APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 10.nod. UZVARA KONFLIKTĀ

Apdraudētais kristietis -

10. nodaļa 

Uzvara konfliktā  

X. nodaļa.

UZVARA CĪŅĀ. (Victory in Conflict)

 

196

Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs aplūkojām atbrīvošanas ceļu no sātana valgiem. Tagad mums vajag iztirzāt jautājumu: Kā var ticīgais iegūt uzvaru pār visiem tumsības spēkiem? Kas viņam dod pilnvaru un autoritāti pār ļauniem gariem agrākās verdzības un nespēka vietā? Sakarā ar to, ka viņš tagad ir mācījies pazīt tumsības spēku viltības un blēdības, tas varētu tagad citiem palīdzēt atgūt brīvību, bet kā tas būtu iespējams? Caur viņa agrākiem piedzīvojumiem viņā ir pamodusies karsta vēlēšanās vest saistītos tādā pat uzvaras stāvoklī pār ienaidnieka spēkiem. Šim nolūkam viņam jāatzīst, ka viņa personīgās dzīves uzvaras pakāpe no tā ir atkarīga, cik daudz Svētais Gars viņu ar Kristus autoritāti varēs apbruņot, lai viņa priekšā esošā garīgā novada cīņā, kurā tas tagad iegājis, viņš varētu pastāvēt.

 

Atbrīvošanas un uzvaras pakāpes

Ticīgajam jāpazīst tikpat labi dēmonu darbības metodes un viņu slepenie ceļi, kā arī gara likumi un noteikumi, lai uzturētu garīgu pārsvaru visās dzīves mainīgajās situācijās (iespējamībās – vicissitudes of life). Tā kā ir dažādas apsēstības un atbrīvošanas pakāpes, tāpat arī ir dažādas uzvaras pakāpes pār velna varu Svētā Gara spēkā, ļaujot iedarboties visai Kristus autoritātei par sātaniskām ordām, tā būs lielāka vai mazāka, atkarībā no tā kā attīstās garīgais uzbrukuma spēks ticīgajā, caur personīgo uzvaru par ienaidnieku. Tāpat kā cilvēks mācās pastāvēt kārdināšanās uz grēku, tā padziļinās uzvara pār grēku un vairojās uzvara pār pasauli (1. Jāņa 5:4-5), jo vairāk viņš ticībā turas pie Dieva Dēla. Uz šīm dažādām uzvaras spēka pakāpēm un tam atbilstošo atalgojumu Kunga vēstījumos septiņām draudzēs tiek skaidri un noteikti norādīts. Uz nākošās

 

197

Kristus valstības dažādām valdīšanas pakāpēm norāda arī Viņa vārdi vienā līdzībā: “Tu būsi pār desmit pilsētām... tu pār piecām…” (Lūkas 19:17-19).

Ticīgajam, kas no pieviltības un apsēstības ir atbrīvots, tagad jāmācās personīgi katrā punktā pār velnu uzvarēt, ja viņš grib sasniegt pilnu varu pār ienaidnieku. Šim nolūkam ir nepieciešami, ka viņš tieši tā, kā viņš pazīst visas puses Kunga Jēzus vārda rakstura īpašībām, lai caur Viņu dzīvotu, arī pazītu savu pretinieku. Viņam jāpazīst pretinieks visās viņa darbībās, kā tas savos dažādos vārdos izpaužas. Viņam ienaidnieka klātnība jāpazīst, kur tā arī neparādītos, vai tas būtu uzbrukums uz viņu pašu, uz citiem jeb caur tumsības “varu valdībām” pasaules telpā.

 

Uzvara pār sātanu kā kārdinātāju

Ticīgajam jāiegūst pilnīga uzvara pār velnu kā kārdinātāju, un katrs viņa tiešais vai netiešais uzbrukums arvien vairāk dzīves īstenībā jāiepazīst. Viņam jābūt skaidrībā par to, ka ne visas kārdināšanas, kā tādas ir saskatāmas, to bīstamība lielāko tiesu pastāv to apslēptībā. Daudzi domā, ka viņiem kārdinātājs tikpat skaidri jāpamana, kā svešinieka ienākšana istabā. Tāpēc Dieva bērni apkaro tikai mazu daļiņu no sātana darbībām, t.i. tikai to, ko viņi paši atzīst par velnišķu.

Daudzi patiesi un uzticīgi kristieši uzskata, ka no velna nāk tikai skaidri saredzamas ļaunas lietas, tādēļ ka viņu izpratne ļaunuma atzīšanā ir aprobežota un neizkopta, tāpat kā to gaisma par sātana īsto raksturu. Viņi tā kārdināšanas nevar saskatīt, ja viņš slēpjas aiz dabīga, fiziska, “laba” vai “svēta” aizsega.

Ja tumsības valdnieks, vai viņa sūtņi uzstājas kā “gaismas eņģeļi”, tad tie ietērpjas gaismā, bet viņu “gaismas” patiesā daba ir tumsa. Viņi nāk tērpušies labā izskatā. Tumsa tiek šeit lietota ļaunas morāles nozīmē, kā morāliska tumsa. Ticīgajiem ļaunie gari ir jāpazīst šķietamā dievišķā darbības novadā. Lieta, kas šķiet kā “gaisma” bieži ir tumsa, un šķietams Dieva darbs var nākt no apakšas, iecerētā “palīdzība”, pie kuras Dieva bērni pieķeras,

 

198

tos var patiesībā kavēt. Piemēram, grūtības kalpošanā var būt nespēka sekas, kas izcēlās caur apsēstību. Tad, kad ticīgais tiecās pēc ''spēka” viņš izpildīja noteikumus, kas radīja šo nespēku. Tad velns viņa vājajā vietā kārdināja, un viņš nepastāvēja.

Katram cilvēkam arvien nepārtraukti jāizvēlas starp labu un ļaunu. Vecās Derības priesteri it īpaši tam bija aicināti tautai mācīt starpību starp svēto un nesvēto, starp tīro un netīro (Ecēh. 44:23). Bet vai mūsu dienu kristīgā draudze (pareizāki Kristus draudze) to tā spēj pazīt, kas ir labs un kas ir ļauns? Vai viņa ik uz soļa nenonāk valgos tāpēc, ka labu sauc par ļaunu un ļaunu sauc par labu? Tas ir tāpēc, ka Dieva bērnu domas tiek iespaidotas caur nezināšanu un aprobežotu atziņu. Tie sauc Dieva darbus par velnišķiem un velna darbus par dievišķiem, un pie tam neviens tos neapskaidro, cik tas būtu nepieciešami mācīties pareizi izšķirt, it īpaši tāpēc, ka tiem dienā katru acumirkli jāizlemj kādai ietekmei nodoties.

Tāpat arī daudzi ticīgie nezin, ka pastāv iespēja izvēlēties starp labu un labāku, tas ir, mazāku un lielāku labumu, un šajās vietās velns bieži tos sagūsta.

 

Dažādi kārdināšanu veidi

Ir neredzamas kārdināšanas un kārdināšanas neredzamā sfērā. Ir fiziskas, dvēseles un garīgas kārdināšanas, ir tiešas un netiešas kārdināšanas. Tā tuksnesī Kungs Jēzus tika tieši no sātana kārdināts un vēlāk caur Pēteri netieši. Ticīgajam ne tikai jāstāv velnam pretī, ja viņš redzami uzbrūk un kārdina, bet viņam caur neatlaidīgām lūgšanām visas neredzamās un slepenās kārdināšanas jāizved gaismā, viņam arvien jāpatur prātā, ka sātans ir kārdinātājs un tāpēc visos laikos nerimstoši uz to iziet, lai Dieva bērnus novestu pie krišanas. Bet ja Dieva bērni lūgšanās par visām šīm lietām izlūdzas gaismu, tad caur piedzīvojumiem to apvārsnis arvien vairāk paplašināsies, viņu atzīšana pieaugs un darīs tos spējīgus sadarboties kopā ar Svēto Garu, jo lai citus no ienaidnieka važām atbrīvotu.

 

199

Jo kas par tumsības spēkiem grib gūt uzvaru, tam vispirms ir tie jāpazīst, jāzin ko viņi plāno un dara. Pāvils vienā gadījumā teica, “sātans mani aizkavējis” (1. Tes. 2:18), ne jau “apstākļi” - viņš varēja izšķirt, kad Svētais Gars un kad ienaidnieks viņu tā darbībā kavēja vai atturēja.

Arī pie kārdināšanas sekām ir dažādas pakāpes. Pēc kārdināšanas tuksnesī, kuru iznākums aiz sevis nesa aptverošas un mūžības sekas, velna atstāja Kungu, bet viņš atkal un atkal pie Viņa atgriezās ar jauniem rafinētiem priekšlikumiem, gan tiešiem, gan netiešiem (Jāņa 12:27, Mat. 22:15).

 

Atšķirība starp “kārdināšanu” un “uzbrukumu”

xxxxxxxxxxxxx xxxxxxxxxxxxx

xxxxxxxxxxxxx

Kārdināšanas ir savienotas ar ciešanām. Par Kungu Jēzu ir teikts: “Viņš pats kārdināts un cietis...” Ebr. 2:18. Un ticīgiem nevajag domāt, ka viņi var sasniegt tāda stāvokļa pakāpi, uz kuras tie kārdināšanas ciešanas nejutīs, tāds nepareizs uzskats dod ienaidniekam iespēju tiem bez iemesla uzbrukt un tos mocīt.

 

Lūgšana apslēptas kārdināšanas iznes gaismā

Ticīgajam arvien jāsargās no kārdinātāja, lai varētu pastāvēt nepārtrauktā uzvarā, tam jālūdz Dievs, lai Viņš ticīgajam atklātu velna slepenos plānus. Velna darbību pazīšanas pakāpe noteiks uzvaras pakāpi, jo tīklu izlikt putnu acu priekšā ir veltīgi. Iepriekšējā nodaļā mēs daudz ko aplūkojām, kas ticīgajam būtu jāzina, ja viņš visās lietās grib būt uzvarētājs. Bet iepriekš tam jāprot izšķirt kārdināšanas, kas ceļas caur kārdinātāja iedarbību uz “veco cilvēku”, kas tiek kārdināts caur šīs pasaules lietām (1.Jāņa 2:15-16, 5:4-5), un tām kārdināšanām, kas nāk tieši no ļaunuma gariem.

Kritiskais punkts katrā kārdināšanā ir izšķirt, vai ir darīšana ar kādu ļaunu garu, kas ir varējis ieperināties, jeb vai uzmostas krustā nepiesistā vecā daba. To izšķirt ir tikai tad iespējams, kad Rom. 6. nodaļa ir kļuvusi patiesais dzīves pamats. Visas vecās dabas kārdināšanas ir novēršamas, ja paliek uz pamata stāvokļa “krustā sists līdz ar Kristu, bet dzīvs Dievam Jēzū Kristū” (Rom.6:11), un praktiski paklausa no tā izrietošai pavēlei: “Lai grēks nevalda jūsu mirstīgajās miesās”. Kārdināšanas stundā uz grēku - protams, apzinātu grēku - cilvēkam vajadzētu nostāties uz Rom. 6:6 pamata un noteikti apliecināt savu apņemšanos priekš grēka būt mirušam Rom. 6:11. Ja viņš ar visu savu gribas spēku nelokāmi nostājas

 

200

uz šis izvēles puses, un kārdināšanas tomēr nerimst, tad tam jāgriežas pret ļaunajiem gariem, kas iedveš grēcīgas kārības vai viņu ar tām maldina. Jo viņi var veco dabu atdarināt ar viņas ļaunajām kārībām, ļauniem vārdiem, ļaunām domām un ļaunām iztēlēm, pie tam daudzi patiesi Dieva bērni domā, ka viņi cīnās ar savu veco “es”, kaut gan šīs lietas izraisa ļaunie gari. Bet ja ticīgais nestāv uz Rom. 6.nod. pamata, tad tādi “atdarinājumi” lieki, jo vecais cilvēks arvien ir auglīga zeme tumsības spēku darbībām.

 

Uzvara pār sātanu kā apsūdzētāju

Uzvara pār velnu kā apsūdzētāju: atšķirība starp kārdināšanām un apsūdzībām ir tā, ka pie pirmām ienaidnieks nopūlas cilvēku netaisnībā iesaistīt, bet pie pēdējām viņš uzbrūk ar pārmetumiem, ka tas ir grēkojis. Kārdināšanām cilvēku vajag padarīt par vainīgu, apsūdzībām viņā jāizraisa vainīguma sajūta. Ļaunie gari vēlas, lai cilvēks netaisnību dara, lai pēc tam to varētu apsūdzēt un mocīt. Apsūdzēdami viņi atdarina patiesu grēku atziņu, kādu rada Svētais Gars. Nozīmīgi ir tas, ka ticīgajam ir jāmācās izšķirt, kad Dievs to par grēku pārliecina, un kad “apsūdzētājs” darbojas.

(1) Velns apsūdz, kad cilvēks īstenībā ir vainīgs, bet (2) apsūdz arī tad, kad viņš nav vainīgs, (3) lai sasniegtu to, ka viņš velnišķos pārmetumus noturētu par savas sirdsapziņas balsi un savā “vecajā dabā” meklētu lietas, kas tur pavisam neeksistē.

Ļaunie gari var kādu noteiktu vainas apziņu iedvest. Grēks nāk no kritušās dabas iekšienes, bet netiek personai no ārpuses uzspiests, lai patiesi svētots Dieva bērns to nevarētu aizkavēt. Kā lai to atpazīst, vai tādās reizēs ļauni gari nedarbojas? Ja cilvēks staigā Dieva priekšā un stāv uz Romiešiem 6.nod. pamata, nepadodoties nekādam grēkam, tad viņš tāda veida uzbrukumus var attiecināt uz tumsības spēkiem.

Tātad, ticīgais nekad nedrīkst iekšēju apsūdzību vai apvainojamu pieņemt, ja viņš pēc godīgas pārbaudes skaidri neapzinās, ka tā ir pamatota. Ja viņš ir nevainīgs, bet tādiem pārmetumiem tic,

 

201

tad tas viņam kļūst par ciešanu un mocību avotu. Viņam arī no tā jāsargās, lai sevi neļautu novest pie grēku apliecinājumiem (kādus tas pavisam nav darījis), caur to ienaidnieks grib viņu piespiest savus melīgos apvainojumus nodot citiem tālāk.

 

Ticīgajam ir jāsaglabā neitralitāte pret apsūdzībām, līdz tiek atklāts to avots

Pret visām apsūdzībām jāpaliek neitrālam, kamēr nāk pie skaidrības par to izcelšanās avotu, un ja sava vaina ir jāatzīst, tad tūdaļ jāiet pie Dieva, kā tas teikts 1. Jāņa 1:9, bet neļaut sevi no velna pārmācīt, bet to nekavējoši noraidot. Viņš nav ne mūsu tiesnesis, ne Dieva sūtnis mūs par grēku pārliecināt.

