebr. 1:3; 4:14-16; 9:24 un daudz citas, lai saprastu, ka tas Dievs, kuru mēs pielūdzam, tas Kristus, kuru mēs mīlam, ir Debesīs, un ka mēs Viņam tur tuvojamies un ticībā tur satveram savienošanos garā, tad tiekam arī mēs turpu pacelti ar Viņu un pārcelti Debess vietās, pāri tumsības spēku sfērai, kuru mēs turpat sēžot redzam zem Viņa kājām (Efez. 1:20-23; 2:6).

Mūsu Kunga vārdi, kurus Jānis mums saglabājis (Jāņa 14., 15. un 16.nod.), satur skaidri nepārprotamā veidā patiesību par Viņa dzīvošanu ticīgajos. “Jūs manī” nozīmē būt un palikt Viņā, Viņa Debess godībā (Jāņa 14:20), tas jāsatver un jāsatur ticībā, turpretī “Es jūsos” attiecas uz mācekļiem un tā Kunga draudzi visumā, tam jātop īstenotam kā sekām šim ticības stāvoklim katrā atsevišķā Dieva bērna dzīvē. Gara ieplūšana un izplūšana ticīgajos virs zemes ir sekas viņu savienošanai ar augšāmcēlušos Kungu uz troņa (skat. Filip.1:19). Ar citiem vārdiem izsakoties, objektīvais piedzīvojums ir priekšnoteikums subjektīvajam. Kristus godībā ir ticības objektīvā bāze, caur ko Viņa spēka un dzīvības subjektīvais piedzīvojums Svētajā Garā kļūst iespējams.

 

Kristus kā persona Debesīs

Kungs Jēzus teica: “Ja jūs paliekat Manī (t.i. godībā) un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt...” (Jāņa 15:7). Kristus paliek mūsos caur Saviem vārdiem garā, bet Viņš pats ir augšā Debesīs, un ja mēs tur ar Viņu esam savienoti, tad tikai var Viņa Gars caur mums atklāties.

“Palikšana” nozīmē uzticēšanās stāvokli, kas nozīmē atkarību no tā Kunga Debesīs, bet ja kāds šo stāvokli sagroza, uzticēdamies kādam “iemājojošam” Glābējam, tas īstenībā paļaujas uz vienu personīgu piedzīvojumu, viņš novēršas no godībā mītošā Kunga, caur to Viņa dzīvības straume tiek kavēta

 

107

un ticības sadarbība ar Svēto Gara tiek pārtraukta. Tāpēc šādas “klātnības” atklāsme nekad nav no Dieva, ja viņa ticīgo novērš no pareizā stāvokļa attiecībā pret Kungu Debesīs.

Ir viena patiesa Dieva klātnības pazīšana, bet tā notiek garā, kad ticīgais ar to Kungu, kurš sēž uz goda krēsla, paliek savienots, kura, tā sakot, cilvēku no sevis izceļ ārā, lai paliktu ar Kristu Dievā.

Gandrīz bez izņēmuma atdarinātā “Dieva klātnība” pastāv vienā “mīlestības” straumē, kurai ticīgais bez apdoma atveras, tā viņa iekšējo būtni apmierina un baro, bet pieviltais nenojauš, ka viņš savās sirds dziļākās ilgās ir nodevies ļauniem gariem.

 

Dieva viltota klātbūtne

Tumsības spēku paņēmieni un veidi pierāda, kā tie Dieva klātnību atdarina un ar kādu viltību tie saviem upuriem pielāgojas. Ja kāds ticīgais atsevišķi vai kādā sapulcē, piemēram, ilgojas pēc jūtamas Dieva klātnības un vajadzīgie noteikumi tam tiek sagādāti (skat. 4. nod. “Pasivitāte”), tad piezogas viltīgais ienaidnieks un ietin jutekļus mierinošā svētlaimīgā sajūtā - dažreiz viņš izraisa arī gaismas starus vai izsauc saviļņojumu gaisā, kam būtu jāattēlo “dievišķo dvesmu” - tad viņš iečukst “šī ir tā klātnība pēc kuras tu ilgojies”, vai viņš noved cilvēku tādā stāvokli, to sev par tāda izskaidrot.

Nu ticīgais jūtas apmierināts, un domā, ka sātans ir tālu prom no viņa un tāpēc ļaujas ieaijāties drošībā. Viņam tiek dažas domas iedvestas, kas top pavadītas no “dievišķām” parādībām un mīlīgas balss, dotās atklāsmes tiek uzņemtas par “dievišķu vadību”, jo tāpēc, ka viņas no “Dieva klātnības izgāja”, tām ir jābūt no Dieva. Ja tumsības varas jau tik daudz ticīgo ir pievīlušas, tad tās ieguvušas pie viņa daudz telpas.

Cilvēks tagad no tā tik ļoti pārliecināts, ka Dievs viņam pavēlējis šo vai to darīt. Viņu pilda doma, ka viņš priekš kaut kāda liela uzdevuma Dieva valstības darbā izredzēts. Dziļi apslēptā

 

108

sevis mīlestība tiek no jauna izkopta. Viņš šī aicinājuma dievišķā slepenā spēkā spēj visu paciest. Pats Dievs ar viņu runājis un to izredzējis sevišķam uzdevumam. Viņa balsts atradās viņā pašā un pamatojās uz tā personīgiem piedzīvojumiem un ne vairs uz to Kungu un rakstīto Vārdu. Caur šo slepeno pārliecību, ka Dievs viņam personīgi atklājies, cilvēks kļūst nepamācāms un nepiekāpīgs un nonāk pie stūrgalvības, kas robežojas ar nemaldīgumu. Viņš nespēj vairs uzklausīt citus tādēļ, ka tie nav kā viņš no Dieva apgaismoti. Viņš atrodas sevišķā, personīgā, tiešā savienībā ar Dievu un kādu viņam dotu “norādījumu” apšaubīt būtu augstākā grēka pakāpe. Viņam ir jāpaklausa “dievišķam uzdevumam”, arī ja tas izrādītos pretējs katram atsevišķam spriedumam, ja pat tas runātu pretī Rakstu Garam. Ja cilvēks nonācis šādā pakāpē, tad viņš noraida katru padomu, jo tas būtu “miesīgi” un veselīgs cilvēka prāts ir “ticības trūkums” un tāpēc tas ir grēks, sirdsapziņa ir pagaidām apklususi runāt.

Daži iemīļoti priekšstati, kādus šinī laikā ļauni gari sagādā saviem upuriem, var būt: (1) “Tu esi sevišķs Dieva darba rīks,” tas lai viņa iedomībai lišķētu un glaimotu. (2) “Tu esi spējīgāks par citiem,” tas lai katru skaidru pašatziņu iedragāta un grautu. (3) “Tu esi citāds, kā tavi līdz cilvēki,” caur to nonāk pieviltais pie pārliecības, ka Dievs sevišķā veidā ar viņu apiesies. (4) “Tev ir jāiet atšķirīgs ceļš,” ieteikums, lai barotu neatkarīgu garu. (5) “Tev tava nodarbošanās jāatstāj un jādzīvo no ticības,” caur to ļauni gari mēģina savus upurus nepareizās sliedēs ievadīt un dzīt neapvaldāmos, pasākumos, kas bieži sagrauj viņu stāvokli un Dieva darbu, kurā tas ir iesaistīts.

Visu šo iedvesmu mērķis ir ticīgo novest nepareizā izpratnē par savu garīgo stāvokli, un lai viņš sevi par spējīgāku turētu, ne kā viņš patiesībā ir, tad viņš vairāk uzņemsies kā spēj darīt pāri par savu ticības un izpratnes mēru (Rom. 12:3), un caur to būs atvērts daudz ienaidnieka meliem.

 

109

Caur sekojošo diagrammu mums kļūst šie piedzīvojumi skaidri:

 

Trīs pakāpes

 

C. Kur ticīgais domā, ka viņš atrodas.

B. Kur viņš grib būt.

A. Kur viņš patiesībā atrodas.

 

C. Stāvoklis, kādu ticīgais sev piešķir

B. Stāvoklis, kādu tam pienāktos ieņemt.

A. Stāvoklis, kādu tas patiesībā ieņem.

 

Ļauni gari arvien cītīgi pūlas ticīgos izbīdīt pāri viņu pieaugšanas pakāpei un viņiem slēpt viņu patieso stāvokli. Tik ilgi, kamēr cilvēks domā, ka viņš ir pienācis pie C pakāpes, bet patiesībā vēl tikai atrodas uz A pakāpes, viņš nepūlēsies sasniegt B pakāpi domādams, ka šī pakāpe jau sen ir sasniegta.

