6. nodaļa
Dievišķu lietu viltošana
104
VI. nodaļa.
DIEVIŠĶU LIETU ATDARINĀŠANA
Ja ļaunie gari izdara mēģinājumu
kādu ticīgo dabūt savā varā, tad viņi ticīgajam, ko ir pievīluši, mēģina
iedvest vārdus un vadību, tādā veidā it kā tā nāktu “no Dieva”, to mēs jau
redzējām iepriekšējā nodaļā. Mums šeit vēl tuvāk jāaplūko, kā viņi atdarina “dievišķu
klātnību”, lai zem tās aizsega tie savus upurus varēta pēc patikas maldināt un
vadīt. Vārdu “atdarinājums” mēs šeit saprotam kā patiesības aizvietojumu ar
viltojumu.
Iemesls šo viltojumu pamatam,
caur kuru ticīgais dod iespēju melu gariem darboties, ir viņa nepareizie
uzskati par Dieva uzturēšanās vietu. Viņš Dievu ievieto savā iekšienē
(sajūtami) vai savā apkārtnē (sajūtami). Viņš lieto savu iedomu spēju un meklē “Dieva
klātnību” sajust.
Dieva atrašanās vietas izpratne pie ticīgajiem
Šis ieradums parasti sākas Svētā
Gara kristības laikā, jo līdz šīs krīzes stundai ticīgais kārtoja savu dzīvi un
vadījās pēc Rakstu mācības, tā kā to dabīgais cilvēks var uztvert. Bet pēc
Svētā Gara saņemšanas, Dievs tam kļūst
par dzīvu realitāti (īstenību) un tad dažs sāk Viņu meklēt “sevī”, “ap sevi”
vai “uz sevi”. Kad viņš lūdz, tad tas lūdz “iekša mājojošo Kungu” jeb Dievu
telpā vai atmosfērā, kura to apņem, caur to ar laiku nonāk pie ļaunu garu
pielūgšanas, tikko tie ar viltību dabūjuši viņa būtnē ieeju.
Neprāts, kāds caur lūgšanu pie “iekšā
mājojošā Kunga” var rasties, loģiski padomājot ir skaidrs. Ja jau dvēsele
drīkst Dievu pielūgt sevī, kāpēc tad ne kādā citā personā!? Kas Dievu ievieto
sevī, tas atveras visa veida briesmām, kas slēpjas aiz tādas nepareizas
patiesības izpratnes.
Daži ticīgie tā dzīvo uz iekšu
vērstā “sadraudzībā”, “pielūgšanā” un “atklāsmēs”, ka viņi šķiet it kā sevī
ieslēgušies, tā viņu redzes loks paliek šaurs un aprobežots, caur to nīkst arī
viņu garīgās spējas un prāta spēki. Citi kļūst par “iekšējās
105
balss” vergiem un tās pastāvīgā
uzklausīšana tos saista pie sevis un ar laiku tas noved pie tādas atkarības no
šīm varām, ka katra uz āru vērsta darbība izbeidzas.
Patiesībā visa uz iekšu vēršanās
ir pie tāda dieva, kas no turienes materiāli, fiziski jūtamā veidā runā, mūs
aplami vada un ir visnopietnāko briesmu cēlonis. Uz šiem tēlojumiem, kurus
tumsības varas cītīgi uztur, ir radušās ļauno garu ļaunākās un smagām sekām
bagātākās pievilšanas.
Kļūdainas Dieva atrašanās vietas izpratnes galējais rezultāts
Šī pati maldīšanās, Dieva
klātnības novietošana iekšēji, kuru dēmoni izmantojuši, lai savos upurus
apstiprinātu šajā neprātā caur zīmēm un atklāsmēm, bijis par cēloni agrākos
gados un mūsu dienās, ka daudzi nonākot uz maldu ceļa sevi uzdevuši par “Kristu”.
No tā paša avota izcelsies beigu laikā visplašākās pievilšanas, ko mūsu Kungs
Mateja ev. 24. nodaļā iepriekš pasludinājis par viltus kristiem un viltus
praviešiem un dažu labu
pieviltu grupu vadoņi “es esmu Kristus”, nerunājot par tiem tūkstošiem, kas
atradās vājprātīgo namos un tomēr nebija garīgi slimi. Velna
visauglīgākais ražas laiks ir dievišķā atdarinājumi un, pašiem to negribot,
daudz nopietnu un uzticīgu “svētošanās mācītāji” viņam ir palīdzējuši ar to, ka
viņi lietoja izteicienus, kas
materiālus jēdzienus no garīgām lietām izraisīja, kas no dabīgā prāta dedzīgi
tika uztverti.
Kas personīgi sevī ievieto Dievu,
tas tiešām sevi padara par vienu “dievišķu” būtni. Dievs pats nemājo nevienā
cilvēkā. Viņš mājo iekš
tiem caur savu Garu, kas Viņu uzņem, kas tiem top dots. “Dievs ir Gars”
un dvēselei un miesai nevar būt sadraudzība ar Garu. Miesīgas jūtas vai
apzināta fiziska svētlaimības izjūta kā sekas šķietamai dievišķai klātnībai nav
garīga sadraudzība, kādu Tēvs pie tiem meklē, kas Viņu pielūdz.
Dievs ir Debesīs. Pagodinātais
cilvēka Dēls - Kristos ir Debesīs. Skaidrībai par Dieva uzturēšanās vietu ir
vislielākā nozīme. Ja mēs domājam, ka Dievs ir iekš un ap mums, lai mēs Viņu
tur pielūgtu vai pat varētu izjust, tad mēs atveramies ļauniem
106
gariem durvis mūs aptverošā
atmosfērā, mums turpretī vajadzētu spiesties caur zemākām debesīm (skat. Ebr.
4:14; 9:24 un 10:19-20) pie Dieva troņa, kas ir augstākās debesīs, “augstāk par
ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu
šinī laikā vai nākamajā” (Efez. 1:21).
Dieva patiesa atrašanās vieta
Dieva Vārds ļoti skaidri runā par
šo lietu, un mums tikai jāaplūko Rakstu vietas Ebr. 1:3; 4:14-16; 9:24 un daudz
citas, lai saprastu, ka tas Dievs, kuru mēs pielūdzam, tas Kristus, kuru mēs
mīlam, ir Debesīs, un ka mēs Viņam tur tuvojamies un ticībā tur satveram
savienošanos garā, tad tiekam arī mēs turpu pacelti ar Viņu un pārcelti Debess
vietās, pāri tumsības spēku sfērai, kuru mēs turpat sēžot redzam zem Viņa kājām
(Efez. 1:20-23; 2:6).
Mūsu Kunga vārdi, kurus Jānis
mums saglabājis (Jāņa 14., 15. un 16.nod.), satur skaidri nepārprotamā veidā
patiesību par Viņa dzīvošanu ticīgajos. “Jūs manī” nozīmē būt un palikt Viņā,
Viņa Debess godībā (Jāņa 14:20), tas jāsatver un jāsatur ticībā, turpretī “Es
jūsos” attiecas uz mācekļiem un tā Kunga draudzi visumā, tam jātop īstenotam kā
sekām šim ticības stāvoklim katrā atsevišķā Dieva bērna dzīvē. Gara ieplūšana
un izplūšana ticīgajos virs zemes ir sekas viņu savienošanai ar augšāmcēlušos
Kungu uz troņa (skat. Filip.1:19). Ar citiem vārdiem izsakoties, objektīvais
piedzīvojums ir priekšnoteikums subjektīvajam. Kristus godībā ir ticības
objektīvā bāze, caur ko Viņa spēka un dzīvības subjektīvais piedzīvojums Svētajā
Garā kļūst iespējams.
Kristus kā persona Debesīs
Kungs Jēzus teica: “Ja jūs
paliekat Manī (t.i. godībā) un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsiet lūgt...”
(Jāņa 15:7). Kristus paliek mūsos caur Saviem vārdiem garā, bet Viņš pats ir
augšā Debesīs, un ja mēs tur ar Viņu esam savienoti, tad tikai var Viņa Gars
caur mums atklāties.
“Palikšana” nozīmē uzticēšanās
stāvokli, kas nozīmē atkarību no tā Kunga Debesīs, bet ja kāds šo stāvokli
sagroza, uzticēdamies kādam “iemājojošam” Glābējam, tas īstenībā paļaujas uz
vienu personīgu piedzīvojumu, viņš novēršas no godībā mītošā Kunga, caur to
Viņa dzīvības straume tiek kavēta
107
un ticības sadarbība ar Svēto
Gara tiek pārtraukta. Tāpēc šādas “klātnības” atklāsme nekad nav no Dieva, ja
viņa ticīgo novērš no pareizā stāvokļa attiecībā pret Kungu Debesīs.
Ir viena patiesa Dieva klātnības
pazīšana, bet tā notiek garā, kad ticīgais ar to Kungu, kurš sēž uz goda
krēsla, paliek savienots, kura, tā sakot, cilvēku no sevis izceļ ārā, lai
paliktu ar Kristu Dievā.
Gandrīz bez izņēmuma atdarinātā “Dieva
klātnība” pastāv vienā “mīlestības” straumē, kurai ticīgais bez apdoma atveras,
tā viņa iekšējo būtni apmierina un baro, bet pieviltais nenojauš, ka viņš savās
sirds dziļākās ilgās ir nodevies ļauniem gariem.
