APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 11.nod. KARŠ PRET TUMSĪBAS VARĀM

Apdraudētais kristietis -

11. nodaļa 

Karš pret tumsības varām 

XI. nodaļa.

KARŠ PRET TUMSĪBAS SPĒKIEM.

(War upon the Powers of Darkness)

 

219

Ceļš brīvībā noved ticīgo pie nepieciešamās atziņas – tumsības spēkiem pieteikt nepielūdzamu karu, jo visi viņa piedzīvojumi tam rādījuši visneticamākā veida sātaniskā ļaunuma dziļumus. Tātad viņš redz, ka tam jācīnās pret paša apsēstību tā pat, kā pret visiem citiem velna darbiem, lai pirmā kārtā viņa līdzcilvēki netiktu pievilti. Viņš arī redz, ka katru dienu uz viņu gaida cīņa pret sātana triecieniem un uzbrukumiem, cīņa pret lietām, kas tam gāžas virsū, pat ja viņš uz to ienaidniekam nav devis iemeslu. Kamēr ticīgais no apslēptām važām izlaužas, viņš iedzimst karā, viņam jācīnās, lai savu brīvību paturētu, tieši tāpat kā bērnam piedzimstot dabīgajā pasaulē jāelpo, lai uzturētu dzīvību, tā arī ir piedzimšana cīņas laukā, ko pavada sāpes un ciešanas sātanisko melu un pievilšanu atklājumos. 

Šī uzbrukuma ienaidniekam periodā kristietis mācās pazīt dēmonisko cīņas spēku sistemātisko darbību. Caur pievilšanas un apsēstības simptomu pazīšanu savā paša dzīvē viņš kļūst spējīgs to pie citiem redzēt un pareizi novērtēt viņu nebrīvību. Redzot viņu bēdas, tās to vada lūgšanās par viņiem un noved pie tādas rīcības, lai tiem palīdzētu.

 

Uzbrūkošā un aizsargājošā cīņa (Agressive and defensive warfare)

Katrā karā mēs sastopam divus operāciju veidus - (1) pasākumu veikšanu uzbrukumam un (2) pasākumu veikšanu aizstāvēšanai, tas tāpat ir pārdabiskā, kā dabīgā novadā, vajag ne tikai aizstāvēties pret ienaidnieku, bet arī viņam uzbrukt.

Kamēr ticīgais atbrīvojas no agrākām apsēstības saitēm, viņš mācās pazīt savas vājās vietas un vingrinās pazīt - atklāt ienaidnieka speciālos, rafinētos un metodiskos paņēmienus viņu tādās vietās satvert, kur tās vāji apsargātas. Ar tādiem piedzīvojumiem padziļinās viņa pārliecība par nerimstošu cīņu. Tagad viņš zina, ka viņam ikdienas jāstājas pretī

 

220

ienaidniekam, lai no jauna netiktu pārsteigts viltībā. Pateicoties savu rūgto mācību piedzīvojumu dēļ, viņš zina, ka no šī laika tam arvien jābūt nomodā, lai nekristu kaut kādiem jauniem uzbrukumiem par upuri vai nu tie būtu tieši, jeb caur “apstākļiem” no saviem līdzcilvēkiem radīti netieši uzbrukumi un pie tam tieši tādi ir tie stiprākie.

Atbrīvošanas no pievilšanas periodā ticīgajam tiek acis atvērtas par sātaniskā kara spēka pārdabiskajām mahinācijām, tā kā Dievu var pie Viņa darbiem pazīt, tāpat var arī tumsības spēku iespaidu pie viņu darbiem pazīt. Kā dievišķie tāpat arī sātaniskie spēki paliek miesīgai acij apslēpti, bet viņu darbības iznākumi tādu skatieniem atklāti, kam dota izšķirt spēja. Arī tāds, kas pats no apsēstības ticis atbrīvots, var pazīt, ka lietas, kuras apzīmēja par ''neizdibināmo Dieva prātu” nebija nekas cits, kā “šīs pasaules kunga” ļaunie darbi. Tāds saprot un zina, ka kristīgās baznīcas apātija un nāves miegs pirmkārt attiecināmi uz sātanu, un ka daudz kas, ko pieraksta “grēkam” un “vecajam cilvēkam”, “vecai dabai”, top vienīgi izraisīti caur ļauno garu darbībām. Tātad no šī brīža ticīgajam jāvēršas arī pret nepareizām viltus mācībām, kuru nolūks ir panākt, ka velna viltus darbi tiek mierīgi uzņemti par “Dieva prātu”. Savu pašu piedzīvojumu dēļ tagad ticīgais redz sevi piespiestu savus agrākos uzskatus kā nepierādītas teorijas par Dievu un sātanu atmest, un to vietā viņš saņem divas dārgas bagātības, proti, šķīstītu “teoloģiju” un patiesu “demonoloģiju”.

 

Daži no rezultātiem pēc atbrīvošanās no pievilšanas

Atbrīvotais ticīgais kļūst arī sevišķi praktisks. Viņam atklājas, ka Dievs un arī velns ir praktiski, un arī, ka cilvēkam ir jābūt tādam, lai varētu vērsties ar vienu pret otru. Viņš nāk pie atziņas, ka lūgšana ir galvenais ierocis, ko Dievs lieto, lai velna darbus izārdītu, un tāpēc tam no šī laika ir jādzīvo lūgšanas dzīvi, lai ar panākumiem varētu kaitēt ienaidniekam.

Savā apskaidrošanās no pievilšanas laikā ticīgais arī ir atklājis kādus līdzekļus tumsības spēki bija lietojuši pret viņa trīsdaļīgo būtni

 

221

-ni, un ka viņam tagad savus atsvabinātos un atjaunotos būtnes spēkus jāvērš pret viņiem, lai pastāvētu un paliktu brīvībā. Caur saviem piedzīvojumiem viņš arvien vairāk mācījies pazīt savu paša garu un apzinājies nepieciešamībā to uzturēt stipru, tīru un uzbrukt priecīgu. Viņam tāpat kļūst arī skaidrs, ka cīņā bez žēlastības, ko ļaunie gari pret viņu ved nepastāv pamiers, ka viņš nekādā laikā, nekādā vietā nevar būt drošs no viņu viltībām un ka viņš tāpēc, kur viņš arī nebūtu, ko viņš arī nedarītu, kādā stāvoklī viņš arī neatrastos, viņš jābūt apbruņotam, gatavam tiem pretī stāties. Ja ticīgais iet caur smagām ciešanām un sāpēm, tad viņš zina, ka tā ir “tumsības varu stunda”, un caur mokām, kuras tā sagādā, viņš mācās pazīt, ka tā ir tikpat nežēlīga kā ļauna, vienmēr ļauna, neko citu nedomājot kā uz ļaunu un ar visiem saviem spēkiem cenšoties cilvēku ievilkt un iepīt ļaunumā, klusi, noteikti, nenogurstoši, pastāvīgi, sīksti, dzīti no viņu mežonīgā, neiznīcināmā ienaida pret cilvēka dzimumu, cilvēka ienaidnieki, pirmā kārtā Dieva bērnu ienaidnieki. Kas viņi bija, tādi viņi ir, un tādi viņi būs, ļauni un tikai ļauni. Tā tad ticīgais atzīst, ka viņam tiem jāpretojas, un ka cīņa par viņa gara uzvaras spēku, brīvību un tīrību ietver visu viņa būtni, stiprinātu caur Dieva visspēcību, Kura nostājās viņa pusē.

 

Ticīgais atklāj, ka viņš atrodas karā ar visu elli

Arvien jauni piedzīvojumi attiecībā uz ienaidnieka naidu un ļaunumu, ar ko tie apkaro ticīgo to noved pie skaidrības, ka tam nav jācīnās tikai pret vienas garīgas būtnes ļaunumu un viltībām, bet pret “varām un valdībām”, kuru rīcībā ir neizsīkstoši avoti, un JA VIŅŠ PRET TIEM UZVARAS SPĒKĀ PASTĀV, VIŅŠ NAV TIKAI VIENU ĻAUNO GARU UZVARĒJIS, BET VISU ELLI. Viņš atklāj, ka tumsības spēki neļaus nevienam Dieva bērnam palikt, kā uzvarētājam stāvam, pirms viņiem visiem kopā (Efez. 6:12) nav izdevies viņu novest pie krišanas. Tādēļ viņu uzbrukumi uz katru, kas nolēmis “uzvarēt” dzīvā savienībā ar uzvarošo KUNGU, kurš tumsības ordas pie krusta Golgātā “atklāti kaunā licis”.

Katrs ticīgais ir aicināts triumfēt pār elles varu, bet lai

 

222

šo mērķi sasniegtu, tam jāapvelk viss Dieva bruņojums, Viņa spēks, stiprums, patiesīgums un taisnīgums, Viņa ticība un miers, bez tam vēl jāsatver tā Vārda un lūgšanas zobens. Šis apbruņojums un tā atsevišķie gabali darīs to spējīgu pretoties visām viltīgām velna uzmākšanām. Ja viņš uzvar, tad to zina visas Debesis, ja viņš krīt, tad to zina visa elle. Ja viņš triumfē, tad sātana ordas nav tikai uzvarētas, bet arī cietušas un vājinātas. Ticīgais, kas tik lielā mākslā vingrinātu, sīkstu un izveicīgu ienaidnieka grib uzvarēt, nekad nedrīkst uzdrošināties savas bruņas un ieročus nolikt vai nodoties kādiem niekiem un bezrūpībai, jo ienaidnieks ir tāpat neatlaidīgi stūrgalvīgs, gribas pilns to pārsteigt un pieveikt, kā viņš pats vēlēšanās pilns palikt uzvarētāja lomā. Katrs, kas šo ienaidnieku, šo cīņu un tās mūžības aptverošās sekas ir pazinis, atrod savas dzīves jēgu - cīnīties pret šo zemes “postītāju” un izjūt prieku kā priekšgaršu nākamajam uzvaras triumfam kopā ar Kungu Jēzu Kristu pār visiem Viņa ienaidniekiem. (Ebr.10:13, 1.Kor. 15:25-26)

Raugoties uz tumsības varām un to pilnīgi samaitāto dabu, ir būtiski nepieciešami tās izstudēt. Priekš tumsības varām briesmīgākās mocības ir pazaudēt kādu atbalsta punktu un kļūt uzvārētām. Kritušā daba pie eņģeļiem tāpat kā pie cilvēkiem saceļas pret zaudējumu atzīšanu. Kunga Jēzus dienās dēmoni tika “pirms laika mocīti”, kad atmaskotiem tiem bija savas slēptuves jāatstāj un jāiziet. Tāpat arī šodien tie tiek caur katru patiesību mocīti, kas tos ceļ dienas gaismā. Patiesība par viņiem un no tās izrietošā cilvēku atbrīvošana no viņu varas tos traucē viņu “mierā”. Tas, kas notika Kunga Jēzus dienās, kad Viņš staigāja zemes virsū, notiks atkal no jauna, kad par Kunga Jēzus mācekļu vispārējo īpašumu būs kļuvusi tiem dotā vara pār ļauniem gariem. Pēc evaņģēlija ziņām sātans un viņa eņģeļi sacēlās pret Kungu Jēzu, kad Viņš staigāja zemes virsū. Viņš gāja apkārt, kā uzvarētājs un ļaunajiem gariem vajadzēja sevi atzīt par uzvarētiem.

 

Kristus autoritātes lietošana pār ienaidnieka varu

Ticīgais, kurš ejot “caur uguni” spējis iepazīt patieso sātana

 

223

dabu, mērķus un plānus, pienācīgi sevi apbruņojis pašaizsardzībai un citu atbrīvošanai, atklāj, ka Kungs Jēzus saviem bērniem devis, kā atpestīšanas daļu no Golgātas, pilnvaru pār sātana varu (Lūk.10:19), ja viņi to tikai grib satvert un sev iegūt. Tiem, kas ar Viņu savienoti, Viņš atļauj tā Vārdu lietot kā uzvaras ieroci, Viņa Vārdā velniem pavēlēt. Tās bija sekas pirmo kristieša laikā, kad viņi tika apģērbti ar “spēku no augšienes”. Kungs Jēzus teica savas nāves priekšvakarā: “Līdz šim jūs neko nelūdzāt Manā Vārdā”. Bet pēc Vasarsvētkiem viņi lietoja TO (Viņa) VĀRDU, un atklāja, ka Svētais Gars uz to apliecinājās un no Viņa spēka liecināja. “Kas man ir, to es tev dodu... Vārdā celies augšā...”, teica Pēteris. “Es tev pavēlu Jēzus Vārdā, izej...”, teica Pāvils uz ļauno garu (Ap.d. 16:18). “Manā Vārdā tie velnus izdzīs...”, teica Kristus par Saviem sekotājiem. “...gari jums paklausa...”, (Lūk. 10:20), būtu vajadzīgs teikt par katru, kas patiešām ir “viens gars” ar To Kungu (1.Kor. 6:17).

Kristus autoritāte tātad var tikt ticībā satverta no visiem Viņa bērniem, kas ar Viņu garā savienoti, pat tad, ja viņi nezināšanas dēļ vēl nav pilnīgi atbrīvoti no pievīlēju garu ietekmes.

 

Kristus autoritāte neatrodas pašā ticīgajā

Tas ir pamatoti tā, jo mums top skaidrs, ka Kristus uzvarētāja autoritāte no Golgātas pār visām sātaniskām ordām (pulkiem) nepamatojas cilvēkā, bet ka viņam šī autoritāte ir Svētā Gara spēkā jāsatver, un uz tādu ticības darbu Svētais Gars atbild. Bet ja kāds kristietis tādā veidā ticībā kādam ļaunam garam pavēl, tad pēdējais katru iedomājamu ieganstu, ko minētajā kristietī atradīs, mēģinās pret to izlietot, ka tas uzdrošinājies Uzvarētāja autoritāti pielietot.

Visu to var izskaidrot ar iepriekš iztirzātām patiesībām, ka ticīgais, kas garā ar Kristu ir savienots, aiz nezināšanas var pieļaut dvēselē un miesā mājot svešiem gariem, kuri ar viltu tur ielavījušies. Svētais Gars no tāda Dieva bērna neatkāpjas, kas Viņu ir uzņēmis, tāpēc ka tāds nelūgts viesis to caur izlikšanos maldinājis pret paša cilvēka patiesiem nodomiem. Velna ieiešana

 

224

cilvēkā, to nepadara par velnu, tāpat kā cilvēkam Dieva Garu uzņemot, tas viņu nepadara par Dievu. Ja ticīgais patiesību zina un visu nenoraida, kas ienaidniekam dod varu pār viņu, tad viņš apzināti ļaujas netaisnībai, caur to tad viņa iekšējā dzīve tiek nopietni apdraudēta, tāpat kā katrs atzīts grēks, ko negrib atstāt kļūst par sienu starp Dievu un cilvēku. Dievs lieto katru tik ilgi, kamēr tas paliek uzticīgs savai atziņai, kaut arī redzamas pretrunas - cilvēkam pašam to neapzinoties - citiem ir par piedauzību.

 

Šī Vārda autoritātes lietošanas rezultātu pakāpes

Atbilstoši ticīgo dažādiem personīgiem uzvaras stāvokļiem - pakāpēm, ir daudz uzvaras pakāpju stāvokļi pār ļauniem gariem, pie tiem, kuri satvēruši pēc savām spējām Kristus autoritāti. Divi Dieva bērni var ticībā Viņa spēku lietot ar pavisam dažādu iznākumu, skatoties pēc viņu atziņas par dēmonu darbības metodēm, un tāpēc arī par viņu izpratni par attiecīgo gadījumu. Piemēram, kristietis atklāj, ka viņš var ļauniem gariem piespiest iziet, bet viņš nezina, ka to pieturas punkti un rīcība upurī jāņem vērā, tātad tam nebūs tik pamatīgi ilgstoši panākumi, kā citam, kas tādu lietu zina un aizliedz dēmoniem katru tālāku darbību, kas to pilnīgi atbrīvos.

