APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 9.nod. CILVĒKA GRIBA UN GARS

Apdraudētais kristietis -

9. nodaļa 

Cilvēka griba un gars  

 

181

Par visām lietām ir nepieciešams tagad noskaidrot izejot no Rakstiem, kā Dievs darbojās ticīgajā, jo pilnīgi jāsaprot un jāsatver pamatīgā starpība starp Dieva un sātana darbībām un sadarbības principiem ar Dievu, bet ne pasīvu pārvaldīšanu no Viņa, tādēļ, ka tas nav tikai pamata stāvoklis atbrīvošanai no meliem un apsēstības, bet arī pamata stāvoklis cīņai, par ko runāsim nākošā nodaļā.

Patiesību var satvert un īsi izteikt sekojošos vārdos: Svētais Gars, kas dzīvo atdzimušā cilvēka garā, ietekmē un darbojās tikai tad caur dvēseles spējām un miesas locekļiem, ja ticīgā griba stingri ar Viņu sadarbojas. Cilvēka garā klātesošais Dievs, nekad cilvēka roku nelietos bez paša cilvēka lēmuma: “Es gribu savu roku lietot.”

 

Sadarbība ar Dievu nenozīmē automātisku darbošanos

Kad Pāvils teica: “Kas manī darbojas ar spēku” (Kol. 1:29) viņš pirms tam teica: “Par to es arī cīnos, strādādams Viņa varā.” Tas nenozīmē, ka viņa rokas, kājas un saprāta spēki tiktu automātiski caur Dieva spēku iekustināti, kā mašīna caur tvaiku, bet ka aiz visa tā bija Pāvila griba, kas teica: “Es gribu strādāt un caur to, ka es strādāju, darbojas Dieva spēks un dzīvība manī, tā ka es dzīvoju, darbojos un cīnos, un tomēr ne es, bet Kristus - Kristus Gars - manī.” (skat. Galat. 2:20 un Fil. 1:19)

Arī pie tā, kas bija lielāks par Pāvilu bija tāpat, Viņš teica: “Dēls neko nevar darīt pats no sevis”, un tomēr: “Mans Tēvs darbojas un es arī darbojos.” Viņam bija paša gribas - prāts, bet Viņš nenāca, lai savu prātu darītu, bet lai darītu Tēva prātu. Viņš darīja Tēva prātu, kad teica spitālīgajam: “Es gribu, topi šķīsts.”

 

182

Tā tam jābūt arī ticīgā dzīvē. Protams, ar tādu noteikumu, ka viņa prāts ir kļuvis vienots ar Dieva prātu un ka Svētais Gars var spēcīgi darboties viņā tāpēc, ka viņš skaidri un noteikti izvēlējies svēto Dieva prātu. Tāpēc tad arī ticīgajam pienākas spēcīgi lietot savu prātu, lai pārvaldītu savu garu, dvēseli un miesu. Dievs, kas viņa garā mājo, kopā ar viņu rīkosies un viņa gribas spēku atbalstīs.

 

Dievs pārvalda atjaunoto cilvēku caur viņa sadarbojošos gribu

Lai atbrīvotos no grēka varas un iegūtu aizsardzību no viltus gariem, katram vajadzētu skaidri zināt Dieva nodomu pie cilvēka glābšanas. Iesākumā Dievs radīja cilvēku kā brīvu sevi pārvaldošu būtni. Šī pārvaldīšana notika caur gribu. Bet cilvēks neizturēja un krita, un caur to nodeva savu gribu sātanam. No šī mirkļa tumsības spēku valdnieks pārvaldīja pasauli caur viņam verdzībā nodoto cilvēka gribu. Otrais Ādams - Kristus nāca zemes virsū, nostājās cilvēka vietā, izvelēdamies Dieva prātu darīt, būt paklausīgam Viņa prātam vismazākās lietās un visur sadarboties ar Tēvu. Tuksnesī Viņš uz sātana pieprasījumu liedzās izlietot savu dievišķo varu, un Ģetzemanē vissmagākā nāves cīņā Viņš ne acumirkli nešaubījās apņēmībā Tēva prātu piepildīt. Kā cilvēks viņš gribēja Dieva prātu darīt no sakuma līdz galam un bija paklausīgs līdz nāvei, tā Viņš ieguva priekš atpestītā cilvēka ne tikai salīdzināšanos ar Dievu, bet arī atbrīvošanu no sātaniskās tirānijas, lai atkal atjaunotu jaunu un svētīgu gribu, kas no velna kalpības atbrīvojusies atkal brīvi darbotos apzinātā un saprātīgā saskaņā ar Dieva prātu. Kristus Golgātā ieguva cilvēkam atbrīvošanu no sātana varas pār garu, dvēseli un miesu, bet šī pilnīgā atbrīvošana var ticīgā izvērsties tikai ar tādu priekšnoteikumu, ka viņa prāts izvēlās Dieva prātu priekš katras savas trīsdaļīgās būtnes novada. Caur savu gribu, kas tagad savienota ar Dieva gribu, cilvēkam jāpārvalda, kurš tagad darbojās ar visu Dieva varu savā pusē: (1) Savu paša garu (Sal. pam. 25:28. 1.Kor. 14:32),

 

183

(2) savus jutekļus, domas un visus dvēseles spēkus un (3) savu ķermeni (1.Kor. 9:27). Kad caur Dieva atbrīvojošā spēka piedzīvošanu, kas ved ārā ne grēka un velna verdzības, ticīgajam top atkal dota brīva gribas darbība, tā ka viņš priecīgi un bez pretošanās grib un var Dieva prātu pildīt, tad viņš var kā atbrīvots cilvēks sākt pārvaldīt savu garu, dvēseli un ķermeni un var “dzīvē valdīt... caur Jēzu Kristu”(Rom. 5:17).

Bet dabīgais cilvēks nevar sasniegt šo savas gribas atjaunošanu, pirms viņš nav piedzīvojis sava gara atjaunošanos caur jaunpiedzimšanu. Dievs nedzīvo kritušā cilvēkā, pirms tas nav no jauna piedzimis (Efez. 2:12, 3:16, Jāņa 3:5-8). Viņam ir “jāpiedzimst no Dieva”. Patiesība, kas nosaka tādas atdzimšanas vajadzību, noraida uzskatu par dievišķas dzīvības atrašanos vecajā dabā. Parasti arī pēc šīs atjaunošanas cilvēks nekļūst tūdaļ “garīgs”, t.i. pilnīgi no gara pārvaldīts visās savās dzīves izpausmēs.

 

“Dabīgais” cilvēks iepretim “garīgajam” cilvēkam

Iesākumā jaunpiedzimušais ir, bet tikai “bērns Kristū” un nes līdz ar sevi daudz pazīmes no vecās dzīves, piemēram, greizsirdību, strīdus, iedomību, nesaticību u.c. (skat. 1.Kor.3:1-4), kamēr viņš atzīst dziļāku Svētā Gara saņemšanas nepieciešamību, Kuram ir jādzīvo atjaunotā cilvēka garā, kā Viņa svētnīcā.

Dabīgais, neatdzimušais cilvēks tiek pilnīgi no dvēseles un miesas pārvaldīts. Jaunpiedzimušajam ir caur Svēto Garu dzīvs darīts un piepildīts gars, bet viņš tomēr var stāvēt zem dvēseles un miesas varas, tāpēc ka viņa garīgā dzīve tiek kavēta un ir saistīta. Garīgam cilvēkam ir no dvēseles saitēm atbrīvots gars (Ebr. 4:12), kas ir Svētā Gara orgāns, lai dvēseli un miesu pārvaldītu.

Tas notiek tikai tad, Svētā Gara spēkā, cilvēka griba tiek ievesta pilnīgā harmonijā ar Dieva gribu un visiem Viņa likumiem un nodomiem, un viss ārējais cilvēks tiek savaldīts. Jo ir rakstīts: “Gara auglis ir pašsavaldīšanās (pēc Šlahtera tulkojuma vācu valodā) (latviešu tulkojumā - atturība) (Galatiešiem 5:22). Ne tikai mīlestība, prieks, miers, pacietība

 

184

un laipnība, kas izpaužas caur dvēseles kanālu - personību, bet patiesu un pilnīgu pārvaldīšanu pār savu “es” pasauli, caur ko (1) katra doma tiek atgriezta tajā pašā paklausībā Dievam, kā to Kristus mums atstāja kā priekšzīmi (2.Kor. 10:5), un (2) tāpat arī viņa gars, kas atrodas zem gribas kontroles, ka griba pēc brīvas izvēles var noklusēt vai izteikt, kas ir viņa garā tā pat arī kas ir viņa prātā (Sal.pam. 17:27). (3) Viņa ķermenis var būt tik pilnīgi paklausīgs gribas stūrei, ka tas kļūst par disciplinētu un uzmanīgu darba rīku Dievam, kuru pats Dievs dara dzīvu un stiprina, par darba rīku, kas ir labprātīgs un saprātīgs un ir derīgs kalpošanai, pretēji tam, kā tas bija agrāk, kad ķermenis valdīja pār cilvēku un bija par spēļmantu sātaniskām dziņām un iegribām.

 

Aicinājums uz izlēmīgu gribas rīcību

Visu šo ļoti skaidri māca Jaunās Derības vēstules. “Mūsu vecais cilvēks ir ticis līdz ar Kristu krustā sists”, tā mēs lasām attiecībā uz Kristus glābšanas darbu Golgātā pie krusta, bet tas, kas šīs patiesības potenciālo (spēka) īstenību grib piedzīvot savā dzīvē, tam šis stāvoklis ir jāieņem ar savas gribas lēmumu. Apustulis nenogurstoši atgādina atpestīto ticīgo savu gribu noteikti nodarbināt un izlēmīgi rīkoties ar savu gribu, kā to norāda sekojošās Rakstu vietas:

 

Negatīvi	Pozitīvi
Noliksim tumsības darbus. Rom. 13:12 Jums jāatmet vecais cilvēks. Efez. 4:22 Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Kol.3:9 Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei. Kol. 3:5 Tikuši vaļā no savas grēcīgās dabas. Kol. 2:11	Tērpsimies gaismas bruņās. Rom. 13:12 Jāapģērbj jaunais cilvēks. Efez. 4:24 Apģērbiet jauno cilvēku. Kol. 3:10 Nododiet sevi pašus Dievam. Rom. 6:13 Apvelciet Jēzu Kristu kā bruņas un nelutiniet miesu. Rom. 13:14 Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā. Kol. 3:12 Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem. Efez. 6:11 Skat. Arī Efez. 6:13,16 Satveriet visus Dieva ieročus…

 

Visas šīs vietas norāda uz gribas izlēmīgu rīcību, darbību un pie tam ne uz ārēju lietu, bet uz neredzamo, kas pieder pie pārdabiskās sfēras un caur to pierāda cilvēka gribas lēmuma nozīmi garu pasaule. Tas arī apgaismo enerģiskas gribas rīcības sekas, protams ar priekšnoteikumu, ka tas notiek saskaņā ar Kristus atbrīvojošo spēku. Pie krusta Golgātā Kristus pestīšanas darbu ir piepildījis, bet ticīgajam caur gribu sev šī darba augļi ir jāpiesavinās, viņam jārīkojas tā, it kā viņš pats varētu neredzamās pasaules

 

185

tumsības darbus nokratīt, tad viņš piedzīvos Dieva visspēcības savienošanos ar savu gribu, kas caur šo nokratīšanu iedarbojas - kļūst efektīva.

Kad Dievs cilvēku glābj, tad Viņš to aicina sadarbībā ar Viņu īstenot savu glābšanu (Filip.2:12-15), jo Dievs ir tas, kas mūsos rada gribēšanu un paveikšanu pēc Sava labā prāta, dara spējīgu cilvēku gribēt un padarīt Dievam labpatīkamo.

 

Dievs aicina cilvēku uz sadarbību viņa paša glābšanas labā

Jaunpiedzimšanas brīdī Dievs dod cilvēkam savas personīgās gribas brīvību, lai viņš pats sevi pārvaldītu un staigātu sadraudzībā ar Dievu. Caur šo atjaunoto gribu, kas var brīvi izlemt priekš Dieva, sātans zaudē savu varu. Sātans ir šīs pasaules kungs un viņš šo pasauli pārvalda caur tādu cilvēku gribu, kas no viņa tiek paverdzināti - ne vien tieši, bet arī netieši. Jo velns dzen savus upurus, lai tie tīkotu pēc iespaida un varas un savstarpēji sevi paverdzinātu, kaut gan tiem vajadzētu ar Dievu sadarboties, lai katrs cilvēks savu personīgo gribu atgūtu un tam būtu vara taisnību izvēlēties un darīt, tāpēc ka Golgātā tā tika uzvarā iegūta - izcīnīta.

Mēs varam gan pa daļai pazīt tumsības varu valdnieka darbības virzienu, viņam atvērti stāvošos novados, gan tieši caur atmosfēras iespaidu, kā arī netieši caur cilvēkiem hipnozes un suģestijas ceļā, caur gribas kontroli un citām neredzamo spēku formām, kas bieži tiek lietoti it kā cilvēku labklājības celšanai.