 

Viltota “klātbūtne” ir fiziski sajūtama

Xxxxxxx eng 130lpp

Tēva, Dēla un Svētā Gara viltojumi ir atpazīstami pēc tām izpausmēm, kuras tiek dotas sajūtām, tas ir, fiziskajā sfērā, jo Dieva patiesa iemājošana notiek tikai cilvēka gara svētnīcā, un dvēseles trauks vai ticīgā cilvēka personība ir vienīgi kā līdzeklis Kristus izpausmei, Kurš ir sēdināts tronī personības iekšienē caur Svēto Garu, kamēr ķermenis, kurš tiek iedzīvināts caur to pašu Garu, tiek Dieva pārvaldīts no cilvēka gara centra dziļumiem, caur cilvēka paškontroli, kura darbojas caur viņa atjaunoto gribu.

Uz šķietamas “Dieva klātnības” un “Viņa atklāsmes” bāzes, caur ko ticīgais, tās pieņemot, melu gariem atvērās, var pēdējie pēc patikas tālāki darboties. Pēc tam, kad viņi šādā veidā viņa jutekļu un jūtu novadā darbojušies, viņi paņem tiem atvērto novadu savā īpašumā. Viņu stāvoklis nostiprinās caur to, ka viņi jutekļu kairinājumus atkārto, un to viņi izdara tik maigi, ka viņiem cilvēks vairāk un vairāk nododas, un to uzskata par patiesu “sadarbību ar Dievu”, jo ticīgie ir pārāk vieglprātīgās domās, uzskatot sadraudzību ar Dievu par jūtu piedzīvojumu, garīga piedzīvojuma vietā, tāpēc bieži atkārtojas agrāk pieminētā lūgšana ļauniem gariem. Pašsavaldīšanās vēl nav pilnīgi satricināta, bet jo vairāk ticīgais šīm “Dieva atklāsmēm” padodas, viņam to neapzinoties tiek pakāpeniski sabojāts tā gribas spēks. Beidzot viņu šīs maldinošās, svētlaimības izjūtas noved pie uzskata, ka Dievs viņa miesu jūtami satvēris Savā īpašumā, un to iedzīvina ar fiziski izjūtamām “dzīvības straumēm”, uguns un siltuma izjūtām, vai pilda to ar mokām, kas izliekas par “Kristus ciešanu sadraudzību” vai “dzemdību sāpēm par

 

110

dvēselēm”, vai kā piedzīvojums “tapt krustā sistam ar Kristu”, piemēram, it kā naglas tiktu dzītas caur miesu. Nonākot pie šāda stāvokļa pakāpes, melu gari var darīt ar šo ticīgo visu, ko viņi tikai grib, un tas, ko viņi tādam pieviltam ticīgajam var nodarīt, pārsniedz visas iedomājamās robežas.

 

Viltotās dievišķās darbības izpausmes ķermenī

Viltus “dievišķas dzīvības” atklāsmes ātri seko viena otrai, ķermeņa satraukumi, ar svētlaimību pildīti caurstrāvojumi, pieskārieni, izraisīta kvēle dažādos orgānos vai aukstuma izjūta, trīsas un zobu klabēšana, visas šīs parādības ticīgais attiecina uz Dievu. Tas viss pierāda, cik lielā mērā dēmoni var nostiprināties cilvēka miesā, ja arī pastāv izšķirība darbībā no āra, pirms dēmoni iekļuva iekšā un tādām no iekšas pēc notikušas ieiešanas, tad var ļauni gari, kad viņi jau atrodas iekšā, arī it kā no āra šķietami iedarboties.

Kad ļaunie gari tiešām vēl atrodas ārpusē un pieprasa ielaišanu, tad viņi iedarbojas caur pēkšņām iztēlēm, kuras atšķiras no normālas smadzeņu darbības caur “zibenīgām domām”, kas neizriet no cilvēka gara, caur pieskaršanos, nervu raustīšanos, caur vēsmu un vēja izjūtām, kas uzpūš un skar miesu utt., utt.

 

Ļaunā gara ieiešanas iespaids uz ķermeni

Bet kad viņi ir iegājuši, tiek visa miesa iesaistīta, dažkārt caur jau agrāk minēto liego laimi vai ciešanu piedzīvojumiem, bet bieži arī caur citām sāpēm, kurām tāpat nav pietiekoši fiziski cēloņi, vai arī tie tā dabīgajam stāvoklim pielāgojas, ka pārdabīgo no dabīgā tikai ar grūtībām var atšķirt. Dēmoni paātrina pulsa darbību, lai izsauktu bailes un visdažādākos veidos tā sadarbojas ar orgāniem, ka viņu darbību gandrīz vienmēr attiecina uz miesas vājību slimīgām parādībām, kaut arī daļu saasināto piepūļu pieraksta velna darbībai. Pēc sākotnējā reibuma seko atbilstoša depresija un  nospiestība, agrākās ekstāzes vietā seko nogurums vai pieaugoša vājuma sajūta var iestāties bez redzama iemesla. Dažos gadījumos viens pēc otra ātri seko priekiem bēdas, siltumam aukstums, smiekliem asaras, un neapvaldīts gara saviļņojums arvien stāv priekšplānā.

 

111

Šīs “sajūtas” tiek kāpinātas un pārvalda cilvēku pret viņa paša gribu, vai tā ir tikai šķietami pārvarēta, lai tādā veidā ļauno garu klātnība no ticīgā netikta pamanīta. Dēmoni savam upurim tik precīzi pielāgojās, kuru tie ir pamatīgi izstudējuši un zina, ka viņi ne par mata platumu nedrīkst tālāk iet, jo tāda gadījuma tie varētu radīt neuzticību.

Ir viegli ieraudzīt, ka pieviltā veselība ar laiku caur šiem satraukumiem tiek nopietni iedragāta. Tāpēc ir biežie sabrukumi, kas seko šiem neparastiem piedzīvojumiem. Par daudz stingri savilktais diegs pārtrūkst, visas jūtas pēkšņi izbeidzas un ticīgais “apzināto Dieva klātnību” pazaudē. Šo acumirkli izlieto melu gari, lai savu taktiku mainītu, uzmācoties savam upurim ar briesmīgām apsūdzībām, iedvešot tam, ka viņš grēkojis pret Svēto Garu, tā ka tagad nelaimīgais izcieš tādas pat dvēseles mokas, kā agrākās svētlaimības sajūtas, lidojot dievišķā svētlaimē.

 

Piespiedu “atzīšanās” grēkos

Kad iestājas šis stāvoklis, cilvēks tiek dzīts no dēmoniem uz visādām “grēku atzīšanām”, cik tās atklātas un nepatīkamas arī nebūtu, lai atgūtu pazaudēto “Dieva tuvumu”, bet visas cerības ir veltas. Ļauno garu radītās atzīšanās grēkos var caur to atšķirt, ka tie uz tām cilvēku spiež un dzen. Cilvēks tiek piespiests atzīt grēkus, kas bieži pastāv tikai viņa fantāzijā, kuru aptumšojušas velnišķās apsūdzības. Tā ka viņš nenāk uz domām, ka ļaunie gari viņu var dzīt uz tādu darbību, kādu Raksti prasa kā nosacījumu grēku piedošanai, viņš padodas mokošai dziņai, lai tikai atgūtu mieru. Šajā punktā draud briesmas no masveidīgām grēka atzīšanām, tā sakot, ka grēku atzīšanas “straumes” veļās pāri sapulcei un dažādu dzīves gājumu grēcīgie dziļumi atklājās visu acu priekšā. Caur to var melu gari elles indi izsēt klausītāju prātos un atmosfērā.

 

Patiesa atzīšanās grēkos

Patiesai grēku nožēlai vajadzētu būt kā sekām dziļai grēka atziņai (pārliecībai par grēku) un ne iekšējai “piespiedu dziņai”. Kad grēkots pret Dievu vajag vienīgi Dievam atzīties, ja grēks ir bijis pret cilvēku, tad personīgi cilvēka priekšā atzīties, ja grēks ir bijis par piedauzību sabiedrībai, tikai tad pret sabiedrībai. Nekad nedrīkstētu

 

112

uzbudinājuma iespaidā vai piespieda kārtā dzītam izteikt atzīšanos, bet tikai pēc pārdomāta, mierīga gribas slēdziena, saskaņā ar Dieva gribu,  izvēloties taisnību, sakārtojot lietas un izlīdzinot netaisnību.