Atzīšanas un izšķirt spējas dāvanām ir jāpieaug un jāpadara ticīgo spējīgu zināt, kad viņam Kristus autoritāte pielietojama. Piemēram, pēdējā nekad nedos panākumus, ja darbība grozās ap tādu lietu, kā sastapšanos ar ļauno garu meliem, tad iespaidīgākais ierocis būs patiesība. Dieva patiesība izteikta pārliecībā, ka viņa ir patiesība, dvēseli atbrīvos.

 

Atziņa kā sastāvdaļa autoritātē

Tātad vara pār ļauniem gariem ir atkarīga ne tikai no personīgas uzvaras, bet no ticīgā atziņas, katrs kas alkst citu atbrīvošanai pēc iespējami lielākas autoritātes mēra saņemšanas ir par to jāiestājas, lai velna darbības metodes uz vispamatīgāko izstudētu, kā arī visās viņu pašu skarošās lietās LAI TAS PALIKTU UZVARĒTĀJS VISĀ UN PĀR VISU, CAUR KO VIŅAM JĀIET. Piegriezīsim vērību tam, cik lielu nozīmi Svētie Raksti piešķir atziņai un prātam. “Lai jūs bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu visā pilnībā izprastu Viņa gribu”, rakstīja Pāvils kolosiešiem (Kol. 1:9). Tas Kungs teica: “Šī ir mūžīgā

 

225

dzīvība, ka viņi atzīst Tevi...” (Jāņa 17:3). “Ja mēs staigājam gaismā... sadraudzība.” Gaismā staigāt nozīmē Dievu pazīt, un jo vairāk mēs Dievu pazīstam, jo vairāk mēs tumsības spēkus sajūtam, jo gaisma izgaismo tumsību (skat. Efez.5:11-13). Pilnīgiem... ir caur ieradumu prāti vingrināti izšķirt labu no ļauna” (Ebr. 5:14).

Ticīgajam jābūt gatavam maksāt cenu par zināšanām un atziņu, ja viņš grib saņemt spēku citu atbrīvošanai. Kā viņš var kādai lietai pretoties, ja neprot izšķirt, vai tā nāk no Dieva vai nenāk? Viņam tas ir jāzina, viņam jāmācās to izzināt, viņa atziņas mērs noteiks tā izšķirt spējas un pilnvaras mēru. Ticīgajam ir jāzina par ļauno garu viltībām, mērķiem, metodēm, apsūdzībām u.t.t., par “nastām” kādas tie var uzlikt, kāda tam nozīme un kā tās rodas, viņam jāprot izšķirt, kad tie traucējumus un kavēkļus izsauc, lai visur paliktu par uzvarētāju.

Xxxxxxxxc

 

Ļaunie gari pakļaujas ticīgajam, kurš ir savienots ar dzīvo Kristu

Atziņai ir liels iespaids uz ticību. Ticīgajam vajag ZINĀT, ka tas ir Dieva prāts, ka ļauni gari, ne tikai potenciāli (apslēpti), bet visā patiesībā man ir padoti kā tādam, kas dzīvo savienībā ar “Dieva Svēto”, kurš kā uzvarētājs pār visām šīm varām staigāja Zemes virsū un saviem mācekļiem deva pilnvaru Savā Vārdā pār tām (sal. Lūk. 10:17-24).

Aplūkojot šajā sakarībā dažas Rakstu vietas, tās mums skaidri pierāda, ka tas ir Dieva prāts un nodoms priekš savas tautas, kā draudzes, tā arī atsevišķā ticīgā, attiecībā pret tumsības varām. Pāvils saka: “Dievs sātanu samīs zem jūsu kājām” (Rom. 16:20), un ka tiem jācīnās pret varām un valdībām (Efez. 6:12), droši vien ne jau tādēļ, lai pēdējās pār kristiešiem triumfētu. Lai viņi velnam pretī stājas stipri ticībā(1.Pēt. 5:8-9), bet ne bezrūpībā no velna izdarībām un darbiem neko nenojaustu - viņa viltīgām uzmākšanām pretotos, bet ne ignorētu. Viņa domas mums nav nezināmās (2.Kor. 2:10-11), tas norāda uz noteiktību modrībā un novērojumos. “Manā Vārdā tie velnus izdzīs” (Mar. 16:17). Tas attiecās uz visiem, kas iziet savienoti ar Uzvarētāju, paļaujoties uz Viņa Vārda autoritāti, lai uzvarētu.

 

226

Atziņa par nostāšanos pret ienaidnieku arī iespaido gribas pielietošanu. Kā lai kāds ticīgais varētu vērsties kādā sapulcē pret ļauniem gariem, ja viņš neko nezinātu par to, ka viņi tur atrodas? Ja uztveres jutekļi ir asi, tad tas palīdz izpratnei. Ja tie caur apsēstību ir apdullināti un notrulināti, tad top vājināta vajadzīgā atziņa tumsības spēku nojaušanai.

ATZIŅA NOSAKA LŪGŠANU. Ābrahāms mēģināja uzzināt, kādi būtu noteikumi, lai Dievs Sodomu saudzētu, kad viņš attiecībā uz nolādēto pilsētu Kungu iztaujāja. Viņš gribēja zināt Dieva noteikumus, pirms lūdza par Sodomu.

 

Atziņa ir nepieciešama auglīgai, efektīvai lūgšanai

Ļoti svarīgi ir pilnīgi visu gaismu par tumsības varām iegūt, lai ar saprašanu un panākumiem varētu lūgt. Pretējā gadījumā tie var ap ticīgo attīstīt visai rosīgu darbību. Ka tā ir patiesība, tas viegli pierādāms ar briesmīgiem velnišķu iespaidu apmēriem Dieva tautas vidū, neraugoties uz tik daudzām lūgšanām. xxxxxxxxxxxxxxxxx Kristieši neprot caur lūgšanām ienaidnieku uzvarēt, kurš vēršas pret viņu darbībām tāpēc, ka viņi to nepazīst un tam cauri neredz.

Lūgšanas ir visiespaidīgākais ierocis cīņai ar tumsības varām, vienādi nozīmīgs uzbrūkot ienaidniekam un tā darbiem, kā arī lai atbrīvotu saistītos no viņu važām un lai atspiestu šīs ļaunās varas hierarhijas, kuras saceļas pret Kristu un Viņa draudzi. Ar lūgšanām ticīgajam vajag uzbrukt ne tikai sevis paša dēļ, bet visas Kristus miesas dēļ un visas pasaules dēļ, kurai jātop atbrīvotai no visām tumsības varas pēdām un iespaidiem.

Ir iespējams vest sistemātisku lūgšanas kara gājienu pret tumsības valsti, kas nozīmē patiesu sadarbošanos ar Dieva Garu draudzes glābšanai un “vecās čūskas saistīšanu”, kas pasteidzinātu tās iegrūšanu bezdibenī (Jāņa atkl. 20:1-3). Ar redzamu ķēdi pārdabiska būtne neļautos saistīties, varēta būt, ka “lielais stiprais eņģelis” ir mistiskā “Kristus” simbols - Galvas un locekļu - “vīrišķīgais Dēls”, kas tiek parauts pie Dieva un Viņa goda krēsla, pēc tam, kad locekļi

 

227

ir pilnīgi tikuši atbrīvoti no katra ienaidnieka iespaida, saņem uzdevumu pievīlēju satvert un “iegrūst bezdibenī”, un tur to saistīt uz 1000 gadiem.

 

Eņģeļu kalpošana karā par svētajiem

Mēs nevaram noteikti konstatēt, cik tālu lūgšanas iespaido gaismas spēkus pret tumsības varām. Rakstos ir daudz vietas, kas uz to norāda, ka tie eņģeļi, kas līdz ar sātanu nekrita, atrodas kalpošanā priekš svētajiem Zemes virsū, ko gan pēdējie tikai sāk nojaust. Vecajā Derībā Debesu pulks parādās kaujas gatavībā ap pravieti Elīsu un Jaunajā Derībā mēs redzam eņģeli Miķeli cīnāmies ar saviem eņģeļu pulkiem pret pūķi un viņa eņģeļiem un draudze Zemes virsū pie šīs cīņas piedalās. Debess pulku cīnītāji un Dieva bērni šeit Zemes virsū acīm redzami savstarpēji saistīti cīņā pret tumsības ordām; draudze cīnās un uzvar caur savu liecības vārdu un Jēra asins spēku un pie tam, kā viena kopa, ne kā atsevišķi locekļi.  Ir teikts: “...viņi uzvarēja...” skatā uz viņu savienību pret kopēju ienaidnieku.

Eņģeļu kalpošanu svēto pusē pret tumsības varām Zemes virsū mums ļoti skaidri tiek atklāta Daniēla 10. nodaļā, kur virseņģelim Miķelim vajadzēja pretoties sātaniskiem Persijas un Grieķijas valdniekiem, lai sasniegtu Daniēlu ar Dieva vēsti. Xxxxxxxxxx Jāņa. Atkl.12.nod. Arī pats Kungs piemin eņģeļu “leģionus'', kurus tas būtu varējis aicināt, lai to sargātu un aizstāvētu (Mat.26:53). Bet Viņš izvēlējās izcīnīt cīņu viens un nepieņēma Debesu palīdzību, kā vien Ģetzemanē, kur eņģelis to stiprināja.

 

Mācīšanās lūgšanu karā

Ja ir iespējama sistemātiska lūgšanas cīņas vešana pret tumsības varām, kas paātrinātu draudzes atbrīvošanu un Kunga nākšanu, tad vajadzētu ticīgajiem šo cīņu tik pat pamatīgi izmācīties, kā kuru katru (jebkuru) citu izkārtojuma nepieciešamību priekš kalpošanas.

Ja salīdzinām šo lūgšanas cīņu ar karu Zemes novados, tad iznāk, ka katram, kas grib kļūt par “vadītāju” jābūt labprātīgam ļaut sevi apmācīt un jāieņem tāda pat vieta, kā jaunkareivim šīs pasaules armijā. Tādam ticīgajam jāmācās, ne tikai saprātīgi lietot lūgšanas

 

228

ieroci, bet bez tam arī jāiegūst pilnīgi noteiktas zināšanas par organizētām ienaidnieka ordām, “caur lietošanu” viņam savi jutekļi jāvingrina, lai tie kļūtu spējīgi redzēt cauri ienaidnieka darbībai garīgā novadā. Viņam jāmācās novērot, lai caur novērošanu varētu pazīt sātaniskās cīņas metodes pret Dieva tautu.

Mūsu laikmetam ir nepieciešami vadītāji, kam visās lietās ir pieredze, kas stāv sakarā ar velna “pasaules karu”, vadītāji, kuri ir spējīgi viņam aizsteigties priekšā un tā Kunga “pulkiem” uzbrukuma cīņā iet pa priekšu, vadītāji, kuri pilnīgi pazīst visu bruņojuma uzkabi un var atklāt, ja tā kādā punktā uzrāda vāju vietu, tādi vadītāji, kuri vispirms mērķtiecīgi apzinīgu, sistemātisku, saprātīgu PRETUZBRUKUMU LŪGŠANĀS SPĒJ VADĪT PRET TĀDĀM PAT SĀTANISKĀS HIERARHIJAS UZBRUKUMU METODĒM, kas vērstas pret draudzi.

Ticīgajam, kurš sātanam pieteic cīņu, ir pamatīgi jāpazīst aizstāvēšanās un uzbrukuma cīņas paņēmienus, jo, ja absolūti droši neprot aizstāvēties, karš pret tik viltīgu ienaidnieku drīzi beigsies ar to, ka vajadzēs viņa spēcīgo uzbrukumu dēļ uz vājām un neapsargātām vietām savā apkārtnē atkāpties, lai vispārīgi varētu vēl savu paša stāvokli glābt. Piemēram, kāds ticīgais cīnās ar velnu un izlaužas ar drošsirdīgu liecību par lūgšanas varu cauri, ar kuras palīdzību tam būtu izdevies tādus un tādus ienaidnieka apcietinājumus nopostīt, bet ļoti drīz viņam pašam vai tā tuvākai apkārtnei seko tik spēcīgi uzbrukumi, ka dedzīgajam lieciniekam atklājās, ka viņš sevi un savējos par maz ar lūgšanām sargājis.

 

Aizsardzības cīņa, kas minēta Efeziešiem 6.nodaļā

Par aizsardzības stāvokļa svarīgumu un “varu” visos uzbrukumos “pastāvēt”, ļoti skaidri rāda Efeziešu 6. nodaļa, kur septiņi panti iztirzā ieroču bruņojumu un aizstāvēšanos, bet tikai vienā pantā iet runa par uzbrukumu.

Lūgšanu cīnītājam nešaubīgi jāpaliek aizstāvēšanās stāvoklī, tam jābūt gatavībā pret visām “uzmākšanām” un visām tumsības ordām stāties pretī, vai tās viņam uzbruktu, kā “varas” vai caur tumsību un pēkšņiem masu uzbrukumiem. Viņas jāmācās stāvēt “ļaunā dienā”, un kad viņš

 

229

izcīnījis uzvaru, tam arī uzvaras stāvoklī jāpaliek, tagad tam cauri jāredz pilnīgi citādām kārdināšanām, kuras pielāgotas tieši triumfa stundai.

Lai varētu aizstāvēšanās stāvoklī pastāvēt, ticīgajam jāzina, kādas lietas ļaunie gari tam caur cilvēkiem var nodarīt, un tāpēc viņu priekšā nepiekāpties, domājot, ka pakļaujas Dieva prātam. Viņam jāzina, ka melu gari viņa dēļ var citus kristiešus “apspiest” un “nomākt”, viņiem vīzijas un nepareizus priekšstatus par viņu sagādāt, un tos var ietekmēt zem tādu “nastu” spiediena citiem par viņu rakstīt, citiem ļaunas domas par viņu iedvest u.t.t., u.t.t. Dēmonu rīcībā ir visneiedomājamākie līdzekļi, lai ticīgo no viņa uzvaras stāvokļa izvilinātu vai caur biedēšanu izdzītu. Jo lielāks bija viņa triumfs, jo nenogurstošāks un rafinētāks būs ienaidnieks, lai uzvarētāju pie viņa vājāki apsargātām vietām satvertu un novestu pie krišanas. Ja tas viņam izdodas, ka cilvēks ļauj sevi caur kādu varas aktu atturēt no uzbrukuma cīņas, ļauj caur savas apkārtnes sabiedrības domu neizprotamību sevi satricināt, vai šīs lietas uzskata par “krustu”, kas tam jānes, tad viņš ienaidnieka īsto viltus taktiku nav pareizi izpratis.

Bet kad ticīgais zina, kādas lietas ļauni gari var viņam nodarīt un ko ierosināt, lai tam kaitētu, tad viņš redzēs cauri viņu darbībām arī savos līdzcilvēkos, un paliks stings savā aizsardzības stāvoklī, pārejot pret velniem lūgšanas uzbrukumā un neļausies viņu izdarībām, pieņemot tās mierīgi par “Dieva prātu”.

 

Lūgšana pret velna darbību

Cīņā pret tumsības varām var lūgšanu mērķtiecīgi un neatlaidīgi vērst pret velna darbiem pat tad, ja atrodas savu dienas pienākumu pildīšanā. Lūgšana var būt īsa un skaidra, bet tomēr iespaidīga. Tādi vārdi, kā: “Kungs, izārdi velna darbus!”, vai “Kungs, atveri šim cilvēkam acis, lai viņš sātana melus redz un atzīst” u.t.t.

Arī aizlūgšanu par citiem var tieši pret ļauniem gariem vērst, bet pie tādas lūgšanas pieder zināšana un atziņa, lai pareizi varētu dēmonu klātnības simptomus novērtēt, izšķirt. Nedrošība šajā virzienā

 

230

iespaido lūgšanas varu. Ja lūdzējam ir šaubas par sava līdzcilvēka īpatnībām, kuras pēdējo pamudina tā rīkoties, it kā tam būtu “dubulta daba”, kas viena otrai ir pretēja un citāda kā viņa īstais raksturs, tad vēl viņš var mierīgi lūgt par katru sevi zināmu darošu ļaunā gara atklāšanu, vispirms par to, lai upuris pats savu stāvokli varētu pazīt. Viņš drīkst arī par savu personīgo apgaismošanu lūgt, lai ar savām lūgšanām kļūtu spējīgs mērķēt uz pareizo vietu.