Briesmas slimnieku dziedināšanā ar suģestiju un līdzīgām metodēm, caur kurām cilvēki tiek fiziski un psihiski (dvēselē) iespaidoti, pastāv iekš tā, ka tās viņus noved pie gribas un dvēseles spēku pasivitātes, kas tos sagatavo priekš vēlākiem sātaniskiem iespaidiem.

 

Ticīgā cilvēka tiesības uz gribas lēmumu

Gribas atbrīvošana no šīs pasaules valdnieka varas un pasīvā  stāvokļa sākās tad, kad ticīgais sāk atzīt savas tiesības uz savu personīgo izvēli un sāk savu gribu virzīt uz Dieva pusi. Kad viņš tiek tik tālu atbrīvots, lai to varētu netraucēti darīt, viņam var būt par palīgu personīgās gribas apliecinājums, ko viņš izsaka ar vārdiem: “Es izvēlos Dieva gribu un noraidu velna gribu.” Var būt, ka minētais ticīgais pavisam nav spējīgs zināt, kas ir Dieva griba

 

186

un kas velna griba, bet šim viņa gribas stāvoklim ir nozīme neredzamā pasaulē. Dievs saistās ar cilvēku, kas Viņa prātu izvēlās un dod tam gaismu un spēku velna un grēka prasības pazīt un noraidīt, caur ko sātana pieturas punkti kļūst arvien vājāki, kamēr cilvēks atkal kļūst pilnīgāks un apzinīgāks ieiet brīvībā, kas tam Golgātā potenciāli tika iegūta un tādā kārtā Dievs šajā dumpīgajā pasaulē iegūst jaunu pavalstnieku.

Ticīgā pusē ir jānovada gribas darbība caur prāta atziņu. Tātad cilvēkam papriekš ir jāatzīst, jāieskata, kas viņam būtu jādara, tad gribai priekš darba ir jāpieņem lēmums, bet no gara nāk spēks šo izvēli pildīt, kā arī prāta gaisma. Piemēram, Dieva bērns garā atzīst, ka tam būtu jārunā, griba nolemj to darīt un smeļ no gara spēku darbības izvešanai. To sauc par gara funkciju pareizu izpratni un apgaismo absolūto nepieciešamību gara likumu pazīšanai, lai varētu netraucēti ar Dieva Garu sadarboties.

 

Cilvēka gars tiek stiprināts no Svētā Gara cilvēka gribas fonā

Ticīgajam, kas tādā veidā sadarbojas ar Dievu, jāsaprot, ka ar gribas izvēli vien nepietiek, kā to redzam no Pāvila vārdiem Romiešiem 7:18: “Labu gribēt man ir dots, bet... darīt nē”. Stiprinājums “iekšējam cilvēkam” (atdzimušajam cilvēka garam, Efez. 3:16) caur Svēto Garu tiek dots vienīgi atbrīvotai gribai, kas grib Dieva prātu darīt, spēku savu vēlēšanos īstenot. “Dievs ir tas, kas jums dod gribu”, t.i. Viņš dara cilvēku spējīgu pareizi izvēlēties. Un atkal tas ir Dievs, “kas dod veiksmi... izpildīšanai” (Filip.2:13), t.i. Viņš dod ticīgajam spēku atbilstoši gribai rīkoties.

Tas nozīmē, ka Dieva dotais spēks darbības īstenošanai iziet no gara, kurā Viņš mājo, tā ticīgais mācās savu garu pareizi izlietot, tāpat, kā viņš apzinās sava prāta un miesas funkciju darbības. Viņam ir jāmāk gara tieksmi pazīt (jo tāda ir Rom. 8:27), lai zinātu, kas ir Dieva prāts, pirms viņš to var veikt.

 

Cilvēka gars kā personības noteikta daļa

Tas, ka cilvēka gars ir noteikta personības daļa, tāpat kā dvēsele un miesa, tiek Rakstos skaidri mācīts, ko mums pierāda sekojošās nedaudzās vietas:

 

187

“...cilvēka gars...” 1. Kor. 2:11

“...šis pats Gars apliecina mūsu garam” Rom. 8:16

“...tad mans gars... lūdz” 1.Kor. 14:14

“...mans gars...” 1.Kor. 5:4

“...savā garā nevarēju atrast mieru...” 2.Kor. 2:12

Ir arī “dvēseles šķiršana no gara”, ko Dieva Vārds prasa, un ko Gara zobens izdara (Ebr. 4:12). Caur cilvēka grēkā krišanu krita ar Dievu savienotais gars, kas pirms tam pārvaldīja miesu un dvēseli no sava ķēnišķā augstuma dvēseles traukā, un nevarēja vairs ilgāk valdīt. Pie jaunpiedzimšanas, kura, kā to Kungs Jēzus Nikodēmam teica priekš katra cilvēka ir nepieciešama, tiek kritušais gars atjaunots. “Kas no Gara dzimis ir gars” (Jāņa 3:6) “Es gribu jaunu garu jūsos dot” (Eceh. 36:26). Caur vecās dzīves krustā sišanu ar Kristu, kā tas Romiešiem 6. nodaļā norādīts, tiek atjaunotais gars atbrīvots, no dvēseles šķirts un ar augšāmcēlušos Kungu savienots. “Nonāvēti bauslībai... piederat citam... tā ka nu varat kalpot jaunā garā” (Rom. 7:4-6).

Tātad ticīgā dzīvei ir jābūt “staigāšanai garā” - “garīgam noskaņojumam”. Bet tas varēs tikai tad notikt, kad cilvēkā dzīvojošais Svētais Gars atpestīto garu ieceļ no jauna par valdnieku dvēselei un ķermenim, gan ētiskā, gan fiziskā izpratnē, tad Viņš to savieno ar augšāmcēlušo Kungu, tā ka viņš kļūst “viens gars” ar Viņu (1.Kor. 6:17).

No lielākā svara ir būt par to skaidrībā, ka ticīgajam arvien jāpatur savs gars zem gribas pārvaldīšanas, citādi viņš aiz nezināšanas var pārtraukt sava gara sadarbību ar Svēto Garu un atkal neapzināti staigāt dvēselīgi vai miesīgi. Nodota griba Dieva prāta pildīšanai vēl nav nekāda garantija, ka cilvēks tiešām Dieva prātu dara, viņam vajag saprast, kas ir Dieva prāts (Efez. 5:17) un tāpēc meklēt pēc pilnīgākas gara apskaidrošanas kāda vien būtu iespējama.

 

188

Nekādā ziņā vēl nepietiek ar to, ja zina, ka Dieva Gars ienācis iemājot ticīgā cilvēka gara svētnīcā, tāpēc ka ar to vēl neizbeidzas sekošana miesas kārībām (Gal. 5:16). Ja ticīgais grib garā dzīvot, tad tam jāmācās “garīgas lietas garīgi apsvērt,” lai patiesībā varēta “garīgo garīgi” izlemt, viņam jāvingrinās garu izšķiršanas spējā, caur ko viņš visas lietas var pārbaudīt un “Tā Kunga prātu pazīt”.

Tādam ticīgajam ir jāzina, kā var izvairīties no gara mudinājumu un dziņu noslāpēšanas, kad tas tiek no Dieva Gara iespaidots un skubināts. Viņam garīgas spējas caur to lietošanu jāattīsta, jākļūst “stipram garā” (Lūk. 1:80) kā “pilnīgs vīrs... Kristus diženuma pilnības mērā” (Efez. 4:13).

 

Kā ticīgie neņem vērā cilvēka garu

Daudzi kristieši sapratīgi neapzinās, ka viņiem ir “gars”, citi atkal iedomājas, ka katrs ''piedzīvojums”, kas norisinās viņu jutekļos ir no “gara” vai ir “garīgs”. Kad viņi Svētā Gara kristību piedzīvo un apzinās Viņa iemājošanu sevī, tad tie bieži domāja, ka vienīgi Viņš tagad viņos valda un ka tāpēc tie ir nemaldīgi un tiek īpaši no Viņa vadīti un tādēļ arī viss, kas notiek viņu dzīvē ir Viņa darbs.

Visos šajos trīs gadījumos netiek vērā ņemts paša cilvēka gars. Pie pirmā minētā gadījuma, gribētos teikt, nonāk pie tā saucamās garīgās prāta reliģiozitātes t.i. prāts tiek apgaismots un piesavinās garīgas patiesības, bet kas ir “gars” to tomēr tāds cilvēks nezina. Otrais nogrupējums ir pieskaitāms pie patiesi “dvēselīgiem”, kaut gan tie stipri tic, ka ir “garīgi”; tādos gadījumos, kad cilvēks domā, ka visi “garīgie piedzīvojumi'' nāk no iemājojošā Gara, tas kļūst sevišķi uzņēmīgs priekš dēmoniskiem maldiem, kuri cenšas atdarināt Svētā Gara darbību.

Šajā gadījumā caur Svētā Gara saņemšanu cilvēks gan apzinās savā garā un tas sāk darboties, bet tad ticīgajam jābūt skaidrībā, ka Svētais Gars viņu kā pasīvu kanālu nelietos, bet prasīs tā apzinātu sadarbību. Pretējā gadījumā viņa paša gars - cilvēka gars - darbosies neatkarīgi

 

189

no Dieva, kamēr cilvēks domā, ka vienīgi Dievs ir visu viņa darbību cēlonis.

 

Cilvēka gars sadarbībā ar Svēto Garu

''Staigāšana garā” prasa ne tikai dvēseles un ķermeņa pakļaušanos garam, bet cilvēka gara pilnīgu sadarbību ar Svēto Garu visās ikdienas dzīves darīšanās un visos dzīves atgadījumos. Un lai ticīgais uz to būtu spējīgs, viņam visi gara likumi jāpazīst, ne tikai nepieciešamie noteikumi Svētā Gara darbībai, bet arī likumi, kas viņa paša garu pārvalda, lai viņš priekš Dieva paliktu atvērts un uzņēmīgs.

Tāpat, kā Svētais Gars cilvēka garu padara par savu templi, tāpat ļaunie gari cilvēkam uzbrūk un mēģina atraut no savienības ar Dievu. Vispirms tie iespiežas miesā un dvēselē, lai kavētu Svētā Gara izplūšanu, vai ja cilvēks ir “garīgs” un dvēsele ar miesu paklausa garam, tad sātaniskie spēki var stāties tiešā saskarē ar garu, tā rodas “cīņa”, kuru Pāvils piemin Efez. 6:12.

Ja cilvēks caur Gara kristību kļuvis “garīgs”, bet nepazīst gara likumus un it sevišķi ienaidnieka slepenās darbības, tad viņam ir iespēja kļūt ļauniem gariem t.i. to uzbrukumiem par upuri, viņi tā garu noved ekstāzēs un pārspīlējumos vai iežņaudz it kā spīlēs. Pirmā gadījumā dēmoni dod vīzijas un parādības, kuras šķietami nāk no Dieva, bet vēlāk izrādās par sātaniskām, to pierāda viņu bezauglība, otrā gadījumā cilvēks iestieg krēslā un gara aptumsumā, it kā tas būtu pazaudējis visu Dieva apzināšanos.

 

Ticīgā kontrole pār savu garu

Kad ticīgais ir mācījies tiešos ļauno garu uzbrukumus  redzēt, viņš kļūst spējīgs sava paša gara stāvokli novērtēt un pārvaldīt, viņš vingrinās aizsardzībā pret visām nedabīgām sasprindzinātībām, spiedieniem un ēnām, kas to gribētu noraut zemē.

Ļoti nopietnas ir cilvēka garam draudošās briesmas caur tā tieksmi iziet no savienības ar Dievu, lai tad no ļauna gara tiktu iespaidots un vadīts. Tas, kas uzmanīgi un pazemīgi staigā Dieva priekšā, arvien vairāk mācīsies šīs pazīmes pazīt. Piemēram, kāds nāk viegli uz domām

 

190

ka tā paša valdonīgais gars ir pierādījuma “Dieva spēkam”, kas viņā darbojas, tādēļ ka citā virzienā viņš redz, ka Svētais Gars viņu lieto dvēseļu glābšanai. Viņš var arī piedzīvot sašutuma strāvas ieplūšanu savā garā, domādams, ka tas nāk no Dieva, bet citi no tā satrūkstas un izjūt stingri tiesājošo skaņu, kas skaidri redzams, ka nenāk no Dieva.

Ļauniem gariem ir vara cilvēka garu iespaidot, Svēto Garu un cilvēka dzīves veida izpausmes atdarināt, tikko tas iziet no satiksmes ar Dievu, tas ir katram, kas grib staigāt ar Dievu, nopietni jāapzinās un jāievēro. Tādam jāzin, ka tieši tāpēc, ka viņš ir “garīgs”, tas ir atvērts visiem gara pasaules spēkiem, un ja viņš domā, ka pārdabiskā sfērā vienīgi Svētais Gars viņu var vadīt, tad viņš pavisam droši tiks pievilts. Ja tas tā būtu, tad jau cilvēks kļūtu “nemaldīgs”, bet viņam nepieciešams būt modram un lūgt, un jācenšas tiekties pēc savas saprašanas apgaismošanas un apskaidrošanas, lai varētu pazīt patiesu Dieva darbošanos.