Sātana valstība iegūst visdažādākos labumus atklātās grēku sūdzēs, pielietojot viltību, lai uz to ticīgos piespiestu. Ļaunie gari piespiež vispirms cilvēku kādu grēku izdarīt un tad atkal dzen cilvēku šo grēku atklātībā izsūdzēt, kas ir pilnīgi pretēji viņa raksturam, lai tādā veidā tam uz atlikušās dzīves laiku iededzinātu kauna zīmi.

Ļoti bieži cēlonis tādā veidā atzītiem grēkiem ir atbaidošās jūtas, kuras ļaunie gari saviem upuriem tādā pat veidā iedveš, kā agrāko debešķīgās tīrības un mīlestības “apzināto” sajūtu, kas agrāk viņā modināja iedomu par viņa dabas bezgrēcīgumu, viņam neapzinoties kādu vainu, kas tam Dieva priekšā būtu jāatzīst un jāizsūdz, par nekādām ļaunām dziņām, kas viņā pamostos.

Īsāk sakot, tā dēvētās “dievišķās klātnības” atklāsmes ķermenī ar patīkamiem aplaimotības piedzīvojumiem var tikt nomainītas ar tādām pat grēcīgām sajūtām, tās ir ticīgajam neizskaidrojamas un viņa gribai un sirds stāvoklim pilnīgi svešas un pretīgas, tāpēc ka viņš paliek Dievam tik pat uzticīgs savā naidā pret grēku, kā tajā laikā, kur viņš šķīstības apziņā gavilēja, ko viņš ar saviem fiziskiem jutekļiem izjuta.

Ļaunie gari, kuri tik pilnīgi pārvalda ķermeni, iet vēl tālāk un spēj sagādāt nopietnus miesas traucējumus, izsaucot (1) neizskaidrojamas mežonīgas sāpes, (2) drudzi, (3) nervu sabrukumu un citas slimības, kas viņu upurim var pat maksāt dzīvību, ja “slepkava” sātans netiek atpazīts un ar lūgšanām apkarots, tāpat arī ķermeni saprātīgi aprūpējot dabiskā veidā.

 

Viltota vadība

Kad ļauni gari sava upura “vadību” iegūst viltus ceļā, nonāk pie tālākām apsēstības sekām. Tādi ticīgie, kuri domā, ka “gara vadība” ir balss, kas runā: “dari šo” vai “dari to”, jeb, ka Dievs

 

113

atklāj savu prātu caur uzspiestu dziņu un pamudinājumu, kam būtu akli jāpakļauj savs paša prāts. Viņi norāda uz tādām Rakstu vietām, kā: “Un tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī”, bet šī bija neparasta reize Kristus dzīvē un šis izteikums norāda uz sparīgu garīgu cīņu, kas bija citāda kā parastā Svētā Gara vadība. Mēs drīkstam skatu mest uz līdzīgu dziļu garīgu kustību Kunga Jēzus dzīvē (Jāņa 11:38), kad Viņš Garā sadusmots gāja pie Lācara kapa. Abos gadījumos lieta grozījās ap tiešu uz priekšu iešanu tiešā cīņā ar sātanu, Lācara gadījumā ar ienaidnieku – ar sātanu, kā nāves valstības valdnieku. Cīņa Ģetzemānes dārzā bija ar līdzīgu raksturu.

Parasti Kungs Jēzus tika vadīts caur tuvo vienotību ar Tēvu, Viņš rīkojās, pārdomāja, izlēma un izšķīrās par darbībām, kā tāds, kas Dieva prātu pazina un, ar cieņu sakot, saprātīgi īstenoja to dzīvē. “Balss” no Debesīm izskanēja reti, un kā Kungs Jēzus pats teica, tas notika ļaužu, ne Viņa dēļ. Viņš zināja, kas Dieva priekšā bija pareizi un to darīja ar visu savas būtnes spēku, kā patiess cilvēks. (skat. Jāņa ev. 12:30, 5:30, 6:38)

Tāpat, kā Kristus ir priekšzīme saviem sekotājiem, tā arī mūsu acu priekšā tiek attēlota priekšzīme patiesai gara vadībai, un Svētā Gara līdzdalību ticīgie var sagaidīt tikai tad, kad viņi seko Viņa priekšzīmei. Ārpus Viņa rādītā un nospraustā ceļa Svētais Gars atkāpjas un ļauno garu viltus darbības ieņem Viņa vietu.

Ja ticīgais izbeidz savu gribu, savu prātu, savu spriest spēju un visas savas pārējās darbības spējas lietot, kļūdams atkarīgs no balsīm un dziņām, tad ļauni gari droši var strādāt uzdodamies par Dievu viņu vadot.

 

Viltus “iekšējas” vilkmes

Drīzi pēc kristības ar Svēto Garu, sākuma stadijā ticīgais pazīst līdz zināmai pakāpei īsto Gara vadību. Viņš pazīst maigo iekšējo mudinājumu, atgādinājumu un brīdinājumu, kas to attura no vienas lietas un pamudina uz otru, piemērām, lai viņš ar kādu cilvēku par tā dvēseles glābšanu runātu vai liecinātu utt. Bet pēc kāda laika viņš izbeidz uzklausīt šo tīro iekšējo mudinājumu un tam sekot, visai bieži vienkārši aiz nezināšanas, kā

 

114

Gara mājieni pareizi ir izprotami un izskaidrojami un viņš sāk raudzīties pēc skaidrākiem, vienkāršākiem mehāniskiem palīglīdzekļiem. Uz šo mirkli dēmoni tikai bija gaidījuši. Jo nu ticīgais, pašam to neapzinoties, ir pārtraucis iekšēji sadarboties ar Svēto Garu, pārtraucis savu gribu lietot vai saprātīgi par kaut ko izšķirties, tagad viņš gaida uz pārdabiskiem norādījumiem, kas lai rādītu viņam ceļu. Viņam ir jābūt kaut kādai “vadībai”, vai tas nu būtu kāds “Bībeles pantiņš” vai “vadība” vai “brīnišķi apstākļi” utt. utt. Šo stāvokli izlieto tumsības varas, lai sev nodrošinātu cilvēka uzticēšanos un atkarību. Viņam tiek iedvesti daži maigi vārdi, kas tieši harmonē ar viņa paša iekšējo dziņu, tos viņš uzskata kā tieši no “Gara dotus”,  neatpazīdams, ka tas nāk no cita avota, nevis no Svētā Gara, kurš darbojas caur dziļu iekšēji mudinošu un atturošu mājienu garā (skat. 9.nod. par Vadību). Maigā dēmonu čukstēšana ir tik patīkama un mīlestības pilna, ka pieviltais uzklausa un pieņem visus vārdus bez apdomāšanas, viņš vairāk un vairāk sāk paklausīt un nodoties šai balsij,  nemaz nedomādams pielietot prāta, spriešanu, apdomāšanas vai gribas slēdzienus.

Ticīgais nezina, ka viņš izbeidzis Garam ļaut sevi pārvaldīt un tagad miesu pārvalda “jūtas”. Netraucētā, tīrā dvēseles un miesas darbība izbeidzās, kas, kad viņš no Svētā Gara tiek apgaismots, arvien paliek harmonijā ar viņa garu. Šis ir visnopietnāko briesmu laika  sprīdis, ja cilvēks savu “dzenošo jūtu” pirmcēloni nespēj izšķirt un padodas tām, nepārbaudot to izcelšanos. Viņam vajadzētu pie jeb kādiem apstākļiem savus apsvērumu pamatprincipus pārbaudīt, it sevišķi, ja stipri līdzi runā jūtas un sargāties tām ļaut pār sevi noteikt, pirms iegūta skaidrība no kurienes tās nāk. Viņam jābūt par te skaidrībā, ka bez gara jūtām pastāv vēl arī dvēseles jūtas un miesas jūtas, tās visas var būt tik pat labi dievišķas kā arī sātaniskas. Tāpēc katra atkarība no jūtām, sevišķi katra “dzenoša izjūta” ir lielu nelaimju avots kristieša dzīvē.