Dieva viltota klātbūtne
Tumsības spēku paņēmieni un veidi
pierāda, kā tie Dieva klātnību atdarina un ar kādu viltību tie saviem upuriem
pielāgojas. Ja kāds ticīgais atsevišķi vai kādā sapulcē, piemēram, ilgojas pēc
jūtamas Dieva klātnības un vajadzīgie noteikumi tam tiek sagādāti (skat. 4.
nod. “Pasivitāte”), tad piezogas viltīgais ienaidnieks un ietin jutekļus
mierinošā svētlaimīgā sajūtā - dažreiz viņš izraisa arī gaismas starus vai
izsauc saviļņojumu gaisā, kam būtu jāattēlo “dievišķo dvesmu” - tad viņš
iečukst “šī ir tā klātnība pēc kuras tu ilgojies”, vai viņš noved cilvēku tādā
stāvokli, to sev par tāda izskaidrot.
Nu ticīgais jūtas apmierināts, un
domā, ka sātans ir tālu prom no viņa un tāpēc ļaujas ieaijāties drošībā. Viņam
tiek dažas domas iedvestas, kas top pavadītas no “dievišķām” parādībām un
mīlīgas balss, dotās atklāsmes tiek uzņemtas par “dievišķu vadību”, jo tāpēc,
ka viņas no “Dieva klātnības izgāja”, tām ir jābūt no Dieva. Ja tumsības varas
jau tik daudz ticīgo ir pievīlušas, tad tās ieguvušas pie viņa daudz telpas.
Cilvēks tagad no tā tik ļoti
pārliecināts, ka Dievs viņam pavēlējis šo vai to darīt. Viņu pilda doma, ka viņš
priekš kaut kāda liela uzdevuma Dieva valstības darbā izredzēts. Dziļi apslēptā
108
sevis mīlestība tiek no jauna
izkopta. Viņš šī aicinājuma dievišķā slepenā spēkā spēj visu paciest. Pats
Dievs ar viņu runājis un to izredzējis sevišķam uzdevumam. Viņa balsts atradās
viņā pašā un pamatojās uz tā personīgiem piedzīvojumiem un ne vairs uz to Kungu
un rakstīto Vārdu. Caur šo slepeno pārliecību, ka Dievs viņam personīgi
atklājies, cilvēks kļūst nepamācāms un nepiekāpīgs un nonāk pie stūrgalvības,
kas robežojas ar nemaldīgumu. Viņš nespēj vairs uzklausīt citus tādēļ, ka tie
nav kā viņš no Dieva apgaismoti. Viņš atrodas sevišķā, personīgā, tiešā
savienībā ar Dievu un kādu viņam dotu “norādījumu” apšaubīt būtu augstākā grēka
pakāpe. Viņam ir jāpaklausa “dievišķam uzdevumam”, arī ja tas izrādītos pretējs
katram atsevišķam spriedumam, ja pat tas runātu pretī Rakstu Garam. Ja cilvēks
nonācis šādā pakāpē, tad viņš noraida katru padomu, jo tas būtu “miesīgi” un
veselīgs cilvēka prāts ir “ticības trūkums” un tāpēc tas ir grēks, sirdsapziņa
ir pagaidām apklususi runāt.
Daži iemīļoti priekšstati, kādus
šinī laikā ļauni gari sagādā saviem upuriem, var būt: (1) “Tu esi sevišķs Dieva darba rīks,” tas lai viņa iedomībai lišķētu
un glaimotu. (2) “Tu esi spējīgāks par
citiem,” tas lai katru skaidru pašatziņu iedragāta un grautu. (3) “Tu esi citāds, kā tavi līdz cilvēki,”
caur to nonāk pieviltais pie pārliecības, ka Dievs sevišķā veidā ar viņu
apiesies. (4) “Tev ir jāiet atšķirīgs
ceļš,” ieteikums, lai barotu neatkarīgu garu. (5) “Tev tava nodarbošanās jāatstāj un jādzīvo no ticības,” caur to
ļauni gari mēģina savus upurus nepareizās sliedēs ievadīt un dzīt neapvaldāmos,
pasākumos, kas bieži sagrauj viņu stāvokli un Dieva darbu, kurā tas ir
iesaistīts.
Visu šo iedvesmu mērķis ir ticīgo
novest nepareizā izpratnē par savu garīgo stāvokli, un lai viņš sevi par
spējīgāku turētu, ne kā viņš patiesībā ir, tad viņš vairāk uzņemsies kā spēj
darīt pāri par savu ticības un izpratnes mēru (Rom. 12:3), un caur to būs
atvērts daudz ienaidnieka meliem.
109
Caur sekojošo diagrammu mums kļūst šie piedzīvojumi
skaidri:
Trīs pakāpes
C. Kur ticīgais domā, ka viņš atrodas.
B. Kur viņš grib būt.
A. Kur viņš patiesībā atrodas.
C. Stāvoklis, kādu ticīgais sev piešķir
B. Stāvoklis, kādu tam pienāktos ieņemt.
A. Stāvoklis, kādu tas patiesībā ieņem.
Ļauni gari arvien cītīgi pūlas ticīgos izbīdīt pāri viņu
pieaugšanas pakāpei un viņiem slēpt viņu patieso stāvokli. Tik ilgi, kamēr
cilvēks domā, ka viņš ir pienācis pie C pakāpes, bet patiesībā vēl tikai
atrodas uz A pakāpes, viņš nepūlēsies sasniegt B pakāpi domādams, ka šī pakāpe
jau sen ir sasniegta.
Viltota “klātbūtne” ir fiziski sajūtama
Xxxxxxx eng 130lpp
Tēva, Dēla un Svētā Gara viltojumi ir atpazīstami pēc tām
izpausmēm, kuras tiek dotas sajūtām, tas ir, fiziskajā sfērā, jo Dieva patiesa
iemājošana notiek tikai cilvēka gara svētnīcā, un dvēseles trauks vai ticīgā
cilvēka personība ir vienīgi kā līdzeklis Kristus izpausmei, Kurš ir sēdināts
tronī personības iekšienē caur Svēto Garu, kamēr ķermenis, kurš tiek
iedzīvināts caur to pašu Garu, tiek Dieva pārvaldīts no cilvēka gara centra
dziļumiem, caur cilvēka paškontroli, kura darbojas caur viņa atjaunoto gribu.
Uz šķietamas “Dieva klātnības” un
“Viņa atklāsmes” bāzes, caur ko ticīgais, tās pieņemot, melu gariem atvērās,
var pēdējie pēc patikas tālāki darboties. Pēc tam, kad viņi šādā veidā viņa
jutekļu un jūtu novadā darbojušies, viņi paņem tiem atvērto novadu savā
īpašumā. Viņu stāvoklis nostiprinās caur to, ka viņi jutekļu kairinājumus
atkārto, un to viņi izdara tik maigi, ka viņiem cilvēks vairāk un vairāk
nododas, un to uzskata par patiesu “sadarbību ar Dievu”, jo ticīgie ir pārāk
vieglprātīgās domās, uzskatot sadraudzību ar Dievu par jūtu piedzīvojumu,
garīga piedzīvojuma vietā, tāpēc bieži atkārtojas agrāk pieminētā lūgšana
ļauniem gariem. Pašsavaldīšanās vēl nav pilnīgi satricināta, bet jo vairāk
ticīgais šīm “Dieva atklāsmēm” padodas, viņam to neapzinoties tiek pakāpeniski
sabojāts tā gribas spēks. Beidzot viņu šīs maldinošās, svētlaimības izjūtas
noved pie uzskata, ka Dievs viņa miesu jūtami satvēris Savā īpašumā, un to
iedzīvina ar fiziski izjūtamām “dzīvības straumēm”, uguns un siltuma izjūtām,
vai pilda to ar mokām, kas izliekas par “Kristus ciešanu sadraudzību” vai “dzemdību
sāpēm par
110
dvēselēm”, vai kā piedzīvojums “tapt
krustā sistam ar Kristu”, piemēram, it kā naglas tiktu dzītas caur miesu.
Nonākot pie šāda stāvokļa pakāpes, melu gari var darīt ar šo ticīgo visu, ko
viņi tikai grib, un tas, ko viņi tādam pieviltam ticīgajam var nodarīt,
pārsniedz visas iedomājamās robežas.
Viltotās dievišķās darbības izpausmes ķermenī
Viltus “dievišķas dzīvības”
atklāsmes ātri seko viena otrai, ķermeņa satraukumi, ar svētlaimību pildīti
caurstrāvojumi, pieskārieni, izraisīta kvēle dažādos orgānos vai aukstuma
izjūta, trīsas un zobu klabēšana, visas šīs parādības ticīgais attiecina uz
Dievu. Tas viss pierāda, cik lielā mērā dēmoni var nostiprināties cilvēka miesā,
ja arī pastāv izšķirība darbībā no āra, pirms dēmoni iekļuva iekšā un tādām no
iekšas pēc notikušas ieiešanas, tad var ļauni gari, kad viņi jau atrodas iekšā,
arī it kā no āra šķietami iedarboties.