Tādos gadījumos ļaunie gari darbojās pēc zemāk minētās kārtības, protams, ar noteikumu, ja cilvēks viņu apsūdzības pieņem:

1. Viņi cilvēka domās un iztēlē izraisa vainas apziņu.

2. Viņi tam iedveš vainīguma jūtas.

3. Viņi pamudina to izrādīt sevi par vainīgu.

4. Tas var beigties ar to, ka viņš kļūst vainīgs.

Ļaunie gari uzbrūk saviem upuriem ar pārmetumiem tik ilgi un stipri, kamēr tie citu priekšā stāv un rīkojās it kā tie būtu vainīgi, tajā pat laikā tie citiem tās pašas lietas iedveš, kurās viņi tos bez iemesla apvaino. Visus tādus “iespaidus” un “jūtas” ir pamatīgi jāpārbauda un jāizmeklē. Ja cilvēks saka: “Es jūtos vainīgs”, tad tas vēl nav pierādījums, ka viņš būtu vainīgs. Viņam vajadzētu sevi jautāt: “Vai šīs jūtas ir pareizas?” Viņš var justies vainīgs, būdams nevainīgs, un var justies nevainīgs, būdams vainīgs. Tāpēc viņam vajadzētu bez aizspriedumiem godīgi izmeklēt: “Vai es esmu darījis netaisnību?”

 

Ļauno garu iedvestās “jūtas”

Ir fiziskas, dvēseles un garīgas jūtas, un viņas visas var tikt no ļauniem gariem izsauktas. Viņu mērķis ir caur “jūtām'' cilvēku no staigāšanas saskaņā ar prāta slēdzieniem atturēt, lai viņi šo cilvēku tad caur šīm jūtām varētu pārvaldīt. Cik bieži kristieši domā, ka viņi var kaut ko darīt tāpēc, ka to “jūtas” tiem atļauj, nejautājot vai tā darīt ir taisnīgi jeb netaisnīgi, kaut acīm redzami tas nav ļaunums. Lai viltīgo ienaidnieku varētu uzvarēt, Dieva bērniem

 

202

jāizbeidz ļaut sevi vadīt caur jūtām.

Notiek arī tā, ka kristieši pie noteikta ceļa posma uzsākšanas jūt “atvieglojumu”, tad tie tic, ka tā ir Dieva prāta pildīšanas zīme. Tāpat daudzi domā, ja tie sātanam seko, tad tiem tādēļ jāizjūt “vainas” apziņa vai “nemiers”. Viņi aizmirst to patiesību, ka velns var dot patīkamas un apmierinošās jūtas, un tāpēc jūtas nedrīkst uzskatīt par pierādījumu, ka būtu darīts Dieva prāts. Ne “miers”, ne “rāmums”, ne “laime” paši par sevi nav Dieva apliecinājumi. Pašu darbu ir jāpārbauda un jātiesā, bet ne tā izpausme uz darītāju.

Ir neskaitāmas jūtu variācijas, kas tiek no ļauniem gariem izsauktas, tāpat arī neskaitāmas maldu ainas, kuras visas prasa no ticīgiem garu izšķiršanas dāvanu.

 

Nepieciešamība atšķirt apsūdzību no patiesas grēka atziņas

Velns kā kārdinātājs ļoti ātri kļūst par apsūdzētāju, arī tad, ja tam neizdodas cilvēku novest tik tālu, lai tas padotos kārdinājumam. Mēs to jau redzējām, ka ļaunie gari var saviem upuriem uzspiest nedarīta grēka izjūtu, un tad nelaimīgos apsūdzēt un mocīt ar lietām, kuras ir viņu pašu radītas.

Nevainīguma izjūta vēl nav garantija pilnīgai laimei, pat labas sirdsapziņas miers var iet roku rokā ar ciešanām, kas rodas no kāda neatzīta grēka. Kas alkst pēc neaptumšota miera, nedrīkst savu vainu vai pārkāpumu mērīt ar paša atzīšanu, caur to rodas ļoti paviršs miers, un apsūdzētājs var to kurā katrā acumirklī traucēt. Jo viņš pietiekoši labi prot savas saindētās bultas vērst pret ticīgo bruņu spraugām, par kurām pats ticīgais neko pat nezina.

Lai būtu spējīgi pievīlēja apsūdzošos garus uzvarēt, vajadzētu Gara svaidītiem ticīgiem izlemt, vai vainas apziņa ir sekas kādam patiesam pārkāpumam, jeb tas ir ienaidnieka darbs. Ja ticīgais uzņem uz sevi kādu grēku kā savējo, bet tas nav viņa, tad viņš atstāj stāvokli “būt mirušam grēkam” un uzskata sevi atkal par dzīvu attiecībā pret grēku. Tas mums izskaidro to patiesību,

 

203

ka tik daudzi, kuri bija mācījušies pār grēku triumfēt, atteicās no sava uzvaras stāvokļa un atslīdēja vecā dzīvē. Apsūdzētājs bija tiem uzspiedis atdarināto veco dabu un grēku, un tad tos apvainojis ar ņirdzīgo piezīmi, ka Rom. 6.nod. neko nelīdz, un caur to tos iedzinis sajukuma, izmisuma un paštiesāšanas purvā.

 

Nepieciešamība pēc nenogurstošas cīņas pret grēku

No otras puses ticīgais tāpat ir uz maldu ceļa, ja viņš kaut vismazāko grēku neņem nopietni, vai to noveļ uz ļauniem gariem, kaut gan tas no viņa paša nāk. Cīņai pret sātanu jābūt pavadītai ar cīņu pret vismazāko grēku. Nekādu apzinātu grēku nedrīkst pieturēt. Vai tas nāk no kritušās dabas, vai no ļauniem gariem, kuri to cilvēkam uzspiež, grēks tūdaļ jānoraida pamatojoties uz Rom. 6:6 un 6:12.

Ir divas maldīgas uztveres pie daudz ticīgiem sastopamas, kas dod glūnošajam ienaidniekam priekšrocības pievilt. Tās ir: uzskats, ka kristietim iekrītot grēkā, viņam tas tūdaļ jājūt, un ka Dievs viņam to parādīs. Un tāpēc tie gaida uz dievišķu apstiprinājumu, kaut gan tiem būtu jāmeklē gaisma Rakstos par taisnību un netaisnību pēc Jāņa 3:21.

Ticīgie, kas grib uzvaru pār ienaidnieka pievilšanām iegūt, tiem lietišķi un aktīvi jāvēršas pret visiem grēkiem. Dažs balstās uz priekšstatu “miris” un domā, ka Dievs viņa vietā no tā dzīves grēku izņems, un tāpēc kavējās kopā ar Dievu sadarboties pret grēku un netaisnību savā paša dzīvē un apkārtnē pie citiem pasaulē.

Lai sātanu kā apsūdzētāju nepārtraukti dzīvē uzvārētu, ir ļoti svarīgi, lai ticīgais visas pretrunas starp gribas stāvokli un savām rīcībām skaidri pazītu un saprastu. Viņam vajadzētu sevi novērtēt ne tikai pēc saviem motīviem, bet arī pēc saviem darbiem. Cik viegli cilvēks noliedz viņam piedēvēto vainu, tāpēc ka viņš kaut ko tādu nekad nav gribējis darīt, un nu viņš domā, ka tas ir pilnīgi neiespējami, ka viņš to būtu darījis.

 

204

Velns kā apsūdzētājs darbojas arī netieši caur citiem, kurus tas dzen izteikt apvainojumus, ko savam upurim grib uzspiest, lai tas tiktu pamudināts ļaut sevi iedzīt vainā. Jeb viņš citiem dod iespaidus un vīzijas par ticīgo, lai to nepareizi novērtētu. Visos tādos gadījumos vajadzētu katrā apsūdzībā, vai tā nāktu no velna jeb cilvēkiem, ļaut izmantot šo situāciju lūgšanai, un caur lūgšanu pārvērst visas apsūdzības pakāpienos uz uzvaru.

 

Uzvara pār sātanu kā meli

Uzvara pār velnu kā meli (Jāņa 8:44): “Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs''. Tas nenozīmē, ka ienaidnieks nekad nerunātu patiesību, bet ja viņš to dara, tad tas caur to grib ticīgo iepīt ļaunās lietās. Kad zīlētājas gars Pāvilu un Sīlasu apzīmēja par Dieva kalpiem, viņa nodoms bija ļaudis maldināt caur to, lai domātu, ka apustuļu spēks izriet no tā paša avota, kā tās zīlnieces spēks, kura atradās velna varā. Ļaunie gari teiks 99% patiesību, lai tikai caur to padarītu 1% melus par ticamiem, bet Pāvils neļāvās caur viltus gara patiesu liecību maldināties. Viņš redzēja ienaidnieka ļauno nolūku, to atmaskoja un velnu izdzina.

Tāpat arī ticīgajam jāmācās pār sātanu kā melu tēvu triumfēt un viņa melus pazīt, kur tie tam pretī stājas. Vienīgais uzvaras ierocis tam ir patiesība.

 

Uzvara pār nepatiesību ar patiesību

Nav iespējams gūt uzvaru pār nepatiesību nekā citādi kā tikai ar patiesību. xxxxxxxxxxxxxx Lai gūtu uzvaru pār meliem, ticīgajam ir jāpazīst patiesība un vienmēr un visur tam to jāgrib runāt.

Sātans kā melis visur apstāj ticīgo ar saviem meliem un melu gariem, kur vien viņš stāv un iet, viņi ticīgā domās lēni iepludina melus par cilvēku pašu, viņa jūtām, viņa stāvokli un apkārtni, melus, kas visu ap viņu nepareizi apgaismo, melus par viņa līdzcilvēkiem, melus par Dievu, melus par velnu pašu, lai no viņa baidītos. Tāpēc vajag ar Dieva patiesības ieročiem viņam pretī stāties, kā tas Rakstos teikts, un ar patiesību par visām lietām ap mums. Caur to ticīgais vingrinās pār meli triumfēt un kļūst veiklāks viņa meliem cauri redzēt un arī citiem pat to būt palīdzīgs acis atvērt.

 

205

Uzvara pār velnu kā viltotāju

Uzvara pār velnu kā viltotāju, vai viltus gaismas eņģeli (2. Kor. 1:13). Šī uzvaras puse pār sātanu ir vienāda rakstura ar iepriekšējo un prasa pirmkārt patiesību pazīt un atzīt, lai tumsības valdnieku atpazītu tur, kur viņš tērpjas “gaismas” aizsegā.

Gaisma ir Dieva būtības raksturs. Lai tumsību varētu pazīt, kad tā gaismā - pārdabiskā gaismā - tērpjas, ir jābūt dziļai patiesības gaismas atziņai, un ir jābūt spējīgam apslēptākos parādību izcelsmes avotus izšķirt, kuri izskatās jauki un dievišķi. Kā ienaidnieks atdarina dievišķu gaismu, lai parādītos Dieva izskatā, mēs jau redzējām 6. nodaļā. Galvenais noteikums uzvarai ir nelokāmi stingri ieturēts neitralitātes un piesardzības stāvoklis attiecībā pret visu pārdabisko, līdz zina, kas nāk no Dieva. Ja pieņem visu nepārbaudītu, kā var palikt drošs no pievilšanas? Visas pieņemšanas un noraidīšanas bāzei ir jābūt zināšanai. Ticīgajam ir jāzina, bet bez pārbaudīšanas viņš neko nevar zināt, un viņš nevar neko “pārbaudīt”, ja viņš nenostājas zem vārdiem: “Neticiet ikkatram garam”, līdz viņš ir “pārbaudījis” un izpētījis, kas ir no Dieva.

 

Uzvara pār velnu kā kavētāju

Uzvara pār velnu kā ticīgo cilvēku aizkavētāju: “Mēs gribējām jūs apmeklēt... bet sātans mūs aizkavēja” (1. Tes. 2:18), raksta Pāvils, kas gan varēja izšķirt, kad sātans viņu aizkavēja, un kad Dieva Svētais Gars viņu ierobežoja (Ap.d. 16:6). Arī šai spējai vajadzīga izpratne.

Spēja sātana darbībai cauri redzēt, kad viņš Dieva bērniem sagādā kavēkļus lietās, kas izskatās “dabīgas” un kā “augstākas varas” gādība, tā ka lieli pulki noloka galvas pretinieka velna priekšā un ļauj pār tiem gūt pārspēku.

Spēks atšķirt nāk (1) caur atziņu, ka sātans var aizkavēt, (2) caur viņa mērķu novērošanu, (3) caur viņa darbības paņēmienu pamatīgu pārbaudīšanu šajā virzienā. Kas atņem patiesiem evaņģēlija sludinātājiem līdzekļus kalpošanai un dod tos bagātīgi tiem,

 

206

kas sludina maldus - Dievs vai velns? Kas kavē ticīgos caur “slimībām” vai “apstākļiem” Dieva valstībā pie svarīgu lietu īstenošanas? Kas ierosina kādu ģimeni bez sapratīga iemesla savu dzīves vietu mainīt, ja caur to kāds Dieva cilvēks, liecinieks no sava stratēģiskā priekš posteņa tiek noņemts bez aizvietotāja, kas varētu šo robu aizpildīt? Kas pamudina kristiešus pie viņu apsvērumiem to veselību, viņu labsajūtu, ērtības vai sociālo stāvokli vairāk ņemt vērā nekā Dieva valstības intereses? Dievs vai velns? Kas ticīgos kavē kalpošanā caur pretī stāvošiem radiem, caur veikala interesēm, kas tiem laiku nolaupa, vai caur materiālu vērtību zaudēšanu? Dievs vai velns? Viņa blēdīgo ļaunprātību pazīšana nozīmē caur lūgšanām iegūt uzvaru pār visiem viņa plāniem un pasākumiem.

 

Uzvara pār velnu kā slepkavu

Uzvara pār velnu kā slepkavu (Jāņa 8:44). Sātans ir valdnieks pār nāvi, viņš nemitīgi raugās uz to, lai Dieva kalpus nonāvētu, ja tie viņam uz to dod kaut kāda veida izdevību. Tas ir, ja tie tīši dodas briesmās, netiekot no Dieva sūtītiem, vai ja tie caur pārdabiskām lietām ļauj sevi iedzīt darbībās, kas sātanam atļauj caur dabas likumiem viņu miesām kaitēt. Tāda veida bija sātana nodoms, kad viņš Kungu Jēzu uzaicināja: “Meties zemē”, pievedot Rakstu citātu, lai pierādītu, ka Viņš drīkst paļauties uz apsolījumu, ka eņģeļi viņu nonesīs. Bet Dieva Dēls pazina kārdinātāju un slepkavu. Viņš zināja, ka viens solis pret Tēva gribu dod iespēju naidīgajam ienaidniekam Viņa, kā cilvēka dzīvību aizkārt, un ka pievīlējs izsaka tādu priekšlikumu, aiz kura slēpjas kaut kāds plāns viņa labā, kaut arī viss izskatītos nevainīgi un pat Dievam patīkami.

Kristus tur “nāves un elles atslēgas” (Jāņa atkl. 1:18) un “tas, kam ir vara nonāvēt, tas ir velns” (Ebr. 2:14) nevar pielietot savu spēju BEZ ATĻAUJAS. Bet ja Dieva bērni apzināti vai neapzināti izpilda noteikumus, kas dod iespēju sātanam viņu fiziskajām dzīvībām uzbrukt, tad tas Kungs ar šīm “nāves atslēgām” darbojas pēc šiem likumiem un neglābj viņus,  JA VIENĪGI AR LŪGŠANAS IEROCI viņi dod iespēju Dievam iejaukties,

 

207

bet ja ticīgie caur lūgšanas visspēcīgo ieroci dod Kungam iespēju iejaukties, tad Viņš var viņiem dot uzvaru pār nāves likumu, tā pat kā uzvaru pār grēka likumu, caur “dzīvības Gara likumu Kristū Jēzū” (Rom. 8:2).