No šī brīža melu gariem, kas noveduši savu upuri šādā stāvoklī, rodas

 

115

iespēja savas važas ciešāki sakalt, jo tagad ticīgais ieņēmis “gaidošu stāvokli”, kas tagad viegli top attīstīts tālāk, līdz viņš nerimstoši klausās uz iekšējo vai ausī skanošo balsi, kura ir maldinošs Dieva balss atdarinājums garā. Tā ticīgais kļūst par pasīvu vergu “pārdabiskai vadībai”.

 

Dieva balss viltojumi

Ļaunie gari var Dieva balsi atdarināt tāpēc, ka ticīgais nepazīst un nezina Dieva pamatlikuma veidu, kā Viņš ar saviem bērniem kopj sadraudzību. Tas Kungs teica: “Manas avis dzird Manu balsi...” t.i. Manu veidu, kā Es ar viņām runāju, bet Viņš nesaka, ka šī balss būs sadzirdama ar ārējo dzirdes orgānu, vai ka tā nodos priekšrakstus, kas prasītu cilvēka aklu paklausību. Gluži pretēji, viss norāda uz to, ka tai gars ir jāapgaismo, lai caur garu ticīgā gribu un saprātu sasniegtu, tā ka abi vienoti varētu pareizo izšķirt un izvēlēties.

Ievērības cienīgs ir jautājums: “Vai Dievs vēl šodien runā ar dzirdamu balsi?” Pamatīgā Jaunās Derības rakstu pārbaudē, kas ir priekš draudzes - Kristus miesas, Dieva prāta un plāna sakopojums, tāpat kā Mozus grāmatas ir Dieva likmi priekš Izraēla, ļauj pieņemt, ka Dievs pēc tam, kad Viņš “...uz mums ir runājis caur Dēlu...”, tagad ar savu tiešo balsi vairs nerunā uz savu tautu. Šķiet, ka pēc Svētā Gara nonākšanas, lai vadītu draudzi visā patiesībā, arī eņģeļi ir lietoti ārkārtīgi reti, lai savējos bērnus vadītu.

 

Eņģeļu kalpošana

 Eņģeļi tiek izsūtīti, lai kalpotu tiem, kas iemanto svētlaimību, bet ne, lai ieņemtu Svētā Gara vietu. No Apokalipses šķiet izrietam, ka kalpošana, kādu eņģeļi virs zemes pie svētajiem pilda, pastāv galvenokārt kā kara darbība neredzamā pasaulē, cīņā pret sātana spēkiem. Mēs atrodam maz norādījumu par citāda veida viņu kalpošanu. Pirmās Kristus atnākšanas (adventes) laikā, kad sevišķa eņģeļu darbība skāra cilvēci sakarā ar brīnišķo notikumu - Pirmdzimtā nākšanu, jaunai cilvēcei virs zemes un tad Svētā Gara sūtīšanu Vasarsvētkos, lai Viņš Kristus draudzes izveidošanā sāktu savu darbu, tad tika eņģeļi lietoti, lai redzami un

 

116

tieši ar cilvēkiem satiktos, bet no tā laika viņi atkāpušies malā, lai priekšplānā paliktu vienīgi Svētā Gara darbība.

Uzdevums draudzi visā patiesībā vadīt un par Kristu liecināt ir nodots Svētam Garam. Tāpēc var ar puslīdz drošu noteiktību visas eņģeļu parādības un dzirdamās balsis no pārdabiskās pasaules uzskatīt par sātaniskiem meliem, jo sātana pirmais un galvenais mērķis pastāv iekš tā, lai savus paša indīgos iespaidus ievietotu Dieva darbības iespaidu vietā. Visos gadījumos mūsu neparasti bīstamās dienās visdrošākais ir palikt uz ticības takas atkarībā no Svētā Gara, kas runā uz mums caur rakstīto Dieva Vārdu.

 

Kā noteikt balss avotu

Lai Dieva balsi no sātana balss atšķirtu, mums jābūt par to skaidrībā, ka vienīgi Svētajam Garam ir uzdevums ticīgiem Dieva patiesību atklāt un, ka Viņš darbojas no iekšienes cilvēka garā un to tādā veidā apgaismo, ka viņš Dieva prātu un raksturu spēj uztvert. Svētā Gara mērķis ir panākt pilnīgu atpestītā atjaunošanu garā, dvēselē un miesā. Visās savās darbības gaitās Viņa mērķis ir cilvēka spējas atbrīvot un Viņš nekad nomēģinās kādu vadīt kā mašīnu pat ne uz labo. Viņa darbība vērsta uz to, lai cilvēks pareizo izvēlētos un būtu spējīgs pareizo darīt un tieši tāpēc Viņš cilvēku nekādā virzieni neapspiedīs vai darīs nespējīgu brīvai gribas izvēlei. Caur to Viņš strādātu pretī savas nākšanas mērķis un Kristas pestīšanas darbam Golgātā.

Tikko ticīgie šos pamata principus sapratīs, tie varēs velna balsi izšķirt:

1. Ja viņa nāk no āra vai perifērijas sfēras un ne no iekšējās gara svētnīcas, kur mājo Svētais Gars.

2. Ja viņa ir uzstājīga un paģēroša (pieprasoša), dzen uz ātru darbību, nedodot laiku pārdomām, lai sekas pārbaudītu.

3. Ja viņa ir skaļa un mulsinoši juceklīga un cilvēku kavē mierīgi pārdomāt.

Svētais Gars vēlas, lai ticīgais saņem skaidru spriest spēju un darbojas ar atbildības sajātu un rīkojas nepiespiestā lemt spējā. Tādēļ

 

117

Viņš viņu nekad nemulsinās pieņemt nepārdomātus lēmumus.

Ļauno garu balsis var arī būt atdarinājumi cilvēka pašsarunām tādā veidā, it kā tas būtu pats ticīgais, kas runā, tikai trūkst koncentrēta smadzeņu darbība, tās ir vairāk it kā kāds uzbāzīgs, nerimstošs “komentārs”, kas kaut kur no iekšas izskan, kam par priekšmetu ir paša cilvēka vai citu cilvēku rīcība, piemēram, “tev nav taisnība”, “tu neko nevari”, “tu nevari izlabot”, “Dievs tevi ir atstūmis”, “tu nedrīksti to vai to darīt” utt.

 

Kā noteikt pārdabiski izrunāto “tekstu” avotu

Velna balsi ir vēl grūtāk atpazīt, kad viņš uzstājas kā gaismas eņģelis ar Bībeles pantiem, lai parādītos it kā Svētais Gars. No āra nākošas balsis, it kā Dieva vai eņģeļu, arvien ir jānoraida, bet ticīgais tiek bieži maldināts ar “Rakstu Vārdu plūdiem”, kuri uznāk dvēselē it kā “no Dieva”. Lai pareizi izšķirtu tādos gadījumos, ir vajadzīga liela pieredze. Vispirms vajadzētu sekojošo izpētīt:

1. Vai ticīgais paļaujas uz šīm Rakstu vietām, nepielietojot savu prātu un spriest spēju? Tad tas norāda uz pasivitāti. 

2. Vai viņš balstās un ietiepjas uz šiem vārdiem vairāk nekā uz dzīvo Dievu? Vai tie neiedragā viņa atkarību no paša Dieva? Vai tie nevājina viņa izšķirt spēju vai tiesisko patstāvību?

3. Vai norādītās Rakstu vietas viņu iespaido tādā mērā, ka (a) viņš uzpūšas un sevi uzskata kā sevišķi izvēlētu Dieva darba rīku, vai (b) kā tādu, kas viņu iznīcina, pazudina un izmisumā dzen? Vai tieši pretēji, tie ved viņu uz noteiktu sadarbošanos ar Dievu, visu neskaidro un neizprotamo novirzīt pie malas un arvien ar augošu atziņa Rakstu gaismā atšķirt visu taisnību no netaisnības Svētā Gara apgaismojumā.

Tā tad, ir iespējams pēc zināmiem augļiem “izteicienu” avotu pazīt un pirmā kārtā arvien var ieņemt neitrālu stāju un nogaidīt tālākus norādījumus.