Kad ļaunie gari tiešām vēl
atrodas ārpusē un pieprasa ielaišanu, tad viņi iedarbojas caur pēkšņām iztēlēm,
kuras atšķiras no normālas smadzeņu darbības caur “zibenīgām domām”, kas
neizriet no cilvēka gara, caur pieskaršanos, nervu raustīšanos, caur vēsmu un
vēja izjūtām, kas uzpūš un skar miesu utt., utt.
Ļaunā gara ieiešanas iespaids uz ķermeni
Bet kad viņi ir iegājuši, tiek
visa miesa iesaistīta, dažkārt caur jau agrāk minēto liego laimi vai ciešanu
piedzīvojumiem, bet bieži arī caur citām sāpēm, kurām tāpat nav pietiekoši
fiziski cēloņi, vai arī tie tā dabīgajam stāvoklim pielāgojas, ka pārdabīgo no
dabīgā tikai ar grūtībām var atšķirt. Dēmoni paātrina pulsa darbību, lai
izsauktu bailes un visdažādākos veidos tā sadarbojas ar orgāniem, ka viņu
darbību gandrīz vienmēr attiecina uz miesas vājību slimīgām parādībām, kaut arī
daļu saasināto piepūļu pieraksta velna darbībai. Pēc sākotnējā reibuma seko
atbilstoša depresija un nospiestība,
agrākās ekstāzes vietā seko nogurums vai pieaugoša vājuma sajūta var iestāties
bez redzama iemesla. Dažos gadījumos viens pēc otra ātri seko priekiem bēdas,
siltumam aukstums, smiekliem asaras, un neapvaldīts gara saviļņojums arvien
stāv priekšplānā.
111
Šīs “sajūtas” tiek kāpinātas un
pārvalda cilvēku pret viņa paša gribu, vai tā ir tikai šķietami pārvarēta, lai
tādā veidā ļauno garu klātnība no ticīgā netikta pamanīta. Dēmoni savam upurim
tik precīzi pielāgojās, kuru tie ir pamatīgi izstudējuši un zina, ka viņi ne
par mata platumu nedrīkst tālāk iet, jo tāda gadījuma tie varētu radīt
neuzticību.
Ir viegli ieraudzīt, ka pieviltā
veselība ar laiku caur šiem satraukumiem tiek nopietni iedragāta. Tāpēc ir
biežie sabrukumi, kas seko šiem neparastiem piedzīvojumiem. Par daudz stingri
savilktais diegs pārtrūkst, visas jūtas pēkšņi izbeidzas un ticīgais “apzināto
Dieva klātnību” pazaudē. Šo acumirkli izlieto melu gari, lai savu taktiku
mainītu, uzmācoties savam upurim ar briesmīgām apsūdzībām, iedvešot tam, ka
viņš grēkojis pret Svēto Garu, tā ka tagad nelaimīgais izcieš tādas pat
dvēseles mokas, kā agrākās svētlaimības sajūtas, lidojot dievišķā svētlaimē.
Piespiedu “atzīšanās” grēkos
Kad iestājas šis stāvoklis,
cilvēks tiek dzīts no dēmoniem uz visādām “grēku atzīšanām”, cik tās atklātas
un nepatīkamas arī nebūtu, lai atgūtu pazaudēto “Dieva tuvumu”, bet visas
cerības ir veltas. Ļauno garu radītās atzīšanās grēkos var caur to atšķirt, ka
tie uz tām cilvēku spiež un dzen. Cilvēks tiek piespiests atzīt grēkus, kas
bieži pastāv tikai viņa fantāzijā, kuru aptumšojušas velnišķās apsūdzības. Tā
ka viņš nenāk uz domām, ka ļaunie gari viņu var dzīt uz tādu darbību, kādu
Raksti prasa kā nosacījumu grēku piedošanai, viņš padodas mokošai dziņai, lai
tikai atgūtu mieru. Šajā punktā draud briesmas no masveidīgām grēka atzīšanām,
tā sakot, ka grēku atzīšanas “straumes” veļās pāri sapulcei un dažādu dzīves
gājumu grēcīgie dziļumi atklājās visu acu priekšā. Caur to var melu gari elles
indi izsēt klausītāju prātos un atmosfērā.
Patiesa atzīšanās grēkos
Patiesai grēku nožēlai vajadzētu
būt kā sekām dziļai grēka atziņai (pārliecībai par grēku) un ne iekšējai “piespiedu
dziņai”. Kad grēkots pret Dievu vajag vienīgi Dievam atzīties, ja grēks ir
bijis pret cilvēku, tad personīgi cilvēka priekšā atzīties, ja grēks ir bijis
par piedauzību sabiedrībai, tikai tad pret sabiedrībai. Nekad nedrīkstētu
112
uzbudinājuma iespaidā vai
piespieda kārtā dzītam izteikt atzīšanos, bet tikai pēc pārdomāta, mierīga
gribas slēdziena, saskaņā ar Dieva gribu,
izvēloties taisnību, sakārtojot lietas un izlīdzinot netaisnību.
Sātana valstība iegūst
visdažādākos labumus atklātās grēku sūdzēs, pielietojot viltību, lai uz to
ticīgos piespiestu. Ļaunie gari piespiež vispirms cilvēku kādu grēku izdarīt un
tad atkal dzen cilvēku šo grēku atklātībā izsūdzēt, kas ir pilnīgi pretēji viņa
raksturam, lai tādā veidā tam uz atlikušās dzīves laiku iededzinātu kauna zīmi.
Ļoti bieži cēlonis tādā veidā
atzītiem grēkiem ir atbaidošās jūtas, kuras ļaunie gari saviem upuriem tādā pat
veidā iedveš, kā agrāko debešķīgās tīrības un mīlestības “apzināto” sajūtu, kas
agrāk viņā modināja iedomu par viņa dabas bezgrēcīgumu, viņam neapzinoties kādu
vainu, kas tam Dieva priekšā būtu jāatzīst un jāizsūdz, par nekādām ļaunām
dziņām, kas viņā pamostos.
Īsāk sakot, tā dēvētās “dievišķās
klātnības” atklāsmes ķermenī ar patīkamiem aplaimotības piedzīvojumiem var tikt
nomainītas ar tādām pat grēcīgām sajūtām, tās ir ticīgajam neizskaidrojamas un
viņa gribai un sirds stāvoklim pilnīgi svešas un pretīgas, tāpēc ka viņš paliek
Dievam tik pat uzticīgs savā naidā pret grēku, kā tajā laikā, kur viņš
šķīstības apziņā gavilēja, ko viņš ar saviem fiziskiem jutekļiem izjuta.
Ļaunie gari, kuri tik pilnīgi
pārvalda ķermeni, iet vēl tālāk un spēj sagādāt nopietnus miesas traucējumus,
izsaucot (1) neizskaidrojamas mežonīgas sāpes, (2) drudzi, (3) nervu sabrukumu
un citas slimības, kas viņu upurim var pat maksāt dzīvību, ja “slepkava” sātans
netiek atpazīts un ar lūgšanām apkarots, tāpat arī ķermeni saprātīgi aprūpējot
dabiskā veidā.
Viltota vadība
Kad ļauni gari sava upura “vadību”
iegūst viltus ceļā, nonāk pie tālākām apsēstības sekām. Tādi ticīgie, kuri
domā, ka “gara vadība” ir balss, kas runā: “dari šo” vai “dari to”, jeb, ka
Dievs
113
atklāj savu prātu caur uzspiestu
dziņu un pamudinājumu, kam būtu akli jāpakļauj savs paša prāts. Viņi norāda uz
tādām Rakstu vietām, kā: “Un tas Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī”, bet šī bija
neparasta reize Kristus dzīvē un šis izteikums norāda uz sparīgu garīgu cīņu,
kas bija citāda kā parastā Svētā Gara vadība. Mēs drīkstam skatu mest uz
līdzīgu dziļu garīgu kustību Kunga Jēzus dzīvē (Jāņa 11:38), kad Viņš Garā
sadusmots gāja pie Lācara kapa. Abos gadījumos lieta grozījās ap tiešu uz
priekšu iešanu tiešā cīņā ar sātanu, Lācara gadījumā ar ienaidnieku – ar
sātanu, kā nāves valstības valdnieku. Cīņa Ģetzemānes dārzā bija ar līdzīgu
raksturu.
Parasti Kungs Jēzus tika vadīts
caur tuvo vienotību ar Tēvu, Viņš rīkojās, pārdomāja, izlēma un izšķīrās par
darbībām, kā tāds, kas Dieva prātu pazina un, ar cieņu sakot, saprātīgi
īstenoja to dzīvē. “Balss” no Debesīm izskanēja reti, un kā Kungs Jēzus pats
teica, tas notika ļaužu, ne Viņa dēļ. Viņš zināja, kas Dieva priekšā bija
pareizi un to darīja ar visu savas būtnes spēku, kā patiess cilvēks. (skat.
Jāņa ev. 12:30, 5:30, 6:38)
Tāpat, kā Kristus ir priekšzīme
saviem sekotājiem, tā arī mūsu acu priekšā tiek attēlota priekšzīme patiesai
gara vadībai, un Svētā Gara līdzdalību ticīgie var sagaidīt tikai tad, kad viņi
seko Viņa priekšzīmei. Ārpus Viņa rādītā un nospraustā ceļa Svētais Gars
atkāpjas un ļauno garu viltus darbības ieņem Viņa vietu.