“Beidzamais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts ir nāve.” Nāve ir Dieva bērniem ienaidnieks, tai ir jāuzskata par ienaidnieku un tai, kā ienaidniekam jāpretojas. Ticīgajam var būt pamatota vēlēšanās no šīs zemes “šķirties un būt pie tā Kunga” (Filp. 1:23), bet viņš nekad nedrīkst nāvi iekārot vai labprātīgi nāvei ļauties, lai no ciešanām izvairītos, ja viņš Dieva darbā tiek lietots. “Jūsu dēļ ir vajadzīgi palikt miesā...” raksta apustulis filipiešiem, “un ar labu paļāvību es zinu, ka es palikšu” (Filip. 1:24-25).

 

Ticīgajiem ir jāpretojas nāvei kā ienaidniekam

Ja kāds ticīgais par visu varu grib mirt, tad viņš dod varu pār sevi nāves valdniekam, neviens Dieva kalps šādai vēlmei nedrīkstētu nodoties, tikai tādā gadījumā, ja viņa nešaubīgi zina, ka Dievs viņu no katras tālākas kalpošanas ir atbrīvojis. Nav nekas sevišķs “būt gatavam miršanai”, tomēr kristietim “jābūt gatavam dzīvošanai”, kamēr Dievs viņam nav rādījis, ka viņa uzdevums ir beidzies. Dievs savu labību nepļauj pirms laika, un Viņa bērniem jātiek ievāktiem, kā gatavai ražai.

Cik bieži gan “nāves valdnieks” atrodas aiz apstākļiem, caur kuriem Dieva cīnītāji tiek no cīņas lauka aizrauti. Tas tāpēc, ka kristieši nezin kādi ir viņa plāni, un ka lūgšana viņu attur, tam neļauj rīkoties, pretēji tam tie iedod viņam varu pār savu ķermeni. Tas ir sātans - slepkava, kas nozīmīgiem Dieva darba rīkiem dod “svētlaimības vīzijas” un “ilgas pēc nāves”, tā ka tie tieši viskarstākā darba laikā šai dziņai seko un lēni nonīkst, un aiziet bojā.

Tiem ticīgiem, kas katrā punktā pār ienaidnieku grib triumfēt viņa uzbrukumiem ķermenim tik pat enerģiski jāpretojas kā uzbrukumiem garam un dvēselei. Viņiem jāiepazīstas ar Dieva likumiem pār ķermeni, lai varētu tiem paklausīt un sātanam nedot tiesības tos aizkārt.

 

208

Viņiem vajadzētu būt skaidrībai par miesas svarīgumu, vai nesvarīgumu garīgā dzīvē. Pāvils saka: “Es savaldu savu miesu.” Kristietim jāzina, ka sātans mēģina ļaunu visvairāk nodarīt tiem, kas Kungam stāv vistuvāk un tāpēc kļūst viņam bīstami. Visi projekti, kādus viņš pret tādiem vērš sakopojami sekojošos vārdos: (1) Viņš mēģina tos caur kārdināšanām pavest uz grēku, tāpat kā viņš Kungu Jēzu tuksnesī kārdināja. (2) Viņš mēģina tos apmelot, tāpat kā Kungs Jēzus no savas ģimenes un ienaidniekiem tika apmelots. (3) Viņš mēģina tos nonāvēt, tāpat kā Kungs Jēzus Golgātā tika nonāvēts, kad ar Dieva atļauju tumsības varas triumfēja un Viņš ar bezdievju rokam tika krustā sists un nokauts (Apd.2:23).

Kamēr ticīgais no uzvaras uz uzvaru pār sātanu un viņa viltus gariem iet t.i. tur, kur viņam atklājas ienaidnieka mahinācijas, un viņš to dažādībām redz cauri un tās noraida, pieaug viņa uzvaras spēks un viņš kļūst arvien spējīgāks palīdzēt citiem no ienaidnieka valgiem atbrīvoties proklamējot visspēcīgo Golgātas uzvaru pār grēku un sātanu.

 

Cīņa (konfilkts) un uzbrukums

Pats par sevi saprotams, ka tādam stāvoklim sekos nikni uzbrukumi un smagas cīņas, ko varētu apzīmēt par “ļauno dienu” (Efez. 6:13). Šeit mums būtu nepieciešami par dažiem punktiem iegūt skaidrību. Vispirms jāzina, vai cīņa jeb uzbrukums tiek izraisīts paša vainas dēļ. Ļoti bieži dēmoni ticīgam uzbrūk tādēļ, ka viņš pats tam ir par iemeslu un tādēļ nevar izlauzties uzvaras stāvoklī.

 

Iespējamais jaunais pamats

Ticīgajam jābūt skaidrībā par to, ka viņš pēc atbrīvošanas no savas iepriekšējās apsēstības, atkal ienaidniekam var dot iespēju darboties, piemēram, ja viņš kādiem ienaidnieka meliem notic, pieņemdams ļauno garu izskaidrojumu par savu stāvokli. xxxxxxxxxxxxxxxxxx

Tikko viņam uzbrūk, viņam vajadzētu tūlīt Dievu lūgt pēc gaismas par pašreizējo stāvokli vai tā iemeslu. Viņam tūdaļ jāieņem tāds stāvoklis, lai visas ienaidnieka darbības varētu novērot un izpētīt viņa plānus, un

 

209

blakus apstākļus pareizi novērtēt. Tikai tad viņš sapratīs kādas lietas tam jāatstāj, un varēs iemācīties Dievu lūgt ar prātu.

 

Iespējamie nepareizie ieroči

Piemēram, ja ticīgais uzbrukuma gadījumā pats ir vainīgs, bet domā, ka tāds uzbrukums Kristus dēļ pār viņu izlauzies, tad viņš cīnās ar nepareizu ieroci un neko nesasniegs, kamēr nebūs īsto cēloni atklājis un to novērsis. Ļauno garu demonstrācija var tikt arī uzskatīta par “uzbrukumu”, kad tie, cilvēkam pašam neapzinoties, ieperinājušies un sāk atkal darboties. Tādēļ uzbrukuma gadījumā ticīgajam arvien jājautā: “Vai cēlonis nav manī pašā?” Apšaubāmos gadījumos, kad ticīgais nespēj izšķirt vai uzbrukuma iemesls ir viņā pašā jeb tas ir tiešs sātana uzbrukums no āra, tad ticīgais var ieņemt savu pamata stāvokli, paziņot un teikt: “Es visam atsaku un noraidu to, kas ienaidniekam dod varu pār mani.”

 

“Noraidīšanas (atsacīšanās)” vērtības un mērķis

Dieva bērniem jāmācās saprast, ka noraidošais stāvoklis, izteiktais “nē!”, ir patiesi nozīmīgs neredzamā pasaulē un spēj daudz ko paveikt. Noraidīšana ir pretēja piekrišanai (pieņemšanai). Ļaunie gari ieguva varu pār ticīgo tāpēc, ka viņš tiem deva iemeslu, piešķīra tiesības, atdeva tiem savas spējas, un šo varu viņi savukārt zaudē tad, kad ticīgais visu to tiem atņem. Viss, ko griba ienaidniekam nodeva arī nezināšanas un nesaprašanas dēļ, rada pamatu uz kā un caur ko ļaunais var rīkoties līdz tam laikam, kad caur līdzīgu gribas darbību viss agrākais tiek anulēts, kā vispārēji tā arī konkrēti. Pagātnē griba pieņēma ļauno neapzināti, tagad viņai ļaunums apzināti un nelokāmi stingri jānoraida.

Ja šis pamata princips vienreiz ir skaidri satverts (saprasts), tad lieta kļūst ļoti vienkārša. Gribas izvēle atdod, un gribas vēlēšanās atprasa atpakaļ vai anulē agrāki atdoto. Atdošanas vai noraidīšanas nozīme ir tā pati vai lieta saistīta ar Dievu vai velnu. Cilvēks veltī sevi Dievam, vai arī viņš atsakās Dievam nodot sevi. Cilvēks pieņem kaut ko no Dieva, vai arī viņš atsakās pieņemt kaut ko no Dieva. Viņš iedod ļauniem gariem, apzināti vai neapzināti, jeb viņš atsaka viņiem ko dot. Viņš izdara atklājumu, ka tas tiem kaut ko neapzināti devis un tagad atprasa to atpakaļ.

 

210

 

Jauna pamata iedošanas saistība ar uzvaru cīņā

Jaunatklāto rīcību nozīme būs tāda, ka ticīgo atzīšanai un noraidīšanai sekos progresējoša gara atbrīvošana, kas būs savienota ar lielāku naidu prot ienaidnieku un viņa viltus ļaunprātības arvien vairāku kļūs redzamas. Šim naidam sekos arvien noteiktāka cīņa pret sātanu un viņa ordām. Tas ietver sevī pilnīgāku izglābšanos no viņa varas un mazina iespējas pievilšanām. Jo vairāk ticīgais atklāj, ka “simptomi”, “sekas” un “izpausmju demonstrējumi” nav nekādas abstraktas (iedomātas) lietas, bet personīgi centīgu pretinieku atklāsmes, kuriem jāpieteic nepielūdzams karš.

Caur tādiem piedzīvojumiem katrai augošai atziņai rodas augoša drošība pret pievilšanām. Ar to, ka jaunas ienaidnieka mahinācijas tiek atklātas, dvēselē plūst jauna gaisma par tumsības varām, patiesība var ticīgo pilnīgāk atbrīvot un drošāki no pievilšanas pasargāt. Viņš tūdaļ redzēs, ka glūnošā ienaidnieka uzbrūkamam tas ir pieejams, tikko nokavēs patiesību aktīvi pielietot: 1. patiesība par ļauno garu eksistenci, 2. par viņu nerimstošām pūlēm to no jauna ievest maldos, 3. par nepieciešamu vajadzību tiem neatlaidīgi cīņā pretī stāties, 4. par stipra un brīva gara uzturēšanas noteikumu. Ja ticīgais šīs patiesības, kuras viņš caur daudz sāpēm un ciešanām mācījies atzīt, nepielieto, tad viņš no jauna iegrims pasivitātē un var būt daudz bīstamākā dziļumā. Svētais Gars prasa, lai ticīgais lietotu visu gaismu, kādu Viņš ticīgajam dod stiprināšanai un bruņojumam un to no glūnošā ienaidnieka nesargās, ja ticīgais ar Viņu modrībā un lūgšanās nesadarbosies.

 

Nepārtraukta atsacīšanās dod pamatu ļauniem gariem

Cīņas stundā ticīgais var jautāt: “Ko lai es noraidu un, kā lai es noraidu?” Kā mēs redzam, vispirms tam jāpastāv modrā, aktīvā stāvoklī, un ja tas vajadzīgs, nelokāmi stingri jāietur savu noraidošo stāju, ar priekšnoteikumu, ka viņš paliek ticībā ar Kristu krustā sists uz Golgātas pamata. Vairums būs no saviem personīgiem piedzīvojumiem mācījušies, kādā ceļā ienaidnieks tiem vissekmīgāk mēdz uzbrukt, un instinktīvi pielietos aizsardzības līdzekļus

 

211

kādi viņiem vislabāk kalpoja, viņi izsargāsies no tiem punktiem, kur tie visvieglāk bija ievainojami. Tāda atsacīšanās atņem ienaidniekam daudz telpas. Jo plašāki lauki caur atsacīšanās stāvokli tiek pasargāti, jo vairāk ticīgais caur savu gribas apņēmību norobežojas no viltus gariem, kuriem tikai tur ir vara, kur griba tos pieņem.

xxxxxxxxxxxxxx

 

Atsacīšanās kā agresīvs (aktīvs) ierocis cīņā

Cīņas stundā, kad tumsības spēki laužas pār ticīgo, aktīvs apliecinājums kļūst, par aizsardzības ieroci un agresīvu uzbrukumu, tas ir tā, it kā griba saceļas dvēseles centrā uz spēcīgu pretošanos un nepaliek kā agrāk - nogrimusi izbailēs un izmisumā, tā izceļot savu nostāju pret sātanu. Cīņa plosās ap gribas cietoksni, kurai jāieņem aizsardzības stāvoklis pret visiem ļauniem gariem un jāpretojas paklausīt katrai viņu ietekmei. Tad Dieva visspēcība caur Svēto Garu nostājās tā cilvēka pusē, kurš pretojas velnam.

Ļoti svarīgi saprast, ka gribas noraidoša nostāja pret ienaidnieku ir kā barjera, jo tāds ticīgais, kas bijis apsēsts, ilgi vēl pēc savas atbrīvošanas nes važu rētas un nospiedumus līdz ar sevi, gan nervu sistēmā gan jūtu pasaulē. Kad aizsardzības valnis, kas ārējo cilvēku no pārdabiskās garu pasaules spēkiem šķir, tiek reiz nopostīts, tad tas nav tik ātri atkal uzceļams, to sevišķi izjūt smagu pārbaudījumu un cīņu stundās. Tikko ienaidnieks uzbrūk ticīgiem, kas izlauzušies brīvībā, viņiem vajadzētu noteikti pazīt sava pagrieziena spēku pret to, saistītu ar aktīvu gribas stāvokļa izpausmi. Cīņā esošs kristietis var, piemēram, ar sekmēm apliecināt:

“Es noraidu visu ļauno garu varu pār sevi, viņu tiesības uz mani, viņu prasības no manis, viņu ietekmi uz mani,” u.t.t.

Tas pats noraidošais ierocis lietojams dažādās cīņas fāzēs. Piemēram, ja ticīgais jūt pie runāšanas vai rakstīšanas ienaidnieka kavējumu un iejaukšanos, tad viņam tūdaļ jānoraida visas idejas, domas, ainas, vārdus un iespaidus, ar kuriem ļauni gari tam uzmācas

 

212

un mēģina uzspiest, lai ar Svēto Garu varētu sadarboties un paturēt sev neaptumšotu skaidru garu Dieva prāta izpildīšanai.

Tas nozīmē, ka ticīgajam caur noraidīšanu aktīvi jāstājas pretī visiem dēmoniskiem iespaidiem, tā pūloties ar Svēto Garu sadarboties savā garā. Sākumā tā ir smaga cīņa, bet kamēr viņš vairāk un vairāk pret tumsību noslēdzas un pastāv pretestībā, viņa savienošanās ar augšāmcēlušos Kungu kļūst aizvien ciešāka, viņa gars spēcīgāks, viņa skats skaidrāks, viņa prāts izmanīgāks un ar pieredzi bagātāks, lai varētu pastāvēt pastāvīgā uzvarā par ienaidnieku, kurš agrāk viņu uzvarēja un kalpināja.

Tātad atbrīvotajam sevišķi jāsargas no viltus garu “dubultajiem atdarinājumiem (viltojumiem).” Ar to mums jāsaprot sekojošas viltīgas ļaunprātības: ienaidnieks jūtami un redzami uzbrūk, tā ka cilvēks tūlīt mana ar ko tam ir darīšana. Viņš, tam pretī nostājoties, Dievu lūdzot, izcīna uzvaras stāvokli, un tad viņu pēkšņi pārpludina saviļņojoša prieka un miera sajūta, kas tikpat labi var būt arī uzbrukums, jauns slazda valgs, tikai viltīgāks un pavedinošāki izdomāts, lai ticīgo novestu maldos, ja tas nepastāv pietiekošā modrībā. Ienaidnieks pēkšņi atkāpjas un izbeidz savu ļauno uzbrukumu, lai citā veidā sasniegtu to, ko pirmo reizi nespēja.