 

Dažas likumsakarības, kas pārvalda patiesu gara dzīvi

Dažus likumus, kas pārvalda gara dzīvi, gribam šeit īsumā izteikt sekojoši:

1. Ticīgajam jāzina, kas ir “gars” un kā tā prasības jāievēro, lai viņu neklusinātu un neapslāpētu. Piemēram, garam uzgulstas smagums, bet cilvēks ar to samierinās un turpina savu darbu. Tas tam kļūst apgrūtinošs, bet viņš neņem sev laiku, lai minētai lietai izsekotu un pārbaudītu cēloni un tā spiediens kļūst spēcīgāks, līdz viņš top nepanesams un cilvēkos ir jāapstājas, lai pārbaudītu, kas ir nepareizs, kaut gan viņam vajadzēja gara mājienu tūdaļ ievērot un īsā lūgšanā lietu nodot Dievam, caur to tas būtu pretojies ienaidniekam, un tas to nebūtu novilcis zemē.

2. Ticīgajam vajadzētu savu paša garu pietiekoši labi pazīt, un uzreiz zināt, kad viņš ir pārtraucis sadarbību ar Svēto Garu, un tad ātri visus uzbrukumus noraidīt, kuri cenšas viņa garu izvilkt ārā no līdzsvarotas sadraudzības ar Dievu.

 

191

3. Ticīgajam vajadzētu zināt, ka tikko tā gars no ļauno garu indes top skarts, kuri tam visādas jūtas uzspiež, piemēram: nomāktību, dusmas, īgnumu, aizvainotību, neapmierinātību, kurnēšanu, rūgtumu, greizsirdību utt. - ka tas viss tiek no ienaidnieka sagādāts un tieši garā ievadīts. Viņam tūdaļ vajadzētu visam minētam, arī skumjām un grūtsirdībai, pretoties, jo atpestītā gara uzvaras dzīve ir - prieks (Gal. 5:22). Daži ticīgie domā, ka grūtsirdība ir viņu dabīgā parādība un ar to samierinās, tai nepretojoties un nemeklējot pēc cēloņa. Ja tiem prasītu, vai tādam cilvēkam, kam izteikta tendence uz zagšanu, būtu tai jāļauj brīvi turpināties, tad tie uz to teiktu noteiktu - nē, bet savai pašu “tieksmei” tie brīvi ļaujas, jo tā ir mazāk uzkrītoša netaisnība.

Kad ticīgais jūt, ka cīņas karstumā ienaidniekam izdevies viņa garu caur vienu no minētajām “ugunīgajām bultām” ievainot, tam tūdaļ jāgriežas lūgšanā pie Dieva, lai visam uzbrukumam tā cēloņus novērstu. Jāievēro, ka caur minētām lietām gara skāršana ir kaut kas cits, kā “miesas darbi”, protams, ar priekšnoteikumu, ka ticīgais tiešām garā staigā. Bet ja tos (miesas darbus) nepazīst un tūdaļ nenoraida, tad tie ļoti drīzi sasniedz miesas sfēru.

4. Ticīgajam vajadzētu pazīt, kad viņa gars ieņem pareizo stāvokli dvēseles un miesas pārvaldīšanā un nav caur cīņu, apvidu vai apstākļiem par daudz saspīlēts vai nomākts. Cilvēka gars var atrasties trijos stāvokļos un tas ir jāzina, lai pēc tā rīkotos.

(1) gars var būt apgrūtināts, apspiests vai nomākts –

(2) gars var būt mierīgs, normāls ar brīvu virsvadību –

(3) gars var būt pārmērīgi sasprindzināts un satraukts, līdzsvaru zaudējis un būt “sakūdīts”.

Cilvēks, kam garā staigāšana nav sveša, zina, kā viņam pacelt garu, ja tas ir nospiests un kā tas kādai pārspīlētai kustībai vai darbībai var pretoties caur mierīgu gribas apņēmību un arī, kā jāatvaira ienaidnieks, kad tas uzmācās un dzen.

 

Nedaudz gaismas par patiesu vadību pēc gara 

Kas attiecās uz “vadību”, tad ticīgajam būtu jāzina, ka tam savs prāts jālieto, ja viņš nejūt gara mājienu. Ja viņš visam

 

192

un uz visu teiktu “āmen”, tad jau cilvēks būtu automāts. Gars arvien nerunā un atstāj daudz jautājumus atklātus. Pie visas vadības galu galā izšķirošais vārds paliek gribai un saprātam, ne tikai sekojot gara izjūtām, bet arī saprāta apgaismojumam.

1. Ir tādi lēmumi, kuri bāzējas vienīgi uz prāta apsvērumiem,

2. tādi, kas rodas caur gara dziņu un tādi, kas pamatojās uz abiem.

Vērā ņemamā gara “izjūta” var būt kustība, mājiens, vilkšana un atturēšana, jeb gars ir it kā “nedzīvs” - atbilde nenāk, gara sažaugšanās, smagums uz garu, cīņa garā, pretošanās garā utt.

Dievs savu prātu atklāj cilvēkam trijos veidos: (1) Caur atklāsmēm, kas notiek ļoti reti un tiek dotas tikai īpaši nobriedušiem gara cilvēkiem, piemēram, Mozum. (2) Caur prāta apgaismojumu, un (3) caur atziņu garā, kas arvien savienota ar prāta atziņu.

Katrā patiesā dievišķā vadībā arvien prāts ir saskaņā ar garu un nekad nenotiek prāta pretošanās gara mājieniem, kā tas ļoti bieži notiek pie sātaniskas vadības, kad cilvēks tiek DZĪTS UZ DARBĪBU un baidās būt nepaklausīgs iedomātai dievišķai pavēlei.

Tas viss norāda uz subjektīvo, iekšējo pusi gara vadībā. Mums jāuzsver fakts, ka KATRA DIEVIŠĶA VADĪBA HARMONIZĒ AR SVĒTIEM RAKSTIEM. Pareiza izpratne par Dieva prātu var būt tikai pie tādiem, kas pārtiek (sevi baro) (sich nären - vācu.val) no Dieva Vārda, (kā īstās Debesu maizes) tāpat kā gara apzinātība tikai tad būs pareiza, ja tas caur Svētā Gara iemājošanu paliek ar Kungu Jēzu savienots.

Prātu nekad nedrīkst izslēgt, vai ļaut tam būt bezdarbīgam. Tā kā prāts var garu iespaidot, ticīgajam to vajadzētu uzturēt bez aizspriedumiem, tīru kā savu gribu. Ja visu dienu lūkojās pēc vadības caur garu, kaut gan garā varbūt nekāda kustība nenotiek, tad tas noved pārāk viegli pie prāta pasivitātes. Ja garam nav mājiena,

 

193

aicinājuma vai kas līdzīgs, vajadzētu prātu lietot, paļaujoties uz Dieva apsolījumu, ka Viņš vientiesīgo pareizi vadīs (Ps.25:9). Šeit, sava atjaunotā prāta gaismā, Pāvils mums var kalpot par priekšzīmi. Viņš raksta korintiešiem, ka lietās, kurās tam nav pavēles no Kunga, tas izsaka savu paša spriedumu (1.Kor. 7:10). xxxxxxxxxxxx (1.Kor. 7:25) xxxxxxxxxxxx

Nezināšanas dēļ neskaitāmi Dieva bērni staigā “dvēselē” t.i. pēc pašu apsvērumiem un personīgām jūtām, pie tam viņi noteikti ir pārliecināti un tic, ka “staigā garā”. To tumsības spēki ļoti labi zina un izlieto visu savu viltības māku, lai ticīgos ievilinātu dvēseles un miesas sfērā. Šim nolūkam viņi dod dvēseles saprātam debešķīgas vīzijas un miesai brīnišķi jaukas jūtas un tikko cilvēks sevi šīm lietām atdod, tās noturēdams par “garīgām”, viņa staigāšana kļūst miesīga ar garīgu apvalku.

Katra atkarība no pārdabiskiem piedzīvojumiem, kas notiek jutekļu novadā vai nāk no ārienes, noslāpē garā patieso Gara dzīvību. Cilvēks caur pārdabisko darbību savā perifērijā tiek novirzīts no iekšējās savienības ar Dievu, tāpēc velns tik ļoti pūlas patiesi svētotiem Dieva bērniem uzmākties un tiem tādas lietas uzspiest. Ja viņš tos tik tālu pavedinājis sākt dzīvot pēc dvēseles vai miesas dziņām, tad gars, kas ir Svētā Gara orgāns cīņā pret garīgu ienaidnieku, tiek izslēgts un ignorēts, tāpēc ka ticīgais ir nodarbināts ar saviem dvēseles vai jutekļu piedzīvojumiem, pie viņa izbeidzas katra garīga darbība, gars nevar vairs ne vadīt, ne spēku dot cīņai, lai cīnītos.

 

Cilvēka gara viltojums  

Ja ļauni gari ir nostiprinājušies cilvēkā, viņi mēģina atdarināt cilvēka garu un tad var to arī izdarīt. Viņi izsauc tādas jūtas, kuras kļūst pietiekoši stipras (pārskanēt) patieso gara-atziņu un gara-darbību. Ja ticīgais ienaidnieka viltus spēli nenomana, tad viņš tiek no atdarinājuma arvien vairāk un vairāk saistīts, un, sakarā ar to, patiesā gara darbība un gara dzīve tiek atstāta novārtā. Kad gara darbība ir pilnīgi izbeigusies, tad dēmoni cilvēkam iestāsta,

 

194

ka tagad Dievs viņu vada caur tā “atjaunoto prātu”, ar to tie cenšas tam slēpt savas izdarības un viņa atmatā atstāto gara darbību. Kad gars vairs ar Svēto Garu nesadarbojas un miesā iestājas neīstas gara jūtas, tad tam seko neīsta gaisma, spriest spēja utt., kas tiek dotas prātam. Tad pievīlēji mēģina gara dzīvi atdarināt “grūtību” un “ciešanu” novadā. Šim nolūkam viņi papriekšu savam upurim dod neīstu “dievišķu mīlestību”, kura tiek uztverta no dvēseles dziņām un jūtām. Kad pār minētiem spēkiem ļauniem gariem vara beidzot ir nodrošināta, tad pazūd mīlestības izjūta un pieviltais domā, ka viņš pazaudējis Dievu un Viņa sadraudzību. Tam seko spiešana un dzīšana, tad atkal atturēšana, kas pamazām tiek kāpināta līdz spēcīgām mocībām, kuras cilvēks uzskata par garīgām un Dieva dotām. Viņš šīm jūtām nododas, un sauc tās par “Gara dusmību”, “izbailēm garā” utt., kamēr dēmoni viņu caur šādiem līdzekļiem piespiež to gribai paklausīt.

Katra pārdabiska lieta fiziskā ziņā, jā, pat katra pārmērība dabīgā ziņā būtu jānoraida, jo tas noslāpē garu un koncentrē uzmanību jutekļu dzīvei. Miesīgas jūtas ir arī liels kavēklis tīrai prāta darbībai un caur šādām lietām tumsības spēku uzbrukums var garu apēnot un īsto prāta nostāju pārtraukt, tāpēc miesu vajadzētu arvien uzturēt mierīgu zem pilnīgas prāta kontroles un pārvaldīšanas. Pārmērīga smiešanās un katra “steiga” ir atmetama, jo tas satrauc fizisko būtni un padara garu un dvēseli nejūtīgus. Ticīgiem, kas grib “garā staigāt” un pieaugt pilnībai, jāsargās no ekstrēmiem (pārspīlējumiem) un ekscesiem (nenormālībām, nesātībām un pārmērībām) visos dzīves novados (skat. 1.Kor. 9:25-27).

Tad kad cilvēka fiziskā būtne kļūst noteicoša un miesas galvenais svars tiek likts uz pārdabisko piedzīvojumu, tas iestājas gara vietā, izdzēsdams gara dzīvi caur savu ieņemto stāvokli. Miesa jūt cīņu, miesa jūt spiedienu, un tādā veidā ieņem vadošo lomu, kaut gan tam patiesībā vajadzēja, būt otrādi. Ticīgais nevar sev dot norēķinu kur tas jūt. Ja viņam par to jautātu, viņš nezinātu ko atbildēt. Tādiem

 

195

vajadzētu mācīties atšķirt gara jūtas no pēdējām, kuras nav ne dvēseles, nedz fiziskas (skat. Marka 8:12, Jāņa 13:21, un Ap.d. 18:5).