Ka ļauni gari mājo kādā cilvēkā un to iespaido un, kaut tas būtu vismazākā mērā, ir tā nepatikas un pretīguma izpausme pret patiesību un visām mācībām, kas runā par tumsības varām. Tāda antipātija (nepatika) ir nesaprātīga un var kļūt fanātiska. Jo cilvēks, kas ir brīvs no velnišķu spēku iedarbības, var vaļsirdīgi un mierīgi atvērties gaismai par demonismu, tieši tik pat labi, kā gaismai par dievišķo. Pie tādiem ''aizspriedumu” ticīgiem bieži atrod parādības, kas vēršas pret citiem patiesības virzieniem, piemēram, lietām, kas skar viņu personīgo dzīvi, viņu “garīgos piedzīvojumus” utt. Šo parādību iemesls ir tas, ka ļaunie gari nekādos apstākļos negrib pieļaut viņu apskaidrošanu (izgaismošanu). Viena no drošākām dievišķās dzīvības pazīmēm ir vēlēšanās, tieksme, jā, pat karsta prasība pēc patiesības, arī ja tā būtu pazemojoša un sāpīga. Ticīgie nostājas uz visām augšanas pakāpēm patiesības Dieva pusē, ja viņi saka: “Es gribu atvērties visai patiesībai”, ar to tie dod iespēju Patiesības Garam savu darbu darīt.

Ir svarīgi, ka lūgšanas cīnītājs mācās izšķirt starp ļauno garu iedarbību viņu upuros un pašiem cilvēkiem, lai netiktu aizkavēti no panākumu bagāta uzbrukuma pret īsto ienaidnieku, vainojot cilvēkus par lietām, ko darījis pretinieks.

 

Kā ļaunie gari liek ticīgajiem pašiem pretoties tai patiesībai, kas viņiem vajadzīga

Ja kāds ticīgais grib palīdzēt kādam ļauna gara apsēstam, tad tam uz to jāsagatavojas, ka ļauni gari saistītajam to patiesību, kurai to jāatbrīvo, sagrozīs un viņu pret visiem sakūdīs, kas šo patiesību tam pienesīs. Ir reizes, kad melu gars patiesību lieto, kā kādu rīksti, lai ar to savu gūstekni sistu. Nelaimīgajam tiešām ir sajūta, ka tas tiek ar rīkstēm

 

231

šausta, it kā vārdi, kas tam nes gaismu, būtu sitieni, kas tam krīt uz muguras. Bet ja pieviltais un apsēstais neļauj sevi caur šīm sāpēm maldināt, bet pieķeras patiesībai, un tūdaļ TO PAGRIEŽ LŪGŠANĀ cīņā pret ienaidnieku, tad viņš ir satvēris uzvaras ieroci. Piemēram, ja cilvēkam saka: “ienaidnieks tevi pieviļ”, un viņš atbild: “Es šo pievilšanu negribu pieļaut. Dievs, Kungs, atklāj man visas sātana viltības!” tad uzvara viņam ir rokā.

Katram apgaismojumam un pamācībai par sātana melu gariem vajadzētu izsaukt kā sekas noteiktu ienaidu pret viņiem, bet ne izmisumu un pretošanos patiesībai, vai apgrūtinošas un ilgstošas pārrunas, lai apsēstības simptomus kaut kā citādi izskaidrotu. Katram, kam alkst pēc brīvības, vajadzētu apsveikt visu gaismu, kas atklāj ienaidnieku un prasīt: “Kā lai es šo lāstu pārvēršu svētībā un uzvarā?”

Atbrīvošanas perioda laikā, kuru bieži pavada daudz cīņas, bēdas, grūtības, posts un sajukums, daudz reiz apsēstais, pašam to nezinot, cīnās melu garu pusē pret savu izglābšanos. Viņa griba var būt nostājusies par patiesību, bet kad viņam patiesību pienes, tad viņā dzīvojošie dēmoniskie gari parāda savu klātnību caur sacelšanās jūtām pret patiesības nesošo vēstnesi, kaut gan viņa prāts bija patiesību izvēlējies. Velni pielieto visus viņu rīcībā esošos palīglīdzekļus. Viņi izlej sava upura dvēselē juceklīgas domu straumes, iztēles priekšnesumus, kas visām viņa dabīgām dotībām ir svešas un izsauc mežonīgi trakojošas jūtas visā ķermenī, it ka tas no sāpēm tiktu saraustīts, muguras smadzenes un nervi tiek kairināti spīdzinošās mokās, galva draud vai pārplīst - tas viss notiek bez kāda fiziska iemesla. Sākumā šķiet, ka patiesības vēstneša vārdi ir vairāk kaitējuši, ne kā devuši kādu labumu. Kad vēstnesis patiesību pasniedzis un no juceklīgām sekām neļaujas maldināties, bet trakojošiem gariem mierīgi lūgšanās nostājās pretī, tad agri vai vēlu saistītais ieies brīvībā.

 

232

 

Ļauno garu izdzīšana

Pie citiem lūgšanu pret ļauniem gariem dažreiz jāpavada ar (nedzirdamu) pavēli iziet, vai arī caur tiešu skaļu (dzirdamu) dēmonu izdzīšanu. Ir dažādi noteikumi, kas to (ko viņi?) prasa, tie tad lūgšanās uzmanīgi jāpārbauda, pirms kādu darbību uzsākt. Apsēstai personai (1) vajag par savu stāvokli un tā cēloni saņemt gaismu. Tas prasa daudz zināšanu un apgaismojumu un bieži ilgstošu un grūtību pilnu izrunāšanos ar upuri. (2) visām tiesībām, kādas velnam bija minētā personā, noteikti jātiek atteiktām un jāatņem, citādi “izdzīšana” maz palīdzēs. (3) jālūdz noteikti Dievs, lai Viņš visā tajā lietā atklāj Savu prātu un rāda, ko Svētais Gars minētajā gadījumā prasa darīt. (4) Tam, kas aicināts nodarboties ar apsēsto, it īpaši jāsatver Kristus autoritāti. (5) smagākos gadījumos var būt vajadzīga cīnīšanās lūgšanās, kas pavadīta ar gavēšanu, lai izcīnītu uzvaru.

Gavēšana, kas garīgā novadā daudz ko spēj sasniegt, ir tāda gara cīņa ar ļauno garu, kur izbeidzas katra apzināta miesas (ķermeņa?) vajadzība, līdz uzvara ir panākta.

 

Patiesa gavēšana un atsacīšanās no ēdiena šai cīņā

Tā Kunga cīņa tuksnesī dod mans gaismu par tādiem piedzīvojumiem, jo šķiet, ka Viņš izjuta izsalkumu pēc tam, kad 40 dienu ilgā gara cīņa ar tumsības spēkiem bija pagājusi. Īstai gavēšanai vajadzētu būt mazāk nolūkam (mērķim) atteikties no barības, kā smagu nastu vai gara cīņu sekām, pie tam pēdējam (cilvēkam, ticīgam) jābūt tik pilnīgam, pārvaldot miesu, ka tā neizjūt nekādu vajadzību, kamēr uzvara ir izcīnīta un sasprindzinājums pagājis.

Ir arī tāds pastāvīgi ieturēts stāvoklis nostājā pret miesu (ķermeni), ko varētu nosaukt par “gavēšanu”, un kas pieder pie nepārtrauktas uzvaras pār velnišķām ordām. Pie ļaunu garu izdzīšanas, it īpaši ir vajadzīgs miesu (ķermeni) saturēt savā varā, lai varētu izšķirt starp viņas pamatotām prasībām un kaut kādiem svešas varas atbalsta punktiem aiz tās, jo tādi iespaido uzvaras spēku.

 

Balss stāvoklis pie izdzīšanas

Pie ļaunu garu izdzīšanas balss var būt vāja un stipra, raugoties pēc apstākļu īpatnībām. Ja tā ir vāja tad dažreiz aiz tā slēp-

 

233

jās bailes, nezināšana, nepietiekoši attīstīts gars vai arī ļauniem gariem ir par daudz liela pārsvars. Svētais Gars, kas dod cilvēkam tiesības velnu izdzīšanai, tiek, protams, caur tādiem faktoriem kavēts. Vāji attīstīts gars ir sevišķi liels kavēklis un norāda uz tā nedaudzo (reto, nelielo) lietošanu vispārējā cīņā, jo nepārtraukta un nelokāma pretošanās tumsības spēkiem garu stiprina tāpat, kā pilnīga dvēseles un miesas (ķermeņa) pārvaldīšana. Katrs, “kas... ir visādi atturīgs” (1.Kor. 9:25), iegūst garīgu spēju Svētā Gara spēku sevī uzņemt, ko citādi nevar iegūt.

Īpaša Svētā Gara ieplūšana, kas ticīgo dara spējīgu Viņa spēkā Kristus autoritāti pār ļauniem gariem satvert un lietot, tiks aplūkota nākošajā nodaļā. Svētais Gars ticīgā Dieva bērna garā ir vienīgā vara, kas pie izdzīšanas spēj ko padarīt. Dieva kalpam būtu jābūt sevišķi piesardzīgam bez Viņa vadības kādu agresīvu (uzbrūkošu) soli uzņemties spert. Pāvils panesa apsēstās meitenes uzmācību daudzas (vairākas) dienas, pirms viņš apgriezās un uzrunāja tieši garu (Apustuļu d. 16:18), bet ne meiteni, viņš pirmajam (garam) pavēlēja meiteni atstāt. Ticīgais, kas saprot, “ko gars grib” pazīst šo momentu, kamēr viņš ar Dieva Garu un savu garu sadarbojas, viņš piedzīvo, ka uzvaras spēks Kunga Jēzus vārdā šodien pār velna varām ir tik pat liels, kā apustuļu un pirmo baznīcas tēvu dienās.

Galvenais faktors ļauno garu apdraudēšanā un izdzīšanā ir TICĪBA KUNGA JĒZUS VĀRDA SPĒKAM. Šī ticība pamatojas uz atziņu, ka visiem tumsības spēkiem ir jāpakļaujas Kristus autoritātei, mazākās šaubas šinī ziņā padarīs izdzīšanu neiespējamu.

Izdzīšanai arvien jānotiek ar tiešu ļaunā gara uzrunu Kunga Jēzus vārdā. Ticīgais lai saka:

“Es tev pavēlu Jēzus Vārdā iziet!” (Apustuļu d. 16:18).

 

Vai var notikt ļauno garu pārnese

Ka izdzītais gars varētu ieiet Dieva kalpā, tādas briesmas nepastāv, vai ka viņš citādi uz viņu varētu tikt pārnests, ja viņš uz to tam nedod iemeslu, vai ja ienaidnieks viltus ceļā sev neiegūst tā pie-

 

234

krišanu ieiešanai. Tādiem ticīgajiem, kuriem jānodarbojas ar apsēstiem, arvien savs stāvoklis jāatjauno uz Golgātas uzvaras pamata, kā tas teikts Rom. 6. nodaļā, pirms tas iet cīņā; jo tā ir vienīgā iespēja, kā vecā daba var tikt likvidēta, minēto neņemot vērā, ticīgajam neapzinoties, ienaidnieks var sev gūt labuma.

Pie kāda ļauna gara izdzīšanas var arī notikt tāda lieta, ka gluži tāds pats gars paslēpies pašā izdzinējā, tam pašam to nezinot un nu pēkšņi viņš atklājas. Tad nāk priekšā, ka minētais kristietis, kas nu sevī jūt ienaidnieku, domā, ka gars, kuram viņš nupat uzbruka ir pret viņu pašu vērsies. Tagad viņš pūlas atbrīvoties no šī iedomātā “pārgājēja” un caur to dod ienaidniekam jaunas priekšrocības tāpēc, ka viņš minētās parādības cēloni nemeklē savas pagājušās dzīves laikā, un tā šis cēlonis paliek neatklāts un netiek likvidēts, un līdz ar to rada tumsības varām pastāvīgus pieturas punktus.

Arī roku uzlikšana uz apsēstām personām nepārnes ļaunos garus. Ja tas tā šķietami noticis, tad tas devis iemeslu viņā jau esošam garam sevi parādīt, tā mērķis ir cilvēku novest no īstām pēdām, caur nepareizā virzienā vērstu uzmanību. Neviens ļauns gars nevar cilvēkā ieiet vai tikt uz to pārnests, ja tas pats ļaunajam nedod uz to kādu iemeslu, tātad tāda nelūgta viesa klātbūtne norāda uz kādu vāju punktu pašā cilvēkā, kura atklāšana ir vissvarīgākā nepieciešamība. Ja raksturīgu apsēstības simptomu nosauc neīstā vārdā, piemēram, par “uzbrukumu” vai “pārnesumu” no ārienes vai “slimi nervi”, tad nav iespējams atbrīvoties, līdz īstais cēlonis nāk gaismā.

Pie šī paša gadījuma gribam vēl uzsvērt, ka tas, kas attiecas uz roku uzlikšanas panākumiem, to nekad nedrīkst attiecināt uz fiziskām jūtām vai piedzīvojumiem jutekļu laukā.

 

Garu atšķiršanas dāvana

Lielu daļu vajadzīgo zināšanu par garu izšķiršanu var iegūt rūpīgi studējot iepriekšējo nodaļu, bet pastāv arī “garu izšķiršanas dāvana”, kura tiek minēta 1. Korintiešiem 12. nodaļā, kā daļa no Svētā Gara izpausmes Kristus miesas locekļos. Kā visas garīgās dāvanas

 

235

tā arī šī prasa pilnīgu ticīgā līdzdarbību tās izvērtēšanā, jo caur lietošanu tā arvien vairāk attīstās un kļūst skaidrāka. Tā pati dāvana var tik ļoti “dabīgi” izskatīties, kā apzīmētā cilvēka dabīgā spēja, tā ka tā citu vērībai izzūd t.i. tie neiedomājās, ka tā ir “pārdabiska” un Dieva brīnuma darbs. Tāda dāvana nav arī priekš tam, lai ar to izceltos un to reklamētu, bet lai ar to kalpotu, viņa tikai tad kļūst redzama, kad to lieto un arī tikai garīgiem cilvēkiem.

Spēja garus izšķirt, izriet no ticīgā gara, kas ir Svētā Gara mājoklis un izpaužas caur minētā prātu, kad cilvēks garīgā atziņā un piedzīvojumos pieaug un mācās novērot Dieva darbības veidus un paņēmienus, tāpat arī ļauno garu darbības. “Izšķirt spēja” nav tikai dāvana, bet arī uzticīgas modrības auglis un tā savukārt prasa neatlaidīgu iekšēju labprātību. Tas viss prasa daudz pacietības, izmaņu un izturību, lai nonāktu pie patiesa gatavības stāvokļa garīgā spriest spējā.

Lai Kristus autoritāti pār ļauniem gariem varētu pielietot, vajadzīgo ticību tam nevar iegūt piespiežoties. Ja cilvēkam jāpiespiežas, lai to varētu izdarīt, tad lai tas zina, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā, un lai viņš meklē un pētī, kas tas varētu būt. Ja, piemēram, lūgšanas cīnītājs jūt ticības traucējumus, tam tūdaļ jānoskaidro vai ceļā stāv stipri tumsības spēki, jeb vai minētā gadījumā Svētais Gars atsakās ar to sadarboties.

Ir kaut kas tāds, ko varēta nosaukt par “ļaunu” ticību, proti piespiesta vai uzspiesta ticība, kas tiek izsaukta no ļauniem gariem. Tā ir patiesība, ka velns īstu ticību apkaro, bet tas nepierāda vēl, ka katra ticība ir dievišķa (dievišķas izcelsmes). Protams, velns arvien mēģina katru patiesu ticību apslāpēt, tāpēc par to jācīnās, lai ticību uzturētu dzīvu, bet arī tas jāizšķir kādas dabas ticība mājo savā paša personā. Vai tā ir Dieva Gara radīta, vai iziet no paša prāta (pašiedvesmas?) vai personīgas vēlēšanās? Vai tā nāk no paša cilvēka jeb no Dieva?

