APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 8.nod. CEĻŠ UZ BRĪVĪBU

Apdraudētais kristietis -

8. nodaļa 

Ceļš uz brīvību   

 153

Līdz šim gandrīz vispārīgi tika mācīts uzskats, ka ir tikai viens līdzeklis, kā dēmonu apsēstos atbrīvot un tas ir – ļaunā gara izdzīšana ar dievišķi apbruņota ticīgā palīdzību. Bet piedzīvojumi ir mācījuši, ka šai metodei ne vienmēr bijuši panākumi, jo ja arī diagnoze par šādu iebrucēju klātbūtni izrādītos pareiza, tad tomēr nevar izdzīt cēloni - vietu  (pamatu, iemeslu), kas viņiem deva iespēju ienākt. Pa lielākai daļai pilnīgu atbrīvošanu nebūs iespējams sasniegt, pirms netiek novērsts šis cēlonis. Tāpat nedrīkst vienmēr pieņemt, ka ļaunais gars patiešām, kā tas šķiet, ir izgājis, un ka nu viss ir labi, jo viegli var gadīties, ka “izdzīšanai”, kā sekas ir tikai zināmu parādību izbeigšanās un drīzi to vietā var parādīties citi ļaunumi, varbūt ne tik acīs krītoši, apslēptāki un mazāk mānāmi, tomēr redzami tādiem, kuri ir mācījušies atšķirt ļauno garu no cilvēka gara un Dieva Gara darbības. Ir arī iespējams zināmas izpausmes uz kādu laiku apspiest, no tām pilnībā neatbrīvojoties, tad atkal tā pati lieta dažādos (citādos) veidos parādīsies līdz pilnīgai cēloņu novēršanai. Dažos gadījumos, kad apsēstība ir tik smaga, ka upura īstā personība gandrīz pilnīgi izzūd redzamībai, var caur izdzīšanu iestaties pilnīga tūlītēja atbrīvošana, bet kur iebrucējs paslēpjas dvēselē un miesā tik veikli, ka viņš no individuālām personas darbībām un īpašībām tikai ar grūtībām ir atšķirams - kur viņš slēpjas aiz fiziskām un dabīgām parādībām - tur šis līdzeklis nenesīs cerēto pilnīgo palīdzību, tikai patiesības satveršana ar prātu, kurai ir jāseko gribas darījuma aktam, to spēs izdarīt, ja ticīgais ienaidniekam noliedz un atņem katru darbības iespēju.

Pirmais un svarīgākais solis uz atbrīvošanas ceļa ir noteikta un pamatīga dzīves pieredzes avota rakstura (?) pārbaude, no kura ticīgais smēlis savus piedzīvojumus kopš iegājis garīgā dzīvē.

 

154

tie viņam varbūt ir sagādājuši problēmas, vai viņš tos visus dziļākā pārliecībā noturējis par dievišķiem. Nav citas iespējamības atbrīvoties no apsēstības - pievilšanas, kā patiesības atzīšana un tās pieņemšana. Nav viegli tai skatīties sejā, ja tā nozīmē asa naža griezienu cilvēka lepnumam un pašcieņai, un patiesība ir tāda, par zināmiem “garīgiem” un “pārdabiskiem” piedzīvojumiem.

 

Atbrīvošanās no pievilšanas pazemojošais posms

Ļoti liela mīlestība ir vajadzīga uz patiesību, kādu Dievs savu bērnu sirdīs meklē, lai to tikpat vienādi labprāt pieņemtu, kad viņa asi griež un dziļi pazemo, kā kad viņa ir pacilājoša un patīkama. Apskaidrošana ir sāpīgs process, un atklājums, ka viņš ir pievilšanas upuris, ir viens no satricinošākiem sitieniem, kāds cilvēku var skart, pēc tam, kad viņš sev izdevis tādu “gatavības” apliecību un sevi par tik “garīgu” un “nemaldīgu” bija turējis, būdams pārliecībā, ka tiek no Dieva Gara vadīts.

“Vai tad viņš nebija ‘ticis uz augšu, attīstījies’?” Jā, līdz vienai zināmai pakāpei! Viņš bija izaudzis par tieši “dvēselīgo”, bet viņš nebija iecerēto mērķi sasniedzis, bet tikko uzsācis savu ceļa gājumu gara sfērā. Vienas pakāpes nobeigums ir tikai jaunas sākums. Tātad, neraugoties uz visu pārējo, viņš ir ticējis meliem par sevi un savu garīgo gatavību. Viņš nebūt nebija tik ļoti “pavirzījies”, kā viņš to bija domājis. Un tagad viņam uzaust gaisma par savu stāvokli un tas lūk, ir ļoti sāpīgi. Nav viegli pilnīgi ar visu izbeigt, ko agrāk turēja par augstu, un kam stingri ticēja.

Tad “Vai viņš bija ‘garīgs’?” Ticīgais sev piedēvēja tādu garīgu brieduma stāvokli, kādu tas nebija sasniedzis. Viņš savu uztveri par personīgo garīgo briedumu bija dibinājis uz iedomības pamata un nebija atstājis vietu nekādām šaubām. Šeit mēs gribam runāt par pamatotām šaubām tā, kā tas ir, piemēram, ar uzmanību attiecībā pret apgalvojumiem, kas vēlāk atklājas par meliem. Tā nāk tomēr savs laiks, kad iezogas šaubas un tad visu nemaldības celtni sagāž drupās. Tad ticīgais tikai saprot, ka piedzīvojumi, kurus tas bija uzskatījis par “augšupeju”, nozīmēja

 

155

tikai sākumu, un ka viņš atrodas visas atziņas maliņā.

 

Patiesības atklāšana par pievilšanu

Patiesības izpausme un iedarbība ir šāda veida. Viņa atklāj melus un nes gaismu un skaidrību tur, kur valdīja tumsa. Uz nezināšanas, pasivitātes un melu pamatiem ienaidnieks slepeni un ar viltību ceļ savu cietoksni, to lieto un sargā, lai viņu neatklātu. Bet patiesība noposta un sagrauj viņa nocietinājumus.

Austot gaismai, cilvēkam jānonāk tik tālu, lai viņš savus maldus atklāti atzītu un piekristu sekojošiem punktiem:

1. Es ticu, ka kristietim ir iespējams tikt no ļauniem gariem pieviltam un apsēstam.

2. Ir iespējami, ka es pats tiku pievilts.

3. Es esmu no ļauna gara pievilts.

4. Kādēļ es esmu pievils?

Tātad, es esmu ienaidniekam uz to devis iemeslu.

Tas noved pie patiesības atziņas, ka bija iespējama pieslēgšanās tās darbības rakstura izpētīšanai.

Vispirms mums jāatgādina, ka jāpiegriež uzmanība tam, ka neviens dēmons cilvēkā ievietoties nevar, ja viņš neatrod kādu ieganstu, vājību, īsi sakot pieturpunktu, pie kuras viņš var nostiprināties. Mēs gribam šo “vietu” (novadu) ticīgajā nosaukt par “pamatu”, tādam neesot, ienaidnieks ir nespēcīgs ievietoties savu upuru miesās vai dvēselēs, lai tās paņemtu savā varā. Šis pamats, kurš velnam vajadzīgs priekš savām darbībām, ir vienādi nozīmīgs ar apsēstības cēloni. Tāpēc ticīgajam, kurš alkst pēc atbrīvošanas, vajadzīgs vispirms iegūt skaidrību par to, kādi noteikumi rada sātaniskiem iebrucējiem labvēlīgu pamatu viņu darbībai. Citādi viņš var tikt pievilts ar to, ka uzveļ vainu apsēstībai, kas patiesībā nav vaina bet sekas, vai dēmoniskas darbības savukārt par tādām neuzskata. Viņš var, piemēram, sātaniskos uzbrukumus uzskatīt par vajadzīgu un nepieciešamu cīņu garā pret tumsības spēkiem, kura īstenībā izceļas caur apsēstību. Un kad viltus gari cilvēkā jau ļoti dziļi ieperinājušies, tad viņi viņu spēj tik tālu novest, ka viņš pats viņu darbības sevī aizstāv un var caur viņu ar sīkstu neatlaidību par pievilšanas cēloni cīnīties, lai tas nenāktu gaismā un

 

156

un netiktu atklātas viņu darbības.

Tiešām dēmoni var pamudināt ticīgo nostāties viņu pusē, un ar visu savu būtni aizstāvēt dēmonu intereses, tāda darbība var notikt arī vēl pēc tam, kad viņš atzinis savu stāvokli un jau tiecas pēc atbrīvošanas.  Viens no lielākiem kavēkļiem ceļā uz brīvību ir sev pierakstīti garīgi augstumi, kuri pa lielākai daļai izsaukti caur “garīgiem” piedzīvojumiem, kuru izcelšanos avotu ticīgais negrib pārbaudīt un izmeklēt, tāpēc ka tam bailes no domām, ka tam no viņiem būs jāatsakās.

 

Garīgais pamats atbrīvošanai Golgātas uzvarā

Raksti māca, ka uz Golgātas kalna pamata izcīnīta pilnīga Kristus uzvara, uz kuru balstoties saistītais atgūst brīvību no grēka varas, kā arī no paša velna. Šo uzvaru tikai tad var katrs atsevišķi satvert, ja viņš pilda zināmus dievišķus noteikumus, atzīst sātanisku pievilšanu un to ar visu savu gribas spēku no sevis noraida, tad viņš drīkst nostāties uz atbrīvošanas pamata, kas iegūta caur Kunga Jēzus krusta nāvi, kā tas norādīts Rom. 6:6-13, Kol. 2:15 un 1. Jāņa 3:8, personīgai atbrīvošanai no visiem velna darbiem - pievilšanām un apsēstības - satverot to ticībā.

Tā, kā pie pievilšanas, un apsēstības ir dažādas pakāpes, tā arī ir dažādas atbrīvošanās pakāpes, jo tas notiek tādā mērā, kā pieviltais parāda savu gribu uztvert patiesību un ir gatavs pieņemt visa gaismu par savu stāvokli, kādu tas bija nodevis ienaidnieka rīcībā.

Ticīgajam, kas caur šo krīzi iet, ir nelokāmi noteikti jāzin, ka viņš ar Kristu Viņa nāvē un savu savienošanos garā ar Viņu uz goda krēsla (Efez. 1:19-23, 2:6) ticībā stingri jātur. Viņam ar nesatricināmu ticību jāpieķeras “Galvai” (Kol. 2:19), kā Tai, kas viņam caur Savu Garu un žēlastību (Ebr. 4:16) dod spēku atgūt to pamatu atpakaļ, ko viņš nezinādams nodevis ienaidniekam. Cilvēkam pašam ir JĀRĪKOJAS, lai kļūtu atbrīvots no apsēstības, viņam jāatsauc visas agrākās ļauniem gariem dotās PIEKRIŠANAS, ar kuru palīdzību tie varēja viņā ieiet, viņam jāpieprasa ar savas

 

157

gribas darbību, lai viņi no tām vietām, tiem centriem izietu (tos atstātu), kur viņi ar viltu bija ievietojušies, Tādēļ, ka Dievs cilvēka vietā nerīkojas, nedz arī viņa vietā izvēlas, lai viņu novestu atpakaļ normālā stāvoklī, tādēļ viņam pašas sava atbrīvošana jāpieprasa, nostājoties uz Kristus uzvaras pamatu Golgātā.

Ja mēs pieņemam, ka ticīgais ir atklājis, ka viņš ir no sātana pievilts un kļuvis viņa pievilšanas upuris, mums ir jājautā - Kādi darbības soļi ved ārā no ienaidnieka važām?

Īsi apkopojot, tie ir:

1.  Atzīt sevi par saistītu.

2.  Atņemot “pamatu” cēlonim.

3. Noteikta cīņa pret visu, kas saistīts ar apsēstību.

4. Uzmanīgi pārbaudīt visas ļauno garu “atrunas”.

5. Atzīt visas apsēstības sekas.

6. Sperto soļu panākumus saprātīgi novērtēt.

 

Ticīgajam ir jāmācās pazīt un novērtēt savas atbrīvošanas pazīmes, kā arī apsēstības simptomus, lai atkal no jauna netiktu no ienaidnieka pievilts.

Mēs šeit sniedzam, kā papildinājumu IV. nodaļas tabulas formu. Pirmajā tika aplūkoti veidi un paņēmieni, kā norit ticīgā pievilšana, otrajā - ceļš uz atbrīvošanu.

 

Aile 1. Šaubas par pagātnes garīgo pieredzi

Vispirms aplūkosim un pārdomāsim sarakstu 1. ailē.

(1) Šaubas par pagātnes pieredzi vai “izpausmēm”, vai tās ir nākušas no Dieva. Mēs nevaram pietiekoši spēcīgi uzsvērt nepieciešamību, lai šādas šaubas netikta ignorētas un apspiestas, jo tieši šīs “šaubas” ir tiešām pirmais gaismas stars, kas aizsniedz cilvēka dabu, raksturu, sirdsapziņu un tāpēc tās arī ir pirmais solis uz atbrīvošanu. Šīs pamatotās šaubas daudzi ir tūlīt apklusinājuši, domādami, ka tas nozīmē “apšaubīt Dievu”, un noslēguši sevi caur to patiesības ieplūšanai, kura būtu viņus izglābusi. Viņi uzskatīja šaubas par kārdināšanu un nepamanīja atšķirību starp pamatotām un nepamatotām šaubām, starp patiesām un nepatiesām šaubām. Tas izriet no daudzu kristiešu dziļi iesakņojušies uzskatiem, ka viss, kas tiek apzīmēts ar vārdiem:

 

158

tiesāt, kritizēt, apšaubīt, ienaids, neieredzēt, ienīst, neticība utt. ir ļauni un tikai no ļaunā, pie tam, tas var būt tik pat labs, kā ļauns, skatoties vai tā izcelšanās avots atrodas dvēselē vai garā, un vai tas vēršas pret dievišķām vai sātaniskām lietām un darbībām. Ienaids pret sātanu ir no Dieva pavēlēts (1.Moz. 3:15). Ienīst grēku ir nepieciešami un neuzticēties garīgām atklāsmēm, pirms nav noskaidrots to izcelšanās avots, tiek visiem ticīgiem Svētos Rakstos pie sirds likts (1.Jāņa 4:1).