 

Cilvēka gara daži apraksti

Garu var salīdzināt ar elektrisku gaismu. Ja cilvēka gars ir saslēgts ar Dieva Garu, tad viņš ir gaisma, šķirts no Viņa viņš ir tumsa. Caur Dieva iemājošanu cilvēkā, cilvēka gars kļūst “Dieva gaišums” (Sal.pam. 20:27). Gars var būt arī kā gumija. Ja viņš tiek saistīts, apgrūtināts, nospiests, tad tas izbeidz darboties, būt par spēka avotu, par dzīves spēka “dzinējatsperi”. Ja cilvēks jūtas apgrūtināts, tad viņam vajadzētu izpētīt - kāda veida ir šī nasta. Ja to jautātu: Vai tā nav miesa? tad viņš, šķiet, atbildētu, ka to nezina, bet, ka viņš ir iekšķīgi saistīts. Tātad, kurš orgāns (personības daļa) ir saistīts un nospiests? Vai tas nav gars? Gars var būt nosprostots (geknebelt vāc.) vai plaši atvērts, atrasties virspusē vai novilkts lejā, pareizā vai nepareizā stāvoklī, saistīts vai brīvs. Neviens neizpratīs cilvēka gara būtības iespējas, kamēr tas ar Kristu netiks savienots un caur Viņu saņems spēku, kas visai elles varai varēs nostāties pretī.

No liela svara šodien ir, ka Kunga Jēzus draudze mācās pazīt gara likumus, lai ar Dieva Garu vienotībā, šajā beigu laikmetā varētu Viņa nodomus pildīt un izvest dzīvē. Bet zināšanu trūkums šajā novadā devis iespēju viltus un melu gariem panākt pievilšanas, kuras mēs jau aplūkojām iepriekšējās lapaspusēs.

© Verners Šteinbergs 

APDRAUDĒTAIS KRISTIETIS - 10.nod. UZVARA KONFLIKTĀ

Apdraudētais kristietis -

10. nodaļa 

Uzvara konfliktā  

X. nodaļa.

UZVARA CĪŅĀ. (Victory in Conflict)

 

196

Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs aplūkojām atbrīvošanas ceļu no sātana valgiem. Tagad mums vajag iztirzāt jautājumu: Kā var ticīgais iegūt uzvaru pār visiem tumsības spēkiem? Kas viņam dod pilnvaru un autoritāti pār ļauniem gariem agrākās verdzības un nespēka vietā? Sakarā ar to, ka viņš tagad ir mācījies pazīt tumsības spēku viltības un blēdības, tas varētu tagad citiem palīdzēt atgūt brīvību, bet kā tas būtu iespējams? Caur viņa agrākiem piedzīvojumiem viņā ir pamodusies karsta vēlēšanās vest saistītos tādā pat uzvaras stāvoklī pār ienaidnieka spēkiem. Šim nolūkam viņam jāatzīst, ka viņa personīgās dzīves uzvaras pakāpe no tā ir atkarīga, cik daudz Svētais Gars viņu ar Kristus autoritāti varēs apbruņot, lai viņa priekšā esošā garīgā novada cīņā, kurā tas tagad iegājis, viņš varētu pastāvēt.

 

Atbrīvošanas un uzvaras pakāpes

Ticīgajam jāpazīst tikpat labi dēmonu darbības metodes un viņu slepenie ceļi, kā arī gara likumi un noteikumi, lai uzturētu garīgu pārsvaru visās dzīves mainīgajās situācijās (iespējamībās – vicissitudes of life). Tā kā ir dažādas apsēstības un atbrīvošanas pakāpes, tāpat arī ir dažādas uzvaras pakāpes pār velna varu Svētā Gara spēkā, ļaujot iedarboties visai Kristus autoritātei par sātaniskām ordām, tā būs lielāka vai mazāka, atkarībā no tā kā attīstās garīgais uzbrukuma spēks ticīgajā, caur personīgo uzvaru par ienaidnieku. Tāpat kā cilvēks mācās pastāvēt kārdināšanās uz grēku, tā padziļinās uzvara pār grēku un vairojās uzvara pār pasauli (1. Jāņa 5:4-5), jo vairāk viņš ticībā turas pie Dieva Dēla. Uz šīm dažādām uzvaras spēka pakāpēm un tam atbilstošo atalgojumu Kunga vēstījumos septiņām draudzēs tiek skaidri un noteikti norādīts. Uz nākošās

 

197

Kristus valstības dažādām valdīšanas pakāpēm norāda arī Viņa vārdi vienā līdzībā: “Tu būsi pār desmit pilsētām... tu pār piecām…” (Lūkas 19:17-19).

Ticīgajam, kas no pieviltības un apsēstības ir atbrīvots, tagad jāmācās personīgi katrā punktā pār velnu uzvarēt, ja viņš grib sasniegt pilnu varu pār ienaidnieku. Šim nolūkam ir nepieciešami, ka viņš tieši tā, kā viņš pazīst visas puses Kunga Jēzus vārda rakstura īpašībām, lai caur Viņu dzīvotu, arī pazītu savu pretinieku. Viņam jāpazīst pretinieks visās viņa darbībās, kā tas savos dažādos vārdos izpaužas. Viņam ienaidnieka klātnība jāpazīst, kur tā arī neparādītos, vai tas būtu uzbrukums uz viņu pašu, uz citiem jeb caur tumsības “varu valdībām” pasaules telpā.

 

Uzvara pār sātanu kā kārdinātāju

Ticīgajam jāiegūst pilnīga uzvara pār velnu kā kārdinātāju, un katrs viņa tiešais vai netiešais uzbrukums arvien vairāk dzīves īstenībā jāiepazīst. Viņam jābūt skaidrībā par to, ka ne visas kārdināšanas, kā tādas ir saskatāmas, to bīstamība lielāko tiesu pastāv to apslēptībā. Daudzi domā, ka viņiem kārdinātājs tikpat skaidri jāpamana, kā svešinieka ienākšana istabā. Tāpēc Dieva bērni apkaro tikai mazu daļiņu no sātana darbībām, t.i. tikai to, ko viņi paši atzīst par velnišķu.

Daudzi patiesi un uzticīgi kristieši uzskata, ka no velna nāk tikai skaidri saredzamas ļaunas lietas, tādēļ ka viņu izpratne ļaunuma atzīšanā ir aprobežota un neizkopta, tāpat kā to gaisma par sātana īsto raksturu. Viņi tā kārdināšanas nevar saskatīt, ja viņš slēpjas aiz dabīga, fiziska, “laba” vai “svēta” aizsega.

Ja tumsības valdnieks, vai viņa sūtņi uzstājas kā “gaismas eņģeļi”, tad tie ietērpjas gaismā, bet viņu “gaismas” patiesā daba ir tumsa. Viņi nāk tērpušies labā izskatā. Tumsa tiek šeit lietota ļaunas morāles nozīmē, kā morāliska tumsa. Ticīgajiem ļaunie gari ir jāpazīst šķietamā dievišķā darbības novadā. Lieta, kas šķiet kā “gaisma” bieži ir tumsa, un šķietams Dieva darbs var nākt no apakšas, iecerētā “palīdzība”, pie kuras Dieva bērni pieķeras,

 

198

tos var patiesībā kavēt. Piemēram, grūtības kalpošanā var būt nespēka sekas, kas izcēlās caur apsēstību. Tad, kad ticīgais tiecās pēc ''spēka” viņš izpildīja noteikumus, kas radīja šo nespēku. Tad velns viņa vājajā vietā kārdināja, un viņš nepastāvēja.

Katram cilvēkam arvien nepārtraukti jāizvēlas starp labu un ļaunu. Vecās Derības priesteri it īpaši tam bija aicināti tautai mācīt starpību starp svēto un nesvēto, starp tīro un netīro (Ecēh. 44:23). Bet vai mūsu dienu kristīgā draudze (pareizāki Kristus draudze) to tā spēj pazīt, kas ir labs un kas ir ļauns? Vai viņa ik uz soļa nenonāk valgos tāpēc, ka labu sauc par ļaunu un ļaunu sauc par labu? Tas ir tāpēc, ka Dieva bērnu domas tiek iespaidotas caur nezināšanu un aprobežotu atziņu. Tie sauc Dieva darbus par velnišķiem un velna darbus par dievišķiem, un pie tam neviens tos neapskaidro, cik tas būtu nepieciešami mācīties pareizi izšķirt, it īpaši tāpēc, ka tiem dienā katru acumirkli jāizlemj kādai ietekmei nodoties.

Tāpat arī daudzi ticīgie nezin, ka pastāv iespēja izvēlēties starp labu un labāku, tas ir, mazāku un lielāku labumu, un šajās vietās velns bieži tos sagūsta.

 

Dažādi kārdināšanu veidi

Ir neredzamas kārdināšanas un kārdināšanas neredzamā sfērā. Ir fiziskas, dvēseles un garīgas kārdināšanas, ir tiešas un netiešas kārdināšanas. Tā tuksnesī Kungs Jēzus tika tieši no sātana kārdināts un vēlāk caur Pēteri netieši. Ticīgajam ne tikai jāstāv velnam pretī, ja viņš redzami uzbrūk un kārdina, bet viņam caur neatlaidīgām lūgšanām visas neredzamās un slepenās kārdināšanas jāizved gaismā, viņam arvien jāpatur prātā, ka sātans ir kārdinātājs un tāpēc visos laikos nerimstoši uz to iziet, lai Dieva bērnus novestu pie krišanas. Bet ja Dieva bērni lūgšanās par visām šīm lietām izlūdzas gaismu, tad caur piedzīvojumiem to apvārsnis arvien vairāk paplašināsies, viņu atzīšana pieaugs un darīs tos spējīgus sadarboties kopā ar Svēto Garu, jo lai citus no ienaidnieka važām atbrīvotu.

 

199

Jo kas par tumsības spēkiem grib gūt uzvaru, tam vispirms ir tie jāpazīst, jāzin ko viņi plāno un dara. Pāvils vienā gadījumā teica, “sātans mani aizkavējis” (1. Tes. 2:18), ne jau “apstākļi” - viņš varēja izšķirt, kad Svētais Gars un kad ienaidnieks viņu tā darbībā kavēja vai atturēja.

Arī pie kārdināšanas sekām ir dažādas pakāpes. Pēc kārdināšanas tuksnesī, kuru iznākums aiz sevis nesa aptverošas un mūžības sekas, velna atstāja Kungu, bet viņš atkal un atkal pie Viņa atgriezās ar jauniem rafinētiem priekšlikumiem, gan tiešiem, gan netiešiem (Jāņa 12:27, Mat. 22:15).

 

Atšķirība starp “kārdināšanu” un “uzbrukumu”

xxxxxxxxxxxxx xxxxxxxxxxxxx

xxxxxxxxxxxxx

Kārdināšanas ir savienotas ar ciešanām. Par Kungu Jēzu ir teikts: “Viņš pats kārdināts un cietis...” Ebr. 2:18. Un ticīgiem nevajag domāt, ka viņi var sasniegt tāda stāvokļa pakāpi, uz kuras tie kārdināšanas ciešanas nejutīs, tāds nepareizs uzskats dod ienaidniekam iespēju tiem bez iemesla uzbrukt un tos mocīt.

 

Lūgšana apslēptas kārdināšanas iznes gaismā

Ticīgajam arvien jāsargās no kārdinātāja, lai varētu pastāvēt nepārtrauktā uzvarā, tam jālūdz Dievs, lai Viņš ticīgajam atklātu velna slepenos plānus. Velna darbību pazīšanas pakāpe noteiks uzvaras pakāpi, jo tīklu izlikt putnu acu priekšā ir veltīgi. Iepriekšējā nodaļā mēs daudz ko aplūkojām, kas ticīgajam būtu jāzina, ja viņš visās lietās grib būt uzvarētājs. Bet iepriekš tam jāprot izšķirt kārdināšanas, kas ceļas caur kārdinātāja iedarbību uz “veco cilvēku”, kas tiek kārdināts caur šīs pasaules lietām (1.Jāņa 2:15-16, 5:4-5), un tām kārdināšanām, kas nāk tieši no ļaunuma gariem.

Kritiskais punkts katrā kārdināšanā ir izšķirt, vai ir darīšana ar kādu ļaunu garu, kas ir varējis ieperināties, jeb vai uzmostas krustā nepiesistā vecā daba. To izšķirt ir tikai tad iespējams, kad Rom. 6. nodaļa ir kļuvusi patiesais dzīves pamats. Visas vecās dabas kārdināšanas ir novēršamas, ja paliek uz pamata stāvokļa “krustā sists līdz ar Kristu, bet dzīvs Dievam Jēzū Kristū” (Rom.6:11), un praktiski paklausa no tā izrietošai pavēlei: “Lai grēks nevalda jūsu mirstīgajās miesās”. Kārdināšanas stundā uz grēku - protams, apzinātu grēku - cilvēkam vajadzētu nostāties uz Rom. 6:6 pamata un noteikti apliecināt savu apņemšanos priekš grēka būt mirušam Rom. 6:11. Ja viņš ar visu savu gribas spēku nelokāmi nostājas

 

200

uz šis izvēles puses, un kārdināšanas tomēr nerimst, tad tam jāgriežas pret ļaunajiem gariem, kas iedveš grēcīgas kārības vai viņu ar tām maldina. Jo viņi var veco dabu atdarināt ar viņas ļaunajām kārībām, ļauniem vārdiem, ļaunām domām un ļaunām iztēlēm, pie tam daudzi patiesi Dieva bērni domā, ka viņi cīnās ar savu veco “es”, kaut gan šīs lietas izraisa ļaunie gari. Bet ja ticīgais nestāv uz Rom. 6.nod. pamata, tad tādi “atdarinājumi” lieki, jo vecais cilvēks arvien ir auglīga zeme tumsības spēku darbībām.