Ja ticīgais izbeidz savu gribu,
savu prātu, savu spriest spēju un visas savas pārējās darbības spējas lietot,
kļūdams atkarīgs no balsīm un dziņām, tad ļauni gari droši var strādāt
uzdodamies par Dievu viņu vadot.
Viltus “iekšējas”
vilkmes
Drīzi pēc kristības ar Svēto
Garu, sākuma stadijā ticīgais pazīst līdz zināmai pakāpei īsto Gara vadību.
Viņš pazīst maigo iekšējo mudinājumu, atgādinājumu un brīdinājumu, kas to
attura no vienas lietas un pamudina uz otru, piemērām, lai viņš ar kādu cilvēku
par tā dvēseles glābšanu runātu vai liecinātu utt. Bet pēc kāda laika viņš
izbeidz uzklausīt šo tīro iekšējo mudinājumu un tam sekot, visai bieži
vienkārši aiz nezināšanas, kā
114
Gara mājieni pareizi ir izprotami
un izskaidrojami un viņš sāk raudzīties pēc skaidrākiem, vienkāršākiem
mehāniskiem palīglīdzekļiem. Uz šo mirkli dēmoni tikai bija gaidījuši. Jo nu
ticīgais, pašam to neapzinoties, ir pārtraucis iekšēji sadarboties ar Svēto
Garu, pārtraucis savu gribu lietot vai saprātīgi par kaut ko izšķirties, tagad
viņš gaida uz pārdabiskiem norādījumiem, kas lai rādītu viņam ceļu. Viņam ir
jābūt kaut kādai “vadībai”, vai tas nu būtu kāds “Bībeles pantiņš” vai “vadība”
vai “brīnišķi apstākļi” utt. utt. Šo stāvokli izlieto tumsības varas, lai sev
nodrošinātu cilvēka uzticēšanos un atkarību. Viņam tiek iedvesti daži maigi
vārdi, kas tieši harmonē ar viņa paša iekšējo dziņu, tos viņš uzskata kā tieši
no “Gara dotus”, neatpazīdams, ka tas
nāk no cita avota, nevis no Svētā Gara, kurš darbojas caur dziļu iekšēji mudinošu un atturošu mājienu garā (skat. 9.nod. par
Vadību). Maigā dēmonu čukstēšana ir tik patīkama un mīlestības pilna, ka
pieviltais uzklausa un pieņem visus vārdus bez apdomāšanas, viņš vairāk un
vairāk sāk paklausīt un nodoties šai balsij,
nemaz nedomādams pielietot prāta, spriešanu, apdomāšanas vai gribas
slēdzienus.
Ticīgais nezina, ka viņš
izbeidzis Garam ļaut sevi pārvaldīt un tagad miesu pārvalda “jūtas”.
Netraucētā, tīrā dvēseles un miesas darbība izbeidzās, kas, kad viņš no Svētā
Gara tiek apgaismots, arvien paliek harmonijā ar viņa garu. Šis ir
visnopietnāko briesmu laika sprīdis, ja
cilvēks savu “dzenošo jūtu” pirmcēloni nespēj izšķirt un padodas tām,
nepārbaudot to izcelšanos. Viņam vajadzētu pie jeb kādiem apstākļiem savus
apsvērumu pamatprincipus pārbaudīt, it sevišķi, ja stipri līdzi runā jūtas un
sargāties tām ļaut pār sevi noteikt, pirms iegūta skaidrība no kurienes tās
nāk. Viņam jābūt par te skaidrībā, ka bez gara jūtām pastāv vēl arī dvēseles
jūtas un miesas jūtas, tās visas var būt tik pat labi dievišķas kā arī
sātaniskas. Tāpēc katra atkarība no jūtām, sevišķi katra “dzenoša izjūta” ir
lielu nelaimju avots kristieša dzīvē.
No šī brīža melu gariem, kas
noveduši savu upuri šādā stāvoklī, rodas
115
iespēja savas važas ciešāki
sakalt, jo tagad ticīgais ieņēmis “gaidošu stāvokli”, kas tagad viegli top
attīstīts tālāk, līdz viņš nerimstoši klausās uz iekšējo vai ausī skanošo
balsi, kura ir maldinošs Dieva balss atdarinājums garā. Tā ticīgais kļūst par
pasīvu vergu “pārdabiskai vadībai”.
Dieva balss
viltojumi
Ļaunie gari var Dieva balsi
atdarināt tāpēc, ka ticīgais nepazīst un nezina Dieva pamatlikuma veidu, kā
Viņš ar saviem bērniem kopj sadraudzību. Tas Kungs teica: “Manas avis dzird
Manu balsi...” t.i. Manu veidu, kā Es ar viņām runāju, bet Viņš nesaka, ka šī
balss būs sadzirdama ar ārējo dzirdes orgānu, vai ka tā nodos priekšrakstus,
kas prasītu cilvēka aklu paklausību. Gluži pretēji, viss norāda uz to, ka tai
gars ir jāapgaismo, lai caur garu ticīgā gribu un saprātu sasniegtu, tā ka abi
vienoti varētu pareizo izšķirt un izvēlēties.
Ievērības cienīgs ir jautājums: “Vai
Dievs vēl šodien runā ar dzirdamu balsi?” Pamatīgā Jaunās Derības rakstu
pārbaudē, kas ir priekš draudzes - Kristus miesas, Dieva prāta un plāna
sakopojums, tāpat kā Mozus grāmatas ir Dieva likmi priekš Izraēla, ļauj
pieņemt, ka Dievs pēc tam, kad Viņš “...uz mums ir runājis caur Dēlu...”, tagad
ar savu tiešo balsi vairs nerunā uz savu tautu. Šķiet, ka pēc Svētā Gara
nonākšanas, lai vadītu draudzi visā patiesībā, arī eņģeļi ir lietoti ārkārtīgi
reti, lai savējos bērnus vadītu.
Eņģeļu kalpošana
Eņģeļi tiek izsūtīti, lai kalpotu tiem, kas
iemanto svētlaimību, bet ne, lai ieņemtu Svētā Gara vietu. No Apokalipses šķiet
izrietam, ka kalpošana, kādu eņģeļi virs zemes pie svētajiem pilda, pastāv
galvenokārt kā kara darbība neredzamā pasaulē, cīņā pret sātana spēkiem. Mēs
atrodam maz norādījumu par
citāda veida viņu kalpošanu. Pirmās Kristus atnākšanas (adventes) laikā, kad
sevišķa eņģeļu darbība skāra cilvēci sakarā ar brīnišķo notikumu - Pirmdzimtā
nākšanu, jaunai cilvēcei virs zemes un tad Svētā Gara sūtīšanu
Vasarsvētkos, lai Viņš Kristus draudzes izveidošanā sāktu savu darbu, tad tika
eņģeļi lietoti, lai redzami un
116
tieši ar cilvēkiem satiktos, bet
no tā laika viņi atkāpušies malā, lai priekšplānā paliktu vienīgi Svētā Gara
darbība.
Uzdevums draudzi visā patiesībā
vadīt un par Kristu liecināt ir nodots Svētam Garam. Tāpēc var ar puslīdz drošu
noteiktību visas eņģeļu parādības un dzirdamās balsis no pārdabiskās pasaules
uzskatīt par sātaniskiem meliem, jo sātana pirmais un galvenais mērķis pastāv
iekš tā, lai savus paša indīgos iespaidus ievietotu Dieva darbības iespaidu
vietā. Visos gadījumos mūsu neparasti bīstamās dienās visdrošākais ir palikt uz
ticības takas atkarībā no Svētā Gara, kas runā uz mums caur rakstīto Dieva
Vārdu.
Kā noteikt balss avotu
Lai Dieva balsi no sātana balss
atšķirtu, mums jābūt par to skaidrībā, ka vienīgi Svētajam Garam ir uzdevums
ticīgiem Dieva patiesību atklāt un, ka Viņš darbojas no iekšienes cilvēka garā
un to tādā veidā apgaismo, ka viņš Dieva prātu un raksturu spēj uztvert. Svētā
Gara mērķis ir panākt pilnīgu atpestītā atjaunošanu garā, dvēselē un miesā.
Visās savās darbības gaitās Viņa mērķis ir cilvēka spējas atbrīvot un Viņš
nekad nomēģinās kādu vadīt kā mašīnu pat ne uz labo. Viņa darbība vērsta uz to,
lai cilvēks pareizo izvēlētos un būtu spējīgs pareizo darīt un tieši tāpēc Viņš
cilvēku nekādā virzieni neapspiedīs vai darīs nespējīgu brīvai gribas izvēlei.
Caur to Viņš strādātu pretī savas nākšanas mērķis un Kristas pestīšanas darbam
Golgātā.
Tikko ticīgie šos pamata
principus sapratīs, tie varēs velna balsi izšķirt:
1. Ja viņa nāk no āra vai
perifērijas sfēras un ne no iekšējās gara svētnīcas, kur mājo Svētais Gars.
2. Ja viņa ir uzstājīga un
paģēroša (pieprasoša), dzen uz ātru darbību, nedodot laiku pārdomām, lai sekas
pārbaudītu.
3. Ja viņa ir skaļa un mulsinoši
juceklīga un cilvēku kavē mierīgi pārdomāt.