Velna balsi var atšķirt no Dieva balss pēc pārdabisko vārdu mērķa un iznākuma. Skaidrs, ja Dievs tieši uz cilvēku runās,

 

118

šis cilvēks attiecīgā lietā nemaldīgi darīs pareizo. Piemēram, kāds ticīgais saka, ka viņš ir ticis “spiests” kādu citu uzaicināt apmeklēt sapulci. Uzaicinātajam ir jāseko uzaicinājumam, jeb pirmā apgalvojums ir jānosoda par meliem, un ka Dievs to būtu vadījis. Ja nu tas, kas domāja, ka ir no Tā Kunga tieši vadīts, pie šī viedokļa pieturas, tad viņš uzskata to, kas uzaicinājumu noraidīja par apcietinātu, jeb viņš vairs par to lietu nedomā un sev nesaka, ka maldinoša vadība norāda uz viltus garu iejaukšanos.

 

Kā ļaunie gari pielāgo savu vadību saviem upuriem

Tumsības spēki savus priekšlikumus un vadību pielāgo uz to smalkāko savu upuru īpatnībām, lai tikai nekļūtu atmaskoti. Viņi nekad nepamudinās kādu uz tādu rīcību, kas runātu pretī kādai viņa dvēselē dziļi ieaugušai Dieva patiesībai, vai kas būtu pretēja viņa būtnes uzskatu virzienam. Ja cilvēks ir praktiski noskaņots, tad viņi nespiedīs uz kādu redzamu muļķību, ja viņš Rakstus labi pazīst, tad viņi neuzstāsies viņa priekšā pret Rakstiem. Ja viņš uz kādu lietu stipri un dzīvi reaģē, tad būs “vadība” pēc iespējas tai tieksmei atbilstoša, un kur vien būs iespēja pielāgota pie agrākās patiesās Dieva vadības, lai tikai viss izliktos pēc turpinājuma Viņa vadībai. To rāda sekojošā diagramma.

 

I.	II.
	B.	sātana prāts
A. Dieva prāts

 

Šeit skaidri redzama ienaidnieka metode. Dvēsele uzsāka pareizo ceļa, bet velna plāns ir dvēseli novirzīt no Dieva prāta darīšanas, lai velna prātu darītu un šim nolūkam sātans atdarina gara vadību. Sātana vadība izmaina ticīgā dzīves nolūkus, pamudinot viņa spēkus izlietot nepareizā virzienā, kur tie viņa valstībai nodara mazāk postu un caur to mazina darba spējas Dieva lietai. Lai šai sātana mākslai varētu pretoties, būtu jāzina, ka pastāv divi pavisam dažādi stāvokļi Dieva vadības

 

119

lietā, un ja nav skaidrība to dažādībā, tad tam būs ļaunas sekas. Pirmais (1) stāvoklis nozīmē, ka ticīgais uzticas Dieva pareizai vadībai, bet otrais (2) stāvoklis, ka ticīgais apgalvo, ka viņš tiek no Dieva vadīts.

Pirmā veida raksturs ir, ka cilvēks pats paļaujas Dievam, tādu ticību Dievs ciena un vada (garā) savu bērnu, ja viņš turpina ar Viņu garā sadarboties, Viņš viņam dod pilnīgu brīvību savā ceļā pareizo izvēlēties.

Otrā gadījumā ļaunie gari izmanto katru tāda veida pārdrošību, katru iedomu, ka tiek no Dieva vadīts arī ja nav vērīgs un modrs. Tādos gadījumos vispirms iestājas kluss skubinājums, kas pamazām pieņemas stiprumā, līdz beidzot ticīgais saka: “Es tiku dzīts” to un to darīt un “es baidījos pretī turēties”. “Dzīšana” tiek uzskatīta par pierādījumu dievišķai vadībai un pieviltais neievēro, ka tieši šī patiesība norāda uz ļauno garu klātnību, jo Dievs savus bērnus nekad tādā veidā neietekmē.

 

Pieviltais ticīgais ir vergs ļauniem gariem

Ja ticīgais tam pakļaujas un tic, ka tas ir no Dieva, tā rezultātā viņš pamazām kļūst par vergu kādai pārdabiskai varai un tāds stāvoklis var sasniegt tādu pakāpi, ka viņam tiek iznīcināta visa gribas un spriest spējas brīvība. Tad viņš bīstas kādu patstāvīgu rīcību uzsākt, tāpēc ka tā nebūtu akla paklausība iedomātam Dieva prātam.

Viņš lūdz pēc norādījumiem, lai drīkstētu darīt visvienkāršākās lietas un bīstas no katra “neatļauta soļa”. Kad maldu gari savu upuri tik lielā mērā satvēruši savā varā, un tas kļuvis pasīvs, ka tas savu paša stāvokli vairs nepazīst, tad tiem vairs nav jāstrādā tik slepeni. Tad tie ar steigu sāk pievilto dzīt uz nesaprātīgiem un muļķīgiem darbiem. Viņi uzmanīgā veidā padziļina aklu paklausību pret savu gribas pildīšanu, bet arvien izsargās pamodināt viņa spriest spēju. Par “paklausības” pierādījumu, ne jau principa vai pārliecības dēļ, tam jāizaudzē gari mati, lai būtu nazīrietis kā Simsons, viņam jāstaigā bez galvas segas, lai pierādītu, ka viņš ir labprātīgs mazās lietās paklausīt,

 

120

viņam jānēsā sliktas drēbes “kā pazemības zīmi” vai par zīmi, ka viņš “miesu sit krustā” utt.

Dažiem var šīs lietas likties mazsvarīgas un nenozīmīgas, bet priekš ļauniem gariem tam ir liela nozīme, kuri caur tāda veida pavēlēm uz to mērķē, lai no saviem upuriem radītu pasīvus, nedomājošus, automātiskus starpniekus, un līdz ar šo paklausību, kādu pieviltie parāda pat triviālās (ikdienišķās, seklās lietās) aug ļaunā vara pār tiem.

Tiklīdz pie cilvēka parādās šie muļķīgie ieradumi, ļaunie gari atklātībā to prātīgu ļaužu acīs padarījuši smieklīgu, tādēļ viņi labi zina, ka viņa liecībai vairs nav nozīmes. Bet ir daudzi nopietni kristieši, kuri līdz tādiem ekstrēmiem netiek dzīti un tomēr caur pārdabiskām pavēlām ir saistīti ēdienu, dzērienu un sadzīves lietās, kuras tie it kā no Dieva saņēmuši. Tiesājošais gars un slepenā pašcieņa, kas šo “nodošanos Dievam” pavada, atmasko šo ienaidnieka viltus mākslu.

 

Ļaunie gari lieto ticīgo kā “planšeti”

Tik ilgi kamēr ticīgais dzīvo šādā neprātā un domā, ka Dievs viņu tādā veidā vada, viltus gari var atrasties pietiekošā drošībā un viņam uzlikt arvien ciešākus žņaugus. Ja cilvēks sasniedzis zināmu pievilšanas un apsēstības lieluma pakāpi, tad viņš vēl spējīgs tikai rīkoties t.i. tik daudz cik viņā dzīvojošie gari viņam atļauj, beidzot parasti arī izbeidzas atļaujas prasīšana vai viņš drīkst šo vai to darīt. Dažreiz dēmoni no iekšienes izveido īstu sazināšanās sistēmu ar savu upuri. Ja cilvēks grib zināt vai viņam kur jāiet, viņš jautā “iekšējo balsi”, un tad kāda noteikta galvas kustība, kuru gars izraisa, nozīmē “jā”, un galvas miera stāvoklis nozīmē “nē”. Tumsības spēki lieto Dieva bērnu miesu daudzos gadījumos tieši tāpat, kā ļaudis, kas ar “planšetes” (korsetes metāla plāksnīte) palīdzību iztaujā garus. Mēs zinām par kādu vīrieti, kas saņēma atbildes caur kāju kustību (izstiepjot uz leju un savelkot uz augšu). Tā mēs redzam, cik lielu varu velns var iegūt pār nerviem, muskuļiem un apsēstā visu būtni, kurš tic, ka katrai pārdabiskai kustībai pie viņa

 

121

miesas ir dievišķa nozīme, tāpēc, ka tā iziet no “miesā mājojošā Kunga”.

Minētā pievilšanas stadijā, kas no ļauniem gariem ir tikusi izraisīta, apmātība ir tik liela, ka uz pievilto neatstāj iespaidu nekādi argumenti, padomi vai kaut kādi ārēji motīvi, kas to atturētu sekot “Dieva balsij”, “dziņai” vai “vadībai”. Ja viņš uzdrošinātos kaut mazākā mērā to nonicināt, tad apsūdzības ir tik smagas, ka viņš ar šausmām padodas un vēlas labāk no visas pasaules būt nicināts un nolādēts nekā šai balsij pretoties. Viņa lielākās bailes ir, ka viņš varētu būt “nepaklausīgs Svētam Garam”. Viltus gari izmanto katru gadījumu, lai šīs bailes pavairotu un caur to savu iespaidu nostiprinātu.