 

Uzvara pār sātanu kā apsūdzētāju

Uzvara pār velnu kā apsūdzētāju: atšķirība starp kārdināšanām un apsūdzībām ir tā, ka pie pirmām ienaidnieks nopūlas cilvēku netaisnībā iesaistīt, bet pie pēdējām viņš uzbrūk ar pārmetumiem, ka tas ir grēkojis. Kārdināšanām cilvēku vajag padarīt par vainīgu, apsūdzībām viņā jāizraisa vainīguma sajūta. Ļaunie gari vēlas, lai cilvēks netaisnību dara, lai pēc tam to varētu apsūdzēt un mocīt. Apsūdzēdami viņi atdarina patiesu grēku atziņu, kādu rada Svētais Gars. Nozīmīgi ir tas, ka ticīgajam ir jāmācās izšķirt, kad Dievs to par grēku pārliecina, un kad “apsūdzētājs” darbojas.

(1) Velns apsūdz, kad cilvēks īstenībā ir vainīgs, bet (2) apsūdz arī tad, kad viņš nav vainīgs, (3) lai sasniegtu to, ka viņš velnišķos pārmetumus noturētu par savas sirdsapziņas balsi un savā “vecajā dabā” meklētu lietas, kas tur pavisam neeksistē.

Ļaunie gari var kādu noteiktu vainas apziņu iedvest. Grēks nāk no kritušās dabas iekšienes, bet netiek personai no ārpuses uzspiests, lai patiesi svētots Dieva bērns to nevarētu aizkavēt. Kā lai to atpazīst, vai tādās reizēs ļauni gari nedarbojas? Ja cilvēks staigā Dieva priekšā un stāv uz Romiešiem 6.nod. pamata, nepadodoties nekādam grēkam, tad viņš tāda veida uzbrukumus var attiecināt uz tumsības spēkiem.

Tātad, ticīgais nekad nedrīkst iekšēju apsūdzību vai apvainojamu pieņemt, ja viņš pēc godīgas pārbaudes skaidri neapzinās, ka tā ir pamatota. Ja viņš ir nevainīgs, bet tādiem pārmetumiem tic,

 

201

tad tas viņam kļūst par ciešanu un mocību avotu. Viņam arī no tā jāsargās, lai sevi neļautu novest pie grēku apliecinājumiem (kādus tas pavisam nav darījis), caur to ienaidnieks grib viņu piespiest savus melīgos apvainojumus nodot citiem tālāk.

 

Ticīgajam ir jāsaglabā neitralitāte pret apsūdzībām, līdz tiek atklāts to avots

Pret visām apsūdzībām jāpaliek neitrālam, kamēr nāk pie skaidrības par to izcelšanās avotu, un ja sava vaina ir jāatzīst, tad tūdaļ jāiet pie Dieva, kā tas teikts 1. Jāņa 1:9, bet neļaut sevi no velna pārmācīt, bet to nekavējoši noraidot. Viņš nav ne mūsu tiesnesis, ne Dieva sūtnis mūs par grēku pārliecināt.

Tādos gadījumos ļaunie gari darbojās pēc zemāk minētās kārtības, protams, ar noteikumu, ja cilvēks viņu apsūdzības pieņem:

1. Viņi cilvēka domās un iztēlē izraisa vainas apziņu.

2. Viņi tam iedveš vainīguma jūtas.

3. Viņi pamudina to izrādīt sevi par vainīgu.

4. Tas var beigties ar to, ka viņš kļūst vainīgs.

Ļaunie gari uzbrūk saviem upuriem ar pārmetumiem tik ilgi un stipri, kamēr tie citu priekšā stāv un rīkojās it kā tie būtu vainīgi, tajā pat laikā tie citiem tās pašas lietas iedveš, kurās viņi tos bez iemesla apvaino. Visus tādus “iespaidus” un “jūtas” ir pamatīgi jāpārbauda un jāizmeklē. Ja cilvēks saka: “Es jūtos vainīgs”, tad tas vēl nav pierādījums, ka viņš būtu vainīgs. Viņam vajadzētu sevi jautāt: “Vai šīs jūtas ir pareizas?” Viņš var justies vainīgs, būdams nevainīgs, un var justies nevainīgs, būdams vainīgs. Tāpēc viņam vajadzētu bez aizspriedumiem godīgi izmeklēt: “Vai es esmu darījis netaisnību?”

 

Ļauno garu iedvestās “jūtas”

Ir fiziskas, dvēseles un garīgas jūtas, un viņas visas var tikt no ļauniem gariem izsauktas. Viņu mērķis ir caur “jūtām'' cilvēku no staigāšanas saskaņā ar prāta slēdzieniem atturēt, lai viņi šo cilvēku tad caur šīm jūtām varētu pārvaldīt. Cik bieži kristieši domā, ka viņi var kaut ko darīt tāpēc, ka to “jūtas” tiem atļauj, nejautājot vai tā darīt ir taisnīgi jeb netaisnīgi, kaut acīm redzami tas nav ļaunums. Lai viltīgo ienaidnieku varētu uzvarēt, Dieva bērniem

 

202

jāizbeidz ļaut sevi vadīt caur jūtām.

Notiek arī tā, ka kristieši pie noteikta ceļa posma uzsākšanas jūt “atvieglojumu”, tad tie tic, ka tā ir Dieva prāta pildīšanas zīme. Tāpat daudzi domā, ja tie sātanam seko, tad tiem tādēļ jāizjūt “vainas” apziņa vai “nemiers”. Viņi aizmirst to patiesību, ka velns var dot patīkamas un apmierinošās jūtas, un tāpēc jūtas nedrīkst uzskatīt par pierādījumu, ka būtu darīts Dieva prāts. Ne “miers”, ne “rāmums”, ne “laime” paši par sevi nav Dieva apliecinājumi. Pašu darbu ir jāpārbauda un jātiesā, bet ne tā izpausme uz darītāju.

Ir neskaitāmas jūtu variācijas, kas tiek no ļauniem gariem izsauktas, tāpat arī neskaitāmas maldu ainas, kuras visas prasa no ticīgiem garu izšķiršanas dāvanu.

 

Nepieciešamība atšķirt apsūdzību no patiesas grēka atziņas

Velns kā kārdinātājs ļoti ātri kļūst par apsūdzētāju, arī tad, ja tam neizdodas cilvēku novest tik tālu, lai tas padotos kārdinājumam. Mēs to jau redzējām, ka ļaunie gari var saviem upuriem uzspiest nedarīta grēka izjūtu, un tad nelaimīgos apsūdzēt un mocīt ar lietām, kuras ir viņu pašu radītas.

Nevainīguma izjūta vēl nav garantija pilnīgai laimei, pat labas sirdsapziņas miers var iet roku rokā ar ciešanām, kas rodas no kāda neatzīta grēka. Kas alkst pēc neaptumšota miera, nedrīkst savu vainu vai pārkāpumu mērīt ar paša atzīšanu, caur to rodas ļoti paviršs miers, un apsūdzētājs var to kurā katrā acumirklī traucēt. Jo viņš pietiekoši labi prot savas saindētās bultas vērst pret ticīgo bruņu spraugām, par kurām pats ticīgais neko pat nezina.

Lai būtu spējīgi pievīlēja apsūdzošos garus uzvarēt, vajadzētu Gara svaidītiem ticīgiem izlemt, vai vainas apziņa ir sekas kādam patiesam pārkāpumam, jeb tas ir ienaidnieka darbs. Ja ticīgais uzņem uz sevi kādu grēku kā savējo, bet tas nav viņa, tad viņš atstāj stāvokli “būt mirušam grēkam” un uzskata sevi atkal par dzīvu attiecībā pret grēku. Tas mums izskaidro to patiesību,

 

203

ka tik daudzi, kuri bija mācījušies pār grēku triumfēt, atteicās no sava uzvaras stāvokļa un atslīdēja vecā dzīvē. Apsūdzētājs bija tiem uzspiedis atdarināto veco dabu un grēku, un tad tos apvainojis ar ņirdzīgo piezīmi, ka Rom. 6.nod. neko nelīdz, un caur to tos iedzinis sajukuma, izmisuma un paštiesāšanas purvā.

 

Nepieciešamība pēc nenogurstošas cīņas pret grēku

No otras puses ticīgais tāpat ir uz maldu ceļa, ja viņš kaut vismazāko grēku neņem nopietni, vai to noveļ uz ļauniem gariem, kaut gan tas no viņa paša nāk. Cīņai pret sātanu jābūt pavadītai ar cīņu pret vismazāko grēku. Nekādu apzinātu grēku nedrīkst pieturēt. Vai tas nāk no kritušās dabas, vai no ļauniem gariem, kuri to cilvēkam uzspiež, grēks tūdaļ jānoraida pamatojoties uz Rom. 6:6 un 6:12.

Ir divas maldīgas uztveres pie daudz ticīgiem sastopamas, kas dod glūnošajam ienaidniekam priekšrocības pievilt. Tās ir: uzskats, ka kristietim iekrītot grēkā, viņam tas tūdaļ jājūt, un ka Dievs viņam to parādīs. Un tāpēc tie gaida uz dievišķu apstiprinājumu, kaut gan tiem būtu jāmeklē gaisma Rakstos par taisnību un netaisnību pēc Jāņa 3:21.

Ticīgie, kas grib uzvaru pār ienaidnieka pievilšanām iegūt, tiem lietišķi un aktīvi jāvēršas pret visiem grēkiem. Dažs balstās uz priekšstatu “miris” un domā, ka Dievs viņa vietā no tā dzīves grēku izņems, un tāpēc kavējās kopā ar Dievu sadarboties pret grēku un netaisnību savā paša dzīvē un apkārtnē pie citiem pasaulē.

Lai sātanu kā apsūdzētāju nepārtraukti dzīvē uzvārētu, ir ļoti svarīgi, lai ticīgais visas pretrunas starp gribas stāvokli un savām rīcībām skaidri pazītu un saprastu. Viņam vajadzētu sevi novērtēt ne tikai pēc saviem motīviem, bet arī pēc saviem darbiem. Cik viegli cilvēks noliedz viņam piedēvēto vainu, tāpēc ka viņš kaut ko tādu nekad nav gribējis darīt, un nu viņš domā, ka tas ir pilnīgi neiespējami, ka viņš to būtu darījis.

 

204

Velns kā apsūdzētājs darbojas arī netieši caur citiem, kurus tas dzen izteikt apvainojumus, ko savam upurim grib uzspiest, lai tas tiktu pamudināts ļaut sevi iedzīt vainā. Jeb viņš citiem dod iespaidus un vīzijas par ticīgo, lai to nepareizi novērtētu. Visos tādos gadījumos vajadzētu katrā apsūdzībā, vai tā nāktu no velna jeb cilvēkiem, ļaut izmantot šo situāciju lūgšanai, un caur lūgšanu pārvērst visas apsūdzības pakāpienos uz uzvaru.

 

Uzvara pār sātanu kā meli

Uzvara pār velnu kā meli (Jāņa 8:44): “Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs''. Tas nenozīmē, ka ienaidnieks nekad nerunātu patiesību, bet ja viņš to dara, tad tas caur to grib ticīgo iepīt ļaunās lietās. Kad zīlētājas gars Pāvilu un Sīlasu apzīmēja par Dieva kalpiem, viņa nodoms bija ļaudis maldināt caur to, lai domātu, ka apustuļu spēks izriet no tā paša avota, kā tās zīlnieces spēks, kura atradās velna varā. Ļaunie gari teiks 99% patiesību, lai tikai caur to padarītu 1% melus par ticamiem, bet Pāvils neļāvās caur viltus gara patiesu liecību maldināties. Viņš redzēja ienaidnieka ļauno nolūku, to atmaskoja un velnu izdzina.

Tāpat arī ticīgajam jāmācās pār sātanu kā melu tēvu triumfēt un viņa melus pazīt, kur tie tam pretī stājas. Vienīgais uzvaras ierocis tam ir patiesība.

 

Uzvara pār nepatiesību ar patiesību

Nav iespējams gūt uzvaru pār nepatiesību nekā citādi kā tikai ar patiesību. xxxxxxxxxxxxxx Lai gūtu uzvaru pār meliem, ticīgajam ir jāpazīst patiesība un vienmēr un visur tam to jāgrib runāt.

Sātans kā melis visur apstāj ticīgo ar saviem meliem un melu gariem, kur vien viņš stāv un iet, viņi ticīgā domās lēni iepludina melus par cilvēku pašu, viņa jūtām, viņa stāvokli un apkārtni, melus, kas visu ap viņu nepareizi apgaismo, melus par viņa līdzcilvēkiem, melus par Dievu, melus par velnu pašu, lai no viņa baidītos. Tāpēc vajag ar Dieva patiesības ieročiem viņam pretī stāties, kā tas Rakstos teikts, un ar patiesību par visām lietām ap mums. Caur to ticīgais vingrinās pār meli triumfēt un kļūst veiklāks viņa meliem cauri redzēt un arī citiem pat to būt palīdzīgs acis atvērt.