 

 

 

159

TABULA DAŽĀDO PAKĀPJU CEĻAM UZ ATBRĪVOŠANOS

 

1. Pievilšana	2. Pamats	3. Atbrīvošana
un kā to var pazīt?   1. Dievišķu piedzīvojumu un parādību apšaubīšana. 2. Atzīt varbūtību par iespējamu pievilšanu. 3. Pievilšanas atklāšana. 4. Pievilšanas atzīšana.	un, kā pret to nepieciešams nostāties?   Visu “pamatu” stingra noliegšana (neatļaušana) un atņemšana, it īpaši uz tiem punktiem, kas pievilšanu izraisīja. Uzmanīgi raudzīties, lai nedotu ienaidniekam ieganstu jaunām darbībām. Šķietami stāvoklis kļūst ļaunāks, bet patiesībā tas uzlabojās. Katru punktu ir jāatkaro atsevišķi.	Tās pieņemšana un līdz ar to ienaidniekam “pamats” tiek aizliegts un arvien vairāk atņemts, lai tas neiegūtu jaunas iespējas, jaunām darbībām. Apsēstība kļūst arvien vājāka un vājākā, protams, ar priekšnoteikumu, ka ienaidnieks nedrīkst citā vietā no jauna nostiprināties.

 

Pēc brīvības alkstošais, lai pie šīs tabulas studēšanas to ņem vērā, ka visas šīs pakāpes var iestāties dažādā kārtībā, un ka apsēstības simptomi, tā arī atbrīvošanas simptomi var izpausties stiprākā vai mazākā mērā un dažreiz pat pilnīgi izpalikt, t.i. dažiem no tiem pavisam neparādoties.

 

160

 

4. Atrunas	5. Sekas	6. Panākumi
- no ļauniem gariem minētie “iemesli”, kuriem vajadzētu viņu darbības slēpt. Visu šo atrunu atklāšana par meliem. Ticīgais iemācās viņas visas noraidīt un nosaukt pareizā vārdā par “meliem”. Tagad viņam jābāt sevišķi modram, lai varētu pazīt savas personas atdarinājumu caur ļauniem gariem un no tiem atbrīvoties.	Apsēstības simptomi pamazām mazinājās, bet ticīgajam ir jābūt piesardzīgam  neiedomāties, ka viņš galīgu uzvaru izcīnījis un ienaidnieks uz visiem laikiem aizgājis. Viņam tagad jābūt uzmanīgākam, kā jebkad agrāk, viņam jāpazīst visi sātana mēģinājumi viņu pievilt citā vietā un tie jāatmasko un jānoraida.	1. Karsta velēšanās citiem palīdzēt. 2. Skaidra atziņa par sātana īsto dabu un viņa naidu pret ticīgajiem. 3. Izpratne par visām bijušām parādībām un piedzīvojumiem. Visu problēmu atraisīšana, un pievilšanas atklāšana to rafinētākās mahinācijās. 4. Nemitoša modra lūgšana pret tumsības varām. 5. Spēcīga gara attīstība pretestībai pret tumsības spēku darbībām, pasīva vājuma vietā. 6. Gara atbrīvošana globāla rakstura lūgšanām.

 

Dievu apšaubīt, t.i. Viņam neuzticēties - tas ir grēks, bet neuzticēties pārdabiskām parādībām nav nekas cita, kā savu spriest spēju pielietot, kā to vajadzētu dzīvē izvest visiem “garīgiem” cilvēkiem, lai varētu atšķirt labu no ļauna. Tā tad, dziļi apšaubīt kaut kādus brīnišķus piedzīvojumus nav nekāda “kārdināšana”, bet patiesa Svētā Gara darbība, kas grib iekustināt garīgās spējas, lai rīkotos pēc 1.Kor. 2:15: “Garīgais cilvēks izdibina - apsver visas lietas, viņš apsver garīgas lietas garīgi”.

 

Dieva Gara darbībā nav “pretrunu”

Parasti pirmās šaubas iespiežas ticīgā sirdī, kad kāds cits to dara uzmanīgu uz zināmām patiesībām, jeb, ja kāda pretruna viņa “piedzīvojumos” uzmācās un izraisa pārdomas. Tur var pie kaut kādas parādības, kura, kā šķiet, nāk no Dieva, iejaukties kāda disonanse (nesaskaņa, pretruna), kas dvēselei radīja problēmas. Un tā, ka pie Svētā Gara nav pretrunu, jo Viņš ir Patiesības Gars, tad vienam tādam piedzīvojumam vajadzētu pietikt, lai melu garu atmaskotu. Šis norādījums mums vienmēr ir jāņem vērā.

Piemēram, kāds ticīgais, dzīts no pārdabiska spēka, šķietams dievišķa, apgalvo, ka kāds slimnieks tiks no Dieva dziedināts, bet slimais nomirst. Tā ir pretruna, kuru vajadzētu pašos pamatos pārbaudīt un nenobīdīt pie malas, kā kaut ko “neizskaidrojamu”, kā tas tik bieži tiek darīts, jo pārdabiskais elements, kas bija par cēloni maldinošajam apgalvojumam, nevarēja būt Svētais Gars, kas no patiesības nekad nenovirzās, ja Viņš atklāj Dieva prātu un nodomu.

 

161

Lai Patiesības Garu no viltus gariem varētu atšķirt, Dieva bērniem dota noteikta pavēle “pārbaudīt garus” (1.Jāņa 4:1) tāpat, kā “visu pārbaudīt un labo paturēt” (1.Tesal. 5:21).

Visas lietas noteikti izpētīt, līdz tās pārbaudi izturējušas, tāds ir vienīgi drošais ceļš pret pievīlēja mahinācijām. Neapšaubot Dieva brīnišķo uzticamību un mīlestību, jo tikai tāda šaubīšanās būtu grēcīga.

 

Iespējamas pievilšanas atzīšana 

(2) Atzīt pievilšanas iespējamību ir otrā pakāpe izlaušanās ceļā pie prāta gaismas, kaut gan dažreiz šāda atziņa šaubām var iet pa priekšu. Katram godīgam ticīgajam vajadzētu pieļaut iespējamību un atzīt, ka viņš var maldīties un ka viņš var būt pievilts, vai tas būtu attiecībā uz viņa ieskatiem jeb piedzīvojumiem un tomēr ienaidnieka saaustie meli būs pielāgoti tik viltīgi viņa upuriem, ka gandrīz katrs atsevišķais būs līdz nāvei pārliecināts, ka “citi” gan var maldīties, bet viņš vai viņa sevi uzskata par šī likuma izņēmumu.

Šī apziņa - būt personīgi pasargātam no pievilšanas, ir pie tiem tik dziļi iesakņojusies, kas acīm redzami ir jau pievilti. Cīņas lielākā daļa pie tiem grozīsies ap jautājumu, vai kāds gaismas stars par paša saistītā stāvokli var iespiesties dvēselē, un vai viņš pievilšanas iespējamībai kaut kādā punktā var piekrist. Parasti viņš ir apbruņots ar nesatricināmu drošību, ka tur, kur citi tika pievilti, viņš pats no valgiem ir mācējis izvairīties - viņš redz skabargu sava brāļa acīs, bet baļķi savā acī viņš nenomana. Bet dvēsele, kas atvērusies patiesībai, saka: “Kāpēc ne es, tikpat labi, kā citi? Vai mana drošības apziņa jau nevar būt ienaidnieka pievilšana, kādu es to pie citiem redzu?”

Jautājumu, kāpēc katram ticīgam cilvēkam būtu jāatzīst, ka tas var tikt personīgi no ļauniem gariem pievilts, mēs šeit īsumā gribam iztirzāt.

 

Grēkā krišanas pamata patiesība

Pirmā patiesība, ar kuru būtu katrai cilvēka būtnei jāiepazīstas un jāatzīst, ka notikusi pirmās radības absolūta sabrukuma un bojā eja caur Ādama kritienu, kad viņš čūskas indi sevī uzņēma,

 

162

Jaunā Derība mums nepārprotamā veidā māca par visas cilvēku rases pilnīgu korumpētību (tikumisku un morālisku sabojātību):

“Vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā.” (Efez. 4:22)

“Savas sirds trulības dēļ aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķās dzīvības.” (Efez. 4:18)

“Arī mēs visi reizi dzīvojām savās miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie.” (Efez. 2:3)

Ar šiem vārdiem Pāvils apraksta visu cilvēci, pagānu un jūdu, farizeju un muitnieku. Viņš saka, visos ir “gaisa valsts valdnieks” pie darba, “kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos”.

Šie Dieva Vārda patiesības apgalvojumi, ka mūsu sajūtu prāti ir apstulboti (2.Kor. 4:4) un visa būtne neglābjami aptumšota, ir vienīgais pamats, uz kura mēs šīs grāmatas patiesību uzdrošināmies uzcelt, vienīgo gaismu, kas to var darīt saprotamu un pieņemamu.

 

Iespējamās pievilšanas pieļaušanas loģiskie iemesli

Otrā pamatpatiesība un loģiskais secinājums izrietošs no pirmās ir sekojošā: Ja jaunpiedzimšana un Svētā Gara saņemšana nav (1) bezgrēcība un (2) nenozīmē patreizēju miesas augšāmcelšanās stāvokli, kas tad sniedz katra ticīgā daļai - kas nav atjaunota caur atpestīšanas darbu Golgātā un nav atbrīvota no grēkā krišanas sekām – dod viltus gariem vajadzīgo ieganstu (pamatu), kas viņiem dod iespējamību pievilt un tad cilvēkā ieiet. Par cik absolūta bezgrēcība un apskaidrotas miesas saņemšana šeit virs zemes nav sasniedzama, nedz Rakstos tā top mācīta, tad pievilšanas un apsēstības iespēja caur ļauniem gariem pie visiem cilvēkiem dvēseles un miesas novados ir pilnīgi pareiza un saprotama, pat ja sirds ir atjaunota un gars no Svētā Gara ticis piepildīts. Ja mēs dodam vārdu dzīves patiesību piedzīvojumiem, tad mūs aptver pierādījumi tik lielā daudzumā , ka tie vienas aprobežotas grāmatas slejās nav izklāstāmi. Ne tikai neatdzimušie, bet arī tie, kuri bez šaubām bija Dieva bērni un pat Gara cilvēki, sniedz mums šajā ziņā neizsmeļamu pierādījumu materiālu.

 

163

Ja mēs sevi paši pazītu un uzskatītu par grēciniekiem, kā Dieva Vārds mūs apzīmē, tad mēs būtu no ienaidnieka vairāk pasargāti. Nesaredzot mūsu patieso stāvokli, neskatoties uz atjaunoto dievišķo dzīvību un drošību, nepārbaudot uz ko tā pamatojās, mēs kļūstam priekš sātana pievilšanām caur to uzņēmīgi un vēl jo vairāk, ja domājam, ka viņš mums neko nevar nodarīt.

Pēc atzītas pievilšanas sekojošā pakāpe ir:

(3) Pievilšanas atklāšana. Vienīgi gaisma un patiesība atbrīvo. Kad šaubas sirdī iezagās un cilvēks atvērās atziņai, ka viņš tik pat labi varēja krist par upuri kādai pievilšanai, kā jebkurš cits, tad uzņēmīgai dabai top dāvāta gaisma (Jāņa ev. 3:21). Pievilšanas īpatnība dažu reizi tiek tūdaļ pamanīta (tās darbība caurredzēta), bet parastos apstākļos tās atklāšana nāk pakāpeniski un tā prasa pacietību. Pacietība ir vajadzīga, jo patiesība ataust lēnām.

Pagātnes apstākļi, kas bija saistīti ar dažādiem piedzīvojumiem, kurus ticīgais nebija ievērojis, tam sāk no jauna atklāties un puspatiesības, kuras ienaidnieks bija lietojis, lai pieviltu, tiek pazītas, Svēto Rakstu sagrozīšana, teikumu izņemšana no to kopsakarības, viss pie dāvātas gaismas atklājas.

Un tad nāk

(4) Atziņa, ka cilvēks ir pievilts. Šī ir visspiedošākā nepieciešamība. Pievilšana nav tikai jāpazīst, bet arī jāatzīst, ka tāda notikusi, pie tam lietas jānosauc īstā vārd ā, lai melu tēvu ar patiesības ieroci uzvārētu.

 

Aile 2. Pamata atteikšana (atņemšana)

Tas mūs noved pie visas II. ailes izšķirošā punkta, proti, kā tās lietas ir jāaplūko, un kā ar šo “pamatu” jāapietas, kuru ļaunais gars bija ieņēmis, tas var grozīties ap domām, kuras tika sevī uzņemtas, ap pasivitāti (atmatā atstātām) neizlietotām spējām, pašsavaldīšanās trūkumu, lietojot gribu, pie izšķirt un spriest spējas utt. Tagad ticīgajam vajag ienaidniekam noteikti un neatlaidīgi liegt un atņemt visu “pamatu”, un lai to varētu, ticīgajam no lielāka svara ir zināt un

 

164

pazīt savas pievilšanas iemeslus un cēloņus, lai pret tiem uzstātos un tos apkarotu.

Tā ka apsēstība radās caur to, ka ienaidniekam bija dota iespēja iegūt “pamatu”, arī atbrīvošanai jāiestājas tādā mērā, kā tam šis “pamats” tiek liegts un atņemts. Pieviltajam jālūdz pēc gaismas, līdz viņš to “kāpēc” visām savām nebrīvībām izprot un atzīst, viņam ir godīgi un neliekuļoti jāgrib gaisma un pie tam katrā punktā atsevišķi (Jāņa ev. 3:21). Viņam jātop no Dieva apgaismotam, lai visus ļaunuma simptomus un cēloņus to dažādībās atklātu un pie tam viņam jāizsargājas no pašapskatīšanās t.i. no nodarbošanās ar sevi pašu, tas ir pavisam kaut kas cits, kā vienkārša pamata liegšana kādā lietā, tikko tas tam tiek atklāta.