 

Lūgšanas cīņas citi aspekti

Lūgšanas cīņai pret tumsības spēkiem ir dažādi virzieni,

 

236

kurus visus vietas trūkuma dēļ šeit nevaram iztirzāt. Par vienu tādu spilgtu piemēru mums var kalpot Mozus, kad viņš kalna galā stāvēja paceltām rokām, tā bija redzama izpausme neredzamai rīcībai. Iznākumu šai garīgai darbībai varēja redzēt kalna pakājē, kad Izraēla bērni uzvarēja. Bet uzvaras cēlonis palika apslēpts. Caur minētā vīra ārējo nostāju kalna galā, neredzamā pasaulē kaut kas tika paveikts, ko  zināja viņš pats un viņa draugi, kuri atbalstīja viņa rokas.

Tumsības varas, kuras Izraēlim caur Amaleku uzbruka, bija tās pašas, kas šodien stājas pretī Kristus draudzei. Mozus viens pats nebūtu bijis spējīgs bez pārtraukuma parādīt Jahvem uzvarošo ticību, un katram tādam pārtraukumam bija savas sekas, to redzam, ka ienaidnieks triumfēja, tikko Mozus nolaida rokas.

Sevišķi karstā cīņā ar tumsības ordām ir brīži, kad gara cīnītājs apzinās, ka ienaidnieks iegūst telpu caur to, ka “liecības vārds” zaudē spēku - tāpat arī Dieva spēki triumfē tik ilgi, kamēr turpina skanēt Dieva lūdzēju (uzvaras) saucieni. Tādos brīžos var pārpūlētam garam un miesai nākt palīgā kāda ārīga fiziska rīcība, kas izpauž uzvaras stāvokli. Paceltas vai izstieptas rokas var cīņā “kalna galā” Dieva draudzes lūgšanas instinktīvi pavadīt.

Nāk priekšā arī tādi brīži, kad tumsības spēku pulki atkāpjas un pats to valdnieks - velns stājās pretī viņu vietā, kā Cah. 3:2. Tad tādiem vārdiem, kā: “Lai tas Kungs tevi norāj, sātan!”, arvien būs panākumi.

Ja kādreiz kļūst vajadzīgs koncentrētu lūgšanu vērst pret ienaidnieka nocietinājumiem, un proti - nenogurstoši, ar izturību, ilgāku laiku, vai arī kad notiek gara cīņa izšķirošas kaujas laikā, kad jānotur kāds atbalsta punkts, kuram pretinieks uzbrūk, tad labi bruņota cīnītāja rīcībā ir daudz ieroči, ja viņš paliek Kristū un stāv pretī ļauniem gariem debess vietās. Nav iespaidīgas tikai Mozus paceltās rokas vien un virseņģeļa Miķeļa vārdi, bet tad drīkst

 

237

arī izteikt Dieva lāstu pār tumsības valdnieku, kas no Dieva tika izteikts Ēdenes dārzā par vareno gara būtni čūskas izskatā. Šis lāsts, kurs nekad vēl nav ticis atcelts, gaida uz savu piepildījumu, to sātans ļoti labi zina, ka tas viņam vēl stāv priekšā, kad tas tiks galīgi pazudināts uguns zaņķī. Atgādinot šo lāstu sātanam, tas bieži izrādās par iespaidīgu ieroci.

 

Lūgšana un darbība

Tādam ticīgajam, kurš uzticīgi un nenogurstoši cīnījies lūgšanās priekš citiem, jābūt arī gatavam iziet darbā, jo Dievs viņu var lietot, kā darba rīku dvēseļu glābšanai. Nav tikai jālūdz, bet ir arī jāstrādā, Dievs meklē cilvēkus, kuri priekš vienas tā arī otrās lietas ir labprātīgi. Xxxxxxxx (Ap.d. 10:7-8) Ananija lūdza par Pāvilu un tika sūtīts, lai ar viņu runātu (Ap.d. 9:11). Mozus lūdza par Izraēla glābšanu, un pats tika sūtīts to atbrīvot - savas lūgšanas piepildīt (2.Moz. 3:10).

Lūgšanu paklausīšanai ir savs laiks (Lūk. 2:26) tāpat, kā tām ir kavēkļi (Dan. 10:13). Kas priekš citu atbrīvošanas lūdz, tam jābūt labprātīgam ilgi un pacietīgi to darīt. Dažiem ir maldīgi uzskati par “lūgšanas garu”, tie uzskata, ka īstai lūgšanai būtu viegli jāplūst. Ja šis iedomātais lūgšanas gars izpaliek, tad tie lūgšanās atslābst. Bet tieši tā lūgšana, kas kaitē ienaidniekam, un kurai tas tāpēc uzbrūk, bieži līdzīga grūtību pilnai kāpņu izciršanai granīta klintī tāpēc, ka tā prasa gara cīņu pret pretinieku. Nedrīkst sagaidīt, ka smagi pieviltu un saistītu jāatbrīvo nedaudzās nedēļas, var būt ka būs vajadzīgi mēneši un pat gadi jāpavada aizlūgšanās. Saskare ar tiem par kuriem aizlūdz bieži paātrina viņu atbrīvošanu tāpēc, ka Dievs nenobriedušiem kristiešiem caur citiem acis vieglāk var atdarīt ne kā tieši. Dažu reizi mēs drīkstam mūsu pašu lūgšanu paklausīšanu piedzīvot, kad ejam pie tiem, par kuriem aizlūdzam un viņiem īsto vārdu sakām.

xxxxxxxxxxxx

 

Lūgšana un sludināšana

Lūgšanu cīnītāji bieži uz to tiek aicināti, lai atklāti patiesību mācītu. Tādā gadījumā minētajam jāpazīst lūgšanas nozīme priekš sava sludināšanas amata. Viņam jāzina, ka tam personīgi citu lūgšanas vajadzīgas, lai varētu runāt ar panākumiem (Efez. 6:19), viņam

 

238

pašam arī tāpat lūgšanās jācīnās, kad viņš patiesību grib sludināt, kas apdraud sātana valsti. Ja viņš ar lūgšanām sapulcē saista tumsības varas, tad var bieži Svētais Gars netraucēti darboties, bet ja ļauniem gariem tiek atstātas “brīvas rokas”, tad runātājam būs stipri jāpiepūlas, uzstājoties ar runu pret viņu pretestību. Tas var skart pat viņa balsi, it kā tā atmosfēras apstākļu dēļ šķistu aizsmakusi, bet kad ienaidnieks atkāpjas, tā skan neapslāpēti skaidri. Ja gars ar tāda veida cīņām tiek nodarbināts, tad tas ietekmē arī ārējo cilvēku. Ļauni gari var runātāju runas laikā ar nerimstošu komentāru straumi apgrūtināt, viņi var to visādi apvainot, kur viņš nav vainīgs, bet ir pašu ļauno garu darbs. Viņi var tam melus par klausītāju stāvokli čukstēt ausīs, viņi var tam jūtās izliet apsūdzības, viņa izrunātos vārdus izsmiet u.t.t. u.t.t. Ja viņš runā par svētu dzīves veidu, kādu Dieva bērnam jādzīvo, tad ļaunie gari tam saka, ka citiem sludinādams viņš pats ticis atmests, un vēl pie tam tie to dara tik nicinoši, izsmejoši un ilgstoši, ka beidzot viņš tiek spiests izteikt pazemojošus vārdus pats par sevi, tos iepinot savā runā, no kuriem izplūst straumes sapulces atmosfērā, kas klāj pāri klausītājiem tumšu mākoni.

 

Lūgšana kā iznīcinošs ierocis

Lūgšana ir kāda likuma  piepildījums, kas dod Dievam iespēju iejaukties un tā rīkoties, kā Viņš grib. Ja tāds likums nebūtu un Dievam savu bērnu lūgšanas nevajadzētu, tad lūgšana būtu tikai laika zaudēšana. Bet patiesībā lūgšana ir varenākais ierocis, kas vispārīgi stāv kristiešu rīcībā. Ar tās palīdzību viņš var Dieva lietas kavēkļus novērst, vai tas būtu grēks vai velna darbi.

Lūgšana ir vienlīdz GRAUJOŠA, kā veidojoša, bet lai tāda tā būtu, tai jābūt radikālai (pamatīgai, neielaižoties nekādos kompromisos), tai jāpieskaras dziļākām, slepenākām cēloņu parādībām. Jāņem vērā atsevišķas lietas, ne tikai vispārēja redzes stāvokļa vilcienos, personīgā dzīves novadā, tā vispārējā tālākā

 

239

apkārtnē un visā pasaulē. Lūdzot vajadzētu ievērot sekojošu kārtību: 1. Personīga lūgšana, par savās vajadzībām. 2. Lūgšana par piederīgiem un viņu vajadzībām. 3. Lūgšana par apkārtnes vajadzībām. 4. Universāla lūgšana par visu Kristus draudzi un visu pasauli (1. Tim. 2:1, Efez. 6:18).

 

Visaptveroša lūgšana

Ja lūgšanu cīnītājs lūdz par vispārējām lietām, pirms būtu nesis Dieva priekšā personīgās un vietējās vajadzības, tad ienaidnieks aizskars šos neaizsargātos novadus, tiem uzbrūkot ar savām varām, kas cīnītāju novedīs tādā stāvoklī, kur viņam nav brīvība, spēja iestāties par visām vajadzībām. Lūgšanai jābūt ilgstošai, ne tikai izsmeļošai. Priekš tam ticīgajam jābūt spēks, tāpat arī zināšana par ko lūgt un gudrība, lai pareizi lūgtu. Lūgšanai ir sekas, par kurām jābūt skaidrībā, lūgt ir darbs, kas prasa tādu pat audzināšanu, kā mācīšana un sludināšana.

Labi vingrinājies lūgšanu cīnītājs pazīst visas puses savam ierocim. Lūguma lūgšana (Jāņa 14:13), aizlūgšana (Rom. 8:26), pavēles lūgšana (Mat. 21:21, Mar. 1:23-25), kādai nastai, kas nogūlusies uz garu vai dvēseli sekojoša lūgšana (Kol. 2:1 un 4:12). Viņš zina, ka dažreiz jālūdz zem šādas nastas noslogojuma, bet viņš nedrīkst domāt, ka visās izlūdzamās lietās tam vajadzētu justies noslogotam, vai arī būtu jāsagaida pārliecinošs “prieks”. Viņš zina, ka redzot grūtības, tas jau ir uzaicinājums lūgšanai, un ka briesmas sevī slēpj gaidīšana uz “jūtām”. Viņš pazīst arī patieso Kristus miesas vienības nozīmi, tā ka viņš uz visām draudzes lūgšanām var teikt “āmen”, cik tālu tās gara iedvesmotas un ir pēc Dieva prāta.

Tas viss skar tikai lūgšanas uzbrukuma pirmos pamatus, kuru varētu vērst pret tumsības varām Dieva tautas atbrīvošanai, kas būtu katras atmodas īstais mērķis. 

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 12.nod. ATMODAS AUSMA UN GARA KRISTĪBA

Apdraudētais kristietis -

12. nodaļa 

Atmodas ausma un Gara kristība 

 

Mēs esam redzējuši, ka tajā dzīves laika posmā, kurā ticīgais cilvēks saņem kristību Svētajā Garā, tas pakļauts arī sevišķām briesmām no ļaunās pārdabiskās pasaules, un to, ka kristība Svētajā Garā ir atmodas būtība. Tādēļ atmodas iesākšanās ir vispieņemamākais acumirklis arī viltus gariem, lai varētu atrast ieeju ticīgajā, maldinot ar dažādu garīgo viltojumu palīdzību, kas dažreiz noved apsēstībā, par ko mēs esam runājuši iepriekšējās nodaļās.

Atmodas stunda ir nopietnas krīzes stunda, un tādēļ ir iespējama arī katastrofa. Tā ir krīze katra atsevišķa cilvēka dzīvē, tāpat arī kādas draudzes, apkārtnes vai visas valsts dzīvē. Krīze garīgi neatdzimušajam cilvēkam, kurā viņš risina savu likteni mūžībā ar to, vai viņš pieņem vai noraida atgriešanos no grēkiem pie Dieva, krīze tiem, kuri saņem Svētā Gara pilnumu, un tiem, kuri Viņu noraida. Ticīgajam, kurš, paklausot Dieva gribai, pazemojas un saņem Svēto Garu, tā nozīmē dienu, kurā viņu apmeklējusi Visaugstākā Persona. Bet citiem tas ir laiks, kurā tiem jāizlemj vai viņi grib kļūt par gara cilvēkiem jeb palikt miesīgi (1.Kor.3:1), vai viņi izvēlas arī turpmāk palikt sakāves stāvoklī savā personīgajā dzīvē, vai arī viņi apņemas lauzties uz priekšu kā uzvarētāji.

Tikai nedaudzi iziet cauri šai krīzei bez ienaidnieka pievilšanas, mazākā vai lielākā mērā, un tikai tie, kuri cieši turējušies pie savas veselīgās spriešanas un domāšanas spēju lietošanas šajā laikā, var cerēt izglābties no katastrofas, lai nekļūtu par upuri ļauno pārdabisko varu viltīgajām darbībām. Ja ticīgais cilvēks kļūst ļaunu garu pievilts tajā laikā, kad viņš tiek kristīts ar Garu, gandrīz tūlīt pēc sava piedzīvojuma augstākā punkta sasniegšanas viņš caur pievilšanu sāk grimt bedrē, kura galu galā beidzas tumsības, vaimanu, posta un verdzības purvā t.i., ja viņš netiek apskaidrots un neatgriežas uz normāla ceļa. Kas savu pievilšanu nenomana un neredz, nokļūst aizvien dziļākos un dziļākos maldos, praktiski kļūdams nederīgs Dievam un Viņa valstības celšanas darbam.

 

Atmoda ir Dieva varas stunda

Atmoda ir Dieva varas stunda un arī velna, jo dievišķu spēku nonākšana, arvienu ir bijis signāls elles varai pretuzbrukumam. Atmoda nozīmē KUSTĪBU PĀRDABISKAJĀ PASAULĒ. Atmoda ir Dieva stunda, tad atvērās debesis un Svētais Gars vareni darbojas pie dvēselēm. Bet kad Viņa spēks šķietami mazinājās un ļauni pārdabiski spēki parādās cilvēkā, draudzē vai pat visā apgabalā, tad brīnās, kā velns varēja nostiprināties tieši tur, kur Dievs tik redzami darbu darīja. Tas tāpēc, ka nezināja, ka ienaidnieks no pašas atmodas sākuma bija izkaisījis savu maitājošo sēklu. Kad tā uzdīga, Dieva spēks mazinājās un abi palika neatklāti.

Dieva atmodas “varas stundā” šķiet, ka “kārdinātājs” ir tālu prom, bet īstenībā viņš nekad nav bijis tik modrs savā cīņas laukā, kā tieši tad un, proti - “gaismas eņģeļa” izskatā kā „atdarinātājs (viltotājs)”.

Bezprātīgais cilvēks saka: “velna nav”, bet tieši tad velnam bija visbagātākā pļauja. Viņš pievīla savus upurus, viņš sajauca savas darbības ar dievišķām un pievīla izredzētos daudz iespaidīgāk ne kā kārdinot tos uz grēku. Arvien modrais ienaidnieks, kā “pievīlējs” pielietoja savas vecās metodes pie jaunpiedzimušiem, kuri piedzīvodami uzvaru pār grēku domāja, ka velns ir tos atstājis un nezināja, ka viņa prombūtne bija tikai šķietama un ka tas bija tieši viņa pūliņuu vislielākais acumirklis “svēto” vidū gūt laupījumu.

 

Kādēļ atmoda apstājas

Velna lielais mērķis ir Dieva atmodas spēku paralizēt un iznīcināt. Katra atmoda, kuru Dievs savai tautai deva pēc īsāka vai ilgāka laika izbeidzās, tāpēc, ka draudze (arī ļoti daudzi mācītāji - tulk. piezīme) nepazina sadarbībai ar Dievu vajadzīgos gara likumus un to vietā aiz nezināšanas padevās viltīgiem, neatklātiem slepeniem tumsības spēkiem. Kas tik varenas Svētā Gara izpausmes laikā no Gara piedzimst, ieiet garu pasaules sfērā, tur viņš sastopas ar ļauniem pārdabiskiem spēkiem, par kuru eksistenci viņš neko nezināja. Viņš tagad sāk apzināties garīgās lietas, spēkus un iespaidus, kuriem, kā viņš domā visiem jābūt dievišķiem, tāpēc ka viņš nenojauš, ka ļauni gari atdarina Dieva darbības tās sajaucot ar savējām. Šī iemesla dēļ atrod pēc katras atmodas, kura Dieva tautu no jauna iedzīvināja un pasaules acu priekša īsam laikam deva atjaunojošu un skaidrojošu Svētā Sara spēku, pulciņu īstus no Gara dzemdinātus ticīgos, kuri, kā to mēdz teikt ir “reliģiski vājprātīgi” vai “pārspīlēti”. Tad tiek visa atmoda apturēta un nonāk ļaunā slavā, liecība pasaules priekšā kļūst nicināta un skaidrā prātā esošie kristieši paliek iztrūkušies malā stāvam.