 

205

Uzvara pār velnu kā viltotāju

Uzvara pār velnu kā viltotāju, vai viltus gaismas eņģeli (2. Kor. 1:13). Šī uzvaras puse pār sātanu ir vienāda rakstura ar iepriekšējo un prasa pirmkārt patiesību pazīt un atzīt, lai tumsības valdnieku atpazītu tur, kur viņš tērpjas “gaismas” aizsegā.

Gaisma ir Dieva būtības raksturs. Lai tumsību varētu pazīt, kad tā gaismā - pārdabiskā gaismā - tērpjas, ir jābūt dziļai patiesības gaismas atziņai, un ir jābūt spējīgam apslēptākos parādību izcelsmes avotus izšķirt, kuri izskatās jauki un dievišķi. Kā ienaidnieks atdarina dievišķu gaismu, lai parādītos Dieva izskatā, mēs jau redzējām 6. nodaļā. Galvenais noteikums uzvarai ir nelokāmi stingri ieturēts neitralitātes un piesardzības stāvoklis attiecībā pret visu pārdabisko, līdz zina, kas nāk no Dieva. Ja pieņem visu nepārbaudītu, kā var palikt drošs no pievilšanas? Visas pieņemšanas un noraidīšanas bāzei ir jābūt zināšanai. Ticīgajam ir jāzina, bet bez pārbaudīšanas viņš neko nevar zināt, un viņš nevar neko “pārbaudīt”, ja viņš nenostājas zem vārdiem: “Neticiet ikkatram garam”, līdz viņš ir “pārbaudījis” un izpētījis, kas ir no Dieva.

 

Uzvara pār velnu kā kavētāju

Uzvara pār velnu kā ticīgo cilvēku aizkavētāju: “Mēs gribējām jūs apmeklēt... bet sātans mūs aizkavēja” (1. Tes. 2:18), raksta Pāvils, kas gan varēja izšķirt, kad sātans viņu aizkavēja, un kad Dieva Svētais Gars viņu ierobežoja (Ap.d. 16:6). Arī šai spējai vajadzīga izpratne.

Spēja sātana darbībai cauri redzēt, kad viņš Dieva bērniem sagādā kavēkļus lietās, kas izskatās “dabīgas” un kā “augstākas varas” gādība, tā ka lieli pulki noloka galvas pretinieka velna priekšā un ļauj pār tiem gūt pārspēku.

Spēks atšķirt nāk (1) caur atziņu, ka sātans var aizkavēt, (2) caur viņa mērķu novērošanu, (3) caur viņa darbības paņēmienu pamatīgu pārbaudīšanu šajā virzienā. Kas atņem patiesiem evaņģēlija sludinātājiem līdzekļus kalpošanai un dod tos bagātīgi tiem,

 

206

kas sludina maldus - Dievs vai velns? Kas kavē ticīgos caur “slimībām” vai “apstākļiem” Dieva valstībā pie svarīgu lietu īstenošanas? Kas ierosina kādu ģimeni bez sapratīga iemesla savu dzīves vietu mainīt, ja caur to kāds Dieva cilvēks, liecinieks no sava stratēģiskā priekš posteņa tiek noņemts bez aizvietotāja, kas varētu šo robu aizpildīt? Kas pamudina kristiešus pie viņu apsvērumiem to veselību, viņu labsajūtu, ērtības vai sociālo stāvokli vairāk ņemt vērā nekā Dieva valstības intereses? Dievs vai velns? Kas ticīgos kavē kalpošanā caur pretī stāvošiem radiem, caur veikala interesēm, kas tiem laiku nolaupa, vai caur materiālu vērtību zaudēšanu? Dievs vai velns? Viņa blēdīgo ļaunprātību pazīšana nozīmē caur lūgšanām iegūt uzvaru pār visiem viņa plāniem un pasākumiem.

 

Uzvara pār velnu kā slepkavu

Uzvara pār velnu kā slepkavu (Jāņa 8:44). Sātans ir valdnieks pār nāvi, viņš nemitīgi raugās uz to, lai Dieva kalpus nonāvētu, ja tie viņam uz to dod kaut kāda veida izdevību. Tas ir, ja tie tīši dodas briesmās, netiekot no Dieva sūtītiem, vai ja tie caur pārdabiskām lietām ļauj sevi iedzīt darbībās, kas sātanam atļauj caur dabas likumiem viņu miesām kaitēt. Tāda veida bija sātana nodoms, kad viņš Kungu Jēzu uzaicināja: “Meties zemē”, pievedot Rakstu citātu, lai pierādītu, ka Viņš drīkst paļauties uz apsolījumu, ka eņģeļi viņu nonesīs. Bet Dieva Dēls pazina kārdinātāju un slepkavu. Viņš zināja, ka viens solis pret Tēva gribu dod iespēju naidīgajam ienaidniekam Viņa, kā cilvēka dzīvību aizkārt, un ka pievīlējs izsaka tādu priekšlikumu, aiz kura slēpjas kaut kāds plāns viņa labā, kaut arī viss izskatītos nevainīgi un pat Dievam patīkami.

Kristus tur “nāves un elles atslēgas” (Jāņa atkl. 1:18) un “tas, kam ir vara nonāvēt, tas ir velns” (Ebr. 2:14) nevar pielietot savu spēju BEZ ATĻAUJAS. Bet ja Dieva bērni apzināti vai neapzināti izpilda noteikumus, kas dod iespēju sātanam viņu fiziskajām dzīvībām uzbrukt, tad tas Kungs ar šīm “nāves atslēgām” darbojas pēc šiem likumiem un neglābj viņus,  JA VIENĪGI AR LŪGŠANAS IEROCI viņi dod iespēju Dievam iejaukties,

 

207

bet ja ticīgie caur lūgšanas visspēcīgo ieroci dod Kungam iespēju iejaukties, tad Viņš var viņiem dot uzvaru pār nāves likumu, tā pat kā uzvaru pār grēka likumu, caur “dzīvības Gara likumu Kristū Jēzū” (Rom. 8:2).

“Beidzamais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts ir nāve.” Nāve ir Dieva bērniem ienaidnieks, tai ir jāuzskata par ienaidnieku un tai, kā ienaidniekam jāpretojas. Ticīgajam var būt pamatota vēlēšanās no šīs zemes “šķirties un būt pie tā Kunga” (Filp. 1:23), bet viņš nekad nedrīkst nāvi iekārot vai labprātīgi nāvei ļauties, lai no ciešanām izvairītos, ja viņš Dieva darbā tiek lietots. “Jūsu dēļ ir vajadzīgi palikt miesā...” raksta apustulis filipiešiem, “un ar labu paļāvību es zinu, ka es palikšu” (Filip. 1:24-25).

 

Ticīgajiem ir jāpretojas nāvei kā ienaidniekam

Ja kāds ticīgais par visu varu grib mirt, tad viņš dod varu pār sevi nāves valdniekam, neviens Dieva kalps šādai vēlmei nedrīkstētu nodoties, tikai tādā gadījumā, ja viņa nešaubīgi zina, ka Dievs viņu no katras tālākas kalpošanas ir atbrīvojis. Nav nekas sevišķs “būt gatavam miršanai”, tomēr kristietim “jābūt gatavam dzīvošanai”, kamēr Dievs viņam nav rādījis, ka viņa uzdevums ir beidzies. Dievs savu labību nepļauj pirms laika, un Viņa bērniem jātiek ievāktiem, kā gatavai ražai.

Cik bieži gan “nāves valdnieks” atrodas aiz apstākļiem, caur kuriem Dieva cīnītāji tiek no cīņas lauka aizrauti. Tas tāpēc, ka kristieši nezin kādi ir viņa plāni, un ka lūgšana viņu attur, tam neļauj rīkoties, pretēji tam tie iedod viņam varu pār savu ķermeni. Tas ir sātans - slepkava, kas nozīmīgiem Dieva darba rīkiem dod “svētlaimības vīzijas” un “ilgas pēc nāves”, tā ka tie tieši viskarstākā darba laikā šai dziņai seko un lēni nonīkst, un aiziet bojā.

Tiem ticīgiem, kas katrā punktā pār ienaidnieku grib triumfēt viņa uzbrukumiem ķermenim tik pat enerģiski jāpretojas kā uzbrukumiem garam un dvēselei. Viņiem jāiepazīstas ar Dieva likumiem pār ķermeni, lai varētu tiem paklausīt un sātanam nedot tiesības tos aizkārt.

 

208

Viņiem vajadzētu būt skaidrībai par miesas svarīgumu, vai nesvarīgumu garīgā dzīvē. Pāvils saka: “Es savaldu savu miesu.” Kristietim jāzina, ka sātans mēģina ļaunu visvairāk nodarīt tiem, kas Kungam stāv vistuvāk un tāpēc kļūst viņam bīstami. Visi projekti, kādus viņš pret tādiem vērš sakopojami sekojošos vārdos: (1) Viņš mēģina tos caur kārdināšanām pavest uz grēku, tāpat kā viņš Kungu Jēzu tuksnesī kārdināja. (2) Viņš mēģina tos apmelot, tāpat kā Kungs Jēzus no savas ģimenes un ienaidniekiem tika apmelots. (3) Viņš mēģina tos nonāvēt, tāpat kā Kungs Jēzus Golgātā tika nonāvēts, kad ar Dieva atļauju tumsības varas triumfēja un Viņš ar bezdievju rokam tika krustā sists un nokauts (Apd.2:23).

Kamēr ticīgais no uzvaras uz uzvaru pār sātanu un viņa viltus gariem iet t.i. tur, kur viņam atklājas ienaidnieka mahinācijas, un viņš to dažādībām redz cauri un tās noraida, pieaug viņa uzvaras spēks un viņš kļūst arvien spējīgāks palīdzēt citiem no ienaidnieka valgiem atbrīvoties proklamējot visspēcīgo Golgātas uzvaru pār grēku un sātanu.

 

Cīņa (konfilkts) un uzbrukums

Pats par sevi saprotams, ka tādam stāvoklim sekos nikni uzbrukumi un smagas cīņas, ko varētu apzīmēt par “ļauno dienu” (Efez. 6:13). Šeit mums būtu nepieciešami par dažiem punktiem iegūt skaidrību. Vispirms jāzina, vai cīņa jeb uzbrukums tiek izraisīts paša vainas dēļ. Ļoti bieži dēmoni ticīgam uzbrūk tādēļ, ka viņš pats tam ir par iemeslu un tādēļ nevar izlauzties uzvaras stāvoklī.

 

Iespējamais jaunais pamats

Ticīgajam jābūt skaidrībā par to, ka viņš pēc atbrīvošanas no savas iepriekšējās apsēstības, atkal ienaidniekam var dot iespēju darboties, piemēram, ja viņš kādiem ienaidnieka meliem notic, pieņemdams ļauno garu izskaidrojumu par savu stāvokli. xxxxxxxxxxxxxxxxxx

Tikko viņam uzbrūk, viņam vajadzētu tūlīt Dievu lūgt pēc gaismas par pašreizējo stāvokli vai tā iemeslu. Viņam tūdaļ jāieņem tāds stāvoklis, lai visas ienaidnieka darbības varētu novērot un izpētīt viņa plānus, un

 

209

blakus apstākļus pareizi novērtēt. Tikai tad viņš sapratīs kādas lietas tam jāatstāj, un varēs iemācīties Dievu lūgt ar prātu.

 

Iespējamie nepareizie ieroči

Piemēram, ja ticīgais uzbrukuma gadījumā pats ir vainīgs, bet domā, ka tāds uzbrukums Kristus dēļ pār viņu izlauzies, tad viņš cīnās ar nepareizu ieroci un neko nesasniegs, kamēr nebūs īsto cēloni atklājis un to novērsis. Ļauno garu demonstrācija var tikt arī uzskatīta par “uzbrukumu”, kad tie, cilvēkam pašam neapzinoties, ieperinājušies un sāk atkal darboties. Tādēļ uzbrukuma gadījumā ticīgajam arvien jājautā: “Vai cēlonis nav manī pašā?” Apšaubāmos gadījumos, kad ticīgais nespēj izšķirt vai uzbrukuma iemesls ir viņā pašā jeb tas ir tiešs sātana uzbrukums no āra, tad ticīgais var ieņemt savu pamata stāvokli, paziņot un teikt: “Es visam atsaku un noraidu to, kas ienaidniekam dod varu pār mani.”