Svētais Gars vēlas, lai ticīgais
saņem skaidru spriest spēju un darbojas ar atbildības sajātu un rīkojas
nepiespiestā lemt spējā. Tādēļ
117
Viņš viņu nekad nemulsinās
pieņemt nepārdomātus lēmumus.
Ļauno garu balsis var arī būt
atdarinājumi cilvēka pašsarunām tādā veidā, it kā tas būtu pats ticīgais, kas
runā, tikai trūkst koncentrēta smadzeņu darbība, tās ir vairāk it kā kāds
uzbāzīgs, nerimstošs “komentārs”, kas kaut kur no iekšas izskan, kam par
priekšmetu ir paša cilvēka vai citu cilvēku rīcība, piemēram, “tev nav taisnība”,
“tu neko nevari”, “tu nevari izlabot”, “Dievs tevi ir atstūmis”, “tu nedrīksti
to vai to darīt” utt.
Kā noteikt pārdabiski izrunāto “tekstu” avotu
Velna balsi ir vēl grūtāk
atpazīt, kad viņš uzstājas kā gaismas eņģelis ar Bībeles pantiem, lai parādītos
it kā Svētais Gars. No āra nākošas balsis, it kā Dieva vai eņģeļu, arvien ir
jānoraida, bet ticīgais tiek bieži maldināts ar “Rakstu Vārdu plūdiem”, kuri
uznāk dvēselē it kā “no Dieva”. Lai pareizi izšķirtu tādos gadījumos, ir
vajadzīga liela pieredze. Vispirms vajadzētu sekojošo izpētīt:
1. Vai ticīgais paļaujas uz šīm
Rakstu vietām, nepielietojot savu prātu un spriest spēju? Tad tas norāda uz
pasivitāti.
2. Vai viņš balstās un ietiepjas
uz šiem vārdiem vairāk nekā uz dzīvo Dievu? Vai tie neiedragā viņa atkarību no
paša Dieva? Vai tie nevājina viņa izšķirt spēju vai tiesisko patstāvību?
3. Vai norādītās Rakstu vietas
viņu iespaido tādā mērā, ka (a) viņš uzpūšas un sevi uzskata kā sevišķi
izvēlētu Dieva darba rīku, vai (b) kā tādu, kas viņu iznīcina, pazudina un
izmisumā dzen? Vai tieši pretēji, tie ved viņu uz noteiktu sadarbošanos ar
Dievu, visu neskaidro un neizprotamo novirzīt pie malas un arvien ar augošu
atziņa Rakstu gaismā atšķirt visu taisnību no netaisnības Svētā Gara
apgaismojumā.
Tā tad, ir iespējams pēc zināmiem
augļiem “izteicienu” avotu pazīt un pirmā kārtā arvien var ieņemt neitrālu
stāju un nogaidīt tālākus norādījumus.
Velna balsi var atšķirt no Dieva
balss pēc pārdabisko vārdu mērķa un iznākuma. Skaidrs, ja Dievs tieši uz
cilvēku runās,
118
šis cilvēks attiecīgā lietā
nemaldīgi darīs pareizo. Piemēram, kāds ticīgais saka, ka viņš ir ticis “spiests”
kādu citu uzaicināt apmeklēt sapulci. Uzaicinātajam ir jāseko uzaicinājumam,
jeb pirmā apgalvojums ir jānosoda par meliem, un ka Dievs to būtu vadījis. Ja
nu tas, kas domāja, ka ir no Tā Kunga tieši vadīts, pie šī viedokļa pieturas,
tad viņš uzskata to, kas uzaicinājumu noraidīja par apcietinātu, jeb viņš vairs
par to lietu nedomā un sev nesaka, ka maldinoša vadība norāda uz viltus garu
iejaukšanos.
Kā ļaunie gari pielāgo savu vadību saviem upuriem
Tumsības spēki savus
priekšlikumus un vadību pielāgo uz to smalkāko savu upuru īpatnībām, lai tikai
nekļūtu atmaskoti. Viņi nekad nepamudinās kādu uz tādu rīcību, kas runātu pretī
kādai viņa dvēselē dziļi ieaugušai Dieva patiesībai, vai kas būtu pretēja viņa
būtnes uzskatu virzienam. Ja cilvēks ir praktiski noskaņots, tad viņi nespiedīs
uz kādu redzamu muļķību, ja viņš Rakstus labi pazīst, tad viņi neuzstāsies viņa
priekšā pret Rakstiem. Ja viņš uz kādu lietu stipri un dzīvi reaģē, tad būs “vadība”
pēc iespējas tai tieksmei atbilstoša, un kur vien būs iespēja pielāgota pie
agrākās patiesās Dieva vadības, lai tikai viss izliktos pēc turpinājuma Viņa
vadībai. To rāda sekojošā diagramma.
|
I. |
II. |
|
|
|
B. |
sātana prāts |
|
|
|
|
|
A. Dieva prāts |
|
|
|
|
|
|
Šeit skaidri redzama ienaidnieka
metode. Dvēsele uzsāka pareizo ceļa, bet velna plāns ir dvēseli novirzīt no
Dieva prāta darīšanas, lai velna prātu darītu un šim nolūkam sātans atdarina
gara vadību. Sātana vadība izmaina ticīgā dzīves nolūkus, pamudinot viņa spēkus
izlietot nepareizā virzienā, kur tie viņa valstībai nodara mazāk postu un caur
to mazina darba spējas Dieva lietai. Lai šai sātana mākslai varētu pretoties,
būtu jāzina, ka pastāv divi pavisam dažādi stāvokļi Dieva vadības
119
lietā, un ja nav skaidrība to
dažādībā, tad tam būs ļaunas sekas. Pirmais (1) stāvoklis nozīmē, ka ticīgais
uzticas Dieva pareizai vadībai, bet otrais (2) stāvoklis, ka ticīgais apgalvo,
ka viņš tiek no Dieva vadīts.
Pirmā veida raksturs ir, ka
cilvēks pats paļaujas Dievam, tādu ticību Dievs ciena un vada (garā) savu
bērnu, ja viņš turpina ar Viņu garā sadarboties, Viņš viņam dod pilnīgu brīvību
savā ceļā pareizo izvēlēties.
Otrā gadījumā ļaunie gari izmanto
katru tāda veida pārdrošību, katru iedomu, ka tiek no Dieva vadīts arī ja nav
vērīgs un modrs. Tādos gadījumos vispirms iestājas kluss skubinājums, kas
pamazām pieņemas stiprumā, līdz beidzot ticīgais saka: “Es tiku dzīts” to un to
darīt un “es baidījos pretī turēties”. “Dzīšana” tiek uzskatīta par pierādījumu
dievišķai vadībai un pieviltais neievēro, ka tieši šī patiesība norāda uz ļauno
garu klātnību, jo Dievs savus bērnus nekad tādā veidā neietekmē.
Pieviltais ticīgais ir vergs ļauniem gariem
Ja ticīgais tam pakļaujas un tic,
ka tas ir no Dieva, tā rezultātā viņš pamazām kļūst par vergu kādai pārdabiskai
varai un tāds stāvoklis var sasniegt tādu pakāpi, ka viņam tiek iznīcināta visa
gribas un spriest spējas brīvība. Tad viņš bīstas kādu patstāvīgu rīcību
uzsākt, tāpēc ka tā nebūtu akla paklausība iedomātam Dieva prātam.
Viņš lūdz pēc norādījumiem, lai
drīkstētu darīt visvienkāršākās lietas un bīstas no katra “neatļauta soļa”. Kad
maldu gari savu upuri tik lielā mērā satvēruši savā varā, un tas kļuvis pasīvs,
ka tas savu paša stāvokli vairs nepazīst, tad tiem vairs nav jāstrādā tik
slepeni. Tad tie ar steigu sāk pievilto dzīt uz nesaprātīgiem un muļķīgiem
darbiem. Viņi uzmanīgā veidā padziļina aklu paklausību pret savu gribas
pildīšanu, bet arvien izsargās pamodināt viņa spriest spēju. Par “paklausības”
pierādījumu, ne jau principa vai pārliecības dēļ, tam jāizaudzē gari mati, lai
būtu nazīrietis kā Simsons, viņam jāstaigā bez galvas segas, lai pierādītu, ka
viņš ir labprātīgs mazās lietās paklausīt,
120
viņam jānēsā sliktas drēbes “kā
pazemības zīmi” vai par zīmi, ka viņš “miesu sit krustā” utt.
Dažiem var šīs lietas likties
mazsvarīgas un nenozīmīgas, bet priekš ļauniem gariem tam ir liela nozīme, kuri
caur tāda veida pavēlēm uz to mērķē, lai no saviem upuriem radītu pasīvus,
nedomājošus, automātiskus starpniekus, un līdz ar šo paklausību, kādu pieviltie
parāda pat triviālās (ikdienišķās, seklās lietās) aug ļaunā vara pār tiem.
Tiklīdz pie cilvēka parādās šie
muļķīgie ieradumi, ļaunie gari atklātībā to prātīgu ļaužu acīs padarījuši
smieklīgu, tādēļ viņi labi zina, ka viņa liecībai vairs nav nozīmes. Bet ir
daudzi nopietni kristieši, kuri līdz tādiem ekstrēmiem netiek dzīti un tomēr
caur pārdabiskām pavēlām ir saistīti ēdienu, dzērienu un sadzīves lietās, kuras
tie it kā no Dieva saņēmuši. Tiesājošais gars un slepenā pašcieņa, kas šo “nodošanos
Dievam” pavada, atmasko šo ienaidnieka viltus mākslu.