 

Cīnīšanas izejot no principa

Ļoti svarīgi spēt “aukstasinīgi” cīnīties visos virzienos t.i. neatkarīgi no visāda veida jūtām; ticīgajam var būt uzvaras jūtas, kad tas zaudē un arī otrādi. Katra atkarība no jūtām un visas rīcības caur “impulsiem” (dvēseles dziņām) šajā cīņā jāatstāj. Pirms cilvēks saņēma Gara kristību, viņš dabiskā sfērā rīkojās aiz principa un garīgā dzīvē viņam tādā pat stāvoklī jāatgriežas. Daudzi domā, ka tikai tad jācīnas, kad viņiem cīņa tiek apzināti uzspiesta, viņi cīnas it kā aiz nejaušības, jeb, ja vajadzīgs, konvulsīvi, sasprindzināti, bet tagad tam jākļūst par nepārtrauktu cīņu. Pastāv tāda “aukstasinīga” tumsības spēku sajūta, kas tiek izraisīta caur viņu rakstura pazīšanu un no tā izrietošas cīņas aiz principa ir

 

213

cīņa pret neredzamu ienaidnieku, tieši ka viņi ir neredzami apziņā, ka viņi arvien neuzbrūk, kad tie to var darīt vai no tā izvairās, tāpēc ka uzbrukums pareizi apgaismotu daudz citas lietas un to izcelšanās avotu.

Ticīgajam jāzina, ka velns kā kārdinātājs arvien kārdina un tāpēc tam arvien jāpretojas. Kas grib pastāvīgu uzvaru, tam būtu jāiegaumē, ka uzvara arvien ir principa lieta, bet nekad kaut kādu “jūtu” vai “sajūtu” produkts. Ja pēdējās pārvaldīs dzīvi, tad būs tikai gadījuma rakstura uzvaras. Piemēram, pie negaidītiem, pēkšņiem ienaidnieka uzbrukumiem labākais atvairīšanas ierocis būs nesatricinoši mierīgi deklarēt: “Es esmu grēkam un velnam miris”, pēc Rom. 6:6-11. Ja ticīgais šinī stāvoklī pastāv, viņš tiešām atradīs par vajadzību ar ienaidnieku cīnīties. Stāvot uz Golgātā piepildītā darba pamata, cilvēks piedzīvo, ka viņa gars tiek atbrīvots, lai varētu pacelties pret “varām un valdībām... kas valda šīs pasaules tumsībā...”

Ja ticīgais tādā veidā paziņo savu stāvokli, laikā, kad notiek šis konflikts, Xxxxxxxxxxxxxxx trūkst rindkopa xxxx

 

Cīnīšanās (spēkošanās) un ko tā nozīmē (Wrestling and what it means)

Ar tumsības varām var tikai garā cīnīties. Tā ir gara cīņa, un to saprot tikai garīgs cilvēks t.i. cilvēks, kas no sava gara tiek vadīts un pārvaldīts. Ļaunie gari uzbrūk ticīgajam, cīnās ar to un pretojas tam. Tad viņam arī ar tiem jācīnās un jāpretojas tiem. Tā nav pretošanās ar dvēseli vai miesu, bet ar garu, jo mazākais nevar ar lielāko cīnīties. Miesa cīnās ar miesu pasaulē fiziskā sfērā, dvēsele ar dvēseli intelektuālā prāta sfērā, un gars ar garu garīgā pasaulē. Bet tumsības spēki uzbrūk cilvēka trīsdaļīgai būtnei un mēģina caur dvēseli un miesu tā garu sasniegt. Ja cīņa norisinās ap prāta un gribas novadu, tad vajadzētu gribai mierīgi un mērķtiecīgi sākt darboties. Ja ir gara cīņa, tad visiem gara spēkiem prātam un gribai jānāk palīgā. Ja gars ir nospiests un nespējīgs pretoties, tad vajag cīņā mierīgi ieslēgt gribu un prātu, kamēr tie savu roku izstiepj, lai garu paceltu.

Ļauno garu mērķis ir garu nospiest zemē, lai tādā veidā ticīgo padarītu nespējīgu tiem uzbrukt. Vai viņi mēģina garu pārāk

 

214

stingri savilkt (uzvilkt), uzskrūvēt pāri normālajam, to novest satraukumā, kas cilvēku dzen tālāki ne kā mierīgs un saprātīgs gribas apsvērums to pieļautu, tā ka viņš runā, darbībā un spriedumos  iet par tālu, caur ko pievīlējs gūst sev labumu. Liela uzvara nozīmē lielas briesmas, jo kad ticīgais ar to ir nodarbināts, velns cenšas to tam atraut. Uzvaras stunda prasa, pirmkārt, stipru rakstura savaldību un modrību lūgšanās, jo katra mazākā lepnība, iedomība, paaugstināšanās nozīmē zaudējumu ar ilgu un smagu cīņu, lai zaudēto atkal atgūtu.

Ja gars šajā cīņā pārvar un iegūst uzvaru, tad garā izlaužas triumfa straume un pretestība pret neredzamo bet ļoti reālo pretinieku. Dažu reizi ienaidniekam izdodas garu bloķēt caur uzbrukumu uz miesu un dvēseli.

Garam vajag dvēseli un miesu, lai varētu savu darbību izpaust (izteikt, īstenot), tāpēc ienaidnieks mēģina tos aizkārt, lai garu saslēgtu, un tas tad kļūst nespējīgs pretoties. Ticīgais tādās reizēs uzskata sevi par “rezervētu”, tāpēc ka jūtas iedzīts šaurumā, jeb viņam trūkst brīvas izteiksmes spēks. Pie skaļas lūgšanas vārdi liekas it kā tukši, nejūt iedarbību, viss šķiet “kā ņirgāšanās”. Bet īstenībā gars noslēdzas no uzbrūkošā, sasaistīt mēģinošā un žņaudzošā ienaidnieka. Tādās reizēs ticīgajam ar varu ir “jāizlaužas”, un kaut vai tam jānotiek skaļā balsī, tik ilgi kamēr gars ir atbrīvojies un izlauzies. Tāda veida ir “liecības vārds” Jņ.atkl. 12:11, kas pieder pie pūķa uzvarēšanas. Cīņā esošais ticīgais stāv (1) uz Jēra asins pamata Golgātas uzvarā, kas visu sevī aptver attiecībā uz grēku un sātana, (2) viņš noliek savu liecību, ieņemot stāvokli pret grēku un sātanu, apliecinot Kristus uzvaru un (3) viņš dzīvo Golgātas garā būdams gatavs Dieva prātu darīt līdz pat nāvei.

 

Lūgšana un personīgā cīņa (personīgais konflikts)

Ar gara cīņu cieši savienota ir nemitīga lūgšana. Ne tik daudz lūdzoša lūgšana pie Tēva, bet daudz vairāk tāda lūgšana, kas savienota ar Dieva Dēlu, nostāda ienaidniekam un tā varai pretī Kristus visspēcību (Efez. 1:20-23).

 

 

215

 

Dažreiz ticīgajam jāizcīna “cīņa”, lai varētu lūgt un citu reizi jālūdz, lai iegūtu spēku cīņai. Ja viņš nevar lūgt, tad tam jācīnās un otrādi. Ja viņš jūt kādu smagumu uz savu garu, tad viņam no tā jāatbrīvojas, noraidot visus iespējamos cēloņus. Garu ir nepieciešami uzturēt brīvu, citādi viņš nevar cīnīties, ne skaidri pazīt. Gara maigais “juteklis” tiek caur spiedienu un smagumu notrulināts, tāpēc ienaidnieks tik ļoti pūlas viņam tādus uzkraut. Cilvēks tos neievēro un neuzskata, ka tas nāk no velna, lai viņš gan to nojauš, bet tomēr no tā neatbrīvojas un tos nenoraida.

Cilvēks arī var justies “saistīts”, ja cēlonis atrodas viņa apkaimē. Ar ļaudīm ap viņu nevar atrast kontaktu, saprašanos, viņiem nav iespējams uztvert patiesības vēsti, viņos ir aizspriedumi un noraidošas jūtas, kas noslāpē un kavē gara izplūdumu.

Ja rīta agrumā ticīgais uz savu garu jūt “smagumu” vai noslogojumu un pret to neko nedara, tad tas ir droši, ka dienas gājumā tas savu uzvaras stāvokli pazaudēs. Tikko viņš kādu nastu kā tādu jūt, tam tūdaļ “garā” jārīkojas un (1) “jānostājas” (Efez. 6:14) un (2) “jāturas pretī” (Efez. 6:13) un “jāpretojas” (Jēk. 4:7) tumsas spēkiem. Šie nostājas stāvokļi nozīmē gara darbību, šeit neiet runa par dvēseli vai miesu.

“Stāvēt” ir gara darbība, kas aizkavē agresīvu ienaidnieka kustību, bet “pretī stāt” ir cīņa ar to, tā kā cīkstonis ar savu fizisko miesu pretojas, ja cits tam uzbrūk.

 

Velna viltības, blēdības (The wiles of the devil)

Vārdi, kas mūsu Bībelē tulkoti “pretī stāt velna uzmākšanām” ietver pirmtekstā vēl daudz vairāk izteicienu, kā: “rādīts, slīpēts, viltīgs, prasmīgs ķēriens, piemānīt, pārsteigt, negaidīti uzbrukt”. Tas viss atgādina kādu sistēmu, metodi, stratēģisku māku darīt visādas lietas.

Sātana karu pret svētajiem var gan ietvert vārdos: “velna uzmākšanās”. Viņš reti darbojas atklāti, bet gandrīz vienmēr aizklāti. Ļauno garu blēdības tiek katram ar rafinētu viltības māku pielāgotas, 

 

216

to gada simteņa piedzīvojumi māca. Uzbrukumi tiek pirmo un galvenokārt vērsti pret prāta un domu pasauli, jo, izņemot grēku, gandrīz viss dēmoniskais iespaids cilvēka dzīvē balstās uz maldīgiem uzskatiem un pārliecībām, kuras viņš nepazīst un kā maldu garu darbību neatzīst. Ja, piemēram, ticīgais domā, ka viss sātaniskais ir ļauns, tad sātanam vajag tikai gaismā un svētumā tērpties, lai iegūtu šo cilvēku neierobežotu uzticību. Tāpēc šis karš ir karš pret atdarinājumiem un pievilšanām, un tikai tas var pretoties, kas visu Dieva patiesību par Dievu, sātanu un sevi pašu meklē izprast un atzīt.

 

Atpazīt velna viltības

Apustulis saka, ka ticīgajam jāstājas pretī visiem ienaidnieka uzbrukumiem un jāapģērbj visas Dieva bruņas. Bet kā gan cilvēks var šiem uzbrukumiem pretoties, ja viņš nezina, kas tie ir? Ir starpība starp kārdināšanām un viltus uzbrukumiem. Blēdības un viltības apzīmē ļauno garu metodes kārdināšanu izdomāšanai. Pāvils nesaka, ka jāpretojas velna meliem un kārdināšanām, bet viņa uzbrukumiem, ar to viņš apzīmē viņa viltus paņēmienus. Kristietim no tā jāsargās, lai tādas lietas to nekavētu un neievainotu. Ja viņš tās savlaicīgi pazīst, tad viņš var to īstenošanu aizkavēt. Garīgam cilvēkam vajadzēs pilnīgi koncentrēties un lietot savus prāta spēkus, lai ātri pazītu, ko gars tādās situācijās jūt. Gara pildītam ticīgajam vajadzētu gara “tieksmi” instinktīvi tik pat ātri izšķirt, kā cilvēks izjūt fizisko aukstumu, kad rodas caurvējš, un tūdaļ izlieto savu prātu, lai no tā aizsargātos. Tātad gara cilvēkam tāpat savi gara jutekļi jāvingrina un jālieto, lai lūgšanās ienaidniekam izsekotu un to atvairītu.

Atkal, “mērķis” un “viltība” ir ļoti noteikti un atšķirīgi. Ar uzbrukumiem Pāvils apzīmē līdzekļus, kādus tas lieto, lai savus mērķus sasniegtu. Viņa mērķis, piemēram, ir, lai panāktu apsēstību, bet uzbrukumi - atdarināt Dievu. Dēmoni ir meļi, bet kā tie rīkojas, lai savus melus cilvēkiem uzspiestu? Lai melotu, tiem nevajadzētu “uzbrukumus” izdomāt, bet gan lai cilvēkus pamudinātu šiem meliem ticēt.

 

217

Sātana un viņa sūtņu (eņģeļu, kalpu, emisāru) viltības ir neskaitāmas, un katram attiecīgam Dieva bērnam pielāgotas. Ja cilvēks sevi ļauj ietekmēt caur līdzcietību, tad to no kāda pasākuma, kas kaitētu velnišķām interesēm, tie mēģinās atturēt uzsūtot ciešanas tādam, kas viņam ir mīļš un dārgs, lai viņu tādā veidā skartu pie viņa ievainojamās vietas, ja viņš pats bīstas no ciešanām, tad viņi caur tādām to mēģinās no sava pasākuma (pienākuma?) atbaidīt. Kristieši, kas no savas dabas ir labsirdīgi, tiks ar tā dēvētiem “mīlestības pienākumiem” no sava mērķa novirzīti, tie, kas atklāti intelektuālām interesēm, tiks novesti pie pārpūlēšanās studijās. Sensitīvie (jūtīgie), juteklīgie un apzinīgie tiks nepārtraukti apbērti savu kļūdu dēļ ar pārmetumiem. Melu gari soda savus upurus par viņu pašu darbiem. Bet ja ticīgais mācās aiz visiem maskējumiem pazīt ienaidnieku viņa paslēptuvēs, tad viņš caur lūgšanām visus viņu darbus var pārvērst ierocī, kuru viņš pats var pret viņiem pavērst.

 

Bruņojums šai cīņai

Piedzīvojamu veidā ticīgajam šai cīņai jāmācās pazīt un pielietot Efeziešiem 6.nodaļā aprakstīto ieroču bruņojumu. Šī nodaļa neizklāsta uzvaru pār grēku - šāds izskaidrojums ir nepareizs un uzspiests - tā iztirzā UZVARU PĀR SĀTANU. Cīņas uzsaukums nav dots pasaulei, bet draudzei (ekklesia, no Dieva izredzētiem - izaicinātiem, vienotam mazam pulkam) aicinājums apbruņotiem pastāvēt, ļaunā dienā palikt stingriem, tumsības spēkiem pretī nostāties, stāvēt, pēc tam kad tie Kunga Jēzus spēka varā notriekti zemē. Bruņojuma atsevišķie ieroči tiek no Dieva doti, lai ticīgais varētu palikt stingri stāvam - pret visiem velna viltus uzbrukumiem. Šī vieta pierāda, ka kristietis ir spējīgs uzvarēt visas elles varas un valdības, ja viņš pilda vajadzīgos noteikumus un lieto ieročus, kādus Dievs viņam sagatavojis.