 

“Noraidīšanas (atsacīšanās)” vērtības un mērķis

Dieva bērniem jāmācās saprast, ka noraidošais stāvoklis, izteiktais “nē!”, ir patiesi nozīmīgs neredzamā pasaulē un spēj daudz ko paveikt. Noraidīšana ir pretēja piekrišanai (pieņemšanai). Ļaunie gari ieguva varu pār ticīgo tāpēc, ka viņš tiem deva iemeslu, piešķīra tiesības, atdeva tiem savas spējas, un šo varu viņi savukārt zaudē tad, kad ticīgais visu to tiem atņem. Viss, ko griba ienaidniekam nodeva arī nezināšanas un nesaprašanas dēļ, rada pamatu uz kā un caur ko ļaunais var rīkoties līdz tam laikam, kad caur līdzīgu gribas darbību viss agrākais tiek anulēts, kā vispārēji tā arī konkrēti. Pagātnē griba pieņēma ļauno neapzināti, tagad viņai ļaunums apzināti un nelokāmi stingri jānoraida.

Ja šis pamata princips vienreiz ir skaidri satverts (saprasts), tad lieta kļūst ļoti vienkārša. Gribas izvēle atdod, un gribas vēlēšanās atprasa atpakaļ vai anulē agrāki atdoto. Atdošanas vai noraidīšanas nozīme ir tā pati vai lieta saistīta ar Dievu vai velnu. Cilvēks veltī sevi Dievam, vai arī viņš atsakās Dievam nodot sevi. Cilvēks pieņem kaut ko no Dieva, vai arī viņš atsakās pieņemt kaut ko no Dieva. Viņš iedod ļauniem gariem, apzināti vai neapzināti, jeb viņš atsaka viņiem ko dot. Viņš izdara atklājumu, ka tas tiem kaut ko neapzināti devis un tagad atprasa to atpakaļ.

 

210

 

Jauna pamata iedošanas saistība ar uzvaru cīņā

Jaunatklāto rīcību nozīme būs tāda, ka ticīgo atzīšanai un noraidīšanai sekos progresējoša gara atbrīvošana, kas būs savienota ar lielāku naidu prot ienaidnieku un viņa viltus ļaunprātības arvien vairāku kļūs redzamas. Šim naidam sekos arvien noteiktāka cīņa pret sātanu un viņa ordām. Tas ietver sevī pilnīgāku izglābšanos no viņa varas un mazina iespējas pievilšanām. Jo vairāk ticīgais atklāj, ka “simptomi”, “sekas” un “izpausmju demonstrējumi” nav nekādas abstraktas (iedomātas) lietas, bet personīgi centīgu pretinieku atklāsmes, kuriem jāpieteic nepielūdzams karš.

Caur tādiem piedzīvojumiem katrai augošai atziņai rodas augoša drošība pret pievilšanām. Ar to, ka jaunas ienaidnieka mahinācijas tiek atklātas, dvēselē plūst jauna gaisma par tumsības varām, patiesība var ticīgo pilnīgāk atbrīvot un drošāki no pievilšanas pasargāt. Viņš tūdaļ redzēs, ka glūnošā ienaidnieka uzbrūkamam tas ir pieejams, tikko nokavēs patiesību aktīvi pielietot: 1. patiesība par ļauno garu eksistenci, 2. par viņu nerimstošām pūlēm to no jauna ievest maldos, 3. par nepieciešamu vajadzību tiem neatlaidīgi cīņā pretī stāties, 4. par stipra un brīva gara uzturēšanas noteikumu. Ja ticīgais šīs patiesības, kuras viņš caur daudz sāpēm un ciešanām mācījies atzīt, nepielieto, tad viņš no jauna iegrims pasivitātē un var būt daudz bīstamākā dziļumā. Svētais Gars prasa, lai ticīgais lietotu visu gaismu, kādu Viņš ticīgajam dod stiprināšanai un bruņojumam un to no glūnošā ienaidnieka nesargās, ja ticīgais ar Viņu modrībā un lūgšanās nesadarbosies.

 

Nepārtraukta atsacīšanās dod pamatu ļauniem gariem

Cīņas stundā ticīgais var jautāt: “Ko lai es noraidu un, kā lai es noraidu?” Kā mēs redzam, vispirms tam jāpastāv modrā, aktīvā stāvoklī, un ja tas vajadzīgs, nelokāmi stingri jāietur savu noraidošo stāju, ar priekšnoteikumu, ka viņš paliek ticībā ar Kristu krustā sists uz Golgātas pamata. Vairums būs no saviem personīgiem piedzīvojumiem mācījušies, kādā ceļā ienaidnieks tiem vissekmīgāk mēdz uzbrukt, un instinktīvi pielietos aizsardzības līdzekļus

 

211

kādi viņiem vislabāk kalpoja, viņi izsargāsies no tiem punktiem, kur tie visvieglāk bija ievainojami. Tāda atsacīšanās atņem ienaidniekam daudz telpas. Jo plašāki lauki caur atsacīšanās stāvokli tiek pasargāti, jo vairāk ticīgais caur savu gribas apņēmību norobežojas no viltus gariem, kuriem tikai tur ir vara, kur griba tos pieņem.

xxxxxxxxxxxxxx

 

Atsacīšanās kā agresīvs (aktīvs) ierocis cīņā

Cīņas stundā, kad tumsības spēki laužas pār ticīgo, aktīvs apliecinājums kļūst, par aizsardzības ieroci un agresīvu uzbrukumu, tas ir tā, it kā griba saceļas dvēseles centrā uz spēcīgu pretošanos un nepaliek kā agrāk - nogrimusi izbailēs un izmisumā, tā izceļot savu nostāju pret sātanu. Cīņa plosās ap gribas cietoksni, kurai jāieņem aizsardzības stāvoklis pret visiem ļauniem gariem un jāpretojas paklausīt katrai viņu ietekmei. Tad Dieva visspēcība caur Svēto Garu nostājās tā cilvēka pusē, kurš pretojas velnam.

Ļoti svarīgi saprast, ka gribas noraidoša nostāja pret ienaidnieku ir kā barjera, jo tāds ticīgais, kas bijis apsēsts, ilgi vēl pēc savas atbrīvošanas nes važu rētas un nospiedumus līdz ar sevi, gan nervu sistēmā gan jūtu pasaulē. Kad aizsardzības valnis, kas ārējo cilvēku no pārdabiskās garu pasaules spēkiem šķir, tiek reiz nopostīts, tad tas nav tik ātri atkal uzceļams, to sevišķi izjūt smagu pārbaudījumu un cīņu stundās. Tikko ienaidnieks uzbrūk ticīgiem, kas izlauzušies brīvībā, viņiem vajadzētu noteikti pazīt sava pagrieziena spēku pret to, saistītu ar aktīvu gribas stāvokļa izpausmi. Cīņā esošs kristietis var, piemēram, ar sekmēm apliecināt:

“Es noraidu visu ļauno garu varu pār sevi, viņu tiesības uz mani, viņu prasības no manis, viņu ietekmi uz mani,” u.t.t.

Tas pats noraidošais ierocis lietojams dažādās cīņas fāzēs. Piemēram, ja ticīgais jūt pie runāšanas vai rakstīšanas ienaidnieka kavējumu un iejaukšanos, tad viņam tūdaļ jānoraida visas idejas, domas, ainas, vārdus un iespaidus, ar kuriem ļauni gari tam uzmācas

 

212

un mēģina uzspiest, lai ar Svēto Garu varētu sadarboties un paturēt sev neaptumšotu skaidru garu Dieva prāta izpildīšanai.

Tas nozīmē, ka ticīgajam caur noraidīšanu aktīvi jāstājas pretī visiem dēmoniskiem iespaidiem, tā pūloties ar Svēto Garu sadarboties savā garā. Sākumā tā ir smaga cīņa, bet kamēr viņš vairāk un vairāk pret tumsību noslēdzas un pastāv pretestībā, viņa savienošanās ar augšāmcēlušos Kungu kļūst aizvien ciešāka, viņa gars spēcīgāks, viņa skats skaidrāks, viņa prāts izmanīgāks un ar pieredzi bagātāks, lai varētu pastāvēt pastāvīgā uzvarā par ienaidnieku, kurš agrāk viņu uzvarēja un kalpināja.

Tātad atbrīvotajam sevišķi jāsargas no viltus garu “dubultajiem atdarinājumiem (viltojumiem).” Ar to mums jāsaprot sekojošas viltīgas ļaunprātības: ienaidnieks jūtami un redzami uzbrūk, tā ka cilvēks tūlīt mana ar ko tam ir darīšana. Viņš, tam pretī nostājoties, Dievu lūdzot, izcīna uzvaras stāvokli, un tad viņu pēkšņi pārpludina saviļņojoša prieka un miera sajūta, kas tikpat labi var būt arī uzbrukums, jauns slazda valgs, tikai viltīgāks un pavedinošāki izdomāts, lai ticīgo novestu maldos, ja tas nepastāv pietiekošā modrībā. Ienaidnieks pēkšņi atkāpjas un izbeidz savu ļauno uzbrukumu, lai citā veidā sasniegtu to, ko pirmo reizi nespēja.

 

Cīnīšanas izejot no principa

Ļoti svarīgi spēt “aukstasinīgi” cīnīties visos virzienos t.i. neatkarīgi no visāda veida jūtām; ticīgajam var būt uzvaras jūtas, kad tas zaudē un arī otrādi. Katra atkarība no jūtām un visas rīcības caur “impulsiem” (dvēseles dziņām) šajā cīņā jāatstāj. Pirms cilvēks saņēma Gara kristību, viņš dabiskā sfērā rīkojās aiz principa un garīgā dzīvē viņam tādā pat stāvoklī jāatgriežas. Daudzi domā, ka tikai tad jācīnas, kad viņiem cīņa tiek apzināti uzspiesta, viņi cīnas it kā aiz nejaušības, jeb, ja vajadzīgs, konvulsīvi, sasprindzināti, bet tagad tam jākļūst par nepārtrauktu cīņu. Pastāv tāda “aukstasinīga” tumsības spēku sajūta, kas tiek izraisīta caur viņu rakstura pazīšanu un no tā izrietošas cīņas aiz principa ir

 

213

cīņa pret neredzamu ienaidnieku, tieši ka viņi ir neredzami apziņā, ka viņi arvien neuzbrūk, kad tie to var darīt vai no tā izvairās, tāpēc ka uzbrukums pareizi apgaismotu daudz citas lietas un to izcelšanās avotu.

Ticīgajam jāzina, ka velns kā kārdinātājs arvien kārdina un tāpēc tam arvien jāpretojas. Kas grib pastāvīgu uzvaru, tam būtu jāiegaumē, ka uzvara arvien ir principa lieta, bet nekad kaut kādu “jūtu” vai “sajūtu” produkts. Ja pēdējās pārvaldīs dzīvi, tad būs tikai gadījuma rakstura uzvaras. Piemēram, pie negaidītiem, pēkšņiem ienaidnieka uzbrukumiem labākais atvairīšanas ierocis būs nesatricinoši mierīgi deklarēt: “Es esmu grēkam un velnam miris”, pēc Rom. 6:6-11. Ja ticīgais šinī stāvoklī pastāv, viņš tiešām atradīs par vajadzību ar ienaidnieku cīnīties. Stāvot uz Golgātā piepildītā darba pamata, cilvēks piedzīvo, ka viņa gars tiek atbrīvots, lai varētu pacelties pret “varām un valdībām... kas valda šīs pasaules tumsībā...”

Ja ticīgais tādā veidā paziņo savu stāvokli, laikā, kad notiek šis konflikts, Xxxxxxxxxxxxxxx trūkst rindkopa xxxx

 

Cīnīšanās (spēkošanās) un ko tā nozīmē (Wrestling and what it means)

Ar tumsības varām var tikai garā cīnīties. Tā ir gara cīņa, un to saprot tikai garīgs cilvēks t.i. cilvēks, kas no sava gara tiek vadīts un pārvaldīts. Ļaunie gari uzbrūk ticīgajam, cīnās ar to un pretojas tam. Tad viņam arī ar tiem jācīnās un jāpretojas tiem. Tā nav pretošanās ar dvēseli vai miesu, bet ar garu, jo mazākais nevar ar lielāko cīnīties. Miesa cīnās ar miesu pasaulē fiziskā sfērā, dvēsele ar dvēseli intelektuālā prāta sfērā, un gars ar garu garīgā pasaulē. Bet tumsības spēki uzbrūk cilvēka trīsdaļīgai būtnei un mēģina caur dvēseli un miesu tā garu sasniegt. Ja cīņa norisinās ap prāta un gribas novadu, tad vajadzētu gribai mierīgi un mērķtiecīgi sākt darboties. Ja ir gara cīņa, tad visiem gara spēkiem prātam un gribai jānāk palīgā. Ja gars ir nospiests un nespējīgs pretoties, tad vajag cīņā mierīgi ieslēgt gribu un prātu, kamēr tie savu roku izstiepj, lai garu paceltu.