 

Bīstamība iedot jaunu pamatu

Vispārībā var droši teikt, ka tādu lietu aizskaršana, kuras cilvēku atbaida, kad tās top pieminētas vai viņu dara pie pamatīga stāvokļa pārbaudes, ir izrādījušās par “pamatu”, kuru tas atstājis ienaidniekam. Ja ticīgais baidās kādas noteiktas lietas izmeklēšanu uzsākt, tad tieši no vislielākā svara ir tam apstāklim piegriezt sevišķu uzmanību, tad var teikt ar drošu noteiktību, ka tur rīkojās sātans. Ja kādā zinošā lietā ir netaisnība, jeb attiecības pret to nav dievišķas, tad pa lielākai daļai nevar paciest, ja tāda tiek pieminēta un skārta. Tādā gadījumā ir ienaidniekam “pamats” uz visiem to izcelšanās cēloņiem jāatņem un jāpielūko, lai tam vairs nepaliek kaut mazākais pieturas punkta pie kā viņš varētu nostiprināties, jo tas pats apstāklis, kas ienaidniekam deva iespēju ieiet, dod viņam arī iespēja palikt. Briesmās nonāk aizvien caur ļauno garu atrunu uzklausīšanu un tad to pieņemšanu, tā tad, caur ticēšanu meliem par dažādu parādība izcelšanos, dodot iebrucējam jauno vielu, “jauna pamata” nostiprināšanai.

 

(Šī diagramma un paskaidrojums nav oriģinālā, tikai latviešu tulkojumā)

Sekojošā diagramma apgaismo šīs briesmas, kuras atbrīvošanas periodā arvien ir jāpatur acīs, citādi var nezinot nonākt jaunās saitēs, tikai citādā veidā:

 

165

DIAGRAMMA

A. B. C.

5. Apsēstība paliek caur nepareizu izskaidrošanu

4. Liegtais “pamats”

3. Nepareizi izskaidrojumi

2. Manifestācijas, demonstrācijas, paziņojumi

1. Apsēstības periods

 

1. A-B. Apsēstības periods, dēļ “pamata”, kas ļauniem gariem deva iespēju ieiet.

2. Demonstrējumi un paziņojami apsēstības periodā.

3. Demonstrējumu un paziņojumu nepareizi izskaidrojumi.

4. Laika sprīdis, kurā ļauniem gariem tiek liegts “pamats”, kas viņus vispirms ielaida.

5. B-C. Ļaunie gari tomēr paliek tāpēc, ka tiem ierāda jaunu “pamatu” caur viņu darbību nepareizu izskaidrojumu.

 

Cīnīšanās periods (fighting through) izlaušanās cauri

Kas ar cīņu par atbrīvošanu ir domāts, to gribam ar kādu piemēru parādīt. Ticīgajam atklājot, ka viņš ir nogrimis pasivitātē un ļauns gars saņēmis viņa izslēgtās spējas savā varā un darbojies viņa vietā vai kopā ar viņu. Ja tādā stāvoklī atrodoties cilvēks ienaidniekam “pamatu” atņem, tad tam kļūst ļoti grūti savus spēkus atkal atgūt patstāvīgai lietošanai. Ja viņš savai izšķirt spējai ļāvis kļūt pasīvai un grib to atkal

 

166

atgūt t.i. atkal patstāvīgi “pieņemt savus lēmumus”, tad viņš pamanīs, ka sākumā

(1) viņš nespēj patstāvīgi darboties un patstāvīgi izlemt, un

(2) ka ļaunie gari grib viņam neļaut darboties, tas ir, kad viņu upuris atsaka viņiem doto atļauju kontrolēt sevi, tad viņi grib neļaut savam gūsteknim darboties bez viņu atļaujas.

Cilvēkam tagad jāizvēlas starp divām iespējām: vai nu “nedarīt neko”, jeb atļaut ļaunam garam turpināt darboties viņa vietā. To viņš vairs nekādos apstākļos negrib pielaist, un tā viņš uz kādu laiku ir nespējīgs lietot savu personīgo izlemšanas spēku, un tomēr ienaidniekam viņš ir atteicis tā lietošanas atļauju. Iesākas cīņa par “gribas brīvības” lietošanu,  par atbrīvošanos no gribas pasivitātes saitēm, kas iznīcināja viņa lemt spēju un deva iespēju ļauniem gariem viņu kontrolēt.

Kāpēc apsēstība neizbeidzas kopā ar tās sekām, līdzko cilvēks visu “pamatu” savā kopsummā viltus gariem atsaka? Tāpēc, ka katrai atsevišķai pamata daļai ir jātiek atpazītai, cilvēkam jātiek atbrīvotam no pievilšanas katrā punktā, ļauniem gariem jātiek izdzītiem no visām paslēptuvēm. Lai kāds arī tam cēlonis nebūtu bijis, kustības un rīcības nebrīvībai, lai pilnīgi tiktu atbrīvots, jāmeklē pretējo - sātanisko melu vietā jānāk Dieva patiesībai, pasivitātes vietā - enerģiskai rīcībai, nezināšanas vietā - apskaidrota zināšana. Nodošanās ienaidniekam vietā, jākļūst par pretošanos, no vienaldzības - noteikta pretošanās, atteikšana.

Rīcība seko kā rezultāts domām un pārliecībai, vai arī darbi ir domu un pārliecības sekas. Visur, kur velns bija ieguvis varu ir jāizseko tā dziļākiem cēloņiem, kas pastāv kādā uzskatā. Maldīgas domas, maldīgas pārliecības bija avots, no kura izplūda ienaidnieka rīcības, tās ir jāatpazīst un jāatstāj. Katrai pieņemšanai un katram noraidījumam pamatā jābūt patiesības atziņai, nevis pārejošam impulsam (pus-apzinīgai dziņai) vai kādam iespaidam. Lai iegūtu pilnīgu atbrīvošanu, šī iemesla dēļ ir bezgalīgi svarīgi saņemt izpratni (apgaismošanu), lai pēc tam (uz to) sekojošo cīņu varētu uzsākt (uzņemties), tas ir svarīgs faktors atbrīvošanā un tai sekojošajā cīņā.

 

167

Šeit nu jāiet atpakaļ līdz pašai ļaunuma saknei. Ja ticīgie garīgā dzīvē pētī pēc kaut kādu grūtību cēloņiem, tad pa lielākai daļai viņi apmierinās ar pirmo acīs krītošo seku izmeklēšanu.

Ja kāds meklē koka saknes, tad tāds neapmierinās ar dzinumu atrašanu virs saknēm. Viņš zina, ka redzamā dzinuma cēlonis ir dziļāk apakšā. Svarīgi, ka ticīgais savu grūtību cēloņus meklē tālāk - dziļāk, ne vien pie pirmās neizskaidrojamās parādības parādīšanās, lai viņi atzītu domas un pārliecību, kas ienaidniekam pievilšanu padara iespējamu.

 

Piemērs “bezapziņas” gadījumā

(Skat. Pasivitāte, bezjūtība, nejūtība, neapzinīgums, transs).

1. Bezapziņas pazīmju atklāšana (iespējams, caur kāda cita cilvēka norādījumu)

2. Rīcība, atsakoties un izvēloties (atsakot ļaunu bezapziņu, atsakot ļaunu apzināšanos)

3. Cēloņu un gaismas meklēšana par pamatu pagātnē.

4. Cēloņa atklāšana. “Doma vai pārliecība”, proti, ka “sevis neapzināšanās” esot “vecā cilvēka nāves” patiesā nozīme, un priekšnoteikums, lai iegūtu “Dieva apzināšanās” stāvokli.

Rezultāts: Kopš šo uzskatu pieņemšanas attiecīgās personas dzīvē izpaudās arī to sekas, jo ļaunie gari tūlīt uz vietas bija pie darba, lai dotu pieviltajam gribēto - no viņiem izraisītu bezjūtību, kas tajā pat reizē kļuva par auglīgu zemi sātaniskām jūtām (uzdodoties kā dievišķām).

 

Ja ticīgais atklāj kādu sevišķu ienaidnieka ieganstu, to noraida, un tomēr nevar no tā atbrīvoties, tad viņam pēc pilnas gaismas par tā dziļākiem cēloņiem jāpētī, pēc pagātnes “domām” un “pārliecībām”. Ja tie izrādītos par pareiziem, tad apsēstībai jābeidzas.

 

Ikviena pamata atteikšana

Tāpēc nevar pietiekoši daudz uzsvērt nepieciešamību, katram atsevišķam punktam ar pacietību izcīnīties cauri. Ar nelokāmu gribu jāatsavina tumsības varām viss “pamats”, jo ienaidnieka spēks nebūt nav tūlīt salauzts pēc noraidīšanas. Ticīgajam jāturpina pretošanās, līdz viņš soli pa solim visu atklāj un iekaro atpakaļ, līdz katra

 

168a

spēja tiek atkal atbrīvota un nonāk atpakaļ cilvēka gribas pārvaldīšanā. Pasīviem spēkiem atkal ir jāizpaužas normālās parādībās, smadzenēm atkal ir skaidri un normāli jāspēj domāt, neļaujoties pārvaldīties no uzspiestiem priekšstatiem. Tam jābūt tāpat arī ar atmiņu, gribu, iedomāties spēju, ķermeņa kustībām, dziedāšanu, lūgšanu, lasīšanu, runāšanu utt. Visam atkal ir jānotiek normālā pareizā kārtībā atbrīvotam no apspiestā pasīvā stāvokļa, pie kāda to bija novedis viltīgais ienaidnieks.

 

Atteikums ļauno garu darbībai 

Ticīgajam nav tikai jāatņem viltus gariem visu “pamatu”, kuru tie ieņēmuši, bet viņam vajag arī vispārīgi visas viņu skarošās darbības noraidīt. Ticīgais var teikt sekojošo kā sava lēmuma paziņojumu:

Es noraidu katru ļauno garu ietekmi.

Es noraidu katru ļauno garu spēku.

Es noraidu katru vadību no ļauniem gariem.

Es atsakos ļauniem gariem paklausīt.

Es atsakos ļaunos garus lūgt pēc kādas lietas.

Es atsakos sevi nodot ļauniem gariem.

Es atsakos no visām ļauno garu pamācībām.

Es atsakos ļaunos garus uzklausīt.

Es noraidu visas ļauno garu vīzijas.

Es noraidu katru ļaunā gara pieskārienu.

Es noraidu visus ļauno garu vēstījumus.

Es atsakos no katras ļauno garu palīdzības.

Ticīgajam visas agrāk dotās piekrišanas pievīlējam ir jāatsauc. Viņš mēģināja caur viņu darboties, tāpēc viņš tagad deklarē:

“Es pats gribu atkal patstāvīgi darboties. Pagātnē es negribēju patstāvīgi rīkoties. Šo es atsaucu uz visiem laikiem.”

(Skat. Nodaļu  “Pievilšana un apsēstība”)

 

Cīņas laiks par brīvību ir grūts pārejas laiks. Tur ir jāpiedzīvo grūtu ciešanu un karstu cīņu stundas, neatvairāmi bieži nākas cilvēkam apzināties ļauno garu varu un viņu pūles savas vecās kundzības paturēšanai. Tiklīdz viņš iesāk no agrākā nespēka un apātijas

 

168b

(vienaldzības) izlauzties, viņš tūdaļ jutīs dēmonu pretestības spēku. Tāpēc viņa ciešanas ir spēcīgākas, kā agrāk. Tā ir pazīme, kas norāda uz atbrīvošanas sākumu, kaut arī ticīgais to nevar just nedz tam ticēt.

Atbrīvošana parasti nenotiek tādā pat rindas kārtībā, kā iestājās apsēstība, to mums redzamā veidā rāda klāt pievienotā diagramma. Parasti ienaidniekam papriekšu atņem to, ko tam beidzamo atdeva, jo pirmā gaisma apgaismo patreizējo postu un grūtības, un beidzamās, spiedošākās važas tiek mēģinātas papriekšu atraisīt. Dažreiz tās ir briesmīgās apsēstības, pilnīgi attīstītās verdzības saites, par kurām cilvēks pats apjēdzas un caur to nāk pie sava stāvokļa apskaidrošanas, bet tikai tad, ja viņš uzsāk savu brīvību izcīnīt pakāpeniski punktu pēc punkta, tikai tad viņš mana kādā bezdibenī tas ir iestidzis un ko tas viņam maksās, lai visa būtne no pievīlēja varas tiktu atbrīvota. 

 

Apsēstības pārtraukšanas tūlītējās pazīmes

Pēc brīvības cīnošais ticīgais nedrīkst ļaut sevi maldināt, jo var gadīties, ka viņš slīd atpakaļ, būdams domās, ka iet uz priekšu. Var gadīties, ka zem ienaidnieka spiediena cilvēks atkal nonācis pasīvā stāvoklī, kas to bija padarījis pilnīgi bezjūtīgu attiecībā uz paša jūtām, darbībām un parādībām, tā ka šajos novados tam vairs nevarēja piekļūt. Tā ka viņš tagad izcīnās uz normālu stāvokli, viņš atkal sāk tādas lietas apzināties. Tagad viņš baidās, ka tā varētu būt atpakaļ krišanas pazīme, bet īstenībā tas pierāda, ka viņš atkal var just, ka viņa pamirušie jutekļi pamostas jaunai dzīvei.

Ticīgais nedrīkst kļūt pārdrošs, arī ja tam nezin cik daudz ir gaismas un piedzīvojumi attiecībā uz atbrīvošanos no sātaniskiem valgiem, jo ir jaunas pievilšanas formas, viņam arī jāsargās sajaukt parasto gara cīņu pret tumsības spēkiem ar apsēstības pavadparādībām.