Lai to pateiktu īsi un skaidri, ir jāsaka, ka atmodas stunda ir stunda, kurā ļauni gari meklē iespēju iegūt varu pār gara pildītiem ticīgiem un tā no šādu apsēstības gadījumu sekām atmoda pati izbeidzas. Visredzamākie kristieši, kas ar Svēto Garu tikuši kristīti un ir vispiemērotākie kalpošanai Dievam atmodas darbā, var tikt apsēsti, ja viņi pieņem sātaniskos atdarinājumus. Tie kristieši, kuri nenododas garam tik neapvaldīti, iziet sveikā no tiešas apsēstības, bet viņu saskare ar līdz šim tiem nepazīstamiem gara pasaules spēkiem dara tos uzņēmīgus priekš citiem mazāk redzamiem maldiem.

Tā sauktais “fanātiskais” gars, kas lielākā vai mazākā mērā iestājās pēc katras atmodas, nav nekas cits, kā dēmonu darbs. Atmodas sākumā šie neprašas ir pazemīgi un zināt kāri, bet caur saviem “garīgiem piedzīvojumiem” tie drīzi kļūst pašgudri un nepamācami. Viņu agrākā vientiesība ir atdevusi vietu sātaniskam “nemaldīgumam”. Ietiepīgā stūrgalvība un nepiekāpība ticīgajos, pēc atmodas laikiem neizriet no viņu pašu būtnes, bet no ļauniem gariem, kas viņu garu tur savos žņaugos un padara viņas nelokāmus un nepiekāpīgus.

Atmodas sākumā tumsības spēki cenšas visu pārspīlēt, iedzīt ekstrēmos - galējībās. Viņu “skubinājumi” sākumā ir ļoti mēreni, tikko jūtami. Viņi iedveš domas un skubina uz darbiem. Bet jo vairāk šiem skubinājumiem paļaujas, jo fanātiskāki kļūst pieviltie. Viņu pašu spriest spēja var tos no lietām brīdināt, uz kurām tie no “augšas” tiek pamudināti un tomēr tie nav spējīgi šim pārdabiskajam spēkam pretoties, domādami, ka tam jābūt no Dieva.

 

Atmoda un cīņa pret sātanu

Tas viss un daudz citu, ko jau agrāk tikām pārrunājuši tāpat, kā notikumi par katru atsevišķu atmodu pagātnē mūs māca, ka atmodai bez blakus ejošas cīņas pret sātanu un viņa ļauniem gariem jābeidzas ar daļēju neveiksmi tāpēc, ka velns drīkst savus atdarinājumus ar Dieva darbībām sajaukt. Tātad, draudzei pirmkārt ir vajadzīgi vadoņi, kuriem ir pietiekoši gudrības un piedzīvojumi, lai varētu sātana mahinācijām cauri redzēt, kā tās līdzi iespiežas pie katras atmodas, tādi vadoņi, kas visus pievilšanas un apsēstības simptomus nemaldīgi pazīst, kas ir spējīgi elles varām pretī stāties un Dieva bērniem mācīt, kā nostāties pret tām uzvaras spēkā. Cīņa pret tumsības spēkiem ir nepieciešami vajadzīga, lai uzturētu gara spēku un atmodas veselību.

Tīra atmoda – bez blakus ejošām parastām ļaunām parādībām - ir iespējama, ja draudze ir mācījusies pazīt patiesību par ļauno garu būtnēm un ir iemācījusies sadarboties ar Svēto Garu. Kas nezin, ko sātans ar saviem padotajiem spēj darīt, kas tā tad dēmonisko spēku klātnību aiz svētuma maskējuma nespēj saredzēt, tam ir neiespējami visas tās pārdabiskās brīnumu parādības un “vasaras svētku spēkus” atmodas laikos attiecināt uz Dievu, nonākot nopietnās briesmās. Tīra atmoda ir Dievišķais spēks pilnā darbībā bez grēka un bez sātana blakus darbībām. Tā nav auksta, nedzīva ticība vai “ticējumi”, bet dzīvība, un tai ir darīšana ar garu , nevis ar prātu.

 

Lūgšana pēc atmodas

Kas šajā novadā ir nepraša, tas arī noteikti nezina par ko viņš lūdz, ja tas lūdz pēc atmodas, vai arī kas tam būtu jādara, kad viņa lūgšana tiktu uzklausīta, jo savas lūgšanas paklausīšanas gadījumā tāds uz to ir pilnīgi nesagatavots, lai stātos pretī sātana uzmācībai un vēl mazāk briesmām, kas pavada lūgšanas pēc atmodas.

Kāpēc mums šodien nav pasauli aptverošas atmodas uz pasauli aptverošām lūgšanām? Vaina ir pie tām pašām varām, kas visas līdzšinējās atmodas paralizēja un caur kurām neskaitāmas lūgšanas savienības beidzās katastrofās vai nonāca pilnīgā seklumā. Ļaunie gari ir tie, kas iesākoties atmodām tās noslāpē, tāpat, kā tie lūgšanas spēkus sagrauj, kas tās izsauc caur to, ka tie lūdzējus pieviļ un tos kavē.

Šodienas lielākais atmodas kavēklis nav tikai tumsības spēku pretestība, bet arī draudzes visgarīgākā daļa, caur kuru Dievs vienīgi varētu darboties vasaras svētku Spēkā. Šie ir tie ticīgie, kuri pazīst Svētā Gara kristību un notikušu gadu desmitu laika atmodās tika garā atbrīvoti, bet kuri tagad caur ienaidnieka pārmērīgo spiedienu atkal tikuši iedzīti sevī, vai pieņemot dēmonu melus atkal nokļuvusi viņu valgos.

Tikko šie apspiestie un pieviltie ticīgie no jauna tiks atbrīvoti, tie kļūs sevišķi lielā vērtībā, tad kad Dievs atkal dos jaunu atmodu, kaut arī šodien tie ir Dieva valstības darbam nelietojami.

 

Darbarīki atmodai

Svētais Gars vēl dzīvo ticīgajos, kuri nesenās atmodas laikā (1904.g Velsā) tika ar Svēto Garu kristīti. Velsas atmodā 1904. g. pielaistā kļūda bija tā, ka nodarbojās vienīgi ar atmodas radītajām sekām, turpretī tajā vietā vajadzēja modrībā un lūgšanās līdztekus pasargāt atmodas cēloni. Gara kristītas dvēseles, kuras šodien caur sātanisku spēku ietekmi ir “ieslēgtas”, vai caur dievišķā atdarinājumu pieņemšanu nepareizās sliedēs ievadītas, arvien vēl ir tie, kurus Dievs varētu lietot, ja viņi būtu brīvi. Šodien viņi vēl ir neauglīgi, bet viņu piedzīvojumi, viņu atziņa un viņu nobriedums padarīs tos neaizvietojamus kalpošanai pamodinātā draudzē, tikko tie ar Dieva Garu atkal no jauna būs spējīgi sadarboties.

Tātad, par kādiem mērķiem vajadzētu šodien Dieva lūgšanas cīnītājam lūgt?

1. Pret ļauniem gariem, kas pašreiz patiesu atmoda kavē un noslāpē.

2. Par to dvēseļu atbrīvošanu un šķīstīšanu, kuras kopš beidzamās atmodas nonākušas apsēstībā.

3. Par sātanisko blakus darbību apspiešanu, ja Dievs dos jaunu atmodu.

4. Par atmodai lietojamu darba rīku sagatavošanu, kurus Dievs varētu mācīt un apģērbt, lai elles varām pretī stātos.

Īsāk sakot, visi, kas par atmodu lūdz, lai lūdz pēc gaismas par tiem, kuri nokļuvuši viltus varu valgos, kas tērpušies dievišķā tērpā tos pievīla, lai viņi tiktu atbrīvoti un no jauna varētu kļūt derīgi kalpošanai. Tad vajadzēs tumsības ordām no tām vietām atkāpties, kuras tie bija viltus ceļā ieņēmuši bet, kas arvienu vēl pieder Dievam.

Svētā Gara kristība ir atmodas būtība, jo atmoda ir sekas īstai Svētā Gara un Viņa likumu atziņai, sadarbībai ar Viņu, lai Viņš vasaras svētku Spēkā varētu darboties. Tātad, pirmais noteikums atmodai ir, ka ticīgie personīgi piedzīvo Svētā Gara kristību.

Šis izteikums ir vispiemērotākais priekš norādītā piedzīvojuma, kuru tūkstošiem Jēzus Kristus draudzes locekļi ir piedzīvojuši. Tāda Svētā Gara piepildīšana nebija tikai 1904 - 1905. gadā Velsas atmodas sākumā, bet visās atmodās, kādas pasaule pieredzējusi.

Ir gan patiesība, ka sātaniskie atdarinājumi sekojuši katrai atmodai, tādēļ, ka pārdabiskā pasaule tik lielā mērā atvērās un ļauni gari, maskējušies Svētā Gara izskatā var ieplūst - kur siena noārdīta, kas dabīgo cilvēku šķir no gara pasaules - tieši Gara pildītos ticīgajos. Bet šīs patiesības izpratne nedrīkst nevienu no tā atturēt, lai izlūgtos no Dieva tīra Gara piepildījuma patieso pilnstrāvojumu, kas ved pie tīras atmodas, proti, ticīgo atbrīvošanu no grēka un velna važām.

 

Kas ir patiesa Gara kristība

No vislielākā svara ir spēt skaidri un nemaldīgi uztvert, kas ir patiesa Svētā Gara kristība, kādi ir noteikumi, lai to varēto saņemt, un kādas tam sekas. Iepriekšējā nodaļā pirmkārt mēs nodarbojāmies ar to, lai iztirzātu kas viņa nav un aplūkojām sevišķas briesmas, kādas sevī slēpj nepareiza meklēšana, lai to saņemtu. Pēc Apustuļu darbu ziņām Gara kristība nav kāda spēka vai iespaida nonākšana uz miesu, tā arī neizpaužas fiziskās parādībās, kā satraukumos, ķermeņa raustīšanās, miesīgos sejas izķēmojumos, ekstāzēs, tā arī nenolaupa cilvēka brīvo, apdomīgo saprāta spēju pielietošanu, un nepadara to par bez atbildīgas starpniecības automātu kādai austākai varai.

Svētā Gara mājoklis ticīgajā ir jaunpiedzimušā cilvēka gars, tas arī mums dod atrisinājumu pareizi saprast visus ar Gara kristību saistībā esošus piedzīvojumus. Ja kristietis skaidri uztver un apzinās, ka viņa gars ir vienīgais orgāns, kuru Svētais Gars lieto, lai viņā caur to darbotos, tad viņš sapratīs, kas tas ir - patiesi kļūt piepildītam ar Svēto Garu un būs tādā stāvoklī, lai fiziskā sfērā varētu redzēt cauri visiem sātana atdarinājumiem.

Gara kristību var aprakstīt, kā pēkšņu vai arī kā pakāpenisku Svētā Gara ieplūšanu cilvēka garā, Kurš cilvēka garu atbrīvo no kalpības dvēselei un paceļ viņu viņam pienākošā valdīšanas stāvoklī pār dvēseli un miesu. Tā atbrīvots gars kļūst tad par atklātu kanālu, caur kuru Dievs savu spēku var izliet. Tajā pat laikā prātam tiek dota dievišķa gaisma un “saprāta acis” tiek no Viņa gaismas piepildītas. Miesa kļūst par padevīgu darba rīku cilvēka gribai, kas ir sekas gara valdīšanai, un tā bieži piedzīvo jaunu stiprinājumu viņam priekšā esošai kalpošanai un cīņai.

Lasot Apustuļu darbus, arvien japatur savu acu priekšā patiesība, ka Dieva Gars darbojas tikai caur cilvēka gara orgānu, kā Pāvils savās vēstulēs to tik skaidri izsaka.

 

Svētā Gara ieplūšana vasarsvētkos

Vasaras svētku dienā 120 mācekļi - vīri un sievas - tika garā piepildīti, kad Svētais Gars nonāca un viņu mēles tika tā atbrīvotas, ka viņi paši, kā inteliģentas personības varēja Dieva varenos darbus pasludināt, kā Gars tiem deva izrunāt, t.i. izrunāšanai deva spēku. Nekur netiek teikts, ka tie kļuvuši automāti, vai ka Dievs caur viņiem, t.i. viņu vietā būtu runājis. Savā, no Dieva Gara piepildītajā garā, tie saņēma atzinumu un apgaismojumu par Dieva brīnišķām domām, tā ka tie tās varēja izrunāt topot garā uz to virzītiem, kustinātiem.

Šī Svētā Gara ieplūšana mācekļu garā, deva viņiem ne tikai iespēju netraucēti lietot visus prāta spēkus, bet atdzīvināja un atjaunoja tos tādā mērā, ka tiem spriest spējas skaidrība un domu asums kļuva lielāks, kā jeb kad agrāki tas bija. To varēja sevišķi redzēt pie Pētera, kurš tik sparīgi un pārliecinoši runāja, ka no viņa vārdiem - kas bija Gara iedvesmoti, bet viņa paša apdomāti un saprātīgi izrunāti - 3000 dvēseles atzina patiesību un ļāvās izglābties. Dievišķais iespaids, kas caur viņa runu atklājās, nebija klausītāju “pārvarēšana”, bet dziļa grēku atzīšana pašu cilvēku apziņā, kas tos pieveda Dievam. Bailes no Dieva šīs dvēseles nenospieda zemē, bet godpilna Viņa svētuma atziņa tos noveda pie dievišķas grēku atziņas, izsūdzēšanas un atgriešanās.

“Gara nonākšana” (Ap.d. 2:4) notika uz garu un ne uz miesu. Tas apģērbj garu ar dievišķu skaidrību un spēku un paceļ to garīgā savienībā ar augšāmcēlušos Kungu godībā. Tajā pat laikā tas kristī ticīgo “uz vienu garu” ar visiem pārējiem Kristus mistiskās miesas locekļiem, kuri savienoti ar Galvu debesīs.

Visi, kas tā atbrīvoti un garā kļuvuši atjaunoti “dzer no viena Gara” (1. Kor. 12:15) - Svētā Gara, kas, skatoties pēc katra locekļa garīgām spējām, tam piešķir gara dāvanu, lai tas kļūtu par augšāmcēlušās Galvas liecinieku (salīdz. 1. Kor. 12:4-11).

 

Svētais Gars atklāj Kristu Debesīs

Kāda cita pazīme patiesai Gara kristībai ir sevišķi svarīga un jāņem vērā tāpēc, ka šodienas ticīgie daudzkārtīgi sastopas ar pilnīgi pretējiem “piedzīvojumiem”, un to mēs redzam no Pētera runas Vasaras svētku dienā. No tās izriet, ka Svētais Gars mācekļiem atklāj Kristu, kā pagodināto Kungu debesīs, un ne kā kādu “klātbūtni” viņu iekšienē. Visos apustuļu vēlākos nostāstos mēs redzam, ka Kristus sēž pie Dieva labās rokas (Ap.d. 7:56), tāpat Pāvils ceļā uz Damasku tika no debesīm ar gaismu apgaismots, kad augšāmcēlušais Kungs viņu uzrunāja: “Es esmu Jēzus.”