Xxxxxxxxxx trūkst rindkopa

Lai ticīgais varētu pret īsti patiesu ienaidnieku ar sekmēm cīnīties, tad viņam vajadzīgas ĪSTS BRUŅOJUMS un PATIESAS ZINĀŠANAS par ĪSTU PRETINIEKU. Viņam jābūt skaidrai patiesībai vienādi reālai par Dieva doto bruņojumu, par ienaidnieku un cīņu ar to, kā kurai katrai

 

218

citai Bībeles patiesībai. Apbruņotu ticīgo var salīdzināt ar neapbruņotu ticīgo ar šādu īsumā izteiktu salīdzinājumu:

 

Apbruņots kristietis.	Neapbruņots kristietis.
Viņš apbruņots ar patiesību.   Viņa dzīves gājums ir patiesīgs. Viņš dara un uztur mieru. Viņš vingrinās modrībā un pašsavaldībā. (Efez. 6:17) Viņš lieto ticības vairogu. Viņam arvien ir Raksti pie rokas.   Viņš lūdz bez mitēšanās.	Viņš aiz nezināšanas ir uzņēmīgs meliem. Viņš aiz nezināšanas staigā nepatiesi. Viņš rada šķelšanos. Viņš dzīvo bīstamā bezrūpībā. Viņš nonāk šaubās un kārdināšanā. Viņš paļaujas uz prāta slēdzieniem vairāk, nekā uz Rakstiem. Viņš paļaujas vairāk uz darbu, nevis uz lūgšanām.

 

Ticīgajam, kas visu Dieva bruņojumu apģērbj, pašam jādzīvo uzvarā pār ienaidnieku. (1) Viņa garam jābūt pildītam ar Svēto Garu, tā ka viņš caur Dieva spēku nesatricināmi stingri var stāvēt. Pastāvīgai Kunga Jēzus Gara ieplūšanai jāuztur viņa garu brīvu un tīru. Viņa dabai un (2) prātam jābūt atjaunotiem (Rom. 12:2), viņa izpratnes acīm jābūt apgaismotām (Efez. 1:18), lai varētu sātana melus pazīt un to čaulu iznīcināt, ar kuru ienaidnieks agrāki viņa jutekļus apklāja un varētu saprātīgi uztvert, kas ir tā Kunga prāts. (3) Viņa ķermenim ir jābūt Garam paklausīgam (1.Kor. 9:25) un nodotam Dieva gribai dzīvē un kalpošanā.

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 11.nod. KARŠ PRET TUMSĪBAS VARĀM

Apdraudētais kristietis -

11. nodaļa 

Karš pret tumsības varām 

XI. nodaļa.

KARŠ PRET TUMSĪBAS SPĒKIEM.

(War upon the Powers of Darkness)

 

219

Ceļš brīvībā noved ticīgo pie nepieciešamās atziņas – tumsības spēkiem pieteikt nepielūdzamu karu, jo visi viņa piedzīvojumi tam rādījuši visneticamākā veida sātaniskā ļaunuma dziļumus. Tātad viņš redz, ka tam jācīnās pret paša apsēstību tā pat, kā pret visiem citiem velna darbiem, lai pirmā kārtā viņa līdzcilvēki netiktu pievilti. Viņš arī redz, ka katru dienu uz viņu gaida cīņa pret sātana triecieniem un uzbrukumiem, cīņa pret lietām, kas tam gāžas virsū, pat ja viņš uz to ienaidniekam nav devis iemeslu. Kamēr ticīgais no apslēptām važām izlaužas, viņš iedzimst karā, viņam jācīnās, lai savu brīvību paturētu, tieši tāpat kā bērnam piedzimstot dabīgajā pasaulē jāelpo, lai uzturētu dzīvību, tā arī ir piedzimšana cīņas laukā, ko pavada sāpes un ciešanas sātanisko melu un pievilšanu atklājumos. 

Šī uzbrukuma ienaidniekam periodā kristietis mācās pazīt dēmonisko cīņas spēku sistemātisko darbību. Caur pievilšanas un apsēstības simptomu pazīšanu savā paša dzīvē viņš kļūst spējīgs to pie citiem redzēt un pareizi novērtēt viņu nebrīvību. Redzot viņu bēdas, tās to vada lūgšanās par viņiem un noved pie tādas rīcības, lai tiem palīdzētu.

 

Uzbrūkošā un aizsargājošā cīņa (Agressive and defensive warfare)

Katrā karā mēs sastopam divus operāciju veidus - (1) pasākumu veikšanu uzbrukumam un (2) pasākumu veikšanu aizstāvēšanai, tas tāpat ir pārdabiskā, kā dabīgā novadā, vajag ne tikai aizstāvēties pret ienaidnieku, bet arī viņam uzbrukt.

Kamēr ticīgais atbrīvojas no agrākām apsēstības saitēm, viņš mācās pazīt savas vājās vietas un vingrinās pazīt - atklāt ienaidnieka speciālos, rafinētos un metodiskos paņēmienus viņu tādās vietās satvert, kur tās vāji apsargātas. Ar tādiem piedzīvojumiem padziļinās viņa pārliecība par nerimstošu cīņu. Tagad viņš zina, ka viņam ikdienas jāstājas pretī

 

220

ienaidniekam, lai no jauna netiktu pārsteigts viltībā. Pateicoties savu rūgto mācību piedzīvojumu dēļ, viņš zina, ka no šī laika tam arvien jābūt nomodā, lai nekristu kaut kādiem jauniem uzbrukumiem par upuri vai nu tie būtu tieši, jeb caur “apstākļiem” no saviem līdzcilvēkiem radīti netieši uzbrukumi un pie tam tieši tādi ir tie stiprākie.

Atbrīvošanas no pievilšanas periodā ticīgajam tiek acis atvērtas par sātaniskā kara spēka pārdabiskajām mahinācijām, tā kā Dievu var pie Viņa darbiem pazīt, tāpat var arī tumsības spēku iespaidu pie viņu darbiem pazīt. Kā dievišķie tāpat arī sātaniskie spēki paliek miesīgai acij apslēpti, bet viņu darbības iznākumi tādu skatieniem atklāti, kam dota izšķirt spēja. Arī tāds, kas pats no apsēstības ticis atbrīvots, var pazīt, ka lietas, kuras apzīmēja par ''neizdibināmo Dieva prātu” nebija nekas cits, kā “šīs pasaules kunga” ļaunie darbi. Tāds saprot un zina, ka kristīgās baznīcas apātija un nāves miegs pirmkārt attiecināmi uz sātanu, un ka daudz kas, ko pieraksta “grēkam” un “vecajam cilvēkam”, “vecai dabai”, top vienīgi izraisīti caur ļauno garu darbībām. Tātad no šī brīža ticīgajam jāvēršas arī pret nepareizām viltus mācībām, kuru nolūks ir panākt, ka velna viltus darbi tiek mierīgi uzņemti par “Dieva prātu”. Savu pašu piedzīvojumu dēļ tagad ticīgais redz sevi piespiestu savus agrākos uzskatus kā nepierādītas teorijas par Dievu un sātanu atmest, un to vietā viņš saņem divas dārgas bagātības, proti, šķīstītu “teoloģiju” un patiesu “demonoloģiju”.

 

Daži no rezultātiem pēc atbrīvošanās no pievilšanas

Atbrīvotais ticīgais kļūst arī sevišķi praktisks. Viņam atklājas, ka Dievs un arī velns ir praktiski, un arī, ka cilvēkam ir jābūt tādam, lai varētu vērsties ar vienu pret otru. Viņš nāk pie atziņas, ka lūgšana ir galvenais ierocis, ko Dievs lieto, lai velna darbus izārdītu, un tāpēc tam no šī laika ir jādzīvo lūgšanas dzīvi, lai ar panākumiem varētu kaitēt ienaidniekam.

Savā apskaidrošanās no pievilšanas laikā ticīgais arī ir atklājis kādus līdzekļus tumsības spēki bija lietojuši pret viņa trīsdaļīgo būtni

 

221

-ni, un ka viņam tagad savus atsvabinātos un atjaunotos būtnes spēkus jāvērš pret viņiem, lai pastāvētu un paliktu brīvībā. Caur saviem piedzīvojumiem viņš arvien vairāk mācījies pazīt savu paša garu un apzinājies nepieciešamībā to uzturēt stipru, tīru un uzbrukt priecīgu. Viņam tāpat kļūst arī skaidrs, ka cīņā bez žēlastības, ko ļaunie gari pret viņu ved nepastāv pamiers, ka viņš nekādā laikā, nekādā vietā nevar būt drošs no viņu viltībām un ka viņš tāpēc, kur viņš arī nebūtu, ko viņš arī nedarītu, kādā stāvoklī viņš arī neatrastos, viņš jābūt apbruņotam, gatavam tiem pretī stāties. Ja ticīgais iet caur smagām ciešanām un sāpēm, tad viņš zina, ka tā ir “tumsības varu stunda”, un caur mokām, kuras tā sagādā, viņš mācās pazīt, ka tā ir tikpat nežēlīga kā ļauna, vienmēr ļauna, neko citu nedomājot kā uz ļaunu un ar visiem saviem spēkiem cenšoties cilvēku ievilkt un iepīt ļaunumā, klusi, noteikti, nenogurstoši, pastāvīgi, sīksti, dzīti no viņu mežonīgā, neiznīcināmā ienaida pret cilvēka dzimumu, cilvēka ienaidnieki, pirmā kārtā Dieva bērnu ienaidnieki. Kas viņi bija, tādi viņi ir, un tādi viņi būs, ļauni un tikai ļauni. Tā tad ticīgais atzīst, ka viņam tiem jāpretojas, un ka cīņa par viņa gara uzvaras spēku, brīvību un tīrību ietver visu viņa būtni, stiprinātu caur Dieva visspēcību, Kura nostājās viņa pusē.

 

Ticīgais atklāj, ka viņš atrodas karā ar visu elli

Arvien jauni piedzīvojumi attiecībā uz ienaidnieka naidu un ļaunumu, ar ko tie apkaro ticīgo to noved pie skaidrības, ka tam nav jācīnās tikai pret vienas garīgas būtnes ļaunumu un viltībām, bet pret “varām un valdībām”, kuru rīcībā ir neizsīkstoši avoti, un JA VIŅŠ PRET TIEM UZVARAS SPĒKĀ PASTĀV, VIŅŠ NAV TIKAI VIENU ĻAUNO GARU UZVARĒJIS, BET VISU ELLI. Viņš atklāj, ka tumsības spēki neļaus nevienam Dieva bērnam palikt, kā uzvarētājam stāvam, pirms viņiem visiem kopā (Efez. 6:12) nav izdevies viņu novest pie krišanas. Tādēļ viņu uzbrukumi uz katru, kas nolēmis “uzvarēt” dzīvā savienībā ar uzvarošo KUNGU, kurš tumsības ordas pie krusta Golgātā “atklāti kaunā licis”.

Katrs ticīgais ir aicināts triumfēt pār elles varu, bet lai

 

222

šo mērķi sasniegtu, tam jāapvelk viss Dieva bruņojums, Viņa spēks, stiprums, patiesīgums un taisnīgums, Viņa ticība un miers, bez tam vēl jāsatver tā Vārda un lūgšanas zobens. Šis apbruņojums un tā atsevišķie gabali darīs to spējīgu pretoties visām viltīgām velna uzmākšanām. Ja viņš uzvar, tad to zina visas Debesis, ja viņš krīt, tad to zina visa elle. Ja viņš triumfē, tad sātana ordas nav tikai uzvarētas, bet arī cietušas un vājinātas. Ticīgais, kas tik lielā mākslā vingrinātu, sīkstu un izveicīgu ienaidnieka grib uzvarēt, nekad nedrīkst uzdrošināties savas bruņas un ieročus nolikt vai nodoties kādiem niekiem un bezrūpībai, jo ienaidnieks ir tāpat neatlaidīgi stūrgalvīgs, gribas pilns to pārsteigt un pieveikt, kā viņš pats vēlēšanās pilns palikt uzvarētāja lomā. Katrs, kas šo ienaidnieku, šo cīņu un tās mūžības aptverošās sekas ir pazinis, atrod savas dzīves jēgu - cīnīties pret šo zemes “postītāju” un izjūt prieku kā priekšgaršu nākamajam uzvaras triumfam kopā ar Kungu Jēzu Kristu pār visiem Viņa ienaidniekiem. (Ebr.10:13, 1.Kor. 15:25-26)

Raugoties uz tumsības varām un to pilnīgi samaitāto dabu, ir būtiski nepieciešami tās izstudēt. Priekš tumsības varām briesmīgākās mocības ir pazaudēt kādu atbalsta punktu un kļūt uzvārētām. Kritušā daba pie eņģeļiem tāpat kā pie cilvēkiem saceļas pret zaudējumu atzīšanu. Kunga Jēzus dienās dēmoni tika “pirms laika mocīti”, kad atmaskotiem tiem bija savas slēptuves jāatstāj un jāiziet. Tāpat arī šodien tie tiek caur katru patiesību mocīti, kas tos ceļ dienas gaismā. Patiesība par viņiem un no tās izrietošā cilvēku atbrīvošana no viņu varas tos traucē viņu “mierā”. Tas, kas notika Kunga Jēzus dienās, kad Viņš staigāja zemes virsū, notiks atkal no jauna, kad par Kunga Jēzus mācekļu vispārējo īpašumu būs kļuvusi tiem dotā vara pār ļauniem gariem. Pēc evaņģēlija ziņām sātans un viņa eņģeļi sacēlās pret Kungu Jēzu, kad Viņš staigāja zemes virsū. Viņš gāja apkārt, kā uzvarētājs un ļaunajiem gariem vajadzēja sevi atzīt par uzvarētiem.

 

Kristus autoritātes lietošana pār ienaidnieka varu

Ticīgais, kurš ejot “caur uguni” spējis iepazīt patieso sātana

 

223

dabu, mērķus un plānus, pienācīgi sevi apbruņojis pašaizsardzībai un citu atbrīvošanai, atklāj, ka Kungs Jēzus saviem bērniem devis, kā atpestīšanas daļu no Golgātas, pilnvaru pār sātana varu (Lūk.10:19), ja viņi to tikai grib satvert un sev iegūt. Tiem, kas ar Viņu savienoti, Viņš atļauj tā Vārdu lietot kā uzvaras ieroci, Viņa Vārdā velniem pavēlēt. Tās bija sekas pirmo kristieša laikā, kad viņi tika apģērbti ar “spēku no augšienes”. Kungs Jēzus teica savas nāves priekšvakarā: “Līdz šim jūs neko nelūdzāt Manā Vārdā”. Bet pēc Vasarsvētkiem viņi lietoja TO (Viņa) VĀRDU, un atklāja, ka Svētais Gars uz to apliecinājās un no Viņa spēka liecināja. “Kas man ir, to es tev dodu... Vārdā celies augšā...”, teica Pēteris. “Es tev pavēlu Jēzus Vārdā, izej...”, teica Pāvils uz ļauno garu (Ap.d. 16:18). “Manā Vārdā tie velnus izdzīs...”, teica Kristus par Saviem sekotājiem. “...gari jums paklausa...”, (Lūk. 10:20), būtu vajadzīgs teikt par katru, kas patiešām ir “viens gars” ar To Kungu (1.Kor. 6:17).

Kristus autoritāte tātad var tikt ticībā satverta no visiem Viņa bērniem, kas ar Viņu garā savienoti, pat tad, ja viņi nezināšanas dēļ vēl nav pilnīgi atbrīvoti no pievīlēju garu ietekmes.