Ļauno garu mērķis ir garu nospiest zemē, lai tādā veidā ticīgo padarītu nespējīgu tiem uzbrukt. Vai viņi mēģina garu pārāk

 

214

stingri savilkt (uzvilkt), uzskrūvēt pāri normālajam, to novest satraukumā, kas cilvēku dzen tālāki ne kā mierīgs un saprātīgs gribas apsvērums to pieļautu, tā ka viņš runā, darbībā un spriedumos  iet par tālu, caur ko pievīlējs gūst sev labumu. Liela uzvara nozīmē lielas briesmas, jo kad ticīgais ar to ir nodarbināts, velns cenšas to tam atraut. Uzvaras stunda prasa, pirmkārt, stipru rakstura savaldību un modrību lūgšanās, jo katra mazākā lepnība, iedomība, paaugstināšanās nozīmē zaudējumu ar ilgu un smagu cīņu, lai zaudēto atkal atgūtu.

Ja gars šajā cīņā pārvar un iegūst uzvaru, tad garā izlaužas triumfa straume un pretestība pret neredzamo bet ļoti reālo pretinieku. Dažu reizi ienaidniekam izdodas garu bloķēt caur uzbrukumu uz miesu un dvēseli.

Garam vajag dvēseli un miesu, lai varētu savu darbību izpaust (izteikt, īstenot), tāpēc ienaidnieks mēģina tos aizkārt, lai garu saslēgtu, un tas tad kļūst nespējīgs pretoties. Ticīgais tādās reizēs uzskata sevi par “rezervētu”, tāpēc ka jūtas iedzīts šaurumā, jeb viņam trūkst brīvas izteiksmes spēks. Pie skaļas lūgšanas vārdi liekas it kā tukši, nejūt iedarbību, viss šķiet “kā ņirgāšanās”. Bet īstenībā gars noslēdzas no uzbrūkošā, sasaistīt mēģinošā un žņaudzošā ienaidnieka. Tādās reizēs ticīgajam ar varu ir “jāizlaužas”, un kaut vai tam jānotiek skaļā balsī, tik ilgi kamēr gars ir atbrīvojies un izlauzies. Tāda veida ir “liecības vārds” Jņ.atkl. 12:11, kas pieder pie pūķa uzvarēšanas. Cīņā esošais ticīgais stāv (1) uz Jēra asins pamata Golgātas uzvarā, kas visu sevī aptver attiecībā uz grēku un sātana, (2) viņš noliek savu liecību, ieņemot stāvokli pret grēku un sātanu, apliecinot Kristus uzvaru un (3) viņš dzīvo Golgātas garā būdams gatavs Dieva prātu darīt līdz pat nāvei.

 

Lūgšana un personīgā cīņa (personīgais konflikts)

Ar gara cīņu cieši savienota ir nemitīga lūgšana. Ne tik daudz lūdzoša lūgšana pie Tēva, bet daudz vairāk tāda lūgšana, kas savienota ar Dieva Dēlu, nostāda ienaidniekam un tā varai pretī Kristus visspēcību (Efez. 1:20-23).

 

 

215

 

Dažreiz ticīgajam jāizcīna “cīņa”, lai varētu lūgt un citu reizi jālūdz, lai iegūtu spēku cīņai. Ja viņš nevar lūgt, tad tam jācīnās un otrādi. Ja viņš jūt kādu smagumu uz savu garu, tad viņam no tā jāatbrīvojas, noraidot visus iespējamos cēloņus. Garu ir nepieciešami uzturēt brīvu, citādi viņš nevar cīnīties, ne skaidri pazīt. Gara maigais “juteklis” tiek caur spiedienu un smagumu notrulināts, tāpēc ienaidnieks tik ļoti pūlas viņam tādus uzkraut. Cilvēks tos neievēro un neuzskata, ka tas nāk no velna, lai viņš gan to nojauš, bet tomēr no tā neatbrīvojas un tos nenoraida.

Cilvēks arī var justies “saistīts”, ja cēlonis atrodas viņa apkaimē. Ar ļaudīm ap viņu nevar atrast kontaktu, saprašanos, viņiem nav iespējams uztvert patiesības vēsti, viņos ir aizspriedumi un noraidošas jūtas, kas noslāpē un kavē gara izplūdumu.

Ja rīta agrumā ticīgais uz savu garu jūt “smagumu” vai noslogojumu un pret to neko nedara, tad tas ir droši, ka dienas gājumā tas savu uzvaras stāvokli pazaudēs. Tikko viņš kādu nastu kā tādu jūt, tam tūdaļ “garā” jārīkojas un (1) “jānostājas” (Efez. 6:14) un (2) “jāturas pretī” (Efez. 6:13) un “jāpretojas” (Jēk. 4:7) tumsas spēkiem. Šie nostājas stāvokļi nozīmē gara darbību, šeit neiet runa par dvēseli vai miesu.

“Stāvēt” ir gara darbība, kas aizkavē agresīvu ienaidnieka kustību, bet “pretī stāt” ir cīņa ar to, tā kā cīkstonis ar savu fizisko miesu pretojas, ja cits tam uzbrūk.

 

Velna viltības, blēdības (The wiles of the devil)

Vārdi, kas mūsu Bībelē tulkoti “pretī stāt velna uzmākšanām” ietver pirmtekstā vēl daudz vairāk izteicienu, kā: “rādīts, slīpēts, viltīgs, prasmīgs ķēriens, piemānīt, pārsteigt, negaidīti uzbrukt”. Tas viss atgādina kādu sistēmu, metodi, stratēģisku māku darīt visādas lietas.

Sātana karu pret svētajiem var gan ietvert vārdos: “velna uzmākšanās”. Viņš reti darbojas atklāti, bet gandrīz vienmēr aizklāti. Ļauno garu blēdības tiek katram ar rafinētu viltības māku pielāgotas, 

 

216

to gada simteņa piedzīvojumi māca. Uzbrukumi tiek pirmo un galvenokārt vērsti pret prāta un domu pasauli, jo, izņemot grēku, gandrīz viss dēmoniskais iespaids cilvēka dzīvē balstās uz maldīgiem uzskatiem un pārliecībām, kuras viņš nepazīst un kā maldu garu darbību neatzīst. Ja, piemēram, ticīgais domā, ka viss sātaniskais ir ļauns, tad sātanam vajag tikai gaismā un svētumā tērpties, lai iegūtu šo cilvēku neierobežotu uzticību. Tāpēc šis karš ir karš pret atdarinājumiem un pievilšanām, un tikai tas var pretoties, kas visu Dieva patiesību par Dievu, sātanu un sevi pašu meklē izprast un atzīt.

 

Atpazīt velna viltības

Apustulis saka, ka ticīgajam jāstājas pretī visiem ienaidnieka uzbrukumiem un jāapģērbj visas Dieva bruņas. Bet kā gan cilvēks var šiem uzbrukumiem pretoties, ja viņš nezina, kas tie ir? Ir starpība starp kārdināšanām un viltus uzbrukumiem. Blēdības un viltības apzīmē ļauno garu metodes kārdināšanu izdomāšanai. Pāvils nesaka, ka jāpretojas velna meliem un kārdināšanām, bet viņa uzbrukumiem, ar to viņš apzīmē viņa viltus paņēmienus. Kristietim no tā jāsargās, lai tādas lietas to nekavētu un neievainotu. Ja viņš tās savlaicīgi pazīst, tad viņš var to īstenošanu aizkavēt. Garīgam cilvēkam vajadzēs pilnīgi koncentrēties un lietot savus prāta spēkus, lai ātri pazītu, ko gars tādās situācijās jūt. Gara pildītam ticīgajam vajadzētu gara “tieksmi” instinktīvi tik pat ātri izšķirt, kā cilvēks izjūt fizisko aukstumu, kad rodas caurvējš, un tūdaļ izlieto savu prātu, lai no tā aizsargātos. Tātad gara cilvēkam tāpat savi gara jutekļi jāvingrina un jālieto, lai lūgšanās ienaidniekam izsekotu un to atvairītu.

Atkal, “mērķis” un “viltība” ir ļoti noteikti un atšķirīgi. Ar uzbrukumiem Pāvils apzīmē līdzekļus, kādus tas lieto, lai savus mērķus sasniegtu. Viņa mērķis, piemēram, ir, lai panāktu apsēstību, bet uzbrukumi - atdarināt Dievu. Dēmoni ir meļi, bet kā tie rīkojas, lai savus melus cilvēkiem uzspiestu? Lai melotu, tiem nevajadzētu “uzbrukumus” izdomāt, bet gan lai cilvēkus pamudinātu šiem meliem ticēt.

 

217

Sātana un viņa sūtņu (eņģeļu, kalpu, emisāru) viltības ir neskaitāmas, un katram attiecīgam Dieva bērnam pielāgotas. Ja cilvēks sevi ļauj ietekmēt caur līdzcietību, tad to no kāda pasākuma, kas kaitētu velnišķām interesēm, tie mēģinās atturēt uzsūtot ciešanas tādam, kas viņam ir mīļš un dārgs, lai viņu tādā veidā skartu pie viņa ievainojamās vietas, ja viņš pats bīstas no ciešanām, tad viņi caur tādām to mēģinās no sava pasākuma (pienākuma?) atbaidīt. Kristieši, kas no savas dabas ir labsirdīgi, tiks ar tā dēvētiem “mīlestības pienākumiem” no sava mērķa novirzīti, tie, kas atklāti intelektuālām interesēm, tiks novesti pie pārpūlēšanās studijās. Sensitīvie (jūtīgie), juteklīgie un apzinīgie tiks nepārtraukti apbērti savu kļūdu dēļ ar pārmetumiem. Melu gari soda savus upurus par viņu pašu darbiem. Bet ja ticīgais mācās aiz visiem maskējumiem pazīt ienaidnieku viņa paslēptuvēs, tad viņš caur lūgšanām visus viņu darbus var pārvērst ierocī, kuru viņš pats var pret viņiem pavērst.

 

Bruņojums šai cīņai

Piedzīvojamu veidā ticīgajam šai cīņai jāmācās pazīt un pielietot Efeziešiem 6.nodaļā aprakstīto ieroču bruņojumu. Šī nodaļa neizklāsta uzvaru pār grēku - šāds izskaidrojums ir nepareizs un uzspiests - tā iztirzā UZVARU PĀR SĀTANU. Cīņas uzsaukums nav dots pasaulei, bet draudzei (ekklesia, no Dieva izredzētiem - izaicinātiem, vienotam mazam pulkam) aicinājums apbruņotiem pastāvēt, ļaunā dienā palikt stingriem, tumsības spēkiem pretī nostāties, stāvēt, pēc tam kad tie Kunga Jēzus spēka varā notriekti zemē. Bruņojuma atsevišķie ieroči tiek no Dieva doti, lai ticīgais varētu palikt stingri stāvam - pret visiem velna viltus uzbrukumiem. Šī vieta pierāda, ka kristietis ir spējīgs uzvarēt visas elles varas un valdības, ja viņš pilda vajadzīgos noteikumus un lieto ieročus, kādus Dievs viņam sagatavojis.

Xxxxxxxxxx trūkst rindkopa

Lai ticīgais varētu pret īsti patiesu ienaidnieku ar sekmēm cīnīties, tad viņam vajadzīgas ĪSTS BRUŅOJUMS un PATIESAS ZINĀŠANAS par ĪSTU PRETINIEKU. Viņam jābūt skaidrai patiesībai vienādi reālai par Dieva doto bruņojumu, par ienaidnieku un cīņu ar to, kā kurai katrai

 

218

citai Bībeles patiesībai. Apbruņotu ticīgo var salīdzināt ar neapbruņotu ticīgo ar šādu īsumā izteiktu salīdzinājumu:

 

Apbruņots kristietis.	Neapbruņots kristietis.
Viņš apbruņots ar patiesību.   Viņa dzīves gājums ir patiesīgs. Viņš dara un uztur mieru. Viņš vingrinās modrībā un pašsavaldībā. (Efez. 6:17) Viņš lieto ticības vairogu. Viņam arvien ir Raksti pie rokas.   Viņš lūdz bez mitēšanās.	Viņš aiz nezināšanas ir uzņēmīgs meliem. Viņš aiz nezināšanas staigā nepatiesi. Viņš rada šķelšanos. Viņš dzīvo bīstamā bezrūpībā. Viņš nonāk šaubās un kārdināšanā. Viņš paļaujas uz prāta slēdzieniem vairāk, nekā uz Rakstiem. Viņš paļaujas vairāk uz darbu, nevis uz lūgšanām.

 

Ticīgajam, kas visu Dieva bruņojumu apģērbj, pašam jādzīvo uzvarā pār ienaidnieku. (1) Viņa garam jābūt pildītam ar Svēto Garu, tā ka viņš caur Dieva spēku nesatricināmi stingri var stāvēt. Pastāvīgai Kunga Jēzus Gara ieplūšanai jāuztur viņa garu brīvu un tīru. Viņa dabai un (2) prātam jābūt atjaunotiem (Rom. 12:2), viņa izpratnes acīm jābūt apgaismotām (Efez. 1:18), lai varētu sātana melus pazīt un to čaulu iznīcināt, ar kuru ienaidnieks agrāki viņa jutekļus apklāja un varētu saprātīgi uztvert, kas ir tā Kunga prāts. (3) Viņa ķermenim ir jābūt Garam paklausīgam (1.Kor. 9:25) un nodotam Dieva gribai dzīvē un kalpošanā.

© Verners Šteinbergs