Svētais Gars piepilda ticīgā garu dodot viņam Kunga Jēzus Kristus Garu, savienojot to vienā Garā ar augšāmcēlušos Kungu, Tādā veidā savienotais ar Augšāmcēlušo saņem no augšas dzīvības spēkus “jaunas radības” celšanai pēc Viņa līdzības (Rom. 8:29, Ebr”. 2:2-13). Lai ticīgais netiktu sevī vērsts un ar (tā dēvēto) Kristus atklāsmi savā iekšienē nepiekoptu sadraudzību, viņš caur Dieva Gara ieplūšanu viņa garā tiek izcelts no sava “es” šaurajām robežām un pacelts garīgā sfērā, kur viņš ir “viens gars” ar visiem, kas savienoti ar augšāmcēlušo Galvu, tā radot ar tiem vienu miesu - garīgu organismu - priekš Dieva Gara ieplūšanas un izplūšanas.

 

Atmoda ir atkarīga no Gara kristības pareizas izpratnes

Šim aspektam ar patiesu Svētā Gara kristību un tās garīgām sekām ir it īpaši darīšana ar atmodu un izskaidro to kāpēc šodien mums nav atmoda, kaut daudzi atsevišķi ticīgie saņem Gara kristību. Atmoda ir Dieva Gara izplūšana, caur Viņam lietošanai atbrīvotu un sagatavotu cilvēka gara orgānu. Ja Gara ieplūšana notiek lielāka skaita ticīgo garā un Viņš no visiem atkal var izplūst, tad nonāk pie tās vienotības kādu mēs tik īpaši atrodam pie pirmajiem kristiešiem un tā savienotais spēks kļūst pietiekoši stiprs visos šajos atbrīvotajos ticīgajos pāri plūstot, lai sasniegtu citus.

Bet ja kristietis vēršas uz iekšu kāda pretestības spiediena iespaidā, vai arī ļauj sevi no tumsības spēkiem atspiest atpakaļ, vai arī viņš sāk nodarboties ar piedzīvojumiem un atkāpjas “pielūgšanai” savā iekšienē utt., tad Gara izplūšana tiek pārtraukta. Vienotība ar citiem, it kā caur neredzamu barjeru tiek traucēta un atbrīvotais gars, kas pārvaldīja dvēseli un miesu, tik ilgi, kamēr cilvēks vērsās uz āru (gan saņemšanai, gan arī tālāk došanai), tad nogrimst dvēseles traukā, lai atkal atgrieztos vecā kalpības jūgā “gara cietumā'' pār kuru dominē dvēsele.

Un tā bieži notiek, ka atmoda jau savā dzimšanas stundā tiek noslāpēta, tāpēc ka ticīgie, kuri alkst pēc Svētā Gara to saņem un nezina kādam nolūkam tas top dots, ne arī, kā tiem ar viņu būtu kopā jāsadarbojas, lai kļūtu par Dzīvā Ūdens straumes kanāliem.

 

Patiesa Kristus atklāsme

Dieva Gara ieplūšana cilvēka garā to piepilda ar mīlestību, prieku, brīvību, dzīvību, gaismu un spēku. Tas nozīmē Kristus atklāsmi, kā augšāmcēlušo un paaugstināto Kungu, kas līdz ar sevi nes neizsakāmu prieku, skaidru un brīnišķu Viņa tuvuma un sadraudzības apzinātību, caur ko tas “Es jūsos” kļūst par dzīves spēku. Bet tieši šinī laika sprīdī ir bīstama nezināšana. Ja ticīgais nav atzinis un sapratis, ka visi šie piedzīvojumi ir tikai sekas viņa savienībai ar Kungu godībā, un ka tā tikai tik ilgi pastāvēs, cik ilgi viņš pareizā stāvoklī ar paaugstināto Kungu debesīs paliks, tad viņš atkal pārāk viegli griezīsies uz iekšu un kļūs dvēselīgs, t.i. iestrēgst pats sevī. Un tad viltus gari jutekļu un jūtu sfērā patiesos piedzīvojumus atdarinās, kādus viņš Svētam Garam nonākot bija piedzīvojis.

Tādā gadījumā šie “piedzīvojumi” ir pilnīgi bezauglīgi. Pēc notikušas patiesas Svētā Gara kristības, kā pirmās sekas parādījās vienotība ar citiem miesas locekļiem, tad prieks, izteiksmes brīvība, spēks liecināt par Kungu Jēzu, patiesi un ilgstoši augļi citos, dievišķa “uguns” - degsme garā, lai Dieva lietai kalpotu. Bet iestājoties atdarinājumiem, tajā pat laikā notiek pārdabiskas manifestācijas, parādības, atklāsmes, un parādās neīsts gars, kas izpaužas cietsirdībā, rūgtumā, lepnībā, iedomībā, šķelšanās un līdzīgās lietās. Caur šīm parādībām pierādās šie “piedzīvojumi”, kā nākoši ne no tā gara, vai arī tādas parādības norāda uz pārtrauktu sakaru ar Svēto Garu, tā ka Viņš vairs cilvēka dzīvē nevar radīt tīrus augļus.

Patiesā atdarinājums bez tam sevi vēl parāda

1. Nespējā Dieva Garu pazīt citos un ar tiem savienoties, tas nenorāda uz priekšzīmi miesas vienotībā, kā tas mums minēts 1. Kor. 12.n., kur Gars katrā loceklī ar Garu citos locekļos harmonizē.

2. Caur nošķiršanās un šķelšanās garu, nedodot nenozīmīgās lietās otram brīvību, jo vienotība garā ir kaut kas cits, ne kā vienprātība visos ticības jautājumos, kas ļoti bieži ir tikai attīstības jautājums.

 

Kādēļ ticīgie cilvēki nesaņem Gara kristību

Daži ticīgie zina, ka Svēto Garu arī viņi var saņemt, bet to nesaņem savas nepareizās uztveres dēļ.

Piepildīšana ar Garu, apbruņošana ar vasarsvētku Spēku, atkarīga ļoti no katra atsevišķā atziņas un gatavības stāvokļa. Daudzi velti tiecās pēc Gara kristības nemācēdami ar Dievu šajā novadā sadarboties un tāpēc, ka ļaujas maldināties par šīs patiesības īstenību ar dažādu mācību uzklausīšanu.

 

Svētā Gara dāvanas saņemšana

Ja mēs mēģinām izdibināt, kā Kungs ar saviem mācekļiem rīkojās un to salīdzinām ar daudzu kristiešu piedzīvojumiem mūsu dienās, tad kļūst skaidrs, ka ir Svētā Gara saņemšana, kas atbilst Vasaras svētku piedzīvojumam, Šī ir sākuma pakāpe Gara spēka piešķiršanai un pastāv Tā ieplūšanā cilvēka garā, kas ticīgo dara spējīgu liecināt par Kristu. Šī pirmā Svētā Gara saņemšana saistīta ar dažu noteikumu pildīšanu, uz ko vajadzētu būt gatavam katram jaunpiedzimušajam, lai to acumirklīgi pildītu.

1. Pārraut saites ar katru atzītu grēku.

2. Stingra paļāvība Kristus Asins šķīstījošam spēkam (1.Jāņa v. 1:9).

3. Pilnīga paklausība Dieva Vārdam, cik lielā mērā tas viņam ir saprotams.

4. Pilnīga, neatsaucama nodošanās Dievam, lai būtu priekš Viņa, lai Viņam vien piederētu, bez vismazākās lietas izslēgšanas un sev paturēšanas.

5. Ticības darbība (akts), ar kuras palīdzību kristietis, pildot visus šos minētos noteikumus, ņem Svētā Gara dāvanu tādā pat veidā, kā viņš savā laikā ņēma no Kunga rokas mūžīgo dzīvību.

Ticīgajam jābūt par to skaidrībā, ka visu šo vienkāršo noteikumu pildīšana ir tikai gribas darbība, pie tās nav vajadzīgas nekādas jūtu izpausmes. Ja reiz šis solis ir sperts, tad vajag neatsaucami un nemainīgi šo nolīgumu turēt, bez kā vispārīgi vēl kāds cits gribas stāvoklis tiktu ieņemts. Dažos gadījumos seko Svēta Gara ieplūšana atdzimušā cilvēka garā ļoti ātri, tomēr ticīgajam jāsargājas no pieķeršanās kādiem “piedzīvojumiem”, it ka tie atrastos ticības pamatā, tad tas drīzi paies. Pietiek nolīgums ar Dievu, pamatojoties uz Viņa Vārdu, neskatoties uz to vai ir jeb nav apzinātas Svētā Gara izpausmes, to vajadzētu ievērot neņemot vērā nekādas jūtas.

Ja Dieva Gars ticīgo tik tālu satvēris, tad Viņš to sagatavo Viņa spēka lielāku devu saņemšanai, kas to dara spējīgu varenām liecībām un uzbrukumiem tumsības valdībām un varām.

 

Svaidījums kalpošanai un tā nosacījumi

Daudzi paziņo, ka viņi ir stundām ilgi lūguši pēc šāda “apbruņojuma”, bet atbildi nav saņēmuši. Citi atkal ir nedēļām un mēnešiem gaidījuši uz kaut kādu “piedzīvojumu”, kam pēc viņu domām vajadzētu sekot Gara kristībai, bet tām sekoja ļaunas parādības, kas uz viņiem nonāca viltus spēka veidā, ko vēlāki paši apzīmētie atzina par sātana darbības veidu. Vēl citi piedzīvo patiesu Gara nonākšanu, bet tajā pat brīdī nepareizas uztveres dēļ, aiz nezināšanas atvērās ļauno garu iespaidiem fiziskā sfērā. To visu mēs iepriekšējās nodaļās izsmeļoši aplūkojām un iztirzājām. Šeit mēs tikai gribam aplūkot noteikumus priekš patiesas piepildīšanas ar Gara spēku un kādas tam ir sekas.

 

Atmodināta vajadzības sajūta

Vispirms ir vajadzīga nesatricināma ticība patiesībai, ka uz šo attiecošais Dieva apsolījums ir vajadzīgs un dziļa pārliecība, ka drīkst šo dāvanu iegūt, un ka tā ir nepieciešama, pie pēdējās atziņas cilvēks bieži nonāk tikai caur piedzīvojumiem, ka viņa darbs nes pie citiem maz augļus, it īpaši trūkst spēks liecināt par Dievu un pilnīgi nav pilnvaras cīņā pret sātaniskām varām, šīs abas parādības bija pie pirmajiem kristiešiem augstākā mērā sastopamas un izkoptas. Šo lietu trūkums noved ticīgo pie atziņas, ka ir vajadzīgs lielāks un stiprāks Spēka apbruņojums. Dažu reizi tie, kurus Dieva Gars skubina tiekties pēc lielāka Spēka mēra saņemšanas tiek no citiem kristiešiem atturēti, kuri apgalvo, ka šāda dāvana nav priekš šodienas un visiem domāta. Kas tiek tādā veidā no cilvēku uzskatiem šurpu turpu mētāti tam vajadzētu iet tieši pie Dieva un Viņu lūgt, lai Viņš pierāda savam bērnam, vai Viņš šo vēlēšanos ir ielicis tā sirdī un lai tad tā tiktu klusināta.

Pie šīs lietas pieder skaidrs un noteikts vienošanās nolīgums ar Dievu, ka

1. Viņš lūdzējam grib dot to, ko saprot zem vārdiem Gara kristība un

2. ka Viņš savā laikā un savā veidā dos liecības brīvību un spēku panākumiem bagātai kalpošanai, kas tam nepieciešama sava uzdevuma pildīšanai, kā Kristus miesas loceklim.

Tāds nolīgums arī ir tikai gribas darbība, pie kuras ir jāturas, neraugoties uz visu, kas varētu atgadīties. Šī ir Dieva Dāvanas satveršana ticībā uz Dieva Vārda pamata: “Kristus mūs ir atpircis... no lāsta... tā, ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu” (Gal. 3:13-14).

Mēs jau redzējām, ka Dievs nevienam nav pavēlējis pēc Vasaras svētkiem “gaidīt” uz kādu personīgu apbruņojumu. Gars nāca pār ļaudīm Kornēlija namā bez kādas iepriekšējas gaidīšanas un tāpat Viņš nāk arī šodien uz katru kristieti, tikko tas atrodas pareizā stāvoklī, lai to saņemtu. Ticīgā gaidīšana nedrīkst būt nekas cits, kā pacietīga pareizā laika nogaidīšana, kurā Svētais Gars viņā varēja nokārtot nepieciešamos sagatavošanas darbus, un iet roku rokā ar uzticīgu visu pienākumu pildīšanu, pastāvīgi vingrinoties pilnīgai paklausībai pret saprasto (atzīto) Dieva prātu, kas to sagatavo vēlākiem uzdevumiem.

 

Kavēkļi Gara kristībai

Kristietim visā šajā laikā savs ticības stāvoklis ir jāsaglabā (ne pasīvi, bet aktīvi), viņam jāpaļaujas Dievam ik brīdi katrā dienā, lai Dievs viņu varētu darīt spējīgu sava apsolījuma saņemšanai. Briesmas pastāv tajā, ka nepiegriež vērību spēka trūkumam, vai baidās no Dieva gaismas, noslāpē Garu, ja liedz Dievam to, ko Viņš grib saņemt, vai ja baidās no kaut kādiem upuriem. Jo tieši caur atdošanu (atlaišanu) tiek panākta iekšēja atbrīvošana uz ko vērsta Svētā Gara darbība.

Tā pirmās saņemšanas noteikumi aptvēra tikai aprobežotu novadu, tika skarts tikai cilvēka centrs - viņa griba un sirds. Pirmais tika nodots Dievam, otrais šķīstīts no grēka. Bet lai Dievs varētu dot Spēku no augšienes, tad Viņam ir jārok dziļāk. Cilvēka garam jāļaujas atraisīties no visām dvēselīgām saitēm un sajaukumiem un tās lietas, kas dabīgam vai dvēselīgam cilvēkam atļautas ir jāatstāj, lai cilvēks kļūtu garīgs, t.i. tiktu tikai no gara pārvaldīts. No viņa gara jāpazūd katrai nelokāmības pēdai, lai tas kļūtu kā vasks Dieva rokā un varētu sadarboties visās lietās ar Dieva Garu. (Bet tajā pat laika tam jākļūst, kā tēraudam pret visu, kas skar tā atšķiršanu no Dieva.) Viņam jānoliek visa nesamierinātība, lai nedotu ieganstu ļaunajam viņu kaut kur aizskart, kad tam tiek uzdots grēku nosodīt, vai ja viņu Kunga Jēzus dēļ atmet. Viņam arī jāļaujas atbrīvoties no visiem šaurumiem un personīgiem labumiem, ja viņš grib būt par plašu kanālu Dieva dzīvības Straumei.

Bez tam, cilvēkam, kas vēlās lai tiktu apbruņots ar Spēku, jāatveras Svētam Garam, lai Viņš tā dzīvi izpētītu, ka viņš katrā laikā visu varētu nolikt, kas to traucē pilnu Dieva prātu darīt. Viņam jāļauj izmeklēt savi iekšējie apsvērumu pamati un sevī jāuzņem neaizskaramās patiesības pamatnoteikumi. Jo Gara spēks, pēc kā viņš tiecās, nozīmē nepielūdzamu cīņu pret grēku un tumsības varām, un kā gan varētu Svētais Gars kāda cilvēka vārdus lietot, lai citus par grēku pārliecinātu, ja tas pats kaut kur sevi parāda kailu? Viņam Dieva nostāja pret katru grēku savā paša dzīvē skaidri jāuztver, pirms viņš var kļūt Viņa liecinieks pret grēku pie citiem.

 

Kādēļ aizkavējas kristība ar Svēto Garu

Ja ticīgais agrāk minēto vienošanos ar Dievu ir pildījis un ticībā Viņa apsolīto Dāvanu ņēmis, bet tam ilgāku laiku neseko atbilde, tad viņam savu lūgšanu vajadzētu atjaunot un padziļināti lūgt par visu kavēkļu novēršanu un būt stingri gatavam visu gaismu, kas tam tiek rādīta, uzņemt. Bet gadās, ka nepareizas uztveres dēļ par sagaidāmo tā lūgšanas paklausīšanu tiek kavēta. Var arī būt, ka minētais ticīgais tā sevi nostādījis, lai viņa piedzīvojumi būtu tieši tādi, kā kādam citam, vai viņš ļauj sevi pārvaldīt caur kādu priekšstatu, kas radās no viņa paša vēlēšanās un dara to neredzīgu citādām Gara darbībām.