 

Kristus autoritāte neatrodas pašā ticīgajā

Tas ir pamatoti tā, jo mums top skaidrs, ka Kristus uzvarētāja autoritāte no Golgātas pār visām sātaniskām ordām (pulkiem) nepamatojas cilvēkā, bet ka viņam šī autoritāte ir Svētā Gara spēkā jāsatver, un uz tādu ticības darbu Svētais Gars atbild. Bet ja kāds kristietis tādā veidā ticībā kādam ļaunam garam pavēl, tad pēdējais katru iedomājamu ieganstu, ko minētajā kristietī atradīs, mēģinās pret to izlietot, ka tas uzdrošinājies Uzvarētāja autoritāti pielietot.

Visu to var izskaidrot ar iepriekš iztirzātām patiesībām, ka ticīgais, kas garā ar Kristu ir savienots, aiz nezināšanas var pieļaut dvēselē un miesā mājot svešiem gariem, kuri ar viltu tur ielavījušies. Svētais Gars no tāda Dieva bērna neatkāpjas, kas Viņu ir uzņēmis, tāpēc ka tāds nelūgts viesis to caur izlikšanos maldinājis pret paša cilvēka patiesiem nodomiem. Velna ieiešana

 

224

cilvēkā, to nepadara par velnu, tāpat kā cilvēkam Dieva Garu uzņemot, tas viņu nepadara par Dievu. Ja ticīgais patiesību zina un visu nenoraida, kas ienaidniekam dod varu pār viņu, tad viņš apzināti ļaujas netaisnībai, caur to tad viņa iekšējā dzīve tiek nopietni apdraudēta, tāpat kā katrs atzīts grēks, ko negrib atstāt kļūst par sienu starp Dievu un cilvēku. Dievs lieto katru tik ilgi, kamēr tas paliek uzticīgs savai atziņai, kaut arī redzamas pretrunas - cilvēkam pašam to neapzinoties - citiem ir par piedauzību.

 

Šī Vārda autoritātes lietošanas rezultātu pakāpes

Atbilstoši ticīgo dažādiem personīgiem uzvaras stāvokļiem - pakāpēm, ir daudz uzvaras pakāpju stāvokļi pār ļauniem gariem, pie tiem, kuri satvēruši pēc savām spējām Kristus autoritāti. Divi Dieva bērni var ticībā Viņa spēku lietot ar pavisam dažādu iznākumu, skatoties pēc viņu atziņas par dēmonu darbības metodēm, un tāpēc arī par viņu izpratni par attiecīgo gadījumu. Piemēram, kristietis atklāj, ka viņš var ļauniem gariem piespiest iziet, bet viņš nezina, ka to pieturas punkti un rīcība upurī jāņem vērā, tātad tam nebūs tik pamatīgi ilgstoši panākumi, kā citam, kas tādu lietu zina un aizliedz dēmoniem katru tālāku darbību, kas to pilnīgi atbrīvos.

Atzīšanas un izšķirt spējas dāvanām ir jāpieaug un jāpadara ticīgo spējīgu zināt, kad viņam Kristus autoritāte pielietojama. Piemēram, pēdējā nekad nedos panākumus, ja darbība grozās ap tādu lietu, kā sastapšanos ar ļauno garu meliem, tad iespaidīgākais ierocis būs patiesība. Dieva patiesība izteikta pārliecībā, ka viņa ir patiesība, dvēseli atbrīvos.

 

Atziņa kā sastāvdaļa autoritātē

Tātad vara pār ļauniem gariem ir atkarīga ne tikai no personīgas uzvaras, bet no ticīgā atziņas, katrs kas alkst citu atbrīvošanai pēc iespējami lielākas autoritātes mēra saņemšanas ir par to jāiestājas, lai velna darbības metodes uz vispamatīgāko izstudētu, kā arī visās viņu pašu skarošās lietās LAI TAS PALIKTU UZVARĒTĀJS VISĀ UN PĀR VISU, CAUR KO VIŅAM JĀIET. Piegriezīsim vērību tam, cik lielu nozīmi Svētie Raksti piešķir atziņai un prātam. “Lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu visā pilnībā izprastu Viņa gribu”, rakstīja Pāvils kolosiešiem (Kol. 1:9). Tas Kungs teica: “Šī ir mūžīgā

 

225

dzīvība, ka viņi atzīst Tevi...” (Jāņa 17:3). “Ja mēs staigājam gaismā... sadraudzība.” Gaismā staigāt nozīmē Dievu pazīt, un jo vairāk mēs Dievu pazīstam, jo vairāk mēs tumsības spēkus sajūtam, jo gaisma izgaismo tumsību (skat. Efez.5:11-13). Pilnīgiem... ir caur ieradumu prāti vingrināti izšķirt labu no ļauna” (Ebr. 5:14).

Ticīgajam jābūt gatavam maksāt cenu par zināšanām un atziņu, ja viņš grib saņemt spēku citu atbrīvošanai. Kā viņš var kādai lietai pretoties, ja neprot izšķirt, vai tā nāk no Dieva vai nenāk? Viņam tas ir jāzina, viņam jāmācās to izzināt, viņa atziņas mērs noteiks tā izšķirt spējas un pilnvaras mēru. Ticīgajam ir jāzina par ļauno garu viltībām, mērķiem, metodēm, apsūdzībām u.t.t., par “nastām” kādas tie var uzlikt, kāda tam nozīme un kā tās rodas, viņam jāprot izšķirt, kad tie traucējumus un kavēkļus izsauc, lai visur paliktu par uzvarētāju.

Xxxxxxxxc

 

Ļaunie gari pakļaujas ticīgajam, kurš ir savienots ar dzīvo Kristu

Atziņai ir liels iespaids uz ticību. Ticīgajam vajag ZINĀT, ka tas ir Dieva prāts, ka ļauni gari, ne tikai potenciāli (apslēpti), bet visā patiesībā man ir padoti kā tādam, kas dzīvo savienībā ar “Dieva Svēto”, kurš kā uzvarētājs pār visām šīm varām staigāja Zemes virsū un saviem mācekļiem deva pilnvaru Savā Vārdā pār tām (sal. Lūk. 10:17-24).

Aplūkojot šajā sakarībā dažas Rakstu vietas, tās mums skaidri pierāda, ka tas ir Dieva prāts un nodoms priekš savas tautas, kā draudzes, tā arī atsevišķā ticīgā, attiecībā pret tumsības varām. Pāvils saka: “Dievs sātanu samīs zem jūsu kājām” (Rom. 16:20), un ka tiem jācīnās pret varām un valdībām (Efez. 6:12), droši vien ne jau tādēļ, lai pēdējās pār kristiešiem triumfētu. Lai viņi velnam pretī stājas stipri ticībā(1.Pēt. 5:8-9), bet ne bezrūpībā no velna izdarībām un darbiem neko nenojaustu - viņa viltīgām uzmākšanām pretotos, bet ne ignorētu. Viņa domas mums nav nezināmās (2.Kor. 2:10-11), tas norāda uz noteiktību modrībā un novērojumos. “Manā Vārdā tie velnus izdzīs” (Mar. 16:17). Tas attiecās uz visiem, kas iziet savienoti ar Uzvarētāju, paļaujoties uz Viņa Vārda autoritāti, lai uzvarētu.

 

226

Atziņa par nostāšanos pret ienaidnieku arī iespaido gribas pielietošanu. Kā lai kāds ticīgais varētu vērsties kādā sapulcē pret ļauniem gariem, ja viņš neko nezinātu par to, ka viņi tur atrodas? Ja uztveres jutekļi ir asi, tad tas palīdz izpratnei. Ja tie caur apsēstību ir apdullināti un notrulināti, tad top vājināta vajadzīgā atziņa tumsības spēku nojaušanai.

ATZIŅA NOSAKA LŪGŠANU. Ābrahāms mēģināja uzzināt, kādi būtu noteikumi, lai Dievs Sodomu saudzētu, kad viņš attiecībā uz nolādēto pilsētu Kungu iztaujāja. Viņš gribēja zināt Dieva noteikumus, pirms lūdza par Sodomu.

 

Atziņa ir nepieciešama auglīgai, efektīvai lūgšanai

Ļoti svarīgi ir pilnīgi visu gaismu par tumsības varām iegūt, lai ar saprašanu un panākumiem varētu lūgt. Pretējā gadījumā tie var ap ticīgo attīstīt visai rosīgu darbību. Ka tā ir patiesība, tas viegli pierādāms ar briesmīgiem velnišķu iespaidu apmēriem Dieva tautas vidū, neraugoties uz tik daudzām lūgšanām. xxxxxxxxxxxxxxxxx Kristieši neprot caur lūgšanām ienaidnieku uzvarēt, kurš vēršas pret viņu darbībām tāpēc, ka viņi to nepazīst un tam cauri neredz.

Lūgšanas ir visiespaidīgākais ierocis cīņai ar tumsības varām, vienādi nozīmīgs uzbrūkot ienaidniekam un tā darbiem, kā arī lai atbrīvotu saistītos no viņu važām un lai atspiestu šīs ļaunās varas hierarhijas, kuras saceļas pret Kristu un Viņa draudzi. Ar lūgšanām ticīgajam vajag uzbrukt ne tikai sevis paša dēļ, bet visas Kristus miesas dēļ un visas pasaules dēļ, kurai jātop atbrīvotai no visām tumsības varas pēdām un iespaidiem.

Ir iespējams vest sistemātisku lūgšanas kara gājienu pret tumsības valsti, kas nozīmē patiesu sadarbošanos ar Dieva Garu draudzes glābšanai un “vecās čūskas saistīšanu”, kas pasteidzinātu tās iegrūšanu bezdibenī (Jāņa atkl. 20:1-3). Ar redzamu ķēdi pārdabiska būtne neļautos saistīties, varēta būt, ka “lielais stiprais eņģelis” ir mistiskā “Kristus” simbols - Galvas un locekļu - “vīrišķīgais Dēls”, kas tiek parauts pie Dieva un Viņa goda krēsla, pēc tam, kad locekļi

 

227

ir pilnīgi tikuši atbrīvoti no katra ienaidnieka iespaida, saņem uzdevumu pievīlēju satvert un “iegrūst bezdibenī”, un tur to saistīt uz 1000 gadiem.

 

Eņģeļu kalpošana karā par svētajiem

Mēs nevaram noteikti konstatēt, cik tālu lūgšanas iespaido gaismas spēkus pret tumsības varām. Rakstos ir daudz vietas, kas uz to norāda, ka tie eņģeļi, kas līdz ar sātanu nekrita, atrodas kalpošanā priekš svētajiem Zemes virsū, ko gan pēdējie tikai sāk nojaust. Vecajā Derībā Debesu pulks parādās kaujas gatavībā ap pravieti Elīsu un Jaunajā Derībā mēs redzam eņģeli Miķeli cīnāmies ar saviem eņģeļu pulkiem pret pūķi un viņa eņģeļiem un draudze Zemes virsū pie šīs cīņas piedalās. Debess pulku cīnītāji un Dieva bērni šeit Zemes virsū acīm redzami savstarpēji saistīti cīņā pret tumsības ordām; draudze cīnās un uzvar caur savu liecības vārdu un Jēra asins spēku un pie tam, kā viena kopa, ne kā atsevišķi locekļi.  Ir teikts: “...viņi uzvarēja...” skatā uz viņu savienību pret kopēju ienaidnieku.

Eņģeļu kalpošanu svēto pusē pret tumsības varām Zemes virsū mums ļoti skaidri tiek atklāta Daniēla 10. nodaļā, kur virseņģelim Miķelim vajadzēja pretoties sātaniskiem Persijas un Grieķijas valdniekiem, lai sasniegtu Daniēlu ar Dieva vēsti. Xxxxxxxxxx Jāņa. Atkl.12.nod. Arī pats Kungs piemin eņģeļu “leģionus'', kurus tas būtu varējis aicināt, lai to sargātu un aizstāvētu (Mat.26:53). Bet Viņš izvēlējās izcīnīt cīņu viens un nepieņēma Debesu palīdzību, kā vien Ģetzemanē, kur eņģelis to stiprināja.

 

Mācīšanās lūgšanu karā

Ja ir iespējama sistemātiska lūgšanas cīņas vešana pret tumsības varām, kas paātrinātu draudzes atbrīvošanu un Kunga nākšanu, tad vajadzētu ticīgajiem šo cīņu tik pat pamatīgi izmācīties, kā kuru katru (jebkuru) citu izkārtojuma nepieciešamību priekš kalpošanas.

Ja salīdzinām šo lūgšanas cīņu ar karu Zemes novados, tad iznāk, ka katram, kas grib kļūt par “vadītāju” jābūt labprātīgam ļaut sevi apmācīt un jāieņem tāda pat vieta, kā jaunkareivim šīs pasaules armijā. Tādam ticīgajam jāmācās, ne tikai saprātīgi lietot lūgšanas

 

228

ieroci, bet bez tam arī jāiegūst pilnīgi noteiktas zināšanas par organizētām ienaidnieka ordām, “caur lietošanu” viņam savi jutekļi jāvingrina, lai tie kļūtu spējīgi redzēt cauri ienaidnieka darbībai garīgā novadā. Viņam jāmācās novērot, lai caur novērošanu varētu pazīt sātaniskās cīņas metodes pret Dieva tautu.

Mūsu laikmetam ir nepieciešami vadītāji, kam visās lietās ir pieredze, kas stāv sakarā ar velna “pasaules karu”, vadītāji, kuri ir spējīgi viņam aizsteigties priekšā un tā Kunga “pulkiem” uzbrukuma cīņā iet pa priekšu, vadītāji, kuri pilnīgi pazīst visu bruņojuma uzkabi un var atklāt, ja tā kādā punktā uzrāda vāju vietu, tādi vadītāji, kuri vispirms mērķtiecīgi apzinīgu, sistemātisku, saprātīgu PRETUZBRUKUMU LŪGŠANĀS SPĒJ VADĪT PRET TĀDĀM PAT SĀTANISKĀS HIERARHIJAS UZBRUKUMU METODĒM, kas vērstas pret draudzi.

Ticīgajam, kurš sātanam pieteic cīņu, ir pamatīgi jāpazīst aizstāvēšanās un uzbrukuma cīņas paņēmienus, jo, ja absolūti droši neprot aizstāvēties, karš pret tik viltīgu ienaidnieku drīzi beigsies ar to, ka vajadzēs viņa spēcīgo uzbrukumu dēļ uz vājām un neapsargātām vietām savā apkārtnē atkāpties, lai vispārīgi varētu vēl savu paša stāvokli glābt. Piemēram, kāds ticīgais cīnās ar velnu un izlaužas ar drošsirdīgu liecību par lūgšanas varu cauri, ar kuras palīdzību tam būtu izdevies tādus un tādus ienaidnieka apcietinājumus nopostīt, bet ļoti drīz viņam pašam vai tā tuvākai apkārtnei seko tik spēcīgi uzbrukumi, ka dedzīgajam lieciniekam atklājās, ka viņš sevi un savējos par maz ar lūgšanām sargājis.

 

Aizsardzības cīņa, kas minēta Efeziešiem 6.nodaļā

Par aizsardzības stāvokļa svarīgumu un “varu” visos uzbrukumos “pastāvēt”, ļoti skaidri rāda Efeziešu 6. nodaļa, kur septiņi panti iztirzā ieroču bruņojumu un aizstāvēšanos, bet tikai vienā pantā iet runa par uzbrukumu.