Sakarā ar to, ka ticīgais viņu pārvaldošam garam visās lietās paklausa, viņš arvien vairāk kļūst atkarīgs no pārdabiskas palīdzības. Jo, ja viņš kaut ko dara bez norādījuma, tad tūdaļ tiek apsūdzēts - it kā no Svētā Gara, ka ir rīkojies “neatkarīgi no Dieva”.

Šī ir tā stadija, kas noved spējas arvien dziļākā pasivitātē. Cilvēks arvien vairāk uzticas vadošai balsij un paļaujas uz “dievišķu vadību”, kas viņa smadzenes uztur bezdarbībā.

Tagad pienācis laiks, kad sāk darboties viltotas “brīnumainas dāvanas” - pravietojumi, mēlēs runāšana, dziedināšanas, vīzijas, visāda veida pārdabiskas parādības piedzīvojumos, kādi atrodas sātanisku varu rīcībā, kas tiek pietiekošā mērā apstiprināti ar “dievišķiem piedzīvojumiem”, “Bībeles vietām” un citiem “pierādījumiem”. Ticīgais sajūt miesas vieglumu, it kā tas tiktu nests no neredzamām rokām, viņš tiek no savas gultas pacelts (salīdzini lidojošo (levitācijas) stāvokli pie spiritistu medijiem), viņš var dziedāt, runāt un tādas lietas darīt, kādas agrāk viņš nekad nevarēja darīt. Nepārtrauktā satiksme ar garīgām būtnēm tam piedod “mistisku” izteiksmi, bet visas stingrās līnijas izzūd no sejas vaibstiem, kas norādīja uz cīņas sekām apņēmībā un pašsavaldībā, jo juteklība tiek šajā garīgajā maskarādē tik labi kopta, ka caur miesīgiem

 

122

ieradumiem, kaut gan pēdējiem tāpat kā smēķēšanai un dažām citām lietām pār viņu patreizējā stāvoklī nav varas.

 

Viltota citu personību atdarināšana

Dieva un dievišķu lietu atdarinājumi nav vienīgie viltojumi, kas atrodas sātana gaismas eņģeļu rīcībā. Viņi var atdarināt arī cilvēku un cilvēcīgas lietas, jā, pat pašu ticīgo. Viņa līdzcilvēki tam šķiet citādi, kādi tie patiesībā ir - greizsirdīgi vai ļauni, kritiski vai nelaipni. Dažos tiek savtīgums spilgtā veidā izgaismots, kaut gan patiesībā viņi ir gluži pretēji - mīlestības pilni un pašaizliedzīgi. Citiem pieraksta nepareizus motīvus, kādi pavisam neeksistē. Vienkāršām izdarībām tiek piedota tāda nokrāsa un sagrozīti vārdi, kā to runātājs nekad nav domājis un tie kalpo it kā citu ļauno darbu apstiprinājumam.

Dažreiz kādam ticīgajam lūgšanas laikā vai atpūtas brīžos tiek priekšā attēlotas personas no pretējā dzimuma, gan pievilcīgā, gan atbaidošā formā, lai viņa miesā ierosinātu snaudušu jūtu iespaidus, no kuriem minētais neko nezin un tam nav nekādas jausmas, ar mērķi “lai ar minēto personu nāktu lūgšanas sadraudzībā, iekšējā saistībā vai gara sadraudzībā dievišķu lietu piekopšanai”.

Ja melu gari miesā mājo, tad viņi bieži izraisa kaisles un iekāres jutekļu novadā, lai tās pie apsēstā satrauktu un koptu, viņu sejas, viņu balss, viņu klātnība tiek tā attēlotas, it kā tās būtu tādā pat veidā savaldzinātas. Tās tiek pavadītas ar mākslīgi radītu mīlestību uz tādā pat veidā attēloto personu vai stipru tieksmi pēc tās, ar sāpīgu vēlēšanos pēc viņas sabiedrības, kas gandrīz pilnīgi pārvar upuri. 

Šī “mīlestības” tēma iespaido visu pakāpju ticīgos, atdarināta ar ļauno garu starpniecību, izpaužoties mokošā satraukumā. Daudzi panes mokošas ilgas pēc mīlestības, neraugoties uz kādu noteiktu personu, citi savā fantāzijā tik stipri tiek apgrūtināti no tādām iztēlēm, ka viņi nevar dzirdēt vārdu “mīlestība” nenosarkstot, ko miesā esošie dēmoni izraisa, jo visas spējas par dažādo parādību pārvaldīšanu ir ticīgā gribas iespaida darbībai

 

123

atņemtas.

 

Cilvēka savas personības viltojums

Ja ļauni gari atdarina pašu apsēsto, tad viņi dod pārspīlētus uzskatus, jā, pat tiešas vīzijas par savu paša personību. Viņš ir “brīnišķi apdāvināts” un tāpēc iedomīgs, viņš ir “nožēlojami nevarīgs” un tāpēc izmisumā”, viņš ir “apbrīnojami gudrs” un tāpēc uzņemas vairāk ne kā tas spēj paveikt. Viņš ir “bezpalīdzīgs”, “bezcerīgs”, “neparasta veiksme” vai “paliek visur atpakaļ” un vēl daudz citas lietas, kas uz viņu pašu attiecināmas, jo ja melu gars viņa fantāzijā varēja nostiprināties, tad arī nav robežu viņa apmelojumiem.

Dēmoni pielāgojas ar tādu rafinētu viltību sava upura individualitātei, ka bieži citi kaut ko nomana, ko varētu apzīmēt par “maldīgu personību”. Apsēstais ticīgais ir šķietami pilns patmīlības, bet var sirds dziļumos būt nesavtīgs, pilns augstprātības, bet patiesībā būt pazemīgs. Viss ārējais cilvēka izskats ir citāds, uzvešanās, viņa balss, vārdi un darbi ir citādi, kā viņa patiesais raksturs un viņš nesaprot, kāpēc viņa līdzcilvēki viņu nepareizi saprot, tiesā un kritizē. Daži ticīgie tik maz apzinās šo savu “maldīgo personību”, ka viņi iet cauri dzīvei dziļā mierā, laimīgi par to, ko viņi paši par saviem iekšējiem sirds motīviem zina, nenojaušot neko par pretrunām, ko citi viņos redz, nosoda vai nožēlo. Caur apsēstību radītā maldinošā personība var arī pieņemt jaukas formas, lai citas visdažādākos veidos pievilktu vai maldinātu, pašam apsēstajam un viņa piekritējiem to nezinot. Tādu parādību bieži nosauc par “neizskaidrojamu apstulbumu”, bet ja šī parādība tikai tiktu atzīta par ļauno garu darbību, noraidīta un apkarota, tad apstulbumam vajadzētu drīzi pazust. Visos tādos gadījumos tiek attiecīgās personas gribas darbība tik maz pielietota, ka tumsības spēku darbība viegli pazīstama pieredzē vingrinātai acij, it sevišķi, ja minētais apstulbums sekoja pārdabiskam piedzīvojumam.

 

Viltots grēks

Ļaunie gari var arī maldinoši grēku atdarināt, caur to, ka viņi atdarinātās vecās dabas parādības atdzīvina, pieredzējušiem

 

124

ticīgiem vajadzētu varēt izšķirt, kas īstenībā ir pašu grēks un kas velna meli. Velna mērķis ir cilvēku tik tālu novest, lai viņš uzskatītu velna darbus par savējiem un uzņemtu tos uz sevi, jo viss, ko no ļauniem gariem pieņem, dod viņiem varu un ietekmēt spēju. Ja kristietis pazīst krustu un sevi tura par mirušu grēkam un katru atzītu grēku bez ierunām noraida, un tomēr notiek kāda grēcīga parādība, tad viņam tūdaļ, to pašu acumirkli vajadzētu pret to ieņemt neitralitātes stāvokli līdz tam laikam, kad ir skaidrība par tā izcelsmes avotu. Jo ja viņš šo lietu sauc par “savu grēku”, un tas tā nav, tad viņš tic meliem, un ja viņš vienu grēku atzīst, kas nav viņa, tad viņš nododas ienaidnieka varā, kas viņam šo grēku grib uzspiest, kuru viņš atzina par savu. Daži ticīgie dzīvo zem šķietami “nepārvaramu grēku” mākoņa, kurus tie uzskata par savējiem, un kurus nekāda grēku nožēla un atzīšana neatvaira, bet no kuriem tie tūdaļ tiktu atbrīvoti, ja zinātu to cēloņa iemeslu vai iemesla cēloni. Šīs patiesības atzīšana nepavedina, lai uz grēku raudzītos pavirši, jo ja cilvēka no tā negribēta atbrīvoties, tad viņš par to nedomātu.