Šāds laika sprīdis ir sevišķi bīstams, ja kristietis ir kļuvis kā uzburts uz kādu iedomātu piedzīvojumu, tad melu gari darīs visu, kas to spēkos, lai viņam no savas puses pakalpotu. Tāpēc šeit tādiem Dieva bērniem trīs brīdinājumi, kas atrodas tādā attīstības stāvoklī.

1. Neklausi ne uz kādu “balsi”, vai tā nāktu no ārienes, jeb (šķietami) no iekšienes.

2. Nemeklē Dievu iekš sevis jeb savā apkārtnē.

3. Nekad nelūdzi citādi, kā uz vienu KUNGU Debesīs.

Dieva Gara ieplūšana cilvēka garā pierādās arī bez tādiem piedzīvojumiem, pie tam Tas ticīgo noved pie spēka, brīvības un gaismas, tam dod prieku liecībai, kas atnes citos patiesus augļus jo tas ir Viņa nākšanas mērķis.

Tiem ticīgajiem, pie kuriem Dieva Gars strādā, lai tos sagatavotu Viņa pilnības uzņemšanai, vajadzētu apzinīgi savus pienākumus pildīt, par cik tiem uz to dota gaisma. Plašākam darbam tiek spēks dots tieši uz uzticīga darba ceļa, pēc Dieva valstības likuma, ka Viņš saviem bērniem agrāki nedod vairāk, pirms tie nav visu, kas tiem no Dieva ir dots, pēc labākās sirdsapziņas izlietojuši. Kas izlieto savu talantu cik vien labi tam tas iespējams, nonāk caur to pie vairāk saņemšanas.

 

Runāšana mēlēs

Šeit var pacelties jautājums, vai ticīgie arī šodien drīkst svešās mēlēs runāt, kā to darīja apustuļi. Ir daudzi, kas uz to atbild ar “jā”, bet visi tie piedzīvojumi, kādi ir piedzīvoti, par kuriem mums šī nodaļa ziņo, var mūs mācīt, ka tieši šajā plaknē ir vajadzīga vislielākā piesardzība, kamēr draudzes garīgā daļa noteikti nepazīst visas ienaidnieka viltus metodes un tā likumus, kas tam dod un ierāda varu.

Šajā vietā mēs negribam tuvāk aplūkot mēlēs runāšanu, tāpēc ka dievišķā atdarinājumi šajā plaknē ir tikai maza daļiņa no neskaitāmiem sātana atdarinājumiem, kas šodien Dieva tautai tiek uzspiesti. Saprašana par vispārīgām pazīšanas zīmēm, kā izšķirt dievišķas darbības no sātaniskām darbībām, kā to šī grāmata mūs māca, darīs ticīgos pašus spējīgus no reizes uz reizi pārbaudīt, ko viņi katru reizi šajā ziņā sastop.

Mēs vēl reizi atkārtojam - atmoda ir Dieva Gara izplūšana vai pāriplūšana caur cilvēka gara orgānu un Svētā Gara kristība ir Dieva Gara ieplūšana ticīgā cilvēka garā, caur ko viņš no visām saitēm un kavēkļiem tiek atbrīvots, kas viņu kavē un velk zemē un viņa spējas iespaido būt par kanālu Dieva dzīvības ūdenim. Šie kavēkļi var caur pretinieka pievilšanas mākslu iestāties atkal no jauna un ticīgo “ieslodzīt” tā, ka viņš Dieva darbam kļūst mazākā vai lielākā mērā nederīgs.

 

Mērķis patiesībām par tumsas spēkiem

Pie šīs grāmatas patiesības pasludināšanas mums ir divējāds mērķis. Viens no tiem ir šo kavēkļu novēršana, lai Gara spēks, kas šodien tik daudzās dvēselēs ir ieslēgts, no jauna varētu izlauzties. Un lai pēc tam Kunga Jēzus draudze nonāktu pie pilnas attīstības, pie nobrieduma un uzvaras stāvokļa pār tumsības spēkiem, kuri, netraucēti darbodamies, to šodien nospiež zemē. Velnišķās ordas savu nodomu ir paveikušas, tās atmodu ir noslāpējušas, un to tie panākuši Dieva tautas nezināšanas dēļ, bet viņi var tikt satriekti un atpakaļ dzīti, caur viņu viltību atzīšanu un atmaskošanu, griežoties ar agresīvu (cīņas) lūgšanu pret viņu ietekmi. Ja patiesība par viņu darbiem tiek pielietota, tad tai jāatbrīvo ne tikai atsevišķi kristieši, bet tai jāsalauž viņu pretestības vara draudzē, pilsētā un pat visā zemē.

Ja mums ir skaidrs, ka caur lūgšanu var vienu ļaunu garu uzvarēt, tad var uzvarēt visu tumsības spēku varu, kas uzbrūk Dieva lietai, tikko draudze paņem rokā uzvaras ieroci. Ja ir taisnība, ka Kristus Golgātas kalnā pār visu elli triumfējis, tad ir arī patiesība, ka tai jāatkāpjas, kur Viņa bērni satver Viņa Vārda autoritāti un to pielieto. Tad sātans taps atpakaļ dzīts un Dieva tauta no viņa varas atbrīvota.

 

Kādēļ Dievs atļauj sātana uzbrukumus

Tas, kas šodien draudzi padara tik nespēcīgu nav lietojamu darba rīku trūkums, bet kristiešu nelabprātība PATIESĪBAI raudzīties acīs. Dieva bērni dzīvo bezrūpībā un nenojauš, kādā stāvoklī ir lietas ap viņiem. Labais, kas tiem ir, dara viņus neredzīgus priekš labākā, kas tiem vēl trūkst. Tāpēc Dievs pieļāvis, lai Viņa tautu sātans izpurinātu no pašapmierinātības stāvokļa un tādā veidā to sijātu. Sātans nevar nevienu soli tālāk iet, kā Dievs to tam atļauj. Un tāpēc, ka ticīgie tāpat, kā citi mācās patiesību tikai no pašu pieredzes, Dievs pieļāvis, lai tiem būtu piedzīvojumi. Kunga Jēzus draudzei ir vajadzīgs sagatavoties Kunga atnākšanai un nobriest, tāpēc velns drīkst viņu aizskart. Jo tikai caur uguni Dieva tauta ļausies sapurināties un iedzīt sevi cīņā, kas sātana spēkus no viņa mājokļiem debess vietās izgrūž (izsviež) (Jāņa atkl. 12:9) un izlauž ceļu triumfējošai draudzei uz sastapšanās vietu ar paaugstināto Kungu.

Nepareiza izpratne par dievišķām lietām ļaujas novērsties tikai caur piedzīvojumiem. Daudz, ļoti daudz Dieva bērnu atrodas melos un maldos un domā, ka tie tiek no Dieva pasargāti. Viņi atvērās Dievam, nepētot un nezinot pie kādiem noteikumiem Viņš darbojās un sevi neapskaidro, ka tik pat viegli var atvērties tumsības spēku iespaidam nezinot likumus, kas viņiem dara pievilšanu iespējamu, viņi nododas to rokās.

Neskatoties uz bēdīgiem piedzīvojumiem, neskaitāmu atsevišķu Dieva bērnu acīm redzamām avārijām, kristīgu darbu un uzņēmumu iziršanu, citi iet bezrūpīgi savu ceļu un pat tieši briesmās, kas šodien draudzei uzmācās pārdabisku spēku izpausmes veidā. Viņi domā aklā bezrūpībā, ka Dievs viņus pasargās un tomēr Viņš tos nesargā tāpēc, ka viņu vieglprātīgā izturēšanās to padara gandrīz neiespējamu. Ļoti bieži viņu “paļaušanās'' ir aizsegs viņu pašu apslēptam nepareizam stāvoklim, piemēram:

1. Slepena augstprātība un uzpūtība, pie tam tie domā, ka ir spējīgi visu, ko tie redz un dzird pareizi novērtēt, kaut gan tiem vajadzētu savā nezināšanā un nespēkā apzināti paļauties uz Dievu.

2. Bīstama ziņkāre, vēlēšanās labprāt piedzīvot brīnumu lietas.

3. Dziņa doties briesmās, neprasot pēc Dieva prāta.

4. Patiesa vēlēšanās saņemt svētība, bet tā iziet no slepenas iedomības, būt starp pirmajiem Dieva valstībā.

Katrs no šiem slepeniem iemesliem var Dieva sargāšanu izjaukt. Bet tas, kas Viņam pazemīgi un tīru sirdi paļaujas, ka Viņš savu nevarīgo bērnu no sātana viltībām pasargās, palikdams nomodā lūgšanās, būdams tajā pat laikā gatavs atvērties katram Dieva gaismas staram ar nemaldīgu visas savas gribas nodošanu Dievam, tad beigās varēs teikt: “No visa tā, tas Kungs mani atpestījis”. Un tomēr viņš var pa priekšu tikt vadīts augstāku, ne tikai personīgu, redzes viedokļu dēļ caur rūgtiem un sāpīgiem piedzīvojumiem, lai kļūtu spējīgs iepazīt viltīgā pievīlēja īsto dabu, ko Dievs savā tālredzībā pieļāvis.

 

Sātana upuri tiek padarīti par uzvarētājiem

Otrs un nozīmīgākais mērķis, kuru mēs pie patiesības izplatīšanas par velna maldinošām metodēm un par ceļu pie uzvaras stāvokļa sasniegšanas pār viņu paturam acīs, ir saistībā ar draudzes uzdevumu attiecībā uz mūsu laikmeta nobeigumu un uz drīzo augšāmcēlušā Kunga parādīšanos. Godības Kunga atkalatnākšana nozīmē priekš sātana un visām viņa hierarhijai pakļautām varām, viņu kādreizējo upuru triumfu un pacelšanos pie Dieva Godības krēsla, kur tie valdot ar savu Ķēniņu “par eņģeļiem spriedīs tiesu” (1.Kor. 6:2-3).

Tas nozīmē priekš kritušā virseņģeļa visdziļākās pazemošanas kausa dzeršanu, kas tam vēl jāiztukšo, jo tad atpestītais cilvēks, kuram “īsu laiku vajadzēja būt zemākam par eņģeļiem” (Ebr. 2:7), tiks atkal pacelts pāri tam augstajam stāvoklim, kādu kādreiz ieņēma sātans, kā Dieva virseņģelis. Cilvēks caur savu kritienu noslīdēja uz dzīvnieka pakāpes, jo tālāki attālinājās no Dieva, jo vairāk līdzinājās bezprāta dzīvniekam. Cilvēks atkal tiks pacelts uz vienu dabu, vienu dzīvību, vienu valdīšanu ar Dieva Dēlu, kā Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku (Rom. 8:7, Ebr. 2:11-12, Jāņa atkl. 3:21), pacelts ar paaugstināto Kungu “pāri visam varām un valdībām... un ikvienu vārdu, kas tiek minēts” (Efez. 1:21), pacelts pie Uzvarētāja sāniem, vietā, kur ienaidnieks tiks tiesāts. Tad velnu sagaida bezgalīgi dziļais elles bezdibenis, uguns zeņķis. Bet viņa upuri uzkāps pie Troņa, augstāki par eņģeļiem un Dieva virseņģeļiem.

 

Golgatas Uzvarētāja Vārds un tā spēks

Vai tad tāpēc būtu kāds brīnums, ja šodien, mūsu laikmeta nobeigumā un 1000 gadu Ķēniņa valsts draudzes un viņas Galvas valdīšanas priekšvakarā, visi elles spēki ir nodarbināti, lai viņas nākošos tiesnešus aprītu? Vai tas kāds brīnums, ka Dievs šo uzbrukumu pielaiž, jo no sen seniem laikiem tas ir bijis Viņa nodoms šo planētu par mācības vietu savai tautai izlietot. Pašam Dieva Dēlam vajadzēja kļūt paklausīgam līdz nāvei, jā līdz krusta nāvei, pirms Tam tapa dots Vārds, kas ir pāri visiem vārdiem, tas Vārds, kas kopš tā laika runā uz katru kritušu eņģeli, katru nešķīstā rauga garu no garu pasaules par GOLGATAS UZVARU, Un katrs loceklis pie Kristus miesas, kas kādreiz grib kopā ar Viņu valdīt un dalību ņemt pie triumfa pār kritušo eņģeļu pasauli, tam pa priekšu jāmācās uz šīs Zemes, ne tikai staigāt uzvarā pār grēku, bet visu elles čūsku midzeni Uzvārētāja Vārdā samīt zem savām kājām. Mācekļiem ir jāuzvar, kā viņu Meistars ir uzvarējis, ja viņi grib dalīties Viņa goda krēslā. Viņš izlauzis ceļu. Viņiem ir jāseko. Viņš gāja cauri “tumsas varas stundai”, uz Golgatas uzvaras parādes lauku. Garā ar Viņu savienoti tie Tam seko, cauri tiem pašiem elles varas uzbrukumiem uz savu triumfa vietu Viņā.

Uz draudzi tagad ir palaists šis beidzamais ienaidnieka uzbrukums. Neviens augšāmcēlušās Galvas loceklis tam neizbēgs, ja tas patiesi ir Viņa loceklis (Efez. 4:16). Daži to piedzīvo agrāk par citiem, raugoties pēc viņu stāvokļa pie Miesas. “Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde”? Tie, kuri ir “kājas” pieder uzbrukuma vēlākam laikam, bet tomēr viņi to piedzīvos, tāpēc, ka kājām jākāpj augšup, kaut gan pēdējās tās nāk savā kārtā, tāpēc, ka tās visciešāk piesaistītas zemei. Daži no izredzētiem, jā pat daudzi no viņiem kritīs par upuriem pārspēti no sātana melu un viltības mākslas. Bet ja viņi arī zināmu laiku bija pārvarēti un ar savām pašu acīm to redzēja, ka priekš Dieva tie bija nelietojami, tad tomēr tie drīkst atkal piecelties, ja vien viņi grib atzīt, ka visas ienaidnieka viltības atkal var tikt pārvērstas svētībā. Tad tādi kļūst, tā sakot, par “acīm” Kristus miesā, kas apbruņoti ar sevišķiem piedzīvojumiem citu atbrīvošanai un labklājībai. Viņi atkal var piecelties, tikko tie atklāj, ka viss, kas tos iepina sātana ķetnās, caur patiesības gaismu var tikt pret to pārvērsts varenā ierocī. Un tā viņi kļūst par lieciniekiem, ne tikai cilvēku priekšā, bet arī pie visām “varām un spēkiem debesīs” (Efez. 3:10) caur Dieva daudzveidīgo gudrību.

Sātaniskās varas hierarhijai varbūt ir cerība savu tiesu novilcināt, bet Dieva nodomam beidzot ir jāpiepildās. Viņš izvedīs savu draudzi pie savienošanās ar augšāmcēlušos Galvu, tiklīdz tam būs pienācis laiks, pat ja šodien tumsības varas stunda ielenc viņas ceļu. Gala mērķa aicinājuma sauciens pret sātana ordām un elli ir atmoda. Bet atmodas gala mērķis, kādu mēs saņemsim tiklīdz mēs iemācīsimies satvert uzvaru pār sātanu, ir draudzes paņemšanas triumfs, Kristus parādīšanās godībā, un sātana iegrūšana bezdibenī.

 

Nāc, jā nāc, Kungs Jēzu! 

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - Pamats apsēstībai un cēloņu meklēšana

Apdraudētais kristietis - 

Pamats apsēstībai un cēloņu meklēšana

Kopsavilkums par apsēstības cēloņiem

 

PAMATS APSĒSTĪBAI

„... nedodiet vietu velnam.” Efeziešiem 4:27

 

261

 

Kopsavilkums par ļaunajiem gariem doto “pamatu”, izraisoties apsēstībai.

 

(„Pamats” ir vieta vai placdarms, no kura maldu gars uzsāk savu darbību)

 

I. Ļaunajiem gariem vajadzīgs pamats:

1. Par nepieciešamo apjomu pamatam, kas izraisītu apsēstību, trūkst noteiktu norādījumu.

2. Jau esošu pamatu, uz kura var darboties, ir iespējams palielināt.

3. Ļaunie gari nevar cilvēka spējas aizskart, ja cilvēks nedod vajadzīgo pamatu.