Lūgšanu cīnītājam nešaubīgi jāpaliek aizstāvēšanās stāvoklī, tam jābūt gatavībā pret visām “uzmākšanām” un visām tumsības ordām stāties pretī, vai tās viņam uzbruktu, kā “varas” vai caur tumsību un pēkšņiem masu uzbrukumiem. Viņas jāmācās stāvēt “ļaunā dienā”, un kad viņš

 

229

izcīnījis uzvaru, tam arī uzvaras stāvoklī jāpaliek, tagad tam cauri jāredz pilnīgi citādām kārdināšanām, kuras pielāgotas tieši triumfa stundai.

Lai varētu aizstāvēšanās stāvoklī pastāvēt, ticīgajam jāzina, kādas lietas ļaunie gari tam caur cilvēkiem var nodarīt, un tāpēc viņu priekšā nepiekāpties, domājot, ka pakļaujas Dieva prātam. Viņam jāzina, ka melu gari viņa dēļ var citus kristiešus “apspiest” un “nomākt”, viņiem vīzijas un nepareizus priekšstatus par viņu sagādāt, un tos var ietekmēt zem tādu “nastu” spiediena citiem par viņu rakstīt, citiem ļaunas domas par viņu iedvest u.t.t., u.t.t. Dēmonu rīcībā ir visneiedomājamākie līdzekļi, lai ticīgo no viņa uzvaras stāvokļa izvilinātu vai caur biedēšanu izdzītu. Jo lielāks bija viņa triumfs, jo nenogurstošāks un rafinētāks būs ienaidnieks, lai uzvarētāju pie viņa vājāki apsargātām vietām satvertu un novestu pie krišanas. Ja tas viņam izdodas, ka cilvēks ļauj sevi caur kādu varas aktu atturēt no uzbrukuma cīņas, ļauj caur savas apkārtnes sabiedrības domu neizprotamību sevi satricināt, vai šīs lietas uzskata par “krustu”, kas tam jānes, tad viņš ienaidnieka īsto viltus taktiku nav pareizi izpratis.

Bet kad ticīgais zina, kādas lietas ļauni gari var viņam nodarīt un ko ierosināt, lai tam kaitētu, tad viņš redzēs cauri viņu darbībām arī savos līdzcilvēkos, un paliks stings savā aizsardzības stāvoklī, pārejot pret velniem lūgšanas uzbrukumā un neļausies viņu izdarībām, pieņemot tās mierīgi par “Dieva prātu”.

 

Lūgšana pret velna darbību

Cīņā pret tumsības varām var lūgšanu mērķtiecīgi un neatlaidīgi vērst pret velna darbiem pat tad, ja atrodas savu dienas pienākumu pildīšanā. Lūgšana var būt īsa un skaidra, bet tomēr iespaidīga. Tādi vārdi, kā: “Kungs, izārdi velna darbus!”, vai “Kungs, atveri šim cilvēkam acis, lai viņš sātana melus redz un atzīst” u.t.t.

Arī aizlūgšanu par citiem var tieši pret ļauniem gariem vērst, bet pie tādas lūgšanas pieder zināšana un atziņa, lai pareizi varētu dēmonu klātnības simptomus novērtēt, izšķirt. Nedrošība šajā virzienā

 

230

iespaido lūgšanas varu. Ja lūdzējam ir šaubas par sava līdzcilvēka īpatnībām, kuras pēdējo pamudina tā rīkoties, it kā tam būtu “dubulta daba”, kas viena otrai ir pretēja un citāda kā viņa īstais raksturs, tad vēl viņš var mierīgi lūgt par katru sevi zināmu darošu ļaunā gara atklāšanu, vispirms par to, lai upuris pats savu stāvokli varētu pazīt. Viņš drīkst arī par savu personīgo apgaismošanu lūgt, lai ar savām lūgšanām kļūtu spējīgs mērķēt uz pareizo vietu.

Ka ļauni gari mājo kādā cilvēkā un to iespaido un, kaut tas būtu vismazākā mērā, ir tā nepatikas un pretīguma izpausme pret patiesību un visām mācībām, kas runā par tumsības varām. Tāda antipātija (nepatika) ir nesaprātīga un var kļūt fanātiska. Jo cilvēks, kas ir brīvs no velnišķu spēku iedarbības, var vaļsirdīgi un mierīgi atvērties gaismai par demonismu, tieši tik pat labi, kā gaismai par dievišķo. Pie tādiem ''aizspriedumu” ticīgiem bieži atrod parādības, kas vēršas pret citiem patiesības virzieniem, piemēram, lietām, kas skar viņu personīgo dzīvi, viņu “garīgos piedzīvojumus” utt. Šo parādību iemesls ir tas, ka ļaunie gari nekādos apstākļos negrib pieļaut viņu apskaidrošanu (izgaismošanu). Viena no drošākām dievišķās dzīvības pazīmēm ir vēlēšanās, tieksme, jā, pat karsta prasība pēc patiesības, arī ja tā būtu pazemojoša un sāpīga. Ticīgie nostājas uz visām augšanas pakāpēm patiesības Dieva pusē, ja viņi saka: “Es gribu atvērties visai patiesībai”, ar to tie dod iespēju Patiesības Garam savu darbu darīt.

Ir svarīgi, ka lūgšanas cīnītājs mācās izšķirt starp ļauno garu iedarbību viņu upuros un pašiem cilvēkiem, lai netiktu aizkavēti no panākumu bagāta uzbrukuma pret īsto ienaidnieku, vainojot cilvēkus par lietām, ko darījis pretinieks.

 

Kā ļaunie gari liek ticīgajiem pašiem pretoties tai patiesībai, kas viņiem vajadzīga

Ja kāds ticīgais grib palīdzēt kādam ļauna gara apsēstam, tad tam uz to jāsagatavojas, ka ļauni gari saistītajam to patiesību, kurai to jāatbrīvo, sagrozīs un viņu pret visiem sakūdīs, kas šo patiesību tam pienesīs. Ir reizes, kad melu gars patiesību lieto, kā kādu rīksti, lai ar to savu gūstekni sistu. Nelaimīgajam tiešām ir sajūta, ka tas tiek ar rīkstēm

 

231

šausta, it kā vārdi, kas tam nes gaismu, būtu sitieni, kas tam krīt uz muguras. Bet ja pieviltais un apsēstais neļauj sevi caur šīm sāpēm maldināt, bet pieķeras patiesībai, un tūdaļ TO PAGRIEŽ LŪGŠANĀ cīņā pret ienaidnieku, tad viņš ir satvēris uzvaras ieroci. Piemēram, ja cilvēkam saka: “ienaidnieks tevi pieviļ”, un viņš atbild: “Es šo pievilšanu negribu pieļaut. Dievs, Kungs, atklāj man visas sātana viltības!” tad uzvara viņam ir rokā.

Katram apgaismojumam un pamācībai par sātana melu gariem vajadzētu izsaukt kā sekas noteiktu ienaidu pret viņiem, bet ne izmisumu un pretošanos patiesībai, vai apgrūtinošas un ilgstošas pārrunas, lai apsēstības simptomus kaut kā citādi izskaidrotu. Katram, kam alkst pēc brīvības, vajadzētu apsveikt visu gaismu, kas atklāj ienaidnieku un prasīt: “Kā lai es šo lāstu pārvēršu svētībā un uzvarā?”

Atbrīvošanas perioda laikā, kuru bieži pavada daudz cīņas, bēdas, grūtības, posts un sajukums, daudz reiz apsēstais, pašam to nezinot, cīnās melu garu pusē pret savu izglābšanos. Viņa griba var būt nostājusies par patiesību, bet kad viņam patiesību pienes, tad viņā dzīvojošie dēmoniskie gari parāda savu klātnību caur sacelšanās jūtām pret patiesības nesošo vēstnesi, kaut gan viņa prāts bija patiesību izvēlējies. Velni pielieto visus viņu rīcībā esošos palīglīdzekļus. Viņi izlej sava upura dvēselē juceklīgas domu straumes, iztēles priekšnesumus, kas visām viņa dabīgām dotībām ir svešas un izsauc mežonīgi trakojošas jūtas visā ķermenī, it ka tas no sāpēm tiktu saraustīts, muguras smadzenes un nervi tiek kairināti spīdzinošās mokās, galva draud vai pārplīst - tas viss notiek bez kāda fiziska iemesla. Sākumā šķiet, ka patiesības vēstneša vārdi ir vairāk kaitējuši, ne kā devuši kādu labumu. Kad vēstnesis patiesību pasniedzis un no juceklīgām sekām neļaujas maldināties, bet trakojošiem gariem mierīgi lūgšanās nostājās pretī, tad agri vai vēlu saistītais ieies brīvībā.

 

232

 

Ļauno garu izdzīšana

Pie citiem lūgšanu pret ļauniem gariem dažreiz jāpavada ar (nedzirdamu) pavēli iziet, vai arī caur tiešu skaļu (dzirdamu) dēmonu izdzīšanu. Ir dažādi noteikumi, kas to (ko viņi?) prasa, tie tad lūgšanās uzmanīgi jāpārbauda, pirms kādu darbību uzsākt. Apsēstai personai (1) vajag par savu stāvokli un tā cēloni saņemt gaismu. Tas prasa daudz zināšanu un apgaismojumu un bieži ilgstošu un grūtību pilnu izrunāšanos ar upuri. (2) visām tiesībām, kādas velnam bija minētā personā, noteikti jātiek atteiktām un jāatņem, citādi “izdzīšana” maz palīdzēs. (3) jālūdz noteikti Dievs, lai Viņš visā tajā lietā atklāj Savu prātu un rāda, ko Svētais Gars minētajā gadījumā prasa darīt. (4) Tam, kas aicināts nodarboties ar apsēsto, it īpaši jāsatver Kristus autoritāti. (5) smagākos gadījumos var būt vajadzīga cīnīšanās lūgšanās, kas pavadīta ar gavēšanu, lai izcīnītu uzvaru.

Gavēšana, kas garīgā novadā daudz ko spēj sasniegt, ir tāda gara cīņa ar ļauno garu, kur izbeidzas katra apzināta miesas (ķermeņa?) vajadzība, līdz uzvara ir panākta.

 

Patiesa gavēšana un atsacīšanās no ēdiena šai cīņā

Tā Kunga cīņa tuksnesī dod mans gaismu par tādiem piedzīvojumiem, jo šķiet, ka Viņš izjuta izsalkumu pēc tam, kad 40 dienu ilgā gara cīņa ar tumsības spēkiem bija pagājusi. Īstai gavēšanai vajadzētu būt mazāk nolūkam (mērķim) atteikties no barības, kā smagu nastu vai gara cīņu sekām, pie tam pēdējam (cilvēkam, ticīgam) jābūt tik pilnīgam, pārvaldot miesu, ka tā neizjūt nekādu vajadzību, kamēr uzvara ir izcīnīta un sasprindzinājums pagājis.

Ir arī tāds pastāvīgi ieturēts stāvoklis nostājā pret miesu (ķermeni), ko varētu nosaukt par “gavēšanu”, un kas pieder pie nepārtrauktas uzvaras pār velnišķām ordām. Pie ļaunu garu izdzīšanas, it īpaši ir vajadzīgs miesu (ķermeni) saturēt savā varā, lai varētu izšķirt starp viņas pamatotām prasībām un kaut kādiem svešas varas atbalsta punktiem aiz tās, jo tādi iespaido uzvaras spēku.

 

Balss stāvoklis pie izdzīšanas

Pie ļaunu garu izdzīšanas balss var būt vāja un stipra, raugoties pēc apstākļu īpatnībām. Ja tā ir vāja tad dažreiz aiz tā slēp-

 

233

jās bailes, nezināšana, nepietiekoši attīstīts gars vai arī ļauniem gariem ir par daudz liela pārsvars. Svētais Gars, kas dod cilvēkam tiesības velnu izdzīšanai, tiek, protams, caur tādiem faktoriem kavēts. Vāji attīstīts gars ir sevišķi liels kavēklis un norāda uz tā nedaudzo (reto, nelielo) lietošanu vispārējā cīņā, jo nepārtraukta un nelokāma pretošanās tumsības spēkiem garu stiprina tāpat, kā pilnīga dvēseles un miesas (ķermeņa) pārvaldīšana. Katrs, “kas... ir visādi atturīgs” (1.Kor. 9:25), iegūst garīgu spēju Svētā Gara spēku sevī uzņemt, ko citādi nevar iegūt.

Īpaša Svētā Gara ieplūšana, kas ticīgo dara spējīgu Viņa spēkā Kristus autoritāti pār ļauniem gariem satvert un lietot, tiks aplūkota nākošajā nodaļā. Svētais Gars ticīgā Dieva bērna garā ir vienīgā vara, kas pie izdzīšanas spēj ko padarīt. Dieva kalpam būtu jābūt sevišķi piesardzīgam bez Viņa vadības kādu agresīvu (uzbrūkošu) soli uzņemties spert. Pāvils panesa apsēstās meitenes uzmācību daudzas (vairākas) dienas, pirms viņš apgriezās un uzrunāja tieši garu (Apustuļu d. 16:18), bet ne meiteni, viņš pirmajam (garam) pavēlēja meiteni atstāt. Ticīgais, kas saprot, “ko gars grib” pazīst šo momentu, kamēr viņš ar Dieva Garu un savu garu sadarbojas, viņš piedzīvo, ka uzvaras spēks Kunga Jēzus vārdā šodien pār velna varām ir tik pat liels, kā apustuļu un pirmo baznīcas tēvu dienās.

Galvenais faktors ļauno garu apdraudēšanā un izdzīšanā ir TICĪBA KUNGA JĒZUS VĀRDA SPĒKAM. Šī ticība pamatojas uz atziņu, ka visiem tumsības spēkiem ir jāpakļaujas Kristus autoritātei, mazākās šaubas šinī ziņā padarīs izdzīšanu neiespējamu.

Izdzīšanai arvien jānotiek ar tiešu ļaunā gara uzrunu Kunga Jēzus vārdā. Ticīgais lai saka:

“Es tev pavēlu Jēzus Vārdā iziet!” (Apustuļu d. 16:18).

 

Vai var notikt ļauno garu pārnese

Ka izdzītais gars varētu ieiet Dieva kalpā, tādas briesmas nepastāv, vai ka viņš citādi uz viņu varētu tikt pārnests, ja viņš uz to tam nedod iemeslu, vai ja ienaidnieks viltus ceļā sev neiegūst tā pie-

 

234

krišanu ieiešanai. Tādiem ticīgajiem, kuriem jānodarbojas ar apsēstiem, arvien savs stāvoklis jāatjauno uz Golgātas uzvaras pamata, kā tas teikts Rom. 6. nodaļā, pirms tas iet cīņā; jo tā ir vienīgā iespēja, kā vecā daba var tikt likvidēta, minēto neņemot vērā, ticīgajam neapzinoties, ienaidnieks var sev gūt labuma.

Pie kāda ļauna gara izdzīšanas var arī notikt tāda lieta, ka gluži tāds pats gars paslēpies pašā izdzinējā, tam pašam to nezinot un nu pēkšņi viņš atklājas. Tad nāk priekšā, ka minētais kristietis, kas nu sevī jūt ienaidnieku, domā, ka gars, kuram viņš nupat uzbruka ir pret viņu pašu vērsies. Tagad viņš pūlas atbrīvoties no šī iedomātā “pārgājēja” un caur to dod ienaidniekam jaunas priekšrocības tāpēc, ka viņš minētās parādības cēloni nemeklē savas pagājušās dzīves laikā, un tā šis cēlonis paliek neatklāts un netiek likvidēts, un līdz ar to rada tumsības varām pastāvīgus pieturas punktus.