 

Ienaidnieka taktika izcīnīšanās cauri perioda laikā

Kad ļaunie gari jūt, ka viņu kundzība pār cilvēku tuvojās beigām, tad viņi neatlaižas pirms visi cēloņi tiek novērsti. Viņi turpina savus uzbrukumus, kamēr apstrīdošais punkts vēl kaut kādā veidā pastāv. Cīņas perioda laikā ienaidnieks pielieto daudz

 

169

viltību, lai cilvēku atturētu no atbrīvošanas, viņu tam uzspiež kaut ko kā kavēkli, kas nav viņa apsēstības patiesais cēlonis, lai cīnošo no tā novirzītu un caur to tas iegūtu zināmās priekšrocības. Tad viņš atkal savu upuri apber ar apsūdzībām, līdz tas apmulsis nozina ko iesākt. Nopēlumi, pārmetumi, apvainojumi, kas nāk tieši no “apsūdzētāja”, vai netieši no citiem cilvēkiem brāzmaini uzbrūkot minētai personai. Melu gari tam saka, “Tev nav taisnība”, tādos gadījumos, kad viņam ir taisnība un otrādi, bet viņi saka arī to pašu kad tam patiesi ir taisnība. Labi ir pārmetumus nepieņemt, ja neteikti nezina, ka tie ir pelnīti, nevajag uz melu garu līdzīgam apsūdzībām arī klausīties no tādiem, kas nav no Dieva aicināti pārliecinošo darbu Svētā Garā darīt.

Kad pieviltajam par tumsības spēkiem sāk uzaust patiesība, un pēdējie to vairs caur izlikšanos nevar maldināt, tad viņi cenšas to iebiedēt, uzturēt bailēs un pašpārmetumos. Viņu sāk vajāt nerimstoši pārmetumi “tev nav taisnība” līdz pilnīgas brīvības iestāšanās brīdim. Nelaimīgi vajātais bēg pie Dieva, lai saņemtu uzvaru pār “grēku”, bet velti. Jo vairāk tas lūdz, jo vairāk tam šķiet, ka viņš grimst bez krastu purvā. Viņš sev izliekas kā kāda grēku kaudze, kam nevar atmirdzēt kāda cerības stariņš. Bet tas, kas tam vajadzīgs ir uzvara pār tumsības varām un tā tūdaļ ir viņa, līdz ko viņš savus patiesos posta cēloņus atzīst un satver uzvaru pār sātanu Golgātā.

 

Svēto Rakstu ierocis

Ticīgajam, cīnoties pret ļauniem gariem, arvien ir jālieto Svētie Raksti, Dieva dotais gara zobens. Zināmās Rakstu vietas, kuru pielietošana tūdaļ rada atvieglojamu, var kalpot kā norādījums par uzbrukuma dabu. Lietotā ieroča panākumi, norāda uz tiešo ļaunuma cēloni un tādā ceļā tam vajadzētu ticīgajam atvieglot izdibināt visas ienaidnieka darbības. Piemēram, ja sātanu atsit ar vārdiem, ka viņš ir “melu tēvs” un visus viņa melus noraida, un tad spiediens mazinās, tad tas norāda, ka sātans uzbruka ar meliem. Tādos gadījumos visu līdzīgo nevajadzētu tikai ar gribas aktu noraidīt, bet arī lūgt: “Kungs, iznīcini visus velna melus, ar kuriem viņš man uzbrūk”.

 

 

170

DIAGRAMMA

 

Ceļš dziļumā un cīņas ceļš par brīvību

 

Ar Svēto Garu piepildīta ticīgā normālais ceļa gājums

Normālais stāvoklis.

Atdarinātā “klātnība” uzmācas cilvēkam

- Jūtas: Atdarinātā “persona” iemanto cilvēka labvēlību un mīlestību.

Jūtas

- Brīvība

Agresīvā cīņa pret tumsības varām.

Ceļš pievilšanas dziļumā un debešķīgo jūtu periods pēc sirds un gribas nodošanas atdarinātai dievišķai personai.

- Griba, Pie tās tiek pielietoti varas darbi

- Debešķīgo jūtu izbeigšanās.

- Prāts tiek aptumšots

- Atmiņa tiek paralizēta

- Miesa vājināta

Griba

Prāts

Viss tikko pamanīts, tiek ienaidnieka, liegts un atņemts.

Pastāv briesmas iekrist jaunās pievilšanās.

Šīs rindas secība var arī izmainīties. Diagrammas uzdevums ir parādīt, kā tie novadi, kas pirmie tiek ieņemti no ienaidnieka, tiek beidzamie atbrīvoti.

Atbrīvošanas cīņa bieži ir mainīga. Bet ja katra ienaidnieka atklātā darbība tam bez mitēšanās tiek liegta, tad tā ved augšup, kaut arī dažreiz šķiet, ka tā slīd atpakaļ.

 

171

Viss tas norāda, ka ticīgajam cīņas periodā ir jādarbojas ar skaidru prātu. Viņam patiesība ir jāpazīst, un tikko viņš to sevī uzņem un to izdzīvo, viņš kļūst brīvs. Ienaidnieka viltībā nogrimstot, tika saprāts izslēgts, bet lai atgūtu brīvību ir jārīkojas ar skaidru apdomu un nosvērtu prātu. Noslīdēšana notika “pasīvā” stāvoklī, bet brīvībā ir jāieiet “aktīvi”, t.i. ar visas savas būtnes spēka ieslēgšanu.

Pret varu jāpielieto vara. Šai cīņai ir divi dažādi novirzieni, proti, cīņa gara spēkā pret garīgiem ienaidniekiem, kad ticīgais sarāvis sātaniskās važas un cīņu ar fizisku spēku pret ienaidnieka varu pār miesu. Ar patiku viltnieks mēģina šīs abas cīņas formas iztēlot par “miesīgu pašpiepūli”, lai viņu pamudinātu atkal ieņemt pasīvu stāvokli un tas izbeigtu savu pretošanos.

Kamēr ticīgais no apsēstības valgiem izlaužas, viņam jāizlieto visus savas trīsdaļīgās būtnes spēkus, viņam ir jāzina, kāds stāvoklis jāieņem cīņā garam, dvēselei un miesai. Ja ļaunie gari bija ievietojušies miesas muskulatūrā, tad jānotiek muskuļu piepūlei, reakcijai, no tiem atbrīvojoties, tāpat arī jānotiek ar visiem pārējiem būtnes novadiem. Ticīgais nekad nedrīkst baidīties pielietot spēku -  attaisnojošu spēku, tas nav nekas cits, kā aktīva gara, dvēseles un ķermeņa lietošana viņu dažādākās funkcijās. Šīs trīs cilvēka būtnes spējas dēmoni bija noveduši zem savas kundzības bezdarbībā, viņām tagad jāsaceļās pret ienaidnieka vardarbību. Tāpat jānonāk pie fiziskā cilvēka atbrīvošanas, kā arī gara un dvēseles brīvības.

 

Nepareiza veida “cīņas” bīstamība

Šī pretošanās nedrīkst ieņemt noraidošās gribas vietu, bet viņai tai jāseko. Ja cilvēks “cīnās” pirms tas ir “atteicis - noliedzis” cēloni, tad cīņa būs veltīga. Pastāv tāda neīsta cīņa, cīņa miesā vai smadzenēs, kura tiek izsaukta caur apsēstību. Kur tāda pastāv, tur tā jāsalauž. Lai no šī neīstā spēka iejaukšanos varētu labāk pasargāties, ticīgajam būtu jāsaka: “Es tagad noraidu katru nepareizu cīņu, vai tā būtu garā, dvēselē jeb ķermenī.” Katrai cīņai, vai tā būtu agresīva jeb aizstāvēšanas cīņa

 

172

arvien tai jābūt pamatā gribas izpausmei noraidot sātanisko darbības iespaidu. Piemēram, (1) kamēr cilvēks cīnās par savas atmiņas netraucētu lietošanu viņam jāsaka: “Es gribu atcerēties”, un tā sakot, caur savas gribas rīcību brīvību satvert, tad (2) viņam praksē šī brīvība pakāpeniski soli pa solim atkal jāieņem un neatlaidīgi jāpastāv uz ienaidnieka iziešanu, līdz tiešām beidzot atmiņa kļūst brīva no apsēstības varas.

Mēs pievedīsim dažus īsus norādījumus tādiem, kam tie cīņā varētu būt noderīgi:

1. Pretendē arvien uz asina spēku (Jāņa atkl. 12:11).

2. Lūdz pēc gaismas un nebīsties izpētīt pagātni.

3. Garā pastāvīgi pretojies velnam.

4. Nekad nozaudē cerību uz pilnīgu atbrīvošanu.

5. Izvairies no sevis pašanalizēšanas.

6. Dzīvo un lūdz priekš citiem, uzturi caur to savu garu dzīvā spēkā atvairīšanai un uzbrukumam.

Un vēl vajadzētu paturēt prātā sekojošo:

1. Ikdienas nostājies uz Rom. 6:11 pamata un uzskati sevi par “mirušu grēkam”, kā savu attieksmi pret grēku.

2. Ikdienas pretojies ienaidniekam (Jēkaba 4:7) uz Kristus asins pamata. (Jāņa atkl. 12:11)

3. Katru dienu dzīvo priekš citiem uz āru, ne uz iekšu.

 

Balstīšanās uz Romiešiem 6:11, uzvaras ierocis

Palikšana uz Rom. 6:11 pamata nozīmē, ka ticīgais sevi uzskata par mirušu grēkam... Kristū Jēzū tas ir nāves spriedums vecai dzīvei un tāpēc tā nāves un šķiršanās leja starp cilvēku un grēku, kā arī velnu, starp viņu un ļauniem gariem, kuri iekš, caur, vietā un ar cilvēku kopā sadarbojas.

Ienaidniekam uz Jēra asins pamata pretoties, nozīmē pret viņu uz Golgātas kalna piepildīto darbu kā ieroci ticībā iedarbināt. Kristus nāve par grēku atbrīvo paļāvīgo ticīgo no grēka parāda. Viņa grēkam miršana pie krusta un ticīgā nāve līdz ar Viņu atbrīvo cilvēku no grēka varas, un Viņa nāves uzvara Golgātā atbrīvo cilvēku no sātana varas.

 

173

Īss pārskats par noteikumiem un priekš-norādījumiem par atbrīvošanu no sātaniskiem valgiem un pievilšanas, kādā pakāpē tā arī nebūtu:

1.  Atzīt iespējamību, ka var tikt pievilts un apsēsts.

2.  Atzīt patiesi notikušu pievilšanu un apsēstību.

3.  Ieņemt neitralitātes stāvokli pret visiem agrākiem piedzīvojumiem, līdz noskaidrota viņu piederība.

4.  Visa ļauniem gariem ierādītā un nodotā “pamata” atņemšana.

5.  Dažos gadījumos Kunga Jēzus pilnvaras vārdā ļauno garu izdzīšana.

6. Uzskatīt un turēt sevi par mirušu grēkam uz Rom. 6:11 pamata.

7.  Atzīt un atteikt visam, kam ir kaut kas kopējs ar apsēstību.

8.  Iespēju noteikt savu normālo stāvokli, lai atbrīvošanas pazīmes varētu normāli, pareizi novērtēt.

9.  Visu spēku aktīva pielietošana, lai sasniegtu atkal normālo stāvokli.

 

Kāda cita īsa atbrīvošanas soļu uzskaite:

1. Godīgi atzīsti un izpētī visus patiesos nebrīvības cēloņus, viena vai vairāku ļaunu garu darbību.

2. Apņemies neielaisties ar ļauniem gariem nekādās darīšanās, deklarē to bieži.

3. Neļauj sevi no viņu darbībām uztraukt. Nerunā par tām. Pazīsti tās, noraidi un ignorē viņas.

4. Atmet visus viņu melus un atvainojumus, tiklīdz tu tos pazīsti.

5. Vēro savas domas, uzmani tās kādā veidā viņas nāk, atjauno savu izvēli par Rom. 6:11, lai visām ienaidnieka iejaukšanām varētu stāties pretī.

 

Par traucējumiem (kavēkļiem) atbrīvošanas ceļā var īsi teikt sekojošo:

1. Nezināšana par iespējamību, ka var tikt pievilts.

 

174

2. Pieņemot domu, ka Dieva nepielaidīs, ka Viņa bērns tiktu pievilts.

3. Apgalvojums būt “pasargātam zem asinīm'', bet priekš tā vajadzīgos noteikumus neņemot vērā.

4. Apgalvodams, “ka vairs negrēko”, atverot caur to ļauniem gariem durvis.

5. Apgalvojums, “ka dara Dieva prātu” un ka tāpēc visam jābūt labi, nepūloties saprast, kas ir Dieva prāts. (Efez. 5:10-17)

 

Daži norādījumi, lai pārvarētu pasivitāti:

1. Darbojies cik tu vari, darot visu, ko tu vari.

2. Satveri pats iniciatīvu, neļaudams sevi dzīt no citiem.

3. Kur tev iespējams, izlem visur pats, nebalsties uz citiem.

4. Dzīvo tagadnei. Esi nomodā, un lūdzi Dievu uz katra soļa.

5. Lieto savu prātu un pārdomā - pārdomā visu ko tu dari un ko tu saki.

 

Apsēstības lēna mazināšanās, ticīgajam saglabājot pretošanos

III. aile. Ienaidnieka balsts pakāpeniski kļūst vājāks, caur to, ka pamats, kuru tas bija ieņēmis, tam arvien vairāk tiek atņemts. Pievīlējam bija ilgi jācīnās, kamēr tas sev pamatu ieguva, tagad ticīgajam ilgi jācīnās, kamēr tas pilnīgi kļūst brīvs. Apsēstība mazinās tādā mērā, kādā ienaidniekam atņem pamatu, protams, ja viņam citā vietā netiek ierādīta jauna telpa un jauns pamats. Tas padara atbrīvošanu par pakāpenisku, bet vairums gadījumos ir arī tīkli, kuri ar lielu piepūli ap viņu austi pakāpeniski. Viena sega pēc otras tika lēnām pār tā jutekļiem klāta, lai to sagatavotu pievilšanai nākošiem gadiem.