Ļaunie gari lieto ticīgo kā “planšeti”
Tik ilgi kamēr ticīgais dzīvo
šādā neprātā un domā, ka Dievs viņu tādā veidā vada, viltus gari var atrasties
pietiekošā drošībā un viņam uzlikt arvien ciešākus žņaugus. Ja cilvēks
sasniedzis zināmu pievilšanas un apsēstības lieluma pakāpi, tad viņš vēl
spējīgs tikai rīkoties t.i. tik daudz cik viņā dzīvojošie gari viņam atļauj,
beidzot parasti arī izbeidzas atļaujas prasīšana vai viņš drīkst šo vai to
darīt. Dažreiz dēmoni no iekšienes izveido īstu sazināšanās sistēmu ar savu
upuri. Ja cilvēks grib zināt vai viņam kur jāiet, viņš jautā “iekšējo balsi”,
un tad kāda noteikta galvas kustība, kuru gars izraisa, nozīmē “jā”, un galvas
miera stāvoklis nozīmē “nē”. Tumsības spēki lieto Dieva bērnu miesu daudzos
gadījumos tieši tāpat, kā ļaudis, kas ar “planšetes” (korsetes metāla
plāksnīte) palīdzību iztaujā garus. Mēs zinām par kādu vīrieti, kas saņēma
atbildes caur kāju kustību (izstiepjot uz leju un savelkot uz augšu). Tā mēs
redzam, cik lielu varu velns var iegūt pār nerviem, muskuļiem un apsēstā visu
būtni, kurš tic, ka katrai pārdabiskai kustībai pie viņa
121
miesas ir dievišķa nozīme, tāpēc,
ka tā iziet no “miesā mājojošā Kunga”.
Minētā pievilšanas stadijā, kas
no ļauniem gariem ir tikusi izraisīta, apmātība ir tik liela, ka uz pievilto
neatstāj iespaidu nekādi argumenti, padomi vai kaut kādi ārēji motīvi, kas to
atturētu sekot “Dieva balsij”, “dziņai” vai “vadībai”. Ja viņš uzdrošinātos
kaut mazākā mērā to nonicināt, tad apsūdzības ir tik smagas, ka viņš ar šausmām
padodas un vēlas labāk no visas pasaules būt nicināts un nolādēts nekā šai
balsij pretoties. Viņa lielākās bailes ir, ka viņš varētu būt “nepaklausīgs
Svētam Garam”. Viltus gari izmanto katru gadījumu, lai šīs bailes pavairotu un
caur to savu iespaidu nostiprinātu.
Sakarā ar to, ka ticīgais viņu
pārvaldošam garam visās lietās paklausa, viņš arvien vairāk kļūst atkarīgs no
pārdabiskas palīdzības. Jo, ja viņš kaut ko dara bez norādījuma, tad tūdaļ tiek
apsūdzēts - it kā no Svētā Gara, ka ir rīkojies “neatkarīgi no Dieva”.
Šī ir tā stadija, kas noved
spējas arvien dziļākā pasivitātē. Cilvēks arvien vairāk uzticas vadošai balsij
un paļaujas uz “dievišķu vadību”, kas viņa smadzenes uztur bezdarbībā.
Tagad pienācis laiks, kad sāk
darboties viltotas “brīnumainas dāvanas” - pravietojumi, mēlēs runāšana,
dziedināšanas, vīzijas, visāda veida pārdabiskas parādības piedzīvojumos, kādi
atrodas sātanisku varu rīcībā, kas tiek pietiekošā mērā apstiprināti ar “dievišķiem
piedzīvojumiem”, “Bībeles vietām” un citiem “pierādījumiem”. Ticīgais sajūt
miesas vieglumu, it kā tas tiktu nests no neredzamām rokām, viņš tiek no savas gultas
pacelts (salīdzini lidojošo (levitācijas) stāvokli pie spiritistu medijiem),
viņš var dziedāt, runāt un tādas lietas darīt, kādas agrāk viņš nekad nevarēja
darīt. Nepārtrauktā satiksme ar garīgām būtnēm tam piedod “mistisku” izteiksmi,
bet visas stingrās līnijas izzūd no sejas vaibstiem, kas norādīja uz cīņas
sekām apņēmībā un pašsavaldībā, jo juteklība tiek šajā garīgajā maskarādē tik
labi kopta, ka caur miesīgiem
122
ieradumiem, kaut gan pēdējiem
tāpat kā smēķēšanai un dažām citām lietām pār viņu patreizējā stāvoklī nav
varas.
Viltota citu personību atdarināšana
Dieva un dievišķu lietu
atdarinājumi nav vienīgie viltojumi, kas atrodas sātana gaismas eņģeļu rīcībā.
Viņi var atdarināt arī cilvēku un cilvēcīgas lietas, jā, pat pašu ticīgo. Viņa
līdzcilvēki tam šķiet citādi, kādi tie patiesībā ir - greizsirdīgi vai ļauni,
kritiski vai nelaipni. Dažos tiek savtīgums spilgtā veidā izgaismots, kaut gan
patiesībā viņi ir gluži pretēji - mīlestības pilni un pašaizliedzīgi. Citiem
pieraksta nepareizus motīvus, kādi pavisam neeksistē. Vienkāršām izdarībām tiek
piedota tāda nokrāsa un sagrozīti vārdi, kā to runātājs nekad nav domājis un
tie kalpo it kā citu ļauno darbu apstiprinājumam.
Dažreiz kādam ticīgajam lūgšanas
laikā vai atpūtas brīžos tiek priekšā attēlotas personas no pretējā dzimuma,
gan pievilcīgā, gan atbaidošā formā, lai viņa miesā ierosinātu snaudušu jūtu
iespaidus, no kuriem minētais neko nezin un tam nav nekādas jausmas, ar mērķi “lai
ar minēto personu nāktu lūgšanas sadraudzībā, iekšējā saistībā vai gara
sadraudzībā dievišķu lietu piekopšanai”.
Ja melu gari miesā mājo, tad viņi
bieži izraisa kaisles un iekāres jutekļu novadā, lai tās pie apsēstā satrauktu
un koptu, viņu sejas, viņu balss, viņu klātnība tiek tā attēlotas, it kā tās
būtu tādā pat veidā savaldzinātas. Tās tiek pavadītas ar mākslīgi radītu
mīlestību uz tādā pat veidā attēloto personu vai stipru tieksmi pēc tās, ar
sāpīgu vēlēšanos pēc viņas sabiedrības, kas gandrīz pilnīgi pārvar upuri.
Šī “mīlestības” tēma iespaido
visu pakāpju ticīgos, atdarināta ar ļauno garu starpniecību, izpaužoties mokošā
satraukumā. Daudzi panes mokošas ilgas pēc mīlestības, neraugoties uz kādu
noteiktu personu, citi savā fantāzijā tik stipri tiek apgrūtināti no tādām
iztēlēm, ka viņi nevar dzirdēt vārdu “mīlestība” nenosarkstot, ko miesā esošie
dēmoni izraisa, jo visas spējas par dažādo parādību pārvaldīšanu ir ticīgā
gribas iespaida darbībai
123
atņemtas.
Cilvēka savas personības viltojums
Ja ļauni gari atdarina pašu
apsēsto, tad viņi dod pārspīlētus uzskatus, jā, pat tiešas vīzijas par savu
paša personību. Viņš ir “brīnišķi apdāvināts” un tāpēc iedomīgs, viņš ir “nožēlojami
nevarīgs” un tāpēc izmisumā”, viņš ir “apbrīnojami gudrs” un tāpēc uzņemas
vairāk ne kā tas spēj paveikt. Viņš ir “bezpalīdzīgs”, “bezcerīgs”, “neparasta
veiksme” vai “paliek visur atpakaļ” un vēl daudz citas lietas, kas uz viņu pašu
attiecināmas, jo ja melu gars viņa fantāzijā varēja nostiprināties, tad arī nav
robežu viņa apmelojumiem.
Dēmoni pielāgojas ar tādu
rafinētu viltību sava upura individualitātei, ka bieži citi kaut ko nomana, ko
varētu apzīmēt par “maldīgu personību”. Apsēstais ticīgais ir šķietami pilns
patmīlības, bet var sirds dziļumos būt nesavtīgs, pilns augstprātības, bet
patiesībā būt pazemīgs. Viss ārējais cilvēka izskats ir citāds, uzvešanās, viņa
balss, vārdi un darbi ir citādi, kā viņa patiesais raksturs un viņš nesaprot,
kāpēc viņa līdzcilvēki viņu nepareizi saprot, tiesā un kritizē. Daži ticīgie tik
maz apzinās šo savu “maldīgo personību”, ka viņi iet cauri dzīvei dziļā mierā,
laimīgi par to, ko viņi paši par saviem iekšējiem sirds motīviem zina,
nenojaušot neko par pretrunām, ko citi viņos redz, nosoda vai nožēlo. Caur
apsēstību radītā maldinošā personība var arī pieņemt jaukas formas, lai citas
visdažādākos veidos pievilktu vai maldinātu, pašam apsēstajam un viņa
piekritējiem to nezinot. Tādu parādību bieži nosauc par “neizskaidrojamu
apstulbumu”, bet ja šī parādība tikai tiktu atzīta par ļauno garu darbību,
noraidīta un apkarota, tad apstulbumam vajadzētu drīzi pazust. Visos tādos
gadījumos tiek attiecīgās personas gribas darbība tik maz pielietota, ka
tumsības spēku darbība viegli pazīstama pieredzē vingrinātai acij, it sevišķi,
ja minētais apstulbums sekoja pārdabiskam piedzīvojumam.