4. Viņi apmāna un uzbrūk, lai iegūtu šo pamatu.

 

II. Pamats, kurš tiek dots ļaunajiem gariem piekļuvei:

prātā	1. Prātā. Ikviena doma, kas tiek pieņemta no ļaunajiem gariem. 2. Prātā. Nepareizas izpratnes par garīgajām lietām pieņemšana, kuras iedvesmo ļaunie gari. 3. Prātā. Ļauno garu darbības nepareizs izskaidrojums, noticot viņu meliem.
garā, dvēselē un ķermenī	4. Gara, dvēseles un miesas pasivitāte. 5. Dievišķo lietu atdarinājumu pieņemšana garā, dvēselē un miesā.

 

Piezīme:

a) Cilvēka kritušā daba ir pastāvīgi piemērots pamats, tādēļ ar to ir pastāvīgi jāapietas pamatojoties uz Rom.6.nod.

b) Izdarīti grēki arī var dot šo pamatu.

 

III. Sekas, kuras rodas no pamata došanas ļauniem gariem

Cilvēka spējas tiek notrulinātas un padarītas nederīgas utml.

 

IV. Kādā veidā tiek iedots pamats ļaunajiem gariem?

Caur personīgu PIEKRIŠANU, tas ir - apzinīgi un brīvprātīgi dotu gribas piekrišanu, vai arī šī piekrišana tiek iegūta ar viltu un piemānīšanu.

 

V. Kā ar pamatu ir jārīkojas?

1. Pamats ir jāatrod, jāatklāj un jānes gaismā, un no tā ir jāatbrīvojas, tas ir – jāatsakās no pieņemtajām „domām”, jāatsakās no „pasivitātes”, u.c.

2. Caur lūgšanu ir jāiegūst gaisma un izpratne par doto pamatu.

3. Zināšanas par pamatu un par atsacīšanos no pamata.

4. Jābūt spējīgam drosmīgi pieņemt patiesību par doto pamatu.

5. Pamats ir jāatklāj un jāizpētī ļoti detalizēti, lai iegūtu pilnīgu atbrīvošanos no ļaunajiem gariem.

6. No pamata ir jāatbrīvojas īpaši tajos punktos, kuros notikusi pievilšana.

7. Jāizpētī dotā pamata dziļākos cēloņus domās, ticējumos, izpratnē u.c.

Svarīga piezīme: Pamatu nav iespējams izdzīt.

 

VI. Kā pamats tiek likvidēts vai kā notiek atsacīšanās:

1. Caur visu pagātnē apzināti vai neapzināti doto piekrišanu atsaukšanu un atņemšanu, tas ir - izlēmīgu atteikšanu.

2. Pastāvīga, nepārtraukta atteikšana ir nepieciešama līdz pilnīgas brīvības iegūšanai.

3. Pamats var izzust pakāpeniski.

4. Pamats var izzust neapzinoties, ja rīkojamies pamatojoties uz Rom. 6.nod.

 

Var būt iemesli kādēļ pamats neizzūd, kad no tā atsakās. (skatīt „Karš pret svētajiem” 8.nod.)

 

VII. Kā notiek atbrīvošanās?

1. Tikko pamats tiek likvidēts, tā arī ļaunie gari aiziet, vai zaudē savu pieturēšanās vietu.

2. Ticīgais tiek atbrīvots, tikko pamats tiek novākts, tas ir – aplamas domas, pasivitāte u.c.

3. Cilvēka spējas pakāpeniski atjaunojas, atbilstoši tam kā notiek atsacīšanās no dotā pamata.

 

VIII. Pamats, kurš tiek atteikts ļaunajiem gariem, no jauna tiek paņemts Dievam. Piemēram, tās cilvēka spējas, kuras bija pakļautas ļaunajiem gariem, pēc atbrīvošanas tiek atjaunotas un nodotas Dievam.

 

IX. Nepieciešamība pēc modrības, lai netiktu iedots jauns pamats.

Cīņā nepieciešama modrība un visaptveroša atteikšanās no ienaidnieka piedāvājumiem, jo ļaunie gari atkal izdarīs mēģinājumus pievilt un atrast piekļuvi.

 

Paskaidrojumi:

 Pamats, no kura jāatsakās: Piemēram – kāda doma vai ticējums, kurš tiek atklāts kā pievilšana vai maldīšanās, un tad no tās „atsakās”.

Pamats, kurš dod atļauju ļaunajiem gariem vai patur ļaunos garus noteicošā pozīcijā: Piemēram – ļaunie gari darbojas uz pasivitātes pamata, tā ir vieta, uz kuras viņi var darboties. Ja šo pasivitāti nepārtrauc, tad ļaunie gari patur tiesības atrasties noteicošā pozīcijā.

Pamats, kurš ir jāatņem ienaidniekam: Piemēram – cilvēka spējas, kuras tiek atgūtas normālai lietošanai. (skatīt 8.nod.)

Pamats, kurš tiek iedots no jauna: Piemēram – kāda jauna pievilšana, noticot vienam no ļauno garu meliem.

 

Piezīmes:

Visas ļauno garu pārdabīgās izpausmes ticīgajā norāda, ka pastāv pamats vai vieta viņu darbībām. (skatīt 6.nod.,7.nod., 11.nod.)

Ticīgajam cīnoties pēc brīvības ir jāuzmanās, lai nedotu jaunu pamatu caur ļauno garu izpausmju nepareizu izskaidrojumu. (skatīt 7.nod. un tabulas 7.nod. „Pretrunu pilna dzīve”)

Nepieciešama modrība pret ļauno garu iedvestajām “atrunām”, kuri cenšas novērst uzmanību no pamata atrašanas un lai noslēptu pamatu, vai arī lai novirzītu no rīcības, kas likvidētu pamatu. (skatīt 7.nod.)  

Pēc papildus zināšanām par „pamatu” skatīties sarakstus tabulās 5. un 8.nodaļā.

Būtisku cēloņu meklēšana pamatā

Meklējot būtiskus cēloņus pamatā

 

Meklējot būtiskus cēloņus (iemeslus) ļauno garu apsēstībai, ticīgajam ir jāpievērš uzmanība pretējiem simptomiem, lai atklātu ļauno garu piekļuves pamatu, piemēram, kā sekojošos gadījumos:

 

Ticīgais domāja, ka viņš ir atvēries Dievam, lai iegūtu:	< >	Bet ticīgais atvērās ļauniem gariem, un realitātē ieguva:
zināšanas spēku patiesību vadīšanu dzīvību uguni dziedināšanu palīdzību pārliecināšanu mīlestību	ß no visām šīm lietām, kas tiek saņemtas pārdabiskā veidā kā dievišķā viltojumi, galamērķī ieguva à	neziņu vājumu melus apjukumu nāvi aukstumu slimību kavēkļus apsūdzības ciešanas

Piezīme: Ja ticīgais saņem visas 1.kolonā norādītās lietas no ļaunajiem gariem, viņš pavisam droši iegūs 2.kolonā nosauktos rezultātus.

 

Piemērs:

Ticīgais tiek traucēts no ļauno garu runāšanas uz viņu un apsūdzībām pret viņu. Šīs parādības patiesais iemesls atrodas faktā, ka viņš:

1. Atvērās, kā viņš domāja, pašam Dievam, kurš runās pats pēc savas ierosmes, dos norādījumus cilvēkam, neatkarīgi no tā vai Viņš tiks lūgts pēc tā, un cilvēks atvērās un ieklausījās tajā, kurš, kā viņš domāja, ir Dievs, kas runā.

2. Vai arī viņš domāja, ka Dievs runāja uz viņu, atbildot uz lūgšanu, un viņš klausījās.

Tātad cēlonis ļauno garu runāšanai un apsūdzībām ir tas, ka tika dots pamats tieši pretējā lietā, tas ir – šķietamā ieklausīšanās Dievā.

 

 

Citi piemēri:

Ticīgais apzinās „aukstumu” – īstu pārdabisku drebēšanu. Saknes cēlonis pagātnē bija „uguns” pieņemšana no ļauniem gariem ar ticējumu, ka šī uguns bija no Dieva. Viena pārspīlējuma cēlonis ir arī cēlonis otrajam pārspīlējumam. Abi pārspīlējumi rodas no viena un tā paša avota, piemēram, salšanas vai drebēšanas cēlonis ir tas pats degsmes cēlonis, utt.

Ja ticīgais pašlaik tiek kavēts no ļaunajiem gariem, tad pagātnē viņš ir pieņēmis palīdzību no viņiem, un šī pagātnē pieņemtā palīdzība ir devusi viņiem piekļuvi, lai ticīgo kavēto tagad. (skatīt 7.nod. „Divi veidi kā ienaidnieks ieliek domas prātā” un „Depresijas iemesli ne no fiziskiem iemesliem”)

Ja ticīgais nevar uzsākt ierosinošu darbību (nav iniciatīvas) pašlaik, tad pagātnē viņš ir pārtraucis darbību, gaidot uz ļauno garu ierosmi, un šis ierosinājums un gaidīšana pēc tā ir devusi viņiem varu, lai neatļautu ierosmes darbību tagad. (skatīt 4.nod. „Gribas pasivitāte”)

Ja atkārtojas negaidīta prāta darbības izslēgšanās pašlaik, kura izpaužas ar mehānisku vārdu izrunāšanu, tad tā cēlonis ir pagātnē ieņemtais mediālais (starpnieka) stāvoklis iepretī Dievam, kurš ir radījis darbības pārtraukšanas paradumu, lai notiktu pārdabiska darbība. (skatīt 5.nod. „Pārdabiska rakstīšana un runāšana”)

 

264

Īsas piezīmes

Nepacietīgas domas... (xx. nod.) tieši fiziskas ne morāliskas ir kā apsēstības sekas. Dziedināšanas līdzeklis ir normālā stāvokļa atgūšana un visu dēmonisko spēku noraidīšana. Šeit jāpaliek pamatā Rom. 6:11.

Pārliecība paša drošībā... (xx. nod.) var būt pievilšana. Tikai caur neatlaidīgu modrību, pie tam lūdzot Dievu pēc gaismas visās lietās, caur paļaušanos tikai uz Viņu vien un ne uz piedzīvojumiem, var palikt pasargāts.

Nespēks... (xx. nod.) netiek no ļauniem gariem dots, bet izraisīts, pie tam viņi paša cilvēka spēku kavē uzsākt kādu darbību.

Pret ienaidnieku vērsta skaļas liecības noderība... (xx. nod.) Ticīgajam velnišķiem meliem jāvērš pretī patiesība un tā skaļā (dzirdamā) balsī jāizsaka, lai savos jutekļos esošos iespaidus nomāktu.

Iekāres... (xx. nod.) Ar noteiktību var teikt, ka tās visas nav no Dieva, vai nu tās būtu miesīgas, piemēram, caur līdzekļiem kairinājumu izraisīšanai, vai dvēselīgas, kā mīlestība, sadraudzība u.t.t.

Paša darbības pārtraukšana... (xx. nod.) Ticīgais nekad nedrīkst pats sevi pārtraukt, lai dotu iespēju Dievam

 

265

rīkoties, piemēram, savas domas apstādināt, lai gaidītu Dieva atgādinājumu. Kur cilvēks izslēdzas, tur iesāk darboties ļauni gari, bet Dievs tā nekad nedara, bet Viņš stiprina un iedzīvina cilvēku, lai viņš pareizi varētu rīkoties. Pēkšņu smadzeņu darbības pārtraukumu, kuram seko mehāniski vārdi, apzīmē nepareizi par “gara prombūtni”, bet tā tiek izraisīta no ļauniem gariem.

Nastas...  (xx.nod.) Maldinoša nospiestība kā nasta  ir apsēstības sekas un neatstājas tik ilgi kamēr tās uzskata par “gara produktu”. Bet gluži pretēji, tās aug arvien vairāk un vairāk, it īpaši tad, ja cilvēks ar savām nastām lielās, var noteikti teikt, ka tās ir dēmoniskas izcelsmes rakstura. Lai pierādītu savu “garīgumu”, tādas nastas tālāk nest ir aizdomīgi un bīstami. Ja pēc kādas nastas nolikšanas iestājas atvieglinājums, tas nav vēl pierādījums tam, ka tās bija dievišķa rakstura, jo, ja velns tās bija uzlicis un viņa spiedienam sekoja, tad arī viņa spiediens izbeidzās.

Ļauni gari identificējas ar ticīgā personu... (xx.nod.) Kādā vēstulē mums stāsta par kādu Dieva valstības strādnieci, kas cieta no īpatnējas sajūtas, ka viņa nav nekāda persona, bet it kā dzīvotu sapņu stāvoklī. Reizēm viņa iekrīt krampjos un tomēr tā ir pilnīgi nodevusies Dieva valstības darbam. Cilvēkiem, kas šādus stāvokļus piedzīvo, sava personības eksistence enerģiski jāizsauc savā apziņā. Viņos dzīvojošie ļaunie gari tos pamudina arvien teikt “mēs”, tad kad jāsaka “es”. Viņiem jānostājas pret visiem šādiem “daudzskaitļu” apzīmējumiem vārdos un domās. Šī pašapziņas pazaudēšana var rasties, ja nemitīgi saka “ne es” (bet Kristus), līdz beidzot minētais cilvēks vispār sevi nevar apzīmēt kā personu. Šī personas apzīmējuma apspiešana dod ļauniem gariem izdevību ar cilvēku identificēties (kļūt vienādam, līdzīgam), Dievs cilvēku nekad nepadara par automātu.

 

266

Daudzi apsēstības simptomi līdzinās gara slimībām... (xx.nod.) Šo lietu ļaunie gari arvien izmanto, lai saviem upuriem iedzītu bailes, tie nemitīgi mēģina iečukstot, “ka viņi kļūs traki”. Tādu domu vajag enerģiski noraidīt. Ja uz to pastāv dabīgas dotības, tad jo labāki tās var dziedināt, ja nelokāmi stingri nostājas pret ļaunām varām. Tas pats attiecas arī uz visiem pašnāvību mēģinājumiem.

Bailes pie ļauno garu izdzīšanas... (xx.nod.) Lai iegūtu uzvaru pār ļauniem gariem, ir pilnīgi jāatstāj visas bailes no viņiem. Nekādas bailes nevar būt, jo no Kunga Jēzus Kristus Golgātas kalnā tika uzvārētas visas elles varas, un Viņa pilnvara ir priekš visiem Viņa bērniem. Bailes no kurām nevar atbrīvoties ir dēmonu apstāšanas vai apsēstības sekas.

Miesas savaldīšana... (xx.nod.) Dažos apsēstības gadījumos pārsvaru ņem dvēseliskie simptomi, citos ķermeniskie. Dažreiz atrod pret miesu visādas piekāpības formas un tad atkal galēju atturību. Upuris izvairās no miega, barības, parastām nepieciešamībām un ērtībām. Arī šajos gadījumos cilvēks pats sevi pieviļ, ja domā, ka pats sevi savalda, jo tad viņa sajūtas caur “brīnišķiem piedzīvojumiem” top barotas citā veidā.

Pļāpīgums un ļauna klusēšana... (xx.nod.) pieder pie apsēstības simptomiem, kā sekas par paškontroles trūkumu pie runāšanas, “ļaujot, lai Dievs runātu”.

Dieva runāšanas viltojums (atdarinājums)... (xx.nod.) Kā šādā lietā ļauni gari var rīkoties, redzam pie sekojošā piemēra. Kāda ticīga dāma cieta no šķietama “veselības sabrukuma”, kuru vēlāk viņa pati un tās ģimene atzina par apsēstību. Kādu vakaru viņa lūdza, lai Dievs tai parādītu vai Viņš to gribētu dziedināt, uz ko maiga, mīlīga balss tai čukstēja: “Jau šodien tu būsi ar mani Paradīzē.” Tā kā šie vārdi sekoja tieši viņas lūgšanai, tā tos noturēja par Dieva atbildi un nodevās viņu iespaidam, izjūtot dziņu ieņemt tuvumā atrodošos indi. Caur “pārdabiskās klātnības” varu prāts un apziņa tika apdullināti; viņu atrada indes ieņemšanas momentā un varēja vēl savlaicīgi atturēt. Tagad šī dāma ir atbrīvota. 

© Verners Šteinbergs