 

IV. aile. Ar to, ka ticīgais stingri un nelokāmi pie tā paliek, atņemdams ienaidniekam visu pamatu, kļūst ieplūstošā gaisma arvien skaidrāka, kura tam iebrucēja “atrunas” apgaismo, kurš sevišķi pūlas, lai paliktu nepazīts. Dēmoni pūlas savus upurus maldināt, lai viņu darījumi tiktu

 

175

pieskaitīti citiem cēloņiem, galvenokārt viņi mēģina iegalvot, ka viņu klātnības simptomi ir no “Dieva”, “dabīgi”, “fiziski”, “rakstura un temperamenta īpašības”, “apstākļi”, “citu ļaužu vaina” un visu ko citu, bet lai slēptu īstos cēloņus. Ar to, ka šīs “atrunas” tiek atmaskotas, mēs mācāmies tās noraidīt un nosaukt viņas īstā vārdā - par sātaniskiem meliem.

Pēc tam, kad ticīgais ir atbrīvojies no dievišķu lietu atdarinājumiem, tas nonāk pie vēl vienas nepieciešamas un sarežģītas lietas atrisinājuma vajadzības, tas būtu - paša cilvēka atdarināšanas atzīšanas un pārvarēšanas. Ar to, ka viņš labāki mācās pazīt dēmonu “atrunas” un melus, viņš vingrinās atšķirt un mazāk atrod tieksmi būt labvēlīgam nenormālās parādības uzskatīt par “dabīgām” vai “fiziskām” lietām, pirms viņš savā lietā ir pilnīgi pārliecinājies. Piemēram, ja viņš nevar par kādu personu dzirdēt vai runāt, tad prasīs: “Kā tad tā?” Ja uzbrukumi uz noteiktiem punktiem arvien atkārtojās, tad viņš vaicā: “Kāpēc?” Īstenība ir tā, ka daudzi ticīgie kaut ko nevar ciest vai darīt tāpēc, ka viņi ir apsēsti.

 

Uzbrukuma nosaukšana īstajā vārdā kā faktors uzvarai

Svarīgs priekšnoteikums pie galīgas uzvaras ir lietu nosaukt īstā vārdā. Piemēram, ienaidnieks uzbrūk kādam ticīgajam, lai to kavētu, tad pēdējam ir jābūt sevišķi piesardzīgam un uzmanīgam pret visiem kavēkļiem, redzamiem un neredzamiem, ar kuriem ienaidnieks tam grib ceļu aizsprostot, vai lai viņš to izvestu no pacietības, tādā gadījumā tam ir jāsargās no visa, kas to satrauc, jo ātrāki tas pamana uzbrukuma īsto cēloni, uz ko tas tiek tēmēts, jo ātrāki var uzvaru nesošo atbrīvošanas ieroci satvert.

Lieta var arī grozīties ap veselu apsūdzību straumi, kas arvien atgādina, ka esi netaisnībā, tad tas ir jāpārbauda uz viņu ticamību. Ja apsūdzētājs kādam ticīgajam uzrāda noteiktu vainu un tas to nes Dieva priekšā, bet apsūdzības neapklust, tad tas pierada, ka īstais iemesls iznīcinošai ienaidnieka varai nāk no citurienes. Ticīgajam vajadzētu Dievu lūgt pēc gaismas par šo slepeno apsūdzības cēloni pēc Jāņa 3:21 norādījuma. Viņam apsūdzību vajadzētu noraidīt, arī ja tas nezina, kādā sakarībā tas nāk un teikt: “Es

 

176

nepieņemu un noraidu šos apsūdzību uzbrukumus, kā arī visu citu, kas tos izraisīja, un uzticos Kungam, lai Viņš man to atklātu.” Ļoti bieži gadās, ka ticīgais par kaut kādu lietu tiek ar apsūdzībām apbērts, viņš tās atkārtoti noraida, bet tomēr neatrod atvieglinājumu. Tādā gadījumā uzbrukuma īstais cēlonis nav “kaut kāda lieta”, bet apsēstība, kas tad arī kā tāda ir jāapkaro.

Viltus garu uzturēšanās vieta bieži būs jāmeklē pretējā virzienā, no to šķietamās uzturēšanās vietas, jo tikko dēmoni jūt, ka tie ir pazīti un tiek apkaroti viņi savus spēkus sakopojot uzbrūk kādam citam punktam, lai novērstu uzmanību no savas īstās paslēptuves.

 

Simptomu lēna izzušana 

V. aile. VISU IEPRIEKŠ MINĒTO SOĻU REZULTĀTS KĻŪST TAGAD REDZAMS. Apsēstības simptomi pakāpeniski mazinās. Ticīgais, kas pamazām atgriežas normālā stāvoklī, arvien vairāk un vairāk atklāj, ka atkal var lietot savas spējas un pats pārvaldīt savas domas. Tā iestājās garīga augšāmcelšanās no sātaniskā kapa.

Nekad ticīgais nedrīkst domāt, ka nu visas cīņas beigušās un ļaunie gari ir pilnīgi aizdzīti, viņam jābūt sevišķi modram un piesardzīgam arī, ja manifestācijas no ļauno garu puses izbeidzas. Viņš nedrīkst domāt, ja iebrucēja ir izdzīts (tādos gadījumos, kur tas vaiņagojās ar panākumiem un bija iespēja), ka viņš tad uz visiem laikiem ir aizdzīts tāpēc, ka dēmoniskās parādības izbeigušās.

Tagad kļūst sevišķi stiprā mērā nepieciešama modrība. Pieviltais atzina patiesību, ļaunais gars tika atklāts, bet jo dziļāka bija pievilšana, jo ilgāki ilgst jutekļu atbrīvošana no aptumšojošās segas un visas gara, dvēseles un miesas pasivitātes tiek pilnīgi likvidētas. Apsēstības važu atzīšana vēl nenozīmē no tām būt pilnīgi atbrīvotam. Tāpēc jābūt no izliktām lamatām piesardzīgam un, iestājoties atvieglinājumiem, cīņā nav jāatslābst.

 

Patiesi normālā pazīšanas svarīgums

Tagad kļūst sevišķi nozīmīgi, lai ticīgais pats sevi labi pazītu, lai caur to pareizi varētu noteikt savu atbrīvošanas pakāpi, jo tikai tad viņš manīs vai savu normālo stāvokli pārkāpis, vai tas

 

177

sasprindzināts pāri savas normālam mēram ir iestrēdzis zem tā un tāpēc vēl kaut kāda savas būtnes daļā tiek kavēts. Ja ticīgais pilnīgi grib izbēgt no ļauno garu paralizējošā spēka, viņam jānoteic par noteiktu mērķi savu dabīgo spēju pilnīgu attīstīšanas sasniegšanu, tikai tad viņš varēs ar nelokāmu gribu un stipru ticību izlauzties no visām miesas, dvēseles un gara važām, kamēr tas stāv kā brīvs brīvībā “Kādā Kristus mūs ir atbrīvojis”.

Ja cilvēks savā priekšā noliks šādu mērauklu, tam būs drīzi jāsaka: “Es vairs neesmu tas, kas es agrāki biju”, un tā izcīnīsies lūgšanās līdz normālām stāvoklim. Ļaunie gari mēģinās pielietot visādus kavēkļus, lai aizkavētu cilvēkam ieiet pilnīgā brīvība. Ja cilvēks ir piemēram 40 gadus veca, tad viņi centīsies iestāstīt, “ka viņa gars vairs nevar būt tik skaidrs, kā pirms 20 gadiem”. Ja kaut kad cilvēks ir bijis apsēsts, tāds nedrīkst pieņemt nekādus dabīgus iemeslus tos nepārbaudījis. Lai ticīgais zina, kāds žēlastības mērs tam tika dots priekš gara, dvēseles un miesas, lai visām ienaidnieka pūlēm to novilkt zemē varētu pretoties. Ja viņš būs modrīgs, tad manīs, kā melu gari piepūlās, lai viņu pieviltu par sevi pašu, bet viņam viņu meli ir jānoraida. (170) lapas puses diagramma mums apgaismo normālu gara, dvēseles un miesas stāvokli, to lietojot, kā mērauklu mēs varam redzēt atbrīvošanas pakāpi no pasivitātes, kādā sātans mūs bija ievedis. Lai atkal sasniegtu visu spēju normālu darbību, tām visupirms jāsāk darboties, lai pēc tam iestātos harmoniska darbība. Pēdējā ir bieži neiespējama, kamēr vēl pastāv apsēstība. Tikai kad tā ir pilnīgi pazudusi, var sākt runāt par visas būtnes harmoniju, tā attiecināma uz visiem orgāniem.

 

Atgūstot normālo stāvokli

Šeit vēl daži praktiski norādījumi, kā gara un dvēseles sadarbību saglabāt normālā stāvoklī:

(a) Stāvoklis attiecībā pret pagātni. Nekad nedrīkst nodoties žēlabām un neatlaidīgām pārdomām par pagātni, par padarītām un nokavētām lietām. Tā ļoti viegli nonāk pie prātošanas un ļaunām domām, ja neatlaidīgi pārdomā pagātnes notikumus.

 

178

Lai dzīvē gūtu uzvaru, ir par pagātni un visām viņas nepilnībām jāiegūst uzvara, ieņemot uzvaras stāvokli. Agrāko laiku “labie darbi” nemēdz dvēselei sagādāt grūtības, bet tikai iedomātais un patiesais “ļaunums”. To vajadzētu nolikt, nesot Dieva priekšā, pamatojoties uz 1.Jāņa v. 1:7, lai caur to taptu atbrīvots.

(b) Stāvoklis attiecībā pret nākotni. Uz šo var to pašu attiecināt, kas tika teikts par pagātni. Ir vajadzīgi tik pat labi par pagātni, kā par nākotni padomāt, bet tā nav jāpārvērš par prātošanu vai neatlaidīgu domāšanu un galvas lauzīšanu, caur ko var padoties sātaniskām uzmācībām un spaidiem.

(c) Stāvoklis attiecībā pret tagadni. Tam vajadzētu pastāvēt mierīgā attieksmē pret pašreizējiem acumirklīgiem pienākumiem, lai arvien būtu gatavībā darīt to, ko pēdējais prasa. Bet nemiera steiga nedrīkst uznākt, darba dziņa, kas nepieļauj atslābumu ir apsēstības pazīme.

(d) Stāvoklis attiecībā pret ļauniem gariem. Ļauniem gariem nedrīkst vairs pieļaut iejaukties un viņiem jāatņem katra izdevība, lai tiem nerastos jauni iegansti uzmācībām un ieejai.

 

Dieva Vārda ierocis

Ticīgajam jābūt par to skaidrībā, ka savu spēju atgūšana lietošanas kārtībā un to uzturēšana veselīgā stāvoklī, pēc tam, kad tās bija nodotas pasivitātē ļauniem gariem, priekš viņa nozīmēs sīvu cīņu ar tumsības spēkiem un viņam būs jālieto Dieva Vārdā paredzētie ieroči. Ja uzmācās rūpes un prātošana, tad kā derīgi ir pierādījušies sekojošie pārbaudītie vārdi: “Pietiek, ka katrai dienai ir savas rūpes.” Ja ienaidnieks uzmācās un apgrūtina, tad “stāviet pretī velnam un viņš bēgs” un daudz citi līdzīgi vārdi pierādīsies kā īstais “Gara zobens”, lai “ļaunajā dienā” atsistu pretinieku.

(e) Stingra un nelokāma savas gribas pielietošana. Ticīgajam jāieņem stingru

 

179

nelokāmu gribas stāvokli, lai savu domu darbību uzturētu normālā stāvoklī un nepieļautu ienaidnieka iejaukšanos. “Es negribu ļauties pasivitātei.” “Es gribu pats visas savas spējas pilnīgi pārvaldīt un brīvi lietot.” “Es gribu gaismu savā dzīvē par visām ienaidnieka darbībām.” Visi šie lēmumi izsaka drīzāk cilvēka vēlēšanos, ne kā apņēmību to darīt. Mūsu apņemšanās tumsības spēkus maz baida, bet viņi kļūst bezspēcīgi, ja Dieva spēkā (cilvēka) griba izvēlās viņiem pretī stāties.

 

Rezultāti pieredzē, kad atbrīvots

VI. aile. Ticīgais atklāj savas atbrīvošanas cīņas sekojošos iznākumus. Dieva gaismā tas nonāk pie nekad nenojaustas skaidrības par ienaidnieka darbībām, nevajagot no tām baidīties. Viņa atbrīvotais saprāta spēks var apdomīgi, nosvērti un netraucēti darboties. Viņa griba var mierīgi un nevilcinoties, pārvaldītai no viena stipra un tīra pretestības gara, visām ienaidnieka kārdināšanām pretī stāt un visus uzbrukumus noraidīt. Agrākās visu sātanisko maldu ainu pieņemšanas vietā, tagad pastāv noteikts pretestības stāvoklis; kur valdīja meli tagad valda patiesība, kur nezināšana aptumšoja dabas jūtas, tur tās tagad caur atzīšanu (atziņu) tiek apgaismotas.

Ticīgajam, kas atbrīvojies no dēmonu apsēstības ir tagad karsta vēlēšanās citiem palīdzēt, kur tas redz tīklos sagūstītos. Viņš ir dziļi ieskatījies velna patiesajā raksturā un viņa rūgtā ienaidā pret Kungu Jēzu Kristu un Viņa atpestītajiem. Viņam kļūst saprotami mīklaini notikumi un neizskaidrojami garīgi piedzīvojumi, viņš pazīst pretinieku savās paslēptuvēs, tur kur neviens viņu nevarēja iedomāties, tur viņš savas pārdabiskās mahinācijas ietērpa dabīgā segā. Tāds cilvēks arvien ir modrīgs un nomodā, paļaudamies uz Dieva spēku. Viņa pretspēks pret uzbrūkošām dēmonu ordām arvien vairāk pieaug.  Agrākais pasīvais un nespēka stāvoklis, kas ienaidniekam pievilšanu atviegloja, ir pārvarēts.