Viltots grēks
Ļaunie gari var arī maldinoši
grēku atdarināt, caur to, ka viņi atdarinātās vecās dabas parādības atdzīvina,
pieredzējušiem
124
ticīgiem vajadzētu varēt izšķirt,
kas īstenībā ir pašu grēks un kas velna meli. Velna mērķis ir cilvēku tik tālu
novest, lai viņš uzskatītu velna darbus par savējiem un uzņemtu tos uz sevi, jo
viss, ko no ļauniem gariem pieņem, dod viņiem varu un ietekmēt spēju. Ja
kristietis pazīst krustu un sevi tura par mirušu grēkam un katru atzītu grēku
bez ierunām noraida, un tomēr notiek kāda grēcīga parādība, tad viņam tūdaļ, to
pašu acumirkli vajadzētu pret to ieņemt neitralitātes stāvokli līdz tam laikam,
kad ir skaidrība par tā izcelsmes avotu. Jo ja viņš šo lietu sauc par “savu
grēku”, un tas tā nav, tad viņš tic meliem, un ja viņš vienu grēku atzīst, kas
nav viņa, tad viņš nododas ienaidnieka varā, kas viņam šo grēku grib uzspiest,
kuru viņš atzina par savu. Daži ticīgie dzīvo zem šķietami “nepārvaramu grēku”
mākoņa, kurus tie uzskata par savējiem, un kurus nekāda grēku nožēla un
atzīšana neatvaira, bet no kuriem tie tūdaļ tiktu atbrīvoti, ja zinātu to
cēloņa iemeslu vai iemesla cēloni. Šīs patiesības atzīšana nepavedina, lai uz
grēku raudzītos pavirši, jo ja cilvēka no tā negribēta atbrīvoties, tad viņš
par to nedomātu.
Viltots pašnosodījums
Citos gadījumos ticīgais tik ļoti
atrodas sava “es” iespaidā, kuru tas neieredz un ienīst un tomēr nekad nevar
atbrīvoties no pašapsūdzībām vai pašizmisuma un “uzskatīšana sevi krustā sistu
līdz ar Kristu” paliek bez nozīmes. Vai iestājas pašuzticēšanās, kas to arvien
dzen uz priekšu tādās situācijās, no kurām tas atgriežas vīlies un sakauts.
Daža dvēsele, kas tādā vai citādā
veidā tiek piemeklēta, domā, ka viņai ir tikai dzīva iztēlošanās spēja, vai ka
šīs lietas ir dievišķas vīzijas un ka viņa atrodas pie Dieva sevišķā labvēlībā,
it īpaši ja šādu vīziju priekšmets norāda uz “vareniem plāniem tā Kunga lietās”
vai ir “plašas izredzes Dieva nodomos”. Uzkrītošs pie visa tā ir tas, ka pats
pieviltais vienmēr ir vidus punktā un kā īpašs darba rīks šo “Dieva domu”
īstenošanai.
125
Atmodas, kurām bija saistības ar
daudziem “kustību” plāniem, kuri pat tika publicēti, bija kā sekas šādiem
cēloņiem. Plāni, kas radās no “atklāsmēm”, un tikai nedaudz apstulbinātos
sagūstīja, bet nevienu citu. Šāda pat rakstura bija arī daudzas parādības, kas
iesākās pēc Dieva radītām atmodām, kad cilvēki atstāja savu darbu un
pienākumus, lai sekotu maldugunij līdzīgam “apgaismojumam no augšienes”
uzstādīdami globāla rakstura programmas, kas dažos mēnešos jau bija
izkūpējušas. Tie ticīgie, kas sevi ļauj tādā veidā pievilt, kļūst sevišķi
karsti un parāda tādu dedzības mēru, kas viņus padara aklus priekš visām citām
lietām, izņemot to, kas attiecas uz pārdabisko pasauli, un laupa tiem spēju
kārtot citas dzīves prasības. Tas viss ir ļauno garu darbības sekas uz raksturu
un fantāziju “Dieva klātbūtnes” aizsegā.
sātana sevis viltošana
Dažreiz sātanam ir izdevīgi
atdarināt pašam sevi, kad viņš cilvēku grib atturēt no lūgšanām un tādām
darbībām, kas vērstas pret viņu. Ienaidniekam rodas arī pietiekoši daudz
izdevība šķietami pašam sevi apkarot, ar ko viņš maskē savus rafinētos plānus,
lai varētu savus upurus vēl vairāk apstulbot un slepenas priekšrocības iegūt,
kuras viņš prot pietiekoši labi savā labā izmantot. Bailes no velna arvien
vajadzētu attiecināt uz viņu pašu, velns pats tās iedveš, lai savu lietu
sargātu un Dieva lietu grautu. No tā paša avota izriet daudzu cilvēku bailes
par velnu klausīties, kā arī pasīvā letarģija pie citiem attiecībā uz Bībeles
mācībām, kur runa iet par tumsības spēkiem. Ir tādi kristieši, kuri pie velna
vārda un viņa darbu pieminēšanas satrūkstas - tā ir sātana darbība, lai
atturētu vēlēšanos zināt faktus par viņu, bet pie citiem, kas patiesību grib
zināt, viņš iedveš pārspīlētus priekšstatus par savu klātbūtni, par “cīņām”, “mākoņiem”,
“kavēkļiem”, “tumsu” utt., līdz tie zaudē Dieva gaismas skaidrību šai sakarībā.
126
Viltnieka mahinācijas sevišķi
izceļas pie viņa pūlēm, lai Dieva bērniem padarītu savu eksistenci apšaubāmu,
vai uzturētu pie viņiem tādu ticību, ka ir pietiekoši par Dievu dzirdēt, un ka
Kristas atziņa aizsargā no ienaidnieka varas. Citi pievilti ticīgie var vēl
dziļāk būt pievilti, ka visur tiem rēgojās priekša nekas cits kā tikai velnišķi
iespaidi.
Visas tādā veidā fantāzijā
iztēlotās pārdabiskas parādības un izpausmes no neredzamās pasaules ir auglīgs
ražas lauks tumsības spēkiem un norāda, ka viņi jau nestiprinājušies pievilto
miesās un dvēselēs, sevišķi ja pēdējie piegriež vairāk vērību šādām parādībām
nekā rakstītam Dieva Vārdam, jo velna mērķis ir atņemt Dieva Vārdu kā dzīves
pamatu. Un ja arī Raksti tiek pielietoti, tad tas notiek tādam nolūkam, lai
aizstāvētu pārrunātos “piedzīvojumus” un stiprinātu ticību - nevis Dievam - bet
šiem piedzīvojumiem. Šī ticības centra slēptā pārkārtošana, kad vairāk
pievēršas tā dēvētām Dieva “izpausmēm”, nevis tīrajam Dieva Vārdam, ir ļaunā
rafinēta viltība, un uz šo lietu attiecināmos viņa iespaidus daudzu Dieva bērnu
dzīvē viegli pazīt.
Viltoti redzējumi (vīzijas)
Visur, kur ļaunas vīzijas
iespējamas (ar vārdu “vīzijas” mēs šeit saprotam tādu pārdabisku parādību, kas
tiek dvēselei, respektīvi fantāzijai, iedota), tika dota ienaidniekam izdevība
nostiprināties, bez izšķirības vai cilvēks bija ticīgs jeb neticīgs, un viņiem
nebūt nevajadzēja atrasties apzinātos grēkos. Visi gaišreģi un spiritistu
mediji zina, ka pasīva paša smadzeņu darbības izslēgšana ir viens no
nepieciešamiem priekšnoteikumiem, lai varēta iestāties vizionārais stāvoklis,
un ka mazākā domāšanas darbība šo gaišredzības stāvokli pārtrauc.
Un ja ticīgie šos gara likumus
nepazīst, tad viņi var pašiem to neapzinoties izpildīt vajadzīgos
priekšnoteikumus viltus gara darbībām. Piemēram, (1) daudzi lūgšanas laikā
ļaujas nogrimt tukšā apātiskā “gaidīšanā uz Dievu”, vai (2) apzināti apklusina
savu prāta darbību, lai saņemtu pārdabiskus “iespaidus no augšienes”, kurus tie
uzskata par Dieva atklāsmēm. (3) Un cik daudzi ik dienas dzīvē piekopj pasīvu
sevi nest ļaušanu, ko viņi uzskata par ļaušanos Dieva prātam vai (4) padodas
savas personas
127
aizliegumam, kas izdzēš visas
paša vēlēšanās, vajadzības, cerības un plānus, ko viņi nosauc par “pilnīgu
nodošanos” un “sevi pazaudēt Dievā”.