 

Viltots pašnosodījums

Citos gadījumos ticīgais tik ļoti atrodas sava “es” iespaidā, kuru tas neieredz un ienīst un tomēr nekad nevar atbrīvoties no pašapsūdzībām vai pašizmisuma un “uzskatīšana sevi krustā sistu līdz ar Kristu” paliek bez nozīmes. Vai iestājas pašuzticēšanās, kas to arvien dzen uz priekšu tādās situācijās, no kurām tas atgriežas vīlies un sakauts.

Daža dvēsele, kas tādā vai citādā veidā tiek piemeklēta, domā, ka viņai ir tikai dzīva iztēlošanās spēja, vai ka šīs lietas ir dievišķas vīzijas un ka viņa atrodas pie Dieva sevišķā labvēlībā, it īpaši ja šādu vīziju priekšmets norāda uz “vareniem plāniem tā Kunga lietās” vai ir “plašas izredzes Dieva nodomos”. Uzkrītošs pie visa tā ir tas, ka pats pieviltais vienmēr ir vidus punktā un kā īpašs darba rīks šo “Dieva domu” īstenošanai.

 

125

Atmodas, kurām bija saistības ar daudziem “kustību” plāniem, kuri pat tika publicēti, bija kā sekas šādiem cēloņiem. Plāni, kas radās no “atklāsmēm”, un tikai nedaudz apstulbinātos sagūstīja, bet nevienu citu. Šāda pat rakstura bija arī daudzas parādības, kas iesākās pēc Dieva radītām atmodām, kad cilvēki atstāja savu darbu un pienākumus, lai sekotu maldugunij līdzīgam “apgaismojumam no augšienes” uzstādīdami globāla rakstura programmas, kas dažos mēnešos jau bija izkūpējušas. Tie ticīgie, kas sevi ļauj tādā veidā pievilt, kļūst sevišķi karsti un parāda tādu dedzības mēru, kas viņus padara aklus priekš visām citām lietām, izņemot to, kas attiecas uz pārdabisko pasauli, un laupa tiem spēju kārtot citas dzīves prasības. Tas viss ir ļauno garu darbības sekas uz raksturu un fantāziju “Dieva klātbūtnes” aizsegā.

 

sātana sevis viltošana

Dažreiz sātanam ir izdevīgi atdarināt pašam sevi, kad viņš cilvēku grib atturēt no lūgšanām un tādām darbībām, kas vērstas pret viņu. Ienaidniekam rodas arī pietiekoši daudz izdevība šķietami pašam sevi apkarot, ar ko viņš maskē savus rafinētos plānus, lai varētu savus upurus vēl vairāk apstulbot un slepenas priekšrocības iegūt, kuras viņš prot pietiekoši labi savā labā izmantot. Bailes no velna arvien vajadzētu attiecināt uz viņu pašu, velns pats tās iedveš, lai savu lietu sargātu un Dieva lietu grautu. No tā paša avota izriet daudzu cilvēku bailes par velnu klausīties, kā arī pasīvā letarģija pie citiem attiecībā uz Bībeles mācībām, kur runa iet par tumsības spēkiem. Ir tādi kristieši, kuri pie velna vārda un viņa darbu pieminēšanas satrūkstas - tā ir sātana darbība, lai atturētu vēlēšanos zināt faktus par viņu, bet pie citiem, kas patiesību grib zināt, viņš iedveš pārspīlētus priekšstatus par savu klātbūtni, par “cīņām”, “mākoņiem”, “kavēkļiem”, “tumsu” utt., līdz tie zaudē Dieva gaismas skaidrību šai sakarībā.

 

126

Viltnieka mahinācijas sevišķi izceļas pie viņa pūlēm, lai Dieva bērniem padarītu savu eksistenci apšaubāmu, vai uzturētu pie viņiem tādu ticību, ka ir pietiekoši par Dievu dzirdēt, un ka Kristas atziņa aizsargā no ienaidnieka varas. Citi pievilti ticīgie var vēl dziļāk būt pievilti, ka visur tiem rēgojās priekša nekas cits kā tikai velnišķi iespaidi.

Visas tādā veidā fantāzijā iztēlotās pārdabiskas parādības un izpausmes no neredzamās pasaules ir auglīgs ražas lauks tumsības spēkiem un norāda, ka viņi jau nestiprinājušies pievilto miesās un dvēselēs, sevišķi ja pēdējie piegriež vairāk vērību šādām parādībām nekā rakstītam Dieva Vārdam, jo velna mērķis ir atņemt Dieva Vārdu kā dzīves pamatu. Un ja arī Raksti tiek pielietoti, tad tas notiek tādam nolūkam, lai aizstāvētu pārrunātos “piedzīvojumus” un stiprinātu ticību - nevis Dievam - bet šiem piedzīvojumiem. Šī ticības centra slēptā pārkārtošana, kad vairāk pievēršas tā dēvētām Dieva “izpausmēm”, nevis tīrajam Dieva Vārdam, ir ļaunā rafinēta viltība, un uz šo lietu attiecināmos viņa iespaidus daudzu Dieva bērnu dzīvē viegli pazīt.

 

Viltoti redzējumi (vīzijas)

Visur, kur ļaunas vīzijas iespējamas (ar vārdu “vīzijas” mēs šeit saprotam tādu pārdabisku parādību, kas tiek dvēselei, respektīvi fantāzijai, iedota), tika dota ienaidniekam izdevība nostiprināties, bez izšķirības vai cilvēks bija ticīgs jeb neticīgs, un viņiem nebūt nevajadzēja atrasties apzinātos grēkos. Visi gaišreģi un spiritistu mediji zina, ka pasīva paša smadzeņu darbības izslēgšana ir viens no nepieciešamiem priekšnoteikumiem, lai varēta iestāties vizionārais stāvoklis, un ka mazākā domāšanas darbība šo gaišredzības stāvokli pārtrauc.

Un ja ticīgie šos gara likumus nepazīst, tad viņi var pašiem to neapzinoties izpildīt vajadzīgos priekšnoteikumus viltus gara darbībām. Piemēram, (1) daudzi lūgšanas laikā ļaujas nogrimt tukšā apātiskā “gaidīšanā uz Dievu”, vai (2) apzināti apklusina savu prāta darbību, lai saņemtu pārdabiskus “iespaidus no augšienes”, kurus tie uzskata par Dieva atklāsmēm. (3) Un cik daudzi ik dienas dzīvē piekopj pasīvu sevi nest ļaušanu, ko viņi uzskata par ļaušanos Dieva prātam vai (4) padodas savas personas

 

127

aizliegumam, kas izdzēš visas paša vēlēšanās, vajadzības, cerības un plānus, ko viņi nosauc par “pilnīgu nodošanos” un “sevi pazaudēt Dievā”.

 

Ticīgie var neapzinīgi attīstīt mediālus nosacījumus 

Viss tas attīsta mediālu stāvokli, ko tumsības spēki sevišķi izmanto. Dēmoni sargās savus upurus nobiedēt un izvairās no visa, kas tiem acis varētu atvērt. Viņi apmierinās ar to, ko katrs viens bez neuzticības parādīšanas var pieņemt. Viņi Kungu Jēzu tādā veidā atdarinās, kā minētai personai tas labāki pieņemams. Vieniem viņi parādās kā “līgavainis”, citiem uz goda krēsla sēžam vai nākam lielā godībā. Viņi atdarina arī mirušos, lai tādus pieviltu, kuri pārlieku skumst pēc saviem mīļajiem, tāpēc ka dēmoni viņus dzīvē labi pazina, tie atradīs pietiekoši daudz pierādījumus, lai pieviltos apstiprinātu viņu neprātā.