 

180

Ceļā uz brīvību bija dažādi soļi saistīti ar ticīgā praktisku piedalīšanos cīņā. No Dieva puses uzvara ir iegūta, sātans ar saviem melu gariem ir uzvarēts, bet patiesa ticīgā atsvabināšana prasa viņa sadarbību ar Svēto Garu un viņa gribas pastāvīgu līdzdarbību, viņš izvēlās brīvību un noraida sātaniskās saites.

“Kas dara patiesību, nāk pie gaismas.” (Jāņa ev. 3:21) teica Kungs Jēzus. Ļaunie gari neieredz gaismu, tāpēc strādā slepenībā, lietojot melus un viltību. Tāpēc ticīgajam jātiecas pēc visas Dieva patiesības, viņam jānāk ar visiem garīgās dzīves piedzīvojumiem un savas dzīves citiem novadiem gaismā, lai tumsības darbus varētu nolikt (Rom. 13:12) un bruņoties ar visiem Dieva ieročiem, apliekot gaismas bruņas.

 

Rakstu aspekts atbrīvošanā

Jēzus Kristus Dieva Dēla asinis šķīstī no visiem grēkiem, ja mēs gaismā staigājam, bet gaismai ir jāiespiežas dvēselē, lai gaismā varētu staigāt. Kunga Jēzus vārdā ļaunie gari gan tiek izdzīti, bet “pamatu”, kuru tie ieņēma un saturēja, var viņiem tikai tad atņemt, ja griba visus viņu iespaidus noteikti noraida un sev atbrīvošanu caur Dieva Dēla nāvi piesavinās.

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 9.nod. CILVĒKA GRIBA UN GARS

Apdraudētais kristietis -

9. nodaļa 

Cilvēka griba un gars  

 

181

Par visām lietām ir nepieciešams tagad noskaidrot izejot no Rakstiem, kā Dievs darbojās ticīgajā, jo pilnīgi jāsaprot un jāsatver pamatīgā starpība starp Dieva un sātana darbībām un sadarbības principiem ar Dievu, bet ne pasīvu pārvaldīšanu no Viņa, tādēļ, ka tas nav tikai pamata stāvoklis atbrīvošanai no meliem un apsēstības, bet arī pamata stāvoklis cīņai, par ko runāsim nākošā nodaļā.

Patiesību var satvert un īsi izteikt sekojošos vārdos: Svētais Gars, kas dzīvo atdzimušā cilvēka garā, ietekmē un darbojās tikai tad caur dvēseles spējām un miesas locekļiem, ja ticīgā griba stingri ar Viņu sadarbojas. Cilvēka garā klātesošais Dievs, nekad cilvēka roku nelietos bez paša cilvēka lēmuma: “Es gribu savu roku lietot.”

 

Sadarbība ar Dievu nenozīmē automātisku darbošanos

Kad Pāvils teica: “Kas manī darbojas ar spēku” (Kol. 1:29) viņš pirms tam teica: “Par to es arī cīnos, strādādams Viņa varā.” Tas nenozīmē, ka viņa rokas, kājas un saprāta spēki tiktu automātiski caur Dieva spēku iekustināti, kā mašīna caur tvaiku, bet ka aiz visa tā bija Pāvila griba, kas teica: “Es gribu strādāt un caur to, ka es strādāju, darbojas Dieva spēks un dzīvība manī, tā ka es dzīvoju, darbojos un cīnos, un tomēr ne es, bet Kristus - Kristus Gars - manī.” (skat. Galat. 2:20 un Fil. 1:19)

Arī pie tā, kas bija lielāks par Pāvilu bija tāpat, Viņš teica: “Dēls neko nevar darīt pats no sevis”, un tomēr: “Mans Tēvs darbojas un es arī darbojos.” Viņam bija paša gribas - prāts, bet Viņš nenāca, lai savu prātu darītu, bet lai darītu Tēva prātu. Viņš darīja Tēva prātu, kad teica spitālīgajam: “Es gribu, topi šķīsts.”

 

182

Tā tam jābūt arī ticīgā dzīvē. Protams, ar tādu noteikumu, ka viņa prāts ir kļuvis vienots ar Dieva prātu un ka Svētais Gars var spēcīgi darboties viņā tāpēc, ka viņš skaidri un noteikti izvēlējies svēto Dieva prātu. Tāpēc tad arī ticīgajam pienākas spēcīgi lietot savu prātu, lai pārvaldītu savu garu, dvēseli un miesu. Dievs, kas viņa garā mājo, kopā ar viņu rīkosies un viņa gribas spēku atbalstīs.

 

Dievs pārvalda atjaunoto cilvēku caur viņa sadarbojošos gribu

Lai atbrīvotos no grēka varas un iegūtu aizsardzību no viltus gariem, katram vajadzētu skaidri zināt Dieva nodomu pie cilvēka glābšanas. Iesākumā Dievs radīja cilvēku kā brīvu sevi pārvaldošu būtni. Šī pārvaldīšana notika caur gribu. Bet cilvēks neizturēja un krita, un caur to nodeva savu gribu sātanam. No šī mirkļa tumsības spēku valdnieks pārvaldīja pasauli caur viņam verdzībā nodoto cilvēka gribu. Otrais Ādams - Kristus nāca zemes virsū, nostājās cilvēka vietā, izvelēdamies Dieva prātu darīt, būt paklausīgam Viņa prātam vismazākās lietās un visur sadarboties ar Tēvu. Tuksnesī Viņš uz sātana pieprasījumu liedzās izlietot savu dievišķo varu, un Ģetzemanē vissmagākā nāves cīņā Viņš ne acumirkli nešaubījās apņēmībā Tēva prātu piepildīt. Kā cilvēks viņš gribēja Dieva prātu darīt no sakuma līdz galam un bija paklausīgs līdz nāvei, tā Viņš ieguva priekš atpestītā cilvēka ne tikai salīdzināšanos ar Dievu, bet arī atbrīvošanu no sātaniskās tirānijas, lai atkal atjaunotu jaunu un svētīgu gribu, kas no velna kalpības atbrīvojusies atkal brīvi darbotos apzinātā un saprātīgā saskaņā ar Dieva prātu. Kristus Golgātā ieguva cilvēkam atbrīvošanu no sātana varas pār garu, dvēseli un miesu, bet šī pilnīgā atbrīvošana var ticīgā izvērsties tikai ar tādu priekšnoteikumu, ka viņa prāts izvēlās Dieva prātu priekš katras savas trīsdaļīgās būtnes novada. Caur savu gribu, kas tagad savienota ar Dieva gribu, cilvēkam jāpārvalda, kurš tagad darbojās ar visu Dieva varu savā pusē: (1) Savu paša garu (Sal. pam. 25:28. 1.Kor. 14:32),

 

183

(2) savus jutekļus, domas un visus dvēseles spēkus un (3) savu ķermeni (1.Kor. 9:27). Kad caur Dieva atbrīvojošā spēka piedzīvošanu, kas ved ārā ne grēka un velna verdzības, ticīgajam top atkal dota brīva gribas darbība, tā ka viņš priecīgi un bez pretošanās grib un var Dieva prātu pildīt, tad viņš var kā atbrīvots cilvēks sākt pārvaldīt savu garu, dvēseli un ķermeni un var “dzīvē valdīt... caur Jēzu Kristu”(Rom. 5:17).

Bet dabīgais cilvēks nevar sasniegt šo savas gribas atjaunošanu, pirms viņš nav piedzīvojis sava gara atjaunošanos caur jaunpiedzimšanu. Dievs nedzīvo kritušā cilvēkā, pirms tas nav no jauna piedzimis (Efez. 2:12, 3:16, Jāņa 3:5-8). Viņam ir “jāpiedzimst no Dieva”. Patiesība, kas nosaka tādas atdzimšanas vajadzību, noraida uzskatu par dievišķas dzīvības atrašanos vecajā dabā. Parasti arī pēc šīs atjaunošanas cilvēks nekļūst tūdaļ “garīgs”, t.i. pilnīgi no gara pārvaldīts visās savās dzīves izpausmēs.

 

“Dabīgais” cilvēks iepretim “garīgajam” cilvēkam

Iesākumā jaunpiedzimušais ir, bet tikai “bērns Kristū” un nes līdz ar sevi daudz pazīmes no vecās dzīves, piemēram, greizsirdību, strīdus, iedomību, nesaticību u.c. (skat. 1.Kor.3:1-4), kamēr viņš atzīst dziļāku Svētā Gara saņemšanas nepieciešamību, Kuram ir jādzīvo atjaunotā cilvēka garā, kā Viņa svētnīcā.

Dabīgais, neatdzimušais cilvēks tiek pilnīgi no dvēseles un miesas pārvaldīts. Jaunpiedzimušajam ir caur Svēto Garu dzīvs darīts un piepildīts gars, bet viņš tomēr var stāvēt zem dvēseles un miesas varas, tāpēc ka viņa garīgā dzīve tiek kavēta un ir saistīta. Garīgam cilvēkam ir no dvēseles saitēm atbrīvots gars (Ebr. 4:12), kas ir Svētā Gara orgāns, lai dvēseli un miesu pārvaldītu.

Tas notiek tikai tad, Svētā Gara spēkā, cilvēka griba tiek ievesta pilnīgā harmonijā ar Dieva gribu un visiem Viņa likumiem un nodomiem, un viss ārējais cilvēks tiek savaldīts. Jo ir rakstīts: “Gara auglis ir pašsavaldīšanās (pēc Šlahtera tulkojuma vācu valodā) (latviešu tulkojumā - atturība) (Galatiešiem 5:22). Ne tikai mīlestība, prieks, miers, pacietība

 

184

un laipnība, kas izpaužas caur dvēseles kanālu - personību, bet patiesu un pilnīgu pārvaldīšanu pār savu “es” pasauli, caur ko (1) katra doma tiek atgriezta tajā pašā paklausībā Dievam, kā to Kristus mums atstāja kā priekšzīmi (2.Kor. 10:5), un (2) tāpat arī viņa gars, kas atrodas zem gribas kontroles, ka griba pēc brīvas izvēles var noklusēt vai izteikt, kas ir viņa garā tā pat arī kas ir viņa prātā (Sal.pam. 17:27). (3) Viņa ķermenis var būt tik pilnīgi paklausīgs gribas stūrei, ka tas kļūst par disciplinētu un uzmanīgu darba rīku Dievam, kuru pats Dievs dara dzīvu un stiprina, par darba rīku, kas ir labprātīgs un saprātīgs un ir derīgs kalpošanai, pretēji tam, kā tas bija agrāk, kad ķermenis valdīja pār cilvēku un bija par spēļmantu sātaniskām dziņām un iegribām.

 

Aicinājums uz izlēmīgu gribas rīcību

Visu šo ļoti skaidri māca Jaunās Derības vēstules. “Mūsu vecais cilvēks ir ticis līdz ar Kristu krustā sists”, tā mēs lasām attiecībā uz Kristus glābšanas darbu Golgātā pie krusta, bet tas, kas šīs patiesības potenciālo (spēka) īstenību grib piedzīvot savā dzīvē, tam šis stāvoklis ir jāieņem ar savas gribas lēmumu. Apustulis nenogurstoši atgādina atpestīto ticīgo savu gribu noteikti nodarbināt un izlēmīgi rīkoties ar savu gribu, kā to norāda sekojošās Rakstu vietas:

 

Negatīvi	Pozitīvi
Noliksim tumsības darbus. Rom. 13:12 Jums jāatmet vecais cilvēks. Efez. 4:22 Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Kol.3:9 Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei. Kol. 3:5 Tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas. Kol. 2:11	Tērpsimies gaismas bruņās. Rom. 13:12 Jāapģērbj jaunais cilvēks. Efez. 4:24 Apģērbiet jauno cilvēku. Kol. 3:10 Nododiet sevi pašus Dievam. Rom. 6:13 Apvelciet Jēzu Kristu kā bruņas un nelutiniet miesu. Rom. 13:14 Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā. Kol. 3:12 Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem. Efez. 6:11 Skat. Arī Efez. 6:13,16 Satveriet visus Dieva ieročus…

 

Visas šīs vietas norāda uz gribas izlēmīgu rīcību, darbību un pie tam ne uz ārēju lietu, bet uz neredzamo, kas pieder pie pārdabiskās sfēras un caur to pierāda cilvēka gribas lēmuma nozīmi garu pasaule. Tas arī apgaismo enerģiskas gribas rīcības sekas, protams ar priekšnoteikumu, ka tas notiek saskaņā ar Kristus atbrīvojošo spēku. Pie krusta Golgātā Kristus pestīšanas darbu ir piepildījis, bet ticīgajam caur gribu sev šī darba augļi ir jāpiesavinās, viņam jārīkojas tā, it kā viņš pats varētu neredzamās pasaules

 

185

tumsības darbus nokratīt, tad viņš piedzīvos Dieva visspēcības savienošanos ar savu gribu, kas caur šo nokratīšanu iedarbojas - kļūst efektīva.

Kad Dievs cilvēku glābj, tad Viņš to aicina sadarbībā ar Viņu īstenot savu glābšanu (Filip.2:12-15), jo Dievs ir tas, kas mūsos rada gribēšanu un paveikšanu pēc Sava labā prāta, dara spējīgu cilvēku gribēt un padarīt Dievam labpatīkamo.

 

Dievs aicina cilvēku uz sadarbību viņa paša glābšanas labā

Jaunpiedzimšanas brīdī Dievs dod cilvēkam savas personīgās gribas brīvību, lai viņš pats sevi pārvaldītu un staigātu sadraudzībā ar Dievu. Caur šo atjaunoto gribu, kas var brīvi izlemt priekš Dieva, sātans zaudē savu varu. Sātans ir šīs pasaules kungs un viņš šo pasauli pārvalda caur tādu cilvēku gribu, kas no viņa tiek paverdzināti - ne vien tieši, bet arī netieši. Jo velns dzen savus upurus, lai tie tīkotu pēc iespaida un varas un savstarpēji sevi paverdzinātu, kaut gan tiem vajadzētu ar Dievu sadarboties, lai katrs cilvēks savu personīgo gribu atgūtu un tam būtu vara taisnību izvēlēties un darīt, tāpēc ka Golgātā tā tika uzvarā iegūta - izcīnīta.