Ticīgie var neapzinīgi attīstīt mediālus nosacījumus
Viss tas attīsta mediālu
stāvokli, ko tumsības spēki sevišķi izmanto. Dēmoni sargās savus upurus
nobiedēt un izvairās no visa, kas tiem acis varētu atvērt. Viņi apmierinās ar
to, ko katrs viens bez neuzticības parādīšanas var pieņemt. Viņi Kungu Jēzu
tādā veidā atdarinās, kā minētai personai tas labāki pieņemams. Vieniem viņi
parādās kā “līgavainis”, citiem uz goda krēsla sēžam vai nākam lielā godībā.
Viņi atdarina arī mirušos, lai tādus pieviltu, kuri pārlieku skumst pēc saviem
mīļajiem, tāpēc ka dēmoni viņus dzīvē labi pazina, tie atradīs pietiekoši daudz
pierādījumus, lai pieviltos apstiprinātu viņu neprātā.
Vīzijas var nākt no trīs avotiem.
Dievišķas – no Dieva, cilvēcīgas – tādas kā halucinācijas un slimības
izraisītas ilūzijas, un sātaniskās, kuras ir maldinošas. “Vīzijas”, kuras
sniedz ļaunie gari, arī apraksta jebko pārdabisku, kas tiek parādīts un skatīts
prātu vai iztēli, no ārpuses, tādas kā šausmīgas baiļu ainas par “nākotni”,
ļaut izgaismoties Bībeles pantam, un garīgai acij attēlot lielus panākumus
reliģisko kustību laukā, viņi atdarina normālo domu darbību un patieso prāta
apgaismojumu caur Svēto Garu. Cik bieži Dieva draudze līdzinās vētras sakultai
viļņojošai jūrai, kas ticīgos caur “Rakstu vietām” un citiem “norādījumiem”
ļauj sevi sašķelt, dzīt, gan vienu pie otra, gan atkal vienu pret otru, lai gan
to vietā tiem vajadzētu ļaut izšķirt Dieva Vārdam taisnību un netaisnību, un To
savos lēmumos pieņemt par mērauklu.
Kā noteikt vai vīzija ir no Dieva vai sātana
Bez vīzijām, kuras ir slimības
izraisītas, mums ir jāatšķir sātaniskās maldu ainas no dievišķām parādībām,
priekš tam vajadzīgas noteiktas Dieva Vārda un Dieva pamatnoteikumu zināšanas
Viņa darbā ar saviem bērniem. Svarīgākās varam šeit minēt:
1. Nevar būt nekāda dievišķa
atklāsme, ja tā pieprasa mentālu pasivitāti, vai arī parādās, ja ticīgais
atrodas šādā stāvoklī.
2. Visi norādījumi un
apgaismojumi caur Svēto Garu notiek tikai pie cilvēka prāta pilnas
līdzdarbības, ja tas ir atklāts un nomodā, lai varētu pareizi saprast un
uztvert, tātad tas ir tieši pretējais stāvoklis tam, kāds nepieciešams ļauno
garu darbībai.
128
3. Viss, kas nāk no Dieva, sakrīt
ar rakstīto Dieva Vārdu. ''Pasauli aptverošas kustības”, ar kuru palīdzību
tiktu lieli pulki salasīti, runā tam pretī, ko Dieva Vārds saka par draudzes
pieaugšanu, piemēram, līdzībā par kvieša graudu (Jāņa 12:24), par Kristus
krusta likumu (Jesaja 53:10), caur Kristas un ap. Pāvila piedzīvojumiem (l.Kor.
4:9-13), no vārda par mazo ganāmo pulciņu (Lūk. 12:32) un beidzot no
priekš-pravietojumiem par šī laikmeta noslēgumu (1.Tim. 4:1-3, 6:20).
Jau dažs labs ticīgais ir savu
ticības taku atstājis, lai augļu nešanas vietā (kā kviešu grauds), dzītos pakaļ
sātana radītai maldu ainai “milzīgiem pasaules aptverošiem panākumiem”. Jo
sātana rūgtuma pilnais naids ir vērsts pret patieso Kunga Jēzus Kristus sēklu,
kas, savienota ar Kungu, samīs čūskas galvu. Velna pirmā un galvenā cenšanās ir
kavēt svētās sēklas dzimšanu (Jāņa 3:3,5) un augšanu (Jes. 6:10). Šim nolūkam
velns visus lielos Dieva bērnu pasākumus atbalstīs, ja tie paliek pavirši un
tikai nekaitē viņa valstij to apdraudot, vai arī nepaātrina Kristus sēklas
ieiešanu uzvaras dzīvē savienībā ar Viņu uz goda krēsla.
Vienīgi drošais ceļš priekš
ticīgiem, ieejot beigu laikmeta posmā, ir stingra, nelokāma ticība rakstītam
Dieva Vārdam, kā gara zobenam, kas tiem varēs ceļu atbrīvot caur visiem
kavēkļiem, ko tumsības spēki liek ceļā līdz pat nobeigumam.
Viltus sapņi
Arī visi sapņi, tā pat kā vīzijas
un redzējumi, var tikt šķiroti pēc to izcelsmes no trīs galvenajiem avotiem:
(1) no dievišķa, (2) no cilvēcīga un (3) no sātaniska. Katru no tiem ir
jāatpazīst, pirmkārt pēc konkrētās personas stāvokļa iepazīšanas, un otrkārt
pēc Dieva vai sātana darbības atšķirīgajiem principiem.
Ja cilvēks ir kaut kādā pakāpē
apsēsts, tad nevienu no viņa nakts sapņiem nevarēs ar drošību attiecināt uz
Dievu vai fizisku izcelšanos. Tad gandrīz vienmēr lieta grozīsies ap dēmonisku
dienas darbu turpināšanos un būs tāda paša rakstura parādības, kā pārejās
tumsas spēku darbības.
129
Smadzeņu pasivitāte ir būtisks
nosacījums, kas dod ļauniem gariem iespēju dvēselei nodot atainojumus, un
smadzenes naktī ir pasīvas, tad caur to kļūst dēmoniem vieglāki naktī darboties
nekā dienā, kad katra cilvēka paša domas lielākā vai mazākā mērā ir
traucējošas.
Ticīgie, kuri no apsēstības
cenšas izlauzties brīvībā, var visas ļauno garu nakts parādības tik pat
noteikti noraidīt, kā viņu dienas laika mahinācijas un piedzīvot īsā laikā, ka
tās pilnīgi izbeidzas.
Tie sapņi, kuri izriet no cilvēka
dabīgā stāvokļa, var tikt uzskatīti par dabīgiem, (1) ja nav apsēstība, un (2)
kad patiešām pastāv šādi konkrēti fiziski iemesli, un ja ļaunie gari šos
iemeslus nelieto, lai aiz tiem slēptu savas darbības.
Nerunājot par cilvēka dabīgo
stāvokli, sapņu novadā jāatšķir dievišķais no sātaniskā, dievišķo sapņu nozīmīguma
un īpašā vērtīguma dēļ (1.Mozus 37:5-7, Mateja 1:20, 2:12), pretstatā dēmonisko
sapņu “noslēpumainībā”, absurdumā, muļķībā un beznozīmīgumā utt., tāpat arī
viņu atstātajā iespaidā uz personu. Dievišķais iespaids atstāj cilvēku normālu,
mierīgu, saprātīgu un nosvērtu garā, sātaniskais to padara uzpūtīgu, juceklīgu,
apstulbotu un nesaprātīgu.
Ļauno garu nakts priekšnesumi
bieži ir cēlonis garīgai nomāktībai un smagumam pie uzmošanās. Miegs nebija
atspirdzinošs, tāpēc ka tumsības spēki gulēšanas laikā visas būtnes pasivitāti
izmantoja, lai cilvēku iespaidotu. Dabīgais miegs atjauno visas nervu sistēmas
spējas. Daudzos gadījumos bezmiegs ir ļauno garu darbs, kuri savas mahinācijas
pielāgo personas stāvoklim, lai paši palikta apslēpti.
Ticīgiem, kuri ir atvērti
pārdabiskai pasaulei, vajadzētu it īpaši ar lūgšanām savas naktis sargāt un
katru ļauno garu mēģinājumu tiem šādā veidā tuvoties noteikti noraidīt.
Bet cik daudzi saka: “Tas Kungs
mani pamodināja”, paļaudamies uz visāda veida “atklāsmēm”, kuras tie pusapziņas
stāvoklī bija saņēmuši, kad gars un griba bija tikai pusdzīvi un tāpēc
nespējīgi šo iespaidu raksturu uztvert. …
130
Lai tādi šādu savas paklausības
soli nakts parādībām pārbauda. Viņi atklās, cik labprāt tie ir paļāvušies uz
kādas brīnišķīgas rīta stundas piedzīvojumu, var arī tam būt gluži pretējais,
caur apsūdzībām, priekšnesumiem un uzbrukumiem, kuri nāca nemaldoši no ļaunā un
ļāva tiem satrūkties, bet to vietā tiem vajadzēja uz pašu Dievu paļauties un
dusēt Viņa nemainīgā uzticībā un mīlestībā.
Ikviena ienaidnieka naksnīga
apgrūtināšana un visi viņu cēloņi var tikt aizkavēti un noraidīti Kunga Jēzus
vārdā, tikko tie kļūst pazīstami, ar to velnam var atņemt katru rīcības
iespēju, kāda tam bija dota pagātnē, nav svarīgi vai tas notika apzināti vai
neapzināti.
© Verners Šteinbergs