Arī roku uzlikšana uz apsēstām personām nepārnes ļaunos garus. Ja tas tā šķietami noticis, tad tas devis iemeslu viņā jau esošam garam sevi parādīt, tā mērķis ir cilvēku novest no īstām pēdām, caur nepareizā virzienā vērstu uzmanību. Neviens ļauns gars nevar cilvēkā ieiet vai tikt uz to pārnests, ja tas pats ļaunajam nedod uz to kādu iemeslu, tātad tāda nelūgta viesa klātbūtne norāda uz kādu vāju punktu pašā cilvēkā, kura atklāšana ir vissvarīgākā nepieciešamība. Ja raksturīgu apsēstības simptomu nosauc neīstā vārdā, piemēram, par “uzbrukumu” vai “pārnesumu” no ārienes vai “slimi nervi”, tad nav iespējams atbrīvoties, līdz īstais cēlonis nāk gaismā.

Pie šī paša gadījuma gribam vēl uzsvērt, ka tas, kas attiecas uz roku uzlikšanas panākumiem, to nekad nedrīkst attiecināt uz fiziskām jūtām vai piedzīvojumiem jutekļu laukā.

 

Garu atšķiršanas dāvana

Lielu daļu vajadzīgo zināšanu par garu izšķiršanu var iegūt rūpīgi studējot iepriekšējo nodaļu, bet pastāv arī “garu izšķiršanas dāvana”, kura tiek minēta 1. Korintiešiem 12. nodaļā, kā daļa no Svētā Gara izpausmes Kristus miesas locekļos. Kā visas garīgās dāvanas

 

235

tā arī šī prasa pilnīgu ticīgā līdzdarbību tās izvērtēšanā, jo caur lietošanu tā arvien vairāk attīstās un kļūst skaidrāka. Tā pati dāvana var tik ļoti “dabīgi” izskatīties, kā apzīmētā cilvēka dabīgā spēja, tā ka tā citu vērībai izzūd t.i. tie neiedomājās, ka tā ir “pārdabiska” un Dieva brīnuma darbs. Tāda dāvana nav arī priekš tam, lai ar to izceltos un to reklamētu, bet lai ar to kalpotu, viņa tikai tad kļūst redzama, kad to lieto un arī tikai garīgiem cilvēkiem.

Spēja garus izšķirt, izriet no ticīgā gara, kas ir Svētā Gara mājoklis un izpaužas caur minētā prātu, kad cilvēks garīgā atziņā un piedzīvojumos pieaug un mācās novērot Dieva darbības veidus un paņēmienus, tāpat arī ļauno garu darbības. “Izšķirt spēja” nav tikai dāvana, bet arī uzticīgas modrības auglis un tā savukārt prasa neatlaidīgu iekšēju labprātību. Tas viss prasa daudz pacietības, izmaņu un izturību, lai nonāktu pie patiesa gatavības stāvokļa garīgā spriest spējā.

Lai Kristus autoritāti pār ļauniem gariem varētu pielietot, vajadzīgo ticību tam nevar iegūt piespiežoties. Ja cilvēkam jāpiespiežas, lai to varētu izdarīt, tad lai tas zina, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā, un lai viņš meklē un pētī, kas tas varētu būt. Ja, piemēram, lūgšanas cīnītājs jūt ticības traucējumus, tam tūdaļ jānoskaidro vai ceļā stāv stipri tumsības spēki, jeb vai minētā gadījumā Svētais Gars atsakās ar to sadarboties.

Ir kaut kas tāds, ko varēta nosaukt par “ļaunu” ticību, proti piespiesta vai uzspiesta ticība, kas tiek izsaukta no ļauniem gariem. Tā ir patiesība, ka velns īstu ticību apkaro, bet tas nepierāda vēl, ka katra ticība ir dievišķa (dievišķas izcelsmes). Protams, velns arvien mēģina katru patiesu ticību apslāpēt, tāpēc par to jācīnās, lai ticību uzturētu dzīvu, bet arī tas jāizšķir kādas dabas ticība mājo savā paša personā. Vai tā ir Dieva Gara radīta, vai iziet no paša prāta (pašiedvesmas?) vai personīgas vēlēšanās? Vai tā nāk no paša cilvēka jeb no Dieva?

 

Lūgšanas cīņas citi aspekti

Lūgšanas cīņai pret tumsības spēkiem ir dažādi virzieni,

 

236

kurus visus vietas trūkuma dēļ šeit nevaram iztirzāt. Par vienu tādu spilgtu piemēru mums var kalpot Mozus, kad viņš kalna galā stāvēja paceltām rokām, tā bija redzama izpausme neredzamai rīcībai. Iznākumu šai garīgai darbībai varēja redzēt kalna pakājē, kad Izraēla bērni uzvarēja. Bet uzvaras cēlonis palika apslēpts. Caur minētā vīra ārējo nostāju kalna galā, neredzamā pasaulē kaut kas tika paveikts, ko  zināja viņš pats un viņa draugi, kuri atbalstīja viņa rokas.

Tumsības varas, kuras Izraēlim caur Amaleku uzbruka, bija tās pašas, kas šodien stājas pretī Kristus draudzei. Mozus viens pats nebūtu bijis spējīgs bez pārtraukuma parādīt Jahvem uzvarošo ticību, un katram tādam pārtraukumam bija savas sekas, to redzam, ka ienaidnieks triumfēja, tikko Mozus nolaida rokas.

Sevišķi karstā cīņā ar tumsības ordām ir brīži, kad gara cīnītājs apzinās, ka ienaidnieks iegūst telpu caur to, ka “liecības vārds” zaudē spēku - tāpat arī Dieva spēki triumfē tik ilgi, kamēr turpina skanēt Dieva lūdzēju (uzvaras) saucieni. Tādos brīžos var pārpūlētam garam un miesai nākt palīgā kāda ārīga fiziska rīcība, kas izpauž uzvaras stāvokli. Paceltas vai izstieptas rokas var cīņā “kalna galā” Dieva draudzes lūgšanas instinktīvi pavadīt.

Nāk priekšā arī tādi brīži, kad tumsības spēku pulki atkāpjas un pats to valdnieks - velns stājās pretī viņu vietā, kā Cah. 3:2. Tad tādiem vārdiem, kā: “Lai tas Kungs tevi norāj, sātan!”, arvien būs panākumi.

Ja kādreiz kļūst vajadzīgs koncentrētu lūgšanu vērst pret ienaidnieka nocietinājumiem, un proti - nenogurstoši, ar izturību, ilgāku laiku, vai arī kad notiek gara cīņa izšķirošas kaujas laikā, kad jānotur kāds atbalsta punkts, kuram pretinieks uzbrūk, tad labi bruņota cīnītāja rīcībā ir daudz ieroči, ja viņš paliek Kristū un stāv pretī ļauniem gariem debess vietās. Nav iespaidīgas tikai Mozus paceltās rokas vien un virseņģeļa Miķeļa vārdi, bet tad drīkst

 

237

arī izteikt Dieva lāstu pār tumsības valdnieku, kas no Dieva tika izteikts Ēdenes dārzā par vareno gara būtni čūskas izskatā. Šis lāsts, kurs nekad vēl nav ticis atcelts, gaida uz savu piepildījumu, to sātans ļoti labi zina, ka tas viņam vēl stāv priekšā, kad tas tiks galīgi pazudināts uguns zaņķī. Atgādinot šo lāstu sātanam, tas bieži izrādās par iespaidīgu ieroci.

 

Lūgšana un darbība

Tādam ticīgajam, kurš uzticīgi un nenogurstoši cīnījies lūgšanās priekš citiem, jābūt arī gatavam iziet darbā, jo Dievs viņu var lietot, kā darba rīku dvēseļu glābšanai. Nav tikai jālūdz, bet ir arī jāstrādā, Dievs meklē cilvēkus, kuri priekš vienas tā arī otrās lietas ir labprātīgi. Xxxxxxxx (Ap.d. 10:7-8) Ananija lūdza par Pāvilu un tika sūtīts, lai ar viņu runātu (Ap.d. 9:11). Mozus lūdza par Izraēla glābšanu, un pats tika sūtīts to atbrīvot - savas lūgšanas piepildīt (2.Moz. 3:10).

Lūgšanu paklausīšanai ir savs laiks (Lūk. 2:26) tāpat, kā tām ir kavēkļi (Dan. 10:13). Kas priekš citu atbrīvošanas lūdz, tam jābūt labprātīgam ilgi un pacietīgi to darīt. Dažiem ir maldīgi uzskati par “lūgšanas garu”, tie uzskata, ka īstai lūgšanai būtu viegli jāplūst. Ja šis iedomātais lūgšanas gars izpaliek, tad tie lūgšanās atslābst. Bet tieši tā lūgšana, kas kaitē ienaidniekam, un kurai tas tāpēc uzbrūk, bieži līdzīga grūtību pilnai kāpņu izciršanai granīta klintī tāpēc, ka tā prasa gara cīņu pret pretinieku. Nedrīkst sagaidīt, ka smagi pieviltu un saistītu jāatbrīvo nedaudzās nedēļas, var būt ka būs vajadzīgi mēneši un pat gadi jāpavada aizlūgšanās. Saskare ar tiem par kuriem aizlūdz bieži paātrina viņu atbrīvošanu tāpēc, ka Dievs nenobriedušiem kristiešiem caur citiem acis vieglāk var atdarīt ne kā tieši. Dažu reizi mēs drīkstam mūsu pašu lūgšanu paklausīšanu piedzīvot, kad ejam pie tiem, par kuriem aizlūdzam un viņiem īsto vārdu sakām.

xxxxxxxxxxxx

 

Lūgšana un sludināšana

Lūgšanu cīnītāji bieži uz to tiek aicināti, lai atklāti patiesību mācītu. Tādā gadījumā minētajam jāpazīst lūgšanas nozīme priekš sava sludināšanas amata. Viņam jāzina, ka tam personīgi citu lūgšanas vajadzīgas, lai varētu runāt ar panākumiem (Efez. 6:19), viņam

 

238

pašam arī tāpat lūgšanās jācīnās, kad viņš patiesību grib sludināt, kas apdraud sātana valsti. Ja viņš ar lūgšanām sapulcē saista tumsības varas, tad var bieži Svētais Gars netraucēti darboties, bet ja ļauniem gariem tiek atstātas “brīvas rokas”, tad runātājam būs stipri jāpiepūlas, uzstājoties ar runu pret viņu pretestību. Tas var skart pat viņa balsi, it kā tā atmosfēras apstākļu dēļ šķistu aizsmakusi, bet kad ienaidnieks atkāpjas, tā skan neapslāpēti skaidri. Ja gars ar tāda veida cīņām tiek nodarbināts, tad tas ietekmē arī ārējo cilvēku. Ļauni gari var runātāju runas laikā ar nerimstošu komentāru straumi apgrūtināt, viņi var to visādi apvainot, kur viņš nav vainīgs, bet ir pašu ļauno garu darbs. Viņi var tam melus par klausītāju stāvokli čukstēt ausīs, viņi var tam jūtās izliet apsūdzības, viņa izrunātos vārdus izsmiet u.t.t. u.t.t. Ja viņš runā par svētu dzīves veidu, kādu Dieva bērnam jādzīvo, tad ļaunie gari tam saka, ka citiem sludinādams viņš pats ticis atmests, un vēl pie tam tie to dara tik nicinoši, izsmejoši un ilgstoši, ka beidzot viņš tiek spiests izteikt pazemojošus vārdus pats par sevi, tos iepinot savā runā, no kuriem izplūst straumes sapulces atmosfērā, kas klāj pāri klausītājiem tumšu mākoni.

 

Lūgšana kā iznīcinošs ierocis

Lūgšana ir kāda likuma  piepildījums, kas dod Dievam iespēju iejaukties un tā rīkoties, kā Viņš grib. Ja tāds likums nebūtu un Dievam savu bērnu lūgšanas nevajadzētu, tad lūgšana būtu tikai laika zaudēšana. Bet patiesībā lūgšana ir varenākais ierocis, kas vispārīgi stāv kristiešu rīcībā. Ar tās palīdzību viņš var Dieva lietas kavēkļus novērst, vai tas būtu grēks vai velna darbi.

Lūgšana ir vienlīdz GRAUJOŠA, kā veidojoša, bet lai tāda tā būtu, tai jābūt radikālai (pamatīgai, neielaižoties nekādos kompromisos), tai jāpieskaras dziļākām, slepenākām cēloņu parādībām. Jāņem vērā atsevišķas lietas, ne tikai vispārēja redzes stāvokļa vilcienos, personīgā dzīves novadā, tā vispārējā tālākā

 

239

apkārtnē un visā pasaulē. Lūdzot vajadzētu ievērot sekojošu kārtību: 1. Personīga lūgšana, par savās vajadzībām. 2. Lūgšana par piederīgiem un viņu vajadzībām. 3. Lūgšana par apkārtnes vajadzībām. 4. Universāla lūgšana par visu Kristus draudzi un visu pasauli (1. Tim. 2:1, Efez. 6:18).

 

Visaptveroša lūgšana

Ja lūgšanu cīnītājs lūdz par vispārējām lietām, pirms būtu nesis Dieva priekšā personīgās un vietējās vajadzības, tad ienaidnieks aizskars šos neaizsargātos novadus, tiem uzbrūkot ar savām varām, kas cīnītāju novedīs tādā stāvoklī, kur viņam nav brīvība, spēja iestāties par visām vajadzībām. Lūgšanai jābūt ilgstošai, ne tikai izsmeļošai. Priekš tam ticīgajam jābūt spēks, tāpat arī zināšana par ko lūgt un gudrība, lai pareizi lūgtu. Lūgšanai ir sekas, par kurām jābūt skaidrībā, lūgt ir darbs, kas prasa tādu pat audzināšanu, kā mācīšana un sludināšana.

Labi vingrinājies lūgšanu cīnītājs pazīst visas puses savam ierocim. Lūguma lūgšana (Jāņa 14:13), aizlūgšana (Rom. 8:26), pavēles lūgšana (Mat. 21:21, Mar. 1:23-25), kādai nastai, kas nogūlusies uz garu vai dvēseli sekojoša lūgšana (Kol. 2:1 un 4:12). Viņš zina, ka dažreiz jālūdz zem šādas nastas noslogojuma, bet viņš nedrīkst domāt, ka visās izlūdzamās lietās tam vajadzētu justies noslogotam, vai arī būtu jāsagaida pārliecinošs “prieks”. Viņš zina, ka redzot grūtības, tas jau ir uzaicinājums lūgšanai, un ka briesmas sevī slēpj gaidīšana uz “jūtām”. Viņš pazīst arī patieso Kristus miesas vienības nozīmi, tā ka viņš uz visām draudzes lūgšanām var teikt “āmen”, cik tālu tās gara iedvesmotas un ir pēc Dieva prāta.

Tas viss skar tikai lūgšanas uzbrukuma pirmos pamatus, kuru varētu vērst pret tumsības varām Dieva tautas atbrīvošanai, kas būtu katras atmodas īstais mērķis. 

© Verners Šteinbergs