Mēs varam gan pa daļai pazīt tumsības varu valdnieka darbības virzienu, viņam atvērti stāvošos novados, gan tieši caur atmosfēras iespaidu, kā arī netieši caur cilvēkiem hipnozes un suģestijas ceļā, caur gribas kontroli un citām neredzamo spēku formām, kas bieži tiek lietoti it kā cilvēku labklājības celšanai.

Briesmas slimnieku dziedināšanā ar suģestiju un līdzīgām metodēm, caur kurām cilvēki tiek fiziski un psihiski (dvēselē) iespaidoti, pastāv iekš tā, ka tās viņus noved pie gribas un dvēseles spēku pasivitātes, kas tos sagatavo priekš vēlākiem sātaniskiem iespaidiem.

 

Ticīgā cilvēka tiesības uz gribas lēmumu

Gribas atbrīvošana no šīs pasaules valdnieka varas un pasīvā  stāvokļa sākās tad, kad ticīgais sāk atzīt savas tiesības uz savu personīgo izvēli un sāk savu gribu virzīt uz Dieva pusi. Kad viņš tiek tik tālu atbrīvots, lai to varētu netraucēti darīt, viņam var būt par palīgu personīgās gribas apliecinājums, ko viņš izsaka ar vārdiem: “Es izvēlos Dieva gribu un noraidu velna gribu.” Var būt, ka minētais ticīgais pavisam nav spējīgs zināt, kas ir Dieva griba

 

186

un kas velna griba, bet šim viņa gribas stāvoklim ir nozīme neredzamā pasaulē. Dievs saistās ar cilvēku, kas Viņa prātu izvēlās un dod tam gaismu un spēku velna un grēka prasības pazīt un noraidīt, caur ko sātana pieturas punkti kļūst arvien vājāki, kamēr cilvēks atkal kļūst pilnīgāks un apzinīgāks ieiet brīvībā, kas tam Golgātā potenciāli tika iegūta un tādā kārtā Dievs šajā dumpīgajā pasaulē iegūst jaunu pavalstnieku.

Ticīgā pusē ir jānovada gribas darbība caur prāta atziņu. Tātad cilvēkam papriekš ir jāatzīst, jāieskata, kas viņam būtu jādara, tad gribai priekš darba ir jāpieņem lēmums, bet no gara nāk spēks šo izvēli pildīt, kā arī prāta gaisma. Piemēram, Dieva bērns garā atzīst, ka tam būtu jārunā, griba nolemj to darīt un smeļ no gara spēku darbības izvešanai. To sauc par gara funkciju pareizu izpratni un apgaismo absolūto nepieciešamību gara likumu pazīšanai, lai varētu netraucēti ar Dieva Garu sadarboties.

 

Cilvēka gars tiek stiprināts no Svētā Gara cilvēka gribas fonā

Ticīgajam, kas tādā veidā sadarbojas ar Dievu, jāsaprot, ka ar gribas izvēli vien nepietiek, kā to redzam no Pāvila vārdiem Romiešiem 7:18: “Labu gribēt man ir dots, bet... darīt nē”. Stiprinājums “iekšējam cilvēkam” (atdzimušajam cilvēka garam, Efez. 3:16) caur Svēto Garu tiek dots vienīgi atbrīvotai gribai, kas grib Dieva prātu darīt, spēku savu vēlēšanos īstenot. “Dievs ir tas, kas jums dod gribu”, t.i. Viņš dara cilvēku spējīgu pareizi izvēlēties. Un atkal tas ir Dievs, “kas dod veiksmi... izpildīšanai” (Filip.2:13), t.i. Viņš dod ticīgajam spēku atbilstoši gribai rīkoties.

Tas nozīmē, ka Dieva dotais spēks darbības īstenošanai iziet no gara, kurā Viņš mājo, tā ticīgais mācās savu garu pareizi izlietot, tāpat, kā viņš apzinās sava prāta un miesas funkciju darbības. Viņam ir jāmāk gara tieksmi pazīt (jo tāda ir Rom. 8:27), lai zinātu, kas ir Dieva prāts, pirms viņš to var veikt.

 

Cilvēka gars kā personības noteikta daļa

Tas, ka cilvēka gars ir noteikta personības daļa, tāpat kā dvēsele un miesa, tiek Rakstos skaidri mācīts, ko mums pierāda sekojošās nedaudzās vietas:

 

187

“...cilvēka gars...” 1. Kor. 2:11

“...šis pats Gars apliecina mūsu garam” Rom. 8:16

“...tad mans gars... lūdz” 1.Kor. 14:14

“...mans gars...” 1.Kor. 5:4

“...savā garā nevarēju atrast mieru...” 2.Kor. 2:12

Ir arī “dvēseles šķiršana no gara”, ko Dieva Vārds prasa, un ko Gara zobens izdara (Ebr. 4:12). Caur cilvēka grēkā krišanu krita ar Dievu savienotais gars, kas pirms tam pārvaldīja miesu un dvēseli no sava ķēnišķā augstuma dvēseles traukā, un nevarēja vairs ilgāk valdīt. Pie jaunpiedzimšanas, kura, kā to Kungs Jēzus Nikodēmam teica priekš katra cilvēka ir nepieciešama, tiek kritušais gars atjaunots. “Kas no Gara dzimis ir gars” (Jāņa 3:6) “Es gribu jaunu garu jūsos dot” (Eceh. 36:26). Caur vecās dzīves krustā sišanu ar Kristu, kā tas Romiešiem 6. nodaļā norādīts, tiek atjaunotais gars atbrīvots, no dvēseles šķirts un ar augšāmcēlušos Kungu savienots. “Nonāvēti bauslībai... piederat citam... tā ka nu varat kalpot jaunā garā” (Rom. 7:4-6).

Tātad ticīgā dzīvei ir jābūt “staigāšanai garā” - “garīgam noskaņojumam”. Bet tas varēs tikai tad notikt, kad cilvēkā dzīvojošais Svētais Gars atpestīto garu ieceļ no jauna par valdnieku dvēselei un ķermenim, gan ētiskā, gan fiziskā izpratnē, tad Viņš to savieno ar augšāmcēlušo Kungu, tā ka viņš kļūst “viens gars” ar Viņu (1.Kor. 6:17).

No lielākā svara ir būt par to skaidrībā, ka ticīgajam arvien jāpatur savs gars zem gribas pārvaldīšanas, citādi viņš aiz nezināšanas var pārtraukt sava gara sadarbību ar Svēto Garu un atkal neapzināti staigāt dvēselīgi vai miesīgi. Nodota griba Dieva prāta pildīšanai vēl nav nekāda garantija, ka cilvēks tiešām Dieva prātu dara, viņam vajag saprast, kas ir Dieva prāts (Efez. 5:17) un tāpēc meklēt pēc pilnīgākas gara apskaidrošanas kāda vien būtu iespējama.

 

188

Nekādā ziņā vēl nepietiek ar to, ja zina, ka Dieva Gars ienācis iemājot ticīgā cilvēka gara svētnīcā, tāpēc ka ar to vēl neizbeidzas sekošana miesas kārībām (Gal. 5:16). Ja ticīgais grib garā dzīvot, tad tam jāmācās “garīgas lietas garīgi apsvērt,” lai patiesībā varēta “garīgo garīgi” izlemt, viņam jāvingrinās garu izšķiršanas spējā, caur ko viņš visas lietas var pārbaudīt un “Tā Kunga prātu pazīt”.

Tādam ticīgajam ir jāzina, kā var izvairīties no gara mudinājumu un dziņu noslāpēšanas, kad tas tiek no Dieva Gara iespaidots un skubināts. Viņam garīgas spējas caur to lietošanu jāattīsta, jākļūst “stipram garā” (Lūk. 1:80) kā “pilnīgs vīrs... Kristus diženuma pilnības mērā” (Efez. 4:13).

 

Kā ticīgie neņem vērā cilvēka garu

Daudzi kristieši sapratīgi neapzinās, ka viņiem ir “gars”, citi atkal iedomājas, ka katrs ''piedzīvojums”, kas norisinās viņu jutekļos ir no “gara” vai ir “garīgs”. Kad viņi Svētā Gara kristību piedzīvo un apzinās Viņa iemājošanu sevī, tad tie bieži domāja, ka vienīgi Viņš tagad viņos valda un ka tāpēc tie ir nemaldīgi un tiek īpaši no Viņa vadīti un tādēļ arī viss, kas notiek viņu dzīvē ir Viņa darbs.

Visos šajos trīs gadījumos netiek vērā ņemts paša cilvēka gars. Pie pirmā minētā gadījuma, gribētos teikt, nonāk pie tā saucamās garīgās prāta reliģiozitātes t.i. prāts tiek apgaismots un piesavinās garīgas patiesības, bet kas ir “gars” to tomēr tāds cilvēks nezina. Otrais nogrupējums ir pieskaitāms pie patiesi “dvēselīgiem”, kaut gan tie stipri tic, ka ir “garīgi”; tādos gadījumos, kad cilvēks domā, ka visi “garīgie piedzīvojumi'' nāk no iemājojošā Gara, tas kļūst sevišķi uzņēmīgs priekš dēmoniskiem maldiem, kuri cenšas atdarināt Svētā Gara darbību.

Šajā gadījumā caur Svētā Gara saņemšanu cilvēks gan apzinās savā garā un tas sāk darboties, bet tad ticīgajam jābūt skaidrībā, ka Svētais Gars viņu kā pasīvu kanālu nelietos, bet prasīs tā apzinātu sadarbību. Pretējā gadījumā viņa paša gars - cilvēka gars - darbosies neatkarīgi

 

189

no Dieva, kamēr cilvēks domā, ka vienīgi Dievs ir visu viņa darbību cēlonis.

 

Cilvēka gars sadarbībā ar Svēto Garu

''Staigāšana garā” prasa ne tikai dvēseles un ķermeņa pakļaušanos garam, bet cilvēka gara pilnīgu sadarbību ar Svēto Garu visās ikdienas dzīves darīšanās un visos dzīves atgadījumos. Un lai ticīgais uz to būtu spējīgs, viņam visi gara likumi jāpazīst, ne tikai nepieciešamie noteikumi Svētā Gara darbībai, bet arī likumi, kas viņa paša garu pārvalda, lai viņš priekš Dieva paliktu atvērts un uzņēmīgs.

Tāpat, kā Svētais Gars cilvēka garu padara par savu templi, tāpat ļaunie gari cilvēkam uzbrūk un mēģina atraut no savienības ar Dievu. Vispirms tie iespiežas miesā un dvēselē, lai kavētu Svētā Gara izplūšanu, vai ja cilvēks ir “garīgs” un dvēsele ar miesu paklausa garam, tad sātaniskie spēki var stāties tiešā saskarē ar garu, tā rodas “cīņa”, kuru Pāvils piemin Efez. 6:12.

Ja cilvēks caur Gara kristību kļuvis “garīgs”, bet nepazīst gara likumus un it sevišķi ienaidnieka slepenās darbības, tad viņam ir iespēja kļūt ļauniem gariem t.i. to uzbrukumiem par upuri, viņi tā garu noved ekstāzēs un pārspīlējumos vai iežņaudz it kā spīlēs. Pirmā gadījumā dēmoni dod vīzijas un parādības, kuras šķietami nāk no Dieva, bet vēlāk izrādās par sātaniskām, to pierāda viņu bezauglība, otrā gadījumā cilvēks iestieg krēslā un gara aptumsumā, it kā tas būtu pazaudējis visu Dieva apzināšanos.

 

Ticīgā kontrole pār savu garu

Kad ticīgais ir mācījies tiešos ļauno garu uzbrukumus  redzēt, viņš kļūst spējīgs sava paša gara stāvokli novērtēt un pārvaldīt, viņš vingrinās aizsardzībā pret visām nedabīgām sasprindzinātībām, spiedieniem un ēnām, kas to gribētu noraut zemē.

Ļoti nopietnas ir cilvēka garam draudošās briesmas caur tā tieksmi iziet no savienības ar Dievu, lai tad no ļauna gara tiktu iespaidots un vadīts. Tas, kas uzmanīgi un pazemīgi staigā Dieva priekšā, arvien vairāk mācīsies šīs pazīmes pazīt. Piemēram, kāds nāk viegli uz domām

 

190

ka tā paša valdonīgais gars ir pierādījuma “Dieva spēkam”, kas viņā darbojas, tādēļ ka citā virzienā viņš redz, ka Svētais Gars viņu lieto dvēseļu glābšanai. Viņš var arī piedzīvot sašutuma strāvas ieplūšanu savā garā, domādams, ka tas nāk no Dieva, bet citi no tā satrūkstas un izjūt stingri tiesājošo skaņu, kas skaidri redzams, ka nenāk no Dieva.

Ļauniem gariem ir vara cilvēka garu iespaidot, Svēto Garu un cilvēka dzīves veida izpausmes atdarināt, tikko tas iziet no satiksmes ar Dievu, tas ir katram, kas grib staigāt ar Dievu, nopietni jāapzinās un jāievēro. Tādam jāzin, ka tieši tāpēc, ka viņš ir “garīgs”, tas ir atvērts visiem gara pasaules spēkiem, un ja viņš domā, ka pārdabiskā sfērā vienīgi Svētais Gars viņu var vadīt, tad viņš pavisam droši tiks pievilts. Ja tas tā būtu, tad jau cilvēks kļūtu “nemaldīgs”, bet viņam nepieciešams būt modram un lūgt, un jācenšas tiekties pēc savas saprašanas apgaismošanas un apskaidrošanas, lai varētu pazīt patiesu Dieva darbošanos.