Vīzijas var nākt no trīs avotiem. Dievišķas – no Dieva, cilvēcīgas – tādas kā halucinācijas un slimības izraisītas ilūzijas, un sātaniskās, kuras ir maldinošas. “Vīzijas”, kuras sniedz ļaunie gari, arī apraksta jebko pārdabisku, kas tiek parādīts un skatīts prātu vai iztēli, no ārpuses, tādas kā šausmīgas baiļu ainas par “nākotni”, ļaut izgaismoties Bībeles pantam, un garīgai acij attēlot lielus panākumus reliģisko kustību laukā, viņi atdarina normālo domu darbību un patieso prāta apgaismojumu caur Svēto Garu. Cik bieži Dieva draudze līdzinās vētras sakultai viļņojošai jūrai, kas ticīgos caur “Rakstu vietām” un citiem “norādījumiem” ļauj sevi sašķelt, dzīt, gan vienu pie otra, gan atkal vienu pret otru, lai gan to vietā tiem vajadzētu ļaut izšķirt Dieva Vārdam taisnību un netaisnību, un To savos lēmumos pieņemt par mērauklu.

 

Kā noteikt vai vīzija ir no Dieva vai sātana

Bez vīzijām, kuras ir slimības izraisītas, mums ir jāatšķir sātaniskās maldu ainas no dievišķām parādībām, priekš tam vajadzīgas noteiktas Dieva Vārda un Dieva pamatnoteikumu zināšanas Viņa darbā ar saviem bērniem. Svarīgākās varam šeit minēt:

1. Nevar būt nekāda dievišķa atklāsme, ja tā pieprasa mentālu pasivitāti, vai arī parādās, ja ticīgais atrodas šādā stāvoklī.

2. Visi norādījumi un apgaismojumi caur Svēto Garu notiek tikai pie cilvēka prāta pilnas līdzdarbības, ja tas ir atklāts un nomodā, lai varētu pareizi saprast un uztvert, tātad tas ir tieši pretējais stāvoklis tam, kāds nepieciešams ļauno garu darbībai.

 

128

3. Viss, kas nāk no Dieva, sakrīt ar rakstīto Dieva Vārdu. ''Pasauli aptverošas kustības”, ar kuru palīdzību tiktu lieli pulki salasīti, runā tam pretī, ko Dieva Vārds saka par draudzes pieaugšanu, piemēram, līdzībā par kvieša graudu (Jāņa 12:24), par Kristus krusta likumu (Jesaja 53:10), caur Kristas un ap. Pāvila piedzīvojumiem (l.Kor. 4:9-13), no vārda par mazo ganāmo pulciņu (Lūk. 12:32) un beidzot no priekš-pravietojumiem par šī laikmeta noslēgumu (1.Tim. 4:1-3, 6:20).

Jau dažs labs ticīgais ir savu ticības taku atstājis, lai augļu nešanas vietā (kā kviešu grauds), dzītos pakaļ sātana radītai maldu ainai “milzīgiem pasaules aptverošiem panākumiem”. Jo sātana rūgtuma pilnais naids ir vērsts pret patieso Kunga Jēzus Kristus sēklu, kas, savienota ar Kungu, samīs čūskas galvu. Velna pirmā un galvenā cenšanās ir kavēt svētās sēklas dzimšanu (Jāņa 3:3,5) un augšanu (Jes. 6:10). Šim nolūkam velns visus lielos Dieva bērnu pasākumus atbalstīs, ja tie paliek pavirši un tikai nekaitē viņa valstij to apdraudot, vai arī nepaātrina Kristus sēklas ieiešanu uzvaras dzīvē savienībā ar Viņu uz goda krēsla.

Vienīgi drošais ceļš priekš ticīgiem, ieejot beigu laikmeta posmā, ir stingra, nelokāma ticība rakstītam Dieva Vārdam, kā gara zobenam, kas tiem varēs ceļu atbrīvot caur visiem kavēkļiem, ko tumsības spēki liek ceļā līdz pat nobeigumam.

 

Viltus sapņi

Arī visi sapņi, tā pat kā vīzijas un redzējumi, var tikt šķiroti pēc to izcelsmes no trīs galvenajiem avotiem: (1) no dievišķa, (2) no cilvēcīga un (3) no sātaniska. Katru no tiem ir jāatpazīst, pirmkārt pēc konkrētās personas stāvokļa iepazīšanas, un otrkārt pēc Dieva vai sātana darbības atšķirīgajiem principiem.

Ja cilvēks ir kaut kādā pakāpē apsēsts, tad nevienu no viņa nakts sapņiem nevarēs ar drošību attiecināt uz Dievu vai fizisku izcelšanos. Tad gandrīz vienmēr lieta grozīsies ap dēmonisku dienas darbu turpināšanos un būs tāda paša rakstura parādības, kā pārejās tumsas spēku darbības.

 

129

Smadzeņu pasivitāte ir būtisks nosacījums, kas dod ļauniem gariem iespēju dvēselei nodot atainojumus, un smadzenes naktī ir pasīvas, tad caur to kļūst dēmoniem vieglāki naktī darboties nekā dienā, kad katra cilvēka paša domas lielākā vai mazākā mērā ir traucējošas.

Ticīgie, kuri no apsēstības cenšas izlauzties brīvībā, var visas ļauno garu nakts parādības tik pat noteikti noraidīt, kā viņu dienas laika mahinācijas un piedzīvot īsā laikā, ka tās pilnīgi izbeidzas.

Tie sapņi, kuri izriet no cilvēka dabīgā stāvokļa, var tikt uzskatīti par dabīgiem, (1) ja nav apsēstība, un (2) kad patiešām pastāv šādi konkrēti fiziski iemesli, un ja ļaunie gari šos iemeslus nelieto, lai aiz tiem slēptu savas darbības.

Nerunājot par cilvēka dabīgo stāvokli, sapņu novadā jāatšķir dievišķais no sātaniskā, dievišķo sapņu nozīmīguma un īpašā vērtīguma dēļ (1.Mozus 37:5-7, Mateja 1:20, 2:12), pretstatā dēmonisko sapņu “noslēpumainībā”, absurdumā, muļķībā un beznozīmīgumā utt., tāpat arī viņu atstātajā iespaidā uz personu. Dievišķais iespaids atstāj cilvēku normālu, mierīgu, saprātīgu un nosvērtu garā, sātaniskais to padara uzpūtīgu, juceklīgu, apstulbotu un nesaprātīgu.

Ļauno garu nakts priekšnesumi bieži ir cēlonis garīgai nomāktībai un smagumam pie uzmošanās. Miegs nebija atspirdzinošs, tāpēc ka tumsības spēki gulēšanas laikā visas būtnes pasivitāti izmantoja, lai cilvēku iespaidotu. Dabīgais miegs atjauno visas nervu sistēmas spējas. Daudzos gadījumos bezmiegs ir ļauno garu darbs, kuri savas mahinācijas pielāgo personas stāvoklim, lai paši palikta apslēpti.

Ticīgiem, kuri ir atvērti pārdabiskai pasaulei, vajadzētu it īpaši ar lūgšanām savas naktis sargāt un katru ļauno garu mēģinājumu tiem šādā veidā tuvoties noteikti noraidīt.

Bet cik daudzi saka: “Tas Kungs mani pamodināja”, paļaudamies uz visāda veida “atklāsmēm”, kuras tie pusapziņas stāvoklī bija saņēmuši, kad gars un griba bija tikai pusdzīvi un tāpēc nespējīgi šo iespaidu raksturu uztvert. …

 

130

Lai tādi šādu savas paklausības soli nakts parādībām pārbauda. Viņi atklās, cik labprāt tie ir paļāvušies uz kādas brīnišķīgas rīta stundas piedzīvojumu, var arī tam būt gluži pretējais, caur apsūdzībām, priekšnesumiem un uzbrukumiem, kuri nāca nemaldoši no ļaunā un ļāva tiem satrūkties, bet to vietā tiem vajadzēja uz pašu Dievu paļauties un dusēt Viņa nemainīgā uzticībā un mīlestībā.

Ikviena ienaidnieka naksnīga apgrūtināšana un visi viņu cēloņi var tikt aizkavēti un noraidīti Kunga Jēzus vārdā, tikko tie kļūst pazīstami, ar to velnam var atņemt katru rīcības iespēju, kāda tam bija dota pagātnē, nav svarīgi vai tas notika apzināti vai neapzināti. 

© Verners Šteinbergs