 

Dažas likumsakarības, kas pārvalda patiesu gara dzīvi

Dažus likumus, kas pārvalda gara dzīvi, gribam šeit īsumā izteikt sekojoši:

1. Ticīgajam jāzina, kas ir “gars” un kā tā prasības jāievēro, lai viņu neklusinātu un neapslāpētu. Piemēram, garam uzgulstas smagums, bet cilvēks ar to samierinās un turpina savu darbu. Tas tam kļūst apgrūtinošs, bet viņš neņem sev laiku, lai minētai lietai izsekotu un pārbaudītu cēloni un tā spiediens kļūst spēcīgāks, līdz viņš top nepanesams un cilvēkos ir jāapstājas, lai pārbaudītu, kas ir nepareizs, kaut gan viņam vajadzēja gara mājienu tūdaļ ievērot un īsā lūgšanā lietu nodot Dievam, caur to tas būtu pretojies ienaidniekam, un tas to nebūtu novilcis zemē.

2. Ticīgajam vajadzētu savu paša garu pietiekoši labi pazīt, un uzreiz zināt, kad viņš ir pārtraucis sadarbību ar Svēto Garu, un tad ātri visus uzbrukumus noraidīt, kuri cenšas viņa garu izvilkt ārā no līdzsvarotas sadraudzības ar Dievu.

 

191

3. Ticīgajam vajadzētu zināt, ka tikko tā gars no ļauno garu indes top skarts, kuri tam visādas jūtas uzspiež, piemēram: nomāktību, dusmas, īgnumu, aizvainotību, neapmierinātību, kurnēšanu, rūgtumu, greizsirdību utt. - ka tas viss tiek no ienaidnieka sagādāts un tieši garā ievadīts. Viņam tūdaļ vajadzētu visam minētam, arī skumjām un grūtsirdībai, pretoties, jo atpestītā gara uzvaras dzīve ir - prieks (Gal. 5:22). Daži ticīgie domā, ka grūtsirdība ir viņu dabīgā parādība un ar to samierinās, tai nepretojoties un nemeklējot pēc cēloņa. Ja tiem prasītu, vai tādam cilvēkam, kam izteikta tendence uz zagšanu, būtu tai jāļauj brīvi turpināties, tad tie uz to teiktu noteiktu - nē, bet savai pašu “tieksmei” tie brīvi ļaujas, jo tā ir mazāk uzkrītoša netaisnība.

Kad ticīgais jūt, ka cīņas karstumā ienaidniekam izdevies viņa garu caur vienu no minētajām “ugunīgajām bultām” ievainot, tam tūdaļ jāgriežas lūgšanā pie Dieva, lai visam uzbrukumam tā cēloņus novērstu. Jāievēro, ka caur minētām lietām gara skāršana ir kaut kas cits, kā “miesas darbi”, protams, ar priekšnoteikumu, ka ticīgais tiešām garā staigā. Bet ja tos (miesas darbus) nepazīst un tūdaļ nenoraida, tad tie ļoti drīzi sasniedz miesas sfēru.

4. Ticīgajam vajadzētu pazīt, kad viņa gars ieņem pareizo stāvokli dvēseles un miesas pārvaldīšanā un nav caur cīņu, apvidu vai apstākļiem par daudz saspīlēts vai nomākts. Cilvēka gars var atrasties trijos stāvokļos un tas ir jāzina, lai pēc tā rīkotos.

(1) gars var būt apgrūtināts, apspiests vai nomākts –

(2) gars var būt mierīgs, normāls ar brīvu virsvadību –

(3) gars var būt pārmērīgi sasprindzināts un satraukts, līdzsvaru zaudējis un būt “sakūdīts”.

Cilvēks, kam garā staigāšana nav sveša, zina, kā viņam pacelt garu, ja tas ir nospiests un kā tas kādai pārspīlētai kustībai vai darbībai var pretoties caur mierīgu gribas apņēmību un arī, kā jāatvaira ienaidnieks, kad tas uzmācās un dzen.

 

Nedaudz gaismas par patiesu vadību pēc gara 

Kas attiecās uz “vadību”, tad ticīgajam būtu jāzina, ka tam savs prāts jālieto, ja viņš nejūt gara mājienu. Ja viņš visam

 

192

un uz visu teiktu “āmen”, tad jau cilvēks būtu automāts. Gars arvien nerunā un atstāj daudz jautājumus atklātus. Pie visas vadības galu galā izšķirošais vārds paliek gribai un saprātam, ne tikai sekojot gara izjūtām, bet arī saprāta apgaismojumam.

1. Ir tādi lēmumi, kuri bāzējas vienīgi uz prāta apsvērumiem,

2. tādi, kas rodas caur gara dziņu un tādi, kas pamatojās uz abiem.

Vērā ņemamā gara “izjūta” var būt kustība, mājiens, vilkšana un atturēšana, jeb gars ir it kā “nedzīvs” - atbilde nenāk, gara sažaugšanās, smagums uz garu, cīņa garā, pretošanās garā utt.

Dievs savu prātu atklāj cilvēkam trijos veidos: (1) Caur atklāsmēm, kas notiek ļoti reti un tiek dotas tikai īpaši nobriedušiem gara cilvēkiem, piemēram, Mozum. (2) Caur prāta apgaismojumu, un (3) caur atziņu garā, kas arvien savienota ar prāta atziņu.

Katrā patiesā dievišķā vadībā arvien prāts ir saskaņā ar garu un nekad nenotiek prāta pretošanās gara mājieniem, kā tas ļoti bieži notiek pie sātaniskas vadības, kad cilvēks tiek DZĪTS UZ DARBĪBU un baidās būt nepaklausīgs iedomātai dievišķai pavēlei.

Tas viss norāda uz subjektīvo, iekšējo pusi gara vadībā. Mums jāuzsver fakts, ka KATRA DIEVIŠĶA VADĪBA HARMONIZĒ AR SVĒTIEM RAKSTIEM. Pareiza izpratne par Dieva prātu var būt tikai pie tādiem, kas pārtiek (sevi baro) (sich nären - vācu.val) no Dieva Vārda, (kā īstās Debesu maizes) tāpat kā gara apzinātība tikai tad būs pareiza, ja tas caur Svētā Gara iemājošanu paliek ar Kungu Jēzu savienots.

Prātu nekad nedrīkst izslēgt, vai ļaut tam būt bezdarbīgam. Tā kā prāts var garu iespaidot, ticīgajam to vajadzētu uzturēt bez aizspriedumiem, tīru kā savu gribu. Ja visu dienu lūkojās pēc vadības caur garu, kaut gan garā varbūt nekāda kustība nenotiek, tad tas noved pārāk viegli pie prāta pasivitātes. Ja garam nav mājiena,

 

193

aicinājuma vai kas līdzīgs, vajadzētu prātu lietot, paļaujoties uz Dieva apsolījumu, ka Viņš vientiesīgo pareizi vadīs (Ps.25:9). Šeit, sava atjaunotā prāta gaismā, Pāvils mums var kalpot par priekšzīmi. Viņš raksta korintiešiem, ka lietās, kurās tam nav pavēles no Kunga, tas izsaka savu paša spriedumu (1.Kor. 7:10). xxxxxxxxxxxx (1.Kor. 7:25) xxxxxxxxxxxx

Nezināšanas dēļ neskaitāmi Dieva bērni staigā “dvēselē” t.i. pēc pašu apsvērumiem un personīgām jūtām, pie tam viņi noteikti ir pārliecināti un tic, ka “staigā garā”. To tumsības spēki ļoti labi zina un izlieto visu savu viltības māku, lai ticīgos ievilinātu dvēseles un miesas sfērā. Šim nolūkam viņi dod dvēseles saprātam debešķīgas vīzijas un miesai brīnišķi jaukas jūtas un tikko cilvēks sevi šīm lietām atdod, tās noturēdams par “garīgām”, viņa staigāšana kļūst miesīga ar garīgu apvalku.

Katra atkarība no pārdabiskiem piedzīvojumiem, kas notiek jutekļu novadā vai nāk no ārienes, noslāpē garā patieso Gara dzīvību. Cilvēks caur pārdabisko darbību savā perifērijā tiek novirzīts no iekšējās savienības ar Dievu, tāpēc velns tik ļoti pūlas patiesi svētotiem Dieva bērniem uzmākties un tiem tādas lietas uzspiest. Ja viņš tos tik tālu pavedinājis sākt dzīvot pēc dvēseles vai miesas dziņām, tad gars, kas ir Svētā Gara orgāns cīņā pret garīgu ienaidnieku, tiek izslēgts un ignorēts, tāpēc ka ticīgais ir nodarbināts ar saviem dvēseles vai jutekļu piedzīvojumiem, pie viņa izbeidzas katra garīga darbība, gars nevar vairs ne vadīt, ne spēku dot cīņai, lai cīnītos.

 

Cilvēka gara viltojums  

Ja ļauni gari ir nostiprinājušies cilvēkā, viņi mēģina atdarināt cilvēka garu un tad var to arī izdarīt. Viņi izsauc tādas jūtas, kuras kļūst pietiekoši stipras (pārskanēt) patieso gara-atziņu un gara-darbību. Ja ticīgais ienaidnieka viltus spēli nenomana, tad viņš tiek no atdarinājuma arvien vairāk un vairāk saistīts, un, sakarā ar to, patiesā gara darbība un gara dzīve tiek atstāta novārtā. Kad gara darbība ir pilnīgi izbeigusies, tad dēmoni cilvēkam iestāsta,

 

194

ka tagad Dievs viņu vada caur tā “atjaunoto prātu”, ar to tie cenšas tam slēpt savas izdarības un viņa atmatā atstāto gara darbību. Kad gars vairs ar Svēto Garu nesadarbojas un miesā iestājas neīstas gara jūtas, tad tam seko neīsta gaisma, spriest spēja utt., kas tiek dotas prātam. Tad pievīlēji mēģina gara dzīvi atdarināt “grūtību” un “ciešanu” novadā. Šim nolūkam viņi papriekšu savam upurim dod neīstu “dievišķu mīlestību”, kura tiek uztverta no dvēseles dziņām un jūtām. Kad pār minētiem spēkiem ļauniem gariem vara beidzot ir nodrošināta, tad pazūd mīlestības izjūta un pieviltais domā, ka viņš pazaudējis Dievu un Viņa sadraudzību. Tam seko spiešana un dzīšana, tad atkal atturēšana, kas pamazām tiek kāpināta līdz spēcīgām mocībām, kuras cilvēks uzskata par garīgām un Dieva dotām. Viņš šīm jūtām nododas, un sauc tās par “Gara dusmību”, “izbailēm garā” utt., kamēr dēmoni viņu caur šādiem līdzekļiem piespiež to gribai paklausīt.

Katra pārdabiska lieta fiziskā ziņā, jā, pat katra pārmērība dabīgā ziņā būtu jānoraida, jo tas noslāpē garu un koncentrē uzmanību jutekļu dzīvei. Miesīgas jūtas ir arī liels kavēklis tīrai prāta darbībai un caur šādām lietām tumsības spēku uzbrukums var garu apēnot un īsto prāta nostāju pārtraukt, tāpēc miesu vajadzētu arvien uzturēt mierīgu zem pilnīgas prāta kontroles un pārvaldīšanas. Pārmērīga smiešanās un katra “steiga” ir atmetama, jo tas satrauc fizisko būtni un padara garu un dvēseli nejūtīgus. Ticīgiem, kas grib “garā staigāt” un pieaugt pilnībai, jāsargās no ekstrēmiem (pārspīlējumiem) un ekscesiem (nenormālībām, nesātībām un pārmērībām) visos dzīves novados (skat. 1.Kor. 9:25-27).

Tad kad cilvēka fiziskā būtne kļūst noteicoša un miesas galvenais svars tiek likts uz pārdabisko piedzīvojumu, tas iestājas gara vietā, izdzēsdams gara dzīvi caur savu ieņemto stāvokli. Miesa jūt cīņu, miesa jūt spiedienu, un tādā veidā ieņem vadošo lomu, kaut gan tam patiesībā vajadzēja, būt otrādi. Ticīgais nevar sev dot norēķinu kur tas jūt. Ja viņam par to jautātu, viņš nezinātu ko atbildēt. Tādiem

 

195

vajadzētu mācīties atšķirt gara jūtas no pēdējām, kuras nav ne dvēseles, nedz fiziskas (skat. Marka 8:12, Jāņa 13:21, un Ap.d. 18:5).

 

Cilvēka gara daži apraksti

Garu var salīdzināt ar elektrisku gaismu. Ja cilvēka gars ir saslēgts ar Dieva Garu, tad viņš ir gaisma, šķirts no Viņa viņš ir tumsa. Caur Dieva iemājošanu cilvēkā, cilvēka gars kļūst “Dieva gaišums” (Sal.pam. 20:27). Gars var būt arī kā gumija. Ja viņš tiek saistīts, apgrūtināts, nospiests, tad tas izbeidz darboties, būt par spēka avotu, par dzīves spēka “dzinējatsperi”. Ja cilvēks jūtas apgrūtināts, tad viņam vajadzētu izpētīt - kāda veida ir šī nasta. Ja to jautātu: Vai tā nav miesa? tad viņš, šķiet, atbildētu, ka to nezina, bet, ka viņš ir iekšķīgi saistīts. Tātad, kurš orgāns (personības daļa) ir saistīts un nospiests? Vai tas nav gars? Gars var būt nosprostots (geknebelt vāc.) vai plaši atvērts, atrasties virspusē vai novilkts lejā, pareizā vai nepareizā stāvoklī, saistīts vai brīvs. Neviens neizpratīs cilvēka gara būtības iespējas, kamēr tas ar Kristu netiks savienots un caur Viņu saņems spēku, kas visai elles varai varēs nostāties pretī.

No liela svara šodien ir, ka Kunga Jēzus draudze mācās pazīt gara likumus, lai ar Dieva Garu vienotībā, šajā beigu laikmetā varētu Viņa nodomus pildīt un izvest dzīvē. Bet zināšanu trūkums šajā novadā devis iespēju viltus un melu gariem panākt pievilšanas, kuras mēs jau aplūkojām iepriekšējās lapaspusēs.

© Verners Šteinbergs